1.1.

Kultūras jēdziena
izpratne

I. Kultūras jēdziena daudzveidīgais

lietojums
II. Kultūras jēdziena izpratnes
maiņa dažādos laikmetos

III. Cilvēks kultūras kontekstā

IV. Kultūras definīcijas

V. Kultūras funkcijas
 I. Kultūras jēdziena
daudzveidīgais lietojums

Starp ikdienišķo un zinātnisko izpratni par kultūru ir liela atšķirība. Vairums cilvēku
jēdzienu "kultūra" saista ar izglītību, izglītotību, intelektu. Populārzinātniskajā literatūrā
var sastapt jēdzienus "jūtu kultūra", " runas kultūra ", "uzvedības kultūra" u.t.t. Mēs
runājam par dažādu valstu kultūras politiku, ar to saprotot rūpes par muzejiem, teātriem,
bibliotēkām, izglītības sistēmu. Mēs lietojam šo vārdu ik uz soļa. Un tomēr šī vārda dziļāko
jēgu ikdienas valoda neatsedz, un vairums runātāju šai jautājumā paļaujas uz intuīciju.
Šī jēdziena zinātniskais skaidrojums norāda ne vairs uz šīs parādības
ārējām pazīmēm, bet atbild uz jautājumu par to, kādā veidā cilvēks kļūst par
kultūras subjektu, un tas skar cilvēci kā kopumu. Tas attiecas gan uz cilvēci kopumā,
gan uz atsevišķu indivīdu, tātad – uz katru no mums.
 Kultūras jēdziena daudzveidīgais lietojums

Intelektuālās un mākslinieciskās jaunrades apzīmēšanai

Piem. : runājot par kino, teātri, literatūru, tēlotāju mākslu, mūziku, arhitektūru u.c.

Intelektuālās attīstības vispārējo procesu apzīmēšanai

Piem.: latviešu kultūras attīstība (13.gs., 17.-18.gs., 20.gs. sākumā u.c.)

Raksturojot dzīvesveidu kādā noteiktā vēsturiskā periodā

Piem.: akmens, bronzas un dzelzs laikmeta kultūra, Romas laika pilsētu tipa kultūra, lielo
upju kultūras u.c.

Raksturojot sabiedriskās uzvedības un izturēšanās normas

Piem.: jūtu kultūra, runas kultūra, uzvedības kultūra, ģērbšanās kultūra, galda kultūra u.c
 II. Kultūras jēdziena izpratnes maiņa dažādos laikmetos
Kas ir kultūra? Uz šo jautājumu ir
sniegs simtiem vairāk vai mazāk
atšķirīgu atbilžu. Tajās nav grūti
ieraudzīt dažādu laika periodu
cilvēku vērtīborientētās
nostādnes

Renesanses
kultūra
Absolūtisma un
Viduslaiku apgaismības k.
kultūra

Antīkā kultūra 19.gs. kultūra

Tālo Austrumu
kultūra
20.gs. modernisma un
Tuvo Austrumu postmodernisma kult.
kultūra
Izsekosim kultūras jēdziena
Aizvēsture
izpratnes transformācijai laika ritējumā!
 Renesanses
kultūra
Absolūtisma un apgaism.
Kultūras jēdziena izcelsme
Viduslaiku
kultūra
k. (17.-18.gs.)
antīkās Romas laikā
19.gs.
Antīkā kultūra kultūra
20.gs. modernisma
Tālo Austrumu
kultūra un postm. kult. Jēdziens “kultūra” Cicerona izpratnē
Tuvo Austrumu balstās uz pretnostatījuma principu
kultūra
Aizvēsture

Tātad, pēc Barbarisms

Cicerona uzskatiem,
kultūra bija sabiedrības
augšējā slāņa Vulgus
privilēģija, jo tikai
aristokrāti varēja
atlicināt laiku savai
Plebeji
garīgajai attīstībai.

Pirmo reizi kultūras jēdziena skaidrojumu sastopam Senās Romas filozofa Cicerona
rakstos. Viņš apgalvo, ka cilvēka dvēsele tāpat kā auglīgs lauks bez pienācīgas kultivēšanas labu
ražu nedos. Līdzekli dvēseles kultivēšanai (trūkumu atsijāšanai) viņš atrod filozofijā.
Ciceronam kultūra ir pretstats barbarismam (par barbariem senie grieķi dēvēja tautas, kam
nebija nopietnu kultūras sasniegumu). Cicerons, izvērtējot sava laika sabiedrību, redzēja
pamatu pretnostatījumam "cultus" un "vulgus" (kulturālais un vulgārais), pirmo attiecinot uz
aristokrātiem (patricieši),kas rūpējās par savas dvēseles kopšanu un bieži vien mēdz to visai
ārišķīgi izrādīt, bet otro – uz rupjo, neaudzināto pūli (plebejiem).
 Renesanses
kultūra

Viduslaiku
kultūra
Absolūtisma un apgaism.
k. (17.-18.gs.) Jēdzieni „kultūra” un „kults”
Antīkā kultūra
19.gs.
kultūra kristiešu izpratnē
Tālo Austrumu 20.gs. modernisma
kultūra un postm. kult.
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture

Antīkajā Viduslaikos
sabiedrībā Kultūra:
Kultūra: “dvēseles “pielūgšana”,
kultivēšana, “kults”
izglītošanās”

Agrīnie kristieši kritizēja Cicerona uzskatus, jo jēdzienu „cultura” iespējams tulkot ne tikai
kā „audzēšanu - kultivēšanu” bet arī kā "godbijību", t.i,, dievību, pielūgšanu. No vienas saknes
radušies latīņu vārdi „kultūra” un „kults”. Ja antīkā pasaule lika akcentu uz šī vārda pirmo nozīmi, tad
kristīgā pasaule – uz otro.
 Renesanses
kultūra
Absolūtisma un apgaism.
Viduslaiku
kultūra
k. (17.-18.gs.)

19.gs.
Kultūras jēdziena satura
Antīkā kultūra

Tālo Austrumu
kultūra
20.gs. modernisma un transformācija renesanses
postm. kult.

laikmetā
kultūra
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture

Viduslaiku
Antīkais skatījums
kristiāniskais skatījums

Renesanse
Renesanse
Cilvēks – radītājs, līdzīgs Dievam
Cilvēks – radītājs, līdzīgs Dievam
Filosofija un māksla – pamats cilvēcisko talantu
izpausmei
Filosofija un māksla – pamats cilvēcisko talantu
izpausmei

Renesanses domātāji antīko cilvēkideālu savienoja ar kristīgo skatījumu. Cilvēks šai pasaulē
ierodas, lai līdzīgi Dievam attīstītu un apliecinātu savas radošās spējas. “Es tevi neesmu padarījis ne par
debesu, ne zemes būtni, ne mirstīgu, ne nemirstīgu, lai tu pats, brīvs un teicams meistars, noformētu
sevi veidolā, kāds tev šķiet labāks,” filosofu skatījumā tieši ar šādu sūtību Dievs radījis Ādamu.
 Renesanses
kultūra
Absolūtisma un

Kultūra apgaismības
Viduslaiku apgaism. k. (17.-18.gs.)
kultūra
19.gs.

laikmeta domātāju
Antīkā kultūra kultūra

Tālo Austrumu 20.gs. modernisma

un postm. kult.
skatījumā
kultūra
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture

Apgaismības laikmets
Kultūra - tāds cilvēka aktīvās darbības veids, kā
rezultātā ar prāta palīdzību tiek pārveidota
pasaule.

Vienotais

J.G. Herders

Spriežot par cilvēka pilnveidošanās iespējām J.G. Herders, viens no vācu

apgaismotājiem apgalvo, ka, raksturojot kultūru, var arī izmantot gaismas jēdzienu un
nosaukt to par apgaismību.
 Imanuels Kants - klasiskā kultūras modeļa
pamatlicējs
Renesanses
kultūra
Absolūtisma un
Viduslaiku apgaism. k. (17.-18.gs.)
kultūra
19.gs.
Antīkā kultūra kultūra

Tālo Austrumu 20.gs. modernisma un

kultūra postm. kult.
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture

Kultūra – pretstats dabai

Viņš pirmais pretnostatīja dabas pasauli cilvēka brīvās izvēles pasaulei un izvirzīja tēzi, ka
kultūra – tā ir prasme kontrolēt savu iedzimto dabu. Viņš uzskatīja, ka cilvēks , lai gan
piederīgs abām šīm pasaulēm, pa īstam savu cilvēka statusu iegūst vienīgi tad, kad viņā
ierunājas pienākuma izjūta, kas vairs neļauj akli sekot visām savā iegribām.
 Renesanses

Viduslaiku
kultūra
Absolūtisma un apgaism.
19.gs.
kultūra k. (17.-18.gs.)
19.gs.
evolucionistu nostādnes
Antīkā kultūra

Tālo Austrumu
kultūra
20.gs. modernisma un
kultūras jautājumos
kultūra postm. kult.
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture
Kultūra jeb civilizācija
(pēc E.B.Tailora (1832 – 1917)

Ticība Zināšanas Tikumība

Angļu
antropologs
Likumi Māksla Paražas
E.B. Tailors

Č. Darvina evolūcijas teorijas aizstāvji pasludināja, ka kultūras attīstība vienmēr un visur

notiek pēc vieniem un tiem pašiem likumiem, ka mežonība, barbarisms un civilizācija ir vienas un tās
pašas kultūras atšķirīgas attīstības pakāpes.
Šīs skolas pārstāvju priekšgalā nostājās angļu antropologs E.B. Tailors. Viņš izvirzīja
apgalvojumu, ka kultūras jeb civilizācijas kopumu veido zināšanas, ticība, māksla, tikumība, likumi,
paražas un vēl dažas citas īpatnības un paradumi, kas piemīt cilvēkam kā sabiedrības loceklim. Vēlāk
šim uzskaitījumam tika pievienoti arī cilvēku sasniegumi tehnoloģisko izgudrojumu jomā.
 Renesanses

Kulturoloģijas zinātnes
kultūra
Viduslaiku Absolūtisma un apgaism.
kultūra k. (17.-18.gs.)

Antīkā kultūra

Tālo Austrumu
19.gs.
kultūra sākumi
20.gs. modernisma un
kultūra postm. kult.
Tuvo Austrumu
kultūra
Aizvēsture

Zinātniskā pieeja kultūras pētniecībā

aizsākās 20.gs. vidū un tiek saistīta ar amerikāņu
antropologa Leslija A. Vaita vārdu. Pēc viņa domām,
kultūras jēdziens sociālo zinātņu jomā palīdz precizēt
cilvēka attiecības ar apkārtējo pasauli un to, kā šīs
attiecības laika gaitā mainās.

L.A. Vaits - kulturoloģijas zinātnes tēvs.

 Kultūras sistēma Kultūras
(pēc L.A.Vaita)
sistēma
Tā kā kulturoloģija
pēta cilvēciskās
dzīves pamatus, tad
Vaits tās nozīmību
Tehnoloģiskā Sociālā Ideoloģiskā paaugstināja pāri
apakšsistēma apakšsistēma apakšsistēma visām citām zinātnēm.

Visos šais trīs apakšlīmeņos kultūra izpaužas simbolisku formu veidā

Pētot kultūras sistēmu, Vaits izdala trīs galvenos tās struktūras komponentus:
• tehnoloģisko apakšsistēmu( visas palīgierīces, ar kuru palīdzību cilvēks apgūst dabu),
• sociālo apakšsistēmu (tā nosaka cilvēka rīcību un uzvedību sabiedrībā),
• ideoloģisko apakšsistēmu (to veido idejas, tēli un ticība).

Jāņem vērā, ka izmaiņas jebkurā no apakšsistēmām ietekmē un maina arī abas

pārējās. To sauc par kultūras progresu.
 III. Cilvēks
kultūras
kontekstā
Cilvēki nav tikai viņi paši; viņi
ir arī reģions, kurā viņi
piedzimuši, pilsētas dzīvoklis
vai ferma, kur viņi mācījās
staigāt, spēles, kuras viņi
spēlēja kā bērni, stāsti, kurus
viņi nejauši dzirdēja, ēdiens,
ko viņi ēda, skolas, kurās viņi
gāja, sporta veidi, ar kuriem
viņi nodarbojās, dzejnieki,
kuru darbus viņi lasīja, kā arī
Dievs, kuram viņi ticēja.
(W.Somerset Maugham. The Razors Edge)
 Ar ko cilvēks kā kultūras subjekts atšķiras no dzīvniekiem un citas
dzīvās radības
Veģetatīvās un Cilvēciskās f-cijas
dzīvnieciskās f-ijas Tikai cilvēkam piemīt garīguma
potences, spēja tās attīstīt, apzināti
barojas, piedalīties sevis veidošanā.
aug, Veģetatīvās Tikai cilvēkam dots saprāts, spēja
vairojas, un artikulēti runāt, apgūt lietu būtību,
elpo, dzīvnieciskās Specifiski abstrakti domāt.
•pārvietojas, f-cijas Apzinās pats sevi, savu
cilvēciskās
 ir sajūtas, ierobežotību, bezpalīdzību, spēj
uztvere,
f-cijas mainīties un izmainīt apkārtējo vidi,
dziņas, instinkti, paredz nāvi – savas fiziskās
bezvalodas eksistences beigas.
domāšana Rada morāli, savu vērtību sistēmu.
Cenšas atrast dzīvē jēgu.

·       Zirgs par tādu jau piedzimst, bet cilvēkam par cilvēku jākļūst grūtā un sarežģītā
pašpilnveidošanās procesā.
·        Dzīve ir process, kurā cilvēks rada pats sevi.
·        “Cilvēks ir tā sakot izkritis no dabas, un tomēr, neskatoties uz to, atrodas tajā. Viņš ir pa daļai
Dievs, pa daļai dzīvnieks; pa daļai bezgalīgs, pa daļai galīgs...” (Fromms)
 Kāda ir cilvēka daļa Visuma evolūcijas scenārijā?
Lielā sprādziena modelis teorētiski
balstās uz Einšteina vispārīgās relativitātes
teoriju, kvantu lauka teoriju un
elementārdaļiņu teoriju.
1929.g. E.Habls eksperimentāli
apstiprināja, ka Visums tiešām izplešas. To
varēja konstatēt pēc tā sauktās sarkanās
nobīdes tālu galaktiku spektros.
Tātad jāsecina, ka kādreiz tas bijis
koncentrēts nelielā telpā ar ārkārtīgi augstu
vielas blīvumu un temperatūru.
 Lielais sprādziens –pirms 15 miljardiem gadu
 Līdzsvars starp matēriju un antimatētiju novirzās matērijas virzienā.
 Dominē kvarki un antikvarki
 Kvarki sāk saistīties kopā, veidojot protonus, neitronus
 3.minūtē rodas pirmais stabilais kodols
Pētnieki uzskata, ka Visuma 300000 g. Visums kļūst caurspīdīgs.
embrijā eksistences pirmajās
 1 miljards gadu – matērijas sablīvējumi
sekundēs pilnībā atspoguļojas
sasaistās kopā, veidojot kvazārus, zvaigznes un
tā vēlākā makrostruktūra, pat
protogalaktikas
kosmosa galaktiku sadalījums.
 Veidojas jaunas galaktikas ar
zvaigznēm, kurām ir planētu sistēmas
 Cilvēks un kultūra Visuma evolūcijas scenārijā
Mārtiņi Ziemassvētk Meteņi
i Lai iespējami uzskatāmi aptvertu Visuma
ZIEMA pastāvēšanas ilgumu, 15 miljardus gadu aizstāsim ar
t.s. kosmisko gadu (1.I – 31.XII)
P
R A 1.I plkst. 00.00 – Lielais Sprādziens; 1.IV –
U V izveidojās mūsu galaktika – Lielais Piena Ceļš; 9.IX –

Lieldienas
Miķeļi

D A
E S izveidojās Saules sistēma; 14.IX – Zeme; 9.X – radās
N A pirmie primitīvie mikroorganismi; 19.XII – pirmās
S R zivis un citi mugurkaulnieki; 20.XII – augu valsts;
I
S 23.XII – rāpuļi; 24.XII. – dinozauri; 26.XII – pirmie
zīdītāji; 27.XII – putni, 28.XII – gāja bijā dinozauri.
VASARA Pirmie hominīdi sāka apdzīvot Zemi 30.dec, bet
Māras Jāņi homo sapiens parādījās tikai 31.decembrī plkst.
Ūsiņi
22.30.
Ēģiptes civilizācijas uzplaukums sākās tikai 10 sek.
pirms pusnakts. Jēzus Kristus piedzima 4 sek pirms
kosmiskā gada beigām.
Cik nožēlojami niecīgs ir cilvēka dzīves ilgums šajā
kosmiskajā laika skalā – no 0,1 – 0,2 sekundēm.
 IV. Kultūras definīcijas
XX gadsimtā kultūras definīciju daudzpusība kļuvusi par patstāvīgu pētniecisko tēmu

Kultūra – cilvēka radītā Kultūra ir vienīgā iespējamā Kultūra ir cilvēka un

materiālā un nemateriālā cilvēciskās eksistences forma, sabiedrības
pasaule cilvēka socializācijas veids. pašattīstības līmeņa
rādītājs
Kultūra ir cilvēka un cilvēces
progresa kopums kā Kas ir Kultūra ir dvēseles
personības garīgā pilnveide. KULTŪRA georgika
(A.Šveicers) (F.Bēkons)

Ar cilvēka kultūru es
saprotu visu to
Visplašākā un reizē cilvēka dzīvē, kas ir
visprecīzākā nozīmē kultūra pacēlies pāri
ir pretstats dabai: tā ir dabas dzīvnieciskajiem
pārveidojums, resp., nosacījumiem un
uzlabojums, - viss, ko cilvēks atšķiras no dzīvnieku
veidojis, lai padarītu savu dzīves.
dzīvi vieglāku, patīkamāku (Z. Freids)
un vispār pilnīgāku. Kultūra ir cilvēku apzinātas garīgas aktivitātes rezultātā
(P.Dāle) radīta dinamiska vērtību sistēma, kas palīdz pārvarēt
bioloģiski noteiktās eksistences spaidus.
(H.Biezais)
 20.gs. kultūras definīcijas

Vācu zinātnieks
Osvalds Špenglers
Kultūra ir gars, kas piedzimst, sasniedz noteiktu kulmināciju un beigās, pārvēršoties
par civilizāciju, iet bojā. Kultūra izdzīvo tās pašas vecuma stadijas, kādas ir konstatējams
cilvēka mūžā. Kultūras mūža ilgums ir 1000 gadu.
Pēc angļu antropologa
B.Maļinovska
Kultūra ir vienots veselums, kas sastāv no ražošanas instrumentiem un patēriņa
priekšmetiem, dažādu sabiedrisko institūciju nostādnēm, cilvēciskās domas un amatiem, ticējumiem un
paražām.
Kultūra ir cilvēka mākslīgi radīta vide, kuras pastāvēšanai ir nepieciešama organizācija,
regulācija un pašatjaunošana.
Kultūra ir cilvēka radīts fenomens un funkcionāli kalpo cilvēka bioloģisko, fizisko un garīgo
prasību apmierināšanai.
Vācu filozofs
Ernsts Kasīrers
Interpretējot kultūru, viņš akcentēja cilvēka funkciju radīt sev mākslīgu apkārtējo pasauli,
realitātes apzīmējot ar noteiktiem simboliem. Valoda, reliģija, zinātne, māksla, mīti pieder simboliskai
sistēmai, bez kuras cilvēks nevar dzīvot. Šī simboliskā sistēma ir cilvēka dzīves specifiskā īpašība un
neatņemama sastāvdaļa.
 V. Kultūras funkcijas (1.)
Pamatfunkcija – padarīt cilvēku par cilvēku

Dzīvnieks par tādu jau Galvenais cilvēciskās kultūras

piedzimst rādītājs - ne ārējais veidols, bet
dvēseliskā kvalitāte
Cilvēkam par cilvēku jātop grūtā un
sarežģītā pašveidošanās procesā

1. Pamatfunkcija – padarīt cilvēku par cilvēku. Kā teicis kāds no renesanses

filozofiem, tad dzīvnieks par tādu jau piedzimst, bet cilvēkam par cilvēku jātop grūtā un
sarežģītā pašveidošanās procesā. To, kas veidojas, izkopjot savu dvēselisko kvalitāti,
Cicerons nosaucis par “dvēseles kultūru” . Arī mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem
kultūras uzdevumiem gan attieksmē pret ikvienu indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Visas
pārējās kultūras funkcijas vairāk vai mazāk ir saistītas ar šo pašu galveno.
 Kultūras funkcijas (2.)
Kultūra kalpo sociālās pieredzes
nodošanai

Kadri no
filmas, kas uzņemta
pēc Čingiza Aitmatova
filmas “Un garāka par
mūžu diena ilgst”. Tā
vēsta par to, kas
notiek, ja tiek zaudēta
vēsturiskā atmiņa.

2. Kultūra kalpo sociālās pieredzes (informācijas) nodošanai. Tas var izpausties

gan kā paaudžu mantojums, gan kā vērtības, ko viens laikmets nodod nākamajam, gan arī kā
tā pieredze, ko viena valsts spēj nodot otrai. Ārpus kultūras sabiedrībai nav nekāda cita
mehānisma cilvēku uzkrātās pieredzes translēšanai. Tādēļ nav brīnums, ka kultūra tiek
uzskatīta par cilvēces sociālo atmiņu.
Pie tam kultūru nedrīkst uztvert kā kaut ko līdzīgu primitīvai mantu (sociālās
pieredzes) glabātavai. Izejot cauri kultūras sietam šī pieredze tiek vētīta un kritiski izvērtēta.
Nesaudzīgi tiek atmests viss otršķirīgais, kam ir tikai gadījuma raksturs. Pārņemti tiek vienīgi
par labiem atzīti paraugi, kam nepiemīt pārejošs raksturs. Ja kādu iemeslu dēļ notiek
pārrāvumi šai procesā, tas sabiedrībai var nest katastrofālas sekas – sociālās atmiņas
zudumu ar visām no tā izrietošajām sekām (“mankurtisma” fenomens ).
 Kultūras
funkcijas (3.)

Izziņas funkcija

3. Izziņas funkcija (cieši saistīta ar pirmo – dvēseles izkopšanas funkciju). Kultūra

sevī ir koncentrējusi daudzu paaudžu laikā radīto labāko sociālo pieredzi . Tā vienlaikus rada
arī iespēju šo pieredzi iepazīt un apgūt. Vietā ir apgalvojums, ka ikvienas sabiedrības
intelektuālais potenciāls ir tik liels, cik tā spējusi apgūt tās bagātās zināšanas, ko sevī glabā
cilvēces kultūras genofonds.
 Kultūras funkcijas (4.)
Regulējošā (normatīvā) funkcija

4. Kultūras regulējošā (normatīvā) funkcija ietekmē cilvēku savstarpējās

attiecības gan sabiedriskajā, gan personiskajā saskarsmē. Tā iespaido gan uzvedību, gan
rīcību, kā arī nosaka materiālo vai garīgo vērtību izvēli katrā konkrētajā situācijā. Kultūras
regulatīvā funkcija balstīta gan likumu, gan visdažādāko noteikumu un rekomendāciju, kā
arī morāles un tiesību normās.
 Kultūras funkcijas (5.)
Zīmju un simbolu (semiotiskā) funkcija

Kultūras sistēmā ļoti svarīga ir tās simboliskā funkcija (semiotika – no gr. semenion
– zīme) Zīmes un simbolus visdažādākajās kultūras jomās rada pats cilvēks. Un nav
iespējams pilnvērtīgi dzīvot sabiedrībā, nepārvaldot šo zīmju un simbolu nozīmes. Kā
piemēru var minēt valodu un rakstību, kam komunikācijas jomā ir nepārvērtējama nozīme. Lai
iepazītu mūzikas, tēlotājas mākslas vai literatūras pasauli, tev vispirms jāiepazīst šajās jomās
dominējošā zīmju sistēma. Arī dabaszinātnes izmanto vienīgi tām raksturīgu zīmju un
simbolu sistēmu. (Vairāk par šo skat. sadaļā “Kultūra kā zīmju un simbolu sistēma”. )
 Kultūras funkcijas (6.)
Vērtības apliecinošā funkcija

Vitālās vērtības Sociālās vērtības Nacionālās vērtības Varas vērtības (vara,

dzīvesveids, dzīvībai svarīgs) (draugi, ģimene, attiecības) (tauta, dzimtene) autoritāte, statuss)

Morālās vērtības Estētiskās vērtības Reliģiskās vērtības Ekonomiskās vērtības

(labs, ļauns, godīgs, (māksla, skaistums, (Dievs, ticība, baznīca) (nauda, īpašums)
negodīgs) oriģinalitāte)

Katras sabiedrības, tautas dzīves kārtību nosaka tās vērtību sistēma. Vērtību
sistēma izriet no pamatpriekšstatiem par pasauli un cilvēka vietu tajā. Tie ir mīti, vēsturiskā
apziņa un tradīcijas.
Vēsture neskaitāmas reizes ir apliecinājusi kādu senu patiesību: sabiedrība, kas
ignorē ilgstošā pieredzē pārbaudītās uzvedības un vērtību normas, ātri tuvojas savam
sabrukumam. (Vairāk par šo skat. sadaļā “Kultūra un vērtību sistēma”. )
 1.1. Kultūras jēdziena izpratne

Prezentācijai izmantotie avoti:

Mūrnieks, A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē I. daļa. Eiropas kultūras saknes. Rīga: RaKa,
1998
Zitāne L. Kultūras vēsture, 1.daļa – R.,1997
http://lv.wikipedia.org/wiki
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/
http://www.countries.ru/library.htm
http://www.ido.rudn.ru/ffec/cult-index.html
http://semiotikis.wordpress.com/kas-ir-semiotika/
http://tautiskums.blogs.lv/2006/04/20/mediji-velmes-vajadzibas/
Un citi internetā pieejamie materiāli

• Šis materiāls ir veidots ar Izglītības

inovācijas fonda finansiālu atbalstu.
• Par materiāla saturu atbild L.Zitāne