Vijole.

Kā zināms, stīgu instrumentu visagrīnākā forma bija vienkāršs

šaujamloks, kuru uzvelkot un atlaižot, cilvēks izdzirdēja noteikta
augstuma skaņu. Tas arī bija aizsākums stīgu instrumentu evolūcijai, un
to pierāda pirmatnējie alu zīmējumi. Turpmāk izveidojās divas atšķirīgas
stīgu instrumentu grupas: lociņinstrumenti un strinkšķināmie
instrumenti, kas savstarpēji dažādi mijiedarbojās un pilnveidojās senajās
civilizācijās: Babilonijā, Ēģiptē, Ķīnā, Indijā, Āfrikas un Amerikas ciltīs,
vēlāk antīkajā Grieķijā un Romā.
Vijoles veidošanos saista ar ilgstošu fideles pārveidošanos par lira
da braccio (rokas lirām), pārņemot zināmas iezīmes no viduslaikos
izplatītajiem rebekveidīgajiem instrumentiem 15. un 16. gs. mijā. No
lociņliras vijole pārņēmusi savu ārējo veidolu, no rebeku instrumentiem
– stīgu skaņojumu pa kvintām un tapiņu kārbu.
Pirmās klasiskās vijoles tika izgatavotas Ziemeļitālijā 15. un 16.
gadsimtā, lai gan līdzīgi stīgu mūzikas instrumenti bija jau pirms 1000
gadiem. No Latvijā izmantotajiem tautas instrumentiem vijolei vistuvāk
radniecīgā ir divstīgu ģīga, kas savu popularitātes kalngalu sasniedza 19.
gadsimta vidū.
Neskaitāmo lociņinstrumentu mijiedarbes un attīstības rezultātā
ap 16. gs. jau pastāvēja divas lielas grupas: tautas instrumenti (rebeka,
fīdele, tautas vijole) un galma instrumenti - violas. Violas uzskatīja par
aristokrātu slānim piemērotām. To skanējums bija maigs, kluss, silts -
atbilstošs tā laika galma estētikai, nevis tautas skaļajai mūzikai.
Sākotnēji vijoles nebija populāri mūzikas instrumenti. Faktiski tās
tika saistītas ar zemāko šķiru cilvēkiem. Pateicoties slavenam
komponistam Klaudio Monteverdi, kurš sāka rakstīt skaņdarbus vijolēm,
16. gadsimta beigās šie instrumenti ieguva popularitāti aristokrātu vidū.
Strauji vijole kļuva par plaši izplatītu mūzikas instrumentu teju vai visā
Eiropā. Vijoles prestižs pieauga baroka laikmetā, kad mūziku vijolēm
komponēja Antonio Vivaldi un Johans Sebastiāns Bahs.
Līdz 18. gadsimta vidum vijole bija jau kļuvusi par neatņemamu orķestra
sastāvdaļu. 19. gadsimtā vijoļu popularitāte pieauga pateicoties tādiem
virtuoziem vijolniekiem kā Nikolo Paganīni un Pablo de Sarasate. 20.
gadsimtā vijoļspēle sasniedza jaunus augstumus tehniskajos un
mākslinieciskajos izpildījuma aspektos. Tajā laikā bija slaveni tādi
vijolnieki kā Aizeks Sterns un Fricis Kreislers.

1
 Vijole ir raksturīgs mūzikas instruments Eiropas un arābu pasaules
mūzikā. Nevienam citam mūzikas instrumentam nav bijusi tik nozīmīga
loma Eiropas vēsturē. Vijoli spēlē gan kā solo instrumentu, gan
kamermūzikā, kā arī tas ir svarīgs mūzikas instruments klasiskajā
simfoniskajā orķestrī. Vijoļspēles attīstības dēļ izpildītājiem ir iespēja
atskaņot dažadu stilu un žanru skaņdarbus, sākot no klasiskās mūzikas
un beidzot ar džezu, kā arī evolucionējot skaņu ierakstu un instrumenta
uzbūves tehnoloģijām, mūsdienās ir iespēja vijoli izmantot arī populārās,
rokmūzikas un elektroniskās mūzikas atskaņošanai.
Vijoles uzbūve
Vijolei ir ieapaļš korpuss ar dobumiem sānos. Tās tiek skaņotas pa
kvintām g d1 a1 e2, diapazons g-d4. Tām nav grifa sadalījuma (ladu).
Vijole sastāv no 57 daļām un katrai no tām ir sava noteikta funkcija.
Instrumenta galvenā sastāvdaļa ir rezonanses kārba jeb korpuss ar tukšu
vidu.
-augšējais vāks jeb deka;
-apakšējais vāks;
-sāni jeb korpuss;
Stīga vibrējot rada gaisa svārstības rezonanses kārbas iekšpusē, kas
ievērojami pastiprina stīgas skanējumu.
- kakls jeb kakliņš,
- galviņa+grifs;
-steķis, dvēselīte un basbaļķis.
Basbaļķis ir šaurs, apmēram 20 cm garš dēlītis, kas piestiprināts pie augšējās dekas
iekšpusē zem “g” stīgas un sadala vibrāciju pa visu dekas virsmu. Tā uzdevums ir
atbalstīt un uzturēt vijoles vāka izliekuma izturību, jo vijoles korpusam jāiztur milzīgs
stīgu spriegums, kas horizontālā virzienā ir apmēram 35 kg, bet vertikālā – 10 kg.
Basbaļķis palīdz arī noturēt vāka koka elastību un darbojas kā vijoles vāka vibrāciju
ierobežotājs, spēlējot uz zemākās stīgas.
Dvēselīte atrodas apmēram 4 mm aiz balstiņa labās kājas un tās uzdevums ir
saskaņot abu deku (vāka un dibena) vibrācijas. Vizuāli tas ir vertikāli novietots tievs
aptuveni 6 cm garš kociņš. Francūži to zīmīgi nosaukuši par L’ame 'dvēsele', jo
pārraidot augšējās dekas vibrācijas uz apakšējo deku, tā spēj piešķirt vijolei tik
raksturīgo spožo skanējumu. Dvēselīte ir viena no visjutīgākajām instrumenta
detaļām. Tās parvietošana pat par nedaudz milimetriem var radikāli izmainīt vijoles
skanējumu.
Inkrustācija jeb ūsiņas kalpo ne tikai vijoles formu elegantai izcelšanai un
skaistumam, bet pasargā dekas no plaisāšanas.

2
Ģitāra.
Senākie stīgu instrumentu attēli atrasti senajā Mezopotāmijā,
Ēģiptē, Indijā, Grieķijā. Uz tūkstošgadīgiem ēģiptiešu pieminekļiem ir
attēlots mūzikas instruments nabla, kas pēc ārējā izskata atgādina ģitāru.
13. gadsimtā arābi ieveda ģitāru Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu
atzinību. Viduslaikos ģitāras attīstības centrs bija Spānija, kuras ģenēzi
saista ar arābu ietekmi un lautu.
Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu
attīstības ceļu. Līdz 18. gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan
šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap 19. gadsimta vidu ģitāra ieguva
tagadējās formas. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu:
(no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi.
18. gadsimta beigās Spānijā parādāījs komponisti un virtuozi F.
Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā - M. Džuliāni, L. Leniani, F. Karulli,
M. Karkasi un citi. Viņi sarakstīja skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar
mazām dziesmiņām un beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.
19. gadsimta vidū pasaule iepazina vijolnieku Nikolo Paganīni, kurš
ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no
vijoļspēles, Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no
viena instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas ģitārai, 28
duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras kvartetus.
13. gs. Ibērijas pussalā, vēlāk Francijā un Anglijā parādās giterna,
kuru izmantoja laicīgās mūzikas atskaņošanai. Neliels, no viena koka
izgatavots stīgu instruments, pēc formas līdzīgs bumbierim, ar grifu un
parasti trim vai četriem stīgu pāriem. 15.–16. gs. Spānijā parādījās vijuela
– ģitārai līdzīgs instruments ar 5 vai 6 stīgu pāriem.
18. gs. spāņu ģitāra ieguva sešas stīgas. Meistari turpināja
instrumentu pilnveidot, līdz 19. gs. spāņu meistars Antonio de Torress
izveidoja tādu ģitāru, kāda tā pazīstama mūsdienās.
Ģitāras uzbūve.
Korpuss akustiskajām ģitārām ir rezonējoša koka kārba, kas sastāv
no augšējās, sānu un apakšējās apmales jeb dekas. Augšējo deku parasti
izgatavo no divdaļīgi salīmēta egles vai ciedra koka. Apakšējo deku
izgatavo no cietāka koka – kļavas, palisandra, cipreses. Virs augšējās
dekas centra ir apaļš rezonanses atvērums, kas parasti izrotāts ar
dekoratīvu rotājumu - rosette. Metāla stīgu ģitārām zem rezonanses

3
atvēruma atrodas plastikāta aizsargplāksne, kura spēles laikā pasargā
korpusu no skrambām.
Grifs sastāv no grifa kakla, grifa galvas, kurā iestiprināti stīgu
spriegotāji, un darba virsmas ar grifa iedaļām. Grifu mēdz izgatavot no
skābarža, kļavas, sarkankoka, darba virsmu – no ebena, rožkoka, kļavas,
oša. Uz grifa ir pustoņiem atbilstošas iedaļas - ladi, kas tiek precīzi
fiksētas ar īpašiem, darba virsmā iestiprinātiem metāla stienīšiem. Grifa
iedaļu skaits uz dažādām ģitārām ir sākot no 18 līdz 36.
Stīgas var būt no neilona, karbona vai metāla. Basa stīgas ir aptītas
ar alumīnija, bronzas, niķeļa vai cita materiāla stieplīti. Stīgas rezonējošo
daļu sauc par ģitāras menzūru. Stīgu stiprināšanas veidi uz ģitāras
korpusa var būt dažādi. Akustiskajām ģitārām tās balstās uz slieksnīša,
kurš iestiprināts koka paliktnī, aiz kura stīgu gali ir sasieti mezglā vai
noķīlēti ar tapām. Elektriskajām ģitārām stīgas balstās uz regulējama
metāla tilta, aiz kura tās ir ieāķētas stīgturī. Otrā galā, aiz grifa slieksnīša
stīgas ir uztītas uz spriegotājiem, ar kuru palīdzību tās uzskaņo. Slieksnīši
var būt izgatavoti no plastmasas, kaula, koka, grafīta vai metāla. Ģitārai ir
sešas stīgas, kuru skaņojums parasti ir e1, b, g, d, A, E.
Pateicoties savai pieejamībai, izmēriem un universālai
funkcionalitātei, ģitāra ir kļuvusi par vienu no izplatītākajiem mūzikas
instrumentiem pasaulē. Bez ģitāras nav iedomājama tādu populārās
mūzikas žanru pastāvēšana kā estrādes mūzika, džezs, rokmūzikas stili,
pasaules mūzika, flamenko, tautas mūzika un visa profesionālā mūzikas
izklaides industrija. Ģitāra tiek arvien vairāk izmantota akadēmiskajā
mūzikā.
Nozīmīgākie klasiskās ģitārmūzikas autori un izpildītāji 18.–19. gs.
ir Ferdinando Karulli, Mauro Džuliāni, Mateo Karkasi, Fernando Sors un
Francisko Tarrega.

Viens no slavenākajiem 20. gs. izpildītājiem ir Andress Segovija, kuram

mūziku rakstīja brazīliešu komponists Eitors Vila-Lobušs (Heitor Villa-
Lobos).