LATVIJAS UNIVERSITĀTE

Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs

Pieķeršanās modeļi audzināšanas procesā

Studiju darbs

1
 Saturs
Saturs......................................................................................................................................................................
Ievads.....................................................................................................................................................................
1.Pieķeršanās modeļu teorētiskie aspekti..............................................................................................................
1.1. Pieķeršanās modeļi un to nozīme bērnu attīstībā...................................................................................
1.2. Adekvāta pieķeršanās kā socializācijas priekšnoteikums........................................................................
2. Pieķeršanās modeļu izpēte pirmsskolas vecuma bērnu adaptācijas procesā...................................................
2.1. Pētījuma metodoloģija..........................................................................................................................
2.2. Bērnu – vecāku pieķeršanās modeļa izpēte..........................................................................................
2.3. Bērnu adaptācijas un socializācijas procesa izpēte...............................................................................
Secinājumi............................................................................................................................................................
Literatūras un informācijas avotu saraksts...........................................................................................................
Pielikumi...............................................................................................................................................................

2
 Ievads

20.gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados daudzi zinātnieki bija pārsteigti

par novērojumu rezultātiem, kuros apstiprinājās, ka mātei ir ārkārtīgi liela nozīme bērna
psihiskajā pirmajos dzīves gados. Tās trūkums var izraisīt ļoti nelabvēlīgu ietekmi uz bērna
personības attīstību. Šajā jomā plašus pētījumus ir veicis angļu psihiatrs Dž. Boulbijs, kuru
mēdz arī dēvēt par „pieķeršanās teorijas tēvu”.
No adekvāta pieķeršanās modeļa ir atkarīga bērna spēja veidot vispusīgas attiecīgas ar
apkārtējiem cilvēkiem, pielāgoties (adaptēties) apkārtējās vides izmaiņām, atjaunot savus
garīgos spēkus pēc nopietna stresa situācijā. Turklāt spēja adaptēties un atjaunot savus garīgos
spēkus – tā ir nevis vienkārši iedzimta, cilvēkam raksturīga īpašība, bet gan drīzāk tas, kā
cilvēks uztver, novērtē apkārtējos, pastāvošos stresus un problēmas. Virkne psihologu
(Z.Freids, A.Adlers, Dž.Boulbijs) uzskata, ka sociālās dzīves traucējumi, kas novērojami
pieaugušam cilvēkam, visbiežāk ir saistāmi ar agrīnajām attiecībām ar māti (ar vecākiem).
Piemēram, māte, audzinot dēlu vienu pašu, sāk veltīt savam dēlam arī to uzmanību, kas
pienāktos vīram. Rezultātā tiek veidota patoloģiska zēna pieķeršanās mātei, zēns nav spējīgs
uzsākt patstāvīgu dzīvi bez mātes, bieži visu dzīvi nodzīvo kopā ar viņu. Cita situācija –
vecāki pārāk baidās par savu bērnu, nepieļaujot to patstāvību, kas būtu nepieciešama konkrētā
vecuma bērniem. Rezultātā tiek ieaudzināta atkarība no konkrēta pieaugušā un bērna dzīves
modelī saglabājas agrīnā pieķeršanās, kas raksturīga starp māti un bērnu viņa dzīves pirmajos
mēnešos (Vinikonts, 2004).
Kad bērni uzsāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, ļoti uzskatāmi sāk izpausties
esošie pieķeršanās modeļi un to ietekme uz bērnu adaptāciju un socializāciju pirmsskolas
izglītības iestādē. Lai varētu labāk izprast problēmas, kādas rodas pirmsskolas izglītības
iestādē primārās socializācijas un adaptācijas procesā, svarīgi sākt ar pieķeršanās modeļu
izpēti.
Latvijā šobrīd praktiski nav veikti pētījumi par pieķeršanās modeļiem. Latvijas
lasītājiem ir pieejamas divu zinātnieku grāmatas, kas veikuši plašus pētījumus pieķeršanās
teorijas izstrādē – Dž. Boulbija un D.Vinikonta darbi. Pieķeršanās teorijas izstrāde balstīta uz
psiholoģijas klasiķu bāzes – Ā.Ādlera, Ē.Ēriksona darbiem. Pirmsskolas pedagoģijā
izstrādātie pētījumi praktiski netiek saistīti ar pieķeršanās teoriju un izstrādātajiem
pieķeršanās modeļiem. Laikā, kad novērojama ģimenes atsvešināšanās, vērtību maiņa sociālās
dzīves perspektīvā, pieķeršanās modeļu nozīme bērnu attīstībā kļūst īpaši svarīga.
Turklāt darba autore ir pārliecināta, ka pieķeršanās modeļu izpēte un to ņemšana vērā
pedagoģiskajā audzināšanas procesā varētu palīdzēt pedagogiem atrast piemērotākus
3
risinājumus sociālās adaptācijas sekmēšanai un bērnu socializācijas veicināšanai, kas ir
aktuāli praktiski visās vecuma grupās, tomēr jo īpaši jaunākā vecuma bērniem, kad bērni tikai
uzsāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi un pirmo reizi iepazīstas ar plašāku vienaudžu
grupu. Daudzviet bērnu dzīves apstākļi un apkārtējā infrastruktūra neļauj veidot pastāvīgas
draudzīgas attiecības ar pagalma bērniem, tādēļ bērni visbiežāk rotaļājas tikai kopā ar
pieaugušo. Tāpat mūsdienu sociāli ekonomiskie apstākļi bieži spiež vecākus pāragri atsākt
darba gaitas, neatstājot pienācīgu aizvietotāju – bērns pāragri uzsāk apmeklēt pirmsskolas
izglītības iestādi (ir privātās pirmsskolas izglītības iestādes, kas pieņem bērnus jau no gada
vecuma vai pat agrāk), bērnam tiek nolīgta aukle, ar kuru, iespējams, neveidojas tāds
emocionāls kontakts, kāds būtu nepieciešams bērnam. Tas viss attiecīgi iespaido bērna
turpmāko sociālo attiecību veidošanos, sociālo adaptāciju un socializēšanos. Šie apstākļi
pamato dotā pētījuma tēmas izvēli un tās aktualitāti.
Pētījuma objekts: pieķeršanās modeļi pedagoģijā un psiholoģijā
Pētījuma priekšmets: pieķeršanās modeļu loma bērnu adaptācijas un socializācijas
procesā
Pētījuma mērķis: teorētiski pētīt un praktiski pamatot pieķeršanās modeļu nozīmi
pirmsskolas bērnu adaptācijas un socializācijas procesā.
Pētījuma hipotēze: ja bērniem ir nedrošais pieķeršanās modelis, uzsākot apmeklēt
pirmsskolas izglītības iestādi pēc 3 gadu vecuma, tad viņiem ir apgrūtināta adaptācija un
kavēta turpmākā socializācija.
Pētījuma uzdevumi:
1) Pētīt pieķeršanās modeļu teorētiskos aspektus.
2) Pētīt bērnu socializācijas un adaptācijas procesu teorētiskās nostādnes.
3) Izstrādāt kritērijus bērnu adaptācijas un socializācijas procesa raksturošanai.
4) Izstrādāt novērošanas protokolus bērnu un vecāku pieķeršanās modeļu analīzei.
5) Izstrādāt aptauju un veikt vecāku aptauju ar mērķi atklāt vecāku – bērnu
pieķeršanās modeli.
6) Apkopot pētījuma rezultātus un izdarīt secinājumus.
Pētījuma metodes:
– teorētiskā pētniecības metode (literatūras analīze);
– pedagoģiskā novērošana;
– aptauja (vecāku anketēšana).
Pētījuma bāze: Pētījums veikts Rīgas pirmsskolas izglītības iestādē X, pētījumā
piedalījās 18 jaunākās pirmsskolas vecuma grupas bērni.

4
 1.Pieķeršanās modeļu teorētiskie aspekti

1.1. Pieķeršanās modeļi un to nozīme bērnu attīstībā

Psiholoģijas termiņu vārdnīcā tiek norādīts, ka bērna pieķeršanās mātei ir visagrākā

sociālā saikne, kas nosaka galvenās bērna spējas un vajadzības (Psiholoģijas vārdnīca, 1999).
Pieķeršanās teorija paredz primāro un sekundāro pieķeršanās objektu, kur par primāro pirmajā
gadā kļūst māte vai viņu aizvietojošā persona. Kā primārais pieķeršanās objekts nodrošina
bērnam drošību, uzticību un pārliecību, tad viņš ir spējīgs un gatavs veidot sekundāras
pieķeršanās un attiecības – ar citiem ģimenes locekļiem, ar pieaugušajiem un bērniem
izglītības iestādē, vēlāk arī ar pretējo dzimumu, veidojot pats savu ģimeni.
Virkne psihologu uzsver, ka adekvāta pieķeršanās starp bērnu un māti (vai citu
personu, kas rūpējas par bērnu) ir būtisks priekšnoteikums bērns garīgai veselībai, pilnvērtīgai
attīstībai.
Tā, Ē.Ēriksons savā vecumposma periodizācijā 1. posmu (0-1 g.) nosauc par
„Sākotnējās uzticēšanās stadiju”. Ja bērns tiek pietiekami labi aprūpēts, viņam pietiek mātes
mīlestības, tad veidojas pašpaļāvība un ticība cilvēkiem, turklāt tam ir svarīga loma nākamajā
stadijā – „Autonomijas” (2-3 g.), kad būtībā bērns uzsāk apmeklēt pirmsskolas izglītības
iestādi. Autonomijas stadijā bērns sevi sāk nodalīt no vecākiem (no pieķeršanās objekta),
rodas pārliecība par sevi, līdz ar to bērns ir spējīgs brīvi darboties, māte (pieķeršanās
objektam) klāt neesot. E.Ēriksons uzsver, ka katra nākamā stadija un tai atbilstošā attīstības
krīze saistāma ar sabiedrības bāzes elementu (māte un bērns kā sabiedrības pamatelements),
tātad agrīnā pieķeršanās lielā mērā ietekmē visu nākotnes attīstības modeli (Эриксон, 1996).
Pieķeršanās zīdaiņa periodā veidojas pēc šādiem principiem:
1. Bērns meklē tuvību ar cilvēku, kas par viņu rūpējas;
2. Bērns izjūt diskomfortu, kad nav līdzās cilvēka, kas par viņu rūpējas;
3. Bērns priecājas, kad šis cilvēks atkal atgriežas;
4. Bērns uzvedas atbilstoši šī cilvēka attieksmei.
R.Špalleka atzīst, ka bērns bieži nejūtas drošs, jo kaut kādu iemeslu dēļ uzskata, ka var
neatgriezeniski zaudēt pieķeršanās objektu (Špalleka, 2007). Piemēram, bērns nevēlas laist
projām māti, māte kļūst dusmīga, sabar bērnu, piedraudot, ka par šādu uzvedību vispār nenāks
viņam pakaļ. Rezultātā bērns nejūtas brīvi, dzīvodams pastāvīgās bailēs par iespēju zaudēt
savu pieķeršanās objektu, tas rezultātā traucē attīstīties autonomijai. Ja kaut kādu iemeslu dēļ
māte tiešām ilgstoši atstāj bērnu, tad attīstās stabila neuzticēšanās, kas balstīta uz apslāpētām
zaudēšanas bailēm.

5
 Ē.Ēriksons norāda, ka šāda nedrošā pieķeršanās attīstās jau agrīnā stadijā (līdz gada
vecumam): ja bērns netiek pietiekami aprūpēts, pastāvīgi ierobežojumi un aizliegumi rada
bērnam neapmierinātības sajūtu (tas ir raksturīgi stingras audzināšanas gadījumā), ka viņš
netiek pieņemts, kas rada pamatu, lai neuzticētos pasaulei (Эриксон, 1996). Ē.Ēriksons
uzsver, ka atsevišķa epizode parasti neietekmē bērna nākotnes uzvedības modeli, taču nākotni
var apdraudēt pastāvīgas un bieži atkārtojošās ietekmes, piemēram, māte regulāri īslaicīgi
pazūd, neatstājot sev labu un pastāvīgu aizvietotāju.
Arī V.Vinikonts savā pētījumā „Māte un bērns” uzsver, ka īpaši svarīga ir tieši
emocionālā saikne starp māti un bērnu. Zinātnieks norāda: „Vairums bērnu saņem pietiekami
labu aprūpi, turklāt vēl svarīgāk ir tas, ka viņi to saņem nepārtraukti no viena un tā paša
cilvēka līdz laikam, kad bērns jau spēj ar prieku iepazīt citus cilvēkus un uzticēties viņiem. …
Pamatojoties uz pieredzi, ka bērna atkarība ir saņēmusi pienācīgu uzmanību, viņam pamazām
rodas spēja atbildēt uz prasībā, kuras agrāk vai vēlāk bērnam noteikti izvirzīs māte un
apkārtējā vidi” (Vinikonts, 2004, 71).
Tātad varam konstatēt, ka bērnu saskarsmei ar māti agrīnā periodā (līdz gada
vecumam) ir ļoti liela nozīme viņa tālākajā attīstībā. Bērniem, kam līdz 12 mēnešu vecumam
bijusi droša uzvedība attiecībās ar māti, pēc trīs gadu vecuma, sākot apmeklēt bērnudārzu,
parasti ir sabiedriski, labprāt draudzējas ar citiem bērniem, ir atjautīgi un viegli pielāgojas
(adaptējas) situācijai. Savukārt, ja bērna un mātes savstarpējā pieķeršanas ir bijusi traucēta
(bērni pārāk ātri atrauti no mātes krūts, vai arī tieši pretēji – māte izrādījusi pārmērīgas rūpes
par bērnu), tad, sākot apmeklēt bērnudārzu, šie bērni raksturojami kā emocionāli atsvešināti,
naidīgi vai antisociāli, kā arī tādi, kas nepārtraukti visdažādākajiem paņēmieniem tiecas
pievērst sev uzmanību. Tātad varētu teikt, ka agrīnās pieķeršanās starp māti un bērnu rezultātā
veidojas dažādi uzvedības modeļi, kurus iespējams sistematizēt.
Uzvedība, kas balstīta uz pieķeršanos, gan cilvēkiem, gan arī dzīvniekiem nodrošina
sugas izdzīvošanu. Visas dzīves laikā cilvēkam pieķeršanās sniedz iespēju veidot attiecības ar
citiem cilvēkiem, ietekmē emocionālo, sociālo sfēru, veido adekvātu pašvērtējumu. Agrīnā
bērnībā pieķeršanās ir koncentrēta uz vecākiem, pusaudžu un jaunības gados – tā ir vēršanās
uz vienaudžiem, brieduma gados – uz dzīvesbiedru, vēlāk arī uz saviem bērniem /
mazbērniem.
Pirmie pētījumi par maza bērna pieķeršanos mātei tika veikti jau vairāk nekā pirms
pusgadsimta. Taču psihologiem nācās secināt, ka pieķeršanas izpausmes var būt visdažādākās.
Vislielāko ieguldījumu pieķeršanās teorijas izveidē ir devis angļu psihiatrs Dž. Boulbijs. Šai
sakarā minami viņa monumentālie darbi “Pieķeršanās”, “Atšķirtība” un “Zaudējums”.
Aplūkosim šo teoriju nedaudz tuvāk.

6
 Balstoties uz daudziem pētījumiem attīstās cieša saikne ar māti, jo tā viņu baro. Šī
primārā pieķeršanās zināmā mērā uzskatāma par atkarību. Taču pieķeršanās uzvedībai ir
raksturīga iekšēja dinamika. Dž.Boulbijs norāda, ka “pieķeršanās uzvedība ir jebkura darbības
forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīga pieķeršanās citam, skaidri identificētam
indivīdam, kuru viņš uzskata par labāk sagatavotu dzīvei pasaulē.” (Boulbijs, 1998, 31) Par
šādas pieķeršanās piemēru varētu minēt brīdi, kad bērns ir nobijies. Tad viņš parasti steidzas
pie cilvēka, kuru uzskata par autoritāti (pie vecākiem, pie skolotāja u.tml.). Pieķeršanās
uzvedība visizteiktāk, protams, izpaužas tieši bērnībā, kaut gan, kā to norāda psihologi, to var
novērot visas dzīves cikla laikā, īpaši kritiskās situācijās.
Bērnam ir svarīgi, lai pieķeršanās objekts būtu vienmēr sasniedzams. Tas nenozīmē,
ka viņš vēlas, lai viņam blakus vienmēr būtu vecāki vai citi pieaugušie. Drīzāk bērnam ir jābūt
apziņai, ka pieķeršanās figūra ir sasniedzama un tā ir atsaucīga. Tas bērnā rada drošības
izjūtu, tā ļauj novērtēt attiecības, veidot jaunus sociālos kontaktus gan ar citiem pieaugušajiem
(pedagogiem), gan ar vienaudžiem.
Pagājušā gs. 70.gados ASV psiholoģe Einsvērta kopā ar saviem kolēģiem, pētot bērnu
sociāli emocionālo attīstību pirmajos 5 dzīves gados, izvirzīja 3 galvenos pieķeršanas
modeļus, kas nosaka noteiktu bērna sociālo uzvedību. Aplūkosim tos nedaudz tuvāk.
Pirmo modeli raksturo droša pieķeršanās, kas norāda, ka bērns paļaujas uz to, ka viņa
vecāki (vai cits pieķeršanās objekts) būs pieejami, atsaucīgi un izpalīdzīgi grūtās un
biedējošās situācijās. Ar šādu pārliecību apveltīts bērns droši pētīs pasauli, bērnudārza grupā
būs drošs, viegli adaptēsies jaunās situācijās. Šī modeļa veidošanos veicina labprātīga vecāku,
jo īpaši mātes spēja bērna pirmajos dzīves gados sajust bērna radītos signālus, spēja būt
atsaucīgiem, sirsnīgiem un saprotošiem reizēs, kad bērns meklē aizsardzību un mierinājumu,
jūtas nedrošs u.tt.
Otru pieķeršanās modeli raksturo trauksmaina pretestība: bērns nav drošs, vai vecāki
būs pieejami, pietiekami atsaucīgi un sirsnīgi brīžos, kad tas būs vajadzīgs. Šīs nenoteiktības
rezultātā bērns izjūt bailes no atšķirtības, viņu raksturo tieksme kādu, kam pieķēries, un bailes
iepazīst pasauli, dibināt jaunus sociālus kontaktus. Šo modeli raksturo acīmredzama
konfliktsituācija, kas veidojas gadījumos, kad vienādas situācijās vecāki citreiz ir pieejami un
atsaucīgi, bet citreiz atkal nē. Nedrošību pastiprina vēl vecāku draudi “Ja slikti uzvedīsies,
atdošu tevi tantei” u.tml.
Trešo pieķeršanās modeli raksturo bailīga izvairīšanās: bērns nav drošs, ka tad, kad
viņš meklēs gādību, viņš atradīs kādu, kas viņam labprāt palīdzēs – viņš pat ir pārliecinās, ka
saņems noraidījumu. Šāds bērns tiecas sasniegt emocionālu pašpietiekmību, veidojas izteikts

7
narcisms, negatīvisms. Šis modelis veidojas tad, kad bērns no mātes puses saņem pastāvīgu
noraidījumu vai arī bērns ir agri atrauts no mātes.
Pēdējie divi modeļi ir tieši saistīti ar trauksmes veidošanos. Te uzreiz nepieciešams
runāt par tiem faktoriem, kas var bērnā izraisīt pastiprinātu trauksmi.
Lai labāk izprastu pieķeršanās modeļus, svarīgi ir pētīt pieķeršanās attīstību. Šajā
jautājumā lielu ieguldījumi ir devis D.Vinikonts. Pieķeršanās modeļa veidošanās sākas no
brīža, kad zīdainis raud, izjūt neērtības, sāpes, izsalkumu. Ja māte nekavējoties reaģē un
nomierina viņu, tad bērns jūtas drošībā. Noteiktā attīstības stadijā bērns sāk smaidīt. Šis
process palīdz pieķeršanās attīstībai un ļauj mātei izveidot saikni ar bērnu, vienlaicīgi attīstās
arī uzticēšanās ne tikai mātei, bet arī citiem apkārtējiem cilvēkiem (Vinikonts, 2004). Ja bērns
nonāk vidē, kas izraisa trauksmi, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai pieķeršanās objekts būtu līdzās. Šo
iemeslu dēļ mūsdienās slimnīcās par normu kļūst iespēja mātei uzturēties kopā ar bērnu, kurš
nav sasniedzis 3 gadu vecumu. Ir pierādīts, ka mātes (pieķeršanās objekta) klātbūtne, adekvāts
pieķeršanās modelis labvēlīgi ietekmē bērna psihisko attīstību.
To lielā mērā apstiprina arī krievu psiholoģu N.Ščelovanovas, N.Aksarinas un
M.Ļisinas veiktie pētījumi par bērnu namos mītošu 462 bērnu vecumā no viena gada līdz 4
gadiem attīstību, atklājot viņu neiropsihiskās darbības attīstības līmeni. Visi bērni nosacīti tika
iedalīti trīs grupās:
1) bērniem, kuriem netika novērotas nekādas atkāpes no attīstības normas (attīstība
atbilda vecuma kritērijiem) (starp bērnunamā augošajiem bērniem šādu bērnu praktiski nebija
attiecībā uz bērniem, kas bērnunamā uzturējušies kopš dzimšanas vai dažu mēnešu vecuma –
kopējais bērnu skaits atbilstoši šai grupai);
2) bērniem, kuriem vērojama aizture par vienu epekrīzes termiņu – uz otro dzīves gadu
par gada ceturksni, uz trešo gadu – par pusgadu, bet uz ceturto – par vienu gadu, taču tā bija
samērā maz izplatīta – trešajam dzīves gadam ap 12,5%, ceturtajam dzīves gada ap 25,6%;
3) vērojama spēcīga attīstības kavēšanās (par diviem epikrīzes periodiem) – tā ir
visizplatītākā starp otrā dzīves gada bērniem (48,8%), nedaudz mazāk trešā un ceturtā dzīves
gadā (Лисина, 1986).
No minētajiem pētījumiem izriet, ka adekvāta pieķeršanās bērnībā būtiski ietekmē
bērna turpmāko socializācijas un sociālās adaptācijas procesu. Tas rada nepieciešamību tuvāk
aplūkot socializācijas un adaptācijas jēdzienus.
Apkopojot nodaļā izklāstīto, var secināt:
1) Bērna pieķeršanās mātei ir visagrākā sociālā saikne, kas nosaka galvenās bērna
spējas un vajadzības. Adekvāta pieķeršanās mātei pirmajā dzīves gadā ir svarīgs
priekšnoteikums bērna turpmākai attīstībai;

8
 2) Izvirzāmi trīs pieķeršanās modeļi: adekvāta pieķeršanās, kad bērns nebaidās zaudēt
pieķeršanās objektu, trauksmaina pretestība un bailīga izvairīšanās;
3) Ja pieķeršanās attīstās pataloģiski (neveidojas separācija un inidividualizācija pēc 2-
3 gadu vecuma), tad bērnam ir traucēts socializācijas un sociālās adaptācijas process.

1.2. Adekvāta pieķeršanās kā socializācijas priekšnoteikums

Kā jau iepriekšējā nodaļā tika uzsvērts – ja bērns jūtas pārliecināts par mātes
mīlestību, viņš būs gatavs pētīt apkārtējo pasauli un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem –
pieaugušajiem un vienaudžiem, iekļaujoties apkārtējā sabiedrībā un pieņemot tajā pastāvošās
sociāli ētiskās uzvedības normas. Citiem vārdiem runājot, bērna primārās socializēšanās
process noritēs veiksmīgi.
Saskaņā ar Pedagoģijas terminu skaidrojošo vārdnīcu, socializācija ir „process, kurā
persona apgūst sabiedrības kultūru, sociālās normas, sociālo pieredzi un zināšanas, tradīcijas,
vērtības, uzvedības un izturēšanās prasmes, lai vieglāk iekļautos (integrētos), atrastu savu
vietu un spētu dzīvot noteiktā sabiedriskā vidē, vienlaikus attīstot arī savas individuālās
dotības, garīgo būtību. Visintensīvāk šis process notiek bērnībā un pusaudžu gados”
(Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000, 161.lpp.).
Socializācija ir cilvēces pieredzes un zināšanu pārmantošanas process. Cilvēks kopš
dzimšanas brīža apgūst noteikumus un noteiktas kultūrvides normas un lomas, kas turpmāk
regulē viņa uzvedību. Socializēšanās gaitā indivīds no tām veido savu vērtīborientāciju, uz
kuru balstoties, vērtē savu un citu izturēšanos. Personība ir visbagātākā un dziļākā sociālā
kvalitāte, kas piemīt cilvēkam kā sociālam indivīdam.
Darba autore vēlētos uzsvērt, ka socializācija ir process, kurā indivīds iegūst pieredzi,
iepazīstot apkārtējo pasauli visā tās daudzveidībā, kā rezultātā iegūst dzīvei nepieciešamās
psiholoģiskās īpašības, zināšanas, prasmes un iemaņas, tai skaitā arī apgūst valodu, kas kalpo
par svarīgu priekšnoteikumu, lai kontaktētos ar vienaudžiem. Protams, bērns var apgūt
valodu, tikai kontaktējoties ar māti un izolējoties no sabiedrības, taču viņš neiemācīsies
izvēlēties piemērotākos valodas līdzekļus atkarībā no situācijas (piemēram, atšķirīga
saskarsme ar draugiem).
Socializācijas procesā bērns mācās:
 kā izturēties;
 kā emocionāli reaģēt dažādās situācijās;
 kā pārdzīvot un izrādīt dažādas jūtas;
 kādā veidā izzināt apkārtējo dabas un sociālo vidi;
9
  kā adaptēties sabiedriskajai videi un tās nosacījumiem;
 kā organizēt savu sadzīvi;
 kā efektīvi piedalīties saskarsmē un kopīgajā darbībā (Vecāki un bērni, 2008).
Socializācija nosacīti noris divos fāzēs:
1) Sociālā adaptācija, kas paredz indivīda pielāgošanos: – sociāli ekonomiskajiem
apstākļiem; – lomu funkcijām; – sociālajām normām; – sociālajām grupām un sociālajām
organizācijām, ar kurām indivīdam tieši vai netieši nākas saskarties savas dzīvesdarbības
gaitā.
2) Iteriorizācija: tas ir process, kurā sociālās normas un vērtības tiek iekļautas cilvēka
iekšējā pasaulē. Sociālo vērtību un normu pāriešana uz iekšējo „ES” ir saistīta ar konkrētās
personības struktūru, iepriekšējo pieredzi. Citiem vārdiem runājot, bērns nezog nevis tāpēc, ka
viņu var pieķert (bailes no soda, bailes, ka pret viņu sāks citādi izturēties nozīmīgs cilvēks
pieķeršanas gadījumā), bet gan tādēļ, ka tas ir pretrunā ar viņa iekšējo pārliecību (nezagt pat
tad, ja šajā situācija tevi neviens nekādos apstākļos nevar pieķert).
Iteriorizāciajs process ir raksturīgs bērnam 2-4 gadu vecumā, kad veidojas tā saucamās
darbības iekšējās shēmas, notiek darbību interiorizācija, kad, sākot ar mehānisku vēroto
darbību atdarināšanu, pakāpeniski attīstās izpratne par šo darbību jēgu, darbības atkārtošanas
procesā nostiprinās motoriskās iemaņas, tātad šai vecumā bērns mācās lietas saprast, tās darot,
un darīt, izprotot darīšanas jēgu – un bērnam veidojas priekšstats par sevi kā cilvēku, kas kaut
ko noteiktu zina, prot izdarīt. Tieši ar šo brīdi var runāt par bērna socializēšanos.
Kā uzskata latviešu psihologi (I.Lika, G.Svence u.c.) ap 4 gadu vecumā jebkuram
bērnam ir pilnībā noformējusies pamatvērtību izpratne – labs, slikts. Tas ir brīdis, kad nosacīti
oir izveidojušies stabili attieksmju modeļi, kas pirmām kārtām ir balstīti uz bērna pieredzi
kontaktos ar māti un citiem tuviem pieaugušajiem (šīs attiecības viņš sāk patstāvīgi modelēt
kontaktos ar vienaudžiem). Tomēr pārsvarā šo vērtību sistēmu bērns attiecina uz sevi, tā ir
vērsta iekšēji, kā arī pēc šīs vērtību sistēmas bērns iedala apkārtējos cilvēkus. Respektīvi, ja
kāds viņam nodara pāri, tad tas ir slikts cilvēks. Neadekvāti izveidota pieķeršanās modeļa
gadījumā vēl 3-4 gadus vecs bērns turpina visus cilvēkus iedalīt primitīvās binārās pozīcijās,
kas raksturīgas agrīnā vecuma bērniem: savējais (bērnam mīļi, labi cilvēki, jo īpaši māte) –
svešais (tas ir slikti). Saglabājoties šādam dalījumam, bērnam ir apgrūtināta jaunu sociālo
kontaktu veidošana, jo jebkuru svešu cilvēku bērns automātiski pieskaitīs sliktajiem – tiem, ar
kuriem nav jākontaktējas, no kuriem ir jāizvairās, jābēg. Šāda situācija saglabāsies, ja bērnam
neveidosies atbilstoša pašvērtības apziņa, viņš turpinās sevi skatīt vienotībā ar māti (vai citu
pieķeršanās objektu).

10
 Tātad tālāko vērtību izpratnes veidošanos stipri ietekmē viņa pašvērtības apziņas
attīstība. Bērna pašvērtības apziņa ir veids, kā bērns vērtē sevi. Var uzskatīt, ka vērtējumam ir
jāsastāv no 3 komponentiem vienlīdzīgās proporcijās un visiem trim jābūt klātesošiem:
1. beznosacījuma mīlestība un atbalsts;
2. uzslavas no malas;
3. iekšējā atzinība (Vecgrāve, 1996).
Bērniem ir svarīgi saņemt uzmundrinājumu un atzinību no pieaugušo puses, tomēr ar
to nedrīkst pārspīlēt, jo tad tas varētu sākt robežoties ar pārmērīgu sajūsmināšanos par bērnu,
līdz ar to neapzināti veidojot bērnā “narcisisma” sindromu, kas atkal neļauj bērnam pilnvērtīgi
iekļauties vienaudžu grupā. Bērnā šāda veida attieksme varētu attīstīt bezpalīdzību, nespēju
patstāvīgai darbībai, pilnīgu atkarību no pieaugušajiem.
Galvenā kļūda, ko vecāki nereti pieļauj, (to īpaši uzsver R.Špalleka) ir jau 3-5 gadu
vecumā pielietotā “stingrā audzināšana” – “Tu būsi mīļš un labs, ja rīkosies tā…”. Tikko
bērnam izvirza nosacījumu, viņa pašvērtība krīt – viņš nejūtas mīlēts tāds, kāds ir. Turklāt
bērns šādu pat attiecību modeli sāk izmantot arī pret apkārtējiem un vecākajā pirmsskolas
vecumā tas jau var būt ieguvis pietiekami stingras pozīcijas, kas savukārt kavē tikumisko
vērtību apguvi – bērns neprot sniegt palīdzību un pieņemt to no malas (uz palīdzību raugās ar
aizdomām), nav attīstīta līdzjūtība, sirsnīgums, ir grūtības veidot noturīgas draudzīgas
attiecības pirmsskolā, vēlāk arī skolā.
Par citu kavējošo apstākli var minēt bieži izmantoto pirmsskolu audzinātāju taktiku -
“labajiem” bērniem viņi pievērš mazāku uzmanību nekā dauzoņām. Bērna uztverē veidojas
izpratne – “man pievērš uzmanību tikai tad, ja es izdaru kaut ko sliktu”. Tādā veidā bērna
veidojas apgrieztā vērtību izpratne – Darīt sliktu ir labi. Ja bērns nejūtas pietiekami labs un
mīlēts tāds, kāds viņš ir, tad nereti viņš meklē atbalstu citur. Tā rodas vislabvēlīgākā situācija,
lai bērns agrīnā skolas vecumā jau tiktu iesaistīts noziedzīgās bandās, reliģiskās sektās u.tml.
Cilvēks ir sociāls pēc savas dabas, līdz ar to viņam ir noteiktas sociālās vajadzības:
 pēc kontaktiem, cilvēciskiem sakariem, pieķeršanās;
 pēc pašapliecināšanās – zināmas vietas ieņemšanas grupā;
 pēc pašapziņas – savas individualitātes izjūtas un izpratnes par atšķirību no citiem
(Эриксон, 1996).
Ja dotās vajadzības bērnam netiek apmierinātas, vai arī tiek apmierinātas nepilnīgi, tad
veiksmīga bērna socializācija var tik kavēta. Un otrādi – ja vecāki un pedagogi izvirza bērnam
vienādas prasības, respektē viņa vajadzības, izturas ar iejūtību, mudina bērnu aktīvi
līdzdarboties, tad socializācijas process noris veiksmīgi, kā rezultātā bērns apgūst pamata
sociālās iemaņas un prasmes, bērni kļūst sabiedriski un atvērti. Sabiedriskums, prasme

11
kontaktēties ar apkārtējiem ir nepieciešama, lai cilvēks varētu realizēties, gūt panākumus
dažādās dzīves sfērās, iemantojot citu cilvēku uzticību, mīlestību. Šīs spējas veidošana ir
bērna normālas psihiskās attīstības svarīgs nosacījums, kā arī viens no galvenajiem
uzdevumiem, gatavojot bērnus turpmākajai dzīvei, vispirms jau ienākšanai jaunā bērnu
sabiedrībā – pirmsskolas izglītības iestādē.
Apkopojot nodaļā izklāstīto, var secināt:
1) Socializācija ir process, kurā bērns apgūst sabiedrības kultūru, sociālās normas,
sociālo pieredzi un zināšanas, tradīcijas, vērtības, uzvedības un izturēšanās prasmes, lai
vieglāk iekļautos apkārtējā sabiedrībā.
2) Socializācijas process sākas ar bērna dzimšanas brīdi, veidojoties pirmajām bērna
attiecībām ar māti un citiem ģimenes locekļiem. Ja bērns jūtas drošs par mātes mīlestību, viņš
būs zinātkārs, drošs un pārliecināts pasaules pētīšanā un jaunu sociālo attiecību veidošanā,
līdz ar socializācija norisināsies veiksmīgāk.
3) Personības socializēšanās aptver divas fāzes: sociālo adaptāciju, kad bērns
pielāgojas apkārtējās vides prasībām, un iteriorizāciju, kad ārējās vides vērtības kļūst par
bērna iekšējās pasaules sastāvdaļu.

12
 2. Pieķeršanās modeļu izpēte pirmsskolas vecuma bērnu
adaptācijas procesā

2.1. Pētījuma metodoloģija

Pētījums tika veikts laika posmā no 2018. gada septembra līdz 2018. gada oktobra
beigām Rīgas pirmsskolas izglītības iestādē X, kas realizē vispārizglītojošās pirmsskolas
izglītības programmas izglītojamajiem no 3 gadu vecuma. Pētījumā piedalījās jaunākās grupas
bērni vecumā no 3 līdz 4 gadiem, pavisam 18 bērni, tai skaitā 9 zēni un 9 meitenes.
No 18 bērniem iepriekš pirmsskolu (pamatā privātās pirmsskolas izglītības iestādes) ir
apmeklējuši 10 bērni (4 zēni un 6 meitenes), kas varētu kalpot par adaptācijas un
socializācijas procesu veicinošu apstākli, tomēr ir jānorāda, uz būtiskām atšķirībām grupās.
Grupā, kurā veikts pētījums, ir 18 bērni, savukārt privātajās izglītības iestādēs, kuras
apmeklējuši daļa no šiem bērniem, kā tika noskaidrots sarunās ar vecākiem, bijuši no 6 līdz 12
bērniem.
Pētījuma veikšanā tika izmantotas šādas pētīšanas metodes:
1) vecāku anketēšana;
2) sākotnējā diagnostika – adaptācijas prognoze;
3) pedagoģiski koriģējošā darbība – rotaļnodarbību vadība adaptācijas sekmēšanai.
Anketēšana. Anketēšana ir kvantitatīva pētīšanas metode. Dotā pētījuma ietvaros tika
izveidotas 2 aptaujas anketas:
– Aptaujas anketa, kas ļāva precizēt ziņas par mātes – bērna pieķeršanās modeli un
noteikt tā iespējamos ietekmējošos faktorus (tā tika izdalīta vecākiem septembra sākumā).
Aptaujas anketa aplūkojama darba 1. pielikumā;
– Aptaujas anketa ziņu par bērna adaptācijas procesu (tā tika izdalīta vecākiem
septembra beigās). Aptaujas anketa aplūkojama darba 2. pielikumā.
Pedagoģiskā novērošana. Novērošana ir jāsaprot kā pētāmo parādību speciāli
organizēta uztvere. Pedagoģiskajos novērojumos pēc daudzu īpatnību un apstākļu analīzes
cenšamies saskatīt bērnu attīstības tendences, viņa zināšanu, prasmju, iemaņu un attieksmju
līmeņus, savlaicīgi pamanīt nelabvēlīgus attīstības simptomus. Vērojumu uzdevums ir
palīdzēt regulēt audzināšanas un izglītošanas darbu. Praksē šo metodi izmanto visbiežāk, jo tā
ļauj spriest par bērnu visdažādākajās situācijās – patstāvīgā darbā, dažādās problēmu
situācijās. Bērnu izzinošā, noteicošā vieta ir reāliem ikdienas vērojumiem. Tie liecina par
savākto faktu objektivitāti, pareizu vērtējumu par bērnu, jo darbība norit dabiskos apstākļos.

13
 Bērni (tai skaitā kontaktos ar saviem vecākiem) tika novēroti ar mērķi atklāt
dominējošo pieķeršanās modeli, kā arī analizēt adaptācijas procesa norisi, lai vilktu paralēles
starp pieķeršanās modeli un sociālo adaptāciju, prognozējot turpmākās socializācijas
panākumus.

2.2. Bērnu – vecāku pieķeršanās modeļa izpēte

Pirmajā pētījuma posmā tika pētīta vecāku – bērnu pieķeršanās modeļi, balstoties uz
novērojumiem.
1. tabulā ir uzskatāmi sniegts pārskats par visu grupas bērnu attiecībām ar vecākiem,
kas novērojams no rīta un pēcpusdienā. Tabulā, tāpat kā tālāk dotā darba ietvaros bērnu vārdi
ir mainīti. Tabulas pēdējā ailē ir norādītas balles skaitliskā izteiksmē no 3 līdz 9, kur 3 ir
neadekvāts pieķeršanās modelis, bet 9 ir optimāls pieķeršanas modelis.
1. tabula. Bērnu – vecāku pieķeršanās modeļu raksturojums
Bērna Bērna atvadīšanās no vecākiem Bērna reakcija, sagaidot Aizvietotājs Balles
vārds vecākus
Sveta Raud, krīt zemē, spārdās, māte Bieži nevēlas iet pie mammas, Vēlas sēdēt 3
ievelk grupā un draud atstāt, ja pagriež muguru, gaida, lai skolotājai un
bērns tā uzvedīsies samīļo, tikai tad iet auklītei klēpī
Tatjana Dažreiz raud, nevēlas laist Priecīgi skrien pretī mātei, Gulēt ejot ņem 6
projām, pēc mātes solījuma drīz vēlas pēc iespējas ātrāk aiziet kādu plīša
nākt nomierinās rotaļlietu
Olga Dažreiz raud, bet ātri pievēršas Priecīgi sagaida, rāda, ko Nav 9
citām nodarbēm, uz kurām norāda paveicis, sāk aktīvi spēlēties,
tēvs/māte jo īpaši PII pagalmā
Regina Mainīgs garastāvoklis – dažreiz Dažreiz rāda, ko paveikusi, Bieži ņem līdzi 5
kliedz, citreiz atvadās mierīgi citu reizi sāk gražoties, atsakās plīša rotaļlietu,
pati ģērbties, vēlas, lai māte neizlaiž to no
par viņu rūpētos rokām
Marija Dažreiz ir nedroša, māte nāk līdzi Priecīgi sagaida, tikšanās ir Nav 8
grupā, pievērš uzmanību pozitīvām emocijām
rotaļlietām, dažādām nodarbēm, piesātināta, izrāda savu
tad meitene paliek paveikto
Oļesja Ir nedroša, turas cieši pie mātes, Bērns steidzas pie vecākiem, Patīk turēties 5
negrib laist vaļā, māte pierunā, pieprasot no rīta solīto lietu. Ja līdzās skolotājai,
apsolot nopirkt kādu lietu, ja tās nav, sāk raudāt pastaigu laikā –
meitene paliks pie rokas
Poļina Ļoti emocionāli atvadās, iet Ja ir aizrāvusies ar kādu rotaļu, Nav 9
rotaļāties ar citiem bērniem lūdz mātei pagaidīt vai pat
pievienoties
Karina Bieži sāk nedaudz raudāt, māte Bērns steidzas pie vecākiem, Nav 7
pievērš uzmanību dažādām par visu pārējo aizmirstot
rotaļlietām, ātri nomierinās
Veronika Bieži atsakās palikt grupā, kliedz, Dažreiz demonstrē Aizmiegot 4
kož skolotājam, skrien pakaļ vienaldzību, māte pieprasa, lai
mātei „pielabinās:” ar solījumiem skolotājs sēž
tagad iet uz veikalu līdzās
Daņila Emocionāli atvadās, cenšas Priecīgi skrien pretim, aicina Nav 7
atvadīšanos paildzināt, atvadoties pēc iespējas ātrāk iet prom
apspriež, ko darīs ar māti

14
 pēcpusdienā
Arkādijs Kliedz, draud aizbēgt, ja māte Katru dienu skrien pretim un Nav 5
zēnu atstās. Māte vairākkārt lūdz apsolīt, ka māte nekad
palikusi rīta cēlienā viņu te vienu neatstās
Aleksandrs Vienmēr nāk kopā ar tēvu, Vienaldzīgi sagaida vecākus Regulāri ņem 6
atvadās vienaldzīgi savas mantas,
kuras citiem nedod
Mihails Dažreiz raud, tomēr mātes Ja ir aizrāvies ar kaut ko, tad Nav 8
rosināts pievēršas citiem darbības nepievērš vecākiem uzmanību,
veidiem pat raud, kad ved prom
Dāvids Izstrādājis „rituālu”: uz PII skrien Priecīgi skrien pretim, izrāda, Nav 8
priecīgi, pie pašām grupas durvīm ko paveicis, pagalmā
pieprasa, lai māte paņem rokās un demonstrē, kur var uzrāpties,
nodod rokās skolotājam. Zēns ko iemācījies
pamāj mātei pa logu ar roku un iet
rotaļāties
Viktors Emocionāli atvadās, iet spēlēties Apkampj vecākus, stāsta, ko Nav 9
dienā darījis
Jegors Kliedz, nokrīt zemē, krampjaini Kad ierauga, sāk raudāt un Turas līdzās 3
tur māti, kas pielieto spēku, lai skrien pretī, iekrampējas mātes skolotājam
atstātu zēnu apģērbā
Filips Visu laiku skatās uz māti, vēro Gaida, lai māte pati pienāk klāt Nav 7
viņas reakciju
Boriss Nevēlas laist prom māti, ilgi Skrien pretim, apkampj, bieži Nav 6
atvadās, ilgi paliek pie loga, mājot tas apgrūtina ģērbšanos, jo
zēns nelaiž māti vaļā

Analizējot tabulā ietvertos datus, var secināt, ka optimāls pieķeršanās modelis ir 6

bērniem grupā, kas saņēma novērtējumu 8-9 balles, savukārt neadekvāts pieķeršanās modelis
(3- 5 balles) novērojams 6 bērniem, no kuriem 2 bērni (Sveta, Jegors) saņēma zemāko
novērtējumu.
Lai varētu noteikt šo pieķeršanās modeļu veidošanās likumsakarības, autore uzskata
par lietderīgu novērošanas datus salīdzināt ar vecāku anketēšanas rezultātiem, kuras mērķis
bija noteikt iespējamā pieķeršanās modeļa attīstību (sk. 1. pielikumu). 2. tabulā ir sniegts
pārskats par anketās iegūtajiem datiem. Tabulas pēdējā ailē norādīts pieķeršanās modelis,
kuru konstatējusi autore, balstoties uz novērošanas datiem atbilstoši 1. tabulā norādītajam
vērtējumam.
Lai apzīmētu ģimenes sastāvu, autore izmantoja šādus apzīmējumus:
– pilna: abi vecāki un 1 bērns (analizējamais). Šāds sastāvs ir lielākai daļai bērnu;
– nepilna: bērnu audzina viens no vecākiem;
– 2 (3) bērni: norāda, ka ģimenē ir vairāk bērnu
– citi: norāda, ka ģimenē bez vecākiem dzīvo arī citi pieaugušie.
Minētie apzīmējumi var tikt kombinēti, piemēram, pilna, citi, 3 bērni nozīmē, ka
ģimenē aug 3 bērni, audzina abi vecāki, kopā ar ģimeni dzīvo vēl cits ģimenes loceklis. Ja
bērns ir vienīgais, tas atsevišķi norādīts netiek.

15
 2. tabula. Pieķeršanās modeli ietekmējošie faktori
Bērns Ģimenes Bērnu Pārtraukta Uzsākts Māte Pieķeršanās Modelis
sastāvs audzina krūts apmeklēt atsākusi objekts (balles)
barošana PII strādāt
Sveta Pilna Māte 4 mēn 11 mēn. 8 mēn. Abi vecāki 3
Tatjana Pilna Māte 9 mēn. 24 mēn. 23 mēn. Tēvs 6
Olga Pilna, 2 bērni Māte 23 mēn. 25 mēn. 26 mēn. Māte 9
Regina Nepilna, citi Māte 21 mēn. 37 mēn 5 mēn. Vecmāmiņa 5
Marija Pilna Māte 7 mēn. 20 mēn. 20 mēn. Māte 8
Oļesja Pilna, 3 bērni Māte 24 mēn. 38 mēn – Māte 5
Poļina Pilna, 2 bērni Māte 20 mēn. 36 mēn 36 mēn Māte, vecākā 9
māsa
Karina Pilna Māte 12 mēn 37 mēn. 37 mēn. Abi vecāki 7
Veronika Nepilna Māte 10 mēn 12 mēn. 11 mēn. Māte 4
Daņila Pilna, 2 bērni Tēvs 9 mēn 24 mēn. 10 mēn. Tēvs 7
Arkādijs Pilna, citi Māte 6 mēn. 18 mēn. 18 mēn. Māte 5
Aleksandrs Pilna, 2 bērni Māte 12 mēn. 20 mēn. 20 mēn. Māte 6
Mihails Pilna, citi, 3 Māte 13 mēn. 25 mēn. 25 mēn. Māte 8
bērni
Dāvids Pilna Māte 26 mēn. 38 mēn. – Māte 8
Viktors Pilna Māte 23 mēn. 39 mēn. – Māte 9
Jegors Nepilna, citi Tēvs 1 mēn. 38 mēn. 2 mēn. Tēvs 3
Filips Nepilna Māte 12 mēn 22 mēn. 22 mēn. Māte 7
Boriss Pilna, 2 bērni Māte 14 mēn. 35 mēn. 35 mēn. Māte 6

Balstoties uz doto tabulu, mēģināsim noskaidrot iespējamos faktorus, kas var sekmēt
negatīva pieķeršanās modeļa veidošanos. Par pamatu ņemsim datus bērniem, kuriem ir
neadekvāts modelis (vērtējums 3-5 balles): Sveta (3 balles), Regina (5 balles), Oļesja (5
balles), Veronika (4 balles), Arkādijs (5 balles), Jegors (3 balles).
1) Bērna atraušana no krūts: bērniem ar zemāko vērtējumu (Sveta un Jegors) krūts
barošana pārtraukta ļoti agri – Svetai 4 mēnešu vecumā, savukārt Jegoram 1 mēneša vecumā.
Ir jānorāda, ka Jegoru audzina viens pats tēvs (nav sniegtas ziņas par māti), tomēr pēc anketas
datiem ir noprotams, ka zēns samērā agri ir šķirts no mātes (2 mēn.), kā rezultātā nav bijusi
iespēja veidoties emocionālai saiknei. Tomēr, lai arī psihologi uzskata, ka pāragra atraušana
no krūts negatīvi ietekmē bērna attīstību (Kulbergs, 1998), tomēr attiecībā uz citiem bērniem,
kas saņēmuši 4-5 balles, šo apgalvojumu attiecināt nevar.
2) Ģimenes sastāvs: saskaņā ar teorētiskajiem materiāliem vispozitīvāk ietekmē pilna
ģimene (ar vienu vai vairākiem bērniem), kur pamata audzināšanas funkcijas pilda māte, kā
arī bērns kopīgām rotaļām visbiežāk izvēlas māti, kas liecina par ciešu emocionālo saikni.
Svetai nav izveidojusies cieša emocionāla saikne, jo rotaļām viņa vienādi izvēlas abus
vecākus, pārējie apstākļi neliecina par nelabvēlīga modeļa veidošanos. Turpretī Jegors aug
kopā ar tēvu un vecmāmiņu, noprotams, ka zēns no mātes ir agri nošķirts, var pieņemt, ka
emocionālo saikni bērns veidojis ar divām personām (vecmāmiņu un tēvu), tomēr modelis ir
nepietiekami stabils, ko apliecina novērojumu dati. Veronika (4 balles) un Regina (5 balles)
arī aug nepilnā ģimenē, kas var kalpot par neadekvāta pieķeršanās modeļa veidošanos.
16
Turpretī Arkādijam un Oļesjai ir pilna ģimene: zēns dzīvo kopā vēl ar vecmāmiņu, savukārt
Oļesja izaugusi 3 bērnu ģimenē (ir vecāka māsa un jaunāks brālis, kura ienākšana ģimenē,
iespējams, var būt kalpojusi par iemeslu nelabvēlīgai pieķeršanās modeļa izveidei).
3) Pāragra atraušana no mātes var nelabvēlīgi ietekmēt modeļa veidošanos. Varētu
pieņēmt, ka māte atsākusi strādāt agri, bērni ir agri nosūtīt uz pirmsskolu (privātām iestādēm).
Sveta PII sākusi apmeklēt 11 mēn., turklāt māte atsākusi strādāt vēl agrāk (8 mēn.), Arkādijs
sācis apmeklēt 18 mēnešu vecumā. Citi bērni no analizējamās grupas uzsākuši apmeklēt
pirmsskolu tikai pēc 3 gadu vecuma.
Tādējādi kopumā var konstatēt, ka nevar viennozīmīgi noteikt tos faktorus, kas
negatīvi ietekmē pieķeršanās modeli, katrs gadījums skatāms individuāli.
Salīdzinājuma aplūkosim pozitīvos modeļus – bērnus, kas saņēmuši 8-9 balles: Olga,
Marija, Poļina, Mihails, Viktors. Jāatzīst, ka arī šajā gadījumā nav iespējams izsekot stabilām
likumsakarībām un tieši:
1) Bērna atraušana no krūts: Marija ir atrauta samērā agri (7 mēneši), Mihails – 13
mēn, pārējie bērni ir baroti aptuveni 2 gadus, kas ir ilgs laiks;
2) Ģimenes sastāvs: visi bērni nāk no pilnām ģimenēm, turklāt vairākās ģimenēs ir
vecākie bērni (Olga, Poļina, Mihails). Tātad varētu pieņemt, ka tomēr ir svarīgi, lai bērnam
būtu abi vecāki, kas veido drošības izjūtu un stabilitāti. Tāpat 3 bērniem ir vecākie brāļi vai
māsas, nevienam nav jaunāku brāļu un māsu, kas varētu bērniem likt šaubīties par mātes
mīlestību.
3) Atraušana no mātes: Nav novērojamas noteiktas likumsakarības. Marija uzsākusi
apmeklēt PII 20 mēn. vecumā, Olga un Mihails – 25 mēn., Poļina 36 mēn., Viktors – 39 mēn.
Tas norāda uz faktu, ka katram bērnam šis laiks var būt individuāls.
Tālākajā pētījumā autore sekoja bērnu adaptācijai un socializācijai, salīdzinot ar
dotajiem modeļiem un to ietekmi uz turpmāko bērnu sociālo dzīvi pirmsskolas izglītības
iestādē.

2.3. Bērnu adaptācijas un socializācijas procesa izpēte

Pētot bērnu adaptācijas un socializācijas norisi mācību un audzināšanas procesa

pirmsskolā pirmajos mēnešos, darba autore pieņēma, ka bērniem ar nelabvēlīgu pieķeršanās
modeli (3-5 balles) būs smaga adaptācija un kavēta socializācija.
Adaptācijas procesa norise tika konstatēta, balstoties uz novērojumu datiem un vecāku
aptaujas datiem. 3. tabulā uzskatāmi sniegts pārskats par bērnu adaptācijas datiem. Pamatā tie
iegūti, balstoties uz novērošanu, dati par izmaiņām veselības stāvoklī noteikti saskaņā ar

17
vecāku sniegto informāciju. Tabulas pēdējā ailē ir norādītas balles skaitliskā izteiksmē no 4
līdz 12, kur 4 ir smaga adaptācija, bet 12 ir viegli adaptējas. Autore vēlētos uzsvērt, ka
pašapkalpošanās šajā gadījumā netiek aplūkota kā apgūtas prasmes. Nereti ir novērojamas
situācijas, kad bērns atsakās pats ēst, viņš pieprasa, lai viņu ģērbj, lai gan atsevišķos
gadījumos var viegli to izdarīt pats. Šāda nevarības demonstrēšana bieži liecina par
adaptācijas traucējumiem, zināmām bailēm par vecāku mīlestību, ko ir uzsvērusi R.Špalleka.

3. tabula. Bērnu adaptācijas norises raksturojums

Bērns Uzvedība pēc Uzvedība Pašapkalpošanās Izmaiņas veselībā Balles
atvadīšanās nodarbībās
Sveta Ilgi sēž klēpī Turas līdzās Pati neēd, neģērbjas, Septembra mēnesī 6
skolotājai, negrib laist skolotājai, ir pasīva, lai gan māte norādījusi, nav slimojusi
vaļā neaktīva ka to prot
Tatjana Ātri nomierinās, sāk Aktīva, izrāda Tiecas patstāvīgi ēst un Septembra mēnesī 12
interesēties par zinātkāri ģērbties, patstāvīgi nav slimojusi
rotaļlietām mazgājas
Olga Dara to, ko norādījuši Nepieciešami Dažreiz nevēlas pati Slimoja 1 nedēļu 8
vecāki promejot. individuāli darīt neko, priecājās,
aicinājumi kad tiek apkalpota
Regina Ja ir raudājusi, tad ātri Mainīgi – mēdz būt Ļoti patstāvīga Slimoja 10 dienas 9
nomierinās gražīga, ātri
apvainojas un atsakās
piedalīties
Marija Sākumā nedroša, taču Izrāda interesi, taču Patstāvīga Septembra mēnesī 10
ātri iejūtas ir nedroša nav slimojusi
Oļesja Visu laiku turas līdzās Nepieciešams Ja skolotāja /auklīte 2 reizes īslaicīgi 5
skolotājam individuāls iesāk barot, tālāk ēd slimo (kļuvusi
uzaicinājums, vairāk pati. Neģērbjas, tikai slimīgāka)
vēro to, ko dara citi padod drēbes
Poļina Mierīga un aktīva Mierīga un aktīva, Patstāvīga Nav slimojusi 12
aicina citus bērnus
Karina Ātri nomierinās, grib Nepieciešams Ir patstāvīga, taču Nav slimojusi 11
palīdzēt skolotājai individuāls dažreiz vēlas, lai ģērbj
uzaicinājums, visu
laiku pieprasa
uzslavas
Veronika Ilgi raud, apsēžas stūrī, Bieži ir pasīva, Ja vēlas, prot pati Patstāvīgi slimo, 4
atsakās nākt pie citiem rīkojas pēc saviem apģērbties, taču citreiz parādās iesnas un
bērniem, skolotāju ieskatiem, ir grūti atsakās un pat pretojas klepus, lai gan
rupji atgrūž ieinteresējama Bieži atsakās ēst, ir agrāk bijusi laba
jāpierunā un jābaro veselība
Daņila Mierīgs un nosvērts Aktīvs, viegli Patstāvīgs Nav slimojis 12
ieinteresējams
Arkādijs Pieprasa, lai māte Ātri apvainojas, sāk Atsakās pats ģērbties, Bieži sūdzas par 4
paliek, pēc tam ilgi ir raudāt, ja kaut kas dažreiz neēd, pieprasa, galvassāpēm,
bēdīgs, sēž malā un nesanāk, visu aizmet lai viņu baro nogurumu,
raud un iet prom vairākkārt atstāts
mājās slimības dēļ
Aleksandrs Mierīgs, nedaudz Ir samērā Patstāvīgs, atsakās no Nav slimojis 9
apātisks vienaldzīgs, grūti jebkādas palīdzības
ieinteresējams
Mihails Ātri nomierinās pēc Ir aktīvs, viegli Tiecas būt maksimāli Nav slimojis 12
mātes aiziešanas, ieinteresējams patstāvīgs, lai gan
darbojas ar mašīnām prasmes nav
pietiekami attīstītas
Dāvids Ātri nomierinās, ir ļoti Aktīvs, zinātkārs, Tiecas būt maksimāli Saslima pēc 3 11
18
 aktīvs, dzīvespriecīgs, grib iesaistīties patstāvīgs dienām (īslaicīgi),
draudzīgs pilnīgi visā pēc tam laba
veselība
Viktors Mierīgs Jūtas apjucis, ja tiek Ir patstāvīgs, dažreiz Nav slimojis 10
piedāvāts jauns kļūst domīgs, vajag
darbības veids, ilgi atgādinājumu
vēro
Jegors Ilgi raud, ir jāmierina Ir pasīvs, vairāk Joprojām lieto Vairākkārt īslaicīgi 4
novēro, vajadzīgi autiņbiksītes, atsakās slimojis
individuāli patstāvīgi apmeklēt
aicinājumi tualeti, pats ēst un
ģērbties
Filips Nedrošs, gaida Vajadzīgs individuāls Bieži veic tikai Slimojis 1 nedēļu 6
norādījumus no uzaicinājums darbības imitācijas,
skolotāja gaida, kad viņam
palīdzēs
Boriss Sākumā ir skumjš, Novērotājs, Prasa, lai palīdz Nav slimojis 8
skatās uz durvīm nepietiekami aktīvs

Balstoties uz tabulā iekļautajiem datiem, var secināt, ka smaga adaptācija (4-6 balles)
novērojama 6 bērniem, savukārt viegli jaunai videi adaptējas (10-12 balles) 8 bērni. Ir jāatzīst,
ka bērni, kuriem bija neatbilstošs pieķeršanās modelis, atbilstoši smagi adaptējās.
Tālākajā gaitā autore, balstoties uz iepriekš izstrādātajiem kritērijiem, vērtēja bērnu
socializācijas norisi, aptverot laika periodu no septembra sākuma līdz oktobra beigām. Būtībā
socializācija šajā gadījumā ir aplūkojama kā bērna prasmes pielāgoties sociālai videi, viņa
sabiedriskuma attīstība. Autore pieņem, ka bērniem ar neadekvātu pieķeršanās modeli tiek
kavēta socializācija. Pārskats par socializācijas norisi sniegts 4. tabulā, iegūtie dati ir balstīti
uz novērojumiem un vecāku sniegtajiem datiem aptaujā.
4.tabula. Bērnu socializācijas rādītāji
Bērns Attieksme pret Attieksme pret Vispārējo noteikumu Pedagoga Balles
pieaugušajiem vienaudžiem ievērošana norādījumu
pieņemšana
Sveta Baidās, var sākt raudāt Izvairās Cenšas sevi nostādīt Cenšas izpildīt 6
īpašā statusā norādījumus
Tatjana Sākumā ir nedroša, Vairāk novēro,Ātri apgūst noteikumus Parasti izpilda, ja 8
vajadzīgs laiks spēlējas līdzās un tos ievēro tiek uzraudzīta
Olga Ir vajadzīgs laiks, Spēlējas kopā, ja Ļoti kārtīga, tiecas visu Visā pieprasa 9
nedaudz nedroša skolotāja tā norāda ievērot skolotāja padomu
Regina Mierīgi izturas pret Mierīgi rotaļājas
Patstāvīgi pārbauda, ko Pārsvarā pieņem 10
visiem līdzās drīkst darīt
Marija Sākumā nedroša, Sākumā novēroja, Zina visus noteikumus, Parasti paklausa 9
izvairīga, oktobrī septembrī rotaļājas tomēr nereti pārkāpj
kļuvusi sabiedriskāka kopā
Oļesja Sākumā bija bailīga, Izvairīga, var Vajadzīgi patstāvīgi Ļoti uzmanīgi seko 9
oktobrī jau ir pieradusi rotaļāties līdzās atgādinājumi skolotāja
norādījumiem
Poļina Ir ļoti sabiedriska Ātri sadraudzējas ar Zina, atgādina tos citiem Dažreiz mēdz 11
visiem, aktīvi vada bērniem runāt pretī, izteikt
citus savu viedokli
Karina Ir sabiedriska Sabiedriska, ātri Zina, dažreiz neievēro Dažreiz vēlas 10
atrod draugus īpašu attieksmi,
atkārtotus
aicinājumus

19
Veronika Nedroša, pakāpeniski Sākumā izvairās, Uzskata, ka ir īpaša, Ievēro, ja skolotāja 7
kļūst arvien mierīgāka pakāpeniski sāk vispārējie noteikumi uz vēršas personīgi,
rotaļāties kopā viņu neattiecas izsaka lūgumu
Daņila Ir sabiedrisks Ātri atrod draugus Viegli apgūst, taču ne Bieži pārbauda, ko 10
vienmēr ievēro skolotāja ļau
Arkādijs Vairās no Ilgstoši izvairās, Nepieciešami pastāvīgi Orientējas uz 5
pieaugušajiem, uzticas dažreiz atsakās atgādinājumi skolotāju, gaida
tikai labi pazīstamiem rotaļāties individuālus
norādījumus
Aleksandrs Ir mierīgs, visus PII Rotaļājas līdzās, Ātri apgūst un pieņem Parasti pieņem 9
sastaptos pieaugušos taču draudzīgas
uztver vienādi attiecības neveido
Mihails Sākumā pieķērās Bieži konfliktē, ātri Ātri apgūst, teorētiski Nepieciešami 7
vienai skolotājai, apvainojas zina, bet ne vienmēr individuāli
oktobra beigās mierīgi ievēro uzaicinājumi, ne
izturas pret visiem vienmēr atsaucas
Dāvids Ir ļoti sabiedrisks Ātri veido Ātri iemācījies kārtību, Atsaucas uz 12
draudzīgas to ievēro jebkuriem
attiecības aicinājumiem
Viktors Mierīgs, patīk Ir draudzīgs, daudz Ātri iemācījies kārtību, Dažreiz neatsaucas 11
skolotājiem stāstīt, ko rotaļājas ar citiem to ievēro
pieredzējis bērniem
Jegors Dažreiz konfliktē ar Konfliktē, Ne vienmēr ievēro Nepieciešami 5
skolotājiem apvainojas, bēg individuāli,
prom un slēpjas atkārtoti
garderobē aicinājumi
Filips Orientējas uz skolotāju Ir samērā pasīvs Cenšas sevi nostādīt Pieņem skolotāja 5
īpašās pozīcijās norādījumus
Boriss Mierīgs, uzdod daudz Citiem bērniem dod Zina, uzrauga, lai tos Tiecas palīdzēt 12
jautājumu norādījumus ievēro citi skolotājam,
atsaucas uz
aicinājumiem

Ir jānorāda, ka sociālo iemaņu apguve notiek lēnām, tādēļ tabulā dažiem bērniem tiek
uzrādīta arī dinamika, piemēram, Mihails sākumā bija ļoti izvairīgs, par savu „uzticības
personu” izvēlējās vienu skolotāju, no citiem vairījās, bija nepieciešams laiks, lai pierastu pie
mūzikas, sporta skolotājas un citiem PII darbiniekiem, ar kuriem bērnam ir jāsaskaras.
Pakāpeniski, pierodot pie apstākļiem, sāka nomierināties un izturējās arvien mierīgāk pret
visiem pieaugušajiem, ar ko sastapās PII teritorijā, tomēr bija drošāks, ja līdzās atradās
„uzticības persona”.
Citi bērni atkal pārbaudīja atļautā robežas. Te par piemēru var minēt Daņilu. Bērnu
adaptācijas periodā grupas telpā tika izveidota neliela smilšu kaste, kurā bērni kopā ar
skolotāju zīmēja ar pirktiem. Tā Daņila mātes klātbūtnē (pirmajās dienās) spēlējās ar smiltīm,
pēc mātes aiziešanas, skatoties uz pedagogu sāka bērt smiltis uz grīdas, it kā pārbaudot
reakciju. Skolotāja stingrā balsī norādīja: „Es redzu, ka tu speciāli met smiltis. Man tas
nepatīk. Nav labi piemēslot. Lūdzu, nedari tā. Labāk bērsim smiltis kravas mašīnā”. Pēc šāda
aizrādījuma bērns pārtrauca nevēlamo darbību, tomēr dažas nedēļas regulāri „pārbaudīja”
atļautā robežas: mēģināja izraut zāli PII pagalmā, ieliet spainītī ūdeni vannas istabā un izliet to
sev vai grupas biedram pāri galvai, noraut istabas augiem kādu lapu u.tml. Ir jāuzsver, ka

20
parasti pirms nerātnības pastrādāšanas zēns cieši raudzījās uz skolotāju, gaidot viņa reakciju.
Atsevišķi bērna mēģinājumi bija arī bīstami – viņš uz krēsla novietoja automašīnu, pats
uzkāpa uz krēsla, tad mēģināja uzkāpt uz automašīnas, tāpat viņš mēģināja iebāzt pirkstus
elektrības rozetē (visām rozetēm ir blīves, kas izslēdz tieši saskari ar elektrību) u.c. Visas šīs
darbības veicot, bērns pamatā orientējās uz pieaugušo, turklāt visus pārkāpumus bērns
„izmēģināja” uz visiem pieaugušajiem (abām skolotājām un skolotājas palīgu – auklīti). Tai
pat laikā ir jāatzīst, ka šāda uzvedība liecina par labu bērnam – viņš jūtas pietiekami drošs, ja
var atļauties sociālu eksperimentēšanu, pārbaudot, ko var atļauties saskarsmē ar pieaugušo,
bet ko nē.
Tāpat ir jāatzīst, ka sākotnēji izvirzītā hipotēze – bērniem, kuriem ir neadekvāts
pieķeršanās modelis, tiek kavēta socializācija, apstiprinājās tikai daļēji. Tā, ja Veronika
saņēma pa 4 ballēm, vērtējot pieķeršanās modeli un adaptācijas periodu, tad socializācijas
rādītāji bija samērā apmierinoši – 7 balles. Tas norāda, ka neadekvāts pieķeršanās modelis
galvenokārt ietekmē tieši adaptāciju. Ja adaptācijas procesa laikā mērķtiecīgi un bērna
vajadzībām atbilstoši organizēts mācību process, tad turpmākā socializācija noris pietiekami
veiksmīgi.
Tai pat laikā ir jāatzīst, ka kavēts socializācijas process tomēr bija tiem bērniem,
kuriem bija konstatēts neadekvāts pieķeršanās modelis, un tieši: Svetai, Arkādijai, Jegoram.
Tomēr ne visos gadījumos ir novērojama šāda likumsakarība. Piemēram, Filips, kuram bija
neitrāls pieķešanās modelis (7 balles) uzrādīja ļoti vāja progresu sociālo iemaņu apguvē, kas
liecina arī par citu faktoru klātbūtni socializācijas veicināšanā.
Uzskatāmi bērnu uzrādītie rādījumi visos trīs analizējamajos aspektos atspoguļoti
4.attēlā. Jāatgādina, ka pieķeršanās modelī minimāli iespējamais baļļu skaits – 3, maksimālais
– 9, savukārt adaptācijas un socializācijas rādītājos minimālais punktu skaits 4, bet
maksimālais – 12.
1. attēls. Bērnu uzrādītie rezultāti ballēs

21
 Attēlā uzskatāmi redzams, ka viszemākie rādītāji pieķeršanās modelī bija Svetai,
Veronikai un Jegoram. Sveta arī adaptācijā un socializācijā saglabāja relatīvi zemus rādītājus
(6 balles), līdzīgi arī Jegoram bija zemi rādītāji, savukārt Veronika oktobra laikā uzrādīja
pozitīvu dinamiku, kas, iespējams, bija pateicoties veiksmīgai skolotāju un ģimenes
sadarbībai, kuras rezultātā izdevās saskaņot prasības bērnam mājās un pirmsskolā. Papildus
jāatzīst, ka īpaši tika organizēts bērnu adaptācijas periods, orientējoties uz novērojumu
datiem. Autore uzskata par lietderīgu tuvāk raksturot, kā tika organizēts darbs ar bērniem,
kuriem tika konstatēts neadekvāts pieķeršanās modelis.

22
 Secinājumi

Apkopojot teorētiskos materiālus, var konstatēt, ka bērna pieķeršanās mātei ir

visagrākā sociālā saikne, kas nosaka galvenās bērna spējas un vajadzības. Adekvāta
pieķeršanās mātei pirmajā dzīves gadā ir svarīgs priekšnoteikums bērna turpmākai attīstībai.
Izvirzāmi trīs pieķeršanās modeļi: adekvāta pieķeršanās, kad bērns nebaidās zaudēt
pieķeršanās objektu, trauksmaina pretestība un bailīga izvairīšanās. Bailes zaudēt pieķeršanās
objektu uzskatāmas par normālu, ja runa ir par gadu vecu bērnu. Pēc gada vecuma bērns sāk
pakāpeniski nodalīt sevi no mātes. Tai pat laikā, ja bērns ir piespiedu kārtā šķirts no mātes
agrīni (pirmajā dzīves gadā), piemēram, ilgstoši uzturas slimnīcā, nonāk bērnunamā, arī pirms
gada vecuma sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, pieķeršanās modelis var attīstīties
neadekvāti. Ja pieķeršanās attīstās pataloģiski (neveidojas separācija un inidividualizācija pēc
2-3 gadu vecuma), tad bērnam ir traucēts socializācijas un sociālās adaptācijas process.
Adaptācija ir patstāvīgs process, kas paredz indivīda pielāgošanos mainīgai ārējai videi,
pieņemot šajā vidē valdošās normas un noteikumus.
Socializācija ir process, kurā bērns apgūst sabiedrības kultūru, sociālās normas,
sociālo pieredzi un zināšanas, tradīcijas, vērtības, uzvedības un izturēšanās prasmes, lai
vieglāk iekļautos apkārtējā sabiedrībā. Personības socializēšanās aptver divas fāzes: sociālo
adaptāciju, kad bērns pielāgojas apkārtējās vides prasībām, un iteriorizāciju, kad ārējās vides
vērtības kļūst par bērna iekšējās pasaules sastāvdaļu.
Līdzās socializācijas jautājumiem ir jāskata arī adaptācijas problemātika. Adaptācija ir
patstāvīgs process, kas paredz indivīda pielāgošanos mainīgai ārējai videi, pieņemot šajā vidē
valdošās normas un noteikumus. Neadekvāta pieķeršanās modeļa gadījumā var attīstīties
virkne nozīmīgu problēmu, tai skaitā dezadaptācija, neirozes, regress attīstībā u.c.
Darba empīriskajā daļā autore, balstoties uz 18 jaunākā pirmsskolas vecuma bērnu
novērošanas datiem, ir izanalizējusi pieķeršanās modeli, adaptācijas norisi un socializācijas
attīstību pēc pašas izstrādātiem kritērijiem. Pieķeršanās modelis ir noteikts, salīdzinot
novērojumu datus ar vecāku anketēšanas rezultātiem, lai nošķirtu iespējamo adaptācijas
procesa norisi no pietiekami stabili izveidota pieķeršanās modeļa. Tika konstatēts, ka optimāls
pieķeršanās modelis ir 6 bērniem grupā, savukārt vēl 6 tas ir neadekvāts. Padziļināti analizēti
bērni, kuriem ir neadekvāts pieķeršanās modelis, nosakot faktorus, kas var sekmēt negatīva
pieķeršanās modeļa veidošanos. Autore izvirza tādus faktorus kā pāragra nošķiršana no mātes
(bērns sāk apmeklēt pirmsskolu pirms gada), ģimenes sastāvs (nepilna ģimene, jauna bērna
ienākšana ģimenē). Tālākajā gaitā analizējot šo bērnu adaptācijas procesu un sociālo attīstību,
nākas konstatēt, ka pastāv likumsakarības. Ja bērnam ir neadekvāts pieķeršanās modelis, tad

23
tiek apgrūtināta arī adaptācija un socializācija, tomēr pedagogs doto situāciju var ietekmēt,
veidojot pārdomātu un mērķtiecīgu sadarbību ar vecākiem, kā arī individuāli darbojoties ar
šiem bērniem un piedāvājot daudzveidīgas rotaļas. To apliecina fakts, ka sociālo prasmju
attīstībā viena no meitenēm uzrādīja pozitīvu dinamiku, pateicoties veiksmīgai skolotāju un
ģimenes sadarbībai, kuras rezultātā izdevās saskaņot prasības bērnam mājās un pirmsskolā.
Tādējādi iegūtie rezultāti tikai daļēji ļāva apstiprināt izvirzīto hipotēzi: ja bērniem ir
patoloģisks pieķeršanās modelis, uzsākot apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi pēc 3 gadu
vecuma, tad viņiem ir apgrūtināta adaptācija un kavēta turpmākā socializācija. Darba autore
uzskata, ka iesāktais pētījums būtu jāturpina, lai precizētu faktorus, kas var veicināt adaptāciju
un socializāciju par neveiksmīga pieķeršanās modeļa gadījumā.

24
 Literatūras un informācijas avotu saraksts

1. Boulbijs Dž. (1998) Drošais pamats: vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās –

cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums. – Rīga: apgāds “Rasa ABC”, 198 lpp.
2. Kulbergs J. (1998). Krīze un attīstība: psihodinamiska un sociālpsihiatriska apcere.
Liepāja, LPA, 133.lpp.
3. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca (2000). V.Skujiņas red. Rīga: Zvaigzne
ABC, 248 lpp.
4. Psiholoģijas vārdnīca. (1999) G.Breslava red. Rīga: Mācību grāmata, 157 lpp.
5. Špalleka, R. (2007) Māmiņ, vai tu mani mīli? Rīga: Zvaigzne ABC, 192 lpp.
6. Vecāki un bērni (2008). – Divvalodīgi bērni: vecāku rokasgrāmata. // pieejams:
http://atvertaskola.iac.edu.lv/gramatas/vecaku_rokasgramata/vecaki_un_berni.doc
7. Vecgrāve, A. (1996) Kā man saprast savu bērnu? Rīga, Raka., 187 lpp.
8. Vinikonts D.V. (2004) Bērns un viņa māte. – Rīga, RaKa, 102 lpp.
9. Эриксон Э. (1996) Детство и общество. СПб.: Ленато, ACT, Фонд
«Университетская книга», 592 с.

25
 Pielikumi

1. pielikums
Vecāku aptauja: pieķeršanās modeļa veidošanās

1. Lūdzu, norādiet, savas ģimenes sastāvu:

 Vienīgais bērns, audzina abi vecāki
 Vienīgais bērns, audzina viens no vecākiem
 Ir vairāki bērni, audzina abi vecāki (lūdzu, norādiet bērnu vecumu)
 Ir vairāki bērni, audzina viens no vecākiem (lūdzu, norādiet bērnu vecumu)

2. Vai kopā ar ģimeni dzīvo citi ģimenes locekļi:

 Nē
 Dzīvo vecvecāki
 Dzīvo citi ģimenes locekļi (norādiet, kādi, cik)

3. Kas pamatā nodarbojas ar bērna audzināšanu ģimenē (pavada ar bērnu ilgāko laika daļu)?
 Māte
 Tēvs
 Abi vecāki vienādi
 Cits ģimenes loceklis
 Aukle

4. Kādā vecumā tika pārtraukts bērnu barot ar krūti?

5. Kādā vecumā bērns sāka apmeklēt pirmsskolu? (norādiet precīzi: gadi, mēneši)

6. Kādā vecumā māte atsāka strādāt un sāka atstāt bērnu citu cilvēku uzraudzībā ilgāku laiku?

7. Ar kuru no ģimenes locekļiem bērns dod priekšroku visvairāk spēlēties, iet pastaigās?

26
 2. pielikums
Vecāku aptauja: bērnu adaptācijas un socializācijas norise

1) Vai bērna uzvedībā bija vērojamas kādas izmaiņas pēc pirmsskolas apmeklēšanas sākuma?
– Jā, bērna uzvedība ir mainījusies
– Izmaiņas bija nenozīmīgas
– Praktiski nebija nekādu izmaiņu

2) Pēc pirmsskolas apmeklēšanas sākuma bērns … (vajadzības gadījumā atzīmējiet vairākus

variantus)
– ir kļuvis nervozāks
– biežāk slimo
– noslēgtāks
– izrāda lielākas bailes šķirties no vecākiem
– ir kļuvis sabiedriskāks – praktiski nekādas izmaiņas nav novērojamas

3) Cik ātri izzuda nevēlamas izmaiņas Jūsu bērna uzvedībā pēc pirmsskolas apmeklējuma
sākuma:
– bērns bija satraukts pirmajās dažās nedēļās
– negatīvās parādības izzuda pirmo divu mēnešu laikā
– bērna uzvedība ir ļoti mainīga, tādēļ nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi
– bērns pēc pirmsskolas apmeklējuma sākuma ir mainījies un šīs izmaiņas ir saglabājušās
– izmaiņas nav novērotas

4) Vai bērns stāsta Jums par piedzīvoto pirmsskolā?

– Jā, parasti
– Tikai, kad cenšos izvaicāt
– Parasti nē
– Bērna runa nav pietiekami attīstīta, tādēļ nevar uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt

5) Kā Jūs vērtējat sava bērna runas aktivitāti

– Bērns daudz runā, tas ir saprotami
– Bērns runā, taču bieži nesaprotami
– Bērns runā tikai ar labi pazīstamiem
– Bērns runā ļoti maz

6) Vai bērns Jūsu skatījumā ir kļuvis patstāvīgāks pēdējo 2 mēnešu laikā?

– Jā, bērns patstāvīgāks (izpaužas kā iešana / prasīšanās uz tualeti, ēšana, ģērbšanās,
mazgāšanās)
– Daļēji (patstāvība izpaužas rotaļu darbībā)
– Nav novērotas izmaiņas bērna patstāvīgumā
– Bērns ir mazāk patstāvīgs kā pirms pirmsskolas

27
 GALVOJUMS

Es, Madara Celma

apliecinu, ka darbs izstrādāts atbilstoši zinātniskās ētikas principiem.

Darbā izmantotā literatūra u.c. Avoti norādīti literatūras u.c. Avotu sarakstā.
Dažāda veida informācija (atziņām, citātiem, attēliem, tabulām u.c.), kas iegūta no minētajiem
avotiem, pētnieciskajā darbā un tā pielikumos norādītas atsaucēs

Darba autors

(vārds, uzvārds) (paraksts)

Datums:

28