Lielais Ziemeļu karš.

Baltijas iedzīvotāju stāvoklis kara

laikos un pēckara posmā.
1700. – 1721. g. – Lielais Ziemeļu karš –
viens no lielākajiem kariem par politisko un
militāro ietekmi Ziemeļeiropā – Baltijas jūras
reģionā. Kara rezultātā samazinājās Zviedrijas
loma, bet krasi pieauga Krievijas loma Baltijas
jūras reģionā.
 Politiskā situācija kara priekšvakarā
1699. g. zviedru karaspēks iegāja Holšteinā. Zviedrijas karaļa Kārļa XII
ārpolitiskās aktivitātes bija par ieganstu pretzviedru koalīcijas izveidošanai.
1699. g. izveidojās pretzviedru Ziemeļu savienība – Dānija,
Žečpospolita + Saksija (saks. kūrfirsts Augusts II Stiprais) un Krievija.
Krievijas cars Pēteris I līgumā ar Dāniju un Žečpospolitu uzņēmās saistības ne
vēlāk kā 1700. g. iesaistīties karā pret Zviedriju:
• Polijai bija jāsāk uzbrukums Zviedrijā piederošajā Igaunijā un Vidzemē.
• Dānijai bija jāuzbrūk zviedriem Holšteinā.
• Krievijai – Karēlijā un Ingrijā.
Sākās cīņa starp Kārļa XII Zviedriju un Pētera I Krieviju.
Karš ilga 21 gadu. 1700. g. Kārlim XII bija 18 gadu, Pēterim I – 28 gadi.
 Zviedrijas un Krievijas imperatori
Kārlis XII Pēteris I
 Kara pirmā posma notikumi
Ziemeļu karu iedala divos posmos. Kara pirmajā posmā –
1700. līdz 1709. g. – veiksme bija Zviedrijas pusē.
1700. g. vēlā rudenī krievi cieta smagu sakāvi pie Narvas.
Krievu armija zaudēja visu savu artilēriju. Sakāve pie
Narvas piespieda Pēteri I ķerties pie reformām.
1700. – 1701. g. – tika sakauta arī Dānija, kas bija spiesta
piekrist vienpusējam miera līgumam. Kārļa XII karaspēks
iegāja Žečpospolitā un piespieda Augustu II Stipro atteikties no
Žečpospolitas karaļa troņa. Par Žečpospolitas karali ievēlēja
Kārlim XII labvēlīgi noskaņoto Staņislavu I Leščinski.
 Kara pirmā posma notikumi
1701. g. zviedri okupēja Kurzemes hercogisti, kas bija
Žečpospolitas aizbildniecībā, un paredzēja to iekļaut
Zviedrijas valdījumos. Kārlis XII par Kurzemes gubernatoru
iecēla Kārli Magnu Stjuartu un vēlāk izcilu zviedru
karavadoni Ādamu Ludvigu Lēvenhauptu. Kurzemes
hercogiene ar dēlu Frīdrihu Vilhelmu atstāja Jelgavu un
patvērās pie sava brāļa Prūsijas karaļa Frīdriha I Berlīnē.
Viena no spožākajām Kārļa uzvarām bija Svētes kauja
netālu no Mūrmuižas 1705. gadā pēc dažiem mēnešiem
krievi no jauna ieņēma Kurzemes hercogisti.
 Kara pirmā posma notikumi
1706. g. pavasarī stratēģisku iemeslu dēļ krievi Kurzemes
hercogisti atstāja zviedriem. Tā Kurzemes hercogiste gāja no
rokas rokā.
1708. g. zviedri no Saksijas virzījās uz austrumiem. Pēteris I
pavēlēja izpostīt Baltkrieviju, Latgali, Vidzemi un Kurzemes
hercogisti, lai zviedriem nebūtu atbalsta punktu. Sakāve pie
Narvas piespieda Pēteri I ķerties pie reformām.
1708. g. vasarā Kārļa XII armija sāka ofensīvu 2 virzienos - uz
Pēterburgu un Mogiļevu - Maskavu. Karadarbība Pēterburgas
virzienā bija neveiksmīga, tāpēc tālākā kara stratēģija tika
mainīta.
 Kara pirmā posma notikumi
1709. g., Ukrainas reģenta hetmaņa Mazepes pierunāts, Kārlis XII sāka
uzbrukumu dienvidos – pie Poltavas Ukrainā.
1709. g. vasarā – notika Poltavas kauja, kurā krievi pirmo reizi svinēja
spīdošu uzvaru pār Kārļa XII armiju.
Zviedrijas karalis bija spiests bēgt
uz Turciju, kur nesekmīgi centās
pierunāt turku sultānu iesaistīties
karā ar Krieviju.
Ar Poltavas kauju karš tomēr
nebeidzās, tas turpinājās vēl 12 gadus. Poltavas kauja
 Kara otrā posma notikumi
Ziemeļu kara otrajā posmā (1709. – 1721.) par karadarbības centru kļuva Baltijas
zemes. Pēteris I prata izmantot uzvaru Poltavas kaujā. Tā paša gada oktobrī krievi ar
lieliem spēkiem iebruka Vidzemē un aplenca Rīgu.
Novembrī uz īsu brīdi Rīgas pievārtē ieradās pats cars un, kā stāsta avoti, esot
pašrocīgi izšāvis no lielgabala trīs šāviņus pret pilsētu, kas viņu kādreiz tik ļoti bija
«aizvainojusi». Pilsēta un zviedru garnizons sīksti aizstāvējās, līdz tos sāka mocīt
bads, turklāt 1710. g. abas karojošās puses piemeklēja Lielā mēra epidēmija. Pēc 8
mēnešus ilgas pretošanās, pilsētas aizstāvji nolēma padoties. Pilsētas pārstāvji
parakstīja padošanās līgumu - t.s. Akorda punktus - krievu karaspēka pavēlniekam
B.Šeremetevam. Tajos tika apstiprinātas Rīgas un Vidzemes vācu muižniecības
privilēģijas , atrodoties Krievijas impērijas sastāvā.
1710. g., Francijas un Zviedrijas ietekmēta, Turcija bija uzsākusi karadarbību dienvidos
pret Krieviju.
 Kara otrā posma notikumi
• no 1711. g. līdz 1716. g. Zviedrijai tika atņemta zviedru
Pomerānija;
• 1714. g. Pēteris I iekaroja visu Somiju un Ālandu salas.
• 1718. g. sanāca pirmā krievu-zviedru miera konference. Uz to
pamudināja Kārļa XII nāve karagājiena laikā Norvēģijā 1718. g..
Krievija pieprasīja visu Vidzemi, un konference izjuka.
• Krievu armija gatavojās invāzijai Zviedrijas teritorijā. Zviedrija
bija zaudējusi visus savus valdījumus, izņemot pašas teritoriju.
Šādā situācijā iejaucās franču un britu diplomātija, kas bija
ieinteresēta saglabāt ziemeļos zināmu spēku līdzsvaru.
 Nīstades miera līgums un kara rezultāti
1721. g. 10. septembrī Somijas pilsētā Nīstadē sanāca miera konference. Starp
Zviedriju un Krieviju tika noslēgts miera līgums:
• Krievija ieguva kādreizējos Zviedrijas valdījumus pie Baltijas jūras – Vidzemi
ar Rīgu, Igauniju, daļu Karēlijas un salas – Hījumā, Sāmsalu un Vormsi.
Kādreizējā Zviedrijas maizes klēts kļuva par Krievijas impērijas provinci.
• Somija palīka Zviedrijai, kura bija zaudējusi savu valdošo stāvokli Baltijas
jūras reģionā un visā turpmākajā vēsturē nekad uz to vairs nav pretendējusi.
Tas bija Zviedrijas kā jūras lielvalsts noriets.
• Kurzemes hercogiste palika Žečpospolitas aizbildniecībā.
• Baltijas jūras reģionā sākās Krievijas kundzība, un Eiropas politikā pieauga
Krievijas impērijas loma. Pēteris I pieņēma imperatora (ķeizara) titulu.