Сентябрь

Aizvēsture
5. „Neolītiskā revolūcija” un agro metālu laikmets

Hronoloģija
Ap 9000. – 8000.g. p.m.ē.„neolītiskās revolūcijas” sākums Tuvajos Austrumos.
Ap 7000. – 6500.g. p.m.ē. senākie zināmie vara priekšmeti.
Ap 7000. – 5000.g. p.m.ē. senākie lielie zemkopju un lopkopju ciemi Tuvajos
Austrumos (Jērika, Jarmo, Čatalhjujuka u.c.).
Ap 7000. – 6000.g. p.m.ē. pirmās ražotājsaimniecības iezīmes Eiropas kontinentā.
Ap 4500.g. p.m.ē. pirmsākumi vara kausēšanai no rūdām, pirmās liecības par vara
metalurģiju Eiropā, Balkānu reģionā.
5. – 4. gt. p.m.ē. semītu – hamītu valodu izplatīšanās Tuvajos Austrumos, Āfrikas
ziemeļdaļā un Arābijas pussalā.
Ap 4. – 2. gt. p.m.ē. indoeiropiešu valodu izplatība Eiropā un Āzijā.
3500. – 3200.g. p.m.ē. vidējais neolīts un ražotājsaimniecības pirmsākumi Latvijas
teritorijā.
Ap 3000. g. p.m.ē. klejotājlopkopības un nomadisma pirmsākumi Austrumeiropas
un Āzijas stepēs.
Ap 2300. – 2000.g. p.m.ē. bronzas laikmeta sākums Eiropā.
3. gt. p.m.ē. senākie zināmie dzelzs izstrādājumi.
1500.g. p.m.ē. – mūsu ēras sākums agro metālu (bronzas un senākais dzelzs)
laikmets Latvijas teritorijā.
1.gt. p.m.ē. dzelzs laikmeta sākums Āzijā, Eiropā, Āfrikā.

„Neolītiskā revolūcija”
Akmens laikmeta beigās jeb neolītā cilvēces aizvēsturē sāka risināties nozīmīgas
pārmaiņas. Mūsu gadsimta 20. gados angļu arheologs Gordons Čailds nosauca šīs
izmaiņas par „neolītisko revolūciju”, kas sākās aptuveni 9000. – 8000.g. p.m.ē.
Šajā laikā cilvēki no medībām, zveju un barības augu vākšanu sāka pāriet
zemkopību un lopkopību.
 Uzturlīdzekļus tie ieguva nevis vācot, bet
ražojot. Notika pāreja no
savācējsaimniecības uz
ražotājsaimniecību. Cilvēks, kas bija
pilnīgi atkarīgs no dabas, kļuva par būtni,
kas spēja ietekmēt dabas procesus. Augu
un dzīvnieku domestikācija (savvaļas
dzīvnieku pieradināšana un savvaļas augu
kultivēšana) ļāva cilvēkam tos pārveidot ,
nodrošinot savu eksistenci. No pirmo
dzīvnieku pieradināšanu un augu
domestikācijas,
lai nodrošinātu pārtikas rezerves, līdz sabiedrībai, kuras dzīve pilnībā balstījās uz
lopkopību un zemkopību, pagāja vairāki tūkstoši gadi.
Mobilo dzīvesveidu nomainīja vietsēdība. Īslaicīgās vai sezonālās apmetnes
nomainīja ciemi. Pieauga iedzīvotāju skaits. Daudzi lauksaimniecības ciemi sāka
veidoties par pilsētām līdzīgām dzīvesvietām. Attīstījās māla trauku izgatavošanas
prasme – podniecība. Tika izgatavotas stelles auduma aušanai, arkls, iejūgs u.c.
darbarīki. Cilvēki sāka apstrādāt metālu. Attīstījās maiņas sakari, kas pārtapa
tirdzniecībā. Sadursmes starp sabiedrībām, kas pieaugošā cilvēka skaita dēļ centās
iegūt jaunu zemi, iezīmēja pirmos karus. Tika uzsākta ieroču izgatavošana.

Cēloņi pārejai uz ražotājsaimniecību

Hipotēzes par lauksaimniecības pirmsākumiem var iedalīt 2 daļās. 1)Vieni
pētnieki uzsver vides izmaiņas lomu pirmajos domestikācijas eksperimentos. Pēc
ledus laikmeta beigām, klimatam kļūstot sausākam un dažviet samazinoties augu
un dzīvnieku valsts daudzveidībai, cilvēki pārcēlās uz dzīvi auglīgākajās vietās,
ilgstoši apgūstot tur augu un dzīvnieku izmantošanas iespējas. 2)Citi pētnieki par
galveno cēloni pārejai uz ražotājsaimniecību uzskata iedzīvotāja skaita
pieaugumu. Kad mednieku un augu vācēju kopienas pārgāja uz dzīvi patstāvīgās
apmetnēs, kur labvēlīgos apstākļos bija iespēja nodrošināt eksistenci, apmetnēs
pieauga iedzīvotāju skaits. Drīz apmetnēs cilvēku skaits pārsniedza vides resursus.
Rezultātā tika stimulēta savvaļas augu augšana, dzīvniekus sāka turēt kā „rezervi”.
Pakāpeniski šie eksperimenti noveda pie zemkopības un lopkopības.
Tomēr viennozīmīgu cēloņu, kas noveda pie „neolītiskās revolūcijas” nav.
Neapstrīdams ir fakts, ka tikai krīzes situācijas un ārējo apstākļu ietekmēti, cilvēki
bija spiesti mainīt tradicionālo saimniekošanas veidu.

Zemkopības, lopkopības pirmsākumi

Pāreja uz zemkopību un lopkopību norisinājās pakāpeniski. Visi domesticētie augi
vispirms tika vākti savvaļā. Bijuši gan savvaļas kvieši, gan mieži. Intensīvi vācot
noteiktus augus, to izplatība savvaļā varēja samazināties. Pakāpeniski veidojās
atziņa, ka to augšanu var ietekmēt – sējot, stādot, ravējot un irdinot augsni.
Nākamais solis bija apzināta audzēšana tīrumos, kā arī selekcija – augu atlase un
vairošana.
Lai gan jau 15 000 – 12 000.g. p.m.ē. tika pieradināts
pirmais mājdzīvnieks suns, dzīvnieku domestikācija
un lopkopības sākumi konstatējami tajā pašā laikā,
kad notika pirmie mēģinājumi augu domestikācijā.
Acīmredzot atsevišķi medībās sagūstīti dzīvnieki tika
turēti ilgstoši, lai nodrošinātu pārtikas uzkrājumus. Ar
laiku tos sāka audzēt un pavairot. Vieni no pirmajiem
mājdzīvniekiem bija aitas. Tā kā savvaļas aitām
nebija bieza vilna un govis deva pienu ierobežoti,
pakāpeniski tika izveidotas mājdzīvnieku šķirnes, kas
nodrošināja cilvēkus ne tikai ar gaļu, bet arī pienu,
vilnu un ādu.
Vēlākajos gadu tūkstošos dzīvniekus audzēja arī
transportam, zemes aršanai.
Pāreja uz ražotājsaimniecību notikusi vairākos centros dažādā laikā neatkarīgi citā
no citas.
Nozīmīgākie atradās Tuvajos Austrumos, Āzijas dienvidrietumos un Amerikā.
Zemkopības un lopkopības pirmsākumi attīstījušies aptuveni vienlaikus – 8000 –
6000 gadus p.m.ē. No Tuvajiem Austrumiem lopkopības un zemkopības iemaņas
izplatījās Eiropā un citur.

„Neolītiskā revolūcija” citur pasaulē

„Auglīgais pusmēness” un domestikācija Tuvajos Austrumos
Viens no senākajiem centriem, kurā notika pāreja uz jauno saimniecības veidu,
aptver plašas teritorijas Tuvajos Austrumos – mūsdienu Turciju, Izraēlu, Irāku,
Irānu, Sīriju un daļēji Ēģipti. Šīs teritorijas ir izvietotās it kā puslokā, tāpēc to dēvē
par „auglīgo pusmēnesi”. Pāreja uz jauno saimniecības veidu notika pakāpeniski
ilgā laika posmā un dažādās vietās.
 Zinātnieki mēdz izdalīt 3 reģionus:
1)„auglīgā pusmēness” rietumdaļa (Vidusjūras
piekraste);
2)Zāgrosa kalnu apkārtne un Mezopotāmija
(mūsdienu Irāka un Irāna);
3)Anatolija (atrodas nedaudz ārpus „auglīgā
pusmēness”).
Aptuveni 8000 – 7000.g. p.m.ē. Tuvo Austrumu
rietumu daļā veidojās apmetnes, kas aizņēma pat
vairākus hektārus. Viena no zināmākajām šādām
apmetnēm bija senā Jērika tagadējās Izraēlas
"Auglīgais teritorijā.
pusmēness". Otrs reģions, kurā veidojās ražotājsaimniecības
sabiedrība bija Zāgrosa kalnu apkārtne un
Mezopotāmija. Pirmie mēģinājumi domesticēt
aitas un kazas tur attiecas uz 10 000 – 9 000 g.
p.m.ē. Arī šeit izveidojās pilsētām līdzīgas
apmetnes. 5000.g. p.m.ē. šeit uzplauka tāds ciems kā Jarmo, kur 80% pārtikas
ieguva no zemkopības un lopkopības.
Trešais reģions – Anatolija (tagadējās Turcijas dienviddaļa), kur attīstījās agrīnās
ražotājsaimniecības. Arī šeit veidojās ciemi. Pazīstamākais ir Čatalhjujuka, kurš
6000.g. p.m.ē. aizņēma aptuveni 13 hektārus. Iedzīvotāji nodarbojās ar graudaugu
audzēšanu un maiņas tirdzniecību. Tur tika jau audzēti lini un aitas vilna izmantota
audumu aušanai.
Ražotājsaimniecības attīstībā katrā no minētajiem reģioniem sākās neatkarīgi.
Aptuveni pirms 8000 gadu jau bija domisticēti kvieši, mieži, lēcas, pupas, kā arī
dzīvnieki – kazas un aitas.
Agrīnā zemkopība un lopkopība Ķīnā
Tiek uzskatīts, ka Ķīnā pirmie augu domestikācijas
mēģinājumi notika tad pat, kad Tuvajos Austrumos
– aptuveni pirms 10 000 gadu. Tomēr pilnīgi drošas
liecības attiecināmas uz maliet agrāku laiku – 7000.
– 6000.g. p.m.ē.
Svarīgākā lauksaimniecības kultūra bija rīss.
Visagrāk rīsu kā kultūraugu sāka audzēt Ķīnas
austrumos – Jandzi un Huanhe upes ielejā. Savukārt
Ķīnas ziemeļos sāka audzēt prosu un kaņepes.
Ķīnā tika audzētas gan aitas, gan kazas, gan dažādi Rīsi.
liellopi, gan cūkas. Pārtikā galvenokārt lietoja
cūkgaļu.
Ražotājsaimniecības sākumi Amerikā
Amerikā līdz Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem lopkopība bija samērā
neattīstīta. Valdošā bija zemkopība. Ap 8000. – 6000.g. p.m.ē. notika pirmie
domestikācijas mēģinājumi. Pāris gadu tūkstošus vēlāk bija attīstījusies sabiedrība,
kas balstījās uz ražotājsaimniecību.
Svarīgākie domestikācijas procesi Amerikā norisinājās Centrālamerikā un
Dienvidamerikā Andu kalnu vidienes rajonos.
Nozīmīgākā Amerikas graudaugu kultūra bija kukurūza. Tā ir uzskatāma par
vienīgo pilnībā domesticēto augu, kurš Amerikā selekcijas rezultātā ieguvis pilnīgi
atšķirīgu veidolu.
Mūsdienās tiek izmantotas vairāk nekā 150
dažādas kukurūzas šķirnes. Kukurūzas
izcelsme joprojām nav īsti noskaidrota, bet
pastāv viedoklis, ka tā saistīta ar savvaļas
graudzāli teosinti, kas aug Centrālamerikā.
Centrālamerikas reģionā līdztekus augu
domestikācijai nenorisinājās dzīvnieku
pieradināšana. Pirmais pārtikā izmantojamais
mājdzīvnieks bija tītars, kas tika domesticēts
Kukurūza. 1. gt. vidū p.m.ē.
Dienvidamerikas rietumdaļa Andu kalnu un
Klusā
okeāna piekrastes zona bija otrais reģions Amerikas kontinentā, kur nosrisinājās
agrīni domestikācijas procesi. Tur konstatēts plašs augu klāsts, piemēram, kartupeļi
(domesticēts ap 8000.g. p.m.ē.), dažādas pupas, saldie pipari, zemesrieksti,
ķirbjaugi, tējas kultūras.
Ap 4000.g. p.m.ē. Peru piekrastē kā mājdzīvniekus sāka audzēt jūrascūciņas, kā arī
lamas un alpakas.

Zemkopības un lopkopības attīstība Eiropā

Eiropā nenotika neatkarīga dzīvnieku un augu domestikācija.
Ražotājsaimniecības pirmsākumos nozīmīgi bija kontakti ar Tuvajiem
Austrumiem. Zemkopības un lopkopības izplatības sākumi tur attiecināmi uz
7000. – 6000.g. p.m.ē., kad tur ieradās pirmie pārceļotāji no Tuvajiem
Austrumiem.
„Neolītiskās revolūcija” Eiropā norisinājās 2 posmos.
1)No 7000./6000.g. p.m.ē. līdz 4500.g. p.m.ē. konstatējami jaunā saimniekošanas
veida pirmsākumi, attīstība un izplatība virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem.
Senākās liecības par zemkopību un lopkopību konstatētas Grieķijas dienvidos.
Liela nozīme saimniekošanas veida izplatībā bija zemkopju un lopkopju ciltīm,
kuras arheologi nodēvējuši par līniju keramikas kultūru (nosaukums pēc šai
sabiedrībai raksturīgā māla trauku rotāšanas veida). Iedzīvotāju skaita pieaugums
un lauksaimniecības zemes noplicinājums sekmēja to virzīšanos tālāk pa upju
auglīgajiem krastiem. Ap 4500.g. p.m.ē. jaunais ražošanas veids bija sasniedzis
Eiropas ziemeļrietumus.
2) Nākamajā „Neolītiskās revolūcijas” posmā no 4500. – 2500.g. p.m.ē. notika
jaunā saimniekošanas veida tālāka izplatība. Parādījās jauns izgudrojums – arkls.
Senākie arkla atlieku atradumi konstatēti Dānijā un attiecas uz 3500.g. p.m.ē.
Eiropas iedzīvotāji ap 3000.g. p.m.ē. dārzos sāka audzēt vīnogas un olīves.
Nedaudz agrāk Austrumeiropas stepēs tika pieradināti zirgi. Tas ļāva attīstīt
klejotājlopkopību.
Neolīta beigas un bronzas laikmeta sākums Eiropā iezīmējas ar saimnieciskās
attīstības nevienmērīgumu. Kamēr dienvidos lopkopību un zemkopību sekmēja
jaunu augu un dzīvnieku domestikācija, ziemeļos daudzviet jaunais saimniekošanas
veids pamazām nostiprinājās.

Dzīvesveids un materiālā kultūra neolītā

Jaunais iztikas sagādes veids ietekmēja cilvēka ķermeņa uzbūvi, mūža ilgumu un
līdz ar to cilvēku skaitu pasaulē. Cilvēka skeleta kaulu lielums samazinājās.
Ķermenis kļuva slaidāks. Ilgstoši izmantojot mīkstu, vārītu pārtiku, samazinājās
zobu lielums un apakšžokļa izmēri. Mūsdienu pētījumi rāda, ka vismazākie zobi ir
sabiedrības pārstāvjiem, kas vēsturiski ilgstoši nodarbojušies ar lauksaimniecību
(Eiropas, Tuvo Austrumu, Ķīnas iedzīvotāju), bet lielākie zobi ir Austrālijas
aborigēniem, kas arī mūsdienās turpina mednieku un augu vācēju dzīvesveidu.
„Neolītiskā revolūcija” radīja cilvēku skaita palielināšanos. Daži zinātnieki to
nodēvējuši par pirmo demogrāfisko sprādzienu. Iedzīvotāju skaits pieauga, jo
zemkopība un lopkopība nodrošināja pastāvīgu, stabilu pārtikas daudzumu.
Nozīme bija arī pārejai uz vietsēdību, tas palielināja dzimstību. Mobilajiem
medniekiem un augu vācējiem bija grūti pārvietoties ar mazgadīgiem bērniem.
Bieži vien sieviešu grūtniecība beidzās neveiksmīgi. Iedzīvotāju skaitu agrīnajās
zemkopju apmetnēs labi atspoguļo tādi piemēri kā Jērika un Čatalhjujuka Tuvajos
Austrumos, kur jau 7000. – 6000.g. p.m.ē. dzīvoja vairāk kā 1000 iedzīvotāju vienā
ciemā.
 Mainījās arī attieksme pret cilvēkiem.
Vecākie cilvēki vairs nebija slogs
sabiedrībai.
Ražotājsaimniecības sabiedrībās viena
cilvēka eksistencei bija nepieciešamas
ievērojami mazāk teritorijas nekā
savācējsaimniecības apstākļos (šādos
apstākļos vienam cilvēkam vajadzēja
aptuveni 10 kvadrātkilometru platību).
Zemkopība deva iespēju vienam
cilvēkam nepieciešamo izaudzēt 0,5
Neolīta ciema svētnīcas telpa kvadrātkilometros, bet ieviešot
Čatalhjujukā. mākslīgo apūdeņošanu – pat 0,1
kvadrātkilometru. Lai gan pētījumi par
zemeslodes iedzīvotāju skaitu
ir aptuveni, saskaņā ar aprēķiniem pirms 500 000 gadu pasaulē dzīvoja mazāk kā
2 000 000 cilvēkveidīgo būtņu. Sākoties pārejai uz ražotājsaimniecību un
vietsētību Homo sapiens skaits sasniedza 10 000 000 robežu. 5000 gadu vēlāk – ap
5000 g. p.m.ē. „neolītiskās revolūcijas” rezultātā skaits sasniedza 70 000 000, bet
ēras mijā pasaulē dzīvoja 130 – 140 milj. iedzīvotāju.

Ciemu un pilsētu pirmsākumi

Pirmās nelielās pastāvīgās apdzīvotās apmetnes parādījās jau mezolītā, tomēr
pāreja uz vietsēdību kā dzīvesveidu sākās tikai neolītā. Līdz ar
ražotājsaimniecības nostiprināšanos sākās pāreja uz vietsēdību un veidojās pirmie
zemkopju un lopkopju ciemi. Atšķirībā no mednieku un augu vācēju apmetnēm, tās
bija plašākas ar vairāk iedzīvotājiem. Dažos šādos ciemos dzīvoja pat vairāki
tūkstoši iedzīvotāju.
Dzīvesvietu lielums un ēku skaits bija dažāds, sākot no dažiem desmitiem līdz pat
tūkstotim.
Šādas apmetnes, kas pēc izmēriem sāka līdzināties pilsētām, sāka veidoties
Tuvajos Austrumos. Piemēram, Jerikā ap 7000./6000.g. p.m.ē. zemkopju mājas
aizņēma 4 hektārus lielu platību un tās apjoza akmens mūris ar apaļu torni un
aizsardzības grāvi.
Daudzviet bija arī ievērojami mazāki ciemi, kuros bija
tikai daži desmiti ēkas. Šādi ciemi bija raksturīgi
pirmajām līniju keramikas kultūras apmetnēm
Viduseiropā.
Līdzīgas nelielas neolīta apmetnes konstatētas arī
Šveicē, kuru iedzīvotāji nodarbojās gan ar
lauksaimniecību, gan zveju. Apmetnes tie cēla ezeru
krastu tuvumā, kur varēja audzēt kviešus un miežus,
ganīt aitas un nodarboties ar zvejniecību un
ūdensputnu medībām. Šādus ciemus parasti veidoja uz
pāļiem celtas aptuveni 25 ēkas.
Daudzveidīgas bija ēku konstrukcijas un izmantotie materiāli. Tuvajos Austrumos
un Eiropas dienvidos karstajā un sausajā klimatā kā vispiemērotākais
būvmateriāls tika izmantots māls. Jerikā, Čatalhjujukā, Abū Hureirā un Karanovā
ēkas parasti būvēja no saulē izkaltētiem māla blokiem – ķieģeļiem. Lai palielinātu
izturību mālam nereti piejauca sienu vai zāli. Dažkārt aizsardzības mūru
celtniecībai izmantoja arī akmeni. Neapdedzinātā māla veidotās būves kalpoja
divām vai trim paaudzēm. Jaunās būves cēla, nolīdzinot veco būvju paliekas, tādēļ
ciemi pamazām veidoja savdabīgus pakalnus, kuru kultūras slānis sastāvēja no
seno ēku drupām un sadzīves atkritumiem.
Māju formas bija dažādas. Jerikā
senākās mājas veidoja apaļas. Tās
atgādināja ieapaļi nosmailinātus,
nedaudz saplacinātus cilindrus. Vēlāk
cēla četrstūrainas būves. Tajās bija
vairākas dzīvojamās telpas un
priekštelpas, kā arī no māla veidots
pavards. Tika būvētas zemē
iedziļinātas pārtikas krājumu
glabātuves. Māju sienas reizēm klāja
zīmējumi. Apstrādātas un nogludinātas
Saulē kaltēts māla ķieģelis bija arī māla klona grīdas, kuras klāja
(Jērikā). arī pīti paklāji.
Citādas ēkas neolītā un bronzas
laikmetā
bija sastopamas Eiropas centrālajā daļā un ziemeļos. Tur auksto ziemu dēļ
iecienīts bija koks. Ēkas parasti bija taisnstūrveidā celtas vienstāvu būves. Ēkas
sedza augsti divslīpju jumti, kuru klāja niedru, koku mizu vai velēnu segums.
Jumti, kas nereti sniedzās tālu pāri sienām un kuru malas atradās tuvu zemei, ne
tikai aizsargāja no ūdens iekļūšanas iekštelpās, bet aizturēja siltuma aizplūšanu
aukstā laikā. Sienas darināja vienkāršāk – atstarpes starp masīvajiem, jumtu
balstošajiem stāvbaļķiem aizpina ar zariem un apmeta ar plānu māla kārtu vai
dzīvnieku mēslu kārtu. Ēkas dažkārt bija ļoti garas un tajās mitinājās vairākas
vienas dzimtas ģimenes.
Garās stāvkoku konstrukcijā veidotās mājas bija raksturīgas Eiropas ziemeļiem un
saglabājās tur līdz pat viduslaikiem.
Salīdzinot ar mednieku un barības augu vācēju apmetnēm, zemkopju un lopkopju
ciemos ēkas cēla tādas, kas kalpoja ilgstoši, to plānojums bija sarežģītāks un zem
viena jumta atradās vairākas telpas.
Jau neolīta beigās un bronzas laikmeta sākumā dzīvesvietas tika nocietinātas.
Tās ietvēra zemes vai akmens vaļņi, koka palisādes un grāvji. Sākotnēji palisādes
būvēja, lai novērstu meža dzīvnieku iekļūšanu ciemos un mājlopu aizklīšanu, bet
vēlāk nocietinājumi nodrošināja pret kaimiņu iebrukumiem.
Labiekārtotas tika arī teritorijas ap ciema ēkām. Tika veidoti mazi pagalmi,
nožogojumi lopiem un pat nelielas ielas. Rūpīgi sakoptu ieliņu tīkls konstatējams
Tuvo Austrumu agrīno zemkopju ciemos kā Jarmo un Jērika. Satiksmei domātas
izbūves sastopamas arī Eiropas ziemeļdaļā, piemēram, Anglijas dienvidrietumos ap
4000.g. p.m.ē. bijusi 1800 m garš koku laipu ceļš pāri purvainai zemienei, kas
vedis uz kādu ciemu.
Eiropas lielākajā daļā lielāki vai mazāki ciemi kā galvenais dzīvesvietu veids
saglabājās līdz viduslaikiem. Savukārt Tuvajos Austrumos bronzas laikmetā notika
ciemu pāraugšana pirmajās pilsētās (3500. – 3200. g. p.m.ē.). Pirmās pilsētas
veidojās Mezopotāmijā, starp Tigras un Eifratas upēm. Nedaudz vēlāk arī Nīlas
upes lejtecē un Tuvo Austrumu rietumu daļā. No zemkopju apmetnēm senākās
pilsētas radās Arī Huanhe upes krastos Ķīnā, kā arī Indijā pie Indas upes un
Dienvidamerikā mūsdienu Meksikas un Peru teritorijās.

Pirmās pilsētas
Lai gan Tuvajos Austrumos zemkopju un lopkopju ciemos dzīvoja vairāki tūkstoši
cilvēki, tās vēl nav uzlūkojamas par pilsētām. Vēsturnieki lieto apzīmējumu –
protopilsētas jeb pirmpilsētas.
Pilsētu noteikšanas kritēriji: 1)
administratīvā un topogrāfiskā
noslēgtība;
2) iedzīvotāju skaits;
3) specializēta ražošanu (amatniecības
izteikta atdalīšanās no lauksaimniecības),
sarežģītas sabiedrības struktūras, kurām
raksturīga nodalīšanās pēc mantiskiem un Dzīvojamā ēka un pagalms
sociāliem rādītājiem, cilvēki, kas vēlajā neolītā.
specializējušies pārvaldē,
kulta un kara lietās;
4) daudzveidīga būvstruktūra;
5) centra funkcija (pilsēta ir politiskais, administratīvais un ekonomiskais centrs
noteiktai teritorijai). Daži no šiem kritērijiem konstatējami senākajos Tuvo
Austrumu ciemos – pirmpilsētās. Tomēr kopumā šī kritēriji ir raksturīgi pirmo
civilizāciju pilsētām.

Nomadisms
Neolīta beigās jaunievedumi lopkopībā Eiropas dienvidos un Tuvajos Austrumos
sekmēja jauna dzīvesveida attīstību. Vēršu kā jūga dzīvnieka izmantošana, zirga
pieradināšana un riteņa izgudrošana ļāva radīt jaunu ražotājsaimniecības veidu –
klejotājlopkopību, kuras pirmsākumi saistās ar 3000.g. p.m.ē. Vērša vai zirga
pajūgs deva iespēju pārvietot savu iedzīvi. Zirga pieradināšana daudzviet mainīja
lopkopības raksturu. Radās ražotājsaimniecībā izplatītajai vietsēdībai pretējs dzīves
modelis – nomadisms (grieķu val. nomas – klejotāji). Atkarībā no gadalaika, zālāja
daudzuma un ūdens klejotāji - lopkopji pārvietojās līdzi saviem ganāmpulkiem.
Nomadisms kā dzīvesveids ir saglabājies vietām arī mūsdienās.
Par senāko klejotāju dzīvesveidu ir maz informācijas. Par īslaicīgām mītnēm
kalpoja ādas vai audekla teltis.
Liecības par klejotājsaimniecībām konstatējamas jau neolīta beigās, bronzas
laikmeta sākumā. To ganāmpulki sastāvēja no aitām, zirgiem un liellopiem.

Darbarīki neolītā
Līdz pirmo metālu izmantošanas sākumam neolītā vēl joprojām kā nozīmīgākais
materiāls tika izmantots akmens, no kura turpināja izgatavot lielāko daļu
darbarīku. Nedaudz izmainījās vidējā akmens laikmetā radušās rīku formas –
akmens kasīkļi, naži, cirvji, bultu un šķēpu gali u.c. Darināšanā saglabājās ierastie
apstrādes paņēmieni – apskaldīšana, krama šķilu atšķelšana un retuša (arheoloģijā
smalku plāksnīšu atskaldīšana vai atspiešana, lai krama izstrādājumam piešķirtu
vēlamo formu). Apstrāde kļuva rūpīgāka.
Īpašu vietu neolīta darbarīku klāstā ieņēma akmens cirvis, kas kalpoja gan mežu
izciršanai un platību attīrīšanai tīrumiem, gan arī būvmateriālu sagādei un
celtniecībai.
Cirvis bija būtisks darbarīks tieši Eiropas zemkopjiem cīņā ar mežaino vidi. To
izgatavošanā tika izmantots jaunievedums akmens apstrādē – slīpēšana un urbšana.
Neolīta beigās parādījās cirvji ar izurbtiem kātcaurumiem. Kāds dāņu arheologs
veica eksperimentu, kurā pierādījās, ka 3 cilvēki ar akmens cirvjiem spēj izcirst
vairāk nekā 500 kvadrātmetrus meža aptuveni 4 stundās, nocērtot vairāk kā 100
nelielus lapu kokus.
Nozīmīgs neolīta darbarīks bija akmens kalts, kas bija līdzīgs cirvim. Cirvju
asmeņus koka kātā iestiprināja paralēli, bet kaltus perpendikulāri kātam. Kaltu
izmantoja gan kokapstrādē, gan būvniecībā.
 Par nozīmīgu darbarīku savvaļas graudaugu
un vēlāk ražas novākšanā kļuva sirpis. To
formas bija daudzveidīgas, bet parasti veidoja
krama asmens koka vai raga kātā.
Zemes uzirdināšanai nepieciešams darbarīks
bija kaplis. Tiem bija daudzveidīga forma un
tos izgatavoja no akmens. Reizēm tos darināja
kā viengabalainus rīkus, atcērtot koka zaru ar
nelielu daļu no stumbra. Uzskata, ka
vienkāršākās arkla formas ir parādījušās jau
neolīta beigās Tuvo Austrumu
ražotājsaimniecības rašanās centrā.
Līdz ar lopkopības attīstību un vēršu
izmantošanu arkls strauji izplatījās Eiropā.
Graudberzis. Visām zemkopju sabiedrībām, sākot ar
neolītu, bija raksturīgs darbarīks – akmens
graudberzis. Tas sastāvēja no lielākas
apakšējās akmens plātnes ar
viegli ieliektu noslīpētu virsmu, uz kura uzbēra graudus, un beržamā akmens, ar
kuru graudus smalcināja. Līdz pat pirmo rokas dzirnavu ieviešanas brīdim senajās
civilizācijās, tas nodrošināja graudaugu sagatavošanu pārtikai.
Rezultātā ar akmens slīpēšanu, urbšanu un zāģēšanu bija sasniegts augstākais
akmens apstrādes līmenis. Jaunas iespējas varēja pavērt tikai jaunu materiālu
izmantošana.

Māla trauki un audumi

Neolītā sāka plaši izmantot māla traukus. Zemniekiem un lopkopjiem bija
nepieciešams savus krājumus uzglabāt ilgāku laiku periodu. Māla trauki pasargāja
no mitruma un grauzējiem. Pāreja uz vietsēdību padarīja māla trauku izmantošanu
lietderīgu. Mobilajā sabiedrībā šādu trauku pārvietošana bija neērta. Senākie
atrastie māla trauki attiecas uz 7. – 6. gt. p.m.ē. To izgatavošanas prasme veidojās
vairākās neatkarīgās vietās vienlaikus.
Jarmo un Jērikā - senākajos Tuvo Austrumu zemkopju ciemos sākotnēji
izmantoja akmens traukus. Šeit pirmie izstrādājumi no apdedzinātiem māliem
konstatēti 5500.g. p.m.ē. Savukārt Latvijas teritorijā senākie māla trauki – tā sauktā
Osas tipa keramika – parādījušies jau ap 4500.g. p.m.ē. To darinātāji un lietotāji
bija agrā neolīta mednieki, zvejnieki un augu vācēji.
Atsevišķu sabiedrību darināto māla trauku formas un ornamenti ilgstoši saglabājās
nemainīgā veidā. Tiek uzskatīts, ka keramikas ornamentika atspoguļo estētiskos
priekšstatus un zīmju simboliku, kas raksturīga noteiktām ciltīm. Tādēļ nereti
arheologi izmantoja keramiku, lai nošķirtu noteiktas arheoloģiskās kultūras.
Daudzu kultūru nosaukumi tika veidoti pēc raksturīgām pazīmēm keramikā,
piemēram, līniju keramikas kultūra.
Senākajiem māla traukiem bija raksturīga nosmailināta vai ieapaļa lejasdaļa.
Traukus novietoja nedaudz iedziļinot zemē vai atbalstot pret akmeņiem. Tos
darināja ar rokām. Akmens laikmeta beigās darināšanā izmantoja tā saucamo
„lentveida tehnoloģiju”, kad trauka sienas tika veidotas pakāpeniski pielipinot un
nogludinot māla lentveida sloksnes. Trauku darināšana sākumā bija sieviešu
nodarbe. Tikai bronzas laikmetā to izgatavošana pārvērtās par amatniecības nozari
un ar to sāka nodarboties podnieki. Ap 3000.g. p.m.ē. parādījās podnieka ripa un
podnieku krāsnis.
Līdzās keramikai neolītā parādījās audumi un aušana.
Aušana iespējams attīstījusies no zaru pīšanas prasmes.
Neolītā vilnas pavedienu sāka savienot audumā.
Iespējams, sākumā audumus veidoja, sapinot
pavedienus ar rokām. Bija pavisam vienkāršas
vērpjamās vārpstas. Līdz ko tika apgūta aušana,
uzlabojās apģērbi. Neolīta beigās parādījās stelles
audumu aušanai. Ar tām sākotnēji varēja darināt
vienkāršus, raupjus audumus.
Eiropas centrālajā daļā un ziemeļdaļā aitu audzēšana
Bronzas laikmeta vilnas ieguvei radīja „revolūciju” arī apģērbā.
apbedījums. Piemēram, Dānijā izpētītajos bronzas laikmeta
apbedījumos 2.gt. beigās p.m.ē. mirušie apbedīti
daudzveidīgos vilnas apģērbos. Savukārt dienvidos
aušanas un apģērba attīstību sekmēja linu
domestikācija. Vissenākās liecības par plašu linu
audzēšanu un izmantošanu ir iegūtas Ēģiptē ap
3000.g. p.m.ē. Nedaudz vēlāk lins kā kultūraugs izplatījās citās Tuvo Austrumu
teritorijās un arī Eiropā.
Metāla apstrādes pirmsākumi (vara, bronza)
Lauksaimniecība un vietsēdība radīja labvēlīgus apstākļus eksperimentiem, līdz ar
to drīz pēc ražotājsaimniecības nostiprināšanos Tuvajos Austrumos radās vēl viens
jaunatklājums – metāls un tā apstrāde. Metāla kā materiāla atklāšana notika pašā
akmens laikmeta beigās. Neolīta beigās un bronzas laikmeta sākumā vairāku gadu
tūkstošu laikā iesākumā tika atklāts varš, tad izgudroja bronzu un visbeidzot
ieguva dzelzi.
Senākā zināmā metāla izmantošana attiecināma uz 7000. – 6500.g. p.m.ē., kad
konstatēti pirmie no vara tīrradņiem kaltie izstrādājumi Tuvo Austrumu zemkopju
teritorijās. Sākotnēji to lietoja rotu (kreļļu un rotadatu), kā arī īlenu darināšanai.
Drīz vien varu sāka kausēt un varēja darināt priekšmetus, tos atlejot. Parādījās
jaunas formas darbarīki – cirvji, dunči utt.
Ap 4500.g. p.m.ē. neatkarīgi no Tuvajiem Austrumiem metālapstrāde sāka
attīstīties arī Balkānu kalnu rajonā Eiropā. Sākotnēji varam nebija liela nozīme, jo
nozīmīgākos darbarīkus turpināja gatavot no akmens. Vara priekšmeti bija
sastopami netālu no tā atradnēm un nelielā daudzumā. Sākotnēji metāla priekšmetu
formas bija tādās pašas kā akmens priekšmetiem. Metāla izstrādājumi kalpoja tā
īpašnieka stāvokļa apliecināšanai sabiedrībā. Ne velti no metāla darināja
galvenokārt rotas un ieročus. Vienlaikus ar varu cilvēki iepazina arī zeltu un
nedaudz vēlāk sudrabu.
Daudzviet Tuvajos Austrumos un Eiropā zemkopju sabiedrības 5. – 4. gt. p.m.ē.
sasniedza attīstības pakāpi, ko arheologi dēvē par eneolītu – vara – akmens
laikmetu, kad vara metalurģija tikko sāka attīstīties, tomēr tam vēl nebija
saimniecībā būtiska nozīme.
Varam bija trūkumi, jo tas bija mīksts, un
no tā darinātie rīki bija regulāri jāasina.
Tam bija augsta kušanas temperatūra, kas
paildzināja apstrādi. Sacietējot tas varēja
radīt gaisa burbuļus, kas padarīja rīkus
trauslus. Lai uzlabotu tā kvalitāti ap
3500. – 3000. g. p.m.ē. Tuvajos
Austrumos tam sāka pievienot piedevas,
kas palielinātu cietību un samazinātu
kušanas temperatūru. Parādījās . bronza –
Bronzas darbarīki. cilvēka mākslīgi veidots metāls Sākotnēji
izplatīta bija arsēna bronza, līdz atklāja tā
kaitīgo ietekmi uz cilvēku.
Tad savienoja varu ar alvu. Alvas bronza radīja
apvērsumu. Parādījās bronzas sirpji, īleni, naži, cirvji.
Plaši bronzu izmantoja bruņojuma darināšanai – dunči,
bruņucepures, šķēpu gali un zobeni.
Bronzas laikmetā, kas Eiropā sākās 2300. – 2000.g.
p.m.ē., maiņas rezultātā nodibinājās sakari starp
bronzas ieguves centriem un citām teritorijām. Jaunā
metāla izmantošanu kavēja tā ierobežotā pieejamība.
Bronzu tāpat kā varu galvenokārt izmantoja citās
jomās, nevis saimniecībā. Saimniecībā nozīmīgas
pārmaiņas sākās līdz ar dzelzs iegūšanu. Vara - akmens
laikmeta
apbedījums.
Dzelzs apstrādes pirmsākumi
Dzelzs atšķirībā no vara un bronzas radīja apvērsumu darbarīkos: masveidā sāka
izgatavot dzelzs kapļus, cirvjus, nažus, sirpjus u.c. Viens no straujās izplatības
cēloņiem bija dzelzs plašā pieejamība dabā. Līdz ar dzelzs metalurģiju tika
novērsta nevienlīdzība starp dažādām teritorijām pasaulē, kas līdz tam bija
pastāvējusi metāla ieguvē. Dzelzs kušanai nepieciešamo temperatūru – virs 1500
grādiem senajiem metalurgiem bija gandrīz neiespējami sasniegt. Senie metalurgi
cēla dzelzs ieguves krāsnis no māla vai akmens. Krāsnis piepildīja ar sasmalcinātu
dzelzs rūdu un kokoglēm, aizdedzināja un aizmūrēja. Pievadot maisījumam gaisu
tika sasniegta nepieciešamā temperatūra. Rezultātā tika iegūts neliels daudzums
tīras dzelzs. Lielāko daļu veidoja ražošanas pārpalikumi. Sakarā ar metāla ieguves
grūtībām, dzelzs metalurģijas attīstība ritēja lēni. Pirmie dzelzs priekšmeti
pazīstami no 3. gt. p.m.ē., kad sākās plaša bronzas izmantošana, līdz dzelzs
plašākai pielietošanai pagāja vēl pāris gadu tūkstoši. Senākie dzelzs priekšmeti tika
darināti no meteorītu dzelzs. Ilgi dzelzs tika uzskatīts par ļoti vērtīgu materiālu un
tika iestrādāts zelta, sudraba un bronzas rotās. 2. gt. beigās p.m.ē. Tuvajos
Austrumos un Mezopotāmijā dzelzi sāka pielietot plašāk.
Eiropā dzelzs laikmets sākās ap 8. – 7. gs. p.m.ē.
1. gt. p.m.ē. dzelzs laikmeta attīstības pakāpē atradās daudzas sabiedrības Āzijā,
Eiropā un Āfrikā. Savukārt Amerikā, Klusā okeāna salās un Austrālijā dzelzs kā
materiāls bija nepazīstams līdz pat pirmajiem plašajiem kontaktiem ar eiropiešiem.
Dzelzs rīki sekmēja amatniecības kā patstāvīgas nozares atdalīšanos no
lauksaimniecības.

Maiņa, tirdzniecības rašanās

Kopš neolīta maiņa sāka pāraugt par tirdzniecību. Līdz ar vietsēdību un pirmajiem
ciemiem maiņas loma strauji auga, jo tikai tā varēja pārvarēt vietējo resursu
ierobežotību. Par maiņas līdzekļiem kalpoja tuvumā iegūstamās izejvielas,
piemēram, labas kvalitātes krams, vulkāniskais stikls – obsidiāns (stiklveidīgs
vulkāniskais iezis, izmatots darbarīku darināšanai) u.c. akmens veidi, kā arī
iespējams zemkopības un lopkopības produkcija.
Tuvajos Austrumos 6000. g. p.m.ē. maiņas sakari
aptvēra plašus apgabalus. Maiņas apjomiem augot
parādījās cilvēki, kas ar to nodarbojās regulāri.
Līdz ar to maiņa sāka pāraugt tirdzniecībā.
Tirdzniecība vārda pilnā nozīmē attīstījās tikai
bronzas laikmetā.
Eiropā maiņas sakaros nozīmīgs daudzviet bija
krams, jo tas nebija atrodams visur un tā
piemērotība darbarīku izgatavošanai atšķīrās,
atkarībā no kvalitātes. Piemēram, Volgas baseinā
iegūtais krams maiņas ceļā nonāca līdz pat Obsidiāns.
Somijai un Igaunijai.
Maiņa pārauga regulāros tirdznieciskos sakaros
metālu laikmeta sākumā, īpaši bronzas laikmetā. Senatnē Eiropā un Āzijā varš un
alva zemes virspusē viegli iegūstams bija tikai atsevišķās vietās, tas nevarēja plaši
izplatīties, nepastāvot ciešiem un regulāriem maiņas sakariem.
Karadarbība
Pāreja uz ražotājsaimniecību un ar zemkopību un lopkopību saistītu uzkrājumu
veidošana pamazām mainīja kaimiņattiecības. Sākot ar neolīta beigām, īpaši
bronzas laikmetā, nozīmīga bija karadarbība. Likumsakarīgi, ka attīstījās arī
aizsardzības līdzekļi. Šķiet, ka sadursmes sākušās līdz ar pāreju uz vietsēdību, kad
pirmie zemkopji un lopkopji nesapratās ar mobilajiem kaimiņiem – medniekiem un
augu vācējiem. Kā piemēru var minēt līniju keramikas kultūru Rietumeiropā, kurai
bija pastāvīgs sadursmes ar savācējsaimniecības ciltīm.
Mednieku un barības augu vācēju savstarpējās kaimiņattiecības galvenokārt bija
miermīlīgas, arī pirmo zemkopju savstarpējās attiecības tādas bija. Par to liecina
apbedījumi – mirušajiem līdzi doto lietu klāstā tikpat kā nav ieroču. Turpretī agrā
neolīta beigās un īpaši bronzas laikmetā kaujas cirvji un dunči, kā arī citi ieroči
Eiropas lielākajā daļā bija ierasta vīriešu apbedījumu sastāvdaļa. Tuvajos
Austrumos šajā laikā parādījās linga, kurai ir tikai militāra funkcija.
Pāreja uz ražotājsaimniecību pakāpeniski veicināja speciālu ieroču izgatavošanu
un karus. Parasti uzbruka ciemiem, kuros bija pamatīgi lauksaimniecības produktu
uzkrājumi un maiņas ceļā iegūti „dārgumi”. Daļu sadursmes varēja izskaidrot ar
iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu, kā rezultātā sāka trūkt lauksaimniecības
zemes.

Izmaiņas sabiedrībā
Vietsēdības un pirmo zemkopju un lopkopju ciemu izveidošanās
rezultātā vienuviet koncentrējās daudz cilvēku, kuru kopīgās dzīves organizēšana
bija sarežģītāka nekā nelielajās mednieku un augu vācēju kopienās. Zemkopju un
lopkopju sabiedrības pakāpeniski noslāņojās bagātajos un nabagajos,
dižciltīgajos un vienkāršajos. Mainījās arī sieviešu un vīriešu vieta sabiedrībā,
attīstījās dažādi amati.
Līdz ar vīrieša lomas pieaugumu saimniecībā izzuda iepriekš raksturīgā dzimumu
vienlīdzība. Sievietei gan ģimenē, gan sabiedrībā tika ierādīta otršķirīga vieta.
Ražotājsaimniecības pašos pirmsākumos
sievietes lomai vajadzēja būt nozīmīgākai, jo
tieši sievietes nodarbojās vairāk ar barības
augu vākšanu un iespējams sāka pirmos
eksperimentus augu selekcijā, piedalījās lauku
darbos, izgatavoja māla traukus, nodarbojās
ar aušanu. Tomēr ar ražotājsaimniecības
attīstību vīriešu nozīme ganīšanā, zemes
apstrādē un līduma līšanā pieauga. Sievietes
pamazām sāka tikai apkopt māju. Vīrieši
izlēma arī kopīgus sabiedrības jautājumus.
Arī
radniecību sāka noteikt pēc tēva. Šajā laikā sāka attīstīties īpašuma tiesības un
sadzīves lietām. Zeme līdz pat civilizāciju pirmsākumiem piederēja visai
sabiedrībai, privātā īpašumā nonāca raža, mājlopi, mājas, rotas, ieroči utt. To
pārmantošanu no paaudzes paaudzē vīriešu kārtas pēcnācējiem noteica pēc
radniecības pa tēva līniju. Šādu sabiedrības uzbūvi, kurā dominēja vīrieša loma,
sauc par patriarhātu, kas parādījās jau neolītā.
Tāpat nelīdztiesība izpaudās starp bagātajiem un nabagajiem. Viens no
noslāņošanās iemesliem varētu būt fakts, ka zemkopība un lopkopība ļāva saražot
zināmu daudzumu iztikas līdzekļus, kas pārsniedza kādas dzimtas vajadzības. Tas
sekmēja dzimtas nodalīšanos pēc mantiskā stāvokļa. Veiksmīgākie lauksaimnieki
un karagājienu dalībnieki sāka iegūt arvien lielāku nozīmi sabiedrībā. Pakāpeniski
veidojās dižciltīgie – cilvēki ar īpašu stāvokli un priekšrocībām. Nevienlīdzību
sekmēja arī fakts, ka daudzu cilvēku kopīgai dzīvei bija nepieciešama regulēšana
un loģiski, ka vara sakoncentrējās nedaudzu cilvēku rokās, kuri varēja ātri izlemt
dažādus jautājumus. Sabiedrība pati bija ieinteresēta , lai pastāvētu šādi centralizēti
varas orgāni. Vecāko padome pieņēma galīgo lēmumu visai kopienai svarīgos
jautājumos. Šādās padomēs ar laiku iekļuva galvenokārt dižciltīgie. Līdzās tautas
sapulcei – kādas kopienas visu pilntiesīgo locekļu savdabīgam „parlamentam”,
šādas padomes būtiski ietekmēja sabiedrības dzīvi.
Zemkopju un lopkopju sabiedrībās šī
nevienlīdzība radās pakāpeniski. Neolīta
sākumā vēl pastāvēja locekļu vienlīdzība.
Tas atspoguļojās apbedījumos, kuros nav
atrastas atšķirības līdzi dotajās lietās. Tikai
vēlāk – neolīta beigās apbedījumi atšķiras
gan ar līdzi doto lietu skaitu, gan kvalitāti,
gan īpašiem varas simboliem. Jauna
parādība ražotājsaimniecības sabiedrībā
bija amatniecības nodalīšanās no
lauksaimniecības.

Produkcijas pārpalikumi ļāva sabiedrībai „izbrīvēt” no tiešas pārtikas līdzekļu

ražošanas daļu cilvēku, kuru darbs bija saistīts tikai ar kādu specifisku ārpus
zemkopības un lopkopības pastāvošu jomu. Pakāpeniski šādi ciemu iedzīvotāji
savu iztiku ieguva darinot noteiktas ikdienai nepieciešamas lietas. Savukārt pārējie
ciema iedzīvotāji apmaiņai pret šīm lietām atdeva daļu no saražotās produkcijas
pārpalikuma. Pilnīga amatniecības nodalīšanās no lauksaimniecības notika bronzas
laikmetā.
Неолитическая революция - это переход древнего человека от
примитивнейших занятий (собирательства и охоты) к воспроизведению
продуктов питания. Сам термин появился в середине прошлого века и
обозначал процесс, в результате которого охотники и собиратели каменного
века научились самостоятельно выращивать съедобные культуры и
приручать полезных домашних животных. Временные рамки процесса
неолитическая революция Неолитическая революция, то есть переход от
присваивающего к производящему хозяйству, происходила на Земле не
одновременно. Регионом, где впервые свершился этот переход, является
Азия. Это произошло примерно в IX тысячелетии до н.э. Во многих других
регионах, в том числе и в части Европы, неолитическая революция
произошла только в IV тысячелетии до н.э. Этот эволюционный этап был
настолько важным, что именно он позволил породить первые цивилизации
планеты. Неолитическая революция и ее последствия Переход к
выращиванию зерновых культур и разведению животных, дававших мясо и
шкуры, позволил увеличить количество пищи в человеческих коммунах.
Решение постоянных проблем с голодом привело к увеличению численности
племен. Неолитическая революция дает следующие важнейшие результаты: -
Обработка полей заставляет людей покончить с кочевым образом жизни и
обосноваться на одном месте. Впервые людьми основаны не временные
стоянки, а постоянные поселения, первые "протогорода". - Отсутствие
необходимости постоянной охоты освобождает рабочие руки для других
неолитическая революция этозанятий. Все быстрее идет развитие ручных
инструментов. Появляются соха и плуг. Выделяются ремесленники, жрецы и
прочие члены общины, свободные от добывания пищи. Этот процесс ведет к
дальнейшей дифференциации труда и появлению новых ролей. - Появление
излишков пищи и продуктов ремесла приводит к накапливанию их
отдельными членами коммуны и первоначальному имущественному
расслоению. С течением времени впервые появляются состоятельные и
малоимущие члены общества. - Увеличение населения приводит к
расселению людей и появлению новых форм сообществ – родовой, соседской
общин. - Кроме того, увеличение количества населения и усложнение
социальной стратификации ведет к появлению первых управленцев:
старейшин, вождей - вокруг которых со временем формируется военная сила
для защиты от соседних племен, она также использовалась как
принудительный аппарат для сбора дани с соплеменников. неолитическая
революция и ее последствияОт доисторического общества к первым
государствам Так, неолитическая революция из первобытных племен
охотников и собирателей создавала первые, самые ранние государственные
образования. Поскольку изначально этот процесс стал поступательно
развиваться в междуречье Тигра и Евфрата, то именно здесь к III тыс. до н.э.
и родились первые государства Шумер, Аккада, позднее - Вавилон и
Ассирия. Здесь впервые человеком создается письменность, с появлением
которой (в данном случае – клинописи) историки связывают окончание
доисторической, первобытной эпохи и начало древней истории мира.
Немногим позже подобный путь прошли другие цивилизации в Индии,
Китае, Египте