Recenzija par filmu “Vai viegli būt jaunam?

”
Jura Podnieka dokumentālā filma "Vai viegli būt jaunam?" uz ekrāniem iznāca 1986.
gadā. Filmas scenārija autori ir Abrams Kleckins un Jevgeņijs Margoļins, operatori - Kalvis
Zalemanis un Juris Podnieks, mūzikas autors - Mārtiņš Brauns, skaņu režisors - Anrijs
Krenbergs, montāža - Antra Cilinska, asistenti - Aleksandrs Demenko, Ilgvars Silmalis, filmas
direktore - Baiba Urbāne. Apskatot informāciju par šo filmu internetā, uzzināju, ka tas bija
liels notikums PSRS kino dzīvē, to pat varētu dēvēt par tādu kā "kodolsprādzienu", jo tas
atklāja, ka Padomju Savienībā ir cilvēki, kas negrib būt vienādi. Gada laikā filmu noskatījās 28
miljoni skatītāju. Vēlāk to demonstrēja vairāk nekā 80 valstīs. Tāpat arī uzzināju, ka 1996.
gadā filmai ir uzņemta otrā daļa "Vai viegli būt... Pēc 10 gadiem?", kuru uzņēma Antra
Cilinska.

Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam" atklāj tā laika režīma dzīvojošo jauniešu
likteņus, konfliktus ar sabiedrību, vecākiem, pedagogiem un varas liekulību, bailes par savas
dzīves veltīgumu. Filmas varoņi ir jauni cilvēki - amatierkino režisors, kurš filmē filmu par
saviem vienaudžiem, vidusskolu absolventi, kuri vēl meklē savu vietu dzīvē, jauna māmiņa,
kuru pēc Černobiļas atomkatastrofas uztrauc jaundzimušās meitiņas liktenis, Krišnas kustības
aktīvists, puiši, kuri atgiezušies no kara Afganistānā. Pirms daudziem gaidiem Juris Podnieks
ir teicis: “Es, gribu, lai tas kino, ko es taisu, lai tas maksimāli ieliktos visā tajā līknē – no
vecāsmātes lauku sētas līdz tīnim.” Pēc manām domām, Jurim Podniekam tas izdevās. Viņa
filma “Vai viegli būt jaunam?” uzrunāja skatītājus gan pirms 22 gadiem, gan tagad. Šīs filmas
varoņi bija jauni cilvēki, kuri dzīvoja padomju režīmā un sastapās ar liekulību un meliem.
Filmā viņi brīvi runāja par tajos laikos aizliegtajām tēmām. Viņi pirmie atļāvās televīzijas
ekrānos pateikt, ka lietas var mainīties, ka vajag mainīties, ka jārunā atklāti. Filmā ir
novērojama jebkura jauna cilvēka problēmas, viņa jutīgā iekšējā pasaule, kas saskarās ar
ārējo vidi, kas ir skarba un ne vienmēr saprotoša pret šiem jauniešiem. Pēc manām domām,
tā laika skatītāji bija pārsteigti un varbūt pat šokēti, ka ekrānā kāds runā no sirds un pasaka
kaut ko patiesu. Domāju, ka arī tagad šajā filmā jaunieši saskata sev aktuālas lietas.

Kaut filma ir vairāki varoņi, kas meklē savu vietu dzīvē un runā par tā laika aktuālām
lietām - karu Afganistānā, Černobiļas katastrofu u.c., visu filmu caurvij kadri no "Perkona"
koncerta Ogres estrādē. Ekstāzes pārnemti jaunieši, kuri roka ritmā purina, pēc tā laika
sabiedrības domām, savas neordinārām frizūrām rotātās galvas, droši vien, bija kā šoka
terapija. Un viņu noziegums - elektrovilciena vagonu iznīcināšana pēc šī koncerta. Sekoja
tiesas paraugprāva, kura vismaz daži no vainīgajiem tika notiesāti. Tas, droši vien, daudziem
lika uzdot sev jautājumu: kurp iet mūsu jaunatne, ko viņa grib, kāpēc jaunieši tā rīkojas?
Galīgi izlaidušies no labas dzīves - tā secināja pie padomju konservatīvi pareiza dzīves ritma
un stila pieradusi sabiedrības daļa. Kas attiecas uz filmā attēnoto "Perkona" koncertu,
internetā atradu informāciju, ka tajā piedalījās gandrīz visi "rumpausi" (Kengaraga pagalmu
jaunieši). Lieta tāda, ka lielākā daļa no viņiem no Ogres vilciena izkāpa Skirotavas stacijā, tas
ir, Kengaragā. Bet tos, kuri izvēlējās braukt līdz stacijai "Rīga", tur sagaidīja milicija. Viņiem arī
tad bija liktenis gan saņemt sodu, gan arī kļūt slaveniem, kā tas notika ar vienu no
"rumpausiem" Raiti Madernieku. Rīgā no šiem vagoniem izkāpa aptuveni 100 cilvēki, taču
aizturēja tikai kādus devinus...
 Uz Jura Podnieka jautājumu "Vai viegli būt jaunam?" es atbildētu, ka nav viegli būt
jaunam un nekad nebūs. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka esmu to pieredzējis uz „savas ādas".
Daudzreiz man ir nācies pierādīt, ka esmu šīs sabiedrības sastāvdaļa, ka man ir arī savas
tiesības, ne tikai pienākumi. Problema, manuprāt, ir tā, ka mēs - sabiedrība nespējam
uzticēties jauniešiem, nespējam ticēt viņu domām un darbiem. Bet tiesi uzticību un sarunu
kā ar pieaugušo cilvēku, mums, jauniešiem, vēlamies. Mums ir apnicis uzklausīt pamācošas
frāzes, ja dzīvē redzam pretošo. Jaunietis ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie, tikai atšķirība
tāda, ka viņš ir bez savas dzīves pieredzes, tāpēc savā jaunības maksimālismā izdara daudzas
kļūdas, kuras vēlāk nākas atzīt. Šīs kļūdas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi, bet vai tāpēc
vajag viņu aizvainot un pazemot? Mums jauniešiem nākas ciet no pieaugušo nesapratnes.
Mums ir arī savs viedoklis, kaut vai par tiem pašiem pensionāriem, viņi dažreiz ir
nekaunīgāki, čakarīgāki un nepieklājīgāki par mums - jaunajiem! Taču arī nesaubos par to, ka
kļūstot vecākam sāk domāt līdzīgi. Varbūt arī es kādreiz uzskatīšu jauniešus par slampājiem
un tādiem, kas neciena vecākus cilvēkus, kuri nezin savus pienākumus pret sabiedrību. Bet tā
tam, laikam, ir jābūt un tā būs vienmēr, tāpēc zinu skaidri - jaunam viegli nav un nekad
nebūs!

Dokumentālo filmu „Vai viegli būt jaunam?" noskatījušies miljoniem cilvēku vairāk nekā
80 pasaules valstīs. Tiesi tāpēc tagad DVD formātā ikviens kino cienītājs var iegūt legendāro
filmu savai mīļāko filmu kolekcijai. Pēc manām domām, filma bija interesanta un pamācoša.
Taču domāju, ka ir gandrīz noziegums izdot šo filmu vienu pati, nepieliekot klāt vēl vienu
disku ar Antras Cilinskas 1996. - 1998. gadā veidoto filmu "Vai viegli būt... Pēc 10 gadiem?"
Turpinājums bija paša Jura ideja, taču viņš to realizēt nepaspēja; to paveica cilvēki no viņa
studijas. Šai filmai ir tāds fenomenāls mūžs. Domāju, ka šo filmu var ierindot mūzam
nenovecojošo filmu sarakstā!