Atjaunots 2023. gada 7.

novembrī Saistītie šķirkļi

Ivars Druvietis
bioloģija limnoloģija vides zinātne

vides zinātne Latvijā

hidrobioloģija Nozares un apakšnozares

(no grieķu ὕδωρ, hydor + bioloģija; angļu hydrobiology, vācu hydrobiologie, franču
bioloģija
hydrobiologie, krievu гидробиология)
augu fizioloģija
zinātne, kas pētī organismus un procesus ūdens vidē bioģeogrāfija
bioinformātika
biomatemātika
biomedicīna
biometrija
cilvēka un dzīvnieku fizioloģija
dendroloģija
dipteroloģija
ekoloģija
evolūcija, bioloģijā
helmintoloģija
hidrobioloģija
izziņas bioloģija
kinezioloģija
limnoloģija
molekulārā ģenētika
neirobioloģija
pedobioloģija
protistoloģija
zooloģija

Pētniece mēra ūdens abiotiskos parametrus

bioloģiskās ekspedīcijas laikā Šapadas
Diamantinas nacionālajā parkā, Baijas
pavalstī, Brazīlijā. 28.06.2011.
Fotogrāfs Geraldo Ramos. Avots:
Shutterstock.com.

Satura rādītājs
 1. Kopsavilkums

2. Praktiskā un teorētiskā nozīme

3. Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

4. Galvenās teorijas

5. Galvenās pētniecības metodes

6. Īsa vēsture

7. Attīstība mūsdienās

8. Galvenās pētniecības iestādes

9. Nozīmīgākie periodiskie izdevumi

10. Nozīmīgākie pētnieki

Hidrobioloģija ir dzīvības zinātne, kas pēta dzīvības procesus ūdenī. Hidrobioloģija

pēta ūdens organismus tekošos un stāvošos ūdeņos saldūdens, sāļūdens
hidroekosistēmās un kontinentālajos ūdeņos, jūrās un okeānos. Hidrobioloģija pēta
bioloģiski nozīmīgāko elementu apriti hidroekosistēmās. Tā pēta slāpekļa, fosfora,
oglekļa, silīcija u. c. biogēno elementu lomu hidroekosistēmās, primāro un sekundāro
produkciju, litorāles un pelaģiskās ekosistēmas, to nozīmi, tur notiekošos procesus,
konsumentu ķēdes hidroekosistēmās u. c. problēmas, no kurām aktuālākās ir klimata
izmaiņu ietekme uz hidroekosistēmām, eitrofikācija, ūdeņu piesārņošana un attīrīšana.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Viena no pašreizējām vissvarīgākajām hidrobioloģijas sfērām ir eitrofikācija un tās
novēršana. Īpaša uzmanība tiek pievērsta biotiskajām attiecībām planktona
sabiedrībās, mehānismiem, kas ietekmē ūdens ziedēšanu, fosfora plūsmai un ezeru
samaisīšanās procesiem. Ilglaicīgi pētījumi tiek veikti par upju, ezeru, ūdenskrātuvju
jonu sastāva izmaiņām saistībā ar skābajiem lietiem un mēslošanu. Viens no pētījumu
galamērķiem ir ūdenskrātuvju ekosistēmas pamatfunkciju noskaidrošana, kura ir
svarīga ūdens kvalitātes un ūdens apgādes menedžmentam.

Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

Mūsdienu hidrobioloģija tiek uzskatīta par ekoloģijas apakšnozari, bet hidrobioloģijas
sfērā tiek ietverta taksonomija, morfoloģija, fizioloģija u. c.; vienīgais atšķirīgais
aspekts ir, ka tas viss attiecas uz ūdens organismiem. Hidrobioloģija ir cieši saistīta ar
limnoloģiju un var tikt iedalīta lotisku sistēmu ekoloģijā (tekoši ūdeņi) un lentisku
sistēmu ekoloģijā (stāvoši ūdeņi). Te ietilpst arī jūras bioloģija, arī bioloģiskā
okeanogrāfija, kas ir arī daļa no hidrobioloģijas. Tā ir zinātne par jūras ekosistēmām,
kas pēta jūru un okeānu organismus un to ekoloģisko mijiedarbību. Hidrobioloģija pēta
saldūdens un sāļūdens hidroekosistēmas, primāros vides faktorus tajās, bioloģiski
nozīmīgāko elementu apriti hidroekosistēmās, slāpekļa, fosfora, oglekļa, silīcija u. c.
biogēno elementu lomu hidroekosistēmās, planktonu (bakterioplanktonu, fitoplanktonu
un zooplanktonu), primāro un sekundāro produkciju ūdeņu ekosistēmās, litorāles
ekosistēmu, pelagiāles ekosistēmu un pelāģisko konsumentu ķēdi gan saldūdeņos,
gan sāļūdeņos, un bentisko konsumentu ķēdi, ūdeņu piesārņošanos, bioloģisko
attīrīšanos un ūdeņu eitrofikāciju.
Galvenās teorijas
Viena no vissvarīgākajām ūdeņu pētniecības jomām pašlaik ir eitrofikācija un cīņa pret
to. Īpaša uzmanība tiek pievērsta savstarpējām biotiskajām attiecībām planktona
sabiedrībās, ietverot mikrobiālo cilpu, ūdens ziedēšanas mehānisma izpētei, fosfora
slodzes ietekmei un ezera ūdens masas samaisīšanās nozīmei. Cits pētījumu virziens
skata ūdeņu paskābināšanās problēmu un tās novēršanas iespējas. Vēl pētījumi tiek
veikti, lai izskaidrotu ūdenstilpju ekosistēmu funkcionēšanu, kas ir svarīgi ūdens
kvalitātes menedžmentam un ūdens apgādei. Pašlaik Eiropas Savienībā saskaņā ar
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (23.10.2000.), ar ko izveido
sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (turpmāk – Ūdens direktīva),
ieviešanu liela nozīme ir pievērsta ūdeņu klasifikācijai un perspektīvu ūdens
indikatororganismu izpētei.

Galvenās pētniecības metodes

Saskaņā ar Ūdens direktīvu bioloģiskie kritēriji (ekoloģiskās metodes) ūdeņu vides
kvalitātes novērtēšanai tiek uzskatīti kā noteicošie, kurus papildina hidromorfoloģiskie,
fizikāli ķīmiskie un ķīmiskie kritēriji. Līdzīgi kā limnoloģijā, arī hidrobioloģijā ūdeņu
bioloģiskās izpētes metodes iedalāmas divās grupās: ekoloģiskās metodes
(aprakstoši analītiskās metodes brīvā dabā) un fizioloģiskās, bioķīmiskās un ķīmiskās
metodes (eksperimentāli ekoloģiskās metodes tiek veiktas speciālās laboratorijās).
Ekoloģisko metožu pamatā ir atziņa, ka organismu daudzveidība un skaits, to sastāvs
biocenozēs atbilst kopējai ekoloģiskai situācijai ūdeņos un vienlaikus atspoguļo arī
ūdens fizikālās un ķīmiskās īpatnības. Ekoloģisko metožu priekšrocības, salīdzinot ar
fizikālajām, bioķīmiskajām un hidroķīmiskajām metodēm, balstās uz to, ka dzīvie
organismi ir ļoti jutīgi pret vides izmaiņām, jo īpaši pret piesārņojumu, kuru grūti
konstatēt ar ķīmiskām metodēm, bet dzīvie organismi, to klātbūtne un fizioloģiskais
stāvoklis rāda piesārņojuma paliekošo efektu ūdenstilpē. Tā kā organismi dzīves laikā
pakļauti atšķirīgām ūdens kvalitātes ietekmēm, tad tie uzrāda kopējo ietekmju
paliekošo efektu.

Latvijas Universitātes studenti hidrobioloģijas

praksē Māras dīķī. 08.2020.
Fotogrāfs Ivars Druvietis.

Īsa vēsture
Tiek uzskatīts, ka pirmie ūdeņu pētījumi sākās ar feniķiešu ceļojumiem pa jūrām un
okeāniem, izmantojot zvaigžņu navigāciju. Jau Aristotelis bija identificējis dažādus
jūrās dzīvojošos organismus, tāpēc viņu mēdz uzskatīt par jūras bioloģijas pētījumu
aizsācēju, kas arī ir saistīta ar hidrobioloģijas nozari. 18. gs. britu kapteinis
Džeimss Kuks (James Cook) pazīstams ar saviem pasaules apceļojumiem un
atklājumiem, no kuriem atveda aprakstus par līdz šim nepazītiem dzīvniekiem un
neskaitāmiem augiem. Jūras dzīvi tuvāk ir pētījis Čārlzs Darvins (Charles Darvin), kurš
ir pazīstams kā evolūcijas teorijas atklājējs. Viņš deva milzīgu ieguldījumu jūras
bioloģijas sākotnējās studijās. No 1831. līdz 1836. gadam Č. Darvins savāca un pētīja
jūras organismus, kurus pēc tam nodeva Britu muzejam (British Museum). No
1872. līdz 1876. gadam britu kuģis Challenger, kas bija apgādāts ar tam laikam
modernām pētniecības ierīcēm – mikroskopiem, termometriem, traļiem, dragām –,
Čārlza Tomsona (Charles Thomson) vadībā ievāca tūkstošiem jūru apdzīvojošu sugu
pārstāvju, kas tika kolekcionēti un analizēti. Šis ceļojums tiek uzskatīts par
okeanogrāfijas sākumu. Šīs ekspedīcijas rezultātā tika savākta un apkopota
informācija par jūrām un okeāniem un to iemītniekiem uz 30 000 lapām, kā arī tika
fiksētas 4717 jaunas sugas. Iekšējo ūdeņu hidrobioloģijas vēsture ir veidojusies līdzīgi
limnoloģijas vēsturei, jo zinātnieki visbiežāk pētījums ir veikuši abās nozarēs.
Amerikas Savienoto Valstu (ASV) entomologs un ekologs Stīvens Forbss (Stephen
Alfred Forbes) pierādīja saistību aļģu “ziedēšanas” fenomenam un masveida zivju bojā
ejai Mendotas ezerā, Viskonsinā, un viņš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem ūdens
ekologiem. S. Forbsa uzskati par ezeru ekoloģiju tika izklāstīti darbā “Ezers kā
mikrokosms” (The Lake as a Microcosm, 1887). 20. gs. vidū un beigu daļā lielākā daļa
hidrobiologu savas zinātniskās intereses koncentrēja uz bioloģiskajiem procesiem, kas
saistīti ar notekūdeņu utilizāciju attīrīšanas iekārtās. Vēsturiskie darbi un pētījumi bija
saistīti ar biotisko indeksu izstrādāšanu, lai ūdeņus klasificētu saskaņā ar to
biotiskajām sabiedrībām. Svarīgi bija izstrādāt biotiskos indeksus, lai klasificētu
biotiskās sabiedrības. Šis darbs Eiropā notiek līdz mūsdienām, lai attīstītu klasifikāciju
apsekojamām ūdenstilpēm saskaņā ar Ūdens direktīvu.

Attīstība mūsdienās
Hidroekosistēmu ekoloģiskie pētījumi, bioloģiskās daudzveidības pētījumi, akvakultūru
audzēšana, bioindikācijas, biotestēšanas un biomarķēšanas izmantošanas iespējas
vides kvalitātes kontrolē. Mūsdienās kā jauna nozare ir bioķīmiskā hidrobioloģija.
Ekotoksikoloģiskie pētījumi, saldūdeņu kvalitātes novērtēšana un standartizācija
atbilstoši Eiropas vides aizsardzības likumdošanai. Saldūdeņu un jūru
hidroekosistēmu monitoringa principu un realizēšanas metožu izstrāde.

Galvenās pētniecības iestādes

Galvenās pētniecības iestādes hidrobioloģijā: Čehijas Zinātņu akadēmijas
Hidrobioloģijas institūts (Hydrobiologický ústav Biologickém centru Akademie věd
České Republiky) Českē, Budejovicē; Drēzdenes Tehnoloģiskās Universitātes
Hidrobioloģijas institūts (Institut für Hydrobiologie, Technische Universität Dresden)
Vācijā; Tartu Universitātes Zooloģijas un hidrobioloģijas institūts (Zooloogia ja
Hüdrobioloogia Instituut, Tartu Ülikool) Igaunijā; Ķīnas Zinātņu akadēmijas
Hidrobioloģijas institūts ( 國科學院水生生物研究所) Uhaņā; Kārļa Universitātes
Hidrobioloģijas departaments (Katedra hydrobiologie, Univerzita Karlova) Prāgā,
Čehijā; Krievijas Zinātņu akadēmijas Limnoloģijas institūts (Институт озероведения
РАН Российской академии) Sanktpēterburgā; Maksa Planka Evolucionārās bioloģijas
institūts (Max-Planck-Institut für Evolutionsbiologie) Plēnē, Vācijā; Itālijas
Hidrobioloģijas institūts (Instituto Italiano di Idrobiologia) Verbānijā, Pallancā; Ukrainas
Nacionālās Zinātņu Akadēmijas Hidrobioloģijas institūts (Інститут Гідробіології
Національної Академії Наук України) Kijevā; Somijas Vides institūts
(Suomen ympäristökeskus) Helsinkos.
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi
Nozīmīgākie periodiskie izdevumu hidrobioloģijā: Aqutic ecology (kopš 1968. gada,
Springer Link); Archiv für Hydrobiologie (kopš 1974. gada, Schweizerbart science
publishers); Hydrobiologia (kopš 1948. gada, Springer); Hydroecology and
Hydrobiology (kopš 2001. gada, Elsevier); Journal of Plankton research (kopš
1979. gada, Oxford University Press); Indian Hydrobiology (kopš 1995. gada); Review
of Hydrobiology (kopš 1988. gada, Wiley online library).

Nozīmīgākie pētnieki
Viens no hidrobioloģijas nozīmīgākajiem pētniekiem un okeanogrāfs, nirējs, daudzu
filmu autors, zinātnieks, dabas aizsargātājs ir Žaks Kusto (Jacques-Yves Cousteau).
Viņš ir sarakstījis vairāk nekā 50 grāmatu, uzņēmis 120 dokumentālo filmu; apbalvots
ar dažādu pasaules valstu goda zīmēm: Francijas Nacionālo goda leģiona ordeni
(Ordre national de la Légion d'honneur), ASV Prezidenta brīvības medaļu (Presidential
Medal of Freedom) un citām.

Čehu hidrobiologs un zoologs Milans Straškraba (Milan Straškraba) ir zināms kā

autors vairāk nekā 200 zinātniskajiem rakstiem, monogrāfijām; bijis Čehijas Zinātņu
akadēmijas viceprezidents. M. Straškraba aktīvi darbojās svarīgako pasaules
hidrobioloģijas žurnālu redkolēģijās – Review of Hydrobiology, Aquatic Botany, Marine
Environmental Research, Ecological Modelling un Ecological Engineering. Viņa
zinātniskās aktivitātes lielākoties bija veltītas ezeru un ūdenskrātuvju ekoloģiskajai
modelēšanai.

Latviešu izcelsmes pētnieks – hidrobiologs un zoologs Bruno Bērziņš starptautiski

kļuva pazīstams kā zooplanktona sastāvā esošo virpotāju (Rotatoria) sistemātikas
speciālists, kurš savos darbos aprakstījis arī vairākas zinātnē jaunas sugas. Par
nopelniem zinātnes attīstībā Bruno Bērziņam 1981. gadā Lundas universitāte (Lunds
universitet) piešķīra Zviedrijas augstāko atzinību zinātniekam – goda doktora titulu.

Krievu hidrobiologi Ļevs Zenkevičs (Лев Алекса́ндрович Зенке́вич) un Georgijs

Vinbergs (Георгий Георгиевич Винберг), kura vārdā ir nosaukta Baltkrievijas
Universitātes Naroča ezera bioloģiskā stacija (Нарочанская биологическая станция
имени Г. Г. Винберга), kas ir vecākā hidrobioloģiskā stacija Baltkrievijā. Pirmos
bioloģiskās produktivitātes pētījumus viņš veica jau 1932. gadā, kad tika veikti
fitoplanktona pirmprodukcijas pētījumi Beloje ezerā Krievijā. G. Vinbergs bija Krievijas
Hidrobioloģijas biedrības (Всероссийское гидробиологическое общество при
Российской академии наук, 1947) prezidents. Apbalvots ar Tīnemana-Naumana
balvu, ko piešķir Teorētiskās un lietišķās limnoloģijas asociācija (Einar Naumann –
August Thienemann Medal De limnologia, Societas Internationalis Limnologiae).

Saistītie šķirkļi
bioloģija

limnoloģija

vides zinātne

vides zinātne Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
Amerikas Savienoto Valstu Vides aizsardzības aģentūra (United States
Environmental Protection Agency)

Ezeru tīkls (Lake net)

Jūras bio (Marine bio)

Limnologu un Okeanogrāfu asociācija (Association for the Sciences of

Limnology and Oceanography, ASLO)

Monako Okeanogrāfijas muzejs (Oceanographic Museum of Monaco)

Monterejas līča akvārija pētījumu institūts (Monterey Bay Aquarium Research

Institute MBARI)

Poļu hidrobiologu biedrība (Polish hydrobiological society)

Ieteicamā literatūra
Belgrano, A. et al. (eds.), Aquatic Food Web: An ecosystem approach,
Oxford, Oxford University Press, 2006.

Cimdiņš, P., Application of saprobity systems in ecological studies of

Rivers, Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, Section B:
Natural Sciences, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1995.

Cimdiņš, P. et al., A Latvian Cataloque of indicator species of Freshwater

saprobity, Proceedings of the Latvian Academy of Sciences, Section B:
Natural Sciences, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1995.

Barnes, R.S.K. and Mann, K.H. (eds.), Fundamentals of Aquatic Ecology,

2nd edn., Blackwell Science, 1995.

Miller, C.B. and Wheeler, P.A., Biological Oceanography, Wiley-Blackwell,

2012.

Tockner, K., Robinson, Chr. T., and Uehlinger, Urs. (eds.), Rivers of
Europe, Elsevier, 2009.

Uhlmann, D., Hydrobiology: A text for engineers and scientists, Wiley,

1979.

Kļaviņš, M. un Cimdiņš, P., Ūdeņu kvalitāte un tās aizsardzība, LU

Akadēmiskais Apgāds, 2005.

Константинов, А.С., Общая гидробиология, Высшая школа, 1986.