Publiskā runa

Asaru pielietā lidosta

Gaisotne, kas jūtama lidostā ir patiesi neatkārtojama. Apkārt virmo pozitīvs satraukums
par sekojošajām brīvdienām Itālijā, milzīga nepacietība par kāda ārzemju mīļotā atkal-satikšanu
vai pat neaprakstāmas bailes par desmitiem tūkstošu metru augstu lidojumu virs zemes blakus
brēcošam zīdainim. Man pašai izteiktas bailes no lidošanas nekad nav bijušas. Tomēr šis būs
stāsts, kur, sākot no pirmajām pieminētajām izjūtām, es drīz vien nonācu pavisam jaunā – vēl
nepieredzētā lidostas emociju sub-kategorijā.
Mana 2023. gada vasara solījās sākties pavisam neslikti. Es biju guvusi vienreizēju
iespēju doties nedēļas ilgā dabas nometnē Bulgārijā, kur teju vai visas izmaksas tiktu nosegtas.
Man likās, ka konkurss uz dalību būs vissarežģītākais, tomēr izrādījās, ka tā vēl bija vieglākā
daļa. Tā bija pirmā reize, kad es būtu izceļojusi no valsts viena pati – bez jebkāda “aizbildņa”.
Izlidošanas datumam tuvojoties, bija jūtams satraukums ne vien man pašai, bet arī tiem, kuriem
es rūpu. Tētim, piemēram, fakts, ka es tiešām 17 gadu vecumā ceļošu viena, turklāt, vēl uz valsti,
kas bēdīgi slavena ar “ielu blēžiem”, kuri ļoti meistarīgi atbrīvos ikvienu no smagās mobilā
telefona vai vērtīgo rotaslietu nastas, līdz galam pieleca vien tad, kad čemodāns bija jau
sakrāmēts. Sākās zvanīšanās apkārt ne vien organizatoriem, bet arī vēstniecībām, lai noskaidrotu,
vai viss nepieciešamais veiksmīgai izceļošanai ir sagatavots.
Kad šķietami katrs iespējamais aspekts bija izskatīts, pienāca laiks teikt savas ardievas un
sēsties taksī, lai, pavadīta ar taksista sūdzībām par algām mūsdienās, nonāktu lidostā. Sajūta bija
satraucoša – pirmo reizi biju lidostā pavisam viena. Centos ar skaidru prātu, pēc iespējas
ergonomiskāk tikt cauri visām pārbaudēm, lai vēl pēdējā brīdī noskaņotos turpmākajai nedēļai,
kas bija vien pāris stundu attālumā uz priekšu. Savu rīcību plānu apmēram jau biju izplānojusi –
ieiet “DutyFree” veikalā, lai nopirktu savu absolūti mīļāko šokolādi, tad iegriezties Narvesen
kioskā, jo tur ir pieejams vislētākais ūdens lidostā un tad jau veikt savu ceļu līdz iekāpšanas
vārtiem, kur es satiktu meiteni, kas arī pārstāvēs Latviju nometnē.
Viss gāja kā pa sviestu un es biju ceļā uz savu C17 termināli. Taču tad es nonācu līdz
pasu kontrolei, kas bija nepieciešama, jo ne tikai Bulgārija ir ārpus Šengenas zonas, bet arī man
bija lidojums ar pārsēšanos Stambulā, Turcijā, kas vairs nav Eiropas Savienības teritorijā. Tā nu
es aizvien ir to patīkami kņudinošo sajūtu iekšā pasniedzu savu pasi nopietnajai sievietei aiz
stikla nodalījuma.
“Vai Jūs ceļojat viena?” viņa man teica. Es skaidroju, kā, jā, bet man ir pazīstams cilvēks,
kas gaida terminālī. “Bet Jums neviena vecāka nav uz vietas?” atbildēju, ka nē, “Un rakstiskas
vecāku atļaujas arī nav?”. “Nē, abas – Turcijas un Latvijas vēstniecības man paziņoja, ka tādas
nav nepieciešamas,” es stāstīju nu jau ar daudzreiz nepatīkamāku satraukumu. “Lūdzu, uzgaidiet
tur,” viņa norādīja uz soliņu, kas stāvēja sāņus no pasu kontroles un uz kura jau atradās divi
savāda paskata vīrieši.
No zemessardzes posteņa, pie kura man lika sēdēt, iznāca kāds jauns darbinieks, ģērbts
uniformā, un sāka mani atkārtoti izprašņāt par konkrēto atgadījumu. Ja līdz tam brīdim man bija
daudz maz izdevies noturēt asaras sevī, tad tiklīdz atpletu muti vaļā, iespējams, pat pārspēju
peaļujamo daudzumu, ar kuru definēt “krokodila asaras”. Tajā brīdī sakopot savas emocijas šķita
neispējami un, jo vairāk klaus’jos vīra teiktajā, jo vairāk izpratu, cik bezpalīdzīga ir situācija.
Pirmo, un, es ceru, pēdējo reizi, aiz izmisuma instinktīvi izpļāvu: “Bet mans tētis ir advokāts!”,
kas diemžēl šajā gadījumā preēji redzētajam filmās nelīdzēja pilnīgi nekādi.
Tā nu izraudājusi visu, kas ir raudājams, sazvanījusies ar katru, kurš varētu rast
risinājumu, biju atpakaļ sākumpunktā tikai šoreiz par vienu šokolādi vairākumā un pāris nervu
šūnām mazākumā. Nonākusi mājās, necēlās roka pat ieslēgt gaismu istabā, tā es, tumsā
veldzējoties savās bēdās, nemanāmi aizmigu uz viesistabas dīvāna. Bet tā kā katrs stāsts ir labu
beigu cienīgs, pačukstēšu priekšā, ka nākamajā dienā man tika sagādātas jaunas aviobiļetes
šoreiz bez pārsēšanās Turcijā.