Atjaunots 2023. gada 25.

augustā Saistītie šķirkļi

Anda Feščenko
bioloģija bioģeogrāfija dabas aizsardzība

ekoloģiskā ētika evolūcija, bioloģijā

ekoloģija ģeoloģijas zinātne Latvijā

ģeogrāfijas zinātne Latvijā vides zinātne

(no grieķu οἶκος, oikos ‘māja’, ‘vide’ + grieķu λόγος, logos ‘mācības’, ‘zināšanas’,
‘jēdziens’; angļu ecology, vācu dieÖkologie, franču ecologie, krievu экология)
Nozares un apakšnozares
zinātne, kas pēta dzīvo organismu, tai skaitā cilvēka, attiecības bioloģija
ar vidi augu fizioloģija
bioģeogrāfija
bioinformātika
biomatemātika
biomedicīna
biometrija
cilvēka un dzīvnieku fizioloģija
dendroloģija
dipteroloģija
ekoloģija
evolūcija, bioloģijā
helmintoloģija
hidrobioloģija
izziņas bioloģija
kinezioloģija
limnoloģija
molekulārā ģenētika
neirobioloģija
pedobioloģija
protistoloģija
zooloģija

Fodža kalnu ekspedīcijas dalībnieki pēta

iegūtos paraugus. Indonēzija, 2008. gads.
Fotogrāfs Timothy G. Laman. Avots: National
Geographic/Getty Images, 107362838.

Satura rādītājs
 1. Kopsavilkums

2. Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

3. Praktiskā un teorētiskā nozīme

4. Galvenās teorijas

5. Pētniecības metodes

6. Īsa vēsture

7. Pašreizējais attīstības stāvoklis

8. Nozīmīgākās pētniecības iestādes

9. Svarīgākie periodiskie izdevumi

10. Ievērojamākie pētnieki

Ar organismu saprot jebkuru dzīvības formu uz Zemes, kam piemīt vielmaiņa un spēja
vairoties. Ar vidi saprot visu, kas šo organismu ieskauj un ar ko tas tieši vai netieši
mijiedarbojas.

Ekoloģiju var definēt arī kā mācību par faktoriem, kas ietekmē organismu izplatību un
skaitu. Ekoloģijas pētījumu centrālās tēmas ietver organismu adaptāciju; populāciju,
biocenožu un ekosistēmu dinamiku un faktorus, kas to ietekmē; vielu un enerģijas
apriti dabā. Jēdzienu “ekoloģija” pirmo reizi lietoja vācu biologs Ernsts Hekels (Ernst
Heinrich Philipp August Haeckel) 1866. gadā, definējot ekoloģiju kā “zinātni par dabas
ekonomiku”. Mūsdienās ekoloģija pārstājusi būt tikai bioloģijas apakšnozare. Tās
izpētes objekti ir ne tikai tradicionālie ekoloģiskās organizācijas līmeņi – organisms
(suga), populācija, biocenoze jeb biokopa, ekosistēma un bioms –, bet arī cilvēks un
biosfēra kopumā.

Ekoloģiskās organizācijas līmeņi.

Autores veidots.

Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

Ekoloģija integrē bioloģijas, ģeogrāfijas un vides zinātnes pētījumus. Ekoloģijas un
vides zinātnes pētījumu jomas pārklājas. Vides zinātne pēta antropogēno (cilvēka
radīto) faktoru ietekmi uz dzīvajām sistēmām, bet ekoloģija pēta visu vides faktoru –
gan biotisko, gan abiotisko, gan arī antropogēno – ietekmi uz tām. Ekoloģija cieši
saistīta ar ģenētiku, mikrobioloģiju, evolūcijas zinātni, fizioloģiju, sistemātiku, augsnes
zinātni, ģeoloģiju, meteoroloģiju, klimatoloģiju, paleontoloģiju, bioģeogrāfiju.
Ekoloģiju var iedalīt pēc vairākiem kritērijiem: atkarībā no objekta, kas tiek pētīts;
vietas, kur pētījums tiek veikts; organizācijas līmeņa, kas tiek pētīts; pielietotās
metodoloģijas; pētāmā faktora; laika vai telpas mēroga u. c. Pamatiedalījums atkarībā
no objekta, kas tiek pētīts, ietver augu ekoloģiju, dzīvnieku ekoloģiju, mikroorganismu
ekoloģiju un molekulāro ekoloģiju jeb ekoloģisko ģenētiku. Pamatiedalījums pēc
pētījuma vietas ietver sauszemes ekosistēmu ekoloģiju, hidroekoloģiju, augsnes
ekoloģiju, aeroekoloģiju. Atkarībā no pētāmā organizācijas līmeņa ekoloģiju iedala
autekoloģijā jeb organisma ekoloģijā (pēta atsevišķa indivīda un tā pazīmju
mijiedarbību ar vidi), demekoloģijā jeb populāciju ekoloģijā (pēta vienas sugas indivīdu
grupas – populācijas – iekšējos procesus un mijiedarbību ar vidi), sinekoloģijā jeb
biocenožu ekoloģijā (pēta mijiedarbību starp dažādu sugu populācijām dotās
biocenozes ietvaros), ekosistēmu ekoloģijā (pēta biocenozes mijiedarbību ar
abiotiskajiem faktoriem dotās ekosistēmas ietvaros; enerģijas plūsmu, vielu apriti
ekosistēmā). Augu sinekoloģiju sauc arī par veģetācijas zinātni. Atkarībā no izpētes
aspekta ekoloģiju iedala funkcionālajā ekoloģijā – pēta sugu lomu un funkcijas
ekosistēmā; traucējumu ekoloģijā (disturbance ecology) – pēta spēcīgus un pēkšņus
vides stresus jeb traucējumus, kas norisinās relatīvi nelielā laika posmā un izraisa
plašas izmaiņas ekosistēmās (piemēram, ugunsgrēkus, plūdus, vējgāzes, kailcirtes),
un šo stresu ietekmi uz ekosistēmām un organismiem; paleoekoloģijā – pēta fosilo
organismu ekoloģiju; vēsturiskajā ekoloģijā – pēta cilvēka ietekmi uz ekosistēmu un
ainavu kādā vēsturiskā laika posmā; evolūcijas ekoloģijā – pēta faktorus, kas virza
sugu pielāgošanos; makroekoloģijā – pēta mehānismus un veido modeļus, kas
darbojas lielos telplaika mērogos (piemēram, modelē zvejniecības ietekmi uz zivju
populācijām jūrās un okeānos); ainavu ekoloģijā – pēta ainavu telpisko rakstu un tā
ietekmējošos faktorus un procesus. Mūsdienās arvien nozīmīgāku vietu ieņem lietišķā
ekoloģija jeb dabas aizsardzības ekoloģija. Tās fokusā ir ekoloģijas atziņu lietišķie
risinājumi bioloģiskās daudzveidības un dabas resursu aizsardzībā, atjaunošanā un
apsaimniekošanā. 20. gs. 80. gados attīstījusies atjaunošanas ekoloģija (restoration
ecology), kas pēta degradētu, bojātu vai iznīcinātu biotopu un ekosistēmu
atjaunošanas iespējas; veic to praktisku atjaunošanu. Pēc metodoloģiskās pieejas
ekoloģiju iedala aprakstošajā, eksperimentālajā un teorētiskajā. Aprakstošā ekoloģija
apraksta uz Zemes sastopamo sugu, populāciju, biocenožu un ekosistēmu
daudzveidību. Eksperimentālā ekoloģija manipulē ar organismiem un vidi, lai atklātu
mehānismus, kas nosaka organismu izplatību un skaitu. Teorētiskā ekoloģija izmanto
matemātikas vienādojumus un izstrādā modeļus, kas balstās uz pieņēmumiem par
organismiem un vides īpašībām. Telpiskā ekoloģija (spatial ecology) – pēta sugu
izplatības telpisko neviendabību. Pieaugot cilvēka ietekmei uz dabu, strauji
attīstījušies arī starpdisciplināri ekoloģijas virzieni – cilvēka ekoloģija, pilsētu jeb
urbānā ekoloģija, sociālā ekoloģija, ekoloģiskā ētika, ekoloģiskā ekonomika u. c.
Praksē ekoloģiju mēdz iedalīt sīkāk atkarībā no konkrētā pētījuma objekta (piemēram,
putnu uzvedības ekoloģija, tropisko lietus mežu ekoloģija).

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Ekoloģijas zināšanas paplašina izpratni par apkārtējo pasauli un tās evolucionāro
izmaiņu mehānismiem, palīdz uzlabot vides kvalitāti, saglabāt, ilgtspējīgi izmantot un
pārvaldīt dabas resursus, aizsargāt cilvēku veselību. Ekoloģija kalpo par teorētisko
bāzi vides zinātnei. Lielā mērā ekoloģija vides zinātnei ir kā fizika inženierzinātnēm –
gan ekoloģija, gan fizika nodrošina teorētisko pamatu – inženieri izmanto fizikas
principus, ceļot, piemēram, tiltus, savukārt vides zinātnieki izmanto ekoloģijas atziņas,
lai risinātu vides problēmas. Ekoloģisko pētījumu rezultāti ir pamats globālo pārmaiņu
ietekmes mazināšanas pasākumu plānošanā. Populācijas augšanas koncepti un
modeļi tiek izmantoti cilvēku populācijas izpētē. Ekoloģijai ir liela nozīme arī citu
zinātņu nozaru attīstībā, jo tā piedāvā jaunu skatījumu uz dabā un sabiedrībā
noritošiem procesiem un to savstarpējo saistību.

Ekoloģijas atziņas plaši pielieto tautsaimniecības nozarēs, kas saistītas ar dzīvnieku,

augu un mikroorganismu audzēšanu – lauksaimniecībā, mežsaimniecībā,
zivsaimniecībā, pārtikas rūpniecībā. Piemēram, lai palielinātu ražu un samazinātu
kaitēkļu un slimību postījumus, izmanto fenoloģiskos pētījumus, kaitēkļu bioloģiskās
kontroles metodes. Ekoloģijas atklājumus izmanto arī medicīnā un farmācijā,
piemēram, ievācot vai sintezējot augu un dzīvnieku ķimikālijas, ko tie izdala,
aizsargājoties no plēsējiem vai slimībām (piemēram, no Ziemeļamerikā augošās īves
Taxus brevifolia tiek ievākta viela, ko izmanto vēža ārstēšanā). Ekoloģijas teorijām
(salu bioģeogrāfijas teorijai, metapopulāciju teorijai u. c.) ir praktiska nozīme dabas
aizsardzībā, izstrādājot reto sugu un biotopu aizsardzības un atjaunošanas plānus,
plānojot aizsargājamo teritoriju izveidi. Ekoloģija sniedz informāciju par ekosistēmu
pakalpojumiem – labumiem, ko cilvēks var iegūt no ekosistēmām, kas pareizi (dabiski)
funkcionē. Piemēram, purvu un mitrāju spēja filtrēt toksīnus un citus piemaisījumus
ļauj samazināt slogu mākslīgajām ūdens attīrīšanas iekārtām.

Paraugu iegūšana vietā, kuru visvairāk

ietekmējusi naftas noplūde. Meksikas līcis, 2010.
gads.

Fotogrāfe Julie Dermansky. Avots: Corbis via

Getty Images, 524465978.

Galvenās teorijas
Ekoloģija balstās gan uz vispārīgām bioloģijas teorijām – šūnu teoriju, homeostāzes
teoriju, dabiskās izlases teoriju, evolūcijas teoriju, iedzimtības teoriju, adaptācijas
teoriju, globālo pārmaiņu teoriju u. c. –, gan uz nozarei specifiskām koncepcijām,
teorijām, modeļiem. Nozīmīgākās ekoloģijas teorijas saistītas ar populāciju dinamiku,
biocenožu un ekosistēmu funkcionēšanu un procesiem. Viena no pirmajām ekoloģijas
teorijām ir ekoloģiskās sukcesijas teorija (theory of succession), kas skaidro
ekosistēmas dabisko pārveidošanos laika gaitā biotisko un abiotisko faktoru ietekmē.
Šī teorija nosaka, ka jebkura ekosistēma tiecas uz galējo stacionāro stāvokli
(klimaksu), kas vislabāk atbilst dotajiem klimata un augsnes apstākļiem un nodrošina
ilgstošu un noturīgu dotās ekosistēmas funkcionēšanu. Mērenajā klimata joslā
vairumā sauszemes ekosistēmu sukcesijas galējā (klimaksa) stadija ir mežs. Salu
bioģeogrāfijas teorija (theory of island biogeography) raksturo ekoloģiski un
evolucionāri izolētas ekosistēmas un pamato sugu imigrācijas un izmiršanas procesu
atkarību no šo teritoriju fragmentu lieluma, izvietojuma ainavā un migrācijas
koridoriem. Metapopulāciju teorija (metapopulation theory) un avota-sateknes
dinamikas teorija (sourse-sink dynamics theory) apraksta mijiedarbību starp vienas
sugas atsevišķām, šķietami izolētām populācijām un biotopu daudzveidības un
dinamikas nozīmi šajā procesā. Relatīvi jauna (2004. gada) teorija, kas pretendē uz
vienotas teorijas statusu, ir amerikāņu ekologa Džeimsa Brauna (James Hemphill
Brown) izvirzītā metabolisma teorija (metabolic theory of ecology), kas apgalvo, ka
visus procesus dabā kontrolē organismu vielmaiņas ātrums (metabolic rate), un ka šis
vielmaiņas ātrums katram organismam atkarīgs no tā ķermeņa lieluma, temperatūras
un barības vielu ķīmiskā sastāva. Ekosistēmu dinamikas teorija (theory of ecosystem
dynamics) skaidro sugu daudzveidības atkarību no dabiskiem traucējumiem – sugu
daudzveidība biotopā ir vislielākā, ja dabiskie traucējumi notiek ar vidēju intensitāti vai
biežumu, ko skaidro vidējas intensitātes traucējumu hipotēze (intermediate
disturbance hypothesis), savukārt, pieaugot sugu daudzveidībai, palielinās
ekosistēmas izturība pret turpmākiem traucējumiem, ko skaidro daudzveidības
stabilitātes hipotēze (diversity-stability hypothesis). Atslēgas sugu teorija (keystone
species theory) postulē sugas, kuru klātbūtne būtiski izmaina biocenozes vai
ekosistēmas struktūru vai funkcijas. Funkcionālās ekvivalences teorija (functional
equivalence theory in ecology) skaidro, kā taksonomiski atšķirīgas augu un dzīvnieku
sugas var pildīt identiskas lomas ekosistēmā (piemēram, sēklu izkliedi,
apputeksnēšanu, atkritumu pārstrādi). Šī koncepcija mūsdienās radījusi jaunu sugu
klasifikācijas paradigmu – sugu grupēšanu nevis taksonomiski, bet funkcionāli –
funkcionālajās grupās, kuru pamatā ir sugu funkcionālo pazīmju (functional traits)
līdzība, nevis to morfoloģiskā vai evolucionārā vēsture. Ģeogrāfiskā augstuma un
platuma teorija (altitude latitude theory) nosaka, ka jebkuru vienādos ģeogrāfiskā
platuma un augstuma grādos mītošu augu/dzīvnieku sugu var pārvietot uz jebkuru
ģeogrāfisko garuma grādu abās hemisfērās. Janzena–Konnela hipotēze (Janzen–
Connell hypothesis) skaidro koku sugu bioloģiskās daudzveidības likumsakarības
tropiskajos lietus mežos. Augu–augsnes atgriezeniskā saite (plant–soil feedback)
skaidro procesu, kad augi maina augsnes biotiskās un abiotiskās īpašības, mainot
pašu augu spēju augt dotajā augsnē nākotnē. Organismu dzīves stratēģiju (life-history
strategies) daudzveidību skaidro vairākas teorijas. Optimālā barošanās teorija (optimal
foraging theory) nosaka, ka plēsēja barības izvēle un barošanās stratēģija atkarīga no
laika, kāds nepieciešams, lai atrastu, noķertu un apēstu barību. r/K izlases teorija
(r/K selection theory) formulē divas dabiskās izlases un vairošanās pamatstratēģijas,
kas organismam liek izvēlēties starp pēcnācēju kvalitāti vai kvantitāti. Universālā
adaptīvās stratēģijas teorija (universal adaptive strategy theory) jeb C–S–T trijstūra
teorija raksturo ierobežojumus, ar kādiem saskaras organismi, kad resursi jāsadala
starp trim galvenajiem uzdevumiem – augšanu, saglabāšanos un atjaunošanos.
Šelforda tolerances likums (Shelford's law of tolerance) nosaka organisma
attīstības, vairošanās un sastopamības atkarību no ierobežojošā (limitējošā) vides
faktora, neatkarīgi no tā, cik lielā mērā pieejami pārējie faktori. Līdzīgi Lībiga
minimuma likums (Liebig's law of the minimum) nosaka, ka ražas lielumu nosaka tas
augiem nepieciešamais ķīmiskais elements, kura koncentrācija augsnē ir vismazākā.
Sugas lomu jeb “profesiju” ekosistēmā skaidro ekoloģiskās nišas teorija. Ekoloģijas
pētījumu lokā ir arī starpsugu attiecības jeb koakcijas – plēsēja–upura, saimnieka–
patogēna, saimnieka–parazīta mijiedarbības; konkurence, mutuālisms u. c. Populāciju
dinamiku apraksta populācijas augšanas matemātiskie modeļi un stratēģijas. Vielu un
enerģijas apriti dabā skaidro barības jeb trofiskās ķēdes, trofiskie tīkli, enerģijas un
barības vielu plūsma, ekoloģiskās piramīdas.

Ekoloģiskā piramīda.
Avots: Shutterstock.com.
Pētniecības metodes
Ekoloģijas pētījumiem pamatā ir trīs metodoloģiskās pieejas – lauka novērojumi,
eksperimenti un modelēšana (teorētiskā ekoloģija). Ekoloģisko pētījumu specifiku
nosaka tas, ka dabas sistēmas ir lielas un kompleksas, tajās darbojas daudz zināmu
un nezināmu faktoru, kurus nav iespējams kontrolēt, bez tam, cēloņsakarības var
attīstīties tikai pēc ilgāka laika vai arī, gluži otrādi – tās var norisināties tik ātri, ka mēs
tās nepamanām. Arī dabas sistēmu struktūra un procesi dažādos laika un telpas
mērogos ir atšķirīgi. Visprecīzākos rezultātus dod visu trīs pieeju sintēze – kad
eksperimenti un novērojumi tiek izmantoti modeļu izstrādē, piemēram, lai prognozētu,
kā ekosistēma reaģēs uz invazīvo sugu vai globālās sasilšanas draudiem.

Lauka novērojumos biežāk izmantotās metodes – veģetācijas apsekošana, sugu

uzskaite, datu kartēšana, paraugu ievākšana (herbāriju, putekšņu un sporu, augsnes,
gaisa vai ūdens paraugu u. c.). Lauka novērojumus parasti veic nosacīti izolētās
platībās – parauglaukumos (parauglaukumu metode), kur attiecības starp sugām un
vidi vieglāk saprotamas. Pētījumos gandrīz vienmēr operē ar izlases kopām. Pētījumi
nereti koncentrējas uz vienas konkrētas praktiskas problēmas izpēti (piemēram, kā
kontrolēt vētru ietekmi vai kā samazināt ūdens vai gaisa piesārņojuma ietekmi uz
dzīvajiem organismiem). Pētījuma metodes ir specifiskas katrai apakšnozarei. Sugu
un populāciju dinamikas pētījumos izmanto tālizpēti un tās tehnoloģijas –
biotelemetrus un citas elektroniskās izsekošanas ierīces. Lai noteiktu gēnu plūsmu un
hibridizāciju starp populācijām, izmanto mikrosatelītus un molekulārās ekoloģijas
metodes. Lauka apstākļos ievāktos materiālus analizē ar laboratorijas metodēm –
sugu noteikšanā izmanto mikroskopiju, ķīmijas un molekulārās ķīmijas metodes;
augsnes paraugus analizē ar augsnes zinātnes metodēm (piemēram, veic augsnes
ķīmiskā un granulometriskā sastāva analīzi) u. c.

Eksperimenti dabā vai laboratorijā ļauj pārbaudīt viena vai dažu faktoru ietekmi uz
konkrētu sugu, piemēram, parastās priedes (Pinus sylvestris) izturību pret salu vai
sausumu. Kontrolētas klimatiskās kameras ļauj saglabāt noteiktus vides faktorus
(gaismu, temperatūru, mitrumu, dienas garumu u. c.), ar kuriem manipulējot var pētīt
katra mainīgā (vai to kombinācijas) ietekmi uz organismu. Eksperimentu priekšrocība
ir tā, ka tos iespējams atkārtot un veikt manipulācijas. Sugu mijiedarbību izpētē lieto
fizioloģijas, mikrobioloģijas, ģenētikas u. c. metodes; aizvien plašāk izmanto
molekulārās bioloģijas metodes, kuru pamatā ir genotipa dezoksiribonukleīnskābes
(DNS) struktūru analīze. Lauka novērojumos un eksperimentos iegūtos datus analīzē
ar matemātiskās statistikas, daudzfaktoru biometrijas un telpiskās statistikas
metodēm. Biežāk pielietotās metodes ir ordinācija jeb gradientu analīze, principiālo
komponentu analīze (principal component analysis, PCA), daudzdimensiju
klasifikācijas metodes. Eksperimenta atkārtojamības atšķirības un būtiskuma
noteikšanai tiek pielietoti testi (Stjūdenta t–tests, ANOVA u. c.). Telpisko datu
apstrādei un analīzei izmanto ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (GIS).

Matemātisko un datormodelēšanu izmanto, lai pētītu ekosistēmu funkcionēšanas

pamatprincipus un lai prognozētu populāciju, biocenožu un ekosistēmu attīstību
nākotnē dažādos vides apstākļu scenārijos. Modeļi tiek veidoti, pamatojoties uz
empīriskiem faktiem un materiāliem, kas apkopoti par konkrēto dabas sistēmu. Mainot
dažus iestatījumus, ar šāda modeļa palīdzību var viegli novērot, kā uzvedīsies
(mainīsies) sistēma. Modeļi tiek veidoti gan teorētiskai sistēmu izpētei, gan praktiskai
dabas sistēmu apsaimniekošanai. Ir izveidoti visu zināmo ekoloģisko attiecību un
sistēmu teorētiskie modeļi (konkurences, mutuālisma, slimību epidēmiju
uzliesmojumu, populāciju augšanas u. c.). Viens no pirmajiem, vienkāršākajiem un
pazīstamākajiem matemātiskajiem modeļiem ir amerikāņu matemātiķa Alfrēda Lotkas
(Alfred James Lotka) un itāļu matemātiķa un fiziķa Vito Volterras (Vito Volterra)
izveidotais plēsēja–upura modelis, kas raksturo plēsēja un upura (vai parazīta un
saimnieka, vai zālēdāja un auga) populāciju lielumu augšanu, atkarības un svārstības.
Makroekoloģijas modeļi pēta plaša mēroga dabas sistēmas, procesus un prognozē to
attīstību, piemēram, prognozē adaptīvu mežu apsaimniekošanu klimata pārmaiņu
kontekstā.

Īsa vēsture
Lai gan ekoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare, tās pirmsākumi atrodami jau
sengrieķu filozofu Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) un Teofrasta (Θεόφραστος) darbos, kuros
aprakstīta dzīvās dabas daudzveidība, augu un dzīvnieku valsts mijiedarbība.
Ekoloģijas priekšvēsturi 16.–19. gs. veicināja, pirmkārt, atsevišķi pētījumi par dabas
parādību un procesu kopsakarībām botānikas un zooloģijas nozaru ietvaros,
piemēram, zviedru botāniķa Kārļa Linneja (Carl von Linné) darbs “Dabas ekonomika”
(Oeconomia Naturae, 1749), kurā aprakstītas starpsugu attiecības, vielu un enerģijas
plūsma dabā; izvirzīta ideja par dabu kā vienotu un harmonisku līdzsvaru. Otrkārt,
ekoloģijas attīstību veicināja lielie ģeogrāfiskie atklājumi. Vācu dabaspētnieka
Aleksandra fon Humbolta (Friedrich Wilhelm Heinrich Alexander Freiherr von
Humboldt) zinātniskās ekspedīcijas uz Ameriku 1799.–1804. gadā un Sibīriju 1829.
gadā lika pamatus augu ģeogrāfijai, mācībām par dabas zonām, augu pamatformām,
veģetācijas tipiem, organismu un vides mijiedarbību; savukārt angļu dabaspētnieka
Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) pasaules apceļojums 1831.–1836. gadā
kalpoja par pamatu dabiskās izlases teorijai un evolūcijas zinātnei.

Ekoloģijas atziņas un metodes pirmo reizi populāri aprakstītas amerikāņu rakstnieka,

naturālista un filozofa Henrija Toro (Henry David Thoreau) darbos, no kuriem
pazīstamākais ir “Voldena jeb Dzīve mežā” (Walden; or, Life in the Woods, 1854). Ar
novērojumu, eksperimentu un analīzes palīdzību H. Toro pētīja, kā pēc uguns vai
cilvēku postījuma meža koku sēklas izplata vējš un dzīvnieki un kāda ietekme šai
procesā ir laika apstākļiem (“Meža koku sukcesija”, Succession of Forest Trees,
1863). Savukārt, darbā “Sēklu izplatīšanās” (Dispersion of Seeds, uzrakstīts 1862.
gadā, izdots tikai 1993. gadā) aprakstīts augu–dzīvnieku mutuālisms kā pamatfaktors
ozolu mežu sukcesijā. Zinātnisku nozīmi ekoloģijas jēdzienam piešķīra E. Hekels
darbā “Organismu vispārējā morfoloģija” (Generelle Morphologie der Organismen,
1866). E. Hekels ekoloģiju definēja kā zinātni par organismu attiecībām ar vidi, kur
vide ietver gan dzīvās, gan nedzīvās dabas faktorus. Tomēr E. Hekela ideja par
ekoloģiju kā jaunu zinātnes nozari vēl dažus gadu desmitus netika atzīta. 1887. gadā
amerikāņu hidrobiologs Stīvens Forbss (Stephen Alfred Forbes) formulēja dzīvās un
nedzīvās dabas sistēmisko vienotību akvatiskās sistēmās darbā “Ezers kā
mikrokosms” (The Lake as a Microcosm). 1895. gadā sarakstīta pirmā mācību
grāmata augu ekoloģijā “Augu sabiedrības: augu ekoloģiskās ģeogrāfijas pamati”
(Plantesamfund: Grundtræk af den økologiske Plantegeografi), kurā tās autors dāņu
botāniķis Kopenhāgenas Universitātes (Københavns Universitet) profesors Eigēniuss
Varmings (Johannes Eugenius Bülow Warming) aprakstīja precīzu ekoloģisko
pētījumu programmu, liekot pirmos zinātniskos pamatus ekoloģijai kā zinātnes
nozarei. Šī grāmata kļuva par mācību līdzekli pirmajiem ekoloģijas lekciju kursiem
pasaules universitātēs. 20. gs. sākumā ekoloģija tika atzīta par pilntiesīgu bioloģijas
apakšnozari, un 1910. gadā Briselē (3. Starptautiskajā botānikas kongresā) tika
izdalītas divas tās apakšnozares: autekoloģija un sinekoloģija. Sākās strauja
ekoloģisko pētījumu attīstība. Tika dibinātas pirmās ekoloģijas pētniecības institūcijas,
biedrības, izdotas pirmās zinātniskās monogrāfijas un žurnāli. Amerikāņu botāniķis
Frederiks Klementss (Frederic Edward Clements) darbā “Augu sukcesija” (Plant
Succession, 1916) izklāstīja augu ekoloģiskās sukcesijas teoriju. Dzīvnieku ekoloģijas
pamatlicējs angļu zoologs Čārlzs Eltons (Charles Sutherland Elton) darbā “Dzīvnieku
ekoloģija” (Animal Ecology, 1927) ieviesa konceptus “barības ķēde”, “trofiskā
piramīda”, “ekoloģiskā niša” u. c. Tika formulēti pirmie matemātiskie populāciju
dinamikas modeļi (A. Lotka – 1925. gadā, V. Volterra – 1926. gadā), aizsākot
teorētiskās ekoloģijas attīstību. Krievu ģeoķīmiķis Vladimirs Vernadskis (Владимир
Ивaнович Вернaдский) darbā “Biosfēra” (Биосфера, 1926) aprakstīja dzīvās dabas
atgriezenisko ietekmi uz abiotisko vidi – atmosfēru, hidrosfēru, litosfēru – un rosināja
pētīt dzīvās un nedzīvās dabas procesus to mijiedarbībā. Sistēmiskās koncepcijas
pamatus, ieviešot ekosistēmas jēdzienu, 20. gs. 30. gados izstrādāja angļu
ģeobotāniķis Artūrs Tenslijs (Sir Arthur George Tansley), aizsākot ekosistēmu
ekoloģijas attīstību. Paralēli ekosistēmu ekoloģijai 20. gs. 40.–50. gados attīstījās
populāciju ekoloģija. Gan populāciju, gan ekosistēmu ekoloģijā plaši tika attīstītas
matemātiskās modelēšanas metodes.

Krass pavērsiens ekoloģijas attīstībā notika 20. gs. 60. gados, kad kļuva
acīmredzams, ka cilvēku populācijas ekspansija, pārtikas trūkums, reģionālais un
globālais vides piesārņojums un to pavadošās sociālās un politiskās problēmas ir lielā
mērā ekoloģiskas. Ekoloģija pārtrauca būt tikai bioloģijas apakšnozare un no
mazpazīstamas dabas zinātņu jomas pārtapa par globālu un sociālu zinātni. Par tās
izpētes objektiem kļuva cilvēks un biosfēra kopumā. Radās jaunas apakšnozares un
virzieni – globālā ekoloģija, sistēmu ekoloģija, evolucionārā ekoloģija, cilvēka
ekoloģija, sociālā ekoloģija u. c., kas pētīja cilvēku sabiedrības un dabas sistēmu
mijiedarbību un likumsakarības. Sākās zinātnes un tautsaimniecības nozaru
“ekoloģizācija” (ekotoksikoloģija, ekopsiholoģija, ekosocioloģija, ekobūvniecība,
ekoenerģētika u. c.). Ekoloģiskās problēmas, ko bija izraisījusi sabiedrības attīstība,
veicināja arī sabiedriski politisku kustību (“zaļie”) un ideoloģiju (“dziļā ekoloģija”, deep
ecology) veidošanos, kas iestājās pret vides piesārņojumu un citām zinātniski tehniskā
progresa sekām. Paralēli ekoloģija turpināja attīstīties un specializēties kā bioloģijas
apakšnozare. Molekulārās bioloģijas attīstība veicināja populāciju ģenētikas un
mikroevolūcijas pētījumus; radās molekulārā ekoloģija, funkcionālā ekoloģija,
ekofizioloģija. 1967. gadā amerikāņu ekologi Roberts Makarturs (Robert Helmer
MacArthur) un Edvards Vilsons (Edward Osborne Wilson) lika pamatus salu
bioģeogrāfijas teorijai. Attīstījās ekoloģiskā modelēšana un ekoloģiskā kibernētika.
Datoru tehnoloģiju un programmatūru attīstība 20. gs. beigās radīja iespēju digitāli
uzglabāt, attēlot un analizēt liela apjoma datus dažādos telplaika mērogos – izveidojās
makroekoloģija, telpiskā ekoloģija, ainavu ekoloģija. 1999. gadā somu zinātnieks Ilka
Hanskis (Ilkka Aulis Hanski) lika pamatus metapopulācijas teorijai.

Pašreizējais attīstības stāvoklis

Ekoloģija kā zinātne mūsdienās atrodas tās attīstības sākotnējā stadijā. Tās likumi un
pamatjēdzieni vēl nav sasaistīti vienotā zinātniskā teorijā; par tiem norisinās plašas
diskusijas. Zināmā mērā ekoloģija 21. gs. sākumā atrodas stadijā, kādā atradās fizika
17. gs. Nav atbildēti ekoloģijas pamatjautājumi – kā darbojas ekosistēmas un kas
nosaka bioloģisko daudzveidību uz Zemes. Līdz ar to pastāv asa pretruna starp
cilvēka vēlmi vadīt un kontrolēt dabas sistēmas un nepietiekamajām zināšanām par
tām. Ekosistēmu apsaimniekošanas lēmumi ilgtermiņā nereti izrādās kļūdaini, jo
pieņemti, balstoties uz empīriskām zināšanām un hipotēzēm. Aktīvi tiek radītas jaunas
koncepcijas, kas mēģina apvienot sociālās, ekoloģiskās un ekonomiskās sistēmas –
ekosistēmas tiek aplūkotas kā cilvēkam vitāli svarīgu ekosistēmu pakalpojumu
(ecosystem services) sniedzējas vai kā dabas ieguldījumi cilvēkam (nature’s
contributions to people).
Strauji attīstās urbānā ekoloģija, molekulārā ekoloģija, populāciju ģenētika,
funkcionālā ekoloģija, globālā ekoloģija, makroekoloģija, telpiskā ekoloģija,
pielietojamā ekoloģija. Aktuālas pētījumu tēmas: sugu adaptācijas spējas klimata
pārmaiņu kontekstā; sugu evolūcija (sugu izzušana un jaunu sugu veidošanās); sugu
funkcionālā daudzveidība; sugu genoma un bioķīmiskie pētījumi; populāciju un
ekosistēmu dinamikas telpiskā analīze un modelēšana; ekosistēmu darbības
pamatprincipi; ekosistēmas izturētspēja (ecosystem resilience) – ekosistēmas spēja
pēc traucējumiem atjaunoties; globālo pārmaiņu (klimata, piesārņojuma, invazīvo
sugu, biotopu zuduma zemes izmantošanas rezultātā) ietekme uz ekosistēmām;
ekosistēmu pakalpojumi; sugu un ekosistēmu atjaunošana, jaunu (urbāno) ekosistēmu
veidošanās. Jaunas pieejas metodoloģijā: populāciju, sugu un atsevišķu indivīdu
evolucionārā potenciāla, adaptācijas un funkcionālās lomas izpētē izmanto
molekulārās ģenētikas metodes un tehnoloģijas piemēram, DNS sekvencēšanu (DNA
sequencing), kas ļauj pētīt atšķirības sugu pazīmēs ne tikai starp sugām, bet arī starp
vienas sugas indivīdiem; dzīvnieku izsekošanai lieto satelītnavigācijas ierīces; ar
klimata pārmaiņām saistīto rādītāju mērījumos izmanto dronu un satelītu tālizpētes
tehnoloģijas. Pētījumiem raksturīga globalizācija un visu trīs metodoloģisko pieeju
sintēze – eksperimentus un lauku novērojumu datus izmanto, lai veidotu kontinenta
mēroga modeļus. Straujais zinātniskās informācijas pieaugums ļauj veidot pasaules
mēroga brīvpieejas ekoloģisko datu bāzes – Tropicos, Global Index of Vegetation-Plot
Databases, WorldClim, Map of Life, Global Population Dynamics Database, GenBank,
TRY Plant Trait Database, Global Biodiversity Information Facility u. c. Precīzas, ātras,
aktuālas un plaša mēroga informācijas iegūšanai, īpaši urbānajā ekoloģijā, strauji tiek
attīstīta pilsoniskā zinātne (citizen science), kad liels skaits brīvprātīgo nelielā laika
posmā savāc datus, kas interesē zinātniekus, piemēram, uz autoceļiem bojā gājušo
dzīvnieku skaits; kādas sugas dotā brīža izplatība pasaulē; laika apstākļu vai klimata
izmaiņu ietekme uz lokālo vidi. Populāri mūsdienu pilsoniskās zinātnes projekti
ekoloģijā: HerpMapper, Birds and Windows Project, iNaturalist, Project Roadkill,
ISeeChange u. c.

Nozīmīgākās pētniecības iestādes

Nozīmīgākie pētniecības centri: Vāgeningenas Universitāte un Pētniecības centrs
(Wageningen Universiteit en Researchcentrum, WUR) Nīderlandē; Apvienotās
Karalistes Ekoloģijas un hidroloģijas centrs (Centre for Ecology and Hydrology, CEH);
Šveices Federālais meža, sniega un ainavas izpētes institūts (Eidgenössische
Forschungsanstalt für Wald, Schnee und Landschaft, WSL); Helmholca Vides
pētījumu centrs (Helmholtz Zentrum für Umweltforschung) Vācijā; Somijas Vides
centrs (Suomen ympäristökeskus); Minesotas Universitātes Vides institūts (Institute on
the Environment, University of Minnesota) Amerikas Savienotajās Valstīs. Ietekmīgākā
profesionālā organizācija – Amerikas Ekoloģijas biedrība (Ecological Society of
America, ESA), kas apvieno apmēram 10 000 pasaules ekologus no vairāk nekā 90
valstīm. Eiropas valstu profesionālās ekologu organizācijas apvienotas Eiropas
Ekoloģijas federācijā (European Ecological Federation, EEF).

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Zinātnisko rakstu datu bāzēs Scopus un Web of Science 2018. gadā ekoloģijai veltīti
155 periodiskie izdevumi. No tiem nozīmīgākie – Trends in Ecology and Evolution
(kopš 1986. gada, izdevējs Elsevier), Nature Ecology and Evolution (kopš 2017. gada,
izdevējs Nature Publishing Group), Ecology Letters (kopš 1998. gada, izdevējs Wiley-
Blackwell and French National Centre for Scientific Research), Ecological Monographs
(kopš 1931. gada, izdevējs Ecological Society of America), Ecology (kopš 1920. gada,
izdevējs Ecological Society of America), Journal of Ecology (kopš 1913. gada,
izdevējs Wiley-Blackwell), Frontiers in Ecology and the Environment (kopš 2003.
gada, izdevējs Ecological Society of America). Žurnāli ekoloģijas apakšnozarēs –
Journal of Applied Ecology (kopš 1964. gada, izdevējs Wiley-Blackwell), Global
Ecology and Biogeography (kopš 1991. gada, izdevējs Wiley-Blackwell), Functional
Ecology (kopš 1987. gada, izdevējs Wiley-Blackwell), Molecular Ecology (kopš 1992.
gada, izdevējs Wiley-Blackwell), Biological Conservation (kopš 1968. gada,
izdevējs Elsevier), Behavioral Ecology (kopš 1990. gada, izdevējs Oxford University
Press) u. c.

Ievērojamākie pētnieki
Ekoloģijas aizsācēji: A. fon Humbolts – augu bioģeogrāfijas pamatlicējs, “ekoloģijas
tēvs”; E. Varmings – pirmās augu ekoloģijas mācību grāmatas un lekciju kursa
izveidotājs; A. Tenslijs – ekosistēmu ekoloģijas aizsācējs, pirmās ekologu
profesionālās biedrības (British Ecological Society, 1913) dibinātājs un prezidents,
pirmā ekoloģijas žurnāla (Journal of Ecology, 1913) dibinātājs un redaktors.
Ievērojamākie 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma ekologi: amerikāņu ekologs Roberts
Vitakers (Robert Harding Whittaker) – attīstīja sukcesijas teoriju, izveidoja gradientu
analīzi augu biocenožu ekoloģijā; britu ekologs un ģenētiķis Edmunds Fords (Edmund
Brisco “Henry” Ford) – ekoloģiskās ģenētikas pamatlicējs (Ecological Genetics, 1964);
amerikāņu biologi Jūdžins Odums (Eugene Pleasants Odum) un Hovards Odums
(Howard Thomas Odum) – mūsdienu ekoloģijas pamatlicēji, pētīja ekosistēmu
dinamiku, 1987. gadā bija Kraforda prēmijas (Crafoord Prize) laureāti; E. Vilsons –
salu bioģeogrāfijas teorijas pamatlicējs, sociobioloģijas pamatlicējs, 1988. gadā
definēja bioloģiskās daudzveidības jēdzienu, 1990. gadā bija Kraforda prēmijas
laureāts; amerikāņu ekologs Ričards Formans (Richard Townsend Turner Forman) –
ainavu ekoloģijas pamatlicējs, urbānās ekoloģijas pamatlicējs; amerikāņu ekologs
Deivids Tilmans (George David Tilman) – funkcionālās ekoloģijas aizsācējs, attīstīja
bioloģiskās daudzveidības stabilitātes hipotēzi, ieviesa jēdzienu “funkcionālā
daudzveidība”. Lielu ieguldījumu ekoloģijas popularizēšanā deva angļu
dabaszinātnieks, dabas filmu un televīzijas pārraižu veidotājs, kinonaturālists Deivids
Atenboro (Sir David Frederick Attenborough) – pētīja dzīvo organismu uzvedību un
adaptācijas spējas, popularizēja dabas aizsardzību, 2005. gadā bija Nīrenberga
prēmijas (Nierenberg Prize for Science in the Public Interest) laureāts.

Saistītie šķirkļi
bioloģija

bioģeogrāfija

dabas aizsardzība

ekoloģiskā ētika

evolūcija, bioloģijā

ģeoloģijas zinātne Latvijā

ģeogrāfijas zinātne Latvijā

vides zinātne
Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
Amerikas Ekoloģijas biedrība (Ecological Society of America)

Apvienotās Karalistes Ekoloģijas un hidroloģijas centrs (Centre for Ecology

and Hydrology, CEH)

Bioloģiskās daudzveidības, sugu izplatības un dinamikas datu bāze (Map of

Life)

Britu Ekoloģijas biedrība (British Ecological Society)

Dabas zinātņu un tehnoloģiju ziņu tīmekļa vietnes "ScienceX" Ekoloģijas

sadaļa

Digitālais dzīvās dabas aizsardzības arhīvs "ARKive"

Globālās bioloģiskās daudzveidības informācijas (Global Biodiversity

Information Facility) tīmekļa vietne

Ieteicamā literatūra
Begon, M., C. R. Townsend and J. L. Harper, Ecology: From Individuals to
Ecosystems, 4th edn., Malden, MA, Wiley-Blackwell, 2006.

Bowman, W. D., S. D. Hacker and M. L. Cain, Ecology, Sunderland, MA,

Sinauer Associates, Inc., Oxford University Press, 2017.

Bonan, G., Ecological climatology: concepts and applications, New York,

Cambridge University Press, 2016.

Dietze, M. C., Ecological forecasting, Princeton, Princeton University

Press, 2017.

Karban, R., M. Huntzinger and I. S. Pearse, How to Do Ecology: A

Concise Handbook, 2nd edn., Princeton, Princeton University Press,
2014.

Krebs, C. J., Ecology. The experimental analysis of distribution and

abundance, 6th edn., New York, Pearson, 2007.

Marquet, P. A. et al., ‘On theory in ecology’, BioScience, 2014, 64: 701–

710.

McCune, B., J. B. Grace and D. L. Urban, Analysis of ecological

communities, Gleneden Beach, MjM Software Design, 2002.

Melecis V., Ekoloģija, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2011.

Odum, H. T. and M. T. Brown, Environment, power and society for the

twenty-first century: the hierarchy of energy, New York, Columbia
University Press, 2007.

Odum, E. P., H. T. Odum, and J. Andrews, Fundamentals of ecology,

Philadelphia, Saunders, 1971.

Parris, K. M., Ecology of urban environments, John Wiley & Sons, 2016.

Ricklefs, R. E., The economy of nature, 6th edn., New York, Macmillan,
2008.
Singer, F. D., Ecology in action, Cambridge, Cambridge University Press,
2016.

Walker, B. and D. Salt, Resilience thinking: sustaining ecosystems and

people in a changing world, Washington, D.C., Island Press, 2012.