Atjaunots 2023. gada 4.

martā Saistītie šķirkļi

Uldis Kondratovičs
anatomija bioloģijas zinātne Latvijā

zooloģija

bioloģija Nozares un apakšnozares

(grieķu βίος, bios ‘dzīvība’ + λόγος, logia ‘zinātne, mācība’; lībiešu biologij, angļu
bioloģija
biology, vācu die Biologie, franču biologie, krievu биология)
augu fizioloģija
zinātne par dzīvajiem organismiem un tajos notiekošajiem bioģeogrāfija

dzīvības procesiem bioinformātika

biomatemātika
biomedicīna
biometrija
cilvēka un dzīvnieku fizioloģija
dendroloģija
dipteroloģija
ekoloģija
evolūcija, bioloģijā
helmintoloģija
hidrobioloģija
izziņas bioloģija
kinezioloģija
limnoloģija
molekulārā ģenētika
neirobioloģija
pedobioloģija
protistoloģija
zooloģija

Auga šūnu kalluss barotnē. Izaudzēts genoma

institūta inkubatorā. Lorensa Bērklija
Nacionālā laboratorija, Kalifornijas
universitāte, 29.05.2020.
Fotogrāfs Thor Swift. Avots: Lawrence
Berkeley National Laboratory/flickr.com.
Licences noteikumi:
https://creativecommons.org/licenses/by-nc-
nd/2.0/

Satura rādītājs
 1. Kopsavilkums

2. Praktiskā un teorētiskā nozīme

3. Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

4. Galvenās teorijas

5. Pētniecības metodes un tehnoloģijas

6. Īsa vēsture

7. Pašreizējais attīstības stāvoklis

8. Vadošās pētniecības iestādes

9. Svarīgākie periodiskie izdevumi

10. Ievērojamākie pētnieki

Bioloģija pēta dzīvo organismu izcelšanos, evolūciju, vielu un enerģijas maiņu, uzbūvi,
funkcijas, vairošanos, augšanu, daudzveidību, izplatību, kā arī mijiedarbību ar vidi

Terminu "bioloģija" 1802. gadā ieviesa franču dabas pētnieks Žans Batists Lamarks
(Jean-Baptiste Pierre Antoine de Monet, Chevalier de la Marck). Visas bioloģijas
apakšnozares vieno bioloģijas pamatprincipi. Kaut arī botānikas pētījumu objekts ir
augi, zooloģijas – dzīvnieki, mikrobioloģijas – mikroorganismi, savukārt anatomija un
morfoloģija pēta dzīvo organismu uzbūvi, bet fizioloģija – to funkcijas, tomēr visus
dzīvos organismus vieno noteikti bioloģiski procesi: vielu un enerģijas maiņa,
vairošanās, šūnu dalīšanās, ģenētiskā materiāla mantošana un citi.

Klasifikācijas pamattaksons ir suga, kas apvieno dabas valsts indivīdus ar vienādām

īpašībām. Radniecīgas sugas apvieno ģintī, bet radniecīgas ģintis – dzimtā. Līdzīgas
dzīvnieku dzimtas apvieno kārtās, bet līdzīgas augu dzimtas – rindās. Radniecīgas
kārtas vai rindas apvieno klasēs, radniecīgas klases – tipos, bet radniecīgus tipus –
valstīs. Dzīvās dabas iedalījumā augstākā taksonomiskā kategorija ir valsts, lai gan
daži autori piedāvā arī impērijas. Mūsdienās dabas daudzveidību papildus valstīm un
impērijām klasificē arī trīs domēnos – arhejos, baktērijās un eikariotos. Sākotnēji
(1735) zviedru botāniķis, ārsts un zoologs Karls Linnejs (Carl von Linne) dzīvo dabu
iedalīja divās valstīs – augos un dzīvniekos, bet mikroskopijas attīstība bija pamatā
tam, ka vācu biologs Ernsts Hekels (Ernst Heinrich Philipp August Haeckel) 1866.
gadā klasifikāciju papildināja ar vēl vienu valsti – protistiem, ar tiem saprotot
vienšūnas organismus. Neilgi pēc atklājuma, ka pastāv vienšūnas organismi,
1938. gadā amerikāņu biologs Herberts Kouplends (Herbert Faulkner Copeland) no
protistu valsts nodalīja baktērijas un cianobaktērijas, tās apvienojot ceturtajā valstī –
monērās. 20. gs. beigās vadošais dzīvās dabas klasifikācijas standarts pasaulē bija
amerikāņu ekologa Roberta Vitakera (Robert Harding Whittaker) 1969. gadā
formulētais ierosinājums nošķirt no augu valsts sēnes, pamatojoties uz to atšķirībām
barošanās pamatprincipos. Līdz ar to dzīvo dabu iedalīja piecās valstīs – monērās,
protistos, sēnēs, augos un dzīvniekos. 1998. gadā britu biologs Tomass Kavaljē-Smits
(Thomas Cavalier-Smith) publicēja sešu dabas valstu modeli, kura jaunākā versija
izstrādāta 2007. gadā. Saskaņā ar viņa darbu“Revidētā sešu dabas valstu sistēma” (A
revised six-kingdom system of life)dzīvo dabu iedala divās impērijās – prokariotos un
eikariotos. Prokariotu pārstāvji dabas valstu līmenī ir baktērijas, savukārt eikariotu
impēriju veido piecas dabas valstis – protozoji, hromisti, augi, sēnes un dzīvnieki.
Zinātnieki joprojām diskutē par vīrusu iekļaušanu dzīvās dabas kompleksā, jo tā ir
bezšūnu dzīvības forma, kas spēj vairoties visu organismu šūnās un kuriem ir dažāda
izcelsme evolūcijā. 21. gs. sākumā diskusijas pastiprinājusi neparasti lielu un
kompleksu vīrusu – milžu atklāšana protistu šūnās. 2003. gadā atklāja mimivīrusus:
400 nm diametrā, ar 1,2 Mb lielu divpavedienu dezoksiribonukleīnskābes (dpDNS)
genomu, bet 2013. gadā – pandoravīrusus: 1µm diametrā, ar 2–2,5 Mb lielu dpDNS
genomu, kurā 90 % no ~ 2500 gēnu nebija dabā zināmu analogu.

Bioloģiskās organizācijas līmeņi uz Zemes ir atomi, molekulas, šūnas, audi, orgāni un

orgānu sistēmas, organismi, populācijas, biocenozes, ekosistēmas un biosfēra.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Bioloģijai ir liela teorētiskā un praktiskā nozīme. Tā ne vien skaidro dzīvības
pastāvēšanas likumsakarības visos tās organizācijas līmeņos, bet arī palīdz izprast
dzīvo organismu īpašības to izmantošanai cilvēces pastāvēšanā. Bioloģijas zināšanas
palīdz izprast dzīvības būtību, tām ir praktiska nozīme tādās sfērās kā bioloģiskās
daudzveidības saglabāšana, vides atveseļošana, kriminālistika, biomedicīna,
biotehnoloģija, gēnu terapija, augu un dzīvnieku selekcija un reprodukcija. Viena no
svarīgākajām bioloģijas pielietojuma sfērām ir dzīvo organismu praktiska izmantošana,
piemēram, pārtikas ražošanā, dabīgo šķiedru ieguvē, koksnes rūpniecībā, medicīnā.

Biologi ņem audu paraugu no jenota, lai

pārbaudītu trakumsērgas vakcīnas iedarbību.
ASV, 04.05.2010.
Fotogrāfs Anson Eaglin. Avots: USDA-
APHIS/flickr.com. Licences noteikumi:
https://creativecommons.org/licenses/by-nd/2.0/

Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

Bioloģija ir viena no dabaszinātņu nozarēm. Tā pēta dzīvību visās tās izpausmes
formās. Bioloģija ir dzīvās dabas zinātne un to iedala apakšnozarēs pēc dažādiem
kritērijiem – pēc dzīvības līmeņa, dzīves telpā, dzīves laikā, dzīvības formas,
dzīvesveida. Atbilstoši piederībai dzīvības formām izšķir mikrobioloģiju (pēta
mikroorganismus), protistoloģiju (pēta protistus – vienkāršus eikariotiskus
organismus), mikoloģiju (pēta sēnes), algoloģiju jeb fikoloģiju (pēta aļģes), lihenoloģiju
(pēta ķērpjus), botāniku un zooloģiju. Dzīvo organismu dzīvības līmenis, uzbūve un
funkcijas ir pamatā bioloģijas iedalījumam molekulārajā bioloģijā (pēta informācijas
pārnesi molekulārā līmenī un tās regulāciju šūnas un organisma līmenī), ģenētikā
(pēta iedzimtības un mainības likumsakarības un to materiālo pamatu), citoloģijā (pēta
šūnas uzbūvi), histoloģijā (pēta organismus veidojošos audus), anatomijā (pēta
organismu iekšējo uzbūvi), morfoloģijā (pēta organismu ārējo uzbūvi), fizioloģijā (pēta
organismu funkcijas un to regulācijas mehānismus), etoloģijā (pēta dzīvo organismu
uzvedību), attīstības bioloģijā (pēta dzīvo organismu attīstību), neirobioloģijā (pēta
dzīvo organismu nervu sistēmu), organismu bioloģijā (pēta organismu bioloģiskās
īpašības), populāciju bioloģijā (pēta organismu populācijas), ekoloģijā (pēta organismu
un vides mijiedarbību, kā arī attiecības starp organismiem). Pēc dzīvo organismu
dzīves telpas un apstākļiem izšķir aerobioloģiju, pedobioloģiju, hidrobioloģiju,
kriobioloģiju, telmatoloģiju. Pēc dzīves laikā izšķir paleobioloģiju, evolūcijas bioloģiju,
hronobioloģiju. Pēc galvenās pētījumu veikšanas vietas bioloģiju iedala lauka bioloģijā
un laboratorijas bioloģijā. Mūsdienās zinātnē arvien pieaugošā starpdisciplinaritātes
tendence nosaka būtisku bioloģijas pētījumu pārklāšanos ar citām zinātņu nozarēm,
veidojoties starpdisciplinārām apakšnozarēm, kā bioenerģētika, biofizika, biofotonika,
bioģeogrāfija, bioinformātika, bioķīmija, biomatemātika, biomedicīna, biomehānika,
biometrija, bionika, biotehnoloģija, radiobioloģija, sociobioloģija un citas.

Galvenās teorijas
Pirmo fundamentālo bioloģijas teoriju – šūnu teoriju – 1838. gadā noformulēja vācu
biologi Matiass Šleidens (Matthias Jacob Schleiden) un Teodors Švanns (Theodor
Ambrose Hubert Schwann). Saskaņā ar šo teoriju visi augi un dzīvnieki sastāv no
šūnām, kas tos apvieno vienotā dzīvajā dabā. Teorijas attīstībā lielu ieguldījumu devis
arī vācu mediķis, biologs, antropologs Rūdolfs Virhovs (Rudolf Ludwig Carl Virchow).

Viena no bioloģijas pamatkoncepcijām ir evolūcijas teorija (evolūcija dabiskās izlases

ceļā), kas skaidro, kā uz Zemes mainās un attīstās dzīvība, un saskaņā ar kuru visām
zināmajām dzīvības formām ir vienota izcelšanās. Evolūcijas teorija postulē, ka visi
Zemes organismi cēlušies no kopīga priekšteča gēnu fonda, kas, visticamāk, uz
Zemes radies pirms 3,5 miljardiem gadu. Terminu "evolūcija" 1809. gadā ieviesa Ž.
B. Lamarks, tomēr kā teoriju to izvirzīja angļu dabas pētnieks Čārlzs Darvins (Charles
Robert Darwin), formulēdams tās virzītājspēku – dabisko izlasi. Pirms viņa pie
secinājumiem par dabiskās izlases lomu evolūcijā bija nonācis arī britu
dabaszinātnieks Alfrēds Volless (Alfred Russel Wallace).

Iedzimtības (gēnu) teorija. Iedzimtības pamatus eksperimentos ar zirņiem atklāja un

1865. gadā darbā “Eksperimenti ar augu hibrīdiem” (Versuche über Pflanzen-
Hybriden) publicēja austriešu biologs un botāniķis Gregors Mendels (Gregor Johann
Mendel). Pazīmju iedzimšanas analīzei viņš izmantoja matemātiskas metodes.
Mendela darbs līdz 1900. gadam nebija atzīts, līdz iedzimtības likumus atkārtoti
atklāja nīderlandiešu botāniķis un ģenētiķis Hugo de Frīzs (Hugo Marie de Vries), vācu
botāniķis un ģenētiķis Karls Korenss (Carl Erich Correns) un austriešu ģenētiķis Erihs
Čermaks-Zeizenegs (Erich Tschermak-Seysenegg). Par vienu no vadošajiem Mendeļa
ģenētikas aizstāvjiem kļuva angļu ģenētiķis Viljams Beitsons (William Bateson).
Mendeļa atklātos iedzimtības pamatus turpināja studēt amerikāņu biologs Tomass
Morgans (Thomas Hunt Morgan), pētot augļu mušas drozofilas mutācijas. T. Morgans
atklāja, ka mehāniskais iedzimtības pamats ir gēni un tie ir lokalizēti noteiktās
hromosomu vietās jeb lokusos.

Daudzšūnu organisma spēju nodrošināt nemainīgu un stabilu iekšējo vidi 1865. gadā
definēja franču fiziologs Klods Bernārs (Claude Bernard), un šo spēju par homeostāzi
1926. gadā nosauca amerikāņu fiziologs Volters Kennons (Walter Bradford Cannon).
Ja sākotnēji K. Bernārs ar homeostāzi saprata tikai atsevišķa organisma cīņu par
izdzīvošanu, tad mūsdienās šo terminu attiecina uz jebkuru bioloģisku sistēmu, sākot
no vienšūnas organisma līdz biosfērai.

Pētniecības metodes un tehnoloģijas

Bioloģijas pētījumu pamatā ir dabas modeļu izveidošana, kuru funkcionalitāti var
pārbaudīt eksperimentāli. To veido vairāki etapi: jautājums (problēmas vai
neskaidrības apzināšana), novērojums un bioloģiskās parādības aprakstīšana,
hipotēzes formulēšana, hipotēzes eksperimentāla pārbaudīšana, teorijas
izstrādāšana, pamatojoties uz rezultātu atkārtotu pārbaudīšanu, atziņu publicēšana.
Bioloģijas eksperimentam jābūt atkārtojamam.

Pastāv dažādas bioloģijas apakšnozaru specifiskas pētniecības metodes. Lauka

biologi savos pētījumos izmanto galvenokārt novērojumus lauka ekspedīcijās, paraugu
ievākšanu, sugu uzskaiti, nedestruktīvas datu iegūšanas metodes (piemēram, hlorofila
daudzuma noteikšana augu lapās ar hlorofilmetru), iegūto datu analīzi un
interpretāciju. Laboratorijas bioloģijā pētnieki izmanto šūnu un audu kultūras,
mikroskopiju (gaismas, elektronu, lāzerskenējošo, atomspēka), DNS sekvencēšanu,
elektroforēzi, rekombinanto DNS tehnoloģiju, polimerāzes ķēdes reakciju (polymerase
chain reaction, PCR), gēnu inženieriju, gēnu terapiju un citas. Lauka pētnieki lauka
apstākļos ievākto materiālu analizē arī ar laboratorijas metodēm.

Mūsdienās, pētniecībā pieaugot starpdisciplinaritātes īpatsvaram, bioloģijā arvien

vairāk papildus izmanto citu dabas un dzīvības zinātņu nozaru – ķīmijas, fizikas,
ģeogrāfijas, medicīnas – metodes.

Lerojs Hūds demonstrē DNS sekvencēšanas

ierīci. Kalifornijas Tehnoloģiju institūts, ASV, 1986.
gads.
Fotogrāfs Roger Ressmeyer. Avots:
CORBIS/VCG via Getty Images, 685193803.

Īsa vēsture
Pirmie pētījumi bioloģijā aizsākās jau apmēram 12000. gadā p. m. ē. ar augu un
dzīvnieku domestikāciju elementāru cilvēces eksistences vajadzību apmierināšanai.
Pirmās liecības par bioloģijas pētījumiem: Asīrijā, Babilonijā – pirmie datētie bareljefi,
kuros attēlota dateļpalmu apputeksnēšana (~ 2000–3000 gadus p. m. ē.); Senajā
Ēģiptē – papiruss ar medicīniska rakstura tekstu (~ 1500 gadus p. m. ē.). Senajā Ķīnā
– pieraksti par ārstniecības augiem un zīdtauriņu izmantošanu zīda ražošanā (~ 300
gadus p. m. ē.); aprakstītas pirmās augu pavairošanas metodes. Indijā – aprakstīti ap
960 augi un to izmantošana ārstniecībā (~600 gadus p. m. ē.); drupās atrasti attīstītas
lauksaimniecības pierādījumi – prosas, dateļu, meloņu, kokvilnas sēklas. Grieķu un
romiešu civilizācijā – dabas filozofijas skolu dibināšana (~500 gadus p. m. ē.).
Sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) interesējies par visām
zināšanu jomām, ieskaitot bioloģiju; veicis pirmos mēģinājumus sistematizēt
dzīvniekus; veidojis priekšstatus par iedzimtību, vairošanos, izšķirot
dzimumvairošanos un bezdzimumvairošanos; salīdzinošās anatomijas pamatlicējs.
Sengrieķu zinātnieks un filozofs Teofrasts (Θεόφραστος) – botānikas pamatlicējs;
darbā “Par augu vēsturi un izcelšanos” (De historia et causis Plantarum) aprakstījis ap
500 augu sugas, to praktisko izmantošanu; aprakstījis dateļpalmu mākslīgo
apputeksnēšanu, ziedaugu sēklu dīgšanu. Sengrieķu ārsts Galēns (Γαληνός), veicot
dzīvnieku anatomiskos, asinsrites un nervu sistēmas pētījumus, licis pamatus
medicīnas eksperimentam.

Viduslaikos Eiropā intensīvi attīstās botānika, tiek pētīti augi ārstniecības nolūkiem,
galvenokārt klosteros. Zooloģija, visticamāk, attīstījusies no veterinārmedicīnas un
medībām. Renesanse 15.–16. gs. mijā aizsākās ar izcilā itāļu anatoma, botāniķa,
gleznotāja, inženiera un izgudrotāja Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) anatomijas
pētījumiem, tomēr par cilvēka anatomijas pamatlicēju uzskata flāmu anatomu
Andreasu Vezāliju (Andreas Vesalius). Vācu teologs un botāniķis Oto Braunfelss (Otto
Brunfels) 16. gs. 30. gados un itāļu kapucīnu mūks Gregorio Redžio (Gregorio Reggio)
17. gs. sākumā liek pamatus herbārija metodei botānikā. Tiek izdotas ilustrētas
grāmatas ar savvaļas augiem, piemēram, O. Brunfelsa darbs "Dzīvu augu attēli"
(Herbarum vivae eicones, izdots 1532–1536); veikti pirmie mēģinājumi zinātniski
klasificēt augus. Universitātēs veido botāniskos dārzus – Padujas Botānisko dārzu
(Orto Botanico di Padova) Itālijā, dibināts 1545. gadā; Oksfordas Universitātes
Botānisko dārzu (University of Oxford Botanic Garden) Anglijā, dibināts 1621. gadā.
Zooloģijas iedīgļi parādās mākslā morfoloģiski precīzos dzīvnieku zīmējumos (vācu
gleznotājs Albrehts Dīrers, Albrecht Dürer).

Atvērums Oto Braunfelsa grāmatā "Dzīvu augu

attēli". 1530. gads.
Avots: Europeana/Bayerische Staatsbibliothek.

17. gs. veidojās pirmās zinātniskās biedrības un akadēmijas – Londonas Karaliskā

biedrība (Royal Society of London, 1662); Francijas Zinātņu akadēmija (Académie des
sciences, France, 1666) – un līdz ar tām arī pirmie zinātniskie žurnāli: Journal des
Savants (1665) Francijā, Philosophical Transactions (1665) Anglijā. Līdz ar lielā
asinsrites loka – slēgtas asinsrites sistēmas – atklāšanu fizioloģijas un embrioloģijas
pamatus lika angļu mediķis Viljams Hārvijs (William Harvey). Mikroskopa
konstruēšana veicināja mikroskopijas attīstību. Angļu fiziķis Roberts Hūks (Robert
Hooke) 1660. gadā atklāja šūnu un piecus gadus vēlāk izdeva grāmatu “Mikrogrāfija”
(Micrographia, 1665). Nīderlandiešu dabas zinātnieks Antonijs van Lēvenhuks
(Anthonie van Leeuwenhoek) ap 1674. gadu atklāja ‘animalkulas’, ko mūsdienās
pazīst kā baktērijas un protozojus, un 1677. gadā aprakstīja spermatozoīdus. 17. gs.
nīderlandiešu dabas pētnieks Jans Svammerdams (Jan Swammerdam) mikroskopijā
ieviesa inovācijas, piemēram, asinsvadus pirms audu griezumu pagatavošanas
piepildot ar vasku un griezumus gatavojot, iemērktus ūdenī. J. Svammerdamu uzskata
par modernās mikrotomēšanas pamatlicēju. Itāļu biologs un ārsts Marčello Malpīgi
(Marcello Malpighi) lika pamatus histoloģijai, pētot augu un dzīvnieku uzbūves līdzību;
viņš kopā ar angļu botāniķi un ārstu Nēmiju Grū (Nehemiah Grew) tiek uzskatīts par
modernās augu anatomijas pamatlicēju. Neatkarīgi viens no otra M. Malpīgi ("Augu
anatomija" (Anatome Plantarum, 1675, 1679)) un N. Grū ("Augu anatomijas pamati"
(The Anatomy of Vegetables Begun, 1672) un "Augu anatomija" (The Anatomy of
Plants, 1682)) sarakstīja pirmās augu anatomijas mācību grāmatas. 1693. gadā angļu
dabaszinātnieks Džons Rejs (John Ray) ieviesa sugas definīciju. 1694. gadā franču
botāniķis Žozefs Turnefors (Joseph Pitton de Tournefort) augu sistemātikā ieviesa
ģints jēdzienu.

18. gs. 30. gados K. Linnejs, pamatojoties uz dzīvo organismu ārējām pazīmēm,
izstrādāja augu un dzīvnieku sistemātikas pamatus, ieviešot tajos binārās
nomenklatūras pamatprincipus. K. Linneja izstrādātā sistēma tiek izmantota arī
mūsdienās. Angļu dabas filozofs un ķīmiķis Džozefs Prīstlijs (Joseph Priestley)
eksperimentos ar augiem 1744. gadā atklāja, ka tie izdala gāzi, kas veicina degšanu
un ir nepieciešama dzīvnieku elpošanai. Šo gāzi franču ķīmiķis Antuāns Lavuazjē
(Antoine Lavoisier) 1777. gadā nosauca par skābekli. Saules gaismas nozīmi zaļo
augu lapu spējā izdalīt skābekli, uzņemot no gaisa ogļskābo gāzi, 1779. gadā atklāja
holandiešu ārsts Jans Ingenhauzs (Jan Ingenhousz). 18. un 19. gs. īpaši svarīga
nozīme bioloģijas attīstībā bija ekspedīcijām, no kurām nozīmīgākās ir britu dabas
pētnieka Džozefa Benksa (Sir Joseph Banks) ekspedīcijas uz Ņūfaundlendu un
Labradoru (1766), Klusā okeāna dienvidu salām, Jaunzēlandi, Jaungvineju un
Austrāliju (1768); skotu botāniķa Roberta Brauna (Robert Brown) ekspedīcija uz
Austrāliju un Jaunzēlandi (1801); kā arī angļu dabas pētnieka Č. Darvina ekspedīcija
uz Dienvidameriku un apkārt pasaulei (1831–1836).

19. gs. izveidojas salīdzinošā bioloģija. 1812. gadā publicētā franču zoologa Žana
Kivjē (Jean Leopold Nicolas Frederic Cuvier) grāmata "Fosilo kaulu pētījumi"
(Recherches sur les ossemens fossiles de quadrupèdes) liek pamatus paleontoloģijai.
1838. gadā vācu botāniķis M. Šleidens un vācu zoologs un fiziologs T. Švanns,
apvienojot savu pētījumu rezultātus, formulēja šūnu teoriju, saskaņā, ar kuru visi augi
un dzīvnieki sastāv no šūnām, kas tos apvieno vienotā dzīvajā dabā. Šūnu teorija
joprojām ir viena no bioloģijas pamatkoncepcijām. 1840. gadā vācu zinātnieks Justs
fon Lībigs (Justus von Liebig) formulēja augu minerālās barošanās teoriju. 1858. gadā
A. Volless izstrādāja evolūcijas teorijas pamatprincipus, tomēr Č. Darvins pirmais,
pamatojoties uz savu ekspedīciju novērojumiem un analīzi, publicēja darbu par
evolūcijas pamatiem “Par sugu izcelšanos” (On the Origin of Species, 1859) un līdz ar
to tiek uzskatīts par evolūcijas teorijas autoru. Lielu ieguldījumu izpratnes par evolūciju
veidošanā devis franču zoologs Ž. B. Lamarks. Viņš arī ieviesis terminu
"bezmugurkaulnieki". 1860. gadā franču ķīmiķis un mikrobiologs Luijs Pastērs (Louis
Pasteur) lika pamatus mikrobioloģijai, atklājot mikroorganismu lomu rūgšanas
procesā, kā arī cilvēka un dzīvnieku infekcijas slimību izraisīšanā. Viņa vārdā
nosaukts pasterizācijas process. 1865. gadā austriešu botāniķis, skolotājs un prelāts
G. Mendelis atklāja iedzimtības ģenētiskos pamatus, un viņš tiek uzskatīts par
ģenētikas pamatlicēju. 1869. gadā vācu dabaszinātnieks un biologs E. Hekels ieviesa
terminu "ekoloģija". 1892. gadā krievu zinātnieks Dmitrijs Ivanovskis (Дмитрий
Иoсифович Иванoвский) atklāja tabakas mozaīkas vīrusu,
aizsākdams virusoloģijas pētījumus.

20. gs. amerikāņu evolūcijas biologs, ģenētiķis un embriologs T. Morgans izstrādāja

iedzimtības hromosomālo teoriju, par ko 1933. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā
vai medicīnā. Krievu botāniķis Nikolajs Vavilovs (Николaй Ивaнович Вавuлов) 1926.
gadā formulēja kultūraugu izcelšanās centru teoriju. Vēlāk turpinājās metabolisma
bioķīmisko ciklu un ceļu atklāšana – zinātnieki atklāja ornitīna jeb karbamīda ciklu
(1932), Krebsa jeb citronskābes ciklu (1937), glioksilāta ciklu (1953), Kalvina-
Bensona-Basshama ciklu (1961), Heča-Sleka ceļu (1966). 1953. gadā amerikāņu
molekulārbiologs Džeimss Votsons (James Dewey Watson) un britu molekulārbiologi
Frānsiss Kriks (Francis Harry Compton Crick) un Moriss Vilkinss (Maurice Hugh
Frederick Wilkins) atklāja DNS struktūru (1962. gadā Nobela prēmija fizioloģijā vai
medicīnā); lielu ieguldījumu šajā atklājumā devusi arī britu biofiziķe Rozalinda
Frenklina (Rosalind Elsie Franklin). 1953. gadā amerikāņu biologi un ekosistēmu
ekologi Jūdžins Odums (Eugene Pleasants Odum) un Hovards Odums (Howard
Thomas Odum) sarakstīja mācību grāmatu “Ekoloģijas pamati” (Fundamentals of
Ecology), līdz ar to ekoloģija kļuva par universitāšu pamatkursu. 1965. gadā
amerikāņu anatoms Leonards Heifliks (Leonard Hayflick) pierādīja, ka normālas šūnas
dalās tikai noteiktu skaitu reižu (Heiflika efekts). 1967. gadā dienvidāfrikāņu ķirurgs
Kristians Barnārs (Christian Neethling Barnard) pirmoreiz veica sirds pārstādīšanu
cilvēkam. 1972. gadā amerikāņu bioķīmiķis Hars Korana (Har Gobind Khorana) ar
līdzstrādniekiem sintezēja pirmo mākslīgo gēnu. 1972. gadā Amerikas Savienoto
Valstu (ASV) zinātnieki ieguva pirmos somatiskos augu hibrīdus. 1983. gadā Kerijs
Malliss (Kary Banks Mullis) kā molekulārās bioloģijas standartmetodi uzlaboja un
ieviesa pētniecībā polimerāzes ķēdes reakciju. 1990. gadā uzsākts Cilvēka genoma
projekts (Human Genome Project), lai sekvencētu un kartētu cilvēku sugas Homo
sapiens gēnu kopumu – genomu. 1996. gadā britu embriologs Īans Vilmuts (Sir Ian
Willmut) un dzīvnieku fiziologs Kīts Kempbels (Keith H.S. Campbell) no pieaugušas
somatiskās šūnas pirmoreiz pasaulē klonēja zīdītāju – aitu Dolliju, kas nodzīvoja 6,5
gadus.

21. gs. sākumā (2003) pabeigts Cilvēka genoma projekts, kurā konstatēts, ka
cilvēkiem ir 20–25 000 gēnu (agrāk minēto 100 000 vietā). Cilvēka genoma projekta
pētījumi palīdzējuši sašaurināt par specifiskām slimībām atbildīgu gēnu loku, kā arī
izolēt kandidātgēnus. Projekta pētījumi zinātniekiem ļāvuši atklāt mutāciju, kas izraisa
dzīvībai bīstamu ādas vēža formu, kā arī atklājuši gēnus, kas saistīti ar diabēta,
leikēmijas un bērnu ekzēmas attīstību. 2006. gadā japāņu zinātnieks Šinia Jamanaka
( 山中 伸弥) radīja pirmās inducētās pluripotentās cilmes šūnas. 2006. gadā sākts
Maksa Planka Evolucionārās Antropoloģijas institūta (Max-Planck-Institut für
Evolutionäre Anthropologie) koordinētais Neandertāliešu genoma projekts
(Neanderthal genome project), kura mērķis noteikt modernā cilvēka tuvākā radinieka –
neandertālieša – genoma sekvenci. Šajā projektā noskaidrots, ka neandertāliešu
genoma sekvence ir aptuveni 99,7% identiska modernajam cilvēkam (salīdzinājumam
– cilvēka un šimpanzes genomi ir 96–98% identiski, bet cilvēki savā starpā ir aptuveni
99,9% identiski). Konstatēts, ka neandertālieši atstājuši pēdas moderno cilvēku
genomā: 1–4 % no ārpus Āfrikas dzīvojošo cilvēku genomu veido neandertāliešu gēni.
Tas tiek skaidrots ar to, ka modernie cilvēki izceļoja no Āfrikas un daļēji sajaucās ar
neandertāliešiem, kas dzīvoja Eiropā, kā arī Centrālajā un Rietumāzijā, bet ne Āfrikā.

Džona Kreiga Ventera institūtā (John Craig Venter Institute, ASV) 2010. gadā radīta
pašreplicējošā sintētiskā baktērijas šūna. Līdz ar to pierādīts, ka genomus var plānot
ar datora palīdzību, ķīmiski sintezēt laboratorijā un transplantēt šūnā, lai izveidotu
jaunu pašreplicējošu šūnu, ko kontrolē sintezētais mākslīgais genoms. Djūka
Universitātē (Duke University, ASV) 2013. gadā sekmīgi implantēts ar bioinženierijas
palīdzību laboratorijā izaudzēts asinsvads. 2014. gadā Dž. Kreiga Ventera institūtā
sintezēta rauga hromosoma. 2014. gadā Skripsa Pētniecības institūtā (Scripps
Research Institute, ASV) dzīvās baktēriju šūnās replicēti sintētiskie DNS bāzu pāri.
2015. gadā Djūka Universitātē pētnieku grupa Nenada Bursaka (Nenad Bursac)
vadībā laboratorijā izaudzēja kontrahēties spējīgas cilvēka skeleta muskuļu šķiedras.

Pašreizējais attīstības stāvoklis

Mūsdienās turpina attīstīties modernās tehnoloģijas, saplūstot zinātnes nozarēm un
risinot dažādas cilvēcei svarīgas problēmas. Tomēr vienlaikus, līdz ar zinātnes un
tehnoloģiju progresu, rodas ētiska rakstura problēmas. Nepārdomāta fosilo resursu
izmantošana enerģijas iegūšanai, auglīgo zemes platību pārslogošana pārtikas
problēmu risināšanai, kaitīgo izmešu ietekme uz vides izmaiņām un to pavadošā
savvaļas sugu izmiršana ir procesi, kam ir būtiska ietekme uz planētas stāvokli
ilgtermiņā. Zinātnieki lēš, ka uz Zemes eksistē 8,7±1,3 milj. eikariotu sugu, un katru
gadu tiek atklāti vairāki tūkstoši jaunu sugu. Tomēr bažas raisa fakts, ka pēc Pasaules
Dabas fonda (World Wildlife Fund, WWF) 2014. gada pētījuma (Living Planet Report
2014) datiem kopš 1970. gada savvaļas mugurkaulnieku populācijas kopējais īpatņu
skaits uz Zemes ir samazinājies par ~ 52%, kas skaidrojams ar būtiskām cilvēka
darbības izraisītām vides apstākļu izmaiņām. 20. un 21. gs. biologu loma sabiedrībā,
kā arī viņu morālā un ētiskā atbildība par atklājumiem un jaunu ideju attīstīšanu
novedusi pie atsevišķu sociālo un zinātnisko vērtību sistēmas pārvērtēšanas.
Zinātnieki nevar atļauties ignorēt savu atklājumu sekas, jo tās var tikt izmantotas
ļaunprātīgi. Biologiem jāizvērtē savi pienākumi un tiesības, īpaši spriežot par ētikas
problēmām, kas saistītas ar cilvēka kontroli pār vidi vai gēnu manipulācijām, kas var
ietekmēt evolūcijas attīstību. Īpašas sekas radījusi gēnu inženierijas attīstība.
Ģenētisku trūkumu un slimību gadījumā gēnu inženierija devusi iespēju koriģēt cilvēka
gēnu defektus, lai atjaunotu vai normalizētu fizioloģiskās funkcijas, tādējādi uzlabojot
pacientu dzīves kvalitāti. Gēnu terapija, ar kuras palīdzību normālu gēnu ievada
indivīda genomā, lai izlabotu slimību izraisošu gēnu mutāciju, ir viens no
paņēmieniem, ar ko šo mērķi sasniegt. Tomēr pastāv plašas gēnu inženierijas
ļaunprātīgas, kaut arī neapzinātas izmantošanas iespējas. Pastāv bažas, piemēram,
par ģenētiski modificēto organismu, īpaši modificēto pārtikas augu, ietekmi uz cilvēka
veselību un vidi, jo šī ietekme ilgtermiņā pagaidām nav zināma. Tāpat ģenētiski
modificētie organismi, kam laboratorijās mākslīgi radīta rezistence pret noteiktiem
apstākļiem (pesticīdiem, slimībām, kaitēkļiem) vai kam izveidotas savvaļas sugām
neraksturīgas īpašības (augšana, agresivitāte), izkļūstot savvaļā, var apdraudēt
savvaļas sugu populācijas. Bažas raisa arī klonēšanas tehnoloģiju parādīšanās,
ieskaitot somatisko šūnu kodolu pārnešanu. Cilvēka klonēšanas deklarācija, ko 2005.
gadā pieņēma ANO, aicina dalībvalstis aizliegt cilvēku klonēšanu, tomēr tā atstāj
terapeitiskās klonēšanas iespēju. 2015. gadā uz moratoriju biotehnoloģiju
izmantošanā cilvēkam aicina arī pētnieki, kas izstrādāja gēnu rediģēšanas
tehnoloģijas, kas ļauj zinātniekiem mākslīgi veidot organisma ģenētisko sastāvu, DNS
sekvencē mainot vietām specifiskas bāzes. Gēnu rediģēšanas ietekme uz cilvēka
ģenētiku pagaidām nav zināma; nav izstrādāti arī noteikumi tās izmantošanai.
Diskusijas par gēnu rediģēšanu ir atjaunojušas debates par gēnu inženierijas ētisko un
sociālo ietekmi pasaulē, īpaši par tās iespēju mainīt tādas cilvēka īpašības kā izskatu
un inteliģenci.

Izaicinājumi bioloģijā saistāmi arī ar vides piesārņojuma ierobežošanu, neietekmējot

cilvēka dzīves kvalitāti. Vides piesārņojuma problēmu pastiprina cilvēku populācijas
straujais pieaugums, kas palielina planētas noslogojumu, īpaši pārtikas ražošanas
platībās, un veicina strauju modernās industrijas attīstību, kuras atkritumi piesārņo
gaisu, ūdeni un augsni. Lai atrisinātu globālās vides problēmas un noskaidrotu
veselīgas un ilgtspējīgas planētas saglabāšanai nepieciešamās prasības, biologiem
jāsadarbojas ar citu zinātņu nozaru speciālistiem un sabiedrību. Kaut arī daudzām
cilvēces problēmām mūsdienās ir sociāls, politisks un ekonomisks raksturs, tomēr
bioloģijas kā zinātnes daudzveidība ir tā, kas nākotnē būtiski ietekmēs dzīvības
pastāvēšanu uz Zemes.

Nozīmīgākie projekti: Cilvēka genoma projekts (Human Genome Project); Svalbāras

Globālā sēklu banka (Svalbard Global Seed Vault); Okeānu dzīvības uzskaite (Census
of Marine Life); Stādīto mežu projekts (Planted Forests Project).
 Sēklu kastes no daudzu valstu gēnu bankām tiek
uzglabātas Svalbāras Globālajā sēklu bankā.
2015. gads.
Avots: Svalbard Global Seed Vault/flickr.com.
Licences noteikumi:
https://creativecommons.org/licenses/by-nd/2.0/

Vadošās pētniecības iestādes

Vadošās pētniecības iestādes: Prinstonas Universitāte (Princeton University) ASV;
Hārvarda Universitāte (Harvard University) ASV; Kalifornijas Tehnoloģiju institūts
(California Institute of Technology) ASV; Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts
(Massachusetts Institute of Technology) ASV; Biotehnoloģijas un bioloģijas zinātņu
pētniecības padome (Biotechnology and Biological Sciences Research
Council, BBSRC) Lielbritānijā; Maksa Planka biedrība (Max-Planck-Gesellschaft zur
Förderung der Wissenschaften, MPG) Vācijā; Austrumanglijas Universitāte (University
of East Anglia) Lielbritānijā; Vaithedas Biomedicīnas pētījumu institūta Genoma
izpētes centrs (Center for Genome Research, Whitehead Institute for Biomedical
Research) ASV; Šveices Federālais mežu, sniega un ainavas pētniecības institūts
(Eidgenössische Forschungsanstalt für Wald, Schnee und Landschaft, WSL) Šveicē.

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Science (kopš 1880. gada; American Association for the Advancement of
Science, AAAS), Nature (kopš 1869. gada; Nature Publishing Group), Proceedings of
the National Academy of Sciences of the United States of America (kopš 1915. gada;
United States National Academy of Sciences), American Journal of Botany (kopš
1914. gada; Botanical Society of America), Journal of Zoology (kopš 1830. gada;
Wiley-Blackwell), American Journal of Physical Anthropology (kopš 1918. gada; John
Wiley & Sons), Journal of Human Evolution (kopš 1972. gada; Elsevier), American
Journal of Human Biology (kopš 1989. gada; John Wiley & Sons), Journal of
Paleontology (kopš 1927. gada; Paleontological Society), Applied and Environmental
Microbiology (kopš 1953. gada; American Society for Microbiology), Cell (kopš 1974.
gada; Cell Press), Annual Review of Biochemistry (kopš 1932. gada; Annual
Reviews), Plant Cell (kopš 1989. gada; American Society of Plant Biologists), Trends
in Ecology and Evolution (kopš 1986. gada; Elsevier). Svarīgākās zinātniskās
izdevniecības, kas izdod bioloģijas rakstus: Elsevier, Springer, Wiley-Blackwell, Taylor
& Francis, Sage, Nature Publishing Group, American Association for the Advancement
of Sciences.

Ievērojamākie pētnieki
Ievērojamākie pētnieki: Aristotelis, K. Linnejs, Ž.B. Lamarks, A. Lēvenhuks, R. Hūks,
G. Mendelis, Č. Darvins, M. Šleidens, T. Švanns, L. Pastērs, Aleksandrs fon Humbolts
(Friedrich Wilhelm Heinrich Alexander Freiherr von Humboldt) – bioģeogrāfijas
pamatlicējs; R. Frenklina, Dž. Votsons un F. Kriks, K. Kempbels un A. Vilmuts.
Ietekmīgākie mūsdienu pasaules biologi: Deivids Baltimors (David Baltimor) –
virusoloģija, HIV un vēža izpēte; Džons Bonners (John Tyler Bonner) – evolūcijas
bioloģija; Deniss Brejs (Dennis Bray) – molekulārā bioloģija; Sidnijs Brenners (Sydney
Brenner) – ģenētika; Džeralds Edelmans (Gerald M. Edelman) – imunoloģija,
neirozinātne; Entonijs Fauči (Anthony Fauci) – imunoloģija, HIV izpēte; Endrū Faiers
(Andrew Fire) – ģenētika; Žans Frešē (Jean Frechet) – biotehnoloģija; Džeina Gūdolla
(Jane Goodall) – primatoloģija; Lerojs Hūds (Leroy Hood) – sistēmbioloģija; Ronalds
Evanss (Ronald M. Evans) – molekulārā bioloģija; Š Jamanaka – cilmes šūnu izpēte;
Ēriks Kandels (Eric Kandel) – neirozinātne; Endrjū Nolls (Andrew Knoll) –
paleontoloģija; Saimons Moriss (Simon Convey Morris) – evolucionārā paleobioloģija;
Kreigs Mello (Craig Mello) – molekulārā medicīna; Liks Montanjē (Luc Montagnier) –
imunoloģija, HIV izpēte; Kristiāne Nīsleina-Folharda (Christiane Nüsslein-Volhard) –
attīstības bioloģija; Pjērs Šambons (Pierre Chambon) – ģenētika un šūnas bioloģija;
Džeks Šostaks (Jack Szostak) – ģenētika; Kreigs Venters (Craig Venter) – cilvēka
ģenētika; Edvards Vilsons (Edward Wilson) – mirmekoloģija.

Saistītie šķirkļi
anatomija

bioloģijas zinātne Latvijā

zooloģija

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
BBC Vides zinātnes ziņu tīmekļvietne. Briggs, H., ‘US approves genetically
modified salmon for food’

Cilvēka genoma projekta tīmekļvietne

Digitālās bibliotēkas tīmekļvietne. Darwin, C., On the Origin of Species, 6th

edn., 1872

Dž. Kreiga Ventera institūta tīmekļvietne

Okeānu dzīvības uzskaites projekta tīmekļvietne

Pasaules Dabas fonda projekta Living Planet Report 2014 tīmekļvietne

Projekta Mapping Scientific Excellence tīmekļvietne

SLA Biomedicīnas un dzīvības zinātņu sadaļas (DBIO) tīmekļvietne

Svalbāras Globālās sēklu bankas tīmekļvietne

Zinātnes ziņu Live Science tīmekļvietne

Žurnāla Discover tīmekļvietne

Žurnāla eLife tīmekļvietne. Madden, L. et al., ‘Bioengineered human

myobundles mimic clinical responses of skeletal muscle to drugs’, eLife, 2015
 Žurnāla Nature tīmekļvietne. Sweetlove, L., ‘Number of species on Earth
tagged at 8.7 million’, Nature News, 23 August 2011

Ieteicamā literatūra
Allen, J. et al., Practical Skills in Biology, 5th edn., Pearson Education,
2012.

Annaluru, N. et al., ‘Total synthesis of a functional designer eukaryotic

chromosome’, Science, vol. 344, no. 6179, 2014, pp. 55-58.

Carlson P.S. et al., ‘Parasexual Interspecific Plant Hybridization’,

Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of
America, vol. 69, no. 8, 1972, pp. 2292-2294.

Cavalier-Smith, T., ‘A revised six-kingdom system of life’, Biological

Reviews, vol. 73, no. 3, 1998, pp. 203-266.

Cavalier-Smith, T., ‘Kingdoms Protozoa and Chromista and the eozoan

root of the eukaryotic tree’, Biology Letters, vol. 6, no. 3, 2009, pp. 342-
345.

Green R.E. et al. ‘A Draft Sequence of the Neandertal Genome’, Science,

vol. 328, no. 5979, 2010, pp. 710-722.

Khorana, H.G. et al., ‘Studies on polynucleotides. 103. Total synthesis of

the structural gene for an alanine transfer ribonucleic acid from yeast’,
Journal of Molecular Biology, vol. 72, no. 2, 1972, pp. 209-217.

Malyshev, D.A. et al., ‘A semi-synthetic organism with an expanded

genetic alphabet’, Nature, vol. 509, no. 7500, 2014, pp. 385-388.

Scharr, J. and TechNewsDaily, ‘First Bioengineered Blood Vessel

Successfully Implanted. A blood vessel grown in a laboratory was
implanted into a patient last week, marking a breakthrough in
bioengineered human tissues’, Scientific American, June 12, 2013.

Vavilov, N.I., Origin and geography of cultivated plants. V.F. Dorofeyev

(ed.), D. Löve (transl.), Cambridge University Press, 1992.

Watson, J.D. and Crick, F.H.C. ‘A structure for deoxyribose nucleic acid’,
Nature, vol. 171, no. 4356, 1953, p. 737

Whittaker, R. H., ‘New concepts of kingdoms of organisms’, Science, vol,

163, no. 3863, 1969, pp. 150-160.

Woese, C.R. ‘A New Biology for a New Century’, Microbiology and

Molecular Biolgy Reviews, vol. 68, no. 2, 2004, pp. 173-186.

Woese, C. et al., ‘Towards a natural system of organisms: proposal for the

domains Archaea, Bacteria, and Eucarya’, Proceedings of the National
Academy of Sciences of the United States of America, vol. 87, no. 12,
1990, pp. 4576-4579.