Atjaunots 2023. gada 16.

oktobrī Saistītie šķirkļi

Voldemārs Spuņģis
akaroloģija akaroloģija Latvijā

arahnoloģija arahnoloģija Latvijā

zooloģija bioloģija entomoloģija malakoloģija

pedozooloģija veterinārmedicīna
(no grieķu ζῷον, zōon 'dzīvnieks' + λόγος, logos 'mācība, zināšanas'; lībiešu
zoologij, angļu zoology, vācu Zoologie, franču zoologie, krievu зоология)
Nozares un apakšnozares
zinātne, kuras pētījumu objekts ir dzīvnieku valsts (Animalia) bioloģija

augu fizioloģija
bioģeogrāfija
bioinformātika
biomatemātika
biomedicīna
biometrija
cilvēka un dzīvnieku fizioloģija
dendroloģija
dipteroloģija
ekoloģija
evolūcija, bioloģijā
helmintoloģija
hidrobioloģija
izziņas bioloģija
kinezioloģija
limnoloģija
molekulārā ģenētika
neirobioloģija
pedobioloģija
protistoloģija
zooloģija

Trīspadsmit svītru zemes vāvere (Ictidomys

tridecemlineatus), pamodināta no dziļā miega
hibernācijas sākumā, žāvājas aukstas
temperatūras ietekmē Minesotas Universitātes
laboratorijā Dulutā. 2003. gads.
Fotogrāfs Judy Griesedieck. Avots: Star
Tribune via Getty Images, 1154227867.

Satura rādītājs
 1. Kopsavilkums

2. Teorētiskā un praktiskā nozīme

3. Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

4. Galvenās teorijas

5. Pētniecības metodes

6. Īsa vēsture

7. Pašreizējais attīstības stāvoklis

8. Vadošās pētniecības iestādes

9. Ievērojamākie pētnieki

10. Nozīmīgākie periodiskie izdevumi

Pasaulē reģistrēti 1,2–1,4 miljoni dzīvnieku sugu. Pēc dažādiem aprēķiniem

minimālais sugu skaits varētu pārsniegt trīs miljonus, reālākais aprēķins liecina par
septiņiem miljoniem, bet visoptimistiskākās prognozes – par 100 miljoniem sugu.
Lielākā daļa sugu – līdz pat 85 % no sauszemes un 91 % no ūdens dzīvniekiem – vēl
nav atklātas (īpaši posmkāji). Mūsdienās jaunas sugas tiek atklātas galvenokārt
tropiskajā joslā un okeānu dzelmē. Ņemot vērā lielo sugu daudzveidību un to dažādās
funkcijas ekosistēmās, zooloģija ir komplicēta zinātne. Plašākā nozīmē tā izskaidro
lielo taksonu – tipu un klašu savstarpējo radniecību no evolucionārā viedokļa. Šaurākā
nozīmē tā pēta atsevišķus taksonus, piemēram, zīdītājus vai vēžus. Tradicionāli
zooloģija pēta arī vienšūņus, kurus mūsdienās pieskaita vienai no sešām dzīvo
organismu valstīm – protistiem (Protista).

Teorētiskā un praktiskā nozīme

Zooloģijas uzdevums ir noskaidrot dzīvnieku lomu ekosistēmu funkcionēšanā.
Dzīvniekiem ir fundamentāla loma ekosistēmās kā pirmās un nākošo pakāpju
konsumentiem – augēdājiem, plēsoņām, saprofāgiem un parazītiem. Pasaulē ap 20
000 sugu ir apdraudētas un nepieciešama šo sugu izpēte, lai nodrošinātu to efektīvu
aizsardzību. Izmantojot genoma sekvencēšanu, tiek pārskatīta dzīvnieku filoģenēze.

Dzīvniekiem ir liela praktiska nozīme – tie ir galvenais olbaltumvielu avots cilvēka

uzturā. Domesticētie dzīvnieki (cūkas, govis, bites u. c.) un savvaļas dzīvnieki
nodrošina cilvēci ar pārtiku. No dzīvniekiem izgatavotus preparātus (piemēram, bišu
indi, čūsku indi) izmanto medicīnā. Daļa dzīvnieku ir kaitēkļi, kas samazina augu
produktivitāti (kartupeļu lapgrauzis, klejotājsiseņi) vai koksnes vērtību (mizgrauži,
koksngrauži); ir slimību pārnēsātāji vai izraisītāji (malārijas ods, kašķa ērce); vai ir
indīgi (odzes, kubomedūzas). Mūsdienās aktuāls jautājums par mājdzīvnieku ietekmi
uz klimata pārmaiņām, jo dzīvnieki novietnēs izdala atmosfērā lielu daudzumu
metāna, kas noārda ozona slāni.

Svarīgi pētījumi par dzīvnieku resursiem un to prognozēšanu, piemēram, nozveju. Tiek

pētīti kaitēkļi, to bioloģija, ekoloģija un rezistence pret pesticīdiem, jo ik gadu
nodarītais zaudējums dažādiem kultūraugiem veido 20–30 % no ražas. Zooloģijas
pētījumu rezultātā attīstās arī dzīvnieku biotehnoloģijas, piemēram, mēslu slieku
audzēšana olbaltumvielu un komposta ražošanai, kukaiņu audzēšana pārtikai.
 Uzņēmuma “Sunburst Biotechnologies Ltd.”
izpilddirektors Tse Či-kajs (Tse Chi-kai) rāda dūņu
paraugu no atkritumiem un sliekām. 02.01.2008.
Fotogrāfs Ricky Chung. Avots: South China
Morning Post via Getty Images, 1125132673.

Vieta zinātnes klasifikācijā. Galvenie sastāvelementi

Zooloģija ir bioloģijas apakšnozare. Zooloģijas apakšnozares tradicionāli klasificē pēc
taksoniem: protozooloģija (pēta vienšūņus), nematoloģija (pēta nematodes),
arahnoloģija (pēta ērces, zirnekļus), entomoloģija (pēta kukaiņus), malakoloģija (pēta
gliemjus), miriapodoloģija (pēta daudzkājus), karcinoloģija (pēta vēžus), herpetoloģija
(pēta abiniekus un rāpuļus), ihtioloģija (pēta zivis), ornitoloģija (pēta putnus),
mammaloģija (pēta zīdītājus). Parazitoloģija un helmintoloģija (pēta parazītiskos
tārpus) iever vairākus dzīvnieku taksonus. Pielietojamie virzieni ir apidoloģija (bišu
audzēšana), akvakultūra (ūdens dzīvnieku audzēšana), veterinārmedicīna. Vispārīgi
virzieni: dzīvnieku anatomija, morfoloģija, taksonomija, etoloģija, histoloģija, ekoloģija,
evolūcija, zooģeogrāfija. Zooloģija aptver gan fosilos (izmirušos), gan recentos
(pašlaik dzīvojošos) dzīvniekus. Mūsdienās šiem virzieniem pievienojas dzīvnieku
ģenētika un selekcija, molekulārā sistemātika.

Galvenās teorijas
Zooloģijas centrālā teorija ir saistīta ar sugas izpratni. Ja agrāk sugas aprakstīja
balstoties uz morfoloģiju, tad mūsdienās sugas izpratni pastiprina to ekoloģijas,
genoma, uzvedības, fizioloģijas, mikroevolūcijas u. c. pētījumi. Zooloģijā plaši pielieto
evolūcijas teoriju, lai noskaidrotu dažādu dzīvnieku taksonu izcelsmi, radniecību,
veidojot evolūcijas kokus. Dzīvnieku ekoloģijā dominē metapopulāciju teorija, kas
apraksta mijiedarbību starp vienas sugas atsevišķām, telpiski izolētām populācijām.
Dzīvnieku fizioloģijā galvenā ir homeostāzes teorija, kas apraksta organismu iekšējās
un ārējās vides mijiedarbību. Evolucionārā bioloģija ietver visas zooloģijas daļas un
skaidro evolucionāros procesus, kas nodrošina sugu daudzveidību.

Pētniecības metodes
Pētniecības eksperimentālās metodes ir taksonam un pētījumu mērķim specifiskas,
piemēram, zivju izpētei izmanto tīklus, sikspārņu izpētei – ultraskaņas detektorus.
Metodes var grupēt pēc izpildījuma veida. Morfoloģijas, anatomijas un fizioloģijas
izpētei izmanto mikroskopisko un citu tehniku, piemēram, ērču izpētei –
lāzerskanējošo mikroskopiju. Tiešie novērojumi dabā ir dzīvniekus saaudzējoša
metode, piemēram, putnu uzskaite noteiktā maršrutā. Eksperimenti dabā dod iespēju
sekot procesiem dabiskā vidē, piemēram, ievietojot jūrā mākslīgu rifu un sekojot
apauguma veidošanās procesam uz tā; pētot putnu ligzdošanas uzvedību. Plaši
izplatīti ir dzīvnieku uzvedības vai fizioloģijas eksperimenti laboratorijā, kas sniedz
precīzus datus kontrolētos vides apstākļos. Lai gan mūsdienās dzīvnieku izpētē
izmanto molekulārās ķīmijas metodes, sensorus, satelītu tehnoloģijas, modelēšanu,
tiešsaistes novērojumus un citas tehnoloģijas, tomēr joprojām tiek izmantotas arī
klasiskās dzīvnieku izpētes metodes: sugu aprakstīšana, novērojumi un eksperimenti
dabā un eksperimenti laboratorijā. Informācijas apstrādei, piemēram, evolūcijas vai
dzīvnieku radniecības skaidrošanai izmanto biometrijas metodes, veido datu bāzes
u. c.

Kāpuru tvertnēs tiek audzēti atdalītie zušu kāpuri.

Japāna, 2005. gads.
Fotogrāfs David Doubilet. Avots: National
Geographic/Getty Images, 134224336.

Īsa vēsture
Cilvēki jau kopš senatnes izzināja dzīvniekus gan kā medību objektus, gan kā
parazītus vai indīgus dzīvniekus. Par to liecina alu zīmējumi Austrālijā jau pirms 28
000 gadiem. Apmēram pirms 10 000 gadiem zināmi pirmie domesticētie dzīvnieki –
suņi, aitas, kazas, liellopi. Zooloģijas pirmsākumi meklējami antīkajā pasaulē, kad
sengrieķu filozofs Dēmokrits no Abdērām (Δημόκριτος ο Αβδηρίτης), vēsturnieks
Hērodots no Halikarnāsas (Ἡρόδοτος) un filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) klasificēja
dzīvos organismus. Aristoteļa deviņās grāmatās par dzīvnieku izcelsmi “Dzīvnieku
vēsture” (Περὶ τὰ ζῷα ἱστορίαι, Historia animalium, 4. gs. p. m. ē.) iezīmējas mūsdienu
zooloģijas nozares (piemēram, morfoloģija, fizioloģija, dzīvnieku ekoloģija), un tās bija
pamats turpmākai dzīvnieku izpētei vairāku gadsimtu garumā. 18. gs. bija uzkrājies
ievērojams daudzums dzīvnieku novērojumu, un radās nepieciešamība tos
sistematizēt. Zooloģija kā zinātne izveidojās 18. gs., kad zviedru botāniķis un zoologs
Karls fon Linnejs (Carl von Linné), balstoties uz naturālistu ievāktajiem datiem,
izveidoja mūsdienīgu dzīvnieku klasifikāciju. K. fon Linnejs publicēja grāmatu “Dabas
sistēma” (Systema naturae, vairākos izdevumos 1735–1793), kuras 10. izdevums
“Dabas sistēma ar trim karaļvalstīm, saskaņā ar to klasēm, kārtām, ģintīm, sugām, ar
pazīmēm, atšķirībām, sinonīmiem, izplatību” (Systema naturæ per regna tria naturæ,
secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis,
synonymis, locis) kļuva par mūsdienu dzīvnieku klasifikācijas pirmsākumu. 18.–19. gs.
zoologi attīstīja K. fon Linneja idejas. Turpinājās arī dzīvnieku fosiliju pētījumi.
Izcilākais no pētniekiem bija paleontoloģijas pamatlicējs Žoržs Kivjē (Georges Cuvier,
īstajā vārdā Jean Leopold Nicolas Frederic Cuvier) ar darbu “Dzīvnieku valsts” (Le
Règne Animal, 1817). Gadsimtu pēc K. fon Linneja darbiem (1859) Čārlzs Darvins
(Charles Robert Darwin) publicēja darbu “Sugu izcelšanās” (On the origin of species),
kas deva impulsu turpmākiem evolucionāriem un ekoloģiskiem pētījumiem. 19. gs. tika
pamatotas visas mūsdienu zooloģijas apakšnozares, ieskaitot dzīvnieku ģenētiku.
1901. gadā izveidots pirmais starptautiskais zooloģiskās nomenklatūras kodekss, kas
ieviesa stingrus nomenklatūras principus un likvidēja haosu jauno sugu aprakstīšanā.
Pēdējais nomenklatūras kodekss izdots 1999. gadā. Sintētiskās evolūcijas teorijas
pamatlicēja vācu izcelsmes amerikāņu biologa Ernsta Maira (Ernst Walter Mayr) darbi
“Dzīvnieku suga un evolūcija” (Animal Species and Evolution, 1963) un “Zooloģiskās
sistemātikas metodes un principi” (Methods and Principles of Systematic Zoology,
1953) lika pamatus evolucionārās bioloģijas izveidei.

Pašreizējais attīstības stāvoklis

Pasaulē ik gadu apraksta 17 000–19 000 jaunu sugu (no tiem ap 8 000–10 000
kukaiņu sugu), līdz ar to joprojām aktuāli anatomijas un morfoloģijas pētījumi. Agrāk
šie pētījumi bija vairāk aprakstoši, bet mūsdienās līdz ar morfoloģiskiem un
ekoloģiskiem pētījumiem iekļauti genoma un bioķīmiskie pētījumi. Sugu apraksti ir
pamats to evolūcijas skaidrošanai. Daudzi pētījumi koncentrēti uz funkcionālu
jautājumu risināšanu, piemēram, dzīvnieku orientēšanos, uzvedību, molekulāriem
fizioloģijas mehānismiem. Mūsdienās attīstās populāciju ģenētikas pētījumi, īpaši
saistībā ar metapopulāciju teoriju. Dzīvnieku genoma (dezoksiribonukleīnskābes
(DNS), ribonukleīnskābes (RNS)) pētījumi dod iespēju kritiski izvērtēt un pilnveidot
līdzšinējo dzīvnieku valsts sistēmu, īpaši dzimtu, ģinšu un sugu mērogā. Ekoloģiskie
pētījumi ir sarežģīti, jo jāņem vērā ne tikai sugu īpašības, bet arī plašs vides faktoru
klāsts. Pētījumi ietver barošanās tīklu, lomas vielu apritē ekosistēmās, to
produktivitātes izpēti. Dzīvnieku uzvedības pētījumi veltīti nelielām izmaiņām
dzīvnieku uzvedībā, kas ar laiku noved pie sugu diferencēšanās. Piemēram, tiek
pētītas uzvedības atšķirības dvīņu sugām – sugām, kuras morfoloģiski vāji atšķiramas.

Vadošās pētniecības iestādes

Katrā valstī ir institūcijas, kas nodarbojas ar dzīvnieku izpēti, taču šiem pētījumiem ir
specializācija, piemēram, Ziemeļvalstis (Kanāda, Somija, Krievija u. c.) koncentrējas
uz meža ekosistēmu dzīvnieku pētījumiem. Lielajās lauksaimniecības ražotājvalstīs
(piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV)) un valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu
(piemēram, Indijā) tiek veikti plaši pētījumi par augu kaitēkļiem, dzīvnieku
biotehnoloģijām. Tropiskās joslas dzīvnieku izpēti veic galvenokārt resursiem bagātās
valstis Ziemeļu puslodē (ASV, Lielbritānija u. c.).

Ievērojamākie pētnieki
Zooloģijā iegūtās informācijas apjoms ir ļoti plašs, tāpēc mūsdienu zoologi ir īapši
specializējušies. Katrā no specializācijas virzieniem ir daudz izcilu pētnieku.
Vispopulārākais un daudzpusīgākais mūsdienu zoologs ir angļu naturālists Deivids
Atenboro (David Frederick Attenborough), kurš ir ne vien zinātnieks, bet arī dzīvnieku
valsts propagandētājs, veidojot neskaitāmas filmas par dzīvību uz Zemes. Viņa
devums iedzīvotāju vides izglītošanā pielīdzināms 19. gs. vācu zoologa Alfrēda Brēma
(Alfred Edmund Brehm) devumam, kurš no 1863. gada līdz 1879. gadam sarakstīja
desmit enciklopēdiskas grāmatas par dzīvniekiem “Dzīvnieku valsts” (Brehms
Tierleben).

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi

Svarīgākie periodiskie izdevumi: Journal of Animal Ecology (kopš 1932. gada, British
Ecological Society), Genetics Selection Evolution (kopš 1961. gada, BioMed Central),
Mammal Review (kopš 1970. gada, Wiley-Blackwell), Frontiers in Zoology (kopš 2004.
gada, BioMed Central), Behavioral Ecology (kopš 1990. gada, Oxford University
Press), Animal Behaviour (kopš 1953. gada, Elsevier), Zoologica Scripta (kopš 1971.
gada, Wiley-Blackwell), Zoological Journal of the Linnean Society (kopš 1856. gada,
Wiley-Blackwell), Journal of Animal Science (kopš 1942. gada, American Society of
Animal Science), Journal of Mammalogy (kopš 1919. gada, Oxford University Press),
The Auk (kopš 1884. gada, American Ornithologists' Union), Physiological and
Biochemical Zoology (kopš 1928. gada, University of Chicago Press), Journal of Avian
Biology (kopš 1970. gada, Wiley-Blackwell), Journal of Zoology (kopš 1830. gada,
Wiley-Blackwell), Journal of Experimental Zoology Part B: Molecular and
Developmental Evolution (kopš 2003. gada, Wiley-Blackwell), Zootaxa (kopš 2001.
gada, Magnolia Press).

Saistītie šķirkļi
akaroloģija

akaroloģija Latvijā

arahnoloģija

arahnoloģija Latvijā

bioloģija

entomoloģija

malakoloģija

pedozooloģija

veterinārmedicīna

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes
Eiropas faunas datu bāze

Pasaules jūras organismu reģistrs

Pasaules sugu datu bāze

Ieteicamā literatūra
Allaby, M., (ed.), A dictionary of zoology, Oxford, Oxford University Press,
2014.

Barnes, R.S.K., P. Calow, P.J.W. Olive and D.W. Golding, The

invertebrates: a new synthesis, Oxford, Blackwell Sciense, 1998.

Brusca, R.C. and G.J. Brusca, Invertebrates, Sunderland, Sinauer

Associates, 2003.

Hairston, N.G., Vertebrate zoology: an experimental field approach,

Cambridge, Cambridge University Press, 1994.

Harris, C.L., Concepts in zoology, New York, Harper & Collins, 1996.

Hickman, C.P., L.S. Roberts and A. Larson, Integrated principles of

zoology, Boston, McGraw-Hill, 1997.
Hill, R.W., G.A. Wyse and M. Anderson, Animal physiology, Sunderland,
Sinauer Assaciates, 2012.

Kardong, K.V., Vertebrates :comparative anatomy, function, evolution,

Boston, McGraw-Hill, 2006.

Pechenik, J.A., Biology of the invertebrates, Dubuque, Wm.C. Brown,

1996.