LATVIJAS UNIVERSITĀTE

PEDAGOĢIJAS, PSIHOLOĢIJAS UN MĀKSLAS FAKULTĀTE

PIRMSSKOLAS UN SĀKUMIZGLĪTĪBAS NODAĻA

2. STARPPĀRBAUDĪJUMS STUDIJU KURSĀ “SKOLOTĀJA

PROFESIONĀLĀS DARBĪBAS PAMATI PIRMSSKOLĀ”

Pedagoģiskā termina ’’Audzināšana’’ pārskats

Autors: Patrīcija Jansone

Studenta apliecības numurs: Nr.: 21017
Darba vadītāja: docente, Dr. paed. Līga Āboltiņa

RĪGA, 2021
Audzināšanas ir viens no senākiem un plašāk aptverošiem jēdzieniem, kura pamatideja un
būtības sākotnējā izpratne nākusi no Senās Grieķijas (5.-4.gs. p.m.ē.) – burtiskā tulkojumā –
audzināšana un izglītība. Ar audzināšanu saprata praktiskās dzīves formulas izveidi, kura
sagatavoja ārpasaulei. Tajā laikā pieredzes nodošana(zvejošanas un medīšanas) no paaudzes
paudzes radās no nepieciešamības izdzīvot(Špona, 2006; Abkadirova, 2016).

20. gadsimta pēdējā desmitgadē un 21. gadsimta sākumā L. Žukova, I. Jurgena, V. Zelmenis,
kā arī pieci ’’Pedagoģiskā termina skaidrojošās vārdnīcas’’autori raksturo audzināšanu kā
mūžīgu jeb nepārtrauktu, apzinīgu un mērķtiecīgu cilvēkdarbību procesu, kurā tiek no
paaudzes paudzē parmantotas sociālās, sabiedriski vēsturiskās un kulturālās pieredzes,
nodrošinot sekmīgu cilvēces personīgu, sociālo, fizisko, tikumisko, psiholoģisko un
emocionālo attīstību. Tā radās līdz ar cilvēku rašanos un pastāvēs, kamēr vien pastāvēs pati
cilvēce, Špona piebilst(Žukovs, 1997; Jurgena, 2002; Zelmenis, 2000, Skujiņa, u.c.,2000,
Špona, 2004).

Profesors Žukovs, pedagogi Špona un Zelmenis uzsver, ka audzināšana ir pozitīvu attieksmju

veidošana pret materiālām lietām, pret mācībām, pret vērtībām un tradīcijām, pret dabu, pret
līdzcilvēkiem, pret veselību, turpretī neapzināti vai apzināti veicinot personības veidošanas
pamatus un avotus. Žukovs visspilgtāk izceļ attieksmes veidošanu pret darbu, jo tieši darbā
attīstās personas garīgie un fiziski apsekti, tajā tiek iepazīti arī citi cilvēki un realizēta spilgta
individualitāte. Tādejādi, arī tiek sekmēta nākotnes profesijas izvēle. Manuprāt, audzināšana
nav jauna cilvēka sagatavošana vienai noteiktai profesijai, bet gan tā spēju un kompetenču
attīstīšana un meistarības veidošana visām profesijām. Šeit, tomēr es būšu vienpratis ar
Žukovu, kurš uzskata, ka audzināšana ir saistību veidošana par reālo dzīvi. Audzinātājs pats ar
savu pieredzes bagātu skatījumu uz dzīvi, nododot audzināmam savas zināšanas par to, kā ir
pašam analizēt apstākļus kādos dzīvo, saskatot savas dzīves tuvākās un tālākās iespējas, kā arī
effektīvi radot to sasniegšanas veidus. Špona piebilst, ka šī attieksmes veidošana pret dzīvi
uzsākas jau ģimenē un pirmsskolas iestādē. Audzinātājam, arī jāpatur prātā Žukova sacītais,
ka mēs nevaram arī audzēkņiem atļaut pa tālu’’ lidināties rožainajā nākotnē.’’ (Žukovs, 1997;
Zelmenis, 2000; Špona, 2006)

Darba autores izpratnē audzināšana vistiešākā nozīmē ir vecāku pienākums, atbildības nešana
posmā no zīdaiņa ienākšanas pasaulē, kad tas vēl ir bezpalīdzīgs, nebrīvs un atkarīgs no
aprūpētāja, līdz brīdim, kad tas pats top par brīvu, neatkarīgu un pilnvērtīgu savas valsts
pilsoni, kurš gatavs turpināt iepriekšējo paaudžu sabiedriskās darbības. Žukovs piebilst, ka
jaunais cilvēks var būt daļa no sabiedrības tikai tad, kad tajā ir izpratis un apzinājies savu
vietu. Jurgena savā grāmatā min, latīņu valodā jēdzienu audzināšana (Ēducāre), kas nozīmē,
audzināmā sagatavošanu dzīvei, uzaudzinot un barojot to. Var secināt, ka audzināšana ir ciešā
mijiedarbībā ar augšanu(ievērojot katra vecuposma īpatnības), tā ir pāreja no fiziskās
aprūpēšanas līdz cilvēka tapšanai(tikumiskai dzīvei), kas rada pārmaiņas organismā un psihē.
Špona raksta, ka katrs cilvēks ir unikāls pēc sava ģenētiskā izkārtojuma. Tas nozīmē, ka
audzinot, ir svarīgi atcerēties, ka vērā arī ir jāņem iedzimtība, dzemdību apstākļi un
temperaments. Bērnus ietekmē ne tikai viņu vecāki un skolotāji, bet arī viņi paši ietekmē
pieaugušos, patstāvīgi reaģējot un kontrolējot viens otru(Žukovs, 1997; Špona, 2006).

Rakstniece G. Devora un psiholoģe D. Baumrinde audzināšanu uztvēra kā vecāku laika un

uzmanības veltīšanu, pieaugušā ideālā tēla veidošanā. Šajā laikā viņi ir atsaucīgi, prāsīgi,
dodot arī siltumu. Atsaucība ir kādā mērā vecāki apzināti veicina individualitāti, pašregulāciju
un pašpārliecinātību, būdami atbalstoši un piekrītot bērnu īpašajām vajadzībām un prasībām.
Savukārt, prasīgums audzināšanā attiecas, uz vecāku izteiktajiem nosacījumiem bērniem kā
ģimenes locekļiem un sabiedrības locekļiem, atbilstoši viņu apzinīguma pakāpei, uz vecāku
disciplinārajām pūlēm un gatavību stāties pretī bērnam, kurš neklausa, novēršot nevēlāmo
uzvedību. Bērnam tiek noteiktas un izskaidrotas stingras robežas un uzvedības normas un
pieprasīta uzvedība, kas veicina bērna attīstību, morāla rakstura izveidi, kompetenci un
pieaugšanu, taču galvenie rīki ir uzklausīšana sarunas iesaistīšanās, sniedzot bērnam
izskaidrotu un saprotošu atgrizenisko saiti, kas ir vairāk informējoša, nevis vērtējoša un
kontroli demonstrējoša. Augsti organizēta struktūra ļauj bērnam uztvert tiešas cēloņsakarības
starp viņa rīcību un no tās izrietošajām sekām, tādējādi attīstot bērnā kompetences
izjūtu(Baumrind, 1995; Dewar, 2018).

Alternatīvās pedagoģijas ideju pārstāvji, R. Šteinbergs un M. Montessori, audzināšanu

raksturo kā palīdzību bērna psihiskajai attīstībai, agrajā bērnībā stimulējot patstāvību, kas
nozīmē atbrīvošanos no pieaugušā. Montessori savas darbības laikā kā pedagoģe nonāca pie
secinājuma, ka jebkuras skolas audzināšanas sistēma tā vai citādi traucē bērna dabīgo un
normālo attīstību. Audzinātājam jāaudzina un jaattīsta katrā cilvēkā jau esošās spējas un
dotības, liekot lielu uzsvaru uz fizisko un garīgo vienotību. Viņi uzskata, ka burtiski bērns pats
sevi var uzaudzināt, pieaugušais tikai staigā līdztekus un novēro to, neiejaucoties tā darbībā.
Tiesīgs ir iejaukties tikai tad, kad bērns lūdz pēc palīdzības. Audzinot nedrīkst dot visu gatavu
pēc sen izvedota šablona, bet gan radināt audzēkņus pašus meklēt, izmantojot dažādas
inovatīvas metodes. Latvijas ministra kabineta noteikumā Nr. 480 rakstīts, kā arī Špona un
Žukovs savos darbos min, ka audzināšana ir cieši saistīta ar pašaudzināšanu (pašizziņu un
pašpilnveidi)(Karglēns, 2008; Helminga, 2006; Špona,u.c., 2009; Žukovs, 1997; MK Nr.480).

Žukovs savā grāmatā atklāj, ka sabiedrība pati pa sevi rada nepareizu priekšstatu par
audzināšanas nozīmi skolas vides ietvaros. Bieži vien audzināšanu uzskata par kaut kādu, līdz
galam neizprastu mācību procesa līdzejošu parādību, kura pati no sevis veidojas bez skolotāja
mērķtiecīgās darbības un līdzdalības skolēna personības veidošanā. Špona atdzīst, ka
audzināšana un mācīšanās ir vienots process uzsākot mācības skolā, taču audzināšana pēc
skolas pabeigšanas rod jaunu nozīmi, tai turpinoties darbavietās un tālākizglītībā. Žukovs
paturpina Šponas teikto, rakstot, ka praksē skolēna mācība darba rezultātus var konstatēt
pietiekami agri, taču audzināšanas rezultātus var pamanīt tikai pēc ilgāka laika, pēc vairākiem
gadiem,vērojot jauno cilvēku mijiedarbībā ar sabiedrību(Žukovs, 1997; Špona, 2006).

Zelmenis savā grāmatā raksta, ka audzināšana ir mērķtiecīgs un divpusēji aktīvs

process, kas tendēts uz savstrarpēju pretrunu pārvarēšanu vecāku un skolotāju (audzinātāja)
un audzēkņa uzskatos, attieksmēs un darbībā (Zelmenis, 2000). Es gribētu vēl, piebilst, ka ne
tikai ir pretrunas starp audzinātājiem un audzināmiem, bet arī starp pašiem vecākiem un
pedagogiem. Bieži vien ir strīds starp šīm divām autoritātēm, jo katra puse izvirza savas
idejas, kā arī nostāda stingru nostāju, par to kā pareizi ir jāaudzina jaunā paaudze, taču
piemirst rast kopīgu izpratni par audzināšanu. Tad gala rezultāts ir bēdīgs- katrs audzina pa
savam bez apvienotas struktūras, radot apjukumu audzināma acīs. Pēdējā atziņa skan šādi:
audzināšanā ir svarīgi izveidot harmoniskas attiecības, kurās visas autoritātes meklē kopīgas
audzināšanas metodes, kas palīdzētu audzēknim pilvērtīgī tapt, attīstīties un augt.
 Izmantotā literatūra un avoti

1. Abkadirova, J. (2016). Ģimenes pedagoģisko iespēju izmantošana kā mūsdienu

pedagoģijas problēma pirmsskolā. (Bakalaura darbs).
2. Baumrind D.(1995). Child Maltreatment and Optimal Caregiving in Social Contexts.
U.K.Garland Pub.
3. Dewar, G. (2018). Parenting styles: An evidence-based guide. Skatīts[ 06.12.2021.]
Retrieved from https://www.parentingscience.com/parenting-styles.html
4. Helminga, H. (2006). Montesori pedagoģija. Rīga: Jumava.
5. Jurgena, I. (2002). Vispārīgā pedagoģija. Rīga: Izglītības soļi.
6. Karglēns, F. (2008). Valdorfa pedagoģija. Rīga: Jumava.
7. Skujiņa, V., Beļickis I., Blūma, D., Koķe, T., Markus, D. (2000). Pedagoģijas terminu
skaidrojošā vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC.
8. Špona, A.(2006). Audzināšanas process teorijā un praksē. Rīga: RaKa.
9. Špona, A., Čamane, I. (2009). Audzināšana. Pašaudzināšana. Rīga: RaKa.
10. Špona, A., Čehlova, Z. (2004). Pētniecība pedagoģijā. Rīga: RaKa.
11. Zelmenis, V.(2000). Pedagogijas pamati. Rīga, RaKa.
12. Žukovs, L.(1997). Ievads pedagoģijā (Pamatkurss). Rīga: RaKa.
13. ’’Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un
mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība” MK noteikumi Nr.480
(15.07.2016).