Atjaunots 2023. gada 9.

februārī Saistītie šķirkļi

Līga Paura,
Irina Arhipova bioinformātika bioloģija biometrija

biotehnoloģija fizika ķīmija matemātika

medicīna
biomatemātika
(no grieķu βίος, bios ‘dzīvība’ + μαθηματικη τέχνη, mathēmatikē technē ‘mācīšanās Nozares un apakšnozares
māksla’; lībiešu biomatemātik, angļu biomathematics, vācu Biomathematik, franču bioloģija
biomathématique, krievu биоматематика), arī matemātiskā bioloģija
augu fizioloģija
bioģeogrāfija
zinātne, kas pēta bioloģisku procesu un parādību matemātiskos
bioinformātika
modeļus biomatemātika
biomedicīna
biometrija
cilvēka un dzīvnieku fizioloģija
dendroloģija
dipteroloģija
ekoloģija
evolūcija, bioloģijā
helmintoloģija
hidrobioloģija
izziņas bioloģija
kinezioloģija
limnoloģija
molekulārā ģenētika
neirobioloģija
pedobioloģija
protistoloģija
zooloģija

Satura rādītājs
 1. Kopsavilkums

2. Praktiskā un teorētiskā nozīme

3. Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

4. Galvenās teorijas

5. Galvenās pētniecības metodes

6. Īsa vēsture

7. Pašreizējais attīstības stāvoklis

8. Galvenās pētniecības iestādes

9. Svarīgākie periodiskie izdevumi

10. Ievērojamākie pētnieki

Biomatemātikas pētījumu mērķis ir bioloģisku procesu un parādību matemātisko

modeļu lietojumu analīze bioloģijas, biotehnoloģijas un medicīnas pētījumos.
Izstrādātus modeļus izmanto eksperimentālo datu analīzei un reproducēšanai,
biosistēmu bioloģisko parādību un uzvedības scenāriju prognozei un to teorētiskajam
pamatojumam pirms eksperimenta vai tā veikšanas laikā. Biomatemātika cieši saistīta
ar biometriju. Biomatemātika pēta konkrētu bioloģisko procesu (piemēram,
testosterona hormona līmeņa svārstību) matemātiskos modeļus.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Biomatemātika nodrošina precīzāku izpratni par bioloģiskiem procesiem un
parādībām. Skaitliskie eksperimenti ar modeļiem spēj atveidot šūnu, orgānu un
organisma parādības. To eksperimentālā verifikācija ļauj novērtēt izvirzīto hipotēžu
patiesību, kā arī pārbaudīt jaunas hipotēzes. Biomatemātikas metodes tiek izmantotas
matemātikā, bioloģijā, fizikā, ķīmijā, medicīnā un citur. Piemēram, šūnu bioloģijā
eksperimentālo datu analīzei un reproducēšanai izmanto proteīnu struktūras
matemātisko modeli, vielas difūzijas caur membrānu un starp šūnām matemātisko
modeli, vielu transportēšanas šūnās matemātisko modeli, sirds muskuļa elektrisko un
mehānisko parādību matemātisko modeli.

Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

Biomatemātika ir starpdisciplināra nozare, kas iekļauj bioloģijas un matemātikas
zinātnes aspektus bioloģisko procesu matemātiskajā formalizācijā un modelēšanā.

Galvenās teorijas
Biomatemātikas pamatā ir vairākās matemātiskās un fizikālās teorijas. Augsmes
ierobežojumu teorija (limits to growth theory) pēta ekonomikas un iedzīvotāju skaita
pieaugumu ierobežotu resursu piegādes gadījumā. Diferenciālo vienādojumu teorija
(differential equations theory) pēta matemātiskās sakarības, kas saista un raksturo
nezināmas funkcijas un to atvasinājumus. Dinamisko sistēmu teorija (dynamical
systems theory) pēta, kā objekta(-u) stāvoklis attīstās laika gaitā – nepārtraukti vai
diskrēti. Fraktāļu teorija (fractal theory) pēta ģeometriskās figūras (kontūras), kas
precīzi saglabā savu apveidu neatkarīgi no tā, kā tiek palielināts vai samazināts attēls
(piemēram, krasta līnija, mākonis, koks). Kategoriju teorija (category theory) formalizē
matemātiskas struktūras un tās konceptus grafiskā veidā, izmantojot objektiem un to
savstarpējām attiecībām simbolu un bultiņu apzīmējumus. Kinētisko reakciju teorija
(reaction kinetics theory) pēta ķīmisko procesu tempu. Kopu teorija (set theory) pēta
kopas un to īpašības, kur kopa ir galīga vai bezgalīga skaita objektu kopums, kuriem
piemīt noteiktas īpašības. Membrānu teorija (membrane theory) jeb M-teorija apvieno
un pēta visas superstīgu teoriju secīgas versijas. Neironu tīklu teorija (neural network
theory) pēta skaitļošanas modeļus, kurus veido liels skaits paralēlu vienkāršu
skaitļošanas elementu un kuri apmācības ceļā iegūst funkcionalitāti. Sistēmu teorija
(systems theory) pēta jebkura veida savstarpēji saistītu komponenšu kopas, kas
sakārtotas pēc attiecībām ar noteiktām īpašībām. Šādas kopas raksturo vienotība, kas
izpaužas kopu funkcijās. Sarežģīto sistēmu teorija (complex systems theory) ir
sistēmu teorijas turpinājums un paplašinājums. Sistēmu sauc par sarežģītu, ja, risinot
uzdevumu, jāņem vērā liels skaits elementu, kas savstarpēji sadarbojas, saišu starp
elementiem sarežģītais raksturs un daudzveidība, sarežģītu funkciju izpildīšana,
sistēmas vadība un intensīvas informācijas plūsma. Svārstību un viļņu teorija
(oscillators and waves theory) pēta svārstību un viļņu parādības dabas sistēmās.

Galvenās pētniecības metodes

Biosistēmu funkcionēšanas mehānismu analīzei un bioloģisko procesu modelēšanā
izmanto matemātiskās modelēšanas metodes un bioinformātikas metodes.
Matemātiskās modelēšanas metodes: diferenciālo vienādojumu un svārstību
modelēšana (izmanto, lai modelētu testosterona hormona līmeņa svārstības asinīs);
dinamiskā modelēšana (izmanto, lai modelētu dzīvnieku populācijas pret parazītu
infekcijām iegūtas imunitātes dinamiku); augsmes ierobežojumu teorijas metode
(izmanto, lai modelētu ļaundabīga audzēja šūnu augšanu); fraktālu analīze (izmanto,
lai modelētu plaušu asins plūsmu). Bioinformātikas metode ir dinamiskā
programmēšana (izmanto enzīmu sintēzei).

Īsa vēsture
Biomatemātika izveidojusies uz bioloģijas un matemātikas atziņu bāzes.
Biomatemātikas pētījumi aizsākās 20. gs. vidū ar amerikāņu fiziķa un biomatemātiķa
Nikolasa Raševska (Nicolas Rashevsky) darbiem “Matemātiskā biofizika: bioloģijas
fizikāli-matemātiskie pamati” (Mathematical Biophysics: Physico-Mathematical
Foundations of Biology, 1938) un “Matemātiskās bioloģijas progress un lietojumi”
(Advances and applications of mathematical biology, 1940). 1939. gadā tika izveidots
žurnāla “Psihometrika” (Psychometrika) papildinājums “Matemātiskās biofizikas
biļetens” (Bulletin of Mathematical Biophysics), kas 1973. gadā pārtapa par
“Matemātiskās bioloģijas biļetenu” (Bulletin of Mathematical Biology). 1947. gadā
Čikāgas Universitātē (University of Chicago) tika izveidota pirmā starpdisciplinārā
biomatemātikas pētnieku grupa N. Raševska vadībā. 1969. gadā N. Raševskis
nodibināja bezpeļņas organizāciju “Biomatemātika, Inc.” (Mathematical Biology,
Incorporated), lai veicinātu biomatemātikas zinātnes attīstību un informācijas
izplatīšanu. Biomatemātika par patstāvīgu zinātni izveidojās 20. gs. 60.–70. gados,
kad notika ievērojams progress bioloģisko sistēmu funkciju kvantitatīvajā
(matemātiskajā) aprakstā dažādos dzīvības organizācijas līmeņos: molekulārajā,
šūnu, orgānu, organismu un ekosistēmu. 1971. gadā Tolīdo, Ohaio, Amerikas
Savienotajās Valstīs (ASV), norisinājās pirmais Starptautiskais simpozijs
matemātiskajā bioloģijā (International Symposium on Mathematical Biology). Lai
sekmētu kopīgu matemātikas un bioloģijas zinātnieku pētniecisku darbību, 1975. gadā
ASV tika izveidota Matemātiskās bioloģijas asociācija (The Society for Mathematical
Biology, SMB) un 1991. gadā – Matemātiskās un teorētiskās bioloģijas Eiropas
asociācija (European Society for Mathematical and Theoretical Biology, ESMTB).

Pašreizējais attīstības stāvoklis

Mūsdienās biomatemātikas attīstība saistīta ar dažādu iekššūnu reakciju (piemēram,
enzīmu reakciju) ātruma konstantu eksperimentālu noteikšanu, kas ir pamatā šūnas
un biosistēmas funkcijām un vajadzīgas iekššūnu procesu matemātiskam aprakstam.
Matemātiskās modelēšanas metožu izmantošanu bioloģijā nodrošina ātrdarbīgu
superdatoru attīstība un to izmantošana sarežģīto uzdevumu atrisināšanai.
Attīstījušies jauni zinātņu virzieni: matemātiskā ģenētika, matemātiskā epidemioloģija,
matemātiskā ekoloģija, matemātiskā fizioloģija (tostarp sirds un asinsvadu sistēmas
matemātiskā fizioloģija), matemātiskā imunoloģija, matemātiskā neiroloģija,
matemātiskā onkoloģija un citi.

Galvenās pētniecības iestādes

Vadošās pētniecības iestādes un institūti biomatemātikas jomā ASV: Matemātiskās un
bioloģiskās sintēzes nacionālais institūts (National Institute for Mathematical and
Biological Synthesis, NIMBioS) Tenesī, Floridas Valsts universitāte (Florida State
University), Džordžijas Tehnoloģiskais Institūts (Georgia Institute of Technology),
Hārvarda Universitāte (Harvard University) Masačūsetsā, Prinstonas Universitāte
(Princeton University) Ņūdžersijā, Kalifornijas Universitāte Losandželosā (University of
California, Los Angeles, UCLA), Biomatemātikas katedra (Department of
Biomathematics) Kalifornijā; Kanādā: Albertas Universitātes (University of Alberta)
Matemātiskās bioloģijas centrs (Centre for Mathematical Biology) Edmontonā;
Lielbritānijā: Oksfordas Universitātes (Oxford University) Matemātiskās bioloģijas
centrs (Centre for Mathematical Biology), Kembridžas Universitāte (University of
Cambridge).

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: Bulletin of Mathematical Biology (kopš 1939. gada,
Springer Press); Journal of Biological Dynamics (kopš 2007. gada, Taylor & Francis
Group); Journal of Computational Neuroscience (kopš 1994. gada, Springer Press);
Journal of Mathematical Biology (kopš 1974. gada, Springer Press); Mathematical
Biosciences (kopš 1967. gada, Elsevier Inc.).

Ievērojamākie pētnieki
Biomatemātikas pamatlicējs ir krievu izcelsmes amerikāņu zinātnieks N. Raševskis,
kurš 20. gs. 30. gados izstrādāja pirmo neironu tīkla modeli un attīstīja
“organismu kopas” jēdzienu, kas nodrošināja vienotu ietvaru fizikai, bioloģijai un
socioloģijai. Austriešu zinātnieks Ludvigs fon Bertalanfijs (Karl Ludwig von Bertalanffy)
1934. gadā izstrādāja organisma augšanas modeli un 20. gs. 60. gados – sistēmu
teorijas pamatus. Amerikāņu zinātnieks Volters Pitss (Walter Harry Pitts) sadarbībā ar
Vorenu Makkaloku (Warren Sturgis McCulloch) 1943. gadā izstrādāja neironu tīkla
modeli, ieviešot standarta neirona vienības (McCulloch-Pitts neuron) jēdzienu.
Nīderlandiešu izcelsmes amerikāņu zinātnieks Džordžs Karremans
(George Karreman) ir Matemātiskās bioloģijas asociācijas (The Society for
Mathematical Biology (SMB), 1975) dibinātājs un tās pirmais prezidents. Krievu
izcelsmes amerikāņu zinātnieks Anatolijs Rapoports (Анатолий Борисович
Рапопорт) attīstījis sistēmu teoriju un sociālās mijiedarbības matemātisko
modelēšanu. Amerikāņu zinātnieks Roberts Rouzens (Robert Rosen) 20. gs.
80. gados attīstīja jēdziena “sarežģītība” (complexity) definīciju un sarežģīto sistēmu
teoriju.

Saistītie šķirkļi
bioinformātika

bioloģija

biometrija

biotehnoloģija

fizika

ķīmija

matemātika

medicīna

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
Albertas Universitātes Matemātiskās bioloģijas centra (University of Alberta,
Centre for Mathematical Biology) tīmekļa vietne

Džordžijas Tehnoloģiskā Institūta Matemātikas skolas (Georgia Institute of

Technology School of Mathematics) tīmeka ļvietne

Floridas Valsts Universitātes Bioloģijas zinātnes katedras (Florida State

University Department of Biological Science) tīmekļa vietne

Kalifornijas Universitātes (UCLA) Biomatemātikas katedras (University of

California, Department of Biomathematics) tīmekļa vietne

Kembridžas Universitātes Bioloģijas zinātnes skolas (University of Cambridge

School of the Biological Science) tīmekļa vietne

Kembridžas Universitātes Matemātikas zinātnes centra (University of

Cambridge Centre for Mathematical Science, CMS) tīmekļa vietne

Matemātiskās bioloģijas asociācijas (The Society for Mathematical Biology,

SMB) tīmekļa vietne

Matemātiskās un bioloģiskās sintēzes nacionālā institūta (National Institute for

Mathematical and Biological Synthesis, NIMBioS) tīmekļa vietne

Matemātiskās un teorētiskās bioloģijas Eiropas asociācijas (European Society

for Mathematical and Theoretical Biology, ESMTB) tīmekļa vietne

Oksfordas Universitātes Matemātiskās bioloģijas centra (Oxford University,

Centre for Mathematical Biology) tīmekļa vietne
Ieteicamā literatūra
Britton, N., Essential Mathematical Biology, Springer, 2003.

Diekmann, O. and J. A. P. Heesterbeek, Mathematical Epidemiology of

Infectious Diseases: Model Building, Analysis, and Interpretation, Wiley,
2000.

Ewens, W. J., Mathematical Population Genetics, Springer, 2004.

Levin, S. A., G. Hallam and L. J. Gross. (eds.), Applied Mathematical

Ecology, Biomathematics, Vol. 18. Springer-Verlag, 1989.

Murray, J. D., Mathematical Biology I: An Introduction, Springer, 2002.

Murray, J. D., Mathematical Biology II: Spatial Models and Biomedical

Applications, Springer, 2002.

Rashevsky, N., Mathematical Biophysics. Physico-mathematical

Foundations of Biology, Reprint of 3rd edn (1938), Dover Publications,
1960.

Rashevsky, N., Advances and Applications of Mathematical Biology,

University of Chicago Press, 1940.

Rashevsky, N., Mathematical Principles in Biology and Their Applications,

American lecture series publ. No. 414, I. Newton Kugelmass, Springfield,
Charles C. Thomas, 1961.

Schutter, E. D. (ed.), Computational Neuroscience: Realistic Modeling for

Experimentalists, CRC Press, 2000.