Vesturiska Atmina Un Apzina Uzdevumivingrinajumi

Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa.
DARBA VARIANTS
Uzdevumi/vingrinājumi
Vēsturiskā atmiņa un apziņa
I. Sociālā atmiņa un vēsture

Sasniedzamais rezultāts: Noskaidroju, kas raksturīgs individuālajai un sociālajai (kolektīvajai)
atmiņai, un kāpēc, pētot vienus un tos pašus notikumus un norises, vēsturnieks
sastopas ar atšķirīgiem un pat konfliktējošiem atmiņu stāstiem. Izmantojot dažādus informācijas
avotus, veidoju individuālās (autobiogrāfiskās) un sociālās (kolektīvās) atmiņas jēdzienu
skaidrojumus un izvērtēju atmiņu piemērus kā vēstures liecības.
1.uzdevums. Veido savus jēdzienu skaidrojumus, izmantojot dotos informācijas avotus!
1.1. Aplūko 1. tabulu un padomā, cik lielā mērā tev ir zināmi un saprotami tajā minētie jēdzieni
. Atzīmē ar krustiņu atbilstošāko atbildi. Mācību nodarbības sākumā vari salīdzināt savu tabulu ar
klases biedru aizpildītajām, lai secinātu, kuri jēdzieni jums kopumā ir labāk zinām i, bet kuri –
pavisam sveši.
1. tabula. Jēdzienu izpratnes pašvērtējuma skala nodarbības sākumā
Jēdzieni Nav ne Kaut kur Nedaudz Varu

jausmas iepriekš redzēts saprotu izskaidrot
Vēsture
Individuālā (autobiogrāfiskā)
atmiņa
Sociālā (kolektīvā, tai skaitā

politiskā/nacionālā) atmiņa
Kultūras atmiņa
Atmiņu politika
1.2. Izveidojiet klasē 5 grupas. Izlozējiet, kuru jēdzienu katra grupa pētīs. Jūs saņemsiet nelielu
informācijas avotu kopu par savu jēdzienu.
Pirms uzsākt darbu grupās, klasē kopīgi vienojieties par soļiem, kādus vajadzētu veikt, lai
izpildītu uzdevumu. Ja nepieciešams, lūdziet skolotāja konsultāciju. Pētīšanas procesā varat
izmantot internetu, lai noskaidrotu nesaprotamos jēdzienus un atrastu papildu piemērus.
1.3. Izpētiet informācijas avotu kopu, pierakstiet īsu jēdziena skaidrojumu un izskaidrojiet to pārējiem
klases biedriem. Komentējiet, kas būtu jāņem vērā vēstures pētniekam, izmantojot šo atmiņu
informācijas veidu.
Informācijas avotu kopas par jēdzieniem
1.grupa. Vēsture
• Vēsture ir viss, kas reiz bijis, noticis cilvēku attīstības gaitā.

• Vēsture ir cilvēku sabiedrību pagātnes faktu noskaidrošana un pierakstīšana.
• Vēsture ir pašu pagātnes notikumu kopums.
1
© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS
• Vēsture ir mācību priekšmets skolā.
(Kas ir vēsture. Teorija [tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 25. jūnijā] Pieejams:
https://www.uzdevumi.lv/p/latvijas-vesture/6-klase/iepazisanas-ar-vestures-zinatni-12452/re-
60d4ef52-ba18-4879-9df3-6f47da372207)
Vārds “vēsture” tiek lietots vairākās nozīmēs: pagātnes notikumi , pagātnes notikumu izklāsts
(vēstījums, naratīvs) un humanitārā zinātne, kas pētī pagātni.
(Bleiere, D. "Vēstures zinātne". Nacionālā enciklopēdija. [tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 29.
augustā] Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/91006-vēstures-zinātne)
Vēsture (sengr. Ιστορία, lat. historia) – zinātne, kas pēta cilvēku sabiedrības attīstības procesus,
kuri noritējuši telpā un laikā, radot izmaiņas cilvēku dzīvesveidā, politiskajā, ekonomiskajā,
kultūras, etniskajā u. c. jomās, sabiedrības darbību, struktūras, pasaules skatījuma, mentalitātes
izmaiņas un to likumsakarības.
(Vēsture [tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 25. jūnijā] Pieejams: http://vesture.eu/Vēsture)
Vēsture ir uz pierādījumiem balstītas izpētes, racionāla dialoga un izlīdzsvarotu zināšanu produkts.

[..] vēsture ir iztaujāšanas, izpētes un kritikas produkts.
(Seixas, P., Fromowitz D. and Hill, P. History, memory and learning to teach [tiešsaiste].
Encounters on Education Volume 3, Fall 2002, pp. 44.[skatīts 2020. gada 25. jūnijā]. Pieejams:
https://ojs.library.queensu.ca/index.php/encounters/article/view/1722/1847)
Vēstures skolotāji mūsdienās apzinās patieso atšķirību starp “pagātni” un “vēsturi”, ko nespeciālisti
uzskata par vienu un to pašu, kaut gan patiesībā tā nav. Ir svarīgi pieņemt, ka vēsture ir tikai
diskurss par pagātni, bet ne pati pagātne [..].
(Vella, Y. Teaching history in the secondary school. Approaches, multiculturalism and writing skills
[tiešsaiste].History Teachers’ Association, (Malta) 2016, p. 17)
2.grupa. Individuālā (autobiogrāfiskā) atmiņa
[..] individuālā atmiņa ir saistīta ar īso cilvēka dzīves laika sprīdi un līdz ar to arī izbeidzas.
(Dečs, R. Ko tas nozīmē – atcerēties? Saruna ar Aleidu Asmani. Goethe-Institut e. V., Online-
Redaktion, Janvāris 2011. [tiešsaiste].[skatīts 2020. gada 26. jūnijā]. Pieejams:
https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/futurlv/dossier/20809570.html)
Autobiogrāfisko atmiņu rada atmiņu subjekta pieredze jeb autobiogrāfiskās zināšanas. [..]
Līdzās kognitīvajai [ar izziņu saistītajai] spējai sakārtot savu pagātnes pieredzi būtisku lomu spēlē
arī indivīda emocionālais stāvoklis, kas iespaido atsevišķu tēmu izcelšanu un citu noklusēšanu.
Sakarības starp emocijām un autobiogrāfisko atmiņu ir plaši pētīts jautājums. Kā dabiskajos, tā
laboratorijas apstākļos veiktie pētījumi liecina, ka izteikti negatīvi emocionāli notikumi tiek relatīvi
labi saglabāti autobiogrāfiskajā atmiņā, un tas attiecas gan uz pašu notikumu, gan uz tā detaļām.
Taču šādām atmiņām piemīt daudz zemāka precizitāte, nekā atceroties neitrālus notikumus.
(Kaprāns, M. Kopīgās atcerēšanās konteksti. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga:
Zinātne, 2011 , 16 .–17. lpp.)
Individuālā atmiņa
Dinamisks individuālās pieredzes apstrādes līdzeklis
• Individuālais “nesējs”
• Formē personību un attiecības ar citiem cilvēkiem
2
• Veido individuālo dzīvesstāstu

• Nepastāv izolēti, bet gan mijiedarbē ar citu cilvēku atmiņām
• Pašas par sevi atmiņas ir fragmentāras, formu un struktūru tām piešķir stāsts
• Efemeras, mainīgas – mainās kopā ar laiku un personību
• Pārstāj eksistēt līdz ar cilvēku
(Zelče, V. Izaicinājumi atmiņas pētniecībā un interpretācijā. Latvijas Universitāte. [tiešsaiste]

Konference “Dokumenti un atmiņas institūcijas ”, LNB, 2017. gada 30. janvāris (fragments
no prezentācijas). [skatīts 2020. gada 24. jūnijā]. Pieejams:
http://www.sustinno.lv/userfiles/2017_02_01_LNB-Dok-atminas-institucijas.pdf)
3.grupa. Sociālā (kolektīvā, tai skaitā politiskā/nacionālā) atmiņa
Kolektīvā atmiņa ir tā, kas sasaista kopā lielāku cilvēku grupu . Tā pārbauda, kā parasti cilvēki
saprot un izmanto pagātni. Tāpēc valsts kolektīvās atmiņas veidošana ir neatņemama nācijas
veidošanas sastāvdaļa. Tajā pašā laikā spēcīgas kolektīvās atmiņas var būt aizspriedumu,
nacionālisma un pat konfliktu cēloņi.
(Geerling, J. Memory and Education – what is the role of education in preserving memory?
[tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 28. jūnijā]. Pieejams: https://www.euroclio.eu/2018/10/11/memory-
and-education-what-is-the-role-of-education-in-preserving-memory/)
Amerikāņu antropologs Džeimss Verčs (James Wertsch) norāda, ka kolektīvo atmiņu var skaidrot
kā centienus radīt politiskajām un identitātes prasībām atbilstošu uzskatu par pagātni. [..] Cilvēki
dzīvo ne tikai kā savrupi indivīdi, bet veido noteiktas sociālas grupas, kuras vieno kultūras pieredze,
vēsture, sociālā lojalitāte. Ļaudis sev konstruē izdevīgu pagātnes ainu, nosakot kopējos mērķus
nākotnei, tādējādi kolektīvā atmiņa pārvēršas par simbolisku konstrukciju, kas spēj vienot un
organizēt sabiedrību. Grupas ietvaros tiek radīts vairāk vai mazāk vienots pagātnes naratīvs, ar kuru
individuālā atmiņa mijiedarbojas – gan pastiprinot, gan arī apšaubot vai noliedzot šos naratīvus.
(Zellis, K. Kolektīvā atmiņa un pagātne Latvijas krievu dzīvesstāstos. Piederēt un atšķirties: romu,
krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā. LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Latvijas Mutvārdu
vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts”. R., 2017. 54. lpp.)
Gan indivīdiem, gan kolektīviem piemīt līdzīga atmiņas loģika: tiek uzsvērti notikumi, kas ceļ paša
vērtību, un ignorēts viss, kas varētu likt apšaubīt pozitīvu paštēlu.
(Dečs, R. Ko tas nozīmē – atcerēties? Saruna ar Aleidu Asmani. Goethe-Institut e. V., Online-
Redaktion, Janvāris 2011. [tiešsaiste].[skatīts 2020. gada 26. jūnijā]. Pieejams:
https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/futurlv/dossier/20809570.html)
Par radinieku izsūtīšanu vai neizsūtīšanu uz Sibīriju zināja 63 % aptaujāto skolēnu. Pilnīgi
pretēja aina ir jautājumā, vai ģimenē ir bijis kāds nacionālais partizāns. 60 % 11.–12. klašu skolēnu
par to nebija nekādas informācijas.
(Ločmele, K. (Ne)izstāstītā vēsture. Skola. Mājas. Atmiņa. LU SZF SPPI, 2011 , 127. lpp.)
Kolektīvā atmiņa: tā attiecas uz atmiņām, bieži vien mītiskām pagātnes reprezentācijām, ar kurām
dalās grupa, un kas veicina šīs grupas vai kopienas kolektīvo identitāti.
(Working with historical memory in the classroom. A teaching plan and guide for implementation
[tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 27. jūnijā]. Pieejams: http://memoriesatschool.aranzadi-
zientziak.org/wp-content/uploads/2013/01/informeFinalENG.pdf)
Domāju, ka “vienota vēsturiskā atmiņa” vai “vēstures apziņa” ir mīts. Ne tikai tāpēc, ka atšķiras
cilvēku politiskie uzskati vai simpātijas, un tā tas ir visur, ne tikai Latvijā. No malas mums var
izskatīties, ka citur sabiedrība ir vienota, pārliecināta par vienu kopīgo vēstures stāstu, taču,
3
manuprāt, tie ir tikai reti izņēmumi. Dažādu reģionu robežvalstīs, un arī Latvija ir šāda valsts,
vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas, un tas nav nekas traģisks.
Dažādi “pieminekļu kari”, ko savulaik piedzīvoja arī Igaunija, patiesībā rodas nevis no atšķirīgas
vēsturiskās atmiņas, bet gan no tā, ka ar šīm atšķirībām prasmīgi manipulē, lai sasniegtu noteiktus
politiskos mērķus tagadnē. Mākslīgi veidot vienotu vēsturisko atmiņu var tikai totalitārās
sabiedrībās, kur pastāv viena un visiem obligāta ideoloģiskā “patiesība”. Pagātnes vērtējumi
vienmēr būs atšķirīgi tāpēc, ka atšķirīga ir cilvēku pieredze (arī dzimtas un ģimenes vēstures
līmenī), un, jo vairāk pret šādām atšķirībām cīnīsies ar valstiskiem līdzekļiem, jo dziļākas un
pamatīgākas šīs atšķirības kļūs. Faktiski tas nozīmētu izvērst propagandas karu valsts iekšienē.
Par kopīgu vēsturisko atmiņu varēsim runāt tad, kad pati sabiedrība sāks meklēt saskares punktus,
no kuriem veidojas apziņa par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pagātnē ir bijušas kopīgas rūpes un
kopīgi prieki vai arī – kopīgas intereses.[..]
(Laganovskis, G. Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas [tiešsaiste]. LV
portāls, 2020. gada 15. maijā [skatīts 2020. gada 24. jūnijā]. Pieejams:
https://lvportals.lv/viedokli/316157-martins-mintaurs-vienotas-atminas-par-pagatni-nav-iespejamas-
2020)
4.grupa. Kultūras atmiņa
Ar kultūras atmiņu saprotams no pagātnes uzkrātais kultūras mantojums, kas veido zināšanu
krājumu, ar kura starpniecību grupa vai kopiena veido apziņu par savu vienotību un
īpatnību/unikalitāti. Pretēji komunikatīvajai atmiņai [individuālajai un kolektīvajai] kultūras atmiņu
raksturo tās distancēšanās no ikdienišķā, tai ir nemainīgs atskaites punkts un tās laika horizonts
pārsniedz gadsimtu robežas. Kultūras atmiņas nesēji ir tādas kultūras formācijas kā teksti, rituāli,
pieminekļi un tādas institucionālās komunikācijas formas kā deklamācija, prakse un likumu, paražu
ievērošana.
(Bērziņš, D. Sociālās atmiņas komunikācija un ētika: holokausta diskursi Latvijā (1945 –2014)
[tiešsaiste]. Promocijas darbs 2015. [skatīts 2020. gada 27. jūnijā] Pieejams:
https://www.szf.lu.lv/fileadmin/user_upload/szf_faili/Petnieciba/promocijas_darbi/
Promocijas_darbs_D._Berzins.pdf)
Kultūras atmiņa
Kultūras uzdevums pārvērst pārejošo mūžīgajā
• Materiālie “nesēji”
• Nav laika ierobežojumu
• Pārpaaudžu komunikācija
• Atmiņas krātuves un institūcijas
• Simboli, pieminekļi
• Gadadienas, svētku kalendāri, rituāli
• Teksti, mākslas darbi
• Vienlaikus stabila un mainīga
(Zelče, V. Izaicinājumi atmiņas pētniecībā un interpretācijā. Latvijas Universitāte. [tiešsaiste]

Konference “Dokumenti un atmiņas institūcijas ”, LNB, 2017. gada 30. janvāris (fragments
no prezentācijas). [skatīts 2020. gada 24. jūnijā]. Pieejams:
http://www.sustinno.lv/userfiles/2017_02_01_LNB-Dok-atminas-institucijas.pdf)
Lai precīzāk aptvertu kultūras atmiņas dinamiku, A. Asmane nodala “uzkrāšanas atmiņu” un
“funkcionālo atmiņu”, kaut gan robeža starp tām nav hermētiska un tās saistāmas ar atcerēto
un aizmirsto, apzināto un neapzināto, manifestējošos un latento.
4
Kultūras atmiņa
Funkcionālā atmiņa Uzkrāšanas atmiņa
Atkārtošanas nodrošināšanas formas Ilguma nodrošināšanas formas
(simboliskās prakses) (materiālās reprezentācijas)
Tradīcijas Grāmatas, attēli, filmas
Rituāli Bibliotēkas
Artefaktu kanonizācija Muzeji
Arhīvi
Krājumu konservācija un kopšana ir kultūras atmiņas priekšnoteikums, bet tikai, pateicoties

individuālai uztverei, par vērtīgu uzskatīšanai un apguvei, kas notiek ar mediju, kultūras iestāžu un
izglītības institūciju starpniecību, no šī priekšnoteikuma top kultūras atmiņa.
(Skudra, O. Daži sociālās atmiņas teorētiskie, metodoloģiskie un terminoloģijas aspekti. Karojošā
piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne, 2011. 49 .–50. lpp.)
Un ir taisnība tiem, kuri apgalvo, ka vēstures izpratne laika gaitā mainās. Piemēram, kādreiz
latviešu sabiedrība uztvēra muižu kā apspiestības un vēsturiskās netaisnības simbolu, bet ar laiku
attieksme pret to ir mainījusies: vispirms parādās interese par mums “svešo” pagātnes daļu, un pēc
tam tā var kļūt par daļu no mūsu vēstures. Mēs nevaram mainīt pagātni, taču varam tajā saskatīt
citus vaibstus un nozīmi. Tāpēc svarīgāka par kopīgas vēstures zīmēšanu pagātnē ir savstarpējā
cieņā balstīta saskarsme šodien, jo mūsdienas pārtop pagātnē un galu galā kļūst par vēsturi.
(Laganovskis G. Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas. LV portāls, 15.
maijā, 2020.
https://lvportals.lv/viedokli/316157-martins-mintaurs-vienotas-atminas-par-pagatni-nav-iespejamas-
2020)
5.grupa. Atmiņu politika
Kopīgā pagātne vienmēr, bet jo īpaši 20. gadsimtā ir bijis kaujaslauks, kas var pārvērsties postažā,
bet var arī iedvesmot cilvēkus pārvarēt savstarpējos pagātnes aizvainojumus, lai neatkārtotos
jaunas konfrontācijas un upuri. [..] Šajā procesā liela loma ir valsts politiskās elites realizētajai
atmiņu politikai, kas iespaido gan atsevišķas sociālās grupas, gan veselas paaudzes. Ideālā
gadījumā atmiņu politika ir specifiska rīcībpolitika, kuru realizē valsts institūcijas, lai mazinātu
kopīgās pagātnes iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās. [..] Bez kalendāriem,
protams, ir nepieciešami smalkāki mehānismi, kas veido sabiedrības attiecības ar pagātni: par
valsts budžeta līdzekļiem tiek atbalstīti piemiņas rituāli un vēstures mācību programmas, uzturēti
muzeji u. tml.
(Kaprāns, M. Kopīgās atcerēšanās konteksti. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga:
Zinātne, 2011. 28 .–29. lpp.)
Atmiņu politika tiecas radīt pastāvīgu, bet ne vienmēr akmenī iekaltu pagātnes izpratnes versiju. To
vispirms nosaka atmiņu kopienu* iekšējā loģika, kas paredz gan institucionalizēt, gan savlaicīgi
izmainīt saglabājamās un aizmirstamās pagātnes kritērijus un prakses. Saglabājamās pagātnes
kontekstā jebkura nācija izveido svinamo dienu kalendāru ar svarīgākajiem notikumiem, bez
kuriem noteiktu nacionālo identitāti būtu sarežģīti iztēloties. Tādēļ šāda kalendāra radīšana un
aktualizēšana ir primārais atmiņu politikas mērķis. [..] Parasti kalendāros mijiedarbojas ļoti seni
pagātnes notikumi ar epizodēm, kuru liecinieki vēl ir dzīvo vidū.
(Turpat, 29. lpp.)
* Par atmiņu kopienām varam uzskatīt sociālās grupas un arī paaudzes.
5
Nākot jaunai varai, atmiņas tiek dzēstas, mainot ielu nosaukumus, demontējot pieminekļus,
pārskatot bibliotēku krājumus un pilsētu plānojumus, mainot sabiedrības sociālo uzbūvi. Tā ir
pagātnes un atmiņu revīzija, kas vērsta uz visa bijušā noliegumu. Bez vardarbības pret atmiņām
šajā procesā neiztikt, pat ja totalitārā režīma piemiņas vietu demontāžu veic jaunais, “labais” un
brīvais demokrātiskais režīms. Šādai “atmiņu uzkopšanai” parasti ir raksturīga liela pārcentība, jo
šajā procesā tiek iznīcināts arī tas, kas varbūt nav vien iepriekšējās kārtības atmiņu relikts, bet ir ar
augstāku un pārlaicīgāku vērtību. Atmiņu dzēšana kā process nav nevainīga spēle ar pagātni, jo,
noliedzot viena veida atmiņas par pagātni, tiek noliegta arī noteikta identitāte. Cīņa pret
nevēlamām atmiņām ir cīņa pret nevēlamām identitātēm, kuras jaunajā kārtībā ir liekas. Lieki jūtas
cilvēki, kuri ticējuši noteiktai lietu kārtībai, kas pēc vairākām desmitgadēm ir izrādījusies
nepareiza. Visi lielāki sabiedrības satricinājumi rada liekos, tos, kuri jaunajā kārtībā īsti vairs
neiederas, vienalga, vai tie ir katoļu garīdznieki Reformācijā, vai aristokrāti revolūcijās, vai
komunistu līdzskrējēji kapitālistiskajās demokrātijās.
(Strenga, G. Atcerēties vai aizmirst [tiešsaiste]. Rīgas Laiks, 2009.g. decembris.[skatīts
2020.gada 29.jūnijā]. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/atcereties-vai-aizmirst-855)
Lai arī “oficiālais” vai “pareizais” viedoklis par vēsturi demokrātiskā valstī nav iespējams, tai var
būt sava vēstures politika, kas, kā izsakāties kādā publikācijā, veido mūsu attieksmi pašiem pret
sevi, ļaujot izvēlēties, ko pagātnes pieredzē atcerēties un ko aizmirst. Tātad runa tomēr ir par
noteiktas ievirzes vēstures atmiņu formēšanu un kultivēšanu. Cik tālu tas pieļaujams, neiebraucot
propagandas purvā, un kam šī politika būtu jāformulē un jāīsteno, ja vēsturnieks nedrīkst pakļauties
politiķu vēlmei kontrolēt pagātni?
[..] Propaganda vienmēr ir vienpusīga, tā izceļ tikai vienas grupas vēsturisko pieredzi, arī tad, ja
propagandisti apgalvo, ka runā visas tautas vai visas sabiedrības vārdā. Ar to propaganda atšķiras
no pētnieka skatījuma, jo propaganda ir viennozīmīga, tā atkārto tikai vienu patiesību tur, kur
īstenībā bija vairākas “patiesības”, kas varēja pat censties cita citu iznīcināt. [..] Kāpēc politiķiem
parasti izdodas izmantot vēsturi saviem mērķiem? Tāpēc, ka ar propagandas radītajiem tēliem
dzīvot ir vieglāk visiem, ne tikai politiķiem, jo propagandas uzdevums ir sniegt skaidras un
nepārprotamas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, kas rada nepatiku tieši tādēļ, ka uz šiem
jautājumiem nevar atbildēt melnbaltajā patiesības režīmā. Tāpēc propaganda ir stiprāka,
pārliecinošāka par pētnieku šaubām, jo propaganda nešaubās, tā rada ticību savai taisnībai un
pretinieku nelietībai.
(Laganovskis G. Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas. LV portāls, 15.
maijā, 2020.https://lvportals.lv/viedokli/316157-martins-mintaurs-vienotas-atminas-par-pagatni-
nav-iespejamas-2020)
2.uzdevums. Izmantojot atmiņu materiālus, izvērtējiet informācijas avotus par Rīgas

atbrīvošanu no Bermonta armijas kā vēstures liecības .
2.1. Katrs individuāli uz lapiņas zem virsraksta “11.novembris – Lāčplēša diena” uzrakstiet:
a) kāds vēsturisks notikums Latvijā tiek pieminēts 11.novembrī?
b) no kurienes tu ieguvi informāciju par šo vēsturisko notikumu?
c) ar kādiem pasākumiem tas tiek pieminēts?
d) kā tev šķiet – kāds ir šo piemiņas pasākumu mērķis?
e) vai tava ģimene piedalās atceres pasākumos?
f) kādas asociācijas tev šī piemiņas diena izraisa?
2.2. Salīdziniet uzrakstīto mazajā grupā un sagatavojieties savu grupas atbilžu apkopojumu 2
minūtēs izskaidrot pārējiem.
6
2.3. Grupa saņem informācijas avotus un virsrakstu kartītes: “Individuālā atmiņa ”, “Kolektīvā
atmiņa ”, “Kultūras atmiņa ”, “Atmiņu politika ”, “Vēsture kā zinātne ”, “Citi”.
Sagrupējiet informācijas avotus (A– P) zem šīm kartītēm.
A. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada 11. novembri

Ienaidnieks, izmantodams mūsu pasivitāti Rīgas frontē, 10.novembrī bija sakoncentrējis ievērojamus
spēkus Dvinas (Daugavas) kreisajā krastā Bukultu-Beberbeķu-Strēļu rajonā. Pēc mūsu rīcībā esošās
informācijas, šeit bija sapulcināti 6., 7., 8., un 9.kājnieku pulks ar 2 bruņumašīnām un 2 aeroplāniem.
Karakuģu artilērijas un Lielupes aizsegā latvieši sāka pakāpeniski spiesties uz dzelzsdivīzijas kreiso
flangu vietā, kur bija savienota dzelzsdivīzija un grāfa Kellera vārdā nosauktā korpusa vienība.
Daugavas grīvā stāvošo karakuģu artilērijas uguns neļāva likvidēt uzbrukuma briesmas kreisajam
flangam. “Sabiedrotie” metodiski apšaudīja arī pozīcijas Torņakalnā, mēs cietām lielus zaudējumus un
neko nevarējām iesākt, jo mūsu artilērija nebija spējīga cīnīties ar karakuģu lielgabaliem. Lai
atvieglotu savas armijas stāvokli un tai būtu vieglāk pāriet pretuzbrukumā Rīgas frontē, 11. novembrī
es izdevu pavēli: “Armijai atstāt Torņakalnu un sakoncentrēties Jelgavas rajonā aiz spēcīgi
nocietinātās pozīcijas Bērzpils –Krogs –Olaine –Birzuļi –Brāķeri.”
(Bermonts-Avalovs, P. Cīņā pret boļševismu. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919.gada
notikumiem Latvijā. Zvaigzne ABC, 2015, 273. lpp.)
B. Raksts 1919. gada 11. novembra laikrakstā “Latvijas Sargs”
Pārdaugava brīva.
Kad mūsu armija vakar bija klāt pie Jelgavas

šosejas, vācieši iesāka Pārdaugavas iztīrīšanu.
Tad iesākās mūsu uzbrukums visos flangos. Jau
vakar vakarā Iļģuciems bija iztīrīts. Āgenskalnu
vācieši atstāja pa nakti. Patlaban tie atstāj
Torņakalnu, kurā viņi vēl turas šaurā joslā.
Vāciešu atkāpšanos paātrināja mūsu kareivju
pārcelšanās no šīs puses pāri Daugavai. Pirmais
pārcēlās studentu bataljons.
Tagad visa fronte ir Daugavas otrā krastā, un zem
mūsu pastāvīgā spiediena ienaidnieks atkāpjas pa
blakus ceļiem uz Jelgavas pusi.
Visu laiku, ienaidniekam atkāpjoties, mūsējie
tam raida visu ieroču šķiru uguņus, tā ka viņi cieš
ļoti smagus zaudējumus.
Vācieši Pārdaugavā pametuši daudz ieroču, kara
materiālu, pārtikas u.t.t.
Uzvaras sīkumi vēl nenoskaidroti.
(“Latvijas Sargs”, nr. 186, 11.11.1919)
C. Raksts 1919.gada 11.novembra laikrakstā “Valdības Vēstnesis”
7
Rīga.
Rīga uzvaras greznumā.
Līksmās prieka sajūtās par atsvabināšanu no
ienaidnieka Rīga šodien tērpusies flagu rotā: pār
lielu daļu namu lepni plivinās brīvās Latvijas
sarkanbaltsarkanais karogs.
(“Valdības Vēstnesis”, Nr.59[a], 11.11.1919

)
D. Kārļa Ābeles atmiņas par kaujām Pārdaugavā

„Nemitīgi spiežoties uz priekšu, no mājas uz māju, no ielas uz ielu, mēs dzinām vāciešus laukā no
Pārdaugavas. [..] Ātri satumsa īsā novembra diena, bet kaujas niknums tikai pieauga. Dabiski, ka rotas
sadalījās mazos kareivju pulciņos, nereti pat zaudējot sakarus savā starpā un cīnoties katrs pulciņš par
sevi. Bija jāuzmanās, lai nenotiktu sadursmes pašu starpā un lai nepielaistu par tuvu klāt ienaidnieku.
Bieži vien uz saucienu latviešu valodā atbilde bija šāvieni, un bieži vien mēs ar šāvieniem atbildējām
uz “Wer da? “
(Ābele, K. Cīņa par Rīgu. Austrālijas Latvietis, nr. 212, 1953. gada 21. novembris, 8. lpp.)
E. Viktora Eglīša dzejolis
Uzvaras laimē
Ak, kā gavilēt, dziedāt, diet un lēkāt

Šodien gribas man, kā nekad vēl dzīvē,
Mūžu ienaidnieks, melnais bruņinieks sakauts
Panikā aizmūk.
Latvju Lāčplēsim sejā ilgi vēries,

Ausu neredz vairs, lai tās cirstu spēji,
Tik kā zvaigznes mirdz pretīm acis kvēlās
Bālušā sejā.
Elles izdzimums, jods ar desmit galvām,

Krustu manījis, nemūk ātrāk peklē,
Nekā vāci mūk, latvju nāsīm šņācot
Taisnajās dusmās.
Prūšu salašņas pasaul’s kaŗa laukā,

Zalkšu kundziņus, šaurām pierēm, krūtīm,
Latvju vagarus – visus kopā vācis,
Jods rauj uz pekli.
Ārpus likuma, ārpus žēlastības,

Melnā bruņinieka vieta karātavās,
Latvju zemītē, latvju vējiem pūšot,
Balināt kaulus.
Pilīs ieies nu latvju kareivis cēlais,

Zemi izdalīt tiem, kam zeme ņemta, −
Ak, kā gavilēt, dziedāt, diet man gribās,
8
Uzvaras laimē.
Viktors Eglītis
“Latvijas Sargs”, nr. 187 (12.11.1919)
F Pulkveža Pētera Radziņa atmiņas par 1919.gada 11.novembri
Katrā ielā atradās kāda ienaidnieka nodaļa, ienaidnieka kareivji bija izkaisīti pa visām mājām un
sagaidīja mūsu karaspēku ar ložmetēju un flinšu uguni. Ielu cīņas turpinājās visu nakti [..]. Gods, kam
gods nākas, – un ir jāatzīstas, ka vācu zaldāti ir īsti kareivji: jo grūtākos apstākļos tie atrodas, jo
sīvāk tie cīnās.; un Torņkalnā, kad atkāpšanās ceļš tiem bija nogriezts, viņi cīnījās līdz pēdējam;
11.novembra rītā uz Torņkalna ielām bija redzamas veselas izšautu patronu kaudzes tanīs vietās, kur
bija atradušies ložmetēji; blakus šīm patronu kaudzēm gulēja beidzot kritušie ienaidnieka
ložmetējnieki [..].
Uz labā krasta stāvošais karaspēks jau no vakara sāka censties tikt pāri Daugavai, bet visi šie
mēģinājumi bija veltīgi ; – gluži otrādi – no Rīgas kaujas rajona vakarā tika ziņots, ka ienaidnieks
Daugavas kreisajā krastā izturas ļoti uzmanīgi un apšauda tiltu galus ar ļoti stipru uguni. Arī pilsēta,
krēslai iestājoties, tika spēcīgi apšaudīta. [..]
Ap plkst. 4 Cēsu pulkam bija izdevies Ķekavas rajonā pārcelt 3 rotas pāri Daugavai un tās devās uz
priekšu Ķekavas virzienā. Plkst. 6 studentu bataljons bija pie Lucava salas arī pārgājis pār Daugavu,
un tikai ap plkst. 7 kara skola varēja tikt pāri tiltam uz Pārdaugavu. Tātad 11. novembrī, gaismai
austot, Rīga bija galīgi atbrīvota un pēc astoņas dienas ilgas kaujas ieņemts Torņkalns. Ienaidnieks
nebija atkāpies, bet bija izdzīts no Torņkalna sīvā cīņā.
(Pētera Valdemāra Radziņa rakstu krājums. 167 .–168. lpp.)
G. Arvīda Krīpena atmiņas par Pārdaugavas atbrīvošanu
Trešais, līdz ar to beidzamais mēģinājums sasniegt Torņakalnu pa jauno dzelzs tiltu notika jau uz rīta
pusi, ap plkst. 5. [..] Tikko mūsu izlūki bija pārvarējuši tilta pirmos divus posmus, kad tiltus sāka
apšaudīt bermontiešu artilērija. Stingra artilērijas uguns turpinājās gandrīz pusstundu. Tik intensīvā
ugunī izlūkiem uz priekšu tikt nebija iespējams, tāpēc viņi pieplaka pie tilta grīdas [..]. Pēc apm.
pusstundas virzīšanās turpinājās. Aukstajā rudens naktī rokas tik tālu bija sastingušas, ka likās
neiespējama būtu šautenes pielietošana, ja apstākļi to prasītu. Tā pamazām kadeti tuvojās pretinieka
krastam, līdz kamēr viņus no tā atdalīja vairs tikai viens tilta posms. Pa to laiku jau tapa manāma rīta
gaismas aušana, kas prasīja ātru rīcību, lai vēl krēslā varētu atvilkties atpakaļ. Tomēr daudz kas sāka
norādīt izlūkiem, ka pretējā krastā ir notikušas kādas pārmaiņas. Neparādījās gaisā vairs raķetes,
pretinieka uguns arī gandrīz bija apklususi [..]. Drošības labad uz pretinieka ierakumu tilta galā, kur arī
nekāda kustība nebija novērojama, patruļas p-ks izsūtīja kadetus – Ameriku un Blūmu [..].
Netraucēti abi kadeti tuvojās ierakumam un izsvieda rokas granātas. No pretinieka krasta atbildes
nebija.”
(Krīpens, A. Pirmo kadetu kaujas gaitas. “Kadets”, nr. 7, 1934. gada 1. jūlijs, 22. lpp.)
H. Marisa Vētras atmiņas par 1919.gada 11.novembri

Tikko mūsu vezumi pievienojās pulka karavānai, mēs saņēmām pavēli doties uz Rīgu. Jau agrā rītā
mūsu pulki bija ieņēmuši Pārdaugavu. Nav grūti iedomāties, ar kādu prieku saņēmām šo ziņu. Rīga
atkal bija mūsu! Un tikai man bija žēl, ka atkal neesmu bijis klāt tik svarīgā brīdī. Taču arī visa mūsu
rota šajā naktī kaujas nebija piedzīvojusi, tikai pastaigāšanos. Viņa Rīgā bija ienākusi no Jelgavas
puses.
(Vētra, M. Div’dūjiņas. Apgāds “Artava”, R īga: 1991. 95. lpp.)
I. Jāņa Ķīseļa atmiņas par 1919.gada 11.novembri

9
Mani piekomandēja atkal angļu misijai pie pulkveža Talenta un tā man lielāko daļu laiks bija jāpavada
Bruņniecības (vēlākā Saeimas) namā. [..] Arī Bruņniecības nams dabūja no vāciešiem savu porciju
granātu un tīri jābrīnās, ka nevienu no misijas dalībniekiem, kuri tur staigāja iekšā un ārā, nenosita vai
neievainoja šķembeles un krītoši jumtu dakstiņi.
10. novembra vakarā viss bija sagatavots uzbrukumam un es visu laiku atrados pie misijas,
saņemdams un nododams tālāk jaunākās ziņas. Tās nāca arvien priecīgākas, mūsējie visā frontē gāja
strauji uz priekšu. Bet bermontieši vēl pēdējā niknumā tieši vai apbēra Rīgu ar savām granātām.
Ap pusnakti uguns sāka palikt klusāka un, kad es 11. novembrī ap vieniem naktī iznācu no angļiem,
tad vācu artilērija mūsu sirmo galvaspilsētu vairs neaizsniedza — Pārdaugava bija ieņemta.
“Lāčplēša gars” cīņā pret Bermonta armiju: Rīgas atbrīvošana. Raksts sagatavots pēc Jāņa Ķīseļa
grāmatas “Cīņā par dzimteni”. [tiešsaiste]. Sargs.lv., 11.11.2019.[skatīts 2020. gada 27. jūnijā].
(Pieejams: https://www.sargs.lv/lv/latvijas-neatkaribas-kars/2019-11-11/lacplesa-gars-cina-pret-
bermonta-armiju-rigas-atbrivosana)
J.
1. attēls. Piemineklis Rīgas 6. kājnieku pulkam Sudrabkalniņā Imantā.
Informāciju par pieminekli sameklēt internetā – Rīgas pieminekļu aģentūras mājas lapā:
http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=5&id=152
K. Informācija par 1919. gada 11. novembri mācību grāmatā

Latvijas armijas virspavēlniecība gatavoja prettriecienu Daugavgrīvas un Bolderājas rajonā un lūdza
britu un franču karakuģu atbalstu. Sabiedroto flote 15. oktobrī sāka Daugavgrīvas, Bolderājas un
Bermonta armijas aizmugures rajona intensīvu apšaudi. 3. novembrī, pārejot uzbrukumā, Latvijas
armijas Latgales divīzija atguva Daugavgrīvu un Bolderāju. Uzbrukums, kas bija sācies no Bolderājas,
noslēdzās ar pilnīgu Pārdaugavas atbrīvošanu. 11. novembra rītā Rīga bija atbrīvota. Par godu uzvarai
zvanīja Rīgas baznīcu zvani, avīzes rotāja priecīgi saukļi, piemēram, “Rīga brīva!”, “Lai slava
neatkarības kareivjiem!” un “Pārdaugava brīva!”.
(Goldmane, S., Kļaviņa, A., Misāne, I., Straube, L., Latvijas vēsture pamatskolai 3. Rīga: Apgāds
Zvaigzne ABC, 90. lpp.)
10
L. Informācija par Lāčplēša dienu LR Ārlietu ministrijas mājas lapā
1919. gada 11. novembrī Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos apvienotos vācu un krievu spēkus
Rīgā. Līdz novembra beigām – decembra sākumam Latvijas karaspēks dzina ienaidnieka bruņotos
spēkus ārā no Latvijas. Uzvara pār Bermonta armiju nodrošināja Latvijas neatkarības nostiprināšanos
un valsts pastāvēšanu. Bermonta armijas sakāve ļāva Latvijas valdībai 1920. gada sākumā
koncentrēties uz bruņotu cīņu austrumu frontē pret Sarkano armiju, sekmīgi pabeidzot visas Latvijas
teritorijas atbrīvošanu no ārvalstu iebrucējiem.
Pēc uzvaras 11. novembrim tika dots Lāčplēšu dienas nosaukums. 1920. gadā tika nodibināts Lāčplēša
Kara ordenis, ko piešķīra par nopelniem Latvijas Brīvības cīņās. Pēc Latvijas okupācijas un valstiskās
neatkarības likvidēšanas 1940. gadā svinēt Lāčplēšu dienu aizliedza. Pēc Latvijas valstiskās
neatkarības atjaunošanas saskaņā ar 1990. gada 3. oktobra likumu Lāčplēša diena kalendārā tika
noteikta kā atceres diena.
(Šodien Lāčplēša diena! Kas Latvijā ir 11. novembris? [tiešsaiste].24.01.2017. [skatīts 2020. gada 27.
jūnijā] Pieejams: https://www.mfa.gov.lv/arpolitika/informacija-par-latvijas-vesturi/kas-latvija-ir-
11-novembris)
M.
2. attēls. Piemiņas zīme – akmens uzvarai pār bermontiešiem 1919. gadā.
Informāciju par pieminekli sameklēt internetā – Rīgas pieminekļu aģentūras mājas lapā:
http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=2&rajons=2&id=169
N. Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes Freibergas runa 2006.gada 11.novembrī
Šī rudens saule, kas šodien mūs apmirdz, arī atgādina, ka šī brīvība ir dārga manta un ka mums viņa
vienmēr tāda ir jāpatur sirdīs. Mūsu bērniem skolās visiem vajadzētu mācīt un zināt, kā tapa Latvijas
valsts, par kādu cenu un ar kādām grūtībām. Katram skolas bērnam vajadzētu zināt, kādi varoņi bija
tie, kas Latvijas brīvību izcīnīja. Šajā varoņu piemiņas dienā es aicinu tautu atcerēties arī visus tos
11
Latvijas dēlus un vīrus, kas krituši dažādās kaujās bieži par nožēlu darot to ne Latvijas Bruņoto spēku,
bet svešās uniformās, taču ar domu par Latvijas brīvību, ar vēlmi ar savu augumu stāties pretī
pretspēkam, ko viņi saskatīja kā tajā brīdī lielāko Latvijas ienaidnieku.
Es aicinu tautu šajā brīdī pieminēt visu laiku varoņus no vissirmākās senatnes līdz pat neseniem
laikiem, bet, protams, šī ir īpaša diena brīvības cīnītājiem, un tāpēc mēs šeit stāvam Brīvības
pieminekļa priekšā, ko tauta uzcēla pati par saviem brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.
(Valsts prezidentes runa Lāčplēša dienā pie Brīvības pieminekļa 2006.gada 11.novembrī [tiešsaiste].
[skatīts 2020.gada 25.jūnijā]. Pieejams: https://www.president.lv/lv/jaunumi/zinas/valsts-prezidentes-
runa-lacplesa-diena-pie-brivibas-pieminekla-2006gada-11novembri-10225#gsc.tab=0)
O. Latvijas Republikas Kultūr as ministra teiktais sakarā ar Bermontiādes simtgadi
Bermontiāde mūsu vēsturē ir apliecinājums Latvijas cilvēku varonībai, pašaizliedzībai nepiekāpīgā

cīņā par brīvu un demokrātisku Latvijas valsti. Pāršķirot vienu no asiņainākajām Neatkarības kara
lappusēm, mūsu sabiedrība apliecināja vienotību, mūsu armija – kaujasspēju un starptautiskie
sabiedrotie ar militāro un diplomātisko atbalstu apliecināja ticību Latvijas Republikai.
Lai Bermontiādes simtgade atgādina ne tikai par Rīgas nosargāšanu un Jelgavas atbrīvošanu, bet ļauj
apjaust, ka valsts pastāvēšanā cilvēku drosme un ticība ir izšķiroša – pirms simts gadiem un šodien.
(Puntulis, N. Bermontiādei – 100 [tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 26. jūnijā]. Pieejams:
https://www.lv100.lv/Uploads/2019/11/04/bermontiadei-100-web.2.pdf)
P. Vēsturnieka Roberta Rasuma viedoklis par Lāčplēša dienas atzīmēšanu
Tradicionāli 11. novembris ir klusa diena, kas lielākajai daļai cilvēku saistās ar svecīšu nolikšanu
Brāļu kapos vai Daugavmalā, pieminot kritušos karavīrus. Lai arī šī tradīcija liekas tikpat veca kā
Latvijas valsts eksistence, patiesībā 11. novembra pieminēšanas dienas tradīcija ir tikai nedaudz
vecāka par atjaunoto Latvijas valsti. Starpkaru periodā 11. novembris bija diena, kad tika sveikti
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Pirmā svecīšu nolikšana Daugavmalā notika 1988. gada 11. novembrī,
kad, pieminot kritušos, cilvēki no Brīvības pieminekļa devās nolikt svecītes pie Rīgas pils. Kopš tā
laika 11. novembris ir bijusi klusa diena, kuras mieru šī gadsimta sākumā vēl vairāk pastiprināja
aicinājumi 11. novembrī pieminēt visus latviešu karavīrus – strēlniekus, Neatkarības kara dalībniekus,
leģionārus un Sarkanajā armijā dienējušos.
Neraugoties uz to, pēdējos gados saglabājies mulsinošais aicinājums 11. novembrī karavīrus ne tikai
pieminēt, bet arī sveikt. Šogad tas ir sasniedzis jaunu virsotni: Latvijas armija aicināja 11. novembri
atzīmēt, ne tikai noliekot svecītes un piespraužot sarkanbaltsarkano lentīti, bet arī ar lāpām
pievienojoties parādei 11. novembra vakarā. Parāde svinēja notikumus pirms simts gadiem – Latvijas
armijas īstenoto Rīgas atbrīvošanu no Rietumkrievijas brīvprātīgo (t. s. Bermonta) armijas – un
simboliski no 11. novembra krastmalas veda pāri Akmens tiltam uz Gaismas pili. [..] Mulsumu visā
šajā situācijā rada jautājums par to, kādā veidā vienā dienā var pieminēt un svinēt vienlaicīgi. [..]
Ja runā par nacionālpatriotisko audzināšanu, neviena valsts neiztiek bez dienas, kad tā vai citādi tiek
atzīmēts tas, cik dārgi maksājusi valsts izveidošana. Šādu dienu kontekstam nacionālajā mītā ir duāla
daba: no vienas puses, tās vienmēr ir saistītas ar pateicību “mūsu tautas dēliem, kas savas valsts
vārdā izlēja asinis ”, bet no otras – tas ir lepnums par padarīto.[..]
Līdzīgā veidā ir vērts paskatīties arī uz 11. novembri. Lai arī Bermontiāde ir asiņainākā Latvijas
Neatkarības kara sastāvdaļa, uzvara tajā vienlaikus ir arī lielākā Latvijas armijas uzvara; kaujas ar
12
Bermontu ir vienīgās, kuras Latvijas armija īstenoja patstāvīgi, ja neskaita Sabiedroto karakuģu un
igauņu bruņuvilcienu artilērijas atbalstu Pārdaugavas atbrīvošanas sākuma fāzē.
Rasums, R. 11. novembra mūsdienu mīts [tiešsaiste]. [skatīts 2020. gada 27. jūnijā]. Pieejams:
https://www.sargs.lv/lv/viedoklis/2019-11-12/11-novembra-musdienu-mits
2.4. Kad informācijas avoti sašķiroti, izpētiet katrai avotu grupai raksturīgo un kopīgi aizpildiet 2.
tabulu.
2. tabula. Informācijas avotu izvērtējums

Inf ormācijas avota Avoti Kā palīdz izprast vēsturisko Kādas problēmas
veids (ierakstīt notikumu, kas būtu noderīgs, iezīmējas? (avotu
burtus) veidojot savu naratīvu? kritika)
Teksts no vēstures
grāmatas
Individuālās atmiņas
Sociālā (kolektīvā, tai
skaitā
politiskā/nacionālā)
atmiņa
Kultūras atmiņa
2.5. Apspriediet grupā, kādas atšķirības iezīmējas starp dažādām individuālajām atmiņām? Kas
ietekmējis atšķirīgo atmiņu veidošanos?
2.6. Vai ir vērojamas atšķirības starp individuālo un sociālo jeb kolektīvo atmiņu? Kādas tās ir?
Kāpēc tās pastāv?
2.7. Kā jūs izskaidrosiet Lāčplēša dienas nosaukuma došanu 11.novembrim? Kāds ir Jūsu
viedoklis – vai vajadzēja šādu nosaukumu?
2.8. Kāda tendence, spriežot pēc informācijas avotiem, iezīmējas atmiņas politikas veidošanā
attiecībā uz 11. novembri mūsdienu Latvijā?
13
3. attēls. Dzintras Liepiņas foto
2.9. Kādu nosaukumu Jūs pievienotu šai fotogrāfijai, kas uzņemta Lāčplēša dienā 11.novembrī? Vai
jūsu grupas atbilde iekļausies individuālajā vai kolektīvajā atmiņā?
2.10. Vēlreiz aplūkojiet 1. tabulu. Ja ir kāds jēdziens, kurš joprojām nav saprotams, pārrunājiet to savā
grupā. Ja nepieciešams, lūdziet skolotāja konsultāciju.
II. Atmiņas un liecības par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Atmiņu

konfrontācija ar informācijas avotiem.
1. uzdevums. Iegūstiet informāciju par Ulmaņa autoritāro režīmu!
1. 1. Izpētiet vai pajautājiet mājiniekiem, vai mājās neglabājas t.s. Latvijas laika (1920 –1940
) žurnāli un avīzes. No žurnāliem paši iecienītākie bija “Atpūta”, ko pirka un vai abonēja
daudzas ģimenes un vēlāk padomju gados slepeni glabāja.
1. 2. Izmantojiet Latvijas Nacionālās bibliotēkas resursu periodika.lv .

Lietojiet hronoloģiskās resursu atlases iespējas “Datums”, izvēloties 1934 .–1940. gadu .
Uzmanību! 1940. gada materiāliem rūpīgi pārbaudiet izdošanas datumu, jo no 17. un 18. jūnija
sākās padomju okupācija un Ulmaņa režīma demontāža. Tas atspoguļojās arī preses materiālos.
Ja periodika.lv vēlaties iegūt publicētas atmiņas par K. Ulmaņa autoritārās varas gadiem, kas
tapušas vēlāk, hronoloģiskās atlases iespējā “Datums” ierakstiet laiku pēc 1940. gada!
Atslēgas vārdi atbilstošā satura meklēšanai: “15. maija Latvija ”, “Atdzimšanas dziesma”,
“Kārlis Ulmanis ”, “Vadonis”, “Vienības laiks”.
1. 3. Iegūtos rakstus lepjupielādējiet un konvertējiet Word dokumenta formātā , lai

nepieciešamības gadījumā varētu nokopēt un izmantot spilgtākos citātus un fragmentus.
14
2. uzdevums. Tekstuālo avotu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu (1934 –1940) analīze.
Iepazīsties ar tekstuālo avotu analīzes piemēriem un izvērtē iegūtos tekstus!
2.1. Izpēti avotu analīzes paraugus! Iepazīsties ar informācijas avotu tekstu un vēsturnieku
secinājumiem rāmīšos.
Avotu analīzes paraugi
Paraugs, kā rakstu vai vizuālo materiālu sadalīt pa politiskām tēzēm/ziņām, kas pakļautas analīzei
pēc iepriekšminētajiem jautājumiem.
Raksts “Pirmais strādnieks” avīzē “Darba Dzīve”, 1939. gada maijs
Raksts tapis 1939. gada maijā – laikā, kad eksistēja Ulmaņa autoritārais režīms. Avīze tika nodibināta
1938. gadā – tātad Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos, vairums avīzes rakstu slavina režīmu.
Raksta nosaukums Ulmani pielīdzina ierindas cilvēkam – strādniekam. Ulmanis ir viens no mums.
{Maketētājam: šos “sarkanos” tekstus liekam šaurākos rāmjos (kastītēs) labajā malā un ar bultiņu
norādām uz tekstu virs tiem.}
Kad mēs pabeidzam savu darbu, kuru darām sevis, savas ģimenes un sabiedrības labā, mēs ejam pie
miera. Mums ir savs brīvlaiks un sava atpūta. Mums ir brīži, kad mūs nespiež rūpes par citiem, saviem
līdzcilvēkiem, sabiedrību. Mēs esam atdoti paši sev un varam darīt ar savu laiku, ko gribam.
Mēs esam brīvi ļaudis pienākumu starplaikos un ar skubu un labpatiku izmantojam un baudām šo
personīgo brīvestību, mums nav jādomā par to, kā dzīvo, kā iztiek, kā jūtas simti un tūkstoši, kas ap
mums. Kāda ir viņu labklājība šodien, un kādai tai vajadzētu būt rīt.
Latvijā dzīvot ir labi (Latvijas pilsoņa, indivīda brīvības un labo dzīves apstākļu slavinājums).
Ap mums ir tikai mūsu personībās rūpes par mūsu iztiku un mūsu ērtībām. Cik humāni un cilvēciski
mēs arī būtu, uz mums neguļ smagais atbildības slogs par vispārību un valsti. Tā tas ir ar mums.
Valsts pārvalde un politika ir slogs, pilsonim ar to nav jānodarbojas, tas jāuztic kādam “gudrākam”!
Tas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi.
Bet ir viens vīrs mūsu zemē, kura dzīve ir diametrāli pretēja mūsējai. Kā atlants viņš nes savos plecos
visu mūsu likteņus. Mūsu valsts drošība, mūsu zemes labklājība ir viņa rokās. Vienīgi viņā ir tas, kas
nes atbildību par divu miljonu ļaužu šodienu un rītdienu, par šīs zemes labklājību un kārtību, par viņas
robežu drošību, par mūsu tuvāko un tālāko nākamību.
Tas ir mūsu valsts dibinātājs, šis valsts atjaunotājs, mūsu pirmais pilsonis un pirmais strādnieks, mūsu
tautas vadonis un vadītājs, Valsts un ministru Prezidents KĀRLIS ULMANIS.
Mums ne par ko nav jāuztraucas un jādomā, mūsu vietā to dara Kārlis Ulmanis. Viņš ir pats labākais,
viņš ir pārāks pār mani un mums vi siem – latviešu tautu. Izcelti lielie burti, lai Ulmaņa vārds labāk
iespiežas lasītāja prātā.
Tas mums jāatceras šodien, kad svinam valsts atjaunošanas svētkus, kad svinam viņa svētkus un viņa
darba dienu, jo šie ir atjaunošanas svētki un atjaunotājs ir viņš.
Mēs zinām, ka tūkstoši un desmiti tūkstoši latviešu cilvēku šodien piemin viņa vārdu. Piemin ar
godbijību un dziļu pateicību. Jo viņš ir tas, kas mums nesis jaunu dzīvi – daudz skaistāku, krietnāku un
saturīgāku dzīvi, kāda tā jebkad bijusi.
Mēs daudzinām viņu un noliecam galvas viņa priekšā.
15
Jo neviens nav strādājis un nestrādā tik daudz kā viņš.

Sevišķi pēdējo piecu gadu darba posmā, kad atraisījušies visi viņa cildenie un raženie spēki, viņš ir
strādājis tik daudz, ka paveicis pārcilvēcisku darbu, kas citkārt būtu veicams tikai cilvēku leģioniem.
Piecu gadu laikā viņš ir aizrāvis savu tautu “pāri trejām audzēm”.
Viņam nav bijis nomoda, atpūtas, personīgas dzīves.
Viņš ir dedzis idejai un tautai!
Latvju brīvvalsts un latvju tautas laime – ir bijusi viņa augstākā ideja, šīs idejas labad viņš
nav gribējis pazīt ne citu, nedz sava žēluma.
Viņam nav personīgas dzīves, viņam ir tikai visas tautas dzīve.
Viņam nav nedz draugu, nedz tuvinieku, jo vienīgi lielā vientulība, kurā viņš mīt, tam dod iespēju
pilnīgi atdoties un ziedoties idejai un vispārībai.
Viņš – mūsu pirmais strādnieks un nenogurstošais darba rūķis – ir nodibinājis, nostiprinājis,
izbūvējis un izdaiļojis šo zemi un viņa darbu par nebijušu vairs nepadarīs ne cilvēki, nedz laiks. Viņš
ir jau iegājis mūsu vēsturē kā leģenda. Un kā leģenda viņš tur paliks mūžu mūžos.
Ulmanis nes sevi kā upuri latviešu tautas labā. Latviešu tautai jābūt pateicīgai par šo upuri! Ulmanis ir
Latvijas izveidotājs, Latvijas mūžīgais personificējums.
Foto no 1936. gada jūlija numura „Atpūtas”
Ulmanis kā visas tautas Vadonis ir foto dokumentēto notikumu centrālā figūra, priekšplānā pāri
citiem.
{Šo rāmī kreisajā malā ar bultiņu uz kreiso malējo attēlu}
Šķiru – zemnieku un strādnieku – vienotības propaganda, viena no autoritārā režīma izpausmēm.

Bērnu izmantošana propagandā.
{Šo rāmī vidū vai labajā malā ar bultiņu uz vidējo attēlu}
No Latvijas Republikas iekšlietu ministra K. Veitmaņa raksta “15. maija sasniegumi”, 1939. gada
janvārī
Sevišķi lielu vērību valdība veltī darba spēka jautājuma atrisināšanai, lai arī šinī ziņā mēs kļūtu
neatkarīgi no ārzemēm, piepildot Valsts Prezidenta sauksmi: “Pašu zemei — pašu arājs!”.
Ieviestas ģimenes piemaksas gada laukstrādnieku un viņiem pielīdzinātu darba darītāju bērniem un
vecākiem (šādas piemaksas nav nevienā citā valstī), radīts fonds laukstrādnieku dzīvokļu izbūvei,
16
notiek rūpniecības, būvniecības un citu darbu racionalizācija lieku darba roku atbrīvošanai u t t.
Nupat izdotais likums par darba sagādāšanu un darba spēka novietošanu rada Latvijas darba centrāli,
kurai plaši uzdevumi darba roku sadalījuma problēmas nokārtošanai. Nav nekādu šaubu, ka šī jaunā
iestāde savus uzdevumus veiks par svētību mūsu lauksaimniecībai un visiem darba darītājiem.
Pēc statistikas datiem
No rakstnieka, vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dziļlejas raksta laikrakstā

“Brīvība”, Stokholmā, 1959. gada maijā.
Raksta autors bija LSDSP biedrs, pēc 1934. gada apvērsuma ticis ieslodzīts koncentrācijas nometnē.
Raksts publicēts latviešu sociāldemokrātu avīzē Zviedrijā pēc Otrā pasaules kara . Tas viss nosaka
kritisku attieksmi pret 15. maija režīmu.
Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi pakļaujas “valsts saimnieka”
gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu
vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija,
kuras priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem Alfrēds Bērziņš.
Tas jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus
laikrakstus un žurnālus. Slimo kases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus
žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā. Šī rīcība
daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktatūras zemēs — Padomju Savienībā,
Vācijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokrātiskā
iekārta. Rakstos un runās noniecina agrāko demokrātisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par
partiju strīdu laikmetu, pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā
paveikts.
Ulmanim tiek pārmestas bailes no politiskās konkurences, Latvija bijusi līdzīga fašistiskajai Itālijai,
nacistiskajai Vācijai, komunistiskajai PSRS. Latvija attālinājās no demokrātiskās pasaules.
Visbīstamākais tomēr ir tas, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par
valsts lietām. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa
rīcībai. Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv
gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvijas ārpolitikas vadību K.
Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās.
Tauta un indivīdi tika atstumti no valsts pārvaldes lietām, Ulmanis vainīgs Latvijas aizsardzības spēju
vājināšanā.
Nacionāls aizspriedums – nepatika pret Baltijas vāciešiem.
1939. g ada 5. oktobrī Latvija paraksta t.s. savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību.
Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pitragā.
Tik gļēvi un noziedzīgi šis mīklainais Ulmaņa favorīts nodeva Maskavas imperiālistiem ne vien savu
vadoni un viņa operetiskos trabantus, bet arī Latvijas valsti, zemi un tautu boļševiku okupācijā.
Ne vien “vadonis”, bet simtiem tūkstošu latviešu tautas locekļu bija pēc vientiesībā un līksmībā
pavadītiem autoritārisma gadiem nodoti par upuri okupantu teroram. Un ja vēl šodien daži
autoritārisma pastarīši jaukās atmiņās par Ulmaņa laikā baudītiem labumiem var dziedāt “Lai līgo
lepnā dziesma!” un zvērēt uzticību “vadoņa” ideāliem, tad tas, nudien, izklausās kā baigs karātavu
humors.
17
Nepatika pret PSRS staļinisko režīmu un padomju okupāciju (Maskavas imperiālismu). PSRS
okupācijas varas ienākšanā vainīgs Ulmaņa režīms.
No raksta žurnālā “Zvaigzne”, 1955. gadā.
Raksts publicēts PSRS varas gados oficiālā izdevumā, tātad jau iepriekš zināms, ka sekos neatkarīgās
Latvijas valsts noliegums un zākāšana.
Par Latvijas darbaļaužu varonīgo cīņu par padomju varas nodibināšanu stāsta daudzi dokumentāli
materiāli, kas savākti un glabājas Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures muzejā. [..] Nesen muzeja
fondos tika atrastas arī interesantas, vēl nepublicētas oriģinālfotogrāfijas, kas apgaismo Latvijas
strādnieku šķiras cīņu pret nacionālistisko buržuāziju, parāda, ka bezdarbnieki bija spiesti, darbu
meklējot, veselām dienām nīkt pie Rīgas ostas vārtiem vai pie privātuzņēmēju fabrikām cerībā
dabūt kaut īslaicīgu darbu. Paužot savu protestu pret sociāli ekonomiskajiem žņaugiem un politisko
beztiesību, darbaļaužu masas Latvijas Komunistiskās partijas vadībā organizēja streikus un
demonstrācijas, kas parasti noritēja ar Komunistiskās par tijas izvirzītiem lozungiem. Sevišķi spēcīgi
strādnieku streiki un demonstrācijas norisinājās strādnieku šķiras starptautiskās solidaritātes dienā l.
maijā.
Pēc fašistiskā apvērsuma 1934. g. 15. maijā sākās viens no grūtākajiem posmiem latviešu tautas
dzīvē, [..] dzīves līmeņa pazemināšanos un politisko beztiesību, ko fašisms atnesa Latvijas darbaļaužu
masām. “Kā smags slogs gulstas uz strādnieku pleciem fašisms. Jo dienas darba ļaužu stāvoklis
paliek grūtāks un nepanesamāks. Algas nosit, darba laiku pagarina, par katru nieku izsviež kā suni aiz
fabrikas vārtiem un ja pretim runā, – tad cietumā”, raksta Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas
komitejas 1936. g ada oktobrī izdotajā proklamācijā “Cīņā pret fašistiskajiem laupītājiem!”.
Raksta fragmentā iekļauts viss PSRS propagandas spektrs un padomju ideoloģijas terminoloģija,
Latvijas Republika ir “buržuāziska”, autoritārais režīms “fašistisks”, tauta grimst nabadzībā, pret
prettautisko režīmu cīnās komunisti. Ar šādu nostāju PSRS attaisnoja Latvijas okupāciju un iekļaušanu
PSRS sastāvā 1940. gadā, ko dēvēja par “sociālistisko revolūciju”.
Divu sieviešu Mirdzas un Olgas saruna Dignājas pagastā, kas notika ap 1986. gadu, pierakstīta
aptuveni pēc atmiņas.
Saruna notikusi laikā, kad PSRS pie varas bija nācis M. Gorbačovs, pamazām sākās atklātības politika.
Cilvēki sāka nebaidīties paust savas domas, bet padomju ideoloģija joprojām bija spēkā.
Mirdza: Tikko kā nāku no veikala, gribēju nopirkt nedaudz kombikormu lopiem, kā arī jaunus gumijas
zābakus, vecie cauri, apnicis staigāt slapjām kājām.
Alma: Nopirki?
Mirdza: Nē taču, ka tavu…veikals galīgi tukšs, kombikormu pievedīšot tikai nākošnedēļ, bet par
zābakiem veikalniece neko nezināja teikt, mana izmēra neesot un nezinot kad un vai vispār būšot.
Rajona bāze šobrīd esot tukša.
Alma: Tad jau jāgaida, nekas cits neatliek! Gan jau reiz būs!
Mirdza: Kā man šis viss apnicis! Atceries Ulmaņa laikus, vai tad toreiz bija kādas preces, ko tik vien
varējām nopirkt! Abos pagasta veikalos viss bija. Tie gan bija labi laiki! Mēs, latvieši, bijām savā
zemē saimnieki, neviens netika kolhozos un sovhozos ar varu dzīts. Katram bija sava zeme! Bagāti
dzīvojām, mana tēvam Ulmaņlaikos bija 58 ha zemes, 6 govis, 2 zirgi, ap 20 aitu, sava pļaujmašīna,
viņš varēja atļauties nopirkt zābakus sev, manai mammai un mums – abām māsām.
18
Mirdza neatkarīg ās Latvijas Republikas laiku (1918 –1940) sauc par Ulmaņlaikiem (1934 –
1940). Tā ir bieži izplatīta atmiņu kļūda: cilvēkiem prātā vairāk iespiedies neatkarīgās valsts
pēdējais – Ulmaņa režīma periods.
Viss neatkarības periods, ta i skaitā Ulmaņa autoritārais režīms, caur padomju nabadzības,
apspiestības prizmu tiek vērtēts kā “zelta laiki”. Cilvēku dzīves līmenis Latvijā bija daudz
augstāks nekā PSRS.
Alma: Nav tev taisnība! Ulmaņa laikos laukos pār visu valdīja vekseļi. Kam bija zeme un nauda, tas
dzīvoja labi. Bet kam naudas nebija – tas bija nabags, savus bērnus pie budžiem ganos sūtīja. Ja tie
Ulmaņa laiki būtu turpinājušies, es savus bērnus nevarētu izskolot, vai tad es varētu visus trīs uz Rīgu
mācīties sūtīt. Man tāda nauda sapņos pat nerādījās. Tikai patiecoties Hruščovam, varēju dēlus un
meitu izskolot par velti!
Alma atminas 30. gadu lauku dzīves sociālās un tirgus saimniecības izraisītās problēmas, sociālo
nevienlīdzību. Vienlaikus viņa pakļāvusies PSRS propagandai, kas zākāja un noliedza cilvēku iespējas
Latvijas valstī iegūt izglītību. Nepieciešam s salīdzināt datus par izglītības iespējām Latvijā un PSRS
.
Mirdza: Jā, tad kad tu savus bērnus uz Rīgu mācīties sūtīji, es ar māti un māsu no Sibīrijas atgriezos,
tēvs tur kapos palika, mums nebija ne vairs savu māju, ne iedzīves! Mēs krieviem skaitījāmies budžu
ģimene.
2.2. Izvērtē savus iegūtos tekstus, atbildot uz šādiem jautājumiem.
2.2.1. Kas bija raksta autors? Vai varam to uzzināt?
2.2.2. Ko mēs zinām vai varam uzzināt par izdevumu, kur publicēts raksts ?
2.2.3. Kā raksta autors pozicionē sevi attiecībā pret Kārli Ulmani? Kā vērtē Ulmaņa lomu savā
dzīvē pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma?
2.2.4. Kā raksta autors pozicionē tautu un tās attiecības pret Kārli Ulmani? Kā vērtē Ulmaņa lomu
tautas dzīvē pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma?
2.2.5. Kā raksta autors novērtē Latvijas Republikas saimniecību un politisko dzīvi pirms 1934. gada
15. maija apvērsuma?
2.2.6. Kā autors vērtē Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pilsoņu politiskās tiesības un
demokrātiskās brīvības?
2.2.7. Kā autors vērtē politisko partiju un parlamenta kā institūciju nozīmi valsts dzīvē?
2.2.8. Vai raksta autora minētie skaitļi un dati ir korekti?
2.2.9. Vai tekstā jūtamas liekulības un iztapības iezīmes?
3.uzdevums. Vizuālo avotu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu (1934 –1940) analīze.
Atbildi uz šādiem jautājumiem!
3.1. Kāds ir bijis fotogrāfijas vai zīmējuma publicēšanas politiskais/ideoloģiskais mērķis?

19
3.2. Kādi simboli ietverti fotogrāfijā vai zīmējumā? Ko tie nozīmē, kādu vēstījumu tie nes?
3.3. Kādi paņēmieni un metodes izmantotas, lai mērķi sasniegtu? Pievērsiet uzmanību fotokameras
novietojumam, foto rakursam, ievērojiet, kas ir izcelts un kas palicis otrā plānā, ko vēsta attēla
paraksts?
3.4. Kādu iespaidu attēls atstāj uz skatītāju? Mēģiniet to nodefinēt dažās īsās tēzēs!
4. uzdevums. Atmiņu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu analīze.
Atbildi uz šādiem jautājumiem!
4.1. Ja atmiņas tapušas un publicētas pēc K. Ulmaņa autoritārā režīma – kur un kad tas noticis?
4.2. Ja atmiņas publicētas Latvijā padomju okupācijas apstākļos pēc 1940 . vai 1945. gada, sameklē
tajās padomju režīmam raksturīgo vēstures terminoloģiju, raksturīgākās frāzes, kas ilustrē neatkarīgās
Latvijas valsts vērtējumu PSRS varas laikā.
4.3. Padomā, vai atmiņās par Ulmaņa režīmu savu lomu nespēlē nepatika pret padomju varu, padomju
ekonomikas atpalicība vai nepatika pret mūsdienu negācijām?
4.4. Ja atmiņas publicētas latviešu trimdas izdevumos Rietumos, noskaidro, kāda politiskā
orientācija ir attiecīgajam preses izdevumam!
4.5. Atrodi tekstā raksturīgākos izteicienus un frāzes, kas ļauj noteikt atmiņu autora attieksmi pret K.
Ulmaņa režīmu! Kas ir atmiņu autors: režīma piekritējs vai oponents? Kas par to liecina?
III. Atmiņas un liecības par “padomju laikiem”. Atmiņu vākšana un apstrādāšana
Sasniedzamais rezultāts: izmantojot atmiņas, izpētu padomju laika fenomenus, par vienu no tiem
uzrakstu vēstures grāmatas lappusi, skaidroju atmiņu dažādības cēloņus un atmiņu nozīmi kopējā
lielā vēstures stāsta veidošanā.
1. uzdevums. Analizē atmiņu stāstu: ko par pretošanās kustību pēckara Latvijā mums stāsta
Leontīnes Sluckas atmiņas?
1.1. Uzmanīgi izlasi atmiņu fragmentu!
Atmiņu fragments. Meža meita – Leontīne Slucka
(Leontīne Slucka dzimusi 1922. gada 26. martā. Viņas tēvs bija baltvācietis, terapeits un farmaceits
Romāns Vilhelms, dzimis 1885. gadā Jasmuižā.)
[..] Tad, kad mans paps Pēterburgā pabeidza medicīnas institūtu, viņu nozīmēja strādāt Kārsavas
slimnīcā. Mamma tur ilgāku laiku strādāja par galveno pavāru. [..] Vecāmāte, papa mamma, bija Raiņa
mājskolotāja.
20
[..] Kad ienāca krievi, apkārtnes vīri sanāca uz sapulci un domāja, ko darīt.1 Mazi bērni, jaunas sievas
visiem mājās. Bet visi pateica: “ Uz mežu!” [..]
Gadu pēc laulībām2 es iegāju dzīvot mežā. Es pati dažreiz domāju, kā tas bija. Grūti bija. Iepazinos
tik jauna, man nebija vēl pilni divdesmit divi gadi, kad mani laulāja.
[..] Mēs ar manu māsu parasti cēlāmies agri, katlus kurinājām, vārījām ēst. Man mežā bija mamma,
māsas Nora un Lidija, tikai tētis ienāca vēlāk.3 Viņu sākumā neaiztika. Bet mammu jau čeka bija
arestējusi un pratinājusi, kur znots. Mammai citas izejas nebija, kā nākt mežā. Mežā iegāja arī
priesteris Štagars no Šķilbēniem. [..] Puiši nometnē izveidoja baznīcu, un tur viņš kalpoja katru rītu.
[..] Uz nometni es aizgāju dzīvot tad, kad tur viss jau bija sataisīts. [..] Supe, Cinītis, tas visu
organizēja. [..] Viņu no lidmašīnas nolaida vēl vācu laikā, un viņš organizēja visus partizānus, nolēma
Stompaku purvā taisīt lielu nometni visiem apkārtnes iedzīvotājiem. To sauca arī par Saliņu mītni.
Daudzi uz turieni arī gāja. Mežā iegāja arī krievi.
[..] Stompaku kaujā4 pirmo šāvienu deva Broņislava jaunākais brālītis Mateušs. Viņš bija dzimis 1925.
gadā, parēķini, cik viņam gadu bija! [..] Mūs visus tas uzbrukums pārsteidza. Un tad visi trūkās augšā!
[..] Pēc kaujas mēs izšķīrāmies. Mamma ar māsām gāja uz Kārsavu pie radiem. Tad viņas kādu laiku
dzīvoja Viļakā. Tad brauca uz Cēsīm, un māsa Nora iestājās māsu skolā. Cik tad viņa tur pamācījās,
kad 1949. gadā viņas izveda.
[..] Pēc Stompaku kaujas mēs pārgājām pāri Balvu lielceļam ar visiem saviem ievainotajiem. Daudz
viņu bija – no Tilžas, Baltinavas, Šķilbēniem, veda kamanās ar deviņiem zirgiem. Paps bija līdzi ar
ārsta somu. Kaujās jau papu aicināja, viņš zināja, kādas zāles ir vajadzīgas. Tā nu mēs dzīvojām
Žīguru mežos, tuvāk Vidzemes pusei. Kasījām nost sniegu, brūkleņu lapas vārījām tējā. Maizi
zemnieki deva.
[..] Daudzi mežā neizturēja. Gāja prom, padevās. Sluckim Broņislavam bija brālēns Stepans, viņam
bija zeme jāapstrādā no piecpadsmit gadu vecuma, jo tēvs jauns nomira. Stepans arī iegāja mežā. Viņa
māti spīdzināja un sita. Viņa teica:, “Dēliņ, tevis viena dēļ mēs visu ģimeni pazaudēsim. ” Viņš
bija spiests nākt ārā un pieteikties. Nāca arī ziņas no valdības, ka visiem ir piedots, ka var nākt laukā
no meža, ka nevienam nekas par to nebūs. Tad Broņislava Slucka piederīgie – tēvs, māte un brāļi
– izgāja un reģistrējās. Mēs ārā negājām.
[..] 1947. gadā nošāva manu tēvu. [..] pa meža gadiem man mati līdz gurniem bija noauguši. Iznāk
astoņi vai deviņi gadi tur pavadīti. [..] Mūs neaiztika tos četrus gadus, jo mēs nekur negājām. Pēdējo
gadu mājās, kuras vistuvāk mūsu bunkuram, ienāca dzīvot mežsargs ar ģimeni, Circenis. Deva
mums maizi. [..] Mēs gaidījām, kad būs pārmaiņas. Broņislavam bija kaut kādi sakari, bija sarunāts, ka
mūs pārvedīs ar laivu uz Zviedriju, kad nokusīs sniegs. Viņš gribēja iet uz Vidzemi, bet Circenis viņu
atrunāja. Circenis nesa mums uz bunkuru maizi puteņa laikā, kad viņa darbs bija mūsu nodošana,
tāpēc čekisti viņa mājās dežurēja.5 Gaidījām, gaidījām, kamēr mūs arestēja.
Mums uzbruka 1953. gada 15. janvārī. Sluckis vienu nošāva.6 Man sāka sist pa galvu ar šautenes laidni
[..] “Jūs to meiteni neaiztieciet! Viņa nešāva, ” viņš saka. [..] Pēc aresta es Broņislavu vairs
neredzēju. [..] Tiesā man tika prasīts nāvessods nošaujot tāpat kā vīram, bet man atstāja divdesmit
piecu gadu katorgu Sibīrijā. [..] Uz dzimteni atbraucu 1977. gadā.
( Fragmenti no Reinsone , Sanita. Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā . Rīga: Dienas grāmata,
2015 , 237 .–261. lpp.)
Vēsturniece Inese Dreimane raksta: “Pēckara bruņotajā nacionālās pretošanās kustībā Latvijā bija
iesaistītas vai nelegāli dzīvoja vismaz 429 sievietes. Tie ir 3 % no kopējā nacionālo partizānu skaita
1
Ziemeļlatgalē komunistiskās okupācijas režīms atgriezās 1944. gada augustā.
2
Leontīne Slucka pievienojās nacionālajiem partizāniem 1944. gada nogalē. Broņislavs Sluckis to izdarīja jau rudenī.
3
Precīzs laiks nav zināms, taču jādomā, ka tas bija 1945. gada sākums.
4
1945. gada 2.– 3. martā.
5
Čekisti par nacionālo partizānu notveršanu bija izsludinājuši 10000 rubļu prēmiju.
6
B. Sluckis nošāva čekistu, kurš tuvojās bunkuram, bruņojies ar ložmetēju.
21
( ap 13000). Lielākā daļa no viņām ( 219) tika arestētas, savukārt 113 gāja bojā. Vismaz 25
nacionālās partizānes pēc legalizēšanās tika deportētas 1949. gada 25.– 27. martā.
Vienlaikus jāpiemin arī tas, ka nacionālās pretošanās kustības atbalstīšanā bija iesaistītas vismaz
2770 sievietes. [..] Tomēr pats galvenais, kas jāatceras, – aiz katra no šiem skaitļiem stāv traģēdijas.
Izpostītas ģimenes, bērni, kuri kļuva par bāreņiem, un sievietes, kurām nebija lemts laist pasaulē
bērnus vai tos audzināt.”
( Reinsone , Sanita. Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā. Rīga: Dienas grāmata, 2015. 323. lpp.)
1.2. Atrodi un izpēti atmiņās minētās darbības vietas Google Maps kartēs!
1.3. Atmiņu tekstā pasvītro informāciju, kas tev tieši ļauj secināt:
• par iemesliem, kuru dēļ cilvēki “aizgāja mežā”;
• par notikumiem “meža dzīves” laikā;
• par dzīves apstākļiem mežā;
• par legalizēšanos;
• par arestu un izsūtīšanu.
1.4. Kādus netiešus secinājumus par pēckara padomju periodu vari izdarīt no L. Sluckas
dzīvesstāsta?
1.5. Kā L. Sluckas atmiņas papildina enciklopēdijā sniegto informāciju par nacionālo partizānu
kustību? Apgalvojumu pamato ar piemēriem.
1.6. Teksta malās pieraksti jautājumus, kuri jānoskaidro, lai precizētu notikumus un gūtu detalizētāku
priekšstatu par bruņoto pretestību padomju okupācijas varai pēc kara.
Noskaidro atbildes!
Piemēri jautājumiem, kuri būtu jānoskaidro.

1. Kādu palīdzību gaidīja nacionālie partizāni?
2. Kāpēc cilvēki sadarbojās ar okupācijas režīmu?
3. Kāpēc daži izgāja no meža?
4. Kas bija atmiņās minētās personības!
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/otra-pasaules-kara-beigas-latvijai-bija-jauna-
kara-sakums-kas-bija-ta-cinitaji.a293898/
5. Ko var papildus uzzināt par Stompaku purva nacionālajiem partizāniem?
https://www.sargs.lv/lv/otrais-pasaules-kars/2016-04-12/stompaku-kauja-1945-gada-2-marta
https://www.la.lv/godina-stompaku-cinitajus
1.7. Kāpēc bija veltīgi gaidīt palīdzību no Lielbritānijas un ASV?
1.8. Izpēti, kuras nacionālo partizānu cerības nepiepildījās ? Kāpēc tā notika?
1.9. Pēc rūpīgas atmiņu analīzes un papildjautājumu izpētes grupās izveidojiet uzmetumu mācību
grāmatas lappusei par bruņoto nacionālās pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara. Izveidojiet
kritērijus zinātniski precīzai, interesantai un vizuāli pievilcīgai mācību grāmatas lappusei.
2.uzdevums. Uzrakstīt vēstures grāmatas lappusi par vienu paša izvēlētu padomju
okupācijas perioda Latvijas vēstures tematu, izmantojot apkopotu informāciju no ģimenes
locekļu vai paziņu atmiņu stāstiem un viņu foto albumos sameklētajām fotogrāfijām, kā arī
22
salīdzināt to ar uzziņu literatūrā un dažādos informācijas avotos sastopamajiem skaidrojumiem

un vērtējumiem.
2.1. Iepazīsties ar pievienotajiem tekstiem!
A. Vēsturniece Daina Bleiere skaidro: “Tradicionāli starptautiskajās tiesībās ticis uzskatīts, ka

okupācija ir samērā neilgs laika posms, kam jābeidzas vai nu ar teritorijas aneksiju, vai arī ar tās
atbrīvošanu no okupētājvalsts klātbūtnes. Ja okupācija ieilgst, tā uzskatāma par de facto aneksiju,
turklāt okupēto teritoriju aneksija ir prettiesiska. Vienīgais veids, kā aneksiju varēja padarīt par
likumīgu, bija panākt tās vispārēju starptautisku atzīšanu, bet PSRS pēc Otrā pasaules kara tas
neizdevās. Tādējādi okupācijas stāvoklis netika pārtraukts 05.08.1940 , kad notika Latvijas faktiskā
aneksija jeb inkorporācija PSRS sastāvā, un okupācija starptautiski tiesiskā aspektā turpinājās līdz pat
pilnīgas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Laika posms no 1944. līdz 1945. gadam, kad
padomju karaspēks atguva kontroli pār Latvijas teritoriju līdz 21.08.1991., kad valsts pilnībā
atjaunoja neatkarību, ir padomju otrreizējā okupācija. ”
https://enciklopedija.lv/skirklis/22220-padomju-otrreiz%C4%93j%C4%81-okup%C4%81cija-Latvij%C4%81
B. “Kolos” un “Ņiva” – Latvijas un visas padomijas lauku ainavas neatņemama daļa kolhozu
/sovhozu laikos. Būdams pilsētas bērns, uz šiem tehnikas gigantiem skatījos ar lielu bijību un respektu.
Kad 10 vai 15 kombaini vienlaikus devās “cīņā par ražu”, skats un skaņas fons bija iespaidīgs. Ne
mazāk iespaidīga bija kombainu kolonnas majestātiski lēnā braukšana pa lauku ceļiem, kaut kas tajā
likās nedaudz militārs. Lauku lielražošana ainaviski disonēja ar Latvijas mazajām lauku viensētām,
nelielajiem tīrumiem mežu ielokos. Tā likās toreiz, tagad daudzi mazie tīrumi jau aizauguši, bet par
bijušām viensētām liecina tikai veci krūmos ieauguši ābeļu dārzi.
( Valda Klišāna ieraksts Facebook 2020. gada 29. maijā)
C. Cīņa ar nezālēm garās biešu vagās – tas man asociējas ar padomju laiku vasarām laukos pirms
gandrīz piecdesmit gadiem. Vairumam sovhoznieku ģimeņu bija jāizravē un jānovāc bietes sovhoza
lopiem. Lielo biešu lauku sadalīja gabalos, iemērot ģimenēm 0 ,15 –0 ,30 ha lielas
platības. Vecāki strādāja, tāpēc bērni bija galvenie ravētāji.
( Anna. Par nepatīkamākajiem lauku darbiem. 15.06. 2020)
2.1.1. Izraksti vai pasvītro vārdus/ terminus, kuri tekstos, tavuprāt, raksturo padomju periodu.
2.1.2. Atsaucot atmiņā savas zināšanas, kopīgi pārrunājiet ko šie termini raksturo. P iemēram,
kāpēc teica “ piešķīra dzīvokli” – kas piešķīra, kāpēc? Iespējams, ka esi dzirdējis sarunas: “
Toreiz bija…, mums šo dzīvokli piešķīra..., vecāki devās strādāt uz Liepāju pēc sadales augstskolā...
” Citreiz tika spriests par VEF radioaparātiem, “Rīga ” markas veļas mašīnām un mopēdiem,
pilngadības svētkiem .
2.2. Izpēti nacionālās enciklopēdijas šķirkli “ Padomju otrreizējā okupācija Latvijā”

un
https://enciklopedija.lv/skirklis/22220-padomju-otrreiz%C4%93j%C4%81-okup%C4%81cija-Latvij%C4%81
atrodi padomju okupācijas laika periodu kopīgās un atšķirīgās iezīmes. Apkopo iezīmes tabulas veidā!
2.3. Kad esi izlasījis atmiņu fragmentus un iepazinies ar enciklopēdijas tekstu, padomā, kurš
temats tevi vairāk interesē – ikdienas dzīve, svētki, ekonomika, kultūras pasākumi, ceļošana, skola,
vēstures mācīšana utt. Izvēlies vienu tematu, par kuru intervēsi radiniekus vai paziņas.
23
2.4. Atrodi klases biedrus, kuri izvēlējušies tādu pašu tematu kā tu. Kopīgi pārrunājiet un
vienojieties par jautājumiem, kurus uzdosiet sarunās/intervijās.
• Formulējiet jautājumus, kas atbilst izvēlētajam tematam ( piemērs – atgādne nr. 1).
• Padomājiet, kuru/kurus cilvēkus jūs intervēsiet ( piemēram, ja izvēlēts temats “ darbs
un ekonomika”, daudzpusīgāku informāciju iegūsiet, intervējot dažādu profesiju
pārstāvjus).
• Uzrakstiet iespējamos jautājumus un konsultējieties ar skolotāju.
2.5. Vienojieties par intervijas laiku. Interviju ierakstiet. Pēc tam noklausieties un izrakstiet
informāciju (minētos faktus, personas, vietas, viedokļus, trāpīgus stāstītāja izteicienus), ko
izmantosiet, salīdzinot informāciju ar citu klases biedru veikumu. Pierakstiet datus par intervējamo.
Noskaidrojiet intervijas sniedzēja saistību ar notikumiem par kuriem stāsta ( piemēram, vai viņš bijis
to dalībnieks vai arī informāciju ieguvis no citiem).
2.6. Padomājiet, vai pietiek informācijas par izvēlēto tematu. Iespējams, ka būs jāuzdod papildu
jautājumi vai jāintervē vēl kāds cilvēks.
2.7. Grupā apkopojiet iegūto informāciju. Atrodiet, kas atmiņu stāstos ir līdzīgs un kas –
atšķirīgs. Pamatojiet, kāpēc cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi par vienu un to pašu tematu.
2.8. Uzrakstiet katrs savu vēstures grāmatas lappusi, bet izmantojiet grupā apkopoto informāciju.
2.9. Izpētiet izvēlēto tematu mācību grāmatā un enciklopēdijā. Par padomju varas attīstības
posmiem vari vēlreiz izpētīt Dainas Bleieres grāmatu “Eiropa ārpus Eiropas: dzīve Latvijas PSR
” (Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015; 35.– 38. lpp.).
2.10. Izveidojiet klasē laika līniju, uz kuras novietojiet uzrakstītās mācību grāmatu lappuses. Vienā
laika līnijas pusē ierakstiet svarīgākos notikumus, kas minēti mācību grāmatās. Pretējā pusē
atbilstošā vietā novietojiet jūsu grāmatas lappuses.
2.11. Atsaucoties uz iepriekšējām zināšanām, skaidrojiet atmiņu dažādības vai pretrunīguma cēloņus.
2.12. Seciniet, kāda ir atmiņu nozīme lielās/ kopējās vēstures stāstā. Secinājumu pamatojiet ar
vismaz diviem argumentiem vai piemēriem.
2.13. Ja nepieciešams , uzlabojiet un pilnveidojiet uzrakstīto mācību grāmatas lappusi.
2.14. No uzrakstītās vēstures grāmatas lappusēm izveidojiet virtuālu mācību grāmatu.
IV. “Dziesmotā revolūcija” un Latvijas Republikas neatkarības atgūšana, šī

procesa periodizēšana
Sasniedzamais rezultāts: Secināšu un klases biedriem argumentēti izskaidrošu, kā notika pārmaiņas

Latvijas iedzīvotāju attieksmē pret valstiskās neatkarības atjaunošanas ideju un kad to pieņēma
sabiedrības vairākums.
1.uzdevums. Atbildi uz jautājumiem un izskaidro, kā notika pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju

attieksmē pret valstiskās neatkarības atjaunošanas ideju un kad to pieņēma sabiedrības
vairākums.
1.1. Noskaties 2016. gadā izveidoto video – TV sižetu par Latvijas cilvēktiesību aizstāvības
grupas “Helsinki-86” dibināšanas trīsdesmitgadi: “Trīsdesmit gadi kopš grupas “Helsinki-86 ”
dibināšanas”. (Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/trisdesmit-gadi-kops-grupas-
helsinki-86-dibinasanas.a194206/ )
24
Skatoties video, atzīmē pierakstos informāciju no individuālajiem atmiņu stāstiem, kas izskaidro,
kāpēc publiski neatkarības atjaunošanas ideja 1987.– 1988. gadā vēl netika pausta. Izlasi arī
tekstu zem video. Apkopo un noformulē iemeslus pierakstos.
1.2. Veic nelielas intervijas ar trijiem Trešās atmodas aculieciniekiem un noskaidro, kāda bija
viņu attieksme pret Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1987 .–1988. gadā. Kas šo attieksmi
ietekmēja vai noteica? Kam piederēja vara Latvijā tajā laikā? Vai publiski izskanēja neatkarības
atjaunošanas aicinājumi? Kā un kāpēc intervējamo attieksme mainījās nākamajos gados? Respektē
cilvēka nevēlēšanos dalīties ar šādu informāciju, jo tā ir ļoti personiska (ņem vērā tev jau zināmo
individuālo atmiņu raksturojumu).
1.3. Kā sabiedrības noskaņojums Atmodas sākumā raksturots tiesību vēsturnieka T. Jundža

pētījuma fragmentā? Vai vēsturnieka rakstītais saskan ar informāciju, kuru ieguvi, intervējot
aculieciniekus?
Atmoda Latvijā nebūt nesākās ar prasībām atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Sākotnēji tās bija vien
prasības par lielāku demokrātiju un plašākām cilvēku tiesībām, savienoto republiku reālāku
suverenitāti Padomju Savienības sastāvā. [..] Atbalsts demokratizācijai un tiesiskas valsts veidošanai,
prasības ļaut Latvijas iedzīvotājiem pašiem lemt savu likteni bija sabiedrības uzmanības centrā visa
1988. g . – Atmodas pirmā gada garumā. Nevienā no lielākajiem sabiedriski politiskajiem
forumiem 1988. g. netika izvirzīts jautājums par Latvijas neatkarības atjaunošanu vai neatkarīgas
valsts izveidošanu. [..] Pēc gandrīz piecdesmit pavadītajiem gadiem okupācijas un totalitārā režīma
apstākļos brīvības apziņa modās lēnām un piesardzīgi. Demokratizācijas procesiem pieņemoties spēkā,
drīz vien atsevišķas sabiedriskās organizācijas uzdrošinājās izvirzīt un publiskot prasību par Latvijas
pilnīgu neatkarību, ar to saprotot pilnīgu atdalīšanos no Padomju Savienības un tās karaspēka izvešanu
no Latvijas. Pirmās organizācijas, kas šo prasību izvirzīja, bija Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas
grupa “Helsinki–86”, Vides aizsardzības klubs un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK).
Jundzis, T. Latvijas neatkarības atjaunošanas dažādie ceļi: tiesiskais pamatojums un īstenošana
(1989 –1991) [tiešsaiste]. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis 2013. gads 67. sējums 1./2. numurs
4. lpp. [skatīts 2020.gada 29.jūnijā] Pieejams: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/67_1-2/1_talavs
%20Jundzis.pdf
2.uzdevums. Individuāli vai pāros veidot digitālu laika līnija “Latvijas valstiskās neatkarības
atjaunošanas idejas attīstība sabiedrībā 1986.– 1991. g adā”.
2.1. Aplikācijā Padlet sagatavo vietni laika līnijai “Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas idejas
attīstība sabiedrībā 1986 .–1991. g adā”. Izmanto atgādni nr.1. Atceries, ka ar šo laika līniju
būs jādalās ar klases biedriem , tāpēc veido to uzskatāmu, citiem viegli uztveramu.
2.2. Laika līnijā izveido 10 ierakstus, kuri atspoguļo, kā attīstījās neatkarības atjaunošanas ideja.
2.3. Kā vienpadsmito ierakstu pievieno secinājumu , kad Latvijas sabiedrība pieņēma ideju par
valstiskās neatkarības atjaunošanas nepieciešamību. Secinājumu argumentē.
Atbalsta informācija laika līnijas veidošanai
1 . Veidojot laika līniju, ievēro šādus norādījumus.
• Izvērtē notikumu atbilstību. ( Kāda ir laika līnijas tēma? Vai izvēlētais notikums atspoguļo
neatkarības atjaunošanas idejas attīstību?) Komentārā jāpaskaidro, kā konkrētais
notikums/norise ietekmēja neatkarības atjaunošanas idejas attīstību.
• Laika līnijā jāievieto 10 notikumi/ norises.

25
• Pārbaudi faktu precizitāti!
• Ievēro notikumu hronoloģisko secību!
• Norādi precīzus gadus un datumus!
• Komentējot notikumus, ievēro pareizrakstības normas, nepieļauj stila un satura kļūdas!
• Seko, lai tehniskais izpildījums būtu rūpīgs, izmanto Padlet lietojumprogrammas iespējas:
lieto fona krāsas; ja nepieciešams, pievieno attēlus, video fragmentus, dokumentus; īpaši izcel
notikumus, kuriem ir lielāka nozīme.
2 . Atceries, kādas sabiedriskās organizācijas un tautas kustības darbojās laikā, kuru tu pēti:
“Helsinki-86”, Vides aizsardzības klubs, LNNK, Latvijas Republikas Pilsoņu kongress, Latvijas
Tautas fronte, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, nacionālās kultūras biedrības.
3 . Kuras bija nozīmīgākās vēsturiskās personas attiecīgajā laika posmā?
4 . Pārskatu par nozīmīgākajām norisēm meklē Nacionālajā enciklopēdijā: Krūmiņš, G. Latvijas

neatkarības atjaunošana . Nacionālā enciklopēdija. Pieejama:
https://enciklopedija.lv/skirklis/22218-Latvijas-neatkarības-atjaunošana
5 . Ieskats Latvijas vēstures svarīgākajos jautājumos pieejams:

https://www.mk.gov.lv/sites/default/files/editor/lv_vesture100gadei.pdf
6 . Laika līnijas veidošanā tev noteikti noderēs interneta vietne “Barikadopēdija”. Tā ir

pieejama: https://www.barikadopedija.lv/raksti/S%C4%81kumlapa. Izpēti laika līniju tās sākumlapā
un pa gadiem sagrupēto notikumu hroniku šķirklī “Hronika”. Neiedziļinies detaļās, bet meklē
notikumus, kas parāda iedzīvotāju attieksmi pret valstisko neatkarību.
7 . Vizuālos un audiovizuālos materiālus meklē: Redzi, dzirdi Latviju! Latvijas Nacionālā arhīva
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālā
krātuve. Pieejams: http://www.redzidzirdilatviju.lv/lv/
8 . Notikumu atspoguļojumu drukātajos plašsaziņas līdzekļos atradīsi Latvijas Nacionālās digitālās

bibliotēkas vietnē “ periodika.lv”. Pieejams: http://periodika.lv/
2.4. Dalies ar laika līniju ar klases biedriem un skolotāju.
2.5. Klasē izlozējiet , kuru 3 klases biedru veidotās laika līnijas katrs no jums izpētīs .
2.6. Izpēti 3 klases biedru veidotās laika līnijas, to noslēgumā ievieto ierakstu, kas pamatojas 3P pieejā
(paslavē, pajautā, piedāvā).
3.uzdevums. Pārrunājiet klasē šādus jautājumus.
3.1. Kādus secinājumus izdarījāt par to, kad Latvijas sabiedrība pieņēma domu/ideju par
valstiskās neatkarības atjaunošanas nepieciešamību?
3.2. Kādi bija iemesli, kuru dēļ daudzi cilvēki uzreiz nebija gatavi pieņemt neatkarības atjaunošanas
ideju? Vai šie cilvēki būtu jāuzskata par padomju režīma atbalstītājiem? Kādi vēsturiskie apstākļi
26
ietekmēja viņu nostājas maiņu? Vai visas sabiedrības grupas atbalstīja/atbalsta neatkarības ideju pēc
valstiskās neatkarības atjaunošanas? Vai varat iztēloties, kā jūs rīkotos tajā laikā un kas noteiktu
jūsu izvēli?
V. Kultūras mantojums kā vēsturiskās atmiņas un apziņas nesējs
Sasniedzamais rezultāts: Iepazīšos ar pretrunīgām viena kultūras mantojuma piemēra interpretācijām

un pretrunīgiem viedokļiem par to. Tos izvērtēšu un salīdzināšu, lai izdarītu secinājumus un veidotu
argumentus diskusijai “Kultūras mantojuma kā vērtības nozīme un sabiedrības iesaistīšanās iespējas tā
saglabāšanā starpkaru periodā un mūsdienās” par attieksmi pret kultūras pieminekļiem dažādos laika
periodos un to saistību ar vēsturisko atmiņu un apziņu , izmantojot Doma laukuma un Vecrīgas ielu
regulācijas projekta piemēru.
1. uzdevums. Izlasi diskusiju par Doma laukuma funkcijām un vēsturi, izpēti Vecrīgas plānu
vai karti un izpildi prasīto.
Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “Latvijas Avīzes” diskusija
(fragmenti)
Kādi ir kritēriji pasākuma rīkošanas saskaņojumu saņemšanai Doma laukumā? Diskusijā piedalās
Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzevičs, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras vēstures un
teorijas katedras vadītājs, profesors Jānis Krastiņš un Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš. [..] Redakciju
sarunā pārstāvēja žurnālisti Olafs Zvejnieks un Ilmārs Randers.
Rīgas Doma baznīcas pārvaldes iebildumu dēļ augusta sākumā Doma laukumā nenotika Vispasaules
alus dienas gadatirgus, ko organizēja alus, iesala dzērienu un kvasa biedrība “Alus brālība”. Baznīca
iebildumus pamatoja ar pasākumam nepiemērotas vietas izvēli, savukārt organizators to vērtēja kā
klaji despotisku un divkosīgu attieksmi, jo, piemēram, Zāļu, Miķeļdienas, Ziemassvētku un citi līdzīga
rakstura gadatirgi Doma laukumā tomēr notiek.
J. Radzevičs: – Tas ir saprotami, ka rīkotāji pasākumus grib organizēt cilvēkiem atpazīstamā vietā,
redzamā un populārā. Tādu Rīgā ir maz. Saskaņošanas gaitā diskusijas ar organizatoriem rodas ne tikai
Doma laukuma gadījumā, bet arī par laukuma izmantošanu pie Brīvības pieminekļa, pēdējā laikā – arī
par AB dambi, kur tagad plīvo Latvijas Republikas karogs. Visām šīm vietām ir savs morāls slogs, ko
nevar ignorēt un runāt tikai par zemes robežām, kas kuram pieder. [..] rīkotāji pasākumu organizēšanas
kārtību zina, tā ir publicēta, visiem pieejama un uz visiem attiecināma. Arī pilsēta, lai gan pati pieņem
gala lēmumu par atļauju, savus pasākumus Doma laukumā saskaņo gan ar Radio māju, gan baznīcu.
[..] Pilsētai jārespektē visi viedokļi, mūsu interese nav atcelt pasākumu. Piedāvājam alternatīvas vietas,
un tā tas bija alus gadatirgus sakarā. [..]
E. Godiņš: – Vērtējot šo pasākumu no baznīcas viedokļa, ņēmām vērā, ka katra lieta uzliek savu
nospiedumu, ko nes līdzi. Manuprāt, šodien būtu jārunā nevis par konkrēto gadījumu, bet pavisam
dziļi – kas veido Doma laukuma identitāti? Blakus esošā Doma baznīca kā nacionālas nozīmes
svētvieta ir noteikta ar likumu. Ir jābūt izjūtām, kādas lietas mēs tur blakus varam darīt. Problēma
varbūt nemaz nav alū, bet tieši sajūtā, ka katrai lietai ir sava atbilstoša vieta. Baznīca caur gadsimtiem
nes noteiktu tradīciju, un šī loma dažkārt tiek slavēta, dažkārt pelta. Ar to mēs rēķināmies.
O. Z.: – Saskaņošanas jēga ir, lai pasākumi netraucētu radio ierakstus un baznīcas dievkalpojumus un
koncertus. Man šķiet, ka laukums pie Doma baznīcas būtiski atšķiras no laukuma pie Aglonas
bazilikas – pēdējais pieder baznīcai, bet Doma laukums ir pašvaldības īpašums. Kādi iebildumi
baznīcai var būt pret pasākumu rīkošanu, ja vien tie netraucē dievkalpojumus?
27
I. R.: – No pasākuma organizētāja saņēmām ziņu, ka alus gadatirgum bija pieteikušies 58 no 62

Latvijā esošajiem aldariem, kā arī maizes cepēji un siera ražotāji.
E. G.: – Atkārtošu vērtējumus no baznīcas viedokļa. Pirmkārt, neatbilstošs pasākums pie svētvietas.
Kam būtu kompetence izvērtēt jēdzienu “svēts”?
J. K.: – Uzskatāt, ka Doma laukums ir svēta vieta?
E. G.: – Baznīca ir svēta vieta. Ja viss tik viennozīmīgi būtu skaidrs, nenotiktu arī šī diskusija.
Otrkārt, Doma laukuma identitāte nav saistīta tikai ar tirdziņiem, bet, piemēram, ar barikādēm, citiem
notikumiem, kas latviešu uztverē ir svēti. Ir cilvēki, kuriem patīk alus, – šī sabiedrības daļa konfliktu
tur neredz. Citiem vērtību uztvere ir citādāka. Galu galā visu nosaka Rīgas dome, kas ir vēlēta
institūcija, lai pārvaldītu sabiedrisko sektoru. [..]
O. Z.: – Krastiņa kungs, vai Doma laukumam ir kāda sakrāla nozīme, kā to uzskata baznīca?
J. K.: – Doma laukums veidojās pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē. Tad Latvijā mēģināja īstenot
ideju, kas Vācijā bija populāra jau 19. gadsimtā, proti, atbrīvot no apkārtējās apbūves viduslaiku
baznīcas, kas praktiski visas bija ieaugušas ar baznīcu nesaistītās ēkās. Kaut arī Doma baznīcai saskare
ar piebūvētām ēkām bija tikai Rietumu galā, tā laika prezidenta vietas izpildītājs (kā mums tagad
jāsaka) Kārlis Ulmanis šo ideju realizēja ar plašu vērienu, nojaucot vairākus kvartālus. Senās apbūves
robežas ir marķētas laukuma bruģī. Līdzīgā veidā telpiski paplašinājumi notika arī citās vecpilsētas
vietās. [..] Līdz tam Rīgai publiskās vietas jēdziena “laukums” telpiskajā izpratnē nebija, jo laukuma
izjūta sākas tad, kad apkārtējie telpiskie ietvari ir zemāki nekā attālums līdz tiem. Vecrīgas mērogam
divus hektārus plašais Doma laukums ir neadekvāti liels, jo visa vecpilsēta ir tikai 35 ha, tomēr šodien
tas ir ļoti pieņemami un adekvāti, ka tajā notiek dažādi publiski pasākumi, kas spēj šo laukumu
atdzīvināt un piepildīt ar funkciju. Visiem, kuri tur piedalās, tā ir izcila vieta, lai novērtētu Rīgas
arhitektūras vēsturi, sākot no viduslaikiem. Kā mācību grāmatā redzami visi stili, izņemot renesansi!
Tā ka publiskiem kulturāliem pasākumiem tā ir īstā vieta, bet aizliegt vajadzētu tikai tādus, ko arī
nekur citur pilsētā nevarētu rīkot! [..]
O. Z.: – Sarunas noslēgumā tomēr atgriezīsimies pie iedzeršanas pasākumu skaņošanas. Tātad – prom
no baznīcas, prom no centra?
J. R.: – Saprotam, ka Vecrīgā nekad nebūs tik kluss kā Meža kapos, taču mums ir jārespektē tur esošie
iedzīvotāji un uzņēmumi.
Ja organizators savlaicīgāk būtu skaidrojis un diskutējis – iespējams, lēmums būtu citāds. Divas
nedēļas pirms pasākuma rīkošanas – tā nav laba prakse.
Ir bijuši arī citi sarežģīti saskaņojami pasākumi, piemēram, tāds Doma laukumam neparasts pasākums
kā pludmales volejbola turnīrs. Tur arī bija domstarpības, taču toreiz bija laiks diskutēt, pārliecināt un
pārplānot. Rezultātā pasākums notika un notiks arī šogad. Izšķīra radoša pieeja un oriģināli argumenti.
Līdzīgi bija ar pasākumu ar Berlīnes lāču statujām. Par iecerētajiem alus svētkiem diemžēl nevar teikt
to pašu, tika piedāvātas alternatīvas, no kurām organizatori kategoriski atteicās. Kopumā – lai arī
atteikumi mēdz būt, tie nav biežāk kā reizi gadā.
O. Z.: – Latvijas sabiedrības attiecības ar baznīcu nav vienkāršas. Šķirta no valsts, tomēr valsts un
sabiedrības lietās iejaucas. Arī šajā gadījumā baznīca savu lēmumu neizskaidroja. Vai tā nebija kļūda?
J. R.: – Gala lēmums tomēr ir domei, tādēļ arī mums to var pārmest. Par to šķirtību? Satversmes
preambulā tomēr ir atsauces uz kristīgām vērtībām, arī valsts pārvaldē strādā kapelānu dienesti. Es
tomēr nevilktu šeit robežas un nerunātu par šķirtību.
E. G.: – Pats jautājums jau ietver sevī apgalvojumu, ka baznīca nav sabiedrības daļa, kam nevaru
piekrist. Runājot par konkrēto gadījumu – mums nav PR konsultantu armijas, kas tikai gaida signālu,
lai skaidrotu katru lēmumu. Tas tomēr ir mūsu pašu laiks un ziedotāju līdzekļi. Domāju, ka alus
28
ražotājiem līdzekļu pietiek, lai rosinātu arī šo sarunu. Baznīca tādas lietas neinicē. Es nezinu, vai
tādam cilvēkam, kurš nesaprot, ka Doma laukumā svētki alum nevar notikt, to vispār var izskaidrot.
J. K.: – Lai gan neesmu alus piekritējs, arī man tomēr gribētos skaidri zināt, kādēļ tāds publisks
pasākums kā alus svētki Doma laukumā notikt nevar, jo tas ir publisks laukums pēc definīcijas.
Manuprāt, baznīca šeit uztiepj savu viedokli. Celtne ir svēta, bet blakus pastāvēšana ar publiskām
aktivitātēm – neredzu pretrunu. Tas izskatās nepārdomāti no abām pusēm – gan organizatora, gan
aizliedzēja.
E. G.: – Ir lietas, ko publiski pieņem visur, un lietas, ko publiski pieņem, bet ne visās vietās. Šeit bija
runa par publiski pieņemamu pasākumu, bet palika jautājums – vai šajā vietā.
O. Z.: – Tad varbūt Rīgas dome var definēt, kādi publiski pasākumi Doma laukumā tiks atļauti un kādi
aizliegti?
J. R.: – Ilglaicīgā darba pieredze man liek izvairīties no kategorismiem, velkot robežas balts/melns,
atļauts/neatļauts. [..] Katrs pasākums ir jāvērtē atsevišķi, un galvenā nasta – pārliecināt sabiedrību, ka
pasākums būs noderīgs, – jānes organizatoram.
E. G.: – Ņemot vērā alkohola nodarīto postu, diez vai baznīca atbalstīs jebkura alkohola svētku
rīkošanu Doma laukumā. Taču alus darītāju amata svētki – tas varētu būt kompromiss, ko varētu
apsvērt. Mums ir jābūt atbildīgiem par signāliem, ko raidām no Doma laukuma.
(Randers, I. Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA” diskusija, 2019. gada
15. augusts. Pieejams: https://www.la.lv/kam-domats-doma-laukums )
29
Galvas pilsētas Rīgas centra rajons (plāns). Rīga : Valsts papīru spiestuve, 1938. gads. Pieejams:
https://dom.lndb.lv/data/obj/49487.html
Mūsdienu Vecrīgas karte (fragments). Pieejams: http://www.balticlines.lv/images/map_oldr.gif

30
Doma laukums
1.1. No teksta “Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA” diskusija
(fragmenti)” un papildus informācijas avotiem secini un ar saviem vārdiem paskaidro:
• no kādas ēkas nosaukuma atvasināts laukuma nosaukums?
• kad šī ēka ir tapusi un ar ko tā ir nozīmīga?
• kad, kāpēc un kā tika izveidots Doma laukums?
• kāda ir Doma laukuma nozīme mūsdienu Latvijas sabiedrībā?
1.2. Izmanto uzskaitītos informācijas avotus un izveido kritērijiem atbilstošu tabulu, kurā apkopo
informāciju par ēkām, kas ieskauj Doma laukumu.
Informācijas avoti:
• uzmanīgi pārlasi tekstu “Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA”
diskusija (fragmenti)”;
• uzmanīgi izpēti “Galvas pilsētas Rīgas centra rajons (plāns)” un “Mūsdienu Vecrīgas karte
(fragments )”;
• izmanto savas zināšanas;
• izmanto papildus informācijas avotus (piemēram, Nacionālo enciklopēdiju
https://enciklopedija.lv/, pētījumu “Arhitektūras stili Latvijā”
https://mantojums.lv/media/uploads/dokumenti/petijumi/arhitekturas_stili_latvija.pdf u.c.).
Zemāk piedāvāts kritēriju saraksts tabulai, kas tev jāizveido. Šo sarakstu vari izmantot kā
kontrolsarakstu, lai pārliecinātos, ka esi iekļāvis tabulā visu nepieciešamo informāciju.
Kritēriji Iekļauts Vēl

31
jāiekļauj
Tabulā iekļautas visas ēkas, kas atrodas blakus mūsdienu Doma

laukumam.
Norādīts laiks, kad ēka tika uzcelta.
Norādīti ēku nosaukumi mūsdienās. Ja ēku dažādos vēstures periodos

sauca dažādi, tad iekļauti visi nosaukumi hronoloģiskā secībā.
Norādīts, kādam arhitektūras stilam pieder katra ēka.
Ja pētniekiem ir zināms ēkas arhitekts, tad tas norādīts tabulā .
Norādīts, kāda bijusi ēkas sākotnējā funkcija, kāpēc to uzcēla?
Hronoloģiskā secībā norādīts, kādas citas funkcijas ēka pildījusi laika

gaitā.
1.3. Diskutē klasē par Doma laukuma funkciju.

1.3.1. No teksta “Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA” diskusija
(fragmenti)” secini un ar saviem vārdiem noformulē:
a) par kādu problēmjautājumu notiek diskusija;
b) kāda nozīme šajā diskusijā ir Doma laukumam?
1.3.2. No teksta “Kam domāts Doma laukums? Vai alus svētkiem tur ir vieta? “LA” diskusija
(fragmenti)” secini, kādu institūciju pārstāvji piedalījās diskusijā. Ar saviem vārdiem noformulē katra
diskusijas dalībnieka un viņa pārstāvētās institūcijas viedokli par problēmjautājumu.
Institūcija un tās pārstāvis vai pārstāvji Viedoklis
1.3.3. Izmanto informāciju, kuru apkopoji tabulā un noformulē ticamus pieņēmumus par to,
kādi faktori nosaka katras institūcijas un tās pārstāvja vai pārstāvju viedokli par problēmjautājumu.
Salīdzini savus pieņēmumus ar klases biedru pieņēmumiem . Ja pieņēmumi ir atšķirīgi,
vienojieties par ticamāko vai izveidojiet no vairākiem pieņēmumiem vienu.
1.3.4. Teksta pēdējā rindkopā rakstīts: “ [..] diez vai baznīca atbalstīs jebkura alkohola svētku rīkošanu
Doma laukumā. Taču alus darītāju amata svētki – tas varētu būt kompromiss [..]”. Izmanto savas
zināšanas un, ja nepieciešams, atrodi papildus informāciju, un pamato , kāpēc alus darītāju amata
svētki varētu notikt Doma laukumā, bet pret alus svētkiem radās principiāli iebildumi?
32
Pamatojumā atceries izmantot vēstures faktus!

1.3.5. Izplāno un ar saviem vārdiem uzraksti 300 vārdus garu stāstījumu vienaudzim no citas valsts,
kurā iekļauj šādu informāciju par Doma laukumu:
• tā atrašanās vieta, īsa tapšanas vēsture;
• kādas svarīgas ēkas atrodas tam blakus (sniedz arī īsu to raksturojumu);
• Doma laukuma nozīme un tās izmaiņas 20 .–21.gs. laikā (īss raksturojums).
2. uzdevums. Izlasi teksta fragmentus A un B un izpildi prasīto.

A. Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā (fragments)
“Pieminekļu aizsardzības būtības izpratnei mūsdienās tiek izmantots jēdziens “pieminekļu
politika” (vācu val.: die Denkmalpolitik), kas ietver gan tiešo pieminekļu aizsardzības darbu, gan tā
vēsturisko un sociālo kontekstu. Pieminekļa jēdzienam vienmēr piemīt arī noteikta politiskā dimensija,
kuru veido, no vienas puses, valsts ideoloģiskais “pieprasījums” attiecībā ar vēstures interpretāciju un,
no otras puses, pieminekļu aizsardzības darbinieku gatavība zināmu sociālo ideālu vārdā pieņemt varas
struktūru izteiktos sadarbības piedāvājumus. Tādejādi pieminekļu aizsardzības pasākumi ietver
sabiedrībai nozīmīgu kultūras vēstures liecību apzināšanu, atlasi un aizsardzību, piešķirot šiem
objektiem ne tikai māksliniecisku un vēsturisku vērtību, bet arī noteiktu sociālpolitisko nozīmi.” [..]
“Nacionālisma ideoloģijas ietekmē arhitektūras pieminekļi sabiedrībās apziņā kļuva par kultūras
simboliem ar politisku nozīmi – to saglabāšana tika atzīta par būtisku visai sociālo attiecību sistēmai.
Vēsturiskās celtnes uztvēra kā apstiprinājumu pagātnes tradīciju spēkam un nozīmei, tādēļ tām
piešķīra ne tikai estētisku, bet arī didaktiski audzinošu vērtību.”
(Mintaurs, M. Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā. Rīga: Neputns, 2016, 233 .–
234. lpp.)
B. Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā (fragments)
“Autoritārā režīma pastāvēšanas laikā valsts līmenī deklarētā selektīvā un etnocentriskā
attieksme pret Latvijas arhitektūras mantojumu sasniedza apogeju [..] Par šādas pieejas praktiskajiem
rezultātiem liecina historiogrāfijā labi pazīstamais Vecrīgas rekonstrukcijas projekta piemērs.
Ideja par Vecrīgas rekonstrukciju radās pirms autoritārā režīma izveidošanās. 1924. gada 23.
janvārī Iekšlietu ministrija apstiprināja Vecrīgas ielu regulācijas projektu, kurš paredzēja nojaukt
Rīgas Domam, kā arī Svētā Pētera un Svētā Jāņa baznīcai piegulošo apbūvi. Pret to Latvijas
Būvinženieru biedrības vārdā protestēja LU Arhitektūras fakultātes profesors Eduards Veiss. Viņš
uzsvēra, ka “šis projekts ir sevišķi kļūmīgs, viņš vēl tagad spokojas pilsētas būvvaldes rezolūcijās un
mūsu uzskatam ir absolūti pretējs kā attiecībā uz Rīgas vecpilsētas lomu, tā arī attiecībā uz
vecpilsētu regulēšanu vispār”. Divdesmito gadu beigās Arnolds Lamze un Eižens Laube iestājās par
valsts administratīvā un darījumu centra pārcelšanu uz Ķīpsalu, kā argumentus minot Vecrīgas
arhitektūras mantojuma saglabāšanu un iespēju izvairīties no dārgās un sarežģītās ielu paplašināšanas.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē situācija mainījās, tika aktīvi propagandēta ideja par Vecrīgas
ielu tīkla rekonstrukciju, formāli pamatojot to ar nepieciešamību uzlabot pilsētas rajona saimniecisko
dzīvi. Šādu pilsētbūvniecības koncepciju pieprasīja autoritārais režīms: Kārlis Ulmanis, būdams arī
tikko izveidotās Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs, 1936. gadā izvirzīja uzdevumu
“latviskot” valsts galvaspilsētu. Tas nozīmēja vēsturiskās apbūves nojaukšanu, formāli atsaucoties
tikai uz estētiskiem, bet faktiski – uz ideoloģiskiem kritērijiem, kā to pēc trim gadiem darīja
Pieminekļu valdes inspektors Hugo Riekstiņš, rezumējot Vecrīgas tīrīšanas rezultātus: “Rīgas
namniekiem un pilsoņiem rūpes par plašu uzdzīvi ir bijušas svarīgākas par māksliniecisku celtņu
radīšanu. Un tāpēc Vecrīgas celtnes, cik tās vēl uzglabājušās, salīdzinot ar citām Hanzas pilsētām [..],
ir tīras būdiņas, kuras neraksturo savu laikmetu un, protams, vēl mazāk savu īpašnieku. Veltīgas bija
33
mūsvācu bēdas, kad daži desmiti būdiņu pazuda, dodot līdzšinējā žurku grausta vietā skaidru un tīru
laukumu vai arī laikmeta garam atbilstošas monumentālas celtnes.”
Šādu pieeju pamatoti kritizēja vācbaltiešu arhitekti, nosaucot to par “barbarisku” (Vilhelms
Bokslafs) un “anahronisku”, pieminekļu aizsardzības mūsdienu standartiem neatbilstošu rīcību [..] Arī
tolaik Latvijā atzītais mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, kā liecina laikabiedru atmiņas, “bijis
apbēdināts par Doma laukuma izveidošanu, jo uzskatīja, ka viduslaiku baznīcām jāatrodas attiecīgajā
tā laika vidē un ar viduslaiku māju nojaukšanu ticis zaudēts raksturīgais, īstais Doma baznīcas
iespaids.” Taču šī kritika netika ņemta vērā.
Vēl divdesmito gadu vidū situācija bija citāda, un Artūrs Štāls pārliecināti rakstīja: “Vācijā un
citās ārzemju valstīs pašvaldības rūpējas par pilsētas “īpatnējās sejas” uzglabāšanu, [..] lai ne tikai
atsevišķa senlaiku būve, bet arī apkārtne, vesela pilsētas daļa paglabātu savu īpatnējo, seno. Tās
nebūtu jāaizmirst arī pie mums pie pilsētu un miestu apbūvju plānu sastādīšanas.” Tiesa, Štāls nedaudz
idealizēja situāciju ārzemēs, jo arī tur bija jūtamas būtiskas izmaiņas pilsētbūvniecības koncepcijās.
Tādējādi jāpiekrīt historiogrāfijā paustajam viedoklim, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē
Vecrīgas namu nojaukšana ar Pieminekļu valdi tika saskaņota gluži formāli. Darbu apjomam arvien
paplašinoties, 1937. gadā Pieminekļu valde vienojās ar Rīgas Pilsētas vēsturiskā muzeja direktoru
Raulu Šnori par to, ka muzejs vāks nojaucamo namu arhitektūras detaļas un citus ar Rīgas vecpilsētas
pārveidošanu saistītus materiālus. [..] No 1937 .–1939. gadam Raula Šnores vadībā organizētie un
Pieminekļu valdes darbinieku veiktie arheoloģiskās uzraudzības darbi Finanšu ministrijas, Armijas
ekonomiskā veikala un Pasta krājkases ēkas būvlaukumā Vecrīgā tika īstenoti, apzinoties šo vietu
svarīgo nozīmi pilsētas vēsturē un rēķinoties ar iespējamo atradumu svarīgumu.
Tomēr praksē arheoloģiskā materiāla savākšana radīja problēmas, jo būvlaukumos izraktā
kultūrslāņa zeme tika transportēta uz Rīgas nomalēm un tikai pēc pārvietošanas to bija iespējams
izsijāt. Būtībā tikai preses publikācijā izteiktā kritika par celtniecības darbu uzraudzības
nepietiekamību lika Rīgas Pilsētas vēsturiskajam muzejam 1938. gada vasarā paziņot par sistemātisku
arheoloģisko pētījumu uzsākšanu Vecrīgā. Turpmāk Pieminekļu valde mēģināja ierobežot būvdarbu
tempu, lai paspētu apzināt arheoloģisko materiālu un fiksēt pētījumu norisi. [..]
Pavisam laikā no 1935 .–1938. gadam Vecrīgā nojauca 70 vēsturiskās celtnes (42
dzīvojamās un 28 saimniecības ēkas), lielākoties to kultūrvēsturiskā vērtība vispār netika noteikta.
Sakarā ar Pasta krājkases ēkas celtniecību un Vaļņu ielas paplašināšanu posmā no 13. janvāra ielas
līdz Armijas ekonomiskajam veikalam Audēju ielā 1939. un 1940. gadā paredzēja nojaukt vēl 96 ēkas.
Sākoties Otrajam pasaules karam, visi liela mēroga celtniecības darbi Rīgā praktiski apstājās un tika
apturēta ar to saistītā vēsturisko būvju nojaukšana.
Vecrīgas rekonstrukcija nebija ekonomiski pamatota un kalpoja galvenokārt autoritārā režīma
reprezentācijas vajadzībām. Vācu vēsturnieks Andreass Fīlberts uzskata, ka latviešu arhitektu atbalstu
Kārļa Ulmaņa monumentālās celtniecības programmai noteica karjeras motīvi. Monumentālās
celtniecības programmā piešķirtās valsts investīcijas novērsa celtniecības nozares stagnāciju, bet
piedalīšanās šīs programmas realizācijā glaimoja arhitektu pašapziņai. Tolaik vairums arhitektu pelnīja
iztiku, būdami valsts ierēdņi, jo arhitekta privātprakse vien to viņiem nespēja nodrošināt, un šis faktors
trīsdesmitajos gados bija ne mazāk nozīmīgs kā autoritārās valsts propagandas ietekme.”
(Mintaurs, M. Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā. Rīga: Neputns, 2016, 97 .–103.
lpp.)
2.1. No teksta fragmenta B 3. rindkopas teksta secini , kādus argumentus autoritārā režīma apstākļos
Latvijā izmantoja cilvēki, kuri uzskatīja, ka nepieciešams veikt izmaiņas Vecrīgā?
2.2. No teksta fragmenta B 2., 4. un 5. rindkopas secini , kādus argumentus izmantoja cilvēki,
kuri bija pret plānotājām izmaiņām Vecrīgā?
2.3. Atrodi vizuālus vēstures avotus (piemēram, interneta vietnes “Zudusī Latvija”, “Redzi, dzirdi
Latviju!” u.c. informācijas resursus), kuros parādīta mūsdienu Rīgas Doma laukuma apbūve pirms un
pēc Vecrīgas rekonstrukcijas.
34
2.4. Balstoties uz vizuālajiem vēstures avotiem un zināšanām, izvērtē apgalvojuma “Pieminekļu valdes
inspektors Hugo Riekstiņš, rezumējot Vecrīgas tīrīšanas rezultātus: “Rīgas namniekiem un pilsoņiem
rūpes par plašu uzdzīvi ir bijušas svarīgākas par māksliniecisku celtņu radīšanu. Un tāpēc Vecrīgas
celtnes, cik tās vēl uzglabājušās, salīdzinot ar citām Hanzas pilsētām [..], ir tīras būdiņas, kuras
neraksturo savu laikmetu un, protams, vēl mazāk savu īpašnieku. Veltīgas bija mūsvācu bēdas, kad
daži desmiti būdiņu pazuda, dodot līdzšinējā žurku grausta vietā skaidru un tīru laukumu vai arī
laikmeta garam atbilstošas monumentālas celtnes ” patiesumu, balstoties uz attēliem, video
materiāliem.
2.5. Atrodi papildus informāciju un noformulē, kā starpkaru laikā Eiropā mainījās pilsētbūvniecības
koncepcijas un pamato, kāpēc tā notika ? Atceries iekļaut pamatojumā atsauces uz
izmantotajiem informācijas avotiem!
2.6. Tekstā lasāms, ka Pieminekļu valde 1934. gadā noraidīja ēkas Vecrīgā, Skārņu ielā nr. 17
plānoto nojaukšanu. Balstoties faktos par norisēm Latvijas vēsturē 1935. gadā, paskaidro, kāpēc togad
Pieminekļu valde mainīja savu nostāju ?
2.7. Balstoties teksta fragmentā A un teksta fragmenta B pēdējā rindkopā esošajā informācijā:
1) formulē, kāda bija latviešu arhitektu motivācija piedalīties Vecrīgas rekonstrukcijas projektā?
2) secini, kā no šī teksta var saprast to, uz kādām vērtībām bija balstīta minēto arhitektu
rīcība?
2.8. Kā latviešu arhitektu rīcība (teksta fragmenta B pēdējā rindkopā) vērtējama saistībā ar kultūras
mantojuma aizsardzības un saglabāšanas principiem, kas definēti teksta fragmentā A.
2.9. Pierādi vai noliedz apgalvojumu (500 vārdos) “Otrā pasaules kara sākums Vecrīgas ielu
regulācijas projekta kontekstā ir vērtējams pozitīvi”. Pierādījumu izmanto faktus no vēstures un
ētiskus apsvērumus.
3.uzdevums. Izlasi teksta fragmentu C un teksta fragmenta B 1 .– 4. rindkopu un izpildi

prasīto.
C. Rīgas centrs – problēmas un risinājumi
“[..] Doma laukumu, kas 1936. gadā tapa kā 15. maija laukums – vieta vadoņa rīkotām
manifestācijām. Jāatzīst tā politiskais uzstādījums – “cīņa ar vācisko Rīgu” – un radīšanas voluntārais
raksturs, jo nav saglabājies neviens plānošanas dokuments, kas pamatotu laukuma telpiskos
parametrus. Vēsturiska pamatojuma tam nebija, varbūt tikai kompozicionālais, jo 19. gs. ēkas –
Biržu un vairākas bankas – tagad varam vērtēt kā apjomus, kas būvēti ar tālejošu nodomu kādreiz
kalpot par liela laukuma kulisēm skatuves “pamatdekorācijas” – Rīgas Doma – paplašināšanai.”
(Lejnieks, J. Rīgas centrs – problēmas un risinājumi. Ābele, K. (red.) Arhitektūra un māksla Rīgā:
idejas un objekti. Rīga: Neputns, 2004. 167. lpp.)
3.1. Izmanto teksta fragmenta C un teksta fragmenta B 1. un 2. rindkopu informāciju, kā arī
papildus informāciju par Latvijas starpkaru perioda vēsturi, lai paskaidrotu , kad un kāpēc radās
ideja mainīt Rīgas Doma baznīcai piegulošo apbūvi?
3.2.Izmanto teksta fragmenta C un teksta fragmenta B 3. un 4. rindkopu informāciju un
formulē secinājumu : kādi bija argumenti par 15. maija laukuma izveidi un kādi bija argumenti pret
tā izveidi?
4.uzdevums. Izlasi teksta fragmentu F, teksta fragmenta B pēdējo rindkopu un atbildi uz

jautājumiem.
35
F. Rīgas “Zviedru vārti”: no Latvijas architektu biedrības rediģētiem rakstiem. Latvijas

arhitektu biedrības attieksme pret pārmaiņām
“Vēl mūsu gadsimteņa sākumā Vecrīga bija nesalīdzināmi bagātāka ievērojamiem mākslas
pieminekļiem nekā tagad. Architektūras vai kultūras vēstures pētītājs vispār atrada šeit sev auglīgu
pētīšanas lauku. [..] Vecrīgas vēlo viduslaiku raksturs ar individueli veidotiem celtņu tipiem zūd,
dodot vietu modernās pilsētas nedzīvam šablonismam.
It kā celtnieciskie paņēmieni, kuŗus kultivēja ārpus vaļņiem, būtu iezagušies Vecpilsētā. Bet tā,
kā katra viduslaiku pilsēta, bija pret ārieni stingri norobežots organisms. Tas bija ir dabiski, ar
Daugavas un Rīdziņas upītes palīdzību, – ir mākslīgi, pateicoties apcietinājumiem. [..]
Ar laiku “Zviedru vārti“ būvtechniskā ziņā nonāca ļoti bēdīgā stāvoklī, un kopš dažiem
gadiem pilsēta bija spiesta vecos iemītniekus izlikt. Protams, ka tas nenotika bez asarām.
Kāda iedzīvotāja, kuŗa jau trīsdesmit pieci gadi nodzīvojusi šinī vietā, liedzās brīvprātīgi atstāt
savu stūrīti. “Jūs mani tikai nešūs izdabūsit no šejienes.“ Un, tiešām, aiz liela uztraukuma tā
nomirst, un tās līķi šauro trepju dēļ nākas nolaist uz leju caur lūku, kas šeit iegriezta visu stāvu griestos
mantu uzvilkšanai.
Nesen Pilsētas valde šo apgŗūtinošo īpašumu uz 15 gadiem iznomājusi Latvijas architektu
biedrībai, kura ar saviem līdzekļiem uzņemas viņu remontēt. Patlaban “Zviedru vārti“ tiek izbūvēti
biedrības vajadzībām. No ēkas iztīrītas visas vēlāko laiku iebūves: starpsieniņas, pavardi un skārda
krāsnis. Caur to ļoti sarežģītais plāns tagad top vienkāršs un saprotams. Neskaitāmie mazie un tumšie
stūrīši zūd, un to vietā rodas dažas prāvākas istabas. Vecajā tornī biedrība domā ierīkot sēžu zāli.
Pārējās iegūtās telpās bibliotēku un biedru istabas. Tiek pieliktas visas pūles, lai šis kultūrelais darbs
nepaliktu pusceļā, un saskaņā ar ēkas ārieni atjaunotos Vecrīgas iekštelpas ar raksturīgām tumši brūnu
baroka podiņu krāsnīm un bagāti profitētiem griestiem.
Formas no sen jau zudušām būvēm, kuras līdz šim uzglabājušās vairs tikai architektu skiču
grāmatās, šeit atdzims no jauna senajā skaistumā.”
(Birzenieks A., Rīgas “Zviedru vārti”: no Latvijas architektu biedrības rediģētiem rakstiem.
Ilustrētais Žurnāls. nr. 12 (01.12.1927 ))
4.1. Kāda sākotnēji bija Latvijas arhitektu biedrības attieksme pret pārmaiņām Vecrīgā?
4.2. Konfrontē to ar teksta B pēdējo rindkopu . Kādus secinājumus par arhitektu attieksmes
maiņu var izdarīt?
4.3. Kāda vēsturiska notikuma rezultātā šī attieksme mainījās?
4.4. No tekstiem secini, kādās vērtībās bija balstīta minēto arhitektu rīcība?
5.uzdevums. Izlasi teksta fragmentus G un B un izpildi prasīto.

G. Kupls celtņu vainags pāri visai Latvijai. Eižens Laube un autoritārā režīma politika
pilsētbūvniecības jomā
“Mūsu tautas un valsts vadonis Dr. Kārlis Ulmanis nupat notikušā vēsturnieku kongresā
pakavējās pie problēmas par tiem spēkiem un momentiem, kas vēsturi taisa, šiem jautājumiem ir
milzīga nozīme, jo no vēstures faktoriem jau atkarājas tie iespaidi un ieskati, kādus gūst vēlākās
paaudzes, kas pēta mantas un pēdas, kādas atstājušas tautas laikmetiem mainoties. Mēs redzējām, ka jo
sevišķi spilgti par kādu laikmetu tautu dzīvē spēj liecināt viņas architektoniskās celtniecības darbi.
Bet, lai šie objekti noderētu par patiesi labiem uzticamiem lieciniekiem, tiem jābūt jo rūpīgi izkoptiem,
raksturīgi piemērotiem laik metam un tautai, dziļi izjustiem un nopietni pārdomātiem. Ar to vien
nepietiek, lai ēkas būtu stipras un drošas, tam jābūt celtām arī labā architektūrā, t. i. ar tām īpašībām,
kas atļauj aplūkotājam nemaldīgi spriest par visu to, kas ar celtnēm saistās. Dziļi un skaidri izprotot to
36
nozīmi, kāda piemīt celtniecībai vispārīgi un līdz ar to arī architektūras celtniecībai tautas dzīvē, mūsu
tautas un valsts Vadonis ne tik vien ierosina grandiozu celtniecības plānu visā mūsu zemē, bet arī
nodibina Nacionālo celtniecības komiteju, kuŗas uzdevumos ietilpst kārtot celtniecības darbu visā
Latvijā, lai tas noritētu pilnīgi atbilstoši tagadējām latviešu tautas prasībām un pareizā saskaņā ar viņas
skaistuma ideāliem un augstākām garīgām tieksmēm. “Viens no komitejas svarīgiem uzdevumiem
ir rast jaunām celtnēm mūsu tagadējā laika garam atbilstošu stilu, ārējo veidu un ietērpu, kur izpaustos
mūsu tautas ģēnijs, viņas patreizējā politiskā un saimnieciskā doma ,” paskaidro pats Vadonis šās
komitejas sēdē. Bet viņš nāk ari ar dažādākām, pilnīgi konkrētām idejām, ar dažādiem ierosinājumiem
un rūpē m par līdzekļu sagādāšanu. Mūsu Vadonis no savas puses dara visu, lai celtniecība šai
laikmetā mūsu zemē atrastu plašu izpausmi, pareizo virzienu un raksturīgu formu. Pateicoties mūsu
Vadonim, mums jau radies un patlaban vēl jo sparīgi veidojas jo varens un jo kupls celtņu vainags pāri
visai Latvijai. [..]
No monumentāliem darbiem lai būtu minams 15. maija laukums galvas pilsētā Rīgā, kas kā
skaists brīnums pēkšņi iznira no putekļiem un visā savā diženumā izplētās mūsu priekšā, vēstījot par
lielo vērienu mūsu šā laikmeta celtniecībā. Blakus šai Vadoņa idejai vēl grandiōzāki nostājas Vadoņa
monumentālā doma — Uzvaras laukums, kas iet pretim savai realizācijai un kā uzdevums turpmākiem
gadsimteņiem paust par latviešu tautas vienību un varenību šai brīdī. Rīgas pilsētas nupat pabeigtā
izbūves plānā redzam jaunas satiksmes stigas, kā uzdevums ciešāk apvienot Rīgas pilsētas atsevišķās
daļas savā starpā un ar centru — ar Brīvības pieminekli un Uzvaras laukumu, še redzam arī situāciju
jaunajai dzelzceļu stacijai, un daudz norādījumus uz vietām, kur turpmāk ceļamas monumentālās
celtnes. Arī šis plāns pauž plašu pieeju pie celtniecības problēmām. Valdība iesākusi darbus pie kara
muzeja, kam jārunā par mūsu varoņu neatsveramiem upuriem un nopelniem mūsu Latvijas labā.
Gatavībai iet pretim Armijas ekonomiskā veikala un Finanču ministrijas dižās celtnes, kam
jāsimbolizē Latvijas sasniegumi saimnieciskā laukā. Strādā arī pie Tiesu pils milzu ēkas, kurai būs
uzdevums aplūkotājam stāstīt par tiesas un taisnības augsto vietu mūsu dzīvē. Rīgas pilsēta projektē
sev celt lielu biroju namu savām pārvaldes vajadzībām.”
(Laube, E. Kupls celtņu vainags pāri visai Latvijai. Latvijas Kareivis, nr. 199 (04.09.1937.))
5.1. Salīdzini tekstā G pausto profesora Eižena Laubes viedokli ar tekstā B minēto prof. E. Laubes
nostāju Vecrīgas arhitektūras jautājumā.
1) Kādas atšķirības var konstatēt?
2) No tekstiem G un B secini un ar saviem vārdiem formulē divus iemeslus, kas noteica šo atšķirību
rašanos!
5.2. No teksta G secini un ar saviem vārdiem formulē, kādas bija monumentālās arhitektūras
funkcijas K. Ulmaņa autoritārā režīma pastāvēšanas laikā!
6.uzdevums. Izlasi teksta fragmentu H u.c. teksta fragmentus un izpildi prasīto.

H. Pilsētbūvnieciskās kļūdas un to cēloņi. Starpkaru perioda pilsētbūvniecība: mūsdienu
vērtējums
“Valsts prezidents K. Ulmanis tautā ieguva Namplēša iesauku. Tieši viņa ideja bija radīt Doma
laukumu, noplēšot vairākus vēsturisko celtņu kvartālus. [..]
Tika intensīvi popularizēts uzskats, ka Vecrīgā patiesa mākslinieciskā un vēsturiskā vērtība ir
tikai viduslaiku baznīcām, pilij, Danenšterna un Reiterna namiem un dažām pēc K. Hāberlanda
projektiem celtajām 18. gadsimta beigu ēkām, bet lielākā daļa senatnes pieminekļu pauž latvju tautai
svešu garu, tāpēc “vecajam, nederīgajam un neglītajam no pilsētas centrālās daļas ir jānozūd, lai
37
dotu vietu jaunām celtnēm, ielām un laukumiem, kuros brīvi iespīdētu saule un apstarotu jaunā laika
pēdas Latvijas galvas pilsētā ”. (Liepiņš R. Rīgas sasniegumi divdesmit gados. Sējējs, 1938.,
nr. 11.)
Žurnāla "Latvijas Arhitektūra" 1938. gada 6. numurā publicēta Rīgas centrālās daļas pārveides
projekta skice. Tajā redzama varenu laukumu sistēma, kas ar monumentālām jaunceltnēm aptverto
Esplanādi pāri nojauktiem bulvāru kvartāliem un kanālmalas apstādījumiem iespiežas Vecrīgā. Arī
tajā esošās apbūves vietā zīmētas monumentālas lielceltnes, viduslaicīgo vecpilsētu tādējādi aizstājot
ar pilnīgi citu telpisko veidojumu. [..]
Jau tolaik pret šo un līdzīgiem projektiem noteikti uzstājās virkne pazīstamu arhitektu. [..] A.
Krūmiņš vērsa uzmanību uz to, ka vecpilsētā ir daudz vēsturisku un mākslinieciski izcilu ēku, tāpēc
"mehāniska retināšana nevar dot vēlamo galīgo iznākumu" (Mūsu pilsētu izbūve. Pašvaldības Balss
, 1938., nr. 11.). Savukārt P.Bērzkalns iebildes pret bezceremoniālo apiešanos ar vēsturisko
mantojumu argumentēja galvenokārt ar praktiski ekonomiska rakstura apsvērumiem, tiesa,
piebilzdams, ka Vecrīgai atbilstošā būvmākslā “nevar meklēt paraugus Romas forumu
monumentalitātē, bet gan viduslaiku pilsētu skatu dažādībā un gleznieciskā skaistumā ”
(Saimnieciskie faktori regulācijas projektā 13.janvāra ielai Rīgā. Latvijas Arhitektūra , 1939 ,
nr. 10/11.)
[..] pazīstamais igauņu arhitekts E. Kūziks pamatoti jautāja: "Vai Rīgā tik liels būvlaukumu
trūkums, ka tik milzīgu ēku jāiespīlē tādā šaurumā?", norādot, ka tāda izmēra un nozīmes ēkām
nepieciešama pilnīgi citāda pilsētbūvnieciskā vide (Kuusik E. Vērojumi Latvijā. Latvijas
Arhitektūra , 1938., nr. 6.). 1938. gadā nojauca visu apbūvi starp Rātslaukumu un Daugavmalu,
atbrīvojot vietu jaunceļamam pilsētas valdes biroju namam ar vismaz 140 m augstu torni. Tam līdzīgu
iecerēja veidot arī 13. janvāra ielā pie tur paredzētās pasta krājkases ēkas. Arhitekts J. Rutmanis šai
sakarā rakstīja: “(..) Taustot topošo Rīgas siluetu, rodas bažas, vai, sablīvējot visas vertikālās masas
nelielajā vecpilsētas teritorijā un atstājot pārējo Rīgas platību plakanu un nevērtīgu, neizdosies
neproporcionāls Sandžiminjano vai Ņujorkas iespaids" (Celtniecības izstāde. Latvijas Arhitektūra,
1939 , nr. 6.).”
(Krastiņš, J. Pilsētbūvnieciskās kļūdas un to cēloņi. Latvijas Vēstnesis. nr. 375/380 (18.12.1998.))

6.1. Izmantojot tekstu H secini, kādu īstenotu un neīstenotu Rīgas pārbūves projektu dēļ K. Ulmanis
tautā iemantoja iesaku Namplēsis?
6.2. Izmanto tekstus A, B, C, F, G, H un izveido kopsavilkumu, kurā paskaidro:
1) Kas raksturo Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma attieksmi pret kultūras mantojumu?
2) Kādus būvniecības projektus īstenoja un plānoja īstenot autoritārā režīma pastāvēšanas laikā?
3) Kādās vērtībās bija balstīta būvniecības plānošana un īstenošana Kārļa Ulmaņa autoritārā režīmā?
Katrai vērtībai izveido pamatojumu, kurā izmantoti fakti no vēstures!
6.3. Izmanto tekstus B, C, F, G, H un secini, kādus cilvēkus un cilvēku grupas ietekmēja K.

Ulmaņa īstenotā politika attiecībā uz Vecrīgas pārbūvi un rīcību ar kultūras mantojuma vērtībām?
6.4. Izvēlies vienu cilvēku grupu, kuru pieminēji iepriekšējā uzdevumā un secini, kas ietekmēja šīs
cilvēku grupas attieksmi pret kultūras mantojumu?
6.5. Ar saviem vārdiem paskaidro, kā šie cilvēki vai cilvēku grupas pauda savu attieksmi pret
notiekošo starpkaru periodā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā?
6.6. Konfrontē šajos informācijas avotos esošos informāciju ar mācību literatūru, kurā aprakstīta K.
Ulmaņa autoritatīvā režīma pārvalde un attieksme pret režīma oponentiem.
38
6.7. Secini, kādas iespējas ietekmēt procesus bija cilvēkiem, kuri vēlējās paust savu attieksmi pret
autoritārā režīma politiku attiecībā uz Vecrīgas pārbūvi un rīcību ar kultūras mantojuma vērtībām?
6.8. Secini, kādas cilvēkiem mūsdienās ir iespējas iesaistīties un paust savu viedokli par
norisēm, kas skar kultūras mantojuma vērtības, šajā gadījumā – Doma laukumu?
6.9. Formulē ar saviem vārdiem, kādas atšķirības pastāv sabiedrības iesaistīšanās procesā lemšanā par
to, kas notiek vai nenotiek ar kultūras mantojuma vērtībām autoritārajā periodā un mūsdienās, un
kādi ir šo atšķirību iemesli?
6.10. Izmanto uzdevuma veikšanas laikā iegūto informāciju, noformulē un uzraksti piecus (5)
argumentus, kurus izmantot diskusijā “Kultūras mantojuma kā vērtības nozīme un sabiedrības
iesaistīšanās iespējas tā saglabāšanā starpkaru periodā un mūsdienās: Doma laukuma piemērs.”
39

Vesturiska Atmina Un Apzina Uzdevumivingrinajumi

Uploaded by

Document Information

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

Vesturiska Atmina Un Apzina Uzdevumivingrinajumi

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa.

Vēsturiskā atmiņa un apziņa

I. Sociālā atmiņa un vēsture

1.uzdevums. Veido savus jēdzienu skaidrojumus, izmantojot dotos informācijas avotus!

1. tabula. Jēdzienu izpratnes pašvērtējuma skala nodarbības sākumā

Jēdzieni Nav ne Kaut kur Nedaudz Varu

Sociālā (kolektīvā, tai skaitā

Informācijas avotu kopas par jēdzieniem

• Vēsture ir viss, kas reiz bijis, noticis cilvēku attīstības gaitā.

• Vēsture ir mācību priekšmets skolā.

Vēsture ir uz pierādījumiem balstītas izpētes, racionāla dialoga un izlīdzsvarotu zināšanu produkts.

2.grupa. Individuālā (autobiogrāfiskā) atmiņa

• Veido individuālo dzīvesstāstu

(Zelče, V. Izaicinājumi atmiņas pētniecībā un interpretācijā. Latvijas Universitāte. [tiešsaiste]

3.grupa. Sociālā (kolektīvā, tai skaitā politiskā/nacionālā) atmiņa

4.grupa. Kultūras atmiņa

(Zelče, V. Izaicinājumi atmiņas pētniecībā un interpretācijā. Latvijas Universitāte. [tiešsaiste]

Krājumu konservācija un kopšana ir kultūras atmiņas priekšnoteikums, bet tikai, pateicoties

5.grupa. Atmiņu politika

2.uzdevums. Izmantojot atmiņu materiālus, izvērtējiet informācijas avotus par Rīgas

A. Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par 1919. gada 11. novembri

B. Raksts 1919. gada 11. novembra laikrakstā “Latvijas Sargs”

Kad mūsu armija vakar bija klāt pie Jelgavas

(“Latvijas Sargs”, nr. 186, 11.11.1919)

C. Raksts 1919.gada 11.novembra laikrakstā “Valdības Vēstnesis”

(“Valdības Vēstnesis”, Nr.59[a], 11.11.1919

D. Kārļa Ābeles atmiņas par kaujām Pārdaugavā

E. Viktora Eglīša dzejolis

Ak, kā gavilēt, dziedāt, diet un lēkāt

Latvju Lāčplēsim sejā ilgi vēries,

Elles izdzimums, jods ar desmit galvām,

Prūšu salašņas pasaul’s kaŗa laukā,

Ārpus likuma, ārpus žēlastības,

Pilīs ieies nu latvju kareivis cēlais,

F Pulkveža Pētera Radziņa atmiņas par 1919.gada 11.novembri

G. Arvīda Krīpena atmiņas par Pārdaugavas atbrīvošanu

H. Marisa Vētras atmiņas par 1919.gada 11.novembri

I. Jāņa Ķīseļa atmiņas par 1919.gada 11.novembri

1. attēls. Piemineklis Rīgas 6. kājnieku pulkam Sudrabkalniņā Imantā.

K. Informācija par 1919. gada 11. novembri mācību grāmatā

L. Informācija par Lāčplēša dienu LR Ārlietu ministrijas mājas lapā

2. attēls. Piemiņas zīme – akmens uzvarai pār bermontiešiem 1919. gadā.

N. Latvijas Valsts Prezidentes Vairas Vīķes Freibergas runa 2006.gada 11.novembrī

O. Latvijas Republikas Kultūr as ministra teiktais sakarā ar Bermontiādes simtgadi

Bermontiāde mūsu vēsturē ir apliecinājums Latvijas cilvēku varonībai, pašaizliedzībai nepiekāpīgā

P. Vēsturnieka Roberta Rasuma viedoklis par Lāčplēša dienas atzīmēšanu

2. tabula. Informācijas avotu izvērtējums

3. attēls. Dzintras Liepiņas foto

II. Atmiņas un liecības par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Atmiņu

1. uzdevums. Iegūstiet informāciju par Ulmaņa autoritāro režīmu!

1. 2. Izmantojiet Latvijas Nacionālās bibliotēkas resursu periodika.lv .

1. 3. Iegūtos rakstus lepjupielādējiet un konvertējiet Word dokumenta formātā , lai

Avotu analīzes paraugi

Raksts “Pirmais strādnieks” avīzē “Darba Dzīve”, 1939. gada maijs

Jo neviens nav strādājis un nestrādā tik daudz kā viņš.

Foto no 1936. gada jūlija numura „Atpūtas”

Šķiru – zemnieku un strādnieku – vienotības propaganda, viena no autoritārā režīma izpausmēm.

Pēc statistikas datiem

No rakstnieka, vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dziļlejas raksta laikrakstā

No raksta žurnālā “Zvaigzne”, 1955. gadā.

2.2. Izvērtē savus iegūtos tekstus, atbildot uz šādiem jautājumiem.

2.2.1. Kas bija raksta autors? Vai varam to uzzināt?

2.2.8. Vai raksta autora minētie skaitļi un dati ir korekti?

2.2.9. Vai tekstā jūtamas liekulības un iztapības iezīmes?