Izlasīju Aspazijas dramaturģiju “Sidraba šķidrauts.

” Es konstatēju, ka viens īsti

patiesais tēls ir Guna. Viņa sevi spēj atspoguļot kā pozitīvo tēlu.
Gunai bez šaubīšanās jāpaveic varonīgi pienākumi. Karalis Targals viņu aicina uz
galmu, lai “zīlniece” iedvesmotu tautu atbalstīt kara gājienos. Guna lielajā tautas
sapulcē nosauc pašu karali par postu, jo viņš mēģina iznīcināt sev apkārt esošos
ļaudis. No ļaudīm ņemot naudu, pret kuru ir Guna.
Otrajā cēlienā lielā loma ir dota “Sidraba šķidrautam” lepns izaicinājums uz brīvu
dzīvi. Galvenais tēls parādās kā cīnītāja par lielu sabiedrisku ideju. Taču karaļa varā
esošā tauta nesaprot viņas vārdus. Targals lemj, ka viņa taisnību varēs ieviest tikai tad,
ja Guna mirst uz sārta vai arī jāatsakās no sidraba šķidrauta. Bet Guna no nāves
nebaidās, jo zina, ka viņas patiesība ir viņas pusē, ka nespēs iznīcināt ne karalis, ne
viņa padotie.
...Liec, lai izkaisa
Pa visiem gaisiem manus putekļus!

I cēliens.
Mežs. Pussagruvis tornis, vīnstīgām apaudzis. Meža malā baļķu mājiņa. Tornī dzīvo
zīlniece Guna, viņai ir dievu dots sidraba šķidrauts, caur kuru tā visu var redzēt. Pie
viņa nāk ļaudis no plašas apkārtnes. Pie ļaudīm iznāk zīlnieces māte Karga. Viņa
ļaudis nostāda rindā. Iznāk arī Guna baltā tērpā un sudraba šķidrautā, no viņas plūst
balta gaisma. Karga rindā pirmos nostādījusi tos, kas spēj vairāk maksāt. Guna ļaudis
nešķiro un dusmojas, ka māte tos tā ir sadalījusi un ņēmusi no tiem naudu. Guna
uzliek roku katram no atnācējiem, atspīd krāsaina gaisma un Guna ļaudīm pasaka, kas
tos sagaida. Atsteidzas Karga un brīdina, ka jāj kāds ziņnesis un ļaudis izklīst, jo zina,
ka karalim nepatīk zīlnieces. Ziņnesis ir atjājis, lai vestu Gunu uz pili pie karaļa, jo
karā starp viņa valsti un Dzelzu jaunavas valsti uzvar otrā un, lai iedrošinātu ļaudis,
karalis grib, lai Guna pareģo veiksmīgu kara iznākumu.