Kā pārvarēt krīzi attiecībās ar pusaudzi

Daudzi vecāki baidās no pusaudža vecuma kā no uguns. Liekas, ka neviens vecums nav
apvīts ar tik daudziem šausmu stāstiem un mītiem kā šis. Tikmēr, ievērojot vienkāršus
noteikumus saziņai ar savu bērnu, šis periods var kļūt par noturīgu attiecību garantiju
nākotnē, kad dēls vai meita kļūs par jūsu uzticamu atbalstu.
1. Pusaudzim nepieciešama īpaša pieeja, kas atšķiras no pieejas sākumskolas skolēniem.
Tikai cieņpilna attieksme un saruna kā līdzīgam ar līdzīgu. Pavēlēm jāpaliek pagātnē.

2. Bieži pusaudzis sāk pieprasīt atļaut viņam pārāk daudz - ierasties mājās pēc pusnakts, nēsāt
auskarus visās ķermeņa daļās vai veikt tetovējumus, kopt istabu pēc paša ieskatiem utt.
Tādējādi viņš aizstāv savu privāto telpu un savu brīvību - dabisku vēlmi pusaudža vecumā.
Vienojieties ar viņu - ko jūs viņam atļaujat, ko atļaujat daļēji, bet kādas darbības nav
iespējamas principā. Piemēram, atļaujiet caurdurt ausi un neaiztikt degunu, paskaidrojot
haimorīta iemeslus un sekas. Atļaujiet nevākt darbgaldu, bet, ja pie viņa ierodas viesi -
kārtībai jābūt. Ja vienojaties par vairākiem punktiem, lūdzu, ievērojiet norunu.

3. Pusaudžu vecumā pieaug interese par savu iekšējo pasauli, un personīgie pārdzīvojumi
kļūst ļoti nozīmīgi. Notiek arī kritiskās domāšanas vētraina attīstība, parādās negativitātes
uzliesmojumi. Galvenais ir atcerēties, ka tas ir normāli.
Kad jūsu bērns ar jums strīdēsies, kritizēs jūsu viedokli - izturieties pret to ar sapratni.
Lūdziet argumentēt savu viedokli, diskutējiet. Un neskatieties uz viņu no augšas. Pat ja viņš
jums, fizikas zinātņu doktoram, sāks pa savam skaidrot Planka teoriju, apspriediet to, nevis
piekariniet pusaudzim iznireļa un muļķīša birku.

4. Pusaudžu vecumā jēdziens “privātā telpa” iegūst sakrālu jēgu. Ņemiet viņa mantas tikai ar
atļauju, pieklauvējiet pie viņa istabas durvīm, pirms ienākat. Un, pasargi Dievs, lasīt viņa
saraksti sociālajos tīklos. Izņēmums ir tikai viens - ja uzskatāt, ka bērnam draud briesmas
(narkotikas, pedofili u.tml.). Visos pārējos gadījumos - tikai ar viņa atļauju.

5. Pusaudža vecumā izskats iziet priekšplānā. Ja jūs savu pusaudzi pierakstīsiet pie sava
friziera, uz skolas vakaru iedosiet viņam savu kaklasaiti, ieteiksiet uzvalka krāsu risinājumu –
iegūsiet uzticības punktus.

6. Tagad jūs savam bērnam esat vieds draugs! Iesakiet, nenovērtējot problēmas par zemu.
Vienu reizi pateiksiet: “Neņem galvā!” - un viņš vairs pēc padoma nenāks. Iedziļinieties,
palīdziet, uzmundriniet, kopā meklējiet izeju no situācijas - tikai tā.

7. Savaldiet savas emocijas. Nedusmojieties, nekliedziet, nekritizējiet. Pusaudža periods ir

sarežģīts ne tikai viņam, bet arī jums — arī jums nāksies mainīt savu uzvedību.
8. Ja jūsu attiecībās ne viss iet gludi, nekļūstiet līdzīgs tīneidžerim, nespītējieties “viņš
pirmais iesāka, lai viņš pats lūdz piedošanu”. Jums nav jāsacenšas ar savu bērnu. Lai kurš arī

1
nebūtu vainīgs sabojātajās attiecībās, tieši jums ir jākļūst par to atjaunošanas iniciatoru. Ejiet
un parunājiet. Sakiet, ka nožēlojat, mīlat un esat gatavi dialogam.

9. Autoritārisms, fiziska iedarbība, kritika un spiediens ir jāaizmirst. Vienreiz un uz visiem

laikiem.

Un pēdējais: ja radušās problēmas ar pusaudzi, padomājiet par to, vai jūsu ģimenē viss ir
labi.

Tādas lietas kā vidējā vecuma krīze, laulāto attiecību krīze, var izprovocēt pusaudžu protestu.
Viņš ar savu uzvedību neapzināti centīsies pārslēgt uzmanību uz sevi, lai vecākiem vairs
neatliktu spēka savu attiecību noskaidrošanai.

30 soļi ar pusaudžiem:

Ir radies iespaids, ka lielākā daļa pusaudžu mūsdienās demonstrē dzirdes selektivitāti.

Protams, viņi dzird mūziku, draugus un pat pašus nesaprotamākos dziesmu tekstus, bet, kad
runa ir par reakciju uz vecāku lūgumiem, tas ir pavisam cits stāsts. Vai esat mēģinājis kliegt
un draudēt, lai pievērstu sev uzmanību? Tas nav nekas neparasts: saskaņā ar veiktās sociālās
aptaujas datiem, viens no visbiežāk sastopamajiem grūtajiem pusaudža audzināšanas
momentiem bija “mans bērns mani nedzird”. Tātad jāmēģina aizklauvēties līdz viņam ar
citām metodēm.

1. solis.
Visvienkāršākais veids, kā pievērst sev bērna uzmanību, ir runāt nevis vairāk, bet mazāk. Lai
arī cik tas nebūtu savādi, šajā gadījumā jums palielinās iespēja tapt sadzirdētam un saprastam.
Pazīstamā amerikāņu pedagoģe Mērija Bada Rova atklāja, ka bērniem vajag vairāk laika
apdomāt to, ko viņi dzird, pirms kaut ko pateikt. Tātad, ja jūs uzdodat savai meitai (dēlam)
jautājumu, vai kaut ko lūdzat, pagaidiet vismaz trīs sekundes - bērns uztvers vairāk
informācijas un, pilnīgi iespējams, dos normālu atbildi.
2. solis.
Esiet uzmanīgs klausītājs. Jūsu pieaugošais bērns vienkārši nevarēs kļūt par vērīgu klausītāju,
ja viņam nebūs parauga. Pārliecinieties, ka jūs pats varat kalpot par piemēru tam, ko prasāt no
meitas (dēla). Parādiet, ka jūs uzklausāt savu vīru, draugus, ģimeni un, protams, pašu bērnu.
Klausieties meitu (dēlu) divreiz vairāk, nekā pats runājat.
3. solis.
Runājiet pieklājīgi un... klusi. Visticamāk, jūs liksiet pusaudzim nepievērst jums uzmanību, ja
balsī nepārprotami skanēs kritika, pavēles, notācijas, nosodījums, kliedzieni un lūgums.
Vienkārši runājiet ar viņu pieklājīgi – tā, kā jūs gribētu, lai runā ar jums. Bet tā vietā, lai
paceltu balsi, pazeminiet to - runājiet maigāk un klusāk. Parasti šis paņēmiens pārsteidz
nesagatavotu, un meita (dēls) apstāsies, lai ieklausītos. Jo ne jau velti skolotāji tik veiksmīgi
izmanto šo paņēmienu.
4. solis.
Pievērsiet uzmanību sev, pirms kaut ko pateikt. Vispirms pārliecinieties, ka meita (dēls)

2
skatās uz jums (palūdziet paskatīties uz jums — šis paņēmiens iedarbojas pat uz vīriešiem).
Kad skatāties viens otram acīs – bērns ir jūsu rīcībā, varat formulēt savu lūgumu vai
jautājumu. Ja tā darīsiet vienmēr, kad nepieciešama meitas (dēla) uzmanība, tas viņu iemācīs
jūsos klausīties.
5. solis.
Reizēm pusaudžiem (un ne tikai) ir grūti momentā pārslēgties, īpaši tad, ja viņi ir aizņemti ar
kaut ko, kas viņiem ļoti patīk. Turklāt bērns var tiešām jūs nesadzirdēt. Tad pabrīdiniet -
uzstādiet laika ierobežojumu: “Man būs vajadzīga tava palīdzība pēc divām minūtēm” vai
“Es gribu ar tevi aprunāties pēc minūtes, lūdzu, pārtrauc savu darbu.” (bet vairāk par piecām
minūtēm nav vērts vilcināties — atkal aizmirsīs.)
6. solis.
Centieties runāt īsi, maigi un precīzi. Šajā vecumā pusaudži kļūst spējīgāki uztvert, ja zina, ka
nav jānoklausās vesela lekcija. Tāpēc jūsu lūgumi lai ir īsi un lietišķi: “Sakārto, lūdzu, skapi
pirms došanās pastaigāties”, “Tagad tev ir jāmācās fizika” utt. Bieži palīdz ārkārtējs
kodolīgums – dažreiz pietiek ar vienu vārdu - atgādinājumu: “Uzkopšana!”, “Algebra!”.

No rupjības līdz cieņai,

vai “Ko jūs saprotat?!”

Mans Antons bija laipns un mierīgs zēns ar labām manierēm. Protams, mēs ar vīru
centāmies ieaudzināt labas manieres, jo bijām pārliecināti: ja bērnībā iemācīsi, tad vēlāk
dzīvē labas manieres un cieņpilna attieksme kļūs par normu saskarsmē ar tuviniekiem un ar
apkārtējiem cilvēkiem. Bet tagad Antonam ir pienācis tā saucamais “grūtais” vecums. Viņam
ir 13 gadi, viņš jau, pēc viņa sacītā, jūtas, kā pieaudzis cilvēks, bet ar šo pieaugšanu viņam ir
parādījušās pilnīgi jaunas iezīmes — viņš vairs neklausa, ir rupjš, strīdas, lai ko es viņam
neteiktu un nelūgtu. Es dzirdu tikai nevērīgi izmestus: “Jā, tūlīt!”, “Tu man nenorādi!”, “Ko
tu vispār saproti?” utt.
“Kā izskaidrot senčiem, ka es vairs neesmu mazs zēns, bet beidzot kļūstu pieaudzis?!” Es
gribu, lai ar mani atbilstoši runā, citādi draugu priekšā pat neērti paliek, kad mamma mani
par Antončiku sauc, cepas par mani kā par mazu bērnu. Es jau esmu izaudzis! Es kļūstu par
vīrieti. Kā lai es vēl runāju? Bet, kad es viņiem braši atbildu kā līdzīgs līdzīgam, tādi
skandāli ar notācijām sākas! Ko tad viņi saprot?! Pat aprunāties, kā nākas, nevar“.
Psihologa komentārs
Ļoti bieži pusaudža vecumā bērniem, sakarā ar nepieciešamību sajust sevi kā pieaugušus,
parādās tādas iezīmes kā rupjība, necieņa (drīzāk, nedaudz nevērīga attieksme). Jā, var
gadīties, ka iemesls ir elementārs audzināšanas trūkums, bet ne vienmēr! Vienkārši šajā
pieaugšanas periodā pusaudzis nezina, kā viņam izrādīt šo pieaugšanu, un atrod
visvienkāršāko ceļu - rupjību, nekaunīgas frāzes, kuras viņš agrāk nav varējis atļauties. Un
šajā situācijā vecākiem ir ļoti svarīgi pareizi uzvesties, lai ne tikai vienkārši sakliegtu un
“uzspiestu” ar autoritāti, bet gan labotu situāciju.
7. solis
Pirmkārt, runājiet ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, necimperlējieties un neapspiediet - ļaujiet
viņam sajust savu svarīgumu, nozīmīgumu, lai viņš nemeklētu citus veidus, kā iegūt šīs
sajūtas. Biežāk prasiet viņa padomus ģimenes jautājumu risināšanā – nav izslēgts, ka viņš
3
piedāvās kādu svaigu risinājumu, un tādā situācijā nebūs nekādas vajadzības pēc rupjības,
turklāt rupjība šeit izskatīsies bērnišķīgi.
8. solis
Kad jūsu bērns ir rupjš, tad uzreiz norādiet uz to, lai viņš vienmēr zinātu, ka ir pārkāpis
robežu. Galvenais, lai jūsu aizrādījumi būtu vērsti uz viņa uzvedību, bet nevis uz bērna
personību. Piemēram: “Kad es runāju ar tevi, tu izvalbi acis (smīni). Tā ir necieņas izpausme.
“Nevajag tā vairāk darīt,” “Teikt man “atšujies”, kad es ar tevi runāju, nav pieļaujams.”
Mēģini izdarīt tā, lai es vairs neatkārtotu”.
9. solis
Nekautrējieties paskaidrot viņam, kā ir pareizi. Nedomājiet, ka bērns pats zina, kā rīkoties.
Tikai centieties to izdarīt nevis moralizējot, bet gan draudzīgas sarunas laikā, vēl labāk – ar
savu personisko piemēru. Ievērojiet, kā jūs, pieaugušie, sarunājaties savā starpā. Varbūt tas
viss slēpjas tieši tajā? Ne velti mēdz teikt, ka, lai cik daudz mēs mācītu saviem bērniem labas
manieres, viņi tomēr uzvedas kā viņu vecāki. Pamēģiniet pasniegt labu manieru stundu
pusdienu laikā: nepiespiesti un pieklājīgi parunājiet par jebkuru izvēlēto tēmu.
10. solis
Nekad neielaidieties strīdos. Nevajag demonstratīvi nopūsties, raustīt plecus, rādīt, ka esat
dusmīgs. Kā arī nevajag pierunāt, apelēt pie sirdsapziņas, šķendēties - šāda taktika nekad
nenostrādā, bet tikai pasliktina situāciju. Kā rāda pētījumi, bērni - pusaudži pārstāj būt rupji
un nekaunīgi, kad redz, ka tas ir... neefektīvi, lai piesaistītu jūsu uzmanību. Tāpēc uzvedieties
neitrāli, neatbildiet. Piemēram, skatieties atsvešināti uz kaut ko, bet, ja tas nepalīdz,
aizslēdzieties citā istabā. Vienkārši atsakieties turpināt sarunu, kamēr dēls (meita) ir rupjš, un
dariet tā VIENMĒR.
11. solis
Svarīgs moments: ja bērns nepareizi un rupji uzvedas, centieties koriģēt bērna uzvedību, kad
esat aci pret aci, bet nevis citu pieaugušo vai pusaudžu klātbūtnē. Citādi jūs riskējat
„uzrauties” uz vēl lielāku rupjību – atcerieties, ka jūsu bērns vairs nav mazs un sāpīgi uztver
jebkuru kritiku savā virzienā, vēl jo vairāk citu cilvēku klātbūtnē!
12. solis
Veiciniet cieņpilnu, pareizu uzvedību pēc iespējas biežāk – tas ir visvienkāršākais veids, kā
panākt vēlamo. Bet saskaņā ar pētījumiem, pusaudžu vecāki vairumā gadījumu rīkojas tieši
otrādi – tā vietā, lai pievērstu uzmanību kaut kam labam, pastāvīgi norāda uz kaut ko sliktu.
Un tāpēc, tiklīdz jūs redzat vai dzirdat, ka jūsu “rupeklis” izrāda pieklājību vai cieņu, noteikti
uzslavējiet viņu, novērtējiet viņa pūliņus, pat ja neiznāca pavisam labi, bet jūs redzat, ka viņš
centās. Paskatieties, kā viņam tas patiks!
Bērni strīdas - netiesāt, bet samierināt,
vai “Viņa aplīmēja ar plastilīnu manu disku!” - “Bet viņš uzkāpa uz manas Bārbijas!”
“Es pastāvīgi atrodos sasprindzinājumā: mani bērni, 12 gadus vecais Romka un 6,5 gadus
vecā Aļonka pastāvīgi strīdas, neskatoties uz vecuma starpību. Turklāt vecākajam ir pat
grūtāk paskaidrot kaut ko nekā jaunākajai. Roma saka, ka es tikai to vien daru, ka aizstāvu
Aļonu, bet uz viņa viedokli man uzspļaut. Nu bet ja es pavisam neiejaukšos, tad šie divi
pavadīs visu dienu kliedzot un strīdoties. Ja vīrs ir mājās, tad saucu viņu palīgā, viņš rīko
analītisku “noskaidrošanu” pēc visiem noteikumiem uz pāris stundām, un tad uz kādu laiku
iestājas pamiers. Bet tā tas nevar turpināties visu laiku!“
4
“Tev vispār vajadzētu sēdēt kaktiņā un klusēt — es daru svarīgu mājasdarbu, līdz kuram tu
vēl neesi izaugusi!” — “Kas?” Es? Es varu runāt, kad gribu un kur gribu, jo tas ir noderīgi
runas attīstībai!”. “Kā tu uzdrošinājies nospiest ESCAPE tādā brīdī!!!” “Es tevi tūlīt...” —
“Mammīt, tēt!” Roma mani sit nost! Es neko neesmu salauzusi un izlējusi. “Mam-ma!” Viņš
ar jauno Bārbijas plašķīti slauka tēju no klaviatūras! - “Kaut kāda melna lupata, no kurienes
es varēju zināt? Padomā tik, plašķītis!”
Psihologa komentārs
Strīdi starp bērniem - brāļiem un māsām - bieži vien kļūst par praktiski neatrisināmu
problēmu ģimenē. Bet īpaši tad, kad bērnu vecuma starpība ir diezgan liela. Vecākiem jau
liekas, ka vecākais bērns izaugs, palīdzēs jaunākajam, žēlos un mīlēs viņu, bet nekā -
pusaudža greizsirdību nomierināt ir daudz grūtāk. Dažreiz tas viss atrisinās pats no sevis, bet
dažkārt gadās strupceļa situācijas – konflikts aiziet ļoti tālu. Nekas pārsteidzošs, nevajag jukt
prātā un vaimanāt, cik viss ir slikti. Labāk pamēģiniet mīkstināt viņu strīdus, izdarīt tā, lai
viņi viens pret otru būtu draudzīgāki.
13. solis
Nenostājieties kāda pusē (vienalga paliksiet vainīgs). Viņu konfliktu laikā dodiet padomus
tikai tad, kad viņi nonāks strupceļā. Nostāšanās kāda pusē rada bērnos aizvainojuma sajūtu,
bet vēlāk var būt arī apvainojumi par to, ka jaunākais bērns jums ir mīlulis.
14. solis
Nomieriniet visus. Iejaucieties tikai tad, kad emocijas jau ir pietiekami sakaitētas, bet
skandāls vēl nav sācies. Izšķiriet “ienaidniekus” pa istabām un atstājiet viņus tur, kamēr paši
nenomierināsies, sacīdami: “Esiet tur, līdz varēsiet runāt mierīgi.” Tā kā jaunākais var sākt
gausties un plosīties, tad viņš jānomierina atsevišķi: lūdziet bērnam piecas reizes palēkties,
raustot rokas un kājas, bet pēc tam trīs reizes dziļi ieelpot — neierasti, toties ļoti iedarbīgi.
15. solis
Dažreiz, lai atrisinātu strīdu, vajag tikai kādu, kurš atzītu bērna aizvainojumu. Piemēram: “Tu
esi sarūgtināts, jo uzskati, ka pret tavu māsu izturas taisnīgāk nekā pret tevi”, “Tu esi
sarūgtināta, jo nespēj sagaidīt savu kārtu spēlēt datorā”.
16. solis
Dodiet katram iespēju izteikties – gan vecākajam, gan jaunākajam. Lai palīdzētu viņiem
sajust, ka viņus patiesi dzird, palūdziet katram pēc kārtas paskaidrot, kas notika. Turklāt
lūdziet otru bērnu noteikti pievērst uzmanību un uzklausīt to, kurš skaidrojas. Lai ikviens sāk
paskaidrojumu ar vārdu “es”, nevis “tu”, lai izklāsta problēmu un piedāvā risinājumu. Tas
palīdzēs bērniem koncentrēties uz konfliktu, nepazemojot citu. Nedrīkst pārtraukt bērnu, ja
jums šķiet, ka neesat sapratis, lūdziet paskaidrot: “Vai tu nevarētu man to vēlreiz
paskaidrot?” Kad bērns būs beidzis, īsi pastāstiet savu versiju, lai parādītu viņam, ka esat
sapratis.
17. solis
Padariet bērnus par problēmas risinājuma dalībniekiem. Pajautājiet arī jaunākajam un
vecākajam, ko viņi iesāktu, lai atrisinātu „savu” problēmu. Un neatgaiņājieties no tā, — viņi
ne to vien var sastāstīt! Bērnu piesaistīšana “strīda noregulēšanai” bieži vien liek apstāties,
padomāt un nomierināties. Uzstādiet risinājuma noteikumus: nepārtraukt, neapspiest, runāt
tikai mierīgā balsī. Izsakoties pēc kārtas, viņi iemācīsies viens otru klausīties. Bet pēc tam var

5
pamēģināt atvēlēt viņiem strīda atrisināšanai, piemēram, piecas minūtes, turklāt precīzi
uzņemot laiku ar modinātāja pulksteni vai... mikroviļņu krāsns pulksteni.
18. solis.
Paskatieties uz problēmu no citas puses. Bieži vien bērni ir tik pārņemti ar sajūtu, ka ar
viņiem apietas netaisnīgi, ka pat nedomā par to, ko var just citi. Tāpēc biežāk sakiet: “Tagad
paskaties uz situāciju no citas puses. Kā tev liekas, kā jūtas tava māsa?”
Meli? Nekad dzīvē!, vai
“Nu, sameloju …”
“Mans dēls man visu laiku melo — jebkura iemesla dēļ, tādās situācijās, kad to varētu arī
nedarīt. Par to, ko dara stundās, kamēr patiesībā cīnās virtuālā duelī ar bruņiniekiem, ka
atnāks mājās deviņos, bet atnāk desmitos, ka tas ir kaimiņš Vovka, kas uzskrāpējis gaitenī
nepiedienīgus vārdus, nevis viņš, utt. Pat sīkumos, vienkārši tāpat. Piemēram, es jautāju, vai
esi izvedis suni pastaigāties? — atbild “jā”, bet tas, nabadziņš, pēc pusstundas gaitenī
apkakājās! Kāpēc viņš to dara? Jo daudzos gadījumos meli uzreiz izpeld virspusē, un viņš to
saprot. Un tomēr melo! Cik daudz es vēl nezinu!“
“Kāpēc gan te sašust?! Es nevienu nenogalinu, neaplaupu, jaunākos neapvainoju. Tas, lūk,
Vitjoks no paralēlklases nekrietnības dara: nesen savam ienaidniekam Vladam gribējis
ieriebt, vienai meitenei kaut ko nozadzis un pie Vlada slepus nolicis. Kādu skandālu viņa bija
Vladam sarīkojusi! Bet Vitjoks tajā pašā brīdī ir labs un pūkains, mammai mājās pastāstīja,
kā viņš to Natašu mierināja, un kāds nelietis ir Vlads. Vitjas mamma tā arī domā, ka viņš ir
vislabākais dēls, bet viņš tik daudziem jau ir tādas nelietības izdarījis! Lūk, tie ir meli, bet
man, tas ir tā... Māte mani arī parasti pavirši klausās (ne tā, kā Vitjas mamma), tik vien kā
dzirdu: “Tu to izdarīji?”, “Vai tu tur aizgāji?”
Psihologa komentārs
Diemžēl ar savu bērnu melošanu tajā vai citā laikā saskaras visi vecāki. Tikai pusaudža
vecumā meli, vēl jo vairāk, ja vien tie ir bijuši arī agrāk, kļūst par bērnu paradumu, viņš melo
biežāk. Un ne tikai grūtajā vecumā — rodas arvien vairāk noslēpumu no vecākiem, un
attiecīgi, vairāk arī iemeslu melot. Turklāt daudzi pusaudži ķeras pēc meliem saskarsmē ar
vienaudžiem - lai izpušķotu savas īpašības, iespējas un spējas. Ļoti slikti, kad tas kļūst par
ieradumu, un apgalvojums: “Pats pāries”, šeit ir acīmredzami nevietā. Vajag pacensties maigi
un smalkjūtīgi, bet apņēmīgi atradināt savu dēlu (meitu) no meliem.
19. solis
Prasiet godīgumu un patiesīgumu. Pastāvīgi skaidrojiet savu attieksmi pret godīgumu:
“Visiem mūsu ģimenē jābūt godīgiem vienam pret otru.” Bet vispirms padomājiet par to,
kādu godīguma piemēru sniedzat jūs pats. Vai jūs izmantojat tā saucamos “nevainīgos”
melus? Esat lūdzis, lai jūsu bērns atbild pa telefonu, ka jūs neesat mājās, kad bijāt mājās? Vai
jūs vienmēr atdodat lieko naudu, ja jums nepareizi izdots atlikums? Vai esat iegādājušies
biļetes par bērnu biļešu cenu (līdz 12 gadiem), bet jūsu bērnam ir jau 13? Vai jūs esat
lielījušies mājās, ja jums ir izdevies kaut kur, kādu, ar kaut ko...? Lūk, katru reizi, tā darot, jūs
ļaujat savam “pateicīgajam māceklim” darīt tieši tāpat. Sāciet ar sevi.
20. solis
Izanalizējiet, kāpēc viņš melo, un noskaidrojiet iemeslu. Kā likums, pirmkārt pusaudzis sāk
melot, lai pievērstu sev vecāku, pieaugušo, draugu uzmanību. Otrajā vietā ir skaudība,
izmisums, aizvainojums vai dusmas. Bet trešajā - bailes no soda vai bailes pievilt vecākus.
6
Turklāt tiešs jautājums par šo tēmu nenostrādā: kā likums, viņi paši īsti nezina pastāvīgo
melu patiesos cēloņus. Paanalizējiet paši: kad sākās meli? Kādēļ viņš melo? Kam viņš melo
— visiem vai tikai dažiem? Kāpēc?
21. solis
Uzdodiet jautājumus, kas palīdzēs bērnam pašam saprast, ka tas nav pareizi, un sagaidiet uz
tiem atbildes. Piemēram: “Kas notiks, ja mūsu ģimenē visi sāks melot?”, “Ko tu justu, ja es
tev melotu?”, “Ja tu neturēsi vārdu, kā es varu tev ticēt?”, “Ja es tev sasolīšu kaut ko ļoti
svarīgu, bet tad pateikšu, ka esmu melojusi?” utt.
22. solis
Nereaģējiet pārāk asi uz patiesības pārspīlēšanu vai izkropļošanu. To, protams, ir vieglāk
pateikt nekā izdarīt, bet ir vērts atgādināt, ka pusaudži bieži melo, lai pievērstu uzmanību. Ja
jūsu bērns ir rīkojies tieši tā, centieties saglabāt mieru - no jūsu kliegšanas un pamācībām
viņam gribēsies tikai aizbēgt kaut kur tālāk, bet nekādā ziņā nekļūt godīgam. Un izturieties
pret viņa interesēm lojālāk – nerīkojiet brāzienu par katru sīku pārkāpumu vai nepaklausību,
citādi viņam būs vieglāk samelot nekā pastāstīt jums patiesību.
23. solis
Paskaidrojiet, kāpēc meli ir slikti. Jā, jūsu lielajam dēlam (meitai) tas arī ir vajadzīgs.
Aplūkojiet jautājumu tieši un sniedziet nozīmīgus argumentus: meli var novest pie
nepatikšanām, bet varbūt pat arī pie ļoti lielām nepatikšanām; cieš reputācija, un ļoti; tas
aizvaino, it īpaši vistuvākos cilvēkus, utt. Uzskatāmības labad iedarbiniet fantāziju un
izdomājiet kādu epizodi, kas novestu pie krasi negatīvām sekām un kas iedarbotos tieši uz
jūsu bērnu.
24. solis
Ieviesiet „soda punktus” par meliem. Turklāt izvēlieties tādu metodi, lai jūsu dēls (meita)
nesāktu no jums baidīties (un atkal melot), bet gan lai viņam pārietu vēlēšanās melot.
Piemēram: lai katru reizi, kad ir samelojies, uzraksta rakstisku atvainošanos “cietušajam” -
mātei, tēvam, brālim, māsai. Vai nelielu sacerējumu ar vismaz pieciem argumentiem par
melošanas ļaunumu (jums arī būs noderīgi palasīt, lai saprastu bērnu) - varbūt viņam būs
vieglāk pateikt patiesību?
Valdonīgums nav netikums, bet savaldīties vajag, vai
“Vai nu pa manam, vai nekā!”
“Mūsu 11 gadus vecā meita ir kļuvusi ļoti valdonīga. Viņa komandē visus savus draugus un
uzskata, ka visam ir jābūt tikai tā, kā viņa vēlas. Viņa pati izlemj, uz kādu filmu viņi ar
draugiem dosies uz kinoteātri, un panāk to, cik vien iespējams, pat ja ne visi ir “par”; viņa
saka, kuram ar kuru cilvēku labāk draudzēties vai nedraudzēties, jo VIŅAI tas nepatīk.
Jaunākajam brālim nav tiesību pirmajam paņemt gardumu, jo viņai pirmajai ir jāizvēlas,
tāpat ar datorspēli vai televizora skatīšanos. Sākumā es sev iegalvoju, ka tas nav slikti, viņai
ir līdera iezīmes, bet tagad ir pārsniegta robeža. Es redzu: ja viņa neapstāsies, tad šīs
pārmērīgās pašpārliecinātības dēļ zaudēs visus draugus. Cenšos ar to cīnīties, bet nezinu,
kā.“
“Ja man izdodas panākt savu, tad tas nozīmē, ka tas ir labi, tas nozīmē, ka draugi mani
ciena. Un kā tad brālis gribētu? Lai es viņam piekāptos, jo viņš ir mazs? Pietiek ar to, ka
vecāki viņam it visā izdabā, lai zina, ka var būt arī savādāk“.
Psihologa komentārs
7
Valdonīgi bērni it kā norīko sevi par komandieriem. Viņi nosaka noteikumus un nosprauž
taktiku, viņi praktiski neapgrūtina sevi ar citu cilvēku priekšlikumu uzklausīšanu, it īpaši
savu vienaudžu. Un, lai gan nākotnē šādas diktatoriskas iemaņas var kļūt par spēcīga līdera
personības iedīgļiem, atstāt visu, kā ir, nav vērts, jo šobrīd tās nav saprotamas vienaudžiem.
Turklāt tiekšanās dominēt var būt neaizsargātības, zema pašnovērtējuma, atzinības
nepieciešamības pazīme un pat neprasme komunicēt. Protams, jūs nespējat pilnībā mainīt
bērna valdonīgo garu, bet varat viņu iemācīt rēķināties ar citu bērnu-pusaudžu viedokli.
25. solis
Rūpīgi paanalizējiet pusaudža uzvedību. Lai kas arī būtu viņa valdonīgās uzvedības cēlonis,
galvenais, lai viņš to apzinās. Vai jūsu meita (dēls) saprot, ka viņas (viņa) despotiskums nav
apsveicams un pat atgrūž? Padomājiet par to, kā to viņai izskaidrot tādā veidā, lai viņa pati
būtu ieinteresēta piebremzēt savu komandiera uzvedību.
26. solis
Noķeriet mirkli, kad bērns uzvedas pareizi, un sirsnīgi uzslavējiet viņu (nebrīnīties, šī metode
ir vienlīdz iedarbīga gan attiecībā uz jaunākiem skolēniem, gan uz pusaudžiem) – uzslava
vienmēr stimulē to, lai tāda uzvešanās būtu biežāka (atkal jau, gaidot uzslavu).
27. solis
Lietojiet “vecmāmiņas” likumu. Šis vienkāršais likums darbojas vienmēr un padara attiecības
taisnīgas: “Ja tu griez pīrāgu, tad cits cilvēks izvēlas sev gabalu.” Šis noteikums ir
piemērojams daudzos gadījumos: piemēram, ja viens izvēlas spēli, tad cits to sāk, ja viens lej
limonādi, tad otrs izvēlas sev glāzi.
28. solis
Lomu maiņa. Komandieriem ir jādod saprast, ka viņu uzvedība ir necienīga, bet bieži vien arī
sāpina. Tāpēc piedāvājiet meitai (dēlam) iztēloties sevi pastāvīgi pakļauto cilvēku vietā:
“Iedomājies, ka tu esi Taņa-Maša-Sveta, kurai draudzene pastāvīgi diktē, ko darīt, ko nedarīt,
ko drīkst un ko nedrīkst. Par ko, tavuprāt, viņa domā? Ko jūt? Vai mīl un ciena savu
komandieri?”
29. solis
Piedāvājiet izlozēt, lai nevienam nenodarītu pāri. Jā, ne jau katrs gadījums tam ir piemērots,
bet vismaz dažreiz lai bērns to izmanto. Tas ir sava veida kompromiss valdonīgajam
pusaudzim - no vienas puses, nevienam nevajag piekāpties (bet tieši tas ir “komandierim”
visgrūtāk izdarāms), jo visi ir vienlīdzīgā stāvoklī, bet no otras puses, pārējiem izlozē ir tāda
pati iespēja, un viņi vairs nav “padoto” lomā.
30. solis
Paskaidrojiet, ka jāievēro secība. Tas ir labi – vienmēr būt pirmajam, bet nevajag dzelžaini
apspiest un aizskart apkārtējos. Lai gan savā mazajā lokā viņš ir komandieris, iespējams, nav
izslēgts, ka jaunā vietā tiks uzskatīts par iznireli. Paskaidrojiet viņam, ka daudzos gadījumos,
lai tevi atzītu par pirmo, vispirms vajag mācēt “iestāties rindā”. Pēc Bērnības Klīniskā
Pētījumu Centra datiem, bērnu emocionālās un sociālās spējas ir uzticamāki rādītāji, kas
prognozē panākumus nākotnē, nevis informācijas apjoms, kuru bērns pārvalda. Daudz
svarīgāk, lai viņš prastu kontrolēt garastāvokļa svārstības, mācētu gaidīt un ievērot secīgumu.