Jaunā latviešu teātra, Jaunā Rīgas

teātra un Dailes teātra darbības vieta.

Anna Kļenovska
KVM 1. kurss
Pētnieciskā darba vadītājs – Dr. geogr. Ēriks Leitis

1
 Saturs
Ievads 3. lpp.;
1. Nodaļa “Problēmas teorētiskais apraksts” – 4. – 5. lpp.;
2. Nodaļa “Informācijas avotu studijas” – 6. – 8. lpp.;
3. Nodaļa “Pieeja problēmas risināšanai” – 9. lpp.;
Pētījuma secinājumi – 10. lpp.;
Pētījuma priekšlikumi – 11. lpp.;
Izmantotās literatūras saraksts – 12. lpp..

2
Ievads
Ēkā, kas atrodas Lāčplēša ielā 25 ir zināma katram rīdziniekam, to ir grūti nepamanīt. Šajā
ēkā pirmais teātris “iemājoja” vēl tad, kad tā atradās uz Romanova ielas. Tai ir cēls gars un
iespaidīga vēsturiska nozīme.
Runājot par mūsdienām, gandrīz katrs ir dzirdējis par nesaskaņām, kas ir radušās Jaunajam
Rīgas teātrim sakarā ar šīs leģendārās ēkas restaurācijas un atjaunošanas procesu. Celtnieki,
nepildot līguma nosacījumus un pieprasot arvien vairāk un vairāk līdzekļu projekta
pilnveidošanai jau kuru reizi, neļauj solitajos datumos teātra trupai atgriezties savās “mājās”
un paildzina tās atrašanos “Tabakas fabrikā”.
Šīs juridiskā rakstura nesaskaņas nav galvenā problēma, ko vēlos izklāstīt šajā referātā. Es
vēlos pievērst vairāk uzmanības tam, kāda ir vizuālā iecere jaunajai Lāčplēša ielai, un, vai tā
saskan ar Latvijas Republikas un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes nostāju pret
kultūras mantojuma restaurāciju, kādi oficiāli noteikumi tiek un netiek ievēroti, kā arī
pievērst uzmanību tam, vai teātra arhitektūra ietekmēs trupas repertuāru.

3
 1. Nodaļa
Problēmas teorētiskais apraksts.
Iesākumā nedaudz ir jāpievēršas vēsturiskajam aspektam, lai ieskicētu Lāčplēša ielas 25
nozīmīgumu latviešu vēsturē. 1.tabulā ir redzams, kādi teātri ir darbojušies ēkā, to daļēji
atspoguļo arī šīs ēkas nosaukums, kas ir iekļauts kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā –
“Jaunā latviešu teātra, Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra darbības vieta”.
Atzīmējams ir arī tas, kā teātra telpas izskatījās pirms restaurācijas darbu uzsākšanas arhitekta
Edmunda fon Trompovska izpildījumā. To var redzēt 1. attēlā. Savukārt, arhitektes Zaigas
Gailes, kas uzprojektēja jauno ēku Lāčplēša ielā 25, maketus un jau izbūvētās koridora telpas
ir redzamas 2. un 3. attēlā. Vairāk materiāli ir pieejami Valsts nekustamo īpašumu mājaslapā.
Rodas jautājums, vai vārds “restaurācija” ir korekti izmantots termins attiecība pret Lāčplēša
ielas 25 “pārvērtībām” un vai ēkas, kas ir pieredzējusi Aspazijas, Raiņa un Blaumaņa lugas,
vēl šo izcilo dramaturgu dzīves laikā, iecerētais izskats ir atbilstošs.
Nākošajā nodaļā “Informācijas avotu studijas” tiks izskatīti vairāki Latvijas Republikas
oficiālie dokumenti: likumu, nolikumu, vispārīgo administratīvo aktu. Ņemšu vērā arī
UNESCO Parīzē 1972. gadā sastādīto konvenciju par “Pasaules kultūras un dabas mantojuma
aizsardzību”, lai definētu Lāčplēša ielas 25 ēkas statusu šī brīža likumdošanā, kā arī, lai
izprastu restaurācijas procesa noteikumus. Tiks izskatīti arī trīs zinātniskie raksti, lai izprastu
to, vai teātra arhitektūras pārbūve ietekmē tā repertuāru un vēsturisko vērtību.

Teātris Darbības gadi Lāčplēša ielā 25

Jaunais Rīgas latviešu teātris 1902. gads – 1908. gads
Jaunais Rīgas teātris 1908. gads – 1915. gads
Dailes teātris 1920. gads – 1979. gads
Jaunatnes teātris 1979. gads – 1992. gads
Jaunais Rīgas teātris 1992. gads – 2017. gads
1. Tabula (Avots: autora veidota tabula)

1. Attēls (Avots: Eduarda Smilģa Teātra muzeja krājums)

4
 2. Attēls (Avots: Valsts Nekustamies īpašumi)

3.Attēls (Avots: Valsts Nekustamie īpašumi)

5
 2. Nodaļa
Informācijas avotu studijas.
Lasot dažādu mediju ziņojumus par šo projektu, ir manāmas zināmas nekonsekvences šī
projekta būtības formulējumā. Daži mediji to sauc par pārbūvi, daži par restaurāciju, šīs
nekonsekvences arī atspoguļojas viena medija dažādās publikācijās, tomēr tie nav visai
uzticami avoti. Valsts nekustamo īpašumu mājaslapā tiek akcentēts tas, ka šī ēka tiek
restaurēta, kā arī arhitekte Zaiga Gaile piebilst, ka galvenais mērķis ir izveidot modernu
Eiropas līmeņa teātri.

Atsaucoties uz Latvijas Republikas likumu Nr. 720, par “Kultūras pieminekļu uzskaites,
aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumiem”, kā arī ņemot vērā kultūras
pieminekļu sarakstu, vēlos precizēt to, ka ēka Lāčplēša ielā 25 tiek oficiāli uzskatīta par
kultūras pieminekli. Tā tiek pieskatīta pie vēsturisko notikumu vietas tipoloģiskās grupas.
Likuma, ko minēju iepriekš, 3. pantā tiek precizēts, ka šai tipoloģiskajai grupai atbilst
pieminekļi, kas ir “teritorijas, būves un citi objekti, kas saistīti ar nozīmīgiem vēsturiskiem
notikumiem vai ievērojamām personām”. Kā jau tiek minēts 1. nodaļā, šī vieta ir saistīta ar
Latvijai nozīmīgiem dramaturgiem, kā arī vairāki ievērojami režisori, piemēram, Eduards
Smilģis un Roberts Šapiro ir iestudējuši savas izrādes. Šis kultūras piemineklis tiek klasificēts
kā valsts nozīmes piemineklis. Tā valsts aizsardzības numurs ir 58.
To, ka šī ēka ir kultūras piemineklis pamato arī 1972. gada Parīzē sastādīta “Konvencija par
pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”. Šīs konvencijas 1. pantā tiek minēts, ka
pat kultūras mantojuma ievērojamu vietu tiek uzskatītas: “Cilvēka radītas vai cilvēka un
dabas kopīgi radītas, kā arī teritorijas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas
vietas, kam ir īpaša nozīmes universāla vērtību no vēstures, estētikas, etnoloģijas vai
antropoloģijas viedokļa”.

Kā jau tiek minēts iepriekšējā nodaļā, šobrīd Lāčplēša ielas ēka tiek restaurēta, tomēr iespaids
par gala produktu rodas diezgan neviennozīmīgs. Latvijas Republikas likuma “Par kultūras
pieminekļu aizsardzību” 3. pantā tiek minēts tas, ka pirms valsts nozīmes kultūras pieminekļu
pārveidošanas process var notikt izņēmuma kārta, iepriekš vienojoties ar Nacionālo kultūras
mantojuma pārvaldi. Tiek atzīmēts arī tas, ka kultūras pieminekļu pārveidošana vai tā
oriģinālo daļu aizstāšana ar jaunām daļām ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir labāka iespēja, kā
saglabāt pieminekli.
Vienīgās detaļas, kas tika saglabāts no vecās būves ir fasāde un divas kāpņu telpas, jo ēka
atradās avārijas stāvoklī. Ņemot vērā to, ka šī ēka tikai un arī turpmāk tiks aktīvi izmantota
sabiedrības izglītošanai, tai ir jābūt drošā stāvokli.

2023. gada 18. augustā Rīgā tika pieņemts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes
vispārīgais administratīvais akts Nr. 14.1-07/6082 “Valsts nozīmes vēsturiska notikuma
vietas “Jaunā latviešu teātra, Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra darbības vieta” (valsts
aizsardzības Nr. 58) izmantošanas un saglabāšanas norādījumi”. Šī akta 1. pantā tiek
uzskaitītas kultūras pieminekļa saglabājamās vērtības:
1. Vēsturiskais konteksts;
2. Notikumu raksturojoši un apliecinoši autentiski elementi;
3. Telpiskais izvietojums;
4. Informācijas kopums.
Pētot materiālus, var konstatēt, ka cilvēks, kas interesējas par šo tematu, var nonākt pie
secinājuma, ka visi šie noteikumi tiek ievēroti. Vēsturiskais konteksts neapšaubāmi tiek
saglabāts, jo būves telpas arī turpmāk tiks izmantotas teātra vajadzībām.

6
Notikumu raksturojoši un apliecinoši autentiski elementi arī ir saglabāti. Lielā zāle tiek
uzlabota, lai atbilstu drošības standartiem, kā arī tiks saglabātas autentiskās lampas.
Telpiskais izvietojums arī tiek saglabāts. Jāatzīst, ka tiks piebūvēti “blackbox”, kas tiks
izmantoti izrāžu spēlēšanai, kā arī zāļu noslogojuma sadalīšanai.
Šobrīd nav nekādu apliecinājumu par informācijas kopuma saglabāšanu, jo to būs iespējams
izvērtēt, kad JRT komanda atgriezīsies Lāčplēša ielas 25 telpās. Ļoti svarīgi būs pievērst
uzmanību jaunajam repertuāram, kā arī ar šo ēku saistīto vēsturisko faktu iekļaušanai runās,
pasākumos un izrādēs.

Šī kultūras pieminekļa restaurācijas laikā tika atrasta “laika kapsula”, ko var redzēt 4. attēlā.
Latvijas Republikas likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 23. pantā tiek minēts, ka
jaunatklātajiem kultūras pieminekļiem, kas atrodas pilsētas zonā, tāda izveidojas 100 metru
rādiusā. Šis jaunatklātais kultūras piemineklis jau ir ielenkts būvdarbos un to pasargā vēl
lielāks kultūras piemineklis, tomēr tas nemaina to, cik fascinējošs ir šis atklājums. Jāatzīmē,
ka pavisam nesen tika konstatēti arī gleznojumi uz fasādes sienas, kuros ir attēloti gulbji.

4.attēls (Avots: Valsts Nekustamie īpašumi)

Ir jāpievērš uzmanība jautājumam par to, vai un cik ļoti ēkas arhitektūra ietekmē teātra
izrādes un apmeklētāju uztveri.
Grāmatā “ 20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” Līga Ulberte, teātra kritiķe, savā
rakstā par Bertoltu Brehtu atzīmē to, ka šis režisors ļoti aktīvi izmantoja atsvešināšanās
tehniku jeb distancēšanās efektu. Režisors izmantoja trīs galvenos paņēmienus, lai iedzīvinātu
šo tehniku:
1) Dzīve nav jārāda pašas dzīves formā, bet jāpadara “sveša”, distancēta, no malas
uzlūkojama;
2) Jāizmanto “vēsturiskošana” jeb citam laikam un vietai piesaistīts materiāls;
3) Jāpievērš publikas uzmanība mākslas darba mākslīgumam.
Jāatzīmē, ka Bertolts Brehts guva izcilus panākumus, izmantojot šo tehniku, ne tikai savā
karjerā, bet arī vēlmē nodot galveno izrādes domu skatītājiem. Neskatoties uz to, ka šī
tehnika tika izmantota, lai nodotu skatītājam domu diezgan didaktiskā formā, tas ļauj

7
aizdomāties par to, ka galvenās nepieciešamš sastāvdaļas izcilas izrādes veidošanā ir režisora
un aktieru mijiedarbība, kas ļauj skatītājam “iegrimt” izrādes pasaulē un aizmirst par fizisko
telpu.

Savukārt, Valda Čakare, teātra nozares zinātniece, savā rakstā par Gordonu Kreigu atzīmē to,
ka šī angļu režisora nostāja akcentē to, ka režisors ir teātra kodols. Režisoram ir jāprot gan
uzrakstīt dramaturģija, gan saorganizēt aktieri, gan izveidot scenogrāfiju, gan izveidot mūziku
utt.. Atkal, viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta režisoriem vērš savu uzmanību uz to, ka
teātri veido ja ne vairāki, tad viens cilvēks. Šim cilvēkam ir pa spēkam izveidot atmosfēru,
kas liks skatītājam domāt, just un saprast izveidotās situācijas noteikumus.

Edīte Tišheizere, teātra kritiķe, rakstot par Konstantīnu Staņislavski, atzīmē to, ka šis teātra
veidotājs uzskatīja par galveno izanalizēt lomu kopumā un dažādu lomu mijiedarbību savā
starpā. Savukārt, par visnozīmīgāko telpu viņa karjerā kļuva Maskavas dailes teātris, kas
kļuva par meistara un aktieru galveno perfomēšanas vietu, par viņu “māju”.

Iespējams, ka šie raksti neapskata pietiekoši daudzpusīgi telpas un mākslinieku mijiedarbību,

tomēr teātra vēstures kontekstā var izseko tam, ka teātra māksla galvenā uzmanība tiek
pievērsta mākslinieku spējai uzburt atmosfēru un mijiedarboties ar skatītāju. Ja mākslinieki
būs pietiekoši prasmīgi, tad arī telpa, kurā viņi darbojas, iegūs noteiktu statusu un nozīmi.

8
 3. Nodaļa
Pieeja problēmas risināšanai.
Šajā kultūras pieminekļa restaurācijas posmā vairs nav iespējams veikt lielas fiziskas
pārmaiņas, jo tas jau ir gandrīz pabeigts. Protams, nevar zināt, kas notiks ar šo objektu, kad
ēka tiks nodota. Rodas daudzi jautājumi, vai Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde
uzskatīs, ka visi prasījumi ir izpildīti, vai ēka tiks uzskatīta par ugunsdrošu un derīgu
izmantojumam kopumā, un vēl daudzi citi. Kā jau tika minēts, Jaunā latviešu teātra, Jaunā
Rīgas teātra un Dailes teātra darbības vieta galvenokārt tiek klasificēta kā vēsturiska
notikuma vieta, uzskatu, ka galvenais tās mērķis jau ir noradīts administratīvajā aktā Nr. 14.1-
07/6082, un tā nav pārtapšana par modernu teātri, bet gan vēsturiskā konteksta saglabāšana.
Vienīgais veids, kā to var turpināt ir pārbūvējot ēku un izveidojot drošus apstākļus teātra
cienītāju apmeklēšanai, lai turpinātu iepazīstināt latviešus ar jaunām idejām un lolot
mantojumu, kas ir iegūts to izcilajiem dramaturgiem, režisoriem un aktieriem. Diemžēl to
nebūtu bijis iespējams darīt vecajā ēkā.
Pateicoties tam, ka ir saglabāts telpiskais izvietojums lielajai zālei, kā arī saglabāti vairāki
vēsturiski, autentiski elementi fiziskās vērtības neizzudīs pavisam; tomēr situācijā, kad
fiziskais mantojums ir jāpārveido, ļoti liela atbildība krīt uz cilvēkiem. Šajā konkrētajā
situācijā ļoti liela atbildība krīt uz teātra veidotāju pleciem, tomēr, sabiedrībai ir nepieciešams
atbildēt arī uz daudziem jautājumiem par to, kā viņi uztver šo mantojumu, vai būtu bijis labāk
restaurēt Lāčplēša ielas 25 telpas identiski tam, kādas tās tika veidotas, vai tas atbilstu
mūsdienu teātra repertuāram?
Diemžēl nav viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem, jo katram cilvēkam ir sava
pieredze un šo jautājumu izpratne. Teātra mākslai vajag drošu un pieejamu publikai telpu.
Labākais šīs problēmas risinājums ir apzināties Lāčplēša ielas 25 vēsturi un pievērst
uzmanību notikumiem, kas šo vietu ir izveidojuši par vēsturiska notikuma kultūras
pieminekli.

9
Pētījuma secinājumi.
1) Mijiedarbojoties fiziskam kultūras piemineklim un mainīgajai teātra mākslai, ir ļoti
grūti definēt prioritātes. Nav līdz galam skaidrs, vai ir nepieciešams tik liela mēroga
kultūras pieminekli saglabāt līdzīgu tādam stāvoklim, kurā tas asociējas ar tā
visnozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem, vai arī atjaunināt un pielāgot
mūsdienu vēlmēm un vajadzībām. Ir nepieciešams atrast balansu;
2) Ļoti liela atbildība tiks uzlikta uz Jaunā Rīgas teātra komandas pleciem, jo pirms
restaurācijas darbiem, ne tikai telpa, bet arī teātra repertuārs bija spējīgs akcentēt
kultūras pieminekļa nozīmi, savukārt, tagad komandai ar savu repertuāru un prasmēm
būs jāpavēsta, kādēļ bija nepieciešamās šīs fiziskās pārmaiņas tāda formātā, kādā tās
tika īstenotas.

10
Pētījuma priekšlikumi.
1) Uzskatu, ka būtu svarīgi veidot vēsturiskos vakarus Lāčplēša ielā 25, lai atgādinātu un
pastāstītu publikai par kultūras pieminekļa vēsturi un notikumiem, kas ir
norisinājušies šajā ēkā;
2) Iespējams, ka būtu vērtīgi izveidot nelielu piemiņas zāli, kur tiktu ievietota
informācija par kultūras pieminekļa vēsturi, ko varētu apskatīt vai nu pirms izrādēm,
vai arī starpbrīžos;
3) Gribētos redzēt uz restaurētās skatuves vairāk klasiskās Aspazijas, Blaumaņa utt.
lugas, kas atgādinātu par kultūras pieminekļa vēsturi.

11
Izmantotās literatūras saraksts.
Likumi:
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO), 16.11.1972.
Konvencija “Par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību”.
https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/766

Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 10, 05.03.1992. Likums "Par
kultūras pieminekļu aizsardzību". https://likumi.lv/ta/id/72551

Latvijas Vēstnesis, 210, 29.10.2021. Ministru kabineta 2021. gada 26. oktobra noteikumi Nr.
720 "Kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumi".
https://likumi.lv/ta/id/327240

Latvijas Vēstnesis, 161, 22.08.2023. Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes 2023. gada
18. augusta vispārīgais administratīvais akts Nr. 14.1-07/6082 "Valsts nozīmes vēsturiska
notikuma vietas "Jaunā latviešu teātra, Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra darbības vieta"
(valsts aizsardzības Nr. 58) izmantošanas un saglabāšanas norādījumi".
https://likumi.lv/ta/id/344645
https://www.vni.lv/projekti/jauna-rigas-teatra-eku-kompleksa-restauracija

Zinātniskie raksti:
Čakare, Valda. 2002. Gordons Kreigs. 20. gadsimta teātra režija un vēsture. 778. – 805.

Tišheizere, Edīte. 2002. Konstantīns Staņislavskis. 20. gadsimta teātra režija un vēsture. 314.
– 354.

Ulberte, Līga. 2002. Bertolts Brehts. 20. gadsimta teātra režija un vēsture. 544. – 572.

Attēli:
1. Attēls :
Eduarda Smilģa Teātra muzeja krājums.

2., 3. un 4. attēls:
Valsts Nekustāmie īpašumi. Jaunā Rīgas teātra ēku kompleksa restaurācija.
https://www.vni.lv/projekti/jauna-rigas-teatra-eku-kompleksa-restauracija

12