Maks Vēbers

PAR BIROKRĀTIJU
referāts
 Satura rādītājs
Ievads................................................................................................................3

Makss Vēbers par birokrātiju........................................................................5

VĀRDA BIROKRĀTIJA IZCELSME.........................................................................................5
IDEĀLS BIROKRĀTIJAS MODELIS.........................................................................................6
AUTORITĀTES.....................................................................................................................8
MĒRĶRACIONALITĀTE UN VĒRTĪBRACIONALITĀTE............................................................8
NEPATIKA PRET BIROKRĀTIJAS TRIUMFU.........................................................................10
POLITIĶIS VĒBERS............................................................................................................11
Izmantotā literatūra:.....................................................................................12

2
 Ievads
Maks Vēbers (1864 – 1920) bija Vācijas
akadēmiķis, liberālis, t.i., Keisera Vācijas liberālis –
nacionālists, antisociālists (t.i., antimarksists), Prūšu
rezerves oficieris. Autobiogrāfiskā pasāžā viņš
rakstīja: ”Ikdienišķā augstprātīgās agresijas dresēšana
universitātes studentu brālībā, kurā nemitīgi notika
sadursmes, un būšana par [prūšu rezerves] oficieri
neapšaubāmi mani ietekmēja.”1

Atsaucoties uz redaktoru prologu H.H.Gērta un

C.V.Milsa grāmatā “No Maksa Vēbera”: “Nācijas un
nacionālās intereses koncepcija […] ir Vēbera
politiskā skatījuma ierobežojums un […] veido viņa
noteikto vērtību,”2 t.i., Vācijas vajadzība pēc
izdzīvošanas pārkāps jebkuras morāles normas. Vēbers
kā nacionālais liberālis bija aktīvs politiķis. Viņš bija
opozīcijā gan pret Konservatīvajiem, gan sociālistiem.
Viņš bija
nicinoðs pret Keiseru, taču atbalstīja noteiktus
iekarotāju kara mērķus 1.Pasaules karā. Attēls nr. 1 – Maks Vēbers

Intelektuāli viņš bija pret marksismu, tādēļ ar laiku par tradīciju kļuva nostādīt
Marksu un Vēberu opozīcijā. Vācijā marksisms guva popularitāti sociāldemokrātu partijā
(joprojām pastāvoša parādība, taču kopš 2.Pasaules kara vairs ne marksisti). Partijas
galvenais teorētiķis bija Karls Kautskis, patlaban zināms kā “vulgārais” marksists, t.i.,
viens no tiem, kuru viedoklis par attiecībām “padoto un pārvaldes” starpā bija pārāk
līdzīgs Engelsa “Marksismā” publicētajās vēstulēs, kuras viņš uzrakstīja 1890-tajos gados,
noraidītajam vēsturiskajam materiālismam. Minētajās vēstulēs Engelss nopēla to, ka
“pārvalde” iedarbojas uz “padotajiem”, ka tādiem “pārvaldes” elementiem, kā likumam un
reliģijai, ir savas tradīcijas, kas var pretoties un modificēt pieprasījumus izveidotajā
ekonomiskajā sistēmā, kas galu galā ir pašsaprotami, ka ekonomiskie faktori nosaka
sociālo attīstību. Varētu būt, ka šajās vēstulēs Engelss atteicās no būtiskā un atšķirīgā
marksisma principa. Taču, ja mēs apskatām Engelsu (vismaz no šī viedokļa) kā autentiskā
marksisma sludinātāju, tad ir vēl mazāk attaisnojama Marksa un Vēbera nostādīšana
opozīcijā, it īpaši pēc tam, kad patiesībā Vēbers no Marksa aizņēmās pareizu izturēšanos.
Viņš joprojām neapstiprināja Marksa pareģojumu, ka kapitālisms pašiznīcināšoties, Vēbers
nealka pēc sociālisma triumfa.

Vēbera reakcija uz sociāldemokrātu partijas marksismu bija līdzīga Engelsa

reakcijai uz “Marksismu” – ka tās ir pārlieku izteiktas vēstures un mūsdienu sabiedrības
vienkāršojums, lai teiktu, ka “izcelšanās” līnijas ir virzītas tikai vienā virzienā – no
ekonomiskajām struktūrām uz citiem elementiem. Vēbera analīzes ir izveidotas, lai
parādītu, ka katra vēsturiska fenomena pamatā ir daudz faktoru, starp kuriem nav galvenā
ietekmētājfaktora. Socioloģija un sociālā vēsture tiek lietota, lai padarītu mūs jūtīgākus
pret daudzajiem veidiem, kā viena lieta vada otru tā, lai mēs labāk saprastu to, kas notiek
vai gatavojas notikt, taču neiedomājoties, ka mēs varam redzēt tālu uz priekšu.

1
H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 7.lpp.
2
H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 48.lpp.
3
 M.Vēbera darbi par birokrātiskām organizācijām lika pamatu pētījumiem par
organizācijas struktūrām. Starp citu, ja parasti par birokrātiskām organizācijām uzskata
nepamatoti lielas, ar lēnu lēmuma pieņemšanas spēju apveltītas un citām negatīvām
īpašībām raksturojamas organizācijas, tad šajā gadījumā tas nozīmēja kaut ko citu –
racionālas organizācijas izveidošanu. Tāpēc, lai izveidotu ar lielu efektivitātes potenciālu
apveltītu organizāciju, Vēbera koncepcija pamatojās uz noteiktu principu un noteikumu
kompleksu (skatīt attēlu nr.2)

Derētu ievērot, ka Vēbers uzskata birokrātiju par vienu no svarīgākajām mūsdienu

pasaules iezīmēm, kā arī uzskata, ka tā ir neizbēgama – pēc sociālistu revolūcijas
birokrātija uzplauktu vēl vairāk.

Noteikt darbus Izveidot Izstrādāt

un uzdevumus pilnvaru un noteikumus un
attīstības regulēšanas
sistēmu sistēmu

Izvēlēties
darbiniekus
Kontrole
atbilstoši
kvalifikācijai

Nodrošināt
organizācijas
racionalizēšanu
un vienveidību

Attēls nr.2 – M.Vēbera organizācijas teorijas pamati.

4
 Makss Vēbers par birokrātiju
Vārda birokrātija izcelsme
Pirmkārt par vārdu ‘’bureau” (aizgūts vācu valodā no franču valodas), t.i. galds vai
plašākā nozīmē kabinets. “Birokrātija” ir no galda vai biroja nācis noteikums, t.i.,
sagatavots un nosūtīts ar rakstiski (vai mūsdienās elektroniski) sagatavota dokumenta
palīdzību. Kabinetā tiek glabāti: ieraksti par saņemtajām un nosūtītajām vēstulēm, arhīvi
vai lietas, kas tiek izmantotas jaunu dokumentu sagatavošanai. Šis noteikums, protams, nav
atrodams senajās valdības veidu klasifikācijās: monarhijā, aristokrātijā, demokrātijā –
un birokrātijā? Patiesībā birokrātija nepieder šādai klasifikācijai. Tā ir valdības kalps, kas
nozīmē, ka ar tās palīdzību monarhija, aristokrātija, demokrātija vai kāda cita valdības
forma valda. Tie, kuri izdomājuši šo vārdu, vēlējās pateikt, ka kalps centās kļūt par
priekšnieku. Vēbers, protams, apzinājās šo tendenci; patiesībā viņš “uzbruka” pretenzijām,
kas bija vērstas pret to, ka prūšu birokrātija kļūtu par objektīvu un neitrālu sabiedrības
kalpu, kas stāv pāri politikai, un uzsvēra, ka katrai birokrātijai ir savas intereses, kā arī
saiknes ar citiem sociāliem slāņiem (īpaši attiecībā uz augstākām klasēm).Taču formāli un
teorētiski, birokrātija ir tikai līdzeklis, tas pierādās arī praksē: kādam ir jānodrošina
politikas virziens un birokrāts jāatbalsta ar spēku (ja tas ir nepieciešamas). “Birokrātiskas
organizācijas virspusē ir nepieciešams būt elementam, kurš nav pilnībā birokrātisks” 3.

Viduslaikos varenākie karaļi valdīja zirga mugurā – apbruņoti, ņemot līdzi armiju,
viņi apceļoja savu valsti un uzspieda cilvēkiem savu gribu. Nepieciešamības gadījumā viņi
bija gatavi savstarpējā cīņā uzspiest savu gribu arī bruņotajiem pretiniekiem, taču, ņemot
vērā viņu prestižu tas bija reti nepieciešams. Turklāt karali pavadīja arī garīdznieki, kuri
prata lasīt un rakstīt, kuri nesa līdzi lādi ar ierakstiem un pierakstītiem materiāliem.
Modernā birokrātija attīstījās tieši no šī sabiedrības modeļa. Patlaban vadītājam vairs nav
jācīnās vai daudz jāceļo apkārt, viņš valda, caur biroju sūtot ziņas. Šīs ziņas parasti
iedarbojas. Pārsvarā tas notiek valdības morālās autoritātes jeb prestiža dēļ, taču reizēm tas
notiek tādēļ, ka minētās ziņas var tikt nodrošinātas ar varu – ar policistiem vai kareivjiem.
Vēbers vērš uzmanību uz to, ka armijas ir tikušas birokratizētas. Napoleonam sava cīņa
bija jānoskatās, sēžot zirga mugurā, taču mūsdienu ģenerāļi saņem un nosūta ziņas. Vēbers
vērš uzmanību arī uz to, ka ne tikai valsts iestādēs, bet arī politiskajās partijās, baznīcās,
izglītības iestādēs, privātajos uzņēmumos un daudzās citās institūcijās pastāv birokrātija.
Tas nozīmē, ka visās šajās minētajās institūcijās ir personāls, kas nodarbojas ar dokumentu
un korespondences sagatavošanu un uzglabāšanu. Šie dokumenti varētu būt nepieciešami
vismaz to pašu institūciju citam personālam kā autoritatīvi norādījumi. Birokrātija bija
sastopama senajā Ēģiptē, senajā Romā, viduslaikos (īpaši birokrātija garīdzniecībā). Kā
uzskata Vēbers, birokrātija bija iezīme, kas, arvien vairāk palielinoties tās nozīmīgumam,
iespiežas mūsdienu sabiedrībā.

Ideāls birokrātijas modelis

Vēbers piedāvā “ideālu birokrātijas modeli”, ko raksturo komplicēta hierarhiska,
darba dalīšana, ko savukārt vada bezpersoniski pieņemti, skaidri izteikti likumi, kurus,
savukārt, atbalsta pilnas slodzes, kā arī mūžīgie (life-time) profesionāļi, kuriem nekādā
3
M.Vēbers: “Sociālo un ekonomisko organizāciju teorija” (NY, 1947) – 335.lpp.
5
gadījumā nepieder administrācijas līdzekļi, viņu darbs, kā arī viņu fondu līdzekļi, un
kuri dzīvo no savas algas, ne no ienākumiem, kas rodas no viņu pašu darbu izpildīšanas.
Visas šīs iezīmes ir atrodamas privātajās institūcijās, birojos, privātos uzņēmumos,
universitātēs u.t.t.

Komentējot Vēbera piedāvāto “ideālo birokrātijas modeli”, varētu sākt ar

ekonomiskajām iezīmēm. Vēsturē ir bijušas valdības, kuru locekļi nedalīja līdzekļus,
ienākumus, patēriņu u.t.t. publiskās un privātās kategorijās (nenošķīra valsts īpašumu no
privātā īpašuma). Vēbers tādas valdības sauc par patrimoniāliem (no Romiešu likuma
termina, kas apzīmē īpašumu, ko var pirkt un pārdot). Eiropā viduslaikos, piemēram,
jurisdikcija bija tikpat liela daļa no īpašuma, kā būvēšana vai zirgs. Laulību līgumā tika
noteikts, ka karalistei bija tiesības mainīt precēta cilvēka dzīvesbiedru. Šī iezīme neattiecās
uz Baznīcas jurisdikciju un īpašumu, kas atdalīja mācītāju privāto īpašumu no Baznīcas
īpašuma, kā arī nepieļāva, lai tās jurisdikcija tiktu mantota kā īpašums. Baznīca aizliedza
simoniju (vietas Baznīcā pirkšanu un pārdošanu) un uzspieda celibātu, lai pasargātu
Baznīcas īpašumu un Baznīcas vietas no tālākas mantošanas Baznīcas locekļu ģimenēm.
Vēbers runā arī par prebendām un beneficēm, ar to domājot ceremoniju, kurai ir
piesaistīts kāds ienākumus nesošs īpašums, t.i., ferma, Baznīcas desmitā tiesa vai nodokļu
ievākšanas tiesības, no kurām ceremonijas turētājs pārtika. Mūsdienu birokrātam nav
prebendas, taču viņš saņem algu. Viņam nav tiesību iekasēt nekādas iemaksas savām
vajadzībām (ja iemaksa par kaut ko tiek iekasēta, tā pieder valstij, uzņēmumam u.t.t.) vai
pieņemt dāvanas. Visa augstākminētā ideja ir tā, ka, ja ierēdnim ir jebkādi citi ienākumu
avoti papildus algai, viņš neievēros likumus uzticīgi. Uzticama likumu ievērošana ir viena
no augstākajām birokrātijas vērtībām.

Mūsdienu birokrātiem nepieder viņu darbs. Dažas valdības ir pārdevušas savas

darba vietas, lai iegūtu naudu. Tā tas bija, piemēram, 18.gs. Francijā sakarā ar tiesnešu
vietām, kā arī 19.gs. lielākajā daļā Eiropas valstu ar patentiem uz virsnieka vietām armijā
un flotē. Šo vietu īpašnieku likumīgās tiesības bija šķērslis reorganizācijai un traucēklis
produktivitātei, tādēļ tās tika izpārdotas vai atsavinātas, samaksājot kompensāciju.

Birokrātiem nepieder administrācijas līdzekļi – datori, mēbeles utt. Vēbers vedina

uz domām par paralēļu vilkšanu ar kapitālistu produktīvo uzņēmējdarbību. Salīdzinājumam
– mūsdienu armijā kareivjiem nepieder viņu ieroči, bet senajās armijās piederēja,
piemēram, Senajā Romā, kad tika sasaukta armija, no klasēm tika gaidīts, ka viņas tiks
ekipētas pēc noteiktiem standartiem ar viņu pašu līdzekļiem – “klasifikācija” bija nodokļu
struktūras veids. Kareivjiem bija jāņem līdzi nauda, lai nopirktu ēdamo no vietējiem
iedzīvotājiem (gadījumos, kad viņi nepielietoja spēku, lai paņemtu to, ko gribēja); viņiem
nemaksāja un neapgādāja ar pārtiku. Mūsdienu izglītības institūcijās pasniedzējiem
nepieder tas, ko viņi lieto (viduslaiku universitātēs tā bija un patiesībā katram
pasniedzējam piederēja skolas, kas bija kā privāts uzņēmums). Universitāšu [..]
birokratizācija ir pieaugošā pieprasījuma pēc menedžmenta materiālajiem līdzekļiem
funkcija. [..] Caur šo līdzekļu koncentrāciju institūta priviliģēto vadītāju rokās, lielākā daļa
docentu (lektoru) un pētnieku ir atdalīti no viņu ražošanas līdzekļiem.” 4 Mūsdienu armijā,
apkalpojošajā industrijā, privātā uzņēmumā aprīkojumu piedāvā pati organizācija daļēji
tāpēc, ka tagad tas ir daudz efektīvāk, jo ir kļuvis tik komplicēts un dārgs.

Mūsdienu birokrāts ir pilnas slodzes, mūžīgais (life-time) profesionālis; kas prasa

pietiekamu samaksu un darba drošību, citādi cilvēki nepaliks darbā visu mūžu. Ja arī viņi
paliks, organizācija nebūs pietiekoši produktīva. Tas prasa laiku un pieredzi, lai apgūtu
darba pienākumus, ne tik daudz tādēļ, ka būtu grūti izpildīt savus darba pienākumus, bet
4
H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera.” (NY, 1946) – 223. –224.lpp
6
vairāk tādēļ, ka viss ir jākoordinē. Rūpīgi izstrādāta darba dalīšana prasa personāla
stabilitāti. Birokrātiska darba rakstura dēļ un, iespējams, koordinēšanas un apmācības
nozīmīguma dēļ, birokrātija vēlas izglītot personālu. Viņu izglītība tiks atestēta ar kādu
sertifikātu (daļēji tādēļ, lai pierādītu, ka viņi ir izglītoti, taču, iespējams, arī tādēļ, ka
birokrātijai patīk strādāt ar skaidru, bezpersonisku kritēriju). Vēbers runā par to, ka
darbinieka spēju pārbaude pirms pieņemšanas darbā ir pašsaprotama parādība mūsdienu
sabiedrībā, kurā eksistē oficiāla izglītības kvalifikācija. Visas šīs lietas – spēju pārbaudi,
fiksētu algu, īpašuma tiesības, personāla stabilitāti Vēbers iekļauj savā “ideālās birokrātijas
modelī”. Viņš tic, ka tās visas ir nepieciešamas administratīvā aparāta efektīvai
funkcionēšanai.

Vēl viena iezīme ir bezpersoniska galveno noteikumu uzlikšana gan organizācijas

partneriem, gan tās personālam. Nodokļu komisijas personāls bezpersoniski, objektīvi
uzliek noteikumus nodokļu maksātājiem, un viņu pašu pienākumi un tiesības organizācijā
ir bezpersoniski noteiktas viņiem uzliktajos noteikumos no viņu priekšnieka puses. Pēc
Vēbera domām, šī ir viena no svarīgākajām birokrātijas iezīmēm. tā ir pamatā visām
iepriekš apskatītajām iezīmēm: birokrātiem nepieder viņu aprīkojums vai darbs, viņi saņem
fiksētu algu tādēļ, ka šīs lietas nodrošina noteikumu izpildi.

Autoritātes
Savā grāmatā “Sociālās un ekonomiskās organizācijas teorija” Vēbers birokrātiju
iztirzā zem virsraksta “Pareizās autoritātes veidi”. Pastāv trīs veidu autoritātes – racionālā,
tradicionālā un harizmātiskā. Harizmātiskā autoritāte tiek atzīta par pieņemamu un
darbojas tādēļ, ka tās piekritēji personīgi ziedojas savam talantīgajam līderim.
Tradicionālā autoritāte tiek atzīta par pieņemamu tādēļ, ka ikviens paklausa līderim
neatkarīgi no tā, kas viņš ir, un neviens nedomā apstrīdēt savu līderi. Racionālā autoritāte
ir likums: tā eksistē sabiedrībā, kurā ir tikumiska attieksme pret likuma respektēšanu kā
tādu, vai tādēļ, ka likums ir stājies spēkā tādā veidā, kas tiek atzīts par pareizu. Vadītājs
tiek atpazīts un viņam paklausa tad, ja viņš var uzrādīt likumīgu pilnvaru. Birokrātija
nepārprotami eksistē šādā struktūrā: pat privātā uzņēmuma birokrātijā pakļautie vēlas būt
droši, ka pavēles ir kārtīgi apstiprinātas. Birokrātija ir efektīvs veids likuma izpildei - katrs
likums tiek pierakstīts, studēts un iesniegts kārtīgi apdomātā un uzticamā veidā.

Kāpēc Vēbers attiecas pret likuma varu kā racionālu? Vienu no iespējamajām

atbildēm sniedz viņa apgalvojums, ka “ikviena piedāvātā likumīgā norma var tikt izveidota
uz lietderīguma vai racionālu vērtību pamata (vai arī uz abu minēto pamata) ar prasību
paklausīt”.5 Lietderīgums, pēc Vēbera domām, ir viena no divām galvenajām racionalitātes
formām. Racionālās vērtības ir otra. Tātad viņš saka, ka likums var būt racionāls vienā vai
abos veidos un (tādēļ?) pieprasa paklausību. Tātad, ja likums ir racionāls un paklausība ir
racionāla, tad arī likuma vara ir racionāla.

Mērķracionalitāte un vērtībracionalitāte
Citās vietās Vēbers uzsver birokrātijas racionalitāti tieši pirmajā no tās divām
nozīmēm zweckrationell un wertrationell. Ļaujiet man paskaidrot abas šīs nozīmes
konkrētāk. Vēbers atdala zweckrationell un wertrationell – mērķracionalitāti un

5
M.Vēbers: “Sabiedriskās un ekonomiskās organizācijas teorija” (NY, 1947) – 329.lpp.
7
vērtībracionalitāti. Zweck nozīmē beigas, nodomu, mērķi. Mērķracionāla izturēšanās ir
jebkāda veida vadīšanas virziens, kas kalpo par pietiekami labi pielāgotu līdzekli mērķa
sasniegšanai, vienalga kāds tas būtu, t.i., ekonomiskā produktivitāte no aktiera viedokļa –
tiek dots, ka šie ir mani mērķi, tie ir mani pieejamie resursi, tātad – kāds ir efektīvākais šo
mērķu sasniegšanas veids? Nacistu galējais risinājums varētu tikt saukts par racionālu, ja
tas būtu patiesi efektīvs risinājums, kur risinājuma ieteicēji redzēja problēmu, vai nu
viņiem bija taisnība vai nē. Ļoti bieži Vēbers raksta, ka inteliģenta līdzekļu izvēle patiesībā
arī ir visa racionalitāte. Taču laiku pa laikam viņš saka, ka darbību racionalitāti ne vienmēr
nosaka to, efektivitāte mērķu sekmēšanā, bet gan reizēm cita veida attieksme pret
vērtībām, kas nav mērķi, un tādējādi mērķi un citas vērtības var būt gan racionāli, gan
neracionāli. Piemēram, melošana varētu būt efektīvs līdzeklis mērķu veicināšanai, taču tā
var arī pārkāpt morālās vērtības – tās vērtības, kurām taisnības teikšana kalpo savādākā
veidā, nekā līdzekļi mērķa sasniegšanai; un patiesīgums nav mērķis, bet gan cita veida
vērtība (mēs vērtējam arī galīgos mērķus). Tātad laiku pa laikam viņš atšķir
mērķracionalitāti – efektivitāti mērķu sasniegšanā neatkarīgi no tā, kādi šie mērķi ir –
racionāli vai neracionāli, un vērtībracionalitāti – mērķu un citu vērtību racionalitāti (ne
tikai kā līdzekli turpmāka mērķa ieviešanai), kā arī darbības (atšķirībā no līdzekļiem)
saistībā ar citām vērtībām. Taču tas notiek tikai reizēm. Bieži viņš uztver racionalitāti kā
sinonīmu vārdam efektivitāte. Manuprāt, tas atainojas Vēbera domā, ka birokrātija ir
racionāla sekojošajā: “Pieredze vispārīgi tiecas parādīt, ka pilnīgi birokrātisks
administratīvs organizācijas tips ir spējīgs sasniegt efektivitātes augstāko punktu, un šādā
jēdzienā tas ir formāli visracionālākais zināmais līdzeklis, kas veic nepieciešamo cilvēku
kontroli. Savā stabilitātē, disciplīnas stingrībā un uzticamībā tas patiesībā ir pārāks par
jebkuru citu tipu. Tādējādi tas organizācijas vadītājiem un ar tiem saistītām personām
padara iespējamu sasniegt īpaši augstu rezultātu paredzamības pakāpi. Galu galā tas ir
pārāks ar savu intensīvo efektivitāti un darbību vērienīgumu, kā arī ar to, ka ir spējīgs veikt
visu veidu administratīvos pienākumus.”6

Tādējādi Vēbers nav viens no tiem, kuri birokrātiju uztver kā sinonīmu

neefektivitātei; viņš ir pārliecināts par pretējo – par to, ka tā ir efektīvākais administrācijas
īstenošanas veids. Tas kalpo par iemeslu tam, ka birokrātija ir tikusi pieņemta
kapitālistiskajos uzņēmumos un ikvienā valsts institūcijā. Birokrātiska institūcija pārspēs
savus konkurentus un gūs virsroku cīņā par izdzīvošanu – birokrātija ir izplatījusies un
turpina izplatīties savas sociālajām institūcijām piemērotās izdzīvošanas vērtības dēļ.
“Kad birokrātijas objekts birokrātiskā kontrolē meklē iespēju izbēgt no eksistējošā
birokrātijas aparāta ietekmes, normālos apstākļos tas ir iespējams tikai izveidojot savu
organizāciju, kas ir vienlīdzīgs birokratizācijas procesa objekts,” 7 – jo viņi nespēj pieveikt
birokrātiju savādāk, kā ar citas birokrātijas palīdzību (šī ir Vēbera protežē Roberto Miðela
grāmatas “Politiskās partijas”8 tēma.). Tieši tāpat, kā Ādama Smita kniepadatu ražotāji,
dalot savu darbu, saražos vairāk kniepadatu un pārdos tās lētāk kā viņu vecmodīgie
konkurenti, izspiežot tos no tirgus, arī armija ar ģenerālštābu, valdība ar birokrātiju,
pāvests ar augstāko tiesu, uzņēmums ar efektīvu pārvaldi gūs virsroku pār saviem
sāncenšiem.

Birokrātija faktiski ir administrācijas procesā pielietojama darba dalīšana, un

Vēbera skaidrojumā birokrātija ieņem tādu pat vietu mūsdienu civilizācijas attīstībā kā
darba dalīšana parasto darbinieku starpā Ādama Smita skaidrojumā. Vēberam šis darba
6
M.Vēbers: “Sabiedriskās un ekonomiskās organizācijas teorija” (NY, 1947) – 337.lpp.
7
H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 338.lpp.
8
Grāmata ataino, kā, neskatoties uz marksistiskās sociāldemokrātu partijas ticību iekšējai
demokrātijai, tā ir kļuvusi caur un cauri birokrātiska un nedemokrātiska. Vēlāk Trotskis
skaidro staļinismu kā marksisma “birokrātisku deformāciju”
8
dalīšanas veids liekas fundamentālāks nekā citi, jo tas ierosina un sakārto citus darba
dalīšanas veidus. Instrukcijas ražotnei pienāk no pārvaldes. Tāpat kā Ādams Smits redzēja
darba dalīšanu viscaur kā progresa uz mūsdienīgu, vispārīgi komerciālu sabiedrību cēloni,
Vēbers redz birokrātiju kā vienu no svarīgākajiem konkrētas kapitālisma attīstības
iemesliem. Viņš norāda uz daudziem papildus iemesliem un “Kapitālisma gars” liek
uzsvaru uz morāliem iemesliem – faktoriem, kas lika cilvēkiem tiekties pēc arvien
pieaugošas peļņas un izmantot šo peļņu nevis patēriņam, bet gan turpmākām investīcijām.
Taču izraisītājfaktoru starpā viņš bieži min arī racionālu aprēķinu metožu pieņemšanu –
nekāda izmēra vēlmei gūt peļņu vai investēt nebūtu vēlamo rezultātu, ja investīcijas un
menedžments netiktu vadīts ar sistemātisku vērtēšanu, kas, protams, tiktu nākotnē turpināts
ar birokrātijas palīdzību. Tiklīdz kāds kļūst sistemātisks, pārējiem atliek pielāgoties vai
pakļauties. Augstākstāvoša ražošanas efektivitāte, kas tiek vadīta ar sistemātiskas
vērtēšanas palīdzību, strādniekus “nošķīra” no novecojušajiem ražošanas līdzekļiem –
tādējādi kā darbiniekiem viņiem bija iespēja sākt dzīvot labāk. Kad kapitālistu birokrātija,
analizējot investīciju iespējas, saprata, ka inovācijas var nest peļņu, viņi ieviesa ražošanas
mehanizāciju un citas inovācijas. Patiesībā birokrātija sameklē pati savus kapitālistus. Kā
Vēbera mūsdienu piekritēji norādīja, mūsdienu uzņēmumus vada nevis to īpašnieki, bet
gan to menedžeri, kuri bieži ierosina izlaist akcijas kapitāla palielināšanas nolūkā.

Nepatika pret birokrātijas triumfu

Kaut arī Vēbers uzskata birokrātiju par augstākā mērā efektīvu, viņš ar pretīgumu
uztver tās neizbēgamo triumfu. Paralēli “mērķracionalitātes” un “vērtībracionalitātes”
atdalīšanai (un, iespējams, tādai pašai citu jēdzienu atdalīšanai) ir “formālās” un
“patstāvīgās” racionalitātes atdalīšana. Sabiedrība ir “formāli” racionāla gadījumos, kad
lietas tiek organizētas tā, lai maksimizētu cilvēku mērķu sasniegšanu neatkarīgi no tā, kādi
ir šie mērķi. Taču tā var būt “formāli” racionāla, neesot “patstāvīgi” racionāla, jo šī
organizēšana ir naidīga pret vērtībām, kas ir racionālā pārākumā pār mērķiem, kuriem
patiesībā kalpo sabiedrība. Viena no šīm vērtībām ir personīgā brīvība, pret kuru
birokrātija ir naidīga. “Kvalitāte, kas vislabāk grantē virzīšanu [birokrātijā], ir padevības
priekšniecības izdevīguma aparātam mērs.”9 Sociālisms nozīmētu vienu vienotu
birokrātisku sistēmu – patlaban vismaz ir alternatīvas, savā starpā konkurējošas birokrātijas
formas. Vēberam birokrātija ieņem to pašu vietu, ko Marksam kapitālisms – apbrīnojama
ienaidnieka, kas nepielūdzami izplatās pa visu pasauli un iespiežas katrā dzīves nozarē,
vietu. Taču Vēbers neparedz “mešanos ceļos nāves priekšā”. Birokrātija ir neizbēgama.

Vēbers netic, ka nav jēgas pretoties neizbēgamajam. Viņš pats bija bezcerīgi
politiski aktīvs – viņš necerēja uz veiksmi, taču apņēmīgi, kā stoiķis, devās uz priekšu.
Vēbers kā politiķis iestājās par noteiktām vērtībām, kaut arī (kā zinātnieks) viņš nevar tās
racionāli attaisnot un uzņemas atbildību par akcijām, kuru mērķis būtu šo vērtību
īstenošana, organizēšanu, kaut arī zina, ka akcija var neizdoties.

Politiķis Vēbers
Vēbers sevī kontrastē birokrāta statusa godu ar politiķa atbildību. Ja birokrāta
priekšnieks dod viņam rīkojumus, kurus viņš uzskata par nepareiziem, viņam vajadzētu
iebilst, taču, ja priekšnieks uzstāj, tad "tas ir viņa pienākums, pat gods to īstenot tā, it kā tas

9
M.Vēbers: “Ekonomika un sabiedrība” (NY, 1968) – 1449.lpp.
9
saskanētu ar viņa visdziļāko pārliecību"10. No otras puses, "politiķiem ir publiski jāatsakās
no atbildības par politiskajām darbībām, kas nesaskan ar viņu pārliecību un jāziedo sava
vieta viņiem [domāts - priekšniekiem]." Patiess politiskais līderis būs gatavs uzņemties
atbildību par morāli apšaubāmu rīcību sakarā ar to, ka dažādas mūsu vērtību piramīdu
daļas ir nesamierināmā konfliktā viena ar otru.

“Politikas būtība ir cīņa”11 par varas iegūšanu; politiskos līderus ir jāizvēlas

konkurētspējīgā cīņā. Viņi ieņems vietas parlamentā tikai tādā gadījumā, ja tas ir ceļš uz
patieso varu. īsta līdera pienākums ir nevis tikai kompromitēt intereses tā, it kā politika
būtu tirgus placis, bet gan iestāties par diskusijām, kas stāv pāri materiālajām interesēm.
Persona vairāk rūpējas par šādām diskusijām un ir ar mieru ziedot savu vietu pārliecībai
tad, ja tā ir finansiāli neatkarīga - tai ir nevis jāpārtiek no politikas, bet gan jādzīvo tai.

10
H.H.Gērts, C.V.Milss: “No Maksa Vēbera” (NY, 1946) – 118.-128.lpp.
11
M.Vēbers: “Ekonomika un sabiedrība” (NY, 1968) – 1415,. 1450.lpp.
10
 Izmantotā literatūra:
1. M.Weber: “The Theory of Social and Economic Organization” (New York, 1947);
2. M.Weber: “Economy and Society” (New York, 1968);
3. H.H.Gerth, C.W.Mills: “From Max Weber” (New York, 1946);
4. V.Praude, J.Beļčikovs: “Menedžments” (Rīga, 1997);
5. Makarijas Universitātes (Sidneja, Austrālija) Politikas fakultātes lekciju materiāli;
6. Interneta resursi.

11