PLĀTŅU TEKTONIKA

UN SUBDUKCIJA

Cesvaines Vidusskolas
10.Klases skolanieka
Vīganta Vasilišina
Projekts Ģeografijā par
Plātņu tektonika
 Plātņu tektonika ir mūsdienu ģeoloģiska teorija
par litosfēras kustību. Šī teorija apgalvo, ka Zemes
garoza sastāv no vairākām tektoniskām plātnēm,
kuras visu laiku atrodas pastāvīgā kustībā attiecībā
vienai pret otru. Okeāniskā tipa Zemes
garozas plātnes visu laiku
atjaunojas, spredinga procesā veidojot jaunas virsmas.
Savukārt subdukcijas dēļ okeāniskās plātnes tiek
bīdītas zem kontinentālajām vai salu lokiem un
iegrimst Zemes mantijā, kur tās izkūst. Plātņu
tektonika skaidro arī zemestrīču, vulkānu izvirdumu
veidošanos, kuri visbiežāk notiek tieši pie plātņu
robežām.
 Alfrēda Vegenersa teorija
 1920. gadā Alfrēds Vegeners pirmo reizi izvirzīja
teoriju, ka Zemes garoza kustas tieši tektonisko
plātņu kustības rezultātā. Sākotnēji šī teorija
neguva atbalstu no pārējiem zinātniekiem. Teorijas
atdzimšana notika 1960. gadā, kad tika iegūti dati
no okeānu dzīļu mērījumiem, kuri liecināja par
plātņu paplašināšanos un subdukciju (palīšanu
zem citām plātnēm). Šie priekšstati apvienojumā
ar veco kontinentu dreifēšanas teoriju izveidoja
plātņu tektonikas mūsdienu teoriju, kura drīz vien
kļuva par vispārpieņemtu koncepciju zinātnēs
par Zemi.
Teorijas vēsture
 20. gadsimta sākumā teorētiskajā ģeoloģijā tika
izvirzīta kontrakciju hipotēze. Tas ir, Zeme atdziest līdzīgi
tikko izceptam ābolam, respektīvi, uz tās virsmas
veidojas grumbas, ko dēvējam par kalniem. Šīs idejas
tālāk attīstījās ģeosinklināles teorijā, kura ir izveidota uz
kroku būvju studiju pamata. Šo teoriju noformulēja Dž.
Dens, kas izostāzes principu pievienoja pie kontrakciju
hipotēzes. Saskaņā ar šo koncepciju Zemes garoza
sastāvēja no granīta (zem kontinentiem) un bazalta (zem
okeāniem). Saspiežoties okeāna dziļvagām, rodas
tangenciālie spēki, kuri savukārt virza kontinentus. Tādā
veidā veidojas kalnu grēdas, kuras laika gaitā noārdās.
Viela, kura noārdās, nonāk atpakaļ dziļvagās.
Tektoniskās plātnes
 Zemes tektoniskajām plātnēm robežas ir
aptuvenas. Tās iedala primārajās,
sekundārajās un terciālajās plātnēs. Uz
primārajām balstās 6 kontinenti un
Klusais okeāns. Sekundārās plātnes
platības ziņā ir mazākas par primārajām,
savukārt terciālās plātnes ir primāro un
sekundāro plātņu daļas.
Primārās plātnes
 Antarktīdas plātne
 Austrālijas plātne
 Āfrikas plātne
 Dienvidamerikas plātne
 Eirāzijas plātne
 Klusā okeāna plātne
 Ziemeļamerikas plātne
Sekundārās plātnes
 Arābijas plātne
 Karību plātne
 Kokosu plātne
 Indijas plātne
 Huana de Fuka plātne
 Naskas plātne
 Filipīnu plātne
 Skotijas plātne
Terciālās plātnes
 Madagaskaras plātne
 Seišelu plātne
 Somālijas plātne
 Nūbijas plātne
 Dienvidsendviču plātne
 Kergelēna plātne
 Adrijas plātne
 Amūras plātne
 Anatolijas plātne
 Bandas jūras plātne
 Birmas plātne
 Egejas jūras plātne
 Ibērijas plātne
 Irānas plātne
 Moluku jūras plātne
Plātņu lielumi
 103.3  Klusā okeāna plātne
 78.0  Āfrikas plātne
 75.9 Ziemeļamerikas plātne
 67.8 Eirāzijas plātne 
 60.9Antarktīdas plātne
 47.2 Austrālijas plātne 
 43.6Dienvidamerikas plātne
Subdukcija
 Subdukcija ir Zemes
garozas kustības tektonisks process, kurā liela
izmēra litosfēras plātne iebīdās zem citas plātnes.
Plātņu sadursmes ir saistītas
ar zemestrīču un vulkānisma procesiem, lielākā
daļa pasaules seismiski aktīvo zonu ir vietās, kur
notiek subdukcija. Visbiežāk litosfēras plātnes, kas
pieder okeāniskā tipa Zemes garozai, bīdās zem
kontinentālā tipa garozas vai salu lokiem un
iegrimst Zemes mantijā, kur izkūst.
Subdukcijas zona
 Subdukcija ir lineāra parādība. Subdukcijas
zonā tiek identificētas divas plāksnes malas:
augšējā vai vadošā, un iegremdētā
apakšējā. Tikai ar to mijiedarbību ir izvirdumi
un zemestrīces. Visaktīvākā subdukcija ir
seismiskā fokusa zona. Šajā zonā notiek
visbagātīgākās zemestrīces. Saskaņā ar
seismiskiem datiem ir konstatēts, ka
zemestrīču koncentrācija atrodas dziļāk no
dziļūdens tranšejas uz kontinentu.
Subdukcijas zonu
klasifikācija
 Subdukcijas zonas klasificē pēc
konstrukcijas. Subdukcijas veidi ir sadalīti
galvenajos četros:
 Andu tips
 Sundua tipas
 Marijas tips
 Japāņu veids
Sunda tips
 Šāda zona atrodas vietās, kur senā
masīva okeāna litosfēra ir iegremdēta
zem kontinenta. Viņa aiziet stāvā leņķī.
Parasti šāda plāksne iet zem
kontinentāla, kuras virsma ir daudz
zemāka par okeāna līmeni.
Andu, Marijas un Japāņu tips

  Andu tips.Šis tips ir raksturīgs Klusā

okeāna piekrastei austrumu pusē. Šī ir
zona, kurā tikai kontinentālajā plāksnē
nonāk milzīgā ātrumā tikai jaunizveidotā
jaunā okeāna grīdas kārta četrdesmit
grādu leņķī.
 Marijas tipa. Šo zonu veido divu okeāna
litosfēras daļu vai to subdukcijas
mijiedarbība.
 Japāņu veids. Šī ir zonas tips, kur
okeāna litosfēra virzās uz salas loka.
Divi veidi kados iedalās četri iepriekš
pieminētie tipi

Visus šos četrus veidus parasti iedala

divās grupās:
 Austrumu Klusā okeāna reģions (šajā

grupā ietilpst tikai Andu joma, šai grupai

raksturīga milzīgā kontinenta robeža);
 Rietumu-Klusā okeāna reģions (tajā

atrodas visi trīs citi veidi, šajā grupā

raksturīgas salu vulkāna loka karājas
malas).
Paldies par uzmanību!!!