6.3.

Renesanses māksla un arhitektūra Itālijā

I. Renesanses mākslas vispārīgs raksturojums
Mākslinieks Mākslas iezīmes Mākslas pamatfunkcijas

II. Spilgtākie agrīnās renesanses mākslinieki 13.-14.gs.

Džoto Mazačo Donatello Botičelli

III. Dižrenesanses mākslinieki Itālijā 15.-16.gs.

Leonardo da Vinči Mikelandželo Rafaels
Džordžone Ticians

VI. Vēlīnā renesanse un manierisms

Vēlīnās renesanses mākslas tendences Manierisma jēdziens
Manierisma stilistiskās iezīmes

V. Ieskats renesanses arhitektūrā

Ievadjautājumi Filipo Brunelleski Tempitto Sv.Pētera katedrāle
Renesanses palaco Renesanses villa Manierisma arhitektūra
I. Renesanses mākslas
vispārīgs
raksturojums

Mākslinieks
Mākslas iezīmes
Mākslas pamatfunkcijas
 Mākslinieks renesanses sabiedrībā
Mākslinieki lielākoties ir universāli savās spējās un prasmēs.
(piem. Batista Alberti matemātiķis, arhitekts, dzejnieks, mūziķis; Leonardo da Vinči, reklamēdams savas
spējas Lodoviko Sforcam, uzskaita savas prasmes: “Protu uzbūvēt vieglus un stiprus tiltus [..], taisīt
lielgabalus, mortīras, bez jebkāda trokšņa rakt grāvjus un pazemes ejas, būvēt kuģus un darināt ierīces,
kas noderīgas jūras kaujām. Miera laikā uzskatu sevi par pietiekami spējīgu arhitektu, lai ne no viena
neatpaliktu kā sabiedrisko, tā privāto ēku projektēšanā un ūdens novadīšanā no vienas vietas uz otru.
Tāpat protu veidot skulptūras no marmora, bronzas un māla. Arī glezniecībaā varu veikt visu, kas vien
iespējams, lai līdzinātos jebkuram citam māksliniekam.” Ne vārda viņš te nav minējis par savām
lieliskajām mūziķa dāvanām.

Mākslinieku darbam pamatā kolektīvs raksturs (darbs cunftu

apvienībās, jo tikai kolektīvs spēj nodrošināt ,piem., baznīcas iekšsienu
apgleznošanu). Tas neattiecas uz galma māksliniekiem. 16.gs. beigās cunftes sāk
izirt.

Diemžēl vēl renesanseses sākumposmā mākslinieks tiek uztverts kā

amatnieks. Ceļš uz mākslinieka kā radošas personības atzīšanu ir samērā lēns.
Līdz pakāpei, kādā tiek atzīti dzejnieki, mākslinieki tomēr nepaceļas.

Zūd viduslaikiem raksturīgā anonimitāte.

 Mākslas vispārīgās iezīmes
Laicīgās mākslas nozīmīguma pieaugums privātajā un sabiedriskajā sfērā.
Interese par portretu, vēsturisko žanru.
Cilvēks - mākslinieciskā atveidojuma galvenais objekts.
Cilvēks - mākslinieciskā atveidojuma galvenais objekts.
Māksliniecisko tēlu plastiskums pretstatā viduslaiku statiskajām, plakanajām
formām.
Cilvēka ķermeņa anatomiskās studijas. Kailķermeņa atgriešanās mākslas
pasaulē.
Daba kā paraugs. Dabas kopēšana. Rodas ainavu glezniecība
Perspektīvas likumsakarību atklāšana un izmantošana iluzorās telpas radīšanai.
Interese par mitoloģiskajiem, literārajiem un sadzīviskajiem tematiem kā
mākslas objektiem.
Mākslas iedalījums arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā, lietišķajā mākslā.
Pieauga iespējas mākslinieka oriģinalitātes un individualitātes izpausmēm,
manierisma tendenču attīstīšanās.
Reformācija - mākslas krīzes izraisītāja protestantiskajās zemēs.
 Perspektīva

Renesanse laikmets
apliecināja, cik liela nozīme
mākslā ir pareizi attēlotai
perspektīvai, un to palīdzēja
atklāt visparastākais spogulis.
 Perspektīva

Novērtē paņēmienus
perspektīvas likumību iedzīvināšanai.
 Mākslas pamatfunkcijas
Estētiskā funkcija
Skulptūru pamatuzdevums bija greznot ēku fasādes, bet sienu gleznojumiem - rotāt
iekštelpas.

Reprezentatīvā funkcija
Plaši attīstoties laicīgajai mākslai un arhitektūrai, par vienu no tās funkcijām kļuva
uzdevums reprezentēt valdnieka, valsts vai pilsētas varenību, demonstrēt karaļa galma priekšstatus
par skaistumu..

Sociālā funkcija
Radās jauns - pilsētas bagātnieku savrupmājas tips, kas nomainīja nocietināto feodāļa
pilsētas māju. Arhitektūras vērienīgumam vajadzēja apliecināt īpašnieka statusu sabiedrībā. Plašu
attīstību renesanses laikmetā guva portreta māksla. Galma aprindās daudzi aizrāvās ar savu
laikabiedru portretu kolekcionēšanu.

Peronību apliecinošā f-ja

Augstu tika vērtēta individualitāte, kas saistījās ar mākslinieka personiskajiem
pārdzīvojumiem un spēju par tiem pastāstīt sabiedrībai.

Reliģskā funkcija
Piemēram, bibliskajiem sižetiem uz katedrāļu sienām vajadzēja emocionāli un pamācoši
ietekmēt savus skatītājus, norādot uz baznīcas akceotētajām vērtībām
II. Spilgtākie agrīnās renesanses
(13.-14.gs.)
mākslinieki

Džoto di Bondone
Mazačo

Donatello
Botičelli
 Džoto di Bondone (1267 -
1337).

Kristus apraudāšana
◄SV.Joahima sapnis
Par pirmo renesanses autoru tēlotājmākslā tiek uzskatīts Florences
meistars Džoto di Bondone (1267 - 1337). Džoto bija lielisks meistars, viņš
pārzināja gan arhitektūras, gan mozaīkas, gan tēlniecības noslēpumus.
No gleznotāja darbiem vislabāk saglabājušās freskas (glezniecības tehnika, kas
tiek gleznota uz svaiga kaļķu apmetuma) Padujā un Florencē.
Padujā Arēnas kapelā Džoto strādāja no 1302. līdz 1305. gadam.
Džoto “Jūdasa skūpsts”

Atšķirībā no viduslaiku
tradīcijām cilvēki cieši saistīti cits
ar citu un apkārtējo pasauli. Šo
ciklu mēdz saukt par Džoto
Evaņģēliju. Tas ir cilvēcisku
pārdzīvojumu cikls. Šī cikla
raksturīgākā freska ir "Jūdas
skūpsts", kuras centrā ir Kristus un
Jūdas figūras. Džoto mūžseno
Bībeles sižetu piesātina ar laicīgās
dzīves dramatismu.
 Mazačo “Svētā trīsvienība”

Raugoties šajā freskā šķiet, ka lūkojamies nevis uz

mākslas darbu, bet gan tādā kā sienas ailā, aiz kuras
vēl turpinās cita telpa. Varam tikai iedomāties, kādu
milzīgu pārsteigumu izjutuši florencieši, pirmo reizi
aplūkojot šādu daiļdarbu, kura telpiskuma efektu
Mazačo panācis, ielogojot savu gleznu perspektīvā
zīmētā ietvarā.
 Mazačo “Nodevu graša brīnumainā atrašana”

"Naudas nodevas brīnumainā atrašana" attēlots stāsts par to, ka reiz Kristus ar
saviem mācekļiem pienākuši pie Kapernaumas pilsētas vārtiem, bet vārtu sargi nelaiduši viņus
iekšā, pieprasot samaksāt par ieeju nodevu. Tad Kristus licis Sv. Pēterim noķert tuvējā upē zivi
un izņemt tai no mutes vajadzīgo naudas gabalu. Mazačo šī stāsta attēlošanai kompozīcijas
centrā izcēlis trīs galvenās personas - Kristu, Sv. Pēteri un vārtu sargu. Lai gleznojumā varētu
atainot visus brīnumainā stāsta notikumus, mākslinieks gleznas kompozīcijā iekļāvis vēl divas
papildus epizodes: pa kreisi, gleznas dziļumā attēlots Sv. Pēteris brīdī, kad viņš noķertās zivs
mutē tiešām atrod naudas gabalu, bet labajā pusē - kad Sv. Pēteris šo naudu atdod pilsētas
vārtu sargam. Kopumā gleznojums izskatās ļoti dabisks un viegli uztverams, ar secīgā kārtā
izvietotām galveno notikumu epizodēm.
 Mazačo
“Izdzīšana no
paradīzes”

Gleznojumam "Izdzīšana no paradīzes“ Mazačo

piešķīris sevišķi dramatisku izjūtu gammu. Gleznas kompozīcija
kopumā veidota ļoti vienkārša, bez smalkām detaļām - tajā
atainoti tikai simboliski paradīzes vārti, eņģelis un abas grēcīgās
personas - Ieva un Ādams, bet kādas emocijas šis gleznojums
izraisa! Bargais eņģelis, kas ar draudīgu zobenu rokā un pavēlošu
žestu bez žēlastības izraida ainas galvenos personāžus no to
līdzšinējās sakārtotās dzīvesvietas, Ieva un Ādams, raudādami,
izjuzdami milzīgu kaunu, apjukumu un izmisumu dodas
nezināmajā. Kas viņus sagaida, kam viņiem būs jāiziet cauri?
Ar šīm freskām ("Izdzīšana no paradīzes" un "Grēkā
krišana") Mazačo pirmo reizi renesanses glezniecībā ienesa
kailas figūras attēlojumu.
 Donatello “Dāvids”
(ap 1386-1466).

Skulptūrā mākslinieks
attēloja Vecās Derības patriarhu
Dāvidu jaunībā. Pēc Vecās Derības
leģendas Dāvids bija gans, kas
uzvarējis milzi Goliātu un tā
paglābis ebreju tautu no nelaimes.
Tēlnieks Dāvidu attēlojis brīdī, kad
cīņa beigusies un jaunais gans
mierīgi apcer savu uzvaru. Dāvida
statuja ir pirmā kailfigūra tēlniecībā
pēc gandrīz tūkstoš gadu
pārtraukuma.

Donatello bija īsts novators sava laika tēlniecībā.

Pamatīgi izpētījis un izanalizējis antīko meistaru darbus un,
balstīdamies uz dabas studijām, Donatello pirmais
renesanses tēlniecībā panāca apaļskulptūras stabilu
nostatījumu uz kājām (gotikas tēlniecībā skulptūras bija it kā
pastieptas un stāvēja uz pirkstgaliem). Donatello izveidoja arī
pirmo renesanses kailfigūru ("Dāvids", 15. gs. 30. gadi) un
pirmais Eiropas mākslā atlēja bronzas statuju.
 Donatello
“Gatamellata”

Donatello darinājis arī pirmo

renesanses laicīgo pieminekli -
kondotjera (jātnieka) Gatamelatas
statuju (1447-1453) Padujā. Jātnieka
statuja pēc savas uzbūves pauž līdzību
ar Senās Romas Marka Aurēlija statuju,
bet tās plastiskais risinājums raksturīgs
vienīgi Donatello daiļradei. Statuja ir
reizē vienkārša un monumentāla,
valdonīga un mazliet paskarba - pilnībā
atbilstīga agrās renesanses laika dzīves
uztverei. Kondotjers Gatamelata savā
valdonīgajā stājā pauž nevis uzpūtīgu
dižciltīgumu vai savas kārtas priviliģēto
stāvokli, bet gan patiesu kareivja drosmi
un skarbumu, nelokāmību un
godprātību, lepnumu.
Sandro Botičelli (1444 vai 1445 – 1510) “Venēras
piedzimšana”
Mākslinieks pievērsies alegorisku, mitoloģisku
kompozīciju un portretu glezniecībai un viens no
pirmajiem Florencē pievērsās antīko sižetu
interpretācijai. Darbs “Venēras piedzimšana” - pirmais
sievietes kailķermenis gleznā ar laicīgu saturu.

Kompozīcijas
pamatā ir sengrieķu mīts
par mīlestības dievietes
Afrodītes piedzimšanu no
jūras putām. Mīlestības
dievieti uz krastu milzu
gliemežvākā vizina zefīri,
kas pieņēmuši spārnotu
jauniešu izskatu. Debesis
rasina maigu, bālu rožu
lietu, bet kailā dieviete it kā
iegrimusi pārdomās, liegās
skumjās. Krastā Veneru
sagaida kāda no nimfām ar
purpura apmetni
izstieptajās rokās.
 Sandro Botičelli
“Pavasaris”
Botičelli pavasari
attēlojis kā jaunu, trauslu
sievieti (dieviete Flora)
ziediem rotātā tērpā, kura ar
vieglu kustību kaisa visapkārt
ziedus. Gleznas vidū uz
apelsīnu birzs fona redzams
romiešu mīlestības dievietes
Veneras tēls, tam blakus
dejojošu graciozu nimfu
grupiņa.
 III. Dižrenesanses
mākslinieki Itālijā
15.-16.gs.

Leonardo da Vinči

Mikelandželo

Rafaels

Džordžone

Ticians
 Leonardo da Vinči,
iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja
renesanses laikmeta Vispusīgo
cilvēku- viņš bija gan zinātnieks, gan
izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks,
arhitekts un mūziķis vienā personā.
Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu
iznesību un labu humora izjūtu - īsta
Leonardo da sabiedrības dvēsele, kas, protams,
labvēlīgi ietekmēja arī viņa
Vinči māksliniecisko karjeru.
(1452 - 1519)
Pašportrets
Daži no Leonardo da Vinči izgudrojumiem

«Viņam māksla vienmēr bija

zinātne,» par Leonardo da Vinči saka Aleksejs
Dživeļegovs, viens no visiejūtīgākajiem šī
dižgara biogrāfiem. Leonardo uzdrošinājās
atraut cilvēku no zemes putekļiem: viņš
konstruēja tam spārnus, ar kuriem celt to
pretim saulei, kaut zināja, ka par šādu
patvarību var nonākt inkvizīcijas tiesas
priekšā. Bet Leonardo iedrošinājās
eksperimentēt.
 Leonardo da Vinči anatomiskās studijas

Viņš uzdrīkstējās vairāk nekā citi. Viņš

uzdrošinājās naktīs slepeni preparēt līķus, lai
pētītu cilvēka ķermeņa uzbūvi, dzīvības un
nāves noslēpumus, tajā laikā, kad par to
draudēja nāvessods un kad viscaur Eiropā vēl
sārtos tika dedzināti par brīvdomību ar
baznīckungu lāstiem apkrautie ķeceri.
 Leonardo da Vinči
“Madonna grotā”

Glezna "Madonna grotā" gleznota kā

monumentāla altārglezna un tajā atainots sižets
alā - grotā no leģendām par Kristu. Tēlojums
vēsta par to, kā Jēzusbērns satiek Jāni Kristītāju
mežonīgā dabā, kur Jānis dzīvo kā bērns
vientuļnieks un kur to pieskata eņģelis. Šeit
Kristus svētī Jāni. Figūras ir tik lieliski
modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma
iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību,
pašcieņu. Priekšplānā redzamie augi, kā jau
raksturīgi da Vinči ģenialitātei, gleznoti ar lielu
precizitāti un izsmalcinātību, taču tālākajā
plānā klintis izgaist dūmakā. Te Leonardo
pielietojis savu izgudroto gleznošanas manieri
un šādu objektu aizplīvurošanu sauc par
sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē "gaistošs
kā dūmi".
 Leonardo da Vinči “Svētais vakarēdiens”

Divu gadu (!) laikā (1495. - 1497. g.) tapa Leonardo da Vinči lielākais un
sarežģītākais darbs - freska "Svētais vakarēdiens“ uz Milānas Sv. Marijas
Pateicības ("Santa Maria delle Grazie") klostera ēdamzāles sienas.
 Leonardo da Vinči “Svētais
vakarēdiens”
Diemžēl, Leonardo da Vinči,
vēloties padarīt gleznojumu krāsās spilgtu
un sulīgu, nolēma nestrādāt freskas
tehnikā, bet lietot temperas krāsas, klājot
tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20
gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis,
bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu
iznīcībai. Tikai 1954. gadā gleznojumu
pilnībā restaurēja, izmantojot senās
gravīras un paša mākslinieka zīmējumus.

Gleznā attēlots Jaunajā Derībā aprakstītais

brīdis, kad Kristus ar mācekļiem pēdējo reizi
sapulcējušies kopā baudīt Lieldienu maltīti un Kristus tikko
pateicis liktenīgos vārdus: "Viens no jums mani nodos."
Leonardo gleznojumā perspektīvas stariem licis
savienoties punktā, kur atrodas Kristus labā acs, tādējādi
padarot viņu par kompozīcijas centru. Kristus galvu aptver
logs, aiz kura paveras plaša ainava un tai pat laikā Dieva
Dēls ir nošķirts no abās pusēs esošām figūru grupām.
Darba kompozīcija veidota tā, ka gleznojums optiski
pagarināja un paplašināja ēdamzāles telpu.
 Leonardo da Vinči
“Mona Liza”

Slavenākais Leonardo da Vinči radītais

sievietes portrets ir "Mona Liza" jeb "Džokonda"
(1503-1506), ko dižajam māksliniekam bija
pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko
del Džokondo - portretā attēlotā sieviete bija viņa
sieva.
Portrets "Mona Liza" tiek uzskatīts par
vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē.
Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums,
gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā
atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona un
ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās
mūsos.
Tieši šī "Monas Lizas" sejas izteiksme
ir izraisījusi vislielākās emociju vētras un karstākās
strīdu debates! Vai viņa varbūt smīn?! Ir
izskanējusi pat versija, ka sievietei vienkārši mutē
nav bijis zobu, tādēļ viņas smaids liekas tik
samākslots! Kas to lai zina? Un, šķiet, neviens to
arī vairs nepateiks, kā bijis patiesībā.
 Leonardo da Vinči Madonnas

“Lita
Madonna “

Dievmātes tēla atveidojumā

mākslinieks atteicies no 15. gs. itāļu meistariem
raksturīgās smalku detaļu izstrādāšanas, un visu
“Madonna Benuā” jeb “Madonna uzmanību pievērsis tieši emociju - mātes laimes
ar ziediņu” un mīlestības precīzai attēlošanai.
 Mikelandželo Buonarroti (1475-1564)

Arī Mikelandželo bija ļoti daudzpusīga

personība. Viņš bija ģeniāls tēlnieks, gleznotājs,
arhitekts, inženieris un dzejnieks, tikai ārēji skarbā
rakstura dēļ viņš pats sev vairāk nodarīja ļaunumu
nekā to būtu vēlējušies citi.
Mikelandželo bija izcils tēlnieks un
gleznotājs un viņa daiļrades galvenā tēma bija
cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība.
Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau
marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā
ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc
izjūtas atskaldīdams nost lieko.
 Mikelandželo “Pieta”

Darbā "Pietà" Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija,
kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā
roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi
apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā
vienādsānu trīsstūra kompozīcija.
Interesanti, ka Mikelandželo laikabiedri negribēja atzīt jauno tēlnieku par "Pietà"
autoru, jo tā bija tik neticami meistarīgi veidota! Tad Mikelandželo vienīgo reizi savā daiļradē
parakstīja darbu - uz lentes, kas iet pāri Marijas pleciem, viņš iekala savu vārdu.
 Mikelandželo
“Dāvids”
Dāvida uzvaru pār
milzi Goliātu jau agrās
renesanses posmā bija bronzā
iedzīvinājuši tēlnieki Donatello
un Verrokjo
Verrokjo Donatello
Dāvids Dāvids
Izmantojis kāda tēlnieka sabojāto marmora bluķi,
Mikelandželo izkala no tā savu slaveno Dāvida statuju, ko
florencieši kā savas pilsētas simbolisku aizstāvi nolēma
novietot uz laukuma Palazzo Vecchio priekšā.
Dāvida statujas iecerei izmantota populārā
Bībeles leģenda par jaunā gana Dāvida uzvaru pār milzi
Goliātu. Ārēji mierīgs, bet viss iekšēji sasprindzis,
ienaidnieka tuvošanos gaidot, ir šis jaunais gans, kas
apņēmies doties divcīņā ar fiziskā spēkā vareno milzi
Goliātu. Un no senās leģendas arī zināms, ka Dāvida spēja
koncentrēties izrādījās pārāka par milža trulo varmācību.
 Mikelandželo
“Mozus”

Daudzi no Mikelandželo
skulpturālajiem tēliem apveltīti ar
titānisku spēku. Tāds ir arī Vecās
Derības pravietis Mozus, kas savu
tautu izveda no Ēģiptes gūsta.
Mikeladželo to darināja pāvesta Jūlija II
kapeņu greznošanai. Mozus – lai arī
vīrs gados, bet spēka pārpilns, viņa
atlētiskais, muskuļotais stāvs pauž
apņēmību ziedoties, lai pilnībā realizētu
Dieva plānu.
 Mikelandželo Siksta
kapelas gleznojumi

Pāvests Jūlijs II izcilajam tēlniekam uzticēja

apgleznot Siksta kapelas griestus. Tas bija nopietns
izaicinājums Mikelandželo pašlepnumam. Tēlniecība bija
viņa aicinājums, bet monumentālās glezniecības valoda,
lai arī mācekļa gados iepazīta, tomēr palikusi sveša viņa
mākslinieciskajai būtībai. Labprātīgu atkāpšanos no milzu
projekta pāvests nepieņēma.
 Mikelandželo. Siksta kapelas griestu gleznojumi. Pasaules
radīšana

600 m2 lielo griestu gleznojumu viņš veica nepilnu 4 gadu laikā

(1508-1512), gulēdams uz paša konstruētām divdesmit metru augstām
sastatnēm, sabojāja savu veselību, taču galarezultātā radīja satriecošu Vecās
Derības galveno notikumu un tēlu mozaīku. Titāns radīja titānus. Piemēram,
pasaules radīšanas ainā Mikelandželo uzsvaru licis uz gribas nozīmi. Viņa
tēlotais Demiurgs nav melnā darba strādnieks, bet gan radošas enerģijas
pārpilns neierobežots spēks, kas, eņģeļu balstīts, traucas izplatījumā, atdalot
gaismu no tumsas, radot planētas un pirmo cilvēku...
 Mikelandželo. Siksta kapelas griestu
gleznojumi

Ādama radīšana

Dieva radošais impulss, šķiet, ieplūst visā, ko skāris viņa

domu un gribas spēks. Visa radība ieguvusi konkrētus apveidus,
pakļaujoties dievišķā prāta un harmonijas likumiem. Radītie
mākslas tēli ar lielu pārliecības spēku pauž renesanses laikmetam
raksturīgo neoplatīnisko nostādni, ka dievišķais skaistums un
gudrība vispilnīgāk iemiesojas tieši viņa radītajā pasaules kārtībā,
lietās un parādībās, jo īpaši cilvēkā, ko radītājs iecerējis kā sava
gara līdzinieku.
 Mikelandželo
Pastarā tiesa
Otrs Mikelandželo
glezniecības šedevrs ir Siksta
kapelas altāra grandiozais (12m
x
15m) pastarās tiesas
atainojums ar Kristu centrā.
Mirkļa dramatisms skāris visus
tēlus, par to liecina ekspresija,
dinamisms, sāpēs un šausmās
savijušies kailie grēcinieku
ķermeņi. Bez žēlastības
Mikelandželo šaustījis tādus
cilvēces kauna traipus kā
nodevību, melus, slepkavības,
tieksmi iedzīvoties uz citu
rēķina, iedomību un patmīlību.
Savā pastarajā tiesā
Mikelandželo katram licis
saņemt pēc nopelniem. Kad
glezna bija gatava, ne viens
vien baznīcas kalps grēcinieku
vidū ieraudzījis savu patieso
dvēseles atspulgu visā kailumā.
 Mikelandželo
Pastarā tiesa
(fragmenti)

Kristus rokas žests Kristum līdzās stāv svētie baznīcas

iedarbinājis varenu kustību, kura mocekļi ar moku rīkiem. Arī Bartolomejs ar
ceļ augšup taisnīgos un viņam dzīvam noplēsto ādu, kuras sejas
nesaudzīgi nolemj pazudināšanai vaibstos var saskatīt paša Mikelandželo
grēciniekus. sāpīgo grimasi.
 Rafaēls Santi
(1483-1520)

No Itālijas 16. gs. pirmās puses

māksliniekiem vispilnīgāk Dižrenesanses
ideālus iemiesoja Santi. Nav brīnums, jo
viņš ar lielu aizrautību mācījās no tolaik
Florencē strādājošajiem renesanses
dižmeistariem: Botičelli, Leonardo da
Vinči, Mikelandželo.
Atšķirībā no Leonardo da Vinči
viņš nebija novators. Rafaēla mākslas
nozīme ir nevis jaunu ceļu meklējumos,
bet gan viņa priekšteču sasniegumu
sintēze. Būdams uzticīgs humānisma
tradīcijām, Rafaēls radīja sava laika
cilvēku tēlu, parādot to uz diženas
arhitektūras vai ainavas fona. Rafaēla
darbos visspilgtāk izpaudās
humānistiskais ideāls: cilvēka un viņa
apkārtnes pilnīga harmonija.
 Rafaēls
“Siksta Madonna”

Tieši Florences posmā (1504-

1507) izveidojās un nobrieda Rafaēla
īpašais talants, neskaitāmos
gleznojumos atveidojot Madonnas tēlu,
Svētās dievmātes veidolos ietverot
sava laika skaistas, izsmalcinātas
sievietes - mātes ideāltēlu.
"Siksta Madonna" tapusi kā
altārglezna Siksta klosterim Pjačencā.
Madonnu, kas nes Kristus bērniņu
ļaudīm pretim, pielūdz pāvests Siksts II
un svētā Barbara. Madonnas skatiens ir
nopietns un skumīgi satraukts, gluži kā
nojaušot sava dēla turpmāko traģisko
likteni. Rafaēls bija iecerējis šo gleznu
kā mātes mīlestības un pašaizliedzības
idejas nesēju.
 Rafaēls Madonna
krēslā

Glezna “Madonna
krēslā” veidota apļa kompozīcijā
un atšķirībā no citiem variantiem,
kuros Dievmātes mīlestības
pilnais skatiens vienmēr pievērsts
bērnam, šajā gadījumā Madonna
raugās skatītājā, bērnu it kā
sargādama piespiedusi sev cieši
klāt.
 Parakstu zāle

1508. gadā mākslinieks pieņēma pāvesta Jūlija II uzaicinājumu piedalīties

Vatikāna pils reprezentācijas zāļu, t.s. stancu apgleznošanā.
Pāvesta noteiktās tēmas māksliniekam vajadzēja pasniegt kā alegoriskā formā
tvertus teoloģijas, filozofijas, dzejas un jurisprudences tēlus. Pēc šiem noteikumiem
Rafaēls šai zālei uzgleznoja četras lielas daudzfigūru kopozīcijas divas no kurām
redzamas šai attēlā: "Atēnu skola”, "Parnass“.
 Rafaēls. Atēnu skola

Kompozīcijā "Atēnu skola“attēloti aptuveni 50 antīkie filozofi un zinātnieki. Varenas

Renesanses arhitektūras ieskautas, uz zilā debesu fona izceļas divas centrālās figūras - Platons un
Aristotelis. Viņiem blakus, abās pusēs uz kāpnēm, izvērsušies dažādās pozās un žestu daudzveidībā, kas
tomēr apbrīnojami harmoniski sakārtoti, izvietoti visi pārējie antīkie domātāji.
< Gleznas centrā
sengrieķu filozofi Fragmenti no Rafaela
Platons un Aristotelis
gleznas “Atēnu skola”

Ģeometrijas “tēvs”
Eiklīds pierāda kādu
no savām teorēmām

< sengrieķu filozofs

Heraklīts Gleznas labajā malā
Rafaēls iezīmējis pats sevi
 Rafaels “Parnass”

Kompozīcijā "Parnass“
sapulcēti gan antīkās senatnes, gan
Itālijas renesanses laikmeta izcilākie
dzejnieki - tur redzami gan Homērs,
Dante, Vergīlijs, gan dzejnieku mūzas.
Centrā Homērs, Dante un Vergīlijs

Centrā
Dante,
Homērs,
Vergīlijs

Mūzas
 Džordžone
Dusošā Venēra

Zināms, ka
Ticiāns uzgleznoja līdz
galam Džordžones iesākto
"Dusošo Venēru", jo
Džordžone krita par upuri
1510. gada mēra
epidēmijai.

Krietni vēlāk kā Florencē un Romā aizsākās renesansei raksturīgais uzplaukums

Venēcijas mākslā. Viens no lielākajiem talantiem – mākslinieks Džordžone (ap 1478- 1510).
Džordžone itin visus gleznieciskos līdzekļus pakļāva cilvēciskās dailes atklāsmei.
Dabas vide vairs nebija vienīgi fons cilvēka iekšējās pasaules atklāsmei, bet daļa no
veseluma, bez kā nebija iespējams radīt harmoniju. To var izjust, aplūkojot viņa “Dusošo
Venēru”. Mākslinieks savā gleznā mītisko skaistuma dievieti aizmigušu noguldījis zālē, ļaujot
skatītājam apbrīnot zeltainās ādas silto starojumu, maigumu un neoplatonisma garā secināt,
ka vienīgi cilvēks ir dievišķās dabas daiļuma augstākā izpausme.
 Ticiāns Večello
(1487/90-1576)

Vēlīnās renesanses
meistars un viens no Venēcijas
mākslinieku spilgtākajām
personībām .
 Ticiāns.
Ķeizara dinārijs

Leģenda stāsta, ka,

gribēdams Kristu pazudināt, jūdu
farizejs rādījis Kristum naudas gabalu
- dināru - un jautājis, kurai varai -
baznīcai vai ķeizaram - vispirms lai
maksā nodokli. Ja Kristus atbildētu,
ka vispirms ķeizaram, viņu varētu
pasludināt par atkritēju no baznīcas -
ķeceri. Ja Kristus dotu priekšroku
baznīcai, viņš būtu valsts varas
ienaidnieks. Ticiāna attēlotais Kristus,
liekas, redz cauri šī farizeja
liekulīgajai pazemībai un glūnīgajam
skatieniem, jo Kristus norāda uz
dināru, teikdams: "Dodiet Dievam,
kas Dievam pienākas, un ķeizaram,
kas ķeizaram pienākas."
 Ticiāns. Asunta

Ticiāna darbos visspēcīgāk runā

krāsas visās toņu un noskaņu niansēs.
Lielformāta altārgleznā “Asunta” (tajā
autors atveidojis Marijas
debesbraukšanas notikumu) tieši ar krāsu
spilgto mirdzumu un kontrastiem
gleznotājs panācis to garīgo pacēlumu,
kas raksturo mirkļa vienreizējo
nozīmīgumu un rada visa darba
kompozicionālo vienotību.
 Ticiāns.
Marija Magdalēna

Stāsts pa Mariju
Magdalēnu ir stāsts par
izmainītu dzīvi. Pirms viņa
satika Jēzu, ļaunie gari bija
viņu apsēduši. Viņa,
visticamāk, bija prostitūta.
Bet tad viņa satika Jēzu. Viņš
piedāvāja mīlestību šai
izstumtajai
sievietei un lika viņai justies
piederīgai. Viņš atbrīvoja
viņu no ļauno garu radītajām
mokām un izmainīja viņas
dzīvi uz visiem laikiem.
 VI. Vēlīnā
renesanse un
manierisms

Vēlīnās renesanses mākslas tendences

Manierisma jēdziens

Manierisma stilistiskās iezīmes

 Vēlīnās renesanses
mākslas tendences Itāijā

Florencē pēc 1520. gada un

Venēcijā ap 1540. gadu - periodā, ko
var uzskatīt par nosacītu
dižrenesanses norieta sākumu, -
mākslā iezīmējās trīs tendences.

B.Čellīni. Francijas karaļa Fransuā I

sālstrauks. (1539-1543)

1. Vēlme saglabāt nemainīgas dižrenesanses akceptētās mākslas tradīcijas,

saglabājot neskartus dižrenesanses harmoniskos ideālus un humānistisko antīkās kultūras
pētniecības garu.
2. Tieksme lauzt pastāvošos atzinumus, padziļinot klasiskā ideāla saturu, kas
ieguva traģisku pretrunīgumu, dramatisku spriegumu, psiholoģisku daudzslāņainību un
sarežģītu formālo izteiksmi.
3. Tendence ar antiklasiskiem līdzekļiem pretoties uz absolūto patiesību
pretendējošajām dižrenesanses mākslas tradīcijām, kuras tika uztvertas kā nedzīvs mērķis un
tukšs ideāls. (Manierisms)
 Manierisma jēdziens

Tintoretto, Zvaigžņu Madonna 16 gs.

Manierisms – šis jēdziens ir radies tikai 20. gs., atvasināts no itāļu un franču
valodas vārda “maniera” un tiek attiecināts uz Eiropas mākslu laika periodā no 1515. līdz 1610.
gadam. Mākslas zinātnē tas ticis pacelts gan vesela perioda nozīmē starp gotikas un baroka
laikmetu, gan arī piezīmēts, pasludinot to tikai par dekadentisku renesanses izskaņu, stilistisku
strāvojumu vai arī virzienu pretrunīgajā jauno laiku veidošanās kultūrā.
Itāļu manierisms radās kā savdabīga pretošanās forma renesanses harmonizētajai
kultūras attīstības tendencei. Tas turpināja pastāvēt līdzās Renesanses mākslas formām un
satura stereotipiem, tai pat laikā no tiem daudz aizgūstot tieši stilistikas ziņā. Risinājās arī
atgriezeniski procesi - manierisma elementi ieplūda vēlās renesanes mākslā.
 Manierisma stilistiskās
iezīmes
Kontraposts (miera un kustības
izlīdzinātība ) . Stilistisks artistiskums un
tieksme pēc vizuāliem efektiem.

Benvenuto Čelīni. Persejs ar

medūzas galvu. (1545-53)
 Manierisma stilistiskās
iezīmes

Pārspīlēti pagarinātu ķermeņa

proporciju lietojums, viegli stilizētas
pozas, neskaidra, nepārliecinoša
perspektīva.

Parmidžanīno. Madonna ar garo kaklu. 1535

 Manierisma
stilistiskās iezīmes

Apkārtējā pasaule
tiek tverta nevis tieši, bet gan
pastarpināti, ar subjektīvi
interpretētu tēlu sistēmu,
izmantojot alegorijas un
simbolus. Neirotiska spriedze,
formas elementu un virtuozas
tehnikas prevalēšana pār
ezoteriski ievirzīto saturu.
Bronzino: Allegorija
(Venēra, Kupidons, Laiks un
Neprāts) (1540-45)
 Manierisma
stilistiskās
iezīmes
Reliģiozas
aizgrābtības scēnas mijās
ar samākslotu un vēsu
alegoriskumu.

Andrea del Sarto. Madonna

of the Harpies (altarpiece)
 IV. Renesanses
arhitektūra

Ievadjautājumi

Filipo Brunelleski – renesanses stila aizsācējs

Donato Bramante. Tempitto

Sv.Pētera katedrāle

Renesanses palaco

Renesanses villa

Manierisma stila arhitektūra

 Arhitektūras attīstības vispārīgās iezīmes
Itālijā

Vienādas prasības kā laicīgajai, tā baznīcu arhitektūrai.

Palaco, villas - bagātnieku savrupmājas tipa izveidošanās.

Stāvu principa ieviešana renesanses palaco celtniecībā.

Prasības pēc racionālas, lietderīgas konstrukcijas un dekoratīvās

apdares reprezentablā iespaida.

Antīko arhitektūras orderu renesanse, organiska to iekļaušana

atbilstoši jaunajām prasībām. Gotisko un antīko formu
sakausējums.

Centriskā plānojuma būvju īpatsvara pieaugums. Rustikas

izmantojums ēku apdarē.
 Dodžu pils Venēcijā

Agrīnās renesanses arhitektūrā nenoliedzams pārsvars vēl joprojām bija

vēlās gotikas elementiem. To labi var redzēt, aplūkojot Venēcijas Dožu pili 41.at.t,
kas sākta celt 14.gs.
 Filipo Bruneleski “Marijas ziedu katedrāle”

Viens no
spilgtākajiem
agrīnās
renesanses
arhitektiem,
gotisko tradīciju
lauzējs.

Viens no pirmajiem viņa projektiem bija jaunas konstrukcijas kupols, kas vēl
mūsdienās vainago gotiskajā stilā būvēto Florences Ziedu katedrāli. 43 m
diametrs sava gigantiskuma ziņā bija tam laikam nepārspēts.
 Filipo Bruneleski
Marijas ziedu katedrāles
kupols

< Romas Panteona kupola šķērsgriezums

Savu
pieredzi viņš guva,
pētot Romas antīkā
Panteona kupola
proporcijas, taču
risinājums bija
patstāvīgs un
oriģināls.
 Bruneleski
Bāriņu nams

Atrodi šajā
objektā
Savos arhitektoniskajos projektos antīkās
Brunelleski atgriezās pie antīkā ordera elementiem. arhitektūras
Velti te meklēt gotiskās logu formas vai slaidos elementus!
pīlārus. Racionālisms, proporciju harmonija, vieglums,
samērojamība ar cilvēka augumu bija tie nosacījumi,
kurus par vadošajiem savos projektos izvirzīja
slavenais arhitekts.
 Bruneleski Paci kapella Florencē

Viņam nelikās pieņemamas gigantiskās viduslaiku gotiskās katedrāles, kas ar

savu masu nomāca cilvēka personību. Viņa jaunā pieeja pārliecināja un iedvesmoja
nākotnes arhitektus līdz pat 20.gs sekot viņa pēdās.
Paci kapellas
interjers
 Bramante. Tempitto
1502.g.

Renesanses arhitekti
sevišķi bija iecienījuši centrisko
plānojumu. Viņi to uzskatīja par
antīko tempļu pamatformu, kas
asociējas ar dievišķumu, pilnību
un vienotību. Kapelas
pieticīgajās formās
iemiesojusies vēlās renesanses
tieksme pēc klasiskas
harmonijas un kārtības.
Vienkārša kupola vainagoto
centrālo cilindru jeb celli, kurā
atrodas pati svētnīca, apņem
kolonnu vainags - peristils.
Celles augstums ir vienāds ar
peristila rādiusu.
 Bramante. Tempitto

Tempietto atrodas Sv. Pētera klostera iekšpagalmā. Bija plānots šo celtni

pārvērst par apaļa, kolonnām apņemta pagalma centru, taču šis nodoms netika
īstenots.  Dievnams iecerēts līdzīgi romiešu apaļajiem tempļiem (mazais attēls)
 Svētā Pētera
katedrāle

Vecā (Romas laika)Sv. Pētera bazilika>>>

Viens no lielākajiem 16. gs. arhitektūras projektiem bija 1100 gadus vecās Sv.
Pētera bazilikas pārbūve (1506-1626), ko ierosināja pāvests Jūlijs II. Šajā darbā piedalījušies
sava laika izcilākie arhitekti - D. Bramante, Rafaels, Mikelandželo un Dž. L. Bernīni.
Celtniecība turpinājās ilgi, ar pārtraukumiem, un tās gaita atspoguļoja dižrenesanses pārstāvju
atkāpšanos no stingras sekošanas antīkajiem paraugiem un pakāpenisku pāreju uz brīvi
eklektiskajām manierisma un baroka formām.
 Svētā Pētera katedrāle

Mikelandželo projektētais katedrāles kupols

Sv. Pētera katedrāles arhitektoniskā risinājuma pirmavots meklējams mazajā

Tempietto. D. Bramantes sākotnējā iecere (ap 1506) noteica kupola dominanti, pie kuras,
neraugoties uz nākamo arhitektu veiktajiem pārveidojumiem, galīgajā variantā (ap 1546)
atgriezās arī Mikelandželo. Jaunā katedrāle - centriska baznīca ar monumentālu kupolu - kļuva
par grandiozu noslēgumu iespaidīgākajam pilsētas laukuma ansamblim sava laika arhitektūrā.
Sv. Pētera katedrāles centrālais joms
 Farnēzes pils
Romā (1534-1545).

Ja viduslaiku cilvēka domāšanu

vislabāk raksturo greznās gotiskās
katedrāles, tad renesanses antropocentrisms
no arhitekta prasīja pavisam ko citu. Tā radās
bagātā pilsoņa reprezentatīvais dzīvojamais
nams palaco. To veidoja ap centrālo pagalmu
simetriski izvietoti četri bloki. Tieši šī tipa
ēkas pilnveidoja un nostiprināja triju stāvu
principu. Fasādē to iezīmēja simetriski
izvietoto logu rindas un dzegas, akcentējot
ēkas horizontālo struktūru.
 Itāļu palaco

Palaco - bagātā
pilsoņa reprezentatīvais
dzīvojamais nams

Ārsienas bieži tika apdarinātas, izmantojot rustikas tehniku (rusti – rupji

tēsti akmens kvadri).
 Palaco Mediči Rikardi

Michelozzo di Bartomoleo: Medici-

Riccardi Palazzo, Florence, beg. 1446
Batista Alberti. Ručellai pils
Florencē (1452-70)

Salīdzini ar
Kolizeja
arhitektoniskaiem
elementiem!
 Kāpnes

Šāda veida pilīs vairs neiederējās viduslaikiem raksturīgās vītņu kāpnes,

tāpēc nācās projektēt stāvus savienojošas stāvus savienojošas lēzenas parādes
kāpnes, kas reizē radīja arī grezna svinīguma iespaidu.
 Paladio. Villa rotonda

16. gadsimtā līdztekus pilsētu dzīvojamām mājām sāka celt arī lauku mājas. Tika
atjaunots tāds kopš Romas impērijas bojāejas aizmirsts celtnes tips kā villa. Renesanses
villas izvietoja pilsētu tuvumā. Villu ievērojamākais celtnieks bija Andres Palladio (1508-
1580). Renesanses arhitektūras prasībām vistiešāk atbilst viņa celtā villa Capra Vičenca, kas
pazīstamas ar nosaukumu “Rotonda”. Villa ir simetriska, tās četras fasādes izveidotas līdzīgi
antīkajam templim, tās centrālo telpu vainago kupols.
 Paladio.
Villas rotondas plāns
 Palma Nova –
ideāli nocietinātas
pilsētas plāns

Pilsēta plānota 20
tūkstošiem
iedzīvotāju, to sargā
9 bastioni. Tai ir 3
vārti, gredzenveida
ielas un sešstūra
formas centrālais
laukums.

Manierisma arhitekti turpināja attīstīt domu par ideāli nocietinātu

pilsētu. Projektu bija izstrādāts daudz, taču milzīgo līdzekļu un darba
apjoma dēļ tos realizēt nebija pa spēkam. Izņēmums – 16. un 17.gs. mijā
Itālijas dienvidos uzceltā radiāla plānojuma Palma Novas pilsēta, par kuras
arhitektu bija izraudzīts Vinčenco Skamoci.
 Villa Farnese

Attēlā Farnezu dzimtas ārpilsētas muižas

pils kaprarolā. Šai cietokšņpilī realizēta
ideja par cietokšņa un aristokrātijas mājokļa
funkciju apvienošanu. Projektu īstenojuši
vairāki arhitekti laikā no 1521.-1559.g. Pēc
Antonio da Sangallo, Baltasāres Peruci un
Džakomo Vinjolas ieceres radīta
piecstūrveida plānojuma pils ar nocietinātu
pamatstāvu un apaļu iekšējo pagalmu.
 6.3. Renesanses māksla un arhitektūra
Itālijā
Prezentācijai izmantotie avoti:
Rubenis A. Renesanses un reformācijas kultūra Eiropā. –Rīga, 2000.
Gombrich E.H. Mākslas vēsture, - Rīga: Zvaigzne ABC, 1997
Kačalova T. Mākslas vēsture.-1.daļa. –Rīga, 1976
Jouni Ekonens u.c. Eiropas kultūras vēsture vidusskolai, "Zvaigzne ABC" 1998
Zitāne L. Kultūras vēsture,4.daļa –R.,2002
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
Un citi internetā pieejamie materiāli

• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības

inovācijas fonda finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne