Lūcija Garūta (1902 – 1977)

1. Nozīme
Lūcija Garūta ievērojama komponiste, pianiste, teorētiķe, pieredzējusi un iejūtīga
pedagoģe. Romantisma laikmeta pārstāve – klavieru miniatūras; mūzika sirsnīga un
romantisma apdvesta.

2. Dzīves dati
Dzima 1902.gada 14.maijā Rīgā, mira 1977. gada 15. februārī. Apglabāta Rīgas I Meža
kapos.

3. Mācības
1909. gadā sāka mācīties klavierspēli pie Oto Fogelmaņa.
1917. gadā sāk ņemt privātstundas teorijā pie mūzikas kritiķa un komponista Nikolaja
Alunāna, paralēli mācoties klavierspēli pie Antona Rubinšteina.
1919. gadā pāriet uz Rīgas 1. vidusskolu.
1919. gadā sākusi studijas Latvijas konservatorijā, kur mācījusies klavierspēles klasē pie
Marijas Žilinskas, Hansa Šmita un Lidijas Gomanes-Dombrovskas. Profesora Jāzepa
Vītola iedrošināta, uzsākusi studijas arī profesora vadītajā kompozīcijas klasē - pedagogi
bija Jānis Mediņš (instrumentācija), Jēkabs Mediņš (harmonija) un Jēkabs Kārkliņš
(mūzikas vēsture).
1924. gadā Lūcija Garūta absolvējusi kompozīcijas klasi, 1925. gadā – klavierklasi.
1926. gadā sākusi studijas Parīzē, kur mācījusies klavierspēli pie Alfrēda Korto, Izidora
Filipa un instrumentāciju pie Pola le Flema.
1928. gadā turpinājusi kompozīcijas studijas Parīzē pie Pola Dikā.

4. Darbs
1919. –1921. gadam Studiju laikā bijusi pianiste repetitore Rīgas Operā.
1925. –1926. gadam strādājusi Rīgas radio.
1926. –1947. gadam uzsākusi pedagoģisko darbu Latvijas Tautas konservatorijā (vēlāk –
Jāzepa Mediņa mūzikas skola), kur pasniegusi mūzikas teoriju un klavierspēli . Bijusi
1940. –1977. gadam Latvijas Valsts konservatorijas docētāja (no 1960 – docente, no 1968
– profesora vietniece, no 1972 – profesore).
1945. gadā Lūciju Garūtu uzņem Latvijas Padomju komponistu savienībā.

5. Daiļrade
Klaviermūzika (26): t.dz. apdares, variācijas, prelīdes, etīdes, “Meditācija”(1935)
Vokālā mūzika: ap 100 solodziesmu, arī ar pašas tekstiem, piem., Svētā mīla”(1929)
Kora mūzika (30): “Ābele”, “Mērens vējiņš”, “Miera balss” u.c.
Simfoniskā mūzika (5): Simfoniska teiksma “Zelta zirgs”, variācijas “Mana dzimtene”
u.c.
Ērģeļmūzika (3): “Andante cantabile”, pasakalja, “Largo e Andante religioso”
Vokāli instrumentālā mūzika: kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”, kantāte “Varoņgars”,
“Šūpļa dziesma sapnītim”
Muzikālais teātris: “Sidrabotais putns”, “Pasaka par nāvi”
 6. Tematika
Atklāj daudzveidīgu jūtu pasauli, mīlestību, sapņus, dabas tēlus, arī latviešu tautas
likteņgaitas, kosmosa iekarošanas patosu.
Savā kora daiļradē komponiste atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem mūsu zemē.

7. Mūzikas valodas īpatnības

Īsais raksturojums:

Mūzikas valoda melodiski spilgta un izteiksmīga, bieži balstīta folklorā, atvasināta no Friderika
Šopēna, Aleksandra Skrjabina un franču autoru izsmalcinātās harmoniskās domāšanas. Izmanto
gan žanriskus ritmus, gan poliritmiskas struktūras, daudzslāņainu klavieru faktūru, pārsvarā
miniatūrformas.

Plašāks raksturojums:

Visu, kas Lūcijai Garūtai bijis svarīgs, tuvs, radīja prieku vai pārdzīvojumu, viņa izteica mūzikā.
Viņas mūzika ir vērienīga un spēcīga, bet arī sirsnīga un romantisma apdvesta. Tā ir dziļi
latviska, bet reizē arī savu laikmetu raksturojoša. Komponiste bijusi kopā ar savu tautu tās
traģiskākajos laika griežos, tomēr spēdama saglabāt ticību un cerību gaišajam, labajam.

Garūtas daiļradē ir divas mūzikas izteiksmes ziņā atšķirīgas mūzikas tēlu grupas. Komponistes
agrīnajā daiļrades posmā dominē intonāciju un harmoniskās valodas ziņā piesātināta muzikālā
izteiksme ("Zem dzīvības koka", Sonāte fantāzija u.c.), savukārt vēlīnajā – ļoti vienkāršs,
diatonisks skaņuraksts ("Pavasars nāk", "Nāru dziesma", "Dzimtene pavasarī" u.c.).

Raksturīgākā Lūcijas Garūtas mūzikas iezīme ir melodiskums. Melodiku veido deklamācijai

tuvs, dažkārt pat rečitējošs mūzikas tēls, kas saistīts ar bagātīgu harmonisko valodu, vai arī
diatoniskas, plūstoši dziedošas tēmas, kas intonatīvi radniecīgas latviešu tautas melodijām.

Iemīļotāko tonalitāšu vidū bijušas daudzzīmju tonalitātes, harmoniskā valoda veidojusies

impresionistu un Aleksandra Skrjabina harmoniju ietekmē, bet laika gaitā vienkāršojusies.

Formveidē māksliniece visbiežāk lietojusi variāciju formu, caurviju formu un trijdaļību,

retāk – sonātes formu.

Avoti:
 https://www.lmic.lv/lv/komponisti/lucija-garuta-285#work
 D. Gailis, Latviešu kora literatūra II, 24-35
Kantāte Dievs, Tava zeme deg! ir emocionāli spilgtākā Otrā pasaules kara izraisītā kompozīcija
Latvijā. Tā rodas 1943. gadā pēc Kuldīgas luteriskās draudzes organizētā konkursa, kura
literārajā daļā uzvar dzejnieks Andrejs Eglītis, bet vispārliecinošāko mūziku, izrādās, sacerējusi
trauslā Lūcija Garūta. Pirmatskaņojums notiek 1944. gadā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā
tuvojošās frontes kanonādes pavadījumā. Solisti Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, Teodora Reitera
koris ar autori pie ērģelēm. To klausās visā Latvijā Radiofona translācijā, atkārtoti atskaņo
Kurzemes baznīcās, izmisuma izraisīto mākslinieku izteiksmes spēku var dzirdēt arī vēlāk
ārzemēs izdotajā skaņuplatē. Mūzikā - tāpat kā Andreja Eglīša dzejā - ir vairāki tēli. Kantāte
sākas ar dramatiski sakāpinātu kora izsaucienu, ko pavada mutuļojošas ērģeļu pasāžas. Solistu
dziedājums arī balstīts runas intonācijās, vai arī tuvs tautiskai izteiksmei sirsnīgās, diatoniskās
krāsās. Pēc satrauktā pirmā posma seko klusinātā lūgšana otrajā, kas izvēršas par skaņdarba
emocionālo kulmināciju. Korāliskā tēvreize korim a cappella vēlreiz kļuva par visas latviešu
tautas atkalapvienotāju pēc 46 gadiem XX Dziesmusvētku izskaņā, 1990. gadā.

Lūcija Garūta. Kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”, sākuma tēma.

Lūcija Garūta. Kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”, Tēvreize, vidusposms.

Klavierkoncerts fadiēz minorā sacerēts 1951. gadā, veltīts komponistes pāragri mirušās
māsasmeitiņas piemiņai. Tas ir viens no spilgtākajiem šā žanra darbiem latviešu mūzikā, trijās
daļās. 1. daļas ievadā ir skarbs, liktenīgs motīvs, kas pāraug aizlauztos, lejupkrītošos protesta
akordos galvenajā partijā. (1:04)

Blakus partija kontrastē ar gaišu, sidrabaini dzidru, impresionistiski smalku nokrāsu. (3:11)

Izstrādājuma kulminācijā dramatiski spēcīgi divas reizes izskan tautasdziesmas Daugaviņa,

melnacīte melodija. (7:07)

Pirmā daļa noslēdzas ar vētrainu kodu.

2. daļa In memoriam veidota kā izjusts rekviēms. Tās trijdaļu formas malējos posmos variēta
latviešu bēru dziesma Kam, liepiņa, tu nolūzi sēru gājiena raksturā. (0:02)

Vidusposmā izmantota šūpuļdziesmai tuvā, sirsnīgā un gaišā Jūdziet sirmus, jūdziet raudus
melodija. (3:26)

3. daļa sākas ar svinīgu ievadu, kam seko rondo formas refrēns skercozā, rotaļīgā raksturā. Tikai
epizodēs uz brīdi ielaužas traģisko pārdzīvojumu atbalsis, koncerts noslēdzas dzīvespriecīgi,
atklājot meitenes nebēdnīgo raksturu. (1:40)

Iespējams, ka šādu noslēgumu diktēja Padomju Savienībā 40. gadu beigās valdības uztieptā t.s.
bezkonflikta teorija, ar kuru saskaņā traģisms mākslas darbos tika pasludināts par dekadentisku.
Klavierkoncerta pirmatskaņojums tiek atļauts tikai piecus gadus pēc tā sacerēšanas, kara gadu
kantāti nedrīkst pat pieminēt autores darbu sarakstā, arī par oratoriju Dzīvā kvēle komponiste
saņem nepelnītu kritiku.

Mūzika

Dievs, Tava zeme deg!, Lūcija Garūta

Lūcija Garūta (1902-1977). Dievs, Tava zeme deg! - kantāte tenoram, baritonam, korim un
ērģelēm (1943).

"Viņas mūzika aizrauj no zemes, tā ceļ zvaigznēm un saulei pretī. Viņas mūzikā ir maiguma
spēks, kas šķīstī un skaidro." Tā par komponisti, pianisti, mūzikas teorētiķi un pedagoģi Lūciju
Garūtu teikusi rakstniece Zenta Mauriņa.

Trauslā komponiste aizrautīgi sekoja līdzi sasniegumiem aviācijā, krāja laikrakstu ziņas un 1938.
gadā savu muzikālo stāstu par cilvēku, kurš gatavojas iekarot kosmosu, izstāstīja operā
"Sidrabotais putns".

L. Garūtas dzīves stāsts ved caur Latvijas konservatorijas klavieru un kompozīcijas klasēm uz
Parīzes konservatoriju, caur aktīvas koncertmākslinieces statusu un pianistes darbu gan Rīgas
operā, gan Rīgas radio uz pedagoģisko darbību Jāzepa Mediņa mūzikas skolā un Latvijas Valsts
konservatorijā.

Skaitliskais pārsvars komponistes daiļradē attiecināms uz dziesmām; tām līdzās būtiska vieta ir
klaviermūzikai, simfoniskajiem opusiem un vokāli instrumentālajām kompozīcijām,
kamermūzikai, darbiem ērģelēm, korim. Tomēr garajā skaņdarbu sarakstā īpašā muzikālā un
vēsturiskā kontekstā iezīmējas kantāte tenoram, baritonam, korim un ērģelēm "Dievs, Tava zeme
deg!" (1943) ar Andreja Eglīša (1912-2006) tekstu, kas kļuvusi par Latvijas likteņa traģiskā
samezglojuma zīmi, skaudru laikmeta māksliniecisko dokumentu, izmisuma un cerību pilnu
tautas lūgšanu, par padomju laikā aizliegtu un līdz pat tautas otrajai atmodai Latvijas
klausītājiem noklusētu meistardarbu.

Šīs kantāte ir veltīta visiem, kas mira Otrajā Pasaules karā, un tiem, kas cieta un mira no 20.
gadsimta totalitārajiem despotiem.

1944. gada 15. martā ļaužu pārpilnā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā kantāti "Dievs, Tava
zeme deg!" pirmatskaņoja leģendārais Reitera koris, dziedātāji Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra; pie
ērģelēm, aizvietojot saslimušo Alfrēdu Kalniņu, - pati autore. Kaismīgā un kvēlā teksta autors
Andrejs Eglītis, kura rakstītais bija atzīts par pārāko Kuldīgas draudzes mācītāja prāvesta
Sakārņa izsludinātajā konkursā par tēmu "Latvju lūgsna Dievam", pirmatskaņojumu noklausījās,
stāvēdams blīvā ļaužu pūlī pie pašām dievnama durvīm.

Līdz pat 1982. gadam valdīja uzskats, ka kantātes pilnīgais variants ir neatgriezeniski zudis, jo
padomju Latvijā skaņdarba ieraksti tika likvidēti. Tomēr komponists Longins Apkalns,
izmantojot vairāku Vācijas radiofonu arhīvos atrasto muzikālo materiālu, kantāti rekonstruēja, lai
1982. gada 8. maijā Stokholmā ļautu tai pirmoreiz izskanēt trimdā.

1988. gadā diriģents Imants Kokars un kamerkoris "Ave Sol" kantāti atdeva latviešu tautai,
dziedot to emocijām pilnos koncertos visā Latvijā un nododot mantojumā gan citiem Latvijas
kolektīviem, gan arī koriem Vācijā un Japānā.

Kā atsevišķa vērtība ārpus kantātes konteksta bieži skan īpaši emocionālā lūgsna "Mūsu Tēvs
debesīs".

Vislakoniskāko vērtējumu kantātes tekstam devis dzejnieks Jānis Peters: ""Dievs, Tava zeme
deg!" - par šiem četriem vārdiem es apskaužu Andreju Eglīti." Un līdzās arī vēl Zentas Mauriņas
vārdi: "Laimīgi ir mūziķi, laimīgāki par dzejniekiem. Viņiem nevajag tulku, viņu valodu saprot
visur, viņi paši ar savu mākslas spēku var dzimteni vienot ar plašo pasauli. Es ticu, ka zvaigžņotā
Lūcija Garūta to darīs. Viņa savas tautas īpatnības aiznesīs uz tālajām zemēm."

Liene Jakovļeva

28:43