Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

IEVADS

Rakstniecības vēsture aplūko rakstniecību viņas attīstības gaitā. Rakstniecības jēdziens

ietver sevī saturu, kas iemīt tanī kā tādā, lai to sastaptum kur sastapdami. Katras tautas
rakstniecībai ir vēl arī savas sevišķas iezīmes. Latviešu rakstniecība radusies un attīstījusies
latviešu tautā un dabūjusi izteiksmi latviešu valodā; šai rakstniecībā atzīmējas latviešu
sevišķais tautas raksturs un pārdzīvojumi. Latviešu rakstniecības vēstures ievadā tad
ietverami norādījumi par rakstniecību vispār un par latviešu tautu, valodu un literatūru
sevišķi.

1. RAKSTNIECĪBA

1) Raksts
2) Tautas gars
3) Nacionālā rakstniecība

Par kādas tautas rakstniecību jeb literatūru nosauc visu šinī valodā sacerētu un uzrakstītu
gara darbu kopību. Valodā ietērptie sacerējumi uzejami tautā gan atmiņā uzglabāti, gan
rakstos uzzīmēti.
1) RAKSTS. No raksta dabūjusi rakstniecība savu nosaukumu, tāpat arī literatūra (no
latīņu: littera – burts). Raksts pieder pie rakstniecības pamatiezīmēm. Tikai tas, kas uzzīmēts
rakstā, dabū uz visiem laikiem negrozāmu veidu. Tautai, kam nav rakstos uzzīmētu gara
darbu, nav arī savas literatūras. Raksts dod vārdos tērptajam gara saturam ārēju patstāvību,
uzrāda sacerējumu laiku un vietu noteikti un ar to dara par iespējamu sekot literatūras
attīstībai soli pa solim. Paaudzes, kuru vairs nav, atstājušas rakstos savus ārējos un iekšējos
pārdzīvojumus. Raksts – patur nepārgrozītu arī garīgās dzīves izteiksmes veidu, zināma
laikmeta valodu, viņas sastāvu un formas. Tādā kārtā raksts dara literatūras un valodas
vēstures sastādītājam apstrādājamo vielu visērtāk pieejamu.
2) TAUTAS GARS. Tomēr svarīgākais rakstniecībā nav raksts, bet tas, ko tas sevī ietver,
raksta saturs. Pirms kāds sacerējums uzzīmēts l rakstā, tas radies un mitis cilvēka garā. Plaši,
lieli sacerējumi uzglabājušies tautas atmiņā, attīstījušies un veidojušies tautas garā gadu
simteņiem ilgi, pirms tie uzzīmēti rakstos. Tas sakāms par indiešu vēdām, par Homēra
varoņepiem, par latviešu tautas dziesmām un daudz citiem gara darbiem. Arī tad, kad tautai
jau ir savas rakstu zīmes, ne vienmēr tas, kas mīt un veidojas tautas garā, ir uzzīmēts
grāmatās. Indiešiem bija jau savi raksti praktiskām vajadzībām, bet viņu vēdas (dziesmas)
uzglabāja sevišķa bramaņu (brahmaņu) kārta joprojām atmiņā un sniedza tās no paaudzes uz
paaudzi tālāk. Latviešiem bija jau gadu simteņiem savas grāmatas, bet tautas garā glabājās
joprojām, pārgrozījās un pārveidojās viņas senākie sacerējumi bez rakstu zīmju palīdzības.
Rakstniecības saturs patiesībā tautas gara saturs. Raksts še tik tālu no svara, ka tas sniedz
ieskatu tautas gara saturā. Uzzīmētie darbi dara par iespējamu ielūkoties šo darbu sacerētāju
un lietotāju iekšienē, viņu domās, jūtās, centienos, zināma laika, zināmas paaudzes, zināmas
tautas gara pasaulē.
3) NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA. Gan, lielumā ņemot, rakstniecības darbi
neaprobežojas ar kādu zināmu tautu. Ne vien ir darbi (kā, piem., Bībele), kas izplatījušies pa
vairāk tautām un atstājuši uz viņu gara attīstību savu iespaidu, bet arī tie sacerējumi, kas

1
radušies un palikuši kādā zināmā tautā, satur sevī elementus, kas vairāk tautām kopēji.
Literatūras attīstība un virzieni ņem ceļu pa vairākām tautām, tā ka var runāt par pasaules
literatūru. Taču literatūra pēc savas būtības lielā mērā saistās ar zināmu tautu. Viņas
izteiksmes līdzeklis ir valoda, kas mēdz atšķirt vienu tautu no otras. Kāda literatūras darba
izplatīšanās tad vispirms norobežojas ar to tautu, kuras valodā tas ietērpts. Valodu dažādība
nošķir visu rakstu un sacerējumu kopību daļās, no kurām katra saaugusi ar zināmu tautu.
Tomēr jēdziens par kādas tautas nacionālo literatūru atšķiras no visu šīs tautas valodā
sastādīto rakstu krājuma. Par viņas nacionālo literatūru sauc to viņas rakstu daļu, kurā izsakās
tautas īpatnība. Pie tās pa laikam nepieder raksti, kas kalpo praktiskām vajadzībām
(pamācības, rīkojumi u.c.) vai kam arodnieciski zinātnisks un līdz ar to starptautisks raksturs.
Tautas īpatnība parādās viņas mākslinieciskos, viņas dzejas darbos; par nacionālo literatūru,
dēvē tautas daiļliteratūru. Ja tas, ko tauta sevī nes un pārdzīvo, veidojas tēlos, viņas dzejnieku
radītos, tad viņai ir sava nacionālā literatūra. Tautas nacionālās literatūras vēsture seko tautas
dzejiskās radīšanas procesam. Šis uzejams gan darbos, kuru sacerētāji nav zināmi, ko tauta
lieto un glabā kā savus, gan zināmu viņas locekļu sacerējumos, kur īpatnīgā veidā: izpaužas
tas, ko nes sevī plašākā kopība. Dzejas darbi sniedz ieskatu tautas dvēselē. Bet, lai to
izprastu, jāiemet skats tanīs noteikumos un apstākļos, kuros tauta dzīvo un rada, viņas zemes
dabā, vēsturē, dzīves iekārtā, sabiedriskajā apkārtnē. Šādam nolūkam dažkārt var noderēt arī
zinātniski raksti, kas ienes tautā jaunus domu elementus, praktiskas dabas uzzīmējumi, kas
norāda uz tautas dzīvi un apstākļiem. Par sevi niecīgi rakstu pieminekļi tālā senatnē, no kuras
tiem blakām nav uzglabājušies nekādi citi, var noderēt par līdzekli, lai ielūkotos tautas dzīvē
un garā. Rakstniecības pieminekļiem pavairojoties un dažādībā pieņemoties, izvirzās arvienu
redzamākā vietā tie darbi, kuros tautas īpatnība dabūjusi māksliniecisku izteiksmi.

J ē d z i e n s p a r l i t e r a t ū r u u n v i ņ a s v ē s t u r i padziļinājās un paplašinājās
pakāpeniski. Vispirms lit. vēstures vietu ieņēma hronoloģiski saraksti par rakstniekiem un
viņu darbiem. Tādus hronoloģiskus pārskatus sastādīja Vācijā J. J. Reimanis (1708.–1721.
g.), Krievijā Novikovs (18. g. simt.). Latviešu literatūras hronoloģiju sniedza G. E. Napīrskis
(tagad rakstām K. E. Napjerskis. – Red.): Chronologischer Conspect der lett. Literatur I.
1831. g., II. 1844. g., III. 1858. g.; to turpināja Doebners (tagad rakstām Dēbners. – Red.)
1869. g. Šie hronoloģiskie saraksti sniedzās līdz 1868. g. Kā rakstniecības vēstures
materiāliem tiem nozīme vienumēr. Plašāku latviešu grāmatu sarakstu sastādīja vēlās Berģu
Jānis: Latviešu rakstniecības rādītājs I. 1893. g., II. (sastādījuši Šablovskis un Berģu Jānis)
1899. g. Rakstniecības rādītāju, kurā nodomāts sistemātiski atzīmēt katru latviešu valodā kaut
kad iznākušu drukas darbu, sastāda J. Misiņš.
Vēsturiskām zinātnēm 19. g. simtenī attīstoties, nāca pie atziņas, ka kādas tautas literatūras
vēsturei jāaplūko še atspoguļotā tautas garīgā dzīve, vadot to sakarā ar viņas ārējiem
apstākļiem un iespaidiem. Par vācu literatūru sarakstīja šādu vēsturi G. G. G e r v i n u s
(I835.–1842. g.), par angļu literatūru franču valodā I. T ē n s (Taine, 1864. g.). Pēdējais pie
tam attīstīja teoriju, pēc kuras zināmu literatūras un vispār mākslas darbu izcelšanās
izskaidrojama ar klimata, rases, sabiedriskās apkārtnes savādībām. Dāņu literatūrvēsturnieks
G. B r a n d e s s (dz. 1842. g.) uztvēra literatūru kā sabiedrisku ideju ierosinātāju un
izplatītāju un no šī stāvokļa savos priekšlasījumos (sākot no 1871. g. Kopenhāgenā) apskatīja
galvenās strāvas deviņpadsmitā gadu simteņa literatūrā Eiropā. Daiļuma ideālus, kam nav
nekādu sāņu nolūku, kas parādās par augstāku patiesību, izcēla amerikānietis Edgars P o
(Poe, 1809.–1849.). Viņam sekoja francis B o d l ē r s (Baudelaire, 1821.–1867.). Ar viņiem
saskan anglis O. V a i l d s (Wilde, 1854.1900.). No krievu dzejniekiem citu starpā tiem
principā pievienojās V. Brjusovs (dz. 1873. g.), kas uzlūko mākslu, dzeju par pasaules
izpratni citiem, prāta loģikai nepieejamiem ceļiem. Māksliniecisku radīšanu uzrāda kā

2
intelektam pretī nostādāmu intuīcijas procesu franču prātnieks Henrijs Bergsons.
Jēdzienu par p a s a u l e s l i t e r a t ū r u padziļināja Gēte (ap 1827. g.) Pasaules
literatūra nav tikai visu tautu uzrakstīto gara darbu kopība, bet cilvēces izjusto pārdzīvojumu
iztēlojums valodā. Katra nacionāla literatūra ir pasaules literatūras daļa, stāvēdama ar to
organiskā sakarā. Pirmo ievērojamāko pasaules literatūras vēsturi vācu valodā sastādīja
Johans Sers (1851. g.), katras tautas literatūru par sevi aprakstīdams. Sekojot zināmām gara
strāvām pa vairākām tautām, sarakstīja pasaules literatūras vēstures Ad. Sterns (1874. g.) un
Jūliuss Harts (1894.–1896. g.). Starp jaunākajām pasaules literatūras vēsturēm vācu valodā
minamas Oto Hauzera (1910. g.; ievērota arī latviešu literatūra), Kārja Buses (1910.–13.). –
Latviešu valodā iznāca ~Vispārīga pasaules rakstniecības vēstures J. Asara sastādījumā; tās I
daļa (izdota 1907. g.) sniedzas līdz 13. g. simt. pēc Kr.
L i t e r a t ū r a (latv. valodā) par mākslu, dzeju. Tēna domas par mākslu. Latv.
apstrādājis Vizulis. Rīgā 1897. Tas pats: Lekcijas par mākslu. Tulk. J. Urdziņš. Limbažos
1918. – Teodora Georgs Brandess, Austrums 1897. g. I puse. Valerija Brjusova poēmas un
noslēpumu atslēgas, Viktora Eglīša tulk. 1904. A. Švābes Domas par mākslu, Ritums 1921. –
Paļevič–Bulanes (tagad rakstītu Palevičas–Bullānes. – Red.) Radīšana un intuīcija, Izgl. Min.
Mēnešraksts 1921. g. 3. b.

2. LATVIEŠI

1) Zeme
2) Vēsture
3) Īpatnība
Latviešu īpatnība attīstījusies sakarā ar viņu zemes dabu un pārdzīvojumiem. Zināmas
pārmaiņas novērojamas pa ilgāku laiku latviešu apdzīvotās zemes dabā; vēl vairāk
mainījusies viņu vēsture. Tautas raksturs tad arī ar laiku pārgrozās, tomēr nezaudē savas
pamatīpašības.
1) ZEME. Latvieši pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar
citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā pieņemams, dzīvojuši pēdējos divi līdz trīs
tūkstošus gadus ap Nemanu un Daugavu. Šis apgabals bagāts mežiem un purviem. Ūdens
stāvoklis senāk bijis stipri augstāks nekā tagad. Mežos piemituši dzīvnieki, kas vēlāk tur
izmiruši vai arī mazāk sastopami: sumbri, tauri, meža cūkas, lūši, caunas, lāči. Koku starpā
redzamu vietu ieņem ozols un liepa. Nepieejamā daba latviešus lielā mērā aizsargājusi no
ienaidnieku uzbrukumiem. Tā veicinājusi noslēgtu māju dzīvi, neizaicinot uz varonīgām
cīņām. Izmantodami savu apkārtni, latvieši nodarbojušies ar medniecību, biškopību,
lopkopību un, jau arī no seniem laikiem, ar zemkopību.
Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar
somugru tautām: lībiešiem un igauņiem. Līdz jūrai, cik vērojams, latvieši nonākuši tikai
vēlākā laikā: lielai daļai jūras dzīvnieku nav latviešu valodā sava nosaukuma; tie aizņemti vai
nu no lībiešu (reņģe, kaija, ķīsis), vai citām valodām (ronis, siļķe); tāpat arī citi jūrmalnieku
lietotie vārdi (selga, sedums, andrus) aizņemti.
Latvijas daba neuzrāda nekādus ārkārtējus jaukumus. Viņas augstākais kalns Gaiziņš (314
metri) zemes ziemeļu daļā. Senie latvieši uz kalniem ziedojuši saviem dieviem. Daži tautas
nostāsti attiecas uz Zilo kalnu pie Valmieras. Arī daudz pilskalnu devuši teikām vielu.
Latviešu lielākie ezeri, par kuriem sacerētas teikas, ir Lubānas un Burtnieku ezeri. Dižākā
upe – Daugava, kuras kreisajā krastā Staburags. Pie Daugavas guļ arī Latvijas vecākā un
lielākā pilsēta Rīga. Jaukumā un straujumā Daugavu pārspēj Gauja. Šīs vietas apdziedātas
dziesmās un minētas teikās.

3
 Latvieši savā ne visai piemīlīgajā klimatā mācījās cienīt sauli un citus spīdekļus. Viņi
paturēja un attīstīja tālāk no indoeiropiešu senatnes mantotās saules teikas, kas tiem pa daļai
kopējas arī ar somu tautām.
L i t e r a t ū r a. Ievērojamākais darbs par Latviju: M. Skujenieka «Latvija. Zeme un
iedzīvotāji», Rīgā 1920. g. – Par latv. tautas robežām: A. Bielenstein, Die Grenzen des
lettischen Volkstammes in Gegenwart und im 13. Jahrhundert, Petersburg 1892.
2) VĒSTURE. Tautas, kas dzīvojušas ap Nemunu un Daugavu, ap Rīgas jūras līci un
Baltijas jūru, pie kurām piederēja arī latvieši, stāvējušas sakarā ar citām tautām jau no seniem
laikiem. Pēc dzintara, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē, še braukuši, cik vērojams, jau senie
feniķieši, arī grieķi un romieši. Par braukumiem uz Dzintarzemi pēc līgavām dzied arī
latviešu tautas dziesmas, no kā vērojams, ka Dzintarzeme nav pašu latviešu zeme.
Ciešāka satiksme Baltijas iedzīvotājiem bijusi ar ziemeļniekiem. Islandiešu ievērojamākais
skalds Egils Skalagrimesons stāsta, ka viņš (ap 925. g. pēc Kr.) braucis uz Kurzemi, kritis še
gūstā, pēc tam atsvabinājies un paņēmis līdz no kursu (tagad rakstām: kuršu. — Red.)
nometnes sudrabu, rotas lietas un citas dārgas mantas. Kādā Zviedrijā atrastā rūnu akmenī
iezīmēts, ka Zirida to cēlusi savam vīram Svenam, kas (ap 10. g. s.) braukājis ap Kolkuragu
(Kolkasargu) un Zemgali. Tiek vēstīts par to, ka dāņi 11. g. simteņa otrā pusē ceļ Kurzemē
baznīcu. Normaņi, vikingi jeb varjagi apmeklēja jau 9. g. simtenī Baltijas piekrastes zemes un
nodibināja austrumos krievu valsti. Krievi savukārt iespiedās 11. un 12. g. simtenī Baltijā,
ņēma no vietējiem iedzīvotājiem meslus un dibināja še pilsētas un apcietinājumus. Arī ar
kristīgas ticības pirmajiem jēdzieniem latvieši iepazinās no krieviem.
Baltijas iedzīvotāji ievirzās skaidrākā vēstures gaismā tikai ap 1200. gadu, kad vācieši
nometas un nostiprinās pie Daugavas un no šejienes pamazām izplata savu varu pa visu
Baltiju. Šai laikā latvieši ir jau nošķīrušies no saviem cilts biedriem leišiem un prūšiem.
Hronists min l a t g a ļ u s (letgaļus), kas dzīvo Daugavas labajā pusē, no jūras nošķirti
(jūrmalu un Daugavas lejas galu apdzīvo lībieši), ap Lubānas ezeru un Gaujas augstumiem.
Arī s ē ļ i, kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Augškurzemē, bijuši pēc tautības
latvieši, tāpat arī Lielupes līdzenumā dzīvojošie z e m g a 1 i e š i. Baltu ciltij pieskaita
Endzelīns jaunākā laikā arī k u r s u s, īpaši tos no viņiem, kas dzīvoja Lejaskurzemē attālāk
no jūras. Ja minētās iedzīvotāju kopības arī bija latviešu tautības, tad tomēr tās bija atšķīrušās
no tiem latviešiem (latgaļiem), kas pirmajās vēstures ziņās par tādiem minēti. Latvieši
(latgaļi) bez kādām cīņām padevās vāciešiem, pieņēma kristīgu ticību un pieredzēja mazāk
kara posta nekā pārējās Baltijas tautu grupas. Pēc pāris gadu simteņiem redzam tad viņus
apdzīvojam visu Baltijas dienvidu daļu, arī tās vietas, par kurām ir skaidras liecības, ka tās
agrāk apdzīvojuši lībieši.
Cik tālu sniedzas vēstures ziņas, latvieši senāk nav bijuši organizējušies patstāvīgā, kopējā
valsts vienībā, lai gan, vāciem atnākot, atsevišķiem apgabaliem bija savi valdnieki, vecākie.
No 13. g. simteņa sākot, viņi nāca atkarībā no vāciešiem, kuri latviešus darīja par saviem
klaušiniekiem un piegrieza kristīgai ticībai. Tas notika pakāpeniski; pirmajos gadu simteņos
pēc vācu ieceļojuma latvieši bija samērā brīvi ļaudis. Viņi nevien uzglabāja, bet nemitējās arī
sacerēt dzejas darbus. Tautas dzeja tad taisni uzplauka: turpmāk uzrakstītie tautas sacerējumi
pa lielai daļai radušies un dabūjuši savu noveidojumu no 13. līdz 15. gadu simtenim. Arī
vēlāk bija latviešu vidū brīvzemnieki, tāpat Rīgā 15. gs. un vēlāk bija veselas sabiedrības, kas
pastāvēja no pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Arī tautas dziesmas min, ka tautietei ka [?]
Rīgā radi pūru un atslēdziņu.
Tomēr ienācēji svešinieki pamazām nomāca latviešu patstāvīgo attīstību. Organizēšanās
pasākumi, kas ieraugāmi atsevišķu novadu pārvaldes savienojumā viena vadoņa rokās, vairs
nevarēja novest pie patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanas. Atkarība no vāciem, sevišķi no
vācu muižniecības, tika arvienu lielāka, līdz pa visu latviešu zemi nodibinājās dzimtbūšana,

4
kas 18. gadu simtenī tuvinājās pilnīgai verdzībai. Latvieši, kas vidus laikos (13.–15. gs.), kad
visā Eiropā redzam uzplaukstam mākslu, vēl dzejiskā radīšanā, lai arī bez rakstu zīmēm,
turējās citām tautām līdz, nevarēja vairs kā patstāvīga tauta ņemt dalību pie turpmākiem
kultūras un literatūras virzieniem. Renesanses un klasicisma laikmeti paiet latviešiem garām
nepamanīti, tikai dažas vājas, nepilnīgas atskaņas no tiem saņemot. Arī 19. gadu simteņa
pirmajā pusē, kad Eiropas tautu dzeja, romantikas vilnim pāri ejot, stāv visapkārt atkal pilnos
ziedos, latvieši ir nospiesti klaušu ļaudis, kam nav nekādu sakaru ar citu tautu
pārdzīvojamiem kultūras centieniem. Tikai 19. g. simteņa otrā pusē latvieši pamazām
atsvabinās no kalpības un aizbildnības, iegūdami soli pa solim saimniecisku un garīgu
patstāvību. Tad arī nodibinās latviešu nacionālā rakstniecība.
L i t e r a t ū r a (latv. valodā). Ziņas par Latvijas vēsturi sniedz: Krodznieka Latvijas
vēsture I, II; Krodznieka raksti Iz Baltijas vēstures I 1912, II 1913, III 1914; Fr. Zālīša
Latvijas vēsture, Olava Fonda izd.; A. Švābes Latvijas vēsture I. Rīgā 1921; A. Švābes Latvju
kultūras vēsture. I, sēj. Sabiedriskā kultūra. I. d. Dzimts satversme. Rīgā 1921; Landera
Latvijas vēsture, I un II 1908, III 1909; Birkerta Latvijas vēsture, 3. izd. 1921. – Daļa
Latvijas vēstures materiālu sakopota A. Birkerta grāmatā: Latvijas vēstures hrestomātija, I. d.
Aizvēsture. Līdz vācu ordeņa bojā iešanai sniedzas Vidiņu Jāņa no vācu valodas tulkotā
Otona fon Rūtenberga Baltijas vēsture, Rīgā 1908.
3) ĪPATNĪBA. Latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās.
Latviešu m i e s ī g ā s j e b f i z i s k ā s ī p a š ī b a s pētījuši daži zinātnieki (starp tiem
R. Virhovs, Stīda, O. Vēbers, R. Veinbergs) . Viņi tikuši pie šādiem iznākumiem. Latvieša
galva ir mēreni gara un puslīdz plata (Vēbers). Virhovs pieskaita latviešus, pamatodamies uz
vecās latviešu kapenās atrastu latv. galvas kausu mērīšanu, pie ciltīm ar garu galvaskausu
(dolihokefalām c.). Svērdams 10 latviešu vīriešu smadzenes, R. Veinbergs atrada, ka viņu
caurmēra smagums 1403 grami, tātad stipri pārsniedz pieņemto vīriešu smadzeņu caurmēra
smagumu (1375 gr.). Svērto latviešu sieviešu smadzeņu smagums tomēr kopībā tikko
sasniedza pieņemto vidus mēru, lai gan arī no tām liela daļa sniedzās tam pāri. Arī latviešu
smadzeņu rievu dziļums un dažādība norāda uz šīs tautas inteliģenci. Pēc lieluma latvietis ir
vidēja auguma, daudzreiz arī lielāks, spēcīgas miesas būves (Vēbers). Druknums sastopams
reti. Ādas krāsa balta. Mati pa lielākai daļai gaiši, daudzreiz gaišbrūni, retāk tumšbrūni. Acis
mēdz būt pelēkas vai zilas, reti brūnas. Seja iegarena, reti plata vai stūraina; vaigu kauli nav
izspiedušies uz āru. Piere augsta, deguns taisns un puslīdz garš. Mute vidēji liela, lūpas
pilnas, bet ne uztūkušas,
Latviešu g a r ī g ā s ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši
nosakāmas. Tās uzrāda laiku maiņās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē
latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem,
kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās
padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par
latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu
ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos
savrup un nedzīvo kopā.
Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi,
pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis
raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā
atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi».
Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš
vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi
nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. Šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina
viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir

5
ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši
līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp
angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju,
bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas
blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar
Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā
sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši
savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam.
Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr
ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu.
L i t e r a t ū r a. O. Waber, Beitrage zur Antropologie der Letten. Dorpater
Promotionsschrift, 1879. – Dr. med. R. Weinberg, Das Gehirn der Letten. Cassel 1896. – J.
Velmes Par latviešu tautas dvēseli, Varavīksne 1916. g. Nr. 7.

3. LATVIEŠU VALODA

1) Radniecība
2) Dialekti
3) Senatnes liecības
4) Tautas savādība
Latviešu valoda stāv zināmā radniecībā ar citām valodām, uzrāda savu runātāju vidū
dažādus dialektus, ietver sevī vēstures liecības un atspoguļo latviešu tautas savādību.
1) RADNIECĪBA. Latviešu valoda ir atvase no indoeiropiešu valodu celma. Pie
indoeiropiešu valodām pieder šādas valodu grupas: āriešu (dalās divos zaros: indiešu, to
starpā sanskrita v., un irāņu, to starpā senpersiešu v.), ziemeļāriešu (Ķīnas,
Austrumturkestānā), toharu (Vidusāzijas ziemeļos), izmirušo hetu (Mazāzijā), armēņu,
grieķu, itāļu, tās atvase latīņu, no kurām cēlušās romāņu (itāliešu, franču, spāniešu, portugāļu,
rumāņu u.c.), tālāk ķeltu (britiešu, ģēliešu), ģermāņu (zviedru, norvēģu, dāņu, vācu, angļu
u.c.), baltu–slāvu valodas. Visas šīs valodas izaugušas no kopējas pirmvalodas. Tās tad arī
uzrāda skaņās, vārdu formās, vārdu krājumā, teikumu salikumā zināmu radniecību. Vecākais
indoeiropiešu literatūras piemineklis ir senindiešu valodā sacerētā Rigvēda, kuras vecākās
daļas sniedzas atpakaļ otrā gadu tūkstotī priekš Kristus. Bagātas un īpatnīgas literatūras
attīstīja senatnē bez indiešiem vēl persieši un grieķi.
Latviešu valoda pieder pie baltu–slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās
nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies
atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā
radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u.c.). Turpmākajā
attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros,
no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē
visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa
vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par
pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem.
Vistuvākā radniecība latviešu valodai ar leišu un 17. gadu simteņa beigās izmirušo prūšu
valodu. Šīs trīs apzīmē par baltu valodām. No tām latviešu un leišu valodas savā starpā
saskan vairāk nekā ar prūšu valodu. Leišu valodā – vecākās formas, kuru turpmākā attīstības
pakāpe pa lielu lielai daļai uzejama šiem pa daļai saprotama. Uz to lai leišu kopējām tautas
dziesmām.
Latviski:

6
 Celies, mana māmuliņa, Es pacelšu velēniņu; Es tev teikšu, māmuliņa, Ko man dara sveša
māte.
Leitiski:
Kelkis, mano motužėlė Aš pakelsiu velėnele; Aš tav guosious motužėlė, Ko man daro
pamotėlė.
Baltu tautu grāmatniecība nodibinājās sakarā ar reformācijas kustību. Pirmās grāmatas ir
katķismu tulkojumi: prūšiem 1545., leišiem 1547., latviešiem 1585. g. Prūšu un leišu valodā
tulkotie ir Lutera katķismi, latviešu valodā tulkotais – katoļu; latviskais Lutera katķisms
iznāca gadu vēlāk. Tomēr arī latviešu katoļu katķisma tulkojumam deva ierosinājumu
reformācija, kas, latviešu vidū izplatīdamās, modināja katoļu garīdznieku vidū
pretreformācijas centienus. Baltu tautu literatūru attīstība apstājās, šīm tautām patstāvību un
brīvību zaudējot. Prūši pilnīgi nogāja no skatuves; leiši sasniedza zināmus panākumus 18.
gadu simteni ar savām dainām un Donelaiša dziedājumiem, ar ko grieza uz sevi citu tautu
vērību. Turpmāk viņu literatūra pilnīgi panīka un atdzima tikai līdz ar tautas atsvabināšanos
20. g. simteņa sākumā. Būdamas dzīvo valodu starpā vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai,
leišu un latviešu valodas vienmēr vērsušas uz sevi valodnieku uzmanību.
2) DIALEKTI. Latviešu valodu nerunā visur vienādi. Gandrīz katrā apgabalā novērojama
sava valodas savādība jeb izloksne. Ievērojot lielākas savādības, izšķirami trīs galvenie
dialekti: tāmnieku, vidus un augšzemnieku dialekts.
T ā m n i e k u dialektu runā Latvijas rietumos: ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kuldīgu
Kurzemē, ap Skulti, Limbažiem, Lielsalacu Vidzemē. Šī dialekta galvenā īpatnība ir tā, ka
īsie patskaņi vārdu galotnēs atmesti un garie saīsināti, tā ka pa lielai daļai zūd izšķirība starp
dažādiem locījumiem un personām; arī kārtu izšķirību maz ievēro, vīriešu kārtai ierādot
plašas robežas. Vēro, ka latviešu valoda tāmnieku dialektā ņēmusi šādu attīstības gaitu zem
lībiešu valodas iespaida. Tāmnieku dialektā uzzīmētas dažas tautas dziesmas un pasakas; E.
Dinsbergs tanī uzrakstījis arī dažus pašsacerētus darbus.
P a r a u g s (iz Ernesta Dinsberga Dundagas izloksnē uzrakstītas pasakas. Lerha–Puškaiša
Teikas un pasakas VIL, 109). Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, uz ceļim nebi nekāds
sniegs, gar malām un pa pļavām gan vare btoukt ar ragām, bet pa dižceļ neka; tur brouc ar
ratem, kā rībe vien, un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Virs us pusnakt atmostes, uguns
puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokre, le gaišāk deg, un pats sildes klāt.
V i d u s dialekts tautā uzejams Latvijas vidienē: ap Valmieru, Cēsīm, Jelgavu, Dobeli.
Šis dialekts ir par pamatu latviešu rakstu valodai. Katrā pusē no svešiem iespaidiem
aizsargāts, tas uzrāda vispilnīgākās, vistīrākās, vispilnīgākās latviešu valodas skanas un
formas.
A u g š z e m n i e k u dialektu sastop Latvijas austrumos; Augskurzemē,
Austrumvidzemē, Latgalē. To dēvē arī par latgaliešu dialektu. No vidus dialekta tas atšķiras
īpaši ar savu patskaņu savādību. Tur lieto tīro o (kā vācu vai krievu valodā: dorbs – darbs,
vords – vārds), patskani y (kā krievu i: vylks – vilks). Platais e pārvēršas par a (dāls dēls),
garais ī par ei (dzeive – dzīve), ie par ī (tīsa – tiesa), o par ū (kūks – koks). Latgaliešu dialekts
bijis vairāk nekā citi padots krievu un poļu valodas iespaidiem. Šis dialekts tika katoļticīgiem
latgaliešiem 18. gadu simtenī par rakstu valodu. (Pirmās katoļu grāmatas 16. g. simtenī un arī
turpmākās sarakstītas vidus izloksnē.) Jaunākajā laikā paplašinājās literatūra latgaliešu
dialektā, kurā pārlikti arī daži darbi no latviešu rakstu valodas.
Vidus un latgaliešu dialektu atšķirībā lai dod ieskatu Apsīšu Jēkaba stāsta «Pie pagasta
tiesas sākums.
R a k s t u v a l o d ā (vidus dialektā) :
Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un
druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi

7
izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats
gardākais un cietākais miegs.
L a t g a l i e š u d i a l e k t ā:
Sylts, pateikams reits ausa augusta s?kum?. Kai palak? aut? bīza mygla beja itynusia
mežus un dryvas. Saule vel nabeja lākusi. Gaiminia tik kai s?cias sweist. Sowaidi myglas
čami beja wyswysaiž iz?kstejuši. Ji wel nicik nasac?lia. Uz reita pusi t?s beja apjemis pots
gordokais migs.
3) SENATNES LIECĪBAS. Par tautas senatni latviešu valoda liecina tikpat ar saviem vecu
vecajiem vārdiem, kā arī ar saviem aizņēmumiem.
Savu no senatnes mantoto v a l o d a s ī p a t n ī b u latvieši līdz ar citām baltu tautām
izglabājuši pilnīgāk nekā pārējās indoeiropiešu tautas. No tam spriežams, ka baltu tautas nav
daudz jaukušās ar citām un maz mainījušas savu dzīves vietu. Arī dabas priekšmetu
apzīmējumi norāda, ka latvieši no seniem laikiem dzīvojuši apmēram tanī pašā apgabalā, kur
viņi mīt vēl tagad. No baltu tautu kopdzīves laikiem viņi pazīst ābeles, ošus, kļavas, vīksnas –
kokus, kas aug ap Daugavu, Nemanu, Vislu un ne tālos ziemeļos. Dienvidu mežos atkal
trūkst latviešiem sen pazīstamo bērzu un vāveru. Par latviešu kultūru viņu valoda liecina, ka
viņi vecu vecos laikos pratuši celt namus ar pamatiem, krāsnīm, durvīm, logiem, jumtu. Viņi
sen nodarbojušies ar zemkopību, audzinādami miežus, rudzus, auzas, zirņus. Maizi viņi
pirmāk cepuši no miežiem, uz ko norāda sakne, kas abiem vārdiem tā pati. Par šķiedru augu
vispirms noderējusi nātra («nātns»). Tad dēstīti arī lini, vēlāk kaņepes. Sen senis latvieši
pazinuši māju lopus: zirgus, govis, aitas, cūkas. Zāli viņi uzglabāšanai kaltējuši par sienu, ko
no viņiem mācījušās arī somu tautas. Tāpat daži amati senajiem latviešiem nav bijuši sveši.
Kalēji lietojuši veseru, laktu, plēšas. Starp sen pazīstamajiem darba rīkiem minami: cirvis,
nazis, kalts, svārpsts, greblis, īlens. Latvieši izrotājuši rakstiem drēbju gabalus, karogus, pūru
vākus.
V ā r d u p ā r ņ ē m u m i no vienas valodas otrā liecina par šo tautu savstarpējām
kultūras attiecībām. Latvieši pārņēmuši no lībiešiem īpaši tādus vārdus, kas attiecas uz jūru.
No tam vērojams, ka latvieši nākuši ar jūru sakarā tikai vēlākā laikā. Vairāk latviešu (baltu)
vārdu, kas apzīmē kultūras ieguvumus, pārgājuši somu valodās (lībiešu, igauņu, somu). Daži
no tiem sniedzas tālu senatnē, tanī laikā, kad latviešu valodā k priekš patskaņiem i, e nebija
pārvērties par c, kas noticis jau priekš 13. gadu simteņa (kā uz to norāda valodnieks J.
Zēvers). Latviešu «ceļš» (leišu «kelias») sastopams somu vārdā «keli»; latviešu «cirvis»
(leišu «kirvis»), igauņu «kirves», lībiešu «kiras»; latviešu «cimds», lībiešu «kindas», somu
«kinnas». No latviešu vārda «kokles» (leišu «kankles») cēlusies somu «kantele», no latviešu
«tilts» somu «silta», igauņu «sild», no latviešu «siens» somu «seina», no latviešu «pirts»
somu «pirts». Šie un citi vārdi liecina, ka latvieši senatnē attīstījuši kultūru, kas izplatījušies
uz viņu kaimiņiem ziemeļos.
Visvairāk vārdu latvieši patapinājuši no v ā c u valodas, pāri par 1700. Lielākā daļa no
tiem pārnākuši latviešu valodā pēc vācu ieceļojuma laika, kad līdz ar vācu kultūru latvieši
pārņēma savā valodā arī vācu vārdus. Latvieši mācījās celt namus ar skursteņiem un glāžu
logiem, lietot gapeles, telēķus, pannas, dēstīt plūmes, ķiršus, jāņogas, stiķenes. Amati
nošķīrās no parastajiem māju darbiem un vairāk izkopās, radās dišeri, dreimaņi, štelmakeri,
skroderi, vēveri; sāka strādāt ar zāģi, slīmestu, ar ēveli pie skrūvbeņķa, taisīt vannas, skapjus,
kumodes. Šais un citos darbos patstāvīgi tikdami, latvieši turpmāk pa daļai atsvabinājās arī no
vācu vārdiem. Bet daļa vācu {ģermāņu) vārdu pārnākuši latviešu valodā priekš vācu
ieceļojuma, ar to liecinot, ka latviešiem bijuši sakari ar vāciem pirms tam. Pa labai daļai tie
pārņemti no lejasvācu izloksnes. No tās pārnākuši latviešu valodā tādi vārdi kā: ziepes, klints,
meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs.
Ka latviešus ar kristīgās ticības pamatjēdzieniem vispirms iepazīstinājuši krievi, rāda šo

8
jēdzienu nosaukumi, kas aizņemti no k r i e v u valodas. Šādi vārdi ir: baznīca, zvanīt,
kristīt, kūms, grēks, gavēt, svece, nedēļa. Pārņēmumi no krievu valodas ir arī: bajārs, muita,
istaba, pagrabs.
4) TAUTAS SAVĀDĪBA. Valodā atspoguļojas tautas īpatnība, kas darinājusies sakarā ar
tautas dabisko apkārtni un vēsturiskajiem pārdzīvojumiem.
Latviešu valoda, kas stāv tuvu indoeiropiešu pirmvalodai, vēl ir radoši dzīva. Īstajos
latviešu vārdos dažkārt labi redzams viņu atvasinājums, viņu piederība pie zināmas vārdu
saimes. Dažas no šim saimēm ļoti plašas un ir vēl paplašināmas. Tā, piem., viena pati sakne ir
vārdos: celt, cilāt, cildīt, cildināt, cēls, cildens, izcils, cēlējs, celtuve, cilas, cēliens, celms,
celis, ceļš, kalns; jaunākā laikā pie tiem pievienojas: celtniecība (=arhitektūra). Abstraktu
jēdzienu nosaukumos pa laikam nomanāms viņu sakars ar konkrētu novērojumu
apzīmējumiem. Var apķert koku vai citu kādu priekšmetu; var apķert arī otra izsacītas domas.
No tam vārdi «apķērīgs», «apķērība». Šī pati sakne vārdam «cerība». Vārdam «ticēt» kopēja
sakne ar vārdiem «tikt», «tiekties». «Latvietim viņa vārds vēl pirmatnēji dzīvs, nav vēl nebūt
papīra nauda ar pieņemtu (konvencionālu) vērtību, bet zelta un sudraba monēta.»
(Bīlenšteins.) Starp tautā runāto un rakstu valodu vēl nav nekādas sevišķas plaisas. «Ievērojot
to, ka latviešu rakstu valoda nav atšķīrusies no tautas valodas, tai piemīt tāds spirgtums, tāds
spars, kādu lielu kultūrtautu rakstu valodā nepazīst, bet tikai to izloksnēs, tautas valodā.»
(Mīlenbahs.) Tuvāk nekā daudz citas valodas ir latviešu valoda tam laikam, kad atsevišķos
vārdos izjūtams radīšanas process un dzejisks saturs. Amerikāņu prātnieks Emersons saka:
«Katrs vārds bija reiz dzejolis», mūsu valodnieks J. Kauliņš: «Pirmais stāsts bija vienu vārdu
garš.» «Starp vārdu un teikumu principiālas starpības nav; katrs vārds ir teikums, kura
subjekts un predikāts, teikuma pamata daļas, sakusušas kopā.» Kauliņš analizē vārdu «kalns».
Tas jāsaliek trijās daļās: kal–n–s; kal nozīmē celt, n=top un s=šis, kopā celttop–šis jeb šis–
tapis–celts=kalns. Vēl dzīvākus un skaidrākus dzejas iespaidus saņemam no dažiem
salikteņiem (tagadējā jēdzienā). Veseli dzīves stāsti un spilgti raksturu tēlojumi izlasāmi no
tādiem vārdiem kā: sērdienis, pelnrušķīte, lielvabole, stūrgalvis, mantrausis.
Še novērojam arī tautas gara savādību, kas ieveidojas tautas valodā. Ja latvieši augstākās
būtes nosaukumam paturējuši seno, sanskritā sastopamo nosaukumu «Dievs», kas agrāk
apzīmēja gaismas debesi, kam tā pati sakne, kas vārdā diena, tad viņi pēc savas īpatnības ar to
vēl vienumēr saista kaut ko gaišu, spīdošu, skaidru. Krievu Bog atgādina kaut ko bagātu (no
saknes bagh – piešķirt, sevišķi uzturu piešķirt). Vācu «Gott» ir tīri formālas dabas (no
indoeiropiešu ghutom – piesauktā būte). Apzīmēdami morālisku pārākumu par tikumu,
latvieši ar to norāda, ka teicamām īpašībām jāizaug no iekšējām dziņām, ka cilvēks jāvērtē
(saskaņā ar Kristus mācību) pēc tā, kas viņam tīk, uz ko tiecas viņa būtība. Romieši pēc sava
tautas rakstura ar vārdu «virtus» izsaka, ka viņi cilvēku īpašību starpā visaugstāk nostāda
vīrišķību. Vācu «Tugend» (tā pati sakne vārdā «taugen») stāv sakarā ar to, kas noderīgs.
Tautas īpatnīgā dvēseles dzīvē sniedz ieskatu arī zināmam priekšmetam piešķirtā kārta. No
tam novērojams, kādu priekšmetu īpašības tautas garā saistās ar vīrieti, kādu – ar sievieti.
Ozols latviski vīriešu kārtā, liepa sieviešu. Par vīrieša raksturīgām, cienījamākām īpašībām
tad latvieši tura stiprumu, nelokāmību, patstāvību, par sievietes – maigumu, piemīlību.
Saskaņā ar šādu uzskatu radusies vesela virkne tautas dziesmu. kur sakūst kopā vienā dzejas
tēlā puisis un ozols, meita un liepa. Vācu valodā ozolam piešķirta sieviešu kārta (die Eiche).
Vācu valodā mūsu tautas dziesmām par ozolu–puisi līdzigi panti nevar rasties, ne arī šīs
tautas dziesmas ar viņu īsto dzejisko saturu un, nokrāsu vācu; valodā pārtulkojamas. Vācu
īpatnējais tautas gars rada citu dzeju, kas atkal latviski nav visā pilnībā pārtulkojama. Tāpat
latviešu tautas dziesmas par sauli, kuras spožums un siltums latvietim atgādina sievieti–māti,
īpaši bāru dziesmas, kurās sauli iztēlojas par māmuliņu, nav tulkojamas tanīs valodās, kurās
saule nav nosaukta sieviešu kārtas vārdā (piem., latiņu, krievu valodā). Arī ābele dažkārt

9
sakūst kopā ar mātes jēdzienu. Vāciski ābeli apzīmē ar vīriešu kārtas vārdu (der Apfelbaum).
Visā pilnībā tad nevarēs nekad izteikt vāciski to, kas ietverts latviešu tautas dziesmā:
Pie ābeles piestājos Kā pie savas māmuliņas; Birst ābelei balti ziedi, Birst man gaužas
asaras.
L i t e r a t ū r a. Par valodu un valodniecību: E. Bleses Ievads valodniecībā, 1922, Latv.
Augstsk. izd.; P. Šmita (Šmidta) Ievads valodniecībā, lekciju konspekts 1920./1. akad. gadā;
J. Endzelīna Ievadījums valodniecībā, Izglītība II, 592. – Pilnīgākā latviešu valodas mācība:
J. Endzelīna un K. Milenbaha Latviešu gramatika, Rīgā 1907. – Par senatnes liecībām latv.
valodā: P. Šmita Par seno latviešu kultūru, Etnogrāfisku rakstu krājums I., tā paša Ko
valodniecība māca par latviešu, leišu un prūšu senatni? – turpat; J. Zēvera Die deutschen
Lehnworter im Lettischen (doktora disertācija); tā paša Vācu patapinātie vārdi latv. valodā,
Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 2. un 3. b.; tā paša Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu
aizvēsturisko senatni? – turpat 1921. g. 6. b. – Par valodas īpatnību: A. Bīlenšteina Die
lettische Sprache und die christlichen Begriffe, Magazin d. Lett.–Lit. Gesellschaft XIII, 3; J.
Seska Valoda un tautība, Druva 1912 II; J. Kauliņa Par nozīmes mainu mūsu valodā,
RLBZK. Rakstu krājums VIII.

4. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA

1) Raksturs
2) Iedalījums
Latviešu sevišķās īpašības, viņu sevišķie apstākļi, pārdzīvojumi un izteiksmes līdzekļi ir
par pamatu rakstniecībai, kam savs īpatnīgs raksturs. Rakstniecības vēstures saturs un
iedalījums pieslēdzas tautas vispārējai attīstībai.
1) RAKSTURS. Lai gan latviešu rakstniecība gadu simteņiem bijusi tieši padota svešiem
iespaidiem, bijusi pat svešu roku kopta, tomēr tam vienumēr nomanāma tautas īpatnīgā
būtība. Skaidrāk tā parādās tanīs darbos, kas nākuši no tautas pašas. Un nav arī bijis neviena
tāda laikmeta, kur tautai šādu darbu nebūtu. Gadu simteņiem tie gan bijuši apslēpti. Kad citi,
arī tie, kas dzīvoja latviešu pašu vidū, no viņu iekšējās dzīves nekā nezināja un viņus turēja
par neizglītotu, pat neizglītojamu dabas tautu, latviešiem bija dziesmas, kas liecina par augstu
kultūru. Lai gan latviešu grāmatniecību nodibināja svešinieki, tanī ielikdami no citurienes
ņemtu saturu un nepiegriezdami nekādu vērību tam, kas iemita tautas garā, tomēr arī viņiem
bija jāmeklē saskaņa ar tautas dvēseli. Lielāki panākumi bija tiem citas tautības rakstniekiem,
kas līdz ar pilnīgāku latviešu valodas piesavināšanos bija dziļāk ieskatījušies tautas garā
(piem. Fīrekeram, Stenderam). Neapzinoties jaunais literatūras saturs saauga kopā ar tautas
garā esošo un dabūja uzplaukt īpaši tas, kas tautas iekšējās prasībās atrada atbalstu. Bet arī
tanī pašā laikā, kad latviešu ārēji redzamā rakstniecība pastāvēja vienīgi no grāmatniecības,
kas nenāca no tautas pašas un sevī neietvēra to, ko viņa domāja un juta, tauta nemitīgi
glabāja, cilāja, kopa tos savus sacerējumus, kas bija viņas īpašs darinājums, viņas iekšējās
pasaules atspoguļojums. Tos viņa iznesa cauri līdz tam brīdim, kad viņas pašas locekļos tai
atraisījās mēle arī grāmatniecībā un viņa savā attīstībā tika līdz citām kultūras tautām.
Saskaņā ar tautas iekšējo dabu un ārējiem pārdzīvojumiem redzam latviešu rakstniecības
attīstībā zināmu dzejas veidu izlasi.
Latviešiem nav sava v a r o ņ e p a un vispār plašāku dzejojumu ar stingri episku
raksturu. Nav latviešiem savu vēsturisku varoņu, ne arī noteikti un dzīvi iztēlotu, vēsturiskā
lomā nostādītu personu teiksmainās senatnes atmiņās. Strīdi par to, vai latviešiem senatnē
savu varoņu un varoņdziesmu vispār nav bijis jeb vai tie gan bijuši, bet vēlākos nebrīvības
laikos aizmirsti, ir veltīgi. Nenoliedzams paliek tas, ka tautas atmiņā līdz jaunākiem laikiem
uzglabātajos un vēlāk uzrakstītajos dzejdarbos nav nekādu pēdu no episkām varoņdziesmām:

10
nav dziesmu vai dziesmu atlieku par varoņiem, nav arī teiku par varoņiem ar vēsturisku
nozīmi. Tāpēc vēlākajiem mēģinājumiem tautas epu radīt nebija nekādu panākumu. Iznāca
episki dziedājumi, kas pieskaitāmi mākslas dzejai, ar sasvaidītu, ne noteiktam mērķim pretī
virzītu darbību, bez uzskatāmi izveidotiem, dzīvi īpatnīgiem varoņtēliem, kādi ir dziedājumi
par Lāčplēsi un Niedrīšu Vidvudu.
Arī latviešu d r ā m a s attīstībai nebija pamata un vielas latviešu senatnes atmiņās,
dzejdarbos un vēsturē. Latviešu gara mantās nav nekādu dramatiskās dzejas sākumu, ne viņu
senajās ieražās kādu iztēlojumu, kas tuvinātos dramatiskiem uzvedumiem. Apdziedāšanās un
ķekatās iešana pie tādiem nav pieskaitāmas: trūkst tur vēsturisku vai teiksmainu personu un
notikumu, ap ko tās saistītos. No tām tad arī neizauga latviešu drāma. Dramatiski sacerējumi
radās latviešu valodā lielākā skaitā tad, kad ap 1870. g. nodibinātā latviešu teātra izrādēm pēc
tiem bija vajadzība. Tikai tad, īpaši pēc cittautiešu parauga, sarakstīti skatuves gabali, kas
apmierināja teātra vajadzības, bet kam trūkst dzejas vērtības. Tikai turpmākā attīstība izcēla
dažus vērtīgus dramatiskas dzejas darbus. Tomēr dramatiskās dzejas lauks latviešu
rakstniecībā diezgan norobežots, un arī tās labākajos darbos trūkst stingri un noteikti virzītas,
īsti dramatiskas darbības.
Latviešu rakstniecības greznums ir latviešu l i r i k a. Cik tālu sniedzas liecības par
latviešu gara dzīvi, visur redzam tanī iemītam dziļi cilvēciskas, daiļas jūtas, kas kristalizējas
veselos, lai arī sīkos dzejas graudos. Jau atsevišķi vārdi, kuru veidojums skaidri redzams, tās
nes no tālās senatnes līdz mūsu dienām. Tad panti, kas kā neiznīcīgas pērles palika veseli
laiku straumē, uzglabājušies tautas atmiņā pa gadu simteņiem tādā daudzumā, ka vēlāk, tos
uzrakstot, ar tiem pildījās septiņi biezi sējumi (Latvju Dainas). Tie radušies no pasaules
notikumiem nošķirtu cilvēku šaurā dzīvē, kur gars vientulīgo pārdzīvojumu un novērojumu
tēlojumos atrod savu laika kavēkli un atbalstu. Lirikas mirdzošās tērces latviešu literatūrā tad
arī nekad neizsīkst. Arī tanī rakstniecībā, kas nav nākusi no latviešiem pašiem, bet ko viņiem
sniedza citi, viņi uztvēra īpaši lirisko elementu un to piesavinājās. Dziesmu grāmata latviešu
vidū vairāk iemīlēta nekā Bībele. Kad latvieši paši jaunākā laikā apzinīgi ķērās pie savas
rakstniecības darināšanas, tad jūtu dzeja atrada ir grāmatās, ir dzīvajās tautas tradīcijās
paraugus un izteiksmes veidu par pamatu turpmākai attīstībai, kura tad arī, plašumā un
dzijumā iedama, nepārtraukti turpinājās un cēla klajā krāšņus, paliekamus darbus šai dzejas
nozarē. Ar savu liriku latvieši var nostāties blakus kaut kurai citai tautai.
Otra rakstniecības nozare, ar kuru latvieši var ar pilnas vērtības apziņu parādīties citu tautu
vidū, ir viņu s t ā s t u l i t e r a t ū r a. Saknes tai sensenējos stāstošajos dzejdarbos, tautas
pasakās. Arī tās tauta nepārtraukti glabāja un kopa. Tie ir pirmatnēji apkārtnes notikumu
novērojumi, zem acumirkļa efektu iespaida pārveidoti. Kad latvieši uzmodās jaunā pasaulē,
vajadzēja uz pārgrozīto apkārtni skatīties citām acīm. Bet skatīšana un novērojumu attēlošana
piederēja pie viņu tradīcijām. Tā arī pie patstāvīgas un noskaidrotas garīgas dzīves tikušais
latvietis sniedza īpatnībā notēlojumā savā apkārtnē uztvertus raksturus un notikumus. Šo savu
pasauli viņš tēloja ar interesi un mīlestību. Tādā kārtā radušies stāsti, noveles, kam augsta
mākslas vērtība, kas piesniedzas pie labākajiem paraugiem pasaules literatūrā.
Latviešu rakstniecības p a m a t r a k s t u r s i r l i r i s k s. Arī labākais latviešu
episkajā un dramatiskajā dzejā ir liriskas dabas. Liriskās krāsās mirdz Lāčplēsī dievu sapulce,
Velna bedre, Spīdolas mājoklis Daugavas atvarā, nogrimušā Burtnieku pils, apburtā jūras
sala. Liriski noskaņotais, jūtīgais Indulis izceļas (Raiņa lugā Indulis un Ārija) vairāk nekā
spēcīgais, enerģiskais Mintauts, izceļas īpaši tāpēc, ka viņš kā tāds pēc savas dabas ir
latvietis.
2) IEDALĪJUMS. Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās:
tādos darbos, kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības, un tādos,
kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti, nākuši klajā grāmatās. Pirmās grupas darbus, pie kuriem

11
pieder tautas dzeja, sauc par b u r t n i e c ī b u (saskaņā ar vārdiem: burt, burvis, burts,
burtnieks), otras grupas darbus – par g r ā m a t n i e c ī b u.
L a i k ā šīs grupas neseko viena otrai, bet pa daļai sakrīt kopā: tautas dzeja tautā glabājas,
veidojas, rodas arī tanī laikā, kad iznāk grāmatas; latviešu tautas gara mantas uzraksta tikai
tad, kad pagājis jau garš grāmatniecības laikmets. Tomēr caurmērā burtniecība ir vecāka nekā
grāmatniecība; latviešu tautas dzejas lielākā un labākā daļa radusies pirms latviešu
grāmatniecības nodibināšanās. Meklējot pēc laika, kad latviešu tautas gara mantas dabūjušas
galvenajos vilcienos to noveidojumu, kā tās līdz mūsu dienām uzglabājušās un uzrakstītas,
jāņem vērā katoļu laiki. Latviešiem toreiz nekas grāmatās nebija sniegts, kas lai stātos viņu
pašu gara darbu vietā. Zināmas pēdas katoļu mācība tomēr atstājusi uz latviešu gara mantām,
kurās vispār attēlojas šis laiks. Latvieši ievirzās vēstures gaismā. Nevar tad atstāt neievērotus
arī tos darbus, kas šai laikā viņu zemē cēlušies un pa daļai uz viņiem attiecas, lai gan viņi
tieši ar tiem nedabūja iepazīties, kā toreiz sarakstītās hronikas, īpaši Latviešu Indriķa hroniku.
Tā būtu latviešu rakstniecības senatne, kura tuvāk apzīmējama par katoļu laikiem.
Piegriežot vērību latviešu grāmatniecībai, redzam to skaidri nodalāmies divās daļās. Pirmā
no tām rodas bez latviešu tiešas līdzdarbības; tā ir pilnīgi vāciskās garīdzniecības rokās. Otru
darina latvieši paši.
Latviešu rakstniecība tādā kārtā nodalās trijos lielos laikmetos.
P i r m a i s l a i k m e t s: Katolicisma laiki. No vēsturisko laiku sākumiem līdz pirmās
luteriešu grāmatas iznākšanai (1200.–1586. g.).
I. Hronikas.
II. II. Burtniecība.
III. Pirmie latviskie raksti.
O t r a i s l a i k m e t s: Luterānisma laiki. Līdz latviešu tautiskās rakstniecības
nodibināšanai (1586.–1856. g.~).
Pirmais posms: Garīgi raksti (1586.–1766. g.). Otrais posms: Laicīgi raksti (1766.–1856.
g.)
T r e š a i s l a i k m e t s: Nacionālā attīstība (no 1856. g.). Pirmais posms: Tautiski
centieni (1856.–1893. g.). Otrais posms: Jaunlaiku literatūra (no 1893. g.).
L a t v i e š u l i t e r a t ū r a s v ē s t u r e s. Ulrich Ernst Zimmermann, Versuch einer
Geschichte der lettischen Literatur. Mitau, 1812. Gder. bey Friedr.
Steffenhagen und Sohn. 136 lpp. Sniedz biogrāfiskus datus par rakstniekiem un grāmatu
sarakstus, arī dažus paraugus, sākot ar Nikolavu Rammu 1530. g. B. D ī r i k a Latviešu
rakstniecība. Rīgā 1860. Drikēta pie Ernsta Plātesa. 60 lpp. Min dažus vārdus par latviešu
valodu, parunām, pasakām, dziesmām pievedot piemērus. Dod apskatu par latv.
grāmatniecību īsās biogrāfijās, grāmatu sarakstos, dzejas paraugos līdz Sēnbergam
(Sēnbergim). – P a v a s a r u J ā ņ a Latviešu rakstniecības vēsture. I. burtnīca: Latviešu
rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam. Jelgavā 1893. H. J. Dravina–Dravnieka
apgādībā. 83 lpp. (Latvju tauta. Enciklopēdisku rakstu virkne.) Aptver apskatu par latviešu
grāmatniecību līdz Neredzīgajam Indriķim. Literāriski darbi aplūkoti sakarā ar vēstures un
kultūras apstākļiem. – R. Klaustiņa Latviešu rakstniecības vēsture skolām. Rīgā 1907. K. J.
Zihmaņa apgādībā. 350 lpp. Aplūko latv. grāmatniecību (ne burtniecību) sakarā ar latviešu
vēsturi, sniedzot rakstnieku un viņu darbu raksturojumus. – L ī g o t ņ u J ē k a b a Latviešu
literatūras vēsture. Rīgā 1908. D. Zeltiņa apgādībā. 448 lpp. Pēc īsa apskata par latv.
burtniecību un veco grāmatniecību vēstures lielu lielo daļu aizņem apcerējumi par jaunāko
grāmatniecību (sākot no 1850. g.), stipri izmantojot citu rakstnieku darbus par latv. literatūru.
L ī g o t ņ u J ē k a b a Mazā latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1911. D. Zeltīta apgādībā. 210
lpp. Tāpat piegriezta vērība jaunākiem laikiem, atzīmējot rakstnieku darbus, viņu saturu,
raksturu. Otrs iespiedums, ko izdevis Dūnis Valmierā, pārstrādāts un papildināts līdz

12
visjaunākajiem laikiem. 280 lpp. – P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture, sakarā ar tautas
vēsturisko attīstības gaitu. Vidusskolu kurss. Jelgavā. 1908. g. L. Neimaņa izdevums. I. daļa.
Patstāvības periods. 250 lpp. Aplūko pēc latviešu valodas raksturojuma un vēsturiskām ziņām
par latviešu senatni latviešu burtniecību. II. daļa. Verdzības periods. 1909. 383 lpp. Raksturo
ar sevišķi daudz paraugiem veco grāmatniecību līdz 1850. g., iepriekš sniedzot vēsturiskas
ziņas par šo laikmetu. – P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture. Saīsināts izdevums. Izd. L.
Neimanis Jelgavā 1910. 273 lpp. I, daļa. No rakstniecības sākumiem līdz 1890–tiem gadiem.
Iepriekšējā izdevuma saīsinājums, pieņemot klāt jaunāko laiku līdz 1890. g. Šīs grāmatas
otrais, pārlabotais un papildinātais izdevums iznācis Rīgā, 1920. Valtera un Rapas akciju
sabiedrības apgādībā. Atlaistas nost vēsturiskas ziņas. I daļa: Visvecākie laiki un vecie laiki.
148 lpp. Sniedzas līdz Valdemāram. II. daļa. Jaunākie laiki. 269 lpp. Līdz 1890. g. – A n d r e
j a U p ī š a Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. Izd. A. Golts Rīgā 1911. 301 lpp.
Literatūras parādības no 1885. līdz 1910. g. apskatītas no sabiedriski demokrātiska viedokļa.
Otrs pārstrādāts un papildināts izdevums iznāca Rīgā 1921, D. Zeltiņa un A. Golta apgādībā
divos sējumos. 427 lpp. Aptver laiku 1885.–1920. g. K. D z i ļ l e j a s Latvju rakstniecības
vēsture pamatskolām. A. Gulbja apgādībā. 174 lpp. Aplūko īsumā visu latv. rakstniecību līdz
pašiem visjaunākajiem laikiem.
Kritisks apskats par latviešu rakstniecības vēsturēm: Teodora L. r. vēstures. Izglītība 1909.

PIRMAIS LAIKMETS

KATOLICISMA LAIKI

1) Senatne
2) Katolicisma laika iekārta un kultūra
3) Latviešu stāvoklis katoļu laikos
4) Latviešu loma katoļu laiku kultūrā
1) SENATNE. Latviešu valodas un līdz ar to latviešu dzejas sākumi radušies agrā senatnē;
tie meklējami vēl aiz katoļu laika tālu atpakaļ. Izaugdama no indoeiropiešu pirmtautas,
latviešu valoda un dzeja ietver sevī elementus no tā laika, kad šī tauta dzīvojusi nesadalīta
vēlākās nozarēs. Tas sakāms vēl jo vairāk tāpēc, ka starp dzīvajām valodām latviešu valoda
(līdz ar leišu) stāv vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Tāpat kā no viņa laika uzglabājušies
latviešu valodā vārdi un vārdu formas, tā latviešu tautas dziesmās daži dzejas elementi. Tad
atrodamas latviešu valodā un dzejā sastāvdaļas no vēlākiem laikmetiem: no slāvubaltu tautu
un baltu tautu kopdzīves laika. Ciešas robežas starp šiem laikmetiem nav velkamas, un paši
tie pētnieka acij grūti pieejami. Trūkst tādā kārtā vēsturei šai tālajā senatnē drošu pieturas
punktu. Aplūkojot uzglabātos valodas un dzejas pieminekļus, var šur tur atmest pa skatam
atpakaļ uz viņu neapzināmo pagātni.
Pirmās drošās liecības, pie kurām, par latviešiem runājot, pieturēties, dabūjam, vāciešiem
atnākot Baltijā jeb Livonijā (ap 1200. g.). Arī tās ir ļoti trūcīgas. Latvieši paši grāmatniecībā
pie vārda tikpat kā nemaz netiek; viņu valodā nekas netop uzrakstīts. Vēstures dokumenti
gandrīz nekā nemin par latviešu priekšā atrasto sabiedrisko iekārtu, māju dzīvi, ieražām,
valodu, ticību, gara darbiem. Tomēr no šī laika redzam, kādu vietu latvieši ieņem vēstures
notikumos, kādas vēstures varas pie viņiem darbojas, kādi apstākļi nodibinās viņu zemē,
kādās attiecībās viņi nāk ar citām tautām, kādus likteņus viņi pārdzīvo, kādus iespaidus viņi
saņem, kādu virzienu dod viņu domu pasaulei. Tas viss atver ieskatu arī viņu gara dzīvē. Ja
tad nu mums vēl no šī laika uzglabājušies krājumi latviešu gara darbu, lai gan tie tikai dažus
gadu simteņus vēlāk uzrakstīti, tad še ar sekmēm notverami latviešu attīstības elementi un
pavedieni, tās attīstības, kas mums turpmāk nostāda priekšā tautu ar īpatnīgu kultūru.

13
 Ierauti redzamajā vēstures gaitā, latvieši padoti valdošajām pasaules varām. Pie viņiem
pārnāk katoļu baznīca līdz ar laicīgo varu, kas ar to savienota. Lai gan kristīgā mācība tikai
pavirši aiztiek latviešu garu, neizskauzdama viņu agrāko saturu, tomēr latviešu zemē, kā
vispār Baltijā, nometas jauna pasaule ar savu iekārtu, savām iestādēm, saviem noteikumiem,
kam latvieši piespiesti piemēroties un padoties. Viņiem sākas jauns laikmets: katolicisma
laiki.
2) KATOLICISMA LAIKU IEKĀRTA UN KULTŪRA. Katoļu laiki Baltijā ietilpst v i d
u s l a i k o s. Tos ievada ārkārtēja tautu kustība, kas satriec vecās nocietējušās valstu
organizācijas, sevišķi Romas valsti. Sākas (no 1096. g.) k r u s t a k a r i: uzņēmīgi dēku
meklētāji iet atsvabināt svētās vietas no nekristīgo rokām. Krusta kareivjiem pāvests
pielīdzina arī tos karotājus, kas ar uguni un zobenu nes kristīgu ticību pagāniem, starp tiem
Livonijas (Baltijas) tautām. Vēl no tautu staigāšanas laikiem (4.–6. g. s.) sakustinātās tautas
un tautu daļas nenorimst: cita uzbrūk citai. Lai gādātu par drošību, viena apgabala
iedzīvotājiem jābiedrojas, jānokārto kopīgi aizsardzības, gadījumā arī uzbrukuma, plāns,
jāieceļ vadoņi, jātaisa apcietinājumi. Redzam visās vietās izaugam tādas organizācijas. Tās
apklāj arī Krievijas līdzenumu un Baltijas piekrasti. Nodibinās b r u ņ i n i e k u k ā r t a,
kas; dabūdama no iedzīvotājiem sevišķas pilnvaras, sāk varā pacelties pār tiem. Baltijas
iedzīvotājiem bija savi priekšnieki un vadoņi (labieši, bajāri) kā augstākās kārtas locekļi jau
pirms vācu atnākšanas. Vairāk organizācijas savienojās par lielākām un lika pamatus valstīm.
– Vistālākos apmēros šāda organizēšanās sasniedza Rietumeiropā. Še bija nodibinājusies ar
kopēju valdnieku (vācu ķēniņu jeb romiešu Ķeizaru) plaša valsts, kuras kodolu sastādīja vāci.
Tā saturēja kopā daudz mazāku vienību un balstījās uz f e o d ā l i s m u: valdnieks nodeva
lielāku zemes gabalu zināma bruņinieka jeb vasaļa lietošanā uz lēni jeb feodu, par ko viņam
bija jāstāv valdnieka kalpošanā, sevišķi jāpilda ar saviem līdzekļiem kara klaušas. Vasaļa
rīcībā arī viņam nodotā zemes gabala apdzīvotāji, zemnieki. Tie savukārt lietoja zemi pret
nodevām un klaušām savam kungam muižniekam. – Feodālo iekārtu bīskaps Alberts pārcēla
uz Baltiju, izdodams 1201. g. uz lēni vācu bruņiniekiem Lielvārdi un Ikšķili. Tā izplatījās
arvienu tālāk, padarīdama vietējās tautas par klaušu– un vēlāk par dzimtļaudīm.
Noteicošā, valdošā garīgā vara vidus laikos bija k a t o ļ u b a z n ī c a. Tā piesavinājās
arī laicīgo varu. Katoļu baznīcas augstākais pavēlnieks bija pāvests, kurš pasaulīgās varas dēļ
nāca sadursmē ar laicīgiem valdniekiem un tos savā priekšā pazemoja. Viņam bija padoti
bīskapi, šiem priesteri. Arī bīskapi dabūja lietošanā (uz lēni) zemes gabalus; priesteri ņēma
no iedzīvotājiem nodevas, tā saukto desmito tiesu. Bīskaps Alberts, vācu valdības
nodibinātājs Livonijā, savienoja sevī laicīgu un garīgu varu, ko viņš savukārt saņēma no
augstākajiem valdniekiem (ķeizara un pāvesta). Likdams pamatus feodālai iekārtai, viņš še
nostiprināja arī katoļu baznīcu.
Līdz ar to Livonijā laida saknes v i d u s l a i k u k u l t ū r a. To noteic kristīgā mācība
tādā veidā, kā to piekopj katoļu baznīca. Tā cenšas apņemt dzīvi lielumā un sīkumos. Blakām
zobenam, kas uzvar tautas, ir vienmēr krusts, kura vārdā kareivji dodas cīņā. Blakām pilīm
paceļas baznīcas, un arī pilīs ir savas pilsbaznīcas. Tām piegriež ārkārtīgu vērību. Baznīca
nav tikai telpa, kur sapulcēties, bet svētnīca, kam jāatraisa gars no nīcības un jāvirza dievības
tuvumā. Tādēļ, to ceļot, pie tās strādā ne tikai amatnieks, bet arī garīdznieks un mākslinieks.
Šai laikā paceļas, milzīgie domi (katedrāles), apbrīnojami celtniecības darbi (Minsterē,
Strasburgā, Bambergā u.c.), kas pieder pie visievērojamākiem pasaulē. Celtniecībai še
pievienojas citas mākslas: tēlnieks un gleznotājs nostāda acu priekšā kristīgās baznīcas
dibinātājus un varoņus, praviešus un apustuļus, svētos un mocekļus, iztēlo kristīgās ticības
domu pasauli: paradīzi, un tuksnesi, debesis un elli. No katras vietas dievnamā runā tēli un
gleznas: no altāra un kanceles, no sienām un griestiem, arī no logu rūtīm. Zīmīgi tēli saista
garāmgājēja aci arī nama ārpusē. Katoļu baznīcas tieksme šādā veidā runāt uz draudzes

14
locekļiem iet tik tālu, ka tā nostāda attiecīgus tēlus arī atklātās vietās uz krustceļiem. – Tāpat
dievkalpojumi cenšas visiem līdzekļiem saistīt cilvēka garu. Stāstus no svētiem rakstiem
sniedz ne tikai vienkāršā runā, bet tos iztēlo dramatiski: baznīcās reizi pa reizei izrāda
mistērijas (Bībelē aprakstītu gadījumu dramatiskus tēlojumus). Arī visa dievkalpošana
sarunās starp garīdznieku un draudzi pieņem dramatisku raksturu. Mistērijas tad izrāda ne
baznīcās vien, bet arī baznīcas pagalmos un citās vietās. Reliģisku sajūsmu baznīcā vēl pacilā
dziesmas un mūzika.
Visas šīs mākslas izplatās arī ā r p u s b a z n ī c a s, vairāk vai mazāk attālinādamās no
baznīcas rakstura. Sevišķi mākslas centri bija valdnieku un bruņinieki galmi. Pie viņu
izpriecām piederēja arī mākslas (dzejas un mūzikas) priekšnesumi. Spēlmaņi (Spielmann),
Francijā trubadūri, nereti no bruņinieku pašu kārtas, ceļoja no galma uz galmu, celdami tur
priekšā savus darbus. Arī citās ļaužu šķirās, pilsoņu un zemnieku starpā, uzplauka dzeja, kas
allaž saistījās ar dziedāšanu un mūziku.
Ļaužu šķiras savā starpā stipri norobežotas. Augstākās piesavinās l a t ī ņ u k u l t ū r u,
mācās latīņu valodu, kura ir atklātās iestādēs valdošā. Latīņu valodā izdod noteikumus, sacer
zinātnieki un pa daļai dzejnieki savus darbus. Ļaužu masas attīsta savu t a u t a s k u l t ū r u.
Augstāko šķiru un kārtu piederīgie to vispār neievēro, nepazīst vai arī izturas pret to
vienaldzīgi un nicinoši. Tikai īstie mākslinieki pa reizei noārda šķirošo sienu. Smeldami no
tautas gara bagātajiem krājumiem, viņi ceļ izsmalcinātajām aprindām priekšā darbus, kas top
par vispārēju īpašumu un uzglabājas turpmākām paaudzēm.
Līdz ar vidus laiku iekārtu pārnāca uz Baltiju arī vidus laiku kultūra. Tā še, nomalē un
svešumā, nevarēja attīstīt un izrādīt visu savu bagātību; tomēr redzama tā bija arī še ik uz
soļa. Reizē ar to še uz kādu laiku rosīgi uzplaukst gara dzīve. Būtu arī brīnums, ka šis ražīgais
laiks, kas iet, aulīgu sēklu kaisīdams pa visu Eiropu, vienīgi Baltiju būtu atstājis par tuksnesi.
Laikā ap 1200. gadu un vēlāk atzīmējamas Eiropā dzejas laukā šādas parādības: Z i e m e ļ
u z e m ē s uzplaukst s k a l d u dzeja 10. un 11. gadu simtenī. Spānijā rodas romances par
Sidu ap 1200. g. I t ā l i j ā dzīvo lielie itāliešu dzejnieki Dante 1265.–1321. g., Petrarka
1304.–74. g., Bokačo (Boccaccio) 1313.–75. g., V ā c i j ā darbojas g a l m a d z e j n i e k
i: Hartmans fon Aue (1215. g.), Volframs fon Ešenbahs (1220. g.) ; m i n n e z e n g e r i,
starp tiem Valters fon der Fogelveide (I 165.–1230. g.); vēlāk m e i s t e r z e n g e r i:
Heinrihs no hleisenes (1318. g.), Hanss Zakss (Sachs, 1576. g.); liels uzrakstīti l i e l i e t a u t
a s e p i: Nibelungu dziesma (ap 1200 g.), Gudruna (ap 1230. g.). K r i e v i j ā sacer Dziesmu
par Igora kara gājienu (1187. g.). Anglijā parādās pirmais ievērojamais dzejnieks C o s ē r s
(Chaucer, 1340.–1400. g.).
3) LATVIEŠU STĀVOKLIS KATOĻU LAIKOS. Vācieši, uz Baltiju atnākdami, atrod
vietējās tautas un ciltis gan savā starpā naidojamies, padotas kaimiņu (sevišķi leišu un krievu)
uzbrukumiem, gan arī maksājam citiem (krieviem) nodokļus, bet neatkarīgas un pa daļai
organizētas. Viņi stājas ar tām brīvos līgumos kā ar kopībām, kam ir sava p a š n o t e i k š a
n ā s. Kamēr citas ciltis izcīna ar viņiem diezgan asas cīņas, redzam latviešus (latgaļus) drīz
vien par viņu kara biedriem, ar kuriem kopā viņi uzbrūk igauņiem, krieviem, leišiem.
Latviešiem ir savi apcietinājumi, savi vadoņi; arī pēc vācu ieceļojuma viņi pa reizei uzņemas
kara gājienus paši uz savu roku. – Zināma latviešu a t k a r ī b a no ienācējiem tomēr
nodibinās un top arvienu ciešāka. Latvieši uzņēmušies par aizsardzību un par zemi, ko viņi
lieto ar lēņu tiesībām, klaušas un nodokļus un ir likušies kristīties. Vispirms minamas kara
klaušas. Iesākumā latvieši piebiedrojās vāciem kara gājienos uz viņu lūgumu, vēlāk uz viņu
pavēli; iesākumā viņiem ir pašiem savi vadoņi, vēlāk viņu vietā stājas vāci. Bez kara klaušām
vēl ir arī citas. To apmērs nav visai liels. Nolīgums ar kuršiem 1267. g. nosaka, ka viņiem
jākalpo divi dienas vasarā un divi ziemā un pie pašu maizes jāpalīdz celt pilis; kāds cits
nolīgums ar zemgaļiem 1272. g. uzliek par pienākumu vēl arī taisīt ceļus, kopt sienu un vest

15
malku. Nodokļus maksā lauku ražojumos. Še atzīmējama sevišķi desmitā tiesa, ko maksāja
baznīcai par labu. Izpildīdami klaušas un maksādami nodokļus, latvieši paturēja personisko
brīvību un varēja pēc sava prāta rīkoties ar savu mantu. – B r ī v ī b a s a p r o b e ž o j u m
i top jo dienas jo ciešāki. Zemi uz lēni dabūdami, zemnieki uzņemas visas klausības un
nastas, kas uz zemes guļ. Ordenim un bīskapam zemes gabalus ar visiem zemniekiem izdodot
vasaļiem uz lēni, zemnieki nāk arvienu vairāk atkarībā no šiem. Atkarība top lielāka, kad
vasalis izpilda arī soģa amatu. Iesākumā vasaļus vēl var pārsūdzēt pie viņu lēna devējiem;
vēlāk vasalis dabū iedzīvotājus ar visām tiesībām. Ja kāds bija noziedzies, tā kā viņam varēja
piespriest nāves vai augstāku naudas sodu, tad, nevarēdams maksāt vai no kunga naudu
aizņemdamies, viņš bija piespiests nodoties sava kunga kalpībā. No šādiem notiesātiem un
kara gūstekņiem cēlās pirmie dzimtcilvēki. Turpmāk dzimtcilvēku stāvoklī nāca zemnieki
bez kaut kāda nozieguma. Brīvība mazinājās īpaši pēc dažiem mēģinājumiem saceļoties
nokratīt smago jūgu. Sacēlējos apspiežot, tie bija zaudējuši brīvu cilvēku tiesības. Tā tas
notiek ar igauņiem 1343. g. No šī laika vispār Baltijā sāk iesakņoties dzimtbūšana. – Tomēr
katoļu (ordeņa) laikos d z i m t b ū š a na v ē l n e s a s n i e d z s a v u a s ā k o v e i d u.
Tā nav stingri nokārtota, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem un muižnieku personiskām
īpašībām, un arī vislielāko spaidu gadījumos zemniekam vēl bija kāda izeja bēgot, atpērkoties
vai citādi. Ar zemnieku vēl arvienu mēdz rēķināties kā ar cilvēku, kam sava griba un zināma
patstāvība, ar viņu kā ar tādu apspriesties un satikties. Tas arī saprotams: kamēr ordenim,
muižniekiem nebija aiz muguras cita spēka, uz ko atbalstīties, tamēr vajadzēja ar saviem
apakšniekiem apieties tā, kā viņi netiek par to nāvīgiem pretiniekiem.
Vēl mazāka nozīme bija b a z n ī c a s v a r a i. Tā neizkustināja latviešus no viņu gara
pasaules. Trūka še vīru, īstu misionāru, kādi parādījās citās zemēs, kas, izmācīdamies
atgriežamās tautas valodu, izgudrodami tai rakstu zīmes, sniegdami tai pirmos rakstus (kā
Bonifācijs, Kirils un Metodijs), cenšas pārvaldīt un virzīt tautas gara dzīvi. Gan pāvests
Inocents III jau 1198. g. pavēl, ka kristītajiem vai kristāmajiem jāmāca grēku sūdzēšana,
tēvreize un ticības apliecība. Tomēr maz tādu pavēli izpilda; priesteri, pa lielākai daļai tautas
valodas neprazdami, to izpildīt arī nemaz nevarēja. Viņi apmierinājās ar to, ka ļaudis maksāja
baznīcas nodokli un ievēroja kādus baznīcas noteikumus (piem., par svinamām dienām u.c.).
Latvieši daudzmaz iepazinās ar katoļu ticības ārējo pusi, bet savā garā turējās pie tēvu tēvu
reliģiskiem uzskatiem. Arī no savām ticības ieražām tie neatstājās: noturēja savus agrākos
dievkalpojumus, ziedoja saviem dieviem zem svētajiem ozoliem. Maz viņiem bija daļas arī
gar notikumiem, kas attiecās uz kristīgām ceremonijām un sakramentiem, lai gan par viņu
neizpildīšanu bija nolikti sodi, Bērni auga bez kristības, precības notika bez laulāšanas, pa
reizei pat līgavas zogot un pērkot, miroņus apraka neiesvētītos smilšu kalniņos. Kad kristīgā
ticība bija sludināta jau vairāk nekā divsimt gadus, arhibīskapam Heningam Šarfenbergam
bija (1428. g.) jāizlaiž šādi noteikumi: Neviens netop laulāts, kas neprot tēvreizi, ticības
apliecību un eņģeļu sveicinājumu; ieceļami tikai tādi garīdznieki, kas prot iedzīvotāju valodu;
nedrīkst miroņus paglabāt citur kā tikai iesvētītās kapsētās; nedrīkst turēt bēru mielastus
kapsētās un baznīcās; iznicināmas pagānu dievkalpošanas; aizliedzamas burvības,
pareģošanas.
Latviešiem bija katoļu laikos d i e z g a n s v a b a d ī b a s a t t i s t ī t s a v u ī p a t n
ī g o g a r a d z ī v i. Jaunie apstākļi viņiem deva jaunus ierosinājumus cīņās,
pārbaudījumos, pieredzējumos, satiksmē ar citādiem ļaudīm. Ienācēju sabiedriskajā dzīvē,
svinējumos latvieši nebija gluži atstumti pie malas. Saimnieciskie sakari un sludinātās ticības
kopība saistīja savā starpā dažādās šķiras un noveda pie kopējiem rīkojumiem, kur visi
parādījās par patstāvīgiem, brīviem cilvēkiem. Par to ir liecības vēl no katoļu laiku beigām.
Pēc Rusova 1578. g. sniegtajām ziņām, muižnieki katru gadu apbraukāja vakus (kuros
savienojās vairāk ciemu), nodokļus ievākdami; katram vakam bija jāsarīko dzīres, uz kurām

16
salasījās visi zemnieki un strādnieki, kas piederēja pie vaka; pēc nodokļu ievākšanas sākās
lieliska uzdzīve ar sacīkstēm, rotaļām, mākslām, dzeršanu. Tāpat svinēja dažus baznīcas
svētkus, Jāņus, kāzas. Muižnieku kāzās arī muižu kalpi sēdās ap sevišķu galdu un likās
mieloties līdzīgi muižniekiem, kurus tiem nevajadzēja apkalpot; to izdarīja zēni. Mācītājiem
pārmet, ka viņi maz rūpējas par pamācībām un sprediķiem, bet viesodamies braukā apkārt no
viena brīva zemnieka pie otra. Šāda dzīve ne vien dod vaļu brīviem gara pacilājumiem, bet
taisni uz tiem izaicina. Še noskārstams, kāpēc mums tik daudz dzīru, sevišķi kāzu dziesmu.
4) LATVIEŠU LOMA KATOĻU LAIKU KULTŪRĀ. Tas, kas kā paliekams mantojums
no katoļu laikiem ieņem pirmo vietu latviešu rakstniecībā, nāk no latviešiem pašiem. Tā ir
burtniecība, sevišķi tautas dziesmas un pasakas, ko darinājuši un uzglabājuši tikai latvieši.
Lai. gan šo dzejdarbu sacerētāju vārdi nav zināmi, tomēr par to nav šaubu, ka latviešiem
katoļu laikos bijuši apdāvināti dzejnieki un stāstītāji.
Citādi tas ir ar to kultūru, ko no svešatnes pārdēstīja latviešu vidū. Šīs kultūras nesēji bija
ienācēji vācieši. Tie cēla pilis un baznīcas, gatavoja svētbildes un tēlus, sludināja dievvārdus
un sarīkoja mistēriju izrādes, rakstīja likumus un hronikas. Rodas jautājumi: Vai latvieši
attiecībā uz šo kultūru ir vienīgi pasīva masa? Vai nav neviena latvieša, kas arī še uzstājies kā
aktīvs darbinieks?
Uz šiem jautājumiem meklējama atbilde hronikās. Ja ņem vērā Livonijas iedzīvotājus
vispār, tad par lībiešiem ir skaidras liecības, ka daži no viņiem kā aktīvi darbinieki
pievienojas vāciem. Starp tiem stāv pirmajā vietā Turaidas vecākais Kaupa (Kaupo, Kobe,
Kube), kas karsti cīnījās par kristīgās ticības ievešanu savu tautas brāļu vidū un mirdams visu
savu mantu un zemi novēlēja Livonijas baznīcai. Bez tam hronists stāsta, ka bīskaps 1200. g.,
uz Vāciju ceļodams, paņem līdz ap 30 lībiešu ķīlnieku zēnus. Domājams, ka daži no tiem,
ārzemēs izskoloti, turpmāk darbojās savā dzimtenē. Šādā pat ceļā varēja nokļūt kristīgu
darbinieku vidū savā zemē arī daži latvieši. Tā agrāk domāja par L a t v i e š u I n d r i ķ i,
Rubenes priesteri un Livonijas hronikas sarakstītāju. Šis tad būtu bijis pirmais latviešu
rakstnieks. Bet vēlāk mēģināts pierādīt (sk. Livonijas hronikas), ka Latviešu Indriķis nav
latvietis. Par kādu citu priesteri F i l i p u hronika tieši vēsta, ka viņš bijis vai nu leitis, vai
latvietis. Var tad pieņemt, ka katoļu laikā darbojās arī latviešu tautības garīdznieki.
Bet ne no vāciešiem likti pirmie kristīgās ticības dēsti latviešu zemē. Pirms vācu misionāri
še darbojās, latvieši bija ar kristīgu ticību pa daļai iepazinušies no krieviem. Krievu iespaids
uz latviešiem šai virzienā tik liels, ka tas ierosināja uz aktīvu darbību arī dažus šīs tautas
locekļus. Vērojums par pirmo latviešu rakstnieku, kura izcelšanās (kā tas redzams pie
Latviešu Indriķa) zem vācu kultūras iespaidiem apšaubīta, dabū ciešāku pamatu, vedot to
sakarā ar krievu kristīgās ticības sludinātāju darbību. Pēc ziņām, kas līdz šim pieejamas, p a
r pirmo latviešu tautības rakstnieku uzskatāms pareizticīg
ā l a t v i e š u m ā c ī t ā j a d ē ļ J u r ģ i s, kas rakstījis krievu valodā 13. g. simteņa
otrā pusē. Rumjanceva muzejā Maskavā glabājas evaņģēlijs, kuru (pēc grāmatas titula)
uzrakstījis 1270. gadā uz Novgorodas eparķijas Ģercikas (tagad sakām Jersika. – Red.)
pilsētu ceļojoša latviešu mācītāja dēls Jurģis.Latvieši izrāda katoļu laikā, sevišķi tā sākumā,
spirgtas dzīvības pazīmes. Par šī laika notikumiem un pārgrozībām viņu zemē atrodam
sīkākas ziņas hronikās. Viņu gara saturs un iekšējie pārdzīvojumi ietveras viņu burtniecībā.
Uz pārdēstāmās kultūras redzamiem dīgļiem norāda pirmie rakstu pieminekļi latviešu valodā.

I. LIVONIJAS HRONIKAS

Lai gan senās Livonijas hronikas nav sarakstītas latviešu valodā un neattiecas vienīgi un
tieši uz latviešiem, tomēr tām ierādāma vieta latviešu attīstības un rakstniecības vēsturē. a)
Tās ir pirmās grāmatas, kas radušās latviešu zemē jeb tajā šaurajā valsts vienībā, kuras

17
robežās ietilpa latvieši (Livonijā, Baltijā). b) Tanīs aprakstīti notikumi, kas vai nu tieši, vai
aplinkus attiecas uz latviešiem. c) Tās sniedz pirmās drošās vēstures ziņas par latviešiem, tā
ka tikai kopā ar tām sastādāma no latviešu tautas tradīcijām skaidrāka aina par latviešu dzīvi
katoļu laikos. d) Tās nevien der par avotiem latviešu vēstures pētniekiem, bet dod vielu arī
latviešu dzejniekiem un māksliniekiem.
Pirmās katoļu laiku sākumā sarakstītās Livonijas hronikas ir: Latviešu Indriķa hronika un
Rīmju hronika.
Līdzīgas hronikas parādījās ap to pašu laiku arī citās Eiropas zemēs. Par viņu pirmo
paraugu uzskatāma Eisēbija Pasaules hronika (līdz 325. g.), ko Hieronīms pārtulkoja latīniski
un turpināja. Agrākās vidus laiku hronikas sarakstītas latīņu valodā; tikai no 13. parādās
dažas arī vietējo tautu valodās gan prozā, gan ar atskaņām. Pie ievērojamākām vidus laiku
hronikām pieder: Hronika par Kārli Lielo (12. gs.), Sakšu hronika (13. gs.), Nestora krievu
hronika (12. gs.).

1. LATVIEŠU INDRIĶA HRONIKA

1) Latviešu Indriķis
2) Hronikas saturs
3) Latvieši jeb latgalieši
4) Vietējo tautu kultūra
5) Vācu atnestā kultūra
6) Iespaids uz tautas garu
Tiklīdz Livonijā nostiprinājās vācu vara, likdama še pamatus Rietumeiropas iekārtai un
kultūrai, radās arī apraksti par notikumiem, kas še norisinājās. Pirmais un svarīgākais no šiem
vēsturiskajiem dokumentiem ir latīņu valodā sarakstītā Livonijas hronika (Origines
Livoniae), kas saistās ar Latviešu Indriķa vārdu un ko tad arī dēvē par Latviešu Indriķa
hroniku.
1) LATVIESU INDRIĶIS. Kas Latviešu Indriķis bijis, par to nav panākta vienošanās.
Agrāk pieņēma, ka viņš pēc dzimuma latvietis. Turpmāk tas stipri apšaubīts un pieņemts, ka
viņš vācu dzimuma, lai gan arī to nevar uzlūkot par galīgi pierādītu. Domā, ka viņš tas pats
Indriķis, kas darbojās kā priesteris Imeras latviešu starpā. Par garīdznieku iesvētīts, viņš
1208. g. ierodas pie imeriešiem, beidz tos kristīt, uzceļ baznīcu (Rubenē) un nometas pie
viņiem uz dzīvi. Kā bīskapa Alberta agrākais māceklis viņš paliek ar to vienmēr sakarā un
uzņemas ārpus saviem tiešiem priestera pienākumiem savā draudzē dažādus svarīgus
uzdevumus. Viņš parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (1212. g.);
bīskaps viņu (1214. g.) sūta pie Tālavas latviešiem, kurus viņš uzņem Romas baznīcā; viņš
pavada (1215. g.) Raceburgas bīskapu Filipu ceļojumā uz Romu. Pēc tam viņš piedalās kara
gaitās pret igauņiem un tos kristi. Viņš dzīva Rubenē vēl 1259. g., kad viņu nopratina kā
liecinieku strīdā par arhibīskapa un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Savu
hroniku viņš varētu būt sarakstījis ap 1225.–26. gadu; bet 1227, g. viņš tai pieliek vēl vienu
nodaļu par Sāmsalas iekarošanu. Pēc viņa paša liecības, viņš pie šī darba ķēries, «kungiem un
uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties», un uzzīmējis tikai to, ko viņš vai nu paša acīm
redzējis, vai no aculieciniekiem iztaujājis, nekā no sevis nepielikdams klāt. Uz notikumiem
viņš skatījies no katoļu garīdznieka stāvokļa. Viņš saka: «Šis mazums uzrakstīts mūsu
kungam Jēzum Kristum par godu, kas grib, lai viņa vārdu nones pie visām tautām.»
Ir uzstādīta un aprādīta hipotēze, ka Latviešu Indriķis ir tas pats priesteris, kas kādos citos
dokumentos apzīmēts par Indriķi no Lonas (Henricus de Lon). Šo hipotēzi pirmais izsacījis
Nikolavs Bušs (1912. g.); to mēģinājis saskaņot ar pārējo tā paša hronista un Imeras priestera

18
dzīves gājumu F. fon Koizlers (Keusler) rakstā Die Nationalitat des Chronisten H. von
Lettland (Heinrich von Lon) und sein Lebensgang (Sitzungsbericht d. Ges. f. Gesch. u. Alt.
1914, Riga 1921). Pēc Koizlera domām, šis hronists Indriķis dzimis ap 1187. g. Vestfālijas
apgabalā Lonā un 1203. g. atnācis ar bīskapu Albertu uz Livoniju. Pēc tam viņš ticis par
Imeras latviešu priesteri. Sk. L. Arbuzova rakstu Pašreizējais pētījumu stāvoklis par Latvijas
Indriķi un viņa hroniku, I. M. Mēnešraksts 1921. g. 11. burtn.
2) HRONIKAS SATURS. Latviešu Indriķa hronika aptver laiku no Meinharda atnākšanas
Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.–1226.). Meinharda un Bertolda
darbība aizņemta divi pirmās nodaļās tikai ievadam. Turpmākās 28 nodaļās aprakstīti
notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. Viņa
pirmajos darbības gados nodibinās vācu varas pamati: vasaļu sistēma, izdodot (1201. g.)
Konradam Meindorpam (Meindorfam) Ikšķili un Danielam Bannerovam Lielvārdi uz lēni;
zobenbrāļu jeb Kristus kareivju brāļu (fratres militiae Christi) ordenis (1202. g.), kam pāvests
Inocentijs III dod templiešu ordeņa statūtus; Rīgas pilsēta (1201. g.) kā vācu pilsonības
centrs. Albertam blakām stāv Dītrihs jeb Teodorihs, kas papriekšu bija par priesteri Turaidā,
bet vēlāk (no 1202. g.) par Daugavgrīvas klostera priekšnieku. Zobenbrāļu ordenis ķērās pie
Livonijas iekarošanas un dabūja par to pēc līguma ar bīskapu (1207. g.) trešo daļu no
iekarotām un iekarojamām zemēm. Atspiežot atpakaļ krievus, kam iedzimtie iedzīvotāji
maksāja meslus un kam Koknesē un Ģercijā (Jersilsā) bija savi nocietinājumi, un aprobežojot
igauņu daļā dāņu iespaidu, vāci ap 1226. g. jau rīkojās Livonijā kā savā zemē un apspieda
iedzimtos arvienu vairāk. Pāvesta sūtnis Modenas Viļums (Vilhelms), kas 1224. g. apceļo
Livoniju, liek bruņiniekiem pie sirds, lai viņi saviem apakšniekiem neuzmetas par pārāk
grūtu nastu, ka tie spaidīti neatgriežas pie neticības. Vietējās tautas bija ap šo laiku vai nu
pilnīgi, vai pa daļai padotas vācu varai.
Kā pirmie ar vāciem sadūrās l ī b i e š i. Jau Meinhards uzcēla viņu vidū pirmās mūra
būves. Viņš ataicināja no Gotlandes mūrniekus, kas uzmūrēja 1185. g. Ikšķilē pili un baznīcu.
Turpmākā gadā uzcēla Salaspili un pie tās baznīcu. Otrs bīskaps Bertolds krita kaujā (1198.
g.) no lībiešu virsaiša Imantas (Imauta) rokas. Turpmāk Imanta, pateicoties Merķeļa rakstiem,
ticis par latviešu tautas brīvības simbolu, kas jaunākā laikā daudzkārt attēlots latviešu dzejā
un mākslā; Imanta dus zem Zilā kalna un celsies augšā, kad migla no kalna nozudīs. Imantam
pretējs raksturs ir Turaidas (Kubezeles) vecākais Kaupa (Kaupo). Viņš tiek par vācu
visuzticamāko biedru. Apceļojis Vāciju, bijis Romā (1203, g.), viņš ir sajūsmināts par
Rietumeiropas kultūru un kristīgo ticību. Viņš tad arī izlieto visus līdzekļus, lai savus tautas
biedrus pārdabūtu vācu pusē. Viņš ar kara spēku tiem uzbrūk (1206. g.) savā agrākajā pilī un
tos iekaro.
Viņš mirst 1217. g., novēlēdams visu mantu katoļu baznīcai. Starp Daugavas lībiešu
vecākajiem minams Akons (Ako, Aco, Aso), kas 1206. g. mēģināja organizēt lielākus spēkus,
stādamies sakarā ar krieviem, bet tika uzvarēts un nogalināts. Starp Gaujas lībiešiem visilgāk
pretojās vācu pārspēkam Dabrelis, kas savu pili (Satezeli) 1206. g. sekmīgi aizstāvēja; bet
sešus gadus vēlāk tai tomēr bija jākrīt. Līdz ar to bija ieņemti lībiešu apcietinājumi.
Ātri vien tika apspiesti s ē ļ i. Uz to deva iemeslu tas apstāklis, ka viņi savā pilī neliedza
patvērumu leišiem, kuri allaž laupīdami iebruka Lībijā un Latgalē. Lai leišiem šādu atbalsta
vietu atrautu, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1207. g– aplenca Sēlpili un piespieda sēļus
padoties.
Sakarā ar priestera Daniela darbību pieminēti v e n t i ņ i (vendi). No Dabreja pils šis
priesteris dodas pie tiem, atgriež un nokristī tos. Ventiņi tai laikā bijuši neievēroti un
nabadzīgi. Aizdzīti no Ventas, kādas Kurzemes upes, un dzīvojuši vecajos kalnos, kur tagad
blakām uztaisīta Rīgas pilsēta, un atkal aizdzīti no kursiem un pa daļai nokauti, atlikušie
aizbēga pie latgaliešiem un priecājās, dzīvodami tur pie viņiem, par priestera atnākšanu.»

19
 Drošsirdīga un spēcīga cilts bija z e m g a ļ i. Alberts netika ar viņiem galā. Viņu starpā
pacēlās kā īsts varonis Tērvetes virsaitis Viestars (Vesthardus, Viesturs). Viņš 1205. g.
parādās Rīgā un skubina vācus uzbrukt no Igaunijas ar laupījumu atpakaļ nākošiem leišiem,
piesolīdams viņiem zemgaļu palīdzību un par to prasīdams no vāciem kādus lietpratējus, kas
zemgaļiem ierādītu kara mākslu. Pretī prasīdami ķīlniekus, vāci pieņēma priekšlikumu.
Leišus pie Ropažiem apturēja, izklīdināja, apkāva. Pāris gadus vēlāk (1208. g.) zemgaļi,
Viestara vadībā ar vāciem kopā leišiem uzbrukdami, atstāja savus kara biedrus kritiskā brīdī,
pēc kam vāci nosprieda nekad vairs necīnīties kopā ar pagāniem. Gadus desmit par Viestaru
nekā nedzird. Tad (1219. g.) Mežotnes zemgaļi lūdz no vāciem aizsardzību pret citiem
zemgaļiem un leišiem. Vāci kristīja mežotniekus. To izdzirdis, Viestars salasīja kara spēku,
uzbruka Mežotnei un aizdzina no turienes vāciešus. Salasījuši lielus spēkus, vāci līdz ar
lībiešiem un latgaļiem 1220. g. sākumā uzbruka atkal Mežotnei un pēc karstām, asām cīņām
to ieņēma un izpostīja. Še, kā hronists stāsta, kādi «bezprāši» nogalināja mežotnieku virsaišus
Madi un Gaidi, kas līdz ar citiem nokāpa pie vāciem sarunas vest. Viestars, sapulcinājis
zemgaliešus un leišus, uzbruka ienaidniekiem no sāniem. Vēl Viestars uz aicinājumu nāca
(1224. g.) pāvesta sūtņa Modenas Viļuma priekšā, nekristīts un nepieņemdams kristīgo ticību,
tikai atļaudams zemgaļiem kristīgu ticību sludināt. Īstās cīņas ar zemgaļiem norisinājās tikai
vēlāk.
Arī k u r s i (kūri, kurši) palika ilgi nenomākti. Būdami veikli jūrnieki, viņi daudzkārt
uzbruka vāciem uz jūras viņu, ceļojumos uz Vāciju un atpakaļ. Tā tas notika 1210. g. Tai
pašā gadā kursi ar lieliem spēkiem ieradās pie Rīgas. Svētceļnieki, pārgulēdami
Daugavgrīvas klosterī pa nakti, gaismai austot, redz, ka visa jūra it kā melnu padebesi
pārklāta. Daži zvejnieki aiznes uz Rīgu ziņu, ka tuvojas briesmas. Še saaicina ar zvanu kopā
pilsoņus, bruņiniekus un stopniekus, kas ķeras pie ieročiem. Atbraukuši kursi pamet kuģus
Daugavā, uzstāda kara spēku klajumā un tuvojas pilsētai. Iznāk karsta cīna, kas ilgst vairāk
dienas. Kursiem gatavojas nākt palīgā Turaidas lībieši un zemgaļi. Bet rīdzinieki dabū ātrāk
pastiprinājumus, ko sniedz šurp atsteigušies bruņinieku pulki un vāciem uzticīgie lībieši
Kaupas vadībā. Kursi cīņu pazaudē, apbērē kritušos biedrus un aizbrauc.
3) LATVIESI JEB LATGAĻI. Pirmo reiz latvieši jeb latgaļi hronikā minēti 1206. g., kad
viņus uz 30. maiju uzaicina kopā ar lībiešiem pie Ogres upes apspriesties, kā nostāties pret
vāciem. Lībieši ierodas. «Bet pagānu latgaļi nenāca uz viltīgo sarunu, būdami mierā ar
kristīgo dzīvi un vēlēdami viņiem laba, un krieviem dodami pat dāvanas, viņi nebija lokāmi
darīt vāciešiem jauna.» Tūliņ tos arī redzam kā vācu kara biedrus. Jau 1207. g. viņi kopā ar
vāciem uzbrūk Sēlpilij. Turpmākā gadā viņi uzsāk kopēju cīņu pret igauņiem. Hronists
piezīmē: «Iekams latgaļi vēl nebija ticības pieņēmuši, tie bija neievēroti un nicināti un viņiem
bija no lībiešiem un igauņiem jāpanes daudz netaisnības. Jo vairāk viņi tādēļ priecājās par
priesteru atnākšanu, tādēļ ka pēc kristības visi dzīvo zem vienādām tiesībām un vienā un tai
pašā mierā.»
Latvieši nepretodamies pieņem kristīgo ticību. Kā pirmais s1udinātājs nonāk pie viņiem
1206. g. priesteris D a n i e l s un uzceļ Straupē baznīcu. Vēlāk (1207. g.) ierodas, no
Igaunijas atpakaļ nākdams, pie Imeras latviešiem A l o b r a n d s un tos uzaicina kristīties.
Tie iepriekš burdami apjautājas pēc dievu padoma, vai pieņemt Pleskavas krievu kristību, kā
to darījuši Tālavas latvieši, jeb vai latīņu. Iznākums krīt latīņiem par labu. Alobrands nokristī
dažus ciemus, paziņo to Rīgā bīskapam, kas še atsūta par priesteri savu mācekli I n d r i ķ i.
Šis uzceļ Rubenē baznīcu un nometas še uz dzīvi. Turpmāk Alobrands ir par priesteri Straupē
(Idumejā). Viņš ir taisns vīrs, kas, Turaidas lībiešu vidū darbodamies, bija iemantojis viņu
uzticību un viņu strīdiņos bijis viņiem par šķīrēju.
Par soģa amatu hronists piezīmē: «Vēlāk to samaitāja pa visu Lībiju, Latgali un Igauniju
dažu laicīgu tiesnešu rokas, kas šo soģa amatu valdīja vairāk sava maka pildīšanai nekā Dieva

20
taisnības aizsargāšanas dēļ.» Ar šādu soģi tad nu iznāca sadurties Alobrandam. Soģa amatu
izpildīja Idumejā V l a d i m i r s, agrākais Pleskavas kņazs, bīskapa brāļa Teodoriha svainis
(sievas brālis). Redzēdams, ka Vladimirs ir netaisns, apspiež nabagus, atņem viņu mantu un
tādā kārtā atbaida no kristīgās ticības, Alobrands viņu par to norāj. Vladimirs izsaka
biedinājumu: Būs, Alobrand, jāpamazina tava pārliekā bagātība. To viņš arī izpildīja.
Juzdamies piespiests soļa amatu atstāt, viņš aizgāja uz Krieviju, bet tad (1218. g.) nāca uz
Vidzemi ar kara spēku, uzbruka Straupei, izpostīja un nodedzināja baznīcas un ciemus.
Pret netaisnībām sacēlās arī A u t i n e s l a t v i e š i (1212. g.). Cēsu bruņinieki viņiem
bija paņēmuši druvas un bišu kokus. Kopā ar lībiešiem divi dienas vestās sarunās ar vācu
bruņiniekiem nekā nepanākuši, savienojās latvieši ar lībiešiem un apņēmās vāciešus izdzīt no
Livonijas. Starpnieku lomu uzņēmās Kaupa un Alobrands. Bet nekas nelīdzēja. Abas puses
rīkojās uz cīņu. Vāci uzbruka Dabreja pilij un to piespieda padoties. Vēlāk autiniešu strīdu
izlīdzināja tādā kārtā, ka latvieši dabūja atpakaļ bišu stropus un bruņinieki paturēja druvas,
dodami latviešiem atlīdzinājumu par zaudējumiem naudā.
Latvieši izrādījās par sirdīgiem karotājiem. Sevišķi asas cīņas iznāca ar igauņiem. 1208. g.
saspriedās latgaļu virsaiši Sateklas Rusins, Autines Varaidotis un Beverīnas Tālivaldis
pieprasīt no igauņiem gandarījumu par agrāk nodarītām pārestībām. Viņiem pievienojās Cēsu
bruņniecības brālis Bertolds. Gandarījumu nedabūjuši, latgaļi iebruka Igaunijā, nodedzināja
Odempejas pili un pārnāca mājās ar laupījumu. Igauņi sarīkoja pretuzbrukumu un aplenca
Beverīnas pili. Dzirdēdami skaņas no mūzikas rīka, ko, Dievu lūgdams, pilī spēlēja priesteris,
igauņi meta no kara mieru un aizgāja. Tomēr abpusēji uzbrukumi vēlāk turpinājās.
Nikns igauņu ienaidnieks bija Sateklas R u s i n s (Rūsiņš). Gan kopā ar lībiešiem, gan ar
Cēsu Bertoldu viņš vairākkārt iebruka postīdams Igaunijā. Viņš krita 1212. g. Dabreļa pilī no
strēlnieka bultas, kad viņš, noņēmis savu bruņu cepuri no galvas, pārliecies pāri
apcietinājumiem, apsveicināja par savu draugu Cēsu mestru Bertoldu un viņam atgādināja
miera un agrākās draudzības vārdus.
Pāri citiem latviešu virsaišiem paceļas T ā l i v a l d i s. Viņš valda Beverīnā pār Trikātas
novadu. Vairākkārt viņš uzbrūk igauņiem un atsit viņu uzbrukumus. Blakām viņam par
Beverīnas vecākajiem minēti Dotis un Paiķis. Viņš karo arī ar leišiem. Ielauzdamies Trikātā,
viņi (1213. g.) sagūsta Tālivaldi līdz ar viņa dēlu Varibulu. To redzēdams, Rameķis,
Tālivalda otrs dēls, sapulcina latgaļus un kopā ar Cēsu Bertoldu dzenas pakal leišiem. Tie
bēg, pie kam Tālivaldis no viņiem izmūk un pārnāk mājās, desmit dienas maizes neēdis. Viņu
nežēlīgā kārtā nogalina igauņi (1215. g.). Trikātā nonākuši, viņi Tālivaldi uziet pirtī. Tie viņu
saķer un dedzina dzīvu pie uguns, prasīdami, lai viņiem uzrāda savu naudu. Kādu daļu viņš
uzrāda; bet, ja tie vēl viņu dedzina, tad viņš liedzas to darīt. Igauņi to cepina pie uguns, līdz
tas izlaiž garu. Tālivalda dēli, Rameķis un Druvvaldis, atrieba igauņiem uz visbriesmīgāko.
Sapulcēdami latgaļus, viņi kopā ar vāciem un lībiešiem atkal un atkal iebruka Igaunijā,
laupīja un kāva, nežēlodami ne sievas, ne bērnus. «Un notika, ka Tālivalda dēli turēja jau
vairāk par simtu, kurus bija savu tēvu atriebdami nokāvuši, vai nu dzīvus sadedzinādami, jeb
vai citādi kā mocīdami, izņemot neskaitāmi daudz citu, kurus latgaļi ikkurš katrs sevišķi bija
nokāvuši kopā ar vāciešiem un lībiešiem.»
4) VIETĒJO TAUTU KULTŪRA. Par iedzimto tautu kultūru hronika maz stāsta. Tomēr
tas ir redzams, ka Livonijas iedzīvotāji, vāciem ienākot, nestāv uz gluži zemas attīstības
pakāpes. Tie nodarbojas ar zemkopību. Druvu un bišu koku dēļ izceļas starp Autines
latviešiem un bruņiniekiem nopietna sadursme. Redzams, ka latviešiem nav sveša biškopība.
Tālāk minama lopkopība. Vācieši kādā kara gājienā iegūst no lībiešiem 4000 liellopu un vēl
vairāk zirgu. Jūrmalnieki nodarbojas ar zvejniecību. Kursi var uz jūras ar vāciem sekmīgi
cīnīties. Livonijas iedzīvotāji stāv ar citām tautām tirdzniecības sakaros. Zemgaļiem ir pie
Lielupes osta, ko uz Dītriha priekšlikumu pāvests slēdz; vēlāk, kad dibināta Rīga, tirgotāji

21
vienojas, ka katrs, kas iedrošinās tirgošanās dēļ zemgaliešu ostu apmeklēt, zaudē mantu un
dzīvību. Notika maiņu tirdzniecība. Bet, ka arī nauda nav Livonijas iedzīvotājiem sveša,
redzams no tā, ka tiem dažkārt uzliek naudas sodus. Naudas vietu izpilda pa reizei oseringi
(ausu gredzeni).
Vietējām tautām ir savi vecākie, kungi, ķēniņi (reges), kas valda pār zināma apgabala
iedzīvotājiem un tos vada karā. Lai izšķirtu svarīgākas lietas, notur ļaužu sapulces. Par
apcietinājumiem der koka pilis, kas uzceltas nepieejamās vietās, no vairāk pusēm ūdens
apņemtos pakalnos, koka sētu apkārt. Par ieročiem der stopi un vāles.
Pavisam trūcīgas ir hronikas ziņas par vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. Uzejam retas
piezīmes, kas norāda uz viņu ticību. Vironijas tuvumā (Igaunijā) ir kāds kalns, apaudzis jauku
mežu. «Pēc iedzimto izteikuma, tur dzimis lielais sāmsaliešu dievs, kuru sauc par Tarapitu,
un tad aizlaidies uz Sāmsalu. Un viens priesteris gāja un apcirta viņu dievu tēlus un noģīmjus,
kas tur bija uztaisīti.» Tautas sapulcēs ar burvību izzin dieva prātu. Pirms Turaidas lībieši
galīgi nolemj Dītrihu ziedot saviem dieviem, viņi ved zirgu pār šķēpu; bet zirgs ceļ pār to
dzīvības kāju.
Burvis liek noslaucīt zirga muguru, jo tur varbūt sēžot kristīgo Dievs. Zirgs ceļ atkal
dzīvības kāju papriekšu, un Dītrihs paliek dzīvs. Imeras latvieši burdami izzin, vai tiem
pieņemt krievu vai latīņu kristību. Par norādījumu uz kaut kādiem mākslas sākumiem varētu
uzskatīt piezīmi, ka kursi pie Rīgas sadedzinājuši savus kritušos biedrus ar gaužām gaudām,
dziedājuši, kā domājams, raudu dziesmas. Rakstīdams par cīņām ap Tērbatas pili, hronists šā
raksturo dažādās tautas: «Visi pārlaida naktis, bez miega: lībieši ar latgaļiem brēkdami un
sizdami zobenus un zirogus vienu pret otru; vācieši ar sietiņu un stabulēm un citiem mūzikas
rīkiem, krievi ar saviem mūzikas rīkiem un savu brēkšanu.» Arī vēlāk no vācu puses iedzimto
dziedāšana daudzkārt apzīmēta par brēkšanu.
5) VĀCU ATNESTĀ KULTŪRA. Ienācēji tūliņ ķērās pie dažādiem pārgrozījumiem un
jaunievedumiem, un jau ar to, ka Livonijā sāka darboties cilvēki ar Rietumeiropas kultūru, tā
sāka še ieviesties. Vispirms kara mākslā ienācēji bija pārāki par iedzimtajiem, un ir
saprotams, ka Viestars to gribēja no viņiem piesavināties. Aizsargāšanās vācu celtajās mūra
pilīs bija kaut kas cits nekā vietējo nodedzināmās koka pilīs. Cik maz iedzimtajiem, vāciem
ienākot, bija jēgas par mūra būvēm, redzams no tā, ka zemgaļi pirmo Livonijā (Ikšķilē)
uzcelto mūra pili gribēja virvēm ievilkt Daugavā.
Vācu celtajās pilīs, baznīcās, Rīgas namos vietējie iedzīvotāji redzēja Vakareiropas
celtniecības paraugus. Kā tāds minama Doma baznīca Rīgā, kas tautas dziesmās dēvēta par
Māras baznīcu. Ar šīm būvēm saistījās arī kādi paraugi glezniecībā un tēlniecībā. Baznīcās
mēdza būt svētbildes un svēto tēli. Izlaupīdami Jersiku, vāci (1209. g.) paņem līdzi arī krievu
baznīcu zvanus un svētbildes. (Redzams, ka Livonijas iedzīvotāji ar šādām lietām pa kādai
daļai bija iepazinušies arī no krieviem.) Pēc Bertolda nāves projām aizbraukdami, sakši bija
iegriezuši kādā koka zarā it kā cilvēka galvu; lībieši to, turēdami par sakšu dievu, uz kopā
sapītiem koka gabaliem laida pa Daugavu pakaļ aizejošiem sakšiem.
Uz vietējo tautu gara pasaules pilnīgu pārgrozību izgāja kristīgā mācība. Garīdzniecība
vienā otrā gadījumā uzņem ceļus, lai tautai patiesi tiktu tuvu. Tiek uzaudzināti sludinātāji no
tautas vidus. No ciešas, pastāvīgas satiksmes ar vietējiem iedzīvotājiem vērojams, ka arī daži
vācu tautības priesteri (piem., Alobrands) pratuši viņu valodas. Pie dievkalpojumiem pieder
dziedāšana instrumenta pavadībā. Šī māksla izglābj Beverīnas pili no igauņu uzbrukuma.
Ņem palīgā arī dramatisko mākslu, lai ļaudis iepazīstinātu ar kristīgas ticības mācības saturu.
Rīgā 1205. gada ziemā uzved praviešu izrādi; klātesošiem pagāniem un jaunatgrieztajiem
caur tulku jo smalki izskaidro izrādes saturu. Dideana kareivjiem uz skatuves ar vilistiem
kaujoties, skatītāji lībieši sāk bēgt, bet viņus atsauc atpakaļ. Tādā kārtā iedzimtie dabū
noskatīties arī vidus laiku mistērijās.

22
 6) IESPAIDS UZ TAUTAS GARU. Atnestās kultūras iespaids nebija tik liels, ka no tā
būtu radušies tautā pavisam jauna veida dzejdarbi. Nav tolaik sacerēto tautas gara mantu
starpā ne bruņinieku romānu, ne leģendu, ne garīgu dziesmu. Tomēr tautas garīgā pasaule un
līdz ar to viņas notēlojumi zināmā mērā pārveidojās. Kā pārgrozījās visa gara mantu kopība,
tas tagad nav nosakāms. Domājams, ka kāda daļa no tām pilnīgi pazuda, īpaši tā daļa, kas
nemaz vairs nesaskanēja ar jaunajiem apstākļiem; pie tās būtu varējušas piederēt
varoņdziesmas, varbūt arī varoņepa sākumi. Jauni sacerējumi nāca klāt. Īpaši pasakas, kas
vispār ir vairāk tautu kopīpašums, dabūja ar jaunajiem ienācējiem papildinājumus. Ap katru
jaunu nodibinājumu latviešu zemē saistās jaunas teikas. Par satiksmes centru kļūst Rīga, kas
nu tiek bieži vien minēta tautas mutē, aplūkota teikās, apdziedāta dziesmās. Rīgas skaistumu
latvietis izskaidro no sava viedokļa; to darina vidzemnieku sūra vara, pakavoti kumeliņi vai
arī kurzemnieku tīra maize. Arī senajās saulteikās dabū reizēm Rīga savu vietu. Pērkonam
ducinot, Rīgas meitām jāsaņem paladziņi; Saules precinieki jāj viņpus Rīgas, kumeļiem
zviegtin zviedzot. Minētas arī citas pilsētas (Valmiera, Cēsis u.c.). Tautas liktens un cerības
izsakās teikās par nogrimušām pi1īm, kas ce1sies augšā, atminot viņu vārdus. Turpmāk
attē1ojas tautas gara mantās visa feodālā pasaule ar viņas kungiem, kas dažkārt sakūst kopā
ar Velna tēlu, muižkungiem, ko vēlāk sastop apakšzemē par zirgiem, vagariem, kam ellē
kājas karājas, muižu darbiem, bāru bērniem, asarotām tekām. Arī baznīcas iekārta veido
zināmā virzienā tautas dzīvi un garu. Gada gaitā iezīmējas svētku dienas, ar kurām saaug
zināmas ieražas, kas izsakās dziesmās. Visplašāko vietu še ieņem Jāni; sava daļa še arī
Ziemsvētkiem, Metenim, Lieldienām, Jurģiem, Miķeļiem un citām dienām. Dievs pieņem
arvienu vairāk kristīgā Dieva veidu. Laimas vietā dažkārt stājas Māra, attīstās kaut kas no
Māras kulta. Latviešu gara dzīvē laiž arvienu stiprākas saknes kristīgās ticības elementi, kas,
tautas ārējai dzīvei sašaurinoties, to zināmā mērā padziļina.
L i t e r a t ū r a. Latviešu Indri ka hronikas oriģināls uzņemts krājumā: Scriptores rerum
Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv–, Esth– und
Kurland. I. Bd. Riga u. Leipzig 1853. Hronika pārdrukāta pēc J. D. Grubera 1740. g.
Frankfurtē un Leipcigā klajā laistā izdevuma: Origines Livoniae sacrae et civilis.
Pārdrukājumu sagatavojis A. Hansens. Latīņu oriģinālam nostādīts blakām vācu tulkojums,
pielikts priekšvārds, paskaidrojumi, dažādas piezīmes. – Cits, zinātniski vērtīgāks, izdevums
ir 1874. g. Hanoverā iznākušais V. Arnta sagatavotais: Heinrici Chronicon Livoniae, kas
uzņemts edicijā Monumenta Germaniae historica. – Pēc šī izdevuma M. Siliņš sniedzis savu
tulkojumu: Latviešu Indriķa hronika. Rīgā 1883. – Hronikas saturu bagātīgi izmantojis J.
Krodznieks savos rakstos: Iz Baltijas vēstures. I. daļa Rīgā 1912. II. d. 1913. g., tāpat savā
Latvijas vēsturē; to pašu dara arī citi Latvijas senatnes vēsturnieki. – Uz hronikas pamata
sarakstīta monogrāfija ir V. Olava (Plutu Vija) Viesturs. Austrums 1892. g. – Dzejā hronikas
ziņas plašāk izlietojis Pumpurs savā epā Lāčplēsis, Rainis šī epa dramatizējumā Uguns un
Nakts. Piesliedamies hronikas ziņām, G. Merķelis sacerējis savu dzejisko tēlojumu vācu
valodā Wanems Imanta, kas tulkots arī latviski. Šī tēlojuma dramatizējums ir Ād. Alunāna
Mūsu senči. – Sīkāki uz hronikas ziņām pamatoti dzejojumi ir: Ausekļa Beverīnas dziedonis,
Tālivaldis važās, Plūdoņa Salgales Mada loms.

2. RĪMJU HRONIKA

1) Hronikas saturs
2) Latvieši
Savu nosaukumu hronika dabūjusi no sastādījuma veida: tā sarakstīta dzejā, ar atskaņām
(rīmēm) rindu galos. To dēvē arī par Ditleba Alnpekes hroniku, tāpēc ka vienā no atrastajiem
hronikas rokrakstiem atzīmēts šis vārds (Ditleb von Alnpeke). Tomēr tas varētu apzīmēt arī

23
hronikas norakstītāju vai īpašnieku. Šai pašā rokrakstā uzrādīts, ka tas rakstīts Rēveles pilī
1296. g. Sīkie kauju apraksti liek vērot, ka hronikas sastādītājs bijis bruņinieks, kas pats
kaujās piedalījies. Hronika sarakstīta vidus vācu izloksnē starp 1290. un 1296. gadu. Valoda
vietām dzejiski tēlojoša un (īpaši atskaņu dēļ) nav bez liekvārdības, atšķirdamās no Latv.
Indriķa hronikas vienkārši un noteikti vēstošā stila.
1) HRONIKAS SATURS. Hronikā aprakstīti notikumi Livonijā (Baltijā) no vācu
ienākšanas līdz 1290. g. Ziņas sniegtas arī par to laikmetu, kas ietilpst Latviešu Indriķa
hronikā, bet neatkarīgi no tās; tādā kārtā dažas no tās atšķiras, dažas to papildina. Plaši
aprakstītas vācu cīņas ar leišiem, ar kursiem, ar zemgaļiem.
L e i š i apvienodamies tika par stipru varu, ar ko vāci netika galā. Gribēdami leišu
uzvaras tieksmes aprobežot, vāci sarīkoja kara gājienu pret viņiem, bet tika pie Saules (1236.
g.) sakauti; še krita arī ordeņa mestrs Volkvins. Tai pašā laikā Livonijas zobenbrāļu ordenis
savienojās ar vācu ordeni. Par spēcīgāko vācu pretinieku kļuva leišu kunigs Mintauts
(Myndove). Gan viņš pazaudēja kauju pie Embotes (ap 1244. g.), kur vāci jau bija
nostiprinājušies. Bet, ieguvis mieru no vāciem ar to, ka pieņēma kristīgu ticību, un pa tam
savienojis un sastiprinājis leišu spēkus, viņš kopā ar kursiem ordeņa kara spēku gluži sakāva
pie Durbes (1260. g.). Pēc tam viņš atmeta kristīgu ticību, bet tika nokauts, pirms varēja
izvest baltu cilts savienošanas plānus. Mintautam stāv tuvu Lengvins, kas stingri apspiež
mazākos kunigus, karo ar ordeni, nonāk līdz Cēsīm. Arī turpmāk leiši ved nemitīgas cīņas ar
ordeni. Rīmju hronikas pēdējā nodaļā aprakstīts leišu uzbrukums Talsu pilij Mažaiķa vadībā.
K u r s i jau ap 1230. g. bija noslēguši ar Balduinu no Alnas līgumu, pēc kura tie pieņem
kristīgu ticību un maksā vāciem meslus. Kursu toreizējais virsaitis bija Lamekins. Viņi tomēr
vēl paturēja diezgan brīvības. Ciešākā atkarībā no vāciem viņi nāca vēlāk (ap 1242. g.), kad
viņi bija piespiesti padoties varai. Tūliņ pēc tam vāci dibināja (1244. g.) viņu robežās
Kuldīgu un ieņēma Embotes pili. (Teika vēsta, ka še valdījis virsaitis Indulis, kas mīlējis
bruņinieka meitu Āriju, tādā kārtā nākdams nesaskaņā ar pienākuma jūtām pret savu tautu.)
Pie Embotes Mintauts stājās pretī vācu varai. Kursi ilgāku laiku neizrāda nekādas pretošanās
zīmes. Tikai kaujā pie Durbes, redzēdami, ka kopā ar leišiem cīņa pret vāciem nav bez
izredzes uz uzvaru, viņi sāk pret tiem uzstāties. Ar leišu palīdzību viņi izdzen vācus no
Dzinteres pils (Apriķu novadā), ko tomēr drīz vāci ieņem atpakaļ; tāpat tie ieņem Aizputi. Lai
kursus sekmīgāki apkarotu, vāci salasīja lielāku kara spēku, iebruka kursu zemē un
nodedzināja Lažas, Merķes (Aizputes tuvumā) un Grobiņas pilis (1263. g.), līdzi paņemdami
gūstekņus un tos nometinādami Kuldīgas apgabalā. Vēl arī turpmāk kursi turējās vāciem
pretīm savās pilīs, kuru tiem bijis daudz; bet vāci neatlaidīgi viņus no tām izdzen, tā kā tiem
galvas sašķīda». Redzam tad drīz vien, ka kursi ir pievienoti ordeņa pulkiem, tā Griezes pi1i
nodedzinot (1265. g.).
Z e m g a ļ i ir starp Baltijas iedzimtajiem visdūšīgākie, kas izrāda vāciem vissīkstāko
pretestību un visilgāk uztur savu patstāvību. Gan ordenis iebrūk viņu zemē un tos piespiež
maksāt meslus (ap 1250. g.). Izdevīgā brīdī, kad leiši (zemaiši) iebrūk Kurzemē, zemgaļi
padzen savus soģus (1259. g.). Viņus uz to skubina Zabis, dodams padomu, lai neatņem
nevienam soģim; mantu, bet jauj tiem aiziet projām sveikiem veseliem. Ordeņa mestrs nu
uzbrūk zemgaļiem, bet izcīnās ar tiem pie Tērvetes bez panākumiem. Kad zemgaļi pēc tam
sakāvuši ordeni, tas dibināja (1266. g.) Jelgavas pili un no turienes postīdams staigāja pa
Zemgali. Bet še to atkal sakāva. Mestrs Valters tad salasa lielākus spēkus un ieņem Tērvetes,
Mežotnes un Raktes pilis (1272. g.) . Tad zemgaļi slepeni apspriedās un atņēma vāciem
Tērveti atpakaļ. Viņu vidū parādījās varonīgs vadonis: Nameisis jeb Namejs (Nameize). Pa
daļai atsvabinājies no ordeņa savā zemē, viņš iebruka Vidzemē un sakāva ordeņa spēkus
(1280. g.). Kad Tērvete bija piespiesta padoties un derēt ar vāciem mieru, Namejs piedalījās
leišu kara gājienā uz prūšiem, no kurienes vairs nepārnāca. Vāci sāk arvienu vairāk

24
nostiprināties Zemgalē. Viņi tur uzceļ Kalna muižas pili. Zemgaļi paši nodedzina Tērveti un
aiziet uz Rakti; bet bruņinieki viņus no Kalna muižas joprojām apkaro. Vēl zemgaļi sekmīgi
uzbrūk Rīgai (1287. g.), gluži sakauj ordeni pie Ikšķiles, iebrūk ar leišiem Vidzemē (1288.
g.). Bet pa tam vāci posta viņu zemi. Pēdīgi zemgaļi paši atstāj Dobeles un Raktes pilis, tās
nodedzinādami. Viņiem paliek tikai Sidrabene. Arī še vāci viņus spaida. Tad zemgaliešus tur
dzirdēja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu, ko dziedāja Dobelē un Raktē.»
Lielākā daļa zemgaļu aizgāja no Sidrabenes uz leišiem, bet citi padevās vācu gūstā; tos
atveda un nometināja izpostītajā Jelgavas apgabalā. Tas notika 1290. g. Ar to visa Livonija
(Baltija) bija vācu varā.
2) LATVIEŠI. Par latviešiem (latgaļiem) Rīmju hronikā tikai dažas piezīmes. Nav viņiem
še ierādīta nekāda patstāvīga loma. Runājot par to, kā Kaupa pieņem kristīgu ticību, minēts,
ka tas latviešiem (tāpat igauņiem, leišiem un sāmsaliešiem) bijis grūti dzirdams. Turpmāk
vienumēr latvieši stāv vācu pusē kā viņu kara biedri. Hronika min latviešus (un lībiešus) kā
meslu maksātājus vāciem jau Bertolda laikā. Pirmais zobenbrāļu ordeņa mestrs Vinne ceļ
Cēsu pili latviešu aizsardzībai. Cēsu pilī mestrs ieliek kādu no Zozatas (pēc Latv. Indriķa
hronikas Vigbertu) «latviešu bērniem par palīgu un apmierināšanu». Vēlāk mestrs viņu atrod
par nederīgu un atlaiž, par ko viņš mestru nogalina un tiek savukārt sodīts ar nāvi. Latvieši,
kas Latv. Indriķa hronikā stipri atšķiras no lībiešiem, stāv šiem Rīmju hronikā pastāvīgi
blakus kā vācu biedri. Kopā viņi cīnās pret igauņiem, leišiem, kursiem, sāmsaliešiem,
zemgaļiem, krieviem. Par viņiem min, ka viņi labprāt grib palikt pie kristīgās ticības un ka
viņi cīnās dūšīgi kā lauvas. Vēlāk redzam viņiem piebiedrotus vēl arī igauņus.
Hronikā uzejam raksturīgas piezīmes par latviešu ieražām. Par viņiem sacīts: «Šiem
pagāniem gudrs paradums: tie reti kad dzīvo viens pie otra kopā, bet iemetas savrup pa dažu
labu mežu; viņu sievas ērmoti izskatās un nēsā savādas drēbes; tās jāj, kā viņu tēvi jāj. Viņu
kara pulkam liels spēks, kad to savāc kopā.»
Dabūjam Rīmju hronikā ziņas arī par latviešu karogu. Namejam Vidzemē iebrūkot, nāk
ordenim palīgā no Cēsīm kāds zobenbrālis ar kādiem simts vīriem. «Tie smuki glīti gāja turp,
ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu, pa tagadējai cēsinieku paražai. Bet Cēsis, tā
sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj
gluži kā vīri. Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt.»
L i t e r a t ū r a. Rīmju hronikas oriģināls izdots krājumā: Scriptores rerum Livonicarum.
I. Bd. Riga und Leipz. 1853. Vinas tituls: Ditleb's von Alnpeke Livlandische Reimchronik,
enthaltend der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht. Izdevumam par pamatu
L. Bergmaņa manuskripts, dabūts no Irvovas 1797. g., pirmoreiz iespiests 1817. g.;
papildinājumiem izlietots Heidelbergā atrastais manuskripts. Iespiedumam 1853. g. izdevumu
sagatavojis Landzes mācītājs Kalmeiers (Kallmeyer), pielikdams ievadu, paskaidrojumus. –
Latviešu tulkojumu sniedzis M. Siliņš: (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika. Rīgā 1893.
Hronikas vēsturiskos datus izmantojuši Rainis savā traģēdijā: Indulis un Ārija, 1911. g.,
Akuraters lugā Viesturs, 1920. g.

II. BURTNIECĪBA

Burtniecība aptver tos valodā ieveidotos gara darbus, kas tautā radušies, attīstījušies un
ilgāku laiku uzglabājušies bez rakstu palīdzības. Tos dažkārt nosauc arī par tautas gara
mantām, tautas tradīcijām, folkloru (no angļu folklore – tautas zinātne). Burtniecības
atsevišķo darbu izcelšanās laiks nav cieši nosakāms. Tas vērojams pēc dažādām iezīmēm: pēc
pieminētiem notikumiem, priekšmetiem, tēlotām ieražām, dzīves, lietotiem vārdiem, valodas
formām utt. Nav nosakāms arī zināma burtniecības darba sacerētājs. Tas pilnīgi nozūd tautas
vairumā, nevar no tā attālināties ar sevišķu īpatnību; darbiem, kas sevī ietvertu no vairuma

25
atšķirošos sacerētāja savādību, jāpazūd aiz tā iemesla, ka tos citi neuzņemtu un neuzglabātu.
Pie zināma darba nav arī strādājis tikai viens sacerētājs: tas sastādījies no elementiem, ko
snieguši vairāki; no mutes uz muti pārejot, to vairāki veidojuši. Tādā kārtā tautas gara mantas
padotas pastāvīgām pārgrozībām: katrs jauns teicējs vai dziedātājs var no sevis ko pielikt,
atņemt, pārgrozīt. Zināma sacerējuma pirmatnējais veids nav vēlāk nosakāms.
Tautas gara mantas c e ļ o n o v i e t a s u z v i e t u; tās izplatās visās malās, kur runā
to pašu valodu. Tās neapstājas arī pie zināmas valodas robežām, bet pāriet no tautas uz tautu.
Sevišķi tas sakāms par tiem sacerējumiem, kam stāstošs raksturs: latviešiem pazīstamās
tautas pasakas ir vairāku tautu kopmanta; vismaz tie paši pasaku elementi un motīvi uzejami
vairākās tautās. Mazāk izplatās darbi, kas dabūjuši noteiktu dzejas veidu, ietērpti noteiktā
pantmērā, kaut arī še, īpaši episkajā dzejā, motīvi pāriet no tautas tautā. Vienādības vairāku
tautu gara darbos var celties vēl arī no tā, ka tās mantotas no kopējas pirmtautas vai arī ka tās
radušās vienādā attīstības gaitā. Zināmi elementi un motīvi sastopami visu indoeiropiešu
tautu dzejā, daži pārnākuši latviešu tautas dzejā no slāvu–baltu tautu un vēl daži no baltu
tautu kopdzīves laika. Bet tiešiem pārņēmumiem še galvenā loma, arī to radniecīgo tautu
starpā, kas cēlušās no vienas koptautas.
Salīdzinādams lielāku skaitu latviešu un leišu tautas gara mantu, Lautenbahs atradis 37
kopējas dziesmas, 200 kopējus sakāmvārdus, 136 kopējas mīklas. Attiecībā uz latviešu tautas
mīklām Bīlenšteins dabū šādu iznākumu: 20 proc. leišu valodas pētnieka A. Sleihera sakrātu
leišu miklu (krājumā pavisam 241 m.) pilnīgi saskan ar viņa (Bīlenšteina) sakrātajām latviešu
mīklām (krājumā 100(mīklu), 20 proc, leišu mīklu ir ar latviešu mīklām stipra vienādība,
pārējās 60 proc 42 sacerētas tādā garā, kā tās, latviski pārtulkotas, latvietis uzlūkotu par
savām; 67 proc. Videmaņa sakrātu lībiešu mīklu (pavisam 156 m.) un 27 proc. tā paša
zinātnieka sakrātu igauņu mīklu (pavisam 423 m.) saskan ar latviešu mīklām. Profesors P.
Smits norāda, kā varoņa dzimšana no ķēves, kā par to stāsta latviešu Kurbada teika, uzejama
arī serbu, zviedru, vācu pasakās, kā Lāčadēlam līdzīgs varonis tēlots arī serbu, vendu, vācu
pasakās. – Jaunākā laikā klajā nākušie tautu tradīciju krājumi veduši pie atziņas, ka senatnē
ne tik visai spilgti nomanāma tautu raksturu atšķirība un dzejas īpatnība. Burtniecības
pētījumus izdara, ņemot par pamatu vairāku tautu tradīciju krājumus. Tādus pētījumus, kur
piegriezta vērība arī latviešu folklorai, starp citiem, cēluši gaismā Bekels (Bokel) par tautas
dzeju, Būhers par darba dziesmām, Antijs Arne par pasakām un par mīklām (sk. literatūru pie
attiecīgām nodaļām). Senās dzejas aplūkotājs Arturs Bonuss saka (Zur Biologie des Rātsels
1907, 212. lpp.): Ar to, ka kādas tautas mākslas literatūra daudz vairāk uzrāda šīs tautas
rakstura savādību nekā tautas dzeja, saskan daudzkārtējs novērojums, ka tautas literatūra
(burtniecība) savās pirmatnīgās formās mums visur parādās par kopēju mantu. Liekas, ka šī
dzeja piederētu laikam pirms tautu saskaldīšanās. Burtniecībai piemīt kaut kas
internacionāls... Tā, piemēram, tikko pazīst īsti nacionālas, nemaz ne patriotiskas skaņas. Tai
piemīt kaut kas vispārcilvēcisks.
Tomēr zināmas tautas gara mantās redzama arī šīs t a u t a s ī p a tn ī b a. Tā parādās
pārņēmumu izlasē: top pārņemts tikai tas, kas atrod atbalstu šīs tautas dzīvē un saskan ar
viņas raksturu; tā parādās šīs tautas pašas izdomājumos, kuri šā vai tā papildina pārņēmumus;
tā parādās pārņemtās vielas pārstrādājumā un vispār satura izveidojumā pēc savām
sevišķajām īpašībām un spējām.
Burtniecības s ā k u m i sniedzas tautas pirmatnē. Nav tur vēl izšķirami dažādi dzejas
veidi; tur sastopama dažādu dzejas veidu kopība jeb sinkrētisms. Tas sniedzas vēl tālāk:
sinkrētiskas tur arī dažādās mākslas un dažādie gara dzīves veidi. Dejā, rotaļā, dievkalpojumu
ieražās (kultā) savienojas teatrāliskas, mīmiskas, ritmiskas kustības ar dziedātiem
izsaucieniem un vārdiem, lai izsacītu jūtas, vēlējumus, atziņas. Še ir ne vien liriskas, episkas
un dramatiskas dzejas, arī ne vien dzejas, mūzikas, skatuves mākslas, bet arī vispār reliģijas,

26
mākslas, zinātnes dīgļi.
Turpmākā attīstība izšķiro dažādas gara darbības, mākslas, dzejas nozares. Latviešu
burtniecībā izšķirami sekojoši sacerējumu veidi: 1) dziesmas, 2) stāstījumi, 3) mīklas, 4) īsi
izteicieni, 5) burvības vārdi. Visos šinīs sacerējumu un citos tradīciju veidos uzejami tautas
ticējumi (mīti), kuri savā kopībā aplūkojami sevišķi.

1. TAUTAS DZIESMAS

1) Vēsture
a) Latviešu tautas dziesmu vērtējumi
b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas darbi
c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem
d) Dzejas veids
2) Dzīve
a) Kas dziesmas dzied?
b) Kad dziesmas dzied?
c) Kur dziesmas dzied?
3) Saturs
a) Lietišķais saturs
b) Garīgais saturs
4) Izteiksme
a) Valoda
b) Gleznas
c) Pantmērs
5) Latvju Dainas
a) Izaugšana
b) Iekārtojums
c) Dzejisks darbs
d) Zinātnisks darbs
Tautas dziesmas ir tā burtniecības daļa, kas dziedot radusies un dziedot izplatījusies.
Dodot tiešu izteiksmi jūtām, tautas dziesmā nešķirami savienojas vārdi ar meldiju. Tas
sakāms sevišķi attiecībā uz viņas attīstības agrāko laikmetu. Vēlāk tiek dziesmas arī teiktas.
Bet arī šī teikšana nav gluži prozaiska, bet tiek izdarīta pacilātā, pusdziedošā balsī. Lielākai
dziedātāju kopībai mēdz būt sava teicēja, kas vienmuļīgā meldijā un parasti ātrākā taktī teic
priekšā vārdus, kurus visas dziedātājas, korī dziedādamas, atkārto. Kad divi puses savā starpā
sacenšas, viena otru apdziedādama, tiek acumirklī sacerētas jaunas dziesmas, kuras citā reizē
var atkārtoties. Kad uzaicina, lai dziesmas ceļ priekšā, tad saka, gan lai dziesmu dzied
(Dziedi, dziedi, māmulīte), gan lai dziesmu teic (Teic dziesmiņu, sērdienīte), gan lai dziesmu
stāsta (Stāsti dziesmas, māmuliņa). Sacerētās un dziedātās dziesmas satin kamolā vai noglabā
vācelē, no kurienes tās gadījumā šķetina, ritina, tecina. Tas viss norāda uz dziesmu
melodisku, vismaz ritmisku lietošanu.
Latviešu tautas dziesmas ir liriskas. Episku ir izzūdošs mazums, un tām pašām ir stipra
liriska pieskaņa; tās ir romances (ziņģes), kas pa lielākai daļai attiecas uz senajām precībām
(Ej, bāliņi, lūkoties) un kara gaitām (Es karā aiziedams). Romances, kas nav pieņēmušas
latviešu tautas dziesmu īpatnīgo veidu (Man tumšā naktī jāiet, Es stāv' uz augsta kalna), ir
jaunākā laika pārņēmumi un nav pievienojamas latviešu īstās tautas dzejas krājumam. Nav
uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nekādu pēdu no stāstošām varoņdziesmām, no tautas

27
epa. Ir daži varoņteiku pasākumi (par Lāčplēsi, Kurbadu, Iliņu), bet nav nevienas dziesmas,
kas kādu teikas daļu ietvertu dzejā. Tāpēc visi vēlākie mēģinājumi radīt latviešu tautas epu
palikuši bez sekmēm.
Rodas jautājums, vai latviešiem sava varoņepa nekad nav bijis jeb vai tas agrāk gan
viņiem bijis, bet vēlāk pazudis. Ir izsacītas domas, ka latvieši ilgajā kalpības laikā aizmirsuši
savus varoņus un dziesmas par viņiem. Tomēr šīs domas apšaubāmas. Ja latviešiem kādas
varoņdziesmas būtu bijušas, tad kādas dažas no tām būtu atrodamas arī tautā, no kurienes
jaunākā laikā celti klajā tik bagāti dzejas krājumi. Igauņi dzīvojuši vairāk gadu simteņus tais
pašos vēsturiskos apstākļos kā latvieši, un tomēr viņu vidū varēja atrast jaunākā laikā tik
daudz epa daļu, ka varēja sastādīt epu par Kalevipoegu. Tautas epa nav arī citām baltu
tautām, nav arī leišiem, lai gan viņi spēlēja ievērojamu lomu arī vēsturiskajā laikā, kurā
viņiem nebija iemesla aizmirst savu agrāko varoņdarbu apdziedājumus. Tautas epa trūkums
baltu tautās gan būs pa daļai izskaidrojams ar to, ka tās ilgus gadusimteņus dzīvojušas uz
vietas grūti pieejamos apgabalos un nav ņēmušas aktīvi dalību tautu cīņās.
Tautas atmodas laikmetā latviešu dzejnieku starpā cēlās domas radīt latviešu tautas epu.
Tautiskā apziņa un sajūsma par tautas pagātni pēc tā prasīja, tautas gara mantu visās malās
klajā nākošā bagātība deva šādam nodomam atbalstu. Ka arī pašos jaunākos laikos var
parādīties tautas epi, to pierādīja somi, kam 1835. g. (pilnīgā veidā 1849. g.) iznāca Kalevala,
kuru uz tautā atrastu epa fragmentu pamata sastādīja Lennrūts (Lonnrot), to pierādīja arī
igauņi, kam 1857. g. sāka iznākt Kreicvalda pa labai daļai no tautā atrastiem episkiem
dziedājumiem sastādītais Kalevipoegs. Par latviešu tautas epa sastādīšanu sāka nopietni
domāt Lautenbahs–Jūsmiņš. Viņš 1885. g. izdeva latviešu tautas dziesmu pantmērā sastādītu
nelielu dzejdarbu «Dievs un Velns, ko nosauca par latviešu tautas epa gabalu. Pēc tam (1888.
g.) iznāca Pumpura Lāčplēsis, kas bija apzīmēts par tautas epu. Lautenbahs šai gadījumā
aizrāda, ka Lāčplēsis kā latviešu tautas eps ieradies drusku par agru: par varoņlaiku stāstītās
teikas vēl tik kā krāj, latviešu mitoloģiju patlaban vēl pēta. Lautenbahs pats, kā redzams,
strādāja pie tautas epa. Tas tad arī iznāca 1891. g. ar nosaukumu Niedrīšu Vidvuds. Gan še
savirknēts liels daudzums latviešu teiku, kas celtas priekšā latv. tautas dziesmu pantmērā, bet,
ievērojot to, ka tam nav par pamatu nekādu tautā pašā atrastu dzejas veidā ietvertu varoņteiku
daļu, arī še nav iznācis tautas eps.
Ir iemesls pieņemt, ka kāds no latviešu tautas dzejas veidiem tomēr vēlāk no tautas izzudis
un nav atrodams mūsu uzrakstīto tautas dziesmu krājumos. Tās būtu R a u d a s, kuras kā sēru
dziesmas lieto miršanas un bēru gadījumos. Tās piemin A. Sterns savā (vācu valodā
sarakstītajā) pasaules literatūras vēsturē. Latviešu Indriķis vēsta par kursiem, ka viņi pie
Rīgas savus kritušos biedrus sadedzinājuši gaužām gaudām. Rīmju hronika stāsta par
zemgaliešiem, ka viņi pārspēti Sidrabenē dziedājuši to pašu gaudu dziesmu, ko Dobelē un
Raktē. Raudas sastopamas arī latviešu cilts biedros senprūšos un leišos (sk. Bokela Psych. der
Volksdichtung, 1906. g., 116. Ipp.). Tas viss atbalsta domas, ka arī latviešiem senāk bijušas
savas Raudas. Ka tās vēlāk izzudušas, varētu būt izskaidrojams ar to, ka kristīgie latvieši jau
kopš gadu simteņiem miršanas un bēru ceremonijās lieto kristīgās garīgās dziesmas.
1) VĒSTURE. Tautas dziesmas piederējušas pie latviešu tautas gara satura un pie latviešu
dzīvās rakstniecības sastāva vienumēr un visos laikos, kamēr vien latvieši dzīvo. Dažādās
pārmaiņas un dažādus attīstības posmus tad uzrāda: viņu vērtējums, viņu klajā celšana, viņu
sakari ar vēsturiskiem laikmetiem, viņu dzejas veids.
a) L a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u v ē r t ē j u m i dažādos laikos pilnīgi cits no
cita atšķiras. Agrākie spriedumi par latv. tautas dziesmām noliedz tām kaut kādu vērtību, pat
atrod tās par pretīgām, piedauzīgām. Pauls Einhorns, kas dzīvoja 17. g. simteņa pirmajā pusē,
par tām saka: «Paēdot un padzerot (latvieši) dzied tādas nejaukas, nekaunīgas un
vieglprātīgas dziesmas dienu un nakti bez mitēšanās, kā pats Velns tās nevarētu nejaukākas

28
un bezkaunīgākas sadomāt un priekšā celt.» – Hronists Kelhs 1695. g. (savā Livl. Historia)
liecina, ka latviešu prāts nesas uz dzejošanu, īpaši sievietes sacer dziesmas bez lielas
apdomas. Daudz dzied mirušo jeb veļu svētkos. Latvieši svinot arī trakulīgas dzīras
(bakhanālijas), «ko viņi pavada rīdami un plītēdami, bezkaunīgas dziesmas dziedādami un
vieglprātīgi trakodami. Šīs dziesmas viņš uzskata par atliekām no senākām mežonībām, no
kurām ļaudis būtu īsā laikā atradināmi, ja vien pareizi ķertos pie lietas. – V ē b e r s,
Hanoveras rezidents pie Pētera Lielā galma, pa Vidzemi 18. g. s. sākumā ceļodams, novēro
(Das veranderte Russland) pie igauņu un latviešu pļāvējiem nejauku bļaustīšanos un
klaigāšanu. Tās esot pagānu dziesmas, sacerētas bez atskaņām; ļaudis neesot piedabūjami tās
aizmirst. – Arī V e c a i s S t e n d e r s latv. tautas dziesmas atrod par apkarojamām. Gan
viņš tās (savā gramatikā 1783. g.) uzskata par latviešu dzejas sākumu un tās savā pirmatnējā
vienkāršībā pielīdzina seno vācu bardu dziesmām. Viņš tās tur par ļoti vecām, par mantojumu
no pagānu laikiem. Vairāk viņam patīk Jānu dziesmas. Ar gandarījumu viņš atzīmē, ka šīs
rupjās dziesmas Kurzemes vairāk apgaismotos apgabalos iet mazumā. Viņš tās nosauc par
blēņu dziesmām un, lai sekmētu viņu izskaušanu, sacer savas «jaunas ziņģes», ko likt viņu
vietā.
Tomēr Stendera laikā sāk pamatīgi pārgrozīties uzskati uz latviešu tautas dziesmām un
tautas dzeju vispār. Tas notiek, Eiropas kultūrai citu virzienu ņemot. Pretī vienpusīgiem prāta
apgaismošanas centieniem sāka uzsvērt cilvēka jūtu dzīvi, pretī civilizācijai dabu, pretī
izsmalcināto aprindu izglītībai nemācīto cilvēku dabisko vienkāršību un nevainību. Jaunajiem
uzskatiem deva spēcīgu un pārliecinošu izteiksmi Žans Žaks R u s o (1712.–1778. g.). Visu,
kas augsts un cienījams, nu sāka meklēt taisni kultūras neaiztiktās, dabai tuvu stāvošās tautās
un ļaužu šķirās. Līdz ar to iedzīvojās viņu gara pasaulē, viņu gara darbos. še tad nu cēla klajā
mantas, kas agrāk bija palikušas citiem apslēptas. Angļu dzejnieks P e r s i j s (Percy) izdeva
(1765. g.) zemākās tautas šķirās salasītas vecangļu un skotu dziesmas, kas grieza uz sevi
mācīto aprindu vērību ne vien Anglijā, bet arī citās zemēs. Vācu dzejnieks H e r d e r s
salasīja dažādu, arī mazu un līdz tam laikam plašāk nepazīstamu tautu dziesmas un tās izdeva
zem nosaukuma Tautu balsis dziesmās (Stimmen der Volker in Liedern, 1778. g.). Še bija
vācu tulkojumā iespiestas arī dažas latviešu tautas dziesmas (to starpā: Kam, saulīte, vēlu
lēci, Vai tik vien labu ļaužu). Pie tam Herders pieved par latviešu tautas dziesmām dažus
spriedumus (Hamaņa, Hipeļa u.c.) no zinātniskiem izdevumiem. Pēc tiem latviešu tautas
dzeja ir īpatnīga, pieslēdzas dabai un zināmiem gadījumiem dzīvē. Tanī, novērojama tā pati
atjauta un griezīgā zobgalība, kas angļu ielu dziesmās. «Turpretim viņu mīlestības dziesmās
uzejama visa tā smalkjūtība, uz ko vedina iemīlējušās sirds kaites; viņi prot niecīgos,
neaizmirstamos blaku apstāklīšus, pirmos bērnišķos sirds aizkustinājumus tik izveicīgi
uzķert, ka viņu dziesmas dziji aizgrābj. – Kad 19. gadsimteņa sākumā izdeva pirmos nelielos
latviešu tautas dziesmu krājumus, tad par tām parādījās atzinīgas atsauksmes arī angļu
žurnālos, un starp viņu cienītājiem redzams slavenais vēsturisko romānu sacerētājs Valters S
k o t s.
Tagad sāk latviešu tautas dziesmas uzmanīgāk novērot, dziļāk izpētīt un cienīt arī pašā
Latvijā. Vispirms to dara vietējie vācieši, kuri še bija vienīgie, kam bija iespējams
piesavināties augstāku izglītību. Nodibinās , (1824. g.), gandrīz vienīgi no vācu tautības
mācītājiem, Latviešu literāriskā biedrība, pie kuras uzdevumiem pieder krāt un pētīt latviešu
tautas gara mantas. Kādā no šīs biedrības rakstu krājumiem laiž mācītājs K a t e r f e l d s
(1835. g.) klajā apcerējumu par latviešu tautas dziesmām. Viņš par tām saka: «Lai neviens
lepni nesmīn par baudījumu, ko sniedz latviešu tautas dziesmas. Tās gan ir vienkāršas,
neizglītotas tautas sacerējumi un kā tādi visur pazīstami. Bet daudzkārt maz nemākslotu
vārdu mums atver skatu sirdī, kas pilna siltu, dziju jūtu, uzdveš mums sirsnīgu grūtsirdību,
pacilā mūs ar nepārspējamu humoru un satīru, kas asām rīkstēm graiza arī paša vājības. – Pie

29
latviešu tautas dziesmu labākajiem pazinējiem un lielākajiem cienītājiem pieder B i t n e r s
(Būtner). Viņš zīmīgi tās salīdzina ar rasas pilieniem. «Kā rasa mežu ietērpj rasas uzvalkā un
arī gan nokaltušiem zariem var sniegt greznumu, tā dod dziesma latviešu dzīvei
apskaidrojumu, svinību, kādu, cik man zināms, šai apmērā nevar uzrādīt neviena jaunlaiku
tauta. – No ārzemniekiem, kas šai laikā pamatīgāk iepazīstas ar latviešu tautas dzīvi un gara
darbiem, minams ceļotājs K o l s. Viņš (1841. g.) atrod, ka latviešu valoda gan stāv uz
zemas attīstības pakāpes; bet tais arodos, kuros latvieši nodarbojušies, viņu valodas ģēnijs
uzrāda apbrīnojamu bagātību un pilnību, smalkumu un daiļumu. Dzirkstošās smilts, gurkstošā
sniega, sprakstošās uguns skaņa viss atrod atbalsi latviešu valodā. Latviešu dzejas gars tīri
lirisks, liriski idilisks. Pie tam šis dažādu tautu pazinējs liecina, ka Eiropā grūti atrast, otru
tautu, kas tādā mērā pelnījusi dziesminieku tautas vārdu, un otru zemi, kam vairāk piekristu
dziesmu zemes nosaukums, kā latviešu tautiņai un latviešu zemei. – Atsevišķi ar savu
spriedumu par latviešu tautas dziesmām stāv A. B ī l e n š t e i n s. Viņš atzīst to
etnogrāfisko, kultūrvēsturisko, valodniecisko vērtību, bet tura tās par niecīgām estētiskā ziņā.
Viņš saka: «Visa latviešu vēsture, viņu garīgā un tikumiskā izglītība ir tāda, ka viņu dzejas
estētiskā vērtība pēc vielas, gara un formas nevar būt nekāda lielā. Latviešiem trūkstot varoņu
laikmeta, nacionālu tautas teiku; viņu brīvība un ētiskā izglītība bijusi aprobežota; nav viņiem
bijis pamata sekmīgai attīstībai, materiālas labklājības un garīgas patstāvības.
Šie cittautiešu spriedumi par latviešu tautas dziesmām gan raksturīgi, bet tomēr nepilnīgi
un vienpusīgi, pa daļai nepareizi. Tie uzrāda vienu otru viņu zīmīgu īpašību un izsacīti pa
reizei ne vien ar labvēlību, bet arī ar sajūsmu par tām. Tomēr tie pamatojas tikai uz dažiem
piemēriem, un, ja arī dažam spriedējam bijis vairāk paraugu acu priekšā (Bitneram,
Bīlenšteinam), tad ar visu to viņiem tie palikuši katrs par sevi nodalīti, izmētāti, bez
organiska sakara ar dzīvi un savā starpā. Mums nav iespējams pareizi novērtēt neviena liela,
vispār atzīta senatnes dzejdarba, tuvāk nepazīstot viņu laiku dzīvi un uzskatus, ne Homēra
epu, neieskatoties grieķu mitoloģijā, teikās, tā laika apstākļos un dzīves veidā, ne Dantes
Dievišķās komēdijas, nekā nezinot par tiem cilvēkiem, par kuriem viņš dzied, un par
dzejnieka paša piedzīvojumiem un sabiedriskām attiecībām. Tāpat nevaram nodot pareizu un
pilnīgu spriedumu par latviešu tautas dziesmām, nepaturot acīs tajās atspoguļoto seno
latviešu dzīvi, ārējo un iekšējo. Tikai to ievērojot, šīs dziesmas ne vien pareizi sapratīs, bet arī
izsargāsies no tam, ka tās mēri ar svešu mērauklu. Tas notiek, ja, meklējot pēc latviešu tautas
dziesmu estētiskās vērtības, domā par varoņlaikmetiem, par nacionālām varoņteikām, uz kuru
pamata sacerēti tādi tautas epi kā Homēra darbi, Nibelungi, Gudruna. Šiem dzejdarbiem
latviešu tautas dziesmas, zināms, nevar līdzināties ne pēc vielas, ne pēc gara un formas. Viņu
pamats un saturs ir gluži cits: latviešu tautas dzīve. Un tā nav mazāk plaša un bagāta, kā
atsevišķi kara gājieni un viņu sarežģījumi. Še parādās ne miesīgs, bet garīgs spēks, ne kaujas
izveicība, bet darba tikums, ne pa brīžiem uzliesmojoša sirdība un drosme ienaidniekam
uzbrukt, bet pastāvīga uzcītība un sirdsskaidrība, ar grūtībām cīnoties, ne ārēji, bet iekšēji
pārdzīvojumi, ne miesīga, bet garīga varonība. Šīs īpašības gan nebūs zemāk stādāmas nekā
viņas, un latviešu tautas dziesmām, kas šīs ne mazāk daiļi ietver nekā citu tautu epi viņas,
nebūs mazāk estētiskas vērtības nekā viņiem epiem.
Pie tādas atziņas nāca, kad latvieši ķērās savas dziesmas savākt, sakārtot, apstrādāt. Paši
sevī nesdami, ko viņi dziesmās atrada, tie bija aizsargāti pie tām stāties ar prasījumiem, kuri
ir ārpus tām. Galvenais nopelns še K r i š j ā n i m B a r o n a m. Gluži vienkārša, bet
ģeniāla ir viņa doma, ka dziesmas savirknējamas, sekojot dzīves gaitai, cita pie citas, lai tās ar
savu iekārtojumu vien būtu saprotamas un sastādītu noslēgtu darbu. Lai arī še, labāka ieskata
dēļ, jāpazīst seno latviešu apstākļi, tomēr ar šādu dziesmu iekārtojumu vien mums nostājas
priekšā viņu dzīve, ar ko katra dziesma izceļas savā īstā nozīmē un pilnā daiļumā. Šādā kārtā
atklājas latviešu tautas dziesmu īstā būtība un arī tieši tauta pati nodod liecību par savām

30
dziesmām. Tā liecina (pēc Barona vārdiem), «ka dziesmas un dziedāšana ir viena no viņas
dārgākām gara mantām, ka dziesmas ir viņas sargeņģelis visās vietās un lietās, kas pavada
latvieti, no siltā mātes klēpja sākot, visos dzīves gadījumos, darbos un centienos, priekos un
bēdās, labās un ļaunās dienās; kas viņu māca un stiprina tikumos, rāj un šaus netikumos un
kļūdās; kas labo nerātni, žēlo un saudzē vājo, laipni rāda pareizo ceļu paklīdušam; kas viņu
kā uzticams, krietns pavadonis neatstāj cauru mūžu, līdz kamēr viņš guļas aukstā zemes
klēpī».
b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas un klajā celšanas darbi norisinās saskaņā ar viņu
vērtējumu. Kad tās tura par neievērojamām, pat piedauzīgām, tad, zināms, neviens necenšas
tās kopā lasīt un klajā laist. Ar tām cenšas citi iepazīties tad, kad ir norādīts uz viņu vērtību.
Arī pie šiem darbiem redzam vispirms stājamies sveštautiešus, sevišķi vāciešus, bet tos galā
vedam pašus latviešus.
Pirmā iespiestā latviešu tautas dziesma, cik līdz šim zināms, atrodama Tērbatas vēstures
profesora Fredericija Menija vēsturisku materiālu krājumā, kas iznācis Tērbatā 1632. g.
(Syntagma de origine Livonorum). Tā tur pasniegta ar visu meldiju un norādījumiem par tās
dziedāšanu. Dziesmas teksts sākas:
Turpmākie iespiestie latviešu tautas dziesmu paraugi uzejami J. Višmaņa poētikā (Der
unteutsche Opitz) 1697. g., tad Vecā Stendera gramatikas otrā izdevumā 1783, g.
Starp grāmatām, kurās sniegti kādi latviešu dzejas paraugi, atrodama arī jau minētā Vēbera
Das verānderte Russland (Frankfurt 1721). Pēc tam kad norādīts īpaši uz igauņu dziesmām kā
tādām, kurās ar maz sekmēm mēģināts ievest atskaņas, apcerētājs turpina: Šī pati īpašība ir
arī no šīs (t. i., igauņu valodas) pilnīgi atšķiramā vidzemnieku valodā (Lieflandische
Sprache), un turpmākā zemnieku ārija, ko man pasniedza kāds Vidzemes students, var
lasitājam dot mazu jēdzienu par zilbju kritumu un vārdu atskaņām:
Uzrakstītājs ir latviešu valodas nepratējs, un tāpēc daži vārdi sabojāti. Blakām pielikts
vārdisks tulkojums. «Es gribet Ehuweet...» tulkots: «Ich will gehn Als ein Einwohner Unter
euer Gebiet». «Kā jūs visse blaikan eest... » – «Da ihr alle neben einander gehet...» –
Uzzīmētā nav īsta latviešu tautas dziesma. Uz to norāda atskaņas, kuras ir ar vārdu
bojājumiem («Klausset sche Meitinge»). Ritums cik necik pieslēdzas latviešu valodas dabai
(sal.: Tūdalīn, tagadīn), lai gan tas nav latv. tautas dziesmu ritums. Paraugs ir improvizācija,
kas sacerēta pēc svešiem paraugiem, kam tad arī nav nekādas dzejiskas vērtības un
pastāvības. Interesants tas ar to, ka tas pieder pie visagrākiem uzzīmējumiem no tautas mutes.
Pirmie latviešu tautas dziesmu krājumi nāca klajā 19. gadsimteņa sākumā, 1807. g. Vienu
no tiem bija sastādījis Rūjenes (tagad rakstām Rūjienas. – Red.) mācītājs Bergmanis (Erste
Sammlung lettischer Sinngedichte, 238 dziesmas), otru Pakmares mācītājs Vārs (Palcmariešu
dziesmu krājums, 411 dz.). Turpmākajā gadā izdeva Bergmanis vēl otru dziesmu krājumu
(252 dz.). Viņš ar dažu biedru palīdzību bija salasījis dziesmas visvairāk Vidzemē (Rūjenes,
Valmieras, Cēsu, Dzērbenes apgabalos), bet arī Kurzemē. Priekšvārdā viņš norāda uz latviešu
tautas dziesmu nozīmi un uzaicina savus amata biedrus glābt no aizmirstības latviešu tautas
gara mantas. – Līdz ar Latviešu literārisko biedrību nodibinās (1824. g.) centrs latv. tautas
dziesmu krāšanas darbiem. Še pie tiem ķeras Krimuldas mācītājs (vēlāk profesors, bīskaps)
U l m a n i s. Viņš nodeva savus krājumus Kabiles mācītājam B i t n e r a m, kas tos
pievienoja saviem un izdeva (Latv. Lit. biedrības apgādībā) 1844. g. Še pavisam 2854
dziesmas no dažādiem Latvijas apgabaliem. Tās uzrakstītas, smalki novērojot teicēju valodu,
izlokšņu savādības. Apmēram puse no Bitnera dziesmu krājuma palika manuskriptā, ko vēlāk
izmantoja Barons. Latv. literāriskās biedrības krāšanas darbus turpināja A. B ī l e n š t e i n
s. Tie stipri paplašinājās un veda pie lielākiem panākumiem. Izdodamajam krājumam bija
jāaptver ap 10000 dziesmu 4 burtnīcās. No tā iznāca tikai 2 burtnīcas (1874. un 1875. g.) ar
4793 dziesmām.

31
 Latvieši paši sāka savas dziesmas uzrakstīt tautas atmodas laikmetā. Jura Alunāna izdotajā
rakstu krājumā «Sēta, daba, pasaule» (1860. g.) J. Z v a i g z n ī t e iespiež vairāk simtu
latviešu tautas dziesmu līdz ar apcerējumu par tautas dziesmām. Valdemārs aizrāda uz
latviešu pašu pienākumu krāt savas dziesmas; viņa izdotajās «Pēterburgas Avīzēs» iespiests
(1864.g.) krājumiņš sūreniešu dziesmu; viņš vēlāk (1878. g.) ierosina Maskavas latviešu
starpā domas izdot krājumu daiļāko tautas dziesmu priekš latviešiem. Tomēr pirmie latviešu
pašu sastādītie tautas dziesmu krājumi iznāca krievu izdevumos un priekš krieviem. Par savas
kultūras patstāvību pret Baltijas vāciešiem cīnoties, latviešiem arī še, kā vispār, bija
jāatbalstās uz krieviem. Pirmo tādu krājumu izdeva J. S p r o ģ i s, pareizticībā pārgājis
latvietis, piedaloties pareizticīgo priesteriem un pabalstu izgādājot Viļņas mācības apgabala
kuratoram. Krājums iznāca 1868. g., aptverdams 1857 dziesmas, kas iespiestas krievu
burtiem, ar tulkojumu blakām un ar ievadu krievu valodā. – Līdzīgu latviešu tautas dziesmu
krājumu, tāpat iespiestu krievu burtiem, ar tulkojumu un ievadu krievu valodā sastādīja B r ī
v z e m n i e k s–T r e i l a n d s Maskavas dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas
biedrības uzdevumā. Krājums, kas aptver 1118 dziesmas, iznāca 1873. g. un bija tikai zieds
no tiem darbiem, kas ar to bija sākti. Maskavas zinātniskā biedrība bija apņēmusies pamatīgi
izpētīt latviešu gara dzīvi un šai lietā par galveno darbinieku izredzējusies Brīvzemnieku,
kurš ar lielu uzcītību un sirsnību ķērās pie darba. Viņš izsūtīja uz visām pusēm
uzaicinājumus, rakstīja laikrakstos uzsaukumus, lai krāj un viņam piesūta latviešu tautas gara
mantas; viņš apceļoja Latviju, iesaistīja personīgi un vēstulēm simtiem sakaru, lai šo lietu
veicinātu. Sakustējās tad arī latviešu tauta visās malās un visos slāņos, lai celtu klajā, kas vien
no senatnes gara mantām viņā vēl bija atrodams. Pagāja vēl laiks, kamēr panākumi tika
redzami, bet latviešu gara mantu uzrakstīšanas, krāšanas un kārtošanas darbi vairs nenorima,
līdz tie bija sasnieguši zināmu noslēgumu. Latvijā pašā nodibinājās centri un iznāca
izdevumi, kas apmierināja gan zinātnieku, gan plašākās publikas prasības pēc latviešu
senatnes dzejas. Ā r o n u M a t ī s s izdeva uz Trešajiem latviešu dziesmu svētkiem daiļāko
un kodolīgāko latviešu tautas dziesmu krājumu pašu latviešu lietošanai (Mūsu tautas
dziesmas, 1888. g.). Pie Rīgas Latv. biedrības nodibinājās Zinību komisija un pie Jelgavas
Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa, kas krāja, kārtoja, laida klajā latviešu gara mantas;
pirmā izdeva tautas dziesmu krājumu 1889. g., otrā garākas tautas dziesmas, Tautas dziesmu
virknes, 1890. g. Līdz tam laikam dziesmu krāšanai gandrīz nemaz neizmantotu Latvijas stūri
ievēroja E. Volters, izdodams krievu ģeogrāfiskās biedrības apgādībā krājumu Latgalē
(Vitebskas guberņā) salasītu latviešu tautas dziesmu latgaliešu (augšgaliešu) izloksnē.
Latviešu tautas dziesmas galīgi nokārtoja K r i š j ā n i s B a r o n s savā priekšzīmīgi
sastādītajā darbā Latvju Dainas. Še viņš iestrādāja visu milzīgo latviešu tautas dziesmu
krājumu, visas dziesmas, kas kaut kur bija iespiestas vai uzrakstītas. Viņam tika nodoti visi
lielākie manuskriptu krājumi: Bitnera, Bīlenšteina, Brīvzemnieka u, c., daudz atsevišķu
krājēju uzrakstītās dziesmas; daudz nāca vēl klāt, pie darba strādājot. Pavisam gāja caur
Barona rokām 218000 dziesmu. No tām ir oriģināldziesmu ap 35000; citas ir atkārtojumi un
varianti. Tās ievietotas 6 daļās, 8 sējumos, no kuriem katrs (atskaitot astoto, plānāko, ar
nerātnām dziesmām) ap 600–1000 lappuses biezs. Pirmā burtnīca iznāca 1894. g., pēdējais
sējums 1915, g. Par materiālo pusi rūpējās H. Visendorfs; pateicoties viņa gādībai, iespiešanu
ar otro sējumu uzņēmās Pēterpils Zinātņu akadēmija. Ar veikli izkārtota reģistra palīdzību
Barons še uzrāda katras dziesmas uzrakstītāju, uzrakstīšanas vietu, izlietoto avotu (izdevumu,
manuskriptu), atzīmē katru atkārtojumu un variantu, lai tas arī atšķirtos tikai ar vienu burtu.
Nokārtojuma plāns ienes visā milzīgajā dziesmu daudzumā noteiktu skaidrību un dod
plašajam darbam sakarību un vienību. Tādā kārtā Latvju Dainas tikušas par latviešu
rakstniecības lepnumu un par vienu no visievērojamākiem darbiem folkloras laukā vispār.
c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem dod ieskatu viņu vecumā. Tā

32
kā latvieši bez savām dziesmām, tāpat kā bez savas valodas, nekad nav domājami, tad tanis
atspoguļojas visi viņu pārdzīvotie laikmeti. Mums tomēr acu priekšā tikai zināma daļa
latviešu tautas dziesmu, tā daļa, kas tautā uzglabājusies līdz jaunākajiem laikiem, kas
uzrakstīta un iespiesta mūsu tautas dziesmu krājumos un kas savienota kopā Barona Latvju
Dainās. Tikai par šīm dziesmām varam jautāt: Kādā laikā tās cēlušās? Cik tās vecas?
Atbildes stipri atšķiras. Vieni domā, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas pa
lielākai daļai mantojums no sirmās, neminamās senatnes. Tā domā Barons, uz to pusi sveras
arī Bīlenšteina domas. Citi turpretim ir tanī pārliecībā, ka latviešu tautas dziesmas ir samērā
jaunas. Krievu pētnieks A. Pogodins vēro, ka tās cēlušās pēdējos divi, trīs gadu simteņos.
Vēsturnieks Landers domā, ka visvecākās no tām radušās ne agrāk kā 18. gadu simtenī, liela
daļa 19. gs. sākumā. Šādām domām nostājas pretī profesors P. Šmits. Viņam liekas, ka taisni
pēdējos gadu simteņos būšot cēlušās Ļoti maz jaunu dziesmu. «Tautas dziesmas gandrīz
nepazīst ne Lutera ticības, ne jaunāko laiku kultūras augu, ne ūdens dzirnavu, ne jaunākās
māju ietaises, ne latviešu grāmatu, ar vārdu sakot, nekādu kultūras mantu, kas varētu
raksturot pēdējos divi, trīs gadu simteņus... Līdz ar Lutera ticību še nodibinājās arī grūtie
vergu laiki, kādi nekur pasaulē nav bijuši noderīgi dziesmu sacerēšanai.»
Ir daudz liecību, ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas ir pa lielu lielai daļai
mantojums no katoļu laikiem, ka tās cēlušās apmēram no 13. līdz 16. gadu simtenim.
Latviešiem tagad bija atnācis jauns laikmets: sāka nodibināties sabiedriska iekārta un laist
saknes mācība, kas turējās vairāk gadu simteņus, tā ka šai laikā sacerētie dzejdarbi varēja
nostiprināties un ilgāku laiku palikt tautas garā. Dzeja, kas bija cēlusies pavisam citos
apstākļos, zaudēja pamatu un tika pa lielākai daļai aizmirsta. Katoļu laiku pamatiem drūpot
un irstot, kas cik necik manāmi sāka notikt tautas atmodas laikā, arī viņu dziesmas sāka grimt
aizmirstībā vai atvilkties jaunlaiku kultūras neaiztiktās tautas daļās, no kurienes tās pēdējā
brīdī uzlasīja un uzzīmēja dziesmu krājēji. Dziesmu sacerēšanai tomēr bija labvēlīgi tikai viņi
agrākie gadu simteņi, kad tautas brīvība vēl nebija visai apspiesta, kad šurp atnestā
Rietumeiropas kultūra sniedza jaunus ierosinājumus, kad jaunie uzskati netika latviešiem tik
visai uzspiesti, ka ar tiem tiktu nomākta viņu patstāvīgā gara dzīve. Viņš laiks uzspiež
latviešu dziesmām savu zīmi; kristīgās ticības iespaids tajās redzami atzīmējas. Kad gans
nomirst, dzeguze zvana līkā bērzā, dzenis ka krustu sausā eglē, sīki mazi putniņi skaita
pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. Bites šuvumiņu dedzina baznīcā. Māra stājas
blakām Laimai kā sievietes goda sargātāja, kā palīgs grūtā dienā. Mītiski jēdzieni ietēlojas
Jānītī, kura piemiņa saistās ar Jāņa Kristītāja piemiņu. Arī katoļu laiku feodālā un patriarhālā
iekārta atspoguļojas latviešu dziesmās. Nodibinās muižas, kur jāiet darbinieku gaitās, jāpilda
klaušas. Pavēlnieks še kungs, vācietis, kas nereti ir bargs kalpinātājs. Pret to saceļas latvieša
pašapziņa: viņš sola to dancināt uz sarkana ķieģeļa, liek tam ēst melnas čūskas jūras vidū uz
akmeņa maltus miltus.
Aina, kādu par Latviju un latviešiem sniedz latviešu tautas dziesmas, ir (pēc prof. P.
Šmita) pamatvilcienos šāda. Zemi apklāj milzīgi meži. Tie bagāti ozoliem un liepām. Tanīs
dzīvo brieži, lāči, vilki, bez tiem sumbri, meža cūkas, lūši un caunas. Ļaudis nodarbojas ar
dravniecību, lopkopību, zvejniecību, bet visvairāk ar zemkopību; sēj rudzus un miežus, bez
tiem kviešus, auzas, linus, griķus, zirņus, lēcas, pupas un kaņepes; no saknēm dēsta kāpostus,
rāceņus, rutkus, mazāk sīpolus, ķiplokus, pētersīļus, tikai retumis burkānus, dilles, kāļus.
Āboliņš aug tikai pļavās, ne tīrumos. Tiek daudzināti ābeļu un apiņu dārzi. Svešas ir
bumbieres, potētās ābeles, plūmes, ķirši, jāņogas un ērkšķogas. Tikai pāris piemēros ir runa
par ķezberēm un ābeļu potēšanu. – Dzīvojamās ēkas vienkāršas: akmeņa pavīļām vai priedes
pamatu, māla kulu, apaļu koku griestiem, pa laikam aizbīdāmām lūkām logu vietā. Skursteņi
(koka) vēl ļoti reti. Tikai bagātniekiem dēļu griesti un grīda, glāžu logi un durvis. Vakaros
dedzina skalus, bagātnieki arī sveces; lampas svešas. Galdus izgriež figūrām (izraksta),

33
neretis pārvelk vaskiem un parasti klāj galdautiem jeb galddrānām. – Simtiem vai pat
tūkstošiem dziesmu piemin rokas dzirnavas, bet tikai piecas, sešas arī sudmalas. Svarīgākie
mūzikas rīki ir kokles, stabule, taure un bungas; retumis min vijoles, nemaz nemin
harmonikas. – Tautieši nēsā kā goda apģērbu caunu cepurītes, brūnus svārkus, zābakus ar
piešiem, bagātnieki arī lūšu kažokus. Viņi vairāk jāj seglotā zirgā nekā brauc, un, ja brauc,
tad kamanās, ne ratos. Pie sāniem nereti nēsā zobenu. – Tautu meita valkā garus svārkus,
jostu ap vidu, villaini jeb sagšu pār pleciem, kājās melnas vai dzeltenas kurpes; galvā tai
puķu, astru vai vara vainags, kas bagātniecēm izgreznots ar sudrabu un zeltu, pat pērlēm.
Dažai vēl arī pilnas krūtis sudrabiņa. – Dziesmās visvairāk daudzinātā saimnieka meita tura
par lielāko laimi palikt par bajāra līgavu un kaunas no kalpa puiša, kuru neretis tomēr
daudzina par turīgu. Zemes valdnieki ir vācu tautības kungi, kas turas savrup no latviešiem. Ir
četras (aužu šķiras: kungi, labieši jeb bajāri, saimnieki, kalpi; tikai vairāk gadu simteņos
pēdējās trīs izlīdzinās klaušu jūgā.
Katoļu laiki nav viscaur vienādi. Viņu sākumā vairāk izceļas latviešu patstāvība un
īpatnība, kas atspoguļojas viņu dziesmās. Tur uzejamas pēdas arī no vēl agrākiem laikiem.
Tautu pirmatnē, varbūt indoeiropiešu tautu kopdzīves laikos, ieved dziesmas par debess
dievībām, par Sauli un Mēnesi, kuru starpā laulāta pāra attiecības, par debesu Dievu, kas
saplūst kopā ar gaismas debesi, par Pērkonu, kuram līdzīgus dievus uzejam pie krieviem
(Perun), senskandināviešiem (Fjorgyn), senindiešiem (Pardžanja). Seno bronzas laikmetu
atgādina tautas dziesmās daudzinātie «zaļie zobentiņi,» vismaz epitets «zaļš» stāv sakarā ar
viņiem seniem laikiem (laikmets priekš Kristus). Mantojums no seniem laikiem ir dziesmas
par līgavas zagšanu un laupīšanu. Varbūt uz vēl vecākiem laikiem norāda dažās ļoti izplatītās
dziesmās minētā ieraža, ka brālis prec māsu. Tā ir noslēgtā dzimta, kas negrib sajaukties ar
citām, kur bāliņš ņem radu sievu, «lai iet radi biezumā». Uz seniem latviešiem, kas jau
nošķīrušies no radu tautām (leišiem, prūšiem) un nav zaudējuši savu patstāvību, norāda
dziesmas, kurās attēlojas viņu satiksme ar kaimiņiem. Ar leišiem notiek daudzkārtējas
sadursmes, par ko liecina arī hronikas. Latvietis redz savu māsu «leišu lauku vergojam», grib
leišu zemi «ziluguni dedzināt», bet tad iegādājas, ka māsa leišu robežās. No gūstekņiem dabū
kalpus, vergus. Leiti dzen un pēc kar egles galā; krieviete cep maizi, astru sietu sijādama.
Gūstekni apņem arī par līgavu.
Ej karā, bāleliņi,Ņem karā līgaviņu:Kara meitas smalki mala,Balti drēbes balināja.
Šāda satiksme latviešiem ar krieviem, leišiem, prūšiem, kursiem. Latvietis krievam dod
savu māsu, pats apņem leišu meitu. Par naidu ar prūšiem latviešu dziesmas nekā nezin. Viņu
zeme vilinoša. Tur meitas zied kā puķes un baltas rozes, staigā dimanta kurpēm, sien dzintara
krelles, nēsā sarkanrožu vainagu. Tur latvietis, pirms Rīga dibināta, atrod lieltirdzniecības
centru Dansku (poļu Gdaņska, vācu Dancigu), kur pērk brūnus svārkus un caunu cepurīti. Vēl
latvietis, agri kāpdams laiviņā, uzmeklē arī kursu meitas, ko atrod vakarēju gulumiņu. Šai
laikā latvieši sāk arī nodalīties; šķirās. Viņiem ir savi vadoņi, kas viņus vada; karā, savi
kungi, kas pār viņiem valda, kā to atzīmē arī hronikas. Viņu vidū ir bagātnieki, bajāri, ir arī
kalpi un vergi.
Katoļu laikiem turpinoties, latvieši top par klaušu ļaudīm, par vienu vienīgu zemnieku
šķiru, pār kuru valda kungi – vācieši. Šie nu arī nosaka, ceļ karu, kas prasa no latvieša
vislielākos upurus, bet no kā viņam uzvaras gadījumā neatlec nekāda ieguvuma. Māsai nu
vairs nav nekāda iemesla skubināt brāli uz karu; viņa taisni uz visstingrāko pretojas tādai
kungu rīcībai. «Ej, kundziņ, pats karā, Es nelaižu bāleliņa.» Viņa piesauc Dieva sodību pār
Rīgas kungiem, kas karus sacēluši un sauc karā bāleliņus, viņas maizes devējus. Latvietis nu
arī par liecinieku, ka viņa tēviju briesmīgi izposta un ka ap to tirgojas sveši ļaudis. Krievs,
maskavietis (Jānis Briesmīgais) nokauj bāleliņus un pamet rudzu lauku kā ūdeni līgojam.
Poļi, leiši skaita naudu Juglas tilta galiņā, gribēdami pirkt Vidzemi ar visām zeltenēm. Leiši

34
nu vairs nav tuva radu tauta, ar kuru gan ķildojas, gan draudzīgi satiekas, bet tā stājusies kopā
ar poļiem un iebrūk «svētās Māras zemītē», tā ka jāpiesauc Pērkons, lai skalda tiltu Daugavā.
Dzimta zaudē savu agrāko nozīmi. Nākdama atkarībā no kungiem, tā vairs neierauga tēvā
savu vienīgo, neatsveramo gādnieku un galvu. Lielāka loma paliek mātei, kas ciešāk saaug ar
māju dzīvi. Bērniem mīl māte vairāk nekā tēvs; par tēvu raud trīs gadus, par māmuliņu visu
mūžu; tēvam mirstot, bērns paliek pusbāriņš, mātei mirstot, pilns bāris. Lielā, skaistā bāru
dziesmu nodaļa tad arī savā visumā saistās ar katoļu laiku beigām un ar klaušu laikiem. Tām
pievienojas īstās, dziļi izjustās klaušu laiku dziesmas: «Kas tie tādi, kas dziedāja», «Ej,
saulīte, drīz pie Dieva» u.c. – Līdz ar to apsīkst dziesmu avoti. Nospiesti nebrīvā, grūtā darbā,
latvieši gan apbrīnojamā pilnībā uzglabā agrāko dziesmu mantojumu, bet maz ko tam pieliek
klāt. Bet arī pēdējie gadu simteņi atstājuši savas pēdas latviešu dziesmu krājumā. Latviešu
kareivis vairs nekalpo kungiem, bet ķeizaram. Še dzīve panesamāka, nekā muižā vergojot.
«Ķeizaram tīra maize, muižniekam pelavaina.» Atbalstīdamies uz sava jaunā stāvok~a,
kareivis var muižniekam pat krūtis griezt pretī.
Griežat ceļu, lieli kungi,Es jums ceļa negriezīšu:Jūs gan labi lieli kungi,Es ķeizara kara
virs.
Atnākuši krievu valdības laiki, kad, kara klausībā iedodoties, saka, ka ņem krievus, aiziet
krievos. Starp ienaidniekiem, ar kuriem ved karu, nu parādās tādas tautas kā turki un franči.
Arī dziesmas arvienu vairāk padotas svešiem iespaidiem, tajās ieviešas sveši elementi. Lutera
ticība latviešos pārdēsta kristīgas dziesmas. Meita lūdz māmiņai, lai māca arī vienu Dieva
dziesmu, «ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa aizgājusi». No muižu saimes latvieši noklausās
svešas dziesmas un tās pieņem, nepār, strādādami pēc savu dziesmu īpatnīgiem prasījumiem.
Sāk latviešu vidū lielā mērā izplatīties ceļojošās dziesmas (Es stāv' uz augsta kalna, Iekš
meža bij viens nams u.c.). Vecais Stenders var ar prieku atzīmēt, ka viņa centieniem bijušas
sekmes: atmet vecās «blēņu dziesmas» un tautā ieviešas viņa «jaunās ziņģes». Tuvojas jauni
laiki, kas atrod izteiksmi atsevišķos tautas locekļos, nodibinoties nacionālai mākslas dzejai.
d) Dzejas veids, kādu uzrāda latviešu tautas dziesmas, ir zināmas attīstības panākums. Arī
še nav stādāmas visas dziesmas cita citai blakus: viņu lielajā daudzumā atrodamas dažādas
dziesmas arī attiecībā uz dzejas attīstības pakāpēm. Tomēr dziesmu dzejiskā vērtība ne visai
saskan ar viņu vecumu: ir agrāk sacerētas dziesmas, kas stāv uz augstākas attīstības pakāpes
nekā vēlāk sacerētās. Zināmus pieturas punktus vērojumos par dziesmu attīstību, vismaz
attiecībā uz viņu sākumiem, dabūjam, ieskatīdamies tautu pirmatnē un dziesmas ņemdami
sakarā ar cilvēka dzīves gaitu. Atsevišķa cilvēka attīstībā zināmā mērā atspoguļojas cilvēces
vai tautas attīstība.
Par vecāko dzejas veidu uzlūko saucienu, dvēseles uztraukuma, iejūsmas tiešu izteiksmi.
Tas notiek vienumēr, ka cilvēks stiprā un pēkšņā, uztraukumā atrod acumirkļa jūtu izteiksmei
tikai kādas skaņas: sāpēs vai, brīnumos – ūjā utt. Līdzīga jūtu izteiksme ir pirmatnes
cilvēkam. Varam pat iet vēl tālāk un sacīt, ka dažādās skaņās izsakās arī kustoņu sajūta.
Mežoņu tautās arī tagad novērojams, ka viņi, zināmas iejūsmas aizņemti, dziedādami ilgāku
laiku nemitīgi atkārto tās pašas skaņas vai arī kādus vārdus. – Uz šīs pirmatnējās attīstības
pakāpes stāv dažas šūpuļa dziesmas. Parastās latviešu šūpļa dziesmu skaņas ir: aijā, žūžū, bet
arī ē–ē, eijā, eijiņo, pūpo, pūpiņo. Āronu Matīss uzzīmē šādu šūpļa dziesmu (Mūsu tautas
dziesmas, 208. lpp.)
Ē–ē, ē–ē, aijiņo žūži, žūžo, pūpiņo, Ē–ē, ē–ē, pūpiņo, Čuči, čuči, eijiņo!
Turpmākā attīstībā skaņām, saucieniem pievienojas kādi vārdi. Zīmīga šai ziņā ir šūpļa
dziesma:
Aijā, žūžū, lāča bērni–Aijā, žūžū, Pekaināmi kājiņāmi–Zū–žū–žū.
Viss teksts še žūžināmām skaņām vītin apvīts. Pie tam žūžinošo dziedāšanu pavada
vienmuļīgā šūpļa kustība. – Aijājamo skaņu vietā pakāpeniski stājas vārdi. Tie vispirms mēdz

35
attiekties uz kustoņiem. Iemīlēta un izplatīta ir dziesma Velc, pelīte, saldu miegu. Bet arī
citiem kustoņiem še vieta, vairāk nekā kaut kur citur tautas dziesmās. Tam ir savs sakars ar šo
dziesmu vecumu. Pirmatnes cilvēks uzskatīja apkārtnes parādības par sev līdzīgām: kustoņi
jūt, runā, rīkojas kā viņš. Attīstīdamies viņš nomanīja starpību. Tautas dziesmas, kas uztver
momentu, atspoguļo tekošo dzīvi, tad arī arvienu vairāk izmeta no sevis tos elementus, kas
sevī ietvēra agrākos uzskatus. Tomēr agrā bērnībā šie pirmatnes cilvēka uzskati uz
apkārtējām parādībām vēl vienumēr valda. Še tad nu arī pāriet dziesmas par kustoņiem. Liela
daļa no tām agrāk bijušas vispārējas, pieaugušo vidū dziedātas dziesmas. – Turpmāk no
kustoņu rīcības izlobās zināma pamācība jeb zināmu pamācību uzskatāmi ietēlo kustoņu
rīcībā. Tādā kārtā iznāk mazas fabulas. Tā, piemēram:
Skopa, skopa vāverīte, Otras māsas nemīlēja: Pūriņā sapelēja Kodoliņa plācenīts.
Kad bērni melo, norāda uz zaķi, kam lūpas pārsprāgušas, melu ziņas nēsājot. Kad bērni
ķīvējas, aicina runci, lai lādē plinti: peles bērni ķīvējas. Šīs dziesmas uzrāda tālāku attīstības
pakāpi: lieli tās pamācības nolūkā sacerējuši bērniem.
Pie šūpļa dziesmām pieslēdzas rotaļu dziesmas. Arī tām ir pirmatnējas dzejas iezīmes:
raksturīgi izsaukumi un darbība, ar ko tie saistās. Bērnu uzjautrināšanai lieto šādu rotaļu
dziesmu:
Čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi? – Viņpus Daugavas, ozola zarā. Kas viņus šūpo, kas viņus
auklē?– Vēja māte šūpo, vēja māte auklē Juk, juk, juk, juk!
Dziesmiņu dziedot vai skaitot, saliek bērnam rociņas vienu uz otras un tās šūpo augšup,
lejup; pie vārdiem «juk, juk» griež ātri vienu roku apkārt otrai un beidzot piedur ar pirkstu
bērnam pie krūtīm. Bērnam rokas plīkšķinot, dzied:
Cepu, cepu kukuli, ko braukt ciemā; Atradu gardu, apēdu pats. Ņem, ņem, ņem!
Pēdējos vārdus sakot, liek rokas pie mutes un rāda, it kā ēstu. Tāpat ir savas dziesmas, kad
bērnu auklē, lecina, jādina, mierina. – Starp dziesmām, kas īsti latviskas un vecas, še ir arī
stipri daudz aizņemtu un jaunu. Dažas sacer pat acumirklī vai pie zināma pavediena vērpina
līdz bezgalībai. Tās ir tā saucamās pasaku dziesmas. Pie tādām pieder: Es grib vienu mici šūt.
Vista tai liek klāt savu snīpi, gailis greznu, pīle pleznu, zaķis lēcienu, lapsa asti, vilks zobus,
kalējs āmuru, skroderis šķēres utt. Citā dziesmā, pie kunga kalpojot, dabū pirmo gadu vistu,
otru gadu gaili, trešo zosi utt. Vēl citā prasa būcītim āzītim, kur viņš licis bārzdiņu; viņš
izdevis krievam izkapšu kalt; kam vajadzēja izkapšu? sieniņu pļaut; kam sieniņa? gosniņām
dot; kam gosniņu? pieniņu slaukt utt. – Tāpat bērnu rotaļu iecirknī pāriet pirmās mācības un
zinātņu druskas, piemērojot viņa iedomai un dabai. Ar ābeci iepazīstoties, iznāk šāds pants:
A, b, c, d, Kaķis kala smēdē,Suns ieskrēja pa lodziņuUn norāva astīti.Ņau, ņau! atdod
manu astīti!
Bērnam ir arī savi skaitļi: viebil, dībil, trigum, tragum utt. Viņš noskaita nedēļas dienas,
katrā ieliekot savu darbību: Pirmo dienu rudzus kūla, Otro dienu bīdelēja utt. Viņš ar
attiecīgiem skaitļiem nosaka visus desmit baušļus: 1. bauslis: Katliņš kulē; 2. bauslis: Kazai
divi ragi utt. Arī svešas valodas viņš mācās pa savai dabai:
Visi mani bērniņi vāciski mācēja:Maizīte brotite, karotīte lepelīte.
Visi šie, kā redzams, ir jaunāku laiku sacerējumi, bet viņos ietveras cilvēka un tautas
bērnībai īpatnējā gara dzīve.
Atliekas no tālas senatnes varētu būt uzejamas J ā ņ u j e b l ī g o d z i e s m ā s. Še
vairāk nekā kaut kur citur uzglabājies sauciens, piedziedājums, kuru, vismaz daudzos
Latvijas apgabalos, pastāvīgi lieto; še dziedāšana savienojas ar zināmu darbību: ar zāļu
plūkšanu un veltīšanu, Jāņu uguns dedzināšanu, saules sveicināšanu. Pēc saviem sākumiem
tās visādā ziņā pievienojas k u l t a d z i e s m ā m. Jāņu dziesmu «līgo» ir līgsmības
sauciens un varētu būt mantots no tiem laikiem, kad pirmatnes cilvēks saucieniem apsveica
ziedošo dabu, izdarīdams pie tam dažas ticības paražas. «Līgo» pa reizei attiecas tieši uz

36
sauli: saule (pēc dažām dziesmām) Jāņu rītu rotājas jeb līgo. Augšgalieši «līgo» vietā dzied
«rūto». Latviešu Jāņu dziesmu piedziedājumam «līgo» līdzīgs sauciens «lado» uzejams arī
citās indoeiropiešu, sevišķi slāvu tautās, tā leišu, krievu, serbu, rumāņu dziesmās. Vārdam
«līgot» pēc saknes radnieciski vārdi ir arī leišu un sanskrita valodā (lingoti, linggam). Tas
viss der par norādījumu uz piedziedājuma «līgo» lielo vecumu.
Latviešu skaņu mākslinieks un tautas mūzikas pētnieks Jurjānu Andrejs uzlūko latviešu J
ā ņ u d z i e s m u m e l d i j a s par visvecākajām no visām latv. meldijām (Latvju tautas
Mūzikas materiāli I, Rīgā 1894.). Viņš saka: «Ja no latvju senču mūzikas līdz šim vēl kas
uzglabājies tautā, tad tām visādā ziņā vajaga būt līgotņu meldijām.» Visvairāk tajās meldiju,
kas pieder hipodoriešu toņu kārtai, tai toņu kārtai, ar kuru sengrieķi raksturoja Apollona
kultu. Šī torņu kārta, pēc franču pētnieka Burgo–Dikudrē (Bourgault–Ducoudray) vārdiem,
vislabāk saskanēja ar gaismas un harmonijas dieva Apollona kultu, kas simbolizēja kārtības,
taisnības, tikumības idejas, augstāko garīgo, nemateriālo principu, kurš nemainās un
neiznīkst. – Pēc šīm latviešu līgotnēm ir visvairāk tādu, kas pamatojas uz hipofrīģiešu oktāvu.
Šī toņu kārta (pēc Burgo–Dikudrē) bija turpretī entuziasma un nevaldāmas dziru jautrības
toņu kārta, kurā mēdza dziedāt ditirambus, izpildot līgsmības un vīna dieva Bakhus kultu, kas
simbolizēja fizioloģisku dzīvi, temperamentu, kaislības, ārējo, materiālo parādību principu,
kam jāpadodas pastāvīgām pārmaiņām. – Latviešu līgotņu meldijās atrodami visi tie fakti,
kurus agrāk domāja esam tikai sengrieķu mūzikā. Izrādās, ka latvieši, kas ilgus gadu simteņus
saņēmuši svešas garīgas mūzikas un ilgu laiku arī vācu tautas dziesmu iespaidus, tomēr
uzglabājuši īpatnīgas meldijas no tālas senatnes. Tas apstiprina Burgo–Dikudrē domas, ka
lielākā dala to īpašību, kurām parasts apzīmēt sentautu mūzikas raksturu, vēl līdz
visjaunākajiem laikiem uzglabājušās dažu tautu dziesmās. Viņš spriež: Visu vienas rases
cilvēku jūtas dibinās uz kopējiem pamatiem un pāriet no paaudzes uz paaudzi bez pārmaiņas.
Tad arī meldijas, šo jūtu izteiksme, nepārmainās. Tā var gan būt ticami, ka pieci tūkstoš
gados tautas meldijas ļoti maz pārgrozījušās. Ja senatnē grib meklēt mūzikas. elementus, kas
vēl tagad Bretaņā, būtu jāiet atpakaļ līdz laikiem priekš Homēra. – Krievu komponists un
pētnieks Fomincins mēģināja pierādu, ka indoeiropiešu tautu dziesmas dibinātas uz vienādas
gammas un ka šīs gammas pēdas meklējamas sevišķi seno ticības ieražu dziesmās.
Sastādīdama nešķiramu kulta daļu, katru gadu tais pašos svinējumos atkārtodamās, kulta
dziesma pieder pie tās tautas dzīves daļas, kas vismazāk pieejama svešiem iespaidiem; šādu
dziesmu glabā kā svētumu no paaudzes uz paaudzi, kaut arī viņas nozīme nebūtu vēlāk
saprotama viņas dziedātājiem. – Pie šādām dziesmām Jurjāns pieskaita arī latviešu Jāņu
dziesmas. Kas sacīts par viņu meldijām, var zināmā mērā zīmēties arī uz viņu vārdiem.
Starp dziesmām, kam liels vecums, vēl minamas d a r b a d z i e s m a s. Arī še uzejami
tie elementi, kas dzejas pirmatnē sastopami vienkop: ritmiska kustība, meldija, vārdi. Mūsu
tagad pazīstamajās darba dziesmās šī vienkopība sastopama ļoti aprobežotā mērā; šai ziņā tās
stipri atšķiras no mūsu šūpuļa, rotaļu, Jāņu dziesmām, kur minētā vienkopība pilnīgi redzama
un vēl tagad parasta. Starp darba dziesmām būtu minamas kādas laivinieku dziesmas, kuras
pieslēdzas airētāja kustībām, piem.: Pūt, vējiņi, Līgo, laiva, uz ūdeņa. Tieši darbam
piemērojas arī dažas vērpēju, šuvēju, audēju dziesmas, tā piem.:
Tec, vārpstīt, dziedādama, Kamēr pilna pietecēji; Kad tu pilna pietecēji, Gul pūriņa
dibinā.
Bet pa lielu lielai daļai latviešu darba dziesmas atraisījušās no pašā darbā izdarāmām
kustībām. Tādu darba dziesmu, kas pastāvētu no izsaukumu skaņām vai pieņemtu tās kā
atkārtotus piedziedājumus (kā šūpuļu dziesmas), tagadējos krājumos nav. Bet tas nenozīmē,
ka latviešu darba dziesmas būtu jaunas. Vienīgi jau tas, ka viņas attiecas uz zināmu darbu,
norāda, ka viņas sakarā ar to cēlušās, lai viņas arī atšķīrušās no darba izpildīšanas brīža un
turpmāk pat arī no meldijas, tikdamas par teiktām dziesmām.

37
 Pulkā dziedamās latviešu darba dziesmās neuzejam tādas, kas lietojamas, noteiktu darbu
tieši pavadot, kā, piem., pie somiem, baļķus uz būvvietu velkot, pie norvēģiem, granīta
bluķus tālāk virzot, pie krieviem, pāļus dzenot («Dubinuška») u.c. Latviešu pulkā dziedamām
dziesmām vairāk vispārējs raksturs; tās dzied, uz darbu projām ejot vai no tā mājās nākot, pa
starpbrīžiem, vai arī gan darbu darot, bet ne dziesmu tieši ar to saistot. Še ņemamas vērā t a l
k a s d z i e s m a s. Tās stipri vecas. Uz to norāda talkas nosaukums, kas izplatījies pa vairāk
tautām (dienvidslāvu tlaka jeb tluka, krievu toloka, leišu talka, igauņu talkus). Talkās izdara
dažādus darbus (mēslu vešanu, pļaušanu, linu plūkšanu u.c.), uz kuriem arī attiecas
dziedamās dziesmas. Sevišķās talkas dziesmas zīmējas uz viesu uzņemšanu, kopēju izpriecu,
savstarpēju satiksmi. Talkām ir zināma līdzība ar klaušu darbiem, uz kuriem sanāca
darbinieki no visa pagasta. Tikai šis ir piespiests, ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem savienots
kopdarbs, kas atrod attēlojumu tādās dziesmās kā Ej, saulīte, drīz pie Dieva, Kas tie tādi, kas
dziedāja.
Dziesmās, kas attiecas uz savrup darāmiem darbiem, visplašāko nodaļu sastāda m a l ē j u
d z i e s m a s. Tās pieskaitāmas arī visvecākajām. Gan arī še grūti uzmeklēt dziesmas, kas
pieskaņotas pašam malšanas procesam. Tām varētu stāvēt tuvu, piem., šāda dziesma:
Malu, malu visu ritu, Suņam putras nesamalu; Kaķīšam vien samalu Mazu, mazu kukulīti.
Bet no malēju dziesmu satura redzams, ka tās pa lielai daļai nāk no tālas senatnes. Vietām
tanīs skaidras notēlojas senatnes dievības: Dievs, Laima. Meitai tīri jāslauka maltuve, lai
mēsli nepinas «pa Laimiņas kājiņām». Malēja, malt (arī vecais supīns: maltu) iedama, satiek
ceļā Dievu, kas pārmet, ka viņai nemazgāta mute. Maltuvē sēd Dievs, stāv Laima un gaida
laba rīta. Kad mālis samalts, ņem Laimas atslēgu un iet Dieva klētī pēc cita. Dažās dziesmās
Laimas vietā Māra, bet variantos vēl redzama Laima, kas norāda uz dziesmas tālāku vecumu.
Bet arī šinī vecumā tās domājamas jau atšķirtas no darba kustībām. Tā jāspriež, paturot acīs
dziesmu pastāvīgo un dziļo saturu. Dzirnas gan bijušas pazīstamas jau indoeiropiešu
pirmtautai. Tad saprotams, ka no malēju dziesmu pirmatnīgiem sākumiem varēja paiet gadu
simteņi, līdz radās dziesmas, kuras tagad jau atkal gadu simteņiem vecas un pārdzīvojušas
kultūras atplūdu laikus; pie tām varētu būt pieskaitāma šāda:
Bāliņ, tava maltuvīte Sudrabiņa lāsītēm; Būt ir zelta vizuļiem, Būt līgava malējiņa.
Malēju dziesmas uzlūko darba dziesmu pētnieks Kārlis Bīhers (Bucher) (Arbeit und
Rhythmus) par darba dziesmu laikā un telpā visvairāk izplatīto veidu. Jau Vecā Derība
piemin malējas dziesmu. Kā vecgrieķu tautas dzejas atlieku Plutarhs uzraksta kādu pantu no
Lesbas, kas sākas: «Alei, mila, alei» (latviski: maļat, dzirnas, maļat). Šai dziesmai Bīhers
atrod stipri līdzīgu kādu leišu dainas sākumu: Užkit užkit, mano girnates (Ūkšat, ūkšat,
manas dzirnas). Tad Bīhers min (60. lpp.) dažas latviešu malēju dziesmas, starp tām
oriģinālā: Es neiešu es nevaru, Jūs man pāri darījāt; Putēj' mans vainadzinis Dziernu milnas
galiņei. Uzzīmētā igauņu dziesmā attēlota dziesmu burvība (Ma laulan merre murruksist, Es
atdziedu šurp jūru no drupām). Somiem malēju dziesmu liels skaits; viņu vidū ir arī episkas
dziesmas. Jāpiemin, ka somu tautas epā Kalevalā zināma veida dzirnas (sampo, patmaļas) ir
cīņu priekšmets. Malēju dziesmām Bīhers seko arī pa citām zemēm un pasaules dalām
(Āziju, Āfriku).
Bīhers d a r b a d z i e s m ā s m e k l ē d z e j a s u n m ū z i k a s s ā k u m u s vispār
(356. lpp. un turpm.). Viņš norāda, ka valodā un teikumos par sevi nav noteikta ritma. Tas
dzejā ienests no ritmiski nodalītām miesas kustībām. Tās rodas, darot zināmus darbus (grūžot
– atvelkot, spiežot – atņemot, velkot atlaižot, sitot – paceļot utt.). Daudz darbos skaņa atzīmē
darba takti. No darba ritma rodas skaņu ritms. Dažus darbus pavada arī cilvēka balss skaņas
(tā «up» ceļot; citas skaņas cērtot, pakājot u.c.). Ir uzieti ļaudis (tā Indijas kalnu iedzīvotāji),
kas bez izgrūstām balss skaņām nemaz nevar strādāt. Skaņas pavairojas un izveidojas, tā ka
iznāk zināma vienmuļīga dziesma, kas vispirms pastāv tikai no nenozīmīgām skaņām. Tām

38
pievienojas klāt kādi vārdi; nenozīmīgās skaņas top par atkārtotiem piedziedājumiem pie
katra panta. Turpmāk arī tie atkrīt nost. Darbu Bīhers neņem tanī nozīmē, kāda tam tagad, bet
agrākā, kur tas tuvu rotaļai, kam mērķis sevī, ne tik daudz iznākumā. Viņš saka (365. lp.): Tā
ir enerģiska ritmiska miesas kustība, kas novedusi pie dzejas izcelšanās, īpaši tā kustība, ko
saucam par darbu.
V. Vunds nostāda vecuma ziņā darba dziesmām blakām kulta dziesmas un norāda, ka
dabas tautu dzeja apņem visas dzīves nozares, tā ka nav nosakāms, kura no viņas grupām
pirmatnēja (Volkerpsychologie III. 1919, 382. lpp. u. turpm.).
Pirmatnējās dziesmas ritmā saistītās skaņas un vārdi nodalās rindās. Papriekšu rodas div–,
tad četrrindas. No tām sastādās garāka dziesma. Vācu Alpu zemēs šī attīstības gaita vēl tagad
novērojama. Ne katrreiz tie ir sakarīgi teicieni, ko tādā kārtā saliek kopā; daudzkārt dziesma
pastāv no dueta, dziedājumu un pretdziedājumu rindām vai arī no vaļēji kopā savērtu
četrrindu virknes (Bochel, Psychologie d. Volksdichtung) – Latviešu tautas dziesmas ir
palikušas ar maz izņēmumiem pie četrrindu veida. Tās ir patstāvīgas četrrindas, ko īsts pratējs
gan var sakārtot virknē, kurai kāds sakars, bet kas katra par sevi ar to nezaudē savu
patstāvību. Tās ir reālistiskas dabas un ietver sevī atsevišķus dzīves momentus. Kā katram
momentam ir pilna vērtība, tā arī viņām; kā katram momentam ir sakari ar citiem, tā arī
dziesmām citai ar citu. Un tikai sakarā ar šiem momentiem tās ir pilnīgi saprotamas un
novērtējamas. Tās neaizved pagātnē, kur izdomai neaprobežota svabadība; bet tās saistās pie
tagadnes, kur smalks novērotājs ar dziļu izjūtu uzsver to, kas tanī raksturīgs un vērtīgs, un
dod tam veidu. Cik bagāta nu ir tekošā dzīve, cik stiprus ierosinājumus tā sniedz viņas
uztvērējam, cik daudz savukārt ar to šis skubināts un pēc sava apdāvinājuma un attīstības
pakāpes ir spējīgs uztvertajā dzīves momentā ielikt, tik saturā bagāta un vērtīga būs sacerētā
dziesma. Saprotams, ka pirmatnes laiki nevarēs nekā sevišķi ievērojama sniegt vēlākajiem.
Bet arī turpmākā attīstība neved nepārtrauktā līnijā uz augšu; laiku pa laikam tā paslīkst atkal
uz leju. Tādā kārtā nebūt nevar sacīt, ka vēlāk sacerētās dziesmas arī vērtīgākās. Latviešu
tauta, kuras sākumi meklējami tai pašā pirmtautā, no kā cēlusies tauta, kas priekš vairāk gadu
tūkstošiem dāvinājusi pasaules literatūrai nemirstīgās Vēdas un kuras valoda ir šīs vecās
tautas valodai viena no vistuvākajām, gan varēs uzrādīt savā krājumā dziesmas, kuru vērtību
nemazina viņu vecums. Vēdu vecums nav nevienai latviešu dziesmai tās tagadējā veidā un
gan arī ne latviešu tautai kā tādai. Latviešu dziesmas, kurās tomēr ir kādi elementi no viņas
tālās senatnes, tā, piem., dziesmas par sauli, pieder pie viņu vērtīgākajām. Turpretim vēlākos
nebrīvības, sabiedriskās un garīgās atkarības laikos cēlušies diezgan sekli un mazvērtīgi
sacerējumi.
Četrrindas ir parasts dzejas veids arī citu tautu dziesmās. Sevišķi to lieto, dziesmas uz ātru
roku sacerot. Venēcijā tās dzied sievietes pagalmos un mazos laukumos citu sabiedrībā.
Tāpat, kad norisinās apdziedāšanās starp divām pusēm, no kurām viena stāv vienā kanāla
malā, otra otrā, dzied četrrindas. Sacentībā tās dzird arī Portugālē lauku un māju darbos.
Norvēģijā zemnieku kāzās. Četrrindās mēdz ietērpt zobgalības; še minami Alpu zemēs
lietotie «šnaderhupfļi». Šo veidu dod arī nopietna satura, tā spāniešu, itāliešu, jaungrieķu,
krievu u.c. tautu dzejā. Ja, no vienas puses, četrrindas veids ir dziesmai, kas sacerētājam
zināmā momentā patlaban rodas, tad, no otras puses, ir novērots, ka četrrindas ilgāk tautā
uzturas nekā garākās dziesmas; tā, piem., vācu Bohēmijā, kur tautas dziesmas stipri iet
mazumā, lielākā skaitā uzglabājušās četrrindas («Stuckla»). (Bockel, Psychologie der
Volksdichtung.)
L i t e r a t ū r a. Spriedumi par latv. t. dziesmām žurnālā Preussische Jahrbucher 129. sēj.
3. burtn. Fr. Dukmeijera rakstā Lett. Volkslieder. Atsevišķi vērtējumi: Katterfeld, Ueber d.
lett. Volkslied, Magazin d. lett.–lit. Gesellschaft V Bd. II St. 1835. g.; Bielenstein, Ueber lett.
Volkspoesie, Magazin X BD. III St. 1855. g.; J. Zvaigznītes Par latv. t. dziesmām, Sēta, daba,

39
pasaule III, 1860. g. Par latv. t. dziesmu krāšanu: Barona ievads Latvju Dainām: Latv. t. dz.
krāšana u. krājumi; Teodora Latv. t. dz. krāšana un kārtošana, Latviešu Avīzes 1902. g. – Par
latv. t. dz. celšanos un vecumu; P. Šmita raksts Zinību komisijas 14. Rakstu krājumā 1908. g.
Par l. t. dziesmām kā vēstures avotiem: Šmita raksts viņa Etnogrāfisku rakstu krājumā I.
1912. g. – Par dažādu laikmetu kara dziesmām: A. Švābes Kara dainas, Taurētājs 1917.–
1920. g. – Zinātniski darbi par tautas dzeju vispār (kuros ievērotas arī latviešu tautas
dziesmas): Otto Bockel, Psychologie der Volksdichtung. Leipzig 1906; Karl Bucher, Arbeit
und Rhythmus, 4. Aufl. 1909, Berlin und Leipzig.
2) DZĪVE. Tautas dzeja dzīvo tautā daudz plašākā nozīmē nekā mākslas dzeja. Tā
sakņojas, turas, izplatās, plaukst tautas garā tāpat kā stādu valsts tautas zemē. Ar to un
tamlīdz ar tautas dzīvi tai nešķirami, organiski sakari. Mums nostājas priekšā tautas dziesmu
dzīve ar savām dažādām, daudzpusējām attiecībām. Jau norādījumi uz tautas dziesmu vēsturi
mums sniedza tanī kādu ieskatu; vairāk no tās mums atklāsies, tanī tieši ielūkojoties. Šāds
apskats, kas pielīdzināms tautas dziesmu ģeogrāfijai, attiecināms uz zināmu laiku, uz to laiku,
no kura šīs dziesmas tagad mums pazīstamākā veidā esam mantojuši. Tā kā tautas dziesmu
vēsture dažu ko sniedza no viņu dzīves, tā viņu dzīves apskatā nevarēs pamest neievērotus
dažus vēsturiskus momentus. Galvenie jautājumi, uz kuriem še meklējama atbilde, ir: kas
dziesmas dzied? Kad tās dzied? Kur tās dzied?
a) Kas dziesmas dzied? Uz šo jautājumu var atbildēt: dzied v i s a t a u t a. Nav tādas
latviešu tautas daļas, kur latviešu tautas dziesmas, vismaz tās dziesmas, ko varētu saukt par
latviešu dziesmu krājumu kodolu, nebūtu pazīstamas. Dziesmas ir visas Latvijas kopējā
manta. To liecina latviešu tautas dziesmas pašas. Viena meita dzied Rīgā, otra Valmierā, abas
dzied vienu dziesmu; viena māsa dzied Cēsīs, otra Valmierā, abām balsis atskan uz prūšu
robežām. Dziesmas deva latviešu tautai kopību, kad tai citas nekādas kopības nebija, kad tā
bija sadalīta pārvaldes iecirkņos, kam savā starpā nebija nekādas saites, kad tautas atsevišķās
daļas piederēja pie dažādām valstīm. Dažus gadu simteņus no Baltijas latviešiem bija šķirti
agrākās Vitebskas guberņas jeb Latgales latvieši. Viņu dziesmu krājums tad arī zināmā mērā
atšķiras no tā, kas sastādīts no Kurzemes un Vidzemes latviešu dziesmām: tur uzejamas dažas
romances jeb ziņģes, kas še nav atrodamas. Šāda veida tautas dziesmas pārnākušas latviešu
vidū samērā jaunākā laikā, gan pa lielākai daļai tad, kad abas šīs tautas daļas bija šķirtas; bet
lielums vecāko, īsto latviešu tautas dziesmu uzglabājies tikpat tur, kā te, uzglabājies arī pa
tiem ilgajiem laikiem cauri, kad citādi šīm tautas daļām nebija nekādas kopības. Arī starp
citām tautas daļām dziesmas ir ievērojama kopības liecība. Ieskatīdamies «Latvju Dainās»,
redzam no piezīmētiem atkārtojumiem un variantiem, kas vietām sniedzas iekšā simtos, cik
tāļu, cik vispārīgi tautā izplatītas ievērojamākās dziesmas.
Ieklausīdamies vērīgāk, tomēr atradīsim, ka visi tautas locekļi dziedāšanā nepiedalās
vienādā mērā. Vispirms še nomanāma starpība starp vīriešiem un sievietēm. Ieskatīdamies
pašu latviešu tautas dziesmu liecībās par to, kas dziesmas mācās un māca, atrodam, ka še
vispirms mums stājas priekšā s i e v i e t e. Tā ir meita, kas griežas pie savas māmuliņas vai
arī vecmāmuliņas, lai viņai māca dziesmas. Vajadzīgas tās viņai, tautās dzīvojot: malt ejot,
vasarā no druvas pārnākot, vakarus kavējot; dvēselei pie Dieva aizejot, vajadzīgas Dieva
dziesmas. Tā ir māsa, kas lūdz savai vecākajai māsai, lai tā, tautās aiziedama, viņai atstāj
savas dziesmas; kas lūdz bāleliņam, lai tas viņai saka dziesmas, ko viņš dzirdējis, staigādams
tālu zemi. Dēlu vai brāli neredzam tieši pēc dziesmām taujājam. Starp tiem, no kā dziesmas
mācās, atrodam gan brāli,; bet no vīriešiem vienīgi to, un arī viņš tikai tādā kārtā ticis par
dziesmu zinātāju un mācītāju, ka viņš, savus tiešos, īstos uzdevumus izpildīdams, izstaigājis
svešas, tālas zemes un starp citu no turienes pārnesis jaunas, mājās nepazīstamas dziesmas,
kuras viņam tad arī drīz vien aiziet «ceļa vidu». Starp dziesmu mācītājiem neatrodam tēva.
Turpretim māmuliņai ir dziesmu kamoliņš, no kura tā ikvakara ritina pa vienam celiņam; tā

40
zin dziesmas no zālītes, no maizītes, no gudrā padomiņa. Ne mazāk zīmīgas dziesmas ir vecai
mātei, kas, aizkrāsnē tupēdama, dziesmas sacer, pamana. Ļoti bagāta dziesmām vecākā māsa,
kas taisās iet tautās. No tām visām mācās dziesmas. Tās būtu agrāk sacerētas dziesmas, kuras
pārņem. – Bet, ja meklē pēc gluži jaunām dziesmām, kuras nu tik kā sacer, tad arī še tautas
iedomā par iedvesēju tēlojas sieviete. Pēc jaunām dziesmām iet dziesmu kambarī: tur sēž divi
jaunas meitas, dziesmas rakstīdamas; ko viena izraksta, to otra izdzied. Dziesmas teic Meža
meita, kas tās mācās no lakstīgalas. Īstās dziesmu teicējas un darinātājas ir Laima un Māra.
Laima teic dziesmas un dzied pati par jauniem, par veciem; ja Māra teic dziesmas, tad tās ir
košas, greznas. – Sieviete tad arī redzama kā īstā dziesmu kopēja visā latviešu dzīvē. Tūliņ
pie šūpļa māte ieaijā dziesmām savu bērnu, dziesmām tā pavada savu meitu tautās. Brālim
karā ejot, māsa dziedādama appuško viņa cepuri. Un arī vēl kapu kalnā māsa dzied, veļu
govis ganīdama. Savos darbos iedama, sieviete dzied: rītos maldama, vakaros vērpdama,
drēbes šūdama un velēdama, pūru darinādama. Ja strādā vīrieši un sievietes kopējus darbus
vai svin kopējas svinības, tad par dziesmām gādā sievietes. No druvas mājā nākot, sievietes
uzsāk dziesmas. Talku beidzot, sievietes pin vainagus un dziedādamas ar tiem apbalvo nama
tēvu un nama māti. Jāņu vakarā tās ir sievietes, kas izved kā plašāku dramatisku darbību Jāņu
ieražas, no kurām katrs paņēmiens izskan dziesmās. Tas pats notiek dzīrēs: kristībās, bērēs un
sevišķi kāzās. Kur vairāk ļaužu kopā, sievietes, divos pulkos nostādamās, sarīko
apdziedāšanos, daļu dziesmu uz ātru roku sacerēdamas. Tās uz vietas sacer dziesmas arī
sevišķiem gadījumiem, tā, piem., apsveicinot kādu viesi.
Sievieti šādā lomā nostāda viņas daba, viņas apstākļi, viņas darbi. Sievietes ātrāk
aizkustināmā jūtu dzīve dara viņu vairāk pieejamu arī dziesmā. Smilgā rasa tā nestāv, kā stāv
ābulā; tēvam bērni tā nemīl, kā mīl māmiņai. Meita mīl savu baltu māmuliņu no visas sirds,
kā lazda zied no saknes. Tēvs ir dzimtas galva, bet māte ir dzimtas dvēsele. Tēvs aizņemts
darbiem pa labai daļai ārpus mājas; māte paliek mājās, vada saimniecību, kopj, audzina, māca
bērnus. Ja trūkst mātes, tad trūkst vairāk nekā saules. Tāpat brāļus materiālas intereses un
grūti darbi aizņem vairāk nekā māsas. Brāļiem pieder tēva zeme; tie naidojas, to dalīdami.
Māsas pa to laiku padzied: tām nav nekāda iemesla būt savā starpā naidniecēm. Brāļa
uzdevums māsu aizsargāt, kad tā, dziesmām rotāta, aiziet tautās. «Vienu roku māsu devu,
otru asu zobentiņu.» Brāļi mirst mēri, mirst karā; māsa paliek mājās viena. Liela daļa sieviešu
darbu ir samērā viegli, vienmuļīgi, tā vērpšana, šūšana, tā malšana; gars no tiem var
atraisīties un svabadi darboties.
Sievietes ir ne tikai pie latviešiem dziesmu sacerētāju un kopēju lomā. Par to zin stāstīt
senas liecības. Vecajā Derībā, laikā no Mozus līdz Dāvidam, dziesmas liktas mutē vienīgi
divām sievietēm; Deborai (Soģu gr. 5. nod.) un Annai (1. Zam. gr. 2. n.). Visvecākajā tautas
dziesmu krājumā pasaules literatūrā, ķīniešu Šikingā, kas cēlies 7. gadu simtenī un agrāki pr.
Kr., ir sieviešu sacerējumi. Pie mūsu kaimiņiem, tikpat dienvidos, kā ziemeļos: pie leišiem un
igauņiem, sievietes ir īstās dziesmu dziedātājas un uzturētājas. Tāpat pie tālām dabas tautām:
pie kamčadaliem, Fidži salu iedzīvotājiem. Kad Darvins nonāca Tahiti salā, viņu jauna meita
apdziedāja dziesmā, ko citas meitas pavadīja korī. Bīhers uzstāda (Arbeit u. Rhythm. 1909,
410. lpp.) pēc viņam pieejamiem krājumiem vācu valodā par dziesmu sacerētājiem igauņu,
latviešu un leišu vidū šādu dažādu dzimumu samēru procentos:
Vīr. Siev. Nenoteikti.
Igauņu 24,8 61,2 14,0
Latviešu 22,3 61,3 16,4
Leišu 41,0 47,7 11,3
Meklēdami pēc dziesmām dažādu kārtu un dažādu stāvokļu ļaudīs, atrodam tās lielākā
mērā pie b ā r i e m, s ē r d i e ņ i e m. Starp citu, no kā dziesmas mācās, ieņem redzamu

41
vietu sērdienīte: viņai nav ne tēva, ne mātes; viņa dziesmās vien remdējas. Atšķirti no
laicīgiem labumiem, bāri paceļas augstākā, daiļākā gara pasaulē, kuru viņi darina un kurā
meklē atbalstu un apmierinājumu. Viņiem nav mātes. Mātes mīlestība viņiem izpaužas saulē,
kas pie tiem ienāk ritos agri, kam viņi liek aiznest māmiņai labvakarus, kas viņus silda,
sveicina, kas ar viņiem runā bez valodas. Tā rodas saules dievināšana, kur ar dabas spēku
pielūgšanu savienojas dvēseļu kults un dziļākie cilvēka pārdzīvojumi. Saules kults savienojas
ar Laimas un Māras kultu bārenītes dziesmās. Laima ceļ viņai krēslu, nāk pie viņas vakarā kā
balta viešņa, liek viņai sudraba vainagu. Māra nāk pār Daugavu, pilna laiva sērdienīšu, pilna
sauja asariņu; Māra tek, zīda svārkus pacēlusi; aiz kalniņa nosaluši simtiem mazu sērdienīšu.
Arī Dievs un Dieva dēli bārenītei tuvu. Dievs viņai kā savai kalponei dod zelta kroni, ko viņa
vakaros guldamās liek savā pūrā, rītos celdamās liek savā galvā, Bārenītes asaras salasa
Dieva dēli un kar kumeļa iemauktos. Bārenes kāzās Saule velk zīda svārkus, Māra sedz
sagšu, Dieva dēli jūdz sudraba zirgus, Mēness ieiet līdzi baznīcā. Bāru dziesmu nodaļa pieder
pie visdaiļākajām latviešu dziesmu krājumā; še latviešu ticējumi dabū savu visdziļāko saturu
un savu visskaidrāko, vispilnīgāko veidu. Bāru dziesmas tad arī iet pāri viņu šaurākajām
robežām: klaušu laikos visa latviešu tauta nonāk bāru bērnu stāvoklī, kur tai nav sava
gādnieka, savas sargātājas un kopējas, kas varētu dot kādas dzīves ērtības vai arī tikai
apmierināt visnepieciešamākās dzīves vajadzības. Bāru dziesmās tad latvieši atrod savu
tautisko jūtu, sava kopējā likteņa izteiksmi. Šī likteņa nojausma nevar ir turpmāk izzust no
latviešu tautas apziņas. Ar to izskaidrojas tas iespaids, ko vēl pašos jaunākos laikos sasniedz
tādas dziesmas kā Maza biju, neredzēju, Tek saulīte, tecēdama, Kas tie tādi, kas dziedāja...
Lai gan ne tik liela kā sievietēm, tomēr latviešu tautas dziesmās arī v ī r i e š i e m sava
loma. Bāleliņš ne tikai no svešuma pārnes dziesmas, bet ir pulkā arī dziedāt līdzētājs, pa
reizei arī dziesmu sācējs un papriekšu dziedātājs. Dziesmu mīļotāji ir gani, arī zēni. Arī
dravniekiem, medniekiem, mežā braucējiem, zvejniekiem ir savas dziesmas, lai gan ne tik
daudz kā vērpējām vai malējām. Dzīrēs dažreiz arī puiši sastājas savā pulkā un sacenšas
dziesmās ar meitām. Apbrīnojama dziesmu spēja ir vīriem, kas 12 skaitā sasēduši ap ozola
galdu pie ozola alus kannas: katrs no viņiem dzer no alus kannas tikai tad, kad viņš
izdziedājis 12 dziesmas par ozoliem, no kurām neviena nedrīkst atkārtoties. Īstās vīru
dziesmas varēja būt kara dziesmas, kuras aizmirsa, kad latvieši uz savu roku vairs karus
nesarīkoja. Sīkajā māju dzīvē tad nu palika dziesmās galvenā loma sievietēm.
Vai latviešiem senāk bijusi sava dziesminieku šķira, nav pierādāms. Gan būs bijis viens
otrs dziesminieks jeb burtnieks, kas, citu darbu piekopdams, parādījis sevišķas spējas
dziesmās. Ka senāk bijuši latviešu starpā apkārtstaiguļi, dziesminieki, uz to liekas norādām
vēlākie nabagi, kas, pēc dāvanām no mājas uz māju iedami, dziedāja dziesmas; tie gan
dziedāja garīgas dziesmas, bet, kāzās vai citos godos ierazdamies, tie dziedāja arī citas
dziesmas. Par kādu tautas dziesminieku, Manuli, ziņots «Baltijas Zemkopī» (1879. g.). Viņš
dzīvoja Seces apgabalā un uztura dēļ no sētas uz sētu sūtīts apkārt, bijis pa daļai palaidnis, pa
da4ai plānprātis. Rakstu zīmes viņš nav pazinis. «Bet apbrīnojams viņš bijis savu pasaku un
dziesmu dēj. Nedēļām no vietas viņš varēja pasakas stāstīt un tomēr arvienu citas: gan par
dabas lietām, gan par dieviem un gariem. Viņa pasakas bija tik raibas un mākslīgas, ka tās ar
pirmo dzirdēšanu nemaz nepaspēja atstāstīt. Tautas dziesmas viņam bija bez kāda gala. Viņš
tās tā prata sasiet, ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu. Redzams, ka Manulis bijis ne mazāk
pasaku stāstītājs kā dziesmu dziedātājs. Šis lomas palaikam dalās. Ja dziesmu dziedātājas pa
lielākai daļai sievietes, tad pasaku stāstītāji pa lielākai daļai vīrieši. Tautas dzejas episkā puse
mēdz būt vīrieša kopšanā: tā pasakas, teikas, tā varoņepi. Tautām, kam tie attīstījušies, mēdz
būt arī savi teiksmainie tautas dziesminieki, tā grieķiem Homērs, somiem Veinemeinens,
igauņiem Vanemuine. Latviešiem, kam varoņepa trūkst, nav arī šāda dziesminieka.
b) Kad dziesmas dzied? Uz to dod atbildi tautas dziesma:

42
 Dziedot dzimu, dziedot augu,Dziedot mūžu nodzīvoju,Dziedot nāvi ieraudzījuParadīzes
dārziņā.
Tātad dzied vienumēr, visu cauru mūžu. To apstiprina vēl arī citas dziesmas. Dziedādama
meita uzaug, dziedādama visu dara, ada cimdus, sagaida tautu dēlu; dziedot viņu aizved par
līgavu: Lai dziedāja, lai līgoja, visu mūžu dzīvojot. Pēdīgi dziedot aizved uz balto smilšu
kalnu; un arī še garām iet gani dziedādami un pati māsa gavilē, veļu govis ganīdama. Tāpat
dziedot aiziet visa diena: dzied rītā agri, dzied bez saules vakarā; dzied dienu un nakti. Arī
dažādi kavēkļi un pārdzīvojumi neapklusina dziesmas. Māte rāj, tautietis rāj, tāpat vīra māte
un kungi – bet ko lai dara lustīgam prātam? Tas spītē arī jaunai dienai. Kas pielec, bēdīgi
dzīvojot? Šī zemīte jāmin, šis mūžs jādzīvo. Nav tas ilgam; tik ilgam, kā vasaras launadziņš.
Tautiete apņemas priekš Dieva noskumuši nedzīvot; «Gan gulēšu noskumusi apakš zaļa
veleniņa». Bet, ja ar visu to skumjas ņem virsroku, dziesmas neapklust: jādzied, sirdi
remdējot. «Noraudājis padziedāju, šķitos nieka neredzējis». – Tāda pie ķeršanās dziesmām
šķiet norādām uz sevišķu dziedātāju dabu. Tautiete ar to lepojas, ka viņu neviens nevar ne
aizrunāt, ne aizdziedāt: viņa ir dziedātāju, runātāju ļaužu. Tas attiecināts uz visu latviešu
tautu. Tik daudz būs nenoliedzams, ka latvieši dziesmu ziņā nav pakaļ stādāmi citām tautām,
varbūt arī ne tām, kam sevišķa dziedātāju slava. Bet, ka arī citas tautas piekopj un mīl
dziedāšanu ne mazāk kā latvieši, ir zināms un saprotams: dziedāšana un tautas dzeja ir tikpat
veca kā tautas valoda un attīstās, izplatās un nostiprinās līdz ar šo visā tautā, sevišķi, kamēr tā
vēl dabai tuvu un nav kultūrā saskaldījusies. – Dziesmu dāvanas nav visiem tautas locekļiem
izdalītas vienādi. Tāpat tās vienādā mērā neatskan katrā mūža vecumā, katrā gada laikā, katrā
dienas cēlienā.
Īstais dziesmu laiks mūžā ir j a u n ī b a. Tas ir dzīves ziedonis, dzejiskas sajūsmas
apdvests. Kas pazītu vasaru, ja neziedētu ziedi? Kas pazītu jaunavu, ja priecīgi nedziedātu?
Apziņa, ka priekšā stāv nopietnas dienas, tautieti sevišķi skubina dziesmās priecīgi izbaudīt
savu jaunību. Gan viena, gan kopā ar citām tā dziesmās pavada laiku, dzied vaļas brīžos,
dzied, darbos iedama, īpaši arī, pūru darinādama. Līdz ar vainagu tautas paņem priekus un
dziesmas. Turpmāk vīrs vairs nedod vaļu; un, ja arī vīrs vaļu dotu, – bērns šūpulī! Šādas
izredzes piejauc tautietes dziesmām kaut ko sēru, īpaši tās tautietes, kas patlaban taisās tautās
iziet. Sirds paredz, ka pēdējā vasara; zied galvā pēdējs rožu vainags. Vēl skan bērzu birze līdz
citam rudenim. Citu gadu vairs tautiete nenāks kalnā gavilēt: tas apaugs sīkām nātrēm.
Bet, pirms jaunieši pāriet nopietnajā, prozaiskajā laulības dzīvē, uzmirdz vēl dziesmas
līdzīgi zvaigžņu debesim nepārredzamā, neizmērojamā bagātībā, tādā pārpilnībā kā nekur
citur mūžā, saistīdamās ap aktu, kas novelk jaunībai robežas: ap p r e c ī b ā m u n k ā z ā m.
No visām uzglabātajām dziesmām tās aizņem vairāk nekā trešo daļu, no septiņiem bieziem
«Latvju Dainu» sējumiem tās pilda gandrīz trīs, no visām apm. 35 000 dziesmām šai nodaļā
ievietotas vairāk nekā 13 000. Tās attēlo vilcienu pa vilcienam katru domu un soli no
pirmajiem precības nodomiem līdz atkāzām un jaunā pāra ciemā braukšanai pie saviem
vecākiem. Tās apņem vairāk nekā vienu vienīgu precību un kāzu norisinājumos: še ne vien
dažādības, kas nāk no kārtas un mantas stāvokļa, no ģimenes apstākļu un tikumiskā rakstura
izšķirības, bet še atspoguļojas arī dažādu laikmetu ieražas. Dziedātāji, kas attēlo katru
momentu patlaban svinamās kāzās, patura acīs senākās ieražas kā episku vielu, ko izdevīgā
brīdī celt kāziniekiem priekšā. Un arī precību izdarītāji un kāzu rīkotāji izlieto senākās
ieražas, neņemdami tās vairs savā tiešajā nozīmē, bet kā savu nolūku ietērpu un dramatisku
tēlojumu. Laikā, kad precības notiek, savstarpēji saprototies un vienojoties, vēl arvienu
precinieki tēlo pakaļ to laiku precību veidu, kad līgavas laupīja un zaga vai kad tās pirka, un
dziedātāji to apdzied. Precību un kāzu dziesmas, uzņemdamas sevī elementus no senatnes,
top par kaut ko sakarīgu, kam ir savs episks pavediens, sava dramatiska darbība.
Uz cilvēka mūža sākumu attiecas r a d ī b u dziesmas, kas pārved pāri k r i s t ī b ā s, kur

43
visas ieražas izceļ to domu, kas darāms, lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža
labklājība. No senajām b ē r u ieražām uzglabātajās tautas dziesmās maz kas atspoguļojas.
Viņu vietā stājušās kristīgas ceremonijas un kristīgās dziesmas. Vispār latviešu tautas
dziesmu nodaļas, kas attēlo citus momentus mūžā, ir samērā niecīgas, salīdzinot tās ar
jaunības, precību un kāzu dziesmu nodaļu.
Ka jaunība ir dziesmām visbagātākais mūža laikmets, stāv sakarā ar latviešu tautas
dziesmu lirisko saturu. Še izšķirošs svars acumirkļa iespaidam un pārplūstošām, tieši
izsacītām jūtām, ne tik daudz mierīgai sacerei, ko pabalsta atmiņa, un plastiskai tēlotāja
spējai, Uz šīm spējām atbalstās episkā dzeja, kura pilnīgāk izstrādājas vēlākā vecumā.
Teiksmainie tautu episkie dziesminieki ir tad arī veci, sirmi vīri. Šādi pat mēdz būt
ievērojamākie latviešu pasaku stāstītāji.
No g a d a l a i k i e m dziesmām visbagātākais p a v a s a r i s. Mostošā, ziedošā daba
izaicina uz dziesmām ir putnus, ir cilvēkus. Dziedāšana piemērojas dabas pakāpeniskai
attīstībai.
Tiklīdz sniegs nokusis un gani sāk dzīt laukā lopus, atskan g a v i l ē š a n a. Tā
pielīdzināma pavasara pirmā dziedātāju putna cīruļa dziesmai; tā ir dziedāšana pa vienam,
solo dziedāšana. Tomēr tā ierosina kaut kur apkārtnē līdzīgas tieksmes, īsti gan taisni uz to
iziet un atbalstās. Ganam vienam gavilējot, mēdz drīz vien kaut kur citur atskanēt otra balss.
Tās viena otrai pa laikam pamazām tuvojas un pēdīgi savienojas. Pie tām dažreiz pievienojas
trešā vai vairākas. Ja nav neviena pretī dziedātāja, gans par to izredzas lakstīgalu: tā dzied
ievienā, viņš – govis ganīdams. Bez ganiem gavilē vēl arī citi. Māsa sadziedas ar māsu: viena
tautu purmalā, otra brāļa tīrumā. Māsa uzaicina māsu pretī gavilēt dažreiz, lai tautu neveiklis
pretī nedzied, dažreiz, lai tautu dēls klausās, asaras slaucīdams. Sevišķi sadziedas puisis ar
meitu: viņš druvā, viņa brāļa sētā; viņš ardams, ecēdams, viņa – rozes ravēdama, – sadziedas
dienu, ziņodamies tikt kopā vakarā.
Kad iezeļ zāle un atplaukst kokiem lapas, sākas r o t ā š a n a, kas turpinās līdz pilnajam
ziedu laikam. Lai rotātu, salasās ciema meitas vakaros parastā kalniņā, izredz divi labas
dziedātājas, kas teic dziesmu vārdus, viena sīki, otra ruši jeb rupji; visas citas piedzied,
piedaiņo bez vārdiem. Rotāšana izklausījās kā dziedāšana uz vairāk balsīm, kā kora
dziedāšana. Tai savi panākumi: dziedot meža gali līgojas un puiši nāk koklēdami pa ābeļu
līdumu. Metot skatu nākotnē, ieskanas sēras skaņas. Kur katra dziedās citu gadu? Cita tālu
tautās, cita smilšu kalnā.
Pilnam ziedu laikam iestājoties, atskan l ī g o š a n a. Tā mēdz sākties pa jaunajiem Jāņiem
un beigties Pētera dienā. Visaugstāko pakāpi tā sasniedz Jāņu vakarā. Senāk, kad līgošana
stāvēja pilnā spēkā, visa Latvija šai vakarā pārvērtās par vienu vienīgu viļņojošu dziesmu
jūru, kurā kā zvaigžņu dzirksteles vizuļoja Jāņu ugunis. Dziesmās izsakās sajūsma par ziedu
plaukumu, kas kā nedalīta sega patlaban apklāj visu tēviju, kas sasniedzis savu vislielāko
pilnību, bet nu arī taisās atvadīties. Ja gavilē pa vienam, rotājot sastājas kopā pulciņi, tad
līgojot un Jāņu vakaru svinot, ņem dalību visa saime, visi ciemi, visa tauta. Še tad dziedāšana
arī nestāv par sevi, bet tā apņem dramatiski norisinošos darbību, kur lomas dažādi izdalītas.
Sievietes plūc zāles un pin vainagus, vīrieši cērt meijas, ko appušķot vārtus un durvis, un
dedzina Jāņu ugunis, nama tēvs un nama māte gādā par Jāņu bērnu uzņemšanu un
pacienāšanu. Ar ziņu katram ko rīkot un darīt ir arī kūtīs un klētīs, pagalmā un laidarā, dārzos
un laukos. Un visu vītin apvij dziesmas, līgošana, kur pirmajā lomā ir sievietes. Līgotāju
pulkā mēdz būt sava sācēja jeb ievilcēja, kura viena pati izdzied dziesmas pirmo rindu, pēc
kam viss pulks to atkārto vai arī iekrīt pie līgo un dzied tālāk otru paņēmienu. Līgošana tomēr
ļoti dažāda, gandrīz katrā apgabalā savāda.
Kā kāzas mūžā, tā Jāņi gadā novelk robežu īstajam dziesmu laikam. Sākas grūtie lauku
darbi, kurus gan arī pavada dziesmas, bet vairs par sevi neizceļas. Tikai r u d e n i m atnākot

44
un garajiem vakariem iestājoties, atliek vaļas vairāk uz dziesmām domāt. Tas ir dzīru un
dažādu svinējumu laiks. Tad mēdza turēt kāzas, tad svinēja Veļus. Tas viss saistīts ar
dažādām ieražām un dziesmām. Dzīrojot un dziedot svinēja Veļu svētkus, par ko zin stāstīt
hronikas un daži novērotāji (Kelhs, sk. II. I. 1)a). Ar attiecīgajām ieražām šīs dziesmas
aizmirstas. Garajos ziemas vakaros nodarbojās ar dziesmām, dažādus rokdarbus strādājot.
Vēl ir gadā daži svinējumi, kuru ieražas dabū dziesmās kādu atspulgu. Pa Meteni
vizinājās, Lieldienās šūpojās, pa Jurģiem dzina lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Ziemas
svētku dziesmas norāda uz dažām zīmīgām ieražām; rīkojoties trīs dienas, trīs naktis ir kājas
nedabū noaut: iet ķekatās, klausās bites, zīlē, ēd cūkas smeceri. Tomēr tās tikai nepilnīgas
atliekas, no kurām nav sastādāms nekas sakarīgs un vesels.
D i e n ā dziesmām veltī sevišķi v a k a r u. Rīts aizņemts darbiem. Tad dzird dziedam tos,
kas izpilda savrup kādu uzdevumu: gani, malējas. Bet dziesmām nodoties var tikai vakaros,
pēc pabeigtiem dienas darbiem. Pavasarī tad salasās meitas uz kalniņiem, lai rotātu un līgotu,
ziemu kaut kur telpās, lai vakarētu. Pilnīgāka nodošanās dziesmām prasa zināmu svabadību,
kura darba cilvēkam iegūstama tikai vakaros. – Vakars vēl arī citādā ziņā labvēlīgs
dziedāšanai, sevišķi dziedāšanai ārā. Kāda dziesma izsaka šādu novērojumu:
Skaņi skan no rītiem, Uz vakaru vēl skaņāk. Tad tik labi neskanēja, Kad bij saule
pusdienā.
Vēl kādā citā dziesmā meitas tiek uzaicinātas, lai dzied vakarā, jo vakarā tālu skan.
Pētnieki atrod, ka šim novērojumam zinātnisks pamats. Dienu Zemākā gaisa kārta no zemes
sasilst un kāpj; virsējās kārtas slīgst uz zemi. Ar to gaiss sadalās slāņos, kuri nosaista balsi un
atbalsi. Vakarā, naktī zeme nesilda un gaiss ir vienāds; skaņas savā plūdumā tad arī nav
traucētas.
c) Kur dziesmas dzied? Ja latviešu tautas dziesmas pieslēdzas īstenai dzīvei, to soli pa
solim pavadīdamas, tad saprotams, ka nav dzīvē nevienas vietas, kur dziesmas nedziedātu,
kas nebūtu apbalvota dziesmām. Zīmīgs ir viņu pielīdzinājums rasas pilieniem, kas pieķeras
katrai puķei, katrai lapai, katrai smildziņai, katram priekšmetam. Sakarā ar to priekšmetu, ar
to vietu, kur rasas pilieni turas, tie arī dabū savu īsto apgaismojumu, izceļas savā īstajā
daiļumā. Tā latviešu tautas dziesmas visā pilnībā saprotamas un baudāmas tikai tad, ja patura
acīs to gadījumu un vietu, kur tās dziedātas. Attiecīgā dzīves parādība, apstāklis, kur to dzied,
dod katrai dziesmai īsto iztulkojumu. Ja dziesma min kādu dabas priekšmetu, tad ar to tā
palaikam negrib raksturot šo priekšmetu, bet zināmu momentu vai parādību cilvēku dzīvē.
Dziesmās bieži daudzina ozolu un liepu, bet tiecas ar to izsacīt kaut ko par vīrieti un sievieti.
Šādā nozīmē uzņemot dziesmās sacīto, dabūjam ar minētajiem priekšmetiem ne vien
pievilcīgu dzīves parādību raksturojumu, bet arī šie priekšmeti paši mums parādās savā
dziļākajā, savā dzejiskā un mitoloģiskā nozīmē, ko tautas uzskati tiem piešķir. Tas pats
attiecas arī tieši uz mitoloģiskām būtēm (Laimu, Pērkonu u.c.): arī tās visgaišāk nolaužamas
sakarā ar apdziedāto dzīves momentu, kas savukārt ar tām dabū dzejā savu apskaidrojumu.
Īstā vieta, kur tās dziedamas, dod pareizo iztulkojumu arī tām dziesmām, kur runā tieši par
zināmām dzīves parādībām. Tā, piem., vedeklas satiksme ar vīra māti tēlota pavisam tumšās
krāsās. Ja mēs šīs dziesmas uzņemtu par tādām, kas izsaka tiešus dzīves novērojumus, kas
sacerētas un dziedātas tajās minētās nesaticības brīžos, un uz to dibinātu savu spriedumu par
dzimtas locekļu savstarpējām attiecībām, mēs darītu aplam. Lieta tā, ka šīs dziesmas
dziedātas kāzās, kur brūtgāna un brūtes puse, vedēji un panāksnieki nostājas vieni pret otriem
un sacenšas vieni otrus pārspēt visādās atjautībās un zobgalībās, izsacīdami apvainojumus,
kas nav ņemami nopietni.
Gadījums, moments dzīvē, ko dziesmas aptver, kur to dzied, ierosina arī, lai dziesmu
sacer. Kāda daļa dziesmu taisni šai brīdī un vietā arī rodas. Īpaši tas sakāms par
apdziedāšanās dziesmām: vienā pusē izsacītās domas prasa, lai otrā pusē uz tām tūliņ atbild.

45
Arī gadījumos, kur nav pretējas puses, kur dziedātājs viens, darbojas tieši sacere. Vienu
dziesmu dziedot, rodas galvā cita, pat vesela virkne jaunu dziesmu: «Nava viena izdziedāta,
jau deviņas sacerētas». Tomēr laba dziesma nepaliek, kur dziedāta. Tā uzglabājas atmiņā un
turpmākajā gadījumā savā īstajā vietā tiek atkārtota. Tā salasās krājums dziesmu, kas katram
dziedātājam padomā. Pie tā pieder arī dziesmas, kas vientulības brīdī sevišķi sacerētas tai
nolūkā, lai tās zināmā gadījumā lietotu. Ir tad sevišķas v i e t a s , k u r d z i e s m a s s a c e r
u n g l a b ā. Šīs vietas atzīmējas arī tur sacerēto dziesmu sevišķajā raksturā. Še uzturoties un
attiecīgos iespaidus saņemot, nāk atmiņā še radušās dziesmas. Tās še satītas kamolā, no kura
tās var pa vienai vien ritināt, vai ieliktas vācelē vai pūrā, kur tās paņemamas un pa vienai
izdalāmas. Apiņu dārzā trīs pūri dziesmu; var dziedāt trīs gadi, ne vāku nepavāžot. Dziesmu
daudzumam, kas rodas un glabājas senāk pie katrām latviešu mājām uzejamā apiņu dārzā,
varētu būt kāds sakars ar to, ka apiņus izlieto, alu darinot. Ābeļu dārzā pieci pūri dziesmu.
Smalkā lazdu krūmā dziesmu vācele, no kuras var palasīties labas vien. Dziesmas glabājas
vēl nātru krūmā, skaidienā, pat mēslienā. Arī vietās, kur izpilda zināmus pienākumus, rodas
un glabājas dziesmas. Pavasarī ganos tin dziesmas kamolā. Vasaru kumeļam dziesmu deķis
mugurā. Rītos maltuvē ejot, var ritināt dziesmas no vāceles, kas glabājas padzirnē.
Ja dziesmas sacerēt var vislabāk vientulībā, tad d z i e s m a s m ā c īt i e s var tikai
sabiedrībā ar citiem, pulkā. Šim nolūkam sevišķi noderēja garie ziemas vakari. Tanīs visi
māju ļaudis salasījās saimes istabā un pie skala uguns strādāja dažādus rokdarbus: vīrieši vija
pinekļus, striķus, taisīja pastalas, zirglietas, darba rīkus; sievietes vērpa, adīja, šuva. Še nu
bija īstā vieta, kur cilāt dažādās gara mantas: še stāstīja pasakas, minēja mīklas, dziedāja
dziesmas. Notika arī sevišķa v a k a r ē š a n a. Sestdienas vakaros (pēc K. Kalniņa
Augškurzemē) salasījās jaunas meitas kādā no ciema p i r t ī m, atnesdamas līdz daža gaļu,
daža putraimus, daža pienu vakariņām. Tās gatavodamas un rokdarbus strādādamas, meitas
dziedāja dziesmas. Vakarēšanā piedalījās nereti arī saimniece un puiši. Še dziedāja visvisādas
dziesmas, tās grupējot ap zināmiem priekšmetiem vai momentiem, nododoties tīrai interesei
par tām un tās mācoties, lai būtu turpmāk attiecīgajā vietā dziedātājai pie rokas.
Par ļaužu jeb v ē r p j a m ā m i s t a b ā m Vidzemes muižās 19. g. simteņa sākumā
pastāsta Baltijas vācu rakstnieks Dr. Bertrams (Baltische Skizzen). Tanis salasījās muižas
kalpones, kad bija apkopušas lopus, še vērpa, adīja, tina dzijas un darīja citus rokdarbus. Viņu
vidū bija nereti arī pati lielmāte, tās pārraudzīdama, tomēr ņēma tik maz dalības pie tā, kas
apkārt notika, ka daudzkārt iesnaudās. – Vērpjamās istabas kā tautas dziesmu piekopjamās
vietas bija senāk tālu izplatītas arī citās zemēs un tautās. Vācijā tās apvienoja gadu simteņiem
lauku jaunatni rokdarbos un dziesmās. Izslēgti nebija arī vecāki ļaudis, kuru pārraudzībā
dažreiz stāvēja šīs vietas. Tomēr pārsvarā še bija jaunatne, no kuras vidus dažās vietās mēdza
izraudzīties priekšnieci jeb priekšdziedātāju. Stipri še skatījās uz darba sekmēm un ieražu
tiklību. Vēlāk vērpjamās istabas sāka pieņemt izpriecas vietu raksturu, deva iemeslu dažādām
valodām un tika no valdības pa lielākai daļai nedibināti apspiestas. Šādas pat vietas
laucinieku satiksmei ziemas vakaros uzejamas pie ziemeļģermāniem, frančiem, pie slāvu
tautām (sevišķi pie serbiem, bulgāriem, krieviem), pie leišiem; igauņu tautas epa Kalevipoega
sastādītājs Kreicvalds noklausījās zēna gados dažas Kaleva teikas daļas kādā vērpjamā istabā
netālu no Vezenbergas.
Pie senākām latviešu satiksmes vietām, gan vēlākā laikā, pieder k r o g s. Arī še dziedāja
un mācījās dziesmas. Kad visas dziesmas izdziedātas un meklē pēc jaunām, tad iet dziesmu
kambarī pēc kādiem variantiem, dziesmu krodziņā, un dabū citas.
Vislabākais dziesmu veicinātājs ir galā d a b a s j a u k u m s, kura iespaidiem dziedātājas
nododas sevišķi pavasarī. Pie katra ciema ir zināma vieta, kur meitas pavasara vakaros
sapulcējas dziedāt. Par tādu apzīmē upmalu, ozolu, bet sevišķi dziedātājas sanāk uz
pakalniņa, apaļa, zaļa. No turienes balss nes tālāk. Mazās dziedātājas pie tam pacel uz

46
akmeņa, lai balss skan līdzi citām. Tur dzied mazs pudurītis meitu, bet puišu sajāj klausīties
no trim novadiem.
Brīvzemnieks zīmē (savā t. dziesmu krājumā) no Kurzemes dienvidrietumu daļas šādu p a
v a s a r a v a k a r a a i n u: Arāji pāriet mājās, gani pārdzen lopus, atskan āža raga skaņas,
puiši jāj zirgus pieguļā. Pavasara dāvanām apbalvotajā apkārtnē nometas klusums. Te atskan
melodiskas skaņas no pakalniņa zemnieku māju tuvumā: meitas dzied, pēc grūta darba
atraudamas sev dažus nakts atpūtas brīžus. Teicēja uzņem, iedziedādama divus pirmos
paņēmienus no četrrindu dziesmas; koris iekrīt, stipri vilkdams vienmuļīgo ē–ē–ē; korim
velkot, dziedātāja atkārto dziedātos vārdus, tos ievīdama, ielocīdama dziedāšanā. Drīz
apkārtnē dzirdami vēl divi, trīs tādi kori. Diedāšana turpinās veselām stundām, un dziesmu
pavediens nepārtrūkst.
D z i e s m u b a g ā t ī b a, kas novērojama tādos pavasara vakaros, norāda uz latviešu
tautas dziesmu daudzumu vispār. Dziesmām nolemtais laiks aiziet, balss piekūst, bet dziesmu
nepietrūkst. Bagātība, kāda ir neizmērojamā un neizdibināmajā dzīvē, ir arī dziesmās. Par to
tauta pati dod šādu liecību:
Kas var dziesmas izdziedāt, Kas valodas izrunāt?Kas var zvaigznes izskaitīt, Jūras
zvirgzdus izlasīt?
L i t e r a t ū r a. Visbagātākais avots ziņām par latv. t. dziesmu lietošanu un dziedāšanu:
Barona Latvju Dainu ievada nodaļa līdz ar attiecīgiem apcerējumiem. – Par bārenīti:
Klaustiņa Bārenīte un mātes meita (1910). – Par latviešu kāzām: kāzu apraksti Latvju Dainu
III daļā; Pētersona Zin. Komisijas 16. Rakstu krājumā. – Par dziesmu skaņu vakaros:
Kasparsona Skaļš gaiss, Izglītība 1909. g. 1. burtn.
3) SATURS. Dzejdarbu saturā izšķiramas divi puses. Tanī ietveras kaut kas no ārējas,
patiesas vai iedomātas pasaules, kaut kas, ko dzejnieks ņem par sava darba objektu,
iztēlojamo vielu; bez tam dzejnieks tanī ieliek kaut ko no sevis, no saviem un tamlīdz no
tautas iekšējiem pārdzīvojumiem, no sava un tautas gara. Varam tad attiecībā uz latviešu
tautas dziesmām runāt par viņu lietišķo un viņu garīgo saturu.
a) Lietišķais saturs latviešu tautas dziesmām ņemts tieši no latviešu tautas dzīves. Tās
tieši uztver un attēlo uzskatāmo, novērojamo apkārtni, a i z r i t o š ā s d z ī v e s m o m e n t u
s. Ar to viņu aplūkotajiem priekšmetiem novilkta zināma robeža. Ārpus tās paliek
nenosaistītā fantāzijas darbība, kas nepazīst nekādu dienišķās dzīves, laika vai vietas
noteikumu, pasakainie tēlojumi par visvisādiem brīnumiem, par pilīm no dārgakmeņiem, par
kubiem, pilniem zelta, sudraba, dimanta, par pasaku dzirnavām burbuļojošu upju malā,
parādības, ar kurām tik bagāta dažu citu, sevišķi ir romāņu tautu (franču, itāliešu), arī
jaungrieķu dzeja. Ja latviešu tautas dziesmās no tām arī uzejamas kādas druskas, tad tās ir
aizņēmumi no citurienes. Parasti latviešu burtniecībā šādām parādībām vieta pasakās, kas
vispār pieder pie ceļojošiem sacerējumiem un kur fantāzijai pilna vaļa. Latviešu dziesma
nepaceļas no dienišķās dzīves atšķirtā pasaku un sapņu pasaulē. Viņas iecirknis ir taisni
dienišķā dzīve. Tā nepiesaistās arī pie vēsturiskiem gadījumiem, nemin nekādus tautas
varoņus, lai tie arī būtu ieguvuši ievērību ar kādu klaidoņu brašumu vai laupītāju drosmi,
kādus uzejam apdziedātus dažu citu tautu dziesmās. Parastā dienas gaita vai arī zināmos
laikos atkārtojošās paražas vai dabas parādības dod vielu latviešu dziesmai.
Par īstu izņēmumu nevar uzlūkot arī g a r ā k ā s l a t v i e š u d z i e sm a s jeb z i ņ ģ e s.
Ciktāl tās nav aizņemtas no citurienes, tās sniedz plašākus, sakarīgus paražu vai atkārtojošos
dzīves gadījumu attēlojumus. Garākajās precību dziesmās apraksta agrākā veida precības: kā
līgavu no maltuves nozog, kā brāļi tai dzenas pakaļ, kā uzzin ceļu, kā viņi aizvesto māsu
atrod; vai arī kā tautietis sataisās un jāj precībās, kā uziet tautietes ciemu, ko tur piedzīvo un
novēro. Ir arī ziņģes, kur tēlo puiša vai meitas maldības un likteni, plašākos vilcienos
aizņemot dažas dzīves parādības, viņu sakarus un simbolus. Dzērājam tēva dēlam zirgs

47
aizskrej meža ceļu, zars norauj cepuri: zirgu meklēdams, viņš ceturtā dienā satiek tautu
meitu, kas viņa zirgu saķērusi, piesējusi, apdeķojusi, bet kam, zirgu saķerot, zars norāvis
vainagu; tēva dēls to solās samaksāt un saderinās ar tautu meitu; ceturtā dienā viņš, suņiem
rejot, iejāj līgavas sētā uz precībām. Dažās kara dziesmās sakarīgāk iztēlo brāļa kara gaitas.
Dzied zīle, brālim jājāj karā; māsa tek dārzā pušķot brāļa cepuri; appušķo, pavada, saņem
brāļa mierinājumu, lai gaida pārnākam ja ne viņu, tad kumeļu; pa deviņām vasarām attek
kumeļš smilšainām kājām; tas nu dod ziņu, kur palicis jājējiņš, metot skatu kara lauka ainā.
Arī bērnu pasaku dziesmas savērtas no cilvēku vai kustoņu dzīves un darbības pavedieniem.
Šīs garākās dziesmas neattālinās nekādā romantiskā sapņu pasaulē, neuztver nekādus
ārkārtējus vēstures notikumus. Tās izraugās zināmu dzīves gadījumu virkni, pakavējas pie tās
savrup un sniedz to zināmā sakarībā un noapaļojumā. Ar to tās atšķiras no parastajām latviešu
dziesmām.
P a r a s t ā s l a t v i e š u d z i e s m a s ņem atsevišķos dzīves momentus, notver katra
neiznīcīgo vērtību un to notēlo kā dzintargraudā. Tās nevar būt garas. Dzīve iet nemitīgi uz
priekšu, noved pie turpmāka un atkal turpmāka momenta, kam tāda pat vērtība. Aplūkotāji,
tēlotāji tiem seko radītāja sajūsmā un priekā. Ik minūtei ir sava noskaņa un nokrāsa, savs
saturs un sava vērtība. Pie tam katram momentam ir tai pašā laikā vietas un darbības dažādībā
simtiem variāciju. Viens tēlotājs tos nekad nevar visus ne notvert, ne notēlot. Bet tur ir
simtiem un tūkstošiem tēlotāju, kas savā starpā saistās kopā pa vietu vietām, pa novadu
novadiem, sētu pa sētai Latvijā, pa laiku laikiem, pa gadiem, gadu desmitiem un simtiem
tautas mūžā. Varam tad noprast, ka latviešu tautas dziesmās dabū notēlojumu latviešu dzīve
visā plašumā un visos sīkumos.
Kas ir l a t v i e š u d z ī v e? Tā nav tikai viena cilvēka dzīve. Un arī tā ir neizmērojami
bagāta. Kas cilvēka iekšējā un ārējā dzīvē nenotiek katru dienu! Kādas noskaņas neienes viņa
dvēselē saules lēkts un riets, pusdienas karstums, nakts klusums, dienas darbu sākums,
gājums un beigas, satiksme ar tuviniekiem, draugiem, naidniekiem, attiecības pret kumeļu un
raibaļu, pret briedi un lāci mežā, pret ābeli un apini dārzā, pret smilgu ceļmalā, pret
tūkstošām būtēm un lietām, kas apņem cilvēku, atstādamas uz to iespaidu! Un tā diena pa
dienai garā gadu virknē pa bērnību, jaunību, spēka un nespēka gadiem līdz sirmam vecumam.
Visi šie neskaitāmi daudzie un dažādie mirkļi cilvēka mūžā tiecas izsacīties latviešu
dziesmās. Bet cilvēku ir daudz, un katram no viņiem ir savs mūžs, savi pārdzīvojumi, savs
liktens. Tur ir bajārs, kam jājot zīda pušķi zemi slauka; tur ir nabags, kas noplīsis grāvī gārsas
lasa. Tur ir mātes meita, kas uzaug pie māmiņas baltām diegu zeķītēm; tur ir bārenīte, ko
sveša māte saņem pie vārtiem rīkšu sauju padusē. Tur ir arāji, jūrnieki, dravinieki, kara vīri.
Ja arī sabiedriskais stāvoklis un dzīves apstākļi tie paši, tomēr katram ir sava daba. Tur ir
jautrais, kas ārdīt ārda valodu; tur drūmi klusais, no kura vārdi nāk skopi, kā lūki plēšami no
koka. Tur saticīgais, labais, ko visas ciema meitas sauc par bāleliņu; tur ir ķildu cēlājs, kam
visi naidnieki. Tur ir darbīgais, tikušais, kam rudzu lauks guļ kā ūdens; tur palaidnieks
dzērājs, kas kroga galda galā ,izdzied rudzu pūru pa vienam graudam. Un tā simtām rakstura
dažādību, kas atspoguļojas latviešu dziesmās. Ar to cik necik dabūjam jēdzienu par latviešu
dzīvi, no kuras ņem vielu latviešu tautas dziesmas.
Līdz ar aizritošo dzīvi notēlojas arī viņas vairāk pastāvīgie pamati: mums dziesmās
paceļas priekšā ne vien latviešu tauta, bet arī l a t v i e š u z e m e. Še atrodam Latvijas
laukus, pļavas, mežus ar viņu smaržu, viņas upes, ezerus, jūru ar viņas vizmu. Arī pats
niecīgākais priekšmets dabū savu dzejisko noskaidrojumu līdz jūras zvirgzdiem un auzu
skarai laukā. Pilsētas un ciemi iespiež savu zīmogu dzejas veidotajā vielā kā vaskā.
Precinieks Jersikā iesēžas laivā, līgo lejup pa Daugavu; Sērpilī rej suņi, Sērenē dzied gaiļi,
Rīgā aust gaisma; še viņš pērk zirgu, kaldina Jelgavā, aizjāj līdz Kandavai. Puisis tek caur
Jelgavu pie Olaines meitām. Cits pērk Rīgā kumeļu, Āraižos kaldina, Cēsīs ņem līgavu,

48
Raunā šūdina kurpes, krodziņā aiz Cēsīm nodzer kāzas, uz Burtnieku ezera pārmij gredzenus.
Katrs Latvijas pagasts, kura robežās vai tuvu tām atskanējusi apdziedāšanās, atstājis savu
vārdu latviešu dziesmās.
Bet ne tikai redzamā pasaule pieder pie latviešu dzīves. Attiecības pret redzamām lietām
pamazām pāriet nojausmā par vērojamām, n e r e d z a m ā m b ū t ē m. Jau apkārtnes
priekšmeti paši ir pirmatnes cilvēkam parādības, kam cilvēka īpašības un lemjošs spēks.
Blakām tiem nostājas dažādi gari. Attīstās jēdzieni par dievībām: Dievu, Laimu, Pērkonu u.c.
Tām ievērojama loma cilvēka dzīvē, kura nenorobežojas ar kapu, bet pastāv citā veidā vēl
viņpus tā; pāri zemei izplešas bezgalīgās debesis ar saviem spīdekļiem, zvaigznēm. Tur pāriet
pāri cilvēka dzīve. Bārenīte pavaicā Saulei, ko dara viņas māmiņa, un dabū atbildi, ka tā zelta
slotu ceļu slauka un gaida viņu aizejot. Tā latviešu dzīve, kas neizmērojami bagāta un dažāda,
saslēdzas kopā ar Visumu. Šī ir pasaule, kuru sevī uzņēmušas latviešu tautas dziesmas, kas ar
to savā kopībā tikušas par milzīgu, visās krāsās mirdzošu mākslas darbu.
b) Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs saistās ar viņās uzņemto ārējo pasauli: dzīves
īstenība sniedz trauku tam, ko dziesminieks tanī ieliek no sevis; kas tam iet pāri, dziesmās
neietilpst. Latviešu tautas dziesminieks nav fantāzijas dzejnieks, kas savus tēlus brīvi izdomā,
bet modeļa dzejnieks, kas tos ņem no patiesās dzīves. Tās novērojamajai gaitai pieslienas
viņa izsacītās jūtas. Viņš nenododas plašam, tiešam jūtu uzplūdumam. Latviešu tautas
dziesmu krājumā nav nekādas patstāvīgas sēru dziesmu (elēģiju) nodaļas; dziesmas ar sēru
noskaņu pavada attiecīgos dzīves gadījumus un posmus, kādi ir: vecums, slimība, miršana,
bāri, ļauna diena. Nav arī sevišķu līgsmības vai slavas dziesmu (himnu, odu, ditirambu); viņu
skaņa izpaužas jaunībā, kāzās, Jānos u.c. Un arī še tām nav ne tā apmēra, ne tā noteiktā
rakstura, lai tās varētu tieši apzīmēt ar kādu no jūtu veidiem vai afektiem. Tiešās jūtu
izteiksmes vietā skaņās, saucienos ir stājusies izteiksme no apkārtnes ņemtos tēlos,
priekšmetos; pa daļai šādam dziesmu veidam uzskatāma par pamatu tieši rotaļāšanās,
tēlošanas dziņa bez zināmām jūtām kā pirmatnējā ierosinātāja. Jūtas latviešu tagad
pazīstamajā tautas dziesmā parasti nojaužamas kā ātra, liega ieskaņa no pēkšņi uzmirdzošas
gleznas. Skaņa un glezna paliek dvēselē un sevī norobežojas, nepaplašinās, neizplūst,
neizveidojas tālāk. Dvēsele ir devusi nozīmi un pastāvību zināmam dzīves momentam; cits
moments modina citu skaņu. Dvēseles izjūta paliek vienumēr sakarā ar dzīves tēliem un
gaitu. Tādā kārtā ir latviešu tautas dziesmās stiprs episks elements: tur attēlojas konkrētā,
redzamā dzīves āriene. Bet tās paliek liriskas ar to, ka dzīves momenti nesaveras pie episka
pavediena patstāvīgā virknē: dvēseles izjūta izceļ jaunus un atkal jaunus momentus, kam
īpaši tā dod īsto vērtību. Zināma dvēseles jūsma tad arī var vairāk dziesmu savienot par
garāku virkni.
Še izceļas kāds no dvēseles parādības veidiem, kas redzami ieaužas latviešu tautas
dziesmās. Tā ir s i m p ā t i j a, i e j ū t a aplūkotos, novērotos priekšmetos. No tās izlobās
apkārtnes un paša atziņa. Latviešu tautas dziesmās uzejami latviešu z i n ā t ņ u s ā k u m i.
Tur atzīmētas kustoņu, koku īpašības, izsacīti novērojumi par sauli, mēnesi, zvaigznēm.
Ieskatoties cilvēku darbos, viņu darbības dziņās un mērķos un arī paša iekšienē,
dziesminieks dabū zināmas tikumiskas mērauklas. Še ir tautas ētikas sākumi. Iejūta uzmeklē
arvienu dziļākas, patstāvīgākas, vērtīgāka īpašības. Kas no meitas auguma, ja nav tikusi
darbos! U z c i t ī b a, n e p i e k ū s t o š a d a r b ī b a s d z i ņ a tad nu izceļas viņos klaušu
laikos par vienu no tām īpašībām, ko sevišķi slavē, ko tikuši izkopj. Tautu meita nokūlusi iet
malt, samalusi – druvā; sēdēdama raksta, staigādama ada, izdzīdama, sadzīdama pin vīzes.
Dārgāks par zeltu un sudrabu ir m e i t a g o d s. Jauna meita izmirkusi, sasalusi bēg kaunu,
nes saujā dvēselīti. Arī pie tautu dēla tā nemeklē daiļu augumu, bet skatās uz viņa darbu, vai
laukā aug tīra maize. Augstāk par to stādāma g u d r ī b a. «Daža laba rudzu klēts gudra vīra
galviņā.» Par visvērtīgāko īpašību atzīst gudru padomu. Šūpulī jāliek trīs lietas, kas

49
nepieciešamas: maize, nauda, gudrs padoms. – Tīrības jūtās savienojas t i k l ī b a u n d a i ļ u
m s. Kauns meitai, kam nesukāti mati; ir irbe tek ceļu, izsukājsi cekuliņu. Koša tēva meita
netur ne melnu galdu, ne gružainu istabu; tai baltas kannas, tīrs, gluds pagalms. Jauni puiši,
jaunas meitas tīra arī ceļmalas, lai Dievam, Laimai braucot nepakrīt kumeliņš. Jaunas sievas
ravē pirts teku, pa kuru pie viņām nāk Laima, Māra.
Sakarā ar tīrību k r ā s u starpā pirmo vietu ieņem b a l t ā. Tai vispār augstāka, dziļāka
nozīme. Par baltiem min ne tikai priekšmetus, bet runā arī par baltu māmuliņu, baltiem
bāleliņiem, baltām dienām; balta ir meita, kas nāk ar savu tikumu.
Baltā krāsa pirmā pie rokas arī dzejniekam. Balta ieva kalnā, vēl baltāka lejā; tautu meita
sedz baltu villaini, vēl baltāka tai pūrā. Še darbojas jau t ī r a s d a i ļ u m a j ū t a s. Tās izceļ
un noskaņo arī citas krāsas. Tautiete ielec līdz pusei sarkanās rozēs, lai zied vaigu gali kā
sarkanie rožu ziedi. Tautiets lūdz, lai tēvs pērk sirmu zirgu, pelēku mēteli, lai viņš var lidināt
kā pelēks vanadziņš. Zeltene nosauc tautu dēlu par aklu, kad viņš jautā, kādu šūt cepuri, – vai
viņš neredz, kādas viņai uzacis? Tādu sajēgu par krāsu saskaņu prasa tautiete no tautu dēla.
Dziesmās ievērota arī k r ā s u d a ž ā d ī b a. Tautu meita apaunas baltas kājas pie
melniem lindrakiem vai arī baltas zeķes un melnas kurpes. Viņai balta villaine sarkaniem
rakstiem, sarkans vainags sudraba lapām, vēl arī sarkans vainags un melna samta kleita. Aust
zaļa diena, lec sudrabota saule; brālis velk zaļus svārkus, tautu meita sudrabota. Balta puķe,
zaļa niedra sēž galda galā; balta puķe māsa, zaļa niedra tautu dēls. Sudrabotai irbei apzeltīti
spārni. Cieņā stāv arī vienkārši r a i b u m s. Govis ir patīkamas, ja tās raibas; pastāvīgais
govs epitets ir raibaliņa. Pupas zied raibi, villaine raibāka. Tautu meita aun kājas rakstītās
zeķēs; ārē stāv divi bērīši ziedainām kājām. Sirmajam kumeļam mugurā zvaigžņu sega;
bērītis ir zeltītām lāsēm.
S u d r a b ā un z e l t ā mirdz liela daļa tautas dziesmu pasaules. Kumeļam zīda sega, zelta
segli, sudrabiņa iemaukti; viņa stallim zelta durvis, vara grīda, sudrabiņa redelītes. Caunei
pieci zelta gredzeni, ūdrim zelta cimdi rokā, lakstīgalai zelta spārni, bitei zelta niedra rokā.
Aiz upes balti bērzi sudraba lapām. Tautu meita iet caur sudraba birzi. Jūrā redz zelta grīsli
grīļojam vai divi svecītes sudrabiņa lukturos. Līdaciņa velējas zaļas niedras galā: zīda krekls,
zelta vāle, sudrabiņa velētava. Jūras puķes sudraba lapām, zeltītiem ziediem, jūras putni
sudraba spārniem, zeltītiem cekuliem. Saprotams tad, ka Saule, Saules meitas, Dieva dēli,
Mēness mirdz un viz vienā zeltā un sudrabā. Saule noiet, zeltu sijādama, sudrabiņu vētīdama,
auž audeklu Daugavas malā: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte.
Šādā un vēl daudz citādos veidos izrotāt uztvertos priekšmetus skubina iejūta tanīs. To
pavada cildenas p r i e k a jūtas. Ganu meita aplūko savas govis, atrod, ka tās raibas, lielas un
mazas – visas raibas, un izsaucas:
Pati prieka nevarēju,Raibaliņu ganītāja.
Tāds pat prieks, ko dod dziļa, skaidra iejūta tautu meitai vēl arī par savu villainīti,
vainadziņu, puķēm, tautu dēlam par savu kumeliņu. Ja to vēl pabalsta jaunības zaļoksnība,
pārplūstošais spēks, tad dziesmas aizrit tādā straujumā, ka ir valdīt nevar. Prieks tad savukārt
neizsmejams dziesmu avots, kura plūdumu atkal vada, uztur un pavairo simpātijas uz tuviem
priekšmetiem. Māsai zied rozes, viz vainags, visapkārt apaļajam kalniņam tek saule,
sudrabiņu sijādama. Kā lai dziesmas valda! Nelīdz arī rājiens, ko dod tuvi vai nelabvēlīgi
cilvēki: māmiņa, tautietis, saimniece, bargā vīra māte, kungi.
Ar dziesmām arī ļaunai dienai var stāties pretī. Tomēr tā galā nomāc pacilāto prātu, un
dziesma tad top par ārēju paražu, par aizsegu ļaužu priekšā. Gan lustīgi dzīvo, sirds raudāt
raud; ļaudīs padzied, maliņā slauka asaras. Ļaunā dienā dziesmai var arī būt cita, dziļāka
nozīme: t ā s i r d i r e m d ē, m i e r i n a. Kad jāklausa sīvam kungam, kad zin savu arājiņu
sīva kunga novadā, kad dzird savu augumiņu nicinām, kad arājiņš nomirst vai tautu dēls
atstāj, sirds remdējas dziesmās. Tās ir arī bārenītes vienīgās mierinātājas. Tā dziesmas top

50
nepieciešamas; tās ne vien dzīves papildinātājas, bet taisni viņas uzturētājas. Latviešu lielais
dziesmu krājums, tautas dzeja nav tikai laika kavēkļa, rotaļu dziņas panākums, bet tā ir daļa
no dziļākās tautas dzīves, viņas glābēja, uzturētāja, noskaidrotāja.
Simpātija pieaugdama top par m ī l e s t ī b u. Tā aptver tuvās būtes, ne vien cilvēkus, bet a
r ī k u s t o ņ u s, dažreiz a r ī c i t u s p r i e k š m et u s. Pa daļai tas izskaidrojas ar uzskatu,
ka apkārtējie dabas priekšmeti ir cilvēkam līdzīgas būtes. Zeltene ietu tautietim līdz, ja
nebūtu žēl rožu dārza; baltā roze trīs gadus noraud pēc savas sējējas un laistītājas. Šī saka:
Būt zemīte viegla bijs!Kā tās manas villainītes,Es būt savu rožu dārzuTautās līdzi
aizvedusi.
Žēl viņai divu lietu, no māmiņas šķiroties: rožu dārza un bāleliņa; rozei nostājas blakām
bāleliņš. Nav brīnums: pati tautu meita dažkārt roze. Magone zied istabā, roze kambarī; tautu
dēls pirmāk iet pie magones, tad pie rozes kambarī. Tautiete, kas rožu dārzu līdz paņemt
nevar, ved sev līdzi raibaliņu: ja būs barga vira māte, turēsies pie viņas. Raibajai ziedainas
kājas: to nedrīkst dzīt purvā, lai ziedi nenobirst. Tikpat mīļš bāliņam kumeļš. Kumeļam birst
sviedri, bāliņam asaras; viņš izņem raibu segu, noslauka kumeļam sviedrus. Viņš dod
kumeļam tīras auzas, tek viņu kopt basām kājām, apsedz laukā, sniegam putinot, baltu sagšu.
– Laba saskaņa palaikam brāļu–māsu starpā, labāka māsu starpā nekā brāļu, kuriem dažkārt
tēvu zeme dalāma. Dziļākas mīlestības nojausmas nomanāmas tautu dēla un tautu meitas
starpā. Brālis dara klēti sudraba pamatiem, lai māsa pie viņa dzīvotu; ja tīk, lai liek arī zelta
pamatus, viņa še nedzīvos. Viņa atstāj cirpi uz kopiņas, grābekli pļavā un aiziet pie sava
tautieša. Neviens viņu tā nemīl kā tautu dēls; nevienu arī viņa tā nemīl. Tautietim dreb roka,
viņu sveicinot, kā bērzam lapas, lakstīgalai laipojot; viņai birst asaras, tautām bildinot, kā
bērzam zelta rasa, strazdam uzlecot. Še atskan mīlestības augstā dziesma. Tā pieņemas,
piegriežoties m ā t e i. Diena gara, kad neredz saules, vēl garāka kad neredz māmiņas. Deg
skalu, deg sveci, istaba tumša; ienāk māmiņa, istaba tūdaļ gaiša. Ja arī saulīte zemu, māmiņa
veca, pie viņas vēl teciņus tek pēc padoma. Lai arī piekususi, meitu mazu auklēdama, viņa
mīļa, laba līdz mūža galam. Kaut viņa dzīvojusi otru mūžu! Bet uguns apdziest, māmiņa
nomirst; uguni iepūtis, māmiņu nepiecels. Bārenīte nu izlasa smilšu kalnu pa vienam
graudiņam, meklēdama to vietu, kur guļ māmiņa. Bet pa tam viņa to redz aiz ziliem debešiem
un lūdz Dievu, lai taisa zelta trepes, ka var apraudzīt. Tad Saule, Laima, Māra stājas mātes
vietā. Tik tālu attīstās mātes kults. Uz s k a i s t ā k a j i e m, s v ē t ā k a j i e m l a t v i e š
u d i e v u z i e d o k ļ i e m p l ī v o m ā t e s m ī l e s t ī b a s t ī r ā l i e s m a.
Ir arī lietas un parādības, kas nemodina simpātiskas jūtas. Daudz kas jāpiedzīvo, jāredz,
kas nav patīkams un teicams, no kā ceļas dusmas, ienaids. Šīs jūtas izsakās zobgalībā, i z s m
i e k l ā, s a t ī r ā, arī lāstā. Kaut kas pelams uzejams arī pie tuviem cilvēkiem. Sieva saka uz
viru, ka viņam tik daudz bagātības, ka nezin kur likt: viens krekls mugurā, otrs sārmu silītē.
Tautietis mierina gulošo līgavu, ka visi darbi padarīti: cūka rok rāceņus, kaza šķin kāpostus,
vista izravē lokus, gailis cērt žagarus, suns kur uguni, kaķis ķērnē sviestu. Gulošu mātes
meitu pārsteidz tautas; tā prasa mātei, kur lindraki, un dabū atbildi: «Meitiņ, meitiņ, krāsns
dibenā!» Sevišķu iemeslu pārbaudīt un tad arī izzobot otru dod precības. Tautietis še pa reizei
bez kaut kāda brašuma un spožuma. Viņa zirgam tāšu segli, iemaukti, veca striķu pavada.
Viņš nedrīkst jāt dienu: biksēm simts ielāpu; viņam jājāj gar mežmalu un jāvelk gar zemi tā
kāja, kur visvairāk ielāpu. Viņš nemāk pataisīt ne karoti, ne cūkai sili. Bada pie viņa
neredzēs: ciemā ceplis, mežā malka, Rīgā rudzi spīķerī; ziemu viņš dos grauzt ledu, pa vasaru
akmeņus. – Starp netikumiem, kurus ņem uz grauda, stāv pirmajā vietā s l i n k u m s. Puisis
guļ ceļmalā melnu muti; lai Dievs dod siltu sauli, būs mušām barība. Tautu dēls snauž vagas
galā; viņam dod dievpalīgu, viņš vaicā: «ko tu saki?» Meita brīnās, ka otrai nenāk miegs,
vilnu vērpjot; viņai nāk miegs, kad aitu vien ierauga. Vēl graiza uzpūtību, lielību, dzeršanu
un citus netikumus. Lielīgajam tautietim vieni puiši rudi svārki, tie tēvam, ne dēlam. Ne visi

51
kungi, kas jāj kungu zirgus: citam tēvs gājis art, citam māte diedelēt. Sieva apkausta savam
vīram priekšas kājas: lai tas neizlauž zobus, uz krogu staigādams. – Dziļāks pamats ir a s u m
i e m pret bajāriem, kungiem, vagariem. Lieli ļaudis min nabagu kājām, nevēl mazum ne
strautā ūdens smelt; bagātie nabago rok dzīvu zemē. Nabagais piesauc Dievu, lai met ērkšķu
koku lielu ļaužu ceļā, piesauc Sauli, lai balta tecēdama salīdzina šo zemīti. Bāleliņš nostāda
kunga varai pretī savu padomu. Pie kunga ejot, lieto zināmus aizsardzības līdzekļus: bāž
diegu kabatā, lai tanī pakārtu kunga dusmas; tin miglu kamolā, lai kā migla iznīkst kunga
dusmas; velk maza bērna kreklu, lai kungam maza bērna prāts; atspiežas stenderē, lai kā
stendere nostāj kunga dusmas. Ja, dienu nakti strādājot, nevar kungus piebarot, tad piesauc
Veļu māti, lai tā palīdz. Lāsts izsakās novēlējumā, ka kungiem, kas bez saules strādina, būs
ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus. Sarkasma pilns ir jautājums, kad
garām ejot vairs muižā nedzird moku: «Vai pietrūka moku ļaužu vai ar' pašu mocītāju?»
Kungam pa ceļu braucot, nosauc pakaļ: «Brauc, kundziņ, kurp braukdams, atpakaļ vien
nebrauc!» Visasākās zobgalības tomēr jādzird vagaram, stārastam. Brīnās par viņa mazajām
kamanām: kur lai viņš pats sēž, kur lai vizina melus? Vagara dvēsele karājas diegā; tam
trūkstot, tā kritīs elles dibenā. – B a i ļ u, p a z e m ī b a s j ū t a s izteic bāru dziesmas, kur
atrod savu dziļāko izskaņu klaušu laiki. Grūtībās nospiestais un atstātais cilvēks še aplūko
savu likteni. Tomēr arī šai stāvoklī latvietis panāk apmierinājumu. Debesis stāv pāri, saule
spīd pie tām. Tā izdala savas nesamaksājamās dāvanas visiem. Un māte tā ir, kas tās dod, kas
pie sevis aicina un ņem. Neviens nevar pazust, neviens galā arī nav bāris. Latviešu tautas
dziesmu garīgais saturs noslēdzas pasaules uzskatā, kas paceļas pāri iznīcībai.
4) IZTEIKSME. Latviešu tautas dziesmu, kā vispār dzejas, tiešais izteiksmes līdzeklis ir
valoda. Pie tās pievienojas mūzika, izteiksme dziedamās skaņās. Literāriskas parādības
aplūkojot, piegriežama vērība īpaši valodai, bet muzikālajam elementam vienīgi tik tālu, cik
tas ietilpst valodā pašā. Kā sevišķi dzejas izteiksmes līdzekļi bez valodas vispār še svarā
gleznas un pantmērs jeb ritums.
a) Valoda latviešu tautas dziesmās zināmā mērā ar laiku pārgrozījusies tā, ka par dažu
tautas dziesmu, kas vairāk simtu gadu veca, nav vairs nosakāms, kādā valodā tā bijusi
tērpusies savā pirmatnē. Agrāk plašākās valodas formas sašaurinātas, dzīvē vairs nelietotās
atmestas, parastajā valodā nodilušās galotnes pa daļai atlaistas, par nesaprotamiem palikušie
vārdi sakropļoti vai pārmainīti ar citiem. Sevišķi nomanāms vācu valodas iespaids. Senākais
tautu dēls jeb precinieks dažās vietās ticis par brūtganu, līgava par brūti, tautu meita, zeltene
par jumpravu, vainags par kroni, prieki par lustēm. – Tomēr dziesmās s ē n ā k a i s v a l o d a
s v e i d s u z g l a b ā j i e s daudz pilnīgāk nekā citās tautas gara mantās, īpaši pasakās. Par
to jāpateicas tautas dziesmu pantmēram, ritumam. Nesaistītā valodā no mutes uz muti ejošās
pasakas katrs stāstītājs stāsta saviem vārdiem, bet noteiktā pantmērā iesaistītās un dziedātās
dziesmas tiecas pārņemt nepārgrozītas paaudze no paaudzes. Tajās nevar ne vārda, ne
balsiena izlaist, kad ar to neceltos sajūtams, nepielaižams robs. Zilbes, skaņas, kas parastajā
valodā izzudušas, sīksti vēl turas dziesmā, un, ja uz valodas apziņu tās vairs nevar atbalstīties,
tad tās paliek savā vietā, dažreiz pārgrozīdamās kā lāpāmās skaņas. Bez tam dziesmu valodā
iemīt tieksme nošķirties no parastās valodas ar savu labskaņu, daiļumu. Vārdam kā
raksturīgam skaņu sakopojumam, skaņu kopai kā tādai še zināma nozīme, neskatoties uz tanī
ietverto jēdzienu, un, ja arī kāds vārds ietērpj jēdzienu, kam piemīt kaut kas svešs, noteiktai
izpratnei nepieejams, tad tas tomēr vēl var apmierināt tieksmi pēc neparastā un netop
atmetams. Atrodas tad dziesmās vārdi, par kuriem tagadējais dziedātājs nezin, ko tie īsti
nozīmē. Tautas dziesmu valoda ir tad par sevi raksturīga un uzglabā sevī sastāvdaļas, kas no
sadzīves valodas nozudušas.
Pie latviešu tautas dziesmu īpatnīgās izteiksmes pieder darbības vārda lietošana p a g ā t n
ē daudzkārt arī tanīs vietās, kur pēc nozīmes darbība norisinās tagadnē: Kas tie tādi, kas

52
dziedāja, Teic dziesmiņu, sērdienīte, tu dziesmiņu daudz zināji, Ozolīti, zemzarīti, kam tu
augi lejiņā. Pat nākotnes vietā dažreiz lietota pagātnes forma. Dziesmas «Dziedot dzimu»
otra puse ir: Dziedot nāvi ieraudzīju paradīzes dārziņā. Pagātnes formas tagadnes formu vietā
ieviesušās (kā valodnieks Zubatijs aizrāda) pa daļai ar to, ka tagadnes trešajā personā agrāk
parastajai galotnei a atkrītot, ņem pilnīgāko pagātnes formu: dzer < dzera vietā dzēra, dod <
doda vietā deva. Tādā kārtā visādā ziņā dziesmā Viena ada, otra vērpa, trešā raksta zīdautiņ
izskaidrojama pagātnes forma «vērpa». Tomēr, ja tāda formu pārmaiņa tikai iespējama, tad še
jāmeklē pēc dziļākiem iemesliem. Pagātnes forma piešķir darbībai vairāk miera, tā ir epa
forma. Tā latviešu dziesmās varētu atbalstīties uz šo dziesmu episko raksturu. Kur šis raksturs
vairāk izceļas, kur darbība pieņem lielāku plašumu un noskaņotu mieru, tur pagātnes forma
dod dziesmai attiecīgo nokrāsu.
Kas tur skaņi gavilējaKapu kalna galiņā?Mūs' māsiņa gavilēja,Veļu govis ganīdama.
Tas ir kaut kas episki mierīgs, kas attēlojas šai dziesmā, lai gan patiesībā darbība notiek
tagadnē. – Kāda cita latviešu tautas dziesmās parasti lietota forma ir p a m a z i n ā m i e v ā r
d i. Tie sakņojas sirsnībā, ar kādu senais latvietis uzlūko un uzņem katru priekšmetu. Viņš
pamazināmā vārdā uzrunā ne vien kaut ko mazu, pieglaudīgu, piemīlīgu (kā pelīte, māsiņa,
actiņa), bet tāpat arī kaut ko lielu, augstu, stipru. Stiprākais, lielākais koks viņam var būt
ozoliņš, spēcīgākā, bagātākā dievība, kas ienaidniekiem skalda tiltu Daugavā, Pērkonītis,
augstāka būte Dieviņš. Arī vilks, kas apēdis kumeļu, dabū vilciņa nosaukumu. Tādā kārtā
pamazinājumu vārdi tikuši tautas dziesmās par sastingušu formu, ko lieto visur, kur tikai
pantmērs to pielaiž. Tas pats novērojams arī leišu dainās un dažu citu tautu dziesmās.
Latviešu tautas dziesmu valoda ir ī p a t n ī g i l a t v i s k a. Īpatnīgi latviski teicieni, vārdi,
formas, ko tagadējā latviešu valodā, sevišķi literāriskā, maz vai nemaz nesastop, vēl glabājas
dziesmās. Daži aizņemti vārdi, kas tagadējā valodā tikuši par nepieciešamiem, tautas
dziesmās tikpat kā nav uzejami, tā tagad visvairāk lietotais saiklis «un» (no vācu und).
Satiksmes vārdi lietoti stipri aprobežotā mērā. Teicienos, kur tagad tie liekas neatlaižami,
iztiek bez tiem, piem.: Tautu dēla neraudāju, Uguntiņas vien aizgāju, Pie kaimiņa rauga teku.
Īpatnīgi latviski ir daži teicieni ar divdabja formām. No dažiem verbiem (vēlēties, gribēt)
atkarīgi darbības vārdi stāv divdabja formā: Vēlējos nedziedāsi tai kalniņa galiņā, Es teicama
negribēju. Vai arī no zināmiem verbiem (sacīt, dzirdēt, redzēt u.c.) atkarīgā palīgteikumā
domājamais subjekts nostājas par objektu akuzatīvā ar predikātu participa formā: Saka mani
cerējam kaimiņos arājiņu, Dziržu tevi saderētu, Redzēj' mani gar' augamu. Galotne –ošs
atvasināta arī no pārejošiem darbības vārdiem: Dzirnaviņas izmācīja nemākošu malējiņu.
Galotne –dams parādās arī tur, kur parasti lieto kādu laika formu: Kuri vēji papūzdami,
pašūpoja šūpulīti (tagad parasti: kuri vēji pūta). Darbību pastiprina, verbu atkārtojot participa
formā: Jau es maļu maļamo, vēl man bēra beramo. Vai arī: Nāc nākdama, tautu meita, dod
dodama vainadziņu. Retumis sastopams tagad izzudušais tagadnes pasīvais particips ar
galotni –tins (–tans) : Dzertans būtu alutiņš, Ņemtan' būtu līgaviņa. – Atgriezeniskos darbības
vārdos, kurus tagad atvasina, pievienojot pie darāmās kārtas galotnēm saīsināto refleksīvo
pronomu si vai s (no sev, sevi; mazgājos < mazgāju sevi), tautas dziesmās sastopam dažkārt
šo pronomu (si, sa) vārdu vidū: Gana man miedziņš nāca, ja miegam pasaļāvu (=paļāvos).
Slēpies, rudzu tīrumiņ,Nu nāk tavi skaudējiņi,Apsameti migliņā,Sedz pelēku mētelīti. (L.
D. 28 144.)
Variantā: Apmeties migliņā... Tāpat: Izsašķīra man darbiņš, Izsaveica valodiņa. Šādu
saliktu vārdu vidū reizēm iesprauž pat veselus vārdus, tā ka iznāk saliktenis, kas apņem
veselu rindu, veselu teikumu.
Apsagulu, miegs nenāk, Iesa–daudzi–domājos Iedomāju pūriņā Bez ieloka vilnainīša.
(Āronu Mat. 594.)
Iesa–man–mīlējās Tautu meitai roku dot. (L. D. 6235.)

53
 Tautas dziesmās uzglabājušies s e n a t n e s v ā r d i. Dažiem no tiem pazudusi nozīme
tautā. Ja runā par gobas zemes arājiņu un variantos stāv «gobas» vietā «kopas», «dubra»,
«dolu» vai citādi, tad redzams, ka tauta ar šo vārdu vairs nesaista noteiktu jēdzienu.
Valodnieks Šmits gobu tulko nodokļa jeb rentes nozīmē, vedot to sakarā ar līdzīgu vārdu
angļu–sakšu un vecsakšu valodā (gombe, gombra). Tāpat, pēc šī valodnieka domām,
pazaudēta pirmatnējā nozīme vārdam auzas» dziesmā:
Sijājot auzas bira,Niekojot sudrabiņš.
Varīantos «auzas» vietā stāv «zelts». Ar šo vārdu tad varētu būt apzīmēts zelts, leitiski
«auksas», latīniski «aurum» – «ausum». Tautas dziesmu piederums ir arī daži senatnes
priekšmetu vai personu apzīmējumi: vācele, sagša, sakte, leimanis (brīvs zemnieks), mārša
(brāļa sieva), ietaļa (vīra brāļa sieva) u.c. Kā vārds ar sevišķu vēsturi atzīmējams «bāleliņš».
Pēc atvasinājuma tas cēlies (pēc valodnieka Plāķa) no pamatvārda «bāl–s», kam vispirms
pielikta agrākā pamazināmā galotne –el– =–elis: «bāl–elis»; pie šī vārda turpmāk pielikta
vēlākā pamazināmā galotne –inj > –iņš: «bāl–el–iņš». (Tāds pats atvasinājums vēl arī vārdam
«māmuliņa» =«mām–el–iņa»). No «bāl–s» cēlies arī tieši pamazināmais vārds «bāl–iņš». Pēc
nozīmes tauta vēlākā laikā vairs neizšķir «bāleliņu» no «brālīša», kā tas redzams no dažām
tautas dziesmām (Tavs dēliņš, mans brālītis, variantā «bāliņš»). Citās tautas dziesmās
«bāliņš» lietots maza bērna nozīmē (Es to savu bāleliņu trīs gadiņi klēpī nesu). Tas pilnīgi
saskan ar senindiešu vārda «bahlah» nozīmi. Vēl dažās dziesmās, kuru pēc skaita daudz
vairāk nekā citu, kurās šis vārds lietots, «bāliņu» jeb «bāleliņu» atšķir no «brāļa» un ar to
apzīmē jaunu vīrieti no pašu cilts, nostādot tam pretī «tautas», vīriešus no svešas cilts.
Seglo tautas kumeliņus,Seglo mani bāleliņi;Seglo tautas gribēdami,Bāleliņi nedodami.
Še saskatāmas pēdas senākai iekārtai, senākai ciltij ar komunālu raksturu un senākam
precības veidam. Še pat novērojam arī to, ka dažu tautas dziesmās lietotu vārdu nozīme vēlāk
stipri grozījusies: ar «kumeliņu» tagad apzīmē tikai jaunu zirgu, ar «tautu» (ko t. dziesmās
vienskaitlī nelieto) zināmu etnogrāfisku kopību, vāciski «Volk». – Pēc atvasinājuma p a r d z
ī v i e m vēl sajūtami tādi tautas dziesmās uzejami vārdi kā kalvis (kalējs), mira (nāve),
mīļvārdīte, lielvaloda, vismēlīte; tāpat:
Dzirnaviņas raudājās Nav nevienas malējiņas: Cita drīzi d r ī z i n ā j a, Cita lēni l ē n i n ā
j a.
Tautiets mani b r ī d i n ā j aPa rasotu rudzu lauku.
To druviņu n o d r u v ā j u.

Latviešu tautas dziesmās atrodam dažas vārdu g a l o t n e s jeb vārdu beigās skaņas, ko
tagadējā valodā nedzird. Izejot no domām, ka tās vienīgi tāpēc zināmam vārdam pieliktas, lai
izpildītu pantmērā vai meldijā trūkstošas zilbes vietu, tās nosauktas arī par lāpāmām skaņām.
Vai būs jāti, vai nejāti,Vai palikti sētiņāi.
Pa lielākai daļai tās senākās vārdu galotnes, lai arī dažreiz sagrozītas, sašaurinātas. Tā
minētajā piemērā uzejamas senākās infinitīva galotnes. Visvairāk lietotā skaņa še i, kā pats
šaurākais vokāls, kas, galotnei sadilstot, paliek pāri. Šī skaņa stāv palaikam arī tur, kur agrāk
bijusi cita. Tā dēlas (dēls) sašaurināts par dēlis, augate par augati. Senākā supīna galotne
uzejama tautas dziesmā:
Artu, artu, bāleliņi,Ne zvejotu Daugavā. (L. D. 28 257.)
Variantos redzams, ka tā citā vietā sašaurinājusies par e (arte), tad vēl citā par i (arti,
zvejoti), pēdīgi pavisam atkritusi (art, zvejot). Tomēr uzejami arī citādi gadījumi: agrākā,
pareizā i vietā stāv e un a. Tā teikumā: Vai tas arti nemācēja (28093) variantos: arte, arta. Ja
reiz valodas apziņā galotnes nav, tad teicējam viena alga, kādu skaņu lieto; tā mēdz būt arī tik
nenoteikta un viegla, ka uzrakstītājam nav ikreiz lāgā izšķirama.

54
 b) Gleznas latviešu tautas dziesmās, tie dzejiskie izteiksmes līdzekļi, ko dēvē arī par
figūrām un tropām, sakņojas pirmatnes cilvēka īpatnējā dvēseles dzīvē, viņa sevišķajās
attiecībās pret dabu un apkārtni. Viņš skata lietas ne vien pilnīgi konkrēti, tverami, bet uzņem
tās arī par sev līdzīgām būtēm. Šis viņa skats un uzskats izsakās viņa valodā un dzejā. Kas
vēlāk parādās un arī top par dzejisku izteiksmes līdzekli, tas agrāk derējis par tiešu domu un
uzskatu izteicēju.
Jau vienkāršs vārds dabai tuvu stāvošam cilvēkam ietver sevi lietas tuvāku raksturojumu,
ne vienīgi tā pieņemto apzīmējumu. Tā bērnam ir sava valoda, kurā viņš katru kustoni mēdz
nosaukt pēc skaņām, ko viņš no tā dzird. Vārda raksturojošai nozīmei apdziestot, meklē pēc
priekšmeta zīmīgāka nosaukuma, nosauc, piem., govi par raibaļu, zirgu par bērīti, jaunu
sievieti par zelteni. Šādi nosaukumi tad arī parādās pie attiecīgajiem vārdiem par parastiem e
p i t e t i e m. Latviešu tautas dziesmās tie sevišķi raksturīgi. Ar tiem apzīmēti, priekšmeti
nostājas acu priekšā skaidri un apjaušami: zemīte trūdaliņa, Daugaviņa melnacīte, upīte
olainīte, ozolītis zemzarītis, auziņa baltskarīte, rudzītis rogainītis, cīrulītis mazputniņš, gailītis
platastītis. Dažā dziesmā ieraugāma vesela virkne šādu zīmīgu parādību.
Cielaviņa, žigla sieva, Tā viesīšu saņēmēja;Žagatiņa garastīte,Tā istabas slaucītāja;Vārnas
bērni puspelēči,Tie būs gaļas kapātāji.
Par epitetiem stāv arī īpašības vārdi. Starp tiem latviešu tautas dziesmās raksturīgs balts,
ko lieto ne krāsas apzīmējumam. Pastāvīgi tas savienojas ar māmuliņu, bāleliņiem. Arī lai
izceltu priekšmetu krāsu, to sastopam citās dziesmās. Šai krāsai pievietojas klāt citas. Tām
blakām nostājas spožums, kas mirdz zeltā un sudrabā. Notēlojas arī priekšmeta lielums, veids
vai citas īpašības.
Melnas kājas arājam,Zelta kanna rociņā;Tumša nakts zvejniekam,Sudrabs spīd laiviņā.
Še epitetiem jau dziļāka nozīme; tāpat kara dziesmā:
Kara vīri bēdājās:A s i ņ a i n a gaisma aust.Nebēdājiet, kara vīri: Sudrabota saule lec.
Ja dabas priekšmetus uzlūko par būtēm ar cilvēka īpašībām, tad saprotams, ka šīs īpašības
tiem ir arī dziesmās. Šādu izteiksmes veidu tagad nosaucam par m e t a f o r u, šai gadījumā
saistītu ar p e r s o n i f i k ā c i j u, kas dažkārt ietver sevī arī s i m b o 1 i s m u. Ja vanags un
irbē, ozols un liepa nāk savā starpā zināmās attiecībās, tad še tās dziesmās iztēlojas tādas kā
starp vīrieti un sievieti. Vilciņš kauc un raud; viņam nomirusi sieva; lācis cep maizi; ūdris
izlamā bebri. Norisinās kustoņu vidū pat dzīres un kāzas. Ar to daba nostājas priekšā dzīva un
cilvēku dzīve dabū no tās apgaismojumu un iztulkojumu. Kas še patiess uzskats, kas dzejisks
izteiksmes līdzeklis, grūti izšķirt. Par lakstīgalu saka:
Lakstīgala kroni pina Manā rožu dārziņā; Ne man miega, ne darbina, Lakstīgalu
klausoties. (L. D. 30612.)
Vai še metaforiski attēlota lakstīgalas dziesma? Uz šādām domām skubina arī varianti, pēc
kuriem lakstīgala «kroni kala», modinādami tādā kārtā nojausmu par skaņu. Jeb vai par
lakstīgalu nosaukta tautu meita, kas pin kroni? Lakstīgalas un tautu meitas tēli domās tā
saistās kopā, ka citā dziesmā par lakstīgalu taisni sacīts: Tā nebija lakstīgala, tā bij mana
līgaviņa. Simboliskā nozīme gaišāk izmanāma dziesmā:
Strazdiņš jāja pieguļā Ar pelēku mētelīti; Lakstīgala suņus sauca, Kalniņā stāvēdama.
Skaņu simbolizē lakstīgala gan arī dziesmā par jauniem kara vīriem, kas jāj sirmus, bērus
kumeliņus:
Zelta pieši, zvaigžņu deķi, Sudraboti zobentiņi, Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja,
Par personifikāciju tagad sajūt arī dažus agrākos mitoloģiskos tēlojumus.
Nelaimīte kājas āva,Taisās man līdzi nākt.Nāc, Laimīte, tu man līdzBasajām kājiņām.
Izmantojot starpību, kas šķir cilvēku no citiem dabas priekšmetiem, tomēr vienumēr viņu
būtībā atrodot zināmas vienādības, nostāda tos līdzās; ar to rodas p a r a l ē l i s m s. Šī ir

55
viena no latviešu tautas dziesmu visraksturīgākām izteiksmes formām. Še lai pieminam
pazīstamās dziesmas: Div' dūjiņas gaisā skrēja, Kur, priedīte, tavi zari, Nedod, Dievs,
vītolam...
Spoža lēca rīta zvaigzne,Tumša tapa tecēdama;Ražens auga tautu dēls,Nelga tapa
dzīvodams.
Līdaciņa platastiņaSajauc dūņas ezerā;Tautu meita garmatītePieviļ manu bāleliņu.
Atlaižot paralēlismā to pusi, kurā min salīdzināmo priekšmetu, dabū dabas tēlojumu ar
simbolisku nozīmi, simbolismu.
Kalnā kāpu norauties Sarkano āboliņu; Norāvos asu dadzi, Kas ne lieti nederēja.
Teju vien lidināja Div pelēki vanadziņi; Vēl tām mūsu cielavām Spārnu gali nepušķoti.
Pieliekot attiecīgo saikli, paralēlisms pārvēršas par s a l ī d z i n ā j u m u.
Kā ozols tautu dēls Sēd galdiņa galiņā; Mūs' māsiņa kā puķīte Pie ozola piesēdusi.
Kā lācīši man zirdziņi, Kā ozoli arājiņi, Kā šūniņa man maizīte, Kā bitīte kopējiņa.
Apkārtnes uztvēruma un dzejiskās izteiksmes veidošanās domājama šādā kārtībā: ar
cilvēka īpašībām apbalvotās dabas tēlojumi, kas pieņem simbolisma nozīmi; dabas parādību
un cilvēku dzīves atšķirība un sakarība paralēlismā; salīdzinājums kā apzinīgi lietots un tieši
apzīmēts dzejiskas izteiksmes līdzeklis. Ar to zīmēts vispārējais attīstības ceļš sakarā ar
uzskatu pārgrozību, bet nav uzrādītas dzejas attīstības pakāpes katrā gadījumā. Pie
salīdzinājuma nonākot, varam iedomāties dzejas tālāku attīstību uz simbolisma pusi, kur
atkrīt nost salīdzināmie vārdi (paralēlisms) un pēdīgi domāto priekšmetu minējums
(simbolisms). Simbolisms dziļākā nozīmē ir tur, kur tas dod izteiksmi nojausmai, kas nav ne
ar kādiem citiem līdzekļiem modināma. Šāds arvienu tālāks jūtu padziļinājums un
noskaņojums, izlietojot dažādos stilistikā minētos izteiksmes līdzekļus, novērojams arī
latviešu tautas dzejā. Jūtu saturs, kas paceļas tālu pār pirmatnējo, dabū izteiksmi, piem.,
sekošā dziesmā:
Iziedama tu, māsiņa,Sakur tēva uguntiņu:Lai spīdēja tavs mūžiņšKā tā tēva uguntiņa.
c) Pantmērs latviešu tautas dziesmās pieslēdzas latviešu valodas dabai, šai gadījumā
ņemot vērā tās fonētisko pusi, sevišķi vārdu akcentu. Latviešu valodā izrunā vārdus (atskaitot
niecīgus izņēmumus) ar balss svaru uz pirmās zilbes. Tad nu latviešu valodai ir piedabīgas tās
pantpēdas, kas sākas ar uzsvērtu balsienu. Tādas pantpēdas ir trohajs (– )un daktils(–). Ja
valodā, kuras vārdiem balssvars uz pirmās zilbes, dzejā lieto pantpēdas, kas sākas ar vieglu
zilbi, tad katras rindas sākumā liekams vienzilbīgs vārds. Turpretim, lietojot pantpēdas, kas
sākas ar uzsvērumu, vārdu izvēle rindas sākumā stipri paplašinās. Šādās valodās tad arī
atrodam lietotas minētās pantpēdas, kā, piem., somu un igauņu valodā. Varētu būt, ka taisni
zem šo valodu (art pie tā paša valodu celma piederošās lībiešu valodas) iespaida latviešu
valodā agrāk mainīgais vārdu akcents pārgājis uz pirmo zilbi.
Nesamērīgi lielākā latviešu tautas dziesmu daļa sacerēta t r o h a i s k a j ā pantmērā. Tās
parasti pastāv no četrām rindām, no kurām katrā ir četras trohaju pēdas. Ar to tomēr tikai
vispārīgi apzīmēts latviešu tautas dziesmu pantmēra raksturs. Tās nav nekādas vienādi cita
citai sekojošas trohaju pantpēdas, no kurām tas pastāv. Katra no latviešu tautas dziesmu
trohaiskajā pantmērā sacerētām rindām ir sevišķa ritmiska kopība ar savu smalki
izstrādājušos likumību.
Vispirms še ievērojama c e z ū r a. Tā nošķir divi pirmās pēdas no divi pēdējām,
nodalīdama rindu d i v ā s t r o h a j u d i p o d i j ā s. Katrā dipodijā noslēdzas lietotie vārdi.
Ja Pumpurs dzied: Gauja, jel ne cieti klus', kur vārds «necieti» izdalīts abās dipodijās, tad tas
vairs nav latviešu tautas dziesmu pantmērs.
Katras divi trohaju pēdas priekš un pēc cezūras, katra dipodija ir skaņu komplekss, kur pēc
uzsvēruma katrai zilbei sava vērtība. Divi pirmās zilbes svarīgākas nekā divi otras; pie kam

56
katrā no šīm divi zilbēm pirmā vairāk uzsvērta nekā otra. Ja dziesmu sakām, taktēdami ar
roku, smagumu apzīmēdami ar roku mājienu uz zemi un vieglumu ar mājienu uz augšu, tad
varam pirmo dipodijas pusi izrunāt, roku mājot uz zemi (balsi uzsverot), un otru, roku paceļot
(balsi nolaižot), piem., dziesmā «Kas tie tādi, kas dziedāja», zilbes «Kas tie» ar roku uz zemi
(balsi uzsverot) «tādi» ar roku uz augšu (balsi nolaižot). Apzīmējot mājienu uz zemi jeb
uzsvērumu ar garumu, mājienu uz augšu jeb nolaidumu ar īsumu iznāk dziesmas rindai
šemats, viena dipodija priekš, otra pēc cezuras. Tomēr katrai no dipodijām nav divi, bet
četras zilbes, uzsvērumam divi un nolaidumam divi, pie kam katrā no šīm divām zilbēm
savukārt uzsvērums nāk uz pirmās zilbes. Katru zilbi par sevi apzīmējot, iznāk tad šāds
sīkāks šemats. Kopā nostādot šo šematu ar pirmo, kur katra dipodija apzīmēta tikai ar vienu
uzsvērumu un nolaidumu, dabūjam šādu šemata sakopojumu. Abus šematus kopā savelkot un
katru zilbi un pēdu par sevi nodalot, iznāk šemats. Šis tad nu būtu latviešu tautas dziesmu
pantmēra sīkāks apzīmējums.
No tā redzams, ka vissvarīgākā zilbe dipodijā ir pirmā (uz tās guļ divi uzsvērumi),
visvieglākā ceturtā (to ceļ divi nolaidumi). Īpaši šī, c e t u r t ā z i l b e, pēdējā priekš cezūras
un rindas galā, ir raksturīga latviešu tautas dziesmu pantmērā. Citās zilbēs nav no svara, vai
tās garas vai īsas; uzsvērtā zilbe var būt īsa, tā arī dipodijas pati pirmā, un neuzsvērtā var būt
gara, piem., «Nedod Dievs, vītolam»; še vienīgi izšķir akcents zilbes smagumu. Turpretim
ceturtā zilbe ir ne vien neuzsvērta, bet tā arī nedrīkst nekad būt gara. Še novērojams ne vien
zilbju uzsvēruma (akcentējošais) princips, pēc kura sastādās pantmēri jaunlaiku kultūras tautu
dzejā, bet arī zilbju garuma (kvantitējošais) princips, kas atrodams antīkā (grieķu, romiešu)
metrikā. Ceturtā zilbe latviešu tautas dziesmu trohaiskā dipodijā ir tik izzūdoši viegla un īsa,
ka to nekad nevar aizņemt ne garš vokālis, ne divskanis, ne lielāks skaņu kemplekss, ne
patstāvīgs vārds. Tanī var stāvēt vienīgi īss, vienkāršs vokāls: a, e, i, u, kam vēl var
pievienoties s (as, es, is, us). Izņēmumu gadījumi ir ļoti reti, un, kur tie ir, tur tie pa daļai nāk
uz noklausītājos un uzrakstītāju rēķina.
Ceturtā zilbe dipodijā, ārkārtīgi viegla un īsa būdama, daudzreiz atkrīt. Ar to dipodija tiek
nepilnīga (katalektiska), trīszilbīga. Šai gadījumā, kad trešā zilbe ir pēdējā, tā visādā ziņā ir
gara, kas palaikam tikusi tāda, tanī iekūstot ceturtajai zilbei. «Es savos bāliņos.» Pantmērs ir
nepareizs, ja, dipodijai no trim zilbēm pastāvot, pēdējā ir īsā, piem.: Oša laivu vizina
(Pumpurs). Dziesmu sākot, teicējs tiecas trūkstošo ceturto zilbi pielikt klāt; dziesmu dziedot,
tā vietām nepieciešama vajadzība. Še tad rodas tā sauktās lāpāmās skaņas («Es savosi
bāliņosi»), kas (kā citā vietā norādīts) pa lielākai daļai ir agrākās, pazaudētās vārdu galotnes.
Tad nu redzams, kādi v ā r d i p ē c z i l b j u s a s t ā v a zināmā dziesmas rindas
(dipodijas) vietā lietojami. Vienzilbīgi vārdi var stāvēt pirmās un otrās zilbes vietā. Ja
vienzilbīgs vārds ir trešā vietā, tad arī ceturtā tiek svabada vienīgi priekš vienzilbīgā vārda,
ko pantmērs nepielaiž. Trešajā vietā vienzilbīgs vārds var stāvēt tikai tad, ja tas pastāv no
plašāka skaņu kompleksa, ja tanī ietilpst arī ceturtā zilbe (Raibas vien(i) man telītes).
Divzilbīgi vārdi dabiski aizņem katru dipodijas pēdu (Āvu, āvu baltas kājas). Divzilbīgs
vārds var sākties otrā zilbē un beigties trešajā, ja otra zilbe gara (Nāc ārā(i) tu, māsiņ(a)).
Trīszilbīgi vārdi ar īsu galotni var dipodijā stāvēt, tikai sākoties no otras zilbes, dabūdami
tādā kārtā akcentu uz vidējās zilbes (Es uzaugu pie māmiņas). Šāds trīszilbju vārdu
iekārtojums pantmērā latviešu tautas dziesmās sevišķi zīmīgs. Trīszilbju vārdi ar garu galotni
sākas ar dipodijas pirmo zilbi (Bitītēm, meitiņām). Četrzilbīgi vārdi dabiski ietilpst visā
dipodijā (Ozolīti zemzarīti).
Latviešu tautas dziesmu pantmērs cieši noteikts. Tomēr tanī valda arī liela dažādība, ko
panāk, pēc zilbju skaita un galotņu garuma dažādos vārdus pantmērā iekārtojot. Tā kā
dipodijas otrais akcents ir uz trešās zilbes, tad tas ne vienumēr saskan ar vārdu galveno
akcentu (saskan tikai tad, ja dipodija pastāv no diviem divzilbīgiem vārdiem), bet gan allaž ar

57
vārdu palīgakcentu, kurš tad top par galveno. Ar to rindu salikumā nāk tāda dažādība, ka reti
sastopamas divi no vietas vienādas. Pie tam šis pantmērs tik ļoti piemērots latviešu valodas
īpatnīgam skaņu salikumam, ka nav iespējams to citās valodās pakaļdarināt. Latviešu tautas
dziesmu vācu (Ulmaņa, Blaumaņa u.c.) un krievu (Brjusova u.c.) tulkojumi norit trohajos, bet
ne latviešu tautas dziesmu pantmērā.
Tā sauktais d a k t i l i s k a i s p a n t m ē r s latviešu tautas dziesmās uzrāda dažas
īpatnīgas savādības, bet pēc savas būtības no trohaiskā neatšķiras. Pamatā tam tas pats
shemats, ko trohaiskajā pantmērā atradām par pamatshematu, katru dipodiju apzīmēdami
tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu. Starpība še tā, ka uzsvērums paliek nedalīts, kamēr
nolaidums, tāpat kā trohaiskā pantmērā, dalās divās zilbēs. Liekams vērā, ka tas ir nolaidums,
vieglā dipodijas puse, kas dalās. Ar to tas, kas sacīts par dipodijas ceturto, pēdējo zilbi,
attiecināms arī uz daktiliskā pantmēra trešo, pēdējo zilbi: tā nevar būt gara vai pastāvēt no
atsevišķa vārda. Tā ir principiāla atšķirība no trohaiskā pantmēra. Ja trohaiskā pantpēda sākas
ar trīszilbju vārdu, tad tikai ar tādu, kam trešā zilbe gara, kurā dipodijas otra puse nav dalīta
(Bitītēm, meitiņām). Ja daktilistiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu, tad ar tādu, kam trešā
zilbe īsa, kas kopā ar iepriekšējo sastāda dipodijas otro pusi (Bitīte, meitiņa). Tāpat trohaiskā
pantmērā: Divi maļ, divi kaļ; daktiliskā: maļ divi, kaļ divi. – Tomēr arī daktilistiskā pantmēra
divi pēdējās zilbes var savilkt vienā; ar to pantpēda iznāk divzilbīga (nedalīta dipodija). Un
arī pirmo daktilu zilbi (pirmo dipodijas daļu) var izdalīt divās; ar to pantpēda top četrzilbīga,
pielīdzinādamās trohaiskajam pantmēram. Lai ņemam šādu piemēru:
Viens gans nomira,Citi gani raudāja,Cūka raka kapuAugstā kalnā.
Trīszilbīgas pēdas ir tikai: nomira, raudāja. Divzilbīgas ir: viens gans, augstā kalnā, kapu;
četrzilbīgas: citi gani, cūka raka. Tātad daktiliskā pantmēra pēdas var būt div–, trīs–,
četrzilbīgas. Tomēr katra no tām izrunājama tai pašā laikā: «viens gans» tai pašā laikā, kā
«citi gani» utt. Rindas beigās var stāvēt arī vienzilbīga pēda:
Tur tevi (ziediņi)Apbirdinās.
Redzams, ka tā sauktā daktilistiskā pantmēra pēda var pastāvēt arī no četrām zilbēm; ar to
tas pāriet trohaiskajā pantmērā. Pieņemot mierīgāku ritumu un ievērojot cezūru, nodibinās
trohaiskais pants.
Uzglabātajās latviešu tautas dziesmās trohaiskais pants ir parastais un raksturīgākais. Tas
izstrādājies par č e t r r i n d u d z i e s m u, kas pa desmit tūkstošiem pilda biezos «Dainu»
sējumus. Tās uzbūve visumā un sīkumos smalki noteikta. Tā pastāv no divām pusēm jeb
strofām, katra strofa no divām rindām, katra rinda no divām dipodijām, katra dipodija no
divām pantpēdām, katra pēda no divām zilbēm. Ņemam piemēru:
Ne visām dziesmiņāmEs zināju otru pusi;Ne visām meitiņāmEs zināju tikumiņu.
Viena puse, strofa, še nostājas pret otru jeb strofa pret antistrofu kā salīdzinājums pret
salīdzināmo parādību. Citos gadījumos viena un otra puse ietver: jautājumu un atbildi,
uzstādījumu un slēgumu, iemeslu un sekas. Vienā pusē gan noslēdzas teikums, paceļas
zināma doma, bet tā vēl nav noapaļota, noskaidrota, mākslinieciski nobeigta. Zīmīgi uz to
aizrāda minētais piemērs: dziesma, kam viena puse, ir tikpat kā tikko ieraudzīta sieviete:
viņas augumu gan redz, bet viņas tikumu nepazīst.
Panta muzikālo daiļumu paceļ a t s k a ņ a s. Tās nepieder pie latviešu tautas dziesmu
parastajiem izteiksmes līdzekļiem. Retumis arī tās še sastopamas. Piemēram:
Rindu beigās:
Neies vairs mūs' māsiņaAr vainagu baznīcā Ar šis dienas b i j u m i p u,Ar gredzena m i j
u m i ņ u.
Rindu sākumā:
I e v a i bija balti svārki,S i e v a i baltas villainītes.

58
 Katras dipodijas galā vai sākumā:
Cirvs bez kāta, puiss bez prātaGuļ zem zaļa ozoliņa.Dod, Dieviņ, puišam p r ā t uCirvam
kātu ietaisīt.
K r a n c ī t s r ē j a, A n c ī t s s k r ē j a,Man istaba neslaucīta.N e r e j, K r a n c i, n e s
k r e j, A n c i,Kamēr slauku istabiņu.
Vienā dipodijā:
Ņem, bāliņi, I e v u s i e v u,I e v a s i e v a liela rada.
Vairākkārtējas atskaņas:
S t e i d z u, s t e i d z u, b e i d z u, b e i d z uMeldru krēslu darināt;Redzu savu jauno
māsuPa kalniņu līgojot.
K o p e l d a m i n e n o p e ļ,K o c e l d a m i n e u z c e ļ?Nopeļ labu ļaužu bērnu,
Uzteic kūtru kumeliņu.
Arī aliterācija sastopama latviešu tautas dziesmās:
Lazdu liecu, liepa līka;Liec, liepiņa, māmuliņu. Gludu, gludu galvu glaudu, Vitin viju
vainadziņu. Riti, riti, rīta rasa. Liptin lipa liepu lapa. Kal, kalēji, ko kaldamis.
Šie dzejiskie izteiksmes līdzekļi kas dažās citās tautās pieder pastāvīgi lietotajiem, latviešu
tautās dziesmās uzejami izzūdoši reti. No tautas un valodas dabas še izaug citādi izteiksmes
veidi, kas liek arī vēlākām paaudzēm nojaust un meklēt tautas dziļāko būtību.
L i t e r a t ū r a. Par valodu latv. t. dziesmās: P. Šmita raksti par Latvju dainām, M. V.
Mēnešraksts 1899. g., 1904. g., Zin. komisijas 14. Rakstu krājums; Plāķa Bāleliņi un tautas,
Burtnieka pūrs I, Rīgā 1912; Josef Zubaty, Ueber die sogenannten Flickvokale des lettischen
Volksliedes. Prag 1895. – Par 1. t. dziesmu pantmēru pamatīgākais raksts, kas aptver šī
priekšmeta pētījumu vēsturi un būtību: L. Bērziņa L. t. dziesmu metrika, Austrums 1894, g.
(agrāko pētījumu vēsture un kritika), 1896. g. (paša pētījumi).
5) LATVJU DAINAS. Latviešu tautas dziesmas nebūtu varējis glābt no pazuduma ne viņu
lielais skaits, ne dzejiskā vērtība. Arī iespiestas, bet iztaisītas pa dažādiem lieliem un maziem
krājumiem, tās būtu savā visumā un dažādībā pazudušas no acīm. Par to, ka viņas visas tagad
kopā paliekamā veidā, jāpateicas Krišjānim Baronam. Viņš latviešu tautas dziesmas ne vien
sakopojis vienā krājumā, bet arī radījis no izkaisīta materiāla sakarīgu, monumentālu
literārisku darbu: Latvju Dainas. Tas aug lēni un ilgi, līdz dabū noteiktu veidu.
a) Izaugšana. Ja meklējam pēc Latvju Dainu sākumiem, tad jāiet atpakaļ līdz latviešu
tautas pirmlaikiem. Ne vien valodas līdzekļi, bet arī veseli dziesmu panti staigājuši no
paaudzes uz paaudzi pa gadu simteņiem un gan arī pa gadu tūkstošiem, līdz tie nonākuši
Latvju Dainās. Viņu pirmsākumi nav ne zināmi, ne apzīmējami: no cilvēku gara
pirmatnējiem izteiksmes līdzekļiem tie veidojušies formās, kuru attīstības posmiem nav
robežu. Daudz dziesmu aprakusi pagātne. No tālākās senatnes nonācis līdz jaunākam laikam
nu Latvju Dainās tas, kas bija sevī ietvēris tautā neiznīcināmo. Lielumā Latvju Dainas
uzņēmušas to dziesmu krājumu, kas saaudzis ar katoļu laikiem: Arī no šī laikmeta visādā ziņā
daudz gājis bojā un dažs kas turpmāk pieaudzis klāt.
Katrai dziesmai, kas atradusi vietu Latvju Dainās, ir savs sacerētājs. Kā to sauc, kur tas
dzīvojis, kur dus, – nav zināms; bet viņa gars tautā dzīvs. Dziesmu radīšanas procesā dziļāk
ieskatoties, varēs sacīt, ka tām sacerētāju vairāk: viens devis domai, jūtai zināmu veidu, otrs
to pārgrozījis, trešs pārgrozījis atkal šo utt. Katrs ražīgs dziedātājs un teicējs ir ņēmis un
devis, ir piesavinājies un pats radījis. Tā auga dziesmas un dziesmu kamoli, vienumēr
glabājoties dzīvajos cilvēkos un cilvēku kopībās. Paaudze pēc paaudzes slīka kapā, bet palika
dzīvs viņu darinājums, kurā viņu gars tika nemirstīgs.
Jauns elements nāca tautas dzīvē, kad tā iepazinās ar grāmatām, ar rakstu. Tas ienesa viņā
kaut ko no āra, pie tam kaut ko viņas gara darinājumiem pretēju un naidīgu. Bija atnācis

59
brīdis, kad brīvajā tautas gara darbībā cēlās traucējumi, kas to atvirzīja nost no iegūtā un to
varēja apturēt. Bet, no otras puses, bija nācis rokās līdzeklis, ko varēja izlietot tautas gara
darinājumiem par labu: ieguvumus varēja padarīt uz visiem laikiem par nezaudējamiem. Sāka
tautas dziesmas uzrakstīt, un tā blakām krājumiem, kas dzīvi mita tautas garā, radās krājumi
grāmatās, kas aptvēra daļu no tautā dzīvajiem, bet nu uzglabāja paliekami dažu ko, kas
turpmāk tautas atmiņā vairs nedzīvoja un izzuda tur arvienu vairāk.
Uzausa laiks, kad jaunie kultūras līdzekļi, grāmatas, raksts, sniedza roku tautas
mantotajām gara bagātībām un tās vilka dienas gaismā visā pilnībā. Tas notika ap 19. gadu
simteņa 70.–80. gadiem. Var sacīt, sacēlās veci un jauni, mācīti un nemācīti, augsti un zemi,
bagāti un nabagi, vīrieši un sievietes – sacēlās visa tauta, lai savus ilgi glabātos dārgumus
nodotu kultūras pasaulei. Nav tad brīnums, ka iesūtīto dziesmu starpā bija arī tādas, kas
patlaban sacerētas: šādā reizē tautas gars varēja tikt radošs. Ja še var runāt par viltojumiem,
tad attiecībā uz tiem sacerētājiem, kas bija pazaudējuši dzīvo, intīmo sakaru ar tautu.
Radās kopā milzīga, nenokārtota masa, haoss, auglīgu dīgļu pilns. Bet pamazām sāk tanī
darboties kārtotāja ģēnijs. Dziesmu krājumi nāk cita pēc cita Barona rokās. Viņš, gan sākumā
gribēdams sastādīt tikai izlasi, sāk ar vienādu interesi iedraudzēties ar tām visām, uzņemt tās
sevī, pārskatīt, līdz viņam, kā Homēram iepazīstoties ar grieķu varoņteikām un dziesmām,
nogatavojas plāns, kurā ietvert un noskaņot šo neaptveramo dziesmu un dzejas krāsu
bagātību. Un viņš, savas tautas senču dziesminieku cilts beidzamais, apņemas dot pēdējo,
galīgo noveidojumu no senatnes pārņemtai dziesmu pasaulei. Viņš nosēžas un strādā veselu
gadu simteņa ceturksni dienu pie dienas, un no viņa rokām izaug latviešu tautas dzejas
brīnumkoks: Latvju Dainas.
b) Iekārtojums. Dziļš ieskats latviešu tautas dziesmu dabā un sastāvā darīja Baronam par
iespējamu tās kopējā krājumā tā iekārtot, ka tās katra par sevi nostājās īstā vietā. Barona
uzstādītais iekārtojuma princips ir tik vienkāršs, ka tas liekas pats par sevi saprotams, un
tomēr nav ko brīnīties, ka iepriekšējie sakopotāji to nebija uzgājuši. Latviešu tautas dziesmu
ir tik daudz un katra no tām tik sīka, ka viņu vidū varēja apjukt. Kārtotāji tās ievietoja
dažādās nodaļās. Sproģis uzstādīja skaidru sistēmu: nedzīvā daba, stādu valsts, kustoņu
valsts, cilvēks, mitoloģiskas būtes. Bet rubrikas iznāca nesamērīgas un katrai dziesmai ierādīt
īsto rubriku nebija viegli. Ulmanis, iekārtodams Latviešu literāriskās biedrības (Bīlenšteina)
krājumu, pieturējās vairāk pie ļaužu sadzīves: māju un ģimenes dzīve, prieki un bēdas, gada
svētki, dabas dziesmas, mitoloģija un vēsture. Katrā grupā zināma apgabala dziesmas stāv
vienkop. Še nodaļas jaucas kopā (tā pirmā un otrā); trūkst arī ciešas kārtības atsevišķās
nodaļās.
Baronam vajadzēja visus šos nodalījumus aizmirst, lai dabūtu tādu, kas piemērots latviešu
tautas dziesmu dabai un sastāvam. Viņas ir sīkas kā rasas pilieni, pieķeras atsevišķiem dzīves
momentiem, ietver tos. Tātad dzīve ir tas pamats, uz kā dziesmas dibinās, tās reālais objekts,
kam tās pieslēdzas, ko tās apņem. Kārtību latviešu dziesmās nosaka latviešu dzīve: kādā kārtā
norisinās latviešu dzīve, tādā sekos dziesma dziesmai; kā cits no cita nodalās dzīves posmi, tā
nodalīsies arī šis. Tas ir tik vienkārši un skaidri, ka milzīgajā dziesmu krājumā tūliņ ieraugām
noteiktas līnijas.
Mūža gaita uzrāda galveno pavedienu. Cilvēks dzimst, top kristīts, uzaug, pārdzīvo
jaunības gadus, precas, notura kāzas, dzīvo laulībā, top vecs, mirst, top aprakts. Tā ir cieši
noteikta kārtība, kas dzīvē nav grozāma; tā ienes arī dziesmās ciešu iekārtas likumu. Kā dzīvē
seko posms posmam, tā dziesmās nodaļa nodaļai. Bet arī katrā posmā seko moments
momentam noteiktā kārtībā; tāpat seko dziesma dziesmai, kas momentu pa momentam sevī
ietēlo. Tā kristību gadījumā: aicina kūmās, kūmas rīkojas, kristību rītā jūdz zirgus, ģērbj un
tīsta pādi, kristījot ievēro dažādus māņus, kūmas pārbrauc no baznīcas, sētā saņem kūmu
zirgus, krustmāte nes pādi istabā, griež riņķī, noliek gultā, tad tura kūmu mielastu. Šī rīcība

60
atzīmējas soli pa solim dziesmās. Kristību atsevišķie momenti savukārt atkal nodalās vēl
sīkākos. Kristībnieki kar šūpuli: kūmas brauc mežā pēc līkstes, tai izraugāms zināms koks,
uzbrūk meža sargs, mājinieki gaida ar dziesmām, šūpulim izraugāma vieta, šūpuli kar,
krustmāte pušķo šūpuli, liek šūpulī ziedu, gulda bērnu šūpulī.
Tik noteiktā kārtībā, kā minēts, tomēr nav ierindojamas gluži visas dziesmas. Uz katru
momentu zīmējas vairāk dziesmu reizē, kas tad nostādāmas cita citai blakus, darbību uz
priekšu nevirzot. Bet ir arī veselas dzīves parādības, kur darbība, tā sakot, apstājas, kas
skatāmas plašā dzīves ainā. Gan arī tām mūža gaitā sava vieta; bet tās par sevi tik patstāvīgas,
sevī noslēgtas, ka novirza uzmanību no mūža pavediena. Barons tās tad izcēlis ārā no dzīves
gaitas tēlojuma. Še pieder: darbi, sabiedriskais stāvoklis (ļaužu šķiras), starptautiskais
stāvoklis (kara dziesmas), svētki, ieražas un māņi. Šīs no mūža gaitas tēlojuma nošķirtās
epizodes tomēr iztaisa samērā nelielu Latvju Dainu daļu: no septiņiem sējumiem tās aizņem
divus; no apm. 35 000 (34 378) dziesmām apm. 28 000 (27 895) dziesmas iekārtojas cilvēka
mūža ritumā. Tātad šis (mūža ritums) nav uzskatāms tikai par vienu no rubrikām, kurās
Latvju Dainas iedalītas, bet tas ir galvenais pavediens, kas saista kopā četras piektdaļas no
visa krājuma. Tas Latvju Dainas dara par sakarīgu dzejisku un zinātnisku darbu.
c) Dzejisks darbs. Barona latviešu tautas dziesmu sakārtojums dara par iespējamu
nepārtraukti sekot dzīves gaitai. Tā norit lēni, mierīgi, plaši acu priekšā; nojaužam ciešu,
noteiktu sakarību šai gaitā, un līdz ar to īsās, pa lielu lielai daļai no četrām rindām saliktās,
par sevi patstāvīgās dziesmas sakūst kopā ar plašām dzejas ainām. Tur ir aina par radībām,
par kristībām, turpmāk lielā, grandiozā aina par precībām un kāzām, un tā līdz pēdējam
klusajam ceļam, kas noved kapu kalnā. Tādā kārtā arī visas šīs plašākās ainas saskaņojas par
vienu vienīgu lielu kopainu. Še priekšā plašs dzejas darbs, kas zināmā mērā pieņem episku
raksturu. Tā ir latviešu tautas epopeja, kas pa gadu simteņiem pārdzīvota un izstrādāta,
gabalu pa gabalam radīta, kopā salikta un gaismā celta. Neredzam tur vārdā sauktus un par
nošķiramām personām iztēlotus varoņus kā parasti tautas epos. Varonis še ir latviešu tauta
visā savā plašumā un dažādībā; tie ir tie mazie, neievērotie cilvēki, kas savā nabadzīgā,
pelēkā dzīvē cilvēciskus likteņus pārdzīvo un izjūt ne mazāk dziļi kā tie, kas sēž uz troņa vai
vada kara pulkus. Tas ir tautas visums, plašums, ne tikai viņas pārstāvība, vadonība, tas ir
demokrātisms, kas še dabū savu izteiksmi. Un tikai demokrātisma laikā varēja dabūt savu
pēdējo noveidojumu un nākt klajā šāds darbs, kam agrāk, bruņinieku un varoņu laikmetā, bija
jāpaliek apslēptam.
Saprotams, ka Latvju Dainas lielajiem epiem pasaules literatūrā (Iliādai, Odisejai,
Nibelungiem u.c.) nevar pieskaitīt. Priekš tam viņās episkā elementa tomēr par maz. Arī
latviešu tautas dziesmu raksturs par sevi, kas savā dzīves momentu uztvērumā tāpat zināmā
mērā episks, nevar darīt šo elementu par tik redzamu, ka še iznāktu eps parastajā nozīmē. Tas
ir un paliek dzīves plašums, kas še nostājas priekšā, ne no tā iztverts, atsevišķu personu
šķetināts notikumu pavediens. Barons ar savu iekārtojumu gan arī to vēl panācis, ka katrs
atsevišķs dziesmas pants, savā noteiktā vietā stāvēdams, parādās savā īstajā nozīmē un
daiļumā. Pats dzīves moments to dara saprotamu, visā pilnībā uztveramu bez kāda
paskaidrojuma. Bet tie ir tomēr tikai momenti, ko ārēji satura kopā dzīves gaita un iekšēji
dziedātāja zināmas izjūtas pavadīta attiecība pret tiem. Šī izjūta, kas neaprobežojas ar
atsevišķu dziedātāju, bet apņem veselas dziedātāju grupas, pat visu tautu, nu ir tā, kas Latvju
Dainām dod iekšēju vienību. Tā ir lirika, kas tām pamatā, kam episkais iekārtojums dod
lielāku plašumu, ietver viņu noskaņotā lielā dzejdarbā.
d) Zinātnisks darbs. Sastādīdamās no viena gala līdz otram no dzejas, Latvju Dainas ir
tomēr arī zinātnisks darbs. Barons nav aprobežojies ar to, ka viņš, dziesmas sakārtodams,
būtu paturējis acīs vienīgi vai arī tikai galvenā kārtā dzejisku tēlojumu. Viņam bija priekšā
latviešu tautas dziesmu visums, un to visā pilnībā uztvert un noguldīt sakarīgā darbā bija viņa

61
īstais nodoms. Cik nu še vispār izceļas dzejas tēli, kam dzīves noteiktais veids dod sakaru un
noapaļojumu, tik pati šī plašā viela iztēlojas Barona rokās par dzejisku darbu. Bet vispirms un
katrā vietā sakārtotājs izturas ar vislielāko smalkjūtību pret to vielu, kas viņam nāk rokās, un
ar vislielāko rūpību ceļ to gaismā taisni tādu, kāda tā ir. Viņš jūtas atbildīgs pret visiem tiem
simtiem un tūkstošiem sacerētājiem, teicējiem, uzrakstītājiem, no kā šīs mantas nākušas. Viņš
tad kaut kādu māksliniecisku nolūku dēļ nekā nepieliek klāt, neatņem nost, nekā nepārgroza;
viņš iziet uz to, ka neviens iesūtītājs, teicējs vai uzrakstītājs ne ar vienu no saviem
sniegumiem nepaliktu neievērots. Tā nav nejaukta dzejiska iedvesma, kura svabadi rotājas ar
tēliem, kas viņu še vada, bet abstrakta doma, zinātniska interese, kam katrs nieciņš svarīgs,
neskatoties uz tā estētisko vērtību. Barons ļoti labi apzinājās, ka jaunlaiku kultūras garā
uzauguša cilvēka interese par senajām tautas gara mantām var būt vispirms zinātniska, ka
viņš, nekā negrozīdams jau agrāk, pa daļai tālu senatnē, darītā darbā un pie tam palikdams
tanī stāvoklī, kurā viņš ar savu izglītību nonācis, nevarēja pie savas vielas citādi ķerties kā no
zinātniska viedokļa. Gan pēdējs no seno dziesmu kopējiem, viņu mantinieks un darba
noslēdzējs, viņš tomēr bija pārgājis citā pasaulē, no kuras veda agrākajā galvenā kārtā
zinātniski pavedieni. Viņš darbojās par veselu paaudzi vēlāk nekā somu Kalevalas sastādītājs
Lennrūts (Lonnrot) un igauņu Kalevipoega sastādītājs Kreicvalds, un jau šie tautas vīri un
dziesminieki bija pa lielai daļai zinātnieki.
Kā z i n ā t n i s k s d a r b s Latvju Dainas tiešām p r i e k š z ī m ī g s. Tādu varēja
radīt tikai darbinieks, kam bija iespējams vairāk gadu desmitus palikt dienu dienā pie vienas
vienīgas lietas. Tanī atzīmēta katras dziesmas vēsture, pa kādām rokām tā nonākusi no tās
vietas, kur tā dziedāta, līdz Dainu sakopotājam; un, kaut tā arī ienākusi no desmit vai vairāk
vietām, pa desmit un vairāk ceļiem, tas viss Barona darbā skaidri redzams. Tanī parādīts, kā
izdalās šie dziesmu tūkstoši pa visu latviešu zemi, kāds veids tām katrā atsevišķā vietā,
vienalga, vai tas tāds pat vienā, kā otrā jeb vai tas no cita kaut kā atšķirtos, lai arī tikai ar
vienu zilbi vai skaņu. Tas viss izdarīts vienkārši un skaidri, īsās piezīmēs, kas dažai dziesmai
pievienotas pa desmitām. Veikli, smalki iekārtoti reģistri dara par iespējamu tikai ar kailiem
skaitļiem dot atslēgu rokā par zināmu dziesmu un viņas variantiem. Barons tādā kārtā ne vien
pārskatāmi saturējis kopā visu milzīgo dziesmu skaitu, bet arī samērā šaurās robežās
izsmeļoši uzrādījis dziesmu daždažādās attiecības savā starpā un pret ārieni, tāpat viņu
visniecīgākās variācijas.
Latvju Dainās mums darbs priekšā, kas kā tāds ir vienīgais un grūti ierindojams citos. Tas
ir reizē dzejisks un zinātnisks, lirisks un episks. Visādā ziņā še ir latviešu gara piemineklis,
kas pastāvēs arī tad, ja latvieši paši kādreiz no zemes virsas nozustu.
L a t v j u D a i n a s i z m a n t o t a s gan jauniem tautas dziesmu sastādījumiem, gan
zinātniskiem darbiem. Derīgu grām. nodaļa izdevusi (R. Klaustiņa sastādījumā): Tautas
dziesmas (bērnu dziesmas), 1908; Bārenīte un mātes meita, 1910. Gulbja Universālā
Bibliotēkā iznāca Skalbes izraudzītā: Latvju Dainu izlase, I. Druvas un darba dziesmas, II.
Bāru dziesmas, III. Dziesmas un jaunība, IV. Precību un kāzu dziesmas. Izglītības ministrijas
izdevumā parādās Barona paša skolai un jaunībai izmeklētā un iekārtotā: Latvju dainu izlase,
I. Ievads par dziesmām un dziedāšanu, cilvēka mūža rituma pirmais posms: bērnība; II.
Jaunekļu gadi, laulātu ļaužu dzīve, vecums; III. Trīs lielie svinējumi cilvēka mūžā: kristības,
kāzas, bēres; IV. Darbi un svētki. Barons ar šo izlasi apmierina prasījumus pēc populāra,
parocīga latv. tautas dziesmu krājuma, kurā atlaisti nost zinātniskiem nolūkiem noderīgie
avotu, variantu, atkārtojumu atzīmējumi. Nodalījums Izlasē, kā tas jau no atsevišķo daļu
satura redzams, mazliet atšķiras no lielā izdevuma. Grupas še vieglāk pārskatāmas, tomēr
patura savu sakarību.
Zinātniskiem nolūkiem Latvju Dainas jaunākā laikā izmantoja gandrīz katrs latviešu
senatnes pētnieks. Prof. P. Šmits uz viņu pamata sastādījis starp citiem šādus rakstus (viņa

62
Etnogrāfisko rakstu I krājumā): Mežs mūsu tautas dziesmās, Latviešu tautas dziesmas kā
vēstures avoti, Stāvu koku nami, Mūsu t. d. bāri. L. Dainas izmantojis A. Švābe savos
pētījumos, starp tiem Kara dainas (Taurētājā), Ozols un liepa latviešu reliģijā (I. M.
Mēnešrakstā) un plašajā darbā: Latvju kultūras vēsture.

2. STASTĪJUMI

1) Būtība un iztulkojumi
a) Pasaku būtība
b) Pasaku iztulkojumi
2) Krājumi
a) Latviešu tautā
b) Grāmatās
3) Veidi
a) Nostāsti
b) Pasakas
c) Teikas
4) Izteiksme
a) Uzbūve
b) Valoda
c) Pasaku teicējs
Par tautas stāstījumiem nosauc tos burtniecības darbus, kas tautā radušies un uzglabājušies
stāstot, nesaistītā valodā; tā ir burtniecības prozaiskā daļa, pie kuras pieder galvenā kārtā
pasakas un teikas. Par prozu šie darbi nosaucami, skatoties uz viņu ārējo veidu, uz viņu
ietērpu, pantmērā nesaistīto valodu. Pie tautas dzejas, kas ietver sevī daiļuma vērtības, pieder
arī pasakas un teikas. Še ir kādi episkas dzejas pasākumi tajā ziņā, ka še uzejami notikumu,
darbības, raksturu attēlojumi.
Bez ārējās ietērpas starp latviešu tautas dziesmām un stāstījumiem vēl arī citas principiālas
starpības. Tās visgaišāk ieraugāmas, tautas dziesmām pretī nostādot stāstījumu raksturīgāko
veidu: pasakas. Tautas dziesmas turas pie tagadnes, pasakas un teikas aizved pagātnē.
Dziesmās izsakās jūtas sakarā ar tiešiem novērojumiem, pasakās svabadi darbojas fantāzija,
sacere. Dziesmās atspoguļojas reālā pasaule, pasakās iedomātā. Latviešu tautas dziesmās
notēlojas soli pa solim latviešu tautas dzīve; pasakās, teikās un nostāstos ietveras pa lielākai
tiesai tautas ticējumi. Dziesmās uzejamās mitoloģiskās būtes ir jau zināmā mērā īpatnīgi
izveidotas dievības (dabas, debesu, likteņa dievības); pasakās un teikās ir liela loma
pirmatnējiem gariem un dēmoniem (veļiem, spokiem, vilkačiem u.c.), kam sakars ar dvēseles
kultu. Latviešu tautas dziesmas ir ar maz izņēmumiem latviešu īpatnīgi sacerējumi; latviešu
vidū stāstītās pasakas un teikas pieder pa lielai daļai vairāk tautām.
1) BŪTĪBA UN IZTULKOJUMI. No senatnes mantotie tautas stāstījumi (pasakas, teikas
u.c.) atšķiras pēc savas būtības tādā mērā no citiem rakstniecības (arī burtniecības) darbiem,
ka tos ilgāku laiku pie literatūras nemaz nepieskaitīja un tiem nepiegrieza nekādas vērības.
Bet, kad literatūras pētnieki un zinātnieki sāka ar tiem tuvāk iepazīties, tad tie deva vielu
iztulkojumiem, kas izveidojās par teorijām, kuras nostājās cita pret citu. Tās attiecas uz
pasakām vispār un ir tādā kārtā attiecināmas un attiecinātas arī uz latviešu pasakām.
a) Pasaku būtība vispirms ar to īpatnīga, ka tanīs sastop ik uz soļa visd4as burvības un
brīnumus. Būtēm, kādas citur neuzejam, pasakās nereti galvenā loma. Tur ir milži, kas kokus
rauj un kalnus gāž, briesmoņi trijām, sešām, deviņām galvām, rūķīši, kas nakti klusu izdara
visādus darbus, pūķi, kas kā uguns putni skrej pa gaisu, burvji, raganas, lietuvēni, veļi,

63
vilkači, sumpurņi, apburtas princeses utt. Pasakās ne vien darbojas visādas neredzētas būtes,
bet brīnišķi ir arī paši dabas priekšmeti. kustoņi sarunājas savā starpā un ar cilvēkiem, rīkojas,
cīnās, sacenšas cits ar citu, palīdzas cits citam, stādamies daždažādos sakaros ar cilvēkiem.
Arī koki raud, runā, redz. Nav robežu starp cilvēku un citām būtēm. No lācenes, no ķēves
piedzimst varonis; princis pārvēršas par lāci; kungs izperē kumeļu. Kad kalējam nav dēla,
viņš to vienkārši izkaļ no dzelzs; dēls sāk runāt un prasa darba. Nav neiespējama nekāda
pārvērtība. Septiņi tēva dēli no viena vārda pārvēršas par kraukļiem un aizlido pa gaisu;
saimniece un viņas meita iemērc podiņā pirkstus, aptraipa paduses un pārvēršas par žagatām;
ezītis izlien no aizkrāsnes, piedāvājas vecīšiem par bērnu un paliek vēlāk par staltu ķēniņa
dēlu; muļķītis dabū sudraba olu, kas paliek no rīta par sudraba pili; puisēns aprok zirga
asinīm aptašķītu cepuri, un tai vietā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Tad nu, saprotams,
arī notikumu nevar būt tādu, kas būtu neiespējami. Nabags tiek par ķēniņu, cūkgans apprec
princesi. Velns ir stiprs, tomēr pievārēt viņu var. Vajadzības gadījumā ir pie rokas kādi
nekādi burvības līdzekļi: spēka un nespēka ūdens; cepure, kas dara par neredzamu; spogulis,
kas rāda Pērkona vaigu; gredzens, kuru pirkstā uzmaucot atnāk pieci vīri un dara visu, ko
pavēl; oliņa, kuru pagrozot dabū visu, ko vēlas.
C i l v ē k i iedalās augstos un zemos. Vienā pusē stāv ķēniņi, prinči, princeses, otrā pusē
zemnieki, nabagi, gani. Pirmos tēlo tīrās romantikas krāsās bez kaut kādas attiecības uz
dzīves īstenību, pēdējo tēlojumos uzejams vairāk reālisma, Vidū starp vieniem un otriem
parādās vēl art kungi kā varmākas, zemnieku kalpinātāji. Cilvēku starpā ir vēl arī citādi
pretstati. Vieni ir gudri, otri muļķi; vieni bagāti, otri nabagi; vieni stipri, otri vāji. Tās ir
figūras, kas ievirzās zināmā darbībā, ar ko svaidās patvarīgs liktens un neapzināmas varas.
Nav tām palaikam arī vārda, kas vienu izceltu no citām. Stāsta tikai par kādu tēvu, par viņa
trim dēliem, par kādu māti, par viņas meitu, par kādu vecu vīru, par kādu saimnieku, par kādu
ķēniņu. Maz ko nozīmē arī, ja kādu nosauc vārdā: par Ansi, Miķeli, Kurbadu, par zināmu
māju saimnieku; pēc savas dabas tie neatšķiras no saviem bezvārda biedriem.
Tāpat t i k u m i s k ā v ē r t ē j u m ā ir viena otrai pretī nostādītas rubrikas. Vieni
tikumiskā ziņā cildināmi, otri peļami, vieni balti, otri melni. Šī šķirošana sniedzas cauri no
apakšas līdz augšai, no vienkāršiem cilvēkiem līdz varoņiem un gariem: pašā augšā kā laba
un jauna simboli stāv Dievs un Velns. Taisnības jūtas dabū savu pilnīgu gandarījumu; labie
un ļaunie saņem galā katrs savu pienācīgo algu. Lai labais ieietu arī kādā ellē, varam būt
droši, ka viņš no tās tiks ārā. Tikumiskā mēraukla ir zināmos gadījumos ļoti stingra. Par
neuzticību vāra piķa katlā, par meliem ved pie karātavām. Viltība nav parasti nekas
atmetams; ar to daudzkārt izglābjas no jaunas varas un novelk tai robežas. Cilvēka iekšiene
tiek cieši pārbaudīta, uzmeklējot tur pašmīlību, mantkārību. Gudrie brāļi, kam šādas īpašības,
paliek vienumēr kaunā; turpretim vientiesīgais, nesavtīgais muļķīgais brālis panāk lielas
lietas. Tomēr arī šim galā jādabū materiāla alga. Arī vislabākais sasniedz pilnīgu
apmierinājumu tikai tad, kad viņš iemantojis pili, ķēniņvalsti, princesi.
Līdzīgs pamatraksturs ir senatnes stāstījumiem visur. Tie paši stāsti tad arī i z p l a t ī t i p
a v a i r ā k t a u t ā m, savā starpā radnieciskām un svešām, tuvām un tālām, visās pasaules
daļās un zemes jostās. Daži pētnieki nākuši pat pie slēdziena, ka tās pašas pasakas, gan
dažādās variācijās, visumā ir visas cilvēces kopmanta. Gan katrai tautai ir savs sevišķs pasaku
krājums. Bet šai krājumā ir pasakas, kurām līdzīgas ir sastopamas daudz citu tautu pasaku
krājumos. Neviena tauta nevar ar to lielīties, ka viņas pasakas piederētu tikai viņai. Var
uzskatīt par pierādītu, ka gan neviena pasaka ar visiem tanī izlietotiem motīviem nav
sastopama tikai vienā tautā.
Šī atziņa ir jaunāko pētījumu panākums. Vilhelms Grimms norādīja savās piezīmēs par
sakrātajām pasakām, ka daudz no tām uzejamas arī citās tautās. Bet no šo piezīmju jaunākā
apstrādājuma un papildinājuma; ko izdarīja J. Bolte un G. Polivka (1913. un 1915. g.),

64
redzams, ka nav nevienas minamas tautas, kur nebūtu atrodami kādi varianti no Grimmu
sakrātām pasakām, un ka nav šai krājumā nevienas pasakas, kurai blakām nenostātos vesela
rinda citu visās pasaules malās. Angļu pētniece Koksa (Cox) sakrājusi (1893. g.) pasakai par
Pelnrušķīti 345 veidus un min 50 tautas, kurās tā sastopama, starp tām latviešus, leišus,
igauņus, arī arābiešus, čīliešus (Amerikā), Filipīnu, Madagaskaras iedzīvotājus. Somu
pētnieks Anti Ārne izlaidis 1910. g. pasaku tipu sarakstu, uzrādīdams variantu daudzumu, kas
ir nepārredzams. – Profesors P. Smits uzrādījis latviešu krājumā daudz stāstījumu veidos
uzejamai pasakai par burvju gredzenu tuvākus vai tālākus variantus krievu, burjatu, mongoļu,
senindiešu, tibetiešu, persiešu, arābiešu, franču, itāļu, ungāru, Akvapim zemes (Āfrikā)
iedzīvotāju, serbu, grieķu, dāņu, norvēģu, somu pasakās (Zinību kom. 17. Rakstu krājums,
1914. g.).
Katra tauta tomēr uzspiež viņas vidū stāstītām pasakām savu t a u t i s k o ī p a t n ī b u.
Tur attēlojas tie dabiskie un sabiedriskie apstākļi, kuros viņa dzīvo, izsakās viņas
pārdzīvojumi un raksturs. Katra tauta uzņem īpaši tās pasakas, kurās ir elementi, kas saskan
ar viņas parasto apkārtni un iesakņojušos izjūtu. Pie tam tā saņemto vielu pārstrādā pēc savas
īpatnības. Katrai tautai tomēr arī tādas pasakas, kuras viņa pati sacerējusi, lai gan varbūt
izlietodama arī citur pazīstamus motīvus.
L a t v i e š u p a s a k u p a s a u l e ir zemnieciska. Trūkst tur nostāstu par bruņnieku
piedzīvojumiem un varoņdarbiem; trūkst arī pilsoņu šķiras. Ir savi kungi, kas zīmēti savās
attiecībās pret zemniekiem; ir arī amatnieki, kas ietilpst zemnieku masā. Par to, cik maz
senākos laikos latviešos laidusi saknes kristīgā ticība, liecina tas, ka latviešu stāstu krājumā
trūkst īstu leģendu par Jēzus vai svēto dzīvi. Izcilus tanī redzami grūtie un ilgie klaušu laiki,
zemnieku atkarība no muižas, no kungiem. Dažreiz Velna izskatā sazīmējams muižas kungs,
vācietis. Zemnieku dzīve ar savu pelēko apkārtni un sīkajiem darbiem dod latviešu pasakai
pamatkrāsu. Par iemīļotu varoni parādās arī citu tautu pasakās sastopamais muļķīgais brālis,
kas, savā šaurajā nabadzīgajā dzīvē pie malas nostumts, paliek noskaņots un glabā sevī
nenojaustus spēkus, kuri to nopietnos pārbaudījumu brīžos izceļ citu priekšgalā. Vizma, kura
apņem bāriņu dzīvi un likteni dziesmās, apskaidro to arī pasakās. Re krājas tautas dziļākās
domas un cerības, kas tiecas uz gaišāku nākotni.
Profesora P. Šmita uzrādītajos pasakas variantos par burvju gredzenu novērojamas dažu
tautu raksturīgas, ar sevišķiem apstākļiem sakarā vedamas savādības. Latviešu pasakās
varoņa tēvs ir bagāts vīrs, miesnieks, malkas lasītāj; krievu pasakā – tirgotājs, tāpat burjatu
pasakā; mongoļu pasakā – brāmanis. Latviešu pasaku varonis izglābj no vajātājiem suni, kaķi
un čūsku, par ko dabū burvju gredzenu; indiešu un persiešu pasakās – tīģeri, mērkaķi, čūsku
un cilvēku. Latviešu pasakās ķēniņš, kura meitu gredzena īpašnieks grib precēt, liek viņam
uzcelt baznīcu no vaska zelta zvaniem; krievu pasakā – baznīcu pieciem torņiem. Burjatu
pasakā gredzena īpašnieks grib precēt hāna meitu.
b) Pasaku iztulkojumi mēģināja izskaidrot viņu savādo būtību, nodibinoties dažādām
teorijām, kas pieslēdzās vai nu pie viņu izcelšanās, vai tieši ņēma vērā viņu īpatnību.
P a s a k u i z c e l š a n ā s īpaši tāpēc nodarbināja pētnieku prātus, ka novēroja viņu
vienādību vairāk tautās. Uz to aizrāda Brīvzemnieks, sagatavodams izdošanai kādu daļu
viņam piesūtīto latviešu tautas pasaku (1887. g.). Vienādība esot nomanāma īpaši pie radu
tautām. Dažas latviešu tautas pasakas stāstot krievos vai somu tautās, citas skandināviešos vai
vāciešos. Viņš izsaka divus vērojumus. Vienādās pasakas ienestas no tautas tautā, tāpat kā
vējš aiznes dažādu stādu sēklu no zemes zemē. Vai arī radu tautas sen senos laikos dzīvojušas
kopā kā viena, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas. Viņš
neizšķir, kura no šīm atbildēm (vai arī kāda cita) būtu pareiza, norādīdams uz jaunlaiku
zinātni, no kuras gaidāms skaidrs gala vārds šai lietā. Pēdējos simts gados daži zinātnieki ar
šo jautājumu stipri nodarbojušies, un tā atrisinājums pārdzīvojis dažādus posmus.

65
 Pie pirmajiem pasaku pētniekiem pieder brāļi Grimmi, kas izdeva visievērojamāko vācu
tautas pasaku krājumu, pielikdami tā trešajam sējumam (1822. g.) piezīmes arī par viņu
izcelšanos. Viņi redzēja vācu pasakās vecu indoeiropiešu tautu mantojumu, atrazdami daudz
vācu pasaku motīvus arī citās indoeiropiešu tautās; tā motīvus par varoņa brīnišķo
piedzimšanu, par briesmoņu nogalināšanu, lai izglābtu ķēniņa meitu, atrod arī pie grieķiem.
Šie motīvi uzejami arī latviešu pasakās. Pie tam viņi uzlūkoja pasakas par liela aizmirsta
mitoloģiska epa atliekām. Brāļu Grimmu mācību dēvē par i n d o e i r o p i e š u t e o r i j u.
Pēc tās pasaku vienādība izskaidrojama ar mantojumu no tautu kopdzīves laikiem.
Uz latviešu pasakām to pirmais attiecināja A. Bīlenšteins (Balt. Monatsschrift, 1874.),
pieturēdamies pie Hāna sīkākiem pētījumiem sevišķi par grieķu un albāņu pasakām. Pēc tiem
pasakas ir seno dievu un varoņu teiku tālākais pārveidojums: Kā mantojums no senatnes tās ir
kopējas dažādām tautām, kas cēlušās no tā paša celma. Tās personificē dabas spēkus.
Pirmatnes cilvēks tos iedomājās par dzīvām būtēm, kas ar laiku top par īpatnīgi iztēlotiem
dieviem: saule top par Apollonu (pie grieķiem), pērkons par Toru (pie ģermāņiem). Pamazām
cilvēkam tuvinādamies, dievi top par varoņiem, paturēdami savu agrāko nozīmi: grieķu dievs
Hērakls, ģermāņu Zigfrīds nav nekas cits kā Saule, un viņu piedzīvojumi nekas cits kā Saules
pārmaiņas no vieniem saulgriežiem līdz otriem. Varoņi tiek mirstīgajiem cilvēkiem arvienu
līdzīgāki un nav beidzot no tiem vairs atšķirami. Augstāko dievu vietā tad stājas zemie
dēmoni un gari, kas noteic cilvēku likteni. Šī tad nu ir mīta pēdējā attīstības pakāpe, kur tas
ticis par pasaku. Saule nu tikusi par tēlu, kas iziet pasaulē darīt brīnumdarbus, sevišķi izglābt
princesi no briesmoņiem un velniem.
Bīlenšteins uz šīs teorijas pamata aplūko latviešu pasaku par diviem meža sarga dēliem.
Viņi iziet pasaulē, katrs ar diviem lāčiem. Vecākais nonāk pilsētā, kas uztraukta par to, ka
jāziedo ķēniņa meita pašam nelabajam. Ķēniņa meitu izglābj atceļojušais brālis, kura lāči
saplēš nelabo, un dabū viņu par sievu. Medījot veca sieva viņu ar abiem lāčiem ievilina purvā
un pārvērš par akmeņiem. Jaunākais brālis atdzīvina pārakmeņoto brāli un viņa kustoņus,
dabūdams pēc tam pusi no valsts. – Līdzīgas pasakas ir itāliešiem, serbiem, persiešiem,
leišiem. Sevišķi Bīlenšteins aplūko kādu līdzīgu vācu un grieķu pasaku, atrazdams, ka ar
grieķu pasaku latviešu pasakai ir vairāk līdzības nekā ar vācu, kas viņam der par pierādījumu,
ka šī pasaka nav pārņemta no vāciem, arī ne no grieķiem, bet latviešu tautā uzglabājusies no
agrākajiem indoeiropiešu tautu kopdzīves laikiem. – Pasakas iztulkojums šāds: Nelabais –
ziema; ķēniņa meita – pavasaris; glābējs – saule, kas nogalina ziemas briesmoni un
savienojas ar pavasari. Medības ieved otrā gada pusē: pēc vasaras saulgriežiem saules varonis
atšķiras no savas laulātās draudzenes. Viņš nonāk purvā – rudenī, kur ziemas dēmons to
sastindzina, līdz jaunākais brālis, jauna gada saule, to atdzīvina. – Pasakas agrāko veidu
Bīlenšteins atrod grieķu varoņu teikā par Andromēdu, kuru izglābj Persejs, lai tā netiktu
ziedota Poseidona sūtītajam briesmonim, tāpat ģermāņu varoņteikā par Zigfrīdu. Attiecībā uz
līdzīgu latviešu varoņteiku Bīlenšteins saka, ka tāda latviešu tradīcijās nav uzieta, ka varbūt
tad, kad būs priekšā lielāki latviešu pasaku krājumi, varēs nākt pie vērojumiem par šādu
senāku latviešu varoņteiku.
Šī teorija par pasaku pārņemšanu no tautu kopējās senatnes turējās ilgu laiku, arī tad, kad
citas teorijas to apkaroja. Vairākkārt tā, sakusdama ar natūrisma teoriju, arī turpmāk
attiecināta uz latviešu pasakām.
Bet jau ap 19. gadu simteņa vidu uzstādīja Teodors Benfejs (profesors Getingenā) citu, tā
saucamo i n d i e š u t e o r i j u. Pārtulkodams (1859. g.) indiešu pasaku krājumu
«Pančatantru», kas sastādīts ap 200 gadus priekš Kristus, un tur uzrādīdams daudz pasaku,
kas saskan ar eiropiešu vidū pazīstamajām, viņš sprieda, ka Eiropas tautās stāstītās pasakas
pārnākušas no Indijas un, vērtīgākas būdamas, stājušās šo tautu agrāko, mazāk vērtīgo vietā.
Tās še pārnesuši ceļotāji, tirgotāji; vai arī tās ieradušās literāriskā ceļā ar persiešu un arābiešu

66
rakstiem Spānijā, Itālijā, Grieķijā; citas nākušas caur Tibetu pie mongoļiem, no tiem pie
slāviem, tad tālāk Vakareiropā; bet vislielākā daļa izplatījusies pa Eiropu krusta karu laikā. Še
bija uzsvērts pasaku ceļošanas princips tādā mērā, kā to Grimma domu biedri negribēja
pielaist. Benfejs ieceļojušās pasakas nostādīja arī par budisma radītām, kas stāstītas
pamācības nolūkā. Līdz ar to pasaku sākumi no teiksmainās senatnes bija ievirzīti vēstures
laikmetā un tās tika saistītas ar literatūru kā izplatīšanas līdzekli.
Bet nu nāca zināmi fakti, kas indiešu teoriju satricināja. Atrada pie grieķiem arī indiešu
krājumos uzzīmētas pasakas, kas bija daudz vecākas nekā vecākais indiešu pasaku krājums.
Uzgāja Āfrikas un Austrālijas pirmtautās pasakas, kas pārsteidzoši saskanēja ar indiešu un
eiropiešu pasakām. Šādi fakti runāja pretī ne vien Benfeja uzstādītai indiešu teorijai, bet
nebija arī savienojami ar uzskatiem, ka pasaku vienība izskaidrojama ar viņu mantošanu no
kopējas sentautas.
Jaunas izredzes atvēra šī jautājuma atrisinājumā a n t r o p o l o ģ i s k ā teorija. Par tās
nodibinātāju uzlūkojams anglis Teilors (Tylor). Savā darbā par pirmatnējo kultūru (1871. g.)
viņš norāda, ka vecākie reliģiskie jēdzieni ir visās tautās vienādi. Tie stāv sakarā ar uzskatiem
par dvēseles dzīvi pēc nāves. Šie uzskati iztēlojas māņos un nostāstos par dažādiem gariem,
spokiem, burvībām. Pirmatnējais vienādais domu veids ievirzījis tautu fantāziju tai pašā ceļā,
ar ko tad arī izskaidrojama dažādo tautu pasaku vienādība. Šādas domas pabalsta vēl arī tas
novērojums, ka daži priekšmetu nosaukumi, attēlodami dabā notvertās skaņas, daudz valodās
saskan, kaut gan tie katrā vietā radušies patstāvīgi, kā, piem., circeņa nosaukums (albāņu
cincir, turku dzirdzir, japāņu kirigiris). Tāda pat saskaņa novērojama tautu pirmatnē lietotos
ieročos un vispār tautu kultūras attīstībā. Ja tad nu vairāk tautās sastopamas vienādas vai
līdzīgas pasakas, tad tās var būt radušās katrā tautā arī pilnīgi patstāvīgi. No pirmatnējiem
uzskatiem, ticējumiem par cilvēka dvēseli sastādās arvienu plašāki un sarežģītāki stāstījumi.
Pārvērtības še norisinās otrādi, nekā tās pieņēma uz Grimmu teorijas pamata: pasakas nav
gala iznākums pārgrozībām, kuru sākumā stāv dievu un varoņu teikas, liels mitoloģisks
dzejojums vai varoņeps, bet tās ir viela, no kuras, sakopojoties, noskaidrojoties un tālāk
izveidojoties, pakāpeniski attīstās dievu un varoņu teikas un varoņepi. Tautās, kurām trūkst
varoņepa, bet kurās ir kādi varoņteiku gabali, šie nav atliekas no kāda agrāka noslēgta
dzejojuma, bet ir izveidojumi, no kuriem varētu šāds dzejojums attīstīties.
Antropoloģiskā teorija tika latviešu vidū pazīstama deviņdesmito gadu sākumā līdz ar
animismu (mācību par dvēseļu kultu).
Atrazdami, ka vienādība pasakās var rasties, katrai tautai atsevišķi tās sacerot,
antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji pielaiž arī pārņēmumus; tomēr viņi tos attiecina uz
turpmākām attīstības pakāpēm, kad pasaka tikusi par vairāk vai mazāk sarežģītu stāstu.
Lai varētu spriest par pasaku aizņemšanos jeb radniecību, jāatšķir pasaka kā tāda no
pasakas motīviem. P a s a k a s m o t ī v i ir viņas mazākās daļas, no kurām tā sastādās. Kaut
kurš no tiem pašiem motīviem var būt arī par citas pasakas sastāvdaļu. No vairāk motīvu
sakarīga sakopojuma, ko noteic vadošā doma, sastādās pasakas s t ā s t s. Vienus pašus
motīvus var dažādos savirknējumos un kopā ar citiem izlietot dažādos pasaku stāstos.
Ņemsim kā piemēru pasaku par sērdienīti un mātes m e i t u. Kādai atraitnei, niknai
raganai, ir īsta meita un pameita. Lai pameita dabūtu galu, pamāte viņu sūta uz sumpurņa pili
pēc uguns. Turp iedama, viņa palīdz kustoņiem: izslauc govi, nocērp aitu, atraisa zirgu.
Sumpurņa mājā viņu izglābj pelīte, kas skandina pameitai dotās podziņas, kamēr viņa aizbēg,
līdzi paņemdama no šķirsta (pēc peles padoma) mazāko maku ar zelta naudu un dārgiem
akmeņiem. Sumpurnis velti dzenas meitenei pakaļ, prasa pēc viņas kustoņiem (zirgam, aitai,
govij), kas saka, ka meitene aizgājusi uz sumpurņa pils pusi. Pameita pārnes mājās uguni un
dārgumus. Ragana nu sūta uz sumpurņa pili īsto meitu. Tā neklausa kustoņu lūgumam,
paņem lielo naudas maku. Sumpurnis viņu panāk, velk uz savām mājām atpakaļ, nogalina. –

67
Šai pasakā uzejami šādi motīvi: par raganu, kam ļauni nodomi un darbi; par sērdienīti, kas
nodota pamātes patvarībā; par īsto meitu, ko māte izlutina; par labdarīgiem kustoņiem; par
sumpurni, kas ēd cilvēkus; par izpalīdzīgu pelīti; par iegūstamu naudu, ar kuru pārbauda
ieguvēja pieticību vai mantkārību. Šie motīvi sasaistās kopā par apzīmēto pasakas stāstu.
Katru no viņiem var izlietot un atrod izlietotu arī citā sasaistījumā, citās pasakās. Tā raganas
rīkojas daudz pasakās, apburdamas, maitādamas cilvēkus, kustoņus, pat mēnesi un sauli. Arī
sērdienīte uzejama daudz citās pasakās; tā padara daudz grūtus darbus: lasa no pelniem
pupas, plūc linus, apkopj slimnieku utt. Tas pats sakāms par citiem pasakas motīviem: tie
uzejami daždažādās variācijās daudz pasakās.
Pasakas, kas izceļ to pašu galveno domu vai būti, sastāda zināmu pasaku tipu. Tādi tipi ir:
pasakas par atsvabināmo ķēniņa meitu, par pārbaudīto un uzticīgo sievu (Genovēvas tips),
par cilvēkēdājiem (Polifēma tips) u.c.
P a s a k u t u v ā k a u n t ā l ā k a r a d n i e c ī b a nu ir nosakāma, skatoties uz to, vai
viņās saskan tikai kādi motīvi jeb vai no tiem sastādās tie paši pasaku stāsti. Nebūs gan divu
pasaku visā pasaules pasaku krājumā, kur būtu izlietoti tie paši motīvi gluži tai pašā kārtībā.
Ir pasakas, kurās saskan tikai viens motīvs, un tādas, kurās to pašu tipu uzrādot, darbība
norisinās tais pašos vilcienos. Starp šiem abiem vienādības veidiem ir simtiem pakāpes.
Ja antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji norāda uz pasaku vienādībām, kas cēlušās katrā
atsevišķā vietā pilnīgi patstāvīgi, tad tas zīmējas īpaši uz pasaku motīviem. Šīs mazākās
pasaku sastāvdaļas radušās uz vienādas psiholoģiskas darbības pamata. Varam labi saprast,
ka katrā tautā patstāvīgi varēja rasties motīvi par pamāti, bārenīti, mātes meitu u.c. Motīvu
sasaistījums par sarežģītu un noslēgtu pasakas stāstu, par tipisku pasaku var būt kādas
atsevišķas tautas vai atsevišķa sastādītāja darbs; lai gan arī še (pēc antropologu domām) nav
noteicams, cik tālu visur sastopamie motīvi kopojušies pastāvīgi par zināmu pasaku un cik
tālu šis kopojums pārņemts no citurienes.
Pašos jaunākos laikos uzsver atkal p a s a k u c e ļ o š a n u. To dara īpaši somu pētnieki
Anti Ārne (Annti Aarne) un Kārlis Krons (Kaarle Krohn). Pēc viņu domām, zināma pasakas
stāsta pirmveids ir kaut kas un kaut kur cēlies un no turienes zināmā ceļā pārgājis vairāk vai
mazāk pārgrozītā veidā citur. Tikai visām pasakām tas nav meklējams vienā tautā (piem.,
indiešos, kā Benfejs vēro), bet plašāk pazīstamo pasaku krājumā ir vairāk tautas ielikušas
katra savu daļu, tāpat kā arī sasniegtā kultūra nav tikai vienas tautas darinājums. Pasaku
pētītāja uzdevums tad nu ir: uziet pasaku pirmveidu, to izlobot no visiem ceļojumā
pieņemtajiem piemaisījumiem un pārgrozījumiem, noteikt tā izcelšanās laiku un vietu un tad
no šejienes sekot pasakas ceļojumiem un pārveidojumiem. Šādu pasaku pētījumu veidu dēvē
par ģ e o g r ā f i s k i–v ē s t u r i s k o m e t o d i.
Šo metodi izlietoja vispirms somu zinātnieki. Tas izskaidrojas ar to, ka Somijā līdz pat
jaunākajiem laikiem uzglabājušās tautas mutē tradīcijas bagātīgākā mērā nekā citur. Jau 19.
g. simteņa pēdējā ceturksnī somu zinātnieks Julijs Krons (Jūlius Krohn) novēroja, Ka
Karēlijā uzrakstītās Kalevalas dziesmas tur ieceļojušas no rietumiem (Somijas) un
dienvidiem (Ingrijas un Igaunijas). Uz pasakām ģeogrāfiski–vēsturisko metodi pirmais
attiecinājis Kārlis Krons. Lai pēc šīs metodes virzītu uz priekšu tautas dzejas, folkloras,
pētīšanu, radās ap 1905. g. starptautiska biedrība, ko dibināja Kārlis Krons (Helsingforsā),
Johans Bolte (Berlīnē), Aleksis Olriks (Kopenhāgenā) u.c. V. fon Zidovs (Lundā – Zviedrijā).
Biedrību apzīmē burtiem FF (Folklore Fellovs, Folkloristischer Forscherbund, Federation des
Folkloristes). Tā uzstāda par savu mērķi: darīt pētniekiem pieejamu dažādu zemju
burtniecības materiālus un veicināt zinātniskiem prasījumiem piemērotus folkloras
izdevumus. Biedrība iekārto savu darbību tādā veidā, ka katrā zemē jeb nacionālā darba
grupā ir saziņas vieta, kas izsniedz pieprasīto manuskriptu vai grūti pieejamo iespiedumu
norakstus, izvilkumus, tulkojumus. – Biedrība piegriezusi vislielāko vērību pasakām. Šai

68
nozarē darbojas sevišķi Anti Ārne. Viņš izdeva pasaku tipu rādītāju (Verzeichnis der
Mārchentypen, Helsinki 1910), pasakās sistematizēdams un dodams katram pasaku tipam
sevišķu numuru, ar kuru apzīmē šī tipa pasakas visās tautās. Bez tam viņš sastādīja
salīdzināmās pasaku pētīšanas vadoni (Leitfaden der vergleichenden Marchenforschung,
1913), iztirzādams teorijas par pasaku izcelšanās teorijām (latviešu tulkojums Izgl. Min.
Mēnešraksta 1921. g. 9. burtn.) un aprādīdams visos sīkumos ģeogrāfiski–vēsturisko pasaku
pētījamo metodi. Par pirmo un svarīgāko uzdevumu viņš uzskata atrast pasakas pirmveidu; ar
to nosakāms izcelšanās laiks un vieta, no kurienes pasaka dažādās variācijās izplatījusies
tālāk. Pasaka, kas palaikam sastādās no dažādām dēkām, sadalāma savās galvenajās dalās, no
kurām katrā uzmeklējami viņas galvenie motīvi (personas, priekšmeti, darbība utt.) un viņu
pirmatnīgais veids. – Arne tad paraugam apgaismo atsevišķu motīvu pirmatnību arī
latviešiem pazīstamās pasakās: Par trim burvīgām lietām un brīnišķiem augļiem. Par burvīgo
putnu (latv.: Divi brāļi un apburtā saksiete), Par kustoņiem naktsmājās (latv.: Vērsis, citi
māju kustoņi un vilks). Par šīm un citām pasakām Arne uzrāda arī pirmveidu.
Pasakai par kustoņiem naktsmājās pirmveids apmēram šāds (forma A): Vērsis, auns, cūka,
zoss un gailis uztaisa kūti un paliek tur pa nakti. Vilki aizsūta kādu no saviem biedriem
aplūkot, kas kūtī ir. Kustoņi viņu aizdzen. Viņš nu stāsta saviem biedriem, ka veca sieva pie
krāsns viņu saskrāpējusi, skroderis viņam griezis ar šķērēm utt. Bet kāds no augšas saucis
pakaļ: «Dodat man ar!» – Kāds no attiecīgās latviešu pasakas variantiem galvenos vilcienos
šāds (Brīvzemnieka Mūsu tautas pasakas): Citiem kustoņiem no darba atraujoties, vērsis
uztaisa kūti viens pats un uzņem pie sevis suni, pīli, zosi, gaili. Pie tiem ienāk vilks. Kustoņi
to aizdzen. Vilks nu stāsta otram vilkam, kā viņš apstrādāts. Kāds no augšas brēcis: «Dod
man ar!»
Ārne un Krons iztirzājuši pēc ģeogrāfiski–vēsturiskās metodes vairāk pasaku. Līdzīgu
studiju sniedzis profesors Šmits: Pasakas par burvju gredzenu (Zin. kom. 17. Rakstu
krājumā).
Šādi pētījumi, kas izdarīti uz plašu materiālu pamata, tad arī noskaidros, cik tālu dažu
pasaku vienādība izskaidrojama ar izcelšanos kopējā pirmtautā, cik tālu vienādi motīvi
radušies katrā tautā atsevišķi un, pa to pašu attīstības ceļu iedami, noveduši pie līdzīgiem
stāstījumiem, cik lielā mērā sastopami tieši pārņēmumi. Ka katram no šiem izcelšanās
veidiem un izplatīšanās ceļiem ir pasakās sava loma, par to nevar būt šaubu. Turpmākie
pētījumi noskaidros arī to, cik pamatotas ir domas par pasakas pirmveidu, kas cēlies zināmā
vietā un laikā, jeb vai pasakas, tāpat kā valoda, attīstījušās pamazām no dažādiem
elementiem, tiem pakāpeniski sakopojoties un izveidojoties, līdz viņu sakopojums tiek par
nostāstu vai pasaku.
P a s a k u i z s k a i d r o j u m i pa labai daļai uzrādīti, aplūkojot viņu izcelšanos. Ja
pieņem, ka pasakas sacerētājs gribējis savā stāstījumā attēlot dabas parādības vai izsacīt savus
ticējumus par cilvēka dvēseli, tad līdz ar to dots pasakas izskaidrojums. Zināma pasaku
izcelšanās teorija atbalsta zināmu pasaku izskaidrojuma teoriju. Tomēr iztulkotāji var ņemt
arī gatavu pasaku kā tādu un uzmeklēt viņas nozīmi.
Pie Grimmu norādījumiem, ka pasakas cēlušās no senākā varoņepa, pieslēdzas pasaku
iztulkojumi par dabas mītiem, ar kuriem stāv sakarā dabas dievināšana, n a t ū r i s m s. Ja,
piem., Grimms redzēja dusošā Ērkšķrozītē epa varoni Brunhildi, tad viņa mācības turpinātāji
to iztulkoja par ziemas miegā dusošo zemi, ko saule nāk uzmodināt. Natūrisma ievērojamākie
sludinātāji ir Ad. Kūns, kas lika pamatu laika mitoloģijai, uzrādīdams mākoņus un vēju par
ticētām dievībām, un Makss Millers (Mtiller), kas aizstāvēja solaro jeb saules teoriju, kura
ietveras astrālajā jeb debess parādību (saules, mēness, zvaigžņu) mitoloģijā.
Latviešu pasakas iztulkoja pēc natūrisma teorijas A. Bīlenšteins. Zināmā mērā tai pieslējās
R. Auniņš savos pētījumos par Ūsiņu un Pūķi. Viņš atrod, ka tradīcijas par Ūsiņu

69
pieskaitāmas latviešu saules mītiem, ka tāpat ar Pūķi var būt apzīmētas debess parādības, bet
tikai zināmos attīstības posmos. Lai debess parādībā redzētu Pūķi, jābūt par šo jau iegūtam
zināmam jēdzienam. Pasaulē esot vēl dziļāki pretstati un vēl stiprākas cīņas nekā starp dienu
un nakti, vasaru un ziemu. Vēl tālāk atpakaļ ejot, viņš atrod Pūķa mītā, kas kopā ar Velna
teikām atrodamas daudz tautās, atliekas no cilvēces kopējo pirmlaiku tradīcijām par cīņu
starp labu un ļaunu.
Pilnīgi pieslēdzās natūrismam H. Bīlenšteins (jaunākais), attiecinādams uz latviešu
pasakām tā radikālāko virzienu, kādu to sludināja itāliešu pētnieks Andželo de Gubernatiss.
Pēc tā indoeiropiešu kustoņu pasakās iztēlotas dabas parādības, sevišķi spīdekļi. Vērsis, zirgs,
auns, lauva, ērglis ir saule; zaķis un viņam līdzīgi kustoņi – mēness; vilks, pele, kurmis –
nakts un mākoņi; lapsa savā iesarkanajā spalvā – krēsla utt. Lapsa pārvar ar viltu aunu;
vakara krēsla nomāc sauli; gailis pārvar lapsu; saule aizdzen rīta krēslu.
Kā paraugs še kāds H. Bīlenšteina (pēc Gubernatisa teorijas sniegtais) latviešu kustoņu
pasakas iztulkojums. Ērglis no ķer zaķi. Zvirbulis to redz un sāk viņu skaļi izsmiet. Zaķis
vaimanādams viņam atbild: «Ko es esmu tev darījis, ka tu mani vēl tā moci! Tai pašā brīdī
nolaižas vanags un zvirbuli nokož. – Iztulkojums: Zaķis ir mēness, zvirbulis zvaigzne.
Abiem, mēnesim un zvaigznei, jānobāl, kad uzlec saule ar saviem gaišākajiem stariem, ar
savu pārvarošo spožumu.
Valodnieks Mīlenbahs atzīst (Austrumā 1892. g.) Gubernatisa kustoņu pasaku
iztulkojumus vispār par pareiziem, atbalstīdams tos uz dažām latviešu mīklām, kurās kustoņi
apzīmēti par spīdekļiem (Govs gulstas, vērsis ceļas – Saule un mēness). Tomēr arī Mīlenbahs
šaubās, vai minētā pasaka par zaķi un zvirbuli nav fabula. Gubernatiss pēc savas natūrisma
teorijas iztulkojis arī dažas Krilova fabulas (piem. par gulbi, līdaku un vēzi).
Pasaku iztulkojumi ar dabas dievināšanu parādījās ne tikai vācu valodā sarakstītos
apcerējumos par latviešu pasakām, bet arī latviešu rakstniecībā. Par latviešu pavasara
dievībām runādams, Lautenbahs sniedz A. Bīlenšteina pasakas iztulkojumu par diviem
brāļiem (Zin. kom. 12. Rakstu krājums). Pie tam viņš piemetina, ka varoņa (saules)
piedzimšana no mātes, kas baudījusi zivi, ķēves, lāču mātītes, lamas, latviešu teikās un
pasakās aizrāda uz padebešiem, ka kustoņi: zirgi, lāči, brieži, suņi apzīmē mītu valodā
padebešus. – Kad Lautenbahs (1880. g.) izdeva latviešu pasakas pārdzejojumu Zalkša līgava,
Pārstrautu Jānis (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu), atsaukdamies uz pašu autoru,
uzlūkoja šo sacerējumu par saulteiku. Zalktis nozīmē jūru, Madaļa sauli. Zalktis apprec
Madaļu: saule iebrien jūrā. Madaļa atgriežas atpakaļ pie vecākiem: saule lec jeb izbrien no
jūras.
Ja reiz pasakās ielika šādas mitoloģiskas domas, tad viņu vietā varēja nostādīt arī citas. Kā
Ūlands redzēja Ērkšķurozītē klaušu laiku sievieti, ko precēdams atsvabina brīvnieks, tā
Tomsons (Balt. Zemkopī 1880., 52. num.) ierauga Zalkša līgavā (Madaļā) tautas sirdi, ko
apspiestā tauta izsūta dzesēties domu valsts dzestrumā (jūrā peldēties). Zalkšu ķēniņš, kas
apprec Madaļu, ir prāts, kas iegūst sirdi savā varā.
Pret natūrismu nostājās a n i m i s m s. To sludina antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji
(Teilors, Spensers, Liperts u.c.). Pēc viņu domām, pasakās novērojamām parādībām ir par
pamatu dvēseļu kults. Piešķirdams zvēriem, stādiem, lietām, cilvēkiem līdzīgas dvēseles,
sencis atdzīvināja visu dabu un redzēja tanī sev līdzīgas būtes.
Latviešu rakstniecībā sāka animismu darīt pazīstamu K. Kasparsons (Siguldietis, Pūrs I,
1891. g.), sniegdams atskatu uz mitoloģiskiem pētījumiem un apcerējumu par mūsu senču
dvēselēm. Viņš uzskata animismu par pamatotu uz faktiem, par tādu, kas ielūkojas vēl agrākā
cilvēces attīstības laikmetā nekā dabas reliģijas uzrādītāji. Dvēseļu kults ir pirmatnīgāks nekā
dabas dievināšana. Novērojumi par miegu un nāvi pirmatnes cilvēkam attīstīja dvēseles
jēdzienu. Tas pieslēdzās pie dažādiem gariem, spokiem, dēmoniem; dvēsele ir arī kustoņiem,

70
stādiem; arī cilvēka dvēsele pāriet dabas priekšmetos. Šādus uzskatus sastopam arī latviešu
ticējumos. «Melnus suņus, baltas kazas, melnas cūkas, kas dienasvidū pa lielceļu ejot piesitas
vai nakti pa raganu kalniem blandās, citi sauc par nelaikā mirušām, citi par nozūmētu bērniņu
dvēselēm, kurām tik ilgi jāstaigājot apkārt, kamēr tas laiks pagājis, kurš bērniņam dzimstot
nolikts dzīvot.» Nomiruša cilvēka dvēselei īstā vieta pazeme, apakšzeme. Attīstās satiksme ar
šo. Nomirušo dvēseles jeb veļi zināmos gadījumos un laikos atstāj apakšzemi un ierodas virs
zemes; arī dažiem dzīviem cilvēkiem (sevišķi raganām) ir iespēja uz kādu laiku noiet
apakšzemē. – No šāda stāvokļa aplūkoja latviešu ticējumus un tradīcijas M. Bruņenieks (M.
V. Mēnešraksts 1899. g.), uzstādamies pret natūrismu. Visi gari, velni, veļi, slepkavas,
sumpurņi, raganas, vecītes, vecīši, pūķi, čūskas un tārpi pamatojas uz uzskatiem par dvēseli.
«Viņus izskaidrot ar kādām gada laiku cīņām vai gaismas cīņu ar tumsu tikai pierāda, ka
pētnieks ir ņēmis kādu teiku vai pasaku un raudzījis viņus pēc savas fantāzijas skaidrot.»
Tāpat uzskati par dvēseli ir to pasaku pamatā, kas noved uz apakšzemi, dvēseļu mājokli, kam
līdzinās arī apburtās pilis ar raganām un laupītājiem. Dvēsele var ieiet katrā dzīvniekā. Tā ir
fantāzija bez kāda pamata, ja «Gubernatiss un līdz ar viņu Bīlenšteins nopūlas visas zvēru
teikas pārnest uz debesīm un pataisīt zvērus par mākoņu, pērkona un saules simboliem».
Zvēru nozīme izskaidrojama ar fetišismu, zināmu priekšmetu pielūgšanu. Ir sevišķa fetišisma
forma, kas pazīstama zem totēmisma nosaukuma. Totēms ir dzīvnieks, par kuru domā, ka no
viņa kā no cilts tēva cēlusies visa cilts. «Arī latviešu vilks, kuru dēvē par meža veci vai pat
par meža dievu un kura vārdu baidās pat izrunāt, ir rudiments no totēmisma laikiem; ka arī
latvieši totēmismu pazinuši, vēl skaidrāki pierāda teika par Lāča Jāni, Lāčausi un par
Kurbadu jeb ķēves dēlu, par ko uzglabājies milzums variantu.» Kad dzīvnieki bija parasti
fetiši un totēmi, dabūja arī zvēri sevišķu nozīmi dažādos nostāstos, un toreiz varēja celties arī
speciālas zvēru pasakas, varbūt arī neatkarīgi no minētajiem cēloņiem.
Šos uzskatus piesavinājās latviešu pasaku sakopotājs Lerhis–Puškaitis un pēc tiem
sistematizēja savu lielo pasaku krājumu. Nostāstus par veļiem, spokiem, gariem viņš nosauca
par pamatpasaciņām, uz kurām uzcelta visa pasaku ēka. Uz šī pamata stāv arī varoņu teikas
un garās stāstu pasakas. Tām pa lielākai daļai kodols vienāds: veļi nolaupa virszemē meitu un
aizved uz apakšzemi; varonis dodas uz turieni un to atsvabina. «Kauču gan varoņu teikas un
stāstu pasakas ietērptas jaukos jo jaukos tēlojumos, smalkos jo smalkos pušķojumos, tā kā aiz
pušķu daudzuma daža pasaka krautin apkrauta, tad tomēr īstā viela un miesa visam šim
greznumam spīd cauri; arī te veļi iet, veļi nāk.» Pamata domas pasakām izaugušas no tā paša
celma: no virszemnieku satiksmes ap apakšzemniekiem. Pēc šī iztulkojuma tad nu
atsvabināmā jaunava, kas pēc natūristu domām ir ziemas varā atrodošās zeme, pāriet veļu
valstī un apzīmē cilvēka dvēseli.
Uz šādu u z s k a t u v i e n p u s ī b u norādīja P. Šmits. Ir daudz pasaku, kam ar
apakšzemniekiem nav nekāda daļa. Pasakās ir ļoti daudz visādu līdzīgu sīkumu, ar kuru
palīdzību var vest sakarā visas pasakas, kā tikai patīk. Ir nenoliedzami, ka tautu senatnē
uzejama dabas dievināšana, tāpat arī dvēseļu kults. Parādībām, kas stāv; sakarā ar dvēseļu
kultu, ir vairāk vispārīgs, pirmatnīgs raksturs; dabas mītos jau iztēlojas personiskas būtes, kas
norāda uz augstāku attīstības pakāpi. Bet šie divi iztulkojumi nebūt neaptver visas pasakas un
nav arī nekādā ziņā attiecināmi uz pasakām, kur darbojas pilnīgi nošķiramas, patstāvīgas
būtes, kas stāv savrup no notikumiem dabā un no ticējumiem par dvēseli. Nekas nav tik
nepieejams abstraktām domām un viņu smalki aprēķinātam tēlojumam līdzās kā pirmatnes
cilvēks.
Ja tad pasakās sastopam būtes un parādības, kas mums nav parastas, tad še ieskatāmies p i
r m a t n e s c i l v ē k a p a s a u l ē. Cik necik tā mums top saprotama, ja novērojam bērna
gara dzīvi. Viņš neatrod starpības starp sevi un kustoņiem un pat starp nedzīviem
priekšmetiem: viņa acīs tie jūt, domā, rīkojas, darbojas tāpat kā viņš. Saule un mēness var

71
raudzīties pa logu kā mīļās māmuliņas vai drauga vaigs. Un tad var iznākt no aizkrāsnes,
izlīst no biezokņa, izbrist no ezera, iznirt no tumsas vai miglas, laisties pa gaisu pavisam
brīnišķīgas būtes. Tās var būt bīstamas kā bubulis, bet var atnest arī labumu kā rūķīši.
Bērnam tas viss ir patiesība, ko viņš ņem nopietni. Viņam nenāk prātā tām dot kādu tālāku
iztulkojumu; viss viņam konkrēts, īsts, ar ko jārīkojas, jādzīvo, jārēķinās. Tāpēc arī pasakas,
ko lielie atmeta, vienumēr dzīvo un dzīvos bērnu vidū.
Tomēr pirmatnes cilvēks nav bērns. Gan viņš stāv uz zemākas attīstības pakāpes, bet
viņam ir pieauguša cilvēka dvēseles dzīve un īpašības. Pie tam pasakas nav tiešs un
nepārgrozīts mantojums vīenīgi no tautas pirmatnes laikiem; savus tagad uzrakstītos pasaku
krājumus esam saņēmuši no paaudzes, kas jau labi pāri pirmatnējai attīstības pakāpei. No
pirmatnes mantotie elementi še pārgrozīti, ar citiem samaisīti, attīstīt tālāk. Pa vairāk
paaudzēm no tiem sastādījušies sarežģīti sacerējumi. Tomēr pamati palikuši tie paši; pasakā
mums vienumēr priekšā tautas pirmlaiku īpatnīgais skats uz pasauli; ja tā tur nebūtu, tad
nevarētu vairs runāt par pasaku. Senatnes viela dabūjusi zināmu izveidojumu, kam cauri
saskatāma agrākā pasaule. Lai to izpētītu, izzinātu, lai ielūkotos pirmatnes cilvēka dvēselē,
priekš tam pasakās daudz vielas. Bet ne tās vien še no svara, citi tautas sacerējumi (dziesmas,
mīklas, parunas), mīti, ieražas derēs šī paša mērķa sasniegšanai. Pasakas ņemamas kopā ar
citām senākās dzīves parādībām. Senatnei nostājoties skaidrākā gaismā, iegūs vairāk
skaidrības arī par pasaku īsto būtību un nozīmi.
No pasakām varam dabūt jēdzienu, kā c i l v ē k a g a r s s ā k d a r b o t i e s un virzās uz
priekšu pa pirmajām attīstības pakāpēm. Tas krāj no savas apkārtnes novērojumus un iegulda
tos valodā, saista tos kopā un meklē tiem pēc izskaidrojuma, uztver cilvēku un kustoņu
īpašības, atrod, par ko jokot un smieties, ko izcelt un slavēt, par ko sajūsmināties un sapņot,
izdara dažādu darbu un raksturu tikumisku vērtējumu, mēģina izprast likteņa noslēpumainos
lēmumus, pat meklē atbildes uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem: Kā cēlusies pasaule? Kas
notiks pēc nāves? Kāda nozīme cilvēka dzīvei?
Šī gara darbība norisinās, tuvāk aplūkojot, k a t r ā a t s e v i š k ā g a d ī j u m ā s a v ā d i.
Tanī atzīmējas zināmas tautas īpatnība, zināmu apstākļu un pārdzīvojumu iespaids, zināmas
attīstības pakāpes domāšanas veids, zināma laika raksturs. Lai to visu izzinātu, jākrāj kopā,
jāpārbauda un jātura acu priekšā paši stāstījumu fakti. Tie varētu dot pamatu teorijai, kas
vairāk aptver pasaku būtību nekā līdz šim uzstādītās, kuras gan apgaismo vienu otru
momentu pasakās, bet, konsekventi lietotas, dažreiz arī novirza no faktu lietišķas aplūkošanas
un pārbaudīšanas.
L i t e r a t ū r a. Par pasakām un teikām vispār: V. Vundt, Volkerpsychologie IV. u. V.
Bd.: Mythos u. Religion, II. Aufl. Leipzig, 1914; Annti Aarne (bez minētajiem), Uebersicht
der Marchenliteratur, Hamina, 1914.; A. Thimme, Das Mārchen, Leipzig, 1909 (ar plašu
pasaku krājumu un aplūkojamu rādītāju); S. Spiess, Das deutsche Volksmarchen, Leipzig u.
Berlin, 1917 (aplūko arī pasaku būtību vispār, ievērojot jaunākos pētījumus); K. Wehrhan,
Die Sage, Leipz., 1908 (ar plašu teiku krājumu rādītāju). – Par latviešu pasakām: A.
Bielenstein, Die Volksmarchen, Balt. Monatsschrift 23. Bd., 1874; H. Bielenstein, Das
lettische Thiermārchen. Mag. d. Lett.–Liter. Gesellschaft XIX. Bd. III. St., 1905; R. Auning,
Ueber d. let. Drachenmythus, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft XIX. Bd. I. St., 1891;
Kasparsona Atskats uz mitoloģiskiem pētījumiem, Mūsu senču dvēseles, Pūrs I, 1891; M.
Bruņenieka Veco latviešu māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899; P. Šmita Kurbads jeb
Lāčplēsis, Zin, kom. 14. Rakstu krājums, 1908. Mūsu pasakas par burvju gredzenu, kas tuop
nuozagts un nuo pateicīgiem kustuoņiem atpakaļ dabūts, Zin. kom. 17. Rakstu krājums, 1914.
2) KRĀJUMI. Lai iepazītos ar latviešu stāstījumiem (teikām un pasakām), tie jāuzmeklē
latviešu tautā. No turienes tie, vismaz pa daļai, uzzīmēti grāmatās.
a) Latviešu tautā pasakas, teikas, dažādus nostāstus atrod vienumēr. Kamēr tauta kaut ko

72
valodā tērpj, nav tā bez šīm gara mantām domājama. Tautas uzskati, novērojumi,
piedzīvojumi, ticējumi mīt tautā visādos stāstījumos, pāriet no paaudzes uz paaudzi pieaugot,
pārgrozoties, attīstoties.
Tad arī t a u t a s d z ī v e s n o v ē r o t ā j i nevarēja paiet garām šiem stāstiem. Pirmais
latviešu rakstnieks, kas 17. gs. vidū sniedz kādus tēlojumus no tautas dzīves, Juris M a n c e l
i s, iepin savos sprediķos arī dažu ko no latviešu nostāstiem un pasakām. Jau priekš viņa
latviešu māņticības apkarotājs Pauls E i n h o r n s ceļ priekšā veselu rindu šo pašu
apkarojamo māņu, kurus viņš dzirdējis stāstām latviešu vidū (Widerlegung der Abgotterei
1672. g.), tā par nākotnes pareģošanu pēc putnu brēkšanas, par vilkačiem, par veļiem. Tāpat
neieredz tautā atrodamos māņus un stāstījumus Vecais S t e n d e r s. Viņš saraksta Pasakas
un stāstus (1766. g.), gribēdams izskaust no tautas «tās vecās bābu pasakas», kas izdomātas
bez ziņas un tikai par laika kavēšanu. Pasaka bez pamācības» viņam ir tikpat kā smuks, bet
akls zirgs. Sekmīgākas apkarošanas dēļ viņš tieši uzrāda dažas «blēņu ticības» t. i., tādas, kas
bezprātīgas ir, kas no blēdniekiem daudzinātas, caur vecu bābu valodām apstiprinātas un no
nejēgiem cienītas top, bet par ko prāta ļaudis kaunas». Tādā kārtā viņš dara zināmu kādu daļu
no latviešu ticējumiem un stāstījumiem. Starp tiem ir šādi: Kā Pērkons Velnu meklē un kā
Velns no Pērkona bēg; kā ragana dara krusu un vētru un kā plēš sauli un mēnesi; kā Pūķis nes
naudu vai labību; kā svētās meitas dažā sētā vērpj, auž, maļ un padara citus darbus. Vēl
pieminēti māni par burvjiem, pūšļotājiem, sietiņa tecēšanu, vilkatiem, par svēto Jurģi, kas
Jurģu dienā jāj uz vilka caur avīm, par raganām, kas skrien pa gaisu uz kruķiem vai slotas,
par lietuvēnu u.c. Visas tādas lietas Stenders izskaidro par blēņām. Tā, piem., ja Pērkons
varētu Velnu nospert, tad velni sen būtu postā; saule un mēness kādreiz sadilst, kad dabiskā
kārtā notiek saules vai mēness aptumšojums; valodas par pūķiem un svētām meitām
izgudrojuši skauģi, kas paši, neganti dzīvodami, vārgst un cita svētību sakās no Velna dabūtu.
Šāds skats uz tautas pasakām un stāstījumiem izpaužas racionālisma jeb apgaismības
laikmetā arī citur. Vācu rakstnieks Muzeuss (Musaus) ceļ klajā 18. gs. simtenī vācu pasakas
ar ironisku pieskaņu un garīgu pārākumu, pie tam mēģina savu vielu darīt vērtīgāku,
piesprauzdams morāliskas piezīmes. Arī Vīlands domāja, ka bez morāles piespraudumiem
pasakas nav literatūrā pielaižamas. Līdzīgi par pasakām izsakās grieķu rakstnieks Lukiāns (2.
g. simt. pēc Kr.), kas tās atrod par diezgan labām priekš nepieaugušiem ļautiņiem, kuri vēl
bīstas no raganām un melnām sievām. Ar visu to minētajiem rakstniekiem tas nopelns, ka
viņi, lai arī kādā nolūkā, snieguši par tautas stāstījumiem ziņas vai cēluši tos klajā. (Thimme,
Das Marchen, 1909.)
Tautas pasakas un stāstījumi palika ilgi vienīgi tautas īpašums, ko mācītie pameta b e z n
o p i e t n a s u n l a b v ē l ī g a s i e v ē r ī b a s. Šai ziņā šī burtniecības daļa atšķiras no
citām, sevišķi no dziesmām. Par latviešu tautas pasakām 1874. g. rakstīdams, A. Bīlenšteins
norāda, ka latviešu tautas dziesmas sakrājis un laidis klajā mācītājs Bitners jau 1844. g., ka
krievu lasītājiem tās snieguši Sproģis un Brīvzemnieks, vācu lasītājiem Ulmanis, bet ka
latviešu pasakām par labu nekas vēl nav darīts un tikai tagad tās sāk krāt. Savam pirmajam
latviešu tautas pasaku krājumam 1887. g. priekšvārdu pielikdams, Brīvzemnieks piemin, ka
kopš pāris gadu desmitiem latvieši sākuši lielā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, bet
pasakas līdz šim ļoti maz ievērotas.
Tāpat tas arī citās tautās. Tautas pasaku vērtību atzīst vēlāk nekā tautas dziesmu. Mācīto
vidū sajūsminājās par tautas epiem (Iliādu, Odiseju, Nibelungu dziesmu), arī par sīkajām
liriskajām dziesmām, ko Herders jau 1778. g. sniedza bagātā krājumā, tās saņemdams no
dažādām tautām (arī no latviešiem), bet pasakas palika tautā neaiztiktas. Tās turēja par
bērnišķībām, par tukšām fantāzijas rotaļām. Brāļu Grimmu darbam, kas ar saviem krājumiem
(1. kr. 1812. g.) un pētījumiem cēla godā vācu pasakas, bija nozīme ne priekš Vācijas vien.
Uz viņiem atbalstās krievu pētnieki un krājēji Potebņa, Afanasjevs, tāpat arī A. Bīlenšteins,

73
ķerdamies pie latviešu pasakām. Pateicoties Brīvzemnieka ierosinājumiem, kas zīmējas uz
visām latviešu burtniecības nozarēm, arī latviešu pasakas sāka lielākā mērā nākt gaismā un
celties godā.
Pa tam latviešu vidū stāstīto pasaku sastāvs nebija vairs agrākais. Tas bija dabūjis stiprus l
i t e r ā r i s k u s p i e m a i s ī j u m u s. Par vienu no pasaku izplatīšanas ceļiem Benfejs bija
uzsvēris literatūru. Tas pierādījās arī pie latviešiem. Stenders, kas tik naidīgi uzstājās pret
senajām latviešu pasakām, patiesi panāca to, ka viņa pasakas ne vien lasīja, bet arī stāstīja.
Vēlākie pasaku uzrakstītāji uzzīmēja no tautas mutes arī dažu Stendera pasaku, kas, gan
pārgrozītā veidā, atrodama tautas pasaku krājumā (tā pasaka par māju peli un lauku peli).
Tāpat notika ar Zvaigznītes tulkotajām no Grimmu krājuma ņemtajām pasakām. Tās pārgāja
tautā. Otru iespiedumu (1870. g.) sagatavodams, Zvaigznīte min, ka atzinību mantojis no tās
puses, no kuras to nemaz nebija gaidījis. Tā nākusi no bērniem. Daži lielāko daļu pasaku
zinājuši gandrīz no galvas. Vēl kāds cits avots, no kura ieplūda tautā pasakas, bija Tūkstots
un viena nakts.
Tūkstots un viena nakts ir viens no visievērojamākiem pasaku krājumiem pasaules
literatūrā. Savu nosaukumu un iekārtu tas dabūjis pēc sekoša nostāsta. Indijas karalis, kas
iepazinies ar sieviešu neuzticību, pavēl savam vezīram ikreiz turpmākā dienā nogalināt
jaunavu, ko viņš tam nakti iepriekš pievedis. Vezīra meita Seherezāde apņemas šim
jaunumam darīt galu un liek sevi aizvest pie karaļa. Viņa stāsta karalim pasakas un ierīko tā,
ka pret rītu norauj pavedienu pasakai, kuras turpinājumu karalis vēlas dzirdēt nākamu nakti.
Tā aiziet tūkstots un viena nakts, un karalis pamet Šeherezādi dzīvu. Šie Šeherezādes
stāstījumi tad nu sastādītu minēto krājumu, kas 15. g. simtenī dabūjis arābu valodā Ēģiptē
savu tagadējo veidu. Tā sākumi meklējami Persijā un Indijā. Kāds persiešu krājums, kura
saturs pa daļai saskanēja ar indiešu pasakām, bija jau 10. g. simtenī izplatīts arābiešu
tulkojumā. Tas pieņēma klāt arvienu jaunus stāstījumus un dabūja muhamedāniešu nokrāsu,
pārgrozīdamies stāstītāju mutē arī vēl pēc viņa izveidojuma 15. g. simtenī. Pilnīgais arābiešu
teksts, kas iespiests 19. g. s. pirmajā pusē (Breslavā), apņem 12 sējumus. Pirmo eiropiešu
(franču) tulkojumu sniedza Gallāns (Galland) 1704.–17. g. Tam sekoja tulkojumi un
apstrādājumi vācu, angļu, itāliešu u.c. valodās. Dažas pasakas no Tūkstots un vienas nakts
sāka parādīties latviešu valodā sešdesmitajos gados (1866.) Stefenhāgena apgādībā, Zilpauža
tulkojumā. Tām sekoja Sablovska u.c. populārās izlases. Pie izdevuma, kam literāriska
vērtība, ķērās pašā jaunākajā laikā Linards Laicens (Rauskas izd. ap 1912. g.). Tie tomēr
palikuši tikai sākumā. Pie pasakām, kas latviešu tautas pasaku krājumā iekļuvušas no
Tūkstots un vienas nakts, pieder: Putnu Bulbulis, Šitā, šitā, atveries.
b) Grāmatās latviešu tautas teikas un pasakas sāka pāriet tikai 19. g. simteņa beigās.
Krāšanas darbus iespiešanai grāmatās uzsāk A. B ī l e n š t e i n s ap 1865. gadu. Viņa
līdzstrādnieki ir sevišķi mācītāji un skolotāji. Viņš sadabūja kopā ap 240 pasaku. Stādamies
pie tām, ar kritiķa un pētnieka skatu viņš lūkojās uz to, ka noklausītās pasakas ir patiesi
latviskas. Uzrakstītas tās korekti, dažas dialektos.
Latviešu pasaku krāšanu plašāki un sekmīgāki ierosināja B r ī v z e mn i e k s. Viņš stājās
pie darba krievu zinātniskās biedrības uzdevumā Maskavā. Paklausot viņa uzaicinājumiem
personīgi (Latviju apceļojot), vēstulēm un laikrakstos, sakustējās malu malas, lai no tautas
klēpja celtu gaismā senās mantas. Brīvzemnieka rokās sanāca ap 1230 pasaku. Daļu no tām
(skaitā 148) viņš pārtulkoja krieviski un izdeva 1887. g. Še nomanāma patriotiska tendence:
celtas priekšā varoņteikas (par Īliņu) un vietu teikas (Par Rīgu, Kuldīgu, Dundagu u.c.). Tai
pašā laikā viņš sastādīja krājumiņu tieši tautai, sevišķi viņas jaunākajai paaudzei,
izmeklēdams visvairāk pamācošas. Tautiskā sajūsma ienesa Brīvzemnieka krājumā arī pa
kādam neīstam graudam, ko uzejam dažās dievu teikās (piem., Saulesmeita) .
Visu latviešu tautas pasaku un teiku sakopošanu vienā krājumā uzņēmās L e r h i s–P u š k

74
a i t i s, kas arī pats sakrājis vislielāko skaitu pasaku: 2023. Ar pasaku krāšanas un kārtošanas
darbiem viņš sāka nodarboties pēc 1880. g. un tos turpināja ap 20 gadu. Viņa krājuma pirmā
daļa iznāca 1891, g. un sniedza vienīgi Džūkstes–Pienavas novadā paša sakopotāja
uzrakstītas pasakas (skaitā 197). Tai pašā gadā iznāca vēl arī otrā un trešā dala. Ceturtā daļa
(1893. g.) sniedza variantus pie pirmajām trim daļām. Pa tam Lerhim–Puškaitim nodeva
Brīvzemnieks savu krājumu, kas pa lielākai tiesai uzņemts piektajā daļā (1894. g.). Tad
viņam nāca rokā arī Rīgas Latv. biedrības Zinību komisijas un A. Bīlenšteina krājumi, kas
ievietoti visvairāk sestajā daļā (1896. g.). Pārējās pasakas un variantus sistemātiskā
nokārtojumā un sīkā nodalījumā viņš ievietoja septītajā daļā, kuras pirmā puse ar ievadu,
dažādām ziņām un plašu krājēju un pasaku reģistri iznāca 1903. g. – Lerha–Puškaiša krājumā
uzņemtas pavisam 6002 pasakas un teikas. No tām Vidzeme un Kurzeme devušas puslīdz
vienādu skaitu (V. 2637, K. 2654), Latgale (Vitebskas guberņa, kas šai krājumā vēl ļoti maz
izmantota) tikai 54. Vidzemē sniedzis Cēsu apriņķis visvairāk (899) un Valmieras vismazāk
(182; šādu pat vietu minētie Vidzemes apriņķi ieņem arī attiecībā uz sakrāto tautas dziesmu
daudzumu). Ka Kurzemē un vispār Dobeles–Jelgavas apriņķis sniedz visvairāk (991) pasaku,
izskaidrojas pa daļai ar to, ka še darbojies pats sakopotājs. Vismazāk sniedz Ilūkstes apriņķis
(46). Dažām pasakām (ap 400) vieta nav nosakāma: dažas uzrakstītas Lietuvā (25) un
Austrumprūsijā (6). – Lerhis–Puškaitis čakli ievietojis savā krājumā visu, kas viņam nācis
rokās, bez sevišķas kritikas. Pasaku vidū tad arī atrodama daža, kas nav īsta tautas pasaka,
daža no grāmatām atstāstīta, daža neveikli salikta no kopā nesaderošām daļām. Pasaku valoda
ļoti dažāda: ir pasakas, kas uzrakstītas zīmīgā tautas valodā, ir arī tādas, kuru valoda
modernizēta, tautiskota. Arī sastādītāja vienpusīgā pieķeršanās zināmai pasaku iztulkojamai
teorijai nevarēja nākt stāstāmās vielas vispusīgai un lietišķai izcelšanai par labu.
Lerha–Puškaiša krājuma septītās daļas otra puse, biezs sējums, kas rokrakstā bija gatava,
nav iznākusi. No mazākiem krājumiem minami sekošie: Mūsu tautas pasakas, R. L. B.
Derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 4 burtnīcas, pirmo sakārtojis Brīvzemnieks, pārējās
Lerhis–Puškaitis; Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas 2., 3., 4., 5. Rakstu krājums;
Latviešu tautas pasakas, izdevis A. Jesens (vairāk burtnīcas); Latviešu teikas iz Malienas,
uzrakstījis Krēsliņu Jānis (1. burtn. 1888. g., 2. un 3. burtn. 1891. g.). Latviešu pasaku
izdevumi: Tautas dziesmu, posoku, meikļu un parunu Vocelite, sakrojis P. Smelters, Rīgā
1899; Myusu tautas teikas un pasokas, sakūpojis Draugs, I dalia, 1908. Leivonūs. Vācu
valodā: F. Bienemann, Livländisches Sagenbuch, Reval 1897; Victor von Andrejanoff,
Lettische Märchen (Univ.–Bibliothek. – Krievu valodā: Трейландъ (Бривземниексъ,
Латышские народные сказки (Сборник материалов по этнографии изд. при
Дашковском Этнографическомъ Музее Вып. II, M. 1987).
3) VEIDI. Latviešu tautā uzejamā un tagad pa lielai daļai iespiestos krājumos ieguldītā
stāstāmā viela parādās dažādos veidos, kuru robežas grūti nosakāmas. Tanīs uzejami šo
sacerējumu dažādie attīstības posmi, kas pāriet cits citā.
Tautas stāstījumi pieslēdzas savos sākumos pie apkārtnes iespaidiem uz cilvēka garu, tos
ietverot un uzglabājot valodā. Tā rodas nostāsti par parādībām un gadījumiem, kuru īstenību
stāstītājs neapšauba.
Vairāk nostāstiem kopā savienojoties, rodas p i r m a t n ē j ā m ī t u p a s a k a. Tai nav ne
vadoša motīva, ne noapaļota noslēguma; gadījumu virkni varētu nobeigt agrāk vai arī turpināt
vēl tālāk. Otra šīs pasakas iezīme tā, ka tajā nav novilkta robeža starp kustoņiem un
cilvēkiem: vienu kā otru īpašības tās pašas; cilvēku priekšteči ir kustoņi vai otrādi.
Tagadējos krājumos pirmatnējā pasaka reti uzejama. Tai tuvinās pasaka par zaķi (Magazin
d. lett.–lit. Cies. XIX. 3.): Zaķis dzīvo viens pats pasaulē. Viņš iet un satiek raganu. Tā viņu
notura pie sevis un uzbaro, –lai vēlāk izceptu un apēstu. Zaķis to nomana un izbēg. Viņš
satiek laupītājus, kas viņu ņem sev līdzi. Nonākuši kādās mājās, viņi ielaiž zaķi pa caurumu

75
klētī, lai tas viņiem no turienes iznes mantas. Zaķis izlien pa otru caurumu ārā un uzrāda
laupītājus savam tēvam, mājas saimniekam. Šis saķer laupītājus un tos ieliek cietumā. Zaķis
nu ir atkal brīvs un staigā tālāk. Ceļā viņš sastop lauvu, kas viņu saplēš. – Gadījumiem, ko
zaķis piedzīvo, nav nekādu sakaru. Tie varētu noslēgties agrāk (ar atsvabināšanos no raganas,
no laupītājiem) vai arī vēl turpināties. Zaķis padara cilvēciskus darbus, un izrādās, ka viņa
tēvs ir cilvēks.
T u r p m ā k a j ā a t t ī s t ī b ā pastāstījumi kopojas ap zināmu vadošu domu un dabū
noslēgtu noapaļojumu. Ar to pasaka iegūst ciešu veidu, kas tai nodrošina izplatīšanos no
mutes uz muti, no paaudzes uz paaudzi. Še tad nu atraisās un sāk svabadi darboties fantāzija,
kas, pie īstenības vairs neturēdamās, visādi izloka vadošo pavedienu. Tā izstrādājas īstais
pasakas veids. Tanī parādās būtes un notiek gadījumi, kuru brīnišķīgai iztēlošanai īstenība
nevelk nekādu robežu. Tā, kā rādās, gluži atšķiras no pirmatnējā stāstījuma, kas pieturas pie
īstenības, ka saturu uzskata par patiesu. Arī pirmatnējais ticētais stāstījums attīstās tālāk; viņa
attīstība šai, uz īstenību pamatotā virzienā noved pie teikas, kura, atšķirdamās no pasakas,
tālāk iztēlo par patiesiem nostādītus gadījumus un atzinumus, pieturoties pie zināmas vietas,
zināma notikuma vai cilvēka.
Tomēr, izaugdamas no vienas saknes, pasaka un teika arī turpmāk daudzkārt satiekas, tā
ka robežas starp tām nav tik visai noteikti novelkamas. Jau pirmatnējā mītu nostāstā darbojas
lielā mērā, lai arī neapzinīgi, fantāzija, tā pati dvēseles spēja, kas turpmāk piešķir pasakai
viņas īpatnīgo raksturu. Būtes un burvības, ko pirmatnējais mītu nostāsts tēlo par patiesām,
turpmāk izrādās par sadzejotām. Tas tomēr pie šādas atziņas nākušam stāstītājam nedod
iemeslu no tām atsacīties, bet viņš tās tēlo tālāk, tās par izdomātām, sadzejotām arī turēdams.
Tomēr šo atziņu iegūst pakāpeniski, bet pilnīgi un vispārīgi tā arī vēlāk nenostiprinās. Kā
visādi māņi sastopami tautā vēl uz diezgan augstas attīstības pakāpes, tā neizzūd ticība
brīnumiem un dažādām pārvērtībām arī pasakās. Dažos apgabalos vecajā paaudzē vēl tagad
min vārdā cilvēkus, kas pārvērtušies par vilkačiem, raganām, kas varējuši noburt, uguni
apturēt utt. Tad saprotams, ka šādi un līdzīgi brīnumi arī pasaku stāstītājiem neliekas
neiespējami. Nav nosakāms, cik tālu vecie pasaku stāstītāji vēl vienumēr tam tic, ko viņi
stāsta, un cik tālu viņi to uzlūko par brīvu fantāzijas darinājumu.
Latviešu stāstījumu krājumā tad nu izšķirami t r ī s g a l v e n i e v e i d i : nostāsti, pasakas
un teikas.
a) Nostāsti pieturas pie gadījumiem un novērojumiem, kurus tura par patiesiem. Tie
ietērpjas vienkāršos prozaiskos vārdos, sniedz kailus faktus bez dzejiska iztēlojuma. No svara
še ir pati lieta, ne viņas ietērps. Zināmu nokrāsu tiem dod dažādas dvēseles kustības:
uztraukums, bailes, gaidas, brīns. Atkārtodamies šie pastāstījumi noved pie ticējumiem,
māņiem, mītiem. Lerhis–Puškaitis tos nosaucis par pamatpasaciņām. No pasakām tie atšķiras
ar to, ka fantāzija še svabadi nedarbojas, kaut ko tīši izdomādama un iztēlodama, no teikām
ar to, ka še nav skaidri izveidotu tēlu un plašākas darbības.
Nostāstos parādās dažādi spoki, ķēmi, gari, kas mēdz mājot tukšās, klusās vietās (kapsētās,
pamestās ēkās, purvos, mežos). Tiem dod vielu ārkārtīgi notikumi. Daudz nostāstu attiecas uz
nāves gadījumiem. Dvēsele aiziet kā gars, dvaša vai dabū dažādu kustoņu veidu: putna, peles,
tauriņa, čūskas. Še attīstās plašā nodaļa par veļiem. Pie tiem pievienojas lietuvēni, rūķīši,
pūķi, vilkači, sumpurņi, raganas, burvji. Daži nostāsti vēsta par naudu, kas apslēpta, top
sargāta, kaltējas, pārvēršas. Palaikam tie saistās pie kādas vietas.
P i e m ē r s: Reiz meita, pa Opes Ragankalna ceļu iedama, atrod daudz naudas pa ceļu
izkaisītas. Viņa visu salasa priekšautā un nes projām. Te viņai iešaujas prātā– Dievs, un tūliņ
nobirst visa nauda zemē un pārvēršas par bērza lapām (L.–Pušk. VII).
Kaut gan nostāsti pieder pie vispirmatnīgākiem sacerējumiem, tomēr tie rodas un tiek
stāstīti vēl arī jaunākos laikos. Ir sevišķi brīži, kas mudina atmiņas par dažādiem ārkārtējiem

76
piedzīvojumiem. Jaunsudrabiņš pastāsta (Baltā grāmatā), kā viņš bērnībā noklausījies
nostāstus par spokiem. Ziemas vakara krēslas stunda iestiepjas dziji naktī. Visi sēd
nekustēdamies, tikai šur tur spīd tumsā pa sarkanam punktam: degošas pīpes, un cauri
klusumam dzird balsi, kas stāsta brīnišķas lietas par ķēmiem, velniem, miroņiem. – Citādu
ainu attēlo Apsīšu Jēkabs (Laimes spoks). Pret pusnakti vēžotāji un zvejotāji met savam
darbam mieru. Visi salasās ap ugunskuru. Sanes vēl no meža pilniem klēpjiem malkas un
zaru, sakur uguni un sasēžas apkārt. Te dzird tālumā it kā vaidus. «Tā ir Stepja malkcirkšņa
pūce,» saka Ādams. – «Kāda pūce?» – «Nu, tur agrāk Stepis nosities, un tagad tur arvienu
pusnaktīm pūce vaid.» – Indriķis pastāsta, ka ķēmam šaujot lode pārvērtusies par divdesmit
kapeiku gabalu. Ādams atkal: ka kungs, gribēdams mirstot naudu līdzi paņemt, norijis pilnas
saujas dukātu, ko pirms braukšanas uz kapsētu velns no tā kā no maka izkratījis. Pēdīgi nāk
nostāsti par «laimes roku», ko Lielais Jānis viltīgi liek redzēt lielkungam un ar to panāk, ka
šis pavēl izrakt muižas pagalmā stabu, pie kura kul cilvēkus. Pēdējais nostāsts norāda, ka šīs
sarunas notiek laikos, kad patiesībā spokiem vairs netic un tos izskaidro dabiskā ceļā. Bet arī
šais laikos ir brīži, kad ne vien atceras vecos stāstus, bet arī mostas mistiska nojausma par
noslēpumainu burvību, kas valda dabā. Rakstnieks, kas pastāsta par šiem vēžotājiem, no
kuriem viņš ar savu izglītību tomēr atšķiras, nodziļojas meža ainā, un tā viņam sāk dzīvot.
«Šīs cienīgās egles un priedes, šie slaikie koki, vai tie varbūt senāk nebija cilvēki siltām
sirdīm, ko spēcīga burvja lāsts pārvērtis bezjūtīgos, mēmos kokos? Un, lūk, vai tā atkal nav
rīta cerības jausma, kas sludina atpestīšanu no lāstu vārda, atkal pārvēršanu siltās, laimīgās
cilvēku sirdīs?»
b) Pasakas ir tautas stāstījumu visplašākā un visraksturīgākā daļa. Palaikam par pasakām
apzīmē visus tautas stāstījumus. Lerhis–Puškaitis sava krājuma pirmajām trim daļām devis
nosaukumu «Latviešu tautas pasakas» un tikai turpmākajām «Latviešu tautas teikas un
pasakas, kaut gan arī pirmajās daļās ir teikas (arī nostāsti). Tautas stāstījumu pamatīpašības
pasakās izceļas vispilnīgāk un uzglabājas visilgāk. Burvības un pārvērtības virza visu tautas
stāstījumu darbību. Ticība burvībām pieder pie tā laika domāšanas veida, kad šie stāstījumi
cēlušies. Bet nostāsti par dažādiem brīnišķīgiem gariem un notikumiem zaudē pamatu, kad
nav vairs ticības tur minētām burvībām. Tāpat teikas vairs nerodas laikos, kad brīnumiem
netic. Tikai pasaka līdz ar ticību burvībām nezaudē pašas šīs viņā iemītošās burvības un ar to
savu būtību. Vairs necenzdamās ietvert savos brīnišķīgajos stāstījumos pirmatnes cilvēka
uzskatus, kas tai sākumā bijuši par vadošiem, tā atbalstās uz neaprobežotu saceres darbību,
kas šādā gadījumā top pilnīgi svabada. Tāpēc pasakas ne vien stāsta, bet arī izdomā, kad
burvībām, kam tur galvenā loma, sen vairs netic. Pasaku stāstītājs vietām tīšā prātā pārspīlē
attēlotos gadījumus, tos tādā kārtā uzrādīdams par fantāzijas rotaļu, pie kā viņam patika. Ar
vieglu smaidu viņš noslēdz pasaku: «Abi pēc tam apprecējās un dzīvo vēl šodien itin laimīgi,
ja nav pa to starpu miruši.» Še pazūd robeža starp dabisko un brīnišķo, ticamo un neticamo.
Še vada fantāzija uz dzejisku patiesību. Apzinīgi uzsvērtais dzejiskais elements ir tas, kas
pasaku atšķir no citiem tautas stāstījumiem. Tas tad arī viņu nes pa tautām un laikiem kā
nevienu citu stāstījumu veidu. Un, ja dzīve rāda pārāk nopietnu seju, aizņemdama pieaugušos
prozaiskā darbā, cīņās, aukstos aprēķinos, tad pasaka glabājas tur, kur mūžam dzeja: bērnu
vidū. Zaudēdama nozīmi kā piemetinājums vai iztulkojums īstenībai, tā to tiesu vairāk
pieķeras fantāzijas tēliem, lai tai būtu vērtība sevī pašā kā sevī noslēgtam dzejas darbam.
Ar neaprobežotu fantāzijas darbību stāv sakarā tas, ka pasaka n e s a i s t ā s n e p i e l a i k
a, n e p i e v i e t a s. Norādot uz laiku, pasakas mēdz sākties: Reiz bija, Reiz dzīvoja, Vecu
vecos laikos, Sen senos laikos. Pa lielākai daļai uz laiku nenorāda nemaz; tūliņ sākas darbības
pavediens, nostādot acu priekšā galvenās personas: Kādam tēvam bija trīs dēli, Kādai mātei
bija divi meitas, Kādam ķēniņam bija trīs princeses, Kādam kungam bija čakls puisis.
Norādījumi uz vietu sastopami vēl retāki, un arī tie neizsaka nekā noteikta: Kādā būdiņā

77
dzīvoja zvejnieks, Kādā muižā bija nežēlīgs kungs, Kāds puisis gāja pa pasauli, Kādā valstī
dzīvoja ķēniņš. Arī pašā darbības gaitā laikam un vietai nav robežu: viegli tiek acumirklī pāri
simtiem gadu, trejdeviņām zemēm un jūrām.
Pasaku i e d a l ī j u m s nav tāpēc viegls, ka visās viņās sastop burvības, brīnumu būtes un
spēkus kā noteicējus. Tāpat dažādie elementi no apkārtnes un cilvēka dvēseles dzīves, no
īstenības un ticējumiem, arī no šķiramiem attīstības posmiem atrodami pa vairākiem vienā
pašā pasakā. Šķirojums izdarāms, ievērojot to, kāda rakstura elementi zināmās pasakās
pārsvarā.
Vispirms izšķiramas divi lielas grupas: dabas pasakas un sadzīve pasakas. Pirmajās
pārsvarā objektīva rakstura elementi, apkārtne, ārpasaule, ko cilvēks aplūko, novēro; otrās
subjektīva rakstura elementi, dvēseles kustības, sevišķi bailes un cerība, kas klausītājus
aizņem, sekojot stāstījumā priekšā celtām likteņa mainām. Te saista uzmanību galvenā kārtā
darbojošos personu laime vai nelaime, tāpēc šīs pasakas dēvējamas arī par laimes pasakām.
Savu dažādo raibo notikumu dēļ dažas no tām nosaucamas par dēku pasakām. Pirmās grupas
pasakās parādās un darbojas dabas priekšmeti līdzīgi cilvēkiem. Otrās grupas pasakās cilvēki
ir galvenie darbības nesēji.
Starp d a b a s p a s a k ā m izšķirami trīs galvenie veidi: kustoņu, stādu un debess pasakas.
Pirmajā vietā stādāmas k u s t o ņ u pasakas. Kustoņi ir pirmatnes cilvēkam vistuvākie
biedri, ar kuriem tas apietas kā ar sev līdzīgām būtēm. Tas novērojams vēl vienumēr pie
bērniem. Viņu vidū uzglabājies dažs kas no kustoņu mīta, kas citur zudis. Še arī dziesmas par
kustoņiem, ko pieaugušie aizmirsuši, pieder pie vismīļākajām. Pelīte velk bērniem miegu;
bērnu iešūpo ar dziesmu par lāča bērniem. Šais dziesmās atrodams stiprs episks elements.
Kustoni parādās katrs savā īpatnīgā lomā. Kaķis piekrauj vezumu ar pelēm; ar vilku brauc
Rīgā, tāpēc ka viņš apēdis kumeļu; lācis kāpj ozolā, teikdamies par kunga dravnieku. Putnu
kāzās ir par ceļa taisītāju zaķis, kam līkas kājas, par kamanu turētāju lūsis, kam asi nagi, par
viesu saņēmēju cielaviņa, žigla sieva, par istabas slaucītāju žagatiņa garastīte, par gaļas
kapātāju vārnas bērni. Kad gans nomirst, cūka rok kapu, dzeguze zvana, dzenis kaļ krustu,
sīki mazi putni skaita pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. – Tā arī pasakās kustoņi
darbojas pēc savas īpatnības. To redzam ziemeļnieku tautās izplatītajā pasakā par kustoņiem
naktsmājās, par vērsi, suni, pīli, gaili. Viņu izbiedētais un aizdzītais vilks stāsta savam
biedrim: «Papriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi;
trešais mani dūra ar īlenu; kāds cits augšā brēca: Dod man ar!» Citā pasakā lapsa uzņem vecu
runci savā bedrē un saka vilkam, ka tur mītot viņas jaunais vīrs. Vilks to pastāsta lācim un
meža cūkai. Paklausot lapsas padomam, viņi apgādā viņas vīram vērsi par maltīti, lai viņš
iznāktu no bedres. Zvēri paslēpjas: meža cūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā, lācis
uzkāpj kokā. Nāk runcis, ēd. Meža cūka grib redzēt un paceļ sūnās degunu. Runcis domā, ka
pele un saķer cūkai degunu. Cūka traucas augšā. Runcis sabīstas un bēg kārklu krūmā vilkam
virsū. Vilks mukdams sabaida vēl vairāk runci, kas dodas kokā, kur lācis. Šis lec no koka un
dodas saviem biedriem pakaļ. Lapsa nu var mieloties pie vērša. Še novērotas kustoņu
īpašības, kas parādās darbībā.
Kustoņu pasaka attīstās tālāk divos virzienos. Kustoņu īpašības iztēlojas arvien
noteiktākās, skaidrākās formās un arvien p1ašākā, sarežģītākā darbībā. Tā rodas k u s t o ņ u
e p s. Kustoņi un viņu satiksme noder par cilvēku dzīves attēlu, no kā smejama zināma
pamācība. Tā rodas fabula.
Latviešu kustoņu dziesmas pieaug no četrrindu pantiem par plašākiem dzejojumiem: tādi
ir kustoņu dzīru dziesmas, dziesma par āzīti (Kur tad nu tu biji, āzīti mans), pie kurām
pieslēdzas dažas pasaku dziesmas. To starpā minama dziesma par zaķīti, ko gans pārnes
mājās, bet kas aizbēg; gans nu laiž viņam virsū vilku, šim rungu (lai sit), šij uguni, šij upi, šij
vērsi, šim lāci, kurš pēdīgi paklausa – un zaķis ir mājā. Šīm episkām kustoņu dziesmām

78
diezgan primitīvs rotaļu raksturs. Kustoņu epa latviešiem nav. Ievērojamākais kustoņu eps
pasaules literatūrā ir L a p s a K ū m i ņ š, kas attīstījies ģermāņu tautās, uzņemdams vielu un
elementus no daudz citām tautām (indiešiem, grieķiem, arī no baltiem, somiem u.c.). Se
pirmajās lomās darbojas lapsa un vilks blakus citiem kustoņiem, tēlojot satīru par sabiedrisko
dzīvi. Šim epam deva flāmiešu rakstnieks Vilems 13. gadu simtenī ciešāku formu, kurā tas
pārgāja citās literatūrās. Gēte to pārstrādāja heksametros. Pēc tā E. Dinsbergs sniedza brīvu
latvisku pārdzejojumu četrrindu amfibrahu rindās ar atskaņām (1879. g.). – F a b u l a nav
savos sākumos no pasakas šķirama. Arī grieķu dzejnieks Ēzops (6. g. simt. pr. Kr.), kuru
uzlūko par fabulas nodibinātāju, sacer par kustoņiem stāstījumus, kas gan atgādina notikumus
cilvēku vidū, bet atstāj iespaidu īpaši ar saviem kustoņu dzīves novērojumiem un tēlojumiem.
Tikai vēlāk, sevišķi romnieks Fedrs (I. g, s. pēc Kr.), padarīja fabulu par didaktisku dzeju, kas
sacerēta vienīgi pamācības dēļ. Turpmāk rnēģināja tēlojumu atdzīvināt, tomēr vienumēr
paturot acīs pamācību. Dzīvu, dzejisku stāstījumu ar zīmīgu norādījumu uz cilvēku dzīvi
fabulā prata savienot kā reti kāds krievu dzejnieks Krilovs. Latviešus iepazīstināja ar fabulu
savā viskailākā, tieši pamācībai piemērotā formā Vecais Stenders, kas darīja latviešiem
pieejamu lielu daļu pasaules literatūrā pazīstamu fabulu (1766. g.). Arī starp latviešu tautas
pasakām tuvinās dažas fabulai, tā pasakas par lakstīgalu un lēli, kas sacenšas dziedāšanā, par
lapsu un gaili, kurš tiek no lapsas vajā, skubinādams to, lai runā.
Dažās latviešu pasakās uzejams senais uzskats, ka k u s t o ņ i l ī d z ī g i c i l v ē k i e m.
Varoņi ceļas no kustoņu un cilvēku satiksmes vai arī vienīgi no kustoņiem. Lācis aiznes savā
alā meitu, kurai vēlāk piedzimst dēls lāča ausīm, Lāčausis. No lāču mātes un malkas cirtēja
ceļas Lāčplēsis. Ķēve apēd zivs iekšas, un viņai piedzimst dēls, ko nosauc par Kurbadu.
Zalkšu ķēniņš apprec Madaļu, kura apsolās iet pie viņa par sievu, lai viņš palaistu vaļā viņas
drēbes; viņai vēlāk piedzimst dēls un meita. – Turpmāk, kad novilkta ciešāka robeža starp
cilvēkiem un kustoņiem, pārvērtībām pasakās paliek vienumēr sava loma. Zīmīgas priekš
latviešiem pasakas, kurās muižas kungs pārvēršas par zirgu. Kāds negants kungs liek saviem
ļaudīm, kas cauru nakti kū1uši, vēl arī svētdienas rītā kult, piedraudēdams visus sliņķus
nosist ar savu roku. No rijas ārā ejot, viņš top par zirgu, ko vecs vīriņš ieved rijā atpakaļ un
nodod strādniekiem, lai jūdz bluķī un liek pie visgrūtākiem darbiem. Pēc gada, kad zirgs
pavisam nodzīts, cienmāte kāpostu dārzā sit viņam pa galvu: viņš nu top par cilvēku un ir
labs pret ļaudīm.
Pie dabas pasakām pieder turpmāk tādas, kurās kāda loma s t ā d i e m. Šie dabas
priekšmeti neieņem pasakās to vietu, ko kustoņi. Stādi nestāv senatnē cilvēkiem nebūt tik
tuvu kā kustoņi; viņiem piegriež lielāku vērību īpaši tikai tad, kad sāk nodarboties ar
zemkopību. Bet arī stādi ir pirmatnes cilvēkam līdzīgas būtes, kas sajūt sāpes, runā,
pārvēršas, kam sevišķa nozīme kā burvības un dziedējamiem līdzekļiem.
No kokiem un koku augļiem latviešu pasakās visvairāk sastop ā b e l i un ā b o ļ u s.
Ķēniņš sapņo, ka saslimušo princesi var izdziedēt ar zelta āboli. Kāds tēvs, kam trīs dēli, no
rīta ierauga pie sava loga zelta ābeli ar trim zelta āboliem. Viņš iedod katram dēlam pa
ābolam, lai iet pie ķēniņa. Jaunākajam no viņiem arī izdodas aiznest ķēniņam zelta āboli, un
viņš dabū princesi. Kādā citā pasakā neredzīgais tēvs liek saviem trim dēliem sargāt ābeli, no
kuras zelta āboliem ik nakts pa ābolim nozūd. Muļķītis nosargā, noķerdams putnu zelta
spalvām. Vēl citā pasakā muļķītis dabū no jaunas meitas, ko viņš atsvabinājis no vilkača, tam
acis izdurdams, sudraba āboli, kas pa nakti pārvēršas par sudraba pili. – Citādā nozīmē
uzejam ābeli un āboli pasakā par mācītāju un laupītāju. Lai izglābtu laupītāju no ļauna,
mācītājs iesprauž zemē ābeļu nūju un liek to tomēr laistīt, kamēr tā izaug par lielu ābeli. Pēc
gadiem nūja arī izaugusi par skaistu ābeli, kas pilna sarkanu ābolu. Laupītājs nu izsūdz
mācītājam grēkus: kuru grēku izsūdz, tā nokrīt ābols. Pa1iek tik vēl divi āboli pašā galotnē.
Mācītājs uzstājas, lai sūdz arī vēl tos divus grēkus. «Es nokāvu savu tēvu un māti.» Tiklīdz

79
laupītājs šos vārdus izsaka, āboli nobirst un viņš pārvēršas par pelnu čupu. Kādā variantā
ābolu vietā ziedi, kas nobirst uz apakšā paklāto drānu un tad no vēsmiņas paceļas gaisā. –
Citā pasakā ābe1ei līdzīgā lomā bumbiere. Pamāte nogalina padēla zirgu, kura asinis
uzsprāgst uz padēla cepures. To viņš aprok, un no tā izaug zelta bumbiere zelta augļiem.
Padēls var ēst no augļiem, cik grib, bet, tikko pamāte no tiem ēd, tā nomirst.
Burvīgs spēks dažām zālēm. Jāņu ieražas norāda uz Jāņu zāļu nozīmi. Sevišķa burvība
piemīt p a p a r d e s z i e d a m, kas atplaukst pašā Jāņu naktī. Jāņu naktī govī meklējot,
ganam iebirst vīzē papardes zieds. Piepeši viņam visas lietas zināmas. Kauns kungs viņu
pierunā mainīt vīzes ar zābakiem, un nu zēns vairs nezina nekā.
Arī cilvēks reizēm p ā r v ē r š a s par stādu jeb pēdējam ir pārvērtībās sava loma.
Pazīstama ir tautas romance par puiša dvēseli, kokli, kura taisīta no liepas, uzaugušas tai
vietā, kur žēlabās mirušais puisis paglabāts. Kādā pasakā māsa, kas iziet meklēt savus par
kraukļiem pārvērstos brāļus, nolauž septiņas rozes un dabū pārmetumu, ka viņas brāļi pēc
gadiem būtu tikuši par cilvēkiem, ja viņa nebūtu rozes nolauzusi.
Pie dabas pasakām vēl pieskaitāmas d e b e s u pasakas. Še darbojas kā dzīvas būtes
debess spīdekļi. Pašas debesis še svarā kā vieta, kur norisinās notikumi spīdekļu starpā, kur
mājo Dievs, kur aiziet nomirušie, kur pa reizei arī pakaļpalicēji tos uzmeklē. Latviešu
tradīcijās bagātīgā mērā uzejamie ticējumi par Sauli, Mēnesi, Ausekli, Dieva dēliem, Saules
meitām, Pērkonu, Debess kalēju, rīta un vakara blāzmu u.c. ir pa lielākai daļai nometuši
pirmatnīgo pasaku veidu un, tikdami par diezgan noteiktiem mitoloģiskiem tēliem, tērpušies
dziesmu formā. Pasakās un nostāstos palikušas no tiem tikai kādas atliekas, kas pa daļai
uzrāda Saules mīta sākumus.
Pirmajā vietā nostājas S a u l e un M ē n e s s. Viņu starpā un pret citām parādībām
norisinās dažādi notikumi. No aukstuma dreboša čūska ; pārmet Saulei, ka tā viņu nesilda.
Pēdīgi tā salasa milzumu burvju un sāk ar Sauli karu. Šī aicina palīgā Mēnesi un uzvar
burvjus, par ko Mēness prasa Saules meitu par sievu. Še pirmatnes cilvēka acīm apskatīta
saules cīņa ar tumsas un sala parādībām dabā (ziemu, nakti, mākoņiem, negaisiem).
Dilstošais mēness devis vielu nostāstiem par raganām, kas jāj viņu maitāt. Māju puisis,
noklausījies raganu valodas, paņem piestu, nojāj pirmais mēnesī un to sekmīgi aizstāv pret
raganu uzbrukumiem. Mēness dilšanu un augšanu izskaidro citādi pasaka par meitu mēnesī.
Mēness iemīlas daiļā, nevainīgā meitā, kas kādā jaukā vakarā peldas ezerā, un to ņem pie
sevis. Viņa tur augšā dzīvo vienā laimē, tikai brīžam skumst par to, ka viņai nav biedreņu, un
sērās aizsedz vaigu ar priekšautu. Mēness viņu mierina, un tā atkal atklāj vaigu un skatās no
jauna pēc biedrenes. Pēc kāda cita nostāsta, Mēness uzrauj pliku meitu ar visiem spaiņiem un
nestuvi pie sevis augšā aiz dusmām, ka tā viņu apdziedājusi gan par baltu un spožu, bet tomēr
par ne tik baltu un spožu kā viņas gūžas. Tiek stāstīts arī par Sauli un Mēnesi kā laulātu pāri.
Viņi piedzīvojuši daudz bērnu: zvaigznes. Bet Mēness sācis mīlināties ar Rīta zvaigzni. Par to
Saule sanīdusies ar savu vīru un pavēlējusi Rīta zvaigznei uzturēties arvienu viņas tuvumā.
Saules pazušanu un parādīšanos no jauna dažipasaku iztulkotāji atrod pasakās par
ķēniņmeitu, ko no briesmoņa nagiem atsvabina varonis. Ja arī vienai otrai no šīm pasakām
būtu par pamatu novērojumi par sauli, tomēr turpmāk tie aizmirsti un arī pats pasaku stāstītājs
par tiem vairs nedomā. Tomēr starp latviešu pasakām atrodam kādas, kuras prasa šādu
iztulkojumu. Kādam valdniekam meita, kurai viņš uzceļ zelta pili, apstādītu ar dārzu. Te kāds
tēviņš nogremdē pili ar visu meitu. Valdnieks izsūta savus trīs stiprākos vīrus – Vakaru,
Pusnakti un Gaismu pret to cīnīties. Vakars un Pusnakts nevar ne tēviņa dzīvokļa vārtus
atdarīt. Gaisma iet lēniem soļiem, atver vārtus, cīnās ar tēviņu un nožņaudz to. Pēc kāda
varianta, Velns aiznes valdnieka meitu kalnā un ieslēdz zelta pilī alas dibenā. Gaisma uzkāpj
kalnā, atlauž vārtus, iekļūst zelta pilī, nodur Velnu ar zobenu; pils izceļas kalna galā, un
Gaisma pārved valdnieka meitu pie tēva. Pasakas alegoriskie elementi jeb parādību

80
nosaukumi (Vakars, Pusnakts, Gaisma), kas nepārprotami norāda uz sauli, varētu būt cēlušies
vēlākā laikā, pieslēgdamies vecu vecajam pasakas kodolam.
Uzejamas pasakās vēl arī citas debess un gaisa parādības. Tur piemin P ē r k o n u, kas
turpmāk izveidojies par noteiktu mitoloģisku būti, ko apdzied dziesmās. Kādā pasakā stāsta
par valdnieka dēlu, kam nolemts, ka to nosperšot pērkons. Pērkona debesīm nākot, tēvs viņu
grib ieslēgt dzelzu pagrabā; bet viņi uzkāpj augstā kalnā, pērkonam tuvu zem klajas debess
un izglābjas. – Citur minēta V ē j a m ā t e ar saviem četriem dēliem: ziemeļa, rīta, vakara un
dienvidus vēju. Tā paslēpj no viņiem bārenīti, kuru pēdīgi dienvidus vējš aiznes uz laimības
dārzu un apvelk viņai zaļus I svārkus.
Pēc dažu pētnieku iztulkojuma pie debesu pasakām piederētu art pasakas, kurās minēta
ābele ar zelta vai sudraba āboliem. Starp šiem pētniekiem minams Ernsts Zīke (Siecke), kas
aplūko arī latviešu Saules mītus, turēdams Mēnesi par vissvarīgāko debesu dievību.
(Gotterattribute, Jena 1909.) Par āboli viņš saka: «Saule, mēness (un zvaigznes) ir āboli, kas
karājas pie debess koka. Tā saucama tik pat maz par dabas simboliku, cik maz dabas
simbolika ir tā, ja pie koka karājošos āboli sauc par āboli. Tā ir tieši apzīmējoša, pilnīgi
nesimboliska izteiksme (149. lpp.). – Debesu parādību iztēlojumi par dzīvām būtēm vai
citiem priekšmetiem latviešu tradīcijās atrodami arī daudz mīklās. Še saule ir govs, ola,
kamols; mēness – āzis, sviesta ciba, siernīca, ābolis utt.
S a d z ī v e s p a s a k a s stāsta par cilvēkiem, kas pieredz ārkārtējus piedzīvojumus. Ik uz
soja tie sastopas ar brīnumbūtēm un burvju spēkiem, kas noteic viņu gaitas, ved viņus vai
laimē vai pazušanā. Tādā kārtā viņi sava likteņa darinātāji tikai mazā mērā. Tomēr viņiem ir
sevišķas pamatīpašības, kas pa daļai virza viņu darbību, ko stāstītāji izceļ pa iedaļām.
Skatoties pēc tām, šos cilvēkus jeb varoņus un par viņiem stāstošās pasakas var nodalīt
zināmās grupās. Vienā no tām stāv pirmajā vietā miesīgs spēks, otrā – garīgas spējas, sevišķi
gudrība, trešā – tikumiskas īpašības. Var tad runāt par stiprinieku pasakām, par gudrības
pasakām un par tikumības pasakām. Katrai no šīm nodaļām par pamatu ņemtā īpašība ir tā,
ko stāstītājs tura par ideālu un ar ko tas izceļ savu varoni par citiem pārāku. Pie sadzīves
pasakām vēl pieslēdzas joku stāsti.
S t i p r i n i e k u p a s a k a s pieder pie visvecākajām. Tās norāda uz tiem laikiem, kad,
cīnoties par savu pastāvēšanu pret dabas spēkiem, pret nikniem zvēriem, pret laupītājiem un
citiem ienaidniekiem, pazina fizisko spēku par izšķirošo. Ar to apdāvinātie cilvēki stāv tuvu
kustoņu pasaulei vai tanī ierindojas, pa daļai no kustoņiem celdamies vai pret tiem, dažreiz
arī kopā ar tiem cīnīdamies. Lāčplēsis, kas dzimis no lācenes, iztīra apkārtni no plēsīgiem
zvēriem, tos pie žokļiem pārplēsdams. No ķēves dzimušais Kurbads aicina palīgā savu māti
ķēvi, kad viņš netiek galā ar milzi, kuram vienu galvu nocērtot tūliņ ataug vietā trīs; ķēve
sperdama, ka baltas dzirksteles šķīst, nocirstās galvas vietu aizdedzina, tā ka jaunas galvas
vairs nevar pieaugt. Pa lielākai daļai šie varoņi cīnās ar pārdabiskām būtēm, ar milžiem,
briesmoņiem, velniem. Viņš spēkojas ar koku rāvēju, kalnu gāzēju un jūras milzi. Šis met
dzelzs rungu gaisā, kas nonāk zemē pa divi stundām un saliecas; met Īliņš, runga nonāk zemē
pa trim stundām, pārlūst; Īliņš to uzliek uz ceļa un aukstu ar dūri sakaļ. Varoņu mērķis mēdz
būt atsvabināt meitu (vai meitas), ko briesmonis tura ieslodzītu. Daudzkārt tā pati ir
piepalīdzīga, kaut ko cīņai nepieciešamu uzrādīdama: noslēpšanās vietu vai trauciņus ar
spēka vai nespēka zālēm, kurus tad var nolikt otrādi, tā ka briesmonis, gribēdams spēka zāles
ieņemt, ieņem nespēka zāles. Varonis dabū par algu atsvabināto jaunavu, kuras dēļ viņam
nereti jācīnās arī ar viltīgajiem biedriem. – Stiprums dažkārt dāvana par sevi, kam algas
nevajaga, kas pati sevī nes algu. Ojārs salīgst pie saimnieka un vairāk negrib kā gada galā
vienu knipi saimniekam, otru saimniecei. Viņš pārved no velna sudmalām melderi un ieliek
to aizgaldā par barokli, tāpat no meža lāci un noliek to velna melderim blakus, izkuļ pa dienu
četras stirpas labības. Saimniekam nu vairs nav darba un viņš grib tikt no puiša vajā. Viņš

81
uzaicina puisi saņemt algu. Ojārs dod saimniekam un saimniecei pa knipim; tie nost. Še
saimnieka maziskumam nostāda pretim puiša brašumu. Kāds cits saimnieks dzīvo ar velnu uz
vienu roku, līgst kalpus par lielu algu, ko tomēr neviens nevar nopelnīt. Dievs par to
sadusmojas un sūta par kalpu savu eņģeli. Arī eņģelis – stiprinieks. Viņš noķer gaļas zagli
Misiņbārdi un ieliek tumšā kambarī, noķer lāčus un ieliek kūtī, novij pātagu no tu– 25
mārciņām linu, iejūdz lāčus, uzsēdina Misiņbārdi uz bukas, iedod Par pātagu rokā, lai brauc
pēc izpelnītām trim mucām zelta. Misiņbārdis laiž, ka, gar pilsētu braucot, namiem visas rūtis
izbirst, nogāž, pātagu pliukšķinādams, pret viņu izsūtīto kara spēku gar zemi, pārved mucas
mājās. Kalps (eņģelis) saaicina visus senākos saimnieka kalpus, izmaksā, cik katram no
saimnieka nākas, un pazūd. Tā ar spēku, arī pašus stipriniekus kalpinot, pasaulē jāieved
kārtība. Latviešu mitoloģijā spēka dievs Pērkons, jaunā nozīmē Velns.
Katrai tautai mēdz būt savi varoņi stiprinieki, uz kuriem tā atbalstās savās cīņās ne tikai
pirmlaikos. Viņu starpā minami: grieķu Hērakls, kas nogalina lauvu, čūsku, savalda krētiešu
vērsi, Diomēda cilvēkēdājas ķēves; jūdu Simsons, kas ar ēzeļa žokļa kaulu apkauj fīlistiešus,
sarausta virves kā apsvilinātus diega pavedienus; igauņu Kalevipoegs, kas iztīra zemi no
plēsīgiem zvēriem, cīnās ar ūdens milzi, velna dēliem, nes pilsētas būvei pa pleciem dēļus no
Peipusa ezera, izdara gājienus uz elli, lai atsvabinātu ieslodzīto jaunavu. Īpaši pēdējam stipra
radniecība ar latviešu pasaku varoņiem; daži darbi viņiem taisni kopēji. Latviešu pasaku
varoņi nav varējuši tautas tradīcijās izveidoties par vēsturiskiem teiku varoņiem. Par tādu
mēģināja Pumpurs iztēlot Lāčplēsi, to nostādīdams vēsturiskās cīņās vācu ieceļojuma laikā
Baltijā. Pumpuram tas pa daļai arī izdevies: Lāčplēsis vēl pašos jaunākos laikos ticis par
latviešu atsvabinātāja spēka simbolu, kas rādīts arī citos mākslas darbos. Tāds spēka cilvēks,
kas izdara varonības, klaušu laikos, ir vēl Pumpura Kurmis. Līdzīgs klaušu laiku varonim ir
Lerha Puškaiša Ojārs. Raksturīgi tas, ka, klaušu laikiem beidzoties, pirmajā plašajā tautas
dzīves reālistiskajā notēlojumā «Mērnieku laikos šāda spēka cilvēka loma jāuzņemas
pusteiksmainajam svešiniekam Šrekhūberam.
G u d r ī b a s p a s a k a s apzīmē tālāko attīstības pakāpi. Še uzaususi atziņa, ka jaunums
vissekmīgāk uzvarams ar gudrību, ka ar to viss iegūstams. Spēks ar to nevar sacensties;
stiprinieks, uz to paļaudamies, paliek kaunā vai iet bojā. Mežā dzīvo liels milzenis, postīdams
ganāmus pulkus; pret viņu izsūta kara pulkus, bet tie nekā nevar izdarīt: viņš viens pats apsit
simtiem. Te izlīdz gudrs vecītis: paņem vāti degvīna, spaini, pannu, gaļu un uzmeklē milzeņa
mājokli. Milzenis izdzer vienu spaini, otru spaini degvīna, aizmieg. Vecis paņem pannu,
sakausē taukus vārošus un ielej milzenim acīs. Šis uzlec, sāk traki dauzīties un pret kokiem
skriedams pats nositas. Cits gudrs vecis tiek galā ar vilku, kas, stiprāks būdams, viņu sakampj
un grib aprīt. Bet vecis ņemas vilku lūgt, lai atvēl priekš miršanas pie viņa astes gala
mirstamo sveci nomērot. Vilks atvēl. Vecis, labu mērkoku nogriezis, nu aptin vilka asti gar
koku un mietē vilku, līdz notrūkst aste, ko izsviež krūmos. Vilks nu kauc, līdz sanāk citi vilki.
Pa tam vecis uzrāpjas kokā. Vilki sagudro kāpt cits citam uz muguras, līdz tiek pie veča. Šis
čukst virsējam, lai tas viens apēdot viņa miesu, bet pirms lai ļaujot nomērot mirstamo sveci
pie viņa astes. Vīrs asti nogriež, sviež zemē sasistajam vilkam, kas to ķer. Zupa izjūk, un
vecais atsvabinās. – Par lielāko stiprinieku tura Velnu, ko agrāk pārvarēja vēl lielāki
stiprinieki, bet tagad to pārvar gudrība. Vārgulis vīrs iet ar Velnu paļauties; velns pļauj pa
priekšu ar noteikumu, lai neskatās atpakaļ, ka viņam nenocērt kaklu; vīrs no pakaļas vicina
izkapti pa velna nopļāvumu un apstāj tikai tad, kad Velns sola sieku zelta naudas. Tāpat dabū
pār velnu virsroku tie gudrinieki, kas skrejoties savā vietā palaiž zaķi; kas sviežoties palaiž
putnu, kurš vairs neatnāk atpakaļ, kamēr Velna sviestais akmens nonāk zemē pa stundu; kas
Velnam liek ačgārni vilkt koku uz mājām, pašiem sēžot uz resgaļa un svilpojot. Starp latviešu
mitoloģijas būtēm piemīt gudrība Dievam, kāds tas parādās visvairāk pasakās. Šis tad nu ir
Velna lielākais pretinieks, kas viņu visādi izmuļķo. Sienu pļaujot, Dievs paņem, Velnam

82
guļot, viņa izkapti sava kalta vietā, rāda, ka daudz nopļāvis, un izmaina savu kaltu pret Velna
izkapti. Tāpat viņš iejūdz Velna zirgu sava zaķa vietā un to iemaina. Par pusgraudniekiem
kopā saimniekojot, Dievs ierīko tā, ka Velnam paliek virsus, kad rāceņi dēstīti, bet apakša,
kad kvieši sēti. – Ar gudrību iemanto princeses. Ķēniņš noteic, ka katrs no preciniekiem, kura
mīklu princese uzmin, pakarams; bet, kas pratīs uzdot tādu mīklu, ko princese nevarēs
uzminēt, dabūs viņu par sievu. To panāk ar savām gudrajām mīklām jaunākais tēva dēls. Ar
gudrību mežsarga dēls aizdzen kungu no muižas. Par gudru valodu kungs to aicina pie sevis
un ieceļ par vagaru. Viņš liek skapi, kur ieslēgusies kunga sieva, gribēdama noklausīties, ko
viņš ar ļaudīm runā, rijā uz ārdiem, kur tā noslāpst, tad uzsien viņu mugurā kumeļam, kas
skrej pakaļ ķēvei, uz kuras aizjājis kungs. Šis domā, ka sieva apburta, bēg, noslīkst. Muiža
paliek vagaram. – Gudrības pasakām stāv tuvu tās, kur cildītas arī citas gara spējas. Kāds
puisis liels koklētājs un dziedātājs. Kad viņš koklē un dzied, putni salaižas bariem klausīties
un niknākie zvēri paliek kā jēri. Viņš iekrīt vilku bedrē, koklē; vilks aptupjas puisim pretim,
kauc līdz un nedara nekā ļauna. No rīta vilks tek koklētājam pakaļ kā sunītis, pavadīdams
viņu līdz vārtiem. Kāds cits koklētājs iemanto ķēniņa meitu, kad koklēdams pavadījis nakti
lāča alā, lācim kokles skaņās klausoties.
Arī citu tautu tradīcijās ir varoņi, kas ievērojami ar savu gudrību, asprātību, gara spējām.
No grieķu varoņiem še minams Odisejs. Viņu raksturojot, Homēra
Odiseja sākas: «Gudrinieku teici man, Mūza, kas Trojas pilsētu svēto Nodevis galīgi
postam un daudz tad maldījies apkārt.» Ģermāņu vidū izplatījušies stāsti par asprātīgo un
pārgalvīgo Pūcesspieģeli, kas ticis par beļģiešu tautas varoni un pazīstams arī latviešiem.
Lielāko dziesmu varoni tautu tradīcijās sastopam somu tautas epā Kalevalā, Veinemeinenu,
kas iztaisa kokli no līdakas kauliem un, uz tās spēlēdams, apbur līdzīgi grieķu Orfejam ne
vien cilvēkus un kustoņus, bet arī nedzīvo dabu; viņš ar savu mākslu pārvar un satriec savus
ienaidniekus. Līdzīgs motīvs šaurā apmērā Ausekļa Beverīnas dziedonī, kurā izmantotas
hronikas ziņas.
T i k u m ī b a s p a s a k a s norāda uz cilvēka īpašībām, kas sniedzas pāri gudrībai. Ne
vairs gudros uzskata par tiem, kas visu var panākt, bet tikumīgos. Par to liecina tās daudzās
pasakas, kas sākas: «Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķīgs.» Ja nu kas
izdarāms, tad ne gudrajiem, bet muļķim ir sekmes. Kā tas nāk? Gudrajiem vienumēr prātā
vistuvākais pašlabums, tie, kaut ko darot, vienumēr aprēķina, kas viņiem par to būs, – tā viņu
gudrība. Muļķis turpretīm nevar atsacīties no tādām nejēdzīgām tieksmēm, kādas ir
labsirdība, žēlsirdība, neaprēķināta uzticība, mīlestība. Jānosargā tēvam zelta āboli. Gudrie
noliekas garšjauku un guļ nost; muļķītis sēž nomodā līdz rītam un noķer mazu putniņu zelta
spārniem, kas noknābj vienu zelta āboli. Bet, kad nu putns lūdzas, lai viņu palaiž, viņš patura
vienu zelta spalviņu un palaiž ar, bet pēc top par ķēniņu. – Cits tēvs iedod saviem trim dēliem
pa zelta ābolam aiznest princesei, lai viņa top vesela. Vecākais iet, maizi ēzdams, nonāk pie
pils; vecs vīriņš prasa, lai dod viņam ar. «Vai visiem varu maizi piedot!» Ieiet pilī. Kad nu
grib ķēniņam parādīt zelta āboli, – tā vietā zalktis. Tāpat iziet vidējam dēlam. Kad
jaunākajam vecis prasa maizi, viņš atbild: «Še, vecīt, viss!» Ķēniņa priekšā viņš izvelk no
vāceles zelta āboli, ka viz vien. – Tēvs mirdams pavēl saviem trim dēliem viņa kapu sargāt.
Abi gudrie neiet. Muļķīgais sargā trīs naktis no vietas un dabū sudraba, zelta un dimanta
zirgu. Bet nu ķēniņš sola princesi, tam, kas viņai dimanta kalnā piejās klāt. Gudrie baro
zirgus un iedod muļķīgajam vecu, klibu ķēvi. Bet muļķītis papūš sudraba taurīti, sudraba
zirgs klāt. Jāj ar to pirmo dienu, neuzjāj; jāj otru dienu ar zelta zirgu, neuzjāj; jāj trešo dienu
ar dimanta zirgu, sasniedz kalna galu, iemanto princesi. Gudrie brāļi aiziet uz mājām, galvas
nokāruši.
Sieviešu pusē stāv gudro un muļķīgo brāļu vietā mātes meita un bārenīte jeb īstā meita un
pameita. Vērtējums še pieslienas sievietes īpatnībai un stāvoklim. Sieviete viņos laikos ir

83
māju rūķe, kas neiet pasaulē laimi meklēt, bet gaida to sev pienākam klāt. Galvenā īpašība,
kas še no svara, ir daiļums, bet tad arī uzcītība, nesavtība. Šīs īpašības piemīt bārenītei. Mātes
meita var būt kādu reiz arī daiļa, bet vienumēr viņa izlutināta, slinka, pašmīlīga, mantkārīga.
Ragana sūta bārenīti uz sumpurņa pili pēc uguns. Ceļā viņa palīdz kustoņiem, paņem mazo
maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem un pārnāk mājā. Raganas meita kustoņiem
nepalīdz, paņem lielo maku un krīt sumpurņa nagos. – Citai bārenītei pamāte liek lasīt no
pelniem pupas ārā. Viena pupa aizmirstas un pa nakti izaug līdz debesīm. Pa pupas zariem
bārenīte uzkāpj debesīs. Še slims vecītis, kas liek izkurināt pirti maitas kauliem, ņemt par
ūdeni vircu un aizvilkt viņu pie kājām uz pirti. Bārenīte aiziet uz attālo mežu pēc malkas,
aiziet uz avotu pēc ūdens, aiznes vecīti pār pleciem uz pirti, tad paņem no šķirsta zīda
drāniņu, ne to, kur sarkanais kaķis virsū, pārnes, noliek savā klētiņā; otrā dienā pilna klēts
dārgām mantām. Uzkāps nu debesīs arī mātes meita, izkurina pirti maitas kauliem, iesmeļ
vircu un aizvelk veci pie kājām uz pirti, bet tad paņem to drāniņu, kur kaķis virsū (tā ir daudz
jaunāka), noliek to klētī; otrā dienā uguns aprij ēku.
Mitoloģijā še nu ir Dievs, šoreiz vecs vīriņš, un Laima, uz ko tikumīgie atbalstās. Dievs ir
tas vecais vīriņš, kam, pils tuvumā nonākot, vecākie brāļi liedzas dot maizi un kam jaunākais
visu atdod. Dievs ir arī tas slimais vecītis, kam bārenīte debesīs izkurina pirti. Kāds saimnieks
brauc ziemu sala laikā ar miltiem uz Rīgu. Viņam piestājas balta sieviete basām kājām un
lūdz, lai viņai nopērkot kurpes. Viņš to dara; Rīgā viņam vedas labi. «Satiku Laimu ceļā – kā
tad arī nevedīsies!»
Ja meklējam pēc līdzīgiem motīviem pasaules literatūrā, tad vistuvāk še stāv Evaņģēliji.
Kristus liek sacīt pasaules soģim: Es biju izsalcis, jūs mani esat ēdinājuši; es biju pliks, jūs
mani esat ģērbuši; es biju nevesels, jūs mani esat apmeklējuši – un spriest pēc tam tiesu. –
Latviešu literatūrā šī neievērotā, pie malas nostumtā, daudzkārt nicinātā varoņa tips dziļi
laidis saknes. «Mērnieku laikos» ir Annuža tā, kas, vāja nabadze būdama, velk cauri
grūtdieņus, izlabo arī bagātnieku misēkļus, uzņemas viņu nastas. Turpmāk Andra tēvs un
Andra māte, kas paliek dzīves nomalītē, galā paceļas augstāk par «bagātajiem radiem»
(Apsīšu Jēkabs). Viņiem pievienojas Poruka Zalkša tēvs, kas nenorimst, labu darīdams,
Matīsiņš, kas vientulībā savus ideālus mēģina iecirst akmenī, ko citi iemūrē ēkas sienā.
Sudrabu Edžus Dullais Dauka ir citiem taisni muļķis, kas grib nezin ko izprast, līdz dabū
galu. Tiešs pārtēlojums no tautas pasakām ir Annas Brigaderes Brusubārda, ubags, kas
vienīgais var pūķi pārvarēt un vēlāk izrādās par karali; tāpat Raiņa Antiņš, muļķīgais brālis,
kas skaidrs, mīlīgs, stiprs kā saule un spēj atdot sevi visu, savu dzīvi, savu gribu, bet tad uzjāj
zelta zirgā kalnā un iemanto princesi.
J o k u s t ā s t i līdzinās sadzīves pasakām ar to, ka tanīs darbojas cilvēki, bet atšķiras no
tām ar savu īstenības raksturu, kas nebalstās uz burvībām un brīnumiem. Ar to tie patiesībā
nemaz nav pasakas šaurākā nozīmē. Tie tēlo cilvēkus ar noteiktām, spilgti izceltām īpašībām,
kas ir par pamatu sarežģījumiem ar jautru atrisinājumu, tādā kārtā, no otras puses,
tuvinādamies kustoņu pasakām. Nereti tanīs stipri izmanāms pamācības nolūks, ar ko tie
atgādina fabulas. Tie vispār tālākas attīstības auglis, kur skaidrāk atzīmējas dzīves īstenība ar
saviem raibumiem, asumiem, problēmām. Spējā, ar ko še vislabāk tiek cauri, ir gudrība.
Vīram ir sieva, kas sirgst ar apstājiem: ja kaut ko neizdara viņai pa prātam, tā atstāj darbu un
guļ nost, kamēr piepilda viņas gribu. Vīram piemetusies citāda kaite: kad neēdis dabū iedzert
aukstu ūdeni, tad paliek traks. Kad nu kādā rītā vīrs neizpilda sievas vēlējumos un viņai
uznāk apstāji, vīrs, iedzēris aukstu ūdeni, sāk trakot un piemizo gulētāju, ar ko viņu
izdziedina no apstāju sērgas. Kāds cits vīrs, kas nav apmierināts ar sieviešu māju darbiem,
dabū mācību, pats tanīs stādamies. Viņš grib darīt trīs darbus reizē: malt rokām miltus,
mazgāt kājām drēbes, kult uz muguras uzsietā traukā sviestu. Viņš aplaistās ar krējumu;
slēpdamies no sievasmātes, iesprūk spalvu grozā, top iztrenkts arī no šejienes un tad pēdīgi

84
nāk laipns pretī sievai. Bet ir arī tādas rakstura sērgas, no kurām izdziedēt nav iespējams.
Kāda sieva nemitīgi lamā savu vīru par utubungu. Aizved viņš to uz ezeru, izcērt āliņģi un
laiž to iekšā, bet sieva sauktin sauc: «Utubunga»; un, arī pilnīgi ūdenī ielaista, tā izbāž roku
no ūdens un vēl rāda ar pirkstu, kā utis kauj.
c) Teika atšķiras no pasakas mazāk ar savu būtību, kā ar savām ārējām iezīmēm. Tanī
notiek tādas pat burvības, rīkojas tādas pat brīnumu būtes kā pasakā, tikai darbība pieturas vai
nu pie kādas vietas, vai pie kāda vēsturiska momenta, vai personas. Tādā kārtā pasaka dažreiz
tiek par teiku, vispārīgas dabas pastāstījumu attiecinot uz kādu vietu. Tā, piem., pasaka par
zalkša līgavu dabū teikas veidu ar to, ka tieši uzrāda vietu un personu, par ko stāsta. Pirmajā
gadījumā stāstījums sākas: «Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienas vidū, trīs meitas gājušas
uz jūru mazgāties», otrā gadījumā: «Cīrolnieku Stūros dzīvojusi ļoti lepna meita; viņa arvienu
gājusi ezera malā dziedāt.» Ar to, ka teika norāda uz kaut ko patiesi esošu, tā dabū patiesa
notikuma nokrāsu un top par tādu arī turēta. Par nostāstu teika plašāka, vairāk sarežģīta,
tēlojoša. Lielums latviešu teiku ir vietu teikas. Bez tām uzejami arī kādi varoņu un dievu
teiku sākumi.
V i e t u t e i k a s attiecas uz zināmām vietām: pilīm, baznīcām, pilsētām, upēm, ezeriem,
kalniem u.c. Būs uzejama reti kāda minama, lai arī tikai nelielā apkārtnē pazīstama vieta
Latvijā, pie kuras nesaistītos kāda teika. Pa labai daļai to pašu motīvu attiecina uz vairāk
vietām. Par daudz kalniem stāsta, ka tur bijušas p i l i, k a s n o g r i m u š a s. Pils stāvējusi
Tukuma kalnā, bet kādā naktī nogrimusi ar visiem iedzīvotājiem. Tai vietā palicis apaļš
caurums. Pa to kāds vīrs nolaidies zemē un atradis spožus zelta vārtus; aiz tiem viss mirdzēt
mirdzējis sudrabā, zeltā, dimantā. Citās vietās neizdodas nolaisties pa caurumu pilī un izzināt,
kā tur ir. Talsu klostera kalnā nolaiž pa caurumu virvē iesietu jaunekli, bet to atvelk atpakaļ
mēmu. Beidzot nolaiž pīli, kas iznāk pa zemes apakšu ezerā. Par nogrimušām pilīm stāsta, ka
tās celsies augšā, ja uzmīnēs viņu vārdus. Tā izcēlusies Dundagas pils. Ganu puika,
noklausīdamies nogrimušās pils pulksteņus zvanām, iesaucies «Dundang», un pils pacēlusies
no apakšzemes. Tāpat stāsta par Jelgavu, kas kādreiz bijusi nogrimusi. Uz mednieka
jautājumu, kur viņa kvekšķi noklīduši, gans atteicis: «Ieskrēja Mītavā», un pils uzcēlusies.
Teika par nogrimušo pili tikusi par vispārtautisku, nacionālu, attiecinot to uz Gaismas pili, kā
to apdzied Auseklis. Tas ir zīmīgs simbols, ka, gaismu saucot, ceļas augšā Gaismas pils.
Tautas dēli uzminējaSenaizmirstu svētumu: Gaismu sauca, gaisma ausa,Augšam ceļas
Gaismas pils.
– Par b a z n ī c ā m stāsta, ka gribēts tās celt citā vietā, bet savādā kārtā norādīts, lai tās
ceļ, kur tagad stāv. Džūkstes baznīcu gribējuši celt pie Džūkstes muižas, bet pirmais pamata
akmenis arvienu novēlies tai vietā, kur baznīca tagad. Tā bijis arī ar Iecavas un citām
baznīcām. Skrundas baznīcas vietu jājuši meklēt trīs mācītāji. Krievu kalnā zirgs izmežģījis
kāju, Pils kalnā zirgs spārdījies, tagadējās baznīcas vietā zirgs nometies ceļos. Neatlaižams
prasījums bijis tas, ka baznīcas mūrī iemūrē dzīvu cilvēku, citādi darbs nesecies. Tā stāsta par
Skrundas, Madlienas, Skujenes u.c. baznīcām.
E z e r i, p u r v i, k a l n i pa lielai daļai Velna darbs. Velns nācis no Zviedrijas līdz
Dundagai pa jūras apakšu. Dundagā viņam uzbrucis Pērkons, kas to aizdzinis līdz
Jaunjelgavai. šīs apkārtnē tam kādā kalnā nokritusi tupele un tur izcēlies purvs. No šejienes
Velns gājis uz Lesteni, lasīdams maisā akmeņus, ko Pērkonam sviest. Pērkons to trencis uz
Pienavu; maiss paticis vajā, un akmeni izbārstījušies pa Pienavas apgabalu. Pērkonam pretī
turoties, Velnam nokritusi otra tupele, no kam izcēlies Pienavas tīrelis jeb purvs. Par Kangaru
kalniem stāsta, ka tur agrāk bijis Lubānas ezers. Tas nolielījies noslīcināt visus, kas brauc uz
Rīgu. Par to Dievs viņam pavēlējis aiziet. Agrākā vieta pārvērtusies par purvu. Bet Velns,
gribēdams Rīgu apbērt, stiepis pār to lielu maisu, pilnu dzeltenām smiltīm. Pele pagrauzusi
maisam caurumu, smiltis aumaļām sākušas birt laukā. Tā cēlušies Kangaru kalni. No Velna

85
radušies kalni vispār. Dievs viņu sūtījis pēc dūņām, ko pasauli radīt. Velns kādu daļu no tām
paturējis mutē; Dievam radīšanas vārdus runājot, tās sākušas plesties un izspļautas tikušas par
kalniem. – Ezeri pa daļai atnesti pa gaisu, tie Dieva laisti. Tā atnests Lielauces ezers tai vietā,
kur bijušas vairāk māju, Babītes ezers, kur Babīte ganījusi govis. Dievs reiz licis visiem
ezeriem pacelties gaisā; ja tos kāds pasauc vecajā vārdā, jālaižas tālāk, ja jaunajā, jākrīt zemē.
Burtnieku ezers gulējis agrāk kā Astjervs igauņu purvos. Vērsis to pasviedis pār muguru,
nesis pa gaisu, nonācis pāri vietai, kur mācītājs baznīcā teicis sprediķi. Burvis iesaucies:
«Man burtnieks», un ezers nolaidies zemē, apklādams baznīcu, dievlūdzējus, ko visu rāmā
laikā vēl tagad varot redzēt ezera dibenā. – Upes cēlušās dažādi. Ogre sākusi tecēt tai vietā,
kur saimnieks licis nocirst liepu. Pēc citas teikas: Sieva nesusi vīram ēst, vienā vietā zeme
pāršķīrusies zem kājām un ūdens strūkla to aizrāvusi. Gauja nodomājusi tecēt pret sauli uz
Alūksni, bet Tirza skrējusi pretī, izdūrusi tai acis, un nu Gaujai bijis virziens jāmaina.
Dažas vietas ar savām teikām pazīstamas visā Latvijā. Pie tādām pieder Latvijas lielākā
upe D a u g a v a. Dievs to licis rakt, sasaukdams kopā visus zvērus un putnus. Katrs strādā
pēc savām spējām (zaķis lec pa priekšu un mērī ceļu utt.); tikai lietus putns nestrādā, lai
neaptašķītu smalkos svārkus. Par to Dievs viņam noliedzis dzert no Daugavas ūdens; tas
dzesē slāpes rasas lāsēm, kas uz akmens. Velns gribējis Daugavu aizsērst un nesis lielu
akmeni uz Aiviekstes grīvu; bet gailis iedziedājies, un akmens palicis Bērzaunes draudzē,
Mārcenes pagastā. Velns vecos laikos sēdējis Daugavas vidū uz liela akmens, sukādams
galvu ar zelta susekli, piejokojis vai arī noslīcinājis laiviniekus un zvejniekus, līdz Pērkons
tam spēris krūtīs dzīvas ugunis. – Daudz stāstīts par S t a b u r a g u jeb S t a b u r a d z i
Daugavas kreisajā krastā, pāris verstes no Stalbes jeb Vīganta muižas. Jauns laivinieks, pa
Daugavu braukdams, noslīcis; viņa līgava par to caurām dienām naktīm raudājusi, līdz
palikusi par radzi. Cita teika stāsta par bruņinieku, kas dzīvojis Kokneses pili un saticies ar
iemīlēto jaunavu no Stalbes muižas. Jaunavai, pie Daugavas uz savu draugu gaidot, atnākusi
ziņa, ka viņš nonāvēts; viņa iekritusi Daugavā un pārvērtusies par radzi. Vēl teikas stāsta, ka
Staburagā dzīvo sirmgalvis, kas nakti ,lūdzējiem izdala savas mantas, bet rītos un vakaros
Staburaga priekšā sēž jaunava un mazgā savus matus; vai arī jaunava alā caurām dienām
vērpj priekš nabaga ļaudīm, kas nevar padarīt muižas darbus. Tautas dziesmas šķiet norādām
uz teikām par Staburadzi, kam savi arājiņi, savi dēli un meitas, kas vērpj un šķeterē zīda
diegu, auž zīda nēzdogus un palagus.
Dažas latviešu vietu teikas apstrādātas latviešu mākslas dzejā. Pie Pirmajiem, kas to darīja,
pieder Fr. Mālberģis, kurš tās stipri pārgrozījis un pielicis klāt daudz ko no sevis. Viņa poēmā
Staburags un Liesma ir teiku motīvi, bet maz kas no latviešu tautas teikām. Īsāki teiku
atdzejojumi, kuros tautas teiku viela vairāk izlietota, ir: Teika par Vīdolu, Dundagas pils,
Pērkona akmens Abavā, Velna pēdas pie Daugavas, Nogrimuse baznīca u.c. Tautas dziesmu
garā un t. dziesmu ritumā mēģināja teikas pārdzejot Auseklis. Minamas viņa teiku balādes:
Daugavas racēji, Lai top (teika par kalnu radīšanu), Gaismas pils, Ūdens plūdi, Eima ezers,
Aivieksta. Plašāk latv. tautas teikas apstrādāja Lautenbahs–Jūsmiņš (Dundagas zaļā pils
meita, Sabiles daiļā pils zeltene). Teiku par Burtnieku ezeru tautas dziesmu ritmā atdzejojis
J.Grīns.
Par v a r o ņ u t e i k ā m latviešu burtniecībā var runāt tikai ļoti aprobežotā nozīmē.
Daudzkārt minētie tautas varoņi ir patiesībā pasaku varoņi, kas nav izveidojušies par teiku
varoņiem. Lai pasaku varonis, kas sastopams laimes jeb dēlu pasakās, tiktu par teiku varoni,
ir nepieciešams, ka viņš ņem dalību vēsturiskos gadījumos, izdara darbus, kam nozīme tautas
attīstībā, līdz ar to parādīdamies kā īpatnīga persona. Šāda varoņa latviešu tautas tradīcijās
trūkst. Tomēr dažiem latviešu pasaku varoņiem ir kādas teiku varoņu iezīmes. Viņi vērš uz
sevi uzmanību ar savu ārkārtējo spēku un uzņēmību, izdara pa darbam, kam kāda nozīme
vispārībā, ir nosaukti zināmā vārdā un tiek vesti sakarā ar zināmām vietām.

86
 Starp latviešu varoņu vārdiem minami: Īliņš, Niedrīte, Lāčaugainis, Lāčplēsis jeb
Lāčausis, Lāčadēls, Kurbads. Stāstījumi par viņiem ir savā starpā varianti. Galvenā darbība ir
tā, ka viņi nolaižas apakšzemē, cīnās ar milzi (briesmoni, velnu) un atsvabina jaunavu (vai 3
jaunavas), kuru apprec. Viņiem mēdz būt arī biedri, kas izrādās par neuzticamiem. Bez tam
varoņi izdara dažus citus darbus. Cēlušies tie pa pusei vai pilnīgi no kustoņiem (lāča, ķēves).
Minētie varoņi ar apzīmēto darbību par teiku varoņiem nav tikuši. Šādas pat lietas stāsta
arī citu tautu pasakās; tā ir pasaku viela, kas kopēja daudz tautām. Un arī latviešu pasakās
šādus darbus izdara ne tikai minētie varoņi. Šādā pat lomā min varoņus ar mazāk zīmīgiem
vārdiem: Jāni, Ansi, Mārtiņu vai arī gluži bez kāda vārda. Tātad še neparādās varoņi, kas,
izaugdami no latviešu īpatnīgās vēstures, būtu priekš latviešiem sevišķi raksturīgi, ne arī tādi,
kas tautā pašā, sasniedzot citu attatības posmu, līdz ar šo atšķirtos no tiem, kas uzejami no
senatnes mantotās mītu pasakās.
Starp vārdā sauktajiem latviešu pasaku varoņiem kādas uz vēsturi dibinātu teiku pazīmes
ir īpaši tiem, kas cēlušies no lāča. Lāčplēsis darbojas pie Daugavas. Viņš, līdzīgi Hēraklam,
iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem. Lāčaugainis atnes no Rojas mācītājam naudas kasti ar
trijgalvi pūķi, kas to sargā, pakar Sarkandari, no igauņu zemes ieradušos milzi, kas pārplēš
cilvēkus, tos pie divi saliektiem kokiem piesiedams, dzenas pakaļ lielam lūsim līdz
Vāczemei, kur laužas ar velniem, iemīlas skaistulē, kuru iet atsvabināt, kad to Velns aizved.
Norādījumus uz noteiktu vēsturisku laikmetu vai arī uz kaut kādiem ievērojamiem
notikumiem tautas senatnē arī še neatrodam.
Tautas apziņai mostoties, latvieši mēģināja atdzīvināt arī savu senatni, meklēdami tanī pēc
varoņiem. Šais centienos viņi pa daļai varēja atbalstīties uz Merķeļa rakstiem. Merķelis bija
pirmais, kas par latviešiem sajūsminājās kā par tautu, kam sava pagātne ar ievērojamu kultūru
un lieliem varoņiem. Viņš tēloja latviešu senatni dzejnieka aizgrābtībā un izgreznoja
svētnīcām un varoņdarbiem. Viņš skatīja un cildināja Romovi ar mūžam zaļo ozolu un trim
dievu tēliem, latviešu likumdevēju Vidvudu, latviešu vadoni Vanemu Imantu. Tūliņ paši
pirmie latviešu tautas apziņas modinātāji iedziļinājās Merķeļa radītajā latviešu senatnē.
Valdemārs uzņēma savos rakstos viņa Vanemu Imantu (vācu valodā). Brīvzemnieka atstātos
manuskriptos uzejam Imantas tulkojumu. Pumpura balāde par Imantu, kuras forma pie tam
aizņemta no sveša parauga, ir šo varoni darījusi dzīvu tautas apziņā un par viņas brīvības
simbolu.
Pumpurs tad nu arī apņēmās plašākā darbā tēlot latviešu vēsturisku varoni. Par tādu viņš
nostādīja Lāčplēsi. No tautas pasaku varoņu un brīvības zaudēšanas laikiem līdz viņas
atmodai bija aizgājis tik daudz gadu, ienesot viņas gara dzīvē svešus elementus, ka senās
tradīcijas vairs nebija atdzīvināmas par tautas epu, kurā darbojas tautas garā izauguši un
iztēloti varoņi. Tomēr, lai gan Pumpura Lāčplēsī nav neviena panta, kas sevī ieslēgtu no
tautas mutes uzrakstītu varoņtēlojumu, lai gan še ir viscaur dzeja, kas stāv tālu no tautas
sacerējumiem, dzejnieka viņa laika biedru atbalstītā sajūsma ir radījusi darbu, kas tuvojas
tautas epam, un Lāčplēsis ar to zināmā mērā ticis par tautas teiku varoni.
Citu tautas varoni mēģināja celt jaunlaiku gaismā Lerhis–Puškaitis: Kurbadu. Tas ir
noapaļots teiku savirknējums prozas veidā. Daudz še paša sastādītāja piedevu, kas stipri
atšķiras no senatnes pasaules un senatnes dzejas.
Lautenbahs–Jūsmiņš apņēmās latviešu pasaku un teiku pasauli apvienot ap Niedrīšu
Vidvudu tautas dziesmu pantmērā sacerētā plašā epā. Lautenbahs nemeklē savam darbam
vēsturisku laikmetu kā Pumpurs, bet paliek latviešu aizvēsturiskajā senatnē. Vidvuds pēc
visiem pasaku varoņu pārdzīvojumiem top par latviešu ķēniņu, kas māca zemi kopt, nosaka
robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka svētku dienas.
5) IZTEIKSME. Kā tautas dziesmās nodibinājusies noteikta, viņu būtībai piemērota dzejas
forma, tā pasakās nogatavojusies proza, kam savas tipiskas īpašības. To aplūkojot, griežama

87
vērība uz pasaku uzbūvi, valodu un pašu stāstītāju.
a) Uzbūve pasakās liekas pilnīgi svabada, patvaļīga. Gadījums veras pie gadījuma, motīvs
pie motīva, bez savstarpēja sakara. Kurbads cīnās ar trim milžiem, noiet apakšzemē, cīnās ar
trim velniem; ieguvis valdnieka meitu un pārnācis virs zemes, cīnās atkal – ar raganu, ar
velnu, ar nezvēriem, izlīdz cilvēkam, kam mūžam salst, kam mūžam slāpst. Un tā varētu iet
arvienu tālāk, – bet tad, ar čūsku cīnīdamies, viņš dabū galu. Vienību še atrodam personā,
kam zināmas spējas vai rakstura īpašības.
Šādu stāstījuma veidu teikās mēdz apzīmēt par Hērakla tipu, to nostādot pretī Argonautu
tipam, kurā darbība virzās uz zināmu mērķi (iegūt zelta aunādu). Pie Hērakla tipa pieder vēl
dažas latviešu stiprinieku un cita veida pasakas.
Pasaku darbība, v i e n a s personas virzīta, daudz pasakās tiecas p r e t ī n o t e i k t a m m
ē r ķ i m. Tas notiek sevišķi laimes pasakās. Varonis iet padarīt kādu darbu (atsvabināt
ieslodzīto jaunavu). Tam stājas pretī visādi kavēkļi, pat nāves briesmas. Daudzreiz viņš
mērķim pavisam tuvu vai arī to sasniedzis, bet tad rodas jauna nelaime, jauni pārbaudījumi.
Notikumu gaitai sekodams, klausītājies to pavada stingstošā uzmanībā, līdz notikumu
noslēgums, pa lielākai daļai apmierinošs, viņu atraisa.
Vienas galvenās personas vietā parādās citās pasakās d i v a s. Darbība tad norisinās
pretstatos. Darbojas divi nevienādi brāļi, vecākais un jaunākais, bārenīte un mātes meita,
bagātais un nabagais kaimiņš, Dievs un Velns.
Vairāk iemīlēts pasakās skaitlis t r ī s. Vienam tēvam mēdz būt trīs dēli. Pēc kārtas tiem
jādara zināms darbs, ko galā padara pēdējais (jaunākais, muļķis). Dēliem jānosargā ābele,
kam zelta āboli. Sargā viens, otrs – velti; trešais, muļķis, nosargā. Tad visiem trim jāiet tēva
Laimiņa meklēt. Muļķim piedāvājas vilks par palīgu. Paklausīdams viņa padomam, viņš iet
pēc zelta putniņa, bet ņem arī būrīti, un darbs neizdodas; iet pēc zirga, ņem arī apaušus, –
neizdodas; iet pēc ķēniņa meitas, neņem, kā piekodināts, lakatu, dabū meitu, un nu ar tās
palīdzību iegūst arī zelta zirgu un zelta putniņu – tātad dara atkal trīs darbus un iegūst trīs
priekšmetus. Citiem trim dēliem jāsargā tēva kaps. Divi gudrie nemaz sargāt neiet. Muļķīgais
iet un dabū pirmo nakti taurīti, ar kuru sataurēt sudraba zirgu, otru nakti – zelta zirgu, trešo
nakti – dimanta zirgu. Vēlāk viņš jāj dimanta kalnā pie princeses vienu dienu sudraba zirgā,
neuzjāj, otru dienu zelta zirgā, neuzjāj, trešo dienu dimanta zirgā, uzjāj. Še redzama arī
pakāpenība: sudraba, zelta, dimanta zirgs. Tā sastopama allaž. Princese, kas kalpo pie sava
iemīlētā par kalponi, apvelk vienās dzīrēs zvaigžņu kleiti, otrās mēneša kleiti, trešajās saules
kleiti. Varonis cīnās vienu nakti ar milzi trim galvām, otru nakti ar milzi sešām galvām, trešo
nakti ar milzi deviņām galvām. Darbība allaž nodalās trijās pakāpēs. Bārenītei, debesīs
nonākot, jāizkurina pirts, jāsanes ūdens, jāaizdabū vecis uz pirti. Puisis kalpo pie mācītāja trīs
gadus, dabū par algu trīs grašus, kas iekrīt akā, kalpo vē1 trīs gadus, katru gadu viens grasis
izsmeļas, dabū tad trīs lietas: škirceni, lakatiņu un padomu aplaist ar šķirceni ūdeni riņķī un
paklāt lakatiņu pagalvī, lai nekāds ļaunums nenotiktu. Mežā naktī pārgulēdams, viņš to dara.
Ap pusnakti nonāk līdz aplaistam riņķim lauva, tad lāči un vilki, tad skaista meitene, kam
puisis sniedz roku pretī. Šī triju skaitļu simbolika un pakāpenība ienes zināmu kārtību arī visā
pasakas uzbūvē. Sākumā varonis (muļķis, pameita) zems un neieraudzīts, turpmāk viņš izdara
ārkārtējus darbus, pēdīgi viņš sasniedz cienījamu stāvokli.
Notikumu savirknējumi rindā, viņu norisināšanās pretstatos, viņu pakāpenība un lomu
nodalījums, pieturoties pie skaitļa trīs, uzrāda pasaku stāsta pavedienā tikai dažus ieturētus
vilcienus. Pie tiem pievienojas citi. Redzams, ka šķietamajā pasaku uzbūves patvaļā valda
sava, dažkārt cieši noteikta likumība.
b) Valoda pasakās nav tik īpatnīga un veca kā tautas dziesmās. Nebūdams saistīts ar
ritumu jeb pantmēru, no kura ne zilbes nevar izlaist, katru pasaku stāstītājs runā savu valodu.
Saprotams, ka tā saskanēs ar viņa laika biedru valodu, atšķirdamās no tās, ko runājušas

88
agrākās paaudzes, kuras devušas viņa stāstījumu lielākai dajaī saturu. Tāpēc pasakās nav ne
vecu vārdu, ne vecu vārdu formu. Tur runā par brūti un brūtganu, par princi un princesi, par
kleiti un kroni. Veci vārdi uzglabājušies tikai tur, kur runā par mistiskām būtēm, ko pasakas
mantojušas no senatnes un vienumēr sevī uzglabā. Tādas ir: vilkači, sumpurņi, pūķi,
lietuvēni, veļi u.c.
Tomēr pasakās ir priekšzīmīga proza. Viss tur tēlots lietišķi, vienkārši, uzskatāmi, saistoši,
dzīvi. Pieturēdamies pie lieliem, skaidriem vi1cīeniem darbībā, pasaku stāstītājs neielaižas
nenozīmīgos sīkumos. Viņš var vienā teikumā pārlēkt pāri deviņām zemēm un jūrām un gadu
simteņiem, lai turpinātu stāstu tur, kur viņa varoņa piedzīvojumi top saistoši. Pie tiem tad
jāpakavējas tik ilgi, kamēr no tiem dabū pilnīgu iespaidu. Notikumu lietišķo gaitu vienumēr
acīs paturot, lietojami visnepieciešamākie vārdi, lai tai sekotu. Teikums pieslēdzas pie
teikuma, tēlo darbību soli pa solim. Saikļi, nodibinājumi, secinājumi top lieki. «Neko darīt,
Lielēdējs gājis ūdeni meklēt. Izgājis no pilsētas, apgulies ceļmalā pie liela akmeņa un
aizmidzis. Te sapņos pienācis vecs vīriņš... Tādi vārdi, kā tad, pēc tam, tāpēc atkrīt nost.
Katra situācija tomēr izmantojama, katrs darbības solis pavadāms ar to uzmanību, kas
nepalaiž neviena svarīga mirkļa. «Maļ, maļ, te atvērsies kambara durvis un viens līdīs ārā.»
«Gailītis norauj vienu riekstu – nosviež zemē, norauj otru – nosviež zemē; kā sviedīs trešo –
vistiņai acī iekšā.» Darbības posmus, –kas apsola kaut ko sevišķu, ceļ priekšā tais pašos
vilcienos vienreiz, otrreiz, trešoreiz, lai tie jo skaidri skatāmi, un padara ziņkārību jo dzīvu –
tad nāk nepacietīgi gaidītais iznākums.
Par darbību un viņas darītājiem arvienu dziļāk interesējoties, stils top dzejisks. Tas sāk
laistīties sudraba, zelta, dimanta krāsās, zvaigžņu, mēness, saules spožumā. Tēlojums top
dramatisks. «Tas nu tas. Beidzot, ko nu darīs? Viņš pacienāšot Bezbaili ar saviem āboliem.
Noliecis tūliņ slaiku ābeli: lai Bezbailis saturot pie galotnes – viņš tamēr šķīšot. Bezbailis
saķer gan ābeli, bet nevar noturēt: ābele, gaisā sprukdama, pārsviež šo pāri.» Dzejiskais stils
paceļas vietām tādā augstumā, ka tas pāriet ritumā. Kad muļķis noķer ābolu zagli, putniņu
zelta spalvām, tad šis, gribēdams vajā tikt, muļķīti pamāca, lai sakot tēvam:
Noķēru putniņu, atņēmu āboli;Palaidu putniņu, spalviņu paturēju.
Ir tad arī pāris pasaku, kas pieņēmušas ritmisku formu. Viena no tām sākas šā:
Es biju puisītis,Ganīju cūkasNoķēru zaķīti.Noķerdams zaķīti,Dzenu cūkas mājās.Pārdzenu
cūkas,Lieku zaķi apcirknī.Izdzenu cūkas,Ganu līdz pusdienai.
Pārdzenu cūkas,Eimu zaķi raudzīt;Eimu zaķi raudzītZaķa vairs nav.Iemu uz mežuZaķīti
meklēt.Iemu, iemu, iemuPa mežu raudādamsSatieku vilku...
Ar to pasaka pārkāpusi savas robežas. Pie viņas būtības pieder tas, ka viņa savu saturu, arī
savu dzeju tērpj prozas formā.
c) Pasaku teicējs iedveš pasakai savu dvēseli. Pasaku teicējam ir lielāka loma nekā
dziesmu teicējai. Pēdējā saņem ja ne visu, tad ļoti daudz pilnīgi gatava materiāla; viņai
parasti nav nekas vairāk jādara kā jāpiesavinās liels daudzums jau agrāk sacerētu, galīgā
veidā nogatavotu dziesmu un jāzin tās īstā vietā un laikā lietot, vienīgi varbūt vienu vai otru
vārdu dziesmā pārgrozot; tikai ārkārtējos gadījumos viņai jāķeras pie jaunu dziesmu
sacerēšanas. Gan arī pasaku teicējs stāsta pasakas, ko viņš no citiem noklausījies, bet gluži
vārdu pa vārdam viņš pasaku piesavināties nevar, un gan nekad viņš to nestāstīs pilnīgi tiem
pašiem vārdiem, kā viņš dzirdējis. Lai pasaku stāstītu tālāk, teicējam vajaga ne vien labas
atmiņas, bet viņam nepieciešamas arī stāstītāja dāvanas. Tāpēc dziesmu teicējas ir katrā
dziedātāju pulciņā, dažā pa vairākām, bet pasaku teicēji ir tikai pa plašāku apgabalu kāds vai
kādi, kuru slava tad arī sniedzas tālāk.
Ar to izskaidrojas arī tas, kāpēc pasakās uzejama priekšzīmīga proza. Še novērojams
svabadas izlases likums. Pasaku teicējs, kam nav īsta stāstītāja dāvanu, drīz vien noies no
skatuves; nevarēdams klausītājos valdzināt, viņš paliks bez tiem. Tikai tas teicējs, kam ir

89
sevišķas stāstītāja spējas, pievilks klausītājus un tādā kārtā atradīs gadījumu savas spējas
pastāvīgi vingrināt un attīstīt. Iznākums būs tas, ka viņa pasakas ir stāstāmās mākslas īsti
paraugi.
Radošs pasaku teicējs neaprobežojas ar to, ka sniedz kaut kur noklausītu pasaku tālāk.
Viņš saņemtajai vielai dod ne vien savu izteiksmi, bet pasaku motīvus, kuri viņam vienumēr
pie rokas, viņš daudzreiz pārkārto, pasaku paplašinādams, saīsinādams vai pārveidodams.
Katra tautā pazīstama, zināmā veidā stāstīta pasaka ir tāda radoša teicēja sastādīta. Par to, ka
viņu bijis un ir vairāk, liecina tas, ka zināmai pasakai uzejami tautā vairāk varianti. Katra
uzrakstīta pasaka nav patiesībā tautas, bet ir zināma teicēja sacerējums. Tam ir gadījuma
raksturs, kādā veidā pasaka uzrakstīta; ja tā būtu noklausīta no cita teicēja, tai būtu cits veids.
Daudz kas uzrakstītās pasakas izteiksmē iekļūst arī no uzrakstītāja. Ja pasaku apraksta pēc
tam, kad viņa visa izstāstīta, kā tas pa lielākai daļai notiek, tad pēdējais pasakas izteiksmes
noveidotājs ir uzrakstītājs. No svara tad nu tas, vai uzrakstītājs grib un spēj sniegt pasaku
pilnīgi tādu, kādu viņš no teicēja to dzirdējis. Ja uzrakstītājs uzzīmē pasaku pilnīgi tādu, kā
viņš to dzirdējis, tad izteiksmē un valodā būs uzejamas savādības, kādas piemīt ne vien
izloksnei, bet arī pasakas stāstītājam. Lerha–Puškaiša krājumā tad arī novērojams, ka pasakas
stils mainās līdz ar uzrakstītāju, kura īpatnējā savādība savukārt atbalstās uz teicēju, kas var
ienest viņa izteiksmē dažādību. Teicēja un uzrakstītāja īpatnība sevišķi ievērota tais pasakās,
kas ņemtas no A. Bīlenšteina krājuma.
Pasaku teicēji mēdz būt vīrieši, sevišķi veci vīri, kamēr īstās dziesmu piekopējas ir
sievietes, sevišķi jaunas meitas. No Lerha–Puškaiša minētajiem pasaku stāstītājiem (144
skaitā) ir apmēram divi trešdaļas vīriešu. Saprotams, ka šie vecie vīri jau no pašas jaunības ar
pasakām nodarbojušies, viņu stāstīšanā vingrinājušies; tādā kārtā viņi tikuši par īstiem
meistariem, kādi senajiem latviešiem varēja būt burtnieki. Viņi nostājas blakus lielajiem
episkajiem dzejniekiem, tautu sirmajiem dziesminiekiem (Homēram, Veinemeinenam u.c.).
Nobriedis gara miers pieder pie nepieciešamiem pamata prasījumiem, lai atmiņa un sacere
izceltu no pagātnes skaidrus dzejas tēlus. Še jaunības straujais temperaments, kas lirisku jūtu
bagātību un spēku, mazāk no svara un var būtpat traucējošs.
Dzīva interese un jūtu siltums apņem arī katra pasaku teicēja tēlo saku stāstītājs dzīvo līdzi
saviem tēlotajiem varoņiem un notikumiem. Ar to viņš saista arī klausītājos. Tāpat jaunības
sajūsma še nav izslēgta. Tikai šī dzejas veida īpatnīgai ideālai pilnībai vairāk tuvinās tais
mierīgais jūtu noskaņojums.
Kā jaunekļi stāsta pasakas, par to liecina Auseklis. «Prieks ir dzirdēt lielvārdiešu puisēnus,
jaunekļus u.c. pasakas stāstām. Tās viņiem nevis tā vien, kā likts (no ārienes), kā Zvaigznīte
mēdz sacīt, bet tās viņiem kā iedzimušas un iesakņojušās. Viņi tās katru reizi iztērpj savādākā
rotā, kādu katru reizi fantāzija tiem izauž. Uz pasaciņas spārniem nesti, tie garā atrodas katrā
pasaciņas skatā, katrā lomā.» – Par iespaidu, kādu klausītājies saņem no pasaku teicēja,
Lautenbahs sniedz šādu ainu: «Līdz tas bija izvilcis pirmo dūmu, tad tas ar' iesāka tūliņ pēc
tam, kad bijām ap viņu mierīgi sasēduši. Pēc pirmā dūma tas tik retu kāda reizi vēl pie otra un
trešā tapa, jo, teikšanā nogrimdams, tas savu pīpi tik vien vēl rokā turēja vai neviļus atkal
kabatā iebāza. Izdzisusi tā bija ik reiz jau sen. Visapkārt bija pilnīgs klusums arī starp citiem,
dižiem ļaudīm iestājies; dzirdēju tik vienīgi pasaku teicēja balsi, kas nebija ne rupja, ne
smalka, ko kā balsi arī tagad neviens neievēroja. Bērniem pie klausīšanās bija nu ik reizi visi
dižie piebiedrojušies. Darba vakaros pastarpām apstāja ratiņi, uz pasakām klausoties; tēvs
pats, traukus taisīdams, dažreiz nostāja ēvelēt un dikti klauvēt. Svētdienas pēcpusdienās atkal
apklusa dažs, kas bija dziesmu grāmatā dziedājis, un dažs izlika no rokām ārā grāmatu, kurā
bija lasījis, ka sarunas, kas kādā citā kaktā atskanēja, nu apklusa. Visi klausījās muti paplētuši
pasaku teicējā, pat Ratnieku Jānis, kam vienmēr tie zobi tādi un kas to muti labprāt palaiž,
mūsu pasaku teicēju diezgan dikti un saprotami dažreiz par pasaku leiti nosaukdams, klausās

90
nu muti ieplētis, lai gan allažiņ savā kaktā palikdams.» – Kā pasaku teicējs pats sevi ar
humoru iepin stāstā, liecina šāds pasakas noslēgums: «Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos
godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus; liku pašūt žīda skrodelim raibus
papīra svārkus un biksas, uzlikšu galvā sviesta cepuri un apāvu smalkus plāceņu zābakus, un
laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā uznāca karsta saule, izkusa mana cepure.
Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, – te kur bijuši nebijuši
pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tālāk kājām; pliku galvu ejot, noplīst mani
smalkie zābaki. Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki, biksas. Ko nu darīt? Kur nu dēties
plikam, kailam? Auksts, lietus līst. Par laimi, ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trūbu. Lienu
iekšā un nokusis, sasalis, labā patvērumā drīz iemigu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti še
pēc lietus turēja savu munsturi un šāva lielgabaliem, ka rībēja vien. Izšāva arī to lielgabalu,
kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.»

3. MĪKLAS

1) Sakari ar dzīvi
2) Sakari ar citām burtniecības nozarēm
a) Pasakās
b) Tautas dziesmās
3) Saturs
a) Īstenība
b) Domās ietvertā gara pasaule
4) Izteiksme
a) Kā uzdevumi
b) Kā zīmīgi izteicieni
Mīkla ir neminēta priekšmeta līdzībā ietverts apraksts. Ja dziesmās izsaka jūtas, pasakas
nodarbina fantāziju, tad mīklas ierosina prāta darbību, vingrina attapību. Kamēr tautas
dziesmas tieši pieslēdzas pie atsevišķiem dzīves momentiem un pasakas dod no īstenības
saņemtiem iespaidiem tālāku, brīnumu pasaulē ievirzītu iztēlojumu, mīklas tagad tautā uzdod
un min bez kaut kāda sakara ar pašreizējiem pārdzīvojumiem, uzdevējam pat rūpīgi slēpjot,
uz ko tās varētu attiekties. Agrā senatnē tām, gan citādā veidā, ir tomēr tieši sakari ar dzīvi,
tāpat ar citām burtniecības nozarēm.
1) SAKARI AR DZĪVI SENATNĒ. Vēlākā laikā mīklām kāda attiecība pret tiešo dzīvi
tajā ziņā, ka tās izlieto par līdzekli prāta attīstībai, sevišķi bērnu vidū. Viņām līdzīgs liktens
kā pasakām, kas tāpat ievirzījušās, ilgu laiku koptas un lietotas īpaši bērnu starpā. Un, kā
pasakās uzejamas atliekas no uzskatiem un ticējumiem, kādi agrāk bijuši dzīvi visā tautā, tā
arī mīklās. Ja uzminējumā apzīmē par pērkonu mīklu: «Augšā brauc, apakšā rūc», tad paliek
neizšķirts, vai šāda līdzība izdomāta pērkona trokšņa apzīmējumam jeb vai še uzejam agrāku
ticējumu, ka rūkoņa ceļas no tam, ka augšā brauc. To pašu var attiecināt uz mīklu, kurā lietus
mākonis iztēlots par putnu, kam spārni pil, un uz daudz citām mīklām. Še ieskatāmies tajā
senajā pasaulē, kurā cilvēks redz visur savā apkārtnē, kustoņos, kokos, spīdekļos, sev līdzīgas
būtes. Pie tām pievienojas citas, ko radījusi viņa sacere. Viņš mēģina izzināt, uzminēt viņu
kodolu un nedara to vienīgi aiz tīras ziņkārības. Reizi pa reizei viņš piedzīvo, ka viņa laime
un nelaime no tām atkarīga, ka viņam jāmēģina tikt tuvāk kaut kam nezināmam un tam iztapt.
Še dabū nozīmi cilvēki, kam sevišķas spējas noslēpumus izzināt un noslēpumainās varas locīt
sev un citiem par labu.
Senatnē tad nu uzejam priesteru kārtu, kas uzņēmusies starpniecību starp noslēpumainām
būtēm un tautu vai viņas atsevišķiem locekļiem. Priesteri upurē, notura dievkalpojumus,

91
izdara kulta ieražas. Viņi dod svarīgos gadījumos norādījumus, zīlē nākotni. Savus
sludinājumus viņi tērpj gleznainā, mīklainā valodā. Še pieminami grieķu orākuli. Tos
pasludināja līdzībās, kas bija dažādi iztulkojamas; tāpēc allaž varēja pierādīt, ka tie patiesi
piepildījušies, lai arī viņu tuvākais iztulkojums nesaskanēja ar vēlākiem piedzīvojumiem:
šādā gadījumā atrada, ka orākuls pirmāk nav tulkots pareizi.
Vai seniem latviešiem bijusi sava priesteru jeb burtnieku šķira, nav nosakāms. Bet zināms
ir, ka latvieši dažos gadījumos mēģināja izzināt dievu prātu un ka viņu starpā bija cilvēki,
kam bija noslēpumu zinātāju slava. Kad 13. gadu simteņa sākumā Imeras latviešiem vācu
garīdznieki lika priekšā pieņemt viņu ticību, tie iepriekš zīlēdami iztaujāja dievu prātu.
Ārkārtējas garīgas spējas bija pareģiem, zintiniekiem, burvjiem. Viņi glabāja vārdus, ar ko tie
izdarīja burvības, dziedināja slimības, piesēja zagļus, apturēja uguni utt. Šais vārdos iztēlojas
noslēpumainas, mīklainas gleznas, tā, piem., uguns vārdos: Sarkans gailītis, uguns plēnītes;
vecs vīriņš iet pa ceļu – ne tam deg, ne tam sāp. Līdzīgas gleznas uzejam īstajās mīklās,
piem.: Aizskrien putniņš, atskrien putniņš, izdēj olu apzeltītu. (Uguns un ogle.)
Vecāko gleznu valodu runā sapņi. Tie nostāda acu priekšā mīklainu ainu, kas iztulkojama.
Vecākie gudrību glabātāji un noslēpumu zinātāji ir sapņu iztulkotāji. Latviešiem labi
pazīstama sapņu nozīme ebreju tradīcijās. Tanīs mums stājas priekšā «lielais sapņotājs»
Jāzeps ar saviem sapņiem par sevi (par kūlīšiem un par sauli, mēnesi un vienpadsmit
zvaigznēm) un kā faraona sapņu izstāstītājs (par septiņām pilnām un tukšām vārpām, par
septiņām treknām un liesām govīm). Turpmāk zīmogs Nebukadnecara sapnis, ko pasaka un
izstāsta Daniēls. Tēlā, kam zelta galva, sudraba krūtis un rokas, vara vēders un gurni, dzelzs
lieli, dzelzs un māla kājas, – šai tēlā, ko satriec bez rokām, vaļam taisījies akmens,
simbolizējas Bābeles valsts nākotne.
Še ir tieša pāreja uz sludinājumiem, kas dziļāka iespaida labad ietveras zīmīgās gleznās.
Arī Nebukadnecara sapnis, ko pats sapņotājs aizmirsis, varētu būt Daniēla izdomājums. Tieši
šādos simbolos mēdz ielikt savus sludinājumus un mācības pravietis Jeremija. Jau aicinot
viņu par pravieti, Dievs viņam rāda mandeļu koka (modrīgajā) zaru un saka: «Es būšu
modrīgs par savu vārdu, ka es to daru», tad verdošu podu no ziemeļu puses un saka: «No
ziemeļu puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem.» Turpmāk Dievs viņam liek
pirkt no podnieka māla krūzi, ņemt pie sevis kādus no ļaužu un priesteru vecajiem, iziet ārā
uz Ben–Inomas leju, sadauzīt krūzi līdzi paņemto vīru priekšā un sacīt: «Tā saka tas Kungs
Cebaots: tāpat es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu, it kā sadauza māla trauku.» (Jer. 19.) –
Smalkāk, dziļāk, mierīgāk skatītas un izjustas ir gleznas Jaunās Derības līdzībās, šīs daiļās
mīklas par sējēju, par niknu zāli kviešu starpā, par vīna kalna strādniekiem, par žēlīgo
samarieti u.c. Līdzība par sējēju šķiet norādām uz iespaidu, ko zīmīga glezna atstāj cilvēka
dvēselē. «Bet, kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus
nesdami iekš paciešanas.»
Ieskatīdamies mīklu vēsturē, tālā senatnē, kad mīklām vai viņām līdzīgiem minējumiem
vēl bija tieši, nopietni sakari ar dzīvi, atrodam tur mīklas, kas uzzīmētas arī latviešu
krājumos. To starpā ir mīkla, kas apzīmē gadu. Visvecākajā indoeiropiešu dzejdarbā Rigvēdā
runā par riteni ar divpadsmit spieķiem, uz kuriem turas 720 dvīņu dēļi (dienas un naktis).
Kāds attiecīgās mīklas latviskais variants šāds (Bīlenšteina kr. 194.) Liels, resns ozols,
divpadsmit zaru, katrā zarā pa četri perēkļi, katrā perēklī pa septiņi olām. Šai mīklai ir sava
loma arābiešu stāstā par Haikaru, kas pieder pie Tūkstots un vienas nakts pasakām. Asīrijas
ķēniņa Sanheriba (dzīvo 700, g. pr. Kr.) vezīru Haikaru notiesā uz nāvi. Bet viņš izglābjas,
aizceļo uz Ēģipti un vērš uz sevi faraona uzmanību ar savu gudrību. To pārbaudīdams,
faraons uzdod mīklu: Namdaris uzceļ pili no 8760 akmeņiem un stāda tanī divpadsmit kokus,
katru trīsdesmit zariem, pie katra zara karājas melna un balta vīnoga. Haikars izskaidro, ka
tas ir gads un viņa daļas. Melnā un baltā vīnoga apzīmē nakti un dienu. Skaitlis 8760 uzrāda

92
gada stundas. Šo pašu mīklu ved sakarā ar grieķu fabulistu Ēzopu (dzīvo ap 550. g. pr. Kr.),
kam to uzdod minēt ēģiptieši. – Arī Sfinksas mīkla atrodama latviešu krājumā (Brīvz. 251):
No rīta četriem, pusdienā diviem, vakarā trim. Sfinksa šo mīklu uzdod Tēbu iedzīvotājiem un
nolemj katru, kas to nevar uzminēt, nāvei. Kad daudz grieķu jaunekļu dabūjuši galu, Kreons
apsola valdību pār Tēbām un savu meitu par sievu tam, kas uzminēs Sfinksas mīklu. To
uzmin; Edips un top par ķēniņu. Mīkla apzīmē cilvēku, kas kā bērns rāpo, vēlāk iet uz divām
kājām un vecumā atspiežas uz spieķa. Teiku par Edipu apstrādājis traģēdijā Sofokls ap 450 g.
pr. Kr. – Kāda cita mīkla attiecas uz Homēra nāvi un atrodama teikā, kas cēlusies ap 500. g.
pr. Kr. Homēram orākuls piekodinājis, lai viņš sargās no bērnu mīklām. Sirmā vecumā viņš,
jūrmalā pastaigādamies, jautā zvejnieka zēniem, ko viņi noķēruši. Viņi atbild: Ko noķērām, ir
projām, ko nenoķērām, to nesam mājup. Homērs domāja, ka zēnu vārdi attiecas uz zivīm, un
nevarēja tikt gudrs, ko tie nozīmē. Viņš mira aiz sirdsēstiem, ka nevar uzminēt bērnu mīklu.
Zēni nesa drēbēs un matos uz mājām atpakaļ mazos kukainīšus, kurus viņiem nebija izdevies
noķert. Šis pats izteikums, tikai citā variantā, uzejams latviešu pasakā par gudro mežsarga
dēlu. Še ieraugāmi mīklu sakari ar pasakām, kurās ietveras daļa no mīklu priekšvēstures.
Mīklas ne mazāk kā pasakas ir v a i r ā k u t a u t u k o p m a n t a. Tāpat kā salīdzināmai
pasaku pētīšanai, somu zinātnieks Anti Arne lauzis ceju ari salīdzināmai miklu pētīšanai.
Viņš arī še izlietojis ģeogrāfiski vēsturisko metodi, zināmai mīklai pa vairāk tautām
sekodams un tādā kārtā uzmeklēdams viņas pirmveidu, izcelšanās vietu un laiku. Tā, piem.,
viņš atrod, ka mīkla Balta zeme, melna sēkla, kas apzīmē grāmatu, izplatīta dažādos variantos
pa visu Eiropu un ir pazīstama arī Āzijā, Āfrikā un Amerikā. No argentīniešu variantiem,
kuru pavisam deviņi, redzams, ka šī mīksta varētu būt ļoti izplatīta arī ārpus Eiropas. No
latviešu variantiem autors (pēc Bīlenšteina krājuma) atzīmē septiņus variantus. Dažos
variantos, kas uzejami sevišķi austrumos, nāk sēklas vietā lopi, dažās latviešu un leišu mīklās
zemes jeb lauka vietā pļava. Par miklas pamatformu izlobās: «Balts lauks, melna sēkla». Par
mīklas dzimteni vērojama Eiropa. Uz Āziju to pārnesuši krievi, sniegdami to turkmēņiem,
tarančiem un burjatiem, tāpat Kaukāzā armēņiem, kas kā kolonisti to paņēmuši līdzi uz
Persiju. Āfrikā tā ienesta no Francijas un Argentīnā no Spānijas. Izcelšanās laiks meklējams
tālu pirms 15. gadu simteņa, uz ko norāda pirmais mīklas uzzīmējums franču valodā. Cik tālu
tas sniedzas senatnē, nav, nosakāms no autoram pieejamiem materiāliem. Vecākā grieķu
literatūra to nepazīst.
T a u t u s a v ā d ī b a s mīklās mēģina uzmeklēt Arturs Bonuss. Ebreji tiecas praviešu
valodā iztēlot tikumiskus pasaules likumus, grieķi nodala prātnieciski fantāzijas gleznas un
apgaismo tās zinātniski, ģermāni iztēlo dzejā raksturīgus novērojumus. Tomēr mīklu krājumi
ir tik trūcīgi un vienpusīgi, ka slēdzienos jāievēro atturība, arī ar latviešu mīklām (Bīlenšteina
krājumā). Par tām nevarot zināt, cik tālu tanīs meklējams vācu iespaids. «Citādi tās vien jau
pierādītu, ka vācu tautas mīklās uzejama attīstība, kura zināmā pakāpē ir tāda pat arī citās
tautās un varbūt visās agrākajā posmā. Un tas patiesi pieņemams: tas, ko apzīmējam par
ebreju un grieķu attīstību, varētu būt atrodams tikai šo tautu mākslas literatūrās, kamēr viņu
pamatos iemitusi mīklu dzeja, kas savā būtībā līdzīga mūsējai, kādu nieku atšķirdamās tikai
virzienā, uz kuru norāda šo tautu mākslas literatūra. (Zur Biologie des Rātsels, 211.)
L i t e r a t ū r a. Antti Aarne, Vergleichende Ratselforschungen I 1918 (Par mīklu
pētīšanu. Grāmata. Gads), II 1919 (Cilvēks. Div–, trīs–, četrkājis. Govs. Jātnieks un zirgs), III
1920 (Putns bez spalvām). – Arthur Bonus, Zur Biologie des Ratsels. Munchen 1907. – R.
Petsch, Neue Beifrage zur Kenntnis des Volksratsels. Palaestra IV. Berlin 1899.
2) SAKARI AR CITĀM BURTNIECĪBAS NOZARĒM. Senatnē, kad no sapņiem un
dažām parādībām mēģināja izzīlēt nākotni un izdarīt burvības, šī darbība līdzinājās mīklu
minēšanai. Arī zīlnieku norādījumu, atziņu un burvību ietērpa līdzīga mīklu formai. Še satek
mīklām robežas kopā ar burvības vārdiem. No otras puses, mīklām tuvinās sakāmi vārdi. Arī

93
tie tērpj domāto saturu gleznās, līdzībās. Ja saka: «Vilkam vilka daba», tad ne vilku ar to grib
raksturot, bet uzstāda vispārēju likumu, kam nozīme īpaši cilvēku dzīvē. Sevišķa vieta
mīklām pasakās un dziesmās.
a) Pasakās uzejam mīklas viņu pirmatnīgā veidā, saistītas ar notikumiem, tēloto personu
piedzīvojumiem. Mīklas uzdodama vai uzminēdama, zināma persona parāda savu gudrību,
attapību. Mīklu atrisināšanai liels svars; nereti tā noteic cilvēka likteni, viņa laimi un nelaimi,
dzīvību un nāvi.
Raksturīgs pirmatnīgās mīklu pasakas paraugs ir pasaka Puiša mīkla (LP I 130), kam šāds
saturs: Kādai sievai nav neviena bērna. Māju puisim gadās iet pa mežu, kur viņš satiek vecu
vīriņu. Šis dod puisim āboli un saka, lai pārnesot sievai un liekot apēst. Puisis apēd āboli pats,
no kā viņam rodas paltraku kabatā bērns. Viņš to ieliek svēteļa ligzdā, lai izaug. Mājās viņš
uzdod šādu mīklu: Ābols tēvs, puisis māte; vējš šūpo, putns baro. Pēc formas še īsta mīkla,
bet pieslēdzas atsevišķam gadījumam un nav uzminama. Tā prasa zināšanu, ne gudrību.
Kādā citā pasakā uzdod minēt mīklas, kas prasa novērotāja spējas un pastāv no
vienkāršiem jautājumiem. Puisim mežā nojūk pēdas. Vecīgs vīrs viņu ieved pilī, kur viņam
jāpaliek gadu. Tad viņam dos minēt mīklas; ja uzminēs, būs laimīgs, ja ne, «tad būs kā būs».
Dienu pirms mīklu uzdošanas viņš dabū no kraukļa noklausīties minamās mīklas. Viņam
rādīs galda drānu, kas no zirga ādas, bet izskatās trinīta, podu no zirga galvas, pēc izskata no
māla, karoti no zirga kājas, pēc izskata no koka. Puisim liek priekšā kā mīklas attiecīgus
jautājumus: Saki man, no kā šī galda drāna taisīta un citus. Viņš uz tiem atbild pareizi un
dabū dāvanas.
Vairāk motīvu, kam liels vecums, savienoti pasakā par gudro mežsarga dēlu (LP I 16). Pie
mežsarga dēla kungs aizsūta muižkungu, lai viņu atved uz muižu. Muižkungs piesien zirgu
un lepni ieiet mežsarga istabā. Mežsarga dēls viņam aiz muguras saka: Tas, sietā ūdeni
nesdams, spēj pie tam vēl mēnesī skatīties. – Muižkungs prasa: Ko tu te dari? Viņam atbild:
Vāru pats savā kukņā to, kas cits citu dzenājas. – Muižkungs jautā tālāk: Kur tēvs? Atbilde:
Mans tēvs aizgāja uz mežu stirnas šaut; kuru nošaus, to pametīs mežā, un, kura paliks dzīva,
to pārnesīs mājās. – Muižkungs pavēl: Tev jānāk uz muižu. Jauneklis iebilst: Nu, kam
pavēlēts kājām iet, tas jau braukšus nebrauks. Muižkungs izskaidro: Nevis kājām, bet kungs
tev pavēlēja atnākt ne plikam, ne apģērbtam, ne jāšus, ne kājām; durvju priekšā tev jānostājas
starp ziemu un vasaru. – No rīta jauneklis izģērbjas pliks, ietinas tīklā, paņem kaķi rokā,
uzlec kazai mugurā, paņem līdzi ratus un ragus un tad dodas uz muižu. Muižkungs palaiž
vaļā ķēžu suņus un rīda uz puspliko. Šis palaiž vaļā kaķi. Suņi tam aizskrej pakaļ. Jauneklis
aizjāj līdz lielajām durvīm, apstājas vienu roku uz ragūm, otru uz ratiem un saka: Te nu esmu
atnācis ne pliks, ne ģērbies, ne īsti jāšus, ne kājārn, starp ziemu un vasaru. Uz jautājumu, ko
nozīmējot muižkungam vakar sacītie vārdi, viņš atbild: Ūdeni ar sietu nest ir skriet; mēnesī
skatīties ir galvu tik augsti nest, ka pats vairs ne deguna neredz; vārīt to, kas cits citu
dzenājas, ir zirņus vārīt; nošauto pamest mežā un nenošauto pārnest mājās ir blusas ķert.
Mežsarga dēla atbilde par nošauto, ko pamet mežā, ir variants Homēram priekšā liktai
bērnu mīklai. Pasaka par gudro mežsarga dēlu pievienojas tālu izplatītajiem stāstījumiem par
gudro ganu vai gudro zemnieku meitu, kas vēlāk top par ķēniņieni. Pie visplašāk pazīstamiem
pieder stāsts par ķeizaru un abatu, par kura daudzajiem variantiem Andersons (profesors
Tērbatā) sarakstījis divi biezas grāmatas. Latviski to pēc Birgera tulkojis Juris Alunāns.
Ķeizars liek abatam priekšā trīs jautājumus, uz kuriem abata vietā atbild gans. Daži motīvi
latviešu pasakā par mežsarga dēlu saskan ar kādu islandiešu teiku. Ragnars Lodbroks
pārbauda Sigurda meitu Aslaugu, kas nepazīta kalpo pie kāda zemnieka. Viņš no tās prasa, lai
tā pie viņa nāk apģērbta un neapģērbta, ēdusi un neēdusi, vientule un ne bez pavadības. Viņa
atnāk tīklā ietinusies, ar savu suni un iekodusi sīpolā, ka var manīt smaržu. (Petsch, D.
deutsche Volksratsel 1917, 9. lpp.)

94
 Sarežģīta, jau augstu attīstības pakāpi sasniegusi latviešu mīklu pasaka Desmit stirnas (LP
II 11). Tanī sastopamie motīvi pazīstami daudz tautās. Ķēniņš pavēl pakārt katru precinieku,
kas uzdod viņa princesei mīklu, ko tā uzmin, bet sola viņu tam par sievu, kas viņai uzdod
neuzminamu mīklu. Jaunākais dēls, uz ķēniņa pili ceļodams, iedod zirgam sazāļotu maizi; tas
nosprāgst. Divi vārnas izknābj zirgam acis; arī tās nosprāgst. Vārnas viņš liek izcept vecenei
un iedod viņas divpadsmit dēliem, slepkavām; tie nobeidzas. Kaulus noskrubina māte, arī tā
pagalam. Tad viņš pār plecu nošauj stirnu un labi paēd. Viņš nu uzdod princesei šādu mīklu:
Citreiz biju liels mednieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva papriekšu
divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju, un ēdu to, ko biju redzējis.»
Princesei jāuzmin mīkla desmit dienu laikā, nevienam padoma neprasot. Jaunākais dēls dabū
uz savu pusi durvju sargu, kas noklausās, ka princese sūtīs pie mīklas uzdevēja pēc
uzminējuma deviņas dienas savas kalpones un pēdīgi ies pati. Jaunākais dēls uzdod sargam
šķilt, ko māk, tiklīdz, meitām pēc miklas taujājot, viņš šķauda. Tā notiek. Kalpones cita pēc
citas aizbēg, pamezdamas lakatus. Pēdīgi princese pati izvij divus vārdus no minamās mīklas,
bet tad arī aizbēg, pamezdama lakatu. Princese mīklu uzmin, un jaunākajam dēlam jāiet pie
karātavām. Nu viņš lūdz, lai viņam atļauj uzdot princesei vēl vienu mīklu, vieglāko pasaulē.
Viņa lūgumu ievēro. Nu viņš uzdod mīklu: «Citreiz biju liels mednieks. Desmit stirnas šāvu:
tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagad.» Nedrīkstēdama izpaust, ka agrākās mīklas
uzminējumu izvīlusi, princese aiziet pie jaunākā dēla par sievu.
Mīklas pasakās norāda, ka tās izaug no vienkāršiem jautājumiem par sarežģītiem
uzdevumiem. Tomēr vienumēr tās stāv sakarā ar īsteno dzīvi ne vien tikai tai ziņā, ka viņu
uzminēšanai ir attiecībā uz uzdevēju vai minētāju kādas sekas, bet arī mīklas pašas saturs
ņemts no konkrēta notikuma.
No citu tautu tradīcijām, kas līdzinās mīklām latviešu pasakās, minama pazīstamā Simsona
mīkla Vecā Deribā (Soģu gr. 14). Simsons, pie fīlistiešiem uz precībām iedams, satiek lauvu
un to saplēš. Atpakaļ nākdams, viņš atrod lauvas maitā bišu pulku ar medu. Kāzās viņš
fīlistiešiem uzdod mīklu: «Barība izgāja no rijēja, un saldums izgāja no stipraja.» Ja fīlistieši
mīklu uzmin, Simsons dod viņiem trīsdesmit kreklus un trīsdesmit svētku drēbes; ja neuzmin,
viņi dod Simsonam. Uzminējumu izvil Simsona sieva. No pašas mīklas tas arī nav
izdabūjams.
Plašākā nozīmē par miklām jeb par miklu alegorijām uzlūkojamas pasakas, kuru stāstījumi
nav ņemami tiešā nozīmē. Ja valdnieka meitu iet atsvabināt Vakars un Pusnakts un pēdīgi
atsvabina gaisma, tad redzams, ka ar valdnieka meitu saprotams kaut kas cits, no stāsta
atminams. Saules mītu meklētājiem pasakās liela daļa sadzīves pasaku pārvēršas par mīklu
alegorijām. Gubernatisa (H. Bīlenšteina) teorijas aizstāvētājiem par tādām top arī kustoņu
pasakas.
b) Tautas dziesmās dažreiz ceļ priekšā jautājumus, kas skubina meklēt uz tiem atbildes:
Kas tie tādi, kas dziedāja, bez saulītes vakarā? Kam, saulīte, vēlu lēci, kur tik ilgi kavējies? –
Kam tie zirgi, kam tie rati pie Saulītes nama durvu? Še griež vērību uz zināmām iezīmēm,
kas vedina uz domāšanu, lai tiktu pie kāda iznākuma. Tādā kārtā dabūt glezna to tiesu dzīvāk
un skaidrāk iespiežas prātā. Dažreiz dabūtā atbilde ieved vēl dziļāk atrisināmā jautājumā un
skubina, lai meklē vēl tālāk. Ja uz jautājumu par zirgiem un ratiem dabū atbildi, ka tie «Dieva
zirgi, Saules rati, Saules meitas precinieki», tad domas pāriet dievu pasaulē, kas vienumēr
brīnumu pilna. Ja tad nu tai pašā romancē stāsta tālāk, ka Pērkons, jādams Saules meitai
panākšņos, nosper zelta ozoliņu, ar kura asinīm nošļāc dziedātājas brūnos svārkus, un uz
viņas jautājumu Laimai, kur lai tos izmazgā, dabū atbildi:
Meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes tek; Devītā straumītē – tur tu viņus izmazgāsi
tad īstā meklēšana un minēšana nu tikai sākas. Še pārejam noslēpumainos norādījumos,
kas līdzinās grieķu orākuliem, kuri ir zināma veida mīklas.

95
 Tālāk dažiem jautājumiem un atbildēm tautas dziesmās pilnīgs mīklu raksturs:
Kas sēdēja bez krēsliņa, kas tecēja negrožots? Migla sēd bez krēsliņa, saule tek negrožota.
Citus jautājumus liek priekšā tieši tādā formā, kādu mēdz lietot, mīklas uzdodot.
A t m i n i e t, sveši ļaudis, kas sēd kalna galiņā? Akmens sēd galiņā pelēkiem svārciņiem.
A t m i n i e t, jūs, ļautiņi, kādi viesi pirmie nāca? Aust dieniņa, lec saulīte, tie pirmie viesi
nāca.
A t m i n i e t, sveši ļaudis, ko nevar salocīt? Varavīksne debesīs, tās nevar salocīt.
Starpība starp šādām tautas dziesmām un mīklām ir vienīgi tā, ka še arī atbilde tērpjas
dzejas veidā, ar to nerādot, ka še ir vairāk dzejas (dziesmu) elementu, nekā mēdz būt mīklā,
kas vingrina sevišķi attapību, asprātību. Var likties, ka tuvāk stāv mīklām tie tautas dziesmu
pantmērā ietvertie patēlojumi, kas, līdzībā norādīdami uz kādu priekšmetu, paliek bez
atbildes.
Baltaitiņa jūrā brida dzelteniem radziņiem; Pretīm nāca Rīgas kungi, siekiem naudu
mērīdami. (Laiva.)
Bet še var atrast arī tautas dziesmu simbolismu, kas kā tāds skaidrāk izsakās, piemēram,
šādā dziesmā:
Sudrabiņa gailis dzied baltābola kalniņā; Balta linu cielaviņa tek gailīti lūkoties.
3) SATURS. Mīklas saturā ir zināms priekšmets jeb atminējums, kā iezīmes mīklā
uzrādītas, ap ko grozās mīklas uzdevums, atminējuma aizplīvurots tēlojums. Šis sastādās no
jēdzieniem, no domu gleznām, ko uzdevējs modina minētājā kā pirmatnējo domu faktoru.
Uzdevums nostājas pret uzminējumu kā iekšējā, garīgā, ideālā pasaule pret ārējo, reālo. Tas
attiecināms arī uz mīklu pirmatni: no kaut kā brīnišķa, garīgi redzēta un nojausta jādabū
norādījumi uz dzīves īstenību. Turpmākajam mīklu uzdevējam garīgas darbības process gan
atgriezās otrādi: ne no grūti izprotamas sapņu vai burvību parādības viņš mēģināja izšķetināt
īstenības pavedienu, bet dot īstenībā sastopamiem priekšmetiem mīklainu tērpu. Bet mīklas
minētājam norisinājās garīgās darbības process tai pašā agrākā kārtībā: no garīgi nojaušamā
uz reāli skatāmo. Šis pēdējais tika turpmāk mīklās par īsto pieturas punktu.
a) Īstenība, kas atspoguļojas mīklās, mīklu uzminējumos, sadalīta sīkās, nesakarīgās
daļās. Mīklas uzdevējs, mīklu pakaļ mīklai celdams priekšā, tīši izvairās tās nostādīt tādā
kārtībā, ka no tās varētu nojaust, kāds priekšmets domāts. Šai ziņā mīklas gluži atšķiras no
tautas dziesmām, kuras teicēja tā iekārto, ka tās, cita citai sekodamas, pieturas pie īstenības
soli pa solim. Tomēr īstenību par sevi arī mīklas uzdevējs vienumēr patura acu priekšā,
atšķirdamies šai ziņā no pasaku stāstītāja. No priekšmetiem, uz kuriem mīklas attiecas,
sastādāma diezgan pilnīga dzīves aina, kura pamatvilcienos saskan ar ainu, kas dabūjama no
tautas dziesmām. Tikai mīklās atspoguļotā pasaule mazliet pavirzīta uz jaunāko laiku pusi.
Prāta darbība, kas izsakās mīklās, sevišķi tanīs, kas vairs neattiecas uz atsevišķiem
konkrētiem gadījumiem kā mīklu pasakās un kas pieejamas mūsu tagadējos iespiestos
krājumos, norāda uz attīstības pakāpi, kas sniedzas pāri pirmatnējai. Tieša jūtu un
novērojumu izteiksme ir stipri vecāka nekā tie abstraktie prāta meklējumi, kā tie uzejami
mūsu tagad pazīstamajās mīklās. Tās uzdodot vai minot, prātam jāturas pie skaidrām, tieši
noskatītām, pastāvīgi ievērotām priekšmetu iezīmēm. Tāpēc priekšmeti, ar kuriem kādai
paaudzei vairs nav tiešu dzīvu sakaru, no mīklām kā uzminējumi pazūd. Nav tad mūsu mīklu
uzminējumos nekā no senākās mītu pasaules (vilkaču, raganu u.c.), trūkst dzīvnieku, kas
senāk mituši Latvijā un ko tautas dziesmas daudzkārt min (lūši, caunas, sumbri). Mīklās
minēto priekšmetu starpā sastopami turpretim daudz tādi, ar kuriem latvieši iepazinušies tikai
jaunākos laikos, kam pa daļai arī nav latvisku nosaukumu: ērģeles, brilles, cigārs, brandvīns,
grāmata, rakstāma spalva, pulkstenis.
Dabas un kultūras aina, kāda (pēc A. Bīlenšteina) sastādāma no latviešu miklām, apmēram
šāda: No meža dzīvniekiem sastopami: vilks, ezis (arī lācis, lapsa, sesks, vāvere, stirna,

96
zaķis); no putniem: žagata, stārķis; no zivīm: siļķe, līdaka; no zemākiem kustoņiem: vēzis,
varde, skudra, vabole, muša, blusa, uts. Māju kustoņi uzejami pilnā sastāvā: zirgs, govs, āzis,
aita, cūka, zoss, vista, gailis, suns, kaķis. Vēl še minamas bites. Mežā ir koki: egle, priedes,
bērzi, ozoli, lazdas, kadiķi, vītoli; tad sēnes, ogas: dzērvenes, asenes, zemenes. Laukos kopj
rudzus, miežus, auzas, griķus, linus, kaņepes. Pļauto sienu samet kaudzēs. Dārzos ir augļu
koki: ābeles, plūmes; sakņu augi: bietes, burkāni, rutki, kāposti, sīpoli, zirņi, pupas; bez tam
apiņi. Kā apģērbu zin: kreklu, zeķes, kažoku, jostu, cimdus, biksas, vīzes, pastalas, kurpes,
zābakus. Latvietis dzīvo mājā, kas celta no baļķiem, apjumta ar jumtu, kam glāžu logi un
durvis ar kliņķi un atslēgu. Istabu apgaismo skals vai tauku svece. Krāsns dūmi iziet pa
skursteni, ko slauka skursteņslaucītājs. Labību kaltē un kuļ rijā, glabā klētī, kam augsti
pamati, maļ vēja vai rokas dzirnavās. Māju lopiem ir kūts. Pirtī peras uz lāvas lapu slotām.
Dzeramo un vārāmo ūdeni nes no akas, kam vinda vai arī pumpis. Svētdienās iet baznīcā,
kam zvani un ērģeles. Istabā ir šūplis un gulta ar spilveniem, krēsls un galds, apklāts ar galda
drānu. Stūrī stāv lākturis, un pie sienas karājas pulkstenis. Saimniecībā lieto spaini un toveri,
mucu un baļļu, abru un lizi, katlu, bļodu, koka karoti, krūzi, pudeli, sietu, Ķezmeru, slotu.
Sievietes strādā rokdarbus ar irbiem un adatām, ar piņģerotu un šķērēm. Tās vērpj ar vārpstu
vai ratiņu, tin no tītavām dziju kamolā, auž stellēs. Viņas greznojas ar gredzeniem un saktām.
Vīrieši apstrādā zemi ar arklu, ecēšām un rulli, izlietojot mēslus. Tie pļauj ar izkapti, kul ar
spriguli, mīsta linus mīstīklās un izkulsta ar kulstīklu. Māju darbos viņi lieto cirvi un zābi,
ēveli un svārpstu. Viņi jāj seglos, kam kāpšļi, brauc ratos vai kamanās, lietojot pātagu,
grožus, arī pulksteni; laivā viņi dodas jūrā ķert zivis ar tīkliem; ar zobenu un flinti viņi iet
karā aizsargāt tēviju.
b) Domās ietvertā gara pasaule, kas attēlojas mīklu uzdevumos, ir plašāka nekā
novērojamā īstenība, kurā meklējams mīklas uzminējums. Tā sniedzas arī daudz tālāk
pagātnē, aptverdama visu, kas tautas garā un dzīvajā valodā palicis no tā, ko viņa
piedzīvojusi, pieredzējusi, ticējusi. Mīklās pašās minēti daudz priekšmeti, kuru mīklu
uzminējumā nav, tā, piem., no dzīvniekiem arī lauva, kas Latvijā nekad nav redzēs (Rūc kā
lauva, nav lauva), tā mitoloģiskas būtes: Pūķis (Pūķis tup kalniņā, zelta pieši kājiņā. – Arkls),
Dieva dēls (Ne rībēja, ne dimdēja – še atbrauca Dieva dēls. – Saule).
Dažās mīklās sazīmējamas latviešu senās m i t o l o ģ i j a s atliekas. Viņu starpā minama
šāda mīkla: Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita – ar uzminējumu: Debess jeb gaiss,
zeme, laiks, nakts. Vēl ir mīkla: Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā – ar
uzminējumu: Zvaigzne, zaķis, vēzis. Še sastopams tautas pirmatnes Dieva jēdziens, kas
sakūst ar fizisko gaismas debesi. Kādā mīklā ir augstā tēva vietā gudrs tēvs, kas uzminējumā
taisni apzīmēts par Dievu. Še Dieva jēdziens jau atšķiras no fiziskās debess, kura gan
nosaucama par augstu, bet ne par gudru.
A. Bīlenšteins atrod, ka pirmajā mīklā atspoguļojas uzskati, kas saietas ar grieķu
mitoloģiskiem jēdzieniem pirms Homēra. Atzīmētā latviešu dievība saskan ar sengrieķu Zevu
(Dios, latiņu Deus), kas tāpat ir ēterā mītošā debess Dieva apzīmējums. Platā zeme, kas
parādās kā māte blakām debesu tēvam, ir sengrieķu Gaja blakām Urānam. Debesīm un zemei
ir bērni: traks dēls (=gaiss, vējš), akla meita (=nakts). Pie grieķiem ir Urāns un Gaja (Geja,
Gea) tumšu, briesmīgu būšu, varenu milžu (titānu, gigantu) vecāki; no viņiem ceļas arī Tifons
(trakas vētras personifikācija), kura dēli ir vēji.
Debesis vēl apzīmē par tēva kažoku, kas pilns rogu (=zvaigžņu). Citās mīklās runā par
tēva jostu, ko nevar salocīt, izmērīt, izstiept. Blakām nostāda mātes pūru, ko nevar izkravāt,
izskaitīt, kas nepaliek mazāks, nav izdalāms. Uzminējumos tēva jostu iztulko par ceļu, mātes
pūru par ezeru, debesi, upi, zemi, kādā vietā tēva jostu gan arī par debesi. Ar tēva jostu varētu
būt apzīmēta (kā Bīlenšteins domā) varavīksne, ar mātes pūru zemes bagātības. Senākā, ar
agrākajiem ticējumiem saistītā nozīme tautā aizmirsusies. Še redzams, kas novērojams arī

97
citās tradīcijās: senākie ticējumi tikuši par gleznām, kam nav vairs agrākās nozīmes;
turpmākās paaudzes paraksta zem tiem savu iztulkojumu: izplatījums pāri zemei nav vairs
Dievs, no kā viss nāk, bet vienkārši debess vai pat gaiss; par tēva jostu vairs nevar iedomāties
varavīksni, bet pa laukiem un pļavām ejošu ceļu, kas tagad no tiem (kā josta) norobežots;
mātes pūrs vairs nav zeme, zemes bagātības, bet ezers, upe.
Uzrādītajos mīklu piemēros redzams vēl arī tas, ka visagrākās d z i m t a s l o c e k ļ u a t t
i e c ī b a s pārceļ uz lietām ārpus cilvēku dzīves: tur ir tēvs, māte, dēls, meita, pie kā
pievienojas brāļi, māsas. Šīs pašas attiecības uzejamas arī citās mīklās. Apiņu maiksts ir
taisns tēvs, apiņu stīgas riņķene māte, apiņi ir bērni. Flints stobris ir dzelzs tēvs, flints laide
koka māte, skrotis ir sīki bērniņi, asiņu dzērēji. Abra ir ragains tēvs, lize garaste māte, maizes
kukuļi apaļi bērni. Ragavu slieces ir tēvs un māte, kas dilst no kājām, mietnes ir bērni, kas
dilst no sāniem. Dūmi ir dēls, kas jau karā, kad tēvs vēl nav dzimis. Ledus ir māte, kas
dzemdē ūdeni, kurš savukārt dzemdē ledu (=māti). Diena un nakts ir māsas, kas vienā reizē ir
lielā ienaidā, viena no otras bēg, otrā reizē tinas vienā villainē, viena guldamās, otra
celdamās. Tāpat māsas ir ziema un vasara, balta un melna; līdz viena zūd, tad otra taisās.
Ratu riteņi ir četri brāļi, kas cits citu nevar panākt; tāpat brāļi ir vēja sudmalu spārni. Dažs
priekšmets ir mazs mazs vīriņš (bite, gailis, burkāns, dadzis), dažs sieviņa vai māmiņa
(kāpostu galviņa, pirts krāsns), dažs jumprava (kaņepe, flints, slota, žagata), dažs vecais tēvs
un vecā māte (arkls un ecēša).
Tautas īpatnīgie uzskati izsakās arī pielīdzinājumos, kuri norāda uz jaunāku laiku
vērojumiem. Še zīmīgi mīklās lietotie t a u t u v ā r d i. Par čigānu, kas sēd zelta krēslā,
apzīmē katlu; par žīdu, kas mīt pirtī ar bārdu laukā, burkānu, tāpat žīdu, kas nāk no «siser
biser», kaula ģīmi, gaļas bārdu, simtu lupatām mugurā, gaili. Arī krievs, kas sēd bedrē vai
dobē, mati ārā, ir burkāns vai rutks; krievs, kas kāpj luktā līkām kājām, vēl ir dūmi, vai,
gulēdams pabeņķī sastīpotu galvu, slota. Krievu ķēve, kas lauka galā nukas griež, ir arkls;
krievu zābaks ir katls. Nocirpts (cirpel–) polis ir pļava. Sarkani vācieši vai sarkani poļi, ko no
muižiņas vai istabiņas mellais (kruķis) izdzen ārā, ir kvēlošas ogles ceplī. Redzams, kādas
raksturīgas īpašības latvieši ievērojuši pie tautām. ar kurām viņiem satiksme. Čigāni tumšā
ādas krāsā; tādi pat parādās dažreiz krievi, kuri, tāpat kā žīdi, arī bārdaini. Poļi turpretim
noskūtiem ģīmjiem. Žīdi arī lupataini un nāk no viņu izloksnē savādi nosauktām («siser
biser») vietām. Krievi redzami arī pie grūtākiem darbiem un dažreiz līdz nesamaņai
piedzeras. Ar dedzinošu sāpju sajūtu kā uz kvēlošām oglēm latvietis skatās uz poļiem un
sevišķi uz vāciešiem, par kuriem ar gandarījumu atzīmē, ka mellais tos izdzen no muižiņas
ārā. Še atgādināmies tautas dziesmas, kurā latvietis izsaka vēlēšanos dancināt vācieti uz
sarkana kieģelīša.
4) IZTEIKSME. Mīklas uzdevējs cenšas, vienkārt, piemērot savu izteiksmi mīklas
sevišķajam nolūkam un, otrkārt, ielikt tajā kādas vispārējas daiļuma vērtības. Pēc izteiksmes
varam šos burtniecības paraugus aplūkot kā uzdevumus un kā zīmīgus izteicienus.
a) Kā uzdevumus mīklās ceļot priekšā, viņu izteiksmi tā iekārto, ka minētājam ir kur
pieturēties, meklējot pēc uzminējuma. Šai ziņā visraksturīgākā mīklas forma vienkāršs
jautājums, piem.: Kas aug bez saknes? (Akmens.) Jautājums tieši prasa pēc atbildes un dabū
kādu vērtību tikai ar pēdējo. Tomēr šādu mīklu ir latviešiem gluži maz, tikai ap 1 1/2 no
simta. No tām lielu lielā daļa pieder pie visjaunākajām. Tādas, piem., ir mīklas: Kas visu
izteic bez mēles? (Grāmata.) Kas ātrāki skrien kā zibe~ts? (Domas.) Kas aug bez lietus?
(Intereses.) Īstās latviešu tautas mīkla mēdz būt ietērptas tiešu spriedumu vai aprakstu veidā.
Iezīmes, kas norāda uz uzminējumu, tanīs ļoti dažādas.
Uz mīklas uzminējumu daudzkārt norāda r a k s t u r ī g i s k a ņ u v ā r d i j e b s k a ņ u g
l e z n a s. Viņu starpā uzejamas šādas: vīvaļa vāvaļa (apiņi), cīceris kāķeris (vēzis), žīguriņi
žēguriņi (sīpols), līkum lokum (upe), skribu skrabu (atspole), šņīka šņāka (puņķi); Simtiņ

98
kociņ, samtiņ cibri kociņ (Ratiņš); Ne čiku, ne grabu – labrīt pie loga (Gaisma); Pa dienu ļiku
ļaku, pa nakti ķiču karu (Pastalas).
Mīklās tālāk uzejami z ī m ī g i a t v a s i n ā t i v ā r d i, kādus sarunas valodā nemēdz
lietot. Tādi ir: dzirdzele (auss), redzele (acs), atgāzene (abra), simtacis (siets), plikpauris
(mēness), deinītis (blusa), stokabika (aita), stukabuks (vilks), tupiķis (kaķis), čāpuris, čapris,
velnarags (vēzis), žīguriņš, žēgurinš (stārķis), stilmuks, žagargrauzis (zaķis), čala (žagata);
«Tupu tupu, tupulīti, karu karu, karulīti; tāpat bija tupuļam karulīšam jālūdzas» (Kaķis un
gaļa).
Mīklā minētam priekšmetam ir kaut kāda līdzība ar uzminamo priekšmetu. Daudzkārt uz
to aizrāda k r ā s a. Sarkana govs ir zemene. Divi grēdas bērza malkas ir zobi, alkšņa pagalīte
ir mēle. Piens, kurā mazgājas divi māsiņas (slieces), ir sniegs. Gulbis ezerā ir krekls ūdens
toverī. Zelta krēsls ir uguns. Pelēks avans kupanu brien (Dzirnu akmens). Balts kaķītis,
sarkana kājiņa (Griķu grauds).
Citā reizē ir norādošā iezīme i z s k a t s. Aka bez dibena ir gredzens. Desu līkums sievai
klēpī ir grožus. Baļķi, kas taisa ēku, ir irbi. Šķīvji, uz kuriem dzīva gaļa, ir pakavi. Tupētājs
lācis ir bišu strops, kara lēģeris bišu saime. Dienā par stīpu, naktī par čūsku (Josta). Muca uz
mucu, siļķe uz siļķi, roņa tauki vidū (Baļķu sienas, sūnas starpā). Ap Ziemas svētkiem ābeles
zied, ap Jāņa dienu ezers salst (Sarma un sarūdzis piens).
Vēl citur s k a ņ a atgādina uzminamo priekšmetu. Maurojošs vērsis ir baznīcas pulkstens.
Rejošs suns apzīmē linu mīstīšanu. Tīruma galā ziedošs brēkulis ir kadiķis, kas uguni
dedzināts čirkst. Rūcošs lauva ir vabole. Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja
(Pērkons).
Dažās mīklās liek d a r b ī b a atminēt, kāds priekšmets domāts. Cūciņa, kas tecēdama
barojas, ir spole. Dienu guļ, nakti klanās – sprigulis. Zila govs, kas zemi laiza, ir izkapts.
Desmit aitas, kas ēd pie vienas kaudzes, ir vērpējas pirksti. Skrejošs putns pilošiem spārniem
ir lietus mākonis. Divdesmit četri kūlēji, viens vien riņķī griezējs (Zobi un mēle). Zirgs
skrien, groži stāv (Upe).
Šādi izteiksmes līdzekļi atrodami ne vienīgi latviešu mīklās. Pečs, tautas mīklu līdzekļus
vispār raksturodams, saka (Neue Beitrage 65): Drīz piemin kaut ko pozitīvu, drīz negatīvu,
drīz uzrāda kādu ārēju īpašību, kādu krāsu, drīz lielumu, drīz nolūku. Priekšmetu kodolu
daudzkārt raksturo skaņu vārdi. «Hanterlantant apzīmē vācu mīklās ecēšas, «Ru ru
rundzeljahn» – ratiņu, «Rungungele» sīpolu. Tāpat nosauc vācu mīklās priekšmetus vārdos,
ko parastajā valodā nelieto: «Hupfauf» – varde, «Baldauf» – zaķis. Latviešu mīklai (Tupu,
tupu, tupulīti) par kaķi un gaļu ļoti līdzīga vācu mīkla: Hira, Hara hockt, Limpa Lampa hängt,
Hira Hara wött, Dass sie Limpa Lampa hätt.
b) Kā zīmīgi izteicieni mīklas ietver sevī patstāvīgas, no uzminējuma tieši neatkarīgas
daiļuma vērtības. Ir mīklas, kam vairāk uzminējumu, piem.: «Stirna skrien, pēdas zūd»
apzīmē ir laivu, ir ēnu. Ir arī mīklas, kam agrākais uzminējums pazudis un tā vietā nācis cits,
kā to redzējām pie mīklas «Tēva jostu nevar salocīt, mātes pūru nevar izkravāt». Agrākajai,
ar mitoloģiju saistītajai nozīmei aizmirstoties, uzminējums top nedrošs, tomēr mīkla pati
uzglabājas nepārgrozītā veidā, dabūjot tikai kādus nenozīmīgus variantus. Gan miklai ir
vienumēr attiecība uz uzminamo priekšmetu, ar ko īsti izceļas arī viņas daiļuma vērtība, bet
pēdējā parādās dažās mīklās par tik ievērojamu faktoru, ka domas virzīt uz uzminamo
priekšmetu nav vairs uzdevēja vienīgais vai arī galvenais nolūks.
Mīklās izkopjas k o d o l ī g s ī s u m s, lakonisms. Tāpēc ka mīklā saistās ar vārdu tiešo
nozīmi vienumēr arī kāda cita, dod stiprus gara ierosinājumus arī tikai pāris vārdu, un taisni
šis īsums, būdams kā tāds sekmīgs gara ierosinātājs, ievērojami paceļ runas vērtību. Ir tad
mīklas, kas tērpjas visīsākajā teikuma formā, pastāvēdamas tikai no diviem vārdiem: Katliņš
kulītē (Mēle mutē), Plikpauris gaisā, Baltacis kaņepēs (Mēness), Simtacis jūrā (Tīkls). Tad

99
mīklas, kas izsacītas trijos vārdos: Kalps nogul saimnieku (Ielāps), Siera nuka paklētē (Govs
tesmens), Ķēvei sāni salāpīti (Logs), Zelta kamols skaidienā (Mēness).
Ja arī mīkla garāka, tad tā mēdz būt ī s u, p a t s t ā v ī g u t e i k u m u s a k ā r t o j u m s;
stāv blakām divi, trīs vai vairāk patstāvīgi teikumi bez kāda saikļa, būdami savā starpā
loģiskā sakarā: Suns rej, zobi birst (Mīsta linus), Putns skrien, spārni pil (Lietus mākonis),
Vīrs stāv, mati šņāc (Koks), Mute ir, zobu nav (Krāsns), Augšā dvēsele, apakšā dvēsele, vidū
āda (Jātnieks), Zils deķis, balts telēķis, apkārt spīdošas svecītes (Debesis, mēness, zvaigznes),
Divi stāvu, divi gulu, piektais staigā, sestais vada (Durvis), Kājām min, rokām tausta,
simtiem skaita, viens trūkst, visi gaida (Auž).
Bez paņēmieniem, kas uzejami teikumu salikumā un sakārtojumā, dažās mīklās top
izteiksme tieši d z e j i s k a, rodas gleznas, kam estētiska vērtība. Tas novērojams jau
minētos piemēros. Ir ļoti īsas mīklas, pat tikai no diviem vārdiem pastāvošas, kas ar visu to
uzrāda dzejisku daiļumu. Ja saktai dod apzīmējumu «Linājā mēnestiņš», tad še no sievietes ar
spožu saktu saspraustas linu apģērba daļas iedomā pāriet uz pievilcīgu dabas ainu, tāpat, ja šo
pašu priekšmetu apzīmē izteiciens: Saule lec linājā. Vēl kādi piemēri: Visa pasaule vienos
ziedos zied (Asinis), Virs staigā pa tīrumu dzelzu zābakiem (Arkls), Divi zili balodīši apakš
zemes lidinās (Arkla lemeši), Zaļš vasaru, zaļš ziemu – ne zari zaro, ne lapas lapo (Ašķis),
Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc (Apse), Dzīvs būdams dārgu kroni nes, nomiris dārgu
dvēselīt (Laiva).
Tuvinādamās dzejai, dažas mīklas tad arī pieņem dzejas formu, tērpdamās ritumā, sevišķi
tautas dziesmu pantmērā. No brīva prozas rituma, kāds uzejams mīklu lielākajā daļā, redzam
pārejas uz noteiktāku pantmēru.
Tinu, tinu, viju, viju, Uziet augšā, sapumpurojas. (Apiņi.)
Taisns tēvs, līka māte, Plakans auklis, sprogaini bērni. (Apiņi.)
Skaidri tautas dziesmu daktili uzejami sekošās mīklās:
Līdaka noskrēja, Līdaka pārskrēja, Daugava sasalaTinkškēdama. (Aušana.)
Sarkans vērsītis, Deviņas ādas; Kas to dīrāja, Tas gauži raudāja. (Sīpols.)
Maza maza mājiņa, Balts kundziņš vidū. (Griķis.)
Liela dzija istaba, Pumpuroti griesti. (Debess un zvaigznes.)
Dažas mīklas sacerētas noteiktā tautas dziesmu trohaiskā pantmērā.
Balta govs kalnā māva. (Baznīca.)
Krievu ķēve nukas met. (Arkls.)
Caur piedurkni pienu kāš. (Dūmi caur rijas logu.)
Ķēves aste gavilē. (Smuikas lociņš.)
Vāczemē zirgu jūdza, Šai zemē loks atsprāga. (Varavīksne.)
Pūķīts tup kalniņā, Zelta pieši kājiņā. (Arkls.)
No jūriņas izpeldēja Divi sirmi kumeliņi: Vienam bija zvaigžņu deķis, Otram zelta
iemauktiņi. (Mēness un saule.)
Pēdējā mīkla var stāvēt arī tautas dziesmu krājumā. Līdzīgi panti ar simbolisku saturu
uzejami starp tautas dziesmām vēl daudz citi. Esam nonākuši līdz robežai, kur latviešu
burtniecības darbi slēdzas kopā vienā riņķī.
Mūsu tautas mīklu krājumos atrodamas dažas miklas pilnīgi modernās dzejas ritumā un ar
atskaņām. Tās (un vēl arī citas) nav uzskatāmas par īstām tautas mīklām. Starp tām atrodam
šādu mīklu:
Ar kājām min, Ar rokām spiež, No vēja nāk tā dzīvība, No koka visa būšana. (Ērģeles.)
Mīklas uzejamas arī mākslas dzejā. Pazīstamas ir Šillera miklas: «Kā lietu sauc, kas mazā
godā... » (Arkls.) «Daudz avju iet pa noru platu... » Zvaigznes.)
Mīklām tuvinās arī daži moderni simboliski dzejoļi, tā Vensku Edvarda Bērzs tīrelī, Raiņa

100
Lauztās priedes.
L i t e r a t ū r a. Pamatīgākais apcerējums par latv. mīklām: Bīlenšteina latv. mīklu
krājuma (1000 Lett. Rathsel, 1881) ievads. Citi mīklu krājumu izdevumi: Treilanda–
Brīvzemnieka; Zinību komisijas 7. Rakstu krājums, 1892.

4. ĪSI IZTEICIENI

1) Veidi
a) Parunas
b) Lāstu un lamu vārdi
c) Laba novēlējumi un sveicieni
d) Sakāmi vārdi
2) Sakāmu vārdu saturs
3) Sakāmu vārdu izteiksmes
Dienišķā dzīvē un runā dažkārt lieto īsus, zīmīgus, zināmos gadījumos atkārtotus
izteicienus jeb brahiloģismus. Tos mēdz dēvēt arī par parunām jeb sakāmiem vārdiem
plašākā nozīmē. Pēc satura un izteiksmes tie izšķiras vairāk veidos. Redzamāko vietu viņu
starpā ieņem sakāmi vārdi šaurākā nozīmē.
1) VEIDI. Ievērojamākie latviešu īso izteicienu jeb brahiloģismu veidi ir: parunas, lāstu un
lamu vārdi, laba novēlējumi un sveicieni, sakāmi vārdi.
a) Parunas ir sastinguši, stereotipi teicieni, kas zīmīgā gleznā ietver kādu raksturojumu,
padara runu par spēcīgu, uzskatāmu, iespaidīgu. Tos mēdz nosaukt arī par idiotismiem (tagad
tos sauc par idiomām. – Red.). Viņi ir formālas dabas un der vienīgi par izteiksmes
līdzekļiem; patstāvīgu domu, novērojumu vai mācību tie neizsaka. Parunas izaug no tautas
īpatnīgās dzīves, stāv sakarā ar tautas dabiskiem apstākļiem un nav palaikam, apzīmējot to
pašu saturu, tulkojamas vārdu pa vārdam citās valodās.
Mīlenbahs norāda, kā cēlušās dažas latviešu parunas. «Man viņš aizcirta ceļu,» saka
latvietis, ja kāds viņam kavējis izpildīt kādu nodomu. Paruna atgādina senos laikus, kad
latvieši, aizsargādamies savās mežā ietaisītās mājās, aizcirta ceļus, t. i., nolaida kokus pār
ceļiem. Teiciens «parādus piedzīt» stāv sakarā ar senāko aizņemšanās veidu. Tas, kas
aizņēmās, «parādīja» (no tam parāds) lopu parāda devējam par nākamo maksu. Šo parādīto
lopu vēlāk parāda devējs arī «piedzina» pie sava ganāmā pulka. Teiciens «nu atkal esmu uz
ciņa», «tikt uz ciņa» cēlies lopkopju vidū. Tiem dažreiz dara rūpes gara ziema, kad sāk
aprauties lopiem ēdamais. Bet, kad ciņu gali atsvabinājušies no sniega, tad var cerēt, ka lopus
varēs drīz laist ganībās. Šāda pat satura vācu paruna ir «Auf einem grunem Zweig kommen».
Teicienā «Dievs mielo viņa dvēseli» sadzenamas pēdas senējai mitoloģiskai paražai pacienāt,
mielot veļus. Ja nejaukā laikā saka: «Laikam ragana nomirusi», tad šādai parunai par pamatu
ticējums, ka, burvim vai raganai mirstot, nejauks laiks. Paruna «Dzīvo kā pa Dieva ausi»
cēlusies pagānu laikos, kad nebija skaidra jēdziena par viszinātāju Dievu; ar cilvēciskām
īpašībām norobežotam Dievam tad vajadzēja ausim dzirdēt cilvēka lūgumus. Tāpēc dzīvot pa
Dieva ausi ir tik jauki, ka Dievs tad katru lūgumu dzird un paklausa.
Liela daļa parunu pieturas pie novērojumiem d a b ā. Pie tādām pieder: Plātās kā rūsa.
Apaļš kā ronis. Salst kā plīst. Rej kā suns mēnesnīcu. Kustas kā ūdens zāle. Iet kā apsvilināta
lapsa. Lielās kā gailis laktā. Traks kā driģenes saēdies. Trīc kā apšu lapa. Cālis grib mācīt
vistu. Gaidi, gaidi, kad pūcei aste ziedēs, kad cirvja kātam lapas plauks. Diezin, vai tas vairs
dzirdēs dzeguzi kūkojam.
Citas parunas ņem pielīdzinājumus n o d z ī v e s: Tad ta nu adatas kaļ. Tad ta nu garu
iesmu drāž. Turies, kamēr bērni paaug. Vārās kā biezputra katlā. Laidies dibenā, nesaldē

101
nagus. Ko nu dziedi bez dziesmas! Ar kāsi velkams, ar kruķi stumjams. Kažokam otru pusi
apgriezt. Tukšs kā laidars vasarā. Mute kā vārstulis. Rauj, ko tik nagi nes. Kā ar vāli pierē.
Vēl citas parunas norāda uz latviešu m i t o l o ģ i j u u n v ē s t u r i s k i e m p ā r d z ī v o
j u m i e m. Tāda ir, piemēram, paruna: Bīstas kā Jods no Pērkona. Parunas varianti ietver
sevī turpmākās ticējumu pārgrozības: Joda vietā nāk Velns, vēl vēlāk Pērkona vietā krusts un
Velna vietā žīds: iznāk tad pēdīgi paruna: Bīstas kā žīds no krusta. Mitoloģiski elementi arī
šādās parunās: Nodauzās kā devītais. Nu Velns murdā. Viņš nedzird kā zaķis ap veļiem.
Vēsturiski elementi ir parunās: Cīnās kā bads ar mēri. Tā dzēra kā kalpa kāzās. Riktīgs kā
Piltenes bezmers. Vāciešam no ratu pakaļas izkritis. Caurs kā baznīckunga maiss.
b) Lāstu un lamu vārdi izaug no naida jūtām pret otru. Tos izsaka dusmās, uztraukumā,
lietojot šāda brīža izjūtai piemērotus teicienus, kas mēdz būt norauti, nereti saīsināti par vienu
pašu vārdu. Katrai tautai šādi teicieni, no kuriem daži ļoti veci.
Lāstu vārdi dibinās uz ticību, ka tie piepildīsies, ka ir varas, kas gādās par viņu
piepildīšanos, ko tad lādot vai nu piedomā, vai tieši piesauc. Lāsti ir, pēc tautas domām, ļoti
vārīga un asa lieta, no kā pēc iespējas jāatturas. Ja tos izsaka bez pietiekoša iemesla, tad tie
krīt atpakaļ uz pašu lādētāju. Var dusmās arī izsacīt lāstus, kuru piepildīšanās pēcāk jānožēlo.
Kādā pasakā tēvs sadusmojas uz saviem septiņiem dēliem, kurus viņš nevar sagaidīt
pārnākam no avota ar veselības ūdeni, un izsaka: Kaut tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu!
Tūdaļ septiņi kraukļi laižas pār istabas jumtu. Tēvs nomana, ko izdarījis, bet nu par vēlu.
Par ļauna novēlējuma i z p i l d ī t ā j u allaž uzlūko Velnu, Jodu, Jupi. Piķi. Parasti lāstu
vārdi tad ir: Ka tevi Velns (Jods, Jupis, Piķis) parautu! Daudzkārt piesauc arī Pērkonu: Ka
tevi Pērkons (deviņi, trejdeviņi Pērkoni) saspertu! Spēcīgākais lāsta piepildītājs tomēr ir
Dievs, lai gan ne tieši. Viņu uzskata un piesauc par lēmēju, kas var visu jauno dot; par tādu
viņš paliek arī tanīs gadījumos, kad jaunumu tieši atnes pirmāk minētās būtes. Parasti ievada
tad arī atzīmētos lāstu vārdus: Dievs dod! (Ka tevi Velns parautu! Ka tevi Pērkons saspertu!)
Par tiešiem ļaunuma nesējiem min arī vilku, suņus: Ka tevi vilks (deviņi vilki) apēstu! Ka
tevi suni sarietu! Daudzkārt bez parastā ievada (Dievs dod) nepiesauc nekāda lāsta izpildītāju.
Tādi lāstu vārdi ir: Ka tu pakārtos! Ka tu stulbs paliktu! Ka tu nodurtos! Ka tu kaklu
nolauztu! Ka tu aizritos! Ka tu izputētu! Ka tu auksts paliktu! Vēl ir daži lāstu vārdi, kurus
izsaka arī bez minētā ievada: Rij, ka tu pārplīstu! Brauc ellē!
Vēl še minama nodievošanās: Dieva zemīte lai mani nenes! Tas ir pret pašu izsacītāju
virzīts lāsts, kurš lai piepildītos, ja viņš neturētu savu solījumu.
Attīstībai uz priekšu ejot, sāk lāstu vārdus arvienu vairāk sajust par tādiem, kas nesaskan
ar pieaugošiem tikumības prasījumiem un ar sirds daiļumu. Tie arvienu vairāk zaudē savu
asumu un noraujas nereti pus teikumā. Velns vai Jods tiek par vilku, suni, līdz arī to vietā
stājas kāds gluži nevainīgs vārds, piem, kociņš, zaķis. Nosaka tad zināmā gadījumā puslīdz
pa jokam: Rauj tevi kociņš! Ka tevi zaķis nobadītu! Vai arī izsaka tikai pirmos nenozīmīgos
lāsta vārdus: Ka tevi!
Ļauna novēlējumi dažreiz ietveras arī tautas dziesmās, ar to no nesavaldāmu dusmu
norautas izteiksmes tikdami par dzeju, kurā naida jūtas dabūjušas zināmu noskaņojumu.
Savam pēlējam izsaka nopeltais šādu novēlējumu:
Dievs dod manam pēlējamZelta zobus, vara mēli,Piecus grašus kabatā,Maizes kuli
mugurā.
L a m u v ā r d i atšķiras no lāstiem ar to, ka tie netiecas otru iznīcināt vai tam tieši nodarīt
ļaunu, bet grib to pazemināt, kaitināt. No naida jūtām izriet arī tie. Palaikam tie uztver otra
vājības un tās met acīs asā, nesaudzīgā, pārspīlētā veidā. Tie nemēdz būt teikumi, bet
atsevišķi vārdi. Stiprāka iespaida dēļ atlaiž arī nost: Tu esi... Uz cilvēku, kas runā nepatiesību,
saka vienkārši: Blēdis!, kas piedzeras: Žūpa!, kam trūkst izturības: Plāna galdiņa urbējs!,
Puskoka lēcējs!, kas piedauzīgi plātās: Ļurba!, Pļēguris! Dažreiz lamu vārdi satur jauna

102
novēlējumu un tādā kārtā tuvinās lāstam. Pie tādiem pieder: Ak tu sasodīts bezkauņa,
vazaņķis! Ak tu nolādēts maita, meža Mika!
Par latviešu lāstu un lamu vārdu vecumu liecina tas, ka tie gandrīz visi saskan ar
attiecīgajiem leišu vārdiem. Lautenbahs salīdzinājis pavisam 160 leišu un latviešu lāstu un
lamu vārdus. Starp tiem ir vairāk nekā 40 lāsti: 21 ar 17 variantiem leišu un 21 ar 18
variantiem latviešu; kādi 60 lamu vārdi: 29 ar 4 variantiem leišu un 29 ar 22 variantiem
latviešu.
c) Laba novēlējumi un sveicieni pa lielu lielai daļai vieni no otriem neatšķiras. Sveicieni
ir vienmēr laba novēlējumi; bez sveicieniem uzejami kādi citi, tiem pašiem parastiem
vārdiem izsacīti laba novēlējumi visai reti. Laba novēlējumi kā sveicieni saistās ar tautas
ieražām, atkārtodamies zināmos gadījumos pastāvīgi. Atšķirdamies no lāstu un lamu
vārdiem, kas dod izteiksmi ārkārtējiem dvēseles uztraukuma brīžiem, tie pieder pie dzīves
parastajām parādībām. Kā ārkārtējas iejūsmas izteiksme lāstu vārdiem nostādāmi pretī
svētības vārdi, kuri tomēr, ietverdami sevī vairāk dvēseles siltuma un miera, nemēdz pastāvēt
no stereotipiem, norautiem teicieniem, bet pieņem dzejas veidu.
Ar sveicieniem novēl labu tiem, kurus satiek vai no kuriem atvadās. Tie piemērojas katram
dienas laikam: Labrīt! Labdien! Labvakar! Citi sveicieni mēdz būt laba novēlējumi no Dieva.
Apmeklējamo pie darba sastopot, saka: Dievs palīdz! Uz to atbild, vārdus otrādi atgriežot un
saīsinot: Paldies! (=Palīdz Dievs), kas ir arī vispārēja pateicības formula. Ierodoties, kad ēd,
saka: Dievs, gausin, svētī! Atvadas sakot: Ar Dievu! vai arī: Dzīvojat veseli! Atvadoties no
kapā paglabāta, novēl: Vieglas smiltis! Spožu sauli!
Laba novēlējumi dažādos svinīgos gadījumos top par s v ē t ī b a s v ā r d i e m un pieņem
dziesmu veidu. Jāņos zāles laidarā metot, novēl:
Cik zālīšu, tik telīšuJāņa mātes laidarā.
Jāņa tēvam ozola vainagu galvā uzliekot, izsaka vēlēšanos:
Lai Dievs dod JānīšamLabas bites ozolā.
Kristībās dažādas ceremonijas izdarot, piemetina pie tām attiecīgus vēlējumus. Līksti cērt
kalnā, «lai ārdava valodiņa». Šūpuli kar diegā: «lai es augu tieva, gara smalkaudekla
audējiņa». Pādi iesāk paviegli vadāt: «lai manai pādītei pavieglis mūžs». Kūmās ejot, pin
puškaini: «lai mana pādīte kā puķe auga». Līgavu aizvedod jaunā vietā, novēl:
Palīdz Dievs, palīdz Laima ievestā vietiņāZirgiem zviegt, vēršiem maut, arājiem gavilēt,
Arājiem gavilēt lielajā tīrumā.
Bērēs ieliek aizgājējam mutē dažādus vēlējumus. Tautietis atvadās no savas līgavas:
Ej ar Dievu, līgaviņa, lūko citu arājiņu –Lūko citu arājiņu – es gulēju kalniņā.
d) Sakāmi vārdi uzrāda saturā un izteiksmē vairāk patstāvības nekā citi brahiloģismi. Tie
ir īsi, precīzi izteicieni, kas ietver sevī kādu dzīves novērojumu vai gudrību. Mīklām tie
līdzinās tanī ziņā, ka tanīs aiz tiešās vārdu nozīmes palaikam meklējama kāda cita, bet
atšķiras no tām ar to, ka mīklās meklējamais iztulkojums noved pie konkrēta priekšmeta, bet
sakāmos vārdos pie dziļākas abstraktas domas. Abi šie burtniecības veidi nodarbina galvenā
kārtā prāta spējas, sakāmos vārdos ne tik daudz attapību, kā nosvērtu pārbaudu un gudrību.
2) SAKĀMU VĀRDU SATURS. Sakāmi vārdi uzrāda sākumā kāda raksturīga gadījuma
novērojumu dzīvē vai dabā. Turpmāk nāk pie atziņas, ka tādu gadījumu ir vairāk, ka še
izsakās likumība, kam vispārīga nozīme. Varam iedomāties, kā cēlies sakāms vārds:
Aukstums sliņķu ārste. Kāds varēja būt reiz novērojis, ka cilvēks, kas aiz slinkuma nemīl
kustēties, kādā aukstā dienā top modrs, spirgts. No tam. viņš nāk pie lēmuma, ka aukstums
cilvēku, kas likās sasirdzis ar slinkumu, ir izārstējis. No šī tad tālāks lēmums: aukstums var
katru slinku cilvēku izārstēt. Šī doma tad nu ietveras teikumā: Aukstums sliņķu ārste. Šādas
atziņas kodols turpmāk neaprobežojas tikai ar tiem gadījumiem, kur aukstums novēro

103
slinkumu. Var būt vesela rinda cēloņu, kas kādu cilvēku piespiež atmest savu kūtrību,
laiskumu, neuzņēmību: viņam pietrūkst ko ēst, viņam nav kur piemesties, viņam jāatsakās no
parastajām ērtībām, viņš nevar apgādāt savus piederīgos utt. Visos šādos un līdzīgos
gadījumos tad nu ir vietā minētais sakāms vārds.
Dažos sakāmos vārdos vēl skaidri redzams viņu sakars ar atsevišķu konkrētu gadījumu.
«Anci, nesaki ui, kamēr pār grāvi.» Tas var būt sevišķs piedzīvojums, kas noticis ar zināmu,
vārdā sauktu cilvēku, kas turpmāk ticis par tipisku tādu cilvēku raksturošanai, kuri izlielās ar
darbiem, kas vēl nav padarīti. Par teicienu «Andž, brāl, nu ir ģifts mutē – gādā par siev' un
bērniem» Brīvzemnieks piezīmē, ka tas cēlies no anekdotes, kā kāds Rīgas tirgotājs
pacienājis zemnieku ar sinepēm. Vienkāršais cilvēks pieņēmis šo kungu gārdumu uzreiz
pilnu muti un spējis ātrumā izrunāt tikai šos vārdus. Sakāms vārds «Tās pašas ragutiņas ir tev
priekšā» tikai tad īsti saprotams, ja zina pasaku par dēlu, kas savu veco tēvu aizvelk ar
ragutiņām mežā, kur viņš to grib pamest ar visām ragutiņām; bet viņa dēlēns grib ragutiņas
vilkt mājās, lai varētu aizvilkt uz mežu savu tēvu, kad tas būs vecs un nevarīgs.
Ko tauta redz un pārdzīvo, top par piemēru, kas ietver sevī dziļāku patiesību. Priekšmeti,
kas ir acu priekšā, darbība, kas norisinās ap tiem, izceļot to īpatnības, top par izteiksmi
domām, ko saņem kā ārējo parādību dziļāko kodolu. Še pazīstamās, ikdienējās lietas top par
simboliem. Tā, piem., parastais māju kustonis suns nāk dažādās lomās, kurās viņš iztēlo
vispār, arī cilvēku dzīvē, uzejamas patiesības. Šīs latvietis izsaka, ņemdams minēto kustoni
par uzskatāmu paraugu, vairāk desmitos sakāmos vārdos. Starp tiem ir šādi: Suņa kūtī gaļu
neglabā. Suņam suņa tikums. Kas suņam asti cels, ja pats necels. Dari suņam labu! Suņam
zibens vienmēr klātu. Kā suni baro, tā suns klausa. Suņi nav rada. Divi suņi pie viena kaula
nesader. Izvēle suni no ūdens, viņš tev iekož rokā. Piktam sunim saplēsta āda. Suns, kas rej,
nekož. Kad suns cūku nerej, tad cūka rej suni. Suns suni blusina. Guļošs suns zaķi neķer.
Suns suņam uz astes nemīs. Viens suns vien ilgi nerej. Daudz suņu, maz sētas sargu...
Visos laikos saņemdama iespaidus no savas apkārtnes un tanīs meklēdama likumību un
dziļāku saturu, latviešu tauta uzglabājusi savos sakāmos vārdos liecības no dažādiem
laikmetiem. Dažos sakāmos vārdos sastopam latviešu vecu veco dievību Laimu: Laima
nepalīdz, ja pats nepalīdzas. Ne arvienu Laima smaid. Citos sakāmos vārdos Laima (laime)
tikusi no dievības par labvēlīga likteņa abstraktu jēdzienu: Smejies labāk otra laimei nekā
nelaimei. Šodien nav vakarējā laime. Arī Dievu uziet tagad pazīstamajos latviešu sakāmos
vārdos pa lielu lielai daļai kristīgā Dieva nozīmē. Tikai tāds izteiciens kā «Viss apklusa,
laikam Dievs istabā ienācis» atgādina tos laikus, kad ticēja, kā pasakās stāstīts, ka Dievs
staigā apkārt. Bet kristīgo Dievs ir tādos sakāmos vārdos: Dieva vārds mutē, lāsti sirdi. Dievs
radīja putnu spārniem, cilvēku rokām. Dievs deva saules gaisu, Dievs ir lietu dos... – Dažas
liecības uzglabājušās par senākajām latviešu ļaužu šķirām: Ko nabags nabagam prasa, – lai
prasa bajāram. Latviešu sakāmos vārdos skaidrāk saskatāmi klaušu laiki. No tiem
uzglabājušies šādi sakāmi vārdi: Ne visi vagari, kam pātaga rokā. Velns labāks nekā velna
kalps. Neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu. Iebāz roku kulē, rādi kungam pigu. Te,
kundziņ, naudiņ, te lakatiņš. Lūdz Dievu, klaus' kungu. Rudeni čuru, čuru alutiņš, bika baku
balta maize: nāk pavasars – kundziņ, dod maizītes... – Arī agrākā latviešu pagastu pašvaldība
atzīmēta kādos sakāmos vārdos: Gods, kam gods tiesas vīram brandvīns. Suņam pātaga,
tiesas vīram čarka...
Ja meklējam pēc latviešu sakāmu vārdu tikumiskā kodola, tad tur atrodam pa daĻai to
dzīves gudrību, ar ko tauta cerējusi nodrošināt savu labklājību. Visstiprākais pamats tai darbs:
Darbam sūras saknes, bet saldi augļi. Kam darbs, tam maize. Padari darbu, paliec par kungu.
Sliņķi turpretim nopeļ: Kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! Slinkums bada
vēstnesis. Izsakās arī paļāvība uz Dievu: Kā Dievs dos, tā būs. Dievs ir stiprāks kā mēs un
dara pēc sava prāta. Lai Dievs dara, kā nocerējis.

104
 Tomēr ne tik daudz tikumiskas pamācības meklējamas latviešu sakāmos vārdos, kā d z ī v
e s n o v ē r o j u m i, no piedzīvojumiem iegūtā patiesība. Tā, piem., par darbu ir arī citādi
novērojumi nekā tie, kas skubina būt darbīgam, čaklam. Saka arī: Jo dzer, jo bagāts; jo ar, jo
nabags. Darbs nav zaķis, prom neskries. Darbam gala nepanāks. Dievam laika diezgan,
saimniekam maizes ar diezgan.
No novērojumiem tad nu tiek pie l ē m u m i e m, kam praktiska nozīme vai arī kas pa
savai daļai var noskaidrot pasaules uzskatu. Derīgi mājieni ietveras sakāmos vārdos: Ne viss
der ēst, ne viss der runāt. Acs nobrīnās, rokas padara. Neskrej gaisā, iekams spārni izauguši.
Uzskati uz dzīvi izsakās sakāmos vārdos: Cilvēka mūžs raibs kā pupas zieds. Kur dzīvo, tur
maize, kur mirst, tur kaps. Kapā paliek zelta kalns, kapā nabaga tarba.
3) SAKĀMU VĀRDU IZTEIKSME. Gan sakāmos vārdos slēpjas aiz vārdu tiešās
nozīmes kāda cita, bet tie nav domāti kā uzdevumi sevišķiem uzminējumiem, līdzīgi mīklām.
Atkrīt tad tanīs nost norādījumi uz uzminamā priekšmeta iezīmēm raksturīgās skaņās,
īpatnīgi atvasinātos vārdos, ar nodomu lietotos pielīdzinājumos. Paceļoties augstākā domu
iecirknī, paturot acīs abstraktu ideju, gara koncentrācija še sasniedz augstāko pakāpi. Pie tam,
piemērojoties gadījumiem, ar ko katrs var sastapties kaut kurā vietā, tiecoties pāriet katra
mutē, tiem nepieciešama vienkāršība, saprotamība, izteiksme, ar kuru tie ieglaužas garā un
paliek atmiņā.
L a k o n i s k s ī s u m s, ko mīklās ievēro tikai zināmā mērā, sakāmos vārdos paliek par
ciešu likumu; pastāvēdami dažreiz no pāris vārdiem, tie nekad nesasniedz tos apmērus, ko
dažas mīklas. Tādi no maz vārdiem pastāvoši sakāmvārdi ir: Parāds neplīst. Meli nesāp. Zivis
sliņķi negaida. Vilku kājas baro. Velns velnu dīda. Treknam grūti celties. Rads rada velns.
Putrā maz prāta. Nelaime nenāk saukdama. Maize nav vedekla.
Izteiksmes n o a p a ļ o j u m a labā izteicēju (darbības vārdu) daudzkārt pavirza uz
beigām, tādā kārtā citus teikuma locekļus ieslēdzot starp galvenajiem: Kas ļauna necieš, tas
laba neredz. Maize ēdējam pakaļ neiet. Lēna cūka dziļu sakni rok. Kas purvā iet, tam kājas
mirkst. Suns suņam uz astes nemīs. Traks traku darbu dara. Lēnas aitas vienā kūtī sader.
Katrs savu ādu sargā.
J a u k s k a ņ a s labā sakāmos vārdos ieturēts brīvs vai arī noteikts ritums. Zināms
valodas ritums uzejams gan katrā sakāmvārdā. Piem.: Siksnu tapina, lūku atdod. Pa iebrauktu
sliedi viegli tek. Laba slava tālu neiet. Ar vienu roku nomet, ar abām nevar atrast. Nogriezts
rieciens vairs nepielīp. – Dažos sakāmvārdos ir noteikts tautas dziesmu daktilu vai trohaju
ritums: Vāru, vāru putriņu – trīs milti katlā. Sēžam kopā amata bērni: tavs tēvs burvis, mana
māte ragana. Kas dos nabagam bajāra meitu. Snaudulīte nakti maļ. Cita laba nekāro, sava
slikta nesmādē. Melnas drānas mugurā, tīri salmi vēderā.
Arī a t s k a ņ a s sakāmos vārdos lietotas; še tās sastopamas lielākā mērā nekā kaut kurā
citā burtniecības nozarē. Kas daudz zin, tas daudz min. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.
Labāk sāls un maize nekā gods un raize. Rubļu kā dubļu, naudas ne graša. Kam nav naziņ, lai
ēd ar nadziņ. Mutē medus, sirdī ledus. Miers dod maizi, dumpis raizi. Kas māk, tam nāk. Tur
turi mājas, kur labi klājas. Kas pats dums, tam ledus glums. Dieva likums, paša tikums.
Daudz latviešu sakāmu vārdu uzejami arī citās tautās. Ka daži no tiem saskan ar Zālamana
sakāmiem vārdiem, varētu būt izskaidrojams ar to, ka tā pati doma uztverta vienā un otrā
vietā, pie kam nav izslēgts Bībeles iespaids uz tautas gara darbību. Pie tādiem līdzīgiem
izteicieniem pieder Zālamana: čakla roka valdīs, slinka dos meslus; latviešu: Kas sliņķi cels
par saimnieku, āzi par dārznieku; Zālamana: Kas slinku roku strādā, top nabags; latviešu:
Slinkums bada vēstnesis. – Saskaņa ar leišu sakāmiem vārdiem izskaidrojama gan ar
radniecību, gan ar pārņēmumiem. Lautenbahs salīdzinājis 1643 leišu un 3546 latviešu
sakāmus vārdus. No tiem saskan 200 latviešu un leišu sakāmu vārdu. Kopējo sakāmu vārdu
starpā ir šādi: Ne viss ir zelts, kas spīd. Kāds darbs, tāda alga. Sveši dūmi acis negrauž.

105
Dzirdi daudz, runā maz. Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Viena bezdelīga nepadara pavasari. –
Vispār uz sakāmiem vārdiem attiecināms tas pats, kas uz pasakām un miklām: tiem
sadzenamas pēdas tālā senatnē un pa vairāk tautām. Paraugam lai izceļam domu, ka
laimīgajam daudz draugu, kas izsacīta latviešu sakāmvārdā: Pie pilnas bļodas draugu daudz.
Bībelē tā atrodama Zīraka grāmatā, grieķu literatūrā pie Menandra. Aristoteļa, romiešu
literatūrā pie Ovīdija, Cicerona, dažos vidus laiku latīņu un vācu krājumos. Tā izsacīta
dažādās variācijās; starp tām: Kam iet labi, tam daudz draugu. Bagātiem ļaudīm daudz
draugu un radu. Pie zeltupes aug draugi kā alkšņi krastā. Ja vārās pods, tad draudzība zied.
(Seiler, Das deutsche Sprichwort, 33. lp.)
Sakāmvārdiem līdzīgi sacerējumi arī turpmākajā rakstniecības attīstībā patur savu vietu.
Tos dēvē par domu graudiem, prātulām, sentencēm, epigrammām, aforismiem. Šādus
sacerējumus snieguši: Neikens, Kaudzītes Reinis, Zvārguļu Edvarts u.c.
L i t e r a t ū r a. Sakāmu vārdu krājumi: Brīvzemnieka raksti IV. Sakāmi vārdi, mīklas un
burvības vārdi. I. posms. Rīgā 1914 (1707 sak. v.); R. L. B. Zinību komisijas Rakstu krājums
VI 1890. – Par leišu un latviešu lāstiem: Lautenbaha Litauische u. lett. Verwiinschungen u.
Flüche, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft XX. Bd. I. 1905. – Par leišu u, latv. pētījumiem:
Lautenbaha raksts Zin, kom. 10. Rakstu krājumā 1895. – K. Mīlenbaha Par latviešu parunām,
Daži jautājumi par latv. valodu III, Rīgā 1902.

5. BURAMIE VĀRDI

1) Lietojums
a) Lietotāji
b) Lietojuma gadījumi
2) Vecuma pakāpes
a) Senie
b) Vēlākie
c) Jaunākie
3) Saturs un veids
Buramie vārdi atšķiras no visiem citiem burtniecības darbiem ar to, ka tie ir atsevišķu
cilvēku noslēpts piederums un netiek atklātībā lietoti. Tie tad nav uzlūkojami par tautas gara
darbiem tādā pat nozīmē kā pārējās burtniecības nozares: tie nav radušies un atklāti celti
priekšā tautas vidū, no sacerētāja tieši pārejot tautā, klausītājos; tie nav tautas garā, vairāk
tautas locekļos pārbaudīti un izveidoti, līdz tie kļūst par tautas īpatnības izteicējiem. Ar tautu
viņas visnopietnākajos brīžos kopā saauguši arī tie, un tautas gars darbojas arī tanīs. Tos
apskatot, ņemams vērā viņu lietojums, viņu vecuma pakāpes, viņu saturs un veids.
1) LIETOJUMS. Buramiem vārdiem ir sevišķi lietotāji un sevišķi lietojuma gadījumi.
a) Buramo vārdu lietotāji ir izredzēti cilvēki, kas spēj izdarīt lietas, ko citi nevar. Viņiem
klausa noslēpumaini spēki un gari, ar kuriem viņiem cieši sakari, ievērojot zināmus
noteikumus. Viņus dēvē par burvjiem un raganām. Ja šiem nosaukumiem turpmāk vienīgi
jauna nozīme, tad tāda tā varētu būt nodibinājusies zem kristīgās ticības iesaida. Tautas
senatnē viņi varēja būt noslēpumu glabātāji, brīnumu darītāji, pret ko citi izturējās ar
godbijību un pie kā griezās ārkārtējos gadījumos. Ir saprotams, ka kristīgās ticības
sludinātājiem nevarēja būt ienīstamāku pretinieku kā šie tautā par brīnumdariem uzlūkotie
senākās ticības apliecinātāji, kas visniknākā kārtā liekami novārtā, pret ko lietojami
visstingrākie līdzekļi, kas sadedzināmi uz sārta. Burvji un raganas zaudēja turpmāk arī tautas
acīs nozīmi kā laba nesēji, bet par noslēpumainu, nepārvaramu, bīstamu spēku apbalvotiem
tos uzlūkoja vienumēr arī pretēju uzskatu apliecinātāji. Šie tad nu bija buramo vārdu

106
īpašnieki un lietotāji.
Burvji un raganas izlieto jaunā nolūkā buramus vārdus, un arī citi griežas pie viņiem, ja
grib kādam kaut ko ļaunu nodarīt. Citādi no viņiem pašiem jāsargās un jālieto buramie vārdi
un citi līdzekļi, lai viņus darītu par nekaitīgiem. To raganas, spīganas jeb laumas izmanto citu
govis, slauc tās, noņem krējumu, samaitā pienu. Ir tad sevišķi piena, kreima un sviesta vārdi,
ar ko nodrošināt lopkopības ieguvumus un aizsargāties pret raganām.
Buramo vārdu lietotājus, kas ar tiem dziedina slimības, nogriež ļaunu, atnes labu, mēdz
saukt par labdariem vai arī par vārdotājiem, pūšļotājiem, svētajiem. Par savu palīdzību
labdaris ņem kādu dāvanu, ziedu ne tik daudz atmaksas dēļ, kā ar to nolūku, lai palīdzības
saņēmējs neaiznestu projām no mājas svētību un burvības spēku. Ja labdaris zieda nedabū,
tad viņš izsargās no ļaunajām sekām ar piepūšamiem vārdiem, ar tiem atņemdams palīdzības
meklētājam piešķirto labumu vai pārvērzdams to par ļaunumu.
Savus burvības vārdus viņu īpašnieks tura no visiem noslēptus. Ja kāds tos dabū zināt, tad
tie zaudē savu spēku. Kad burvības spēku īpašnieks mana, ka tuvojas nāve, viņš cenšas tos
atdot citam, kādam tam cilvēkam. Uz to cenšas īpaši tie, kam sakars ar kādiem ļauniem
gariem: burvji, raganas. Ja viņi nedabū savu slepeno mākslu atdot citiem, tad viņi mirst
briesmīgās mokās.
b) Buramo vārdu lietojuma gadījumi ir visnopietnākie dzīvē. Kur cilvēkam pietrūkst
padoma, kur viņš nezina, kā līdzēties, tur viņš gaida glābiņa no noslēpumainām varām.
Lielāka daļa buramo vārdu attiecas uz dažādām s l i m ī b ā m. Pūšļotāji, vārdotāji bija
agrāk laucinieku ārsti, pie kā tie griezās visās kaitēs. Vārdotājs šādos gadījumos mēdza
paņemt trauku ar ūdeni, degvīnu vai citu slimniekam nodomātu šķidrumu, nogāja savrup un
to apvārdoja, turēdams kreisajā rokā trauku un labajā kādu kauliņu vai nazi, ar ko vilka,
zināmus vārdus runājot, pār šķidrumu trīsreiz krustu. Vārdošana varēja notikt arī citādā veidā,
dažreiz slimo vietu appūšot vai apspļaudot. – Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu
sāpēm, kāsu, spiedēju, pakrūti, caureju, sarkano guļu, galvas sāpēm, zobu, ausu, acu sāpēm,
pampumu, tūsku, augoņiem, asins sērgu, drudzi, krampjiem. Visvairāk pūšamo vārdu ir pret r
o z i. Tautā valdīja ticība, ka tikai vārdotāji un ne mācīti ārsti šo slimību var izdziedināt.
Tautā pazīst trejdeviņas rozes. Šie buramie vārdi ar to interesanti, ka tanīs lieto rozes vārdu
gan zināmās puķes, gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm.
Daudzos no tiem ir leģendiski vilcieni par Jēzu Kristu. Piem.:
Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda, otra sadega,
trešā aizgāja, – tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm, stilba, rokas,
kājas, galvas, krūtīm jeb pie citiem locekļiem. Tā visām rozēm: baltai, sarkanai, melnai, zilai,
zaļai, dzeltenai; tā ūdens, čūskas, kaulu, lapu rozēm, un kā viņas arī nesauktu, – būs noiet un
neatgriezties.
Vēl ir daudz vārdu pret zirgu slimībām: vīvelēm un liesu.
Liela nozīme priekš cilvēka veselības ir sevišķai miesas daļai cilvēkā, m ā t e i, ko
domājās kā cietu miesas gabalu dūres lielumā netālu no mugurkaula. Ja māte iziet no savas
vietas vai top nemierīga, tad cilvēks saslimst. Ir tad mātes vārdi viņas apmierināšanai,
noguldīšanai:
Memmiņa, mīļā zelta memmiņa, sēdies zelta krēsliņā – mīksta kā liepiņa, salda kā
medutiņš – asins vidū, jūrā dzelzu stabs. Ciets mans vidutiņš kā dzelzs.
Burvis u z l ū k o s l i m ī b u p a r d z ī v u b ū t i, pār kuru viņš ieguvis varu ar saviem
vārdiem. Viņš var tai pavēlēt, to iznīcināt, tai norādīt vietu, kurp lai iet. Viņš saka uz rozi:
Izdilsti kā vecs mēness, sakalsti kā purva niedre, izdēdi kā vecs mironis, kā linu pīslis, kā
dūmi gaisā, kā migla un kā rīta rasa vējā. Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet, palaikam
nosakot, uz kurieni. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi, tādā lai aiziet. Trakumam pavēl,
lai tas skrej ārā; ja tas neklausīs, sauks Pērkonu, kas viņu gremdēs zemē deviņas asis.

107
Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. Roze pazūd dziļā purvu ellē, kur neviens
neiet iekšā. Uz drudzi saka: Izej, tu gļēvais drudzi, pie lielas upes tilta, paskaties lejas pusē:
upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem, – tur tu skaties, tur paliec.
Slimību daudzkārt noraida uz jūru. Uz trumu saka: Mūc uz jūru, rocies jūras smiltīs, – tur
tava vieta, tur tu guli. Katras tautas buramos vārdos mēdz būt savas noraidāmās vietas
saskaņā ar viņas apkārtējo dabu: Alpu iedzīvotājiem tās ir augstākās kalnu galotnes, somiem
neapdzīvotie, neaprobežojamie klajumi, Laplandes nepārejamie tīreļi, latviešiem purvi un
jūra.
Burvības vārdi vērsti ne vien pret slimībām, bet arī p r e t c i t i e m ļ a u n u m i e m. Kā
tādi minami: viesulis, pērkons, vilki, peles un žurkas, kukaiņi, mēris, skauģi, lietuvēns. Plaša
ir z a l k š u u n č ū s k u v ā r d u nodaļa. Šo kustoni še nosauc dažādi: par brūti, par mazu
mazu vīriņu, kūli, kūlainīti, negoda tēvu, godīgu lielmāti, bezzobi, gan arī tiešā vārdā. Piem.:
Kūlaš, kūlaš! Kur tu teci? Tev pieder meži, mums Māras zemīte. Tev būs kaunēties no
cilvēka pakrēsla, no lopa pakrēšļa bīties! Cik pie debesīm zvaigžņu un jūrā smilkšu, tik daudz
tev grēku.
Vēsturiska nozīme k u n g u u n t i e s a s v ā r d i e m. Tos runāja, pie kunga vai tiesas
ejot, lai kunga prāts ir mīksts kā vilna, kā slotas lapa, kā liepu lapa, lai sakrīt kunga dusmas
kā upē ledus, lai ienaidnieks paliek tiesas priekšā mēms kā akmens. Tad tāds piemērs:
Kad vecos laikos divi tiesājās, tad bija zināma dziesmiņa, kuru trauca katrs ātrāk
nodziedāt; kam tas izdevās, tas pārspēja:
Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas;Es apģērbu dzelža svīti, tēraudiņa
kažociņu.Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties, Lieli kungi, mazi kungi pa malām
noglūnēja;Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām.
Lai nocietinātos pret pērienu, lietoja šādus vārdus:
Ai jūs, manas mīļās miesas, pārvēršaties pakulās:Lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodaļā.
Ar zināmiem vārdiem apturēja uguni, piesēja zagli, noturēja zirgu. Ne tikai gadījumos, kad
kas ļauns novēršams, dažreiz arī, l a i k a u t k o l a b u i e g ū t u, lietoja burvības vārdus.
Bija zināmi vārdojumi, lai dabūtu vīru, lai iedotos bites, avis, govis, lai lopam būtu daudz
pircēju, lai stabule maucas, lai sadabūtu medījumu, lai sējums izdodas, lai saulīte spīd. Pēdējā
gadījumā lietojamie burvības vārdi šādi:
Atspīd, saulīte! Atspīd, saulīte! Velc baltu kreklu mugurā, met melnu kreklu jūriņā, – gan
jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm.
2) VECUMA PAKĀPES. Latviešu buramo vārdu krājējs un sakopotājs Fr. Brīvzemnieks
pastāsta, ka viņam par šādiem vārdiem nākuši rokā izvilkumi no Bībeles un kristīgu lūgumi;
dažus tādus vārdiskus aizņēmumus no dziesmu grāmatas un psalmiem viņš nemaz nav
uzņēmis savā krājumā. No otras puses, viņš liecina, ka tauta vecākos, no kristīgām grāmatām
nepārņemtos pūšamos vārdus cienī vairāk, vērtē augstāk. Ievērojot buramo jeb pūšamo vārdu
sevišķo nozīmi, šāda pretēja nostāšanās pret tiem saprotama. Ja no svarīgos, nopietnos
gadījumos lietojamiem vārdiem sagaida brīnišķīgus panākumus, tad tiem jābūt neparastiem,
ārkārtējiem, noslēpumainiem. Par tādiem nevar uzskatīt visiem pieejamus, pazīstamās
grāmatās atrodamus, visur lietotus lūgumus. Bet pie tam šiem vārdiem jāatbalstās uz stipru,
nešaubāmu ticību par viņu brīnumspēku pašā viņu lietotājā, un ticību, ka viņam palīdzēs,
prasa arī no tā, pie kā tos lieto. Šāda ticība var būt ne tikai uz būtēm un lietām, kuras tura par
patiesām. Ja par tām sāk šaubīties, zūd ticība uz tām un viņu spēku; līdz ar to arī vārdi, kur
tās piesauktas, zaudē savu nozīmi. Kristīgas mācības iespaids ar laiku satricināja latviešiem
ticību uz viņu senējiem dieviem. Tiklīdz tas bija noticis, nevarēja tos vairs piesaukt
gadījumos, kur gaidīja palīdzību no viņiem. Arvienu vairāk noslēpumaina spēka iemantoja
kristīgā mācībā minētās būtes (Jēzus, Marija u.c.) . Redzams tad uzglabātajos latviešu
buramos vārdos, ka tie atbalstās uz ticību kristīgā mācībām minētām būtēm, sevišķi tanī viņu

108
veidā, kāds tas atrodams katoļu baznīcā. Klāt še nāk elementi no latviešu agrākās ticības.
Dažos buramos vārdos šie pēdējie ir noteicoši. Turpretim citos pilnīgi pārejam kristīgas
ticības pasaulē. Še pēc vecuma pakāpēm atzīmējas senie, vēlākie un jaunākie burvības vārdi.
a) Seno latviešu buramo vārdu starpā sastopami daži, kas uzejami daudz tautās un ļoti tālā
senatnē. Pie tiem pieder līmējuma jeb griežamie vārdi: Pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie
kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas bu, bu, bu, bu. Līdzīgi vārdi atrodami pie šumeriešiem (ap 2500
gadus priekš Kristus), pie senindiešiem (vairāk simtu gadu pr. Kr.), pie senvāciem.
Minētie burvības vārdi pieder pie visvecākiem vācu rakstu pieminekļiem, pie tā
saucamiem Merzeburgas burvības pantiem (Merseburger Zauberspruche). Tie uzrakstīti
desmitā gadu simteni pēc Kristus un ir vienīgie senvācu dzejas paraugi, kuros nav nomanāms
kristīgās ticības iespaids. Līmējumu vārdu ievadā minētas ģermāņu dievības. Balders un
Vodans jāj pa mežu. Baldera kumeļš izmežģī kāju. To apvārdo Frija, Vodans u.c.: Kauls pie
kaula, asinis pie asins, loceklis pie locekļa, it kā tie būtu salīmēti. Raksturīgi, ka no pieciem
Brīvzemnieka krājumā uzzīmētiem šo burvības vārdu latviskiem variantiem tikai vienam
parastais kristīgais piegalinājums (Dievs Tēvs utt.).
Senie latviešu buramie vārdi pazīstami īpaši no tautas dziesmām tuvās domu pasaules un
izteiksmes. Brīvzemnieks atrod: jo vairāk kādam buramam vārdam kristīga piemaisījuma, jo
tas nesakarīgāks, neskaidrāks, nesaprotamāks. Senās dievības arī še reti sastopamas, un, kur
tās minētas, tur tās palaikam stāv vai nu kopā ar kristīgiem jēdzieniem, vai ar citiem
norādījumiem uz kristīgas ticības laikiem. Vispār sakāms, ka latviešu tagad pieejamos
burvības vārdos nav daudz tādu, kas savā tagadējā veidā būtu uzlūkojami par tiešiem
pārņēmumiem no senējiem pagānu laikiem. Kādos retos minētas senās latviešu dievības,
tomēr blakām atzīmēti vēlāku laiku apstākļi. Kādi piena vārdi beidzas šādi: «Nu Dēkla,
Laima sēd kaktā, kupā mans pieniņš, kreimiņš kupata kupā. Dzen, Pērkona lode, zibenē tos
ļaunos garus no maniem lopiem nost! Iekš tā vārda...» Še senākās dievības Dēkla, Laima,
Pērkons. Bet, neievērojot pēdējos vārdus, lielum lielās daļas buramo vārdu noslēgumu ar
trīsvienības piesaukumu, šie vārdi sākas: «Nāk mans pieniņš no Liepājas... no Jelgavas... no
Rīgas...» Tātad minētās vietas, kādas senie latvieši nepazina. Kādi naktspamašu vārdi sākas:
«Jodu māte, Jodu tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem, melniem zirgiem...» Jods, senais
latviešu dievs, brauc baznīcā, kas nodomāta kristīgiem dievkalpojumiem. Zalkša vārdi: «Zil'
Māriņ', Dēkl', Laimīt, nāc mājā!» ir, bez šaubām, veci, kā uz to norāda arī tautas dziesmu
ritums, bet arī še ir blakām pagānu dievībām kristīgā Māriņa.
Skaidrāki no senākiem laikiem varētu būt uzglabājušies daži vārdi, kuros nav minētas
nekādas dievības. Še, veco dievību nozīmei zūdot, nebija nekāda iemesla kaut ko grozīt
tāpēc, ka šo dievību še nemaz nebija: dzeja savu vērtību nezaudēja un neprasīja pēc citas
izteiksmes. Pie tādiem pieder čūsku vārdi:
Es nociršu melnu tārpu ar zaļaju zobentiņ;Es uzkāpu kalniņā zobentiņu balināt.
Tādi pat daži uguns vārdi:
Kuries, mana uguntiņa, ledus kalnu starpiņā!Div' akmeņus apkārt liku, divi ledus
gabaliņus.Neaun kājiņas, necel spārniņus.Dzisa, dzisa, dega, dega akmens jūras dibenāSalmu
jumts, mālu miņa.
Veca bāba kalnā kāpa, oša pīpi pīpēdama;Melni kraukļi ogles dzēsa, vārpa plēšas
kustināja.
b) Vēlākie buramie vārdi uzrāda skaidras katoļu ticības iezīmes, vietām ar nekristīgu
jēdzienu piejaukumiem. Kad latviešu vidū jau luteriskā ticība bija iesakņojusies, viņi tomēr ir
turpmāk uzticēja katoļu ticībai vairāk spējas brīnumu darīt nekā luteriskajai ticībai un griezās
nereti pie katoļu mācītājiem, lai caur tiem atriebtos par kādiem apvainojumiem vai
zaudējumiem. Ar katoļu uzskatiem tad arī paliek saskaņā lielum lielā daļa burvības vārdu.
Daži jaukti burvības vārdi jau atzīmēti. Še minami īpaši tie, kuros kristīgie jēdzieni

109
pārsvarā. Raksturīgi sekošie piena vārdi:
Mīļā Māra, mīļā Māra! Govu Laima, govu Laima! Nāc no Rīgas uz Ventspili, no
Ventspiles uz Vāczemi, no Vāczemes atpakaļ, pāri pār jūru. Sudraba vālītes papriekšu, mīļā
Māra pakaļ iet, slaucene uz rokas. Balts sunītis ar dzeltenu galviņu un dzeltenām kājiņām
ietek laidarā; vistiņa tek laidarā ar deviņiem cālīšiem. Mīļā Māra pakaļ iet – deviņas
slaucenes, deviņas upītes, deviņas strautiņas, deviņas ieteciņas iekš laidara – piens kā akna,
sviests kā māli. Svēts Jānis, svēts Pēteris saslēdz jaunām raganām rokas un aizslēdz acis, lai
neredz tā kristīta cilvēka lopiņu.
Daudzkārt piesauc Mariju, Māru, Māriņu, vietām kopā ar Laimu, bet vairāk savrup,
pieliekot klāt «svētā», «mīļā». Dažās vietās tā dēvēta par Dieva māti, tā dzemdēšanas vārdos:
Mīļā Māriņa, nāc palīgā, tu zelta Dieva māte... Vai dzirkstes vārdos: Tā svētā Māra, Dieva
māte, pavēl, ka akmens nosūnojis, novervelējies paliek iekš vietas... Vārdi pret vēja bultu
sākas: Glorija, Marija, kas tu par asins jūru, un pa deviņām jūrām cauri gājuse! Marijas vārds
še lietots citādi, katoliskāki nekā tautas dziesmās.
Vairāk zalkšu jeb čūsku vārdos minēta Māras zeme: Tev pieder purvi meži, mums tā
Māras zeme. Kāds šo vārdu variants ir: Tev pieder puri, meži, man tā platā tēvuzeme. Māras
zeme tātad Latvija.
Nereti parādas buramie vārdi attēlojuma veidā no Jēzus dzīves. Tās ir mazas leģendas. Šis
sacerējumu veids še uzejams skaidrāks nekā citur latviešu burtniecībā. Ir tādi čūsku vārdi:
Čūska kodusi, mūsu Kungs Kristus runājis: Čūska, tev būs mierā stāvēt kā tas ūdens iekš
Jordanes. Čūskas un odzes, paliekat iekš meža!
Kad Jēzus strīdējās ar tiem jūdiem, tad Marija sacīja: Noņem viņiem no galvas to spēku!
Jēzus atbildēja un sacīja: Es negribu, lai paliek.
c) Jaunākie buramie vārdi maz atšķiras no kristīgiem dievlūgumiem. Neskaidrības tīšu
pielaistas, lai vārdi būtu noslēpumaināki. Senie dievi netiek minēti; dabas dievības tikušas par
dabas spēkiem, kas stāv Dieva vadīšanā. Pie latviešu burtniecības tie tikai tanī ziņā
pieskaitāmi, ka tos lieto blakām vārdiem, kas tautā glabājušies un veidojušies. Blakām
dažiem seniem un veciem uguns vārdiem uzejami arī šādi:
Ak Kungs, kas tu varēji tos trīs dzisināt, kas ceplī sēdēja, tad tu vari to uguns liesmu
izdzēst: apžēlojies, ak Kungs, par tiem ļaudīm. Āmen, āmen, āmen! Tu pērkonu gaisā pats
stādījis un tu viņam ceļu spriedis, kur viņam jāiet. Augstās debess svētais Dievs, sargi un glāb
visus cilvēkus! Āmen, āmen, āmen!
Starp rožu vārdiem uzejami (Zin. kom. XII kr.) izvilkumi no Rokas grāmatas (Agendas)
luterāņu mācītājiem (no kristību formulāra):
... nem to krusta zīmi pie tavas pieres un pie tavas krūts± ± par zīmi, ka tu caur to krustā
sisto Kristu esi atpestīts...
3) SATURS UN VEIDS. Buramie vārdi ir pēc sava satura un veida nosaistīti ar savu
nolūku: viņus lietojot, jāņem vērā sasniedzamais mērķis un līdzekļi, kā to sasniegt.
Par s a s n i e d z a m o m ē r ķ i mēdz būt – novērst kādu kaiti vai iegūt kādu labumu.
Vārdotāji tad nu nevar paturēt acīs neko citu kā tikai līdzēt cilvēkam, kas pie viņiem griežas.
Še nevar skatīties uz daiļumu, fantāzijas ierosinājumu, noskaņotu vārdu izlasi. Nav arī
neviena, kas sacītos vārdus klausās. Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu,
ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to, kā lai
sasniegtu cerētos panākumus.
Kādi l ī d z e k ļ i uz to lietojami, tas vārdotājam jāzina. Tomēr viņa patvaļīgā izvēlē tie
nestāv: viņš tos gatavus saņēmis un tādi viņam tie jālieto. Arī pats viņu sacerētājs stipri
saistīts savā saceres procesā. Viņam jāuzmin un nešaubīgi uz to jālūkojas, kā lai izaicinātu un
pielabinātu tos spēkus, no kā palīdzība gaidāma. Tie mēdz būt noslēpumaini; tādi pat tad arī

110
lietojamie izaicināmie līdzekļi.
Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla, kas pie citiem
burtniecības darbiem. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas, ka šie vārdi pieder
atsevišķiem cilvēkiem, kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā
grozīt; ja to dara, tie var zaudēt savu burvības spēku.
N o s l ē p u m a i n ī b a, n e s a pr o t a m ī b a še tad nu viena no galvenajām pazīmēm.
Tā iet reizēm tik tālu, ka lieto vietām pilnīgi svešus, nesaprotamus, noslēpumaini skanošus
vārdus. Tā, piem., ir drudža vārdi: a b r a k a d a b r a, kurus uzrakstot atlaiž katrā turpmākā
rindā no labās puses vienu burtu nost, līdz vienpadsmitā rindā paliek tikai burts a. Šos vārdus
jau ap 200. g. pēc Kristus kāds romiešu rakstnieks (Quintus Serenus Samonicus) ieteic pret
drudzi. Ļoti veca un tālu izplatīta ir arī tā sauktā Satora formula. Brīvzemnieka krājumā tā
atzīmēta kā līdzeklis pret trakumu; citur tā lietota pret apdedzinājumiem un ievainojumiem.
Šī formula tā sastādīta, ka, to visādi lasot – no kreisās, no labās puses, no augšas, no apakšas,
– iznāk tie paši vārdi:
SATORAREPOTENETOPERAROTAS
Līdzīga sekoša formula (arī pret trakumu) :
AMORMILOOLIMROMA
Šīs formulas pastāv vienīgi no svešiem vārdiem. Citām burvībām ir stipri svešu vārdu
piemaisījumi. Kādi vārdi pret galvas sāpēm tā sākas:
Tās atslēgas Zālamans atsauca un apzvērēja tev caur tiem svētiem vārdiem; apzvērēja tev
ar visiem gariem un svētākajiem vārdiem: Panru, Tev, Mathron. Es apzvēru tev caur Jēzu
Kristu, Elgiar, Ceiriam, Amobu, Bnev, Mathon, Joinis, Zena o Evis, Teiam, Main, Abens,
Zondoin...
Starp čūsku vārdiem uzejami šādi:
Es gāju pa vienu dambi, satika mani viena Ardirr, viena čūska...
Ja buramos vārdos arī nav pilnīgi nesaprotamu vārdu, tad kaut kas noslēpumains tur
vienumēr: apraksta kādu savādu notikumu, norāda uz kādu darbību, min dažādus priekšmetus
neparastā sakarā, piesauc kādus garus vai dievus utt. Tur nostāsti par Jēzu (sevišķi rožu
vārdos), kas top par leģendām; tur Māra, Dieva māte, kas ar Jēzu runā, kas citā reizē brauc pa
Daugavu vai pa jūru ar zelta karīti; tur trīs jumpravas, kas iet pa sētsvidu; tur sātans, kam
pieder purvi un meži; tur balta vista melnu cekulu, kas ieskrien zaļā mežā, paliek pie sausa
koka; tur rakstīts kaķis, rakstīts zaķis, rakstīts Māras ūdentiņš; tur trejdeviņi avoti, trejdeviņi
jūras krasti.
Viss buramos vārdos sacītais iekārtots tā, lai tam būtu neatvairāms i e d v e s m a s spēks.
Lai to pavairotu, sastopami bieži atkārtojumi. Tie attiecas uz dažiem atsevišķiem vārdiem
(Dur, dur, dur, nodur), uz dažiem teicieniem, uz visu pantu. Tā koduma vārdiem piemetināts,
ka tie jāskaita deviņas reizes un katru reizi skaitot jāmet krusts.
Katru buramo vārdu pantu mēdz nobeigt ar parastajiem kristīgo dievlūgumu noslēgumiem:
vai ar āmen, vienreizēju vai vairākkārtēju, vai ar: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva, tā Dēla un tā
sv. Gara. Tas ir viens no pierādījumiem, ka tagad mums pazīstamie latviešu buramie vārdi
pārgājuši kristīgas ticības apjomā un šī lielā mērā nosaka viņu izlasi un veidu. No senējiem
elementiem varēja uzglabāties tie, kas nestāvēja asā pretrunā pret kristīgiem jēdzieniem.
Buramo vārdu v a l o d a tad palaikam nav nekāda īpatnīgi latviska. Tiešie pārņēmumi no
dievvārdu grāmatām uzrāda tās pašas nelatviskās formas, kādas tur, tā pieminētajos
noslēguma vārdos: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva... Šo grāmatu nelatviskais iespaids nomanāms
arī citur. Kādi pret galvas sāpēm sacīti vārdi sākas: Tās atslēgas Zālamana es atslēdzu un
apzvērēju tev... Kādi rožu vārdi ir šādi: Augstu ir tās debesis, sarkans tas vērsis, gaužām
auksta tā miroņa roka. Es vārdoju un runāju pret rozi un auksto brantu...

111
 Tīra un īpatnīga valoda uzglabājusies dažos senējos vārdos, īpaši tanīs, kur tautas dziesmu
pantmērs tos izsargājis puslīdz nepārgrozītu. Tomēr arī še nereti uzejami bojājumi. Ņemsim
paraugam vārdus, kā karā nevar nošaut:
Dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.Manas miesas, mani kauli, tinatiesi
pakulās.Nelienat neviena lode(?), ne tērauda zobentiņš.Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī;
No akmeņa taukus ņēmu – smērē savu augumiņ.Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām,
Dzelzu slotu sutināju,Lai pērāsi tas puisītis, kam tērauda kažocīts.Man kažoka nav,Man
kažoka nav,Man kažoka nav.
Buramos vārdos parādās arī r a k s t s tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. Dažos
gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem, ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi.
Trakam sunim jāiedod ar sviestmaizi zināmi uz papīra uzrakstīti vārdi; kad kādam tek no
deguna vai kādas brūces asinis, tad zināmi burti jāuzraksta uz papīra un jāapsien ap vainu;
dažus rožu vārdus raksta ar sarkanu krītu uz zila papīra un liek rozei virsū. Šie raksti gan visi
ir vai nu atsevišķi burti un skaitļi, vai nelatviski, sveši vārdi. Še raksts vēl ir latvietim kaut
kas noslēpumains, burvīgs.
Vēlāk tautā uzejamas arī r a k s t ī t a s b u r v ī b u g r ā m a t a s. Tāpēc ka burvības vārdi
paturami galvā vienam vienīgam, kas nevar atbalstīties uz citu atmiņu, rakstu šo izlieto agrāk
nekā citos gara darbos. Rakstītos buramos vārdus turēja tāpat noslēptus kā nerakstītos. Ja
kāds tos dabūju lasīt, varēja celties šaubas par viņu spēku. Rakstīto burvības vārdu īpašnieks
atdeva mirdams cieši glabāto grāmatu kādam no saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kam viņš
bija iepriekš iemācījis rakstu lasīt. Par spēcīgākiem tomēr turēja vienīgi atmiņā glabātos
vārdus.
Še pieskaitāmas arī grāmatas, kas tieši rakstītas un kā tādas izplatītas tautā. Tās ir s v ē t ā
s g r ā m a t a s. Arī tās izsargā un izglābj no ļaunumiem un piešķir labumus. Pie viņu
lietošanas noteikumiem pieder taisni tas, ka tās māju no mājas nesamas, vienam no otra
norakstāmas un lāsti izsacīti pret tiem, kas grāmatu nevienam nerāda un nedod. Viss saturs
ņemts no kristīgām tradīcijām, kam nav nekāda sakara ar latviešu senējiem ticējumiem. Še
sastopama latviešiem agrāk sveša pasaule, kas sākusi laist saknes latviešu garā. Esam uz
robežas starp burtniecību un grāmatniecību, starp tradicionāli latvisko un kristīgo pasauli.
Svētās grāmatas ir dažādas. Tomēr dažādības izskaidrojamas (kā to uzrāda Dr. J. Alksnis,
Zin. kom. XII Rakstu krājumā) pa lielai dajai ar sabojājumiem, grāmatas vairākkārt citu no
citas norakstot. Tās salīdzinot, nomanāms, ka tām par pamatu viens pirmteksts.
Svētā grāmata jeb Gendija vispirms uzrāda nelaimīgās dienas gadā. To pavisam 42–45. No
tām, visnelaimīgākās 7: 3. marts (kad Pestītājs pārdots), 1. aprīlis (Jūda piedzimis), 1.
augusts, 17. augusts, 15. septembris, 30, septembris, 1. decembris. – Grāmatā minēti šādi
priekšraksti un tikumiski prasījumi: stingri vēlīt svētdienu, iet baznīcā, lūgt Dievu, negriezt
matus, nekulties ar lepnību, nabagiem dot maizi, nezvērēt pie Dieva vārda, nekrāt zeltu un
sudrabu, nedzīties pēc miesas kārībām, otru nenokaut ne rokām, ne darbiem, godāt tēvu un
māti, nedot viltīgu liecību. Ja to neievēros, nāks sods. «Es iešu ar savu kungu no vienas
pilsētas uz otru, un tad meita celsies pret māti, brālis pret brāli, māsa pret māsu un viena
pilsēta pret otru.» – kas grāmatu noraksta, dod norakstīt un izplata, tam tiks piedoti visi grēki.
Kam grāmata mājās vai kas to pie sevis nēsā, tam pērkona laikā nenotiks nekas jauns, tas
izglābsies no ūdens un uguns, tam nevar kaitēt nekādi pielādēti rīki; grāmata sargā no
zagļiem un slepkavām, un ar to var pārspēt visas grūtības. Grāmatā uzzīmēti arī vārdi, ar ko
asus ieročus darīt nekaitīgus, ar ko apturēt no deguna tekošas asinis. – Dažās grāmatās sacīts
par 12 Izraēļa ciltīm, kādu jaunumu tās darījušas Jēzum un kādu sodu par to saņem.
Grāmata, pēc viena uzzīmējuma, sūtīta ar eņģeli Miķeli no debesīm pagāniem iekš Ostai
jeb Olsteines treju ķēniņu dienā 1702. g. un iespiesta 1704. g. zelta burtiem. Miķeļa baznīcā
(iekš Ostai) tā lidinājās kā balodis un no daža, kas pēc tās sniedzās, tā sargājās, bet pie daža tā

112
spiedās klāt un atvērās vajā. Tur lasāms: Jums būs ticēt, ka es šo grāmatu ar savu dievišķu
roku esmu rakstījis. – Pēc cita uzzīmējuma, grāmata atrasta 185. g. uz Pestītāja kapa. Kad
ķeizars Kārlis ieņēmis franču zemi, tad viņam tā dāvināta, un, kad viņš tur nonācis, tad viņš
to licis zelta burtiem iespiest. Grāmatas vārdi nostādīti blakus tēvreizei un Kristus ciešanas un
miršanas stāstiem. Kas tos tura, klausa un skaita, tas nemirs sliktā nāvē.
Literatūra. Buramo vārdu krājumi: Treilanda–Brīvzemnieka, 1881 (717 buramie vārdi ar
norādījumiem par burvībām): Dr. J. Alksnis, Materialien zur lett. Volksmedizin
(Separatabdruck aus: Historische Studien aus dem Pharmokol. Inst. d. Univ. Dorpat), Halle
1894.; R. L. P. Zinību komisijas Rakstu krājums XII, Jelg. 1898; Dr. J. Alkšņa sastādīti
Tautas medicīniski materiāli, starp tiem buramie vārdi, svētās grāmatas jeb Gendijas
iespiedums; Jelg. Latv. b. Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums II, Jelgavā, 1893 (daži
pūšamie vārdi). – Par burv. vārdiem: Nik. Busch, Heilsegen in den Ostseeprovinzen, Rig.
Zeitung 1910; Brummer, Ueber die Verbannungsorte der finnischen Zauberlieder,
Helsingfers, 1909 (ievēroti arī citu tautu, starp tiem latviešu, burvības vārdi).

6. TICĒJUMI

1) Burvības, māņi, gari

a) Kustoņi
b) Stādi
c) Dvēsele
2) Dievības
a) Debesu dievības
b) Likteņa dievības
3) Dievs
a) Kā gaismas dievs
b) Kā personiska būte
c) Kā tikumiska būte
4) Svinējumi
a) Svētki
b) Svētnīcas
c) Svētnieki
Latviešu ticējumos, no kā izlasāms latviešu burtniecībā ietvertais pasaules uzskats,
uzejamas vairāk klātnes, kas pieder vairāk attīstības laikmetiem. Daži no tiem sakņojas
indoeiropiešu pirmtautā, citi radušies zem kristīgas ticības iespaida vai tieši no tās pārņemti;
daži saistās pirmatnīgā veidā ar apkārtējiem priekšmetiem, citiem ir par saturu patstāvīgi tēli;
daži aptver parādības, kas vēl pavisam nenoteiktas, izplūdušas, citi uzrāda jau diezgan
apjaušamas, noveidotas būtes. Par pilnīgi nokārtotu latviešu mitoloģiju nevar būt runa. Var
uzrādīt tikai dažādus latviešu ticējumus, kas nodalāmi zināmās grupās un attīstības klasēs.
1) BURVĪBAS, MĀŅI, GARI. Pirmatnējs cilvēks neatšķīra sevi no apkārtējās dabas. Sev
līdzīgas būtes viņš redzēja kustoņos, stādos, debess spīdekļos, mākoņos, arī klintīs, kalnos,
avotos. Tām bija dvēsele un cilvēkam līdzīgas īpašības; tām piemita burvīgi spēki, kas
iedvesa pa reizei bijību, bailes, pa reizei uzticību, paļāvību; tās varēja lemt par cilvēka likteni,
par viņa laimi un nelaimi.
a) Sevišķi tuvu cilvēkam stāvēja kustoņi. Redzamu vietu zvēru starpā ieņem l ā c i s. Viņš
ir gudrs un ļoti spēcīgs. No viņa bīstas jaunie gari. Lai tos izdzītu, lāci ved kūtī un citās
telpās. Lācis ir par tēvu latviešu teiku varonim Lāčplēsim (Lāčadēlam). Lācim allaž nostājas
blakus v i l k s. Viņu nav radījis Dievs, bet Velns, tomēr viņš Velnu vajā. Senāk viņš neesot

113
bijis plēsīgs, bet gājis ganos; saimniece viņam kukuļa vietā iemetusi karstu akmeni mutē; no
tā laika viņš varot ēst, ko Dievs viņam novēlot. Vilkam draudzīgi sakari ar l a p s u. Tā ir liela
gudriniece. Mācēdama visas gudrības, viņa gribējusi iemācīties arī laisties pa gaisu; tomēr
mētelis, kas viņu mācījis, palaidis par ātru viņu vaļā, tā ka viņa kritusi uz celmu un no tam
dabūjusi atšautu asti. No citiem meža kustoņiem allaž min kopā zaķi un vāveri. Z a ķ i, ko
dēvē par Dieva zirgu, Dievs ar viltu izmainījis pret Velna zirgu. V ā v e r e pieder pie
(auniem kustoņiem. Tā nes uz jumta degošas ogles un nodedzina mājas. No citiem kustoņiem
tautas tradīcijās vēl minēti: k u r m i s, kam nolemts dzīvot apakš zemes, tāpēc ka (līdz ar
čūsku) nav nācis palīgā ceļus taisīt, s e s k s, alus darinātājs un dzērājs, p e l e, miega
valdniece, bērniem miega nesēja, u.c.
M ā j u l o p i agrāk dzīvojuši mežā un tikai vēlāk, vilkam tos vajājot, gājuši glābties pie
cilvēkiem. Z i r g s tāpēc nosodīts uz nemitīgu darbu, ka viņš, aizbildinādamies ar nevaru,
liedzies nest Dievu pār upi. G o v i s bijušas agrāk visas melnas, nešķeltiem nagiem un bez
ragiem un piederējušas Velnam. Dievs, uztaisīdams kūtis un uzlaizdams govīm mušas un
dundurus, tās pārdabūjis pie sevis; lai Veltīs tās nevarētu pierādīt par savām, Dievs tās
nokrāsojis dažādās krāsās, pāršķēlis tām nagus un iedzinis pierē vadžus. A i t a ir Dieva
kustonis. Velns redzējis Dievu to cērpam, pārgājis mājās un sācis cirpt savu cūku, tāpēc tai
palicis mazums saru uz muguras. S u n s un k a ķ i s dzīvo ienaidā. Tam par iemeslu tas, ka
kaķis, kam agrāk bijis jāiet ganos, nozadzis suņa brīvgrāmatu.
No putniem pie māju kustoņiem pieder g a i l i s, gaismas sludinātājs, saules simbols. No
citiem putniem liela nozīme d z e g u z e i. Tā dzimusi no meitas, ko apprecējis zalktis vai
Velns, vai arī cēlusies no nelaimīgas mātes meitas. Viņa liela pareģe, var noteikt gadus, cik
ilgi dzīvot vēl pie māmiņas, vai pavisam. Kā pareģe viņai stājas blakus z ī l e. Tā nes ziņu,
kad meitai jāj precinieki, kad brālim jāiet karā. Ļoti iemīlēts putns l a k s t ī g a l a, kas
cēlusies no kalpinātās un sistās pameitas, kura lūgusi Dievu, lai viņu pārvērš par putniņu.
Viņa zīlē sējas laiku, palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Puišu lomu tēlo c ī r u l i s, kas dara
alu, dzer, dzied, kaitina c i e l a v u.
No pārējiem dzīvniekiem ievērojama č ū s k a, par ko dažkārt tiek cilvēka dvēsele. Viņa
ļauns kustonis, Velna radīts; kas viņu nosit, tam tiek piedoti septiņi grēki. Čūskai savs ķēniņš,
galvā zelta vainagu, kuru iemantojot tiek bagāts un gudrs. Pretim čūskai ir z a l k t i s, labs
kustonis, govju sargs un labdaris, kuru nav brīv sist.
b) Arī stādi bija senējiem latviešiem dzīvas būtes. Tiem ir dvēsele, kura turp dažkārt
pārgājusi no cilvēkiem. Koki senāk runājuši. Tie sajūt arī sāpes, sevišķi kad tos griež zināmās
dienās (krusta dienā) vai arī kad tos zaļus vai visām lapām met ugunī. Augstā cieņā stāv ozols
un liepa. O z o l s ir ar savu stiprumu, pastāvību, nelokāmību vīrieša ietēls. Puisēniem kāra
šūpuli ozola līkstē; mazgājamo ūdeni tiem sildot vai pirti tiem kurinot, ņēma vismaz kādu
daļu ozola malkas; tiem nodomātā peramā slotā iesēja kādu ozola zariņu. Vīrieši lietoja savos
darbos (tā biškopībā) vismīļāk ozola koku, dzēra no ozola kannām. Zem ozoliem mēdza
notikt arī dievkalpojumi un ziedojumi. Maigā, pieglaudīgā, kuplā l i e p a ir sievietes ietēls.
Kur jaundzimušo puisēnu vajadzībām kalpoja ozols, tur meiteņu vajadzībām liepa. Sieviešu
darbos un dzīvē bija pirmā vieta liepas kokam: no tā taisīja pūrus, velējamās vāles, galdus.
Liepa ir arī kapu koks. Liepā pāriet žēlabās nomiruša puiša dvēsele; kad no tās pataisa kokli,
tā skan žēli.
Attiecīgās latviešu tautas tradīcijas aplūkodams, A. Švābe atrod, ka ozols un liepa nav
latviešiem dzīves poētisks attēls, bet pati šī dzīve, ka tie piepilda latviešu dzīvi no šūpuļa līdz
kapam un uzstājas ar viņiem kopā svētkos un dzīrēs. Latviešiem ozoli un liepas bijuši svēti
koki, ko nedrīkst cirst, kam upurē vistas un gaiļus, kam dzied īpašas kulta dziesmas. Tie
ieņem svarīgu vietu senlatviešu reliģijā. Tie noteic viņu paražas un uzliek viņiem zināmus
pienākumus, kas izpildāmi dzemdēšanas, kristību, kāzu un citos gadījumos. «Pusmītiskā,

114
pusvēsturiskā Prūsijas Rāmava ar svēto ozolu birzi ir tikai krāšņs simbols visām tām
neskaitāmām Senlatvijas reliģisko svētku rāmavītēm, kuras pastāvēja visur vienalga, vai
viņas bij iemiesotas īpašās birzēs un elku kalnos vai arī dzīvoja tik kā acumirklīga masu
psihozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās.» Pie ozola un liepas uzejamas arī zināmas
totēmu iezīmes: latvieši ticējuši, ka viņi no ozola un liepas cēlušies. Ozolam un liepai ir savas
dzimtis, kas nostājas savstarpējā pretstatā. Še ieraugāmās pusdzejiskās, pusmitoloģiskās
gleznas saskan ar senlatviešu jēdzieniem par dzimts satversmi, kas pirmatnes domai tēlojas
kā žuburots koks.
Ā b e l ē parasti ierauga māti. Bārenīte piestājās pie ābeles, kas pār to birdina baltos
ziedus, kamēr bārenītei birst asaras. Ābele lūdz Dievu, lai rudeni meita iziet tautās. Ābele
zied skaistāk par visiem kokiem: ievai balti ziedi, ābelei sudrabiņa. Ābeli tad arī dēvē par
Dieva koku, no kura nav labi lauzt zarus vai ņemt ziedus vainagam. Saule raud, ka ābelei
nokritis zelta ābols. Runā arī par zelta ābeli. I e v a ir sievas simbols. Meita uzaug kā liepa,
nozied tautu galda galā kā ieva. Kas negrib būt sieva, tā neņem ievu rokā. Sieviete nelauž
ievas zaru, jo viņa ir pati kā ieva. L a z d ā ietēlojas godsirdība, krietnums, drosme. Viņas
ziedi skaistuma ziņā gan netiek līdz ābeles, arī ne ievas ziediem; tomēr tiem ir sevišķa
vērtība: lazda zied gavēnī, cietajā mēnesī, sarkaniem ziediem. Tautās vai tumšā naktī ejot,
ņem rokā lazdas zaru: lazda netura blēņu, nevēl ļauna, pat Velna nebēdā. B ē r z s, atšķiroties
šai ziņā no citiem kokiem, pats aicina, lai viņam griež zarus. Tikai jāatstāj galotne, kur
uzmesties putnam, ar ko pušķoties Dieva dēlam. Ja meita lauž bērza galotni, tad tā paliek
atraitnē jeb viņu apprec vecs vīrs vai atraitnis. Par to var nākt arī vēl bargāks sods: var nomirt
tēvs vai māte. O s i s, aklais koks, pavasari nav redzējis, ka ziemelis jau projām, un tāpēc
palicis kails ilgāk par citiem kokiem; rudeni viņš, baidīdamies citiem pakaļ palikt, pārāk ātri
nometis zaļo apģērbu. A p s i sauc par Velna koku, kas grabēt grab. Apšu lapas vienumēr
dreb; tās drebina zem tās stāvošā Vēja māte vai arī svētā Māra, kam apse nav devusi
naktsmāju. Kas sacērt apsi vai vij apšu vainagu, tam dreb valoda. S ē r m ū k s l i s, p ī l ā d z
i s top izlietots pret jauniem gariem, burvjiem, raganām. – Daudz ticējumu saistās ar p a p a r
d i. Tā zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Kas ziedu iemanto, tas visu zina un redz, var staigāt
apkārt neredzams un iet caur aizslēgtām durvīm.
Tauta uzskata savā pirmatnē par dzīvām būtēm arī d e b e s s u n c it a s d a b a s p a r ā d ī
b a s. D e b e s i s uzlūko par tēvu, zemi par māti, kā to redzam mīklās. Debesis dēvē arī par
zilu pļavu, kur divi gani, viens sudraba (mēness), otrs zelta (saule), gana baltas govis
(mākoņus), vai arī par lielu lauku, kur ganās liels pulks kazlēnu (zvaigznes) ar pekainu āzi
(mēnesi) vidū. S a u l i vēl tēlo par govi, par mazu sunīti, kas skrej pa pasauli riedams, par
spožo, kas apēd baltus putnus, par vistiņu, kas iebāž knābīti katrā šķirbiņā, m ē n e s i – par
vērsi, par plikpauri, par baltaci, par baltu zirgu, kas pār vārtiem skatās. Saule un mēness ir arī
divi vīri, kas iet pa kalnu, viens otra nepanākdami, vai arī brālis un māsa, kas ik dienas peld
pa jūru. Z v a i g z n e s ir baltas aitas, rogas, rieksti. M ā k o n i s ir putns, kam spārni pil, s n
i e g s – gulbis, kam spalvas put. Debess parādības turpmāk izveidojas par uzskatāmām
dievībām.
Māņiem, kas attiecas uz pašiem dabas priekšmetiem, pievienojas ticējumi dažādiem no
šiem priekšmetiem vairāk vai mazāk nošķiramiem gariem. Šos latvieši mēdz iztēloties par
mātēm. V ē j a m ā t e šūpo šūpuli vilkam, lāčam, zīlītei, žubītei, vālodzei, auž jūrā baltus
audeklus, slauka Dieva namu, mēneša istabu. Tai ir četri dēli (vēji) un savas kalponītes. Z e
m e s m ā t e ir zemes valdniece, kas cilvēku ņem savā glabāšanā pēc nāves. J ū r a s m ā t e
šūpo ozola laivu, palīdz zvejniekiem. Viņai daudz naudas, zelta un sudraba. Viņai arī
kalponītes, kas sedzas baltās sagšās. M e ž a m ā t e sauc vārdā putnus, zina, kur dzīvo katrs
meža kustonis, palīdz ganiem, medniekiem, koku cirtējiem. C e ļ a m ā t e tek dienu nakti,
«dzelžu kalti ritentiņi, pakavoti kumeliņi», gādā par ceļiniekiem. Vēl piemin Krūmu māti,

115
Lapu māti, Miglas māti, Nakts māti, Ogu māti, Ziemeļa māti u.c.
Zināmas būtes parādās kā dažādu darbu veicinātājas. Zemkopjiem palīdz J u m i s, kas
ziemu pavada klētī vai tīrumā. Viņam kājās zābaki ar piešiem; viņš brauc melniem, bēriem
vai sirmiem zirgiem. Izšķir rudzu, miežu, auzu un linu Jumi. Lopkopībā svars govju M ā r š a
v i ņ a i, kuras nosaukums cēlies no Māras. Arī Māru min par govju sargātāju, viņu dažkārt
nosaucot par P i e n a m ā t i. Šī dažreiz parādās arī zalkša vai cielaviņas veidā. Zirgu patrons
ir Ū s i ņ š, īpaši pie augšgaliešiem. Cūku aizsargs ir T e n i s jeb Tunis, kas cēlies no
Antonija, kuram šāda loma Rietumeiropā. Biškopībā ir sava loma Bišu mātei. Par bišu
aizsargu daži nostāda arī Ūzinu (atšķirot to no Ūsiņa, zirgu patrona).
c) Pie pamatelementiem tautu pirmatnes ticībā pieder cilvēka dvēsele. Tā stipri saistās jau
ar māņiem, kas attiecas uz dabu: dvēsele pāriet dažādos dabas priekšmetos. Bet dvēselei ir arī
patstāvīga dzīve, pati tā pieņem dažādus veidus.
Pirmatnējā cilvēka visagrākajos uzskatos dvēsele vēl nav nekas noteikts un izveidots. Tā
parādās kā d v a š a, kā gars, kas atšķiras mirstot no miesām. Netverama, grozīga, ātri zūdoša,
tā nojaužama kā ēna, murgs, mānis, ķēms, spoks.
Tā var p ā r i e t k u s t o ņ o s. Pēc seno latviešu ticības dvēsele atstāj mirēju kā tauriņš,
putniņš. Šādā veidā un vēl arī kā pele, čūska vai citādi tā var atstāt miesas arī guļot.
Pamazām attīstās d ē m o n u jeb g a r u k u l t s. Cilvēka dvēsele pārvēršas dažādās
parādībās. Nelaikā vai nedabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele netiek apakšzemē, bet staigā
apkārt kā l i e t u v ē n s, jādelē, moca cilvēkus un lopus, pārvēršas dažreiz dažādos veidos:
par bērnu, lielu cilvēku, meitu, par kādu kustoni. Daudz un dažādos veidos var pārvērsties r a
g a n a s. Viņām guļot, gars iziet pa muti un parādās par žagatu, vārnu, mušu, lapseni, čūsku,
zivi, slotas kātu, piepi, pūsli, degošu kaudzi, ugunīgu braucēju vai par citu kādu kustoni,
priekšmetu, parādību. Tās dodas uz citu kūtīm vai ganībām slaukt govis, vajā cilvēkus, dēļ ap
ozolu, jāj pa gaisu, maitā mēnesi, aizjāj uz apakšzemi aiz sudraba, zelta, dimanta meža kopā
ar turienes meitām vīt vainagus, priecāties. Raganu aizdzen ar sērmūkšļa nūju. Ja, garam
projām esot, izcilā raganas miesu, tad tas vairs netiek atpakaļ un raganai jāmirst; raganu (kā
žagatu, vārnu) var arī nošaut ar sudraba lodi. Raganu lomā dažkārt parādās laumas, svētās
meitas.
Par v i l k a c i, vilkatu jeb vilku cilvēks vai nu pats pārvēršas, izlīzdams pa saknes,
siekstas apakšu, pa nažu starpu, caur melnu kreklu, skriedams ap krūmu, jeb vai viņu par tādu
pārvērš Dieviņš, burvis, ļauns cilvēks. Vilkacis plēš cilvēkus, kustoņus. Ja tam apcilā drēbes
vai aizbāž siekstas caurumu, tad tas vairs nevar tikt par cilvēku. Viņš nevar viegli nomirt,
neatdodams savu amatu citam. Maisījums no cilvēka un kustoņa ir s u m p u r n i s: tam ir
cilvēka rumpis un suņa galva. Sumpurņi ir briesmoņi, kas dzīvo mežā un ēd cilvēkus.
R ū ķ ī š i ir labi gari. Mazu cilvēciņu veidā viņi īpaši naktī kaut kur ierodas, atnes naudu
vai citu kādu mantu, padara dažādus darbus: apar, apkopj laukus, novāc no tiem labību,
pagatavo no sagrieztām ādām kurpniekam zābakus un tad pazūd. Ja viņus aplūko vai ar
viņiem runā, tad viņi aiziet un vairs nenāk. Ja no viņiem grib tikt vaļā, tāpēc ka viņi pārāk
nostrādina zirgus, tad lietojama krusta zīme.
Rūķīšiem dažā ziņā līdzinās p ū ķ i s, kas latviešu ticējumos ieņem plašu vietu. Arī viņš
pienes naudu vai citas mantas: labību, ēdamas lietas, drēbes, ber dzirnavu acī graudus,
apsargā kustoņus. Ir sevišķi labības, piena, siena u.c. pūķi. Bet pūķis dara ne ikreiz labu; viņš
dažreiz aizvāc no rijas vai no lauka labību, izlasa no kviešu kaudzes graudus, paņem cepamai
maizei vai sālij svētību, izzīž govīm pienu, izzog sviestu no spaiņiem. Viņš stājas vājā,
nabadzīgā cilvēka pusē: vecam vīriņam viņš piegādā miltus: kā dzirnutiņas pagriež, tā milti
birst; kad kungs vīram dzirnutiņas atņem, tad pūķis viņam nomaitā zirgus, citus lopus, māju
putnus, bites, iztecina no mucām vīnu, nogalina pēdīgi pašu kungu. Pūķis parādās daždažādā
izskatā: kā gailis, runcis, lapsa, vilks, putns, pele, krupis, arī kā nedzīvs priekšmets (pinekls,

116
dzeņaukstes gabals, virves gals, maiss). Viņa vietā dažkārt min maizes roķi, rudzu viļķi,
rudzu luņģīti. Pūķis skrej pa gaisu kā uguns kamols, kā uguns lode, kā zvaigzne, zibens,
ugunīgs putns, čūska, slota vai citā kādā veidā. Pūķi gaisā aptura, kad to nosauc vārdā vai
šauj ar sudraba gredzenu, pie kam nokrīt viņa nesamais. Par to viņš dažreiz nodedzina ēkas.
Pūķi iemanto ziedojot, izperinot viņu padusē no gaiļa vai kraukļa olas, nopērkot par naudu
Rīgā (baloža, dundura, ogles, virves galiņa u.c. veidā), iegūstot par savu dvēseli, ko nodod
velnam, vai arī par sievas dvēseli. Lai pūķi paturētu, to nedrīkst aizkaitināt, tas jābaro, tam
jāziedo; par ziedu viņš dažreiz prasa arī cilvēku.
Dabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele parasti aiziet pie veļiem. V e ļ i ir apakšzemes gari,
kuru izcelšanos varētu izskaidrot ar mirušu cilvēku dvēseļu kultu; tomēr jautājums, vai
dvēsele visādā ziņā top par veli un vai visi veļi cēlušies no dvēselēm, nav izšķirts. Veļi dzīvo
parasto cilvēku dzīvi; runā arī par veļu bērniem un veļu precēšanos. Ja, saulei spīdot, līst
lietus, tad veļi svin kāzas. Pār veļiem valda V e ļ u m ā t e, kuru allaž min kopā ar Zemes
māti. Pēc dažām tradīcijām viņa mājo kapos, tura kapu atslēgu un saņem katru nomirušo.
Viņa gaidāmai dvēselei taisa vietu, velē galdautu, kaltē drēbes, cep plāceni. Viņa iet arī
cilvēkiem pakaļ, apkauj vīriem sievas, paņem citam mīļu draugu, citam māmuliņu. Min arī
Veļu tēvu jeb Veļu lielkungu, kas izveidojas par Velna tēvu jeb Velnu. Veļu mātei pielīdzina
Sauli, kas noiedama var paņemt līdzi un uzglabāt cilvēka dvēseli. Dzīvajiem nereti atnāk
pakaļ paši miroņi (veļi, velni); vīrs aizved savu sievu, brūtgans brūti. Pakaļnācējs parādās arī
citā veidā: kā balts jājējs, zaļš vīrs, melns suns. – B ē r u d i e n ā miroņi nāk uz kapiem
vedamajam mironim pretī. Viņi sasēžas uz ratiem, uz zārka; ja nav citur vietas, saķeras gar
ilksīm, ap loku. Jo kapiem tuvāk, jo viņu vairāk, tā ka zirgam arvienu grūtāk vilkt.
Jaunatvestajam mironim jāstāv pie kapsētas vārtiem par sargu vai arī pie upes (ezera, jūras),
aiz kuras ir veļu miteklis, par pārcēlēju. – Miroņi (veļi) arī bez tam p a r ā d ā s z e m e s v i r
s ū, dzied kapsētā dziesmas, sapulcējas baznīcā, kas tad laistās ugunīs. Ja kāds viņu dziesmās
noklausās, tad viņi to grib sagūstīt; izglābties no viņiem var, ja nosviež kādu drēbju gabalu,
kuru tad miroņi saķer un saplosa. – Par veļu uzņemšanu sevišķi gādāja v e ļ u l a i k ā.
A p a k š z e m e, veļu valsts jeb viņa saule, kur aiziet dvēseles pēc nāves, nošķirta no
virszemes ar kādu ūdeni (upi, ezeru, jūru, avotu) vai arī ar purvu, bezdibeni, tumšu alu; pēc
dažām tradīcijām var uz turieni aizkļūt pa lielu caurumu, dažreiz lietojot virvi. Apakšzeme
līdzinās virszemei: tur spīd saule, aug koki, zaļo zāle, tek upes. Bet ne visu nomirušo dvēseles
nāk vienā vietā. Cilvēks, kas, pasaulē dzīvodams, darījis labu, nāk debesu rijā, mūžīgā
gaismā, augstu zilajos debešos. Ļaunie nonāk tumšajā lejā, tāļu tukšumos (ziemeļos), kur nav
ne saules, ne mēness, ne zvaigžņu gaismas, kur valda mūžīga tumsība. Še viņiem jāpaliek tik
daudz gadu, cik jaunu darbu viņi pastrādājuši, pasaulē dzīvodami. Nomirējam cilvēkam, viņā
saulē nonākot, dod darbu. Jo kāds bijis ļaunāks, jo viņam grūtāks darbs. Ziemu ēvelē ledu, no
kā rodas sniegs; vasaru mazgā grīdu, no kā ceļas lietus; daži tīra sveces, no kā zvaigznes spīd
spožāk. Ja nomiris kāds jauns cilvēks, tad saceļas negaiss. Ja nomirusi ragana, tad nāk
slapjdraņķa sniegs vai, saulei spīdot, līst lietus. Tos, kas paši nonāvējušies, vāra lielā katlā vai
tura par zirgiem stallī. Arī briesmīgi kungi top viņā saulē par zirgiem, ko dzen un ēdina tikai
ar salmiem. Kāds no šādiem zirgiem izstāsta, ka visi tie koki,, kukaiņi, putni, kas apkārt
redzami, esot cilvēku dvēseles. Sīkstuļi viņā saulē nedabū nekā ēst. Apakšzemē glabājas
šķirstos un mucās daudz zelta; tur ir arī veselas sudraba, zelta un dimanta pilis. Varonis,
nonākdams apakšzemē, atsvabina jaunavas, ko Velns tura ieslodzītas, un iegūst Velna
dārgumus.
Mācību, ka pirmatnējiem tautu ticējumiem par pamatu dabas dievināšana, sauc par n a t ū r
i s m u. Priekšmetu, kurā pirmatnes cilvēka domājis iemīlam burvju spēkus, dēvē par fetišu,
šāda fetiša pielūgšanu par f e t i š i s m u. Natūrisma vietā stājas vēlāk a n i m i s m s, mācība,
ka tautu pirmatnes ticējumi dibinās uz dvēseļu pielūgšanu. Ar animismu stāv sakarā m a n i s

117
m s, kas katrā dievībā melslē kādu senča dvēseli, un animatisms, kas dažādās garu parādības
tura par dvēselei līdzīgām, lai viņas arī nebūtu no tās cēlušās. Ap 20. g. simteņa sākumu
arvienu ciešāk nostiprinās domas, ka pirmatnes cilvēka ticība saskaņojas dažādos māņos un
burvībās un nav izaugusi no viena paša elementa, nestāv arī tuvākā sakarā ar dvēselēm. No
pirmatnējās ticības pakāpi dēvē par p r e a n i m i s m u.
2) DIEVĪBAS. Pie mītiskām būtēm, kas latviešu senākā ticībā no noteiktiem māņiem un
gariem (dēmoniem) jau pieņēmuši cik necik noteiktu veidu, pieder debesu un likteņa
dievības.
a) Debesu dievības iztēlojas sakarā ar debesu (dabas) parādību novērojumiem, paturot
acīs viņu attiecības pret zemi. Daudz tautas uzlūkojušas savā pirmatnē debesis par tēvu, zemi
par māti; tāpat saule un mēness parādās par laulātu pāri. Īpaši tas sakāms par indoeiropiešu
tautām. Latviešu ticējumi par debesu dievībām gan sakņojas indoeiropiešu pirmtautā;
noteiktāk tie iztēlojušies baltu tautu kopdzīves laikā. Pie latviešu debesu dievībām
pieskaitāmas: Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Dievu dēli, Saules meitas, Debess kalējs,
Pērkons.
No kustoņa (govs, suņa, vistas), kāda tā parādās mīklās, vai kāda cita priekšmeta (ābola,
rožu koka), s a u l e iztēlojas (sevišķi tautas dziesmās) par dievību ar cilvēka īpašībām,
darbību, piederumiem; tā zināmā mērā antropomorfizējas. Sauli dēvē arī par Saules māti un
tai piedzejo mātes īpašības. Viņa nokavējas uzlēkt, sildīdama bāru bērnus; viņa lec agri pa
logu istabā, kur tumšajā kaktiņā bārenīši sasēduši; viņa tek garu dienu ap kalnu, aiz kura
nosaluši sērdienīši; viņai tek pakaļ simtiem bārenīšu basām kājām. Citā reizē Saule ir
krustmāte, kas sniedz pār upi (Daugavu) roku, kas krustmeitu izrotā daiļu, dod tai zīda jostu,
zelta sagšu sudrabiņa lociņiem. Senāk Saule bijusi meita, kas grābusi aiz kalna sienu ar
sudraba grābekli. Tai jāj precinieki viņpus Rīgas zviedzošiem kumeļiem; nāk tai vedēji:
ūdens zirgi, akmens vāģi, sudraba kamanas. Mēness noņem Saulei vainagu. Saule bijusi
brūte, kad zeme radīta. – Saules drēbes ir dārgas un skaistas. Viņai balts krekls, zīda svārki.
Jūras meitas austa sagša, izrakstīta zeltainiem dzīpariem, ap vidu zelta josta, vaska vai zelta
kurpes kājās, zelta kronis galvā, pilni pirksti zelta gredzenu. – Saule vienumēr nodarbināta.
Dienu tā loka zaļas birzes, nakti jūras ūdeni. Viņai nav vaļas dusināt savus kumeļus, vai tie
kusa vai nekusa. Tā spēlējas ar jūras ūdeni, met zīdautiņu, jūra putu gabaliņu. Tā auž
Daugavas malā audeklu: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte. Tā pin, vītolā
sēdēdama, vainagu, darina sagšas, samēro simtiem villainīšu un tās velē, pierauga, ka arī
viņas meita strādā. Uzlēkdama, rietēdama viņa met miglu, brauc tad uz sudraba ezeru miglu
dzēst. Viņa sēj sudrabu celmainā līdumā, gar jūras malu, mētā zeltābolu, ka mēnesi. Rītos
viņa atnes dievpalīgu, vakaros rietēdama nones blēņu valodas. Gaisa vidū līgodama, viņa
redz, kas otram dara žēlabas. – Ik rīta Saule atstāj laivu līgojot un lec sarkanā kokā, kuru
meklēdami jauni puiši top veci. Tā kar savu jostu liepā, bērzā, iebrauc ābeļu dārzā, kur tai
nokrīt zelta ābols. Viņa brauc ar diviem, trim dzelteniem kumeļiem gar debesi, pa augstu
(olu) kalnu. Kalnā sēdēdama, viņa peldina savus kumeļus jūrā, zelta grožus rokā. Vai arī viņa
brien dienu pa jūru, brauc pa ezeru, pār Daugavu. Dienas vidū viņa guļ ezera malā, jūras salā,
kur balta puķe taisa vietu, roze klāj palagu. Noiedama viņa veltī mežus: dod ozolam zīda
jostu, liepai mēļu vilnaini, bērzam prievīšus, priedei cimdus, eglei zeķes, paeglim palagu,
kārklam zelta grieztu gredzenu. Gaisa gali vakarā no tam atsarkuši, ka Saule vēdina savus
zīda svārkus. Saule noiet vakarā, zelta miglu miglodama, zeltābolu mētādama, zeltu
sijādama, sudrabu vētīdama. Tā sēžas zelta laivā vai arī guļ nakti jūras vidū uz akmeņa zelta
niedras galā.
M ē n e s i apzīmē par kara vīru, kas līgojas uz ūdens, ir dienu nakti laiviņā. Ar zvaigžņu
puduri viņš iet karā jauniem puišiem palīgā, tek palīdzēt ļaudīm, ko strādina bez saules, spīd
nakti vestai sērdienītei, kam nav sudraba, nes gaismu logā, kam nav skalu plēsēja, uguns

118
rādītāja, visu nakti rāda ceļu Saules meitu vedējiem. Dzirdēdams, ka Saule izdod meitu
Pērkona dēlam, viņš tek Sauli aplūkot. Viņš skaita vakarā zvaigznes, vai ir visas; ir visas, tik
nav Ausekļa. Viņam par apģērbu zvaigžņu mētelis, par kumeļiem rīta un vakara zvaigznes. –
Dažādas attiecības viņam pret Sauli. Viņš tai noņem vainagu, dzenas pakaļ, sajauc audeklu.
Tomēr arī Saule tam daudzkārt uzbrūk, bar viņu, ka tas nakti vien maldās, kuļ viņu, ka tas
nosaldējis viņas sēto rožu dārzu, laiž viņam ar sudraba čakarniņu, ka tas nespīd gaiši tumšā
naktī, sacērt viņu ar zobenu, ka tas atņēmis Auseklim saderēto līgavu.
A u s e k l i s atšķiras no citām zvaigznēm. Viņš aiztek uz Vāczemi šūdināt samta svārkus,
kaldināt zelta naudu. Viņš lec agri, gribēdams Saules meitas. Viņš pēc tās lūkojas un prec; tā
top par viņa saderēto līgavu, kuru tam atnem Mēness. Tiek taisītas rožu cisas, magoņu palags,
kur guļ Saules meita ar Ausekli. Citā reizē Saules meitu dēvē par Ausekļa vedeklu.
D i e v u d ē l i un S a u l e s m e i t a s ir brūtes, ko allaž min kopā. Tās padara dažādus
darbus, kur viņu lomas šķirtas. Dievu dēli pļauj sienu, Saules meitas grābj; Dievu dēli vij
grožus no strauja ūdens, Saules meitas cērp vilnu no pelēka akmens; Dieva dēli dara alu,
Saules meita kur uguni; Saules meitas salasa Dieva sadauzītās sudraba alus kannas gabalus,
Dieva dēli kannu sastīpo; Dieva dēli cērt klēti zelta spārēm, Saules meita iet cauri; Dieva dēli
taisa tiltu, Saules meita iet pāri, kā lapiņa drebēdama, kā ieviņa ziedēdama. Pēdējos darbos ir
viena puse vairāk pasīvā lomā; tas novērojams arī citās vietās. Vai arī viena puse kaut ko dara
taisni otrai par labu. Dieva dēls kaldina Saules meitai vainagu. Saules meita kurina pirti,
gaida Dieva dēlus, kas arī atjāj. Saules meita brien jūru, Dieva dēli vai nu nes kroni, vai malā
vēcina zelta krustu, lai negrimst dibenā. Saules meita auž jostu, mēnesī sēdēdama; Dieva dēli
sēž klāt ar sudraba lukturiem. Saules meita mazgā liepas galdu, Dieva dēli nāk lūkoties viņas
godu, lidinās kā vanagi, ritina zeltābolu. Dieva dēli dedzina jūrā sveces sudraba lukturos,
gaidīdami Saules meitu. Saules meita pin kroņus sarkanrožu dārzā, mazgājas straujupes
līkumā, sukājas zelta lazdu krūmā, ved danci zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojas caur
magoņu vai ozola lapām. Saules meitai sabrauc precinieki, Dieva zirgi, Laimas rati. Saule,
meitu izdodama, dod veltes. Saules meita lūdz panākstos Pērkonu, kas aiziedams nosper zelta
ozolu; Saules meita staigā pieci gadi raudādama un zelta zarus lasīdama. Precinieki ir vai nu
Mēness, vai Mēness dēli, vai Auseklis, vai Ausekļa dēli, vai Dieviņš, vai Dieva dēli, kuri
parādās arī kā Saules meitas pūra vedēji. Citā reizē Dieva dēli noņem Saules meitai vainagu.
Dieva dēli, Saules meitas dzer gaisa vidū kāzas, Mēness pārmij gredzenus. – Dieva dēli,
Saules meitas parādās retumis patstāvīgā, no otras puses neatkarīgā lomā. Dieva dēli iet
medīt, dzen sudraba irbi, nošauj zelta lakstīgalu; līdzina ar zobenu meža galus; kustina jūrā
akmeņus, meklēdami. zelta naudu. Viņu skaits nav noteikts: runā vispārīgi vai nu par Dieva
dēlu, vai par Dieva dēliem; dažā vietā min, ka tie divi. Par Dieva dēlu daudzkārt nosauc Jāņu
dziesmās daudzināto Jānīti. Ko Dieva dēli īsti nozīmē, nav pilnīgi nosakāms. Daži vēro, ka ar
tiem apzīmē rīta un vakara zvaigzni (Manharts), citi, ka tie ir mākoņu dievi (H. Bīlenšteins).
Šādi vērojumi nav tautas dziesmām droši atbalstāmi. Dieva dēlos attēlojas dažādas dabas un
gaisa parādības, kam savi sakari ar debesi, ar spīdekļiem, ar gaismu. – Saules meitas dara par
sevi dažus sieviešu darbus: velējas, ada cimdus, auž sagšas, slauka istabu. Saule rāj savas
meitas, ka tās nedara savus darbus: viena neslauka plānu, otra nemazgā galdu; trešā ir
mudīga, tā nomazgā logus. Še uzskaitītas trīs Saules meitas; citās vietās runā par divām un
vēl citur par vienu Saules meitu, kas pie tam bārenīte un stāv vainagā. Saules meitas ir
zīmētas par rīta un vakara blāzmu (Manharts). Šāds iztulkojums visādā ziņā par šauru.
Saulesmeitā un meitās gan ietēlojas saules gaisma (viena) vai stari (vairāk), dažādas saules
gaismas maiņas.
No saules izejošās gaismas parādības iztēlojas vēl arī citādi. Kad saule ir mākoņaina, tad tā
nav pati Saule, bet tā ir Saules kalponīte. Saulei ir kalpi, kam jāpļauj zīda pļavas, jāecē zelta
kalni. Pērkona meita saderēta Saules stūrmanim. Ik rītu Saule ģērbj stūrmaņa līgavu, lai tā,

119
jaunāka būdama, viņai tek pa priekšu.
No dažiem vārdiem latviešu valodā, no šo vārdu saskaņas ar attiecīgā jēdziena
apzīmējumu radniecīgās valodās un no dažām ieražām vērojams, ka latvieši dievinājuši rīta
blāzmu par A u s t r u. Šī pati sakne ir vārdos aust, austrums, austriņš. Kādā tautas dziesmā
sacīts: Saule kokles skandināja, Austriņā sēdēdama. Leišiem še vārds aušra, latīņu valodā
aurora, grieķu ēos, sanskrita ušas.
Par latviešu un visu baltu tautu lielāko dievu mēdz turēt P ē r k o n u (leišu Perkunas,
krievu Perun). Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu vai Dievu. Agrāk Pērkons un Dievs bija
šķirtas būtes, pie kam Dievs jeb Debess tēvs nav stādāms zemāk par Pērkonu. Dievs ar
Pērkonu kopā danco, līgo; tiek izsacīta vēlēšanās, lai Pērkons sper sausu koku, jaudams
salapot zaļajam, lai Dievs soda jaunu cilvēku, jaudams labajam padzīvot. Pērkons ducina,
rūc, zibina, sper, skalda tiltu Daugavā, lai nenāk poļi, leiši tēvu zemē. Viņš nāk arī lēni,
nemaitādams ievu ziedu, ne arāja gājuma; arājs lūdz Pērkonu, lai nāk atspirdzināt novītušos
miežu asnus. Pērkonam melni zirgi, ar akmeni baroti, dzer sudraba ūdeni tērauda silē.
Pērkons jeb Pērkona tēvs allaž viens. Tomēr dažās tautas dziesmās tiek minēts, ka Pērkonam
pieci brāļi. Arī Pērkona dēlu skaits dažāds: viņu ir pieci, kādreiz seši, tad arī deviņi. No
pieciem dēliem divi rūc, divi sper, piektais zibina uguni. Min arī, ka Pērkonam trīs meitas:
viena saderēta Dieva dēlam, otra Auseklim, trešā Saules stūrmanim. Pērkons ved vedeklu no
Vāczemes; Saule brauc panākšņos un veltī mežus: liek liepai zelta kroni, ozolam sudraba,
kārkliņam uzmauc zelta gredzenu. Pērkons pats jāj precībās, Saule tad iet vedējos. Pērkons
parādās kā panāksnieks Saules meitai, ko aizved Mēness vai Dieviņš; atjādams viņš nosper
zelta ozolu.
Pērkonu pa daļai atgādina K a l ē j s. Tas kaļ debesīs, ogles birst Daugavā. Kaļ viņš arī
jūrā, tā ka dzirksteles lec gaisā, kaļ jūrmalā, dzirksteles sprāgst debesīs. Kalēju pēc kādas
dziesmas ir pieci, kam viena māsa. Kalējam ir līgava, kas kā melna vārna dzēš ogles, kad deg
smēde. Kalējs kaļ Dieva dēlam piešus, jostu, zobenu, Saules meitai gredzenu, vainagu, saktu
vai arī kroni tai māsai, kam deviņi bāleliņi. Ir arī tā, ka Dieva dēli pie Kalēja kaldina Saules
meitai jostu, vainagu. No salasītām dzirkstelēm nokaļ zobenu, ar ko nocērt Jodam kaklu;
pārsit Velnam galvu.
Debess parādību iztēlojumos ir uzejamas arī d v ē s e ļ u jeb v e ļ u k u l t a p ē d a s. Saule
aiznes māmiņai simtu labu vakariņu. Saulītē lietum līstot, Saules meitas vai velēnieši svin
kāzas. Saules meita līdz ar Zemes un Veļu māti uzglabā kapa atslēgu. Ne visu nakti spīd tā
zvaigzne, kas uzlec vakarā; ap pusnakti tā ielīgo dvēseļu namā. Zelta zvaigzne atspīd, pa ceļu
ejot; istabā ieejot, tā paliek aiz durvīm; no istabas izejot, tā noskan, pie Dieva uziedama.
Bērna dvēsele kā spoža zvaigzne norit pie līgavas namdurvīm.
D e b e s u d i e v ī b u i z t ē l o j u m i ieņem latviešu senējās gara mantās diezgan plašu
vietu, un tiem piemīt ievērojama krāsu bagātība un daiļums. Tomēr tie nav tikuši līdz
noteiktai skaidrībai. Krāsas un veidi stipri mainās, acu priekšā nenostājas noteikti dievu tēli.
Arī viņu savstarpējā radniecībā un sakaros ir lielas dažādības, tā kā nav nosakāma nekāda
viņu ģenealoģija. Dieva dēli nav minēti vārdā, viņu skaits ir nenoteikts vai svārstās, viņiem
nav mātes. Tas pats sakāms par Saules meitām, kuras aizved visvisādi precinieki. Tāpat arī
citas debesu dievības parādās dažādās lomās.
Par latviešu saules mītiem labi sen plaši rakstījis vācu mitologs V. Manharts (Die lett.
Sonnenmythen, Zeitschrift fur Etnologie 1875.). Rakstu saturu pasniedzis latviešu valodā K.
Kalniņš (Zinību komisijas I Rakstu krājumā, 1876.). Manharta pētījumiem par pamatu neliels
krājums latv. tautas dziesmu. Latviešu saulteikas viņš salīdzina ar teikām citās tautās,
ņemdams vērā sevišķi indoeiropiešus. Dieva dēlus viņš uzskata par rīta un vakara zvaigzni,
Saules meitas par , rīta un vakara blāzmu.
b) Latviešu likteņa dievība ir Laima, kura latviešiem kopēja ar leišiem. Blakām Dievam

120
un Pērkonam tā pieder pie visvairāk minētām, visievērojamākām latviešu dievībām. Ar' viņu
kopā dažreiz min Dēklu un retumis Kārtu. Saņemot katoļu ticības iespaidus, vēlāk Laimas
vietā daudzkārt stājas Māra.
L a i m a jeb Laime ir likteņa lēmēja. Pa reizei tā apzīmē vienkārši likteni. Paruna saka, ka
sava laime sunim, sava kaķim; tautas dziesma min, ka bitītei, meitiņai, abām viena laime. Šai
nozīmē vēl tagad runā par laimi. Tautas tradīcijās tā ir dieviete, kas nosaka un izvada cilvēka
likteni. Ko Laima nolemj, no tā nevar izvairīties. Puisim Laima nolemj ūdenī noslīkt; viņš
vairās no ūdeņiem; bet reiz viņš ūdens malā dzer un no tam nomirst. Pats Dievs nevar līdzēt,
ja Laima ko nolēmusi, un arī pati Laima nevar grozīt savu lēmumu. Laima meitai nolēmusi
ilgu, grūtu mūžu un galā pie tīnes osas pakārties; viņa vecumā par savām grūtībām žēlojas
Dievam, Laimai, bet bez panākumu; pēdīgi viņa klēti sapinas diegu gabalā, kas aizķēries aiz
tīnes osas, un dabū galu. Laima nolikusi katram savu dzīves ceļu, pa kuru viņš tiek pie
labklājības. Saimnieks ticis bagāts, zemi kopdams; arī svētdienas vakaru Laima strādā viņa
laukā. Viņa nabaga kaimiņš Laimai prasa, kāpēc nenāk pie viņa iepaut svētību; dabū atbildi,
ka viņam nav lemts būt par zemes kopēju, bet viņš tikšot bagāts tirgodamies. Viņš .sāk
tirgoties un top bagāts; bagātais kaimiņš dara viņam pakaļ un izput. Laima pārbauda cilvēku
un tikai tad viņu aplaimo. Līdzīgi Dievam viņa staigā apkārt kā veca sieviņa un prasa kādreiz
puisim ēst; puisis viņu paēdina trīsreiz, priekš sevis nekā neatlicinādams; vecā sieviņa, kas
izrādās par Laimu, viņam piešķir princesi par līgavu un ķēniņa valsti. Saimniekam, kas brauc
uz Rīgu, piestājas sieviete basām kājām un lūdz, lai viņai nopērk kurpes; viņš paklausa, un
Rīgā viņam viss labi vedas. Cilvēks, kam peļamas īpašības, nāk Nelaimes nagos. Bagātā
saimnieka nabagais pušinieks aprok savu Nelaimi smilšu kalniņā un tiek vaļā no klizmām un
nabadzības; par to viņu apskauž viņa pušinieks un rok no smilšu kalniņa ārā Nelaimi, lai tā
atgrieztos atpakaļ pie viņa kaimiņa; bet Nelaime nu paliek pie tā, kas viņu izracis, un izposta
viņa dzīvi. Laima atnes cilvēkiem īstu labumu, lai arī niecīgu, par ko viņi to vairāk mīlē nekā
to, kas viņiem piešķir bagātību. Nelaime dod kurpniekam pilnu maisu zelta naudas; kurpnieks
nāk aizdomās, ka viņš naudu zadzis, un viņu iemet cietumā. Laima viņam iemet pa cietuma
logu niecīgu taurīti; kurpnieks sāk to pūst, aizkustinādams visu sirdis, tiek no cietuma izlaists
un pāriet mājās laimīgs. – Laima noliek cilvēka mūžu, viņam piedzimstot. Tāpēc īpaši mūža
sākumā piesauc Laimu. Iedeg gaišu uguni tumšajā kaktā, ceļ Laimai par krēslu baltas vilnas
grozu, lai viņa liek vieglu mūžu. Laima lūdz, lai nedod augumu neveiklim maldināt, nedod
triju durvju virināt, lai liek mūžu apenīša vieglumu, bērza slotas kuplumu; ja mūžu neliek
labu, tad lai liek ilgi nedzīvot. Ja Laima domātu kā māte; tad mūžā nenoritētu nevienas
asaras. – Laima ir sevišķi sieviešu sargātāja, vadītāja. Starp šīm atkal sievietes, kam noņem
vainagu, piesauc Laimu vai Māru. Vainagu valkādama,: meita par Laimu daudz nebēdā, tāpat
arī vecas sievas. Laimai pavēlas jaunā sieva, iedama pirtī, lai dzemdētu; šo vietu šai gadījumā
arī nosauc par Laimas pirti, kurā ieejot dzemdētāja nezina, vai vairs iznāks saulītē. Pirtī
ieiedama, viņa ziedo Laimai gredzenu, zelta naudu. Laima nāk uz pirti basām kājām,
izlaistiem matiem. No pirts izejot, ziedo Laimai (Mārai) dzīparus, vistu, avi. Laima (Māra)
gādā par meitu godu. «Kura meita godu gaida, tai Laimiņa kroni pin.» Jaunava izsaka
vēlēšanos: ja Laima godu slēpj, lai zeme slēpj augumiņu: nebūs ļaudīm jārunā, kungiem
jātiesā. Laima arī rūpējas, lai meita dabūtu vīru: viņai nosvīduši zirgi, meitai meklējot vietu.
Ja precības nelaimīgas, Laima raud pie baznīcas vai zem altāra. Ja precības notiek pēc viņas
lēmuma, tad viņa ver vārtus. – Laimai ir savas attiecības pret citām dievībām. Dievs ar Laimu
runā, kādu likt cilvēka mūžu. Dievam pieder kalni, Laimai lejas. Pie Saules namdurvīm stāv
Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitai izejot. Kādreiz Dievs ar Laimu trīs dienas, trīs naktis
ienaidā: Dievs Laimai saslaucījis nēzdautiņu.
D ē k l u allaž min kā šūpļa kārēju. Viņa iepriekš zina mūžu; viņa kalna galā raud,
paredzēdama, ka patlaban dzimstošā zeltene mīs vainagu kājām. Dažureiz viņa, palaikam

121
kopā ar Laimu, arī lemj mūžu.
K ā r t a tautas dziesmās minēta kopā ar Laimu. Kārta, Laima ceļ kalnā, ļaudis stumj lejā.
Tām pārmet, ka tās nedara visiem vienlīdzīgi.
M ā r a pārņemta latviešu tradīcijās no katoļu Marijas kulta. Viņa pa laikam ar Laimu
vienā lomā. Viņa, tāpat kā Laima, steidzas pie dzemdētājām, tura dusmas, ka jaunas sievas iet
pliku galvu, basām kājām, ka tās neslauka pirts teku, netura šķīstu ūdeni. Tāpat Māra rūpējas
par meitas godu. Augli mātes miesās nosauc par mīļās Māras devumiņu. Māra reižu reizēm
parādās kopā ar Dievu. Viņa brauc ar Dieva svētu rītu baznīcā; viņa lūdz Dievu, lai tas ar
ūdeni neslīcina zemi. Paēduši pateicas Dievam par doto maizi, Mārai par austo galdautu. Min
viņu arī kopā ar Dieva dēlu: lai mazgātu kristāmam bērnam acis, Māra ienes skaidru ūdeni,
Dieva dēls (vai Dievs) ienes zeltītu dvieli. Māru (Mārietiņu) apzīmē arī par dievgalda
slaucītāju.
Zinātniskos un dzejiskos rakstos parādījušies lielā skaitā arī n e ī s t i l a tv i e š u d i e v i,
tādi dievi, par kuriem nav pierādāms, ka tie kaut kad latviešu tautā pašā būtu bijuši pazīstami
vai minēti, Pa daļai tie mantoti no vecajiem rakstniekiem, kas vai nu nav izšķīruši senprūšu,
leišu, pat polu un krievu dievus no latviešu dieviem, vai, neprazdami attiecīgās valodas, vienu
nosaukumus sagrozījuši, vai arī kādus citus vārdus zīmējuši par dievu nosaukumiem, vai pat
pie kaut kur dabūtām ziņām paši šo to piedomājuši. Pie tādiem rakstniekiem pieder J.
Maleckis, katoļu priesteris Prūsijā, kas dzīvojis ap 16. gadu simteņa vidu. Viņa ziņas par
prūšu, livoniešu u.c. tautu dieviem pārņēmis Lazicijs savā žemaišu mitoloģijā. Kāda daļa no
tām pārnākusi Langes vārdnīcā (1777. g.) un no šejienes, ar dažiem papildinājumiem,
Stendera latv. gramatikas otrā izdevumā (1783. g.). Latviešu rakstniecībā tās pirmais laida
klajā Juris Alunāns (Mājas Viesi 1856, un 1858. g.). Dzejā tās tad apdziedāja Auseklis, ari
Pumpurs, Lautenbahs u.c. Tādā kārtā nāca latviešu inteliģencē pazīstami un tika daudzināti
vesela rinda dievu. Pie tiem pieder: P o t r i m p s, upju, druvu, auglības dievs; A n t r i m p s,
jūras, ūdens garu d.; T r i m p u s, dzeršanas d.; P i k o l s, kalnu, tad arī nāves d., pekles
valdnieks; L ī g o, prieka d., vēlāk L ī g a, mīlestības, dzejas dieviete; T i k l a, tiklības,
laulības d.; P u š k a i t i s, biržu, greznuma d.; P e r g r u b s, pavasara d.; A u k u p e r o n s,
vētru un auku dievs. Poļu vēsturnieks T. Narbuts, par leišu mitoloģiju sagrozītas un
sadomātas lietas klajā laizdams, deva priekšzīmi, kā paplašināt dievu skaitu. Pie latviešu
dieviem vēl pievienojās: M i l d a, mīlestības dieve; K a u n i s, mīl. dievs; B a n g p ū t i s,
viļņu d.; Z v a n p ū t i s, trokšņa d.; D u k ņ a s, gaisa dieves u.c.
3) DIEVS. Latviešu ticējumos palaikam parādās kā augstākā būte Dievs. Vārda
atvasinājumā un pamatnozīmē tas saskan ar sanskrita Daevas (Djāus pitā), grieķu Zevs
(Ceiss), Dios (Ceus pater), latīņu Deus (Jupiters, Diespiter), leišu Dievas, senprūšu Deivas.
Še, kā redzams, ir mantojums no indoeiropiešu senatnes. Dieva jēdzienā novērojami latviešu
tradīcijās vairāk attīstības posmi. Visagrāk tas attiecas uz gaismas debesi, tad aptver
personisku būti, kas parāda savu pārākumu papriekšu ar fizisko spēku un sevišķi ar viltus
gudrību, vēlāk kā valdoša tikumiska dievība; pēdīgi tas pieņem kristīgā Dieva nozīmi.
a) Kā gaismas debess Dievs zīmēts mīklās. Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis
ezerā ir zvaigzne, zaķis, vēzis. «Augstais Dievs zemē Dievu lūdzas» apzīmē debess
atspīdumu ūdeņos (akā, ezerā, upē). Še debess nosaukta par Dievu. Šai pašā nozīmē lietots arī
tēvs (Debess tēvs). «Tēva (Dieva) kažoks rogu pilns» ir debess un zvaigznes; tāpat runā par
tēva jeb Dieva mēteli, kam pogas nevar izskaitīt. Debess Dieva sakari ar citām dabas
parādībām redzami mīklā «Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita», kas nozīmē
debesi, zemi, laiku, nakti. Kā debess zīmējams arī Dievs, kad tas minēts tautas dziesmās citu
debess dievību starpā. Ar Dievu ienaidā Saule pusdienā, pusnaktī: Dievs met Saulei ar
sudraba akmeni; citi ienaida iemesli tie, ka Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamanas, ka tie
salauzuši viņas vainagu, ka Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobenu. Dievs jāj zvirgzdu

122
tiltu dābulainu kumeļu, kam zvaigžņu deķis mugurā. Dieva jātam kumeļam zelta segli,
sudraba iemaukti; caur segliem lec Saule, caur iemauktiem Mēness, pavadas galā ritina
Auseklis. Dievs sēj sudrabu gar jūrmalu; pēc citas dziesmas to dara Saule. Augšā stāvēdams,
Dievs dod miežus, rudzus, ar ko barot kumeļu. Viņš lēni brauc no kalna lejā, netraucē ievas
ziedu, ne arāja kumeļu; citās dziesmās še Dieva vietā Pērkons. Dievs mainās un stājas sakarā
ar citām debess dievībām, viņam ir savi dēli, kumeļi; debess Dievs parādīdamies pieņem
dažādus veidus. Arvienu vairāk to uzsver arī kā cilvēku. Tas ģērbies platā, kuplā mētelī,
pelēkas krāsas vai zaļa zīda, nēsā jostu ar zobenu, dažreiz rudzu rogu cepuri, baltus svārkus,
baltu spieķi.
b) Kā personiska būte Dievs cīnās ar Velnu. Sirmā senatnē viņi dzīvojuši saderīgi, ir
nosaukti par spēkotiem brāļiem. Bet tad tie sāk sacensties gudrībā, izveicībā, bagātībā un top
pēdīgi par visniknākajiem ienaidniekiem. Kad viņi satiekas jūras vidū uz akmens, tūliņ iet
«kažociņi briku braku, zobentiņi šmigu šmagu». Dažreiz Dievs Velnu uzvar ar f i z i s k o s p
ē k u. Kad vaļā patikušais Velns iet ar Dievu cīkstēties, Dievs viņu sagrābj un aizsper divi
simts jūdžu tālumā. Bet sevišķi Dievs Velnu pieveic ar v i l t ī g u g u d r ī b u. Dievs iemaina
pret kaltu izkapti, slepeni to agrāk no Velna paņemdams, ar to nopļaudams lielu gabalu un pie
tam sacīdams, ka viņš pļāvis ar kaltu; iegūst pret zaķi zirgu, ar to tāpat, Velnam guļot,
iepriekš uzardams lielu gabalu un teikdams, ka viņš aris ar zaķi; ierīko, kopā ar Velnu par
pusgraudnieku būdams, ka viņam apakša, kad dēstīti rāceņi, un virsus, kad sēti kvieši; dabū
no Velna uguni, ar viltu izzinādams, ka Velns to glabā akmenī un tēraudā, vai arī to iegūst no
elles ar bezdelīgas, mušas, zirnekļa palīdzību; uzvar derībā par skaitīšanu ar to, ka skaita pa
pieciem uz reizi, kamēr Velns pa vienam. Velna viltības un pašmīlīgie nodomi neizdodas.
Viņš grib tādus pat baltus ceļus taisīt kā Dievs un šī uzdevumā baltas smiltis jūrmalā
grābdams grābj otru sauju arī sev; bet ierūcas Pērkons un viņš attop pagrābt tikai dūņas, tā ka
viņa celi iznāk melni. Pēc dūņām zemes radīšanai sūtīts, viņš apslēpj kādu daļu no tām mutē;
bet, Dievam radības vārdus runājot, dūņas sāk viņa mutē briest, tā ka viņam tās jāspļauj ārā,
no kā rodas kalni. – No biedriem, spēkotiem brāļiem, kas savā starpā sacenšas un cīnās, top
Dievs un Velns par laba un ļauna ietēliem. No pinekļa, ko viņi abi saķer un pārrauj uz pusēm,
iznāk Dievam zutis, Velnam čūska. Radīto cilvēku Velns apkraukā, tāpēc ka nepieder viņam
un neiet viņam pakaļ; Dievs to apgriež otrādi, tā ka neglītā, apkraukātā puse nāk uz iekšu un
glītā uz āru. Še gaišāk redzami jau tikumiska rakstura vērtējumi, kuri Dieva būtību turpmāk
pārtēlo.
Dažas Velna īpašības atgādina vācu muižniekus dzimtkungus. (Uz to norāda A. Švābe
rakstā «Latviešu dievs un latviešu velns» – Domas 1915. g. 1. burtn.) Velns valkā garus,
melnus svārkus lielām pogām, ēd kundziski, baro arī savus strādniekus ar dzeltenu maizi un
baltu putru, ceļ pilis un tanīs dzīvo, brauc karietē četriem melniem ērzeļiem ar kučieri uz
bukas, kalpina ellē darbiniekus, tirgojas ar cilvēku dvēselēm. Turpretim Dieva praktiskā
attapība un viltība atgādina zemnieku (saimnieku). – Velna nosaukums pēc skaņu likumiem
atvasināts no veļa, lai gan pēc tautas tradīcijām nav pierādāms par veli. Viņam ir vienādības
ar muļķa stiprinieku citu tautu pasakās. Vēl Velnu dēvē par Jodu vai Jupi.
c) Kā tikumiska būte Dievs parādās vispirms cilvēka veidā. Viņš staigā apkārt kā vecs
vīriņš, prasa palīdzību, patvērumu, ēst, dzert, pārbaudīdams cilvēku labsirdību. Visvairāk
laba viņam mēdz parādīt muļķa brālis un bāra bērns. Šie tad arī paceļas par īstajiem
varoņiem, kam pieder tautas simpātijas. Tiem trūkst dzīves ērtību un labumu, spīdošu ārēju
īpašību; viņi ir atstumti pie malas, neievēroti, nicināti. Bet viņiem ir bagāta iekšēja pasaule,
jūtīga un laba sirds; viņi uztver dzīves dziļākās skaņas un galā izdara darbus, kas citiem nav
pa spēkam (noķer zagli, uzvar milzi, uzjāj stikla kalnā). Pie šiem tad piestājas Dievs.
Bārenītei lieli radi: Dievs tēvs, Laima māte, Dieva dēli bāleliņi. Viņa ir Dieva kalponīte, kurš
tai dod zelta kroni, ko vakarā likt pūrā, no rīta galvā. Nav nekāds negods iet par kalpu vai

123
kalponi: pats Dievs iet par kalpu, Māra par kalponi. Ir vāja sēta, vēl vājāks saimnieks; bet
Dievs ēd launagu vājajā sētā. Līdzīgi Vecās Derības Dievam, kas viesojas pie Ābrama,
latviešu Dievs apmeklē cilvēkus viņu sētās un mājās. Viņš stāv aiz durvīm nosalušām kājām
un gaida, lai viņu laiž istabā. Iekšā ienākušu, viņu mielo ar rudzu maizi un dzirda ar miežu
alutiņu. Dievs top par cilvēka īsto atbalstu. Viņš ceļas rītā agri: viņš ir durvju vērējs un
padoma devējs. Kad Dievs nāk ceļā līdzi, tad ne kāja tiek slapja, ne kumeliņš svīst. Galā viņš
parādās kā taisnības Dievs, kas visu iztiesā. Lai bāliņš nepatura otra sūru gājumu: Dieva
galda galā viņš to dos, bet otrs to vairs neņems. Nav labi sacīt: Tev ir daudz, man ir maz; tas
ir Dieva rokā, kas visiem dara līdzi. – Zem kristīgas ticības iespaida izveidojas domas, ka
Dievs visu izlīdzina citā dzīvē, arī sabiedriskas un vēsturiskas netaisnības. Pasakās norāda, ka
bagātie, netaisnie kungi pēc nāves pārvērsti par zirgiem, kurus dzen smagos darbos. Dieva
znots nonāk debesīs pie kādām sudmalām, kur suņi kauc dienu nakti, un redz turpat aiz
sudmalām lielu lauku, kur cilvēks pie cilvēka ar deguniem ar. Par kaucošajiem suņiem Dievs
viņam dod šādu paskaidrojumu: «Tie ir tiesas vīri un vagares, kas nepatiesi mazos virs zemes
spīdzinājuši. viņiem tā jākauc līdz pastara dienai.» Par cilvēkiem, kas deguniem viņš saka:
«Tie ir tie, kas kaimiņu tiesu un ežas izaruši jeb kas citādi caur kādu netaisnību mantu
iedabūjuši. Tā viņiem jāar līdz pastara dienai. Še latviešu tautas pasakā dabū vienkāršu
izteiksmi tie paši ticējumi, tā pati vidus laiku gara pasaule, ko Dante savā «Dievišķajā
komēdijā» tērpis lieliskā, neiznīcīgā dzejā.
4) SVINĒJUMI. Ticība dažādiem māņiem, gariem, dievībām pavada visu latviešu dzīvi,
saistās ar visiem viņu darbiem un ieražām. Tomēr izceļas gada gaitā daži laiki, dažas dienas,
ir apzīmējamas atsevišķi vietas, minami īpaši cilvēki, kam nozīme dažādu ticības ieražu un
noteikumu izpildīšanā; latviešu senatnē sastopam dažus reliģiskus svinējumus. Lai arī še
ieraugāmi dažādi attīstības posmi, dažādi, savstarpēji nesaskaņoti elementi, tomēr latviešiem
bijuši savi svētki, savas svētnīca savi svētnieki.
a) Svētki. Senāko latviešu svētku ieražas vēlākā laikā sakusušas kopā ar kristīgās baznīcas
svētkiem. Dažas no tām tomēr norāda uz savu senumu, un tautas tradīcijās uzejam liecības
par svinamiem laikiem, ka nav sakara ar kristīgo ticību. Tāpat kā daudz citas indoeiropiešu
tautlatvieši svinējuši gadā trīs lielākus svētkus: pavasarī, ziedu laikā i rudenī.
Pavasarī svinēta J u r ģ u jeb Ū s i ņ a d i e n a. Tā apzīmējama p gada sākumu, par ko tā
attiecībā uz saimniecisko gadu palikusi līdz pašam pēdējam laikam. Šai dienā pāriet uz jaunu
dzīvi: daba, kas līdz šī laikam bija no cilvēkiem noslēgta, tagad tiem atveras un tos uzņem
sevī; sāk dzīt lopus laukā, jāt zirgus pieguļā; rīcība ar māju kustoņi ievirzās pavisam citā
kārtībā. Šāda pārmaiņa skubina domāt par kustoņu aizsardzību. Še tad nu pirmajā vietā
nostājas Ūsiņš kā zirgu aizsargs. No viņa gaida un lūdz, lai viņš zirgus baro, gana, sukā, sargā
no zagļiem, lai palīdz kumeļiem dubļus brist; arī govis, vēršus novēl vi aizsardzībai. Lai
Ūsiņš to darītu, viņu ne vien piesauc, bet viņam ziedo gaili. Pie tam ievēro vēl citas ieražas:
peldina pirms saules žēl zirgus, lai tie aug stipri; aizslēdz stalli, lai vilki neplēš jērus; vakarā
lejas jeb rumulējas, lai lītu nākamā gadā lietus. Ūsiņam pieraksta arī plašāku darbību nekā
tikai lopu, sevišķi zirgu aizsardzību. Viņš atnes kokiem lapas, zemei zaļu āboliņu. Pēc citiem
norādījumiem to dara Dieviņš, vecs vīrs. Ar to atzīmēta vispārējā dabas atmoda. Pieguļā jāj
pavasara putni: strazds, sloka; lakstīgala sauc suņus, kalniņā stāvēdama. Tālāk to iztēlo par
saules (Rīgas) jumpravu, treju ziedu lasītāju, treju kroņu pinēju, kas vienu dod Dievam, otru
Dieva dēlam, trešo patura pati Saules puišus kaitināt.
Ziedu laikā svinēja J ā ņ u s. Tie ir visievērojamākie latviešu svētki uz ko attiecas daudz
līdz pašiem jaunākajiem laikiem neaizmirstu ieražu un dziesmu. Saule pa Jāņiem visaugstāk
pie debesīm, daba, stādu valsts, sasniegusi savu vispilnīgāko nobriedumu; tauta, kas stāv ar
dabu ciešākos sakaros un no tās sagaida visu nepieciešamo, nevar palaist brīdi garām, to
sevišķi neievērodama un necildīdama. Še nostājas priekšā saules radošais spēks un zemes

124
auglība, kas ir pamats zemkopī un lopkopībai. Jāņi galvenā kārtā zemkopības un lopkopības
svētki. sākas ar zāļu dienu, kas ievada Jānu vakaru. Tam tuvojoties, lasa J ā z ā ņ u z ā l e s.
Par tādām sauc visas tās zāles, ko plūc Jāņu vakarā, arī a dadžus, sīkās nātres. Sevišķi min
papardi, kas zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Jāņu zāles nes istabā, vēlāk izkaltē un noglabā,
lai tad varētu izlietot sevišķos gadījumos (kad saslimst, kad govs atnesas u.c.) No puķēm,
zālēm, koku zariem vij vainagus un izgrezno ar tiem istabu un citas telpas. Jāņu tēvam liek
galvā ozola, Jānu mātei puķu vainagu. Zaļumiem, meijām appušķo durvis, vārtus, visas ēkas,
pagalmu. Arī govis, mājās dzenot, apvij vainagiem. Uz istabas un kūts durvīm uzsprauž
sērmūkšļa jeb pīlādža zarus, lai raganas un jauni gari netiek iekšā. Vakaram iestājoties, sākas
l ī g o š a n a. Zāles istabā nesot un noliekot, vainagiem apbalvojot cildināmus cilvēkus, dzied
Jāņu dziesmas, līgo. Galveno daļu saņem saimnieks un saimniece, ko tad sauc par Jāņu tēvu
un Jāņu māti. Spīd un viz Jāņu tēva samta svārki, zelta josta, zelta pīpe, Jāņu mātes zelta rota,
zīda kleita, zelta kurpes, zelta gulta dimanta kājām. Aplīgo arī laidarus un klētis, dārzus un
druvas, visas malu malas. Dievs jāj Jānu nakti rudzu lauku, sēj sudrabu, izlaista zeltu, tīru
maizi gribēdams; Laima jāj auzu lauku auzu skaru mētelīti. Par atalgojumu līgotāji saņem no
Jāņu tēva alu, no Jānu mātes sieru. – Tumsai nometoties, atspīd J ā ņ u u g u n i s. Ap tām
salasās agrāk izklīdušie Jāņu bērni. Spožums dažreiz nāk no Jāna paša. Istaba ir tumša; Jānis
vēl lej sveces kalna galā. Jāni izvelk turpretim citreiz no dzija ūdens. No ezera izlīgo arī zelta
galdu sudraba kājām, kur sēž Saules meita, zelta kroni rakstīdama, vai divi sudraba biķerus
līdz ar pašu mazgātāju. Še ticējumi par Jāni pāriet saules teikās. Jānis sēž ozolā, vaska sveces
rokā, rādīdams ceļu Jāņa bērniem. Jeb viņš kur uguni lauka galā, savus bērnus gaidīdams.
Notiek arī citādi: māsa nes vaska sveci, bāliņš zelta lukturi, lai Jānis redz seglot savu
kumeliņu. Īstie uguns kūrēji un mucas dedzinātāji ir galā paši Jāņu bērni, kas pie uguns
nolīgo cauru nakti. Gulēt Jāņu nakti nedrīkst; kas tad guļ, snauduļo visu gadu vai nedabū
sievas, vai noguļ visu mūžu. – Jāņu nakti arī tāpēc nedrīkst gulēt, lai redz, kā Jāņu rītu s a u l
e r o t ā j a s. Pēc citām tautas dziesmām saule arī līgo. Ar to, ka saule rotā vai līgo, izskaidro
Jāņu dziesmu piegalinājumu: līgo. Augšgaliešu izloksnē līgo vietā lieto rūto (t. i., rotā).
Domas, ka līgo norādītu uz kādu dievību, Līgāju vai Līgu, izrādījušās par nedibinātām.
Rudeni bija v e ļ u l a i k s. Tas sākās, pļaujas laikam beidzoties, un vilkās apmēram četras
nedēļas jeb trejdeviņas dienas, visu veļu jeb zemliku (oktobra) mēnesi. Šai laikā mieloja
veļus jeb mirušo dvēseles īpašā vakarā (pēc dažām ziņām Simjūdu vakarā, 28. oktobri). Šim
nolūkam sagādāja visādus ēdienus (biezpienu, pīrāgus, gaļu) un izdarīja alu, nolika tos istabā
(rijā vai pirtī) uz galda (vai plāna), tad aizbrauca pēc veļiem uz kapsētu, kur tie vēlušies uz
ratiem kā lieli viesuļa kamoli, vai arī tos aicināja, vārdā saucot, pie galda, vai arī vienkārši
gaidīja, lai veļi (gariņi, dvēseles, urguči, iļģi, vecīši) nāk paši. Pamielotus tos raidīja projām
vai arī aizdzina krukiem, slotām. Veļu laikā nedrīkstēja darīt dažādus darbus: vērpt, vīt,
vadžus dzīt, skalus lauzt; turpretīm citus darbus piekopa: auda tīklus, taisīja karotes. Sevišķi
nodarbojās pa vakariem, miklas minēdami.
Svinēti vēl arī c i t i s v ē t k i, kas pa lielākai daļai pieslienas kristīgas ticības (katoļu)
pieminas dienām; vai arī dažas senlaiku ieražas pārgājušas uz kristīgas baznīcas svētkiem.
Gavēņu laika sākumā svinēja M e t e ņ i (jeb Vastlāvi), kad gāja budēļos jeb ķekatās un
vizinājās ar ragaviņām no kalna; pa Meteni ēda pīrāgus, cūkas ausis un kājas, Lieldienās kar
šūpoles, šūpojas, lai aug lini un kaņepes. M i ķ ē ļ o s kauj gaili, darina alu, ziedojot Miķēlim
kā zirgu aizsargam un labības audzinātājam. Pa M ā r t i ņ i e m iet budēļos, cep karašas un
zirņu pīceņus; arī Mārtiņš ir zirgu patrons. Z i e m a s s v ē t k u svinējumos uzglabājušās
daudz senlaiku ieražu. Ziemas svētku priekšvakaru sauc par Bluķu jeb Kūķu vakaru, kad vāra
kūķus ar cūkas galvu, arī pupas un zirņus. Senāk šai vakarā latvieši vēluši apkārt bluķi, ko
beidzot sadedzinājuši. Ziemas svētkos iet budēļos jeb ķekatās, lej laimes, noklausās, kā bites
dzied, lai zinātu, vai būs silta vasara, piesauc ziemeli, lai pūš laukā tīrus rudzus, stallī bērus

125
kumeliņus. Ziemas svētki atbrauc rakstītām kamanām pa rudzu lauku, zāli mīdami, asnus
celdami; tie skaita naudu ledus kalna galā. Ziemas svētku kumeļš velk līdz zemei krētes
basām kājām.
b) Svētnīcas. Godinādami vai pielūgdami dažādus garus vai dabas priekšmetus, latvieši
tos uzmeklē tur, kur viņi atrodas vai parāda savu iespaidu. Viņu svētītās vietas uzejamas vai
nu turpat mājās, vai tuvējā dabā, mežā; par svētnīcām, kam plašāka, vispārīgāka nozīme,
liecina tikai retas, ne visai drošas ziņas.
M ā j ā s piemita gari, kuru cienīšana norāda uz senču jeb dvēseles kultu. Istabā klāja
galdu, lai pamielotu veļus. To darīja arī citās ēkās, kas senāk latviešiem derējušas par
dzīvokļiem: rijās, pirtīs. Svētītas vietas mājās, garu mītnes, bija pavards un paslieksne. Daži
māņi norāda, ka Laima mitusi paslieksnē. Izsviežot saslaucītus mēslus pār slieksni, aizber
Laimai acis; kaut ko pār slieksni dodot, nožņaudz savu Laimu; uz sliekšņa cērtot žagarus,
Laima atstājas vai nocērt tai galvu. Par Laimas mitekli uzlūkota arī pirts, ko tautas dziesmās
dēvē par Laimas pirti, kur sievas dzemdē un Laimai ziedo. Latviešiem bijis (pēc Hupeļa
ziņām, no Valkas apriņķa) arī savs Mājas kungs, par ko viņi saukuši pie mājām sakrautu
akmeņu kaudzi, turēdami to par svētu vietu un tur ziedodami.
Latvieši turēja par svētām dažas vietas a p k ā r t ē j ā d a b ā. Viņiem bija birzis, kur
nedrīkstēja cirst neviena koka, ir ne zariņa nogriezt. Par svētiem turēja dažus kokus, sevišķi
ozolus, zem kuriem ziedoja. Viņiem (pēc Hupeļa ziņām, no Valmieras apriņķa) bija ieraža
iežogot kādu vecu koku vai tukšu laukumu, palaikam kādas nodegušas ēkas vietu vai
krāsmatu un tur ziedot Zemes mātei. Pārkāpt pār šāda laukuma sētu, tur noraut kādu ogu vai
cirst svētajā kokā viņi turēja par noziegumu, kam seko nenovēršama nelaime. Vēl kristīgos
laikos latvieši paglabājuši miroņus ne iesvētītās kapsētās, bet mežā, krūmos, koku biezumā,
kur tiem bijušas savas elkudievības vietas ar altāriem, kā par to liecina Ernsts Gliks kādā
ziņojumā 1684. g. (Vidz. kalendārā 1917, g.). No Drustu draudzes ziņo Hāgemeistars, ka
1739. g. iztiesāta prāva pret kādu saimnieku (Vijuma Jāni), kam mežā zem liela koka bijuši
13 elka dievu tēli, taisīti no akmeņiem, kas salikti cits uz cita; augstākajam no dieviem,
Ašgalvam, viņš ziedojis no sava ēdiena un dzēriena. Vēl ap 1860. g. (pēc V. D. Baloža
«Valmiera») pie Valmieras Veidmuižas Putriņas mājām stāvējis svēts koks, 5–6 asis resns
vītols, zem kura ļaudis ziedojuši vilnu, dzīparus, naudu; šīs vietas tuvumā augošo 3–4 asis
resno ozolu tura par svētu.
Latvijā uzejamas dažas vietas, kuras uzlūko par s v ē t n ī c ā m p l a š ā k ā n o z ī mē. Pie
tādām pieder Z i l a i s k a l n s Valmieras tuvumā. Kalnā augošajā birzē nedrīkstēja aiztikt ne
zariņa. No plašas apkārtnes Jāņos kopā sanākdami, latvieši šai kalnā ziedoja saviem dieviem
un gariem, dedzinādami Jāņu ugunis birzij blakām stāvošā kalniņā, no kura senāk tecējis
svēts, dziedinošs ūdens. – Uz neliela kalna Austriņa ezera tuvumā (Raunas Mārsnēnu–
Austriņu māju robežās) bijusi A u s t r a s s v ē t n ī c a. Še Jurģos, Bērtuļos un Miķēļos
sanākuši ļaudis no liela apgabala un likuši uz krāsmatas vaskus, vilnu un citus ziedojumus, ko
vēlāk paņēmuši nabagi. – Plašāka nozīme arī S t a b u r a g a m jeb S t ab u r a d z e i
Daugavas krastā. Teika stāsta, ka Staburadzē dzīvo sirmgalvis, kam drīkst tuvoties vienīgi
nakts tumsā, lai saņemtu mantas, kas nes augļus tikai labos darbos. Tautas dziesmas runā par
Staburadzi, kas pa miglu staigā; ko aicina saulē apraudzīt savus arājiņus. Tie, tīrumus aparuši,
apsējuši, pakar zelta sētuvi sudraba vadzī. Staburadzes māmiņa šķeterē zīda diegu, raksta
nēzdodziņu; viņas meitas nēsā daiļas rotas, ko viņa vērpj, auž, avotiņš šķeterē. Staburadzei
lūdz tautietis, lai dod nēzdodziņu līdz ar audējiņu, lai dod savu meitu līdz ar zīda paladziņu.
Tautiete lūdz māmiņai, lai viņu nedod Staburadzes dēliņam, kam grūts mūžiņš dzīvojams.
Par kopēju baltu tautu svētnīcu zina stāstīt dažas hronikas. Priesteris Pēteris Dusburgs
vēsta savā (1326. g. noslēgtā) hronikā par prūšiem, ka viņiem bijusi Nadravā kāda vieta,
saukta Romove, kur dzīvojis krīvs, kas līdzīgi pāvestam valdījis pār savu ticīgo draudzi un

126
kam klausījuši arī leiši un citas Livonijas tautas. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā (ap
1530. g. sarakstītā) prūšu hronikā šo ziņu paplašina. Romove bijusi visas baltu cilts (prūšu,
leišu, latviešu) svētnīca, kur zaļojis vasaru un ziemu liels ozols. Tā zaros bijuši nostādīti triju
dievu: Perkuna, Potrimpa un Pakula tēli. No šīm hronikām ziņas par Romovi un viņas svēto
ozolu pārgājušas Merķeļa, Rūtenberga u.c. vēsturiskos rakstos un tad tālāk latviešu tautas
atmodas laikmeta rakstniecībā un dzejā, kur sevišķi tās izceļ Pumpurs, Auseklis, Lautenbahs.
Romovi še pārlatvoja par Rāmavu. Uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nav šīm ziņām par
kopējo baltu svētnīcu nekāda pamata. Profesors A. Mieršinskis norādīja (1896. g. Rīgā
noturētajā X arheoloģiskajā kongresā), ka Cirunavs Romoves pastāvīgi zaļā ozola aprakstu
aizņēmis no Brēmenes Ādama Upsalas svētā koka apraksta (1073. g.), kas savukārt saskan ar
svētā oša tēlojumu Edas teikās.
c) Svētnieki. Seno latviešu attiecības pret viņu pielūgtajiem gariem un dieviem bija tiešas;
viņi tos godināja un piesauca bez atsevišķiem starpniekiem. Svinējumos, pie kuriem kāda
dalība visiem mājas iedzīvotājiem, piekrita vadošā loma d z i m t a s jeb s a i m e s g a l v a
m. Tā tas bija, piem., veļus mielojot. Arī Jāņu svētkos, kuri norisinājās bez kādas sevišķas
vadības pēc nodibinātām ieražām, svinējumos centrā bija nama tēvs un nama māte. – Dažiem
cilvēkiem bija ievērojamāka spēja izdarīt ar piesaukto garu palīdzību ārkārtējas lietas. Tādi
bija b u r v j i. Viņi glabāja burvības vārdus, ar ko viņi dabūja savā rīcībā noslēpumainus
spēkus. Līdzīgā lomā parādās b u r t n i e k i (kuru nosaukumā tā pati sakne, kas vārdos
«burt», «burvis»). Tie varēja būt senākie zīlnieki, zīmju tulkotāji, noslēpumu glabātāji.
Burtnieku nosaukumam ir arī citās kaltu valodās līdzīgi vārdi, kas lietoti tai pašā nozīmē. Tie
norāda uz ļaudīm, kas izdara zināmus svētnieku uzdevumus. Tomēr sevišķas svētnieku
(priesteru) kārtas, kas nodotos vienīgi savam darbam un no tā dzīvotu, latviešiem nav bijis.
Par nokārtotu garīgu pārvaldi, kas aptvērusi visas baltu tautas, vēsta senās hronikas sakarā
ar Romovi. Še dzīvojošais k r ī v s jeb k r ī v u k r ī v s ir plašas svētnieku šķiras galva.
Viņam padoti vaideloti, viņa tuvākie uzdevumu izpildītāji un palīgi. Par tiem bijuši vīrieši un
sievietes, kas bija neprecējušies un ievēroja visstingrāko tiklību. Tiem blakām nostājas z i g e
n o t i, pie kuru uzdevumiem piederējis uzturēt kārtību un iznēsāt krīva pavēles uz visām
pusēm. Zemākie svētnieki bija t u l i s o ņ i un l ī g a s o ņ i, kas izdarīja ticības ieražas un
dziedāja attiecīgās dziesmas kāzu, bēru u.c. svinējumos. Ziņas par šādu svētnieku kārtu
saistās vispirms ar prūšiem; vēlāk tās attiecinātas arī uz leišiem un latviešiem, lai gan tās še
nevar atbalstīties ne uz kādām tautas tradīcijām.
L i t e r a t ū r a. Prof. P. Šmita Latviešu mitoloģija. Maskavā 1918. (plašākais un
pamatīgākais darbs par latv. mitoloģiju, kurā ievēroti jaunākie zinātnes panākumi). – L.
Bērziņa Dievs latv. mitoloģijā. Austrums 1900. g. – M. Bruņenieka raksti, starp tiem Veco
latv. māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899. g.; Asins nozīme kultā un kanibālisms, Druva 1912.
g. – R. Auniņa raksti par Ūsiņu un Pūķi Latv. liter. biedrības Magazinās. – J. Lautenbaha
raksti Zin. komisijas rakstu krājumos: VIII – Par Jupi, IX. – Par likteņa dievībām jeb trim
Laimiņām, XII. – Par latviešu pavasara dievībām. – Uz hroniku nostāstiem par Romovi
dibinās H. Visendorfa Ziņas par latv. ticību, Jelgavā 1893. – A. Švābes Ozols un liepa
latviešu reliģijā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. – K. Strauberga Viņa saule, Izgl. Min.
Mēnešraksts 1922. g. 6. b.

III. PIRMIE LATVISKIE RAKSTI

Latviešu tautas gara darbi, kas savā lielumā nogatavojušies mums tagad pazīstamā veidā
katoļu laikos, radušies un ilgu laiku uzglabājušies tautā bez rakstu zīmju palīdzības. Rakstu
māksla katoļu laikos Latvijā tomēr bija pazīstama; pirmās še uzejamās grāmatas, gan ne
latviešu valodā sarakstītas, ir pieminētās hronikas. Attiecoties tieši uz latviešiem, tuvāk

127
noskaidrojams, vai un kādā mērā viņiem raksti bijuši pazīstami un kādi rakstu pieminekļi
latviešu valodā šai laikā uzejami. Še aplūkojami latviešu senatnes raksti, pirmie latviskie
uzzīmējumi un pirmā latviskā grāmata.

1. LATVIEŠU SENATNES RAKSTI

1) Valodas un burtniecības liecības

2) Priekšmetu uzraksti
Daudzkārt uzmests jautājums: Vai latviešiem senatnē bijuši savi raksti? Tieša un noteikta
atbilde uz šo jautājumu nav dabūta. Var izsacīt tikai dažus vērojumus, kas dibinās uz valodas
un burtniecības liecībām un dažu priekšmetu uzrakstiem.
1) VALODAS UN BURTNIECĪBAS LIECĪBAS. Latviešu valodā uzglabājušies vārdi,
kuri dod iemeslu domāt, ka latviešiem varētu būt bijušas senatnē savas rakstu zīmes.
Latviešu vārds «r u n ā t», «r u n a» saskan ar ģermāņu «rūna», ar ko tie apzīmēja savus
rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, pa retam arī Rietumkrievijā, Vācijā,
Francijā, Anglijā. Tie pastāv no stāvām un slīpām strīpām, kas iegrieztas kokā vai iekaltas
akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali.
Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti.
Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda «b u r t s» sakne uzejama arī
senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības,
saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības
izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas
daļai. Bet arī vārds «burts» nav tautas valodā svešs. Ar vārdu «burta» Stendera vārdnīcā
apzīmēts uzmetinājums, saraksts (Aufsatz, Verzeichniss). Mums ir Burtnieku ezers, ar ko
grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku, ka tur noslīkuši senākie latviešu
dziesminieki, burtnieki, rakstu pratēji. Leišu valodā vārdā «burta» nosauc burvību (Zauberei),
«burtas» – zīlējums, zīlējamais kauliņš (Loos), «burta mesti» kauliņus mest (d. Loos werfen).
Visi šie vārdi liek gan vērot, tomēr nevar pārliecināt, ka latviešiem senatnē būtu bijušas
pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes.
Vairāk spēj pārliecināt vārds «rakstīt», «raksts». Ir neapšaubāmi, ka šis vārds latviešiem
no sen laikiem pazīstams. Tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē. Raksts tautas
burtniecībā nozīmē tikdaudz kā zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu. Izraksta kara karogu,
vilnaini, priekšautu, segu, kamanas, pūra vāku. Bet ir arī tautas dziesmas, kas liecina, ka
vārds «rakstīt» lietots nozīmē, kas tagadējai ļoti tuva vai pilnīgi ar to sedzas. Ja kara vīra
līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus, tad nevaram apkārtējo
izšuvumu par citādu iedomāties kā mūsu tagadējiem rakstiem līdzīgu. Kādā vietā minēts, ka
tieši uzraksta dziesmas. Kad dziesmas izdziedātas, tad dziesmu kambarī dabū citas.
Tur sēd divi jaunas meitas, dziesmas vieni rakstīdamas;Ko tā viena sarakstīja, to tā otra
izdziedāja.
Nevar noteikt, vai latviešiem senatnē bijuši tādi raksti, kas līdzīgi mūsu tagadējiem. Bet
par to nevar būt šaubu, ka latvieši senāk rakstus lietojuši, lai tie arī būtu bilžu raksti. Bez kaut
kādiem rakstiem neviena tauta nekad nav bijusi, lai gan paliek neizšķirts, cik tālu zināmām
zīmēm bijusi tautā vispārīga nozīme. Jau arī bērns, pirms viņš iepazinies ar alfabētu, uzvelk
uz kāda priekšmeta zīmes par to, ko viņš redz vai iedomājas. To darījuši arī latvieši visos
laikos gan praktiskās vajadzībās, gan gara izteiksmei. Latvieši lietojuši piederuma zīmes, ko
uzgriezuši uz priekšmetiem, lai tos uzrādītu par saviem, tā, piem., uz bišu kokiem. Bīlenšteins
uzzīmē savā grāmatā par latviešu koku būvēm un koku lietām (Holzbauten u. Holzgeräte der
Letten I 1907) Popē 1714. g. atrastas b i š u k o k u p i e d e r u m u z ī m e s. Maģiska
nozīme ir lietuvēna krustam, ko uzgriež uz ēkas durvīm vai citā vietā. Adījumus, šuvumus,

128
audumus izrotāja skujiņām, zvaigznītēm, tad arī ar pussaulīti, lēcošu vai rietošu, ar saulīti, ko
tēloja vēl kā rozīti, četrlapainu ziedu. Šādi izrotājumi bija arī uz cepurēm, aprocēm, zobena
makstīm. Pie visa tā nāk klāt tiešas liecības, ka latviešiem senatnē bijuši savi raksti. Tie
ierakstīti dažos priekšmetos.
2) PRIEKŠMETU UZRAKSTI. Ir dabūti no latviešu vai vispār baltu tautu senatnes daži
priekšmeti ar uzrakstiem, kas zīmējami par latviskiem. Pie izzīmēšanas darba ilgus gadus
strādājis Latvijas valsts etnogrāfiskā muzeja pārzinis M. Šiliņš. Viņš atrod, ka uzrakstos
lietotajam alfabētam par pamatu grieķu senraksti, no kuriem attīstījušās arī ģermāņu rūnas
vienā pusē un slāvu glagolica un kirilica otrā pusē. Seno latviešu un vispār baltu raksti
veidojušies no sengrieķu patstāvīgi, neatkarīgi no ģermāņu un slāvu burtu tipiem. Šādi
latviešu raksti atrodami uz kāda karoga, uz Pērkona tēla, uz koklēm.
K a r o g s iegūts no prūšiem, nācis rokās prūšu bīskapam Kristianam pēc 1200. gada un
vēlāk glabājies kādā baznīcā. Par to vēsta 16. g. simteņa hronisti Sīmanis Grunavs, Lūkass
Dāvids, Henebergers. Pēdējais savu hroniku sastādījis 1552. g., uzņemdams tanī arī karoga
zīmējumu. Pēc tā pagatavots grezns karoga attēlojums krāsās, kurš glabājas kņaza Čartorijska
muzejā Viļņā. Tam vienā pusē viens pret otru saslējušies zirgi, otrā pusē trīs cilvēku (dievu)
krūšu tēli, viens (vidējais) staru vainagu, otrs miroņautu, trešais lapu vainagu ap galvu.
Tēliem pāri uzraksts, kas sākas, no apakšas uz augšu ejot, kreisajos sānos. Šis uzraksts dažādi
iztulkots un lasīts. Rīgas mācītājs Bergmanis to iztulkoja: Dievs Kurko sapiks postitaies
istukšos. Siliņš, še atrazdams tāda paša tipa burtus kā uz citiem latviešu senatnes
priekšmetiem, devis karoga uzrakstam šādu iztulkojumu: Deiva vārdai amin žmugoiti
praišosi spanujies. T. i., Dieva vārdā, amen. Cilvēks prūšos, sparojies (?).
P ē r k o n a t ē l s atrodas Noibrandenburgas muzejā. Tā ir neliela figūra, ap pēdu gara,
lieta no sudraba. 18. g. s. šis tēls izrakts no zemes, kas to segusi vairāk gadusimteņus. Vēro,
ka tā agrāk stāvējusi slāvu cilts obodritu (obotritu, bodriču) Retras svētnīcā, uz ko norāda tēla
pakājē iezīmētie vārdi: es retra. Obodrīti bija kāda no rietumslāvu ciltīm, kas stipri turējās
pretīm vāciešu uzbrukumiem. Tomēr ar 12. gadu simteņa vidu viņi pārvarēti. Viņu izpostītās
svētnīcas vērtības tad nu apklājusi zeme. Nav izzināms, kā Pērkona tēls nonācis obodritu vidū
un, ja tas būtu turpat pagatavots, – kā tas dabūjis latviskus uzrakstus, par kādiem latviešu
senrakstu pētnieks M. Šiliņš tos uzzīmē. Pērkona tēlam vienā pusē uzraksts «Perkunusi», otrā
pusē «Perkun tevaiti nedusmi uze man». Tēls rāda vecīgu vīru pilnu kuplu bārdu, apaļu
cepuri galvā, kam visapkārt desmits staru. Tēls no uguns stipri bojāts. Raksti skaidri salasāmi,
un varētu būt (pēc Siliņa domām), ka tie vēlāk iezīmēti. Bet arī šādā gadījumā še ir liecība, ka
latviešiem bijuši savi raksti. Pērkoņtēva tēls attēlots kādā 1771. gada izdevumā Berlīnē. Kāds
no šiem attēlojumiem, uz kura lasāmi minētie raksti, atrodas Latvijas valsts etnogrāfiskajā
muzejā.
K o k l e s dabūtas Lejaskurzemē un nodotas agrāk Rīgas Latv. biedrības muzejā, no
kurienes pārgājušas Latvijas valsts etnogrāfiskā muzejā. Viņās ar asu rīku ievilktās zīmes
iztulko muzeja pārzinis M. Siliņš ar tā paša senlatviešu alfabēta palīdzību. Viena no šīm
koklēm agrāk bijusi Piltenes Reniķos jeb Reneniekos. Uz tās ir gadu skaitļi 1282, 1559, 1757,
1782. Vienā pusē tai uzraksts: Vinduvaa (Dievin, augstais) – mūsu tagadējā rakstu valodā:
Vindavā. Dieviņ augstais, pīkolus sper bezuguns peklē. «Dieviņ augstais» nav apzīmēts
burtiem, bet ar īpatnēju dievības zīmi. Otrā pusē uzraksts: Veinal Reniķi (Dieviņam)
(lī–)gojiet. Vārdam «līgojiet» uzrakstītas tikai divi pēdējās zilbes «gojiet», bet tā, ka tās stāv
pretim stīgām, it kā šo turpinājums. No gadu skaitļiem 1559 apzīmētu kokles vecumu; citiem
kāda attiecība uz ievērojamiem notikumiem ģimenes vai vispārējā dzīvē. – Otra kokle uzieta
Durbes novadā, Roņu mājās. Uz tām gada skaitlis 1710. Vienā pusē tai lasāms: Doarbe
Dieviņa kankļa. Otrā pusē: Kanklojait suminot tik (Dieviņu). Dieviņa vietā arī še dievības
zīme. Bez šiem rakstiem uz kokles vēl arī citi, kas noslēpumaini savīti un grūti izlasāmi. Pēc

129
uzraksta burtu tipiem Siliņš šo kokli atrod par vecāko. Skaitlis atzīmē gadu, kad pa visu
Kurzemi plosījās briesmīgais mēris, kam krita par upuri lielākā daļa iedzīvotāju. Šai gadā
kokles pārnestas no Dinku mājām, kas bija izmirušas, uz tuvējiem Roņiem.
Lai gan minēto uzrakstu iztulkojumi nav uzskatāmi par galīgiem un pilnīgi drošiem, tomēr
pētnieka pūliņiem tas panākams, ka tie veduši uz pēdām latviešu senrakstiem. Atzīmētie
priekšmeti norāda uz kultūru, kas paceļas pāri pelēkai ikdienai. Ja būtum nodrošināti pret
aizdomām par maldībām, kas tomēr nav izslēgtas, tad mums priekšā tauta, kas zem sava
karoga iet cīņā, kas saviem dievības jēdzieniem devuši noteiktu, skaidru ietēlojumu, kas
svinīgos gadījumos lietojuši īpatnējus instrumentus jau labi attīstītā mūzikas mākslā.
M. Siliņš savus pētījumus cēlis klajā mazā mērā. Par baltu senrakstiem viņš turēja 1908. g.
rudenī R. L. B. Zinību komisijā priekšnesumu, kas atzīmēts «Balt. Vēstneša» 266. numurā un
viņa paša pārlabojumā 270. numurā. Par Pērkoņtēva tēlu Siliņš rakstījis nelielu atzīmi
Jaunākās Ziņās 1920. g. 18. maijā. Savus izpētītos senrakstu tipus līdz ar kokļu uzņēmumiem
viņš izstādīja vācu okupācijas iestāžu 1918. g. sarīkotā izstādē Berlīnē un par tiem rakstīja
izstādes katalogā: Stieda Lievland – Estland – Ausstellung 1918. 43.–46. lpp.: Lettische
Runen.

2. PIRMIE LATVIEŠU UZZĪMĒJUMI

1) Tēvreizes
2) Garīgas dziesmas
3) Arodu savienību locekļu saraksti
4) Buramie vārdi
Pirmie patiesi uzrādāmie latviešu rakstu pieminekļi uzejami kā iemetinājumi citās valodās
rakstītās grāmatās, kā rokraksti, kuri gan nozuduši, bet par kuriem ticis zināms no vēlāka
iespieduma, kā vēl tagad pieejami raksti, kā uzzīmējumi tiesas protokolos. Ja neievērojam
dažus atsevišķus vārdus, vietu un personu nosaukumus un sugas vārdu «draugs»
(«draugum») Latviešu Indriķa hronikā, tad pirmie sakarīgos vārdos jeb teikumos uzzīmētie
latvisko rakstu pieminekļi parādās 16. gadu simtenī. Tās ir tēvreizes, dažas garīgas dziesmas,
arodu savienību locekļu saraksti, tiesas protokolos uzzīmēti buramie vārdi.
N. Bušs mēģina uzrādīt kā pirmo latviešu–leišu (baltu) vārdu, kas rakstos parādījies, surma
– sūrma – sūrums (Zur Kosmographie des Aethicus Ister). Viņš aprāda, ka šis vārds lietots
kāda Istrijas filozofa (Aethicus Ister) grieķu valodā ap 400. gadu pēc Kristus sarakstītajā
kosmogrāfijā. Izvilkumus no šīs grāmatas, kas oriģinālā vairs nav uzejama, sniedz kāds ap
630. g. pēc Kr. radies latiņu izdevums. Še uzrādīta ziemeļos zeme (sala), kuras iedzīvotāji
nosauc sāli par pievesto – lat, vectum. Bušs neatrod ziemeļnieku valodās vārdu, kas ar šādu
sāls apzīmējumu saskanētu. Bet, ja pieņem, ka vectum tulkots no grieķu surma, kas grieķiski
nozīmē visu, kas savilkts, kopā savākts, tad šis vārds saskan ar leišu suras, surumas, latviešu
sūrs, sūrums. Šo vārdu daļās latviešu izloksnēs (ap Bērzauni) lieto sāja nozīmē. Arī Stendera
vārdnīcā: sūrums – bittere Salzigkeit.
1) TĒVREIZES. Jau 1198. g. pāvests Inocents III izdeva pavēli, ka pie kristīgās ticības
atgrieztajiem Livonijas iedzīvotājiem jāmāca tēvreize, grēku sūdzēšana un ticības apliecība.
Būtu tad domājams, ka tēvreizei latviešu valodā sirms vecums. Visādā ziņā tā jau agri katoļu
laikos latviešiem mācīta. Tā ir arī pats pirmais līdz šim pazīstamais latviešu rakstu
piemineklis. Bet tās pirmais uzzīmējums atrodams laikos, kad Lutera ticības ieviešana jau
bija gaitā, un nav pilnīgi izzināms, vai tas cēlies no katoļu vai luteriešu aprindām.
Vecākais latviešu tēvreizes teksts ir tā sauktā G r u n a v a t ē v r e i z e. Tā uzzīmēta prūšu
hronista Simona Grunava hronikā, kur tā nosaukta par prūšu tēvreizi. Grunava hronika

130
sniedzas līdz 1526. gadam, tāpēc arī šīs tēvreizes uzrakstīšanas laiku apzīmēja ar šo gada
skaitli. Vēlāk pierādīts, ka Grunavs savā hronikā pārņēmis kāda Dancigas patricieša Dancigas
hroniku, kuru viņš sarakstījis starp 1521. un 1529. gadu. Grunavs pats pie sava darba strādājis
no 1529. g. vidus līdz 1531. g. Minētā tēvreize tad nu varētu būt uzrakstīta starp 1521. un
1529, g., ja tā ņemta no Dancigas hronikas, vai arī pēc tam, līdz 1531. g., ja Grunavs pats to
uzrakstījis. Latviešu valodas nepratējs (Dancigas hronists vai Grunavs) to uzzīmējis pēc
rokraksta, kas dabūts no kāda latviešu draudzes (katoļu vai luteriešu) garīdznieka. Tēvreizes
teksts bija šāds:
Dažās galotnēs atzīmējas vecās valodas formas (thowes wardes tavs vārds). Vietām
ieturēta fonētiska rakstība (sweytz, igdemas). Daudz vārdi pārrakstot sabojāti (delbas –
debbas, tholbe – thowe). Pavisam nepazīstams ticis vārds «mystlastibbi», kur jāstāv (kā daži
paralēlteksti uz to norāda) «viswalstybo». No prūšu valodas ieviesies vārds «gaytkas». No
vācu valodas jau pārnācis pāri saiklis «unde» (und, un) un arī latviešu valodā palicis. Tomēr
viscaur še pazīstam savu valodu. Daži vārdi pat uzrakstīti pilnīgi tā, kā tos rakstām vēl
šodien, pēc četrsimt gadiem (dodi, pametam, padomā). Zināma līdzība ar mūsu tagadējo
tēvreizes valodu katram teikumam. Un, ja izteiksme dažā vietā arī citāda, tad nebūt nevar
sacīt, ka tā visur būtu sliktāka. Lai ņemam pēdējos trīs lūgumus, tikai vārdu formas
piemērodami tagad parastajām. «Pamet mums mūsu noziegumus, kā mēs pametam mūsu
pretiniekiem. Neved mūs ļaunā padomā. Atsvabini mūs no visa ļauna.»
Otrs vecākais latviešu tēvreizes teksts ir H ā z e n t ē t e r a (Hasentoter) t ē v r e i z e, tas
pats, ko agrāk sauca par Lacija tēvreizi. Ir pierādīts, ka Volfgangs Lacijs savā 1557. g.
izdotajā grāmatā «De genitum aliquot migrationibus» (Par dažu tautu klejošanu) uzņemto,
par heruļu jeb veruļu nosaukto latviešu tēvreizi, avotu neuzrādīdams, ar visām drukas kļūdām
un pārpratumiem norakstījis no Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera sastādītās
«Kosmogrāfijas», kam to iesūtījis Johans Hāzentēters starp ziņām no Vidzemes, kuras
attiecas uz 1547. g. Šo gadu tad arī var pieņemt par minētās tēvreizes uzrakstīšanas gadu.
Hāzentēters, apkārtceļojošs literāts, kas vēlāk dzīvoja Vācijā, šo tēvreizi pieved kā paraugu
lībiešu valodai, kuru runājot Rīgas apkārtnē. Uzrakstītājs, kā redzams, nav pratis latviešu
valodu; tomēr viņš uzzīmējis tēvreizi korekti, likdams katram vārdam virsū pareizu vācu
tulkojumu. Še nav gluži sabojātu vārdu, kādus uzejam Grunava tēvreizē. Arī ortogrāfija ir
skaidrāka. Vārdā «parradeuken» (jāstāv «parradneken») ieviesusies drukas kļūda. Izteiksmē
šī tēvreize pa daļai atšķiras no pirmās. Pēdējie trīs lūgumi šā uzzīmēti:
Tēvreizei, šim pirmajam latviešu rakstu piemineklim, bijusi no visiem kristīgās mācības
gabaliem latviešu tautas dzīvē vissvarīgākā loma. Simtiem gadu mātes to mācījušas saviem
bērniem kā pirmo, visā mūžā paturamo, katru dienu atkārtojamo dievlūgumu. Nav noticis
neviens dievkalpojums, neviena kristīga ceremonija mājās, baznīcā vai citā vietā, kas patura
acu priekšā citu, ideālu, par dzīves mērķi nostādāmu pasauli un ietver sevī paļāvību uz viņas
neredzamo, visspēcīgo, tomēr vienumēr tuvo, par tēvu nosaukto valdnieku, darījis visādā ziņā
paliekamu iespaidu uz tautas garu. Še ietvertās nojausmas izlasāmas arī no dažām tautas
dziesmām.
Vecos latviešu tēvreižu tekstus cēlis zinātniskā noskaidrojumā klajā vēsturnieks L.
Arbuzovs rakstos: Piezīmes par 16. g. simt. vecākajiem literatūras pieminekļiem, Izglītības
Ministrijas Mēnešraksts 1920. g. 1. pusgads, Latviešu tēvreize senos tekstos, turpat 1920. g.
2. pusgads.
2) GARĪGAS DZIESMAS. Tēvreizes uzzīmējuši un savos rakstos uzņēmuši cilvēki, kas
paši latviski neprata. Garīgās dziesmas mums ir pirmie rakstu paraugi, ko snieguši latviešu
valodas pratēji, gan no vācu valodas tulkodami, gan, kā rādās, paši sacerēdami. Še sastopam
pirmos latviešu rakstniekus. Tie darbojās Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzē, kas blakus
vācu draudzei dibināta 1524. g. Pirmie luteru mācītāji še bija Nikolavs Ramms un Johans

131
Eks, pēc dzimuma vācieši. No katoļiem nošķīrušies, cīņā pret viņiem uz arodu savienībās
(cunftēs) organizētiem latviešu pilsoņiem pabalstīdamies, viņi deva izteiksmi jaunajam gara
saturam latviskās dziesmās, kas bija nepieciešamas latviešu dievkalpojumos. Viņu dziesmas
palika vispirms rokrakstā; iespiestas tās tikai 1615. g. Rīgā pie Nik. Mollīna iznākušā
grāmatā «Psalmen und undeutsche Lieder», kur apzīmēts arī viņu izcelšanās laiks. Vienīgi no
šī vēlākā iespieduma tās pazīstamas un tāpēc nevar derēt par sava izcelšanās laika pilnīgu
dokumentu ortogrāfijā un varbūt arī valodā.
N i k o l a v s R a m m s (Ramm) dzimis Rīgā, studējis Rostokā, uzejams 1514. g. par
nonnu klostera priekšnieku Limbažos un ir ieradies ap 1520, g. Rīgā, kur pieslējies Lutera
ticībai un bijis par Jēkaba baznīcas latviešu mācītāju, miris pēc 1530. g. Tiek minēts, ka viņš
sniedzis latviešu valodā vairāk garīgu dziesmu. No tām uzglabājusies tikai viena, kas cēlusies
1530. g. Tā ir dziesma par desmit Dieva baušļiem (Die helligen zehen Gebot Gottes), kas
pastāv no četriem pantiem. Tā kā vācu teksts šai dziesmai nav atrodams, tad tā uzskatāma par
Ramma oriģināldarbu. Pirmais pants šāds:
J o h a n s E k s (Ecke) ir Ramma pēcnācējs Jēkaba baznīcā. Bijis sākumā par Rīgas
Doma baznīcas kanoniķi, pārgājis Lutera ticībā, kādu laiku darbojies Pērnavā, pārnācis atkal
uz Rīgu un darbojies no 1534. līdz 1543. gadam Jēkaba baznīcā par mācītāju. Mollīna
dziesmu grāmatā ar viņa vārdu apzīmētas divi dziesmas. Pirmā no tām Benedikts jeb
Cakarijas sludinājums: «Pateiktz gir tas Kunx, tas Dievs Israel.» Tā tulkota 1535. g. Otrai par
virsrakstu: «Slavas dziesma no Jāņa evanģēlija 14. nodaļas» («Lobgesang Auss dem
Evangelio Johan. 14»). Tā uzrakstīta 1537. g. un sākas: «O Jēzu Christ, Tu esi pattesz czilvex
unde Devs». Izrādās, ka virsraksts maldinošs: dziesma nesaskan ar minēto Bībeles vietu.
Vācu teksts (kas iespiests Rīgas vācu dziesmu grāmatas 1537. g. izdevumā), kā vērojams, arī
Eka paša sacerēts.
Turpmāk šiem dziesminiekiem pievienojas pirms latviešu grāmatu iespiešanas vēl arī citi.
Pie tiem pieder Johans Dāls (Johann tom Dalen) un Andrejs Šūrings. Dāls, kopš 1573. g.
Rīgas latviešu draudzes mācītājs, rakstījis himnu: «Konincks Christe Devs tho Theve wardts»
un introitu (ievadu) «Tas gir auxkan ezelis». Šūrings bijis no 1583, g. par mācītāju Piņķos un
Babītē, vēlāk Rīgā. Viņš tulkojis dziesmu «Theves wes auwots tas Labbums».
Rīgas latviešu draudzē un apkārtnē, kā pieņemams, lietoti pirms grāmatu iespiešanas
rakstīti dziesmu krājumi, kas bez minētajām visādā ziņā aptvēruši vēl citas dziesmas. Bez
dziesmām būs še bijuši lietošanā gan arī vēl citi raksti latviešu valodā: katķisma, liturģijas,
evaņģēlija daļas. Ap 16. gadu simteņa vidu atrodami šādi raksti arī citur. Tālu no Rīgas, pie
pašām prūšu robežām, Sventājā uzieti 1560. gadā divi rakstītas, pergamentā iesietas
grāmatas. Par tām dod liecību baznīcas vizitācijas protokols, ko sastādījis prūšu hercoga
Albrehta no Karalaučiem uz Grobiņas novadu sūtītais baznīckungs Johans Funks. Sventājas
baznīcas inventāra sarakstā 19. jūlijā atzīmēts: Divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas;
vienā ir evaņģēliji un lekcijas visam gadam, tāpat Kristus ciešanu stāsti pēc četriem
evanģēlistiem; otrā – Lutera katķisms, divreiz izskaidrots (zwir aussgeleget), un citi gabali ar
baznīcas ceremonijām, kā Luters tos noteicis; viss kuršu valodā (alles in Currisscher sprach).
(Sitzungsbericht der kurl. Ges. f. Literatur u. Kunst aus dem Jahre 1905.) Stāvenhāgens, kas
par šo Karalaučos valsts arhīvā atrodamo protokolu ziņo Kurzemes Literatūras un mākslas
biedrības sēdē 2. februāri 1905. g., piezīmē, ka šādi latviski tulkojumi gan varēja būt izplatīti
jau priekš kara gadiem un tie tad cēlušies četrdesmitos gados.
Par pirmajām Rīgas mācītāju uzrakstītām dziesmām sniedz dažas piezīmes L. Arbuzovs,
Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. I puse.
3) ARODU SAVIENĪBU LOCEKĻU SARAKSTI. Ar garīgu dziesmu paraugiem arodu
savienību locekļu sarakstiem zināmi sakari. Abas šīs literārisku pieminekļu grupas sakņojas
Rīgas latviešu pilsoņu aprindās, kas ticības dzīvē pulcējās tai pašā baznīcā un draudzē un

132
saimnieciskā dzīvē tais pašās arodu savienībās. Arī baznīcas un aroda organizācijas nebija tik
visai šķiramas. Vēlākās arodu savienības (ģildes, cunftes, kompānijas) bija sākumā vairāk
garīgas sabiedrības, kas saviem locekļiem deva iespēju piedalīties pie kopējiem
dievkalpojumiem, aizlūgumiem, rīkojumiem, kas baznīcās dibināja savus īpašus altārus,
pieņēma pašas savus priesterus. Bez tam tās sarīkoja ikgadējas sapulces, kas izvērtās par
dzīrēm ar saviesīgu dzīvi un mielastiem. Še pievienojās klāt kopējas arodu intereses. Iekšējo
dzīvi nokārtoja sevišķi maģistrāta apstiprināti statūti (šragas). Katras savienības priekšgalā
stāvēja oldermanis līdz ar citām amata personām (priekšsēdētāju, rakstvedi, kasieri). Par
rakstvedi mēdza būt attiecīgās savienības priesteris kā labākais rakstu pratējs. Pie arodiem,
kas no laika gala bija pa lielākai daļai latviešu rokās, piederēja nesēju arods, kas savukārt
sadalījās vairāk savienībās. Tanīs biedrojās izkrāvēji (Lostrager), kas izlādēja kuģus,
iztukšoja spīķerus, alusnesēji, kas piegādāja un izvadāja alu un vīnu, liģeri, kas galvenā kārtā
strādāja ostās. Starp šo savienību (sevišķi izkrāvēju un alusnesēju) sarakstiem tad nu atrodam
jau ap 16. gadu simteņa vidu un agrāk dažus, kas rakstīti latviešu valodā.
Reformācija, kas uz šīm savienībām atbalstījās, ienesa tanīs stipras pārmaiņas.
Dievkalpojumu kārtība to prasīja, ka draudzes bija šķirojamas pēc tautībām. Sprediķi bija
sakāmi draudzei saprotamā valodā; draudze dziedāja dziesmas savā valodā. Nošķirošanās
tautībās parādās arī ārpus baznīcas. Arodu savienības gan atmeta lielā mērā garīgo raksturu,
sakarus ar baznīcu tomēr pilnīgi nepārtraukdamas. Par savienību rakstvežiem mēdza būt vēl
vienumēr draudžu mācītāji un tikai izņēmumu gadījumos kādi citi.
Kad pēc ilgākiem traucējumiem izkrāvēju brālība (Lostragerbruderschaft) 1532. g. sāk
atkal kārtīgi darboties un uzņemt savā vidū jaunus locekļus, redzam viņas rakstos parādāmies
latviešu valodu. Maksātāju biedru sarakstā par 1532. gadu uzejama šāda atzīme: Laurens
Touryn, sess wyre wene kopē. Lasāms: Laurens Tauriņš, seši vīri vienā kopā. Ar to norādīts,
ka viens maksā par sešiem, kas skaitāmi par vienu kopību.
Jaunuzņemto biedru saraksti par 1533. un 1534. g. sastādīti gandrīz viscaur latviešu
valodā. Sarakstā par 1533. gadu šāds ieraksts:
Šis ieraksts varētu būt Nikolava Ramma vai Lorenca Šēdena (Lorenc von Scheden) rokas,
drīzāk pēdējā, jo domājams, ka pirmais šai laikā jau miris. Šēdens bija par Jēkaba draudzes
latviešu mācītāju no 1524. līdz 1534. g. Ieraksta pēdējās rindas (sākot no Anna Szageryn)
citas rokas rakstītas. Par Ramma un Šēdena pēcnācēju bija Johans Eks. 1543. gada izkrāvēju
sarakstā šādas viņa ierakstītās rindas:
Vēlākos izkrāvēju sarakstos 1549. gadā daži biedri ierakstīti latviski.
Turpmākie latviskie rokraksti uzejami alus nesēju savienībā. Šejienes biedru saraksti vesti
latviešu valodā 1558., 1561., 1872., 1873. un vēl dažos gados. Pirmo triju gadu sarakstus
vedis Georgs Sterbelis, dzimis rīdzinieks, studējis Karalaučos un Vitenbergā, kas 1552. g.
iesvētīts kā Jēkaba draudzes diakons un mira kā tās mācītājs 1573. g. Šinīs sarakstos lasāmi
šādi īsti latviski vārdi (oriģināla rakstībā) :
Widuschens, Mazsings, Vilcks, Pauris, Wentenex, Lounais, Sauczayshans, Stengis,
Trilikums, Dumpis, Kupritcs, Bullis, Wirlopis, Weschenäigs, Stroume u.c.
Sieviešu vārdi ir šādi: Maia Trilikummene, Anna Straumene. – 1873. gada saraksts, Dāla
sastādīts, še atzīmēto biedru starpā ir: Max Suttis, Hans Stirne, Hans Latzis, Peter Dzelzs–
Kalleis, Max Ounegalve.
Kādu no vēlākajiem alusnesēju sarakstiem sastādījis Dāla pēcnācējs Kaspars Timme,
mācītājs Jāņa baznīcā, kur latviešu luteriešu draudze bija pārgājusi 1582. g., kad Jēkaba
baznīca bija jāatdod jezuītiem. Saraksta ievadā Timme vācu valodā min, ka viņš pēc
alusnesēju 15. novembrī noturētas sapulces, viņu uzaicināts, pie viņiem nācis un pirmoreiz
sācis uzzīmēt, ko viņi atraduši par derīgu (was sie notig erachten zue sein). Gada skaitlis nav
atzīmēts; bet saraksts sastādīts pēc 1582. g. un priekš 1594. g., kad Timme uzraksta otru

133
sarakstu vāciski. Sarakstā starp citiem šādi vārdi: Martin Spalve, Labrens Pritzis, Michell
Struppis, Hans Stinte, Hans Kickutz.
Tad latviskie biedru saraksti pārtraukti. Jau Dāls 1573. g. turpina savu sarakstu vāciski.
Viņa otrais saraksts, 1580. g., viscaur vāciski sastādīts. Tāpat Timmes 1594. un 1595.,
Andreja Suringa 1604. g. uzrakstītie.
Šie saraksti met spilgtu gaismu uz Rīgas latviešu dzīvi 16. gadu simtenī. Kāda daļa no
viņiem ir pilntiesīgi pilsoņi, kam saimnieciska patstāvību, kas brīvi iekārto savas
organizācijas, aicina savā vidū darbiniekus drīz un noteic viņu darbību. Viņi savās darīšanās
un garīgajā dzīvē tad arī lieto savu valodu, kurā gan vēl nav iznākusi neviena grāmata.
Daļa no sarakstos minētiem vārdiem īsti latviski, kādus vēl tagad valkā daudz latviešu
ģimenes. Arī retākie no tiem (Stenģis, Dzelzskalējs u.c.) vēl tagad pazīstami Rīgas apkārtnē.
Galotnēs atšķiras izkrāvēju no alusnesēju sarakstu vārdiem. Pirmajos tās norautas, bet
pēdējos pa lielu lielai daļai īsti latviskas. Sevišķi tas sakāms par Sterbeļa uzrakstītajiem
vārdiem. Tur nav: Vidušen, Paure, Venteniek, Stenge, Dumpe, Kuprit (kā dažviet vēl tagad
tos redz rakstītus), bet: Vidušens, Pauris, Ventenieks, Stenģis, Dumpis, Kuprits.
Pie šo sarakstu sastādīšanas latviešiem cieša, zināmā mērā noteicoša dalība. Paši viņi
nebija to sastādītāji un arī par tādiem netika. Sveša vara viņus apņēma no nomāca to
patstāvīgo attīstību, kuras sākumi še nomanāmi. Tā nedabūja izpausties gara darbos, ko rada
saimnieciski un garīgi pastāvīga tauta, palikdama sakarā ar laika kultūru.
Rīgas izkrāvēju un alus nesēju grāmatu rokraksti glabājas Rīgas Vēsturiskās un
Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. Latviešu rakstos tos pa daļai cēlis klajā L. Arbuzovs I.
Min. Mēnešraksta 1920. g. 1. burtnīcā. Par Rīgas latviešiem sk. Arbuzova Reformācijas
kustība latviešu starpā. Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 8. burtn.; tā paša Studien zur
Geschichte der lett. Bevolkerung Rigas im Mittelalter und 16. Jahrh., Latvijas Augstskolas
raksti I.
4) BURAMIE VĀRDI. Latviešu pašu no senatnes mantotie sacerējumi palika, pirmos
rakstus latviski uzmetinot, neievēroti. Tikai burvjus un raganas tiesas priekšā velkot, bija
dažos gadījumos jāiespiežas viņu gara pasaulē un tā jāattēlo viņu pašu vārdiem. Tādā kārtā
uzrakstītas tiesu protokolos dažas buramo vārdu druskas. Rīgas zemes tiesā
(Landvogteigericht) iztiesāta 1584. g. prāva pret burvi, kas glābis kādu sievieti no nelabā
šādiem vārdiem:
Tagadējā rakstu valodā šie vārdi varētu būt šādi:
Deviņi Pērkoni un deviņas strēles lai plēš to velnu deviņos gabalos no tā cilvēka.
Citu reiz viņam uz Daugavas nākusi pretim ragana, kuru viņš apturējis, sasējis šādiem
vārdiem:
Šo vārdu iztulkojums paliek tumšs.
Viņš to atkal atraisījis šādiem vārdiem:
Kādā citā reizā tiesāts kāds Jānis no Alūksnes (Ivan gebort von der Marienborg), kas
varējis visus ieročus apvārdot ar sāli, uz kuru pūzdams runājis šādus vārdus:
Protokoli norāda uz buršanas paņēmieniem un tiesāšanas veidu. 1576. g oktobrī
sadedzināta ragana Katrīna Švokstere, kas nodarbojusies ar cilvēku, zirgu un dažādu mājlopu
dziedināšanu vārdojot. Tālāk viņa atzinusies, ka piesaukusi Dievu, apvārdodama sāli, un bez
tam lietojusi vārdus: saule, mēness, diena nakts. Viņas vīrs pārklaušinot tāpat spīdzināts kā
viņa. To metuši ūdeni un, kā viņš nav slīcis, viņu turējuši aizdomās, ka viņš ir burvis, un
likuši moku kambarī. Spīdzināts, pie striķa uzvilkts (lai pakārtu), viņš atzinies, ka viņš trīs
gadus kalpojis sātanam. Tas viņam devis olu, lai noliek kaimiņa laukā un lai sabojā labību, tā
ka vēlāk nav bijis iespējams to nopļaut. – Ļaunajam garam, cilvēkā ieiet nakti pa sapņiem vai
arī dienu, jaunu cilvēku sabiedrībā dzerot burtu alu, mēdz būt savs vārds, bet dažreiz tas arī

134
bez vārda. Kāda sieviete spīdzināta atzinusies, ka buršanās mākslu viņa iemācījusies jau
četrus gadus atpakaļ un ka viņas gars esot bez vārda, jo neesot kristīts. Kādam citam gars, ko
sauc par Nadomu jeb Stradomu. Šis gars mīt jūrā jeb lielā ezerā.
Šos zemes tiesas protokolus, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās u. Arheoloģiskās savienības
bibliotēkā, uzgājis profesors E. Volters 1900. g. un laidis klajā brošūrā Pēterb. 1907. g.

3. KATOĻU KATĶISMS

1) Sastādītājs un tulkotājs
2) Rakstība un valoda
3) Saturs
Katoļu katķisms, kas iznācis I585. g., ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā sarakstīta
grāmata. Ar to kā ar pirmo latviešu grāmatniecības pieminekli cienīgi noslēdzas katoļu
laikmets. Gan Lutera ticība jau agrāk nekā pus gadu simteni izplatīta latviešu vidū, gan tā
ierosinājusi sacerēt dažu literārisku paraugu, bet grāmatas nevienas tā vēl nav cēlusi klajā.
Stipri apdraudētais katolicisms vēl parāda savu spēku un, vadošo lomu nododams
luterānismam, iegulda latviešu rakstu krātuvē pirmo plašāko darbu.
Līdz 1911. g. turēja par pirmo latviešu grāmatu 1586. g. iznākušo Lutera mazo katķismu.
Bet minētajā gadā Lembergas (Ļvovas) poļu augstskolas bibliotekārs E. Barvinskis atrada
Upsalas augstskolas bibliotēkā 1585. g. iespiesto katoļu katķismu. Tā tituls: «Cathechismus
Catholicorum. Istige pammacischen, / no thems Papreksche Galve gabblems Christtites
macibess». Par atradumu Barvinskis paziņoja (5, dec. 1911. g.) docentam E. Volteram
Pēterpilī. Turpmāk (1912. g.) Upsalas augstskolas virsbibliotekārs Kollins atsūtīja atrasto
katķismu Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Voltera aplūkošanai. Ar Zinātņu
akadēmijas līdzekļiem Volters grāmatu izdeva no jauna, iespiežot to hromolitogrāfiskā kārtā
pilnīgi savā pirmatnējā veidā 1915 g. Jauniespiedumam Volters deva līdzi apcerējumu par
grāmatas atrašanu, nozīmi, šķietamo autoru un paskaidrojumus tekstam krievu valodā.
1) SASTĀDITĀJS UN TULKOTĀJS. Par katoļu katķisma sastādītāju grāmatas titulā
minēts Pēteris Kanīzijs, par tulkotāju Volters uzrāda Ertmani Tolgsdorfu.
P ē t e r i s K a n ī z i j s (Petrus Canisius) ir pirmais vācu jezuīts, kas attīsta rosīgu
darbību, lai aizkavētu reformācijas izplatīšanos Vācijā. Viņš lauž jezuītu ordenim ceļu Vācijā
un Polijā. Dzimis viņš 1521. g., studējis Ķelnē filozofiju un teoloģiju, iestājās jezuītu ordenī
1543. g., tika par priesteri 1546. g., miris 1597. g. Viņš piedalījies pie vairāk konsiliem.
E r t m a n i s T o l g s d o r f s nav tieši minēts par atrastā katķisma tulkotāju. Bet par
viņu jau agrāk no dažiem avotiem (Manteifeļa, Sotveļa) bija zināms, ka viņš latviešu valodā
izdevis katķismu, vārdu sarakstus, sprediķus, dziesmas (himnas). No jauna gaismā celtais
katķisms tad nu ar lielu varbūtību uzlūkojams par to, ko Tolgsdorfs izdevis. Viņam attiecībā
uz Livoniju piekrīt loma, kas Kanīzijam attiecībā uz plašākām zemēm; viņš cīnās pret
reformāciju. Pēc dzimuma viņš prūsis, tātad pieder pie baltu cilts, dzimis 1550. g. Prūsijā. Uz
Livonijas bīskapa Otona Šenkinga uzaicinājumu sūta Varmijas (Prūsijā) bīskaps jezuītu
Ertmani Tolgsdorfu, Gūtštates kanoniķi, uz Livoniju, lai še stātos pretim reformācijas
izplatīšanai un nostiprinātu katolicismu. Vispirms Tolgsdorfs ir par priesteri Valmieras
draudzē, tad par Rīgas Jēkaba baznīcas priekšnieku, vēlāk darbojas Cēsīs, kur mirst 1620. g.
Runādams bērnībā latviskai radniecīgu valodu, viņš ātri iemācās latviski un saraksta latviešu
dievkalpošanai un garīgas dzīves kopšanai nepieciešamās grāmatas. Viņš bijis starp
latviešiem ļoti ieredzēts. Šenkings viņu nosauc par Livonijas tēvu un apustuli.
2) RAKSTĪBA UN VALODA. Lai gan katolicismu pabalstīja poļi, katoļu ticība galīgi
iesakņojās latgaliešos (inflantiešos) un katoļu katķisms tika iespiests Viļņā, tomēr katķisma

135
rakstība piemērota vācu ortogrāfijai un valoda nav lietota latgaliešu, bet vidus izloksnē.
Rakstības un valodas ziņā nav starp šo no katoļu puses izdoto un tūliņ turpmākajos gados
iznākušām luteriskajām grāmatām nekādas principiālas starpības. Varētu būt, ka visas šīs
grāmatas sastādītas pēc kāda kopēja, vecāka parauga.
R a k s t ī b a i par pamatu likts vācu alfabēts. To varētu izskaidrot ar to, ka tulkotājs
piesavinājies vācu izglītību un ka tulkošanai bijis priekšā vācu oriģināls. Uz to norāda arī daži
vāciski nodalu virsraksti, lai gan pašā augšējā latīniskā grāmatas titulī ("Catechismus
Catholicorum") atzīmējas ciešākas saites ar Romu. – Rakstībā nav nekādas konzekvences.
Tas pats vārds rakstīts dažādās vietās dažādi. Garumu apzīmē gan ar e , gan ar h, gan
neapzīmē to nemaz.
V a l o d a piemērota vidus izloksnei. Ka šī izloksne tikusi par rakstu valodu, vedams
sakarā ar to apstākli, ka tikpat še aplūkojamās, kā arī citu pirmo latviešu grāmatu sastādītāji
darbojušies apgabalos, kur vidus izloksni runā. – Katķisma valodā stipri manāms vācu
iespaids. No vācu valodas pārņemti daži vārdi: doch, Busse, selig sind – Kalna sprediķī, Oel,
u.c. Lietots daudzkārt artikulis. Vārdu kārta mēdi but vāciska. Daži vārdi burtiski no vācu
valodas tulkoti. Sastopams še arī nelatviskais salīdzinājuma salikteni.
Katķismā uzejam arī latviešu valodas īpatnības, kas pieder pagātnei. Vārds katrs lietots kā
attiecības vietnieka vārds, līdzīgi krievu который: wilte macibe, kattre prettib to Christite
macib. Vārdu žēlīgs, žēlastība vietā vairākkārt lietoti vārdi: dzelixs, dzelestibe (leitiski
gailingas, gailestis; sal. latv. vārdu neģēlis). Pareizas un īpatnējas latviešu divdabju formas
lietotas teicienos: gauwame denems (gavamām dienām) ; duscame nakte (dusamu nakti); ko
tu negrib teuw darram, tho nebues arridzan teuw wenam cittam darrit. Vienskaitļa lokatīviem
ir senākā galotne –n un daudzskaitļa datīviem galotne –ms: exan thems diwepaddessmittems
Gabblems; Zemmen kapis exan helles, tresschan denan atkal ouxkan celis no thems
murronems. Garšošana nosaukta par baudīšanu (boudischen), tauste par aiztveršanu
(aizstwerschen). – Dažiem jēdzieniem mēģināti atvasināt jauni vārdi: Dewedomige gramate
lascieth; stiprepratibe; tho laikigi vnde muzige scodibe taes besdewes; milescirdige.
Rakstības un valodas paraugam še gabals no kādas lūgšanas:
3) SATURS. Katoļu katķisms cenšas nostiprināt latviešu vidū kristīgu mācību, kā to
sludina katoļu baznīca. Tas piegriež vērību ārējām ieražām un dogmām, kurās ieliek kristīgās
ticības kodolu.
Vispirms sastādītājs griežas pie kristīga lasītāja (Tam Christite Lascotaiam). Ar to šis
katķisms atšķiras no turpmākajā gadā izdotā Lutera katķisma, kam priekšvārds sarakstīts
vāciski un kas nodomāts ne tieši draudzes locekļiem, bet mācītājiem. Katoļu garīdzniekiem,
kā redzams, bija nopietns nodoms tautā cieši iedēstīt savu mācību. Neviens nezinot labāki kā
baznīcas amata kopēji, cik ļoti vajadzīgs, lai ļaudīm no bērna kājām pasniedz kristīgu
mācību. Atrodot brīžam pieaugušus cilvēkus, kas ne vien nezin dot par savu ticību lāgadību,
bet dažkārt arī nemāk savus pātarus.
Jautājumos un atbildēs tad īsi aplūko katoļu pamatmācības. Kā pirmo jautājumu uzstāda:
Ko būs dēvēt par kristīgu cilvēku? Uz to atbild: Katru, kas pēc dabūtas kristības atzīst Kristus
mācību iekš savas baznīcas un draudzības «vnd nepekar wene ioune vilte macibe / kattre
prettib to Christibe macib / vnd Catholische Baznedce cixstp. Turpmāk iepazīstina ar ticības
apliecību, svēto lūgšanu, baušļiem, septiņiem sakramentiem, dažādiem grēkiem un tikumiem,
ar grēku sūdzēšanu, dažādām lūgšanām.
Redzam še iespiežamies latviešu dzīvē uzskatus un paražas, kas tur iesakņojas uz ilgu
laiku, atspoguļojas tautas burtniecībā, paliek arī tai tautas daļā, kas vēlāk vairs nav
katoļticīga. Pie baznīcas baušļiem pieder: svētīt ieceltās svētdienas, gavēt noliktās gavēņu
dienās, arī noteiktos vakaros, atturēties piektdienās no gaļas, piena, sviesta, olu ēšanas,
aizliegtos laikos neturēt kāzas un citas viesības un sēršanas. Norādīts uz pātaru skaitīšanu

136
(pater noster), uz lūgšanām rītos, vakaros, priekš un pēc ēšanas līdz ar krusta mešanu.
Pastaras lietas ir: nāve, pastara sodība, elle, debesu valstība. Nostiprina še arī Marijas kultu.
Svētai lūgšanai seko Marijas sumināšana («Summenata es tu Maria pilne dzeelestibe»). Tāpat
norāda uz Marijas sumināšanu rītos un vakaros. Katķismu noslēdz vārdi: «Schlaew Dewam /
vnde taei dzelige Jumprouw Mariae / Christi Mathei.» Līdz ar to Marija tautas tradīcijās
daudzkārt stājas Laimas vietā.
Izceļas kristīgās morāles raksturīgie vilcieni. Par galvenajiem grēkiem dēvēti: greznība,
negodība jeb nešķīstība, dusmība, nesātība (Perischen), ienaidība, lišķība (Laischibe) un
kūtrība dievkalpošanā. Tiem pretī nostādīti tikumi jeb krāšņas dāvanas: pazemība, labprātīga
došana, šķīstība, mīlība, mierība, priecība, dievbijība (vs dewedomam prate). Pēc kalna
sprediķa vārdiem, kas dēvē par svētīgiem garā nabagus, bēdīgos, lēnprātīgos, pēc taisnības
slāpstošos, sirdsžēlīgos, sirdsšķīstos, miera turētājus, taisnības dēļ vajātos, nostāda trīs
evaņģēlija padomus (Evangelische padome): labprātīgu nabadzību, vienumēr izsargātu
šķīstību, pilnīgāko paklausīšanu.
Dieva jēdziens tiecas noskaidroties, dziļāk aizkustināt sirds dzīvi, tikt tai par pārbaudītāju
un atbalstu, par augstāko mantu. Bez dogmatiskās ticības apliecības skan lūgšanas sirsnīgākas
skaņas, kas var modināt patiesu reliģiozitāti. Piesauc mūžīgo Dievu, lai viņš dod mieru un
vienprātību, iededzina lūdzējos mīlestības uguni, dod tiem īstu izsalkumu pēc taisnības, ka tie
var viņam būt pa prātam dzīvojot un mirstot; lūdz Dievu par draugiem un ienaidniekiem, par
dzīviem un mirušiem. Visdziļākās attiecības pret Dievu izsakās lūgumos, ko katķismā nosauc
par trim krāšņām vecām lūgšanām, kas (tagadējā rakstu valodā) skan tā: Ak mans Dievs un
mans Kungs, ņem mani sev un dod man visu tevi. Ak mans Dievs un Kungs, ņem visu no
manis, kas mani attura no tevis. Ak mans Dievs un mans Kungs, dod man visu, kas mani pie
tevis velk.
Līdz ar to tiek uzstādīti neatlaižami tikumības prasījumi. Pie grēkiem, kas sauc un brēc
pret debesīm, pieskaita: nabaga atraitņu un bāreņu apspiešanu, strādnieku un algādžu
nopelnītās algas paturēšanu. Par žēlastības darbiem min: izsalkušus barot, iztvīkušus
dzirdināt, bēdīgus iepriecināt. Par dabas baušļiem (Bousles taes Natures) divus. Pirmo: ko tu
negribi tev darām, to nebūs tev arīdzan citam darīt. Otru: visu, ko jūs gribat, ko ļaudīm jums
būs darīt, to darāt arīdzan tiem.
Tās ir ētiskas normas, kas sniedzas pāri katolismam, arī luterānismam, sastopamas arī
latviešu burtniecībā un pieder pie tautas un cilvēces tikumiskās attīstības pamatiem.

OTRAIS LAIKMETS

LUTERĀNISMA LAIKI

1) Renesanse
2) Reformācija
3) Latviešu loma reformācijas kustībā
4) Latviešu rakstniecība luterānisma laikā
Luterānisma laiku sākums latviešu rakstniecībā skaitāms no 1586. gada, kad iznāca pirmā
luteriskā grāmata latviešu valodā. No šī laika luterānisms nāk vadošā lomā latviešu garīgajā
dzīvē. Gan tas attiecas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latviešiem, Inflantijas jeb Latgales
latvieši palika joprojām zem katolicisma iespaida; bet rietumu daļas, Baltijas, latvieši bija tie,
uz ko atbalstījās latviešu grāmatniecības ciešāka nodibināšanās un turpmākā attīstība. Še
dabū stiprus pamatus tas latviešu literatūras laikmets, kas atrodas vācu tautības luteriskās
garīdzniecības rokās un nepārtraukti turpinās gandrīz trīs gadu simteņus.

137
 Latviešu grāmatniecība izceļas no reformācijas kustības; šī savukārt pieslēdzas renesansei.
Jauns laikmets Eiropas vēsturē un kultūrā radīja latviešu grāmatniecību.
1) RENESANSE. Ap 1500, gadu beidzas vidus laiki, kad visu Eiropas gara dzīvi
pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. Jaunā
paaudze, atbalstīdamās uz mostošos pilsonību, satricināja garīdzniecības un bruņniecības
pamatus. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli. G ū t e n b e r g s
sāka (ap 1450. g.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem, K o l u m b s atrada Ameriku
(1492. g.), K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. g.). Ja vidus laiki ir
raksturīgi ar krusta kariem, kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi, tad
jauno laiku sākumā atveras tāds plašums, ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un
šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks, tirgotājs,
jūrnieks. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves, dodot vietu pilsonības
priekšstāvjiem. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības
un dzīvot un darboties pēc savas, no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības.
Šādi centieni atbalstījās uz h u m ā n i s m a, uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un
mākslas studijām. Cilvēks še nostājas visu centienu, visas intereses centrā, cilvēks savā
vispusīgajā, īstajā būtībā, kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā. Grieķija, kas
cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu, bija tā, kas
atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos.
Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule, dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība,
atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda, ticības vietā zināšana, svētu rakstu vietā grieķu un
romiešu klasiķi. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā, uzmeklējot oriģināltekstus, tos
salīdzinot, kritiski uzrādot sagrozījumus. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules, dabas,
cilvēka izpratni. Pētnieki nepalika stāvam pie burta, pie viena otra literāriska vai zinātniska
darba, bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības
rakstus, bet arī cilvēka miesas būvi, ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus, bet arī zvaigžņu
debesi. Rodas vesela rinda zinātnieku, kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un
noraida pie malas agrākos uzskatus. Kopernikam seko K e p l e r s (1571.–1630.), G a l i l e j
s (1564.–1642.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā
vispusībā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452.–1519.) ir matemātiķis, dabas pētnieks, anatoms,
inženieris, arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, rakstnieks. Viņa slavenās gleznas «Sv. vakarēdiens»
kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S
e r v a n t e s s (1547.–1616.), «Dona Kihota» sacerētājs, kas neiznīcināmā komismā ietver
vidus laiku bruņniecību, un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564.–1616.), kas Londonas teātrī
liek izrādīt skatus, kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas.
Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus, bet tiešos apstākļus un
veselas cilvēku sabiedrības. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu, Dieva liktu.
Cilvēka prāts radījis likumus, un tos var atcelt un grozīt, ja tie vairs neveicina cilvēku
labklājību. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli, 1469.–
1527.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības
gaitu. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu, savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par
vienotu spēku, nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. Katrs pavalstnieks
nozīmē tik daudz, cik viņš atnes valstij labuma. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā, ar
savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa
uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus, 1478.–1535.)
politiskie ideāli. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā, kur
nav plaisas starp nabagu un bagātu, nav kalpības un dzimtbūšanas, kur valda pilnīga īpašuma
vienlīdzība un ticību brīvība. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies, Makiavelli un
Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti, kas nostājas vidus laiku

138
baznīcas vietā un tai pāri.
Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija, Anglija, kur renesanses centieni izsakās
dzīvē, zinātnē, mākslā. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. Šāds virziens politikā un
gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos
elementus, pieaug varā, nāk savā starpā sadursmē. Zviedrija, Polija, Krievija sāk mērīt savus
spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos, savā iekšienē sašķēlušos Livonijas
ordeņa valstiņu, kurā pāvests zaudē savu iespaidu. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai
reformācijas kustībai.
2) REFORMĀCIJA. Ar renesansi reformācijai divējāds sakars: vienkārt tā parādās kā
renesanses pretstrāva, otrkārt kā tās turpinājums.
K r i s t ī g a t i c ī b a, kas pārvaldīja vidus laikus, izrādījās par gara strāvu, kam
neizsīkstoši avoti. Reiz tā jau bija sekmīgi cīnījusies ar antīko gara pasauli un to uzvarējusi,
nostādīdama augšējās šķirās piekoptā daiļuma kulta vietā ikviena cilvēka dvēseles nemirstīgo
vērtību, sludinādama bēdīgiem un grūtsirdīgiem, nicinātiem un vajātiem iepriecināšanu,
atvērdama skatu no pasaulīgās dzīves šaurības un iznīcības uz mūžību. Kad nu atkal
atdzimusī grieķu kultūra parādīja visu savu spožumu, kad acu mirkļa baudās pazuda visi
tālākie mērķi, kad arī augsto garīdznieku starpā un pāvesta galmā stāvēja augstā godā Jupiters
un Venera un Kristus bija ticis par Apollonu, atdzīvinājās nicināto un apsmieto mūku un
zemo garīdznieku starpā cēlie kristīgie ideāli, cīņas gars un uzupurēšanās spēja. Kā pērkoņa
grāvieni norībēja jautrībā un baudās aizrauto itāliešu starpā mūka S a v o n a r o l a s sprediķi,
pulcinādami ap sludinātāju sajūsminātus domu biedrus no visām aprindām. Par savu bez
bailēm izpausto pārliecību viņš dabūja samaksāt ar savu dzīvību: viņu sadedzināja 1498. g.
Kāds cits mūks, ko augstākās garīdzniecības izšķērdīgā greznībā tērptā netiklība un iekšēja
nepatiesība aicināja uz cīņu par īsti kristīgiem ideāliem, varēja atbalstīties uz spēkiem, kuri
viņam piešķīra uzvaru. Tas bija M ā r t i ņ š L u t e r s. Reformācija, īpaši tā, kas tieši
aizņēma arī latviešus, ir pa lielu lielai daļai viņa darbs.
Reformatora cīņā pret pāvestu un katoļu baznīcas dogmām tad nu arī parādījās r e n e s a n
s e s l a i k m e t a g a r s. Cilvēka iekšējais es, viņa prāts un sirds apziņa izšķīra dvēseles
dzīves jautājumus. Lutera paša 1 personiskie pārdzīvojumi viņu noveda pie atziņām, kas viņu
nostādīja pretī pāvesta, katoļu baznīcas noteikumiem un rīkojumiem. Ne vienīgi pāvestam un
viņa sasauktiem konciliem ir tiesība iztulkot svētus rakstus; tā pieder visai draudzei, visi
kristīgie ir garīgas kārtas, ir vienas miesas locekļi. Ikviens dabū vērtību no tā, ko viņš sevī
nes. Arī darbi nelīdz: ne labi darbi dara labu cilvēku, bet labs cilvēks dara labus darbus. Īsts
kristīgs cilvēks ir brīvs un atbildīgs par sevi. Garīga vara nav stādāma pāri pasaulīgajai,
baznīca ne pāri valstij. Miesas mērdēšana, atsacīšanās no laicīga prieka nestāv nekādā
vērtībā; cilvēku taisno īsta, dzīva ticība. Ar to sasniedz grēku piedošanu, kad iepriekš grēkus
atzīst, nožēlo, no tiem atgriežas. Par neciešamu noziegumu Luters uzlūkoja grēku piedošanu
par naudu. Pāvesta izsludinātais atblass tad arī deva Luteram iemeslu klaji uzstāties pret
pāvestu 95 teikumos, ko viņš 1517. g. 31. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm.
To uzlūko par reformācijas sākumu.
Drīz pēc tam reformācijas kustība bija novērojama L i v o n i j ā, L a t v i j ā, sevišķi R ī g
ā. Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām, vāciem, bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko
izglītību Vācijā, tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. Tur viņi iepazinās ar jaunajām
idejām. No otras puses, Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi, kas Vācijā. Arī te
katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes, to pašu tikumības pagrimšanu.
Arī ablass še bija spēkā. To izsludināja (1502. un 1504. g.) pret krieviem un tatāriem, ieceļot
šai lietā par komisāriem Burtnieku un Rūjienes priesterus. No Vācijas pārnestās reformācijas
idejas tad nu še atrada auglīgu zemi.
R ī g a s reformatora loma piekrita A n d r e j a m K n o p k e n a m, kas 1517. g. bija

139
atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. 1519. g. viņš devās izglītības nolūkā no
jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. g. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. Atklātā
disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. g. 12. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis,
viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņam pievienojās dedzīgākais, arī
no Vācijas atnākušais S i l v e s t r s T e g e t m e i j e r s, kas tika par mācītāju Jēkaba
baznīcā. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats.
3) LATVIEŠU LOMA REFORMĀCIJAS KUSTĪBĀ. Reformācijas ceļlauži Latvijā bija
vācieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības, ka tā laiž saknes tautā, ka tā ir
demokrātiska. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība.
Līdzīgi tas bija Latvijā. Rīgas pilsonība bija tā, kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu
nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās. Bet daļa Rīgas pilsoņu bija latvieši,
un sevišķi šī daļa stāvēja Knopkenam tuvu cīņā. Viņš no 1517. g. oktobra piederēja pie
izkrāvēju ģildes, kur l a t v i e š u e l e m e n t s jau kopš 15. gadu simteņa otrās puses bija
valdošais, kur arī par oldermaniem mēdza būt latvieši. Kad 1521. g. vasarā Knopkens sāka
Pētera baznīcā sprediķot Lutera garā, tad viņam še bija par drošāko atbalstu viņa ģildes
locekļi. Drīz jaunajai mācībai pievienojās arī citi mācītāji, viņu starpā Nikolavs Ramms un
Lorencs no Šēdenas, kuri pārvaldīja arī latviešu valodu. Tādā kārtā reformācijas idejas dabūja
tieši nostiprināties latviešu vidū. Kad 1524. g, pavasarī un vasarā notika svētbilžu grautiņi,
kad Pētera, Jēkaba, Doma baznīcā un franciskāņu klosterī iznicināja katoļu kulta simbolus,
tad liela daļa tautas masu, kas še piedalījās, gan bija latvieši. Jau 1524. gada rudenī nodalījās
no divām vispārējām Rīgas draudzēm sevišķa latviešu draudze, kam ierādīja Jēkaba baznīcu.
Pie tās turējās alus nesēju un izkrāvēju ģildes, kuras nu pastāvēja gandrīz vienīgi no
latviešiem. Tad nu saprotams, ka ne vien dievkalpošanas notika latviešu valodā, bet ka šinī
valodā sāka vest arī organizāciju locekļu sarakstus. Še tad arī atrodam pirmos latviskos rakstu
pieminekļus, gan garīga, gan laicīga rakstura, lai arī tikai rokrakstos.
Reformācijas kustība aizķēra arī l a t v i e š u l a u c i n i e k u s. Pilsoņi, kas dzīvoja
mūžīgās ķildās ar bīskapiem un bruņinieku ordeni, centās sakūdīt zemniekus pret varas
turētājiem. Musinātāji izgāja uz laukiem un sēja tur nemiera sēklu. Izlietoja arī gadījumus,
kad zemnieki iebrauca ar saviem ražojumiem pilsētā, lai viņus kūdītu uz dumpi. Šādu
aģitāciju atrada par tik bīstamu, ka Valmieras landtāgā 1525. g. pieņēma lēmumu pārtraukt
pilsētnieku propagandu laucinieku starpā. Uz šī lēmuma pamata maģistrāti biedināja
sprediķotājus no zemnieku rīdīšanas uz nepaklausību kungiem, aizliedza tirgotājiem, kas
izbrauc uz laukiem un kas tirgojas ar zemniekiem pilsētās, izplatīt zemnieku vidū dumpja un
baznīcas grautiņu idejas. Nemieri nekādi uz laukiem neizcēlās, bet jaunā mācība tur laida
saknes. To sāka pabalstīt muižnieki, bīskapa un ordeņa vasaļi, un arī pats virsbīskaps
(Blankenfelds) jutās piespiests atjaut iecelt lauku baznīcās jaunās ticības mācītājus. Ar to
cerēja apklusināt rūgšanu zemnieku starpā, kas gāja pat tik tālu, ka dažās vietās uzpeldēja
domas par mācītāju brīvu iecelšanu un dzimtbūšanas atcelšanu (kā to liecina kāds raksts
lejasvācu valodā Rēveles rātes arhīvā).
Līdz ar jaunās mācības ievešanu latviešu draudzēs cēlās prasība pēc mācītājiem, kas prot
latviešu valodu. Tādu bija ļoti maz. Lai še varētu līdzēties, mācītājiem piebiedroja latviešu
palīgus ar zemāku izglītību. Ir zināms, ka tādi palīgi bijuši Alojas draudzē (ap 1530. g.),
Bērzaunes draudzē (ap 1570. g.).
Pēc īsa uztraukuma, ko sacēla no Rietumeiropas nākošās jaunā laikmeta vēstis, latvieši
noslīka pilnīgā atkarībā un kalpībā. No renesanses laikmeta kā tāda latvieši nedabūja nekā
pārdzīvot. Bet arī reformācija pārvērtās par sastingušo dogmu sludināšanu, ko latvieši saņēma
pasīvi, bez kaut kādas pašdarbības. Pieslēgdamās pie reakcijas pret renesansi, latviešu kultūra
gāja pa vidus laiku tumsu, kas viņu vidū turpinājās vēl vairāk kā trīs simts gadus, lēnām un
pakāpeniski pretī renesanses laikmeta ideāliem. Druskas no šī laikmeta zinātniskiem

140
panākumiem viņiem sniedza Vecais Stenders, un no baznīcas un dievvārdu vienpusīga
iespaida viņus sāka atsvabināt tikai tautas atmodas laiks ap 19. gadu simteņa vidu.
L i t e r a t ū r a. L. Arbusov, Die Einfuhrung der Reformation in Liv–, Est– und Kurland.
I. Halfte Leipzig und Riga. 1919. – L. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā, Izgl.
Min, Mēnešraksts 1921. II, 829. lpp. u. turpm.
4) LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA LUTERĀNISMA LAIKĀ. Šis latviešu rakstniecības
laikmets zīmīgs ar to, ka grāmatniecība ir pilnīgi citas tautas un vienas kārtas rokās: latviešu
rakstnieki ir vācu tautības luteriskie mācītāji, kas darbojas latviešu draudzēs. Izņēmumu nav
tikpat kā nekādu. Kas viņu vidū arī cēlušies no latviešiem, tie vai nu pilnīgi pārvācojušies (kā
Tukuma mācītājs Šteineks), jeb stāv un darbojas tieši zem vācu mācītāju iespaida (kā
Neredzīgais Indriķis; Līventāls u.c.). Vē1 še būtu jāmin nelielā latviešu katoļu garīgā
literatūra, kas, pabalstīdamās uz katoļu latviešiem Latgalē, stāv savrup. Ir tad saprotams, ka
luterānisma laika latv. grāmatniecība pie latviešu nacionālās literatūras nav skaitāma.
Latviešu pašdarbība še nav nomanāma ne vismazākā mērā; gar to, ko latvieši paši sevī nesa
un tēloja, grāmatniecības kopējiem nebija nekāda daļa, un, ja tie to ievēroja, tad tādēļ, lai to
apkarotu. Pie latviešu rakstniecības šī grāmatniecība pieder ar to, ka tā sarakstīta, lai arī
bojātā, latviešu valodā, ka tā latviešiem nodomāta un atstāja uz viņiem iespaidu.
Ja ieskatāmies šinī laikā latviešu tautas gara saturā, tanī saturā, kurā parādās viņu īpatnība
un radošās spējas, tad tur atrodam viņu burtniecības darbus (dziesmas, pasakas) visā pilnībā.
Tā ir tā apslēptā, grāmatās neredzamā, dzīvā apakšstrāva, kurā tauta izglabā un joprojām
veido un attīsta savu veco, diezgan augsto kultūru un iznes to pa visgrūtākiem laikiem cauri
līdz tam brīdim, kad viņas rokās pāriet grāmatniecība kā viņas īpatnīgā, tagad jaunā attīstības
posmā ievirzītā gara izteiksmes līdzeklis.
Latviešu gara dzīvē luterānisma literatūra pametusi neizdzēšamas pēdas. Katrā latviešu
mājā cilātas, lasītas, lietotas, vecās grāmatas daudziem tapa mīļas un par dzīves atbalstu. Šī
grāmatniecība nostājās kā garīga vara blakus burtniecībai un dažos gadījumos arī viņas vietā.
Sakust kopā tām nebija iespējams, lai arī uzejami daži elementi vienā no otras. Bet, kad
grāmatniecības kopšana nāca pašu latviešu rokās, tad tika redzams, kāda nozīme ir tai
rakstniecības daļai, ko latvieši bija saņēmuši no citas tautas.
Tādu pat raksturu kā pie latviešiem uzrāda arī i g a u ņ u grāmatniecības pirmais laikmets.
Arī tur pirmās grāmatas parādās sakarā ar reformācijas kustību, lai gan tās izdod katoļu
garīdznieki. Sāmsalas katoļu bīskaps Kivels saraksta mazu ticības mācības grāmatu, ko
iespiež 1517. g. Kādus 50 gadus vēlāk iznāk katķisms. Šīs un turpmākās grāmatas sastāda
vācu tautības mācītāji. Igauņu grāmatniecība paliek šo mācītāju rokās apmēram tikpat ilgi kā
latviešu. – S o m u grāmatniecībai liek pamatu Lutera un Melanhtona māceklis Mihaels
Agrikola, kas sarakstīja lūgšanu grāmatu (1544. g.) un tulkoja Jauno Derību (1548. g.). Gan
kādu laiku, pie Zviedrijas piederot un tai pie varas nākot, zviedru valoda tika Somijā par
valdošo un augstāko šķiru valodu, tomēr somu literatūras darbinieki ir galvenā kārtā somi,
kas jau agri krāj somu burtniecības darbus, pētī somu valodu un vēsturi. Somu nacionālās
atmodas laikmets uzaust 19. g. simteņa sākumā. Pirmā l e i š u grāmata ir Lutera katķisma un
dažu dziesmu tulkojums, ko laiž klajā Mārtiņš Mažvids (1547. g.). Leišu grāmatniecības
kopēji ir pašā sākumā dzimuši leiši, kas dabūjuši augstāku izglītību Karalaučos un Viļņā. –
Grāmatniecības sākumi latviešiem tuvajām kaimiņu tautām ir puslīdz tādi pat kā latviešiem;
aizbildnībā un atkarībā no svešas tautas latviešiem stāv vistuvāk igauņi.
Latviešu rakstniecības luterānisma laikmets nošķiras divos posmos. Pirmajā no tiem iznāk
tautas lietošanai tikai garīga satura grāmatas, otrā dod tautai rokā arī laicīgus rakstus. Pirmajā
uzstāda par mērķi ticības dzīves, reliģiskas sajūsmas veicināšanu, otrā – prāta izkopšanu un
tikumības pacelšanu.

141
 PIRMAIS POSMS

GARĪGI RAKSTI

Lai gan reformācija atrada ceļu uz Livoniju drīz vien pēc tam, kad tā bija sākusies Vācijā,
tomēr tā še sakņojās lēnām, un laiks, kad še nostiprinās kristīgā mācība Lutera garā, velkas
garumā, tā ka par ticības atjaunošanu Latvijā jārunā vēl dažus gadu desmitus pēc tam, kad tā
citur ieviesta. Ar laiku ieraugāmi panākumi: latviešu garīgā rakstniecība sasniedz augstumu,
līdz kuram tā turpmāk vairs netiek.

I. REFORMĀCIJAS LAIKA RAKSTI

Reformācija Latvijā pieslēdzas tieši pie paša reformatora Mārtiņa Lutera. Tā norisinās
apstākļos un paņēmienos, par kuriem sniedz ziņas šī laika Livonijas hronikas. Reformācijas
centieni dabū īsto pamatu, kad iznāk pirmās luteriskās grāmatas latviešu valodā.

1. MĀRTIŅŠ LUTERS

1) Raksturs un nozīme
2) Attiecības pret reformāciju Latvijā
No Lutera iziet spēks, kas ierauj jaunu laikmetu ne vien Vācijas, bet arī apkārtējo zemju
gara dzīvē. Viņš attīsta saskaņā ar savām īpatnīgām tieksmēm un spējām darbību, kam
vispārīga nozīme un kam ir tiešs iespaids uz reformācijas kustību Latvijā.
1) REFORMATORS. Luters nenododas tik daudz grāmatām, kā dzīvei, nav prāta, bet
sirds cilvēks. Viņš ir noteikts i n d i v i d u ā l i s t s. Viss, kas dod virzienu viņa darbībai,
iziet no viņa paša. Viņš no bērna kājām cieši pieturas pie valdošām ieražām un padodas
nodibinātai iekārtai. No kalnrača šaurās istabiņas viņš pa noteiktu ceļu ar grūtībām spraužas
uz augšu. Bet viņam nepietiek ar to, ka viņš kaut ko ārīgi sasniedzis; viņš meklē iekšēju
apmierinājumu. Un to viņš neatrod pastāvošos noteikumos un dotos priekšrakstos, kaut gan
viņš tos uz mata izpilda. Tad viņš meklē pēc savas neapmierinātības cēloņiem un, tos atradis,
nekavējas ne acu mirkli tiem ķerties pie saknes. Gan apdomīgi, bet cieši un neapturami viņš
sper soli pa solim tanī virzienā uz priekšu, pa kuru viņu ved viņa sirds apziņa. Nesaudzīgi
viņš nobīda pie malas katru, kas viņu grib apturēt vai nogriezt sāņus, un lai tas arī būtu
visvarenākais šai pasaulē. Viņa drošsirdība pamatojas uz izjūtu, ka ar viņu ir tautas spēks, tās
gadu simteņiem norūdītās zemnieku tautas, ar kuru viņš jūtas vienumēr sakarā.
Lutera individuālisms viņu noveda pie n a c i o n ā l i s m a. Meklējot sevī pēc
neapklusināmām, neiznīcināmām tieksmēm, viņš apzinīgi vai neapzinīgi atrada tās, kas
viņam kopējas ar viņa tautas biedriem un kas viņu līdz ar tiem nošķir no citām tautu kopībām.
Viņš atrada, izjuta un sevī nesa to, kam tiesība pastāvēt un parādīties un ko pienākas uzturēt
un labāku sekmju dēļ kopt. Ja latīņi, grieķi un citi lasa misas savā valodā, – kāpēc vācieši
nevarētu tās lasīt vāciski? Un ne tikai misas, tautai jādzird savā valodā sprediķi, jādzied savā
valodā dziesmas. Svēti raksti, kurus lasīt un studēt turēja augsti mācīti vīri un iesvētīti
priesteri tikai sevi par cienīgiem, jāsniedz tieši tautai viņas pašas valodā. Un Luters ķeras pie
Bībeles tulkošanas savas tautas valodā. Viņš to negrib pieskaņot augsti mācītu vīru
prasījumiem, bet tautas dvēselei. Ja viņam pārmet, ka viņš zīmīgo vietu Romiešu grāmatā par
to, ka cilvēks tiek taisnots bez bauslības darbiem, vienīgi caur ticību, tulkojis nepareizi, jo
latīņu tekstā nav vārda «sola» = «vienīgi», tad viņš norāda uz vārdos ieliktām domām un kā
vācietis tās izsaka: Nav jāprasa latīņu valodas burtiem, kā vāciski jārunā, bet mātei mājās,

142
bērniem uz ielas, vienkāršajam vīram uz tirgus jāskatās viņiem uz lūpām, kā viņi runā, un pēc
tā jātulko; tad viņi to saprot un nomana, ka tā ir viņu valoda. Bet nav jādomā, ka Lutera
tulkošanas darbs arī tik viegli rit uz priekšu kā viņa tulkojuma valoda. Viņš kopā ar
Melanhtonu dažreiz dienām, pat nedējām meklē pēc viena vārda, un Ījaba grāmatā pa četrām
dienām tikko trīs rindas tiek gatavas. Bet tas, ko viņš sajūt par izsakāmu, viņam tā jāizsaka,
kā tas ieglaužas tautas garā. Jaunā Derība parādījās viņa tulkojumā 1522. g., visa Bībele
1534. g.
Svabadāki varēja izsacīties viņa sajūsma d z i e s m ā s. Arī še viņam bija par paraugu
Bībele, proti, psalmi. No tiem viņš vēroja, kādam jābūt dziesmu krājumam. Jāatveras skatam
sirdī, dzejnieka vārdu un darbu avotā. Cilvēka sirds ir kā kuģis trakojošā jūrā, ko mētā aukas
no visām četrām pusēm. Lutera dziesmas bija patiesi darbi vārda īstā nozīmē. Kāds jezuīts
par tām liecina no sava viedokļa: Lutera dziesmas nokāvušas vairāk dvēseļu nekā viņa
grāmatas un runas. Tas ir: Lutera dziesmas bija visspēcīgākais līdzeklis aizraut projām no
katolicisma. – Lai tautai darītu uz maz lapām pieejamu kristīgas mācības kodolu, Luters
sastādīja katķismu (1529. g.). Lutera Mazais Katķisms un dziesmas ir tie raksti, kas pārnāk
pie latviešiem kā pirmās luteriskās grāmatas.
Lutera dziļi izjustais un konsekventi izvestais nacionālisms tas ir, kas Luteru dara par tautu
garīgu atsvabinātāju. Ko viņš turēja par nepieciešamu priekš sevis un savas tautas, to viņš
nevarēja liegt, nevarēja atsacīties prasīt priekš citiem un citām tautām. Tie, kas stāvēja uz
viņa pamatiem, kas viņa mācības izplatīja, sajuta, ka nacionālisms ir pats pirmais faktors, kas
viņu reliģiski sabiedriskā darbībā tiem ievērojams, lai arī viņu vadonis tiem to nebūtu tieši
priekšā rakstījis. Tā Luters ticis par grāmatniecības nodibinātāju un jauna laikmeta sācēju
daudz tautām. Lai ziņā viņa nozīme lielāka nekā, piem., Vulfilas, Kirila un Metodija, kuru
darbība attiecas uz kādu vienu zināmu tautu.
2) ATTIECĪBAS PRET REFORMĀCIJU LATVIJĀ. Luteram ar ticības atjaunošanu
Latvijā vairāk sakaru nekā tas, ka viņa mācības še sāka sludināt un viņa rakstus izplatīt: viņš
ņem šai darbā tiešu, personīgu dalību. Kad pirmie sludinātāji bija Luteram Rīgā ieguvuši
domu biedrus, Rīgas pilsētas rakstvedis Lomillers (Lomuller), kas nodarbojās arī ar
teoloģisku jautājumu pētījumiem, griezās pie Lutera 1522. g. rudenī ar lūgumu pēc rakstā
sniegtas pamācības vidzemniekiem, norādīdams, ka Livonija «kā pēdējā zeme Eiropas
ziemeļos», kas agrāk kristīgajai pasaulei gandrīz nemaz nav bijusi pazīstama, pieņēmusi tīro
mācību. Apmēram pēc gada viņš saņēma iespiestu Lutera sūtījumu «Izredzētiem, mīļiem
draugiem, visiem kristīgiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļiem kungiem un
brāļiem iekš Kristus». Luters izsaka prieku par reformācijas sekmēm Livonijā, skubina uz
pastāvību, piebilzdams, ka krusts un vajāšanas neies garām. «Bet esiet stipri un pieminiet, ka
nepiederas, lai jums būtu labāk nekā jūsu kungam un bīskapam Kristum.» Viņš nostāda trīs
lietas par nepieciešamām: ticību, mīlestību, cerību. Ja tās ir, tad nokārtos ar kristīga cilvēka
brīvību visas citas, kam vairāk ārējs raksturs.
Še redzam to Lutera darbības pusi, kas attiecas uz dienas jautājumiem, uz tiešiem sakariem
ar zināmiem cilvēkiem un ļaužu kopībām. Šī viņa darbība atgādina apustuļu laikus, kad
kristīgās mācības sludinātāji rakstīja jaundibinātām draudzēm un saviem palīgiem epistolas.
Pastāvīgāka vērtība ir darbiem, ko Luters sniedza tieši tautai. Un šie ir tikuši arī par
latviešu īpašumu uz gadu simteņiem. Tie ir Lutera dziesmas un viņa Mazais katķisms.
No Lutera 37 d z i e s m ā m tulkotas latviski un uzņemtas pašā pirmajā, 1587. g. izdotajā
latviešu dziesmu krājumā (Vndeudsche Psalmen) 28, gandrīz puse no visām tur iespiestām
dziesmām (skaitā 58). Šis Lutera dziesmu skaits nav turpmākos dziesmu grāmatu izdevumos
neko pamazinājies. Lutera dziesmas tikai pa mazai daļai viņa paša tieši sacerējumi. No viņa
37 dziesmām ir 12 vecāku vācu dziesmu, 8 latīņu dziesmu, 8 psalmu pārdzejojumi, dažām
citām ņemti motīvi no tautas dziesmām. Še ir kaut kas līdzīgs burtniecības darbiem, kas

143
iesniedzas tālā senatnē un ceļo no tautas uz tautu. Vēl vairāk nekā Bībeles tulkojumam Luters
ar viņa vārdu saistītām dziesmām uzspieda savu garu, tautas garu. Un galvenā kārtā viņam
jāpateicas, ka draudzes dziedātas dziesmas tikušas par evanģēlisko dievkalpojumu
neatlaižamu daļu. Attiecībā uz latviešiem še blakām Luteram galvenais nopelns Fīrekeram,
kas Lutera dziesmas padarīja par īsti latviskām un pirmais latviešu draudzēm dāvināja
dziesmas, kam ne vien pareizs, viegls ritms, bet kas arī daiļa dzeja.
Lutera M a z a i s K a t ķ i s m s uzrāda kristīgās mācības pamatus viņa apgaismojumā.
Lutera īpatnīgais skats še parādās jūtu, iekšējas dzīves izsvērumā, mazāk izceļot ar prātu
uztveramus noteikumus. Katra baušļa izpildījumu viņš redz Dieva bijāšanā un mīlestībā.
Dieva valstība pie mums nāk, ja Dievs mums dod savu garu. Uz svēto vakara ēdienu cienīgi
sataisījies tas, kam īsta ticība. Katķisma valoda meistara rokas darināta. Izskaidrojumus dod
vienā vienīgā teikumu sakopojumā, kas dažreiz aptver veselu domu virkni. Iznāk periodi, kas
pilda veselas lapas puses, bet kas tik skaidri un vienkārši, ka tie arī bērniem nav nesaprotami.
Piemēra dēļ var norādīt uz otrā ticības locekļa iztulkojumu. Lai Lutera Mazo Katķismu, šo
reliģiskās literatūras dokumentu, mācītos pareizi cienīt, tam vajadzētu uz kādu laiku pazust
un tikt aizmirstam. Ja tad to atrastu, tad to nenostādītu zemāk par senindiešu Upanišadām.
To vācu rakstnieku starpā, kas reformācijas laikā latviešu vidū darbojās, minami Andrejs
Knopkens un Burkards Valdiss. Vācijā dzimis, K n o p k e n s kādu laiku dzīvoja Vidzemē,
tad bija Trepovā (Vācijā) par skolas priekšnieku, no kurienes, savas protestantiskās
pārliecības dēļ vajāts, atnāca uz Rīgu (kur dzīvoja viņa brālis Jakobs) un bija še pirmais
jaunās mācības sludinātājs. Viņš stāvēja labās attiecībās ar Luteru un Melanhtonu. Pēdējais
rakstīja piezīmes pie viņa Romiešu grāmatas izskaidrojuma. Knopkens sacerēja arī garīgas
dziesmas. No tām pārgājušas Fīrekera tulkojumā latviešu dziesmu grāmatā tik pazīstamas
dziesmas kā: Es savus grēkus sūdzu, Kungs Kristus, kas nesācis: – B u r k a r d s V a l d i s s
Vācijā dzimis un miris. Ap 1522. g. viņš bija franciskāņu mūks Rīgā un ceļoja kā katoļu
garīdznieku sūtnis uz Romu, lai nostiprinātu katolicisma stāvokli Livonijā. Romā viņš
iepazinās ar katoļu garīdzniecības pagrimšanu, pārnākot Rīgā, tika apcietināts, tad pārgāja
Lutera ticībā un pelnījās kā alvas lējējs. Iepīts sazvērestībā pret ordeņa mestru un bīskapu,
viņš tika ielikts Bauskas cietumā, kur nosēdēja divus gadus. Pēc tam viņš aizgāja uz Vāciju.
Viņš sacerēja lugu «Pazudušais dēls», ko izrādīja Rīgā 1527. g. Lugā ietēlota reformācijas
pamatdoma, ka cilvēku taisno ticība bez bauslības darbiem. Viņa galvenais darbs «Esopus»,
pa daļai uz paša pārdzīvojumu un tautas tradīciju pamata sastādīts pasaku un stāstu krājums.
Bauskas cietumā viņš pārdzejoja psalmus.

2. HRONIKAS

1) Rusova hronika
2) Heninga hronikas
Plašas un sīkas ziņas par dzīvi un notikumiem Livonijā reformācijas laikā uzejamas toreiz
sastādītajās hronikās. To starpā pirmajā vietā nostājas divas: Rusova un Henninga hronika.
1) RUSOVA HRONIKA pirmoreiz parādījās 1578. g. lejasvācu izloksnē. Tā ir pirmā
Livonijas hronika, kas pašā sākumā iznāca atklātā iespiedumā. To iespieda Rostokā
(Augustins Ferbers). Minētajā gadā izlaisti divi izdevumi: pirmais apraksta notikumus līdz
1557. g., otrs līdz 1578. g. Trešais, 1584. g. iznākušais izdevums sniedz noteikumu aprakstus
līdz 1583. g. Pirmā izdevuma titula sākums:
Hronikas sastādītājs – Baltazars Rusovs. Par viņa dzīvi maz zināms. Viņš dzimis Rēvelē
un ir še pie Sv. gara baznīcas apmēram no 1566. g. par igauņu draudzes mācītāju. Viņš miris
1600. g.
Dzīvodams pašos Livonijas ziemeļos, hronists patur tomēr vienumēr acīs visu Livoniju.

144
Hronikas sākumā viņš nodala provinci trijās daļās un uzskaita tanīs pilsētas, apcietinātās
vietas, miestus. Kā pirmo viņš min Igauniju, kā otru Latviju (Letlandt), kas aptver arī lībiešu
provinci (begript ock de Prounitz der Lyuen in sick); Latvijā runā sevišķu valodu, ko igauni
nesaprot. Pie Latvijas hronists pieskaita arī tagadējo Latgali, kā tas redzams no pieminētām
pilsētām (Lutzen, Rositen). Trešā daļa ir Kurzeme (Churlandt), kas aptver arī Zemgali. «Šīs
provinces tautas lieto kuršu un lībiešu un dažās vietās arī leišu valodu un ir ar Daugavu no
latviešiem šķirtas. Redzams, ka Rusovs nepārzin toreizējo Kurzemes tautu sastāvu pēc
valodām. Nav šaubu, ka toreizējie Kurzemes iedzīvotāji, ar niecīgiem izņēmumiem, runāja
latviešu valodu, bija patiesībā latvieši. To pierāda Gotharda Ketlera tā laika darbība ticības
lietās, kas attiecas uz latviešiem un lika taisni Kurzemē plašāku pamatu latviešu
grāmatniecībai. Notikumu pavedienu hronists uzņem no vācu ienākšanas Livonijā. Šo
notikumu viņš tura par tik svarīgu un tā šķietamos uzsācējus, Brēmenes tirgotājus, par tik
cienījamiem, ka viņš hroniku velti Brēmenes rātei. Hronikā aprakstīto notikumu tālākā gaita
pieslēdzas katra mestra valdības laikam. Nonākot pie 43. mestra Johana fon der Rekes, kas
stājas ordeņa priekšgalā 1549. g., hronists atzīmē, ka viņa laikā turpinās mēris, kas sācies jau
agrāk un plosījies pa visu zemi piecus gadus. Lai uzrādītu, kāpēc šī mocība nākusi pār zemi,
viņš raksturo valdības rīcību, ieražas, dzīvi pēdējo mestru laikā Livonijā. Šai ieražu ainā
pazīstam dažus renesanses laiku vilcienus, lai gan ne ideālākos.
Noslēdzot Valteram Pletenbergam ar krieviem mieru, nodibinās zemē labklājība. Līdz ar
to visas kārtas un šķiras aizraujas baudu un izdzīves virpulī. Valdnieku un pavalstnieku starpā
sāk izplatīties pašpaļāvība, godkārība, greznība, uzpūtība, slinkums, palaidnība. Paši ordeņa
mestri nogrimuši netiklībā, tāpat bīskapi un kanoniķi. Tad arī viņu apakšnieki, muižnieki un
nemuižnieki, dzīvoja atklāti tāpat. Arī luterāņu mācītāji maz nodarbojas ar dievvārdu
sludināšanu, bet braukā pa zemniekiem un liek sevi mielot: Mācītāju starpā daudz tādu, kas
neuzdrošinās norāt rupjus netikumus. Liela daļa zemnieku nekā nezin par laulības dzīvi. Ja
sieva slima, veca vai vairs nepatīk, zemnieks to aizdzen un ņem citu. Ordeņa brāļu, kanoniķu,
muižnieku dzīve paiet medībās, kauliņu un citās spēlēs, jādelēšanā un braukāšanā no vienām
dzīrēm uz otrām, no viena vakara uz otru, no viena tirgus uz otru.
Ar vislielāko greznību sarīko muižnieki kāzas, pie kurām ņem dalību augsti un zemi. Lai
gan Livonijas muižas lielas, bet muižnieku dzīrēm tās par mazu; tāpēc šīs sarīko pilsētās, kur
šim nolūkam uzceltas plašas Ģildes mājas. Kāzās nepietiek ar vienas pilsētas muzikantiem,
bet aicina klāt arī citu pilsētu taurētājus. Pirms vakariņām visa sabiedrība izjāj laukā spīdošos
zirgos, zelta ķēdēm, spalvām un citām rotām. Vecākais uzaicina augstus un zemus aizmirst
naidu. Pēc tam visi dodas pilsētā atpakaļ, bungām rībot un taurēm skanot, ar šaušanu un
troksni, «it kā būtu ieguvuši lielu uzvaru vai ieņēmuši cietoksni.» Kāzās arī muižas kalpi sēž
pie galda un prasa, lai tos mielo.
Ne mazāk grezni svinēja kāzas pilsoni. Tanīs lepojās ar varenām rotas lietām un
greznumiem. Augstākiem bija lūšu, leopardu un caunu ādu kažoki, bet zemākiem vilku un
lapsu ādu. Sievietēm netrūka zelta un sudraba kakla rotu, zelta un sudraba jostu, pie kurām
karājās zeltītas somas, kas visas svēra vairāk par 30 lotēm. Ar zeltu un sudrabu, ko nēsāja
kāzās vienkārša pilsoņa sieva vai meita, varētu vest ievērojamu tirdzniecību un pārtikt ar visu
ģimeni.
Rudenī sarīkoja vaku svētkus un vasaru baznīcas svētkus, uz kuriem visi zemnieki un
kalpi apgādājās ar alu. No vairāk jūdžu liela attāluma zemnieki sabrauca jau vakaru iepriekš
ar sievām, kalpiem un kalponēm un tūliņ sāka žūpot un līksmoties, atskanot dūkām, kuru
dūkšana bija dzirdama veselu jūdzi. – Tāpat notiek pa Jāņiem. Visās pilsētās, muižās un
ciemos, neizņemot nevienu visā zemē, cita nekā nevarēja redzēt kā tikai ugunskurus, ap
kuriem pilnā līksmībā deja, dziedāja un lēkāja.
Vasarsvētkos pilsoni un amatnieki svinēja maija svētkus un izvēlēja no sava vidus maija

145
grāfu, kas visus pamieloja. Vēlāk tādus maija svētkus sarīkoja katrā vasaras svētdienā. Uzcēla
putnu stabus, kur šaudīja putnus, sacenšoties pēc godalgas.
Hronists spriež, ka tāda livoniešu izdzīve nākusi ļoti par labu maskaviešiem (krieviem).
«Kamēr livonieši veda tādu dzīvi, maskavieši domāja par savu labumu, apgādājās ar
lielgabaliem, pulveri, svinu un dažādām karā vajadzīgām lietām un aicināja no Vācijas un
Itālijas vienu ieroču meistaru pēc otra.»
Par pagrimšanas un baznīcas nicināšanas iemesliem Rusovs uzrāda šādus: a) visā zemē
nav nevienas skolas, kas sagatavotu mācītājus, kuri prot nevācu valodu; b) ja baznīcai ir
mācītājs, tad viņš parasti ārzemnieks, vietējo nevācu valodu nepratējs; c) ordeņa brāļi un
bīskapi maz rūpējas par dvēseli un zemnieku labklājību, domādami, ka Livonija nav viņu
tēvija, bet gādāja par to, lai tiem pietiktu savam mūžam.
Hronists tomēr piemetina, ka Livonijā tai laikā bijuši visās kārtās arī gudri, dievbijīgi un
labi cilvēki, kas nav atraduši aprakstītajā dzīvē nekāda prieka. Daži muižnieki turējuši savās
pilīs uz sava rēķina mācītājus, kas prot nevācu valodu un kas katru svētdienu māca
zemniekiem un kalpotājiem katķismu. Daudz muižnieku atraitnes lasījušas, kur nav mācītāju,
zemniekiem un kalpotājiem priekšā katķismu. Daži muižnieki sūtījuši savus bērnus augstās
skolās Vācijā un atklāti sacījuši, ka nevienam nav ieteicams savus dēlus ilgi turēt Livonijā, jo
mājās viņi nekā nemācoties un, ja arī ko izmācoties, tad tomēr tāds bērns līdzīgs vērsim un
nekā nezin, lai pie tam būtu arī ļoti spējīgs».
2) HENNINGA HRONIKAS divas: viena par vispārīgiem notikumiem Livonijā un
Kurzemē, otra par ticības lietām Kurzemē un Zemgalē. Tās sastādītas 16. g. simteņa beigās,
sekojot Gotharda Ketlera darbībai. Hronists nav tikai notikumu pētītājs un novērotājs, bet
viņu tuvs dalībnieks.
Z a l o m o n s H e n n i n g s (Salomon Henning) dzimis 1528. g. Veimārā no mazturīgiem
vecākiem. Saņemot no kāda tirgotāja pabalstu, viņam bija iespējams vairākās Vācijas
augstskolās studēt tieslietas, dievvārdus, vecās un jaunās valodas. Gothards Ketlers, kas to
nejauši satika Lībekā, aicināja viņu sev līdzi Livonijas ordeņa dienestā un paturēja viņu visu
mūžu par savu vistuvāko padomnieku. Saņemot ordeņa vadību tā sabrukšanas laikā, Ketleram
bija Hennings pie rokas kā uzticības virs sarunās ar Zviedriju. Poliju par turpmāko Livonijas
likteni. Kad Ketlers tika par Kurzemes hercogu, Hennings joprojām bija par jaunās valsts
nopietnāko sarežģījumu nokārtotāju. Hennings pie tam visur paturēja acīs arī ticības lietas,
domādams sevišķi par reformācijas nostiprināšanu. Viņam tad arī piekrita loma likt īsto
pamatu luteriskai baznīcai Kurzemē. Ketlers viņam dāvināja bez citiem īpašumiem bagāto
Vānes novadu Kurzemē. Hennings mira Vānē 1589. g.
Henninga v i s p ā r ī g ā L i v o n i j a s K u r z e m e s h r o n i k a «Lifflendische
Churlendische Chronica» iespiesta Leipcigā 1597, g. Tanī aprakstīti notikumi Livonijā no
1554. līdz 1590. g. Ievadā hronists norāda uz Pletenberga valdības laiku un uz viņa
piecdesmit gadu ilgā miera noslēgumu ar krieviem (1503. g.). Šo laiku livonieši nav
izlietojuši, sagatavodamies atsist turpmākos uzbrukumus, bet nodevušies izdzīvei, greznībai,
negausībai, pamezdami neapkoptu baznīcu un aizmirsdami kristīgu mīlestību. Hronikas
galvenais pavediens ierisinās ar 1554, g. Valmierā noturēto landtāgu, kurā Ketleru ievēl par
Daugavpils komturu. Sākas visādas sadursmes un sarunas ar Krieviju un Poliju. Krievi iebrūk
zemē. Ketlers, kas pa tam ticis par ordeņa mestru, meklē glābiņu uz visām pusēm (Vācijā,
Dānijā, Zviedrijā) un ir pēdīgi piespiests padoties Polijai un slēgt ar to līgumu (1561. g.). Pēc
tā poļi dabū Vidzemi un Ketlers patura kā poļu kara vasalis Kurzemi, palikdams vēl arī (līdz
1566. g.) par Vidzemes pārvaldnieku. Livonijā vēl joprojām plosās kari poļu, krievu, zviedru
starpā. Tie izposta sevišķi Vidzemi, bet aizņem pa reizei arī Kurzemi. Hercogam Ketleram
jānokārto arī daži iekšēji sarežģījumi (ar dāņiem, kas patura Piltenes tiesu, ar muižniekiem).
Bet viņš atrod laiku piegriezt vērību arī zemnieku stāvoklim un baznīcas lietām.

146
 P a r r e f o r m ā c i j a s n o s t i p r i n ā š a n o s Kurzemē vēsta Hennings savā
ziņojumā «Warhafftiger vnd bestendiger Bericht, wie es bißhero vnd zu heutiger Stunde, in
Religions sachen, Im Furstenthum Churland, vnd Semigaln, in Lieffland, ist gehalten
worden». Hronika iespiesta Rostokā 1589. g. Hronists norāda uz hercoga Gotharda Ketlera
nopelniem, kas gādājis par pirmajām dievvārdu grāmatām latviešu valodā, par baznīcas
likumiem, par baznīcas vizitācijām. Tā latvieši tikuši pie patiesas Dieva atzīšanas, atmetot
elkadievību un burvības. Agrāk tie turējuši par saviem dieviem sauli, zvaigznes, mēnesi,
uguni, ūdeni, upes, arī čūskas un rupučus, kalpojuši elkadieviem svētās birzēs un mirušo
kapenēs. Viņi pārvērtušies daudzkārt par vilkačiem. Precībās bijusi ieraža, kāda agrāk
sastopama pie lakademoniešiem, ka līgavu aizveduši panāksnieki («Pannacknix») daudzreiz
pret viņas un viņas vecāku gribu. – Augsburgas konfesija (Lutera mācība) nodrošināta
padošanās līgumā ar Poliju (28. novembrī 1561. g.) un hercoga privilēģijā (25. jūnijā 1570.
g.). Turpmāk pievesti priekšraksti par baznīcas likumu ievešanu (1570. g.), baznīcas
vizitācijām, iespiesto latviešu grāmatu izdalīšanu (1587. g.) u.c. Galā hronists pamāca:
turēties pie tīrās mācības, jaunatnei dot labas skolas, palikt dievbijībā, turēties pie taisnības,
atsacīties no izšķērdīgas, lepnas dzīves, skopuma, laiskuma, palikt uzticīgiem pret
priekšniekiem un laipniem pret apakšniekiem, apgādāt bāriņus – lai nogrieztu Dieva dusmas
un uzturētu apdraudēto baznīcu. – Hronika noslēgta Vānē 1587. g. decembra pēdējā dienā.
G o t h a r d s K e t 1 e r s (dzim. 1517. g. Vestfālijā) rūpējās par latviešu izglītību,
pabeidza reformāciju un nodibināja luterisko baznīcu Kurzemē. Jau Vidzemē par komturu
būdams, viņš nodomāja celt ģimnāziju Pērnavā, kur mācīt arī latviešu un igauņu bērnus. Šo
nodomu viņam neizdevās izpildīt. Viņš nodibināja tikai dažas pirmmācības skolas. Par
Kurzemes hercogu ticis, viņš paturēja acīs zemniecību, latviešus, lai savās citās pret
muižniecību še cik necik rastu atbalstu. No 1565. g. viņš lika izdarīt revīzijas, lai
pārliecinātos, kādā stāvoklī ir baznīcas, skolas, ļaužu garīgā dzīve. Revīzijas vadīja pirmajā
gadā Stefans Bilovs, nākošā (1566.) gadā šai darbā viņam sekoja Aleksandrs Einhorns un
Zalomons Hennings. Šo revidentu ziņojumi ir svarīgi dokumenti par latviešu toreizējo
stāvokli. Tos lika priekšā landtāgam. Izrādījās, ka pa visu Kurzemi ir tikai trīs lielākas
baznīcas (Jelgavā, Bauskā un Dobelē); dažās citās pilsētās un miestos ir mazi koka lūgšanu
nami. Ļaudis dzīvoja tumsībā un māņos. Daudzi no viņiem nomira nekristīti. Un, kas arī bija
kristīti, uzauga bez kādas mācības. Uz Ketlera priekšlikumu landtāgs nolēma celt 70 baznīcas
un pie dažām no tām ierīkot arī skolas un nabagu mājas. Einhorns izstrādāja arī baznīcas
kārtību, ko 1570. g. apstiprināta. Hercogs uzdeva superintendentam un sevišķam baznīcu
pārlūkam, mazākais, ik pa diviem gadiem reizi apceļot draudzes, pārklaušināt zemniekus,
pārlūkot mācītājus un skolotājus viņu darbībā.

3. PIRMĀS LUTERISKĀS LATVIEŠU GRĀMATAS

a) M. Lutera Mazais Katķisms

b) Citas grāmatas
Pirmajām luteriskām latviešu grāmatām bija pārpārim zeme sagatavota. Tās izcēla
laikmeta kultūras virziens, tālākie un tuvākie vēsturiskie apstākļi; arī ievadošie priekšdarbi
bija labi sen kā sākti. Kurzemē latviešu grāmatu apgādība bija viens loceklis visā
pārgrozījumu sistēmā; tās tika par stūra akmeni vesela laikmeta pamatā.
Ketlers lūkojās arī uz to, ka mācītāji prastu latviski, un viņus paskubināja, lai latviešu
valodā pārtulko grāmatas, ka ļaudis varētu tikt pie mācības. Lai gan arī bez tam šai ziņā dažs
kas bija un tika darīts, tomēr tāds skubinājums nebija veltīgs.
Pie tulkošanas darbiem ķērās vispirms J o h a n s R ī v i j s, Dobeles mācītājs. Viņš
pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo Katķismu, strādāja pie svētdienu un svētku dienu evaņģēliju

147
un lekciju un baznīcas dziesmu tulkošanas. Viņš nepiedzīvoja savu darbu iespieduma, arī tos
kārtīgi nepabeidza. Viņš mira 1586. g. Viņa darbus turpināja Iecavas mācītājs K r i s t i ā n s
M i k e, Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks, Bauskas mācītājs G o t h a r d s R e i m e r s s
un Saldus mācītājs J o h a n s V e g m a n i s.
a) Pirmā luteriskā latviešu grāmata bija Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms. Tā iespiesta
1586. gadā Karalaučos par hercoga Gotharda Ketlera sniegtajiem līdzekļiem. Grāmatai
priekšā vācu valodā sarakstīts veltījums Gotharda Ketlera dēliem Frīdriham un Vilhelmam.
Veltījumu parakstījuši minētie četri mācītāji Bauskā 10. oktobrī 1586. g. Viņi redz
piepildāmies 87. Dāvida dziesmas vārdus, ka nāks daudz tautas pie Dieva atziņas. Arī
Livonijā jau dažu labu gadu Dieva vārdi valdiniekiem un zemniekiem sludināti še parastajās
valodās: vāciski, latviski, zviedriski, igauniski. Ja viņi un viņu tēvi tādu mācību nebūtu gar
ausīm laiduši, tad viņi nebūtu grēku sodā tik dziļi grimuši un saviem apkārtējiem kaimiņiem
palikuši par apsmieklu un kāju noslauku. Nu jābaidās, ka Dievs viņus nepiemeklē ne tik vien
pie laicīgām mantām, kas ilgajos kara gados un laika pārgrozījumos izgaisušas, bet arī vēl ar
jo briesmīgu garīgu sodu, atņemdams savus svētos vārdus. Ketlers rūpējies par kristīgo
baznīcu savā zemē. Bet ar sākumu nepietiek īpaši pie tādiem stūrgalvīgiem ļaudīm, kas kā
bērni no tēva un mātes, kā skolēni no skolotāja mācāmi ir mīļiem vārdiem, ir stingru roku»;
tad nu hercogs caur baznīcu pārraudzītājiem Zalomonu Henningu un Krišjāni Šrēdersu
(Schröders) skubinājis, «lai priekš tiem mazmācītiem nabaga nevāciešiem krietnākas skolas
dēļ un dvēselēm par svētu iepriecināšanu arī ko no vācu valodas nevācu valodā tulko un
drukā».
Salīdzinot Lutera katķisma latvisko tulkojumu ar gadu iepriekš iznākušo katoļu, jāliecina,
ka pēdējais nostājas latviešu tautai tuvāk. Tas redzams jau no paša virsraksta. Katoļu
katķismam tas latvisks, Lutera katķismam vācisks. Priekšvārdā katoļu katķisms griežas
latviešu valodā pie lasītāja, Lutera katķisms vācu valodā pie hercoga dēliem, turpmākajiem
zemes valdniekiem. Latviešu vārds nav minēts ne vienā, ne otrā katķismā. Latviešus kā tautu
neierauga ne vieni, ne otri. Vieniem tā ir ļaužu masa, kas ciešāk ieņemama un paturama
universālās katoļu baznīcas klēpī, otriem no pašu tautas atšķirami nevāci, par kuriem
jārūpējas, lai paši izbēgtu no soda un zemē nāktu labklājība. Katoļu katķisms mēģina pieiet
tautai tuvāk klāt, vispusīgi noteikt viņas pasaules uzskatu, viņas ieražas un dzīves iekārtu;
Lutera mācība atstāj lielāku svabadību, galveno svaru likdama uz iekšēju dzīvi. Kaut gan
katoļu mācība tagad parādās jaunā sparā, tomēr tā saista pie tā, kas bijis; turpretim Lutera
mācība iziet no progresīvajiem laika centieniem. Tie tad galā, lai arī lēni un pret pašu
mācītāju gribu, latviešus izved ārā no vidus laiku pasaules.
Abi katķismi izceļas pilnīgi šķirti; tomēr valodā un rakstībā tie brīnišķi saskan.
Salīdzinājuma labā sniedzam tēvreizes tekstu vienā un otrā katķismā. Katoļu katķismā:
b) Turpmākajā (1587.) gadā pievienojās pie pirmās grāmatas: 1) Garīgas dziesmas
(«Vneudsche PSalmen»), 2) Svētdienu un svētku evaņģēliji un lekcijas un 3) Kristus
ciešanas stāsti. Visas šis četras grāmatas kopā sastādīja tā saukto Rokas grāmatu,
«Enchiridion», 1587. g. (6. martā) hercogs uzdod baznīcu pārraudzītājam Zalomonam
Henningam no šīm grāmatām tik daudz eksemplāru, cik vajadzīgs, izņemt no viņa rentejas un
izdalīt baznīcām, mācītājiem, viņu palīgiem un draudzes ganiem, pie tam atgādinādams, lai
rūpējas, ka mācītāji, grāmatas dabūdami, nesāk slinkot un atlaisties no nodarbošanās un ka
nama tēvi neatraujas no baznīcas un draudzes dievkalpojumiem. Grāmatas tātad nodomātas
tikpat mācītājiem, kā draudzes locekļiem.
Katķismam blakām nostājas N e v ā c u P s a l m i, «Vndeudsche Psalmen», kā raksturīga
luteriska grāmata. Vajadzību pēc sevišķas dziesmu grāmatas radīja Lutera princips ierādīt
draudzei aktīvāku dalību dievkalpojumos, ar ko pārgrozījās visa dievkalpojumu
norisināšanās. Nevācu Psalmos tad arī nav vienīgi dziesmas, bet arī dievkalpojumu kārtība,

148
svētdienu un svētku liturģija ar daudz lūgšanām, ievadāmiem vārdiem, kolektēm; tanīs
uzejama tā viela, kas turpmāk ietilpst pa daļai dziesmu grāmatā, pa daļai mācītāju amata
grāmatā jeb aģendē. Luteram še galvenā daļa: viņa dziesmu gars šai grāmatai par cēloni.
Dziesmas rādījās viņa draudzes kopējiem par nepieciešamām, kaut arī viņi paši nebūtu
dziesminieki, ne arī spējīgi dziesmas tulkot. Lai gan Psalmos dziesmu īstā un patiesā nozīmē
nav, tomēr no grāmatas dveš dzejas gars. Lutera neveiklība formā, pantmērā, kas viņa
dziesmās sastopama, še tikusi par likumu, kam nav izņēmuma: nav Nevācu Psalmos dziesmu
panta, kas sakārtots pareizā pantmērā. Bet Lutera sajūsma še pa kādai daļai tomēr nomanāma.
Puse no visām dziesmām Lutera. Ar tām mainās citas, psalmi, himnas, dievlūgumi. Dažām
dziesmām pieliktas notis. Dziesmas tātad dziedātas, gan vienu noti sadalot vairāk zilbēs, gan
vairāk notis savelkot vienā zilbē.
V a l o d a pirmajās grāmatās mums gan saprotama, bet pasveša. Še kāda daļa
ģermānismu, sevišķi ģenitīvs likts (gan ne visur) pēc sava noteicamā vārda, piem.: «Tha
bailibe mannes scirdes gir warren lela.» Galotnes neskaidras un nenoteiktas. Bet arī dažas
toreiz dzīvas valodas formas tagad novecojušas. Gandrīz visur tur daudzskaitļa datīvam ir
galotne –ms, piem.: «Tu esi tims titzigem Deve Walstybe atwheris.» Vecais akuzatīvs
atrodams pie pronoma pats («pati»). Lokatīvu «aran, exan» vietā tagad lieto «ārā, iekšā»;
toreizējā verba forma «layd» tagad pārvērtusies par biedrotāju «lai». Daudz kas šo grāmatu
valodā turpmāk bijis jāatmet, jāpārgroza, pareizāk un smalkāk jānoteic, dažs kas valodā
pārgrozījies. Bet dažs toreiz celts vārds lietojams vēl tagad, piem.: garīgs, miesīgs, laicīgs,
mūžīgs, dienišķs.
R a k s t ī b a i par pamatu vācu alfabēts; bet bija grūti to latvieša valodas skaņām
piemērot. Viena pati skaņa daudzkārt apzīmēta dažādi, tā, piem., dz apzīmēts gan ar cz
(czedaath), gan ar dcz (ededczen), gan ar dtz (redtz), gan ar dtcz (dedtczige), gan ar dscz
(Szudsczeschenne). Tomēr dažā vietā manāmi mēģinājumi skaņas smalki izšķirt. Tā, piem.,
mēģināts apzīmēt lauztās skaņas ar divkāršu burtu: «Ta sweete luuckschenne». Ievērots arī
skaņas r jotējums, uz ko norāda tādi vārdi kā «baryoot» (=barot), «karye» (=kaŗa).

II. GARĪGU RAKSTU UZPLAUKUMS

Nākdama tieši katoliskās Polijas pārvaldībā, Vidzeme nepiedalījās latviešu luteriskās

grāmatniecības nodibināšanā. Poļu varu salauza zviedri, kas sāka pār Vidzemi valdīt 1621. g.
Toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs bija karstākais Lutera ticības aizstāvis, kas krita
cīņā par to. Vidzemē nostiprinādamies, viņš tūliņ gādāja par zemāko un augstāko izglītību,
dibinādams skolas un atvērdams 1632. g. Tērbatā universitāti. Tālākās, pamatīgās reformas
zemnieku labklājībai un apgaismošanai par labu izdarīja viņa pēcnācēji, sevišķi Kārlis XI
(1660.–1697.), kas līdzējis arī latviešu literatūrā likt vienu no pamatakmeņiem, gādājis par
latviešu Bībeles iespiešanu.
Kurzeme pārdzīvoja mierīgākas dienas. Pēc Gotharda Ketlera dēliem, kam veltīta pirmā
luteriskā latviešu grāmata, nāca par hercogu Gotharda dēla (Vilhelma) dēls Jēkabs, kura laikā
(1642.–1682.) Kurzemes rūpniecība pacēlās tik augstu kā nekad. Tad arī latviešu garīgā
rakstniecība sasniedza savu augstāko pakāpi. Tas notiek 17. g, simteņa otrā pusē. Še
administratīvi šķirtās tautas daļas garīgi savienojas. Vidzemnieki un kurzemnieki gan savrup,
gan kopā pastrādā darbus, kas paliek neizdzēšami no latviešu gara dzīves un pa daļai dzīvo
tautā vēl šodien. Še izceļas trīs lielas personas: Mancelis, pa daļai vidzemnieks, pa daļai
kurzemnieks, Fīrekers, kurzemnieks, Gliks, vidzemnieks. Viņu vārdus uzglabā trīs lieli darbi
latviešu literatūrā: Sprediķu grāmata, Dziesmu grāmata un Bībele.
Arī citās Eiropas zemēs šai laikā cilda kristīgus ideālus, par kuriem sajūsminās lielie
dzejnieki. Spānijā darbojas lielākais spāniešu dzejnieks K a l d e r o n s (1600.–1681.), kura

149
lugās kristīgais pasaules uzskats tērpjas nemirstīgos tēlos un sevišķi spilgti izsakās lugā
«Dzīve – sapnis». Anglijā sasniedz savas slavas virsotni lielais dzejnieks M i 1 t o n s (1608.–
1674.), laizdams klajā (1667. g.) epu 12 dziedājumos par Bībeles tematu «Pazudusē
paradīze». Vācijā garīgā dzeja sasniedz ziedu laiku. Vācu labāko garīgo dziesminieku darbi
parādās drīz vien tulkojumā arī latviešu dziesmu grāmatā. Kā pats pirmais še minams P a u l
s G e r h a r d s (± 1676. g.), kura sacerēto dziesmu starpā ir: Nu dusēs visas lietas, Pavēlies
savās mokās. Vēl minami: R i n k a r f s (± 1649.), kas sacerējis dziesmu Lai Dievs visu līdz,
N o i m a r k s (± 1681. g.), dziesmas Kas Dievam debesis liek valdīt, sacerētājs H ē r m a n s
(± 1647. g.) ; Ak Dievs, tu lēnīgs Dievs u.c.

1. MANCELIS

Pirmā spilgtā persona, ko sastopam latviešu literatūrā, ir Mancelis. Viņš pamatīgi pārlabo
agrāk izdotos darbus un ievelk jaunus ceļus latviešu rakstos.
J u r i s (G e o r g s) M a n c e l i s (1593.–1654. g.) . Mežmuižas mācītāja dēls, studēja
ārzemēs, bija no 1615. g. par mācītāju Valles draudzē, no 1620. g. Sērpilī. Kad šo vietu
ieņēma zviedri, M. 1625. g. aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju. Tērbatā 1632.
g. augstskolu atverot, viņš tika še par teoloģijas profesoru un izpildīja 1636. g. arī rektora
amatu. 1637. g. hercogs Frīdrihs aicināja M. atpakaļ uz Kurzemi. Turpmākā gadā viņš atnāca
uz Jelgavu par galma mācītāju un palika še līdz sava mūža galam.
M. izdeva agrāk iznākušos rakstus (Enchiridionu), pārlabotus un papildītus ar nosaukumu
«Vademecum» (1631. g.), tulkoja Zālamana sakāmus vārdus (1637. g.) un Zīrāka gudr.
grāmatu (1642.), sastādīja pirmos latv. valodniecības rakstus un sarakstīja pirmo latv.
sprediķu grāmatu.
M. d z i e s m ā m nav, tāpat kā agrākām, ne rituma, ne atskaņu. Agrākās viņš pārlabojis
valodā un rakstībā.
M. v a l o d n i e c ī b a s raksti ir «Lettus» un «Phraseologia lettica» (1638. g.). Pirmais no
tiem ir neliela vācu–latviešu vārdnīca, pēc vācu alfabēta sakārtota; otrā pasniegti daži latviešu
teicieni, atsevišķi vārdi, pēc arodiem sakārtoti, un praktiskas sarunas. Šie raksti sastādīti (kā
grāmatas titulā sacīts) par labu tiem ārzemniekiem, kas grib palikt Kurzemē, Zemgalē un
latviešu Vidzemē un godīgi pelnīt savu maizi. Vārdnīcā uzejami daži tagad nelietoti vai maz
pazīstami vārdi, piem.: blaka = tinte, tūba = lietus mētelis, saules vērsums = saules grozība
(Sonnenwende), patapa = vaļa.
M. visplašākais un visievērojamākais darbs ir viņa Sprediķu grāmata. Viņas virsraksts:
Lang–gewünschte Lettische Postill (1654. g.). Tai drīs daļas: 1 ) sprediķi no adventes līdz
vasarsvētkiem, 2) no trīsvienības svētkiem līdz adventei un 3) apcerējumi par Kristus
ciešanu. Tā izdota vairākkārt un pazīstama tautā līdz pašiem jaunākiem laikiem. Ar šo
grāmatu M. nodibina rakstos latviešu prozu; še pirmo reizi parādās grāmatā plašāki svabadas
latviešu valodas paraugi, kas nav tulkojumi. M. vērīgi noklausījies, kā tauta runā, un šādu
valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. Salīdzinājumi un gleznas ņemti no zemnieku dzīves
un apkārtējās dabas. Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa sēklu labi glabā, iesien
lakatiņā, muskulītī; tāpat glabājams Dieva vārds. Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot,
vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt, kājas staipīt, rokas atmest un
gozēties». Avs gremo, kad tā paēdusi; tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem
runāt. Bezdelīgas rudeni pazūd, apslīcinās ezerā vai upē, bet pavasarī nāk atkal ārā; tāpat
cilvēki celsies augšām no miroņiem. Arī dažus latv. sakāmus vārdus M. lietojis, piem.: Jo ar,
jo nabags, jo dzer, jo bagāts. Dzēris, izdzēris, lai šķipele maksa. Ne mana cūka, ne mana
druva, pieēduši lai aiziet. Asa rīkste dara rāmus bērnus. – M. sprediķos attēlojas dažas
latviešu ieražas un ticējumi. Latvieši svin Jāņus gavilēdami, zāles plūkdami un ar tām vārtus

150
un ēkas pušķodami. Viņi sērgās griežas pie pūšļotājiem, cienī pūķus, laumas, pielūdz pa
reizei sauli, mēnesi un zvaigznes. Kam labība paaugusi, pērk dārgas drēbes, izģērbj savas
sievas un meitas zīžu plīvuriem un rotā lielām burbuļainām sudraba saktām. No netikumiem
visvairāk izplatījusies dzeršana; saimnieki skubināmi uz līdzcietību, kalpiem pārmetams
slinkums, spītība, lielmutība. Lieto šādus sodus: burvjus sadedzina, netiklas sievietes piesit ,
pie kauna staba, slepkavas dauza ar ratu vai nocērt tiem galvas, zagļus per vai pakar pie
karātavām. – Redzam arī dažas šausmīgas gleznas iz latviešu vēstures. Krievu kara laikā
(1558.–1582. g.) izpostīta visa Vidzeme. Zaldāti cepuši cilvēkus uz pīķiem, dauzījuši
pātagām, sakapājuši gabalos. 1601, g. bijis tik briesmīgs bads, ka viens cilvēks ēdis otru, ka
zagli no karātavām noņemti un ēsti; kāds vīrs nokāvis savu sievu un bērnus, iesālījis mucās
un no bada ēdis. 1602. g. bijis mēris, tā ka cilvēki i neaprakti gulējuši ceļmalās; suņi, vilki un
citi zvēri tos ēduši.
M. v a l o d a ir pareizāka, labāk no tautas noklausīta nekā agrākajos latviešu rakstos. Arī
tur atrodamas dažas senākās vārdu formas. Lietu vārdu daudzskaitļa ģenitīva galotne ir –o
(«To Sauju Linno Saimniekam nessischu»). Daudzskaitļa datīva galotne vēl pa lielākai daļai
–s («Zitta kritta widdu starrp teems Ehrscheems»). Uzejams particips ar galotni –tins («Bett
kur tasz meckletins?»). Jautājumā partiķeļa vai vietā vairākkārt lietota piekarama zilbe –gi
(Tuggi essi tasz Messias?»).
M. ievērojami pārlaboja latviešu ortogrāfiju. Viņš sāka vārdu galotnes rakstīt pēc
atvasinājuma, piem., vārdu Kunx, Prahtiex, Sirtz vietā: Kungs, Prahtiegs, Sirrds. Viņš sāka
mīkstināt dažus līdzskaņus ar pārstrīpojumu (ļ, ņ, ŗ), lietot burtus «ee» un «sch» turpmāk
parastajā nozīmē, ieveda «h» par garuma zīmi.
Juris Mancelis ir agrāko latviešu rakstu pamatīgs pārlabotājs, pirmais latviešu valodnieks,
latviešu ortogrāfijas reformators un latviešu prozas nodibinātājs.
L i t e r a t ū r a. P. Šmita Manceļa nozīme latviešu rakstos (M. Viesa Mēnešraksts 1896. g.
11. b). – Referāts par P. Bērenta priekšlasījumu Arheoloģijas biedrības sapulcē Iz Baltijas
senatnes (Latvija 1907. g. 291, nr.).

2. FĪREKERS

Vairāk nekā kaut kurš cits no tā laika rakstniekiem ar latviešu tautu saaudzis Fīrekers.
Viņš top par dziesminieku, kas latviešiem sniedz jaunu un īstu dzeju, kura kļūst par viņu
īpašumu.
K r i s t a p s (Kristofors) F ī r e k e r s dzīvojis ap 17. gadu simteņa vidu. Ziņas par viņa
dzīvi ļoti trūcīgas. Domā, ka viņš Neretas mācītāja Kristjāna dēls. 1632. g. viņu ieraksta
jaunatvērtajā Tērbatas augstskolā par dievvārdu studentu. Vai viņš studijas beidzis vai ne,
nav zināms. Ap 1650. g. F. dzīvo Dobelē. Še viņš nāk sakarā ar Dobeles mācītāju Heinrihu
Ādolfiju, kas no viņa mācās latviski. Adolfijs liecina, ka F. bijis sakrājis daudz piezīmju par
latviešu valodu, no kurām viegli sastādāma gramatika, ka viņš darbojies pie Manceļa Rokas
grāmatas pārlabošanas, sacerējis daudz dziesmu ar atskaņām, tulkojis dažas Bībeles grāmatas,
sastādījis lūgšanu grāmatu. Dažādu kavēkļu dēļ F. šos darbus nav varējis pabeigt. Beidzot
viņam ar trieku noņemta mēle un roka un viņš bijis piespiests savus darbus gluži pārtraukt.
Stāsta, ka F. apprecējis turīgu, brīvu latviešu atraitni, lai no viņas pilnīgi piesavinātos latviešu
valodu. Šis precības dēļ viņam bijis jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. Kur un kad F. savu mūžu
beidzis, nav zināms. Vērojams, ka viņš miris drīz pēc 1680. gada.
Fīrekers ir pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks, latviešu garīgās dziesmas un
vispār l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j a s n o d i b i n ā t ā j s. Uz Adolfija lūgumu viņš
pārtulkoja pāris dziesmas latviešu valodā. Tās tā patika, ka, dažas reizes priekšā izlasītas,
tūliņ palika prātā. Arī melodijām tās tik labi pieskaņojās, ka prieks bija noklausīties. To

151
dzirdēdami, arī vācieši sāka ņemt dalību pie agrāk nicināto latviešu dievkalpojumiem. Šādi
panākumi F. skubināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu; tā iznāca vesela dziesmu
grāmata. Arī citi mācītāji sāka lietot savās draudzēs šīs dziesmas, kas izplatījās rokrakstā.
Radās vēlēšanās šīs dziesmas iespiest. Dažas F. dziesmas iznāca 1671. g. Rīgā izdotajā
dziesmu grāmatā «Lettische Cseistliche Lieder und Psalmen»; pilnīgākā skaitā tās parādījās
Ādolfija 1685. g. izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā «Vermehrtes Lettisches Hand–Buch».
Fīrekers pirmais latviešu dziesmās ieveda skaidru ritumu un atskaņas.
Paraugs Manceja tulkojumā:
F. labi novērojis latviešu valodas akcentu un ritumu. Viņa panti izskan viegli un skaidri.
Viņš latviešu dzejā, kur līdz tam bija pazīstams tikai pēc savas īpašās likumības noritušais
trohaiskais un daktiliskais latviešu tautas dziesmu pantmērs, ieved kultūrtautās pazīstamās
pantpēdas; skaidrus trohajus, jarribus, daktilus u.c. Viņš pirmais lieto atskaņas, kas latv.
tautas dziesmās neparastas, un pārņem latviešu dzejā dažādi un vairāk nekā no četrām rindām
saliktus pantus.
Pie tautas dziesmām F. tieši nepieslēdzas. Bet viņš bagāti izlieto tautas valodā un tradīcijās
uzejamos dzejas līdzekļus. Sevišķi viņš mīl tautas dziesmās ik uz soļa sastopamos
pamazināmos vārdus. Tā pantā: Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ – ir pamazināmie vārdi: Jēzuliņš,
spilventiņš, sirsniņa, prātiņš. Tāpat no vienas vietas atrodami šādi vārdi dziesmā: Kā spoži
spīd mans Jēzuliņš. Daudzkārt viņš lieto «saules» vietā «saulīt», nosauc bērnu par zeltenīti.
Daži apzīmējumi ņemti no latviešu mitoloģijas. Viņš saka: Tas niknais Zaltis saspārdīts. Viņš
lūdz Dievu, lai glābj no velna, pesteļiem, burvjiem, laumām, raganām. Arī latviešu sakāmi
vārdi uzejami viņa dziesmās, piem.: Kas lēti tic, tas pievilts kļūst; Laid kasas, kam tā āda
nriez; Priekš paša durvīm jāmēž nost, Ir citiem zobi, kas māk kost.
F. dziesmu saturā izsakās reformācijas laiku ticīgā, dievbijīgā sajūsma. Stipra paļāvība uz
Dievu ir dziesmā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kam Fīrekera tulkojumā ir metriski
skaidrāka forma nekā Lutera oriģinālā, bet nav zudis Lutera dziesmas spēks. Tā tautā lietota
dažos svarīgos brīžos arī ārpus dievkalpojumiem, piem., kā atklāšanas dziesma vispārējiem
latviešu dziesmu svētkiem, latviešu strēlnieku pulkos. Citas tulkotās dziesmas attiecas uz
dažādiem dzīves momentiem un svētku gadījumiem. Pie pazīstamākajām pieder: Lai Dievu
visi līdz, Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, Gods Dievam vien ar pateikšan, Tad laidiet mums to
līķi rakt, Es savus grēkus sūdzos, No debesim būs man atnest, Ak, šķīstais Dieva Jēriņš. F.
pašsacerētām dziesmām idillisks raksturs. Tās mīl nogremdēties rīta un vakara jūsmībā, tā,
piem., dziesmas: Ar Dievu Kungu gribu sākt, Redz, šī diena jau pagalam, Dievs Kungs iekš
debess godības. Tautas dziesmu skaņai tuvinās šūpļa dziesmiņa: Dieviņ mīļais, Dieva stādīts.
Arī vēl dziesmu grāmatas jaunākos izdevumos F, dziesmas pēc skaita un labuma ieņem
pirmo vietu. Tiklab Kurzemes (1879. g.), kā Vidzemes (1889. g.) dziesmu grāmatā viņu
skaits sniedzas pāri par simtu. Retumis sastopamās kļūdas bijušas jāpārlabo (Tas Kungs tās
tumsības, Nekāds ļaunums bij mums kost). Pārlabojumi vēl ar to tikuši par vajadzīgiem, ka
dažas F. lietotās valodas formas tagad novecojušas; tā, piem., viņš mēdz lietot daudzskaitļa
datīvu ar senāko galotni –s: «Tu gribies cieti apkampjams Ar stiprām ticības rociņāms».
Tūkstošiem latviešu vairākās paaudzēs F. dziesmas tikušas pazīstamas un mijas. Tās
pacilājušas un skaidrojušas viņu jūtas, pušķojušas viņu svētku brīžus un pavadījušas viņus
darbos un pie miera, stiprinājušas viņus bēdās.

3. DZIESMU GRĀMATA

1) Dīcs
2) Bīnemanis

152
 3) Remliņš
4) Višmanis
5) Citi dziesminieki
6) Adolfijs
Drīz pēc Fīrekera vai vienā laikā ar viņu parādās vairāk garīgu dziesminieku, kuru
dziesmas, sacerētas pēc Fīrekera parauga, uzglabājušās dziesmu grāmatā līdz šai dienai. Starp
tiem minami Dīcs, Bīnemanis, Remliņš, Višmanis u.c.
1) DĪCS. Maģistrs Svante Gustavs Dīcs, agrākajās dziesmu grāmatās apzīmēts ar M. S. G.
D., dzimis 1670. g. Raunā, bija no 1693, g. par mācītāju Smiltenē, miris 1723. g. Viņš
piedzīvoja Ziemeļu karu, dabūja pa šo laiku bēgt un uzturējās arī Rīgā. Stāsta, ka viņš mežā,
zem egles sēdēdams, sarakstījis savas kara dziesmas. Pēc kara nāca mēris. Liela daļa no
dziesmu grāmatās uzņemtajām kara un mēra dziesmām Dīca sacerētas. Viņš sniedzis vispār
vairāk dziesmu nekā Fīrekers, bet viņās mazāk dzejas. No oriģināliem pazīstamākā: Man
asaras jāslauka, no tulkojumiem: Ak, Jeruzāleme, modies, Ak, Dievs, tu lēnīgs Dievs, Mīļais
Jēzu, šeitan mēs, Mīļi, rimstat, ko jūs raudat.
2) BĪNEMANIS. Bernhards Vilhelms Bīnemanis, dziesmu grāmatās B. V. B., bija no
1711. g, par mācītāju Zemītē, vēlāk Spārē, miris ap 1730. g. Arī viņš izteiksmē nesasniedz
Fīrekeru, tomēr dažas viņa dziesmas ir izjustas un spēcīgas, tā, piem.: Kungs, es esmu grēkos
kritis, Ak, kur savu galvu lieku, Kungs, kā tev tīk, ar man tā dar. Ar sparu viņš uzstājās pret
dzeršanas netikumu, par kuru sacer dziesmu: Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs. Viņš tulkojis
ap 100 dziesmu.
3) REMLIŅŠ. Maģistrs Gerhards Remliņš, dziesmu grāmatās M. G. R., dz. 1633. g.
Grobiņā, bija par mācītāju Saukā, vēlāk Sesavā, no 1691. g. par superintendentu un
virsmācītāju Jelgavā, miris 1695. g. Viņš tulkojis ap desmit dziesmu, no kurām pazīstamākās:
Taisies, mana sirds, un posies, Pie mīļā Dieva vien.
4) VIŠMANIS. Johans Višmanis, dziesmu grāmatā J. V. P. D. (Pastor Dondangensis), bija
par mācītāju Bērstelē, vēlāk Dundagā. Bez dažiem tulkojumiem viņš sniedzis paša sacerētas
dziesmas katras nedēļas dienas rītam un vakaram, tā, piem., svētdienas vakaram: Svēta dieniņ
arīdzan Dabū savu beigšan. Viņš sarakstījis vācu valodā pirmo latviešu dzejas mācību jeb
poētiku.
5) CITI DZIESMINIEKI. Vēl arī citi mācītāji tulkojuši kādas garīgas dziesmas. K r i s t i ā
n s L a u t e r b a h s (1663.–1720. g,), Rīgas Doma baznīcas mācītājs, tulkojis dziesmas: Kas
Dievam debesīs liek valdīt, Dievs labi dar, ko darīdams. N i k o l a j s F r i d r i h s H e s p e
(mir. 1699. g.), Džūkstes, vēlāk Bauskas mācītājs, tulkojis dziesmas: Es pie Jēzus turēšos,
Augstais Dievs, kam slava dota, Nu dusēs visas lietas. V i l h e l m s Š t e i n e k s (1681.–
1735. g.), latviešu dzimuma, cēlies no Vecauces, Tukuma mācītājs, tulkojis dažas dziesmas,
starp tām: Kungs Dievs, mums gribi žēlīgs būt.
6) ĀDOLFIJS. Dziesmu grāmatu, kurā bija uzņemtas pirmo īsto garīgo dziesminieku
dziesmas ritumā un ar atskaņām, izdeva Heinrihs Ādolfijs (dz. 1622. g. Šlezijā, mir. 1686.
g.), kas bija papriekšu par mācītāju Dobelē un no 1661. g. par mācītāju un superintendentu
Jelgavā. Viņš ir Fīrekera sekmīgais pamudinātājs un arī pats tulkojis dažas garīgas dziesmas.
Bez tam viņš pārlabojis un laidis klajā arī citus garīgus rakstus un sarakstījis latviešu
gramatiku.
Ādolfija 1685. g. izdotā dziesmu grāmata nodomāta Kurzemei. 1686. g. iznāca ar Fišera
un Glika gādību sevišķa dziesmu grāmata Vidzemei. No šī laika Kurzemei un Vidzemei
katrai sava dziesmu grāmata.
Dziesmu grāmatu parasto izdevumu turpināšanos pārtrauca 19. gadu simteņa iesākumā
racionālisma (prāta apgaismošanas) centieni. Vecās dziesmas atrada par tumšām, neskaidrām,
skarbām. Iznāca tā sauktā jaunā dziesmu grāmata Kurzemē 1806. g., Vidzemē 1809. g. Še

153
valoda bija skaidrāka, domas gaišākas; bet reliģiskā sajūsmā un dzejas spēkā šīs dziesmas
stāvēja pakaļ agrākajām. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja uzņemt; baznīcā bija
ievesta jaunā dziesmu grāmata, bet mājās ļaudis lietoja veco. Vēlākie dziesmu grāmatas
izdevumi pamatojās atkal uz veco dziesmu grāmatu; Kurzemē sākot ar 1836. gada un
Vidzemē ar 1846. g. izdevumu. Pēdējie šķirtie izdevumi ir: Kurzemei 1879. g., Vidzemei
1889. g. Visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata iznāca 1922. g.
Dziesmu grāmata ir latviešu vidū visvairāk lietotā un vismīļākā garīga satura grāmata.
Agrāk to cilāja ik rīta un ik vakara, arī bērnus mācīja lasīt; mirušos pavadot, to nolika uz
zārka.
L i t e r a t ū r a. J. Neilanda (Neulanda) Par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām
(Priekšlasījums Latv. draugu biedrībā 1904. g.); «Curländisch–Lettische Liedergeschichte»
(Teča grāmatā Curländische Kirchengeschichte 3. daļa, 1770.).

4. LATVIEŠU BĪBELE

1) Fišers
2) Gliks
3) Bībele
Zviedru valdība Vidzemē atstājusi paliekamu pieminekli latviešu literatūrā: Latviešu
Bībeli.
Pēc Olivas miera derības (1660. g.) Vidzeme piedzīvoja kādus 40 miera gadus. Uz
Zviedrijas troņa nāca Kārlis XI. Viņš centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas:
nokārtoja zemnieku klaušas, ievezdams vaku grāmatas, aprobežoja muižnieku varu.
Rūpēdamies par zemnieku apgaismošanu, viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus
darbiniekus. Starp tiem ir Johans Fišers, kas atnāca uz Vidzemi 1675. g. Tai pašā gadā uz
Vidzemi atnāca Ernsts Gliks. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu.
1) FIŠERS. Johans Fišers, dz. 1633. g., atnāca uz Vidzemi par ģenerālsuperintendentu.
Viņš bija arī par virskonsistorijas priekšnieku un Tērbatas augstskolas rektora vietnieku.
Karalis viņam bija tieši pieejams, un tam viņš lika priekšā ziņojumus par visām garīgajām
vajadzībām Vidzemē. Lai pierādītu, ka latviešiem netrūkst gara dāvanu, viņš karaļa priekšā
pārklaušināja divus latviešu skolēnus. Viņš rūpējās par skolu celšanu un grāmatu iespiešanu.
Ar Gliku, latviešu Bībeles tulkotāju, viņš stājās draudzīgos sakaros. Lai sekmīgi apgādātu
grāmatas, viņš ierīkoja Rīgā grāmatu spiestuvi. Še iespiesta arī latviešu Bībele, kuras
izdošanai viņš izgādāja no karaļa 7500 dālderu lielu naudas pabalstu. Viņš arī sarakstīja
Bībelei priekšvārdu. Bez tam viņš apgādāja pirmo Vidzemes dziesmu grāmatu 1686. g. No
vietējiem vāciešiem dažas nepatikšanas piedzīvodams, viņš aizgāja uz Vāciju atpakaļ 1699.
g. Tur viņš mira 1705. g.
2) GLIKS. Ernsts Gliks, dzim. 10. novembrī 1652. g. Saksijā, uz Vidzemi atnākdams,
atzina še par lielāko trūkumu, ka latviešu draudzēm nav savas Bībeles. Viņš sacīja: «Izstum
sauli no pasaules, tad cits nekas tev neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens.» Viņš
apņēmās šo trūkumu novērst. Šai nolūkā viņš sāka uzcītīgi mācīties latviski un iemācījās
pietiekoši šo valodu kādos piecos gados. Tai pašā laikā viņš iemācījās arī igauniski, krieviski
un slāviski. Vēl ebreju un grieķu un ceļoja uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja
Sebastiana Edkardi, kur palika pāris gadus. Uz Vidzemi 1680. g. atpakaļ atnācis, viņš
pieņēma garnizona mācītāja vietu Daugavgrīvā un, vingrinādamies latviešu valodas lietošanā,
pārtulkoja Lutera Lielo Katkismu. Tad viņš ķērās pie Bībeles tulkošanas. Par šo darbu viņš
pats saka: «Līdz šim neizkoptā valoda bija dien no dienas vairāk izstrādājama, un 8 gadu
laikā dienām naktīm strādājot – amata darbus atskaitot –, vienam vienīgam norakstītājam
palīdzot, svētā Bībele nāca klajā tādā skaidrībā, ka priekš tam ieceltiem Kurzemes un

154
Vidzemes mācītājiem nevajadzēja ne 15 nedēļu, šo darbu vārdu pa vārdam cauri lūkojot.»
Jaunā Derība iznāca latviešu tulkojumā 1685. g., visa Bībele 1689. g. Pa tam Gliks bija 1683.
g. aizgājis uz Alūksni par mācītāju un iecelts 1687. g arī par Kokneses apriņķa prāvestu.
Tūliņ pirmajā gadā Gliks ierīkoja Alūksnē 3 latviešu skolas. Pēc pāris gadiem viņš savus
audzēkņus sūtīja uz citām Kokneses iecirkņa draudzēm par skolotājiem. Viņš gādāja par
grāmatām un skolām arī vācu un krievu iedzīvotājiem. Savā muižā viņš atvēra arī vienu vācu
un vienu krievu skolu. Viņa gādībā stāvēja vēl septiņas citas skolas. Viņš dabūja no karaļa
atļauju celt augstākās latīņu skolas vācu bērniem. Kopā ar kādu krievu mācītāju viņš sāka
tulkot Bībeli arī krievu valodā. – Glika darbību Vidzemē pārtrauca Ziemeļu karš. 1702. g.
krievi aplenca Alūksni un aizveda Gliku ar viņa piederīgiem gūstībā uz Maskavu. Aizvesto
starpā bija arī Glika audzēkne Marta Skavronska, kas vēlāk tika par Pētera Lielā laulātu
draudzeni un pēc viņa nāves par Krievijas valdnieci Katrīnu I. Gliku Maskavā iecēla par
kādas jaundibinātas augstākas skolas priekšnieku. Maskavā viņš vēl tulkoja dažus rakstus
krieviski, izdeva pirmo Maskavas nedēļas avīzi, apgādāja ievērojamu vīru biogrāfijas. Viņš
mira 1705. g.
Gliks ir apgaismotājs, kas dedzīgi visur strādā savu darbu, neskatīdamies ne uz tautību, ne
uz ticību.
3) BĪBELE. Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūra akmens. Viss, kas pirms tās
latviešu rakstos parādījies, ir iepriekšēji izvilkumi un iztulkojumi no Bībeles; kas vēlāk nāca
klajā, izplūda no Bībeles kā no avota. Arī pēc kāda gadu simteņa tautā ejošie laicīgie raksti
palika labā saskaņā ar Bībeli. Viņas saturs noteica turpmāko tautas garīgo attīstību. Un, kad
vēlāk radās rakstnieki no pašas tautas vidus, kas attēloja tautas dzīvi (Neikens, Kaudzīši,
Apsīšu Jēkabs, Poruks), tad tiem bija priekšā gara pasaule, kas stāvēja uz Bībeles pamatiem.
Tas starptautiskais, kas bija izplatījies pa vairāk pasaules daļām, bija zināmā mērā ticis par
tautisku. Stāsti, tipi, simboli, kas bija tikuši par visu Eiropas kultūrtautu koppiederumu, ar
Bībeles pārtulkošanu tika pilnā mērā pazīstami arī latviešiem.
Arī rakstībā un valodā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā saņemts kopā viss tas, kas līdz
tam laikam bija panākts, un ar to tika šai ziņā nodibināta noteikta likumība uz ilgiem gadiem.
Tikai 19. gadu simteņa otrā pusē latviešu raksti manāmi no tās nošķiras.
Glika Bībeles valodā sastop v ā r d u f o r m a s u n v ā r d u s, kas vēlāk vairāk vai
mazāk no dzīvās valodas izzūd. Tur ir: i celmu vienskaitļa datīva galotne –i: Juhsai Sirdi,
Tawai Acci; refleksīvie verbi ar starpā likto –sa– izsabrihnijahs, atsagahdajahs; particips uz –
ošs pie transitīviem verbiem: Wienu dzirdošu Ausi; tagadnes pasīvais particips uz –tins:
Meklejiet to Kungu, kamehr tas atrastins, Pahwils Lehģeri iewestins; jautājamais vārds ar,
arig: Ar tu pahr mums tahdu Warru turresi? Arrig tam labbi klahjāhs? Jautājamais balsiens g
jeb gi: Irrag mans Tehws dzīhws? Warrig tu tahs skaitit? Pilnīgi novecojuši pirmajā Bībeles
tulkojumā sastopamie vārdi: daga, gelbet, ģint, īgt, lāgadīt. Tikai Bībeles valodā vēl lietojami:
kamiesis, mesli, tizls, nievāt, pulgot, šaust, zaimot, visnotaļ.
Otrs Bībeles izdevums nāca klajā 1739. g. ar Johana Fišera dēla, Jēkaba Benjamiņa,
gādību. Šo izdevumu lūkoja cauri un pārlaboja vairāki mācītāji. 1877. gada izdevumu lūkoja
cauri A. Bīlenšteina vadībā un 1898. gada izdevumu R. Auniņa vadībā.
Par paraugu, no kura mazliet novērojama valodas un rakstības attīstība latviešu literatūrā,
ņemsim 25. Dāvida dziesmas 13. pantu, kā tas uzzīmēts dažādos laikos, pie kam jāievēro, ka
jaunākos laikos (jau 1877. g.) šai ziņā Bībele paliek pakaļ pārējai rakstības attīstībai.

Iz B ī b e l e s t u 1 k o j u m u v ē s t u r e s atzīmējams sekošais. Vecākais Vecās Derības

tulkojums grieķu valodā ir Septuaginta 3.–1. g. s. priekš Kr. no 5. gadu simteņa visvairāk
lietotais tulkojums latīņu valodā – Vulgata. Ulfila tulkoja B. gotu valodā 4. g. s., Kirils un
Metodijs slāvu valodā 9. g. s. čehu valodā B. tulkota 1488. g., polu valodā 15. g. s., zviedru

155
valodā 1541. g., somu valodā 1642. g., igauņu valodā 1739. g. Leitiski Bībeli tulkoja
Bretkuns 1590. g., bet tā palika rokrakstā, 1662. g. iespiež leišu Bībeli līdz psalmiem, Bībele
tulkota vairāk nekā 100 valodās.
L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Ernsta Cilika nopelni, Sēta, Daba, Pasaule 4. b. 1873. g.; K.
Kundziņa Priekš divi simts gadiem, Austrums 1889. g.; Teodora Latviešu bībele, Austrums
1889. g.; P. Smita Glika bībeles valoda, Zinību Komisijas 14. Rakstu krājums, 1908. g.

5. KATOĻU GARĪGIE RAKSTI

1) Elģera raksti
2) Citi katoļu raksti
Katolicisma un luterānisma cīna Livonijā izšķīrās lielākajā Latvijas daļā par labu
luterānismam. Poļu iespaids Latvijas rietumos bija pārejošs un arī še aizņēma kādu laiku tikai
ziemeļu daļu, Vidzemi; Kurzemē luterānisms nostiprinājās netraucēti. Bet arī Vidzemē poļu
varu izkustināja zviedri, kam Vidzeme piekrita pēc Altmarkas miera derības 1629. g. Tomēr
viena Vidzemes daļa, tā sauktā Poļu Vidzeme jeb Inflantija, vēlāk dēvētā Latgale, palika
joprojām pie Polijas. Še tad pēc īsa reformācijas mēģinājuma pēdējos ordeņa gados galīgi
nostiprinājās katolicisms un turpinājās arī tad, kad citās Latvijas daļās valdīja luterānisms.
Gluži katolicisms neizzuda arī pārējā Latvijā. Tas no jauna ieviesās dažās Kurzemes daļās.
Liela katoļu draudze nodibinājās Alsungā, kuras īpašnieks (Sverins), polieti precēdams,
pārgāja katoļu ticībā un draudzei pieņēma katoļu garīdzniekus (1634. g.). Tāpat katolicisms
nostiprinājās Sēnberģē un Ilūkstē, viņu īpašniekiem to pabalstot. Tātad katoļu garīdzniecībai,
kas latviešu literatūrai bija devusi pirmo grāmatu, atlikās vienumēr kāda latviešu daļa, uz
kuru atbalstīties un turpināt savu darbību latviešu rakstniecībā. Tanī pašā laikā, kad uzplauka
luterānisma garīgā literatūra, rodas lielākā skaitā arī katoļu grāmatas. Katoļu grāmatniecībā
sevišķi čakli redzam darbojamies jezuītu Juri Elģeru (Georgu Elgeru).
1) ELĢERA RAKSTI. Juris Elģers (pēc dažām ziņām) latviešu tautības. Viņš dzimis
Valmierā 1585. g., dzīvojis Cēsīs, pēc tam Daugavpilī, kur nodarbojies kā lektors (litararum
humantorum lector et operarius). Še viņš arī miris 1672. g.
Elģers cenšas apmierināt visas nepieciešamākās latviešu katoļu garīgās vajadzības. Viņš
izdod katķismu, evaņģēliju grāmatu, garīgas dziesmas, vārdnīcu. Viņa grāmatām latīņu tituli.
Viņa k a t ķ i s m s iespiests Viļņā 1672. g. Tā tituls: Catechismus seu Brevis Institutio
doctrinae Christianae Quinque Capitibus compraehensa in gratiam gentis Lothavicae. Elģera
katķisms saskan ar pirmo, 1585. g. izdoto (Tolgsdorfa) tikai vispārējos vilcienos, ne gluži
sakārtojumā, ne valodā un rakstībā. Elģera katķismā trūkst priekšvārda. Pirmais jautājums un
tā izskaidrojums ir galvenajos vilcienos tas pats vienā kā otrā, bet katrā savā redakcijā.
E v a n ģ ē l i j u g r ā m a t a aptver Bībeles tekstus visām gada svētdienām un svētku
dienām. Tituls: Evangelia Toto anno Singulis Dominicis et festis diebus juxta antiquam
Ecclesiae consvetudinem in Livonia Lothavis praelegi solita. Ex Latino in Lathavicum
idioma translata. Grāmata iespiesta Viļņā 1672. g.
G a r ī g a s d z i e s m a s izdotas Viļņā 1673. g. ar titulu: Cantiones spirituales ex Latinis,
Germanicis & Polinicis translatae in idioma Lothavicum, additis pluribus. Dziesmas tulkotas
no latīņu, vācu un poļu valodas. Šis dziesmu krājums stipri atgādina luteriešu Nevācu
Psalmus: tā pati prozaiskā izteiksme, kas nav saistīta noteiktā pantmērā, arī tā pati valoda; pat
dažas dziesmas tās pašas vienā un otrā izdevumā. Gandrīz visas Elģera krājumā no vācu
valodas tulkotās dziesmas uzejamas arī Nevācu Psalmos. Tās pa lielākai daļai Luteera
dziesmas, starp tām: Jesus Christus, unser Heiland, Christ ist auferstanden. Daži dziesmu
panti atšķiras tik niecīgā mērā, ka nav šaubu par kopēju tekstu izlietošanu.

156
 Pasniedzam paraugam pirmo pantu dziesmai ar vācisko virsrakstu: Ein Kindelein zo
löbelich.
Nevācu psalmi (1587.g.):

Šī vienādība nevarētu būt izskaidrojama ar to, ka Elģers kā vēlākais darbinieks tulkojumus

norakstījis no agrāk iznākušajiem Nevācu Psalmiem. Pret to liecina vēl īpaši tas, ka pantu
skaits tai pašā dziesmā vienā un otrā izdevumā nesaskan. Tā, piem., Lutera dziesmai Christ
ist aufferstanden Nevācu Psalmos tikai trīs panti, bet Elģera dziesmās seši, pie kam Psalmu
trešā panta trūkst pie Elģera. Še nav cita izskaidrojuma kā tas: abi šie izdevumi stāv sakarā ar
kādu trešo. Paliek neizšķirts, vai Psalmi tam par pamatu jeb vai tas par pamatu arī Psalmiem.
Elgera v ā r d n ī c a: Dictionarium polono–latino–lottavicum – izdota pēc autora nāves
Viļņā 1683. g. Tanī nostādīti blakam poļu, latīņu un latviešu vārdi un tā ir pirmā plašākā
latviešu vārdnīca (674 lapas puses).
V a l o d a Elgera rakstos nepieslienas augšgaliešu jeb latgaliešu dialektam (kā to apgalvo
Manteuffels, Mag. d. L. Lit. Ges. VII. 2., u.c.), bet vidus dialektam. Tā ir tā pati izloksne, ko
lieto pirmo grāmatu sastādītāji vispār: Rivijs, Tolgsdorfs, Mancelis u.c.
R a k s t ī b u Elgers pa daļai pieskaņojis poļu ortogrāfijai un tai ir zināma radniecība ar
mūsu visjaunāko ortogrāfiju. Burti c, z, lietoti tai pašā nozīmē kā tagad. Burts z = ž, sz = š.
Garumus apzīmē pa daļai ar jumtiņu un akcentu. Iespiedumā lieto gotu burtus. Tai pašā laikā
rakstība luteriešu rakstos ņēmusi citu virzienu.
Valodas vienādības un ortogrāfijas atšķirības uzrādījumam vēl kāds piemērs no Manceļa
Vademecum un Elgera Evangelia (Lūk. 5. nod.).

2) CITI KATOĻU RAKSTI. Turpmākie katoļu garīgie raksti izšķiras divos zaros. Viens
no tiem valodā un rakstībā pieslēdzas luteriešu rakstiem, otrs nošķiras no tiem kā īpatnīgi
latgalisks, valodā pieņemdams augšgaliešu izloksni un rakstībā polu burtus. Pirmā tīpa
grāmatas nodomātas Latvijas rietumu, otrā tīpa Latvijas austrumu katoļiem.

6. ZINĀTNISKA UN LAICĪGA SATURA RAKSTI

1) Valodniecības raksti
2) Vēsturiski raksti
3) Laicīga satura raksti
Garīgā posma zinātniska un laicīga satura raksti attiecas uz latviešu valodu, vēsturi, dzeju,
praktiskām vajadzībām, dažādiem gadījumiem. Zinātniskie raksti sastādīti vācu vai latīņu
valodā.
1) VALODNIECĪBAS RAKSTI. Tā kā latviešu mācītāji, vecās latviešu rakstniecības
piekopēji, bija vācieši, viņiem bija nepieciešami kādi valodniecības līdzekļi, lai piesavinātos
lietojamo valodu. Redzam tad pašā agrākajā grāmatniecības laikmetā parādāmies dažus
mēģinājumus latviešu valodniecībā.
Drīz pēc Manceļa valodniecības rakstiem nāca klajā Lielvārdes mācītāj a J. G. R ē h e h ū
z e n a latīņu valodā sarakstītā latv. valodas mācība (Manuductio 1644. g.). Arī še bija (kā pie
Manceļa) gramatika, kas gan ļoti īsa un nepilnīga un aprobežojās ar dažiem lietu un darbības
vārdu locīšanas paraugiem, un praktiskas sarunas. Gramatiku no jauna izdevis A. Bīlenšteins
Latv. Lit. biedr. Magazina XX 2, 1901. – 1685. g. iznāca ļoti īsā un niecīgā G. D r e s e ļ a un
tā laika pilnīgākā H. Ādolfija valodas mācība; abas sarakstītas vācu valodā.
H. Ā d o l f i j a Erster Versuch einer kurz verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache –
ir pirmā plašākā latviešu gramatika (268 lapp.). No priekšvārdiem redzam, ar kādiem

157
aizspriedumiem toreiz bija jācīnās latviešu valodas piekopējam. Sarakstītājs vilcinājies
ķerties pie darba, zinādams, ka daudzi tura par grēku, ka latvieši mācās lasīt un rakstīt. Citi
nav pretī latviešu mācībai, bet viņu valodai, domādami, ka velti to gribot saistīt pie likumiem.
Ādolfijs savā gramatikā izlietojis Fīrekera valodniecības darbus, kas attiecas uz etimoloģiju,
kura tad arī še stipri plaša.
Pēc Manceļa izdeva latviešu v ā r d n ī c a s: jezuīts J. E l ģ e r s (poļu–latīņu–latviešu,
1683. g.), G. D r e s e l i s (vācu–latīņu–poļu–latviešu, izlietodams Elģera vārdnīcu, 1688. g.),
L. D e p k i n s (pārstrādāja Dreseļa vārdnīcu un lika latīņu vietā zviedru, 1705. g.). – Vēlāk
(1748. g.) izdeva vācu–latviešu vārdnīcu Liber memoralis tellicus Kaspars E l v e r s s, Rīgas
Jāņa baznīcas mācītājs «visiem tiem par labu, kas šai zemē grib baznīcā un skolā kalpot
Dievam un savam tuvākam vai citādi nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecību». –
Vispilnīgākā ir Jēkaba L a n g e s vārdnīca: Vollstandiges deutschlettisches und
lettischdeutsches Lexicon, kas iespiesta 1777. g. Ārzemnieks būdams un 1736. g. uz Ēveles
draudzi Vidzemē par mācītāju atnācis, viņš tik uzcītīgi mācījās latviešu valodu, ka to samērā
īsā laikā piesavinājās labāk nekā daži viņa amata un tautas biedri, kas še bija dzimuši un
auguši. Viņš atrada latviešu valodu par tīru, skaistu un vārdiem visbagātāko pasaulē. Savā
vārdnīcā viņš sevišķi plaši izmantojis Vidzemes vidus dialektu. Dažu vārdu paskaidrojumiem
viņš pievedis parunas.
Pirmo latviešu d z e j a s m ā c ī b u sarakstīja J o h. V i š m a n i s (der Unteutsche Opitz
1697. g.). Viņš ņēma par paraugu vācu dzejas veicinātāju Mārtiņu Opicu, kas laida klajā
poētiku (1624. g.), kurai bija lieli panākumi. Višmanis aplūko dzejas likumus pie Fīrekera,
savām un citu dziesmām, mēģinādams latviešu dzejas pantmēru nodibināt uz garām un īsām
zilbēm, ne uz viņu akcentu. Viņš kādā vietā ievēro arī latviešu tautas dziesmas un apzīmē par
viņu pantmēru trohaju, aizbildinādamies, ka viņš pieved kādus paraugus.
2) VĒSTURISKI RAKSTI. Bija arī mēģinājumi ieskatīties latviešu ticējumos, dzīvē,
vēsturē. Še strādāja Mežamuižas mācītājs (vēlāk Jelgavā) P a u l s E i n h o r n s (miris 1655.
g.), Aleksandera Einhorna dēla dēls. Viņš sarakstīja vācu valodā šādas grāmatas par
latviešiem: Widerlegung der Abgotterey, 1627; Reformatio Gentis Letticae in Ducatu
Curlandiae. Ein Christlicher Unterricht, 1636; Historia Lettica. Das ist Beschreibang der
Lettischen Nation, 1649. – No māņticības aprakstiem redzam, kādi uzskati toreiz latviešos
valdījuši. Darbus uzsākot, latvieši nav pielūguši trīsvienīgo Dievu, bet piesaukuši senākos
pagānu dievus: Dārza māti, Lauka māti, Laimu, Dēklu u.c. Viņi ievērojuši sevišķas dienas,
pareģojuši nākotni no zināmiem putniem (vārnas, pūces, dzeguzes). Daudz tie stāstījuši par
vilkačiem, kas esot uz kādu laiku par vilkiem pārvērsti cilvēki. Latvieši rudeni mielojot
mirušo dvēseles; Jānu vakarā plūcot Jāņu zāles, kam piemītot īpašs dziedināmais spēks. Daži
māni latviešos palikuši no pagānu laikiem, bet citi tur ieviesušies, katoļu ticībai valdot. Pie
pēdējiem piederot pūšļošana un uzskati par Velnu. Šis mītot mežu biezokņos un purvos, bet
nakti nākot mulsināt cilvēku, parādīdamies daždažādā veidā. Tik viņš nevarot kļūt par līdaku,
jēru un balodi. Māņticība saistās arī ar kristību. Mēnessērdzīgie tik tādēļ vien slimojot, ka
viņi neesot pienācīgi nokristīti.
Kristīgā ticība 17. gadu simtenī vēl nebūt nebija izskaudusi no latviešiem agrākos
uzskatus. Ar tiem veda stipru cīņu vēl arī vēlāku laiku mācītāji (piem., Vecais Stenders).
3) LAICĪGA SATURA RAKSTI. Latviešiem nodomātie laicīga satura raksti garīgajā
posmā ir praktiskas dabas. Tie ir zemniekiem nodomāti likumi, rīkojumi, tiesās priekšā vai
kādu amatu uzņemot nodoti zvēresti, veltījumi zināmiem cilvēkiem.
Pašā priekšgalā še nostādāms rakstu piemineklis, kas iespiests Latvijas Augstskolas
Rakstos II, 1922. Tas ir R ī g a s l i n u a u d ē j u s av i e n ī b a s š r a g a j e b s t a t ū t i, ko
minētā organizācija dabūjusi no Rīgas pilsētas domes 1625. g. Šis ir vispār visvecākais
plašākais rokraksts latviešu valodā un pieslēdzas agrāk minētajiem izkrāvēju un alus nesēju

158
sarakstiem, bet atšķiras no šiem ar to, ka tas sastādīts sakarīgos teikumos un ir daudz lielāka
apmēra. Tas ir tulkojums no vācu valodas un ierakstīts līdz ar vācu tekstu no 1618. līdz 1710.
g. lietotajā savienības amata grāmatā, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās
biedrības bibliotēkā. To tulkojis audēju savienības rakstvedis Mārtiņš Baķītis. Teksts aptver
pavisam 110 pantus. Šis piemineklis norāda uz latviešu pilsonības nozīmi Rīgā jau 17. g.
simteni. Linu audēju arodnieciskajā savienībā uzņēma par locekļiem arī latviešu meistarus un
zeļļus no vidus laikiem. Jau 1458. g. audēju starpā bijuši latviešu meistari, un 1544. g.
latviešu meistaru skaits bijis pārsvarā.
Sk. L. Arbuzova referātu Latvijas Augstskolas Filologu biedrības sēdē, oktobrī 1921. g.,
kas E. Bleses atstāstījumā iespiests Latvijas Vēstnesī 1921. g. 287. nrā.
Likumi un rīkojumi, kas lielākā skaitā tikpat Kurzemē, kā Vidzemē sāk iznākt ap 18. g. s.
vidu, raksturo toreizējo iekārtu. Izdod likumu par ceļu un tiltu taisīšanu (Jelgavā, 1755. g.),
rīkojumu, kā zemniekiem jāgriež pastiljoniem ceļš (Rīgā, 1756. g.), noteikumus par bēgļiem,
kas aizgājuši no saviem dzimtkungiem (Rīgā, 1760. g.).
Z v ē r e s t u s nodod tiesas priekšā, izšķirot svarīgus jautājumus: par robežu strīdiem, par
noziegumiem, par burvībām.
Uzzīmēts kāds zvērests, dots 12. jūnijā 1638. g., prāvā par robežām Kundziņu zemes dēļ
Jelgavas iecirknī.
Zvēresta rakstība norāda, ka šī formula ir vecāka, nekā datumā atzīmēts. – Kāds cits
zvērests nodots robežu strīdu lietā Daugavpils iecirknī 25. novembrī 1688. g. To uzgājis J.
Sproģis Viļņas centrālajā arhīvā (publicējis L. Volters, Lat. otrivki, 1907). Tas nodots par
labu Grebseldas muižas īpašniekam Sējam. Zvērests sākas: Es, Andris Žydin, es, Andža
Pundur, es, Gryža Pundur, es, Ance Puncul, es, Andreyz Dauguls, zwaeram Daewam
wyssuwalditaiam ekczan Swaetes Tryadibas yz to ka myuža waeta Grebselda, katru Kungs
Kapteins Seia Kungs musu parad, ir ta istena muyžas waeta. – Tai pašā arhīvā atrasts
zvērests, dots 1692. g. par to, ka Juris Baltinis nozadzis Sējam zirgu un ka viņš, Baltinis,
apdzirdījis Žīdini ar burtu alu: "mani Krystapu Žydini ar tu aburtu olu abdzirdis bia ir nu tos
abdsirdiszonas biow Du Ciodus slyms." Baltinis esot burvis un zaglis.
Amata zvērastu nodod hercoga Jēkaba laikā (1676. g.) par Baldones dzelzscepļa uzraugu
pieņemtais Jānis Strazds (Mirbach, Briefe aus und nach Kurland). Zvēresta sākums:
Apsolās godīgi un taisni strādāt, darbiniekus uzlūkot, iedoto dzelzi neizkalt ne sev, ne
svešiem, izkaltās naglas atdot muižkungam. Pie zvēresta piezīme: Strazdu Jānim vajadzēja
pēc senču ieražas nomesties uz labo celi, uzlikt kreiso kāju uz akmeņa un kreisajā rokā turēt
baltu nūju; uz galvas tam uzlika velēnu, lai tas, ja tas būtu nepatiesi zvērējis, paliktu ciets kā
akmens un stīvs kā koks, turpretim zaļotu un zeltu, ja turēs savu zvērestu.
Vēl ir zvēresti, ko dod rijkuri, meža sargi, jātnieki, tiesneši, vētītāji un metēji. Tie iespiesti
Jelgavā hercoga Pētera laikā (1769.–1795.) bez gadu skaitļa.
A p s v e i k u m o s ieraugām pirmos laicīgās mākslas dzejas mēģinājumus. Tie veltīti
godātām personām, sevišķi mācītājiem.
Kā visgarākais šāda veida rakstu piemineklis mums parādās M e l h i o r a F o s i j a
(Fosius) apsveicināmā dziesma, kas iespiesta Leipcigā 1631. g. iznākušā grāmatā: M.
Andreae Rivini alias Bachmans Coelum Terreste Poeticum. Daudzu citu dažādās valodās
(latīņu, grieķu, vācu, ebreju u.c.) uzrakstītu veltījumu starpā dažādām personām, visvairāk
Andrejam Bahmanim, atrodam šo latvisko veltījumu. Veltītājs (Vossius) ir rīdzinieks, kas
studē Rostokā un Leidenā. Veltījums nodomāts maģistram Bahmanim, kas šķiras no
Leidenas. Interese par latviešiem še manāma ne vien latviešu valodā, bet arī lietotās gleznās.
Kā zemnieks strādā ardams, sēdams, tā arī Bahmanis darbojas lasīdams, rakstīdams.
Par šo veltījumu rakstījis V. Diderihs Duna–Zeitungā (1900. g. 168. nrā): Eine literarische
Merkwurdigkeit. – To pasniedzis ar pārrakstījumu jaunākā ortogrāfijā J. Lautenbahs Baznīcas

159
Vēstnesi 1897. g. 3. nrā.
Laicīgas literatūras pieminekļi ap 18. g. s. vidu vairojas. Parādās Stendera pārdzejojums
Rāms laiks pēc pērkona briesmas; 1763. g. sāk iznākt latviešu kalendārs; Šulcs 1764. g. izdod
savus zemnieku likumus. Redzams, ka latviešu literatūra ievirzās jaunā attīstības posmā. Par
tā sākumu uzskatāms 1766. gads, kad Vecais Stenders pārnāk no ārzemēm un laiž klajā
sakopojumu Pasakas un stāsti, pirmo plašāko tieši tautai nodomāto laicīga satura grāmatu.

OTRAIS POSMS

LAICĪGI RAKSTI

Laicīgus rakstus atnes latviešiem racionālisma jeb apgaismības laikmets. Tas noved pie
zemnieku brīvlaišanas pasludināšanas, lai arī ne pie faktiskas izvešanas. Pēc dzimtbūšanas
atcēluma nomanāmi latviešu literatūrā jauni elementi, kas liek nojaust tautas atmodas
tuvumu.

I. APGAISMĪBAS GADU SIMTENIS

Baltijas vācieši, vecās latviešu grāmatniecības kopēji, pa daļai nāca no Rietumeiropas, pa

daļai tur mācījās, stāvēdami ar to vienumēr sakarā. Pie tam viņi centās še ievest dzīves
iekārtu, kāda bija Rietumeiropā. Arī saimnieciskie sakari starp šejieni un turieni bija ļoti
dzīvi. Tādā kārtā gara virzieni, kas valdīja Vakareiropā, nemitīgi ieplūda arī Baltijā un
pārgāja pa daļai arī latviešu rakstniecībā. Šiem virzieniem arī pašā vietējā dzīvē bija savi
pamati.
Jau reformācija kā renesanses turpinātāja stāv sakarā ar prāta spriedumiem, pretī
neaiztiekamām dogmām, kurām bez pārbaudījuma jāklausa. Tā dibinājās uz tiešu, svabadu
svētu rakstu iztulkošanu. Prāts savu darbību izplatīja arvienu tālāk. Dzīvei pārkārtojoties,
vecajiem sakariem arvienu vairāk izirstot, ievelkot jaunus tirdzniecības ceļus un nodibinoties
jauniem darba centriem (pilsētās), pēc īsa atplūdu laika pacēlās atkal renesanses laiku
centieni. Radās vīri, kas turpināja agrāk uzsāktos dabas un sadzīves pētījumus. Starp tiem
minami Anglijā B ē k o n s (1561.–1626. g.), kas zinātni dibināja uz faktiem, novērojumiem
un eksperimentiem, Francijā V o l t ē r s (1694.–1778, g.) , kas asi kritizēja katolicismu,
uzstājās pret ticības vārdā izdarītiem spaidiem un izplatīja īpaši valdošās aprindās domas, ka
labāka sadzīves kārtība sasniedzama, gādājot par (aužu apgaismošanu. Vācijā V o l f s
(1679.–1754. g.), kas visu (arī Dieva eksistenci) mēģināja matemātiski pierādīt, mācīja, ka
tikumi pārlabojami, prātu izkopjot, ka dzīve ierīkojama pēc prāta prasījumiem. Prāta
apgaismošanas centieni sasniedza savu augstāko pakāpi 18. gadu simtenī. Tāpēc šo laiku
dēvē par apgaismības gadu simteni. Šī gadu simteņa centieni atspoguļojas latviešu literatūrā
Vecā Stendera darbībā.

1. VECAIS STENDERS

Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. g. 27, augustā Lašu mācītāja muižā. Viņa tēvs
bija liels vecklasisko valodu mīļotājs un iepotēja šo mīlestību arī savam dēlam. Bauera skolā
Subatē, kur Stenders jaunībā mācījās, viņš nodarbojās sevišķi ar latiņu valodu. No 1736. līdz
1739. g. viņš studēja Jēnā un Hallē teoloģiju, vecās valodas un retoriku. Hallē viņš arī
pasniedza mācību bāriņu namā un pieķērās pietiskajam virzienam. Bet, novērodams tā
pārmērības, viņš pieņēma racionālistiskus uzskatus, kuru dēļ viņam bija sava vieta bāriņu

160
namā jāatstāj. Viņš sāka nodarboties ar Volfa filozofiju, Kurzemē pārnākdams, Stenders
pieņēma mājskolotāja vietu Lielbērstelē un nodevās še matemātikas studijām. 1742. g. viņu
iecēla par Jelgavas pilsētas skolas priekšnieka palīgu. 1744. g. Stenders aizgāja uz Birzgali
par mācītāju un sāka nodarboties ar latviešu valodu, īpaši no ļaužu mutes to noklausīdamies.
Bet 1752. g. nodega viņa dzīvojamā ēka un sērgā viņš pazaudēja māju kustoņus. Turpmākā
gadā Stenders pārgāja uz Žeimi, Lietuvā. Plašajā, izkaisītajā draudzē viņš pārstrādājās un
nopietni saslima. Atveseļojies viņš apņēmās savu amatu atstāt un aizgāja 1759. g. pa otrām
kārtām uz Vāciju. Viņu pieņēma Kēnigsluterā par reālskolas rektoru, bet viņš nāca drīz
iestādes valdības dēļ ar saviem priekšniekiem sadursmē, atstāja šo vietu un aizgāja uz
Kopenhāgenu par ģeogrāfijas profesoru. Še viņš pagatavoja Dānijas ķēniņam milzīgu
globusu, 23 pēdas caurmērā. Uz karu ar Krieviju taisoties, valdība, līdzekļus taupīdama,
atlaida ģeogrāfijas profesoru. Stenders 1765. g. ceļoja uz Pēterpili un no turienes uz Jelgavu.
1766. g. viņš pieņēma Sērpils un Sunākstes mācītāja vietu, kur palika līdz sava mūža galam.
Viņš mira 17. maijā 1796. g. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche
aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.
Vecais Stenders nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību, sacerēja un pārlaboja garīgā
satura rakstus racionālisma garā un pastrādāja valodniecības darbus, kas palika nepārspēti ap
gadu simteni.
L a t v i e š u l a i c ī g o r a k s t n i e c ī b u Stenders nodibināja, pirmais laizdams klajā
pasakas un stāstus, laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus.
Stendera Pasakas un Stahsti tiem Latwieschiem par izlusteschanu un gudru mahcibu
sarakstīti iznāca 1766. g. Šī ir pirmā laicīgā satura grāmata lasīšanai latviešu valodā. Stenders
to sarakstīja ārzemēs zem vācu fabulistu iespaida. Liela daļa fabulu ņemta no Gellerta, bet ir
izlietoti arī citi avoti; Stenders še sniedza latviešiem fabulas, kas kultūras tautās bija vispār
pazīstamas, dažas no grieķu fabulista Ēzopa laikiem (kas dzīvoja 6. gadu simtenī priekš
Kristus). Stenders tās netulkoja, bet latviešiem svabadi apstrādāja. Viņa nolūks mācības
ietērpt līdzībās, lai tās lētāk un ciešāk iespiestos prātā nekā kailos vārdos tērptas. Viņš
apzinīgi nostājās pretī tautas stāstījumiem, ko viņš nosauc par bābu pasakām, kuras stāstītas
bez ziņas, tikai par laika kavēkli. Pasakas bez mācībām viņš pielīdzina smukam, bet aklam
zirgam. Stenders katrai fabulai pielika tiešu mācību. Pie tam viņš ievēroja latviešu sevišķo
stāvokli. Viņš skubina uz paklausību kungiem, vecākiem, uz gudrību, strādību, pieticību,
pazemību, norāj dzeršanu, slinkumu, mēlnesību, strīdību. – Viņa stāsti ir parabolas. Tiem tas
pats nolūks, kas viņa fabulām: pamācīt. Stāstus bez mācībām viņš pielīdzina «skunstiga
sniķera bezdvēselēm, kas gan liekas kā cilvēki, bet kam dvašas nav». Viņa stāstos vairāk
oriģinālu. Tā viņš, piem., pastāsta par sērenieti, kas bez atlīdzības plūdu briesmās glābj
cilvēkus. – Grāmatas beigās pieliktas desmit māņticības jeb «blēņu ticības», lai tās ļaudīm no
prāta izrunātu. No tām pa daļai redzam latviešu toreizējos ticējumus un ieražas. Viņi domā,
ka nav labi, ja vakaros slauka istabu, sukā galvu, mazgā muti, skatās spogulī vai svilpo. Viņi
paredz nelaimi, kad suns kauc vai izkasa dobi, kad pūce brēc, ūpis vaid, dzeg jumtā kūko,
zaķis pārskrien pār ceļu, satiek pretim nākam sievieti (bābu). Viņi Jāņu un Ziemas svētku
vakarā mēģina izzīlēt nākotni.
Vecā Stendera d z e j a pieslēdzas pastorālai lirikai Rietumeiropā. augstu cildina dabu,
vienkāršu cilvēku nevainību un laimi viņu dabiskajā stāvoklī.
Pirmais Stendera dzejas darbs bija vācu dzejnieka Brokesa odas tulkojums: Rāms laiks pēc
pērkona briesmas, kas iznāca 1752. vai 1753. gadā. Ar šo darbu Stenders gribēja pierādīt, ka
latviešu zemnieku valodā izsakāmas arī augstas, bagātas domas, ja tikai to labi prot. Pie
izteiks daudz un sekmīgi strādāts. Dabas rāmumu tēlojot, ņemti tikai tādi vārdi, kuros nav
skaņas, turpretim negaisa tēlojumā šī skaņa sastopama lielā mērā.
Viņa dzejoļi, pēc toreizējā nosaukuma «ziņģes», sakopoti krājumā «Jaunas ziņģes», kas

161
iznāca 1774. g. Turpmākā izdevumā tās iznāca 1783. g. II daļa ar nosaukumu «Ziņģu lustes»
– 1789. gadā. Ar savām ziņģēm Stenders gribēja izskaust vecās tautas dziesmas, ko viņš
dēvēja par blēņu dziesmām, tanīs redzēdams izsakāmies agrāko pasaules uzskatu un tās tikai
mazā mērā pazīdams. Par mīlestību dziedādams, Stenders centās latviešos modināt smalkākas
jūtas pret vecākiem, kungiem un arī pret Dievu. Pēc viņa domām, tādām jūtām dīglis
meklējams nevainīgā mīlestībā, ko daba iedēstījusi vīriešu un sieviešu sirdis. Cildinādams uz
līksmību par zeltenīti, par apkārtni, par pieticībā baudāmām dāvanām, Stenders sniedz arī
tiešus skubinājumus uz čaklumu, sātību, gudrību; viņš slavē zemnieku dzīves labumus,
uzrāda augstmaņu dzīves ļaunumus. Valoda un panti rit pa lielākai daļai gludi. Daudz no
Stendera ziņģēm pārgāja tautā, tā: Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju, Jau visi
ciemi priecājas, Skaista tā kā rozīte u.c.
Pirmais p o p u l ā r z i n ā t n i s k a i s darbs latviešu valodā ir Stendera Augstas Gudrības
Grahmata no Pasaules un Dabbas, kas iznāca 1774. gadā. Arī še viņš griežas pret «vecu bābu
pasakām», kas piemēro to velnam un raganām, kas ir Dieva darbi. Viņš apņēmies Dievam par
godu un latviešiem par apgaismošanu aprakstīt pasauli un dabu. Viņš skubina latviešus cilāt
prātu uz gudrības lietām. Šī gudrība 1 ) rāda Dieva godību, 2) ceļ mūs par dabas kungiem, 3)
pasargā no māņticības, 4) māca pazīt sevi, savu miesu un iekšieni, tā ka var likt vērā, kas der
un kaitē. Stenders še pasniedz pirmās ziņas iz kosmogrāfijas, ģeogrāfijas, dabas zinātnēm.
Uzskati, kam bija lauzuši ceļu lielie pētnieki (Koperniks, Galilejs, Ņūtons u.c.), uzskati par
debess ķermeņiem, par Saules sistēmu, par Zemes griešanos ap Sauli utt. tika pa daļai nu
zināmi arī latviešiem. Līdz tam laikam viņi turējās pie uzskatiem, kādi atrodami viņu teikās
un māņos.
Lai latviešiem būtu iespējams pašiem pie gudrības tikt, viņš tiem pasniedza ābeces. Iznāca
no viņa 1782. gadā «Jauna ABC un Lassischanas mahciba». Uz vāka tai svari, kam vienā
kausā grāmata un otrā brandvīns. Brandvīns sver smagāk. Klāt pieliktā dziesmā paskaidrots,
ka līdzīgi grāmatai prāts cilājas mācībās un līdzīgi blašķei dzērāji iegrimst postā. Lasīšana še
ierādīta pēc burtošanas metodes, vispirms iepazīstoties ar mazajiem burtiem, tad ar lielajiem.
Galā pieliktajā pamācībā izskaidrots, ka šņākuļi par vienu skaņu izsaucami un «h»
uzlūkojams par garuma zīmi. – 1787. g. iznāca Stendera «Bildu Ahbice.» Še iespiestas
Stendera paša izgatavotas bildes, no kurām katrai klāt divrindu pantiņš. Tā pie B – bites ar
pantiņu:
Bites ziedos medu salasa:Tā no grāmatām nāk gudrība.
Stenders turpināja arī agrāko rakstnieku darbu: viņš p ā r l a b o j a u n p a v a i r o j a g a r
ī g o r a k s t u krājumu. Bet, piesavinājies prātniecības laikmeta garu, viņš atrada agrākos
garīgos rakstus par tumšiem, noslēpumainiem; viņš centās ienest prāta skaidrību.
Vispirms Stenders piedalījās pie Baumaņa (1754. g.) izdotās Kurzemes dziesmu grāmatas
pārlabošanas. Dažas dziesmas viņš pārgrozīja, dažās pārstrādāja atskaņas (Kas var mums
trūkt iekš dzīvības), dažas pārtulkoja un pielika no jauna klāt (Raudait, actiņas, ak raudait). –
Bez tam Stenders gandrīz cauru mūžu strādāja pie savas īpašas dziesmu grāmatas. No tās
(Jauna izskaidrota dziesmu grāmata) iznāca pirmā daļa 1783. g., otra daļa 1792. g. Še
Stenders daudz veco dziesmu atmeta, paturētās pamatīgi pārgrozīja un uzņēma daudz jaunu
no sevis. Viņš atrada lielāko daļu agrāko dziesmu sarakstītas «grūtiem, samisētiem,
nesaprātīgiem vārdiem». Arī Fīrekera dziesmas viņam šķita gan pārgrozāmas, gan
atmetamas. Viņš salika pantos arī dažus stāstus no Bībeles un baznīcas vēstures. Pielikumā
viņš deva līdzi pamācības, piem.: Cik spēdams mācies grāmatas. Tās prātu uzcilā, Tās ved
pie augstas gudrības Un godu sataisa. Stenders ir pirmais spēcīgākais aizkustinātājs
mēģinājumiem dziesmu grāmatu pārgrozīt racionālisma garā; vēlāk no tam cēlās tā sauktā
«jaunā dziesmu grāmata, kurā Stendera dziesmas ieņem pirmo vietu.
Kristīgas mācības un dziesmas ir arī Stendera Swehtas Gudrības Grahmatiņā (1774. g.). Tā

162
sarakstīta pa daļai pēc Lafatera (savā laikā slavena vācu teologa), pa daļai patstāvīgi.
Visas kristīgās mācības Stenders centās aptvert Tahs Kristigas Mahcibas Grahmatā (1776.
g.). Tanī ir 1) bībelstāsti, 2) katķisms, 3) katķisma izskaidrojums, 4) Bībeles panti.
Priekšvārdā Stenders saka, ka kristīga ticība pastāv taisnā dzīvošanā. Bez tās neder ne
kristība, ne pātari, ne baznīca, ne Dieva galds, ne visa ticība. Katkisma tekstā Stenders grib
ienest pamatīgus pārgrozījumus. Piektais bauslis viņam saka: Tev nebūs slepkavam būt, sestā
lūgšana: Nejauj mums kārdināšanā krist.
Vispopulārākā starp Stendera garīga satura grāmatām ir Swehti Stahsti (1756. g.), kas
vēlāk dabūja nosaukumu: Maza Bihbele. Še uzņemti 52 Vecās un 52 Jaunās Derības stāsti, 3
gabali no baznīcas vēstures, 14 līdzības, pastaras dienas apraksts un pielikumā svētas domas
dažādos gadījumos. Stāsti apstrādāti pēc J. Hībnera parauga. Pie katra ir jautājumi, mācības
un svētas domas. Dažas no šīm domām pilnīgi pārgājušas tautā, tā: Nāciet, bērni, šurp ar
bariem. Lai vieglāki varētu paturēt galvā, dažas notikumu un vārdu virknes iekārtotas pantos,
tā katras dienas radīšanas darbs (Pirmā dienā gaisma rodas), Ēģiptes mocības. Starp domām
dažādos gadījumos uzejam, piem., šādas: Kad pulkstenis sit jeb stundeni redzēdams,
pieminies: tā, kā tas laiks nekavējas, bet mums nejūtot aizskrien, tāpat steidzas arīdzan mūsu
dzīvības dienas uz mūžību.
Vecā Stendera v a l o d n i e c i s k i e d a r b i radās no viņa nopietnās nodarbošanās ar
latviešu valodu. Viņš centās latviešu dvēselē ieskatīties, pilnīgi viņu valodu izprast un uz
viņiem saprotami runāt. Uz šādu centību viņš skubināja arī savus biedrus latviešu
apgaismošanas darbā. Īpaši I šiem par labu viņš laida klajā savu latviešu gramatiku un
vārdnīcu.
Stendera g r a m a t i k a (Lettische Grammatik 1761. g ; otrs pavairots
izdevums 1783. g.) apņem latviešu valodu vispusīgi. Viņš tai pievieno arī apskatu par
idiotismiem (idiomām. – Red.) un dzeju. Starp idiotismiem viņš pieved vairāk nekā 200
parunas un vairāk nekā 20 mīklas. Viņš liecina, ka latviešiem, nemācītiem dzimtļaudīm,
trūkstot vārdu, kas lietojami mākslās un zinātnēs vai arī kas apzīmē šai zemē svešus
priekšmetus; lietām, ar kurām latvieši darbojas, viņiem nosaukumu pārpārim. Latviešu tautas
dziesmas Stenders uzskata par latviešu dzejas mākslas sākumu un atrod tās par pirmatnēji
rupjām; viņš liecina, ka tās vairāk apgaismotos Kurzemes apgabalos ejot mazumā, kopš tur
tikušas pazīstamas viņa jaunās ziņģes.
Stendera v ā r d n ī c a (Lettisches Lexikon, dāvinājums hercogam un muižniecībai,
parakstīts oktobrī 1789. g.) iedalās divās daļās: latviešuvācu un vācu–latviešu. Stenders katru
uzņemto vārdu rūpīgi pārbaudījis; tikai par vārdiem, kas ņemti no Elversa un Langes
vārdnīcām (kuri sevišķi apzīmēti), viņš neatbild. Vārdus, kurus viņš tura par neīstiem, viņš
ieslēdz iekavās. Ievērota arī frazeoloģija un uzzīmētas daudz parunas.
Vecā Stendera v a l o d a nav brīva no ģermānismiem. Vietām sastopams ģenitīvs pēc sava
noteicamā vārda («vārds tās mūžības»), lietotas dažkārt nepareizas galotnes, nepareiza kārta
(«magoni»), nepareizs locījums («Ar savas skaidras taisnības»). Tomēr vispār Stendera
valoda ir diezgan pareiza, smalki no tautas noklausīta, spēcīga. Viņš mēģināja arī valodu
tālāk attīstīt, viņu darīt smalkāku un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem. Cenšanās pēc
pārāk lielas skaidrības viņu noveda no īstā ceļa. Strauss viņam ir «tas lielais pagānu zemes
putns», taksus koks «svešas eglītes, kas kungu dārzos aug». No vecajām formām pie viņa
sastopam participu ar galotni «ins»: «pļautins». Veco datīva galotni daudzskaitlī «s» viņš tura
par pielāpījumu: «visiems cilvēkiems».
Stenders uzlūko a p g a i s m ī b u p a r v i s a s l a b k l ā j ī b a s p a m a t u. Ja ikviens
dzīvos, kā izkopts prāts prasa, tad viss būs labi. Lai pašiem nāktu labums, kungiem jārūpējas
par zemniekiem. «Kas no mazām dienām uz godu top audzināts un labi mācīts, tas gan savu
mundru prātu pacels un Dievam, vecākiem, kungiem un arīdzan citiem prieku darīs.»

163
 Vecais Stenders paceļas pāri pār visiem, kas no vācu dzimuma latviešu rakstniecībā
darbojušies. Viņa dzejnieka dāvanas nav ārkārtējas, bet viņa prāts ir gaišs un spēcīgs, viņa
izglītība pamatīga un vispusīga, viņa centieni nopietni un skaidri, viņa darba spēja
nenogurdināma. Viņš vispusīgi aptvēra latviešu garīgo dzīvi un darīja uz to neizdzēšamu
iespaidu. Tāpat zem viņa iespaida stāv turpmākie latviešu rakstniecības piekopēji, līdz
latvieši paši, pie lielākas garīgas patstāvības tikuši, tur ievilka jaunus ceļus.
L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1897. g. – K.
Kundziņa sakopoti Vecā Stendera raksti, I. Pasakas un stāsti (Rīgā, 1897. g.), II. Dziesmas
(Rīgā, 1901. g.). – L. Bērziņa Vecais Stenders valodas ziņā, Austrums 1897. g. – R. Klaustiņa
Latviešu pastorālā lirika, Mājas Viesa Mēnešraksts 1900. g. – Kundziņa Vecā Stendera 200
gadu piemiņai, Druva 1914. g. 9.–12. b. – J. Endzelīna Vecā Stendera latviešu gramatika un
vārdnīca; turpat. – Teodora Pirmais latviešu laicīgās mākslas dzejas paraugs, turpat.

2. VECĀ STENDERA BIEDRI UN TUVĀKIE PĒCTEČI

1) Rozenbergers
2) Stobe
3) Bergmanis
4) Jaunais Stenders
5) Mačevskis
Astoņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē parādās latviešu rakstniecībā vīri, kuru darbi saskan
ar Vecā Stendera uzņemto virzienu. Viņi paplašina Vecā Stendera uzsākto darbību, bet savās
spējās viņu nesasniedz. Viņi sacer garīgus rakstus racionālisma garā, pavairo laicīgo rakstu
krājumu, ievēro latviešu praktiskās vajadzības. Par priekšzīmēm un avotiem viņiem der tie
vācu rakstniecības darbi, kas nodomāti plašākām tautas daļām par pamācību. Vācu klasiskā
literatūra, augstāko šķiru gara pasaules izteicēja, palika neaiztikta. Pie šiem latviešu
rakstniekiem pieder: Rozenbergers, Stobe, Bergmanis, Jaunais Stenders, Mačevskis.
1) ROZENBERGERS. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731.–1776. g.), Jelgavas latviešu
draudzes mācītājs, ir viens no pirmajiem, kas mina Vecā Stendera pēdās. Viņš laida 1773. g.
klajā stāstiņus ar pamācībām («Salassischana pehc gohdigas, jaunas un augligas Laika
Kaveschanas pee teem garreem Zeemas Wakareem»).
2) STOBE. Matiāss Stobe (1740.–1817. g.) ir pirmais latviešu publicists. Teoloģiju un
filozofiju Karalaučos studējis, viņš pārnāca Kurzemē un nodzīvoja visu mūžu par
mājskolotāju, nepieņemdams mācītāja vietas. Viņš piegrieza vērību latviešu praktiskām
vajadzībām. Stobe izdeva latviešu valodā pirmo ārstniecības (1795. g.), pavāra (1796. g.),
dārzkopības grāmatu (1803. g.), pamācību par bakām (1805. g.), meža likumu grāmatu (1805.
g.). Viņš nodibināja un vadīja p i r m o l a t v i e š u ž u r n ā l u, gada ceturkšņa laikrakstu
«Latwiska Gada–Grahmata», kas tika izdota 1797. un 1798. gadā. Pie tā piedalījās visi toreiz
pazīstamie latviešu rakstnieki. No 1800. g. līdz mūža beigām viņš vadīja Kurzemes laika
grāmatu, kas iznāca, no 1763. g. sākot.
3) BERGMANIS. Gustavs Bergmanis (1749.–1814. g.), mācītājs Rūjienā, kur viņš sev
ierīkoja grāmatu spiestuvi, ir vispusīgi izglītots vīrs, kam plašas intereses. Maskavas dabas
pētnieku biedrība viņu uzņēma par savu goda biedri. Viņš laida klajā daudz garīgus rakstus
(starp tiem sprediķu grāmatu 1795. g., garīgas dziesmas), apgādāja Manceļa Sprediķu
grāmatas piekto un Bībeles trešo izdevumu. Pie viņa laicīgajiem rakstiem pieder «Labbu
ziņņu un padohmu Grahmata» (1791. g.). No 1792. līdz I800. g. viņš sastādīja Vidzemes
kalendāru. Viņš izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus 1807. un 1808. g.
(Sammlung acht lettischer Sinngedichte), kopā kādas 500 dziesmas, un atstāja rokrakstā

164
latviešu vārdnīcu. Savā grāmatu krātuvē viņš savāca pēc iespējas visas latviešu grāmatas.
4) JAUNAIS STENDERS. Aleksandrs Jānis Stenders jeb Jaunais Stenders (1744.–1819.
g.), Vecā Stendera dēls, mācītājs Sunākstē, staigāja tēva pēdās. Viņš izdeva pavairotu
Augstas Gudrības Grahmatu (1796.g.). Līdzīgi tēvam viņš laida klajā Dzeesmas, Stahstu–
Dzeesmas, Pasakkas (1805. g.). Še pārdzejoti, tulkoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi.
Dziesmas ir arī viņa Dzeesmu–Kalendarī (1811. g.). Pazīstamākās no viņa dziesmām: Brāļi,
šodien priecājties, Puiš, seglo man to dūkano. Jaunais Stenders sarakstīja arī plašākus darbus.
Viņš izdeva pirmo lugu latviešu valodā: Lustes–Spehle no Zemmneeka, kas par Muischneeku
tappe pahrwehrsts (1790. g.), kas vēlākos izdevumos dabūja nosaukumu Žūpu Bērtulis. Tā
pārstrādāta pēc dāņu dzejnieka Holberga un apkaro dzeršanu. Bērtulis, no dzēruma atmodies,
redz sevi par kungu, kā tāds rīkojas, bet vēlāk viņam par to jāatbild. Pēc vācu pedagoga
Zalcmaņa apstrādāta grāmata Pilniga izstahstischana, kahdā wihzē Auzan Ehrnests no
zemneeka par Brihwkungu cehlees (1807. g.). Še aprādītas domas, ka, kārdinājumus pārvarot,
kārības savaldot, tiek par brīvkungu. Jaunais Stenders turējās pie uzskata, ka latvieši
pārvācojami. Tikai kamēr viņi vēl vāciski neprot, viņš sniedz tiem grāmatas latviešu valodā.
Lai paveicinātu vācu valodas iemācīšanos, viņš sarakstīja latviešiem pirmo vācu valodas
mācību (1820. g. )
5) MAČEVSKIS. Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1760.–1813. g.), Ārlavas mācītājs, izdeva
kopā ar Jauno Stenderu, Launicu un Bilterlingu tā saukto jauno dziesmu grāmatu (1806, g.),
kurā no viņa ap 150 dziesmu. Viņš laida klajā arī Jaunu Sprediķu–grāmatu (1793. g.). Daudz
rakstu no viņa Stobes Gada–Grāmatā. Šai žurnālā iespiests arī viņa pēc Zalcmaņa apstrādātais
raksts par audzināšanu: Kā Prahtneeku Jannis sawu dehlu Kristapu irr audzinājis? (1798. g.).
Rakstā piemēros norādīts uz pašdarbības, tiešas aplūkošanas, ārējo jutekļu attīstības svaru.
Apgaismošanas gadu simteņa prāta centieni atrada pretsvaru hernhūtiešu jeb brāļu
draudzes darbībā, kurā izsacījās piētisms.
Kurzemnieki un vidzemnieki, Vācijas augstskolās studēdami, iepazinās arī ar piētismu.
Halles augstskolu, kur studēja Stenders, Franke bija pārvērtis par piētisma centru. Šis gara
virziens ne vien nostājās pret racionālismu, bet arī neapmierinājās ar luteriešu prasījumiem.
Neaprobežodamies ar skaidru evanģēlija sludināšanu, tas lika vislielāko svaru uz to, ka paši
ļaudis ir tādi un dzīvo tā, kā Kristus prasa. Hernhūtieši jo plaši šos prasījumus izveda dzīvē.
Vajātos brāļu draudzes locekļus, ko vadīja namdaris Kristjānis Dāvids, uzņēma savā muižā
Bertelsdorfā Saksijā grāfs Cincendorfs 1722, g. Šo koloniju nosauca par Hernhūti, no kam
brāļu draudzes locekļi dabūja hernhūtiešu nosaukumu. Grāfs Cincendorfs izglītojās Frankes
mācības iestādē, ieauga piētismā un turpmāk darbojās tā garā. Kad Hernhūtes kolonistos
ieviesās nesaticība un ienaids, viņš ar dziļu sirsnību viņu starpā ieveda vienprātību. Kolonisti
nodibināja ciešāku organizāciju un izplatīja savu darbību arvienu tālāk.
Vidzemē hernhūtieši ieradās 1729, g. uz Krimuldas mācītāja Grīnera (Grūner)
uzaicinājumu. Še atnāca pats K. Dāvids ar diviem palīgiem. No Rīgas viņus
ģenerālsuperintendents Fišers izraidīja; bet arī Grīneram, kas cerēja viņos atrast tikai labus
kalpus un priekšzīmīgus strādniekus, viņi nebija pa prātam. Viņus uzņēma Valmiermuižā
ģenerāliete Halarte. No šejienes tad nu hernhūtisms laida saknes Vidzemē. Hernhūtieši čakli
mācījās latviski un mēģināja iegūt ļaužu cienību un uzticību. Halarte cēla Jēru kalnā pie
Valmieras pirmo saiešanas kambari Vidzemē un nodibināja (1737. g.) semināru, kur
izglītojās skolotāji un sludinātāji. Viņa atvēra arī zemnieku skolu.
Hernhūtisms īpaši ar to tika par dzīvu spēku, ka tas ierādīja draudzes locekļu pašdarbībai
jo plašas robežas. Vidzemes brāļu draudzes priekšniekam jeb presbiteram, kas dzīvoja
Jaunveļķos, bija padoti diakoni jeb tētiņi, kuri, divpadsmit skaitā, bija sūtīti no Vācijas. Bet,
tā kā ciema kambaru bija vairāk simtu, tad draudžu vadība īstenībā atradās tautas priekšnieku
jeb sacītāju rokās. Tādā kārtā hernhūtisms nebija iznīdams. Kad arī hernhūtiešu organizācijas

165
slēdza, sacītāji darbojās tālāk, palikdami nešaubāmi arī vajājumos. Hernhūtiešu darbība tad
arī sniedzas līdz pašiem jaunākiem laikiem. No hernhūtisma dabūjuši neizdzēšamus iespaidus
tādi latviešu rakstnieki kā Neikens, Poruks.
Brāļu draudzes darbinieku starpā 18. g. simtenī redzams Juris Indriķis L o s k i l s, dzimis
1740. g. kā Rindas mācītāja dēls. Izglītojies brāļu draudzes seminārā Saksijā, viņš bija dažās
vietās ārzemēs gan par mācītāju, gan par skolotāju. 1782. g. viņu aicināja uz Vidzemi par
brāļu draudzes priekšnieka palīgu; pēc viņš tika par priekšnieku. Lai aizstāvētu draudzes
lietas, viņš pārgāja uz Pēterpili. Še viņš sastādīja brāļu draudzei Garīgas dziesmas, kas iznāca
1790. g. Šis dziesmu krājums pazīstams tautā par Pēterburgas grāmatu. 1802. g. Loskils
aizgāja uz Ziemeļameriku par priekšnieku turienes draudzēm. Viņš mira 1814. g.
Bez minētā krājuma Loskils (1797. g.) laida klajā Liturģijas jeb Slavas dziesmas un
Lūgšanas ar simts garīgām dziesmām pielikumā. Loskila dziesmas pa lielākai daļai oriģināli.
Tanīs izsakās patiesa dievbijība un ticība. Dažas no tām uzņemtas arī luteriešu dziesmu
grāmatās. Pie pazīstamākām pieder: Ar to mīļu Jēzus vārdu, Mans bērniņ, es tev mīlēju,
Labrīt, labrīt, jūs biedriņi.

II. BRĪVLAIŠANAS LAIKS

Gadu simteņu mijā nogatavojās doma par cilvēka brīvību. Attiecībā uz latviešiem tā
izsakās dažu vīru sabiedriskos centienos un dažu rakstnieku literāriskos darbos.

1. ATSVABINĀŠANAS CENTIENI

1) Švarcenbergs
2) Barons Šulcs
3) Merķelis
Atnāca brīdis, kad latviešu, Kurzemes un Vidzemes zemnieku stāvoklim bija jāpiegriež
vairāk vērības. Tas bija tapis nepanesams un darīja nemieru arī augstākām šķirām,
muižniekiem un valdībai. Pie tam dažas skaņas no Eiropas straujajām kustībām
astoņpadsmitā gadu simteņa beigās sniedzās līdz Baltijai. Še radās vīri, kas bija iepazinušies
un iedraudzējušies ar franču brīvības sludinātāju (Voltēra, Ruso u.c.) domām un aplūkoja
šejienes apstākļus viņu garā. Sāka nopietni interesēties par zemniekiem, par viņu dzīvi, par
viņu attiecībām pret citiem. No vienas puses, tika nemācītā, kultūras neaiztiktā tauta augstu
cildīta, pat dievināta, no otras puses, ievēroja viņas necilvēciski nospiesto stāvokli. Sakarā ar
to radās dzejā pārmērīga, raudulīga jūtelība (sentimentālisms), sabiedriskā dzīvē, politikā
centieni pēc zemnieku atsvabināšanas.
1) ŠVARCENBERGS. Pirmais, kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu, ir Eižens
Švarcenbergs (1717.–1779. g.). Dzimis un izglītojies Vācijā, viņš bija (1745.–1775. g.)
Vidzemes igauņu daļā par mācītāju, tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā, pēdīgi par muižas
pārvaldnieku Maskavas guberņā. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par
dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem, viņš uz ķeizarienes Katrīnas II
uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli, ko 1763. g. aizsūtīja uz
Pēterpili. Še viņš uzrāda zemnieku pilnīgu piederību kungam. Tā ir par cēloni zemnieku
nolaidībai; bezrūpībai, žūpībai. Šādā stāvoklī tautai draud tikumiska izvirtība. Dzimtbūšana
kaitē arī valsts interesēm. Tā pamazām atceļama, klaušu vietā zemniekiem uzliekami naudas
nodokļi. Vēl vairāk labuma atnestu zemniekiem, muižniekiem un valstij, ja zemniekiem būtu
pilnīgas īpašuma tiesības uz savas apstrādātās zemes ienākumiem. Ķeizariene uzdeva 1764.
g. ģenerālgubernatoram rūpēties par zemnieku likteņa atvieglināšanu. Valdības priekšlikumus

166
Vidzemes muižnieki apsprieda 1765. g. sasauktajā landtāgā.
2) BARONS ŠULCS. Šai pašā landtāgā lika priekšā Aizkraukles un Rīmaņmuižas
dzimtkungs Kārlis Frīdrihs Šulcs (1720.–1782. g.) kā Vidzemes landrāts savās muižās (1764.
g.) ievestos likumus, lai tos pārbaudītu un vispār pieņemtu. Šie likumi noteica, 1) ka visa
kustama manta ir zemnieka paša īpašums, 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem, 3)
ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt, 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu
locekļus pārdot. Priekšlikumu nepieņēma; likumu grāmatu nosprieda iznīcināt.
3) MERĶELIS. Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis
(1769.–1860. g.) . No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu
domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās
bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra,
Ruso u.c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas
mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku
nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca
klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā
viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē,
nometās Depkina muižiņā, Katlakalna draudzē, piedzīvoja, prieka asaras raudādams (1819.
g.), latviešu brīvlaišanu, mira 1860. g. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā, kur viņa
dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. g.) latvieši viņam uzcēla pieminekli.
Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību
ņēmis pie latviešu grūtā likteņa, nav ar tādu drosmi, spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu
kalpinātājiem kā taisni viņš. Rakstījis viņš ļoti daudz, izdevis daudz grāmatas, vadījis
laikrakstus; bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu
cilvēku, aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. Savā grāmatā
Latvieši (1796. g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un
pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ
dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības – kūtrība, viltība, gļēvulība,
neuzticība, tieksme uz žūpību – cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. Grāmata
rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu
apspiedējiem. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem. Pie tām pieder:
Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.–1799. g.), kur spilgtās krāsās tēlota latviešu
senatne, tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni, kas iznāca pēc brīvlaišanas un
pasniedz ziņas, ko darījuši zemnieku labā poļu, zviedru un krievu valdnieki. Merķelis savos
rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus; viņam ir sava
dalība pie tā, ka 1804. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi, kas stipri norobežoja muižnieku
patvarību un 1817.–1819. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu. Ievērojamākais no Merķeļa
dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802, g.), kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu
cīņu ar vāciešiem, kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu
virsaiti, vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. Imanta Kaupu uzvar, bet šis viņu ievaino ar
sazāļotu zobenu, tā ka arī Imanta mirst.
Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu,
bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie
savas patstāvīgas, īpatnīgas kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši
paši, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži
smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu
senatni viņi piesavinājās.
L i t e r a t ū r a. P. Gailīša G. Merķelis, Jaunības Literatūra 5 gr. – M. Müller–Jabusch,
Thersites, Die Erinnerungen d. deutschbalt. Journalisten G. Merkel, Berlin, 1921.

167
 2. BRĪVLAIŠANAS LAIKA RAKSTNIEKI

1) Elverfelds
2) Neredzīgais Indriķis
3) Launics
4) Vatsons
5) Girgensons
Rakstnieki, kas brīvlaišanas laikā raksta tieši priekš latviešiem, neaprobežojas ar to, ka
viņi cenšas latviešus pašus labot, bet viņi piegriež vērību arī viņu apstākļiem, sajūsminās par
zemnieku sirsnību, uzrāda viņu iedzimtās un izkopjamās dāvanas, sagatavo viņus uz dzīves
pārgrozībām, kas notiek, viņus no dzimtbūšanas atsvabinot.
1) ELVERFELDS. Šai laikā met skatu latviešu dzīvē Kārlis Gothards Elverfelds (1756.–
1819. g.), Apriķu mācītājs. Vācijā studēdams, viņš nodarbojās ar tā laika vācu filozofiju
(Kantu, Fihti, Sellingu). Viņa Līgsmības grāmatā (1804. g.) atrodami pirmie plašākie latviešu
oriģinālraksti.
Še iespiesta pirmā latviešu idille Bērtulis un Maija. Idillei seši heksametros sarakstīti
dziedājumi. Tanīs tēlota latviešu jauniešu (Bērtuļa un Maijas) laucinieku dzīve, izšķiršanās.
Bērtulim kungiem līdz uz Vāciju aizejot, mēģinājumi viņus galīgi izšķirt, visu škēršļu
pārvarēšana un laimīga satikšanās. Dažiem tēlojumiem dzejiska vērtība.
Līgsmības grāmatā nāca klajā arī pirmā latviešu oriģinālluga Tā dzimšanas diena, ar kuru
rakstnieks gribēja norādīt uz baku potēšanas labumu. Vecāki, kuri saviem bērniem likuši
potēt bakas, izglābj tos no nāves. Daži skati tērpušies raudulīgā jūtelībā.
Blakām šim oriģinālam stāv pēc Kocebū tulkotās lugas: Ilarions, tas sirds žēlīgais brālis un
Mūsu Jānītis. – Elverfelds pamāca arī, kā izrādāmas lugas un kā sakāmi vārdi dramatiski
iztēlojami.
Sevišķs nopelns Elverfeldam, ka viņš visādi pabalstīja un darīja pazīstamu Neredzīgo
Indriķi, pirmo latvieti, kas parādās ar saviem darbiem mākslas dzejnieku vidū.
2) NEREDZĪGAIS INDRIĶIS. Neredzīgais Indriķis (1783.–1828. g.) dzīvoja, skrodera un
kurpnieka darbus strādādams, Apriķu Elkuleju mājās. Savā piektajā gadā viņš tika neredzīgs.
Viņa gars tomēr attīstījās. Kokus viņš izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar
nūju. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas; vēlāk to darīja kāds zēns, kuru
Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Sevī nogremdēdamies, Indriķis sāka sacerēt dziesmas,
papriekšu bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. Reiz dziesmu
sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus
Elverfelds noklausījies. Šis Indri ka gādnieks un cienītājs izdeva (1806. g.) viņa dziesmas,
sarakstīja tām priekšvārdu, rūpējās par viņu izplatīšanu, rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos.
Indriķis savās dziesmās aizņem gadu laikus, rītu, vakaru, zemnieku dzīvi, skubina uz
mācīšanos un skolu apmeklēšanu, apsveic dzimtbūšanas atcelšanu. Latviešu brīvlaišanu
Indriķis attēlo sevišķā dramatiskā alegorijā Brīvestības precēšana, kurā bagāts brūtgans ir
brīvības labums, nabaga brūte – brīvība, brūtgana draugi – gādātāji par brīvības ievešanu,
brūtes audzinātāji – dzimtkungi, bābas – brīvības smādētāji. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to
laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga. Viņas aizplūst gan sēri, gan pamācoši,
tērpdamās vietvietām savu paraugu nedzejiskā izteiksmē.
3) LAUNICS. Pie darbiem, kas sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu, ņēma stipru dalību
Kristians Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773.1832. g.), Grobiņas apriņķa prāvests,
filozofijas doktors. Viņš bija par latviešu tautskolu ierīkošanas komisijas locekli, daudz
rūpējās par latviešu skolu atvēršanu un māju mācību. Viņa raksti norāda uz jaunu posmu
latviešu dzīvē. Starp tiem atrodami: No Brīvības un viņas iecelšanas Kurzemē (1819. g.),

168
Izteikšana no tās krāšanas lādes, kas Liepājas pilsētā iecelta ir (1825. g.), Pamācība no
Nomu–Kontraktu rakstīšanas (1826. g.), Stāsti no krievu tautas un valsts (1829. g.).
4) VATSONS. Uzcītīgs un sirdīgs latviešu draugs ir Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777.–1826.
g.), Lestenes mācītājs. Priekšlasījumus par latviešiem Kurzemes literatūras un mākslas
biedrībā turēdams, viņš aplūkoja latviešu pagātni, kurā redzēja (līdzīgi Merķelim) varonību
un spožumu, norādīja uz latviešu tuvo radniecību ar leišiem un slāviem, nāca klajā ar
priekšlikumiem, kā latviešu attīstība veicināma. Viņš tulkoja (kopā ar Kēleru un Fogtu)
Kurzemes zemnieku likumus (1817. g.), sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816.
g.), kurai ņēma vielu no latviešu dzīves. – Vatsons ir latviešu avīžniecības nodibinātājs: 1822.
g. viņš kopā ar spiestuves īpašnieku Stefenhāgenu sāka Jelgavā izdot pirmo latviešu politisko
laikrakstu Latviešu Avīzes. Šim uzņēmumam viņš nesa lielus upurus, daudz strādādams un
skubinādams, par pabalstu rūpēdamies, gandrīz ik nedēļas, daudzkārt sliktā ceļā, piecas
jūdzes uz Jelgavu braukādams. Bet viņš apzinājās, cik svarīgs viņa darbs. Pirmā gada gājuma
beigās viņš liecina: Tie latvieši, kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena, un visi latviešu )aužu
īsti draugi to labi zina, ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši.
5) GIRGENSONS. Šai laikā starp vidzemniekiem ievērojams Kristofors (Kristaps)
Reinholds Girgensons (1752.–1814. g.), Ērgļu, vēlāk Jaunpiebalgas mācītājs. Viņš pieder pie
Vidzemes jaunās, racionālisma garā sastādītās (1809. g.) dziesmu grāmatas izdevējiem. Viņa
laicīgie raksti viņa dzīvības laikā bija pazīstami mazā mērā. Pēc viņa nāves nāca klajā viņa
Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, par pamācīšanu un izlustēšanos (1823. g.) un angļu
rakstnieka Defo visā kultūras pasaulē pazīstamais darbs Robinsons Krūziņš (1824. g.), tulkots
pēc vācu rakstnieka Kampes apstrādājuma. Girgensons dzejas stilā pārspēj sava laika biedrus:
dažas viņa dziesmas norit netraucētā jaukskaņā, tā, piem., Draugu dziesma (Tā nevar še
palikt, kā bijis, kur mēness te aug un te zūd), Svešinieka dziesma, Meitas dziesma vērpjot
(Ratiņ, tec arvienu, klusu nestāvi, smalku pavedienu meitai sagriezti).
L i t e r a t ū r a. L. Bērziņa Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas. Der.gr. nodaļas
izdevumā 1900.g.

III. PĒC DZIMTBŪŠANAS ATCĒLUMA

Lai gan latvieši ar dzimtbūšanas atcēlumu īstu brīvību neieguva, tomēr centieni pēc
svabadības dabūja cik necik pamata. Sāka vairāk rūpēties par viņu izglītību, apspriest pa daļai
ar viņiem kopā dažus sadzīves jautājumus. Piesniedzās viņiem tuvāk vispārīgā kultūra, un
sāka arī no viņiem pašiem rasties rakstnieki un dzejnieki.

1. KLASICISMA ATBALSIS

1) Hūgenbergers
2) Lundbergs
Astoņpadsmitā gadu simteņa beigās uzplauka Vācijā klasicisms, kas, ņemdams par
paraugu grieķu un romnieku dzeju, centās pēc noskaņota, plastiska daiļuma. Klasicisms
pamatojās uz izkoptām sadzīves formām, kādu latviešiem nebija. Tomēr vācu klasicisms
mēģināja arī cieši pieslēgties dabai, jūtu saturā un izteiksmē būt pilnīgi dabisks. Še latviešu
rakstu kopēji atrada dažus elementus, kas arī latviešu dzejā pārdēstāmi. Stāvēdami zem lielo
vācu klasiķu – Šillera un Gētes – iespaida, viņi dažus viņu sīkākus darbus sniedza latviešiem
un mēģināja latviešu dzejā ienest kaut ko no viņu gara.
1) HŪGENBERGERS. Klasicisma centieniem visstiprāk pieķeras Kārlis Hūgenbergers
(1784.–1860. g.). Studēdams (no 1801. g.) Jēnā un no turienes allaž apmeklēdams Veimāru,

169
kur dzīvoja Šillers un Gēte, viņš dabūja tiešus iespaidus no vācu klasiķiem. Pārnācis
Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā, viņš (1812. g.) ceļoja uz
Iekškrieviju, kur iemācījās krievu valodu. Viņš tad ir pirmais, kas tulko latviski krievu dzeju,
īpaši dažas Krilova pasakas. Savos vīra gados (1814.1851, g.) viņš darbojās Ārlavā par
mācītāju. Vēlāk viņš dzīvoja Jelgavā, kur bija par 1824. g. dibinātās Latviešu Literāriskās jeb
Latviešu Draugu biedrības priekšnieku.
K. Hūgenbergers daudz strādāja pie «Latviešu Avīzēm». Sakopotas viņa dziesmas iznāca
grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I – 1826. g., II 1827. g.). Priekšvārdā viņš norāda, ka
dziesmas būtību nevar citādi apzīmēt kā dziedot, ka laba dziesma ir kā skaists bērns, kas
visiem patīk, kaut gan nezin, kā to saukt. Viņš iet pāri pamācības principiem un cenšas ar
dziesmām atspirdzināt, sirdi pacilāt. Hūgenbergers sniedza pirmo Šillera Pulksteņa dziesmas
tulkojumu. Bez tam viņš tulkoja daudz Šillera balādes (Meitiņa no svešuma, Galvojums u.c.).
Viņš sniedza arī tulkojumus pēc Gētes (Zvejnieks), Birgera (Tā dziesma no goda vīra). Daudz
viņš tulkoja pēc Hēbeļa (Auzu pūtelis, Vaktnieks pusnaktī u.c.). Viņš sacerējis arī dažus
oriģinālus (Sērdienītis lagzdīgalai, Ticība) un tulkojis daudz garīgu dziesmu (4 sašuvumi).
Hūgenbergers meklēja savai daiļuma sajūtai jaunus izteiksmes līdzekļus. Viņa garā dabū
latviešu valoda jaunu veidojumu. Viņš tiecas pēc vārdu īsinājumiem («salda gaida», «mākoņu
zīles»), rada jaunus salikteņus («rītsaule», «saulkalns»), lieto zīmīgus darbības vārdus
(Dzīvībiņu a i z r a u d ā j u sirdsēstos, Sirds nevar i z p u k s t ē t, Tas u z g u l s t drošam
amatam). Vispār Hūgenbergers dod vārdiem savā starpā zīmīgas, tēlojošas attiecības. Šillera
Pulksteņa dziesmas tulkojumā uzejam šādus teicienus: Tas šeitan ilgu mūžu baudīs; Un māte
mīļas rūpes rāda, Par viņa zelta rītu gādā; Kaut zeltu mūžam viņa viena, Tās jaunās mīlestības
diena.
Hūgenbergera raksti maz izplatījās; bija toreiz maz latviešu, kas viņa dzejas daiļumus
mācēja cienīt. Bet turpmākie dzejas valodas attīstītāji daudz mantoja no Hūgenbergera. Viņa
iespaids manāms arī pie Jura Alunāna, kas liecina par viņu: Tu dziedāji skanīgi, jautri
Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.
L i t e r a t ū r a. Teodora Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Austrums
1886. g. – K. Kundziņa Kārlis Hugenberģers, Zin. komisijas 4. Rakstu krājums 1888. g.
2) LUNDBERGS. Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns
Lundbergs (1782.–1858.), Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806.–1856. g.). Viņa laikā bija
Biržos par ērģelnieku Līventāls, viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem, kam
Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. Lundbergs pieder pie Latviešu
Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838.–1845. g.) par viņas priekšnieku.
Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs. Vēlāk tie
sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862.
g.). Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti, otrā –
Šillera balāžu tulkojumi. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827. g.)
gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas,
bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu,
ko atrodam pie Hūgenbergera, bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. Viņa nemākslotajai
izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā, īpaši īsajās, strauji aizritošajās rindās, vietām labāka
skaņa nekā pie Hūgenbergera. Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara
dziesmiņa (Saule piekūst, Sāk jau apgulties).
Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems, kur zeltu
taisa (pēc Cšokes, 1830. g.), Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita,
1834. g.), Pēteris jauns vientulis (1836. g.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G. Merķeļa
gādību. Tanī norādīts, kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Ļaudīm
jāapņemas: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un

170
vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos
nav zāļu, istabās – netīrumu, 7) miesu turēt tīru.
Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja
mērķus, kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes.

2. PROZAS RAKSTI

1) Konrāds Šulcs
2) Treijs
3) Bērents
4) Pantēniuss
5) Rūdolfs Šulcs
Latviešu dzīvei pamazām atsvabinoties un paplašinoties, radās vajadzība pēc daždažādiem
rakstiem. Savs kalendārs tika nepieciešams katrā mājā; prasījumi pēc laikrakstiem pieauga;
nopietnos dzīves jautājumos daudzkārt pietrūka padoma, ko cerēja atrast grāmatās un avīzēs;
spēja un kāre lasīt arvien vairāk izplatījās. Šis vajadzības apmierināja prozas rakstnieki,
publicisti, no kuriem dažs pavirzīja uz priekšu latviešu prozas stilu, novērodams latviešu
valodas īpatnības. Pie šiem rakstniekiem pieder: Konrāds Šulcs, Treijs, Bērents, Pantēniuss,
Rūdolfs Šulcs.
1) KONRĀDS ŠULCS. Libegots Oto Konrāds Šulcs (1772.–1840. g.), mācītājs Žeimē,
vēlāk (no 1800. g.) Lindē–Birzgalē, ņēma dzīvu dalību pie periodiskiem izdevumiem:
Latviskas Gada–Grāmatas, Latviešu Avīzēm, Latv. ļaužu drauga. Še iespiesti no viņa stāsti,
pasakas, dzejoji, apraksti. Viņš piegrieza vērību mūsu dzimtenes ģeogrāfijai un vēsturei.
Viņš, piem., sniedza aprakstu par Daugavu, sarakstīja Kurzemes vēsturi (Kurzemes Stāstu–
grāmata; 1832. g.).
2) TREIJS. Hermanis Treijs (1794.–1849. g.), Rīgas Jāņa draudzes mācītājs, izsūtīts 1846.
g. uz Kaunu, dēvējams par Vidzemes avīžniecības nodibinātāju. Kad bija dažus gadus dzīvi
piedalījies pie Vidzemes kalendāra sastādīšanas, viņš 1832. g. nodibināja nedēļas avīzi Tas
Latviešu )aužu draugs, kas pastāvēja līdz viņa aiziešanai no Rīgas. Ap šo laikrakstu viņš
pulcināja visus toreiz pazīstamos latviešu rakstniekus, veda arī ar paskubinājumiem un
padomiem gaismā dažus jaunus rakstniekus no latviešu pašu vidus, starp tiem Ansi Leitānu.
Bez tam Treijs izdeva trīs gadus (1836.–1838. g.) periodisku rakstu (desmit burtnīcas gadā) :
Dieva vārda mīļotājiem, no dažādiem rakstniekiem še uzņemdams sprediķus, līdzības,
stāstus, dziesmas, ziņas. Viņš sarakstīja arī baznīcas vēsturi (Kā gājis pasaulē ar kristīgu
ticību, 1846. g.).
3) BĒRENTS. Jānis Teodors Bērents (1784.–1866. g.), Suntažu mācītājs, ir tā laika
ievērojamākais kalendārnieks. No 1825. g. sākot, viņš 38 gadus sastādīja Vidzemes
kalendāru, bez tam piedalīdamies pie dažādiem periodiskiem izdevumiem. Viņš laida klajā
grāmatas: Stāsti par ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā (1854. g.) un Zelta
meklētāji (1860. g.). Savos rakstos, kas pa lielākai daļai pārstrādāti no vācu valodas, viņš
cenšas pamācīt un mēģina tos tērpt īsti latviskā izteiksmē. Viņš ir veikls stāstītājs, kura
darbus labprāt lasīja.
4) PANTĒNIUSS. Vilhelms Pantēniuss (1806.–1849. g.), latviešu rīta mācītājs Jelgavā, ir
starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās
savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu
viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga
(I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja 6 skolas un lūgšanas
namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. g. līdz

171
sava mūža beigām viņš vadīja Latviešu Avīzes. Viņš nomira pārpūlējies nervu drudzi. Latv.
Avīzēs viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no viņa avīžu rakstiem iznākuši
grāmatās: Pirmais solis uz laimi (1838. g.), Otrais solis uz laimi (1840. g.). Lai daba laikā
modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā Pirmo Nieku–grāmatiņu, kur nav nieki iekšā
(1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta
par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību. Vienumēr viņš atrod gleznas no
latviešu dzīves. Zvirbulis lec «skaidri kā mežsargs, kad šis izskrien no istabas ārā malkas
zagli ķīlāt». «Zvirbuļu tautai nebūt magazīnes nav, nedz arī magazīnes vīri, nedz arī uz
buntes kokiem tiem ir sagriezts, cik tai magazīnē labības būtu, ja visa labība jau sen nebūtu
izgrābta kļuvusi; tiem jau arī nav kāda jauna tiesa, kas žēlīgi un sirdsžēlīgi ļaudīm
visulabākos miltus iegādā.» «Ja lielceļi sasniguši un saputināti, viņš jau nevar ļaudis apziņot,
lai nebrauc mežā, bet lai nāk ceļiem atšķipelēt sniegu nost.» «Paši tie zvirbuļi gan nebūtu
skaudīgi kā krodzinieki, kam blakām krogi ir.» Pantēniusa proza aizplūst strauji, spēcīgi, uz
visām pusēm skatus dzīvē mezdama; un visa pasaule jau ir gleznu pilna. Tā ir sprediķotāja
valoda, kas grib aizkustināt un pārliecināt. Zināmā mērā tā atgādina Manceli.
L i t e r a t ū r a. R. Šulca Vilh. Pantenius, Jelgavas latv. draudzes rīta mācītājs, Jelgavā
1850. g.
5) RŪDOLFS ŠULCS. Rūdolfs Šulcs (1807.–1866. g.), Konrāda Š. dēls, latviešu pilsētas
draudzes mācītājs Jelgavā, stājās Pantēniusa vietā Latv. Avīžu vadībā. Viņa laikā šās avīzes
noņēmēju skaits pacēlās no 200 līdz 4000, kas pa daļai izskaidrojams ar interesi par Krimas
karu. Lai pilnīgāki saprastu avīžu ziņas, Šulcs izdeva pirmās latviešu zemes kartes par visām
pasaules daļām līdz ar paskaidrojumiem pie tām. Viņš daudzpusīgi darbīgs, tulkoja un
sastādīja arī daudz grāmatas, starp tām Pasaules–stāstu–grāmatu (1860. g.). Pantēniusa
piemiņu viņš godināja sevišķā dzīves aprakstā. Vāciešu cīņā ar latviešu tautiskās apziņas
modinātājiem par vadošo lomu latviešu dzīvē bija R. Šulcs viens no galveniem vadoņiem. Šai
ziņā viņa raksti, īpaši vēsturiskie un ģeogrāfiskie, ir tendenciozi.

3. PIRMIE LATVIEŠU TAUTĪBAS RAKSTNIEKI

1) Leitāns
2) Līventāls
3) Dinsbergs
Tiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības, tūliņ daži no viņiem
mēģinājās arī rakstniecībā. Nedaudz skolas mācības baudījuši, viņi centās paši uz priekšu un
tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. Plašākas izglītības trūkums
viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs, gaume maz attīstīta, izteiksmes līdzekļi
nepilnīgi. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. Bet vienā ziņā viņi pārāki par
saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās
tās apmierināt. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns,
Līventāls un Dinsbergs.
1) LEITĀNS. Ansis Leitāns (1815.–1874. g.) cēlies no Piņķeniekiem, kur viņa tēvs bija
iesākumā par kalpu, pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju.
Pats no sevis viņš iemācījās lasīt, mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā.
Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. Viņš tika tik tālu, ka varēja izpildīt skrīvera vietu. Viņa
pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar
padomiem un grāmatām. 1856. g. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un
vadīja to līdz mūža galam. Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši, kas sāka še izpaust
patstāvīgus tautiskus centienus. Bet, kad vācieši par to uztraucās, avīzes vadītājs no viņiem
atkratījās. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā.

172
Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. g.), Kara lielskungs Eistāķius
(1846. g), Priežukalna Roze (1847. g.), Barons Bundulis (1847. g.), Šveidlera Marija (1845.
g.), Lielmāte Grietiņa (1850. g.), Puķu–kurvīts (1851. g.). Lielākā daļa tulkota pēc vācu
jaunības rakstnieka Kr. Šmita. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība, vietām
ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā
ticībā, tikumā, uzticībā.
L i t e r a t ū r a. Ans Leitana dzīve, darbi un miršana, Rīgā 1875. g.
2) LĪVENTĀLS. Ansis Līventāls (1803.–1877. g.)., mazturīgu vecāku , bērns būdams un
pie tam agri tēvu zaudēdams, nedabūja nekādas skolas mācības. Viņš dzima un uzauga
Ļaudoniešos (Vidzemē). Piektajā gadā viņš jau prata lasīt, bija pie kāda daktera par sulaini,
izmācījās skrodera amatu, vienmēr lasīdams grāmatas, ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais
mācītājs. Viņš nodarbojās arī ar mūziku, pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Vēlāk
(1825. g.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku
arī pagasta rakstveža amatu. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam
rakstniecībā par padoma devēju.
Savus pirmos darbus, īpaši dziesmas, Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv. ļaužu
draugā. Sakopotas tās iznāca (1853. g.) grāmatā Vecas modes dziesmiņu– un ziņģu–
līgsmības. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. Bet viņam ir
dziesmas, kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. Populāras
tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam, Raug, roze zied, Nu ar Dievu, mīļā sēta, Kam goda sirds ir
azotē. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez; gan skaidri. Viņu iesilda daba, tēvija, drauga
prāts, tikums, līgava; viņam žēl izsalkušā, izslāpušā, nabadziņa, ganiņa; viņš sirdās par
varmācību, cietsirdību, augstprātību, muļķību. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc
brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai, Baltijai. Savos tulkotajos stāstos viņš
cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību, darbību, pieticību, dievbijību (Frīsa: Skolotājs
pēc Dieva prāta 1876. g., Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. g., Laimes bērns 1877. g.), gan
uzjautrināt ar humoru (Fr. Reitera apsasīvošana 1875. g., Brezings un Havermans 1878. g.).
Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. g.), literāriska
vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. g.). Viņš sniedzis
arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem), sprediķu grāmatu. Arī pie
saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību.
2) DINSBERGS. Ernests Dinsbergs (1886.–1902. g.) dzimis un audzis Dundagas novadā,
kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu, pēc par mežsargu. Bērnībā viņš divus mēnešus
apmeklēja kādu privātskolu; pie mācītāja par kučieri būdams, viņš dabūja šo to klāt
piemācīties. Vēlāk (1838. g.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju
un (1840. g.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. Bergmaņa), lai še vēl papildinātos. Iepīts ar
Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās, viņš 1863. gadā tika no Dundagas izsūtīts,
pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g., līdz 1878. g. skolotāja amatu
izpildīdams. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. Sava mūža pēdējos gadus viņš
pavadīja Rīgā.
Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem, laidis klajā
ap 100 grāmatu, aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi,
ģeogrāfiju, poētiku). Biezi manuskripti palikuši neiespiesti (2 daļas vispārējās vēstures, visp.
ģeogrāfija, Klopštoka Mesias u.c.). Bet daudz grāmatas piedzīvojušas vairāk izdevumus.
Izplatītas bija viņa Rīmes, kas (ap 1870. g.) iznāca vairāk daļās. Viņa pants tek gludi; arī
valoda diezgan gluda. Bet trūkst šais darbos mākslinieka apzinības; pantā un valodā arī daudz
nedzīva un šur tur iemetas pa grumbulim. Domas, idejas, viela neuzrāda nekā patstāvīga. To,
kas kā gadu simteņu mantojums dusēja vispārības apziņā, Dinsbergs iekustināja ar sekmēm.
Kur viņš sniedzās pēc augstākām vērtībām, tur viņam trūka īsto izteiksmes līdzekļu (piem.,

173
Homēra Odisejas, Miltona Pazaudētās paradīzes tulkojumos). Vislabākais no viņa
pārlatvojumiem Gētes Lapsa Kūmiņš (1879. g.). Mostošās dabas jaukumi mēģināti ietvert
«joku spēlē» Sarkanais putniņš un Zilais putniņš (1878. g.). Ievērojamākie no viņa
tulkotajiem stāstiem: Gumals un Lina (1861. g.), Unkel Toma būda (1863. g.).
Dinsbergs ne vien stāv uz jauna laikmeta robežas, bet viņš tautas atmodas laikos pa daļai
arī līdz cīnījies un līdz cietis. Viņam ir milzeņa griba, kas norāda, ka latvieši tiecas nostāties
blakus citām kultūras tautām. Bet vecie laiki viņu vēl tā savaldzināja, ka viņš nespēja panākt,
ko viņš gribēja, ne arī pilnīgi pieslieties jaunajam laikmetam.
L i t e r a t ū r a. Ernsts Dunsberģis. Autobiogrāfija. Cēsis, 1904. g.

4. LATVIEŠU IZGLĪTĪBAS VEICINĀTĀJI UN VALODAS KOPĒJI

1) Ulmanis
2) Valters
3) Cimze
4) Volters
5) Bergmanis
6) Bethers
7) Valodnieki
8) Bīlenšteins
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši sāka lēnām uzņemt paši savus ceļus. Viņu tiešie
priekšnieki un vadītāji bija vēl vienumēr vācieši. Bet tie redzēja, ka viņiem nopietni jārūpējas
apmierināt latviešu prasījumus pēc izglītības, cītīgi jāgādā par izglītības līdzekļiem, jāizkopj
valoda, jāierīko skolas, jādibina latviešu kultūras veicināšanai iestādes un organizācijas, lai
varētu paturēt latviešu vadību savās rokās. 1824. gadā nodibināja Latviešu Literārisku
biedrību, ko latviski dēvēja par Latviešu Draugu biedrību, kuras nolūks bija kopt latviešu
valodu un rakstniecību, izpētīt latviešu senatni un dzīvi. Biedrība izdeva laiku pa laikam
rakstu krājumus, «Magazinas», kur ieguldīts daudz zinātniska materiāla un pētījumu par
latviešiem, viņu senatni, valodu, literatūru utt. Sāka arī nopietnāk ķerties pie skolu
dibināšanas. Gan noteica 1817. gada Kurzemes zemnieku likumus, ka uz tūkstoš dvēselēm,
un 1819. g. Vidzemes zemnieku likumus, ka uz piecsimts vīriešu dzimuma dvēselēm
dibināma viena skola, pie tam (Vidzemē) uz divi tūkstoši vīriem viena draudzes skola, tomēr
šie likuma nosacījumi ilgi gaidīja uz izpildīšanu. Bet tad cēlās vīri, kas lika latviešu skolai
ciešus pamatus. Tautas izglītības, skolu dibināšanas kustība ir Vidzemē spēcīgāka nekā
Kurzemē.
1) ULMANIS. Kārlis Kristjānis Ulmanis (1793.–1871. g.) bija par mācītāju Krimuldā, no
1835. g. par teoloģijas profesoru, kādu laiku arī par augstskolas rektoru Tērbatā, vēlāk (1856.
g.) tika iecelts par ģenerālkonsistorijas viceprezidentu un dabūja bīskapa titulu. Valkā 1834.
g. noturētā sinodē viņš dedzīgi uzstājās, ka izglītības un ticības nostiprināšanas labā
dibināmas skolas. Izvēlēja sevišķu komisiju, kas par to rūpētos. Krimuldā Ulmanis nodibināja
draudzes skolu. Par skolu padomnieku (šūlrātu) būdams (1844.–1856. g.), viņš izstrādāja
Vidzemes laukskolu instrukciju, ko 1851. g. landtāgs pieņēma. Viņš iekārtoja (1848. g.) arī
skolotāju konferences. Pats viņš sarakstīja mācības grāmatas: rēķināšanu, dabas mācību,
ģeogrāfijas grāmatu u.c. Dažas viņa tulkotās dziesmiņas (Rožu krūmiņš ceļmalā, Četri viena
tēva bērni) tikušas vispār pazīstamas. – Viņš savāca latviešu tautas dziesmas, kas pārgāja
Bitnera krājumā (Latviešu )aužu dziesmas un ziņģes, 1844. g.), sastādīja latviešu vārdnīcu,
kuras pirmā daļa (latv.–vācu)v nāca klajā 1872 g.; vārdnīcas otru daļu (vācu–latv.) nokārtoja,
izlietodams Ulmaņa manuskriptus, Gustavs Braše (1880, g.) .

174
 2) VALTERS. Ferdinands Valters (1801.–1869. g.), Valmieras mācītājs, no 1855. g.
Vidzemes ģenerālsuperindendents, stājās blakām Ulmanim skolu dibināšanā un veicināšanā.
Viņam jāpateicas, ka 1839. g. atvēra Valmierā skolotāju semināru, ko vēlāk pārcēla uz Valku.
1834. g. noturētajā mācītāju sinodē viņš ieteica izglītot ārzemēs Jāni Cimzi, kas toreiz
darbojās Valmieras draudzes skolā, par dibināmā semināra direktoru.
3) CIMZE. Jānis Cimze (1814.–1881. g.), vagara dēls, nobeidza Raunas draudzes skolu un
tika pēc tam par skolotāju. Viņš pabeidza Veisenfelsas skolotāju semināru kursu (Saksijā),
apceļoja Vāciju un citas Vakareiropas zemes, bija kādu laiku par brīvklausītāju Berlīnes
augstskolā, apceļoja arī Latviju.
Šauros apstākļos un par nelielu algu viņš uzņēmās Vidzemes skolotāju semināra vadību.
Viņš bija priekšzīme pieticībā, pacietībā, uzcītībā. Vairāk nekā 40 gadus par semināra
direktoru būdams, viņš varēja sacīt, ka nav nokavējis nevienas skolas stundas. Viņa raksturs
un darbība atstāja lielu iespaidu uz viņa audzēkņiem un līdz ar to uz Vidzemes iekšējo dzīvi.
Sevišķi nopelni Cimzem dziedāšanas veicināšanā latviešu vidū. Viņš saskņoja četrbalsīgi
latviešu tautas dziesmas un tās sakopoja Dziesmu rotā, ko izdeva vairāk sējumos. Līdz ar tām
izplatījās vispār koru dziedāšana un tautas dziesmas latviešos atkal atmodās.
4) VOLTERS. Par Kurzemes laukskolu nodibināšanu daudz rūpējās Ciravas mācītājs
Johans Kristofs Volters (1773.–I843. g.). Ar Cīravas dzimtkunga Manteifeļa palīdzību viņš
ierīkoja Cīravā 1832. g. skolu, kurā sagatavoja skolotājus Kurzemes tautskolām. Starp citiem
še mācījušies Andrejs Spāģis, Ernests Dinsbergs. Kad Kurzemes bruņniecība (Ritterschaft)
ķērās pie tautskolu iekārtošanas, tā sūtīja Volteru uz Vāciju, lai iepazītos ar turienes skolām.
Pēc viņa padoma iekārtoja Irlavas skolotāju semināru, kuru atvēra 1840. g. ar diezgan šauru
programmu. Par semināra direktoru ataicināja no Vācijas Kārli Sadovski, kas neprata latviski.
5) BERGMANIS. Voltera ierīkotajā Cīravas skolā darbojās Andrejs Bergmanis (1810.–
1869. g.). Pirmās mācības viņam pasniedza Volters, sūtīja viņu tad uz Mazdeksnes semināru
(Prūsijā), kur viņš izglītojās uz Manteifeļa rēķina. No semināra Bergmanis rakstīja Volteram
vēstules par semināra dzīvi, kuras Volters lika iespiest Latv. Avīzēs. Bergmanis piesūtīja
avīzēm arī dažas dziesmiņas. No tām tikusi populāra: Pie straujas upes sēdēja...
Dažus gadus pēc semināra atvēršanas Kurzemes muižniecībā bija manāma stipra reakcija,
tā ka landtāgā pat apsprieda priekšlikumu semināru slēgt. Dažas atvērtas laukskolas tika
patiesi slēgtas.
6) BETHERS. Skolas lietas Kurzemē pamatīgāk nokārtoja vēlākos gados, kad zemnieki
(1866. g.) bija tikuši pie pagastu pašvaldības. Par Kurzemes laukskolām rūpējās
ģenerālsuperintendents Roberts Jūliuss Bethers (1836.–1897. g.), agrāk mācītājs Blīdenē.
Viņš izstrādāja projektu 1875. g. apstiprinātam Kurzemes laukskolu likumam, nokārtoja
skolu pārraudzību, mācības plānu. Par Kurzemes skolu padomnieku būdams (1875.1882. g.),
viņš gādāja, ka Irlavas skolotāju semināra programma tiek paplašināta, ka skolotāji savas
lietas var pārspriest konferencēs, ka skolu nami tiek kārtīgi ierīkoti.
7) VALODNIEKI. Pie latviešu valodas izpētīšanas strādājuši: Cāristofs H a r d e r s, kas
izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790, g.); Heinrihs H e s e l b e
r g s, kas laida klajā Latv. Literāriskās biedrības godalgotu gramatiku (1841 g.); Oto
Benjamīns Gotfrīds R o z e n b e r g e r s, latv. valodas lektors Tērbatas augstskolā, kas
sarakstīja latviešu valodas mācību, izlietodams valodniecības jaunākos panākumus
(Formenlehre der lett. Sprache 1848. g., sintakse 1852. g.)
8) BĪLENSTEINS. Visvairāk un vissekmīgāk latviešu valodas un senatnes pētīšanā
strādājis Augusts Bīlenšteins (1826.–1907, g.), papriekšu Jaunauces, tad Dobeles vācu
draudzes mācītājs, ilggadējais (1864.1895. g.) Latv. Literāriskās biedrības priekšnieks. Viņa
lielā latviešu gramatika (Die lettische Sprache, 1863. un 1864. g.) bija tanī laikā viena no
labākajām indoeiropiešu valodu iecirknī. Bez tam viņš laida klajā tā saukto vidējo (Lettische

175
Grammatik, 1863. g.) un mazo (Elemente der lett. Sprache, 1866. g.) latviešu valodas
mācību. Viņš sarakstīja plašus, pamatīgus darbus par latviešu tautas robežām (Die Grenzen
des lett. Volksstammes, 1892. g.) un par latviešu koku būvēm un lietām (Die Holzbauten und
Holzgerāte der Letten, 1. daļa 1907. g., 2. dala 1920. g.). Viņš čakli krāja arī latviešu tautas
gara mantas. Viņa sakārtotu latviešu tautas dziesmu iznāca divi burtnīcas (1874. un 1875. g.).
Krājums latviešu mīklu (1000 lett. Ratsel) ar lietišķu apcerējumu par latviešu mīklām iznāca
1883. g. Ļoti daudz sīkāku darbu, ko Bīlenšteins laida klajā Lit. biedrības Magazinās,
žurnālos un citur. Viņš centās katrureiz uzmeklēt lietas pēdējos pamatus un pie sprieduma
pieslēgt tālākus vērojumus. Viņš cienīgi noslēdz to vāciešu rindu, kas latviešu kultūras laukā
darbojušies.
Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu bija manāms, ka latvieši savas kultūras kopšanu
taisās ņemt paši savās rokās. Vācieši jutās skubināti nostiprināties savā garīgu vadoņu lomā.
Viņi attīstīja rosīgu darbību un uzstājās pret jaunajiem latviešu censoņiem. Asā sadursmē ar
apzinīgajiem latviešiem nāca spirgtākie vācu darbinieki: K. K. Ulmanis, R. Sulcs, G. Braše,
A. Bīlenšteins u.c.
L i t e r a t ū r a. Par Vidzemes skolu darbiniekiem sk. J. Neilanda Mani jaunības laiki,
1902. g., par Kurzemes – Spāģa Die Zustände des freien Bauernstandes in Kurland, 1863. g.,
304.–337. lpp.; V. Valtera K. K. Ulmanns (1909. g.; neliela brošūra); par Bīlenšteinu viņa
pašbiogrāfiju: Ein gluckliches Leben, 1904. g.

ATSKATS

Latviešu vecākā grāmatniecība ir vāciešu darbs. Ar to izskaidrojamas viņas savādības.

Latviešu grāmatniecības sākumi nepieslēdzas latviešu burtniecībai, tautas pašas iekoptajai
un glabātajai dzejai. Latviešu rakstu tēvi par to nekā nezināja un negribēja zināt. Viņi vēlējās,
kaut tauta pilnīgi atmestu visu to, kas viņai bijis, un paturētu vienīgi to, ko viņi māca. Bet tas
nenotika. Desmitiem tūkstošu dziesmu, tūkstošiem teiku un pasaku, daudz mīklu, sakāmu
vārdu, parunu, burvības vārdu tautā joprojām glabājās, dzīvoja, veidojās. Cik šie gara darbi
pa visu vecās grāmatniecības laiku bijuši dzīvi, redzams no tam, kādā mērā tie tautā uzejami
vēl pašā jaunākā laikā.
Vecajā latviešu grāmatniecībā neizpaužas tas, par ko rakstnieki paši gribēja tikt skaidrībā,
kas lai iztulkotu viņu pašu pārdzīvojumos radušās jūtas un domas, bet tas, ko viņi turēja par
derīgu, kas būtu latviešiem mācāms. Še neattīstās rakstniecība svabadi, bet top kopta
pamācības un audzināšanas nolūkā. Par latviešu rakstniecību še nevar runāt tai nozīmē, ka tā
no latviešiem celtos, bet tai nozīmē, ka tā viņiem nodomāta.
Ka rakstnieki vācieši, manāms arī valodā un rakstībā: valoda pa daļai darināta pēc vācu
valodas parauga; vācu rakstu zīmes pieņemtas latviešu skanu apzīmēšanai. Gan arvienu
vairāk mācījās novērot latviešu valodas īpatnību un pieņemt dažas īpašas viņas skaņām
piemērotas zīmes, tomēr vācu elementi palika galvenie.
Šādai rakstniecības kopšanai tomēr arī sekas citādā ziņā. Grāmatas citiem rakstīdami,
vācieši rūpējās, ka tās lieto un var lietot. Viņi ķērās mācīt latviešiem grāmatu tik sistemātiski,
ka pēdīgi latviešu starpā lasīt nemācētāju nemaz nebija. Ar latviešu rakstiem nodarbojās
studējuši vīri. Tas nomanāms sacerējumu iekārtojumā, salikumā, teikumu konstrukcijā,
interpunkcijā: tur ir loģika, pareizība, lietpratība; izkopta kultūra še ceļa rādītāja. Šie mācītie
vīri prata bez vācu un latviešu pa lielākai daļai vēl arī vecās (latīņu un grieķu) valodas.
Uzmeklējot latviešu valodas likumus, viņiem nevajadzēja turēties vienīgi pie vācu parauga,
bet viņi varēja novērot latviešu valodas saskaņu arī ar viņām, vecajām valodām. Tāpēc
viņiem jau sen atvērās daža latviešu valodas īpatnība, kas nesaskan ar vācu valodu, un tādā
kārtā tika zināmā mērā atvieglināta atsvabināšanās no vācu iespaida.

176
 Vecā grāmatniecība ienesa latviešu vidū kādu daļu no tā, kas radīts pasaules literatūrā un
pazīstams visām kultūras tautām. Tā padarīja zināmu dialektu par rakstu valodu, to vispār
izplatīdama, apvienoja latviešus un deva tiem rokā kopēju kultūras līdzekli. Ar kopēju
saimniecisku vēsturi savienojās kopēja garīga vēsture un darīja latviešus par tautu, kas
patstāvīgi sāka darboties citu tautu vidū.

TREŠĀ LAIKMETA PIRMAIS POSMS (1856 – 1893)

LATVIEŠU NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA

Ja ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu latviešu valodā sacerētie raksti būtu mitējušies
parādīties, tad par latviešu rakstniecību nacionālas literatūras nozīmē nevarētu runāt. Lai gan
latviešu valodā bija iznākušas ap 400 grāmatu, lai gan arī latviešu burtniecības sacerējumi, to
starpā desmitiem tūkstošu dziesmu glabājas tautas atmiņā, tomēr visu to par tautas
rakstniecību nevarētu nosaukt. Iespiestās grāmatas nebija cēlušās no tautas, neietvēra sevī
gandrīz nekā no tautas īpatnīgās garīgās darbības; tautas burtniecība vēl slēpās, savā visumā
neuzrakstīta un neuzieta, tautas garā. Tikai pāris nelielu grāmatu, latviešu tautas dziesmu
krājumi, būtu bijušas pieskaitāmas pie latviešu patstāvīgās rakstniecības, bet par sevi nebūtu
varējušas sastādīt veselu literatūru.
Viena tauta nevar otrai rakstniecību dāvināt; tā radāma katrai pašai. Bet, lai tas būtu
iespējams, tai par pamatu vajadzīga saimnieciska un garīga patstāvība un brīvība. Šo pamatu
latvieši pakāpeniski ieguva tikai deviņpadsmitajā gadu simtenī. Pilnīgi svabadu ceļu savai un
savas literatūras sekmīgai attīstībai latvieši atbrīvoja tikai turpmākajā gadu simtenī,
nodibinādami savu neatkarīgu valsti.
Pirmos patstāvīgos soļus rakstniecības laukā latvieši spēra deviņpadsmitā gadu simteņa
otrā pusē. Saprotama lieta, ka viņi nevarēja īsā laikā laist klajā lielā daudzumā īsti latviskus
un mākslinieciski vērtīgus rakstniecības darbus. Viņu mēģinājumi bija vēl stipri nepilnīgi un
lasījās kopā diezgan sīki. Ja tad nu vēl ņem vērā to, ka vispār tikai kādu cilvēka augumu
latviešu rakstniecība ir viņu pašu rokās, tad var celties jautājums, vai latviešiem arī tagad ir
sava nacionālā literatūra, kas var nostāties blakus citu, lai arī mazu tautu literatūrām, un vai
viņas pastāvēšanas laiks sniedzas tikai pāri pus gadu simtenim.
Būs jāliecina, ka latvieši šinī īsajā laikā patiesi ir gan radījuši darbus, kas labuma un
daudzuma ziņā iztaisa veselu literatūru. Bet tad vēl. Latvieši, parādīdami savas īpatnīgās
spējas, paceldamies par atsevišķu, patstāvīgu tautu, atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē, atcēla
arī agrāk vilktās laika robežas. Izrādījās, ka viņiem ir vērtīgas gara mantas, ka viņiem tās
bijušas sen, ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu pagātnē. Gabalu pa gabalam nāca šīs
mantas gaismā, virknējās cita pie citas, saauga kopā veselos krājumos. Ceļš uz pagātni tapa
gaišs; pa to varēja tikt arvienu tālāk un tālāk, līdz tai vietai, kur vēlāk savrup nošķīrušās
tautas vēl bija kopā, dzīvoja to pašu gara dzīvi, runāja vienu valodu. Uz priekšu iedamas, tās
bija dažu ko paņēmušas līdzi no saviem pirmlaikiem, to tālāk attīstījušas un savā savrupējā
ceļā uzrādīja panākumus, ar ko grieza uz sevi citu vērību. Izrādījās, ka latvieši cēlušies no tās
pašas saknes, no kā tās tautas, kam laiku pa laikam piekritusi vadītāju loma cilvēces garīgajā
dzīvē: indieši, grieķi, romieši, angļi, franči, vāci u.c. Tradīcijas, ko viņas glabā, zināmā mērā
saskan ar latviešu. Tuvāk aplūkojot, dažas no tām latviešu garā iespiedušās un lasāmas
skaidrāk nekā citur. Bet latvieši nav arī tās tikai paturējuši; tās piemērojušās viņu turpmākajai
attīstībai un sevišķajai īpatnībai, atzīmējot viņu nostaigāto vēstures ceļu. Tas top ar tām
bagāts, un visa latviešu kultūra un literatūra dabū plašumu un sirmu vecumu. Dažs kas vēl
noskaidrojams, dažu ko vēl atradīs, par ko tagad nekas nav zināms, bet tik daudz ir redzams
jau šobrīd: latvieši ir veca kultūras tauta; viņi, citu neredzēti un aizmirsti, savu valodu un

177
kultūru izglabājuši par daudz gadu simteņiem: viņu gara darbi, viņu literatūra pieslēdzas
savos sākumos pie visagrākajām indoeiropiešu literatūrām.
Līdz ar to kļūst organiski dzīva un dabū nozīmi tā rakstniecības daļa, kas nav nākusi no
latviešiem pašiem: vecā grāmatniecība. Pieturoties pie dabūtām liecībām un gaismā celtiem
gara darbiem, uzrādāms, ka latviešu tautas gars bijis ražīgs vienumēr. Par tukšiem un
tumšiem turētos vidus jeb katolicisma laikus tas darījis bagātus, nogatavodams, starp citu,
kodolu tādam neiznīcīgam darbam kā Latvju Dainas. Tāpat luterānisma laika nelatviešu
sarakstītai grāmatniecībai pret tautas garā vienumēr glabātiem un veidotiem darbiem ir
attiecības, uz kuru pamata tā pieslēdzas tautas rakstniecības dzīvajam saturam. Šī
grāmatniecība gan nav veidojusies tautas garā, bet tautas garu tā tomēr veidojusi. Pa to laiku,
kad luteriskā garīdzniecība apgādāja latviešus grāmatām, tautas gars nav palicis tas pats, kas
agrāk, un citāds tas ticis īpaši no šīs grāmatniecības. Pēc luterānisma laikmeta latviešu
nacionālismam cits saturs. Šim pārvēršanās procesam sekot, tā iznākumus uzrādīt var, vienīgi
ņemot vērā latviešu veco grāmatniecību, kura tādā kārtā top par latviešu rakstniecības
organisku daļu.
Tādu plašumu un saturu dabūja latviešu rakstniecība ar to, ka latvieši uzrādīja gribu un
spēju dzīvot paši savu gara dzīvi, kopt paši savu kultūru, pacelties par sevišķu tautu citu tautu
vidū. Par tādiem nostāties un parādīties varēja latvieši tikai ar asām cīņām un apzinīgu,
izturīgu darbu, cieši paturot acīs savu mērķi: tautas nacionālo attīstību un patstāvību. Pirmais
šo mērķi latviešiem nostādīja priekšā Kr. Valdemārs. Šis ideāls tad nu ir tas, kas dod latviešu
īpatnīgās rakstniecības pirmajam posmam nokrāsu un vienību, to tādā kārtā atšķirot no
turpmākā, kad latviešu rakstniecībā parādās centieni un virzieni, kas iet pāri, dažreiz arī pretī
tautiskajai domai.
Par to, ka līdz 19. gadu simteņa vidum iznākušo latviešu grāmatu krājumu nevar dēvēt ne
par kādu tautas literatūru, valda visās aprindās diezgan vienprātīgs spriedums jau viņā
laikā. Spāģis saskaita 1863. g. 435 latviešu grāmatas (Zustände II, 323). Trīs ceturtās daļas
no tām ir garīga satura. Stāstu literatūra, skaitā 52 grāmatas, pastāv no tulkojumiem.
Lielākai daļai no tiem kā izglītības līdzekļiem maz vērtības. Kas prot tikai latviešu valodu,
tam vārda pilnā nozīmē pasaule dēļiem aiznaglota. – Arī krievu avīžniecībā izsacīja tādas
pat domas par latviešu rakstniecību. Aksakova avīze "День" (1864. g. 30. nrā; sk.
Brīvzemnieka Raksti II, 75) iespiests apskats par latviešu rakstniecību pēc Cimmermaņa
latviešu rakstniecības vēstures. Uzskaitot dažas vecākas grāmatas, aplūkotājs apstājas pie
Vecā Stendera un tad turpina: «Vecajam Stenderam bija un vēl tagad ir mācekļi, kas sagādā
latviešiem dažus stāstus un citas grāmatas, īpaši tulkotas. Ar šiem vājiem mēģinājumiem
nobeidzas visa tā literāriskā darbība, ko Cimmermanis tik skaņi nosauc par latviešu
rakstniecību. Nē, viss šis gramatiku, vārdnīcu un garīgu grāmatu tulkojumu rādītājs vēl nav
visas veselas tautas rakstniecība; viss tas tikai, tā sakot, priekšdurvis īstenai rakstniecībai,
tas tikai uzarts lauks tai dzīvības sēklai, ko kaisīt kaisa lielas gara dāvanas. Raksta
sastādītājs dabūjis ziņas, ka mācītājs Bergmanis izdevis vecu latviešu tautas dziesmu
krājumu, bet negaida nekā krietna no tā, kas iznācis apzīmētos apstākļos, tomēr piemetina:
«Tiesa gan, šis pats dziesmu krājums ir brīnišķīgs liecinieks no tās sīkstās patstāvības, kas
piemīt nabaga latviešu tautai, kas, maza būdama, līdz šim nav parādījusi nekādu darbību
vēstures laukā un kas tomēr daudz gadu simteņus cieti uzturējusi savu pašu tautību pret
visiem iekarotājiem. – Galā arī paši vecās latviešu grāmatniecības darinātāji apliecina, ka tā
nav nekāda literatūra. Bīlenšteins pastāsta savā pašbiogrāfijā (Ein glückliches Leben, 1904,
334), ka viņu kāds Leipcigas grāmattirgotājs uzaicinājis sarakstīt latviešu rakstniecības
vēsturi. Viņam bijis uzaicinājums jāatraida kā kaut kas pagaidām neiespējams, «jo pastāvošā
latviešu literatūra bija pagājušā gadu simteņa trešajā ceturksnī vāciešu sarakstīta un
sastādījās, vismaz pa lielākai daļai, no tulkojumiem. Bet tautas dzejas plašās bagātības bija

178
līdz tam laikam tikai pa mazai daļai sakrātas, vēl mazāk iespiestas, un labākie latviešu
oriģinālu rakstnieki tikai sāka pamazām parādīties. – Bīlenšteins dabūja to piedzīvot, ka viņa
acu priekšā uzplauka latviešu rakstniecība, ne sev par lielu prieku: ne vācieši bija tie, kas to
radīja. Arī tāds darbs kā latviešu tautas dziesmu krāšana īsti sekmējās un uzrādīja latviešu
tautas garīgās bagātības, kad latvieši paši pie tā ķērās: no viņu vidus cēlās tas vīrs, Krišjānis
Barons, kas bija spējīgs tam veltīt savu mūžu.

PIRMAIS POSMS

TAUTISKIE CENTIENI

Burtniecība, kurā neizsakās tautiskā apziņa, skaidra tautas kopsajūta, dod nacionālai
literatūrai tikai kādu pamatu: pati šī literatūra rodas tautā, kas izrādījusi, ja ne vairāk, gribu uz
patstāvību saimnieciskā un garīgā laukā. Lai tauta tiektos pēc patstāvības, jādarbojas daudz
un dažādiem faktoriem zināmā virzienā. Šie faktori neaprobežojas tikai ar zināmas tautas un
viņas tuvākās apkārtnes apstākļiem un pārdzīvojumiem. Zināmas kultūras strāvas aizņem
vienā laikmetā vairāk tautas. Tas notiek arī tanī laikā, kad satiksmes līdzekļi vēl maz attīstīti;
jo vairāk tas būs novērojams, satiksmes līdzekļiem pavairojoties un papildinoties.
Latviešu nacionālās literatūras cēloņi tad nu, vismaz pa daļai, meklējami Eiropas gara
dzīvē ap 19. gadu simteņa vidu. Sakarā ar to latvieši modās kā tauta. Pēc atmodas bija
latviešu inteliģencei jāiztur asas cīņas, pirms dabūja kādu pamatu nacionālajai dzejai. Un arī
tanī ir pirmajā laikā stipri cīņas elementi. Tiem nozūdot, viņā vēl vienmēr liek svaru uz
tautisku nokrāsu. Tādā kārtā tautiskums paliek par latviešu nacionālās literatūras pirmā
vadošo motīvu.
L i t e r a t ū r a. A. Bandreviča Notikumi Latviešu atmošanās laikmetā. K. Valdemārs,
Kr. Barons, Kasp. Biezbārdis, Jānis Krauklis, Juris Alunāns (Iz Jūrnieka, 1907); 2., papild.
izd. Notikumi dzimtenē etc., Rīgā 1925. – Ernsta Blanka Latviešu tautiskā kustība, Rīgā
1921; 2., papild. izd., ar virsrakstu Latvju nacionālā doma sadzīves cīņu ugunīs, Rīgā 1923;
3. izd., ar virsrakstu Tautas atmoda, Rīgā 1927. – A. Deglava Latviešu attīstības solis no
1848–1875, Rīgā 1893. – J. Jansona Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās,
Austrums 1903. – Fünfzig Jahre russicher Verwaltung in den Baltischen Provinzen, Leipzig
1883. – J. Krodznieka Zemnieku nemieri 1841.g., Rīgā 1922. – A. Birkerta Latviešu
inteliģence savās cīņās un gaitās I un II, Rīgā 1927. – Baltijas Vētsnesis. Laika raksti,
Leipcigā 1870. Agrāk nelegāla grāmata, attiecas uz latviešu pāreju pareizticībā. – Teodora
Mūsu tautas dzejas pamošanās, Rīgā 1893.

I. ATMODA

Latvieši rāvās augšā no gadu simteņu miega un raisījās vajā no gadu simteņu saitēm, kad
garīgo un sabiedrisko kustību viļņi, kas bija sacēlušies Eiropas tautās, sasniedza arī Baltijas
jūras austrumu piekrasti. Vispārējais laikmeta raksturs bija nomanāms arī Baltijā un grieza uz
sevi vērību ar to savādību, kas īpaši še bija ieraugāma. To starpā, kas še bija ierauti cīņā,
parādījās arī latvieši – pirmo reizi kā ļaužu kopība, kam bija savas īpašas prasības citu
priekšā, kas gribēja nostāties par tautu citu tautu starpā. Šādas iezīmes bija Vidzemes
zemnieku kustībai četrdesmitos gados. Galvenos vilcienos skaidru savu programmu latvieši
uzstādīja ap 1856. g., kad latviešu inteliģence apzinīgi ķērās pie savu uzdevumu izpildīšanas
tautā un spēra pirmos patstāvīgos soļus arī rakstniecības laukā.

179
 1. LAIKMETA RAKSTURS

1) Rietumeiropā
2) Krievijā
3) Latvijā
Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu norisinās Eiropas valstīs straujas pārmaiņas. Bet, ja
dziļāk ieskatāmies tautu dzīvē, tad še uzejama nemitīga, nepārtraukta gara darbība un
attīstība, kas turpinās jau gadu desmitus. No franču revolūcijas laikiem bija aizkustināti
plašāki tautu slāņi un saistīja pie sevis garīgus un politiskus darbiniekus. Šie varēja nostāties
pret tautu kustībām vai, kopā ar tām iedami, tās veicināt; vienumēr ar tām bija jārēķinās.
Inteliģenci, vadītājas personas redzam šā vai tā stāvam kādās attiecībās ar ļaužu masām. Ar to
asinās viņu skats uz lietu īstenību un saistās viņu darbība ar tām tieksmēm, kas instinktīvi šais
masās iemīt un izceļas. To virzienu starpā, kuros turas garīgā un sabiedriskā dzīve, tad
izšķirami sevišķi divi: reālisms un nacionālisms. Tie kā noteicēji krīt acīs Rietumeiropā,
Krievijā, Latvijā.
1) RIETUMEIROPĀ. Viļņi, ko sacēla franču revolūcija, nevarēja norimt. Atplūdiem
sekoja uzplūdi, kas meta arvienu tālāk savus lokus, līdz 1848. g. aptvēra lielu Eiropas daļu.
Pa tam garīgais darbs piesaistījās arvienu vairāk tiešajiem apstākļiem. Viena no viņa acīs
krītošām pazīmēm ir r e ā l i s m s. Dabas zinātņu attīstība rosīgi turpinājās un, savienodamās
ar tehniku, cēla klajā izgudrojumus, kas pārgrozīja sabiedrisko dzīvi. Satiksmi pa ūdeni lielā
mērā paātrināja un atvieglināja t v a i k o ņ i (no 1807. g.). Starp Liverpūli un Mančestru
(1830. g.) ierīkotais d z e l z c e ļ š, pa kuru tāpat ratus vilka uz priekšu tvaika spēks, ir
sākums milzīgai laika saīsināšanai, braucot pa zemes ceļu, Pirmais praktiski lietojamais
elektromagnētiskais t e l e g r ā f s (1833. g.) ieveda laikmetā, kur visa kultūras pasaule drāts
nerviem arvienu vairāk saistās kopā par vienu vienīgu organismu. Gluži jaunus ceļus, un ne
tikai dabas zinātnēs, atklāja D a r v i n a teorija par sugu izcelšanos (On the origin of species,
1859). Uzrādot cēloņus dabas priekšmetu (kustoņu, stādu u.c.) pa vairāk paaudzēm
novērojamām pārmaiņām cīņā par pastāvēšanu, kas veido un pārgroza iedzimtas īpašības un
noved pie dabiskas izlases, attīstības doma dabūja ierosinājumus, kas atvēra zinātnē tālas
izredzes. Tanī pašā laikā (1857. g.) parādījās B e k l a Anglijas civilizācijas vēsture, kurā
mēģināja atrast attīstības likumus uz materiālistiskiem pamatiem. Zinātnisku pētīšanu
nostādīja uz pieredzes, novērojumu pamatiem Augusts K o n t s (Conte, 1798–1857),
uzņemdams zinātņu vidū arī socioloģiju (sadzīves zinātni). Pa daļai viņš pieslēdzās S e n s i
m o n a m, kas (1822. g.) laida klajā darbu par industrijas sistēmu, apzīmēdams savu stāvokli
izteicienā «Es rakstu rūpniekiem pret galminiekiem un muižniekiem, t. i., bitēm pret
traniem». Savā pēdējā darbā (Nouveau christianisme, 1825) viņš grib izvest sociālo reformu
uz brāļu mīlestības principa pamatiem, norādīdams, ka reliģijas uzdevums ir pēc iespējas ātri
pacelt nabadzīgo šķiru stāvokli. Viņu mācību, sensimonismu, attīstīja citi tālāk, uzstādot par
ideālu visu cilvēku brālību mierīga darba nolūkā. Mantojumi pāriet ne pēcnācēju, bet valsts
īpašumā. Top ierīkota centrāla iestāde, kuras rīcībā ir visi ražošanas līdzekļi, ko tā izdala
spējīgākiem. Šai pašā virzienā darbojas Furjē (Fourier, mir. 1837), kas savos rakstos uzsver
katra tiesības uz darbu, uz dzīves minimumu un uzstāda plānu par lielu sabiedrību, falangu,
un lielu kopēju namu, falansteru, dibināšanu, kur visi saimnieciskie un garīgie darbi sīki
iekārtoti. B l a n k s (Louis Blanc) uzstāda (ap 1840. g.) projektu par strādnieku ražotāju
sabiedrībām ar valsis kredītu. Turpretim P r u d o n s (Proudhon, 18091865) vēlas, ka
strādnieki savus mērķus sasniedz bez valsts palīdzības, uzskata par sabiedriska jaunuma
galveno cēloni naudu un no tās saņemamos procentus. Praktiski sociālistiskas idejas bija
mēģinājis izvest jau agrāk anglis Roberts O v e n s (Owen, 1771–1858) . No 1800. g.
vadīdams Ņūlanarkā kokvilnas vērptuvi, viņš iekārto turienes strādnieku dzīvi par

180
priekšzīmīgu sabiedrību, uzstājas par fabriku likumiem, par bezdarbnieku nodarbināšanu
komunistiski ierīkotās valsts iestādēs, apkaro bērnu darbu, cīņās par tautskolu nodibināšanu.
Sociālistiskās mācības dabūja pagaidām savu noslēgumu un kopā ar to pamatu turpmākajiem
izpaudumiem M a r k s a un E n g e l s a sastādītajā un 1848. g. klajā laistajā Komunistiskajā
manifestā. Materiālistiskais uzskats uz vēsturi še izsakās atziņā, ka visa vēsture dibinās uz
šķiru cīņu, kuras formas atkarīgas no katrreizējiem ražošanas un satiksmes apstākļiem, ka
ekonomiskas attiecības ir par pamatu politiskās iekārtas un garīgās (reliģiskās, zinātniskās,
mākslinieciskās) dzīves virsbūvei.
Pieminētās mācības par zinātniekiem un sabiedriskiem jautājumiem raksturīgas ar savu
interesi par zemākām ļaužu šķirām un ar savu piegriešanos reālās dzīves problēmām. Ar tām
saskan daiļliteratūras darbi, kuros ieraugāms noteikts reālisms. Jaunromantiķa V. I g o
(Hugo) stāstā Posta cilvēki (Les misērables, 1862) tēlots varonis, kas no dzīves padibenēm
paceļas ideālā cilvēcībā. Bet pirms tam B a l z a k s, īpaši savā Cilvēciskajā komēdijā (La
comēdie humaine, 1842–48), raksta sava laika ierašu vēsturi, necenzdamies savus tēlotos
sīkos cilvēkus morāliski vērtēt, bet grib tik atzīmēt faktus un izskaidrot viņu dažādību ar
dažādiem dzīves noteikumiem. Tāpat uz krātu dokumentu pamata raksta F l o b ē r s savus
darbus: Madame Bovary (1856), Salambo (1862) u.c. Brāļi G o n k ū r i sniedz tēlojumus par
tipiem, kas stāv zem normālajiem, īpaši par pagrimušām sievietēm (Renēe Rauperin, 1864,
Germinie Lacerteux, 1865). Anglijā šai laikā top slaveni ar pelēkās, nabadzīgās dzīves
tēlojumiem Čārlzs D i k e n s (Pikvikieši, 1837), Viljams T e k e r e j s (Dzīves komēdija,
1847). Vācijā reālisms izpaužas pilsoņu dzīves tēlojumos. Raksturīgākos paraugus dod
Gustavs F r e i t ā g s (Soll und Haben; 1855), Frīdrihs Š p ī l h ā g e n s (Problematische
Naturen, 1860).
Virziens, kas sakustinātās Eiropas tautas noveda pie redzamiem panākumiem, bija n a c i o
n ā l i s m s. Ja kustībām tautu iekšējā, sabiedriskajā dzīvē liels ierosmes spēks franču
revolūcijai, tad tautu centienos pēc brīvības un patstāvības svarīga loma Napoleonam, tikai ne
kā tiešam nacionālisma veicinātājam. Taisni otrādi: tautas apspiezdams un kalpinādams, viņš
tanīs modināja nacionālu sajūsmu, kas noveda pie varoņdarbiem. Tas novērojams Krievijā,
Vācijā un citur. Krievu cīņas pret Napoleonu (1812) nosauc par Tēvijas karu; vāci tūliņ pēc
tam (1813) izkaroja savus brīvības karus. Panākumi še ar to bija nodrošināti, ka tautas pašas
patriotiskā sajūsmā šais cīņās piedalījās. Turpmākajā reakcijas laikā pieņēmās atkal tautu
tieksmes pēc brīvības. Sociālistiskās mācības, pa Eiropu izplatīdamās, katrā sevišķā tautā
dabūja nacionālisma pieskaņu un, pārejot aktīvā politikā, noveda pie nacionāliem mērķiem.
Cēlās politiskas, tad arī politiski literāriskas savienības, kam pieliek par apzīmētāju jaunā, tās
savā starpā atšķirot pēc tautībām, nācijām. Radās vispirms J a u n ā I t ā l i j a, ko (1831)
dibināja M a z ī n i (Mazzini), izplatīdams savas idejas arī literāriskā ceļā. Viņš sprauda par
mērķi pilsoniskas brīvības, itāliešu atsvabināšanu un apvienošanu, iegūdams par savu
centienu pabalstītājiem biedrus visās zemēs. Vispirms neveiksmes ciezdams, viņš neaprima,
līdz sasniedza panākumus. Viņš iestājās G a r i b a l d i j a brīvprātīgo pulkā, un Itālija (1860.
g.) varēja apvienoties par nacionālu valsti. Turpmāk radās Jaunā Polija, Jaunā Vācija, Jaunā
Francija. Kopā tās sastādīja J a u n o E i r o p u (1834–35), vienādi domājošo sabiedrību no
vairāk tautām. Par politiskām partijām vēlāk nodibinājās Jaunā Anglija (1843), Jaunā Īrija
(1844). Vispār dabū šādu nosaukumu jaunā paaudze ar progresīviem, republikāniskiem,
nacionāliem centieniem vairāk Eiropas zemēs. Runā par jaunkrieviem, jaunturkiem, tāpat arī
par jaunlatviešiem, Jauno Latviju.
No tīri politiskās Jaunās Vācijas atšķirams literārisks virziens, kam tāds pat nosaukums un
arī tādi pat politiski mērķi. Pie J a u n ā s V ā c i j a s rakstniekiem piederēja H e i n e, G u c k
o v s, L a u b e u.c. Viņi gribēja dzeju atsvabināt no ideālistiskām, romantiskām idejām, arī
no pilsoniskās morāles ierobežojumiem. «Dzejnieki un estētiskie prozaisti vairs nekalpo kā

181
agrāk tikai mūzām, bet arī tēvijai un pievienojas visiem spēcīgiem laika centieniem, saka
viens no viņiem (Vīnbargs). Jaunās Vācijas rakstnieku jau pašreiz izdotos un vēl izdodamos
rakstus aizliedza (1835) vācu Savienības sapulce (Bundestag), lai gan viņi centās pēc Vācijas
varas un brīvības. Savā sirdī arī Bismarks piederēja pie Jaunās Vācijas, kad viņš vēl kā
students sapņoja par vācu vienību. Kad Vācija (1870) apvienojās, rakstīja Guckovs: «Jaunā
spožumā mums uzlēcošā saule izlies savus apaugļojošos starus uz visiem mūsu cīniņiem,
darbiem un tēliem.»
Par tautu brīvību sajūsminājās lieli dzejnieki un darīja tās labā vairāk, nekā tikai rakstīja
dziesmas. Lords B a i r o n s (Byron) devās cīņā par grieķiem, kuri atsvabinājās 1828. g. Kad
1848, gadā uzliesmoja revolūcijas ugunis, paceļas daudz zemēs nacionālisma karogi. Valstīs,
kas apvieno vairāk tautas, nacionālais jautājums pieņem asas formas. Prāgā sanāk slāvu
kongress, kas izlaiž manifestu Eiropas tautām, uzstādamies pret apspiedējiem, par tautu
brīvību. Austrijas un Balkānu pussalas tautas sakustas un prasa vārdu Eiropas politikā.
Dzejnieki top par politiķiem un avīžniekiem, kā, piem., čehu dzejnieks H a v l ī č e k s.
Dzejnieki nomet kokli un ķer pēc zobena, lai cīnītos kara laukā. Tā dara mabāru dzejnieks P ē
t e f i (Petofi) : viņš krīt kaujā, bet Ungārija top brīva.
Kustība pēc pilsoņu tiesībām un tautu brīvības pārgāja arī uz Krieviju.
2) KRIEVIJĀ. Krievu inteliģence nāca 19. gadu simteņa pirmajā pusē stipri zem
Rietumeiropas iespaida. Trīsdesmitajos gados sastādījās Maskavā ap Stankeviču studentu
pulciņš, kas interesējās par Rietumeiropas mākslu un filozofiju. Tas vēlāk sašķēlās divās
grupās: rietumniekos un slavofilos. Pa dažādiem ceļiem ejot, vieniem, kā otriem stāvēja
priekšā tie paši mērķi: vest krievu tautu pie brīvības un labklājības, atceļot dzimtbūšanu,
pārgrozot valdības un tiesu iestādes.
Literatūrā sāk valdīt r e ā l i s m s, nodibinās tā sauktā naturālā skola. Krievu inteliģencei
nebija citas izejas kā savām reformu idejām dot izteiksmi literatūrā. Krievijā daiļrakstniecība
tad nu stājās sabiedriska progresa kalpošanā plašākā apmērā un uz ilgāku laiku nekā zemēs,
kur sabiedrībai ar saviem vietniekiem iespējams izsacīt savas domas un gribu likumdevēju
iestādēs. Tas notika ap 1840. g., kad B e j i n s k i s, atstādams tīri estētisko kritiku, mākslu
nostādīja par spēcīgu sadzīves kustinātāju un literatūras uzplaukšanu veda sakarā ar to, ka
dzejnieki piegriežas dzīves īstenībai, nodziļinādamies viņas saturā un problēmās. Ap to pašu
laiku parādījās G o g o l i s ar tiem saviem darbiem (Mirušās dvēseles, Revidents), kas atklāja
kailus krievu dzīves trūkumus untumus, tādā kārtā dodams pirmos naturālisma paraugus.
Četrdesmitie gadi bija krievu literatūrā bagāts dīgļu laiks, kas tai solīja krāšņu uzplaukumu.
Nāca klajā lielo krievu rakstniecības korifeju (Turgeņeva, Gončarova, Dostojevska u.c.)
pirmie darbi. Jaunie rakstnieki studēja aizraudamies franču (Sensimona, Furjē, Prudona)
sociālistiskās mācības. Ap Petraševski salasījās Maskavā pulciņš, kas nodarbojās ar šīm
mācībām. Te 1848. g. tas viss tika pēkšņi pārtraukts. Bīdamās, ka Rietumeiropā uzliesmojošā
revolūcija neiedegas arī Krievijā, valdība tīrīja rakstniecību no degamām vielām, kas īpaši še
arī bija atrodamas. Policija un cenzūra rīkojās uz visstingrāko: aizliedza grāmatas, apturēja
laikrakstus, apcietināja un izsūtīja rakstniekus. Petraševska pulciņā atrada sazvērestību un
piesprieda tā dalībniekiem visstingrāko sodu. Arī Dostojevskis dabūja šai gadījumā nāvei acīs
skatīties. Tikai Krimas karam (1855) beidzoties, varēja atkal rakstniecības attīstība brīvi
turpināties. Tad nu arī krievu daiļliteratūra deva darbus, kas pacēlās ne vien pāri tam, kas
viņā līdz tam laikam bija nācis klajā, bet arī pāri tam līmenim, uz kura patlaban stāvēja
pasaules literatūra. Pirmoreiz krievu rakstnieku darbi, tā D o s t o j e v s k a, T o l s t o j a,
atstāja iespaidu uz citu tautu literatūrām. Un reālisms, naturālisms tas bija, kas še saistīja ar
savu īpatnīgo veidu un dziļo saturu.
Līdz ar to atmodās krievu n a c i o n ā l i s m s. To rakstīja uz sava karoga s l a v o f i l i,
kas savu ideju gribēja izvest visos sīkumos un visā plašumā: tikpat apģērbā un ierašās, kā

182
rakstniecībā un politikā. Par pamatu labākai dzīvei viņi gribēja ņemt tās nacionālisma formas,
kas krievu tautā no sen laikiem nostiprinājušās: demokrātisko kopdzīves iekārtu un darbos
parādīto kristīgo ticību, pareizticību. Krievu tautā slavofili vēroja spēkus, kas to ne vien
nostāda blakus citām, bet arī paceļ tām pāri un rāda tām ceļu uz patiesu pilnību. Viņi cildīja
un centās realizēt p a n s l ā v i s m a ideju: visu slāvu tautu savienošanu vienā kopībā ar
Krieviju vadoņa lomā. Līdzīga ideja likās realizējamies, itāliešiem un tad vāciešiem
savienojoties vienā kopējā valstī. Pie pirmajiem slavofiliem pieder: Homjakovs, brāļi
Kirejevski, Konstantīns un Ivans Aksakovs, Jurijs Samarins, Hilferdings, Lamanskis. Par
savas darbības orgāniem viņi dibināja laikrakstus un biedrības. Pazīstami I. Aksakova vadītie
laikraksti. Maskavā uzsāka 1858. g. savu darbību Slāvu komiteja, vēlāk pārdēvēta par
biedrību. Savos orgānos slavofili ar lieliem panākumiem iekustināja un virzīja jautājumus,
kas aizņem Krievijas iekšējo un ārējo politiku, attiecības pret dažādām tautām valstī un pret
slāvu tautām Austrijā un Balkānos. Ievērojamos vēsturiskos notikumos, tā krievu–turku karā
(1876–77), slavofiliem liela loma.
Ir saprotams, ka slavofili nevarēja paiet garām arī latviešiem. Vispirms panslāvisms,
sadurdamies ar panģermānismu, atrada latviešus uz robežām. Tālāk – nevarēja virziens, kas
atzina sev nacionālisma principu par vadošo, to noliegt arī citiem. No otras puses, latvieši
īpaši še atrada savā atsvabināšanās cīņā visstiprāko atbalstu. Slavofilu starpā latviešu labā
daudz darījuši Jurijs S a m a r i n s un Ivans A k s a k o v s. Samarins, darbodamies kādu
laiku Latvijā, iepazinās tieši ar latviešu apstākļiem un par tiem rakstīja; Aksakovs deva savos
vadītos laikrakstos vārdu latviešu patriotiskajai inteliģencei un citiem viņu labvēļiem. Uz
slavofiliem atbalstījās savās cīņās latviešu labā sevišķi B r ī v z e m n i e k s.
A k s a k o v a avīze День uzstājās par latviešu aizstāvi Pēterburgas Avīžu laikā. Kad tūliņ
pēc viņu iznākšanas tām no vācu puses uzbruka, Aksakova avīze sniedza rakstu (ar Andreja
Vasiļjeva parakstu), norādīdama, ka jauno latviešu laikrakstu ienīst tikai tie, kas Baltijā no
seniem laikiem sagrābuši rokā visu varu. Redakcija piezīmēja, ka būs laimīga, spēdama
palīdzēt latviešus atsvabināt no sveša jūga. Turpmāk avīze atzīmē grāmatas (Spāģa,
Valdemāra, Rūtenberga u.c.) kas kritizē Baltijas apstākļus. Kad sāka vajāt Biezbārdi par
musinātāju, viņu Aksakova orgānā aizstāvēja profesors L a m a n s k i s. Šis pats slavofilu
zinātnieks aizstāvēja un cildināja arī Valdemāru, kad viņa pretiniekiem radās (1865) iespēja
viņu diskreditēt. Par latviešu radu tautu, leišiem, rakstīja kāds cits slavofilu zinātnieks, H i l f
e r d i n g s, atgādinādams Kanta domas par šo tautu, kura pelna, ka saudzē viņas rakstura
savādības un uztur tīru viņas valodu. Ja arī zinātnes labā nekoptu leišu valodu, tad tas būtu
darāms tautas apgaismošanas dēļ. Līdzīgā kārtā Aksakova avīzes aizstāvēja igauņu
nacionālos centienus. – Ar Aksakovu un tamlīdz ar citiem slavofiliem nāca personiskā
satiksmē Brīvzemnieks, kad viņš 1867. g. nonāca Maskavā. Aksakovs tur patlaban izdeva
avīzi Maskava 1865. g. apturētās avīzes День vietā. Še tad Brīvzemnieks apgaismoja krievu
publikas priekšā latviešu stāvokli un centienus. Ar Brīvzemnieka starpniecību Aksakovs kā
Slāvu komitejas priekšnieks tika arī par Pumpura izšķirošā soja lēmēju: uz Aksakova
rīkojumu viņu ieskaitīja krievu brīvprātīgos, kas devās karā par serbu brīvību. – Par
Aksakovu rakstījis Brīvzemnieks Austrumā 1886. g., uzrādīdams rakstus par latviešiem viņa
orgānos. Tas pats Brīvzemnieka Rakstu II daļas I pusē, 58. lpp. utt.
3) LATVIJĀ. Uz Rietumeiropu un Krieviju attiecināmais laikmeta raksturojums sniedz
atslēgu Latvijas tā laika notikumu izpratnei. Paturot acīs to, kas notiek tur, top saprotams, kas
novērojams še, un mums nav vairs nekāds pārsteigums, ka no nospiestas zemnieku kārtas
izceļas tauta, kam sava kultūra un literatūra.
Latvijā dzīve pārgrozās tai pašā virzienā kā citur un noved pie līdzīgiem mērķiem. Lai gan
latviešu zemnieks, dzimtbūšanu atceļot, zemi nedabūdams, joprojām palika dzimtkunga varā,
tomēr viņa stāvoklis nu bija cits. Iegūtā brīvā kustība, lai arī vēl ļoti aprobežota, tam tomēr

183
atvēra kādu izeju, un dzīve sāka pieņemt citu veidu. Valdemārs ap piecdesmito gadu vidu
liecina (Latvju tautai, 15. lpp.): «Apdomājiet paši, vecie tēvi un mātes, cik pagalam citādi bija
laiki priekš 30 vai 40 gadiem. Priekš tam, dzimtu (aužu laikos, pa gadu simteņiem tik daudz
jūsu dzīve nepārgrozījās kā pēdējos 30 vai 40 gados.» Valdemārs paredz, ka nākošos 30
gados dzīve ies 5 vai 6 reizes ātrāk uz priekšu, vērodams to no tam, kā iet citās zemēs. «Viss,
ko redzam pasaulē notiekam, parāda mums skaidri, ka visur, visās zemēs, tagad pasaule
pārvēršas citādi » (7. lpp.). Tāpēc Valdemārs skubina latviešus, sevišķi zīmēdamies uz vairāk
atbrīvotajiem kroņa ļaudīm (21. lpp.) : «Topiet žigli un knaši, kā citas mācītas tautas
visapkārt Eiropā, un neapkaunojiet mīļu latviešu tautu, lai nevar citi teikt: Āre! Te nu tie tapa
palaisti brīvā, bet vai tas tiem sliņķiem, tiem nelgām ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši
kā vecā dzimtā būšanā.» Tādi skubinājumi nav lieki, lai gan Valdemārs redz, ka opa vietām
prāta cilāšana un skolas būšana mostas, ka sirds lec no prieka». Par tādām pārmaiņām vieni
sajūsminās, bet otri uztraucas. Vidzemes un Kurzemes muižnieki pēc 1850. g. spriež, kā
aprobežot skolotāju semināru programmu, un domā sagatavojamos skolotājus izsargāt no
jauna iespaida ar to, ka grib no semināriem izstumt vācu valodu. Bet arī muižnieku vidū ir
tādi, kas nojauš pārgrozību dziļākos cēloņus un nevar nostāties tām pretī.
Tagad nu reiz dabūja arī latvieši kaut ko vairāk nomanīt un pārdzīvot no tām idejām, kas
lielajās Rietumeiropas tautās bija valdījušas renesanses laikmetā, gājušas cīņā ar citām,
tikušas nomāktas no pretējām un tad atkal pacēlušās. Reiz nu piegrieza vērību l a i c ī g a i d z
ī v e i. Pa visiem tiem gadu simteņiem latviešiem bija sludināts, lai rūpējas par savu dvēseli,
apkaro miesas prātu, krāj mantas, ko ne kodes, ne rūsa nemaitā, dzenas pēc Dieva valstības.
Tagad to apzīmēja par grēcīgu aplamību šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt un, uz augšu
skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals (Pēt. Avīzes, 1862). Kā jauni baušļi
skanēja: «Tev būs še virs zemes mantas krāt; tev būs par tavu labklāšanos gādāt; tev būs
tavas miesas veselību un spirgtumu, un – ar vēl var pielikt klāt – jaukumu, visu, visu, kas pie
viņas pieder, vērā ņemt, jo tava miesa ir tava gara mājoklis.»
Sāk nu Latvijā iztirzāt jautājumus par tiešiem sadzīves apstākļiem visās šķirās. To dara
noteikti, cieši, kaisli, bez kaut kādas ideoloģijas, bet ar lielu ideālismu. Izlieto pat veco
ideoloģiju, lai sasniegtu savus mērķus. Norāda, ka, pēc evaņģēlija vārdiem, nevar mīlēt
Dievu, ja nemīl tuvāku, ko redz, ka Dievs nav cilvēkam pasauli radījis par vārgu ieleju, ka
laicīga manta mums dod rokā visu to, ar ko mēs varam viņa prātu piepildīt un izdarīt (Pēt.
Av.). Ja iebilst, ka pasaules gudrība debesīs nevedīs, tad atgādina Kristus vārdus «Esat gudri
kā čūskas» (J. Alunāns). Vienumēr un visur tie ir reālie apstākļi, ko paturam acīs, kas izaicina
uz pārdomām, uz darbu, uz cīņu. Visderīgākais līdzeklis, kas nodrošina sekmes, ir prāts, šī
gara acs, kas ne vien skata, bet arī pārbauda, vērtē. P r ā t u i z k o p t tad nu skubina tautas
atmodas laika darbinieki. Valdemārs atrod, ka tikai tam gavilē prieki, kas ar dedzīgu prātu
cenšas iekrāt gudrību. Juris Alunāns uzsver, ka, tikai pie prāta gaismas kļūstot, tauta aug un
zeļ; viņš liek par moto Sētai, Dabai, Pasaulei:
Pats lielais spēks pie cilvēka ir prātsUn zināšanas; kas tos ienīst, tādsJo drīzi bojā ies.
Prātu tad nu apzīmē par vadošo spēju; to nostāda pretī ticībai, fantāzijai. Pagātnē atrod par
paraugu Veco Stenderu, racionālisma pārdēstītāju latviešu literatūrā. Valdemārs viņu silti
piemin, sniegdams viņa ģīmetni, savā pirmajā literāriskā darbā (300 stāsti). Brīvzemnieks
viņu uzlūko par latvju īsto tēvu un gudro padomnieku, kas tiem nes augstas ziņas. Auseklis
viņam liek galvā ozola vaiņagu par to, ka viņš modinājis latvju ģēniju.
Tāpat racionālisma pabalstīts r e ā l i s m s ir viens no tautiskā laikmeta galvenajām
iezīmēm. Veidojošos īstenību uztverot, radās jauna literatūra, kas tā saistīta ar dzīvi un viņas
praktiskajiem, nopietnajiem uzdevumiem, ka tā gan bagāta idejām, bet tikai ļoti reti spēj
pacelties par svabadiem mākslas darbiem. Pirmajā laikā šis virziens pat nomāc mākslas
darbus: tautiskā laikmeta iezvanītāji (Valdemārs, Alunāns, Barons) top darbodamies no

184
dzejniekiem par publicistiem, degošu sabiedrisku jautājumu cilātājiem un noskaidrotājiem.
Un arī tautiskajai dzejai ir vienumēr reāls pamats, tā ka viņa stipri līdzinās Jaunās Vācijas
politiskai dzejai un nav pieskaitāma romantikai.
Tiešajai dzīvei sekojot, nonāca pie n a c i o n ā l i s m a. Iedziļinoties nospiesto ļaužu
patiesās vajadzībās, atrada tautu, kam sava īpatnība. Pamozdamās un tikdama aktīva, šī (aužu
masa ar saviem spējīgākiem locekļiem kļuva par jaunu faktoru tautu starpā. Valdemārs saka,
ka patriotisms nav nekāda mākslīga galvas gudrība, bet ļaudīm, grāmatu mācot, rodas
tēvzemes mīlestība pati no sevis. Brīvzemnieks atrod, ka nav daudz jūtu, kas dabiskākas un
vienkāršākas par tēvzemes mīlestību. «Ikkatrs cik necik gaismots bērns, kas savus vecākus
mīl, mīlēs arī savu tautu, mīlēs to valodu, ko vecāki tik varbūt proto (Br. raksti II, 18).
Latviešu nacionālisms nomanāms, tiklīdz latvieši paceļ galvu arī pie tiem latviešu tautības
rakstniekiem, kas vēl pilnīgi padoti vāciešu iespaidam. L ī v e n t ā l s, kas, ticības mācības
uzsvērdams, kopā ar Bīlenšteinu nostājās pretī Biezbārža prasījumam pēc plašākām
zināšanām zemniekiem, tomēr piemin ar īgnumu latviešu sešu simtu gadu vergošanu, kad
pārdod, mij pret suņiem latvju dvēseles. L e i t ā n s vada avīzi (Mājas Viesi), kur pirmo reiz
dabū atklātu izteiksmi latviešu tautiskie centieni. D i n s b e r g s piedalās pie Pēterburgas
Avīzēm un top par to vajāts. Tomēr viņiem trūkst iekšēja spēka atraisīties no bijušā un
sniegties pēc jauniem mērķiem, atbalstoties tieši uz tautas masu un ne uz viņas toreizējiem
mācītājiem.
Par latviešu nacionālisma pirmtēvu uzlūkojams Garlībs M e r ķ e l i s. Viņš pirmais
uzskatīja latviešus par pilntiesīgu tautu un uzņēmās nesaudzīgu cīņu pret šī uzskata
noliedzējiem. Viņš ne vien asi uzstājās pret necilvēcīgo apiešanos ar latviešiem, bet arī
sapņoja par latviešu tautas pagātni un nākotni tanī laikā, kad latvieši paši, verdzināti
dzimtļaudis būdami, par to domāt nevarēja. Se parādās nacionālisma dziļākais pamats, kas,
lietas īstajā būtībā nopietnāk ieskatoties, redzams katram, viena alga, vai viņam par to ir tieša
interese vai nav. Kā katram cilvēkam absolūta vērtība, tā par tautām nosauktām cilvēku
kopībām. To attiecībā uz latviešiem ilgi negribēja atzīt. Kad latvieši paši pie šādas atziņas
nāca, tad viņi atrada Merķeli par tās apliecinātāju priekšā. Savu tautas biedru pie malas
nostumtu, viņi tad to uzņēma par savēju. Valdemārs lietišķi un silti uzstājas pret viņa
pēlējiem un sniedz savā rakstu krājumā (Vaterl, u. Gemeinn. I) viņa latviešu patriota sajūsmā
rakstīto tēlojumu Vanems Imanta, ko atrodam Brīvzemnieka manuskriptos tulkotu latviski.
Merķeļa skatītās latviešu pagātnes un nākotnes ainas pacēlās tautas atmodas laikā latviešu
priekšā. Auseklis par viņu saka: «Tavs brīvais karogs, klintī sprausts, uz vienprātību tautu
sauc un spēkus lasa, vieno.» Tiklīdz latvieši cik necik varēja biedroties uz nacionāliem
pamatiem, viņi tam uzcēla pieminekli. Bet viņa rakstus nebija iespējams latviešiem viņu
valodā sniegt vēl arī tautas atmodas laikmetā. Bija jānāk brīvākiem laikiem, tuvākiem
latviešu nacionālās idejas ietēlojumam sevišķas valsts iekārtā, lai Merķeļa rakstus dabūtu lasīt
latviski. Tik tālu sniedzās Merķeļa skats.
Ķeroties pie Baltijas zemnieku atsvabināšanas un apgaismošanas darba, atrada tautību kā
patlaban negrozāmu faktu un kā līdzekli šos nodomus izvest. Valdemārs un Kronvalds
uzsvēra, ka kultūras izplatīšanai latviešu vidū nekas nevar latviešu valodas un literatūras vietā
stāties. Un arī Bīlenšteins, kas cerēja, ka latvieši pārvācosies, izsacīja domas (Lett. Gramm.
XIII), ka humanitāte prasa, lai patlaban vēl vienu miljonu lielās latviešu tautas mācītāji un
vadītāji uz to pareizi un jauki runā un priekš tās pareizi un jauki raksta. Tāpat arī citi
pārvācošanas domu aizstāvētāji, sākot ar Jauno Stenderu un beidzot ar Juri Neikenu,
ievērodami pašreizējās vajadzības, kopa latviešu valodu un literatūru un līdz ar tām arī
latviešu tautību, tā nevilšus strādādami saviem gala nolūkiem pretī. Latviešu nacionālisms,
kas savā labā nodarbināja arī savus pretiniekus, tad nu tiem, kas jaunlaiku garā veicināja
sabiedrisku progresu, bija dzīvs, vienojošs spēks, viena alga, vai viņi to uzsvēra jeb ne. Tai

185
laikā, kad tauta pakaļ tautai pacēlās ar saviem prasījumiem pēc svabadības un patstāvības,
tika redzami arī latvieši ar līdzīgiem centieniem. Tā nav nekāda nejaušība, ka drīz pēc tam,
kad runāja par Jauno Itāliju, Jauno Poliju, Jauno Vāciju, sāka minēt arī Jauno Latviju,
jaunlatviešus. Tam savs pamats, ka Kurzemes gubernators Breverns domājās atradis
sazvērnieku sabiedrību ar nosaukumu Jaunā Latvija, kam revolucionāri centieni. Lai gan šai
sabiedrībai nebija rakstītu statūtu, pat arī ne tiešas sazināšanās savu locekļu starpā, tomēr
katrs no viņiem un visi kopā zināja, ko viņi grib. Šī sabiedrība ar Valdemāru priekšā
pasludināja latviešu tautas pilngadību un rādīja tai ceļu uz saimniecisku, garīgu un galā arī
politisku patstāvību. Ar to bija nostiprināts pamats latviešu īpatnīgai kultūrai un literatūrai.

2. LATVIEŠU KUSTĪBA ČETRDESMITOS GADOS

1) Kustības sākumi
2) Pārkrievošanas centieni
3) Latviešu pāreja pareizticībā
4) Pareizticīgie latviešu darbinieki
a) Dāvids Balodis
b) Indriķis Straumīte
c) Jānis Sproģis
d) Jurijs Samarins
e) Pirmās pareizticīgo latviešu grāmatas
Attīstībai visās vietās tiecoties uz priekšu un arī Baltijas iedzīvotāju augstākās kārtas
aizņemot, latviešiem vēl bija jāpieredz bads un posts, lai saceltu viņu vidū kustību, kas grieza
citu vērību uz viņu apstākļiem un deva iemeslu atklāti par tiem runāt un spriest. Tas
novērojams 1841. un 1845. gadā, kad latvieši modās no gadu simteņiem ilgā sastinguma,
pabalstīdamies uz citu varu, tiecās atsvabināties no agrākās un cīņā starp abām dabūja spert
pirmos soļus uz saimnieciskas un garīgas patstāvības pusi.
1) KUSTĪBAS SĀKUMI. 1841. gada pavasarī, kad pēc neražas gadiem dažās vietās
izcēlās bads, izplatījās Vidzemes zemnieku starpā baumas par silto zemi. No kurienes tās
nāca un ko tās īsti nozīmē, nav skaidri izzināms. Daži saka, ka tās nākušas no Rīgas, daži, ka
tās pa zemi iznēsājuši apkārtstaiguļi krievi, saru meklētāji. Zināms ir tas, ka pelēko zemnieku
masu sakustināja sauciens: Uz silto zemi! Vai tā bija tumša nojausma, ka kaut kur ir labāk
nekā patlaban viņu pašu zemē, ka viņiem stāv priekšā gaišākas dienas nekā patlaban
pārdzīvojamās? Vai tas bija simbols tām cerībām un ilgām pēc labklājības, brīvības, gaismas,
kas cilvēkā, arī galīgi nospiestajā, nekad nav apklusināmas? Katrā ziņā šis sauciens apzīmēja
ciešu apņēmumos reiz nokratīt nepanesamo nastu un tikt citos apstākļos. Dienvidos domājās
auglīgu zemi, ko ķeizars dāvinās, ja attiecīgajā vietā pierakstīsies.
Ap maija vidu ieradās daži zemnieki Rīgā pie ģenerālgubernatora (barona Pālena) ar
lūgumu pēc atvēles izceļot. Viņus noraidīja. Bet zemnieku pieplūdums, sevišķi no Cēsu un
Valkas apriņķiem, pavairojās. Izlaida ziņojumus pa visu zemi, ka izplatītām baumām nav
nekāda pamata, lika tos nolasīt baznīcās. Iecēla arī sevišķu komisiju, kas katrā vietā
izmeklēja sūdzības un trūkumus, izgādāja trūcīgajiem aizdevumus. Kustība tomēr redzami
pieauga, aizņemdama arī Valmieras un Rīgas apriņķus. Guberņas augstākās iestādes nevarēja
tikt ar to galā. Žandarmērijas priekšnieks lika pierakstīt dažus zemniekus, kas pie viņa griezās
ar lūgumiem un sūdzībām, lai tos varētu saukt pie atbildības. Zemnieki to noturēja par
pierakstīšanos uz izceļošanu un ieradās Rīgā vēl jo lielākā skaitā.
Kad galā visi lūgumi pēc izceļojuma atvēles pie ģenerālgubernatora un dažādām guberņas
iestādēm izrādījās veltīgi, zemnieki griezās pie Rīgas bīskapa Irinarha, kas viņu lūgumus

186
saņēma. Še nu atkal izplatījās baumas, ka ievēros tos lūdzējus, kas pieņems pareizticību,
«ķeizara ticību». Zemnieki neticēja valdības iestādēm, domādami, ka tās rīkojas uz vienu
roku ar muižniekiem, kas tos joprojām gribot paturēt savā klausībā. Atraisoties no savu
kungu ticības un pārejot ķeizara ticībā, tad nu cerēja tikt vaļā no kalpinātājiem. Bet bīskaps
dabūja no augšas aizliegumu pieņemt no zemniekiem kaut kādus lūgumus, sevišķi attiecībā
uz pāreju pareizticībā.
Kad kustība tika arvienu straujāka un asāka, kad dažās vietās zemnieki pārtrauca klaušas
muižai un uzbruka apmierināšanas labā izsūtītiem ierēdņiem, tad to apspieda izaicinātas
kareivju rotas ar ieročiem. Tas notika, piem., Jaunbebros, kur par vainīgiem turētos, vairāk kā
100 cilvēkus, daudzu Vidzemes pagastu pārstāvjiem klāt esot, 4. decembrī 1841. g. nežēlīgā
kārtā dzina caur strojām un pēra rīkstēm. Vidzemes muižniecība uzlūkoja par īsto nemiera
cēlēju pareizticīgo garīdzniecību, sevišķi bīskapu Irinarhu, un par to sūdzēja ķeizaram.
Bīskapu Irinarhu aizcēla projām no Rīgas. Līdz ar to pagaidām izbeidzās zemnieku kustība.
Kaut gan arī barons Pālens par nemieriem vaino (50 Jahre russ Verw.) pareizticīgo
garīdzniekus, tomēr viņš tiem uzrāda arī dažus s a i m rn i e c i s k u s c ē l o ņ u s. Zemnieki
1819. g. atsvabināti bez zemes, kas pieder muižniekiem. Lai to dabūtu savā lietošanā,
zemniekam jāslēdz ar muižnieku līgums. Muižnieks šai gadījumā nav saistīts ne ar kādiem
likuma noteikumiem, un zemniekam jāuzņemas klauši, kādus muižnieks par zemes lietošanu
no viņa prasa. Šo stāvokli muižnieks izmanto un nereti paceļ savas prasības, ka zemniekam
nekā nepaliek. Ja tad nu vēl gadās neauglīgi gadi, kā priekš 1841. g., tad bads neizbēgams.
Pie tam pārgrozījies arī saimniecības veids. Dažās muižās attīstījusies lauksaimniecības
rūpniecība, ievesta āboliņa un kartupeļu kopšana. Nomas attiecības. kas nodibinātas uz
1804. un 1809. g. zemnieku likumu pamata, kad pastāvēja triju lauku sistēma, nav vairs
saskaņojamas ar jauno saimniecības veidu, šāds nenormāls stāvoklis bijis sajūtams jau
agrāk. Lai to novērstu, strādā no 1832. g. visās trijās Baltijas guberņās sevišķas komisijas.
2) PĀRKRIEVOŠANAS CENTIENI. Ka Vidzemes muižniecība tik asi uzstājās pret Rīgas
pareizticīgo bīskapu, izskaidrojams ar to, ka tie viņa darbībā manīja tuvojamies
pārkrievošanas briesmas, no kurām tie bijās ne bez iemesla.
Krievu valdībai 1710. gadā padodamies, Vidzemes muižnieki bija no Pētera Lielā
izdabūjuši savu priekšrocību apstiprinājumu. Ar to bija nodrošināta agrākā, autonomā zemes
pārvalde, kas atradās muižnieku rokās, vācu valoda un luterāņu ticība par valdošām Vidzemē.
Arī augstskolai bija apsolīta sava sevišķa autonomija ar tiesību pieņemt vienīgi luterticīgus
profesorus. Šo solījumu apstiprināja Aleksandra I 1802. g. izdotais Tērbatas augstskolas
dibināšanas akts.
Kad 1825. g. nāca pie valdības stingrais Nikolajs I, krievu nacionālisma veicinātājs,
dabūja viņa cieto roku sajust arī Baltijas vācieši. Pie tam poļu dumpis (1830. g.) skubināja
skatīties aizdomīgi arī uz Baltijas muižnieku separātiskām tieksmēm.
Trīsdesmitajos gados pārkrievošanas centieni Baltijas mācības iestādēs tika pilnīgi
manāmi. Ministra (Uvarova) pavēle noteica (1836), ka Tērbatas augstskolā neviens nevar
sasniegt akadēmisku grādu, kas pietiekoši neprot krievu valodu, un ka piecu gadu laikā
nevienu nevar ierakstīt par studentu, kas stingrā pārbaudījumā nav pierādījis, ka pamatīgi prot
krievu valodu. Bez tam ķeizars bija apstiprinājis Tērbatas augstskolas un Tērbatas mācības
apgabala pakāpeniskas reorganizācijas plānu, pēc kura Baltijas mācības iestādes tuvināmas
krievu skolām un tanīs ievedama krievu mācības valoda. Jelgavas ģimnāzijā iecēla (1837)
krievu direktoru, turpmāk arī krievu inspektoru; bija paredzēts, skolotāju vietām šai iestādē
tiekot svabadām, tanīs ielikt krievus, lai varētu ievest krievu mācības valodu. Stingri protesti,
kurus izsakot ņēma palīgā ārzemju presi un petīcijas uz visaugstākā vārda, aizkavēja šādu
plānu izvešanu.
Tāpat bija nomanāma rīcība, kas tiecās ieraut robu Baltijā valdošā luterticībā. Rīgā

187
nodibināja (1836) pareizticīgā bīskapa sēdekli. Reizē ierīkoja Pleskavā pareizticīgo semināru,
kurā krievi, uz pareizticīgo mācītāju amatu sagatavodamies, mācījās arī latviski un igauniski.
Izdeva latviešu un igauņu valodā arī rakstus, kurus ieturēja pareizticīgo baznīcas garā, tāpat
katķismu, kurā uzrādīja pareizticīgo mācības pamatus.
Šādai krievu valdības rīcībai bija par atbalstu arī kāda krievu sabiedrības daļa. Arvienu
lielāku svaru ieguva krievu avīžniecībā un politiskā dzīvē slavofili, kas visiem spēkiem
centās paplašināt sava iespaida iecirkni un uzrādīja drosmi un veiksmi cīņā pret saviem
pretiniekiem un nelabvēļiem, pie kuriem tie pieskaitīja sevišķi arī vāciešus.
Tad nu saprotams, ka pareizticīgi krieviskais elements, kas bija nomanāms 1841. g.
Vidzemes zemnieku kustībā, turpmāk nepazuda, bet pacēlās jo spēcīgs, ienesdams Baltijas
kārtu un tautu attiecībās pēkšņas, pamatīgas pārmaiņas.
3) LATVIEŠU PĀREJA PAREIZTICĪBĀ. Likās, ka, 1841, gada kustību Vidzemē
apspiežot, nu iestājies miers. Bet kustības cēloņi nebija novērsti, ieņēmusies nemiera uguns
gruzdēja tālāk, līdz tā pēc maz gadiem uzrāvās gaišās liesmās.
Saimnieciskā ziņā nekas nebija labojies. Kad pēc pāris gadiem uznāca neauglīgas vasaras,
parādījās bads vēl daudz niknākā veidā nekā agrāk. No jūlija līdz oktobrim 1844. g. lija lietus
vienā līšanā; siens, labība, kartupeļi sapuva, rudzi palika neiesēti; turpmākajā ziemā nevarēja
izmitināt lopus. Jau pirmajā neizdevīgā gadā iztukšoja magazinas un ļaudīm nebija ko ēst.
Pēc tam uznāca četri briesmīgi bada gadi (1844–47). Dažās vietās gulēja līķi ceļmalā. Gaidīja
atkal palīdzību no citas puses, gaidīja kroņa maizi, sāka atkal runāt par pierakstīšanos.
Arī rīcība no krievu garīdznieku puses neaprima. Gan Irinarha pēcnācējs, Rīgas bīskaps
Filarets, savā vietā stādamies, bija dabūjis norādījumu, ka viņam jāatturas no katras
iemaisīšanās luterāņu baznīcas lietās, bet katra kustība, kas aizvirzīja no tām projām, tika
pabalstīta. Ģenerālgubernatoram Golovinam (kas 1835, g. nāca Pālena vietā) bija dots
mājiens, ka viņam jālūkojas, lai nenotiek luterāņu pārvilinājumi pareizticībā, bet, ka, no otras
puses, nav pielaižama nekāda pretestība pareizticībai, ne arī pareizticīgo apspiešana.
1894. gada otrā pusē griezās daži Rīgas latviešu luterāņu draudzes (Jāņa baznīcas) locekļi
pie saviem mācītājiem Širrena un Treija ar lūgumu, lai viņiem ierīko saiešanas vietas, kur
viņi var noturēt dievkalpojumus. Mācītājs Treijs lūgumu ievēroja un iekārtoja trīs tādas
vietas. Bet, kad viņš dabūja zināt, ka tur sapulcējas arī ārpus noliktām stundām un sludina
nepielaižamas lietas, viņš atsacījās no atbildības par tām. Arī hernhūtiešu diakons Neimanis
liedzās tās ņemt savā pārziņā. Par sludinātāju še uzstājās galdnieks Dāvids Balodis, kas no
1840. g. cītīgi darbojās hernhūtiešu vidū. Visā rīcībā viņam stāvēja blakām bārddzinis Kārlis
Ernsts. Lai sapulces turpinātu, Balodis lūdza krievu bīskapu pēc telpām. Tās viņam ierādīja
mazā koka baznīciņā krievu kapos. Balodis še nu noturēja dievkalpojumus pareizticīgo
baznīcas ārējā iekārtā, bet lietodams luterāņu dziesmu un sprediķu grāmatas. Dievkalpojumos
piedalījās latvieši arī no Rīgas un Valmieras apriņķa. Kad Balodi sauca pie atbildības par
atšķelšanu no luterāņu baznīcas, viņu aizsargāja tiesības, kādas likumā paredzētas
pareizticīgo garīdzniekiem.
Pa tam gāja arī pa citu ceļu, lai ļaudis novirzītu uz pareizticības pieņemšanas pusi. Vāca
parakstus kādam lūgumam, kuru sacīja sastādītu, lai iegūtu telpas hernhūtiešu sapulcēm.
Parakstu vācēji bija tie paši: Balodis un Ernsts. Lūguma saturs bija patiesībā cits. Tanī bija
izsacīti vēlējumies, lai ierīko Rīgā vienu krievu baznīcu latviešu dievkalpojumiem, lai
lūdzējus atšķir no luterticības un pievieno pareizticībai, lai par ierīkojamās baznīcas priesteri
ieceļ Dāvidu Balodi, lai atļauj dziedāt no luterticības dziesmu grāmatām utt. Parakstītājies
tomēr manīja, kāds lūgumraksta īstais saturs, un daži no tiem gribēja ņemt savus parakstus
atpakaļ. Tas izdevās tikai pa daļai. Kad raksts bija izstaigājis Pēterpili, pasludināja lūdzējiem,
ka nav vairs nekādu šķēršļu pāriet pareizticībā. Pirmos latviešus, skaitā ap četrdesmit,
svaidīja par pareizticīgiem bīskapa māju baznīcā 1845. g. 29. aprīlī.

188
 Pāreju pareizticībā izdevās luterāņu garīdzniecībai un konsistorijai Rīgā aprobežot. To
tiesu straujāk tā izplatījās uz laukiem. Še parādījās par galvenajiem sludinātājiem priesteris
Mihailovs, agrākais Vecpiebalgas muižas skrīveris, un viņa pavadonis diakons Balodis. 1845.
g. jūlijā viņi sāka darboties Alūksnē un apkārtnē. Visur, kur viņi nonāca, ļaužu pulki
drūzmējās ap viņiem. Izplatījās visādas baumas par labumiem, ko iegūs tie, kas pāries
pareizticībā. Runāja par klaušu atlaišanu, par dvēseļu zemi. Pašā darba laikā ļaudis spiedās
pierakstīties, būdami tanīs domās, ka tie, kas nav pierakstījušies, paliks par dzimtļaudīm
saviem kungiem. Kad 1845. g. septembrī atnāca no Pēterpils uz Rīgu divi kuģi ar labību,
jauns kustības vilnis traucās pa Vidzemi. Runāja, ka tie, kas pierakstījušies, dabūs savu daļu
labības bez maksas.
Ticības maiņas kustība norisinājās tik strauji, ka pāris gadi laikā bija pieņēmuši krievu
ticību ap 100 000 latviešu. Ar to vācu muižnieku un mācītāju varai Baltijā bija ierauts tāds
robs, ka tā likās bīstami satricināta. Tas bija nenoliedzami, ka reliģiskai pārliecībai šai pārejā
bija maza loma. Latviešu zemnieks vēlējās atkratīties no saviem kungiem, ko viņš no sirds
ienīdēja. Tāds pat kungs viņam bija luterāņu mācītājs, «baznīckungs». Viņš bija šķirts no
savas draudzes ar savu izglītību, ar savu stāvokli, ar savu tautību. Tāpēc še bija iespējama
tāda nošķiršanās no viņa, kāda tā, piem., īstās pareizticīgās krievu, arī katoļu draudzēs nav
domājama.
Latvieši nu dabūja pārliecināties, ka cīna pret viņu ilggadējiem kalpinātājiem nav gluži
veltīga, ka viņus tanī pabalsta cita vara. Jo mazāk arī šī vara viņiem solīja un vēl mazāk deva,
jo vairāk viņi sāka apzināties un nodarbināt paši savus spēkus par drošāko ķīlu to mērķu
sasniegšanai, kurus nu viņi arvienu vairāk mācījās patstāvīgi uzstādīt.
4) PAREIZTICĪGIE LATVIEŠU DARBINIEKI. Pareizticība latviešu vidū atšķīrās no
luterānisma ar to, ka tā tūliņ no sākuma izvirzīja par vadītājiem baznīcas dzīvē locekļus no
pašu latviešu vidus. Luterāņu mācītāji visi bija vācieši, un, kas viņu starpā arī no latviešiem
bija cēlušies (kā, piem., Tukuma mācītājs Šteineks), tie pilnīgi pārvācojās. Pareizticīgo
latviešu priesteri bija latvieši; viņiem pieslējās daži augstāki garīdznieki un citi mācīti
latvieši. Še pirmoreiz ieraugām latviešu inteliģenci, no zemniekiem atšķiramus darbiniekus,
kas gan stipri sveras uz krievu pusi, bet paliek organiski saistīti ar latviešiem. Viņu vidū
paceļas redzami Dāvids Balodis, Indriķis Straumīte (Līcitis), Jānis Sproģis. Viņiem
piebiedrojas rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Jurijs Samarins, plaši un spilgti
apgaismodams latviešu pārejas kustību pareizticībā. Parādās šai laikā arī pirmās pareizticīgo
grāmatas.
a) D ā v i d s B a l o d i s, vissekmīgākais pareizticības izplatītājs latviešu vidū, cēlies no
Madlienas draudzes, Lielās muižas pagasta. Še bija rīkojušies dzimtkungi, kas ar saviem
apakšniekiem nežēlīgi apgājušies. Arī Dāvida Baloža tēvs bija no dzimtkunga piedzīvojis
daudz pārestību. Pie Baloža mājām bija hernhūtiešu saiešanas nams. Še darbojās par
sludinātāju Dāvids Balodis. Kā tāds viņš nāca sadursmē ar vietējo (Madlienas) mācītāju. Par
pagasta vecāko būdams un stingri tiesas piesēdētājiem pieprasīdams, lai atber aizdoto labību,
viņš arī pagastā iemantoja ienaidniekus. Galā viņu izlika no mājām. Viņš (ap 1840. g.)
aizgāja uz Rīgu un darbojās arī še par hernhūtiešu sludinātāju. Dažādus konfliktus ar luterāņu
garīdzniekiem, sevišķi ar mācītāju Treiju, piedzīvodams, viņš pārgāja pareizticībā.
Indriķis Straumīte (Записки православного латыша. – Самаринъ. Окраины России
I,2,93) Baloža pāriešanu pareizticībā attēlo šādi. Kad Balodis bija apsūdzēts par ļaužu
musināšanu, viņš Bībeli padusē aizgāja pie mācītāja Treija. Viņš uzskaitīja visus luterāņu
garīdznieku netikumus, norādīdams uz viņu neticību, nolaidību, slinkumu, varmācību,
uzpūtību un nepieejamību, pēc tam atšķīra Bībeli un nolasīja viņam priekšā Eceķiela
grāmatas 34. nodaļu, kur runā par neuzticīgiem ganiem, kas ēd avju taukus un ģērbjas ar
viņu vilnu, bet avis negana. Tad viņš aiztaisīja grāmatu un sacīja: «Debess un zeme zudīs,

189
bet nezudīs neviens vārds, ne mazākā rakstu zīmīte no šis grāmatas. Jūs neticat, ka manis
lasītais lēmums rakstīts priekš jums? Neredzamais Dieva pirksts jau uzvilcis kļūmīgos vārdus
«Svērts, svērts un par vieglu atrasts. Es nevaru jūs pārliecināt, bet drīz izrādīsies, vai uz
jums attiecas pravieša vārdi par neīstiem ganiem, kas gana ne viņiem uzticētās avis, bet paši
sevi. – No Treija Balodis aizgāja taisni pie bīskapa Filareta, izstāstīja viņam visu un izsacīja
vēlēšanos pāriet parei2ticibā. Dāvids Balodis pārgājis pareizticībā! Šīs vēsts izplatījās pa
visu Vidzemi zibens ātrumā. «Tā iespiedās alās, mežos un purvos, kas likās gluži nošķirti no
pasaules, un ieradās tādos dzīvokļos, kur nekad neiespīd ne saules stars. Iespaids bija
satricinošs. Visas citas rūpes uz laiku apklusa, un tautā nebija nekādu citu valodu kā tikai
par Dāvida Baloža pāreju pareizticībā. Pie tam ievērojams, ka nevienam nenāca prātā
skatīties uz šo notikumu kā uz nejaušu un atsevišķu parādību, tas ir, kā uz lietu, kas attiecas
vienīgi uz Balodi; bet visi, savā starpā nesarunādamies, nojauda še kopējas kustības sākumu
un it kā lūzumu viņu pašu liktenī.»
Balodi iecēla par diakonu un pēc tam par priesteri. Lieldienas sestdienā 1846. g. viņš kā
priesteris atnāca uz savu darba vietu Ļaudonā. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš
runāja uz ļaudīm: «Uzklausiet, mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo; kas tagad
palika nepļauts, tas izbirs, un izbirušos graudus ērgļi aprīs.» – Balodis darbojās Ļaudonā 18
gadus. Jau pirmajā gadā (līdz 1847. g. 1. janvārim) viņš svaidīja par pareizticīgiem 2057
latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes). Pavisam viņš pievienoja pareizticībai 7322
latviešus. Viņš mira 1864. g. Lai gan Balodis pozitīva darba darījis maz, tomēr viņš vairāk
nekā neviens cits pats savām acīm un piedzīvojumiem uzgājis vāciskās, no tautas atšķirtās
luterāņu garīdzniecības trūkumus un to vārīgi satricinājis, tādā kārtā gatavodams ceļu latviešu
darbībai, kas stāv uz citiem, uz tautas īpatnības pamatiem.
b) I n d r i ķ i s S t r a u m ī t e, īstā vārdā Jānis Līcītis, dzimis ap 1830. g. Bebru pagastā,
Kokneses draudzē. Kā viens no pirmajiem viņš iestājās jaunatvērtajā Rīgas garīgajā seminārā.
To nobeidzis, viņš bija dažus gadus par skolotāju. un tad par pareizticīgo mācītāju Aderkašos
(Madlienas draudzē). Viņš mira 1906. g. 8. augustā no revolucionāru rokas. Indriķis
Straumīte pazīstams ar savām piezīmēm (Записки православного латыша), kas uzņemtas
Samarina rakstos. Viņš no saviem piedzīvojumiem un tēva nostāstiem nostāda visu latviešu
zemnieku kustību 1841. un 1845. g., viņu pāreju pareizticībā par tādu, kam iemesli vācu
muižnieku neaprobežotās varmācībās un luterāņu mācītāju pašmīlīgā vienaldzībā un
nenovēlībā pret draudzi. Spilgtās krāsās viņš attēlo, kā mācītāji katrā gadījumā meklē
iedzīvoties, kā viņi atsvešinās no tautas, ka viņu baznīcas paliek tukšas, kā viņi cīnās ar
hernhūtiešiem un pareizticīgiem, cik necilvēcīgi muižnieki apietas ar saviem klaušu ļaudīm,
ko viņa tēvs stāsta par Bebru nemiernieku zvēriskiem, necilvēciskiem sodiem. Latvieši meklē
patvērumu pie Krievijas. «Tīri liekas, ka mūsu dzimtene atdāvināta vāciešiem un mēs paši
piedevām kā darba inventārs.» Piegriešanās Krievijai nepazīst nekādu robežu. «Mūsu
vēlēšanās ir sakust ar Krieviju, ar krievu tautu, paturēt ar viņu vienu ticību, vienu likumu,
vienu valodu, kā mums tagad ir viens cars.» Tādu upuri nes autors, lai dabūtu pretsvaru vācu
varai. Latvietis pamodies un sāk runāt. Pamodušos latviešu starpā divi grupas: viena uzņemas
asu cīņu ar garīdzniecību un muižniecību, atstāj savu ticību, savu dzimteni, otra paliek uz
vietas un grib savu ticību izskaidrot un pārveidot, ievadīt savus mācītājus citā ceļā vai arī
iztikt bez viņiem; pirmie ir pārgājēji pareizticībā, otri – hernhūtieši. Katrai grupai savi
darbinieki. Par ievērojamākiem minami Dāvids Balodis un Andža Kurmis. Pirmais darbojies
abās grupās, otrs – hernhūtiešos.
Par K u r m i Straumīte sniedz šādas ziņas. Viņš dzīvojis Dzērbenes Jaunītēs, Cēsu
apriņķī. Par viņu daudz stāsta; šiem stāstiem autors tic tāpēc, ka viņam priekšā Kurmja
dziesmas, kurās atspoguļojas viņa gaišā dvēsele. Par viņu daudzkārt atgādinājies Dāvids
Balodis. Kāds nostāsts par Kurmi šāds: Muižas īpašniekam nomira meita. Viņu paglabājot,

190
turēja uzaicinātie mācītāji daudz iepriekš sagatavotu un uzrakstītu runu un sprediķu. Kad
viņi beidza, nomirušās tēvs griezās pie Kurmja, kas turpat stāvēja, šādiem vārdiem:
«Klausies, Kurmi, tu mani mīli, tu mīlēji arī manu meitu, un viņa tevi mīlēja; tu zini, kā es
viņu mīlēju, saki arī tu kaut ko par apmierināšanu!» Un zemnieks turpat bez kādas
sagatavošanās turēja tik brīnišķīgu runu, ka aizkustināja līdz asarām ne tikai tēvu, bet arī
citus klātesošos. Dziļi aizgrābts, muižnieks noskūpstīja Kurmim pieri un viņam pateicās,
sacīdams: Paldies tev! Vienīgi tu mani apmierināji un apklusināji manu sirdi.» «Šis
muižnieks ļoti apkaunoja mācītājus, norādīdams, ka nemācīta zemnieka vienkārši vārdi
viņam gājuši pie sirds, kamēr viņu sprediķi tam sirdi pametuši aukstu.
c) J ā n i s S p r o ģ i s, viens no pirmajiem pareizticīgajiem latviešiem, netika par
garīdznieku, lai gan par to gatavojās. Viņš kādu graudu sējis arī latviešu literatūrā. Savā
pašbiogrāfijā (Jānis Sproģis, Rīgā 1911) viņš liecina, ka latvieši pārgājuši pareizticībā aiz
pārliecības, kā viņš saka: aiz lielas gara vilkšanas, aiz karstas iegribēšanas. Bet, pielaizdams
arī kādu daļu citāda rakstura iemeslu, viņš saka: «Latvijas un igauņu zemes ļaudis gadu
simteņiem visai tika spiesti no saviem luterticīgiem kungiem vāciešiem; tālab piepeži iedegās
viņu sirdīs cerība, ja viņi visi pārietu sava augstā krievu ķeizara pareizticīgā ticībā, tad viņš,
žēlīgais un visspēcīgais, laikam atvieglinātu viņu grūtības un tiem būtu labāk.» Sproģis
apraksta, ka viņa tēvs ar visu ģimeni 1847. gadā ap Jaungadu svinīgi brauc no Stukmaņiem
uz Viskaļmuižu, lai pieņemtu pareizticību. 1848. g. uzceļ Koknesē pareizticīgo baznīcu un
pie tās skolu. Še sāk mācīties Sproģis, pāriet pēc tam uz garīgo semināru un tad uz Pēterpils
garīgo akadēmiju. Bet no šejienes viņu izslēdz par to, ka viņš līdz ar citiem uzstājies pret
kāda profesora rīcību. No 1866. gada viņš darbojas par arhivāru Viļņas centrālarhīvā. Viņš
mira 1918. g. 10. jūlijā Kijevā. No bērnības augdams pareizticīgās krievu skolās, Sproģis
pilnīgi pārkrievojās, kā viņš pats saka: «..pēc miesas gan latvietis, bet savā garā
pārvērzdamies par pilnīgu un pastāvīgu krievu tautas cilvēku, kam priekšā stādās mūsu lielās
un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi.» Šādu savu attīstības virzienu Sproģis
uzskata par Dieva lēmumu. Viņš arī tūliņ, Viļņā nonākdams, iestājās par locekli Viļņas
pareizticīgā krievu brālībā un izpildīja baznīcā arī garīdznieka pienākumus. Viņš centās
latviešus tuvināt krieviem arī tādā kārtā, ka gribēja ievest latviešu rakstniecībā krievu burtus.
– Neskatoties uz to, viņš ņēmis dalību pie latviešu literāriskiem darbiem – liecība, ka latviešu
nacionālā sajūta vispār un viņā jau bija tik dzīva, ka tā negribot un neapzinoties tika redzama.
Sproģis sastādīja un izdeva, Viļņas mācību apgabala kuratora Korņilova pabalstīts, Viļņā
1868. g. pabiezu, krievu burtiem iespiestu latviešu tautas dziesmu krājumu ar plašu, lietišķu
priekšvārdu par latv. t. dziesmām un ar tulkojumu krievu valodā. Bez tam viņš piesūtīja
Valdemāram (1877) bagātus latviešu vārdnīcas materiālus un vēl lielākus latviešu vārdu
krājumus Bandrevičam (1889). Šie materiāli nāca pēdīgi rokās latviešu valodas pētniekam un
vārdnīcas sastādītājam K. Mīlenbaham. Arī dažus latviskus zvērastus Sproģis no Viļņas
centrālā arhīva cēlis klajā. Bez tam Sproģis turējis par derīgu rakstīt latviešu valodā, lai gan
ar stipriem krievu piemaisījumiem, savu biogrāfiju. Ar visu to Sproģis ierindojams latviešu
rakstniekos.
d) J u r i j s S a m a r i n s (1819–1876) interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā
neviens cits krievu rakstnieks. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim. Līdzīgi tam viņš
spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu
nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām,
par brīvu latviešu nacionālo attīstību; Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši
redzami cauri pārkrievotāja nolūki. Viņu uztrauca īpaši tas, ka malienā, kas vairāk nekā simts
gadus piederēja pie krievu valsts, mazās tautiņas netika pārkrievotas, bet pārvācotas. Viņš tad
uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes, bet arī visu to, kas nav
saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem, un vilka to gaismā. Še nu latvieši

191
bija tie, pie kā vācu rīcība bija redzama. Un sevišķi gaiši tā parādījās sakarā ar latviešu
pārejas kustību pareizticībā. Šai laikā Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. Viņš še bija par
locekli revīzijas komisijā, kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. Kā tādam
viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos, tāpat arī pašreizējos
apstākļos. Karsts slavofils būdams, viņš deva, tikko no Rīgas aizbraucis, savam sašutumam
par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма, 1849). Tās izplatījās
rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. Traucās kājās arī vācu aprindas un darīja
iespaidu uz valdību. Sekas bija tās, ka Samarinu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Ar
labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara, viņš gan atsvabinājās, bet tika aizsūtīts uz Simbirsku.
Sešdesmito gadu otrā pusē viņš laida par pareizticīgo latviešu stāvokli klajā dažus rakstus
Maskavas avīzēs, kuras šo rakstu dēļ sodīja. Samarins nu ņēmās plaši apgaismot Baltijas
apstākļus veselā virknē apcerējumu ar virsrakstu Krievijas. Še ievietoti arī Indriķa Straumītes
uzzīmējumi. Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti Sirrens, Boks,
Ekards, Sternbergs. Samarina rakstiem bija tie panākumi, ka tie Baltijas vāciešu varu stipri
satricināja un ka, no tās pa daļai atsvabinādamies, latvieši patapa cik necik nostāties paši uz
savām kājām.
Samarins uzstājās kā slavofils k r i e v u n a c i o n ā l i s m a v ā r d ā. Šis virziens
sāka valdīt krievu inteliģencē un politikā sevišķi pēc poļu sacelšanās 1863. g. Atrada, ka
valsts malienas, kur nerunā krievu valodu un neapliecina pareizticību, var no Krievijas
atkrist; tāpēc tās pārkrievojamas. To sevišķi attiecināja uz Poliju un Lietuvu, tad arī uz
Baltiju. Tās centās ciešāk pievienot krievu apdzīvotiem apgabaliem tādā ceļā, ka aprobežoja
valdošo nekrievu šķiru varu un tiesības, bet apakšējām šķirām, īpaši zemniekiem, piešķīra
dažus materiālus labumus un brīvības, par to prasot tuvošanos krieviem valodā, ticībā,
iestāžu iekārtā. Pret Baltijas vāciešiem, kas, atšķirdamies šai ziņā no poļu muižniekiem,
nebija devuši iemeslu tiešai apspiešanai varas līdzekļiem, uzsāka cīņu avīžniecībā un
mēģināja no viņiem atšķelt latviešus un igauņus. To, ka latviešu inteliģence nodibināja
patstāvīgu, vāciem pretī nostādītu latviešu laikrakstu (Pēt. Avīzes), Samarins atrod par
notikumu, ko krievu valdība, pielaizdama šīs inteliģences vajājumus, nav pratusi pienācīgi
novērtēt (Окраины I, 123). Latviešu tautiskos centienus krievu nacionālisti vispār atrada par
tādiem, kas nav bīstami. Uz to, starp citu, norāda kāds raksts Maskavas krievu avīzē, kurā
ironiski atspēko pretējas domas. Esot jāpriecājas, ka latviešu tautiskie centieni novelk Baltijā
ģermanizēšanai robežas. Tai pašā laikā vāci polemikā pret Samarinu cieši uzsvēra latviešu
pārvācošanas nepieciešamību. Gaiši un noteikti to izsacīja bīskaps Valters savā landtāga
sprediķī 1864. g. To pašu dara Ekardts vēl arī tad, kad bija nodibināta Rīgas Latviešu
biedrība (1868. g.), savās piezīmēs pie Samarina grāmatas Krievijas malienas (Окраины
России, Berlīnē 1868–1976). Latviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci
ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot
patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri
vienīgi valoda, kas tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm. – P r e t r a k s t i Samarinam: C.
Schirren, Livlandische Antwort an Herrn Samarin, Leipz. 1869; J. Eckardt, J. Samarins
Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands, Leipz. 1869; Bock, Livländische Beiträge;
Sternberg, Livländische Bekehrungen.
e) P i r m ā s p a r e i z t i c ī g o l a t v i e š u g r ā m a t a s. Pirms kādi latvieši
pareizticībā bija pārgājuši, iznāca latviešu valodā grāmatas, kas ietver sevī pareizticības
pamatmācības.
1843. g. iznāca, lai latviešus iepazīstinātu ar pareizticību, šāda grāmata: «Kristīgas
mācības pirmais iesākums jeb Īsi svēti stāsti un īss Katķisms. Pārlūkots un par labu teikts no
Svēta valdīdama Sinoda, un rakstos iespiests uz Visaugstāku Ķeizariskās Majestātes
Pavēlēšanu, dēļ mācīšanas skolās. Tērbatē, 1843». Grāmatā ietilpst īsi saņemti bībelstāsti un

192
katķisms. Īpaši pēdējais sniedz dažus norādījumus, kas raksturo pareizticību. Tur dod atbildi
uz jautājumu par svētu eņģe)u un svētu cilvēku cienīšanu. Tie cienījami ne kā Dievs, bet kā
Dieva kalpi, kas mūsu lūgšanas var nest pie Dieva; tāpēc ir palīgu vajaga lūgties caur viņiem
no Dieva. Par bilžu cienīšanu saka, ka tās ir «mālētas noģīmēšanas Dieva pēc miesas un Viņa
Svētu, vajaga valkāt par cienīdamu pieminēšanu Dieva darbu un Viņa Svētu, un priekš tām
vajaga pielūgt Dievu un Viņa Svētus.» Kā pielikums katķismam pievienotas «Kristīgas
mācības, vērā liekamas karotājiem». Bez mitēšanās karotājam jātur acu priekšā divi
visaugstāki pienākumi: ar visu sirds prātu kalpot Dievam, uzticīgi kalpot ķeizaram. Jābūt
mierā ar to būšanu, kurā ķeizars licis, pēc Jāņa Kristītāja vārdiem: «Esiet mierā ar savu algu.
Vaktī stāvot, jābūt modrīgam, karā ejot, – drošam.» – «Nepamet dvēseles drošību briesmās.
Kad tu uzticīgi izdari to, kas tevim pienākas, tad Dievs vai tev izglābs no nāves, vai tev
izglābs caur nāvi, kas ar nesavīstamu kroni tevi pušķos.»
Tanī pašā 1843. g. iznāca pareizticīgo garīdznieku amata g r ā m a t a ar virsrakstu
«Liturģijas, Kārta tās Svētas un Dievišķas, ka tā ir Lielā Baznīcā, un uz Svētu Kalnu. Tērbatā,
18430. Šis ir Jāņa Hrizostoma liturģijas tulkojums no krievu valodas Божесственная служба
в стихъ оца нашего Iоанна Златоустаго. Par titulā minēto lielo baznīcu domājama Sofijas
baznīca Konstantinopolē un par svēto kalnu Atosa kalns.
Vēlāk iznāca vesela rinda k r i s t ī g u p a m ā c ī b u pareizticīgiem. No 1856. g. sāka
izdot virkni periodisku rakstu krājumu ar kopējo virsrakstu «Tā skola tās dievabijāšanas jeb
Dievabijīgas pamācīšanas, kas pie Rīgas garīgas Seminarijas ir sagādātas. Училище
благочестия; издаваемое при Рижской Духовной Семинарии». Šis izdevums iznāk
pavisam desmit gadus, katru gadu pa četrām burtnīcām. Pirmajos divos gados iespiests
blakām latviešu tulkojumam grāmatas labajā pusē arī krievu teksts kreisajā pusē. Pamācības
ņemtas no senajiem baznīcas tēviem, sevišķi daudz no Hrizostoma jeb Zeltamutes. Visi
gabali ir garīga satura, tulkojumi bez kaut kādas atzīmes, kas tos latviešu valodā sniedzis.
No 1851. gada sāk iznākt p a r e i z t i c ī g o k a l e n d ā r s, vispirms Pēterpilī, tad Rīgā.
Saturs tam garīgs. Še runā arī par latviešiem, par viņu senatni pirms vācu atnākšanas, par
pareizticību viņu starpā.
Pareizticīgiem latviešiem un igauņiem nodomātas R ī g a s un J e l g a v a s arhibīskapa
Platona grāmatas jeb vēstules. Tās iznāca ap sešdesmito gadu vidu, kad sacēlās pareizticīgo
latviešu un igauņu starpā stipra kustība pāriet atpakaļ luterticībā. Vēstuļu nolūks – nostiprināt
šo tautu starpā pareizticību. Arhibīskaps apņēmies to rakstos izteikt, ko vajadzīgs sacīt «par
iespēcināšanos tai pareizticīgā ticībā, par pasargāšanos no iemuldēšanas iekš citām ticībām
un arī par sirds apmierināšanu jūsu tagadējā būšanā, par kuru jūs tik daudz sūrstaities». Viņš
tad nu cenšas pierādīt, ka pareizticīgā austrumu draudze ir «tā Kristus draudze, kas pie
pestīšanas vada», ka to Kristus iecēlis, ka pareizticīgā Kristus draudze ir atvase no austrumu
draudzes, ka tā no paša viņas sākuma līdz šim paglabājusi «patiesīgu, vecu, tēvišķu un
žēlastības pilnu Kristus ticību». Iznākušas sešas vēstules, kas otrā izdevumā 1869. g.
sakopotas vienā grāmatā. Tai pielikta Pamācīšana priekš tiem, kas kāro atkāpties no
pareizticīgas ticības.
Pareizticīgo garīgie raksti palikuši bez manāma iespaida uz latviešu garīgo dzīvi un
literatūru. Šai ziņā tie nevar nākt ne tuvu hernhūtiešu kustībai. Pa daļai tas izskaidrojams ar
to, ka pareizticības izplatītājiem no paša sākuma stāvēja priekšā par mērķi latviešus pievienot
krieviem; tāpēc latviešu tautas radošās spējas palika ne vien neaizkustinātas, bet jutās pat
apspiestas. Tomēr šais rakstos parādījās vara, kas par latviešiem sāka interesēties. To tad
latvieši zināja izmantot savā atsvabināšanas cīņā.

3. 1856. GADS

193
 1) Jura Alunāna Dziesmiņas
2) Tērbatas latviešu studentu pulciņš
3) Mājas Viesis
Ja gribam vilkt stingru, noteiktu robežu starp veco, luterisko mācītāju sniegto latviešu
grāmatniecību un latviešu pašu kopto nacionālo literatūru, tad par tādu uzlūkojams 1856.
gads. Krievijā sākās pavisam jauns laikmets. Nelokāmi stingrā Nikolaja I vietā bija nācis uz
troņa Aleksandrs II, kas jau kā troņa mantinieks bija parādījis pieejamību brīvākām
tendencēm. Viņš izbeidz Krimas karu, atsvabina apcietinātos un izsūtītos (dekabristus,
petraševskiešus), atvaļina vecos valdības ierēdņus, agrākās kārtības aizstāvētājus. Sāk runāt
arī par zemnieku brīvlaišanu, sākas tā sauktais krievu progresa medus mēnesis. Hercens
izdod Londonā brīvu krievu preses orgānu Zvanu, kurā ar sajūsmu atzīmē jaunā valdnieka
rīcību; Katkovs, toreiz brīvprātīgs konstitucionālists, izdod Maskavā žurnālu Krievu
Vēstnesi, kas top par literārisku centru. Latviešu kultūrā un literatūrā atzīmējami 1856. g. šādi
fakti: iznāk Jura Alunāna Dziesmiņas, pirmais latviešu dzejnieka dzejoju krājums ar
nacionālu nokrāsu un paliekamu vērtību; nošķiras no saviem vācu dzimtenes biedriem un sāk
darboties nacionālā garā Tērbatā Latviešu studentu pulciņš; sāk izdot Mājas Viesi, pirmo
latvieša vadīto laikrakstu.
1) JURA ALUNĀNA DZIESMIŅAS. Reakcijas gadi, kas Latvijā un vispār Eiropā sekoja
četrdesmito gadu kustībai, lika noiet no skatuves brīvprātīgiem darbiniekiem, bet nespēja
apturēt garīgu progresu. Apdāvinātie jaunekļi dabūja literatūrā un dzīvē daudz jaunu iespaidu
un nodevās visā klusībā rosīgam garīgam darbam. Valdemārs uzzīmē savā dienas grāmatā
aforismus un dzejoļus, kas liecina, cik dzīvi, īpatnīgi viņš novēro, uztver, pārbauda visu, kas
notiek viņa apkārtnē un viņā pašā; viņš nogatavo arī plānu plašam dzejojumam par dabu un
cilvēku. Tāpat Juris Alunāns blakus skolas darbiem nododas caurām naktīm klusām studijām,
kas viņam no tēva slēpjamas. Viņš studē latviešu valodu, lasīdams latviešu literatūru un
valodniecības rakstus. Viņš atrod, ka lielākā grāmatu daļā latviešu valoda ļoti pārgrozīta un
sajaukta. Labu latviešu valodas pratēju ir maz, viņu starpā Vecais Stenders. Tiem viņš grib
tuvināties. Viņš par sevi liecina: «Jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un
atkal domāt, un no jauna domāt.» Viņš sāk arī ko rakstīt un pārtulkot kādus dzejoļus. Tā
rodas viņa dziesmiņas. Ar tām viņš grib rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka; līdz ar to
viņš cenšas latviešu valodu, cik spējams, iztīrīt no «svešiem grabažiem».
Kas tā klusībā bija radies un nogatavojies, ieraudzīja dienas gaismu 1856. gadā, kad
Alunāns studēja Tērbatā. Viņa dzejai ir jau radušies cienītāji. Pirms viņš Dziesmiņas laiž
klajā, viņš uzaicina tām parakstītājus. Pavisam paraksta 118 eksemplārus. Parakstītāju vidū ir
ne vien latviešu, bet arī vācu studenti, bez tiem lauku inteliģence: mācītāji, skolotāji
(Dinsbergs Dundagā, Spīss Zemītē). Alunāns raksta grāmatai priekšvārdu Tērbatā 1856. g.
29. februārī; gada pirmajā pusē tā iznāk. Šī pēc ārējā apmēra niecīgā grāmatiņa uzlūkojama
par latviešu nacionālās literatūras sākumu. Tā aptver 72 lapaspuses, satur 38 dziesmiņas līdz
ar priekšvārdu un valodniecisku beigu apcerējumu. Pirmajām 22 dziesmiņām pielikti
oriģināli, to starpā viens latīņu (Horācija Plānprātiņam). Šāds iekārtojums liecina, ka
dzejniekam nav acu priekšā tautas masa, kuras gaumei, sajēgai, izglītības līmenim
jāpiemērojas. Viņu vada vienīgi no oriģināla saņemamā daiļuma izjūta un dziņa to izteikt
latviešu valodā. Ar turpat blakām stāvoša oriģināla palīdzību katrs var pārbaudīt, vai
iespējams tā saturu tikpat pilnīgu latviešu valodā ietvert. Viņš sāk ar Heines Loreleju un
Gētes Erlkonig, ņem tad Ūlanda, Rikerta, Birgera u.c. vācu dzejnieku darbus, iemetina pa
dzejolim arī no Horācija un Ļermontova un rāda viņu mūžīgo daiļumu latviskā ietērpā. Viņš
nostāda; latviešu valodu blakus tām lielo kultūras tautu valodām, kurās sacerēti–: tulkojumu
klasiskie oriģināli. Ja latviešu valoda citos rakstos tāda neparādījās, par to nebij vainojama
viņa; nepazīdami viņas īpatnīgo rakstnieki bij piemaisījuši svešus elementus un nebija

194
varējuši izcelt viņas bagātības. Lai to tīrītu un spodrinātu, viņš grāmatiņas beigās runā par
latviešu valodu, norādīdams, kā pārņemami sveši īpašvārdi latviešu valodā, sevišķi no grieķu
un latīņu valodas. Arī še Alunāns met skatu uz visu kultūras pasaules plašumu un nostāda
latvieti par pilntiesīgu locekli tās vidū.
Alunāns izredzējās savu Dziesmiņu pirmajā izdevumā par cīņas ieroci tīru maksu un
zinātni. Grāmatiņā nav dzejoļu ar redzamu sabiedrisku vai tautisku tendenci. Un tomēr viņa
dzejas valodas apskaidrotais daiļums gan pa lielu lielai daļai uzplaukst no viņa dedzīgās
tautas mīlestības. Ka šīm jūtām dalība pie klajā laistām dziesmiņām, to liecina tas, ka šai pašā
laikā bija jau sacerēti dzejoji, kuros tieši izsakās tautisko cīņu sajūsma. Viņa dzejoļu
manuskriptā atrodam no šejienes Dziesmiņās uzņemto tulkojumu starpā turpmākos
izdevumos iespiestās cīņu sonetas: Kādam vesela koka lēcējam, Nu zobens man uz lielu karu
trinams, Ko, kalēj, kaldini u.c. Tieši viņš devās cīņā, agrākos līdzekļus atmezdams, kad viņš
bija nostājies kopā ar domu biedriem Tērbatas latviešu studentu pulciņā.
2) TĒRBATAS LATVIEŠU STUDENTU PULCIŅŠ. No latviešu vidus bija ticis pie
augstākas izglītības viens otrs jau sen gadis. Ja arī Latviešu Indriķis izrādītos par nelatvieti,
tomēr jau viņā agrā laikā, 13. gadu simtenī, kad Livonijā ieplūda kaut kas no Eiropas
kultūras, pie tās ņem dalību pa kādam latvietim. Te minams priesteris Filips, kāds
pareizticīgo latviešu mācītājs, un viņa dēls Jurģis. To pašu redzam luterānisma laikā, kad
mācītāju vidū atrodam, piem., Steineku. Tiklīdz 19. g. simteņa sākumā no jauna atvēra
Tērbatas augstskolu, studentu sarakstos uzejams tūliņ arī kāds latvietis (Viljams). Līventāla
biogrāfi min, ka viņš (ap 1820. g.) mācījies pie kāda skrodera (Bernta), kas savus dēlus ne
vien izskolojis ģimnāzijā, bet aizlaidis arī uz augstskolu. Piecdesmito gadu vidū studēja
Tērbatā ap 30 latviešu. Bet visi šie latvieši, kas piesavinājās augstāko izglītību, līdz ar to tika
par nelatviešiem, par vāciešiem. Tā bija tik parasta un pati par sevi saprotama lieta, ka
nevienam nenāca prātā pret to kaut vārdiņu iebilst. Vācieši tā domāja ilgi, un arī daudz
latviešu bija viņu domu biedri. Pret šo uzskatu bija apzinīgajiem studējošiem latviešiem
jāizkaro nikna cīņa vēl septiņdesmito gadu sākumā.
Redzam šo cīņu iesākamies piecdesmito gadu vidū. No 1854. g. Tērbatā studēdams,
Valdemārs bija un palika latvietis pie sevis un sabiedrībā, būdams pārliecināts, ka izglītība
tautību negroza. Drīz vien viņš ar šādu pārliecību nestāv vairs viens, bet ap viņu salasās
vairāki. Kā tuvākie biedri viņam piestājas Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Tā nodibinās
1856. gadā Tērbatas Latviešu studentu pulciņš, kas nošķiras nost no saviem dzimtenes un
studiju biedriem, sanāk kopā noliktos vakaros un nodarbojas ar jautājumiem par latviešu
saimniecības un izglītības stāvokļa pacelšanu.
Par Tērbatas latviešu studentu pulciņa nodibinātājiem minēti (50 Jahre Russ. Verwalt. in
den Balt, Provinzen 1883, 246. lpp.): Alunāns, Barons, Bērziņš, Freibergs, Kurševics,
Zakranovičs, Getlers, Grīnhofs, Hess, Jurjāns, Zonnenbergs, Kalniņš, Vinks un Valdemārs.
No minētajiem Z a k r a n o v i č s vēlāk (1870–1879) bija par Latviešu Avīžu redaktoru,
sarakstīja un tulkoja arī dažas grāmatas: Kārlis Odupricis (1862), Gavēņu spieģelis (1866),
Skola un lopu aizstāvēšana (1884), Dieva kalps Dr. Mārtiņš Luters (1883), Sprediķu grāmata
(2. dr. 1897) u.c. J u r j ā n s bija par ārstu Vecpiebalgā un ņēma septiņdesmitos gados
rosīgu dalību rakstnieku pulciņā, pie kura piederēja Kaudzīši, Pumpurs, Kronvalds u.c. Par
Tērbatas latv. studentu pulciņa nodibināšanās gadu min dažās vietās arī 1855. Bet, ja pie ši
pulciņa dibinātājiem un galvenajiem darbiniekiem pieder arī Alunāns un Barons, tad tas var
būt tikai 1856. gads. Alunāns nonāca Tērbatā 1855. gada otrā pusē, slimoja un turējās
vientulībā, Barons nonāca Tērbatā tikai 1856. g.
Latviešu s t u d e n t u p u l c i ņ a i n t e r e s e s bija sabiedriskas dabas. Pēc Barona
liecības, vakarnieku sapulcēs dzeju lasīja vai apsprieda maz vai pavisam nemaz, bet visu
vērību piegrieza dienas jautājumiem, sadzīvei, zinātnei. Vadošā trijatne – Valdemārs,

195
Alunāns, Barons – pastāvēja vienīgi no dzejniekiem. Vēl pāris gadus iepriekš Valdemārs bija
uzmetinājis plānu plašai poēmai. Bet pašreizējās spiedīgās tautas vajadzības šķita aicinām pie
tieša, praktiska darba. Tautai bija jāiegūst materiāls pamats, lai tā varētu patstāvīgi attīstīties
un izkopt savu kultūru. Savus mērķus apzinādamies, Valdemārs studēja tautsaimniecību;
Alunāns, kas atnāca uz Tērbatu, gribēdams nodarboties ar valodniecību, arī pārgāja uz
tautsaimniecības studijām. Šie vīri atsacījās no savām personiskām interesēm, no klusas
nodošanās daiļuma ideāliem, lai pildītu tos uzdevumus, ko viņu tauta patlaban tiem uzliek; no
dzejniekiem viņi tika par avīžniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Un še nu izsakās viņu
mākslinieciskais temperaments un skaidrais ideālisms. Ar saviem publicistu rakstiem viņi
nāca klajā tai pašā laikā dibinātajā Mājas Viesī.
3) MĀJAS VIESIS. Pēc Treija dibinātā Latviešu ļaužu drauga slēgšanas 1846. g. bija nu
atkal Latviešu Avīzes vienīgais latviešu laikraksts. No 1849. g. tās vadīja R. Šulcs, un īpaši
Krimas kara laikā stipri pacēlās viņu lasītāju skaits. Bija vispār redzams, ka lasīšanas kāre
tautā augusi. Īpaši lai šo izmantotu, grāmatu iespiedējs Hartungs dibināja kopā ar Ansi
Leitānu jaunu avīzi. Pirmais numurs iznāca 2. jūlijā 1856. g. Tā bija Latviešu Avīzēm
konkurences lapa. Mājas Viesis sniedza ik nedēļas pār to pašu naudu divreiz tik daudz kā
Latv. Avīzes. Šīs liedzās uzņemt par Mājas Viesi sludinājumus. Pēc satura M. Viesis sākumā
no savas vecākās biedrenes, kā likās, neko neizšķīrās. Sniegtajām ziņām bija sensacionāls vai
anekdotisks raksturs: rakstīja par ugunsgrēkiem, plūdu briesmām, krusas negaisiem, par
sapņu māņiem, par balli vecām sievām utt. Līdzņemti arī plaši apskati par misiones darbu.
Pirmais vārds, kas Mājas Viesī lasāms, ir «Miers». Tas apdziedāts plašā dzejojumā ar
parakstu –g. (laikam Dinsbergs). Tas norāda uz Parīzes miera līgumu, ar kuru noslēdzās
Krimas karš. Jūsmīgi sveicināts arī jaunais Krievijas valdnieks. Še izsakās jauna laikmeta
nojausma.
Bet drīz vien ieskanas Mājas Viesī pa neparastai, uztraucošai skaņai. Jau 2. numurā ir kāds
dzejolis Latviešu biedrība, bez paraksta. Tanī uzsaukta slava tiem goda vīriem, «kam tīk par
latvju dēliem tīriem vēl teikties, kaut jo mācīti», kam prieks par tautas laimi rūpēties, kas
«sargās kā no nāves grēka pār tautas brāļiem lepoties». Dzejolis beidzas:
Mēs l a t v i e š i! Un pie šī vārdaMēs mūžam draugi paliksim.Kas tautas godu kājām
spārda,To vārguli nožēlosim.
Līdzīga skaņa dzejolim Vidzemnieka prieks par Mājas Viesi (21. nr.). Tanī min, ka šo
laikrakstu latvietim dod latvietis. «Vācu vārdu nedzird gan, – neģ' es tos ar prasu?» Tad tālāk:
Valoda tur riktīga,Nav vairs vācu mietu;Vaicāt nekam vajaga:Kā būs prast šo vietu?
Tērbatnieki sāk parādīties Mājas Viesī tikai augusta otrā pusē. Nekas par to neliecina, ka
viņi būtu piedalījušies jau pie šī laikraksta dibināšanas. Ja vācu tautības rakstnieki pārmet (G.
Braše, Balt. Monatschrift, 1861. nov.), ka, M. Viesi dibinot, nav uzaicināti par
līdzstrādniekiem tie, kas līdz tam laikam bijuši latviešu literatūras galvenie darbinieki, tad no
tam redzams, ka Leitāns pirmā kārtā atbalstījies uz saviem tuvākiem domu un laika biedriem:
Dinsbergu, Šēnberģi, Mekonu u.c., kuru raksti tad arī ieraugāmi pašos pirmajos avīzes
numuros. Tērbatnieku līdzdarbība pie M. Viesa, kā vērojams, izauga no studentu pulciņa
vakariem. Kā pirmo no viņu rakstiem sastopam M. Viesī (8. nrā, 20. aug.) Jura Alunāna
apcerējumu Kāds vārds par kalpiem. Tas tieši aizķer kādu no sadzīves sāpīgākiem
jautājumiem. Laiki pārgrozījušies, klauši atcelti, muižās strādā algoti puiši, dzird žēlojamies
par saimi. Kur vaina? Gājēji turami labāk. Dažā vietā par slimiem lopiem vairāk gādā nekā
par slimiem gājējiem. Viņiem jādod tik daudz vaļas, ka var lasīt derīgas grāmatas. Vesels
pagasts varētu sabiedroties un ierīkot bibliotēku, kā uz to norāda Valdemārs 300 stāstos.
Gājēju bērni sūtāmi kārtīgi skolā. Saime nemūžam nepaliks labāka, ja saimnieki un muižu
nomnieki neies pa priekšu ar labu priekšzīmi. Turpmāk Alunāns dod gluži praktiskus
padomus: kā glābjami lopi no ugunsgrēka, kā izmantojamas nātras utt. Tātad notikusi pilnīga

196
pārmaiņa: no dzejnieka iznācis padomdevējs praktiskās lietās. Viņš ķeras pie tā, kas, pēc viņa
domām, tautai patlaban nepieciešams. Bet tad viņa avīžnieka darbība velk plašākus lokus.
Viņš rāda, kā tautas dzīvojušas: vecie ēģiptieši, ebreji, grieķi, vācieši, latvieši, kā ticība un
priesteri cēlušies, ko latvieši stāsta par ūdens plūdiem, ūdens gariem, ezeriem. Šādi
norādījumi skubina lasītājus ieskatīties citu un savā pagātnē, savā īpatnībā, pazīt un
apzināties sevi par tautu. Otrs tērbatnieks, Barons, sniedz nopietnus zinātniskus rakstus: par
zvaigznēm, par sauli, par skriešanu pa gaisu.
Mājas Viesis tādā kārtā iezvana jaunu laiku, ko apzinās līdzstrādnieki, nomana lasītāji, ar
bailēm redz agrākie literatūras kopēji vācieši. Šis virziens pastāv M. Viesī pāris gadus, pat
uzrāda zināmu kāpinājumu. Par latviešu valodu (1858. g. 19. nrā) runādams, Juris Alunāns
liek latviešiem pie sirds savu valodu godāt, lai tie, kas iemācās vāciski, nekaunas joprojām
būt īsti latvieši. Latvietis tad savu mācīto tautas brāli neuzlūkos greizām acīm, bet ar to
leposies, un zudīs pasaciņa, ka visiem, kas latvieši, jābūt arī zemniekiem.
Bet straujie gari bija M. Viesī patiesībā iebrukuši nevietā. Izdevēji bija vācieši (Hartungs,
Plātess); vadītājs stāvēja zem vācu iespaida un bija ieaudzis vecās tradīcijās. Vāciešiem
nebija neiespējams še apturēt viņiem nepatīkamo virzienu. To viņi arī darīja. Un 1860. gadā
Alunāns varēja rakstīt:
Čuči, M(ājas) V(iesi), čučiĪsu sūru mūžiņu;Uzgulušies lieli klučiSpiež tev ārā dzīvību.
Tautas atmodas izteiksmei nu bija jāmeklē cits orgāns. To viņi atrada Pēterburgas Avīzēs
1862. g.
U z t r a u k u m s v ā c u s t a r p ā par to, ka viņu stāvoklis top satricināts, radās tūliņ
pēc tam, kad Mājas Viesis iznāca. Mācītājs Šulcs izlaida 1856. g. decembri saviem amata
brāļiem cirkulāru, kurā darīja viņus uzmanīgus uz draudošām briesmām. «Ne Mājas Viesis
mums tik bīstams, kā zināmas kustības tautā. Tās mums jāievada pareizā ceļā. Tagad, brāļi,
tagad, jeb citādi ir par vēlu!» Kalsnavas mācītājs Dēbners norādīja, ka M. Viesis satricina
valsts pīlārus. Mācītājs Braše rakstīja laikrakstā Baltische Monatsschrift (1861, g. nov.) par
latv. tautas literatūru pēdējā laikā. Latviešu skolotā jaunatne nevarot atturēties pretī laika
burvju formulām: emancipācija, nacionalitāte, reālisms. Mājas Viesis bijusi negaidīta
parādība. Par šo lapu dažs labs latv. literatūras draugs tikai tad dabūjis ko zināt, kad to,
vismaz Kurzemē, gan vienīgi skolotāji izplatījuši. Iesākumā tas bijis nenoteikts krāsu izvēlē.
Bet tad tas arvien vairāk nostājies kā n a c i o n ā l s uzņēmums opozīcijā pret visu, kas no
otras puses darīts tautas izglītībai par labu, tikdams kopā ar dažu citu, latviešu sarakstītu
grāmatu par r e ā l ā, p r a k t i s k ā, b r ī v p r ā t ī g ā virziena aizstāvi tautas izglītībā pret
otrā pusē tikai par nominālu, tikai par klerikālu domāto virzienu. M. Viesī 1859. gadā atrod
Braše uzzīmētas šādas domas: Es ticu, ka mēs maz zinām, un zinu, ka mēs par daudz ticam;
nemaz nevar ticēt, cik daudz tagad jāzin. Vēl arī 1860. g. nomanāms progress. Politiskais
spriedums topot drošāks, pētījumi par latviešu izcelšanos ejot dziļāk, viss dabūjot mācītu
nokrāsu, kritika topot arvienu drošāka. Parādās nicinoši spriedumi par Šulca grāmatām.
Iznākusi arī Sēta, Daba, Pasaule un maza latviešu rakstniecības vēsture, kas tāpat izplatot
idejas, no kurām būtu tauta sargājama.

II. Cīņas

l. VALDEMĀRS
1) Bērnība un jaunība
2) Liepājā
3) Tērbatā
4) Pēterpilī

197
 5) Pēterburgas Avīzes
6) Maskavā
Pirmais, kas latviešus noteiktā kārtā uzlūko un nostāda par tautu citu tautu starpā, kurai
tiesība un pienākums censties pēc savas saimnieciskās un garīgās patstāvības, ir Krišjānis
Valdemārs. Viņš šādus uzskatus par latviešiem– pauda vārdos un darbos, sasniegdams
panākumus, kas tos attaisnoja un pierādīja par pareiziem. Ap viņa personu un darbību saistās
latviešu kultūrā un literatūrā vesels posms, kurā nav gandrīz neviena ievērojama darba, kas
nebūtu vai nu tieši no Valdemāra izgājis, vai saziņā ar viņu pastrādāts.
1) BĒRNĪBA UN JAUNĪBA. Valdemārs dzimis 1825. g. 2. decembrī (20. nov.) Talsu
apriņķī, Ārlavas draudzē, Sasmakas (Valdemārpils) Vecjunkuru mājās, kur viņa tēvs Mārtiņš
bija saimnieks. Viņam ir brālis un divi māsas. Vecāki par viņu ir brālis Indriķis un māsa
Anlīze. Jaunāka ir māsa Marija, kas turpmāk, apprecēta, saucās par Naumani un vēlāk par
Medinsku. Indriķis un Marija darbojušies arī rakstniecībā.
Valdemāra b r ā l i s I n d r i ķ i s, kas dzimis 1819. g. 28. (16.) augustā Vecjunkuros,
miris 1880. g. 20. (8.) oktobrī Jelgavā, pētīja Baltijas vēsturi un laida par to klajā rakstus
vācu valodā visvairāk Tērbatas žurnālā Inland. Rādītājā Bibliotheca Livoniae historica
(1878) atzīmēti 64 Indriķa Valdemāra raksti, grāmatas, manuskripti. – Valdemāra m ā s a M
a r i j a, dz. 1830. g. 5. septembrī (24. aug.), apprecējās vispirms ar melderi Naumani, no
kura pēc 5–6 gadu kopdzīves šķīrās, pēc tam ar leišu zemkopi, katoli Medinski. No 1865. līdz
1882. g. viņa pārvaldīja Valdemāra muižu Novgorodas guberņā, mira Krievijas dienvidos
1888. g. pavasari, dārzā puķes stādīdama. Viņas raksti: Ozols, viņa dzīve un gals, Rīgā 1872,
stāsts par kādu varonīgu meža zagli, sarakstīts pēc vācu parauga: Zemnieks un muižnieks,
Rīgā 1877, stāsts, sarakstīts Brīvzemniekam līdzstrādājot; Sērdienīte, nepabeigts stāsts,
Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893, g. Biogrāfiskas ziņas: par Mariju Naumani jeb
Medinsku Austrumā 1890. g. 763. lpp. un turpm., Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893. g.,
Āronu Matīsa sniegtas; žurnālā Sieviete 1925, 8, 169–172, A. Gobas; par Indriķi Valdemāru
Ilustr. žurnālā 1927, 127–132, A. Birkerta V., pirmais latv. tautības vēsturnieks.
Jau piecu gadu vecumā Krišjānis Valdemārs iemācījās no mātes pie ratiņa lasīt un astotā
gadā lasīja mājās pieaugušiem ar lielu uzmākšanos visādus stāstus priekšā. Kad Valdemāram
bija 10 gadu, visa ģimene atstāja Vecjunkurus un nometās V a l d e m ā r p i l ī (Sasmakā)
iegūtā namā. Šai miestā bija ap 600 iedzīvotāju, pa lielu lielai daļai žīdi; nami, skaitā ap 40,
bija koka, ielas netīras. Valdemārs miestā apmeklēja dažus mēnešus kādu skoliņu, pēc tam
Pūņu muižas skolu un no 1839. g. pusotra gada Lubezeres skolu, kas nesen bija nodibināta.
L u b e z e r ē darbojās par skolotāju Steinfelds, enerģisks, apdāvināts pedagogs, izglītojies
Cīravā pie Bergmaņa. Augstākajā, vācu nodaļā Šteinfelds sagatavoja arī skolotājus dažām
Kurzemes skolām. Valdemārs še pamatīgi piesavinājās vācu valodu, labu rokrakstu (uz ko
Šteinfelds lika sevišķu svaru) un zinātņu elementus. Viņa skolotājs bija sirdīgs muižniecības
un garīdzniecības aizstāvētājs; ar mācītājiem viņš stāvēja tuvās, pat draudzīgās attiecībās un
prasīja no saviem audzēkņiem, lai tie kārtīgi apmeklē baznīcu. Valdemārs tad arī uzmanīgi
noklausījās toreizējā Ārlavas mācītāja Hūgenbergera sprediķus, kuru saturu mēdza atzīmēt.
Viņš nodziļinājās arī Bībelē, ar lielu interesi piegriezdams vērību Mozus grāmatās
uzrakstītiem jūdu likumiem. Bet arī ārpasaule nepalika neaplūkota. Lubezeres novads
piesniedzas pie jūras, dabūdams še Rojas nosaukumu. Uz šejieni (ap 20 verstu no skolas)
Šteinfelds kādu vasaru atveda savus skolniekus un pavadīja te trīs dienas. Jūru ieraudzīdams,
Valdemārs tika tā aizgrābts, ka vairāk dienas par to vien sapņoja. Viņa galvā jau toreiz radās
plāns, ka Rojas upes ieteku varētu iztaisīt par ostu, kur var ienākt liellaivas un mazi kuģi.
No 1840. līdz 1844. g. Valdemārs palika Valdemārpilī, skolodams žīdu un citus bērnus,
ņemot 3 kapeikas par stundu, tā ka gada ienākumi sniedzās uz 35 rubļiem. Šie ārēji tik kailie
un nabadzīgie jaunekļa gadi tomēr bagāti iekšējiem pārdzīvojumiem.

198
 Ieskatu Valdemāra gara pasaulē sniedz viņa šai laikā uzrakstītie a p l ū k o j u m i
(Betrachtungen) un d z e j o ļ i. Tanīs redzams tas ideālisms, kas viņu neatstāj cauru mūžu un
kas viņu, nepametot audzināšanā liktos pamatus, ved pie jauniem uzskatiem. 1842. g. viņam
atveras izredzes uz ienesīgu vietu. Bet tās izgaist un nākotne stāv priekšā tumša. Viņš tad 6.
novembrī (v. st.) atzīmē, ka u z n ā k o t n i n a v j ā c e r. Apdomādams, ka Dievs tā nolicis,
kas grib tik viņa laimi, viņš iegūst jaunu spēku un prieku uz dzīvi. «Man nav jāizmisas un to
arī negribu darīt, gribu tikai savus darbus priecīgi, čakli un kārtīgi strādāt,» – tā 1843. g. 4.
augustā viņš apcer cilvēka vērtību. Augstais un lepnais nicina zemākos. Viņam aplami
jēdzieni par c i l v ē k a v ē r t ī b u. Kā tas viņu satrieks, kad pastarā dienā nejautās pēc viņa
izglītības un kārtas, bet pēc cilvēka vērtības, kuras viņš nepazīst! Dažu noskrandājušos
nabadziņu uzskatīs par labāku nekā viņu. Tikumība, ne mācība cilvēku dara cienīgu.
Nemācīts, maz vai nemaz skolots, bet godīgs, uzticīgs un strādīgs cilvēks nav nicināms.
Nemācīta vienkāršo, neizveicīgo valodu nevar uzskatīt par rupju jūtu pierādījumu. Tikumība
un cilvēka vērtība no ārējiem apstākļiem gluži neatkarīga. Zemie un nemācītie, kas gādā par
visnepieciešamāko vajadzību apmierināšanu, padara darbus, kas visderīgāki. Nicinājumus
saņemot no tiem, kam par labu viņi pastrādā visgrūtākos un visnepatīkamākos darbus, viņiem
notiek netaisnība. – Turpmāk (1843. g. 8. oktobrī) viņš izsaka savas domas par g o d k ā r ī b
u. Tā piemīt sevišķi jauneklim, kas sapņo, ka viņš ieņems vēsturē ievērojamu vietu. Viņš
sajūt sevī gara dāvanu un spēku pārmēru un lepni pasmīn par tiem, kas domā, ka viņš saistīts
pie parastās, sīkās dzīves. Viņš neņem vērā grūtības un likstas, kas var stāties ceļā. Šāda
dziņa var būt jauneklim par lielu spēka avotu, pamudināt viņu mācīties un papildināties; tā
viņu uztur jautru un priecīgu, pasargā no netikumiem un kūtrības.
Tādas pat tieksmes un apceres izsakās viņa dzejoļos. Viņš novēro un attēlo, kas viņam
iekšā notiek, mēģina to saprast un spraust tam mērķi. Viņš tiecas pacelties pāri citiem, grib
tikt liels. Lielums liekas slēpjamies spožumā, greznumā; bet paliek neizšķirts, vai tur arī
laime. Tālāk viņam parādās par zeltu un godu dārgāks dvēseles miers, ko nevar nolaupīt
nekādas pārmaiņas un kas iet līdzi visnabadzīgākā būdiņā. Ārēju patvērumu no rūpēm un
bēdām atrod dabas mātes klēpī. Kad viss pazūd kā tvaiks un ne uz ko nevar palaisties, pastāv
mūžīgi dabas mīlestība un uzsmaida viņas uzticība. – Tīrai dabas un daiļuma izjūtai
Valdemārs nenododas. Dabā viņš pa laikam atrod dzīves atspoguļojumu un neizlaiž no acīm
viņas attiecību pret cilvēku. Tas norāda uz viņa sabiedriskā darbinieka dziņām cauri viņa
dzejnieka sajūsmai.
Zīmīgs piemērs par to, ka visskaistākā dabas glezna, ko viņš daiļi attēlo, galā tomēr kā
tāda viņu nevar saistīt un der viņam tikai par dažu cilvēku rakstura atspoguļojumu, ir kāda
viņa uzzīmēta z i e m a s a i n a. 1844. g. 8. janvāri viņš raksta: «Kad ziemā jaukās
mēnesnīcas naktīs raugās pa logu ārā, kur viss izskatās tik glezns, tik balts un spīdīgs, –
debess mirdz tūkstošām mīlīgām zvaigznītēm; viss tālais, plašais lauks apsēts vieniem
kristāliem un dimantiem un izskatās kā liels sudraba lauks; koki apkārušies kā skaidriem
dārgakmeņiem, un viss stāv tik klusu diži un karaliski, – tad gan neviens cilvēks, kas nepazīst
dzīves patiesības, nevarēs atturēties, nevēlējies būt laukā šai laimīgajā garu pasaulē, lai tur
uzreiz kļūtu bezgalīgi bagāts, lai būtu pašā tuvumā visam daiļam un diženam. Bet kā viņš gan
piekrāptos, ja viņš šiem dārgumiem piepildītu savas kabatas! Kā viņš visu to, ko agrāk turēja
par tik jauku un dārgu, atrastu par aukstu un neizturamu. Cik neapmierinātam un tukšam
viņam pēdīgi nevajadzētu iet uz mājām! – Tādi arī daži cilvēki: no ārienes, tālienes mīlīgi,
laipni, sirsnīgi un tomēr cik parasti auksta viņu sirds!
Valdemāram Valdemārpilī pieejamas arī a v ī z e s. Viņš lasa, vismaz kādu laiku, Rīgas
vācu avīzi (Rigasche Zeitung). Uz to norāda izvilkumi no šī laikraksta 1843. gada beigās un
1844. g. sākumā. Viņš sevišķā burtnīcā ieraksta zīmīgākos notikumus un datus: par
zinātnisku ekspedīciju Kaukāzā, par ubagu skaitu Parīzē, par vilku nedarbiem Mogiļevā utt.

199
Atzīmēs turpmāk arvien vairāk sastopami skaitļi: par valsts dzīvi, tautsaimniecību,
kuģniecību.
Nemitīgā pašdarbībā Valdemārs izmanto katru brīdi. Viņam būtu pieejama arī sabiedrība,
bet, laiku taupīdams, viņš no tās stipri atturas. Viņš raksta savā dienas grāmatā (1844. g. 10.
decembrī): «Daudz sabiedrībā jaukties nevar. Atklātībā jārādās tik maz, cik vien iespējams, ja
nav vajadzīgs. Vispār galvenā kārtā jāliek vērā mērķis, ar kādu iet kādā sabiedrībā.»
Valdemārs a t s t ā j a V a l d e m ā r p i l i 1845. g., gribēdams iestāties Jelgavas
ģimnāzijā, kas viņam neizdevās. Tad viņš pieņēma skrīvera palīga vietu Rundālē. Še viņš
daudz lasa, sevišķi vēsturiskus darbus. No turienes viņš aiziet par skrīveri uz Lielbērsteli.
Pāris gadus viņš nodzīvo Ēdolē, uz kurieni aiziet 1847. g. Viņš te pulcina sava pagasta
jaunekļus uz grāmatu lasīšanu un ar viņiem ierīko grāmatu krātuvi. Reizu pa reizai viņš
satiekas arī ar dažiem domu un centienu biedriem, to starpā ar Lepeviču (kas laidis klajā
rakstus par zemkopību) un Andreju Spāģi. Viņi nodibina Jūras izsmelšanas biedrību un ved
par savu nodarbošanos (bedres rakšanu, lai tanī jūru nolaistu, tad otras bedres rakšanu utt.) arī
protokolus. Šī biedrība gan uzskatāma par maskojumu jaunekļu kopējai darbībai savas
izglītības un citu garīgas modināšanas labā.
Zināmu a p g a i s m o j u m u J ū r a s i z s m e l š a n a s b i e d r ī b a i dod
Valdemāra 300 stāstos iespiestā Veca pasaciņa. Tās ievadā Valdemārs ar lielu sirsnību
uzsver, ka dažs jauks un labs stāsts, kas bērna sirdī iespiedies, var viņu visu mūžu pavadīt kā
labs draugs un eņģelis. Tad viņš pastāsta par cilvēku, kas gribējis izdibināt visus Dieva
ceļus, kas ir mūžība, kā var pasaule būt nebeidzami liela utt. Viņš dabūjis dullu galvu; māju
būšana gājusi postā, bet viņš nav rimis domāt. Reiz viņš gājis gar jūrmalu un redzējis veci,
kas smēlis ar karoti ūdeni no jūras un lējis bedrē. Par šādu jūras izsmēlēju gudrinieks gauži
smējies. Bet vecis sacījis: Redzi še spoguli, kurā vari aplūkot savu neprātu. Kā nevari lielo
jūru ieliet mazā bedrītē, tā nevari arī Dieva neizdibināmos brīnumus saņemt savā mazā
galviņā. To sacījis, vecis pazudis, jo tas bijis Dievs, un gudrinieks atstājis savas veltīgās
domas. Valdemāram pasaka tā iespiedusies prātā, ka viņš tajā domājas atradis spoguli
daudz pasaules ģeķībām. Jūru izsmelt grib tas, kas tēvijas un brāļu mīlestībā pastrādātus
darbus aiz skaudības nostāda par pašmīlības augļiem, kas jaunības pārgalvībā gudru un
klusu vecu cilvēku nicina un tura par muļķi.
Ar saviem sasniegumiem un stāvokli Valdemārs nevarēja apmierināties. Viņš a p ņ ē m ā s
s t u d ē t. Bet gadi bija gājuši uz priekšu un viņš bija nācis tanī vecumā, kad ģimnāzijā vairs
neuzņem. Arī līdzekļu nebija. Lai atrastu uz savu mērķi izeju, viņš griezās (1848) ar rakstītu
lūgumu pie ģenerālgubernatora kņaza Suvorova. Tas viņa lūgumu ievēroja, tā ka
Valdemāram bija iespējams 1849. g. iestāties Liepājas ģimnāzijā. Ar to sākās viņa otrreizējas
mācības, viņa studiju laiks, kurā viņš nobriest par ievērojamu darbinieku sabiedriskā un
literāriskā laukā.
2) LIEPAJĀ. Valdemārs pavadīja Liepājā piecus gadus, klusi, uzcītīgi mācīdamies un arī
literatūras laukā kaisīdams pirmo graudu. Uz ģenerālgubernatora ieteikumu viņu pabalstīja
tirgotājs Hagedorns, kam bija savi nopelni vispārības labā. Viņš bija Liepājā 1825. g.
nodibinājis krājkasi, pirmo visā Krievijā. Valdemāram viņš deva līdzekļus, lai viņš varētu
iespiest savu pirmo literārisko darbu – 300 s t ā s t u s, novēlēdams visu ienākumu no
grāmatas pašam sarakstītājam.
Valdemāra sastādītai grāmatai bija šāds tituls: 300 stāsti, smieklu stāstiņi && un mīklas, ar
ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Valdemar. Liepājā 1853.
Grāmata veltīta visiem cildeniem latviešu kultūras un tikumiskās un garīgās pacelšanas
veicinātājiem: «Allen edlen Beforderern der Cultur und der sittlichen und geistigen Hebung
der Letten». Priekšvārdā autors norāda, ka dažās vietās latvieši vēl neprot cienīt skolas un
prāta cilāšanu un t ā d ē ļ ir stingri ienaidnieki katram jaunam ierīkojumam tiklab

200
lauksaimniecībā, kā mājturībā, ēku celšanā, māju rentes un klaušu lietās. Viņš piemin kungus,
mācītājus un sevišķi skolmeistarus, kas pazīst pūliņus latviešu apgaismošanas labā. Turpmāk,
ievada nodaļā «Vārdi par grāmatām», Valdemārs nostāda par priekšzīmi Stenderu, Veco un
Jauno, un pieved beigās Jaunā Stendera vārdus, ar kuriem pēdējais griežas pie latviešiem savā
1805. g. izdotā grāmatā: Dziesmas, stāstu dziesmiņas, pasakas, skubinādams tos lasīt
grāmatas, bet beidzot izsacīdams vēlēšanos, lai latvieši dotos uz vācu valodas mācīšanos, kā
agrāk to darījusi prūšu tauta, kam ar to tikusi pieejama visa vācu gudrība, piemetinādams:
«Ak, kauču šis laiks drīz būtu nākams, ka mūsu zemē viena valoda, viena tauta būtu!» Tātad
Valdemārs grib staigāt agrāko darbinieku, vāciešu pēdās, pat atkārtodams Jaunā Stendera
izsacītās domas par latviešu pārvācošanu.
No otras puses, Valdemārs tomēr jau ar šo savu pirmo literārisko darbu iet jaunus, no vācu
darbiniekiem nošķiramus c e ļ u s. Vispirms tas redzams no tam, ka viņš ievadā dievvārdu
grāmatām nostāda pretī laicīga satura rakstus un tos izvirza pašā priekšgalā. Tos par nieka
grāmatām nosaukdami, ļaudis maz pazīst «to neizsmeļamu gudrību avotu, kas grāmatās
atrodas un no kura tas, kas viņa gardu malciņu vienreiz baudījis, jo dienas ar jo lielu prieku
smej, manīdams savu prātu kā no lēcošas saules apgaismotu». Viņš grib prātu modināt,
latviešus vadīt no tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu. Bet sevišķi viņu no
vāciešiem atšķir viņa dedzīgais skubinājums, lai pie gaismas tikušie latvieši gādā par savu
nemācīto tautiešu izglītību. «Ak, sniedzat jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās
gudrības saules spīdumu baudīt, sniedzat jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos
gaismā. Jūs, kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamiem un kam sirds nesas
cilvēka būšanas labot, te jums tīrums liels labu sēklu kaisīt.» Lai sevišķi muižkungi, skrīveri,
skolotāji veltī savas brīvstundas šim darbam un tā sev vij neaizmirstamu kroni. Bet lai strādā
katrs; neviens nevar aizbildināties, ka viņš nevar strādāt. Katrs nabaga zēniņš, pie gaismas
nācis, var darīt lielas lietas pasaulē. Ļaudis jāmāca lasot attīstīt prātu. Dievvārdu grāmatas
lasītas bez visa apdoma. Ļaudīm jādod rokā interesantas un pamācošas grāmatas, tad no
skolas ienaidniekiem un nikniem pretiniekiem lielais pulks paliktu par skolas un gudrības
mīlētājiem. Jādibina bibliotēkas, lasāmas biedrības, kas katrā pagastā gādā, ka lasa grāmatas
un avīzes. Rūpīgi izraugāms bibliotekārs. «Viņam vajadzētu būt laipnīgam, ne lepnam vīram,
pie kā visi, ir nabaga ganu zēni, droši varētu pieiet un izrunāties; vislabāki vīram no latviešu
kārtas. Skolmeistari! Vai būtu velti, kad uz jums cerētu?»
Visā grāmatā nomanāmi šī siltā zemu ļaužu, t a u t a s m ī l e s t ī b a u n c i e ņ a. Tēvzemi
izglābj zemnieks Susaņins, par to atdodams savu dzīvību. «Pieminiet arvienu šo stāstu, brāli
latvieši!» Ganu visa radība godina par kungu – «zaķītis, kas mežā skrej, čaklais suns, kas
jērus rej.» Viņš mīl grāmatas un ved pie atziņas, ka
Tam vien prieki gavilēVisā platā pasaulē,Kas ar prātu dedzīguDzenas iekrāt gudrību.
Persijas ķēniņš Abass ņem pie sevis ganu un ieceļ viņu par savu virsmantassargu. Šī
ķēniņa pēcnācējs, kam mantassargu apsūdz, meklē viņa mājās apslēptus dārgumus un atrod
aiz atslēgām un dzelzs šķēršļiem četras baltas sienas, pušķotas ar gana spieķi, stabuli,
noplīsušām gana drēbēm un gana tarbu, – tās viņa dārgās piemiņas no ganu dienām, kurās
viņš vēlētos atgriezties atpakaļ. Kroplis Mārtiņš, kas guļ nabagu namā kopā saaugušām
rokām, gandrīz pie mutes pievilktām kājām, pārvērš niknākos noziedzniekus saviem
mīlīgiem eņģeļa vārdiem par krietnākiem cilvēkiem, ir par draugu un padoma devēju visiem,
kas grūtās dienās pie viņa nāk, tā ka katrs no viņiem aiziet uz mājām iedrošināts un
apmierināts.
Cilvēka panākumus nodrošina cieša griba un ticība. Ziemeļamerikānietis taisās pārpeldēt
pār Niagāras krāci. Vecis viņu aptur: tikai divi angļi še devušies pērn iekšā. «Nu, ko anglis
var, to arī ziemeļamerikānietis izdarīs.» Ar šiem vārdiem amerikānietis metas krācē un,
spēcīgi cīnīdamies, izpeld cauri. Bet vecis nav dabūjis par angļiem visu izteikt: viņi tikai

201
mēģinājuši pārpeldēt, bet upes vidū nogrimuši. «Tā?» atbild amerikānietis. «Nu tad laime, ka
to nedabūju zināt, citādi tiešām arī būtu dzijumā palicis.» «Redziet, ko cilvēks var, kad it no
tiesas grib un cieti tic,» pieliek klāt Valdemārs.
T i k u m ī b a s p r a s ī j u m i pildāmi, neskatoties ne uz kādām sekām, pat arī savu
dzīvību ziedojot. Turku lielskungs liek savam ārstam iedot kādam runaskungam nāves zāles.
Ārsts iet cietumā, bet to nedara. Viņam tad noliek uz galda priekšā zelta naudu, dimantu un
citas dārgas lietas, turpat galdam blakus nostāda bendi pātagu rokā un zobenu padusē. Ārsts
nu var izraudzīties. «Sodībā kauns nav meklējams, bet noziegumā,» viņš saka un paliek pie
tā, ko apņēmies.
Še nomanāma tā t i k u m i s k ā s a j ū s m a, ar kuru Valdemārs iet cīņā. Šādu tikumisku
spēku viņš nešaubīgā ticībā atrod arī tanīs nospiestajos ļaudīs, savos brāļos, par kuriem
jācīnās. Ar to viņš nosprauž ceļu sev un saviem biedriem, visai tai paaudzei, kuras priekšgalā
viņš nostājas. 300 stāstu motīvi un ideāli tad arī atrodami Alunāna stāstu dziesmās,
Zvaigznītes pasakās un stāstos, Brīvzemnieka biogrāfijās un visā tautas atmodas laikmeta
literatūrā. Aiz prāta un tautiskās apziņas modināšanas tanī mīt šis dziļākais tikumības saturs.
V a l o d a Valdemāra vienīgajā latviskajā daiļliteratūras darbā pieslēdzas agrākajai ne
visai latviskajai literatūras valodai un uzrāda viņas kļūdas. Ģenitīvs stāv daudzreiz pēc
noteicamā vārda: «tā vara katra varena zemes virsū». Tautu vārdiem vāciskās galotnes:
englenderis, amerikāneris. – S t i l ā izmanāma tieksme vienā reizā atzīmēt vairāk līdzteku
domu. Iznāk vietām stipri sarežģīti un gari teikumi; priekšvārdā, piem., viens pats teikums
aizņem vairāk par lapas pusi. Sajūsmā (piem., uzaicinot tautiešus rūpēties par mazāk
skolotiem) valoda top gleznaina. Visur Valdemārs tiecas domas skaidri un kodolīgi izteikt. Šī
tieksme noved sīkajos stāstiņos, anekdotēs pie lakoniska īsuma. «Dažiem stāstiņiem arī viss
jaukums zustu; kad tos ar gariem vārdiem skaidri līdz galu galam aprakstītu,» viņš piezīmē.
P i e m ē r s; Vēršu dzinējs dzina piecus vēršus no pilsētas uz ganībām. «Kur jūs seši
ietat?» kāds jaunskungs, garzobis, prasīja; bet vēršu gans īsi atteica: «Tam septītam
garām.»
Reālas, praktiskas dabas jautājumi un uzdevumi tā aizņēma Valdemāru, ka viņš nevarēja
piegriezt pārāk daudz vērības izteiksmes formālai pusei. Tomēr arī še viņš uzstāda problēmas
un ierosina viņu atrisināšanu.
Valdemāra i n t e r e s i p a r s t i l u u n v a l o d u uzrāda kāds viņa lietotais 300 stāstu
eksemplārs (glabājas Rīgas pils. Misiņa bibliotēkā), kam piešūtas klāt baltas lapas, uz kurām
viņš vācu valodā atzīmējis dažus papildinājumus, vērojumus, atzinumus. Pie piezīmes malā
«Lettisches» viņš jautā: cik tāļu autoram drīkst būt sava īpatnība stilā? – un atbild: tāļu,
tāļāk nekā vācu valodā (ja autors pārvalda valodu un vārdu atvasinājumus), tāpēc ka še vēl
viss maz noteikts un vārdiem izteiksmē var dot dažādu nozīmi. Grieķu literatūrā atsevišķu
rakstnieku īpatnība ļoti liela, tāpat romiešu literatūrā. Citā piezīmē viņš runā par valodu, kas
izsaka kaut ko mīlīgu, skaistu, iepriecinošu, lielisku, cēlu, spīdošu, vērtīgu, tāpat arī kaut ko
ugunīgu, aizraujošu, – še studējami attiecīgi raksti: Ūlanda Dziesminieka lāsts, Šillers u.c.
Apstrādājamo tematu starpā viņš atzīmē: ticību, brīvību, mīlestību – trīs temati kaislīgām
dziesmām, vispār augstāko cilvēka kaislību saturs, Pēc šīs piezīmes datums: 25. dec. 53.
Savus paša iekšējos pārdzīvojumus Valdemārs tikai pa mazai daļai ieliek savos 300
stāstos. Tos viņš, pēc agrākās paražas, izsaka dzejiskos sacerējumos vācu valodā. 1854. g.,
kad viņš beidz ģimnāzijas kursu un iestājas augstskolā, viņš sastāda konspektu plašam
dziedājumam: N a t u r u n d M e n s c h (Daba un cilvēks), kādus gabalus no tā arī
uzrakstīdams. Viņš apņemas apdziedāt dabu viņas varenībā: saules sistēmu, debess apjomu,
vulkānus, zemestrīces, aukas, jūru; tāpat viņas jaukumā: ziedoni, lakstīgalu; tālāk cilvēku ar
viņa miesas un gara īpašībām, cīņā ar dabu, kā uzvarētāju, izgudrotāju, viņa dziņu pēc
zinātnēm, viņa maldības un panākumus.

202
 Tai pašā laikā Valdemārs sacer vairākus s a t ī r i s k u s u n h u m o r i s t i s k u s d z e j o
ļ u s un dzejojumus. Kādā no tiem – Garu reģim viņš raksturo šauru, augstprātīgu nelgu, kas
garu aplūko sveču gaismā, un dod viņam padomu, lai viņš liek garu mierā, tāpēc ka gars viņu
liek mierā; lielumu rada tikai darbs, spēks, ne tukšu frāžu kalšana.
Valdemārs ir pilns pārplūstoša spēka. Tas turpmāk dabū izteiksmi ne dzejā, bet darbos, kas
viņa mūžu darina par bagātu, pievilcīgu drāmu, kura pieiet tuvu traģēdijas robežām, bet tad
pieņem lēnāku tempu un izbeidzas mierīgā noskaņā.
3) TĒRBATĀ. Valdemārs nonāk 1854. gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolas
tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un
literāriskam darbam.
Savam s a b i e d r i s k a j a m d a r b a m Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no
viena paša vārda: Latvietis. šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm blakām savam
ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjānis Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no
tiem retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši,
Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas
studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša
sabiedriskā līmeņa. Izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šai tautībā, lai viņi
arī cēlušies no kādas tautas celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku
atnākušu, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi
tauta, kas ar saviem pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem
nostājas blakus citām tautām savā dzimtenē un ārpus tās, sevišķi blakus šejienes vāciešiem.
Tas pēdējiem, saprotams, nevarēja patikt. Un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties
nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem
cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un, kad 1856. g. 14 latviešu
studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tad tas
bija notikums, uz kuru grieza vērību ne latviešu studenti vien. Ar to bija latvieši pārgājuši
pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu
gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādam latviešu
inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem. Bet tas nebija apturams.
Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli. Latviešu studentu
pulciņš, kas ap Valdemāru pulcējās, izplatīja savu darbību uz visām pusēm, un, kad tas
izklīda, tad uzsāktā darbība dabūja vairāk centru, no kuriem tā turpinājās.
Savos l i t e r ā r i s k o s d a r b o s Valdemārs joprojām latviešus skubināja uz izglītību,
attīstību, uz apzinīgu centību pēc garīga un saimnieciska progresa. Savos studiju gados viņš
sarakstīja C e ļ a v a d o n i l a t v i e š u m u d ī g i e m z ē n i e m, kam gars skolas un
gudrības iekāro. Viņš skubina, lai gādā par skolām kā tautas visdārgāko mantu. Gan Latvijā
dzird visur par skolām runājam, bet citas zemes tikušas daudz tālāk, tā Prūsija, Vācija,
Ziemeļamerika. Krietnas zemnieku skolas atnes lielu labumu viņu kārtai un visai zemei:
ļaudis atmet slinkumu, bēg no krogiem, iemīl māju spodrību un glītumu; paceļas turība,
pieaug vajadzības, iedzīvotāju skaits pavairojas, ceļas miesti un pilsētas. Latvijai pie tam
daba piešķīrusi, kas plašajai Krievijai trūkst: jūru, lielo ceļu, pa kuru pasaules tautas sasniedz
bagātību, godu un varu. Nav ko sūdzēties, ka zemnieki sāk valkāt smalkākas drēbes,
iegādājas glītākas istabas lietas. Tikai jāsargās no izšķērdības. Ir ģeķība par grūti pelnīto
naudu pirkt vīnu. «Taupīgiem vajaga latviešiem jau būt, cik vien to var; citādi neiespēs vis
tauta tik tāļu ietikt mācībās un gudrībās, kā visas citas tautas Eiropā uz vakaru un dienvidu
pusi ietikušas, kas tagad visas vēl tik mudīgiem soļiem dodas tāļāk uz priekšu, kā vēl nekad
nav noticis, kamēr pasaule stāv.»
Valdemāra raksts Ceļa vadonis... bija palicis manuskriptā. To izdeva laikraksts Jūrnieks
(Bandrevičs) 1910. g. ar virsrakstu Latvju tautai.

203
 Atsevišķi stāv kāds Valdemāra izdevums, kas liecina par viņa daudzpusību nacionālos
jautājumos. Valdemārs ir ne tikai tautsaimnieks, bet ļoti labi saprot arī tautas garīgo mantu
nozīmi. Viņš 1855. g. par jaunu izdeva Dundagas mācītāja Bankava vācu valodā sacerēto d z
e j o j u m u p a r D u n d a g u (Dondangen, Ritterschloss und Privatgut in Kurland, 1724) ar
piezīmēm un pielikumu. Še viņš atstāsta dažas Dundagas teikas un norāda uz tautas gara
mantu krāšanas nozīmi. Dedzīgam, krietnam pētniekam būtu šai ziņā par sevi nošķirtajā
Latvijā vairāk panākams nekā citur. Attiecībā uz igauņu senatnes teikām darīts vairāk, par ko
jāpateicas Tērbatai, kas atrodas igauņu daļā un kur vienmēr atrodas šādam darbam derīgi
spēki. Latviešu tautas dzejas vērtību atzinuši ārzemnieku mācīti vīri, kas nejauši ar to
iepazinušies. Ir tad latviešu svēts pienākums glābt no pazušanas tautas izmirstošās gara
mantas.
Aizņemts citiem lieliem, īpaši saimnieciskiem, plāniem un uzdevumiem, Valdemārs
nevarēja t a u t a s g a r a m a n t u k r ā š a n a s darbiem tieši nodoties, šos darbus uzņēmās
viņa jaunākais biedris Brīvzemnieks, šai ziņā papildinādams latviešu nacionālo centienu
programmu– Bet arī Valdemārs še vēl turpmāk redzams par sirsnīgu un darbīgu veicinātāju.
Viņa izdotās Pēterburgas Avīzes atkal norāda uz šo darbu svaru un sniedz dažas sakrātas
tautas dziesmas. Maskavā būdams, viņš visādi pabalsta Brīvzemnieka strādājamo darbu un
1878. g. ierosina Maskavas latviešu pulciņu izdot jaukākās latviešu tautas dziesmas, šim
nolūkam pirmais dodams lielāku summu. No šī ierosinājuma turpmāk izauga Barona lielais
darbs Latvju Dainas.
Svarīgākais no Valdemāra Tērbatas laikā klajā laistajiem rakstiem ir viņa apcerējums par
latviešu un igauņu pievilkšanu pie j ū r n i e c ī b a s, kas parādījās 1857. g. papriekšu
laikrakstā Inland un pēc tam brošūrā ar virsrakstu «Ueber die Heranziehung der Letten–und
Esten zum Seewesen, nebst Notizen und Aphorismen in Bezug auf die industriellen,
intellectuellen und statischen Verhāltnisse der Letten und Esten und der drei baltischen
Provinzen ūberhaupt». Viņš to veltī progresa draugiem un attīsta tanī savu programmu. Par
galveno aplūkojamo priekšmetu ņemdams jūrniecību, Valdemārs vispusīgi norāda uz Baltijas
saimnieciskās un sabiedriskās dzīves trūkumiem un uz līdzekļiem, kā tā paceļama. Baltijas
dzīvē viss virzīsies saskaņā ar to, ko spēs darīt vietējās tautas, kas šo zemi no seniem laikiem
apdzīvojušas. Latvieši un igauņi savas spējas parādījuši jau senatnē. Latviešu Indriķis stāsta
par viņu varoņdarbiem uz jūras. Šo tautu teikas apliecina viņu interesi par jūru, runādamas
par Jūras māti, jūras meitām un nārām, par zvejnieku zēniem, kas no jūras atnesuši dārgas
mantas. Uzslavu izpelnījušies arī tagad nelielais skaits latviešu un igauņu matrožu. Šejienes
tautas var no nākotnes to pašu cerēt, ko jebkura cita tauta Eiropā. Mēs atrodamies gandrīz
Eiropas vidū, un tāpēc mums jāsteidzas jo ātri uz priekšu. Kad rietumu zemes spēji attīstās un
arī Krievija nākusi jaunā attīstības posmā, tad mūsu malienai jācenšas uz priekšu jau tamdēļ
vien, lai nepaliktu citiem stipri pakaļ. Rūpniecība un tirdzniecība tāpēc neuzplaukst, ka
Baltijas guberņu normālais stāvoklis ir ciets, salds miegs, no kura tās tikai ar grūtiem
pūliņiem izkustas. Jādibina skolas, sevišķi praktiskām vajadzībām un katras tautas savādībām
piemērotas. Jādomā par jūrniecības skolu ierīkošanu. Bet vispirms Kurzemes un Vidzemes
jūrmalā ceļamas skolas, kur krietni tautskolotāji pasniedz bez vispārējām pirmmācībām
pietiekošas ziņas no matemātikas un ģeogrāfijas, kas kuģiniekiem nepieciešamas. Tādas
laukskolas ar vienu skolotāju izmaksā maz, tāpēc viņu var ierīkot daudz. Bez trokšņa un
lielības tās pamazām simtus un tūkstošus uzmodina no miega un sauc pie darba. Dārgais
izglītības ceļš augstskolā ir nepietiekošs rūpniecības uzplaukšanai. Jāmodina visas tautas
spēki gan būdiņās, gan pilīs, jāved pie izglītības un jāsauc darbā, tad zeme pacelsies cienītā,
spīdošā stāvokli. Te nozīme katram atsevišķam cilvēkam, lai viņš būtu kas būdams.
Ziemeļamerikā tūkstošas praktiski ierīkotas tautas bibliotēkas mācījušas visiem zemes
iedzīvotājiem turēt godā zinātni. Jāsaprotas un jāsaspriežas par ikdienišķiem jautājumiem ar

204
katru zemes iedzīvotāju. Šim nolūkam izdodams laikraksts. Lai pavairotos turība, dibināmas
kases. Taupība, uzcītība, sacentība paceltu tikumību. Augtu pašcieņa, un vienkāršais darba
cilvēks tūkstošām saitēm būtu saistīts ar lietu labāko kārtību. Progresa labā maksājamas arī
augstākas algas. Tās izlietojamas, lai piekoptu labākus satiksmes veidus, izdaiļotu dzīvi,
ierīkotu labākus dzīvokļus, uzturētu tīrību. Še ceļu rādīt ir mācīto pienākums. Darba uz visām
pusēm daudz. Pa lielām upēm vēl neiet neviens tvaikonis; laikraksti grūti cīnās, lai pastāvētu;
lieli zemes gabali stāv postažā; reti vēl pienācīgi izlieto mežu un lauku dāvanas. Vai tikai
saraceņi vien izpelnījušies, lai tos apkaro drošsirdīgā zobens? Drošsirdīgais lai ir cilvēces
glābējs. Ai, liels, daiļš uzdevums gaida varenos, krietnos cilvēkus, jaukāks uzdevums nekā
jebkad citādi, kas taisni uzglabāts mūsu laikiem. Tas ir: izpildīt tagad zinātnē un mākslā stipri
pacēlušos, lielākos prasījumus; patiesību ne vien visur izdibināt, bet arī visur aizstāvēt;
cilvēci pievest pie daiļākiem, augstākiem mērķiem, viņas ciešanas novērot un dziedināt.»
Ar savu apcerējumu par latviešu un igauņu pievilkšanu pie jūrniecības Valdemārs
pirmoreiz uzstājās par j ū r n i e c ī b a s v e i c i n ā t ā j u. Viņš turpmāk bija ne vien
Latvijā, bet visā Krievijā labākais jūrniecības pazinējs. 1859. g. iznāca viņa brošūra vācu
valodā par jūras tirdzniecības pacelšanas līdzekjiem Baltijas provincēs (Ueber die Mittel den
Seehandel in den balt. Provinzen Russlands zu heben), 1850. g. viņa raksts krievu valodā par
krievu tirdzniecības floti. Valdemārs apceļoja un izpētīja: 1860. g. Baltijas jūras piekrasti no
Palangas līdz Pēterpilij, 1861. g. Vācijas piekrasti no Emdenes līdz Klaipēdai, 1868. g.
Zviedrijas piekrasti, 1872. g. Pēterpils guberņas piekrasti, 1873. g. Krievijas dienvidus,
1877. g. Krievijas ziemeļus. Sevišķi viņš gādāja par jūrskolu nodibināšanu. Pirmo latviešu
jūrskolu atvēra ar Valdemāra palīdzību ainažnieki 1864. g. Jūrskolu likumu apstiprināja
1867. g. Uz šī likuma pamata pacēlās gar Baltijas jūras piekrasti un citur jūrskolas. Kad
Valdemārs kā jūrniecības veicinātājs 1882. g. svinēja savu 25 gadu jubileju, pastāvēja 8
latviešu jūrskolas, kas atbalstīja līdz 400 kuģu lielu latviešu tirdzniecības floti. Tanī pašā
gadā radās uz Valdemāra uzskubinājumu latviešu kuģniecības biedrība Austra. Jau agrāk
(1872. g.) Valdemārs bija ierosinājis dibināt Maskavas jūrniecības biedrību, par kuras
darbvedi viņš bija līdz sava mūža galam.
4) PĒTERPILĪ. Studijas Tērbatā 1858. g. beidzis, Valdemārs nonāca Pēterpilī. Vispirms
viņš neieņem nekādu noteiktu vietu, bet ir nodarbināts vispusīgi, galvenā kārtā kā avīžnieks.
Viņš piestājas par līdzstrādnieku pie Pēterpils vācu avīzes (St. Petersburger Zeitung). Bez
tam viņš raksta arī citos laikrakstos (piem., Tērbatas Inlandē), apgādā telegrammas, gatavo
statistiskus darbus (akadēmiķim Kopenam), strādā kantoros (piem., pie kuģniecības direktora
un būvuzņēmēja Adlerskrona), dod privātstundas. Bet jau 1859. g. vidū viņš dabū ierēdņa
vietu Parādu deldēšanas komisijā Finansu ministrijā. Kādu daļu avīžnieka darba viņš tad
atlaiž, bet citus turpina. Bez tam viņš čakli mācās krieviski, franciski, angliski. Viņa darbība
top drudžaini rosīga un sparīga. Tāda tā paliek visu mūžu. Viņš par sevi saka: «Man pastāvīgi
jāraksta, jāstudē un jāraksta, tas mans liktens virs zemes. Ai, cik jauki būtu, ja man divu roku
vietā būtu 4, 6 vai pat 8 rokas un diena 96 stundas gara! Tad varētu drošāki un ātrāki izvest
visus tūkstošu tūkstošus plānus. Bet tagad jāapmierinās ar to, kā iet.»
Kā galvenais uzdevums viņam stāv priekšā jūrniecības veicināšana. Tas viņu izceļ ārā no
sīku darbu dažādības un ievada noteiktā gaitā uz vienu mērķi. Ar Valdemāra rakstiem par
jūrniecību iepazinies, ģenerāladmirālis lielkņazs Konstantins Nikolajevičs (1860) deva
rīkojumu, lai viņu uz laiku atsvabina no pienākumiem Parādu deldēšanas komisijā un
piekomandē Jūrlietu ministrijai Baltijas piekrastes apceļošanai un izpētīšanai. Līdz ar to
Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs un vietējie gubernatori dabūja norādījumu pabalstīt
Valdemāru viņa nolūkos. Valdemārs izpildīja savu nolūku teicami, iesniedza par ceļojuma
panākumiem ziņojumu un sastādīja projektu, kā nodrošināt krievu jūrniecības nākotni.
Valdemārs nu pacēlās stāvoklī, kas viņam atvēra izredzes uz spīdošu karjeru. Bet viņš

205
neaizmirsa savas jaunības ideālus un apņēmās savus sakarus izmantot savai tautai par labu.
Ar to viņš satricināja savas personiskās dzīves pamatus. Latviešu laikraksta Pēterburgas
Avīžu izdošana un latviešu nometināšana Novgorodas guberņā noveda viņu pie katastrofas.
Valdemāra karsto tautas mīlestību un nesašaubāmo i d e ā l i s m u uzrāda kāda viņa
saruna ar Rīgas ģenerālgubernatoru kņazu Suvorovu (par ko stāsta Dr. A. Zandbergs,
Atmiņas par K. V., 44–47). Apbraukājot 1860. g. Baltijas piekrastes, Valdemārs nonāk pie
Suvorova, kas, atzīmēdams viņa spējas un spīdošās izredzes, dod viņam padomu izlīgt ar
Baltijas muižniekiem. Suvorovs norāda uz sevi, ka viņš ir kņazs, Baltijas ģenerālgubernators,
krievu valdības reprezentants un tomēr nevar nekā izdarīt pret Baltijas muižnieku gribu. Kā
nu varētu stāties tiem pretī Valdemārs, jauns cilvēks, kam vairāk nav kā gaišs prāts un karsta
sirds! Kņazs izsaka savu vēlēšanos dziļi aizkustināts un piesola šai lietā Valdemāram savu
palīdzību. Arī Valdemārs sajūt šī priekšlikuma dziļo nopietnību. Bet, bridi padomājis, viņš ar
sirsnīgu pateicību noraida doto padomu. Muižnieki nevar ar viņu izlīgt pēc savas
sirdsapzinas, nevar atsacīties no varas un mantas kāres. Un par sevi Valdemārs saka: «Man
nav iespējams grozīt savas domas un prātu; man nav iespējams savus ideālus, no kuriem
pastāv mana būtība, mīt kājām un pasludināt savu līdzšinējo darbību par kļūdu un
netaisnību.» Valdemārs atsakās atraut palīdzību saviem tautas brāļiem, ja viņam iespējams to
sniegt. Ja Suvorovs paredz censoņa sāktajā cīņā neveiksmi, Valdemārs atbild: «Es karošu,
kamēr kritīšu!»
Starp rakstiem, ko Valdemārs laida klajā Pēterpilī pirms Pēterburgas Avīžu dibināšanas,
minami apcerējumi par Krievijas tautskolām un par Baltijas zemnieku apstākļiem.
Par K r i e v i j a s t a u t s k o l ā m Valdemārs rakstīja 1861. g. Pēterpils vācu avīzē
(Russlands Volksschulen, vom volkswirtschaftlichen Standpunkt betrachtet). Viņš atrod, ka
pēc zemnieku atsvabināšanas Krievijas uzplaukšanai sevišķi nepieciešamas krietnas, visā
valstī ierīkotas tautskolas. Tās derīgas zemkopības, rūpniecības, tirdzniecības sekmēšanai.
Tikai tās izlasīs no daudz miljoniem bērnu spējīgākos un nostādīs par darbiniekiem attiecīgā
vietā. Īpaši skolotāju kārta sastādās visās zemēs no zemāko šķiru piederīgiem. Tas
izskaidrojams ar šīs kārtas grūtajiem, ārīgi nepievilcīgajiem uzdevumiem un kustīgo,
neaprimstošo darbību. aKrietnajam skolotājam nekad nevajaga ārēja spožuma, viņš pats
sevī top cēls.» Ievērojot materiālās grūtības, tikai tas top no zemākās tautas par skolotāju,
kam patiesi uz to prieks un dāvanas. Tas pats sakāms par rakstniekiem, zinātniekiem,
māksliniekiem. Velti baidās, ka tautskola veicinās revolūcijas izcelšanos. Ir redzams, ka 19.
g. simtenī revolūcijas plosās visvairāk tur, kur tautas izglītība viszemāka: Pireneju, Apenīnu,
Balkānu pussalās. Izglītība modina neticību pret uztraucošām, tukšām baumām, pret tautas
musinātāju apgalvojumiem, ka ar varmācību sasniedzami lieli panākumi. Angļus 1830.–
1835. g. varēja viegli uzmusināt, 1848. g. jau ļoti grūti un turpmāk vēl grūtāk. Tautskolas
uzdevums ir modināt veselu tautu garīgos spēkus. No turienes iziet dažādu politisku virzienu
piederīgi, arī ultrakonservatīvi. Jādod izeja plašākā darba laukā spējīgākiem tautas
locekļiem, citādi viņi top par neliešiem, klaidoņiem, kas apdraud kārtību. Skolas ierīkojot,
jābūt pēc iespējas taupīgiem, lai tās varētu nodibināt daudz. Tagadējā paaudze no tām
neredzēs labumu, tikai gādība par tām būs cildinoša, pildīs viņu sirdis ar lepnu prieku,
noskatoties uz Krievijas tautu nākotni.
Brošūra p a r B a l t i j a s a p s t ā k ļ i e m iznāca Leipcigā 1862. g. (Ealtische,
namentlich livlandische Bauernzustande) bez autora vārda. Tās ir piezīmes pie Grīnvalda
raksta par kalpotāju apstāk4iem Vidzemē (Ueber Dienstbotenverhaltnisse in Livland, Riga
1861), kurā paredz uz pilsētām aizplūstošo strādnieku dēj krīzi lauksaimniecībā. Valdemārs
ierauga pārāk lēni uz priekšu ejošā fabriku un rūpniecības uzplaukšanā progresu, kas nāks
par labu arī strādniekiem. Viņi pilsētā nav padoti patvarībām, nopelna vairāk un tiek pie
civilizēta dzīves veida. Vidzemes zemnieku masa vēl joprojām dzīvo no rokas mutē, lai gan

206
dzimtbūšana kopš vairāk nekā 40 gadiem atcelta. Latvieši ir rokās kastai, kam tīrs viduslaiku
raksturs un kam Eiropā nav līdzīgas. Brīvās konkurences cīņā (pēc 1819. g. zemnieku
likuma) tai ir bagātība, daudz viduslaiku tiesību, izglītība un pasaules pazīšana, bet
zemniekiem vienīgi divi rokas, ievingrotas zemkopju darbos. «Ko zemnieks var savam
aizstāvētājam vairāk sniegt, kā tikai upurus un zaudējumus? Kas zemnieku labā nopietni
paceļ savu balsi vārdos vai rakstos, tas var būt drošs, ka viņu uz visniknāko vajās un
apmelos. To piedzīvojis jau Merķelis. Autors uzaicina cēlsirdīgos ķerties pie darba.
«Lamājieties arī par šo rindu rakstītāju, ja jums tas vajadzīgs, bet apklusiniet divu tautu
nopūtas, kas smok apstākļos, kādus atrod tikai Turcijā. Tas patiesi daudz no jums prasīts, bet
sajūsmas laikos notikušas vēl lielākas lietas.»
5) PĒTERBURGAS AVĪZES. Kad Valdemārs bija ieguvis pietiekošus sakarus ar valdību,
viņš izdeva Pēterburgas Avīzes. Ar to viņš lika pamatu latviešu nacionālajai presei. Nebija
veicies nodibināt latviešu tautiskajiem centieniem centru Rīgā. Dīriķis, nebūdams mierā ar
Latviešu literāriskās biedrības darbību, bija par to gādājis, ka Rīgas latviešu inteliģence
sastāda statūtus jaunai latviešu biedrībai un iesniedz tos apstiprināt. Bija arī cerības, ka tos
apstiprinās. Bet tās izgaisa, kad 1861. g. Suvorova vietā par Baltijas ģenerālgubernatoru nāca
Līvens. Rīdzinieki, kas lietas noskaidrošanas labā ieradās Pēterpilī, nāca ar Valdemāru pie
lēmuma, ka biedrību dibināt jāatsakās, bet ka Pēterpilī izdodams latviešu laikraksts. Par
redaktoru bija nodomāts Juris Alunāns. Valdemārs uzņēmās cenzora uzdevumu. Avīze sāka
iznākt 1862. g. 14. jūlijā (v. st.).
Tūliņ ar saviem pirmajiem numuriem Pēterburgas Avīzes sacēla Baltijā tikpat latviešu, kā
vāciešu vidū veselu kustību. Latvieši še redzēja savu interešu ciešu aizstāvi. Viņiem bija pilna
uzticība uz to, ka še uzrādītie likumi un rīkojumi, no pirmajiem avotiem nākdami, patur acīs
viņu patieso labumu. Še viņi atrada ar drosmi izsacītu kritiku par vadošām personām un
iestādēm. Mācītāji lasa naudu, lai atgrieztu Āfrikas pagānus, bet gādāt par kurlmēmiem pašu
zemē nav ne naudas, ne vaļas. Lopu aizsardzības biedrība rūpējas par dzīvniekiem, bet par
cilvēkiem netiek gādāts. Kungs ieceļ kučieri par skrīveri, un, ja norāda, ka kučieris nekā
nezina no likumiem, tad atbild, ka kungs gan pavēlēs tiesai, kā jāspriež. Uz kunga iebildumu,
ka viņa zābaki netiks labāki, ja kurpnieks māk rakstīt un rēķināt, dabū atbildi, ka kurpnieks
paliks labāks un ka cilvēks radīts vēl kaut kam labākam nekā kungu zābaku lāpīšanai.
Aiz šādiem sīkumiem, uz ko Pēt. Avīžu apsūdzētāji aizrādīja, un aiz citiem šī izdevuma
rakstiem bija saskatāmi lieli vilcieni, pat noteikts plāns, kas vāciešiem sagādāja sevišķu
uztraukumu. Viņi nomanīja, ka šī avīze nav tikai laika kavēklis, ziņkārības apmierinātāja,
vienkārša pamācītāja kristīgā garā, bet latviešu inteliģences, m o d u š ā s l a t v i e š u t a u t a
s p a š d a r b ī b a s orgāns, ka tā ir (pēc pašu Pēt. Avīžu norādījuma) tautas mute un mēle, ar
kuru tā runā, juzdamās dzīva. Latvieši sāk kā tauta skatīties uz pasauli savām acīm un ņemt
tiešu dalību pie viņas notikumiem. Tā bija bīstama atsvabināšanās no vācu vadonības, daudz
bīstamāka, nekā tā nāca redzama Mājas Viesī un Tērbatas Latviešu studentu pulciņā.
Tādu virzienu prata Pēterburgas Avīzes ieraut un izturēt ar taktu un sekmēm. Latvieši bija
atraisāmi no vācu nomācošā iespaida. To vispirms panāca, nosveroties u z k r i e v u p u s i.
Pašā pirmajā numurā, Krievijas tūkstošgadu pastāvēšanu pieminot, Biezbārdis uzsvēra, ka
latvietis savā valodā vecu vecais radinieks slāvu tautu ciltij, tātad tuvāks krieviem nekā
vāciem. To vācu avīžnieki pārspīlēdami iztulkoja par slavofilismu. Šāds norādījums no vācu
puses savukārt modināja simpātijas pret latviešiem krievu avīžniecībā un sabiedrībā, kas tad
atbalstīja latviešu centienus atsvabināties no vācu aizbildnības. – Tāļāk Pēt. Avīzes uzrādīja
vācu koptās r e l i ģ i s k ā s d z ī v e s v i e n p u s ī b u. Zemnieks, nācis citādā stāvoklī, sāk
modināt savus gara spēkus un cenšas izkopt prātu. Viņš bijis zemes kukainis, nu viņš ir
zemes kungs. Vairs nepietiek ar katķismu, bībeles stāstiem un dziesmu grāmatu. Jāiepazīstas
ar dabu, jāseko pasaules notikumiem. Biezbārdis norāda, ka cilvēka dvēselei būs visu to atzīt,

207
ko tā var un kas tai spējams. Tam pretī Bīlenšteins grib, ka zemniekam pirmā vietā jāmācās
Dieva vārdi, un Līventāls atzīst, ka dievbijāšanai jāvalda pār pasaules gudrību. Še nošķiras
latvieši no agrākajiem vadoņiem un iet paši savu ceļu.
Visās vietās tad Pēt. Avīzes izceļ to, kas var v e i c i n ā t l a t v i e š u n a c i o n ā l i s m u
u n p r o g r e s u. Itālijā cīnās Garibaldijs par Itālijas vienību un pastāvību. Balkānos saceļas
melnkalnieši un serbi pret turku varmācību. Vācijā nomana kustību uz vācu savienošanos.
Somijā sasauc saeimu, pirmo pēc 1809. g. Krievijā reformu laikmets pašā spēkā: tur
atsvabināti zemnieki, tur ieved jaunas tiesas. Pamatīgi apskata Krievijas augstākās valsts
iestādes: senātu, valsts padomi. Bet tikpat plaši apraksta arī angļu parlamentu, viņa
izcelšanos, partiju cīņas, darbības veidu.
Tad nu diezgan iemesla izkopt latviešu īpatnīgos kultūras līdzekļus. Latviešu valodas
izteiksmes spējas jāpaplašina, jo latviešu dzīve ierāvusi platāku ceļu. Jāpierāda un par to
jāgādā, ka latviešu valodā var tērpties paplašinātās dzīves jēdzieni, zinātniski pētījumi,
dzejnieka sajūsma. Pēt. Avīzes tad arī iespiež Biezbārža, Barona, Jura Alunāna, Frīdmana
zinātniskus apcerējumus, Zvaigznītes, Barona oriģinālstāstus, Barona, Jura Alunāna, Ruģēna
dzejoļus. Tās nodibina latviešu satīru, ieved turpmāko preses izdevumu zobgalības nodaļā
pastāvīgi sastopamos tēlus: tipisko zobgali līdz ar turpmāk daudzkārt pārņemto zīmējumu,
Brenci un Žvinguli, Jēci un Pēci. Braši iziet latviešu zobgalis cīņas laukā par progresu. Dzird
viņš no pakaļas pārlieku rejam.
Tie kvekšķi, kukši, pakaniMan pēdas dzenāt steidzas;Jums rāda šādi klabekli,Ka jāšana
man veicas.
Kad izrādījās, ka par redaktoru nodomātais Juris Alunāns pie 1 Avīzēm varēja maz
darboties, par viņu faktisko v a d ī t ā j u u n g v e n o d a r b i n i e k u palika līdz galam
Krišjānis Barons. L ī d z s t r ā d n i e k u starpā minami: Zvaigznīte, Biezbārdis, Dinsberģis,
Daugulis, Frīdmanis, Indriķis Alunāns u, c. Nodošanās idejai un vairīšanās no vajājumiem
bija par iemeslu, ka darbam bija vairāk kolektīvs raksturs, kurā atsevišķas personas nebija
sevišķi redzamas.
Pēc Pēt. Avīžu iznākšanas B a l t i j a s v a d o š ā s a p r i n d a s drīz spēra soļus
laikraksta aprobežošanai vai arī apturēšanai. Sprieda Kurzemes mācītāju sinode, kā cīnīties
pret šīm avīzēm: vai likt priekšā tās aizliegt jeb vai pret tām rakstīt. Nolēma lietu nodot
konsistorijai un reizē griezties pie muižniecības, kas nodomājusi landtāgā apspriest šo
jautājumu. Landtāgā ziņoja, ka sperti soļi pret Pēt. Avīzēm. Ģenerālgubernators Līvens bija
iesniedzis iekšlietu ministram par Pēt. Avīzēm apsūdzības rakstu un pieprasījis viņu cenzūru
nodot viņam. No 16. numura sākot, tad arī avīzi cenzēja Rīgā. 1863. g. to apturēja, un tā
neiznāca no 16. maija līdz 10. oktobrim. Pēt. Avīzes apstājās 1865. g. jūnijā.
Kurzemes gubernators Breverns ziņoja 1864. g, sākumā ģenerālgubernatoram par slepenu
sabiedrību Jaunā Latvija, pie kuras pieder Valdemārs ar saviem biedriem. Ziņojumam sekoja
aresti un izsūtījumi Pēt. Avīžu līdzstrādnieku un veicinātāju starpā.
L ī v e n a a p s ū d z ī b a s r a k s t s par Pēt. Avīzēm iesniegts iekšlietu ministram 1862.
g. 27. septembrī. Ievadā sacīts, ka šī avīze atņēmusi sev par uzdevumu modināt latviešu
zemniekos naidu un nemieru pret citām tautibām, pie kurām pieder šejienes iedzīvotāju
izglītotās un pārtikušās šķiras, un izplata zemnieku starpā idejas, kas viņos var sašķobīt
cienību pret reliģijas dogmām, tikumības likumiem, politisko šķiru pastāvošo iekārtu,
īpašuma tiesībām, pret visiem pamatiem, uz ko atbalstās sabiedriskā kārtība. Galā Līvens
piemetina, ka gadījumā, ja avīzi neaizliegtu vai nenodotu viņam cenzūru, tad drīzā laikā, šai
avīzei vēl lielākā mērā uzmusinātāju idejas izplatot, jāizceļas nopietnām jukām, ko apspiest
laikam neizdosies bez apbruņotu spēku palīdzības. Turpmākajā gadā Baltijas guberņu
augstākās varas vēroja Kurzemes zemnieku starpā rūgumu un konstatēja nemieru Gaujienā.
Līvens lika priekšā Pēt. Avīzes uz 8 mēnešiem slēgt un prasīja tiesību izsūtīt kaitīgas

208
personas. Pēt. Avīzes slēdza uz 4 mēnešiem. Biezbārdi izsūtīja uz Kalugas guberņu.
L i t e r a t ū r a par Pēt. Av.: Pēterburgas Avīžu piemiņa I. Stāsti, zobgali un dzejoji,
Jelg. 1887. – R. Klaustiņa P. A. Vērotājs 1904. – Teodora P. A., Druva 1912, VII. – P. A.
apsūdzības raksts. Druva 1914, V. – Edg. Šillera P. A. rakstu izlase I daļa (1862. g.), Rīgā
1928. – A. Gobas Pirmās «Pēt. Av.» un viņu nozīme tautas atmodas gaitā, Rīgā 1929.
B r e v e r n a z i ņ o j u m s p a r J a u n o L a t v i j u uzrāda par šīs domātās
sabiedrības mērķi izplatīt nepareizus uzskatus par muižnieku stāvokli, par zemes īpašumu,
uzmusinot zemniekus uz dumpi. Priekšgalā stāvot fanātiķis Valdemārs, darbīgs un kustīgs kā
neviens cits, bet esot mazāk izglītots un tāpēc zinātniska rakstura darbus atstājot citiem. Kā
Jaunās Latvijas dibinātājs viņš daudz runā par savām jaunajām idejām un plāniem, nemitīgi
tiekdamies pēc mērķa, ko viņš vienīgi patur acīs un kas viņam top par dzīves uzdevumu.
Valdemāram pieslēdzas B a r o n s kā uzticams biedrs, vairāk apdāvināts un izglītots,
uzņemdamies pamazām galvenos darbus. Viņš iet soli pa solim kārtīgi uz priekšu,
nenomaldīdamies tukšās iedomās. Visam, ko viņš dara, ir praktisks virziens; tikai viņa gala
mērķis nepraktisks: proti, pacelt mazu cilti, kas līdz šim padota svešai kultūrai, atraidot
svešas kultūras līdzekļus, par patstāvīgu tautu. Šie vīri, apzinīgi vai neapzinīgi, ievirzoties
sociāldemokrātiskā strāvā, ņemdami nacionālo apspiešanu tikai par izkārtni. Vēl norāda uz
Rodinu Tērbatā, Alunānu Mazsesavā, Vabrovski Stefenhāgena drukātavā, Dinsberģi
Dundagā, Feldmani Talsos. Par pēdējiem diviem prasa, lai viņus izsūta: vienu uz
Jaunjelgavu, otru uz Jēkabmiestu. Tas arī notika.
Valdemāra stāvokli un mantu izpostīja un deva arī Pēt. Avīzēm pēdējo triecienu
nelaimīgais latviešu izceļojums uz Novgorodas g u b e r ņ u. Valdemārs bija 1863. g. lēti
pircis 500 desetīnas zemes Nikolaja dzelzceļa tuvumā. Pēt. Avīzēs paziņojot, ka zeme
dabūjama, še atceļoja daži latvieši un nometās uz dzīvi. Bet turpmāk pieteicās vēl vairāk
latviešu, kas gribēja zemi, iemaksādami arī rokas naudu. Valdemārs apskatīja 1865. g.
pirkšanai divi lielas muižas Volhovas upes tuvumā un uzdeva kādam Pēterpilī iebraukušam
kurzemniekam (Dozenberģim) vest ar citiem zemes pieprasītājiem sarunas. Muižas pirkšana
bija izdarāma vēlāk un par to ziņojams Pēt. Avīzēs. Bet turpmākā dienā pēc tam, kad muiža
bija nopirkta un no zemniekiem iepriekš dabūtā nauda iemaksāta, Valdemāram (3. apr. 1865,
g.) aizliedza stāties jebkādā sakarā mutes vārdiem vai rakstos ar Baltijas latviešiem. Tā kā
attiecīgo paziņojumu nostrīpoja cenzūra arī Pēt. Avīzēs, tad Valdemāram zuda katra iespēja
zemes gribētājus tālāk informēt un uz Novgorodas pusi plūstošo izceļotāju vilni apturēt. Viņš
griezās pie dažiem vāciešiem, pie Rīgas vācu avīzes. Bet arī tas nelīdzēja. Maijā saplūda
tūkstošiem pa lielu lielai daļai gluži nabagu latviešu pirktajā Derevas muižā un aizņēma še un
tāļā apkārtnē visas ēkas, uzturējās ar sievām un bērniem arī mežos. Tie klīda tad uz visām
pusēm; daži uzgāja vietas, kur nomesties, bet lielākā daļa gāja uz Kurzemi atpakaļ.
Valdemāra un izceļotāju ciešanas neaprakstāmas. Valdemāram uznāca pat pašnāvības domas.
Viņa pretinieki izmantoja šo gadījumu, viņu nolikdami par krāpnieku, nelieti, zemsirdīgu
naudas ierāvēju. Valdemārs varēja aizstāvēties tikai dažos krievu laikrakstos. Viņa lietu
izmeklēt iecēla komisiju, kas galā neatrada pie Valdemāra nekādas vainas. Bet Valdemārs
vairs nevarēja Pēterpilī ne darboties, ne palikt. Viņš pārgāja dzīvot uz Maskavu.
Valdemārs Novgorodas lietu apgaismojis pa daļai no avīžu rakstiem sastādītā brošūrā:
Die Lettenauswanderung nach Nawgorod im Jahre 1865 und die baltische deutsche Presse,
Bautzen 1867. – Jau agrāk bija iznākusi grāmata latviešu valodā: Kurzemnieku pāriešana uz
Novgorodu 1865. gadā, Rīgā 1865. Arī tā sastādīta gandrīz vienīgi no rakstiem, kas iepriekš
jau iespiesti, daži Jelgavas Latv. Avīzēs, citi Rīgas vācu avīzēs. To nolūks – Valdemāru
pazudināt. Plašā. kais raksts ir agrākā Ziemupes vagara Jāņa Immara stāstījums Latv. Avīžu
redaktoram Šulcam par aizceļojumu uz Valdemāra pirkto muižu, par izceļotāju postu un
atgriešanos dzimtenē. Valdemāru šis raksts nostāda par savu tautas brāļu jaunprātīgu

209
krāpēju un izmantotāju (33., 37. lpp.). Šo uzbraukumu atspēkojumu atspēkojums iepriekš
minētā brošūrā.
6) MASKAVĀ. Valdemārs ieradās Maskavā 1867. g. janvāri. Še nu bija jāsāk dzīve no
jauna. Viņam bija vēl vienmēr pazīstamu un patiesi īstu pazinēju diezgan, lai visiem
šķēršļiem un ļaunām baumām par spīti tiktu uz ceļa. Viņš nodevās atkal p u b l i c i s t i k a i,
avīžniecībai, vispirms stādamies sakarā ar Katkovu. Gan šis ievērojamais krievu avīžnieks,
no kura spalvas pat valdība bijās, pēc polu dumpja bija ticis konservatīvs un pret straujiem
centieniem aicināja lietot varas līdzekļus; bet tanī ziņā Valdemārs ar viņu saskanēja, ka pret
Baltijas vāciešiem jācīnās visiem spēkiem. Šī cīna bija vēl arī vienmēr tā, kas latviešiem
varēja pašķirt ceļu uz tāļākiem panākumiem. Bez tam viņš rakstīja brošūras par jūrniecību
krievu, vācu, latviešu valodā, korespondēja, rūpējās par jūrskolu ierīkošanu, ceļoja, ņēma
dalību pie atklātiem sarīkojumiem (tā pie politehniskās izstādes). Nodibinoties 1872. g.
Maskavas jūrniecības biedrībai, par kuras darbvedi Valdemārs tika, viņa dzīve dabūja
drošākus pamatus un ievirzījās mierīgākā gaitā.
Dažus mēnešus pēc Valdemāra ieradās Maskavā B r ī v z e m n i e k s un tapa tūliņ par
viņa tuvāko centienu biedri. Viņš piebiedrojās Valdemāram kā līdzstrādnieks krievu avīzēs
par Baltijas lietām, kā svarīgāko jautājumu noskaidrotājs arī latviešu laikrakstos.
Brīvzemniekam Valdemārs nodeva darbu, ko viņš bija uzņēmies, bet laika trūkuma dēļ
nevarēja vest galā, – sastādīt krievu–latviešu–vācu vārdnīcu. Brīvzemnieka pastrādāto darbu
iespieda 1872. g. par Tautas apgaismošanas ministrijas līdzekļiem.
Krievu–latviešu–vācu un latv.–krievu–vācu vārdnīcas izdošanu Valdemārs 1866. g.
Tautas apg. ministrijā pats bija ierosinājis. Tās vajadzību viņš stipri sajuta cīņā ar
Pēterburgas Avīzēm pret Baltijas vāciešiem: krievu ierēdņiem nebija iespējams pārbaudīt no
Pētr Avīzēm pievesto vietu tulkojuma pareizību. Brošūrā par latviešu izceļojumu uz
Novgorodu viņš izsaka izbrīnēšanos, ka krievu valdība 150 gadu laikā nav rūpējusies par
nepieciešamo vārdnīcu. Zviedru un poļu valdības laikā šādas vajadzības apmierinātas.
Valdemārs norāda uz viltojumiem likumu tulkojumā 9ulca vadītās Latviešu Avīzēs (Vaterl. u.
Gemeinn. II, 278), tā arī uz vārdu tulkošanu ar «izskaidrošana».
Ievērojamākais literāriskais darbs, ko Valdemārs, Maskavā dzīvodams, laida klajā, ir viņa
publicistisko rakstu sakopojums V a t e r l ä n d i s c h e s u n d G e m e i n n ü t z i g e s,
kas iznāca 1871. g. divos sējumos. Viņš met skatu uz pasaules notikumiem, kam kāds
iespaids uz latviešu dzīvi, apskata militāro Vāciju pēc franču–vācu kara, Baltijas vāciešu
centienus, Krievijas reformas, uzrāda latviešu nacionālisma ciešos pamatus.
L a t v i e š u n a c i o n ā l i s m s nav Valdemāram abstrakts jēdziens, bet neatlaižams
saimnieciskās un garīgās dzīves prasījums. Viņš skatās uz reālās dzīves parādībām skaidrām
acīm un atrod, ka no Narvas līdz Palangai latvieši un igauņi zin vēstīt par daudz sāpīgākām
lietām nekā par valodas jautājumu. Viņš ieņem kosmopolītisku viedokli un zin, kādus
labumus latviešiem atnes vācu un krievu valodas prašana. Bet viņš izrēķina, ka izglītību iegūt
savā valodā latviešiem iznāk daudzkārt lētāk nekā izglītības labā iemācīties citu valodu. Par
naudu, ko miljons latviešu izdotu, piesavinoties svešu valodu, var apgādāties vispilnīgākos
kultūras līdzekļus savā valodā. Grāmatas un laikraksti zināmam apgabalam jāizdod par sevi,
lai arī tanī runātu to pašu valodu, ko citā; Ziemeļvācijā lasa citus laikrakstus un lieto citas
grāmatas nekā Dienvidvācijā. Nav tad nekādu kavēkļu, ka zināmā apgabalā iespiež
literāriskus darbus citā valodā. Ja latviešu tauta pastāvētu tikai vēl simts gadu, tad ar to pilnīgi
pietiek, lai katrs šīs tautas loceklis sajustu par savu tikumisko pienākumu darīt visu, kas
iespējams, latviešu valodas un literatūras attīstības labā. Bet tautu nākotne nav nosakāma:
lielas tautas gājušas bojā un mazas pastāvējušas un pieaugušas. Arī mazu tautu valodas nav
tukšam laika kavēklim tīši izdomātas, bet ir tikpat pilntiesīgs, svēts un cienījams izglītības
līdzeklis kā lielāko tautu valodas un vissvētākās intereses. Valodu apspiest nozīmē Dieva

210
radījumu iznicināt. Visos šais rakstos izmanāms, cik dziji Valdemārs izjūt par grāmatas moto
liktos Šillera vārdus:
Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,To turi ciet ar visu savu sirdi.
Kā Tērbatā un Pēterpilī, tā arī Maskavā Valdemārs bija p a r c e n t r u l a t v i e š u i n t e l
i ģ e n c e i. Kā latviešu pulcinātājs viņam stājās blakus Brīvzemnieks. Viņiem pievienojās
Krodznieks, Bandrevičs, Velme, tad centīgākie latviešu studenti: Šleziņš, Kr. Kalniņš, Butuls
u.c. Maskavnieku pulciņš pastrādāja darbus, kam paliekama nozīme latv. literatūrā: pirmajā
laikā organizēja tautas gara mantu krāšanu, vēlāk (no 1885. g.) izdeva mēnešrakstu
Austrums.
P i e A u s t r u m a Valdemārs piedalījās no paša sākuma. Vispirms viņš rakstīja par savu
parasto tematu: par latviešu kuģniecību. Domu starpības ar citiem latviešu avīžniekiem viņam
iznāca jautājumā par gruntniecību uz laukiem. Viņš uzlūkoja mazgruntniecību par to zemes
lietošanas veidu, uz kuru latviešiem pamazām jāpāriet. Tā novērsīs tautas sašķelšanos sociāli
naidīgās daļās. Visās attīstītās zemēs šo veidu izlieto, tiklīdz pieaug iedzīvotāju skaits.
A s t o ņ d e s m i t a j o s g a d o s Valdemāram nebija latviešu nacionālajās lietās tās
nozīmes, kas agrāk. Sistemātiska pārkrievošana nospieda ir latviešus, ir viņu pretiniekus
vāciešus, ar kuriem karojot Valdemāra ieroči dabūja savu spožumu. Cīņa pret šiem nu
pieņēma šauri saimniecisku raksturu. Un atklāti uzstāties pret pārkrievotājiem lāgā nevarēja
darbinieks, kas pats savās cīņās bija uz krieviem atbalstījies.
Valdemārs palika rosīgi darbīgs joprojām. Praktiskus tautsaimniecības, sevišķi jūrniecības
jautājumus viņš bija izpētījis līdz galam. Tos nevarēja izšķirt bez viņa līdzdalības. Tāpat
viņam silti gulēja pie sirds latviešu vispārējās lietas, kuras pārspriežot vienmēr rēķinājās ar
Valdemāra domām. Viņš strādāja nenoguris dienu nakti. Te viņu pārsteidza nāve. Viņš
saslima ar plaušu karsoni un mira Maskavā 7. decembri (25. novembrī) 1891. g. Rīgas
Latviešu biedrība pārveda viņa miesas uz Rīgu un guldīja Ģertrūdes kapos. Viņu pavadīja
pēdējā ceļā sērojošā latviešu tauta. Uz kapa viņam uzcēla pieminekli ar uzrakstiem latviešu,
krievu un vācu valodā. Latviešu uzrakstu starpā lasāmi šādi Valdemāra paša vārdi: «Dedzīga
tuvāku mīlestība, cieta apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu.»
L i t e r a t ū r a. Āronu Matīsa K. V. savā dzīvē un darbā, Jelg. 1892. A. Ķeniņa K. V.,
Jaunības literatūra I, 1901. – Valdemāra pašbiogrāfija, B. Vēstnesis 1873, 43. – Līgotņu
Jēkaba K. V., biogrāfija, Rīgā 1923. – Antona Birkerta raksti: K. V. tautas izglītības darbā,
Latv. Izgl. biedrības gada grāmata I, 1909; K. V. un viņa centieni, Izglītība 1909, VI; K. V.
un jaunā paaudze, Dzimt. Vēstnesis 1911; K. V. un avīžniecība, turpat; K. V. un zemnieki,
turpat. – Pa daļai uz savu agrāko rakstu pamata Birkerts sastādījis plašāko V–a biogrāfiju;
Krišj. Valdemārs un viņa centieni, biogrāfiski–kritiska studija, Rīgā 1925 (3521pp.) – Ed.
Blanka K. V., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 81–110; tas pats raksts grāmatas jaunā
izdevumā: Latviešu tautas atmoda, Rīgā 1927, 88–112. – V–a rakstus par jūrniecību,
vēstules u.c. izdevis Bandrevičs Baltijas jūrnieku kalendārā 1893., 1895., 1901., 1905., 1909.
g.; B. tulkojis un izdevis arī dažus V–a krievu valodā sarakstītus rakstus: K. V–a domas par
jūrskolām un kuģniecību, Rīgā 1904; Mūsu jūrnieki un kuģniecība, Rīgā 1904. – V–a
simtgadu dzimšanas piemiņas gadījumā 1925. g. iznāca (bez jau minētās Birkerta grāmatas
un daudz rakstiem period. izdevumos) vēl rinda brošūru: J. Kreicberga Atmiņas par K. V.; tā
paša J. K. Ko devis latvju tautai V.?, Dr. A. Zandberga Atmiņas par K. V.; J. Velmes Kr. V.
un viņa darbs. – A. Gobas Dažas ziņas par Kr. V. studiju laiku, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929. g.
b. – Teodora Zeiferta Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina I, Rīgā 1929. –
Pilnīgu V–a rakstu rādītāju sastādījis J. Misiņš Latvju Grāmatā 1926. g. 1., 2. un 3. burtnīcā,
kur atzīmēti pavisam 216 V–a raksti līdz ar rakstiem par Valdemāru (skaitā 34).

2. ALUNĀNS

211
 1) Dzīves gaita
2) Nacionālās dzejas nodibinātājs
3) Valodnieks
4) Avīžnieks un zinātnieks
Blakus Valdemāram stāv Juris Alunāns, sevišķi kā latviešu nacionālās dzejas nodibinātājs.
Šo darbu viņš pa galvenai tiesai strādā, darbodamies savrup, vientulībā, vēl nebūdams sakarā
ar Valdemāru. Tiklīdz viņš iepazīstas ar šo un dabū no viņa iespaidus, viņš atmet dzeju un top
viņam par sajūsminātu biedri sabiedriskas darbības un avīžniecības laukā. Ar visu to Alunāns
paliek vairāk garīgs darbinieks.
1) DZĪVES GAITA. Alunāna dzimtene ir Kalsnava Vidzemē. Kalsnavas Alunānu mājās
bija Jura tēvs Andrievs ilgus gadus par saimnieku. Vēlāk viņš pārgāja par nomnieku uz
Jaunkalsnavas muižu. Še dzima Juris (pēc kristāmās zīmes Gustavs Georgs Frīdrihs) Alunāns
(Allunan) 13. (1.) maijā 1832. g. Jurim stāvēja kūmās četri mācītāja Dēbnera ģimenes locekļi,
bez tiem starp citiem vācu rakstnieka Lenca māsa Anna. Juris bija savu vecāku priekšpēdējais
bērns.
Andrieva Alunāna bērni bija: Pēteris, Minna, Jūlijs (ierēdnis Jelgavā, vēlāk
pagastskrīveris), Edvards (saimnieks Sesavas Kaujos), Jūlija, Juris un Indriķis. Vecākais no
viņiem, P ē t e r i s (1821–1903), Mazsesavas nomnieks, bija rosīgs sabiedrisks darbinieks
Jelgavā, sevišķi Latviešu un Lauksaimniecības biedrībā. Pa lielākai daļai viņa darbs ir Jelg.
L. b. Rakstniecības nodaļas rakstu krājumi. No viņa bērniem tikuši pazīstami latviešu
literatūras un kultūras laukā: Ādolfs A., latviešu teātra tēvs, Nikolajs A., mūzikas
mākslinieks, Teodors, tulkojis dažus romānus un lugas (Kāds brīdis kantorī, Neaicināti
viesi). Viņa meitu Luīzi apprecēja dzejnieks Vensku Edvards (Skujenieks); pēdējo bērni ir
dzejniece Biruta Skujeniece un rakstnieks Marģers Skujenieks. – Jaunākais Andrieva A. dēls
I n d r i ķ i s (Heinrihs) studēja Maskavā, Tērbatā, Pēterpili filozofiju, zemkopību, dabas
zinātnes. Viņš sešdesmitos gados rakstīja krievu laikrakstos dažus rakstus par latviešiem un
bija no 1864. g. par Pēterburgas Avīžu līdzstrādnieku. Vēlāk viņš tulkoja dažus krievu
rakstnieku darbus latviešu valodā (Gogoja Revidentu, Ostrovska Pašu ļaudis – gan izlīgsim).
1873. g. viņš nometās Jelgavā par grāmattirgotāju un apgādnieku. Viņš izdevis dažus
ievērojamus latv. literāriskus darbus, to starpā sava brāļa Jura Dziesmiņu pirmās daļas otru
papildinātu izdevumu un Dziesmiņu otru daļu, Kaudzīšu Mērnieku laikus, Kaudzītes Matīsa
sakopotās Dzejnieku labdienas. – Jura Alunāna t ē v u A n d r i e v u (1797–1861) Ādolfs A.
raksturo kā nopietnu vīru, kura vaibstos viņš neatceras redzējis smaidus un jautrību. Viņš
bija noteikts katrā lietā; ko viņš atzinis par derīgu, no tā viņu neviens nav varējis atrunāt.
Nepiekusis viņš rūpējās par savu bērnu izglītību un labklājību. Lai bērniem būtu vieglāk no
Kalsnavas Rīgā skolas apmeklēt, viņš uzcēla Rīgā pats savu nameli. – Jura m ā t e E d e,
vēlāk saukta H e d v i g a bija čakla saimniece un sirsnīga māte saviem bērniem. Lai pēc vīra
nāves sagādātu līdzekļus jaunāko bērnu izglītošanai, viņa uzņēma uz renti dažus krogus.
Mazs būdams, Juris Alunāns stipri vārguļoja un darīja ar to lielas rūpes savai mātei. Kad
viņam bija 7 gadi, viņa tēvs pazaudēja ugunsgrēkā visu mantu. Vēl arī neraža piespieda viņu
aiziet no Kalsnavas. Ap Jelgavu jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs uzņēma
Jelgavas tuvumā zaļumu vietu, Zorgenfreija parku līdz ar viesnīcu. Juris apmeklēja no 1847.
g. Jelgavas apriņķa skolu un no 1849. g. Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1854. g.
beigās. Ar skolas mācībām viņš ciešāk nodarbojās tikai īsi pirms eksāmeniem, bet lielāko
daļu laika pavadīja, pastāvīgi caurām naktīm nodarbodamies ar literatūru, dzeju, valodām.
Allaž viņš divi nedējas no vietas sasēdēja savā istabā, ne soli nesperdams no savas sētas. Viņš
iepazinās ar grieķu, romiešu, vācu, krievu klasiskajiem rakstniekiem, pētīja latviešu valodu,
iedziļinādamies latviešu valodniecības rakstos, kas plašāk bija pieejami Latv. literāriskās

212
biedrības Magazinās.
Jelgavā skolodamies, Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem 1 biedriem. Gan
tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons, bet kādu klasi zemāk. Reiz tomēr
Barons nogājis Alunāna dzīvokli, bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas
biedru. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie
tām viņš strādāja neapnicis, savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. Turpretī no
sava tēva, kas bija praktisks cilvēks, viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu
valodu rūpīgi slēpt.
1855. g. jūlija beigās Alunāns nonāk Tērbatā un stājas universitātes eksaminācijas
komisijas priekšā, bet izkrīt matemātikā cauri un netie uzņemts par studentu. Viņš tomēr
paliek Tērbatā, lai sagatavotos uz iestāšanās eksāmenu un lai apmeklētu lekcijas kā
brīvklausītājs. Bet viņš saslimst ar izsitumiem rokās un kājās, tā ka nevar iet ārā, un viņam
dzīvo, īpaši pirmajā laikā, vientulīgi. Viņš raksta savam brālim Indriķi 17. aug. 1855. g., ka
Dziesmiņu manuskripts jau galīgi drukai sakārtot un viņš mēģina atrast līdzekļus viņu
izdošanai. Tikdams spirgtāks, vi daudz strādā, bet padzīvo ar citiem kopā arī dažas jautras
stundas. P viņa allaž atnāk kāds biedris (Grīnhofs) un lūdz arī pie sevis uz kafiju viņš grib tur
viņu iepazīstināt ar Valdemāru un citiem latviešu studentiem. Bet Alunānam no tam
jāatsakās, jo ārsts viņam stingri piekodinājis sargāties no saaukstēšanās.
Tikai 1856. g. sākumā Alunāns tiek pilnīgi uz kājām, noliek prasīto eksāmenu, iestājas
filoloģijas fakultātē, sāk apmeklēt lekcijas, nāk tuvākos sakaros ar Valdemāru un ņem dalību
latviešu studentu pulciņā. Daži (Gaiduļu Paula, Balss, 1878, 24. nr.) Alunānu apzīmē par
pulciņa kroni, «ne ārējā izskatā, bet dedzībā, drošībā, cerībā un nepiekūstošā darbībā...
Dzirkstele, kas aizdedzināja atdzisušo tautas mīlestību, ir dzirkstījusi iz J. Alunāna dedzīgās
sirds; rasas piliens, kas atdzīvināja neskaitāmās sirdīs tautības jušanu, mātes valodas
cienīšanu, ir rasinājis iz viņa svabadās krūts.» Šepat gluži pārgrozās Alunāna darbības
raksturs un virziens: sākot ar 1856. g. otru semestri, viņš pāriet uz valsts zinātņu (camerālia)
studijām, no dzejnieka viņš top par avīžnieku, kas uzcītīgi piedalās ar rakstiem gada otrā pusē
nodibinātajā Mājas Viesī.
Alunāna līdzdarbība pie Mājas Viesa sāk 1858. g. apsīkt un 1859. g. pavisam apstājas.
Tomēr viņa uzsāktais literāriskais virziens nepārtraucas: viņš joprojām cenšas sniegt tautai
populārus rakstus, derīgus padomus, pamācības. Alunāns apņemas savus rakstus izdot
patstāvīgi. Viņam šķiet, ka šāds literārisks uzņēmums arī materiālā ziņā atmaksāsies; viņš pat
cer ar savu rakstu krājuma palīdzību izkulties no naudas klizmas. Viņš cītīgi gādā, lai tas
iznāktu, iespiedumiem un papīram mēģinādams sadabūt līdzekļus, naudu aizņemoties pa
daļai no saviem studiju biedriem. Iznāca tad 1860. g. viņa rakstu sakopojums Sēta, Daba,
Pasaule trijās burtnīcās. Bet cerētās peļņas vietā tas viņam ienesa zaudējumus un jaunas
materiālas rūpes.
Joprojām Alunāns paliek ciešās un sirsnīgās attiecībās ar saviem piederīgiem. Viņa
jaunākais brālis Indriķis arī pārnāk ap 1858. g. studēt uz Tērbatu. Līdzekļus pa lielākai daļai
gādā viņu brālis Edvards Sesavas Kauļu mājās, kas šai laikā uzlūkojamas par Alunānu
dzimtas centru. Ja Juris no savējiem nedabū kādu laiku vēstules, tad viņš ir norūpējies un
domā, ka viņiem kāda nelaime notikusi. Viņš apprasās, vai viņa māsa Minna vēl arvienu
pūšot par viņa bezdievību. Humoristīgi viņš piezīmē, ka viņš labojies un ka dievbijīgāka
cilvēka par viņu nevarot zemes virsū atrast, kāpēc jau viņu dēvējot par veco Aleluju. Viņš
rūpējas, ka nofotografē viņa māmiņu, «jo tā būtu liela skāde, ka tādas brangas sievas atmiņu
bērni un bērnu bērni nevarētu cieti glabāt»; viņš nožēlo, ka viņam arī no tēva nav nevienas
fotogrāfijas. Viņam ir arī savas vērtības pilna apziņa. Ja brālim nav viegli sniegt līdzekļus
viņa izglītībai, tad viņš kādā vēstulē atgādina, ka viņu par to slavēs ikviens, augsts vai zems.
«Kādas jūtas Tev sirdī krāsies, kad, pa Vidzemi un Kurzemi klīstot, tur visgarām sētās un

213
būdiņās izdzirdēsi Alunāna vārdu pieminam, viņu pa daļai godinot, pa daļai no viņa
bīstoties?! Tie zākājumi, ko reizēm pret Alunānu palaiž vaļā, nav nekas cits kā vienīgi
apslēptas bailes.»
Tērbatā Alunāns sarakstīja pa lielākai daļai arī savu Tautas saimniecību, no kuras dažus
gabalus (Kapitāls, Manta, Asociācijas u.c.) vēlāk iespieda Pēterburgas Avīzēs.
Savas studijas Alunāns bija nodomājis beigt 1860. g. pavasarī un jau nolika dažus
eksāmenus, bet, juzdamies pārpūlējies, lūdza pēc atļaujas palikt universitātē vēl vienu
semestri. 1861. g. sākumā viņš tad arī noliek attiecīgos eksāmenus un viņam piešķir graduēta
studenta pakāpi. Tā paša gada 15. augustā viņš devās uz Pēterpili, kur iestājās Meža
akadēmijā par kroņa stipendiātu. Arī še viņam daži tautības un centienu biedri, starp tiem
vēlākais Pēt. Avīžu līdzstrādnieks Frīdmanis, kas latviešu valodā saraksta dažus populāri
zinātniskus darbus (par jūru, Ēģipti). Alunāns aizraujas ar botāniku, sāk krāt stādus
herbārijam, kas lai noderētu nākamajai latviešu zemkopju akadēmijai. Stipri viņš interesējas
par Baltijas jautājumu, seko attiecīgajiem rakstiem avīzēs un brošūrās un arī pats par to
raksta. Ar krievu, vācu un poļu studentiem viņam nav nekādas saskaņas. Krievu studentus
viņš uzskata par eksaltētiem konstitucionālistiem un atrod, ka viņu idejas pāragras, ka tikai
pēc 25 gadiem ar viņiem varētu būt vienis prātis. Šai laikā nomirst viņa tēvs; joprojām viņš
paliek sakaros ar saviem brāļiem.
Pēterpils latvieši, kuru starpā ir arī Valdemārs un vēlāk Barons, veicina un virza uz priekšu
dažus nodomus attiecībā uz latviešu kopdarbiem. Alunāns pie tiem ņem visdzīvāko dalību.
Nodibināt latviešu rakstnieku un valodnieku biedrību neizdevās. Nodomu izdot latviešu
laikraksts Pēterburgas Avīzes izveda.
Nevarēdams panest gaisu, kāds valdīja Meža akadēmijā, Alunāns 1862. g. sākumā no tās
izstājās. Viņu uzstādīja par kandidātu Pēterburgas Avīžu vadītāja vietai. Tomēr viņš sāka
stipri vārgt un aizbrauca uz 50 verstu attālo Novoļisinu pie kāda kurzemnieka veseļoties.
Jaunajam laikrakstam iznākot, viņš nebija atgriezies atpakaļ Pēterpilī, kur viņš ieradās tikai
oktobra sākumā. Pie Pēt. Avīzēm viņš ņēma dalību ar dažiem zinātniskiem rakstiem, sevišķi
ar izvilkumiem no viņa Tautas saimniecības.
Turpmākā (1863.) gada sākumā Juris Alunāns aizbrauc pie saviem piederīgiem Jostenes
Kauļos, lai atspirgtu. Tomēr viņš tiek arvienu drūmāks, vārgāks. Neskatoties uz to, viņš
nerimst strādāt, gatavo iespiešanai grāmatas Mazais bodnieks un Tautas saimniecība.
Vienumēr viņš stipri interesējas par latviešu sabiedriskām lietām, gaida nepacietīgi katru Pēt.
Avīžu numuru. Tuvējā birztalā 1864. gada agrā pavasarī svešzemju kokus un krūmus
kopdams, viņš saaukstējas un iegulst. Viņš vairs nepieceļas. Nojauzdams nāves tuvumu, viņš
liek aizdedzināt cigāru, pa dūmam vilkdams, sarunājas par dzīves niecību, atvadās pa kārtai
no visiem un mierīgi izdziest 18. (6.) aprīlī 1864. g. Viņu apglabāja Lielvircavas kapos, kur
1902. gadā viņam uzcēla pieminekli.
Ādolfs Alunāns tā raksturo sava tēvabrāļa ārieni: «Juris Alunāns bija mazāks kā viduvēja
auguma, bet plecīgs, tumši dzelteniem matiem un iesarkanu bārzdu, kuru viņš bija
izaudzinājis tā saucamā ciķeļa formā. Pārlieku tuvredzīgs būdams, viņš nēsāja brilles, un,
vispārīgi ņemot, nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. Alunāna seja atradās pie visa
nedaiļuma kas sevišķi pievilcīgs, un tas pastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un
satīras. Šinīs smaidos bija lasāma gan lepna pašapziņa, gan glupības apsmiešana un
nievāšana, un, kad Alunāns tā pavisam savādi pasmīnēja, tad viņa fizionomijai bija it kā
sevišķa vara.»
Jura Alunāna darbību viscaur vada tautiskā doma. Par to sajūsmināts, viņš darbojas kā
dzejnieks, valodnieks, zinātnieks un avīžnieks.
2) NACIONĀLĀS DZEJAS NODIBINĀTĀJS. Ar dzeju Alunāns cieši un nopietni
nodarbojies tikai pāris gadus pirms sava studiju laika Tērbatā. Tomēr d z e j ā i e r a u g ā m

214
i v i ņ a v i s l i e l ā k i e p a n ā k u m i. Tie atbalstās uz viņa visdziļākajām, īpatnīgajām
tieksmēm, uz viņa iedzimto dabu. Kad viņš bija atstāts sev, palika savā nodabā, viņš
nodarbojās ar valodu, nodziļinādamies tajā tik tālu, ka viņš še tika radošs, ka viņam valoda
kļuva par dzeju, kas viņa garā veidojas un daiļojas. No mīlestības uz valodu viņam tikdama
tuva, dzeja tad viņu aizņēma viscaur, tā ka viņš tajā ieraudzīja savu augstāko mantu, savu
dzīves mērķi; savu nemirstības ķīlu. Viņš atzīst (soneta Mana manta), ka liktenis viņu nav
iecēlis ne par valdnieku, ne par kungu, ka viņam nenovēl goda vietas un atrauj katru prieku;
bet no mazotnes līdz kapam viņš atrod visu savu slavu un godu dziesmās. Viņš, līdzīgi
Horācijam, apzinās, ka viņš dziesmās sev cēlis neiznīcināmu pieminekli, ka viņa slava
pastāvīgāka par tēraudu, par kalniem augstāka, ko neiznīcinās ne ziemeļu vējš, ne gadi, ne
pati mūžība; viņš pieaugs slavā, kas nezudīs, kamēr Daugava tek latviešu robežās. Tādas
domas un nojausmas viņam ir, kad viņš savā ģimnāzijas apmeklēšanas laikā (ap 1853. un
1854. g.) nodevās vienīgi valodas studijām un dzejai.
Turpmāk (no 1856. g.) viņa darbība ņem pavisam citu virzienu: viņš top par zinātņu
popularizētāju, par avīžnieku. Tomēr viņa dzejnieka, m ā k s l i n i e k a d a b a nomanāma
viņā vienumēr. Vai viņš runā par zinātņu izplatīšanu, vai valodas izkopšanu, visur nojaušama
dzejnieka sajūsma par gara daiļumu, par tautas labklājību, par cilvēces ideāliem. Šī sajūsma
viņu pa reizei novirza no nopietnas zinātnes ceļa. Par latviešu senatni runādams, viņš vēsta,
ka latvieši ieguvuši tirdzniecībā no arābiešiem smalkus audumus, dārgus akmeņus, zeltu un
sudrabu, ka latvieši sagūstījuši zviedru un dāņu karavīrus un pārdevuši par vergiem
arābiešiem, ka latviešiem bijusi bagāta un izslavēta tirdzniecības pilsēta Trūza netālu no
Karalaučiem, kur sanākuši tirgotāji no daudz tautām, ka latviešiem jau sen bijušas savas
rakstu zīmes, «kas vēl tagad uz vecu veciem latviešu naudas gabaliem atrodamas». Tā ir
tautas mīlestības ierosināta dzejnieka fantāzija, kas še darbojas. Svabadāks lauks sacerei
atveras veco latviešu stāstos, kas «tā sagrozīti ar liekām domām un pārdabīgiem brīnumiem,
ka palikuši par pasakām». Par tādu vecu latviešu stāstu Alunāns ceļ priekšā teiku par Eima
ezeru. Ap to mituši neganti ļaudis. Latvieši, tai zemē apmezdamies, atraduši tur bezgalīgu
postu. Viņi sākuši mežus cirst, līdumus līst, grāvjus rakt, tīrumus un pļavas kopt, mājas un
ciemus iegrozīt, lopus audzināt. Bet iezemieši tiem nav devuši nekāda miera. Tikai, kad Eima
ezers reiz pacēlies gaisā un nonācis atkal zemē, ļaudis varējuši netraucēti darboties. Patiesībā
tautas tradīcijās nemaz nav tādas teikas, kur latvieši, paši sevi vārdā saukdami, šādas lietas
stāstītu. Ar to Alunāns ierosināja vēlākos dzejniekus (sevišķi Ausekli) dot šiem stāstījumiem
dzejas veidu. To pašu viņš darīja ar teiku par ūdens plūdiem u.c.
Alunāns ceļ latviešu rakstos pirmo reiz tieši tautai priekšā arī bagāto un krāšņo s e n o d i e
v u p a s a u l i, kam tikai pa mazai daļai kāds pamats tautas tradīcijās, bet kas lielāko tiesu
sastādās no hronikās atzīmētiem un saceres radītiem tēliem. Latviešu senatnē tiem ierādīja
vietu, īpaši Merķelis un Vecais Stenders savos vācu valodā sarakstītos rakstos. Stendera
saraksts iespiests viņa gramatikā (2. izd. § 218). Galvenā kārtā Alunāna veidojumā šie tēli
pāriet latviešu tautiskajā dzejā.
Seno latviešu ticību Alunāns nostāda blakām indiešu, grieķu, romiešu mitoloģijai (M. V.
1858, 48. un 49. nr.). Pats lielākais Dievs latviešiem Pramšans (pie indiešiem Parabrāma).
Viņa laulātā draudzene ir Laima. Pramšanam padoti divi vareni dievi: Anšlavs, gaismas
dievs (persiešu Ormuzds) un Postnieks (leitiski Puškaitis), tumsības gars (persiešu Arimans).
Anšlava sieva Līga, gudrības un dziesmu dieve. Vidū starp Anšlavu un Postnieku stāv
Pērkons, saules un mēness dievs, pati pirmā latviešu dievība. Pērkona sieva Pērkonele, kas
ar savu laulātu draugu dzemdējusi ūdeni un jūru. Pramšana un Laimas dēls Potrimps
auglības devējs, laimības dievs un sēju glābējs. Potrimpa sieva Milda (rom. Venera),
mīlestības dieve. Viņas dēls Kaunis (rom. Kupido). Pekles dievs ir Pikulis. Viņa sieva Naule.
Dieve Saule iedala laikus un dod zemei siltumu. Viņas pils stāv pret rītiem, kur latviešiem

215
dzimtene. No savas pils tā brauc spīdošos ratos trim zirgiem, sudraba, zelta un dimanta.
Zvaigznes ir Saules un Mēness bērni. Citas no tām maldījās putnu ceļā, kur dzīvoja nomirušu
dvēseles, par baltiem baložiem pārvērstas. Pašas mazās zvaigznes ir vērpējas, kas vērpa
cilvēka dzīves pavedienu. «Bentis bij gars, kas ceļiniekus savā glabāšanā ņēma un no visa
jauna izsargāja. Prauliene (rom. Vesta) turēja ugunskuru savā glabāšanā un mācīja
cilvēkiem ēdienu vārīt un maizi cept. Pilnvedis bij gars, kas šķūņus un klētis pildīja, uzturēja
un no kustoņiem sargāja. Zvanpūtis bij skanēšanas gars, kas Pērkona balsi pa malu malām
darīja dzirdamu. Dziltene izsūtīja mēri pa pasauli... Gonds uz to lūkoja, ka viesus labā cienā
tur, kamēr Nemejs un Peska par to gādāja, ka mājas tēvam nekas netrūka, kas pie mielastiem
vajadzīgs. Pie milzeņiem pieskaitāms Krūģis (Vulkāns) ar saviem palīgiem budreļiem
(ciklopeiķeni)... Kalēji Krūģi un budreļus sevišķi pielūdza. Mazi jo mazi no auguma bija
Krēmars un viņa saime, kas, tāpat kā milzeņi, kalnos dzīvoja. Viņa rokās stāvēja ne vien visa
manta, kas zemes klēpī bij atrodama, bet arī tās mantas, kas cilvēkiem bij pazudušas.
Redzams, ka Alunāna dzejnieka tieksmes darbojas arī tad, kad viņš, dzeju atmetis, raksta
prozā. Daļa no viņa prozas darbiem turpmākajā latviešu dzejas attīstībā ne mazāk svarīgi kā
viņa Dziesmiņas. Bet par dzejnieku pilnā nozīmē viņš tomēr parādās pēdējās.
Tāpat kā Alunāns, par avīžnieku, prozas rakstnieku būdams, nenoliedz savu dzejnieka
dabu, tā arī, pilnīgi d z e j a i n o d o d a m i e s, v i ņ š uzrāda avīžnieka, sabiedriska
darbinieka tieksmes. Viņa pamatraksturs paliek negrozīts un vienā, kā otrā periodā skaidri
izmanāms. Lai šo notvertu, nepietiek ar dzejnieka paša 1856. gadā izdotajām Dziesmiņām.
Šo krājumu sastādīdams, viņš paturēja acīs vienīgi daiļuma principu, gribēja rādīt, cik
latviešu valoda spēcīga un jauka. Viņa citas tanī pašā laikā radušās, bet tikai pēc viņa nāves
klajā laistās dziesmiņas rāda, cik stipri viņu nodarbina sabiedriskas dabas jautājumi, cik ļoti
viņam duras acīs sadzīves kroplības un netaisnības.
Piegriezdamies īstenībai, dzīves problēmām, Alunāns ne allaž ņem vērā savu dzejisko
pasniegumu daiļuma vērtību. Viņš, kas savam pirmajam klajā laistajam krājumam nostāda
priekšā un viscaur izceļ klasisku dzeju, ierāda citur jo plašu vietu tādam vācu dzejniekam kā
Langbeinam, kas, Gētes laikā dzīvodams, toreiz gan bija īpaši ar saviem jautrā satura
dzejoļiem cik necik pazīstams, bet turpmāk ir pilnīgi aizmirsts. Bet pie Langbeina Alunāns pa
reizei atrod asu s a b i e d r ī b a s k r i t i k u, un ar šo tas izpelnās viņa vērību. Langbeins
nosoda tiesas kungu, kas ar lielāko nežēlību uzbrūk nabaga vīram parādu dēļ, ar to, ka liek
pašam nelabajam viņu saplosīt (Tiesas kungs un sarkanais). Lepnam kungam, kas sevi liek
nest diviem kalpiem, viņš kā līdzvērtīgus nostāda pretī divus teķus, ko ved zemnieks.
Zināmu, dažreiz iepūtušos ļaužu tukšību aizķer arī stāsts par mācītāju Barku un skolotāju
(«skolnieku») Ķepanu, kas iereibuši iekļūst barokļu aizgaldā. Sabiedrības kritiku tad nu
Alunāns izsaka, ne pie Langbeina vien pieturēdamies. Ja zemnieka suns sakodis junkura govi,
tad zemniekam jānospriež maksāt trīsdesmit rubļus; bet, ja junkura suns sakodis zemnieka
govi, tad junkurs spriež: «Jā, zemniek, tā ir cita lieta.» Esmu apguvusi sekretāres profesiju
Rīgas 19. arodvidusskolā. To apguvu mērķtiecīgi un ar lielu ieinteresētību, tādēļ arī savu
nākotni redzu Vācu, angļu un krievu valodu protu sarunvalodas līmenī. Grābena junkurs mīt
tukšā baznīcā un aplaupa ceļiniekus; bet galā viņu dabū velns savos nagos par mācību
junkuriem, pie ceļa lai netura vakti, ka tie virsū kristu pa nakti». Līdaku, kas aprijusi simts
zutiņu, zvejnieks cepina uz pannas, lai gan tā galvā glabā tās lietas, ar ko Kristu reiz sita pie
krusta; tā galvā nes ticību, bet sirdī tikai postu. Tikko iecelts tiesnesis griežas pilsētā ar
sūdzību, ka viņu kāda lapa nolamājusi par aunu: uz prezidenta jautājumu, vai viņš saukts
vārdā, tiesnesis atbild, kas gan cits tas varot būt.
Ko Alunāns nostāda p r e t ī š ī m a p r i n d ā m, kurās valda varmācība, cietsirdība,
liekulība, muļķība? Uz to dod kādu norādījumu stāsts par ķeizaru un abatu. Pēdējam ķeizars
liek priekšā trīs jautājumus. Abats nobīstas un nezin uz tiem nekā atbildēt. Te viņam izlīdz

216
viņa aitu gans, kuru tad ķeizars ceļ godā. Kāds cits stāsts: Muižnieks mirdams dod vienam
dēlam par mantojumu zobenu, otram arklu. Pēc kāda laika zobens salauzts un uz viņa
īpašnieka pils guļ lāsts.
Bet leja pilna brangumuGuļ gaišā saules dienā,Tur aug un zeļ ar svētību,Tur arāju vēl
cienā.
Arājiem tad arī veltīta sevišķa dziesmiņa. Tos tikai nejēgas nicina, bet augsti godina
prātnieks.
Par spīdošu zeltu daudz vairāki gods Lai dzelzim, kas druvas jums uzar, dots.
Pie šejienes, pie gana, pie arāja, pie zemnieka pieslēdzas Alunāna doma. Tā aptver tautu,
kas pastāv no zemniekiem. Kas Alunānu atšķir no agrākajiem dzejniekiem un nostāda jauna
laikmeta priekšgalā, tā ir l a t v i e š u t a u t i s k ā i d e j a. Par tautiskā laikmeta programmas
dziesmu tikusi viņa pēc čehu dzejnieka L. Čelakovska sacerētā Nevis slinkojot un pūstot.
Tauta ceļama godā, vedama pie prāta gaismas; būtu daudz panākts, ja ikviens sētu zemē tikai
vienu veselu graudu. Dzejnieks uzsauc latviešiem, uz kurieni viņi skrej, citur zelta dienas
meklēdami; viņiem pašiem mājās «slavējama meita», viņu tauta, viņu valoda. Par kādu vesela
koka lēcēju, kas svešinieku vidū nācis godā, viņš paredz, ka pēc kādas paaudzes viņu vairs
neviens nepieminēs, jo tiem, kas viņu mūžinātu, viņš zudis. Latviešos dzejnieks grib uzpūst
tautiskas apziņas dzirksteli. No otras puses, viņš iedegas dusmās pret tautas apspiedējiem. Šai
virzienā viņš izraugās dažus tulkojumus. Trīs indieši (pēc Lēnava), sirmgalvis un viņa divi
dēli, nolād viļņus, kas svešos varmākas atnesuši viņu zemē, nolād vējus, kas viņu kuģiem
bijuši labvēlīgi, klinšu stabus, kas tos nav sadragājuši. Šī pati jūsma izpaužas vairāk sonetās
ar ragiem (pēc Hervēga un Rikerta). Dzejnieks jautā, ko kalējs ka(, un, dabūdams par atbildi:
«Dzelžus,» – piebilst: «Tu dzelžos pats sev liksi, pirms to ģiedi.» Tāpat zemnieks ardams
saņems ērkšķus, bet labums nāks citu rokās; mednieku, kas tīko šaut stirnu, pašu kā stirnu
trenkās; zvejnieks, zivis ķerdams, pats iepīsies nāves tīklos. Tad nopietnais jautājums mātei,
kas zīda zēnus, – vai tādēļ viņa to dara, lai tie, savai tēvu zemei ļaunu darīdami, ienaidniekus
baro. Un pēdīgi dziesminieka atbilde uz jautājumu, ko viņš raksta:
Es liesmās dīduTo spalv' uz sav' un savas tautas kaunu,Kas savu brīvību sev neizkaro.
Šādi cēloņi ir c ī ņ a s g a r a m, kas iedegas dzejniekā saskaņā ar gadu simteņa
revolucionārām kustībām un ar vācu brīvības kariem. Kaujā kritušais vācu dzejnieks Kerners
ir tas, pie kura Alunāns galvenā kārtā atrod šīs ciņu jūsmas izteiksmi. Viņš apsveicina
kreisajā pusē spīdošo zobenu kā pielaulātu līgavu un dodas ar to kaujā kā uz kāzām. Kaujā
dodamies, zibeniem apkārt šaudoties, viņš piesauc Tēvu, vareno Dievu, ko viņš atzīst, rudens
vējiem pa lapām traucot, kaujas pērkoniem rūcot, lai vada viņu, kas zin visur viņa baušļus,
nāvē vai uzvarā. Kara vadonis (Karala), ienaidnieku aplenkts, metas ar zirgu no klints atvarā
un, kā par brīnumu, izglābj dzīvību. «Dievs vis ne(auj, lai dūšīgais beidzas.»
Cīņas prieks, brašums var arī atraisīties no cēliem mērķiem. Gara pacilātība, sajūsma pati
par sevi var sniegt baudījumu, neskatoties uz kādiem tikumiskiem motīviem, pat nostādamās
tiem pretī. Tādi pārdzīvojumi attēloti Laupītāju dziesmā (pēc Šillera). Tie pavada priekos
katru brīdi, vienu dienu iedami pie svētnieka, otru pie nomnieka, kur viņus ielīgsmo nauda,
vīns un alus; dzirkstošā vīnā sirdību dzerdami, viņi slēdz brālību ar pašu velnu. Tādas
pārplūstošas sajūsmas nesta ir arī Dzērāja dziesma. Dzērājam nolikts pagrabā dabūt savu
galu. Viņš prasa, lai viņam mirstot šķiebj pie mutes mucu uz malu.
Īstais prāta spīdeklisPilnos kausos rodas,Sirds ar vīnu sildītaLīdz pat zvaigznēm dodas.
Alunāns ar to pāriet t i r u i z j ū t u robežās. Atstādams pie malas katru sabiedrisku
tendenci un domu, viņš nodziļojas iekšējos pārdzīvojumos un meklē nenorimis tos ietērpt
daiļā, pilnīgā, klasiskā dzejā. Šī dziņa ievērojamā mērā pieaug viņā ar to, ka to atbalsta un
paceļ dedzīgs patriotisms, cieša griba pierādīt latviešu valodas spēku un daiļumu. Tomēr šādi
sabiedriskas dabas nolūki šai dzejā tieši neizsakās. Un, ja jau Alunāns sabiedriskiem

217
centieniem bija pratis dot dzejisku izteiksmi, tad tīri estētiska rakstura pārdzīvojumiem nu jo
vairāk vajadzēja pacelties dzejas daiļumā.
Še pieminamo motīvu starpā ieņem pirmo vietu m ī l e s t ī b a. Tā Alunāna izraudzītajās
dziesmās mēdz būt spēcīga kā nāve. Ilze staigā viena, kad jau pāri pusnaktij un vairs neviena
nav kājās. Mīļākais solījis nākt; viņa gaida. Un viņš, meklēdams citu, nāk; viņa to ved
kambari, kapā, kur viņi nu nāvē vienoti. Muižnieka līgava atstāta mirst. Muižnieks, sapņu
mocīts, jāj viņu meklēt un pie viņas šķirsta nogalinās. Bagātnieks sola pļāvējai savu dēlu, ja
viņa trijās dienās nopļautu visu pļavu. Viņa strādā caurām naktīm un to izdara. Bet
bagātnieks solīdams tikai jokojis. Pļāvēja saļimst sēkā, top mēma un dzīvo no gada uz gadu,
ar lāsīti medus atgaiņādama badu.
Mīlestības jūtās izkristalizējas dažas no Alunāna v i s s k a i s t ā k a j ā m d z e j a s p ē r l
ē m. Tā ir «svētīga nāve»: mirt aiz mīlestības, būt apraktam viņas rokās, mosties no viņas
mutes, ieraudzīt debesi viņas acīs. Līdzīgas nojausmas tikpat gleznā izteiksmē ietvertas
dzejoli Ko es darītu. Viņš būtu tīrs strauts, un viņa no tā dzertu.
Slāpēs tu noplaktu,Mīlīgs es uzplūstuMutīti tvert.
Reti kur latviešu dzejā atrodam tik smalki noskaņotu jūtu izteiksmi. – Tikpat s k a i d r i i z
s k a n daži citi neliela apmēra dzejoļi, kam citāds jūtu raksturs. Pie tiem pieder Gētes Gājēja
dziesma naktī: Kas tu miti debesīs, Vaimanas un sāpes remdi; Ūlanda Kapsēta tur kalna galā;
Rikerta Dieva kalpošana: Lūk, vista iedzer ūdens lāsīti, Un tad tā acis ceļ uz debesi.
Atdzejojumā sasniedz dzejas pilnību arī dažas b a l ā d e s, kas pieder pie labākajām
pasaules literatūrā. Savas izlases pirmajā vietā Alunāns nostādījis Heines Lauru un Gētes
Meža tēvu, kas gan arī pēc mākslinieciskās vērtības ieņem šo pašu vietu.
Reti kāds dzejas darbs pasaules literatūrā var līdzināties H e i n e s b a l ā d e i L a u r a
(Lorelei). Visdziļākās, likteņa traģikā noskaņotas jūtas še izsacītas visvienkāršākā un pie tam
vispilnīgākā veidā. Še ir priekšā simbolika, kas, tikpat kā mūsu acīm noslēptā dabas procesā
radies priekšmets, kā puķe, zvaigzne, neizprotami, bet brīnišķi skaidri atspoguļo un iztulko
mūsu jūtas. Alunāns iedziļinājies Heines balādē līdz galam, to pārdzīvojis un latviski no
jauna radījis, vērtībā oriģinālam pilnīgi blakām nostādīdams. Izteiksmes vienkāršība, dabiskā
sirds valoda tur, kā še, tikai tur vācu valodas ģēnijs to darina, še – latviešu.
Es nezinu tiešām, kā labad Gan skumīgs esmu tāds! Sev pasaku vecu glabāt, Uz to vien
nesas man prāts.
Tā runā vienkāršais latvietis, vaļsirdīgi atklādams savas neizprotamās sirds kaites. Un tad
prāts saistās pie jumpravas kalna galā, kas mirdz saules spožumā, saistās neatraisāmi, kaut arī
novestu nāvē. Visā pilnībā to Alunāns izjūt un attēlo, ievērodams arī rituma (jambu un
amfibrahiju) pārmaiņas.
Tikpat mākslinieciski izstrādāts G ē t e s M e ž a t ē v a pārdzejojums. Simbolika šeit
savienojas ar dabas mistiku, pārejot dramatismā.
Alunāna rokās latviešu v a l o d a top jauna, dzīva, radoša. Kā jauni tiek priekšmeti, viņa
dzejā priekšā celti! Viņam no matiem lentīti dotu, Viņam no galvas vainagu sniegtu. Dažreiz
tos iezīmē vienīgi īpašība: Viņš acis no maziņā negriež nekur; Labu dien, tu, skaistā; Tie
treknie uz vien' roku dodas. – Lietoti zīmīgi un tēlojoši epiteti: šmaugs augums, spodri rīki,
spodras zvaigznes, laipnā saule, ražens skats, jautri upes plūdumi, zeltaini mati, bāla mute. –
Latviešu valodai īpatnīgais izteicēja īpašības vārds, pievienodamies darbības vārdam
(izteicējam), līdz ar to zīmīgi tēlo priekšmetu: Slaika un koša iet meitene. Mēness spīd tik
bāls. Šī, to mīļi bučodama, viņam lēna rokās krīt. – Arī darbības vārdi par sevi rada daiļas
gleznas: Daudz zobenu stirkšķēs un zibēs. Slāpēs tu noplaktu. Mēness apblāzmo kapsētu.
Līdzīgus valodas līdzekļus lieto savā dzejā H ū g e n b e r g e r s, kas dzejiskā izteiksmē
zināmā mērā uzlūkojams par Alunāna priekšteci. Pie Hūgenbergera atrodam šādus
teicienus: Kas še vārgs un nomērdēts, zaļš un brangs tur uzaugs godā. Laumiņu ja neatrodu,

218
nosirgšu. Sirds nevar izpukstēt. Pārāk ko par tevi košu mūžam nemijošu. – Daži no šiem
Alunāna un Hūgenbergera izteiksmes līdzekļiem saskan ar t a u t a s d z i e s m ā m, tā
izteicēja īpašības vārds: Balta zied griķu druva aiz visām druviņām; balta gāja meitu māte
aiz visām sieviņām. Skaista auga, netikusi.
Alunāns ved pie pilnības tās m ā k s l a s d z e j a s f o r m a s, ko vācu tautības dzejnieki
(sākot ar Fīrekeru) bija pārņēmuši latviešu literatūrā no citām kultūras tautām. Skaitā Alunāns
dzejas veidus paplašināja. No antīkajiem pantmēriem vecajā rakstniecībā sastopami vienīgi
heksametri. Tos lietoja Elverfelds idillē Bērtulis un Maija, Hūgenbergers idillē Rindnieka
meita. Bet Alunāns ieved latviešu dzejā vēl arī citus antīkus pantus (Asclepiadeus primus,
Archilochius quartus u.c.), kas, principiāli no jaunlaiku metrikas atšķirdamies (pamatodamies
uz zilbju garumu, ne smagumu), nav varējuši latviešu dzejā (tāpat kā vispār modernajā dzejā)
iesakņoties. To tiesu lielākas sekmes bij Alunāna pārņemtajām romāņu dzejas formām:
trioletam, sonetam. Gan pirmais latviešu valodā iespiestais t r i o l e t s ir Alunāna Voi atkal
še tu, ziedu laiks? Ļoti plaši Alunāns lietojis s o n e t a formu, gan lielā skaitā tos (sevišķi pēc
Rikerta un Hervēga) tulkodams, gan arī oriģinālus sacerēdams. Šai formā, tikpat tulkojumos,
kā oriģinālos, viņš iegulda daudz patriotisku domu un sajūsmu, tā sonetos: Kad Mozu cauri
vadīju caur jūru (Rikerta), Ko, kalējs, kaldini (Rikerta), Kas latvju valodā tu plaukdams augi,
Uz kurieni jūs, latvieši, nu skreita, Liktens mani ne par valdinieku.
Alunāns atrod latviešu valodā līdzekļus izteikt to pašu dzejas saturu, kas ietverts lielajās
kultūras valodās. Kur latviešu valodai tomēr būtu kādi trūkumi, tur viņš centās tos novērst,
latviešu valodas izteiksmes spējas paplašinādams. Alunāns p i r m a i s r a d a l a t v i e š u m
ā k s l a s d z e j u, kam paliekama vērtība, tāda pati kā daudz vecākajām tautas dziesmām. Ja
pie šādas dzejas arī pieskaitāma tikai kāda daļa viņa dziesmiņu, tad tomēr tās savā visumā, arī
tanīs darbos, kuru mākslinieciskā vērtība nav liela, liek drošu pamatu latviešu mākslas dzejas
sekmīgai attīstībai: modina latviešu tautisko apziņu, paceļ un stiprina latviešu nacionālismu.
Dziļāku ieskatu Jura Alunāna dzejnieka darbā, viņa dziesmiņu rašanās laikā un veidā var
dabūt no viņa dziesmiņu manuskripta (pieder Kaudzītes Matīsam, kam to dāvinājis Indr.
Alunāns 1881. g., tagad Filologu biedrības īpašums). Tā ir bieza klade, kam 170 lapas puses,
paša Jura Alunāna roku aprakstītas dziesmiņām. Aiz tām dažas lapas izplēstas. Še ierakstītas
ap 140 dziesmas. Tātad no visām viņa iespiestām dziesmām (ap 170) še iztrūkst tikai ap 30
dziesmu. No dažās vietās atzīmētiem datumiem redzams, ka dziesmiņas uzrakstītas galvenā
kārtā 1853. un 1854. gadā. Tās sakārtotas vispār hronoloģiski, tomēr tukšajās lapas pušu
vietās turpmāk ierakstot vēlāk sacerētas dziesmas. Šis krājums bijis visumā manuskriptā
noslēgts, kad Alunāns stājies pie 1856. g. izdotās dziesmiņu izlases sastādīšanas. Lielākā
daļa (vairāk kā 20 no 38) šai izdevumā iespiesto dziesmiņu ir arī manuskriptā. Bet iespiestās
ir pārlabotas. Tās, kā redzams no kādas Klaustiņa piezīmes (J. A. Raksti, I, 6), pārrakstītas
pārlabotā veidā un citā ortogrāfijā vēl kādā citā burtnīcā (kas glabājusies Zin. komisijas
bibliotēkā, bet tagad nav uzejama). 1856. g. iespiestās Alunāna Dziesmiņas ir viņa vislabāko
dziesmiņu izlase: vienkārt, viņš izraudzījis, ko turējis par vērtīgākām, otrkārt, viņš tās
pārlabojis. Turpmāk izdotās iespiestas tikai ar tiem pārlabojumiem, kas pašā šinī pirmajā
manuskriptā. Kad pēc Jura Alunāna nāves viņa brālis Indriķis 1867. g. apgādāja Dziesmiņu
otru izdevumu, tad viņš to vairāk kā par pusi pavairoja (pie 38 dziesmām nāca 43 klāt). Arī
no klāt nākušām dziesmām ir apmēram puse pirmajā manuskriptā; tās varētu būt ņemtas no
otra (Klaustiņa pieminētā) manuskripta. Bet kāda daļa še pavisam jaunu dziesmiņu, kā to
izdevējs priekšvārdā piemin. Še pat viņš arī atzīmē, ka labi bieza grāmata J. Alunāna
dziesmu Pēterpilī pazudusi. Bet jau pēc kāda gada šis par pazudušu turētais dziesmu
manuskripts atrasts Maskavā Valdemāra papīros. Šis, kā redzams, ir tas pats, kas uzrakstīts
1853. un 1854, g. No tā tad Indr. Alunāns sastāda Dziesmiņu otru daļu, ko iespiež 1869. g.
Izdevumu hronoloģija tad nu nemaz nesaskan ar sacerēšanas laiku. 1856. g. izdotās

219
dziesmiņas sacerētas tanī pašā laikā, kad pēc 13 gadiem otrā daļā iznākušās, pie kam agrāk
izdotajām ir vēlāki pārlabojumi un daudz lielāka dzejas vērtība nekā vēlāk izdotajām.
Manuskripts dod iespēju sekot, kā veidojas Alunāna dzeja. Rokrakstā ir strīpojumi,
pārgrozījumi, piezīmes; daža dziesma pārlabojumā pārrakstīta. Pirmajā izdevumā (1856. g.)
dziesmas vēl pārlabotas. Vēlākos izdevumos iespiestās nav tāļāk grozītas.
Paraugam ieskatīsimies Gētes Erlkönig sākumā. Tulkojums atrodas manuskriptā uz
beigām divos uzrakstījumos. Pirmajam virsraksts Alkšņu ķēniņš. Tam pārrakstīts pāri Meža
tēvs Alksnens. Tikai otram uzrakstījumam par virsrakstu Meža tēvs. Pirmajā uzrakstījumā
pirmais pants šāds:
Kas vēlu pa vēju nakti jāj?Tas tēvs, kas rokās bērniņu klāj.Viņš negriežas no bērna nekur,
Viņš cieti kampj to un siltu tur.
Otrā rinda tad pārlabota: Tas tēvs un rokās viņš bērnu klāj. Trešā rindā bērna vietā
maza. Otrā uzrakstījumā šis pats pants:
Kas šmauc un kas jāj tur pa nakti tik vēl? Kāds tēvs un pie krūtīm viņš spiež savu dēl'.
Viņš acis no maziņā negriež nekur, Viņš cieti un siltu uz rokām to tur.
Otrā rindā viņš pārstrīpots un vietā likts tas. Bet iespiedumā (1856. g.) pirmā rinda vēl
pārlabota:
Kas jāj un kas steidz tur pa nakti tik vēl'?
Redzams, ka pirmajā uzmetinājumā Alunāns turējies ciešāk pie oriģināla. Vēlāk viņš veido
brīvāk, saskaņodams dzejisko izjūtu ar latviskajiem izteiksmes līdzekļiem.
Nostādām vēl blakām Ūlanda dzejoļa Die Kapelle tulkojumu pirmajā uzmetinājumā un
vēlākā iespiedumā.

Manuskriptā:
K a p e n e.
Kapene tur augšām stādās, Skatās klus' uz lejas viet', Apakšā uz druvas kādas Gana
puisēns jautri dzied.
Bēdīgi nu kalnā zvana, Žēlīgi pēc līķa gaud, Klusa paliek līgošana, Un tas puisēns vaidas
baud.
Kalnā reizi guldīts klusi, Kas še līksmi dzīvoja. Gana puisi! Gana puisi! Tev ar būs tur
dziesmiņa.

Iespiedumā 1856. g.:

K a p s ē t a.
Kapsēta tur kalna galā Noskatās uz lejas viet', Apakšā pie upes malā Gana puisēns jautri
dzied.
Žēli, žēli kalnā zvana, Gauži raud pēc miroņa; Klusa paliek līgošana Un zēns klausās
apakšā.
Kapsētā reiz' guldīts klusi, Kas še līksmi dzīvoja; Gana puisi! Gana puisi! Tev ar' dziedās
kalniņā.
Manuskriptā pirmā rindā stādās pārlabots par rādās un trešā rindā uz druvas par pie
upes.
3) VALODNIEKS. Latviešu valodniecības laukā Juris Alunāns parādās par p i r m o c e l
m l a u z i. Jau pie dzejas stājoties, savas Dziesmiņas tulkojot un izdodot, viņam valodnieka
nolūki. Viņš tos neizlaiž no acīm arī kā zinātnieks un avīžnieks. Uz to viņam, no vienas
puses, deva iemeslu tas apstāklis, ka latviešiem, pie kultūras tiekot, atvērās pasaule, kas
viņiem līdz tam laikam bija sveša; vajadzēja nosaukumu daudz lietām un jēdzieniem, ar ko
latvieši nupat iepazinās. No otras puses, viņu uz to skubināja dažu klaji un daudzkārt izsacītas

220
domas, ka latviešu valodai jānozūd.
Šādām domām Alunāns stājās pretī ar atspēkojumiem vārdos un darbos, aplūkodams
valodas nozīmi vispār un latviešu valodas vērtību sevišķi, pie tam paraugos uzrādīdams
latviešu valodas spēku un laukumu. «Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks
viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi. Lai draugs ar draugu saietas, lai jauneklis līgavu
apsveicina, lai tēvs dēlu pamāca, lai meita ko no mātes izlūdzas, visur tas notiek caur
valodu.» Citi (tā mācītājs Berkholcs) spriež, ka latviešu valodai jāmirst. Nē, Alunāns saka,
ļaudīm var visu atņemt, bet Dieva doto valodu neviens nespēj tiem atņemt. Gan ir latvieši,
kas paši no sevis kaunas un, pie gaismas nākuši, no latviešiem atšķiras. To ievērodams,
Alunāns saka: «Turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo,
kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.» Latviešu valoda ir tik spēcīga un dzīva, ka tā var
no savām saknēm radīt apzīmējumus līdz šim nepazīstamiem jēdzieniem lielā daudzumā.
Zināms, tā vēl maz izkopta, bet pamats tai stiprs, kas , spēj saturēt jo lielu ēku.
Alunāns tad nu meklē augšā v ā r d u s a k n e s gan latviešu pašu, gan radnieciskās,
sevišķi leišu, valodās un no tām atvasina jaunus latviešu vārdus. Tādā kārtā Alunāns ieved
latviešu rakstniecībā ap pieci simti jaunu vārdu. To starpā ir: ceļot, atkārtot, izraksts,
noraksts, veikals, valdonis, māksla, kareivis, saraksts, burts, atdzimšana, namdaris, ārzemes,
skābe, galms, apzina, saeima.
Viņš norāda uz dažiem piedēkļiem latviešu valodā, ar kuriem var celt jaunus latviešu
vārdus. Attiecībā uz šādu atvasināšanu Alunāns piezīmē, ka še ievērotie valodas likumi nav
vis izperinājušies rakstītāja galvā, bet latviešu valodā atronami jau no mūžības. Tur ir galotne
–tava, piem., maltava, karātavas. Tad var arī sacīt: ceptava, mazgātava, dzertava. Ar galotni –
nieks var atvasināt vārdus: padomnieks, dziesminieks, ratinieks, galdnieks, maiznieks,
skolnieks (ko A. lieto vēlākā «skolotāja» vietā). Ar galotni –nice (–nica) atvasina vārdus:
zvērnice, siltumnice, ķieģeļnice, ķēvnice, iesalnice. Ar galotni –āja apzīmē vietu, kur zināmi
priekšmeti atrodami lielā pulkā: krūmāja, bedrāja, kalnāja. Tautu jeb iedzīvotāju
apzīmējumiem Alunāns pēc agrākiem paraugiem (valmierietis u.c.) izlieto galotni –ietis vai
arī –nieks. Kur agrāk sacīja: estreiķeris, amerikaneris, riemeris, tur no Alunāna laika saka:
austrietis, amerikānietis, romnieks. Zemju apzīmējumus sāka no Alunāna laika konsekventi
lietot ar galotni –ija: Anglija, Francija, ne vairs englenderu zeme, spranču zeme utt. Alunāns
norādīja, ka lietvārdi ar galotni –ība atvasināmi arī no participiem, piem.: dalāmība,
izplešamība.
Bet ne visi Alunāna celtie vārdi izrādījās par d z ī v ī b a s s p ē j ī g i e m, arī ne visi viņa
uzrādītie atvasināmie paņēmieni. Viņš ieteica tautu vai cilts vārdus atvasināt arī ar galotni –
ēns, īpaši tos tautu nosaukumus, kas cēlušies no kāda cilvēka vārda: izraelēns (–izmelietis),
izmaelēns (–izmaelietis), midianēns (–miridanietis). Tāpat nav varējuši pastāvēt vārdi:
mācītava (skola), skatītava (teātris), svētnieks (priesteris), ērmnieks (mērkaķis). Pēdējā laikā
uziets rokrakstā Alunāna «viedamo vārdu saraksts», no kuriem tikai maza daļa nākusi
lietošanā. Tur ir, piem., vārdi: Bauch – pilvs, Baumzuchter – čēpinieks, bedienen – tarnot,
bedurfen – veikalot. Laba daļa no šiem vārdiem ņemta tieši no leišu valodas. Jāpiebilst, ka arī
Alunāns pats maz lietojis minētajā sarakstā atzīmētos vārdus. Lai arī teorijā viņš vienā otrā
reizē novirzījās no pareizā ceļa (tā, piem., svabadi pārņemdams vārdus no leišu valodas, it kā
tā būtu latviešu valodas dialekts), tomēr praksē viņu vadīja smalka valodas sajūta, tā ka lielu
lielā daļa viņa rakstos lietoto jaunvārdu tikuši par latviešu valodas īpašumu.
Daži no Alunāna jaunvārdiem lietoti v ē l ā k n e t a i n o z ī m ē, kādu viņš tiem devis.
«Viedamo vārdu sarakstā» atrodam šādus vārdus: Abteilung – atdalījums, Aufnahme des
Inventariums – rakstība, bestechen, beschenken – balvot, Empfindlichkeit – jautrība, Handel
– vērsti niecība, Recht – prāva, Richter – prāvnieks, üben – pratināt, Verrat – izdevums.
Interesanti šais piemēros novērot, kā Alunāna gars darbojas, minētajiem jēdzieniem dodams

221
vārdus.
Cik lieli jaunu vārdu atvasinātāju, šai gadījumā Alunāna, nopelni, uz to norāda
Mīlenbahs (Druva 1912, 824). Viņi mums devuši iespēju viegli un vienkārši izteikties, kur bez
viņu pūliņiem būtu jāstostās. «Tagad p. p. mums vārds atkārtot tik parasts un mīļš, ka viņu
lietojam neskaitāmas reizes dažādos gadījumos. Bet cik grūti bija šo nojēgumu apzīmēt,
iekams J. Alunāns nebija radījis šo vārdu? Palūkosimies savās vecajās vārdnīcās, kā tur
atlīdzina vārdu wiederholen. Langes vārdnīcā šī vārda pavisam trūkst, tāpēc ka viņš to nav
spējis pārtulkot latviešu valodā; Stendera vārdnīcā lasām: wiederholen, repetiren den
Chatechismus, to bērnu mācību no jauna iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt. Bet vai tad no
jauna bērnu mācibu iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt tas pats, kas mācību atkārtot? Tāpēc
Stenders tā tulkojis? Tāpēc, ka to laiku vēl nebija latviešu valodā radies vienkāršais jaunais
vārds atkārtot. Tāpat ceļot tagad pieder pie visparastākiem vārdiem. Stendera laikā viņa
nebija. Stenders tulko vācu reisen ar: ceļā iet, ceļu iet, staigāt, ietin iet.
Alunāns pirmais griež vērību uz to, k a s v e š i v ā r d i p ā r r a k s t ā m i latviešu valodā.
Viņš uzstāda par likumu, ka tie latviski tā jāraksta, kā tos svešās valodās izrunā, un ka
latviskās galotnes pieliekamas pie svešo vārdu saknes. Viņš norāda, ka grieķu un latīņu
valodas nepazīst skaņas z, bet tikai s. Tāpēc jāraksta Sofokls, ne Zofokls, senāts, ne zenāts.
Viņš lieto soneta, ne zoneta. Birģera stāstu dzejas virsrakstu Der Kaiser und der Abt viņš
pārraksta Kaisars un abbats. No svešām valodām viņš pārliek latviski: Barnabas – Barnaba,
Judas – Juda, Pompejus Pompejs, Plautus – Plauts, Innocens – Innocents, Prometheus –
Prometejs, Jeremias – Jeremijs, Julius – Julijs, Pharao – Faraons, Dido Didona, Juno –
Junona, Xenofon – Ksenofonts, Pallas – Pallada, Ceres – Cerera, Venus – Venera. Alunāns
saka, ka vācu valoda pie šādiem transkripcijas likumiem neturas un ka viņai tādi arī nemaz
nav tāpēc vajadzīgi, tā ka vārdus nemaz neloka. Bet, ja vācieši svešus vārdus grib latviešu
valodai uzspiest tādus, kā tie viņus runā savā valodā, tad tā ne vien smejama lieta, bet ar
latviešu valodu nemaz nesader. – Arī pārņemtos mēnešu nosaukumus latviski Alunāns raksta
tā, kā tos lieto vēl tagad: ne Janwar, Wewrar, Merz, April, Mei, Juni, kā agrāk rakstīja, bet:
Janvāris, Februāris, Marts, Aprilis, Maijs, Jūnijs utt.
Alunāns ir arī pirmais, kas atklāti (Dziesmiņu pēcvārdā) izsaka domas par latviešu o r t o g
r ā f i j a s radikalām pārgrozībām, par jaunās ortogrāfijas pamatprincipiem, piebilzdams, ka
tā "jau daži gribējuši latviešu rakstus pārgrozīt." Pēc šīs ortografijas z apzīmē ar
Alunāns sniedz šādu paraugu: Klussums visapkārt bij.
Ar visu to, ka Alunāns dažā vietā kļūdījies, viņš latviešu valodā ienesis tik daudz jauna, tik
daudz rosīgas dzīvības un norādījis tik pareizi viņas turpmākos attīstības ceļus, ka viņš
uzlūkojams par latviešu jaunās literāriskās valodas nodibinātāju.
4) AVĪŽNIEKS UN ZINATNIEKS. Ja Valdemārs avīžniecībā parādās par sabiedrisku
darbinieku, tad Alunāns še ir vairāk zinātnieks, kas tās atziņas, pie kurām viņš pats nācis,
izplata tautā, kas pamāca un dod labus padomus. Gan arī Alunāns skubina uz sabiedrisku
darbu, bet tam tikai teorētiska nozīme; par šāda darba organizētāju un darītāju viņš nekad
netiek. Viņš jau arī pats savā personīgā dzīvē nekad nav ieguvis saimniecisku neatkarību. Bet
vienmēr viņš domā, pētī un ierosina citus domāt, pētīt, arī par sabiedriskām liek tām.
Zinātņu izplatīšanai un pamācībai Alunāns vispirms izlietoja Mājas Viesi, vēlāk
Pēterburgas Avīzes. Starplaikā, kad viņš no Mājas Viesa bija atstājies un Pēt. Avīzes vēl
neiznāca, viņš mēģināja nodibināt pats savu orgānu rakstu krājumā S ē t a, Daba, Pasaule.
Grāmatas ievadā, kam likta par moto pazīstamā dziesma Nevis slinkojot un pūstot, viņš
lasītāja priekšā noskaidro savus centienus. Latviešiem ir gan skolas, bet trūkst grāmatu, kas
koptu ne tik sirdi, bet arī prātu. Nav sevišķi grāmatu par lauksaimniecību un dabas zinātnēm;
nav arī ne biedrību, «Sētas, Dabas, Pasaules titullapa ne laikrakstu, kas rūpētos par šādu
zinātņu kopšanu un izplatīšanu. Abas latviešu avīzes maz ko par tām stāsta. Jelgavas Latviešu

222
Avīzes, kā jau baznīcas avīzes būdamas, .strādā sirdij, nevis prātam. «Mājas Viesis» nu gan
apņēmies barību priekš prāta dot, bet savu solīšanu maz izpilda un arvien vēl labprāt pie
misiones zinām turas, kas taču pēc patiesības Jelgavas baznīcas avīzei piekrīt.» Vācu valodā
nāk uz trīsdesmit pasaulīgām grāmatām viena garīga, latviešu valodā otrādi: uz trīsdesmit
garīgām grāmatām viena pasaulīga.
P i r m a j ā Sētas, Dabas, Pasaules burtnīcā dažāda satura raksti, kas attiecas pa lielākai
daļai uz saimnieciskām lietām un dabas zinātnēm. O t r ā burtnīcā ir statistika par krievu
valsti. Starpā iemetināti daži stāstiņi, kas «še vajadzīgi, lai neskolotiem ļaudīm grāmata
neapnīk. Jo viņiem ar skaitļiem vien nepietiek; viņi paraduši viegli lasīt un tāpēc tādu
grāmatu, pie kuras visai daudz jādomā, tūliņ pašā pirmā acu mirklī pie malas mestu.» T r e š a
j ā burtnīcā bez dažiem Alunāna paša rakstiem un dzejoļiem ir Zvaigznītes apcerējums par
tautas dziesmām un krājums piebaldzēnu, nītauriešu, raudeniešu tautas dziesmu. Alunāns še
piesprauž piezīmi, ar ko ierosina latviešu tautas dziesmas krāt. – Trešajai burtnīcai pieliktajās
piezīmēs (kas iespiestas uz vākiem) viņš a t s p ē k o s a v a pasākuma pretinieku domas un
uzskatus. Daži tādas lietas nosauc par niekiem, kas latviešiem neder. Uz to atbildams, ka
latvieši dzenas pēc gudrības un spēj to saņemt. Citi latviešiem zinības nenovēl aiz skaudības;
tie augstākās skolās bijuši nezin, «cik augsti savu snuķi celt», un paredz, ka viņi, ļaudīm
gudrībā pieņemoties, top par citu apsmieklu. Ir arī daži vientiesīgi latvieši, kas iebilst, ka
viņus šādas gudrības nevedot debesīs. Tiem atgādināmi Kristus vārdi: «Esat gudri kā
čūskas.»
Sētas, Dabas, Pasaules ceturto grāmatu izdeva Kronvalda Atis 1873. g. Tad šo izdevumu
turpināja 1889. g. Tērbatas studentu grupa, kas pulcējās ap Letoniju, pievienojot
zinātniskiem rakstiem arī beletristiku. Pie galvenajiem līdzstrādniekiem piederēja
Kārkluvalks, Plute (Olavs), Pavasaru Jānis (Veismanis), Zeibots. Līdz 1893. g. iznāca 5.–8.
burtnīca.
Plašāks patstāvīgs, tomēr nepabeigts zinātnisks darbs ir T a u t a s s a i m n i e c ī b a, kas
iznāca pēc Alunāna nāves, 1867. g. Par pamata šūniņu sabiedrībai (tautai) Alunāns uzlūko
ģimeni (famīliju). Lai varētu labāk savas vajadzības apmierināt, ģimenes sabiedrojas draudzē,
draudzes ciltī, ciltis tautā. Kas ģimene mazumā, tas tauta lielumā. Tauta izpilda dažādus
amatus. Uz nodarbošanos dažādībām dibinās kārtas, kas katrā tautā vairāk vai mazāk
attīstījušās. Tās pa daļai cēlušās no kariem: uzvarētāji palika par kungiem, uzvarētie par
kalpiem. Iesākumā kārtas cieši norobežotas, ka nevar pāriet no vienas otrā; vēlāk tās tuvinās
cita citai, tā ka starpību iztaisa viņu nodarbošanās un ne viņu īpašas brīvestības. Šīs kārtas
nestāv cita citai riebdamas ceļā, bet labā saimniecībā der cita citai par atspaidu. Katrs strādā
savā vietā sev un reizē ar to citiem par labu. Rūpes par ģimenes labklājību pārvēršas rūpēs
par draudzes un tālāk par tautas labklājību. Jo vairāk tautā tādu ļaužu un ģimeņu, kas savu
labumu ierauga tautas zelšanā, jo vairāk tāda tauta pieņemts spēkā un mantā.
Še Alunāns met skatu u z l a t v i e š i e m, salīdzinādams tos ar angļiem. Latvieši nav
mācījušies veicināt vispārīgu labumu. «Viņi katrs tikai priekš sevis dzīvo; viņi vēl nav
atzinuši, ka, ja pats mazais zariņš pie koka pūst, tūlīt viss koks pūst un ka, ja viss koks
nokalst, arī katram zariņam līdzi jācieš un līdzi jānokalst. Tāpat iet arī ar tautu, kas kokam
līdzinās. Tāpēc nu, ka latvieši turas pie tiem vārdiem: Kādas bēdas man par citiem, kad tik
man labi iet, tad es esmu ar mieru, – tāpēc arī latvieši stāv tādā novārtā, un tāpēc viņi arī
tādā nabadzībā dzīvo. Turpretim angļi, kas savu laimi atrod tautas laimē, viens priekš visiem
un visi priekš viena rūpējas. Tāpēc angļi ir slavena un varena tauta; tāpēc katrs anglis, starp
svešiniekiem būdams, jūtas tik drošs, kā savā tēvu zemē būdams, jo viņš labi zina, ka
pārestību, kas viņam notiek, visi angļi tūlīt ierauga par pārestību, kas visiem angļiem
notikusi. Un, kad nu angļi paspēj ko izdarīt, tad ikviens sargās angli aiztikt.
Alunāns runā arī par k o m u n i s m u u n s o c i ā l i s m u, tos turēdams par aplamībām.

223
Ja komunismu aplūkojot ar prātu, tad tas izrādoties par neizvedamu. Ja visas mantas
vienādās dalās ļaužu starpā izdalītu, tad pēc kāda laika tās būtu atkal nevienādas, jo ļaudis
nevienādi. Pēdīgi vairs nevienam nekā nebūtu, jo ikkatrs, uz cita mantu palaizdamies, labāk
slinkotu nekā strādātu. Runādams par sociālismu, Alunāns norāda uz Roberta Ovena,
Sensimona un Furjē mācībām. Dzīvi pēdējā projektētos lielajos namos, falansteros, Alunāns
atrod par apnīkstamu, ja atmet visus izpušķojumus; tanīs paredzētais dzīves lētums
neatsvērtu to kapitālu, kas izietu, visus ciemus un pilsētas noplēšot un to vietā ceļot
falansterus. Grāmatai (Tautas saimniecība) pievienots priekšā Indriķa Alunāna sarakstītais
Jura A. dzīves apraksts.
Pie Alunāna zinātniskiem rakstiem pieder vēl tirdzniecībā atrodamo s t ā d u a p r a k s t i.
Tos viņš sastādījis, mācīdamies Mežu akadēmijā, sakarā ar savām studijām (kā Tērbatā
tautas saimniecību). Grāmatā sakopoti, tie iznāca pēc Jura Alunāna nāves ar titulu: M a z a i
s b o d n i e k s jeb izstāstīšana par dažādiem stādiem, kas andelē atronās no Jura Alunāna,
Jelgavā 1873. Grāmatā diezgan plaši aprakstīti tie pa lielākai daļai svešzemju stādi, kas
latviešu vidū pazīstami kā uztura, baudu, greznuma, ārstniecības līdzekļu devēji: Tējas
krūms, kafijas koks, rīsi, cukura niedre u.c. Arī še Alunāns pārveido vārdus sakarā ar viņu
izcelšanos; viņš raksta: Teja krūms, kaffeja koks, fīgas koks, Provansas elvjš.
Alunāna p r o z a s v a l o d a tīrāka par toreiz literatūrā parasto un pa daļai iet jaunus
ceļus. Arī še sastopami viņa celtie vārdi. To starpā ir tautas saimniecībā: turta (Vermogen),
nepastarpināts (unmittelbar), attīstīties. Tomēr šādu jaunvārdu nav Alunāna prozas rakstos
daudz. Tautas saimniecībā uzejam nelatviskos: skunsts, lone, dišleris, cimermanis,
skunstnieks, andele u.c. Dažu šo vārdu vietā Alunāns pats latviešu literatūrā ievedis citus,
latviskus. Zinātnes popularizēdams, viņš no nelatviskiem, bet latviešiem saprotamiem
vārdiem nav izvairījies, cenzdamies pirmajā kārtā pēc tautas plašākām daļām saprotamas
izteiksmes. Viņš prozā nav tādā mērā latviski īpatnīgs un priekšzīmīgs kā dzejā. Ne vien
vārdos, bet arī teikumu salikumā viņam vēl daudz nelatviska, īpaši viņam vedas pēc vācu
parauga darbības vārdu virzīt uz beigām.
Paliekama Juris Alunāns pametis maz. Tomēr viņš latviešu rakstnieku starpā ir pirmais,
kas pametis arī kaut ko paliekamu (dzejā). Sevišķa nozīme viņam ar to, ka viņš uzsācis
darbus, kas slēpa sevī auglīgus attīstības dīgļus, un aizkustinājis jautājumus, kas latviešu
rakstniecībā un dzīvē turpmāk izrādījušies par pamatjautājumiem.
L i t e r a t ū r a. Jura Alunāna Raksti. Sakopojis R. Klaustiņš. Pēterb. A. Gambija
apgādībā. 2 daļās. Universālā Bibliotēka Nr. 177/80 u. 181/183. Ievadā Klaustiņš plaši
aplūko A. dzīvi un darbus. Otrā daļā A. vēstules – J. A. piemiņai, Jelg. L. biedr. Rakst.
nodaļas izdevums 1903. – Ādolfa Alunāna J. A. dzīve, Jelg. 1910. – Tā paša: J. A. Ievērojami
latvieši I, 1887. – Teodora J. A. dziesmiņas, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – R. Vidzemnieka
J. A., Balss 1901, 10.17. nr. – Antona J. A. un viņa kulturelie centieni, Latv. Izglīt. biedrības
gada grāmata IV, 1912. – E. Blanka, J. A., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 116–123; tas
pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 112–118. – R.
Klaustiņa J. A. kultūras ideju strāvās, Druva 1914. – K. Mīlenbaha Par kādu J. A. vēl
neiespiestu rakstu, Druva 1912, 7. b. – J. A. Kopoti raksti. I. A. Gobas biogr. ievads,
piezīmes un redakcija. Ar doc. L. Bērziņa apcer. par J. A. dzeju, Rīgā 1930.

3. BARONS

Valdemāram un Alunānam nostājas kā trešais blakām Barons. Ar tiem kopā viņš pieder
pie Tērbatas latviešu studentu pulciņa; ar tiem viņš satiekas Pēterpilī pie Pēterburgas Avīzēm.
Kad Alunāns nošķiras nost un beidz savu mūžu, Barons aiziet ar Valdemāru uz Maskavu un,
gan savrup darbodamies, ar viņu laiku pa laikam tiekas. Tautas atmodas gados dzird Barona

224
vārda tik stipri daudzinām kā viņa biedru; tomēr arī toreiz viņš nav darījis mazāk nekā šie. Uz
viņa pleciem gulēja tas nopietnais, nepieciešamais darbs, bez kura nekādi centieni nevar
sakņoties. To viņš klusu un ar sajūsmu strādāja pie Pēterburgas Avīzēm, tāpat arī Maskavā,
kad še no visām pusēm saplūda kopā tautas gara mantas. Ar šo kluso darbu, ko pabalstīja
viņa garais mūžs, viņš tad arī uzcēla savam laikmetam un latviešu literatūrai paliekamāko
pieminekli: Latvju Dainas.
Krišjānis Barons dzimis 31. (19.) oktobrī 1835. g. Struteles muižā, kur viņa tēvs bija par
vagaru. No astoņiem savu vecāku bērniem Krišjānis bija pēdējais. Mūsu rakstniekam bija
pusotra gada, kad viņš līdz ar vecākiem pārgāja uz Īli, kur tēvs atkal bija par vagaru. Septiņus
gadus vecam Krišjānim nomira tēvs. Māte palika ar mazākajiem bērniem vēl kādu gadu Īlē,
tad dabūja Cirolē moderes vietu. Desmit gadu vecumā Krišjāni ņēma pie sevis viņa māsa
Kristīne, kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi un pati izpildīja
moderes vietu. Pēc kāda pusgada audžuvecāki pārgāja tādā pašā vietā uz Dundagas Valpenes
mazo muižu, ko Krišjānis tad nu uzlūko par savām mājām, skolas apmeklēdams.
B a r o n a d z i m t a cēlusies Struteles pagastā. Krišjāņa Barona tēvs dzimis Struteles
Pladaru mājās, kur tēva tēvs bija par saimnieku. Tēva tēvam bija divi dēli: Juris (Krišjāņa
tēvs) un Ansis. Pēc sievas nāves tēva tēvs apprecējās otrreiz un pēc pāris gadiem arī pats
nomira, kad Jurim bij ap 18 gadu. Pamāte drīz vien apprecējās no jauna, un dzimtkungs
viņas vīru apstiprināja par Pladaru māju saimnieku. Agrākā saimnieka dēli nu vairs ilgi tēva
mājās nepalika. Ansis aizgāja uz muižu par zirgu puisi, bet Juris uz Maikužu mājām, kur viņa
māsa bija ieprecēta par saimnieci. Maikužās Juris apprecēja Struteles Āļulauku saimnieka
meitu Enģeli Brikšķi. Viņiem Maikužās dzima septiņi bērni: sešas meitas un viens dēls. Tad
Juris ar ģimeni pārgāja uz Struteles muižu, kur dzima Krišjānis. Krišjāņa Barona tēvs mira
1843. g. 47 gadus vecs, bet māte 1884. g. 91 gadu veca. Krišjāņa Barona māsa Kristīne
kalpoja Ciroles muižā, turpat arī Kronberģis par jātnieku. Kad Ciroles īpašnieks barons
Ostensakens mantoja Dundagas muižu, viņš ņēma uz šejieni arī Kristīni un Kronberģi, kuri
tad Dundagā saprecējās.
Latviski lasīt Baronam ierādīja mājās vecākā māsa (Anna). S k o l ā viņš sāka iet 8 gadu
vecumā uz Dobeli, kur mācījās kādā pirmskolā vāciski lasīt un rakstīt. Pēc gada viņš mācības
turpināja pie kāda galdnieka. Uz Dundagu pārgājis, viņš apmeklēja Kubeles skolu, kur
darbojās par skolotājiem Dinsbergs un Mālberģis. Še viņš mācījās divus gadus. Būdams 12
gadus vecs, Barons aizgāja uz Ventspili, kur apmeklēja elementārskolu un pēc diviem gadiem
apriņķa skolu, ko beidza divos gados. 1852. g. viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Šai pašā laikā
mācījās še kādu klasi augstāk arī Juris Alunāns, ar kuru Baronam tomēr neizdevās tikties.
Viņš grieza vērību arī uz Valdemāru un lasīja ar sajūsmu viņa 300 stāstus. Ģimnāzijas kursu
Barons beidza 1856. gadā, dabūdams XIV klases rangu. Tanī pašā gadā viņš aizgāja uz
Tērbatu studēt matemātiku un astronomiju. Viņš tūliņ uzmeklēja Valdemāru un tika latviešu
studentu pulciņā par vienu no vadošiem, visrosīgākiem darbiniekiem. Viņš nodarbojās arī
literāriski un laida savus pirmos rakstus Mājas Viesī. Vasaras brīvlaikos viņš apceļoja
Latviju, sevišķi viņam mazāk pazīstamo Vidzemi. Ziņas un domas par savu dzimteni Latviju
un par latviešiem viņš sakopoja grāmatā Mūsu tēvzemes aprakstīšana (1859. g.).
L ī d z e k ļ u s skolas laikā Barons dabūja no dažādiem avotiem. Tikai Dobelē un pie
galdnieka mācībā ejot, viņu apgādā māte. Kubelē un Ventspilī viņu sūtīja skolā Kronberģis.
Jelgavas ģimnāziju pirmo gadu apmeklējot, deva skolas naudu un maksāja pensiju, uz
ģenerālgubernatora Suvorova uzaicinājumu, Īles dzimtskungs (barons Herners), otru gadu
palīdzēja Kronberģis; vēlāk viņš mācīja bērnus policijmeistara un kādā poļu muižnieka
(Kolčakovska) ģimenē. Augstskolu apmeklējot, nāca palīgā radi. Galā visi avoti izsīka, un
Baronam bija 1860. g. Tērbata jāatstāj, kad viņš jau bija visus priekšmetus noklausījies un vēl
tikai bija jānoliek daži eksāmeni. Pēc tam viņš pusotra gada nodzīvoja Dundagā, mācīdams

225
radu bērnus.
Barons 1862. g. aizbrauca uz P ē t e r p i l i, kur sāka iznākt Pēterburgas Avīzes. Pie tām
viņš no paša sākuma ņēma visciešāko dalību un no 1862. gada beigām līdz avīzes slēgšanai
1865. g. jūnijā bija par tās īsto redaktoru, tai veltīdams visu savu darbu un laiku.
Pēterpils Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības uzdevumā Barons sastādīja rakstu rādītāju par
Baltijas pirmiedzīvotājiem (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского
края, Pētrb. 1869), īsumā atzīmēdams arī uzrādīto rakstu saturu. Pēterpilī Barons arī
apprecējās ar Dārtu Rudzīti, kas uz sevi uzņēmās ģimenes saimnieciskās rūpes līdz sava
mūža galam (1914).
No Pēterpils Barons aizgāja 1867. g. uz M a s k a v u un drīz pieņēma mājskolotāja vietu
bagātā krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, Voroņežas guberņā. Šai vietā viņš nodzīvoja
ilgus gadus. Barons pavadīja savus audzēkņus uz eksāmeniem Maskavā un uzturējās še arī
ziemu kopā ar savu audzēkņu ģimeni. No 1880. g. līdz pārnākšanai uz Rīgu viņš bija par vācu
valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā. Tādā kārtā Barons varēja ņemt dalību
Maskavas latviešu dzīvē.
Maskavā bija pārnācis dzīvot arī Valdemārs. Ap to pašu laiku (1867. g.) še ieradās
Brīvzemnieks. Ar šiem trim darbiniekiem priekšgalā Maskavas apzinīgie latvieši ķērās pie
dažiem kopdarbiem. Tika iekustināta latviešu tautas gara mantu krāšana. Galvenās rūpes šai
lietā uzņēmās Brīvzemnieks. Par šiem darbiem tomēr interesējās viss maskavnieku
inteliģences pulciņš, par tiem apspriezdamies un tiem sekodams. Darbiem paplašinoties,
izrādījās par nepieciešamu tos dalīt. Še tad nu Barons ņēma savās rokās tautas dziesmas,
nošķirot tās no citām burtniecības nozarēm.
Turpmākais Barona mūža cēliens tad nu veltīts l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u k ā r t o
t ā j a d a r b a m. Lai arī ārējie dzīves apstākļi mainās, viņš paliek dienu pie dienas šai savā
vietā. 1893. g. viņš pārnāk uz Rīgu un dzīvo vispirms pie sava dēla daktera K. Barona, bet
1904. g. aiziet ar savu dzīves biedri uz Āgenskalnu. – 1909. g. uzceļ Dombrovskis latviešu
rakstniekiem Mīlgrāvī Burtnieku māju un kā pirmo še aizved Pūpolu svētdienā sirmo tautas
dziesmu kārtotāju Barona tēvu. Še Barons pavada dažādas dienas, pārdzīvo, var sacīt, pašās
krusta ugunīs kara laiku, še nomira arī viņa dzīves biedre, un viņš palika gluži viens. Latvijas
valstij nodibinoties, sāk par viņu vairāk domāt, rodas arī iespēja par viņu vairāk gādāt. Viņu
ieceļ par Latvijas Universitātes goda biedru, piespriež viņam pietiekošu pensiju no valsts
līdzekļiem. 1919. g. viņš pārnāk atkal uz Rīgu un dzīvo sava dēla ģimenē, vasaras
pavadīdams Siguldā valdības piešķirtā īpašumā, Gaujas krastos. No 1922. gada rudens viņš
top gurdāks un slēdz uz mūžu savas acis Rīgā 8. martā 1923. g. Viņu paglabā, ļaužu masām
piedaloties, 14. martā Ģertrūdes kapos blakām Valdumāram un Brīvzemniekam.
Barons sāka darboties rakstniecībā kā students, mēģinājās dažādos literatūras veidos,
strādādams pie Pēterburgas Avīzēm, un sava mūža pēdējo cēlienu veltīja vienīgi latviešu
tautas dziesmu sakopošanai.
Studenta gados Barons sarakstīja Baltijas ģeogrāfiju ar titulu: Mūsu tēvzemes aprakstīšana
un daži pielikumi, īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Jelgavā, pie G. U.
Renhera, 1859. Šī ir pirmā ģeogrāfija, sarakstīta par tuvāko latviešu tēviju no latviešu
viedokļa. Pēc kārtas še sniegtas īsas, bet diezgan pamatīgas ziņas par Kurzemi, Vidzemi un
Igauņu zemi, atzīmējot lielumu, iedzīvotājus, kalnus, ūdeņus, dažu vietu, īpaši kalnu un upju
īpatnības attēlojot. Tad dots sakarīgs pārskats par Baltijas zemes klātnēm, klimatu un
ražojumiem. Beigās pielikts plašs Baltijas un apkārtnes tautu raksturojums: Kurzemes un
Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu būšanas un valodas. Tautas, celdamās no viena
senča, visas savā starpā rada. Tāpēc ķildas un nievas tautu starpā jāpieskaita netaisnības,
muļķības un apgrēcības darbiem. Krievijā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautu. Mācītas
tautas un mācīti, gudri cilvēki par to gādā, lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu

226
valodu un savas tēvu tēvu ierašas turēt cieņā un godā». Pēc īsa pārskata par pasaules tautām
Barons apstājas pie Eiropas iedzīvotājiem, izceldams īpaši trīs rases: ģermāņu, slāvu un
romāņu, un sniedz tad plašāku a p c e r ē j u m u p a r l a t v i e š i e m u n l e i š i e m.
Norādīts vispirms uz šo tautu vietu citu starpā, nostājoties pretī citur izsacītām domām.
Latvieši nav pieskaitāmi ar lībiešiem un kūriem pie somu tautām, kā daudz vācu grāmatās
stāstīts, ne arī grieķiem, latīņiem vai ģermāņiem, kā citi sacījuši, tāpat ne pie slāvu tautām, kā
slāvu zinātnieki nereti norāda, bet latviešu, leišu un veco prūšu valodas ir īpaša valodas cilts,
kas nav cēlusies, ģermāņu un slāvu valodām sajaucoties, bet kas, tāpat kā šīs valodas senos
laikos, radusies «no Indijas sanskrita valodas» (mēs tagad teiktu: no indoeiropiešu
pirmvalodas). Tad Barons izceļ latviešu valodas vērtību. Tā nebūtu zemu turama arī tad, ja tā
būtu maisīta valoda, kā angļu, franču. Bet latviešu un leišu valodas ir vecas un cienījamas,
kas stāv vistuvāk vairāk nekā divi tūkstoši gadus ļaužu mutē izmirušai, tikai Indijas svētās
grāmatās atrodamai sanskrita valodai.
Še Barons griežas p r e t l a t v i e š u v a l o d a s n i c i n ā t ā j i e m u n a t m e t ē j i e
m. Viņš saka: «Te nu var it skaidri redzēt, cik lieli muļķi ir tie, kas nievā latviešu valodu, jeb
kas kaunas būt latvieši. Tie ir īsti apsmejami, visuvairāk, ja tie vēl ir mācīti vīri. Turpretī tā
ir īsta un liela muļķība, kad domā, ka cilvēks, kas grib latvietis palikt, nedrīkst mācīties citas
valodas jeb tam nav brīv smalki ģērbties un turēties, it kā francūžiem, angļiem, vāciešiem,
krieviem un citiem ir brīv. Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās citas valodas tik drīz, kā to
iespēj... Taču ir īsti gods tam, kas par augstu jo augstu kungu palicis un, arī citas valodas
runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no visas sirds mīlē
latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņu labklāšanos, kur un kā to iespēj. Un, kad tikai
īsti godājami vīri no latviešu kārtas sāks pulkā tādu prātu turēt, tad arī atvērsies acis tiem
pamuļķiem puskoka lēcējiem, kas tautai par negodu tūlīt kaunas būt latvieši, līdz tie nemācās
puslīdz vāciski pamuldēt.»
Par p r ū š i e m Barons atzīmē, ka tos vācu bruņinieki iznīcinājuši nežēlīgā karā, kas
plosījies vairāk nekā 50 gadus. Atlikušie pieņēmuši vācu valodu. Tikai vēl vietu nosaukumi
liecina Prūsijā par agrāk tur runāto valodu (Pilskaln, Lauksarg u.c.). Priekš pāris simts
gadiem vēl Dancigas jūrmalā ļaudis runājuši latviski; Klaipēdas pusē vēl senāk dzīvojuši
latvieši. Leiši vecos laikos bijusi varena tauta, kas pārvaldījusi par pašu leišu zemi desmitreiz
lielāku valsti.
Beigās Barons uzmet jautājumu: V a i l a t v i e š u u n l e i š u t a u t a s u n v a l o d a s p
a s t ā v ē s? un atzīst to par gluži veltīgu. «Jo tik tiešām, kā katram cilvēkam ir jāmirst, tik
tiešām arī mirst ar laiku katra tauta. Bet, kad miršanas laiks būs klāt, to nevar zināt ne pie
cilvēka, ne pie tautas... Kad nu arī neviens nevar skaidri par to lietu ko zināt, tad taču to var
droši noteikt, kad mūsu un citu tautu būšanu uzlūkojam, ka pirmajo nākošu 200 gadu starpā
latviešu tauta neizzudīs vis un ka tādēļ tiem pienākas liela pateicība, kas no sirds pūlējas,
latviešu valodu un literatūru kopdami.»
Pēterburgas Avīzēs Barons parādās par zinātņu izplatītāju, stāstnieku, dzejnieku un
satīriķi.
Kā z i n ā t ņ u i z p l a t ī t ā j s Barons iespiež dažus rakstus jau Mājas Viesī. Bet lielākā
daļa viņa zinātnisko rakstu parādās Pēterburgas Avīzēs. Starp citiem še atrodam rakstu
Mūžīgs kara lauks, kur Barons laikraksta lasītājus iepazīstina ar Darvina mācību par sugu
izlasi. Dabaszinātniski vēl arī šādi viņa raksti: Kas ir gaiss, Kas ir uguns un kas caur degšanu
notiekas, Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana, Krītošas zvaigznes, Jūras
cūkas un daudz citi. Viņš apkaro māņticību, uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību, dod
praktiskus padomus. Viņš raksta par derīgiem putniem, granīta akmeņiem, zivju kopšanu,
norāda, kad baļķi cērtami, kā veselība kopjama, kā lauki iedalāmi.
K ā s t ā s t n i e k s Barons parādās tanī pašā laikā, kad Neikens. Tomēr viņa stāstiem

227
paliekamas vērtības nav. Tos raksta avīžnieks, lai sagādātu lasītājiem laika kavēkli, lasāmu
vielu. Viņš cenšas saistīt ar humoru, ar raibiem sarežģījumiem. Vagars Jēcis Spiņģis un viņa
uzticamā laulātā draudzene Jūle lieliski brauc uz tirgu ar staļļa puisi Miķeli uz bukas. Bet
braucēji izkrīt no ratiem, uznāk lietus, vagaram nozog naudas maku, notiek vēl daudz citas
nelaimes, tā ka iznāk «samaitāta tirgus braukšana». – Miķelis Vanags dabū muižas
pārvaldnieka vietu ar to, ka pārgroza savu vārdu par Bartolomeo Gracia de Kampo, tādā kārtā
vēlāk iekļūst mežā, no kuras tomēr prot izkulties (Izmanīgs virs). Istabas meita Dārtiņa
noziedzas, atdodamās savam iemīlētajam Fricim, otru māju sulainim, kas viņu atstāj; viņa
zaudē vietu, izlikdama bērnu, nāk cietumā (Kas ir noziedzība). – Labākais Barona stāsts ir
Vectēva precības. To pastāsta pats vectēvs. Viņš reiz jaunībā ceļodams nonāk D. (Dundagas)
muižā, kur iepazīstas ar divām zeltenēm: vagara meitu Eņģelīti un muižkunga meitu Elzu.
Patlaban muižas ļaudis un ierēdņi pošas saņemt muižas īpašnieku, kas brauc mājās no
ārzemēm. Atceļotājam (vectēvam) uzdots sacīt apsveicināmo runu. Kad nu visi izmēģinās,
ierodas svešinieki, no kuriem viens izrādās par pašu gaidāmo lielkungu. Stāstītāju ieceļ par
novada virsvaldnieku, un viņš apprec Eņģelīti.
Barona stāstos izsacītas domas un idejas, kas r a k s t u r o j a u n o s l a t v i e š u c e n s o
ņ u s. Vagara meita, zemākas kārtas loceklis, paceļas pār muižkunga meitu. Muižnieki
iemanto atzinību par to, ka satiek ar latviešiem un tiem uztic atbildīgas vietas. Latvietim vēl
daudzkārt jāgroza savs vārds, lai tiktu uz augšu; tam jābūt viltīgi gudram, lai grieztu )aunu uz
labu. Izsaka protestu pret to, ka par noziedzību uzskata tos cilvēka darbus, ko viņam uzspiež
mīlestība un posts.
Barona stāsti visi iespiesti Pēt. Avīzēs: Vectēva precības P. A. 1863. g, pielikumā pie 4. un
6. nr.; Kas ir noziedzība 1863. g. 20., 21. un 22. nr.; Samaitāta tirgus braukšana 1864. g.
pielikumā pie 20. u. 22, nr.; Izmanīgs virs 1865. g. piel. pie 18. un, 20. nr. Oriģināli ir
pirmais un trešais; otrs ir pārstrādājums.
Kaut ko paliekamu Barons sniedzis kā d z e j n i e k s. Viņa dzejoļu nav daudz, bet ar tiem
Barons ieguvis latviešu dzejnieku starpā paliekamu vietu. Viņa l a i k m e t a z a ļ o k s n ī b a
izsakās Barona dzejā. Mostas spēks, kas ceļas cīnīties par labāku nākotni. Priekšā zaļas lejas,
auglīgas druvas. «Mūsu manta» nav meklējama pagātnē; «mums pieder nākamajie laiki». Ir
«divējādas kapenes»: vienās pār grezniem goda stabiem, spožiem zelta rakstiem, klinšu
slogos un mūra pagrabos valda nāve; otrās, kur vectēvi rūpīgi koptās druvās beidza mūžu,
nāve uzvarēta, un dēli jūt, ka tēvi viņiem nāk palīgā. Cilvēka dzīve ir kā upe, kas ceļas no
maza avota, cīnās ar klintīm, pagurst, pieņemas atkal spēkā un nonāk lejā, kur «visas malu
malas zeļ, zaļo, kuplo, zied» (Kalnu strauts). Jaunekļa ideālisms un straujums še saskan ar
laika centieniem.
Citos dzejoļos Barons jūsmīgi attēlo d a b a s i e s p a i d u s. Temati parastie, bet patiesi
izjusti: tie ir daudzkārt pārdzīvotie gadalaiki. Dabas iespaidos iepinas kādi mīlestības motīvi.
Saules bilde spīd upei iekš sirds; jauneklim briest krūts, viņš tic un mīl, un cerē daudz; bet
rudenī, vējiem ozolos šņācot, viņam nopūtas cilā krūtis (Pavasara un rudens). Ziemai ziemelis
pūš jautru meldiju, bet upes un ezeri tai aizslēdz sirdi. Pavasaris pārmet, ka ziema, ķēdēs
slēgdama, gaužas par mīlestības trūkumu; viņš iet, saites raisīdams, noveļ slogus un atver
sirdis. Maija mēnesī zēns skūpsta meiteni, no kā saule karsti iedegas un karsti skūpsta
pasauli, kura kā brūte ģērbjas dārgākās puķu drēbēs.
Barona dzejoli iespiesti Pēt. Avīzēs: 1862. g. 1. nrā Pirmā muižiņa; 6. nra pielikumā
Mūsu manta; 8. nra pielikumā Upe un cilvēka dzīve, Pavasara un rudens, Divējādas
kapenes; 1863. g. 16 nra pielikumā Ziema. Pavasars.
Kā s a t ī r i ķ i s Barons stāv cieši kopā ar Valdemāru, tā ka nav katrā vietā no viņa
izšķirams. Viņš aizņem dienas jautājumus un velk uz zobu atpakaļrāpulību, muļķību, kūtrību,
zemsirdību. Viņš (kopā ar Valdemāru) nodibina latviešu literārisko satīru un tanī ieved tādus

228
tipus kā Jēcis un Pēcis, Žvingulis un Brencis. Žvingulis ir paviegls jaunlaiku cilvēks, kas
pārāk ātri pieķeras katrai uznākušai modei; Brencis ir veclaiku latvietis, sastindzis vecās
ierašās. Šie tipiskie cilvēki izstrīdas par dažādām parādībām, kas griež uz sevi vērību: par
skolām, par dzelzceļiem, par valodu, par drēbju modēm, par Latv. Avīzēm. Sevišķi tiek
ņemts uz grauda bizmanis, atpakaļrāpulis, nāvīgs jaunu laiku pretinieks, kas (kā ķīnietis)
negrib šķirties no savas bizes. Šai satīrā atspoguļojas tā laika brašums, nebēdība, cīņas gars.
Savu vārdu Barons darījis nemirstīgu, sastādīdams L a t v j u D a in a s. Pie šī darba viņš
pavadījis sava mūža lielāko daļu. Viņš pie tā ķērās, kad viņš vēl bija par mājskolotāju. Vēlāk,
šo vietu atstājis, Barons veltīja visu savu laiku tautas dziesmām, kuras viņš vispirms saņēma
no Brīvzemnieka rokām. Bet arī Valdemāram še sava dalība. Uz pēdējā ierosinājumu
maskavnieki 1878. gadā apņēmās izdot izlasīti daiļu tautas dziesmu krājumu un šī nodoma
izpildīšanu uzdeva Baronam un Brīvzemniekam. Lai varētu ievērot arī tās dziesmas, kas vēl
tautā atrodamas, bet nav uzrakstītas, izlaida uzaicinājumu dziesmas iesūtīt. Panākumi
pārsteidza: nāca dziesmas no malu malām. Kārtošanas un izlases darbi bija jāatliek vēlākam
laikam, kad dziesmu pieplūdums cik necik mitējies. Tika atmests nodoms laist klajā dziesmu
izlasi. Barons ķērās sagatavot krājumu, kas aptvertu visas iespiestās, uzrakstītās un
sameklējamās tautas dziesmas.
Barona rokās nāca milzīgs tautas dziesmu skaits, gan ne visas uzreiz. Kad tautas dziesmu
pieplūdums uz Maskavu cik necik rima, tur bija sanākušas, visus variantus un atkārtojumus
līdzi skaitot, ap 54 000 dziesmu. Baronam nodeva savus t. dziesmu krājumus arī Zinību
komisija, Jelgavas Rakstniecības nodaļa, Visendorfs. Kad 1893. g. Barons ķērās krājumu
sagatavot iespiešanai, viņa rokās bija, ieskaitot jau citur iespiestās tautas dziesmas, pāri par
150000 tautas dziesmu. Pēc Latvju Dainu pirmās burtnīcas iznākšanas 1894. g. Barons
saņēma jaunus t. dziesmu krājumus. No lielākiem, ievērojamākiem krājumiem viņām nāca
rokās Bitnera un Bīlenšteina sakrātās, vēl neiespiestās dziesmas. Līdz 1. septembrim 1903. g.
sakrāto tautas dziesmu skaits bija 213 120. Decembrī 1912. g. krājumu galīgi nokārtojot, caur
Barona rokām bija gājušas 217996 dziesmas. No tām bija uzrakstītas Vidzemē 101901
dziesma, Kurzemē – 84 883 dziesmas, Latgalē – 13 144 dziesmas (bez tuvāka vietas
apzīmējuma 18878). No apriņķiem visvairāk dziesmu bija devis Vidzemē Cēsu apriņķis
(42490), Kurzemē Kuldīgas apriņķis (15944), vismazāk Vidzemē (neskaitot Veravas (Viru)
apriņķi) Valmieras apriņķis (5439), Kurzemē Ilūkstes apriņķis (1101). Caurmērā iznāca uz
tūkstoti iedzīvotāju Vidzemē 210, Kurzemē 175, Latgalē 41 dziesma.
Lai būtu iespējams milzīgo dziesmu skaitu iedabūt kādā kārtībā, Baronam bija jāķeras pie
mehāniskiem līdzekļiem. Viņš izstrādāja plānu sevišķam skapim un lika to pagatavot. Skapis
iedalās divās pusēs, katrā pa 35 atvilktnēm. Skapim tātad 70 atvilktnes manuskriptu
iekārtošanai; pie tām nāk klāt 3 lielākas atvilktnes skapja apakšā materiālu glabāšanai. Katrā
no 70 atvilktnēm 20 nodalījumi, kuros ietilpst zināma lieluma papīra strēmelītes, pa 150–200
vienā. Šis ir tā saucamais D a i n u s k a p i s.
Manuskriptos piesūtītās un grāmatās iespiestās tautas dziesmas nebija šādā veidā Dainu
skapī izlietojamas. Tās visas bija p ā r r a k s t ām a s uz noteikta lieluma papīra strēmelītēm.
To tad arī Barons darīja, piepalīdzot dažiem studentiem. Katrā strēmelītē ietilpa četras rindas;
ja dziesma bija garāka, turpinājumu rakstīja nākošā strēmelītē.
Atšķiramās strēmelītēs norakstītās tautas dziesmas tad nu varēja š ķ i r o t u n n o v i e t o t
p a n o d a ļ ā m attiecīgās atvilktnēs un pa apakšnodaļām atvilktnes nodalījumos. Nebija tad
nu arī vairs grūti katrā apakšnodalījumā ievest zināmu kārtību pēc alfabēta vai citādi.
Vienādās dziesmas un variantus salika kopā. Manuskriptu iespiedumam sagatavojot,
izraudzījās vienu no dziesmām par pamatu. Tai pielika klāt vienu vai, ja dziesmai
atkārtojumi, vairāk skaitļu, kas norāda uz reģistru, kur atzīmēts dziesmas iesūtītājs, izlietotais
dziesmu krājums, uzrakstīšanas vieta utt. Ja dziesmai ir atzīmēti varianti, tāpat ar skaitli

229
norādot uz reģistru, doti atšķirošies vārdi. Varianti, kas atšķiras lielākā mērā, iespiesti
sīkākiem burtiem pilnīgi, atkal pie šiem pieņemtā kārtā atzīmējot variantus.
Tā visos sīkumos nokārtojās lielais dziesmu skaits. Bet arī visa nepārredzamā dziesmu
kopība dabūja skaidri noteiktu veidu, ņemot par vadošo pavedienu cilvēka mūža gaitu. Šāds
uztvērums vienkāršs un ģeniāls. Barons pats saka (L. Dainu Ievads XII, XIII) : «Kā labai
teicējai jeb priekšdziedātājai ne vien daudz dziesmu jāzin, bet it sevišķi jāprot viņas katrā
īpašā atgadījumā pareizi un piederīgi izlietot, tā arī kārtotājam šinī ziņā jābūt īstam pratējam,
tautas dzīves un viņas gara virziena pazinējam... Nepietiek sabērt dziesmas sevišķos arodos it
kā vienmuļīgus labības graudus, kas vieni otriem līdzīgi, vai mēs šur vai tur sauju izkampjam.
Dziesmas pavada dzīves atgadījumus, darbus, godus, dzīras utt. Tie visi norisinājas īsākā vai
garākā laikā, tie zināmā kārtībā sākas, turpinās, beidzas. Dziedātājām tādēļ zināmā brīdi
jādzied piederīgas dziesmas, tās nedrīkst ar savām dziesmām nedz aizsteigties priekšā, nedz
palikt pakaļā.»
Barons pie Latvju Dainām n o s ē d ē j a a p m ē r a m 25 g a d u s gandrīz dienu pie
dienas. Viņš cēlās agri augšā (vasaru ap plkst. 5), pēc pusdienas darbus uz pāris stundām
pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. – Pie L. Dainām vēl lieli
nopelni Brīvzemniekam un Visendorfam, vienam – krāšanas darbu ierosināšanā, otram –
krājuma klajā laišanā.
Kad Latvju Dainas iznāca līdz galam, Barons sastādīja, redzēs spējai lielā mērā zūdot, ar
savu piederīgo palīdzību L a t v j u D a i n u i z l a s i.
Latvju Dainu virsrakstā blakām Baronam zīmēts (nosaukts – Red.) H. V is e n d o r f s.
Viņš rūpējās par to, ka Barona darbs var iznākt. Dzīvodams Pēterpili kā tirgotājs, Henrijs
Visendorfs sagādāja līdzekļus, ar ko izdot pirmo sējumu, un panāca, ka turpmākos sējumus
apgādā Pēterpils Zinātņu akadēmija. Darbam iznākot, viņš sekoja iespieduma gaitai un
skatījās, ka tā nepārtraucas. Viņš piegādāja Baronam arī dažus manuskriptus un sarīkoja
ekspedīcijas tautas dziesmu krāšanai. Visendorfs dzimis Vidzemē 24. (12.) martā 186I. g.,
miris 1. sept. (19. aug.) 1916. g.
L i t e r a t ū r a. Kr. Barona atmiņas. Ar dažiem pielikumiem. Sakopojusi Līna Baron,
Rīgā 1924. – Laubes Indriķa Kr. B., Rota 1885, 9.–14. nr. – Teodora Kr. B., Jauna Raža III,
1899; tas pats: Tautas rakstnieki, 1913. – Tā paša: Kr. B., Piemiņas raksts, Rīgā 1923. – Tā
paša: Kr. B. pamatuzskati par Latviešu tautas dziesmām, Latvju grāmata 1925, 5. burtn. – E.
Blanka K. B., Latv. tautiskā kustība, Rīgā, 113–115; tas pats raksts grāmatas jaunā
izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 118–120. – J. Lapiņa K. B., Latvju grāmata 1923,
3, 1–12. – Tā paša: Krišjāņa Barona jaunības gadi, Ritums 1923, 3, 195–200.J. Velmes
Barona tēvs un, viņa darbs, Brīvā Zeme 1923, 55. nr. Še arī citas atsauksmes par K. B. – R.
Klaustiņa, A. Laiviņa, A. Zalta. – V. Eglīša atsauksmes par K. B., Latv.Vēstnesis 1923, 56.
nr. – L. Bērziņa, Teodora, Kasparsona u.c. atsauksmes par K. B., Latvis 1923, 445. nr. – E.
Melngaiļa K. B., Latvju Kareivis 1923, 54. – 56. nr. – Līgotņu Jēkaba, Kr. B. savā dzīvē un
darbā. Biogrāfisks raksturojums, Rīgā un Cēsīs 1923. – Kr. B. Raksti I. A. Gobas ievada
apcerējums, bibliogr. piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.

4. SPĀĢIS

KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI.

Cīņā par latviešu tiesībām un labāku nākotni stājās priekšējās rindās nobrieduši vīri.
Valdemārs bija pusmūžā, kad viņš parādījās atklātībā. Vecāki par viņu bija vēl citi, kas
cīnījās viņam blakām. Daži šīs pašas paaudzes cilvēki (tā, piem., Sēnberģis, Vītiņš u.c.)
paliek no viņiem sāņus, iedami vācu iemītās pēdās. Še ieraugāma tālredzīgāko un spējīgāko
izlase, kas, jaunus laikus nojauzdami, ķērās pie jauniem uzdevumiem. Pie Valdemāra

230
vecākajiem centienu biedriem pieder Spāģis un Biezbārdis.
Andrejs Spāģis, Andreja un Ortes dēls, dzimis 1820. g. 14. (2.) janvārī Dunalkas Spāģu
mājās. Viņa vecākiem bija arī vēl otrs dēls, Jānis, 6 gadus jaunāks par Andreju; abi viņi
izglītojās par skolotājiem (jaunākais Irlavas seminārā). Kad Andrejam bija 13 gadu, viņš ar
visu ģimeni aiziet dzīvot uz Raibeniekiem, Durbes tuvumā. Savas pirmās mācības tad arī
Andrejs saņem šejienes skolās. Uz Meldzeres īpašnieka Georga fon Dorotēzena priekšlikumu
Cīravas mācītājam Volteram, lai pēdējs izrauga spējīgu latvieti, kas lai izmācītos ar viņa
līdzekļiem par skolotāju (ne taisni viņa pagastam), Volters izmeklē Andreju Spāģi, kas tad
1834. g. rudenī iestājas Bergmaņa vadītā Cīravas–Dzērves skolā. Viņš beidz skolu 1837. g.,
bet paliek šinī mācības iestādē vēl vienu gadu Bergmanim par palīgu. Būdams pateicīgs
savam labdarim, Spāģis nepieņem citu vietu, bet aiziet uz Meldzeri.
Par B e r g m a ņ a s k o l u, ko mācītājs Volters dibināja 1833, g., lai izglītotu Kurzemes
pagastiem skolotājus, Spāģis nodod šādu liecību (Zustande II, 307): Skolotājs Bergmanis
bija kā cilvēks teicams, bet par viņa skolu tas nebūt nav sakāms. Tanī mācīja daudz, bet visu
ļoti pavirši, bez plāna, bez noteikta mērķa; pati būdama bez progresīva gara, skola nevarēja
to dot saviem audzēkņiem, kaut gan tanī daudz runāja par Pestalocija un Sokrata metodi.
Tomēr mums jāatzīst, ka toreiz šī skola bija kaut kas vēlams; bet mums no sirds jānožēlo, ka
tajā trūka katrai skolai un īpaši katram skolotājam nepieciešamās metodikas, tāpēc arī tanī
ilgāku vai īsāku laiku mācītie skolotāji, skaitā pāri par divdesmit, sniedza daudz mazāk, nekā
kad tie būtu citādi sagatavoti.
Spāģis darbojas Meldzerē no 1838. līdz 1853. g. Šai laikā ir Valdemārs par skrīveri Ēdolē
(1847–1849). Viņi satiekas un domā par darbību vispārības labā. Bet ari savus tiešos
uzdevumus skolā Spāģis ņem plašāk, nekā parasts, un taisni no tiem izaug tie darbi, ar kuriem
viņš tiek atklātībā pazīstams. Pati nodarbošanās skolā toreiz prasīja radošas spējas no tiem,
kas to gribēja apzinīgi veikt: nebija programmu, ne likumu, ne mācības grāmatu. Spāģis
saraksta Bērnu prieku un vācu valodas mācību (Pārcēlēju). Viņa sarakstītā Fizika palika
neiespiesta.
Skolas dēļ izcēlās k o n f l i k t s starp pagastu un muižu. Meldzeres pagastam bija ierīkojis
skolu muižas īpašnieks Georgs fon Dorotēzens. Viņš bija saviem ļaudīm ne vien humāns
priekšnieks, bet arī audzinātājs. Jaunībā iedraudzējies ar Herbartu, viņš pazina jaunāko
pedagogu (Dīstervēga, Cerenera, Dintera u.c.) mācības. Skolai viņš pagaidām ierādīja telpas
savā dzīvojamā ēkā virs sava kabineta. Bet viņš rūpējās arī par to, ka tā nodibinās patstāvīga,
un nodrošināja tai līdzekļus. Par skolu viņš pārtaisīja krogu (1841. g.), dāvinādams pagastam
ierīkoto skolu līdz ar zemi un noguldīdams kapitālu skolotāja algai un pensijai. Viņa
pēcnācēji tomēr atrāva Meldzeres pagastam likumīgi norakstīto dāvinājumu. Spāģis te nu
uzņēmās pagastu aizstāvēt un iesniedza sūdzību pret muižu. Viņš gāja no vienas tiesas
iestādes otrā, galā nekā nepanākdams. Tik vienu lietu viņš mantoja: iepazinās pamatīgi ar
Kurzemes tiesām.
Spāģa attiecības pret priekšniekiem un garīgiem v a d ī t ā j i e m bija viņa skolotāja
darbības pirmajā laikā ļoti labas, var teikt, draudzīgas. Viņš kārtīgi sarakstās ar mācītāju
Volteru, ko viņš dēvē par tēvu. Šais vēstulēs viņš allaž piemin arī Dorotēzenu vai taisni viņa
vai tā kundzes uzdevumā kaut ko paziņo par ģimenes un saimniecības lietām. Svarīgākas ir
ziņas par skolām, par Irlavas semināru, par jaunām, arī Spāģa paša sarakstītām grāmatām, par
apspriedēm. Daļu savu brīvlaiku Spāģis pavada kopā ar muižas īpašnieku, lasa ar viņu kopā
laikrakstus un grāmatas, pārspriež dažādus jautājumus. Spāģim ir arī iespējams uzņemties
ceļojumus, nodzīvot kādu laiku ārpus savas pastāvīgās darba vietas. Viņš pavada kādas
vasaras Liepājas jūrmalā, apmeklē Irlavas semināru, Latviešu literāriskās biedrības sapulci
Rīgā.
Interesantas ziņas par domu starpībām l a t v i e š u p ā r v ā c o š a n a s jautājumā

231
sniedz Spāģis savā Volteram 1847. g. 12, novembri rakstītā vēstulē, Tās izsacītas 10.
septembrī noturētā Latv. lit. biedrības sapulcē. Tanī uzstājas Valmieras mācītājs Valters ar
priekšnesumu par latviešu pārvācošanu. Pēc viņa domām, tā atnestu latviešiem labumu, jo ar
vācu valodas palīdzību tie varētu vieglāk iegūt tālāku izglītību; latvieši izrādot lielu mīlestību
uz vācu valodu; latviešu tauta reiz patiešām tā kā tā nozudīšot; pārvācošana nenotikšot
uzreiz, bet pakāpeniski. Šādām domām noteikti stājas pretī Dundagas ārsts Bārs (Baar),
dzimis latvietis, ievērojams valodas pētnieks (jaunās ortogrāfijas pamatlicējs). Atsevišķi
latvieši varot iemācīties vāciski, neatmetot savu tautību, bet ne visa tauta. Būtu daudz
panākts, ja katrs latvietis piesavinātos nepieciešamās zināšanas savā mātes valodā; bet
pārāk daudz ir prasīts, lai katrs iemācītos vēl arī kādu svešu valodu. Latvieši mīl vācu valodu
tikai tad, ja viņu bērniem ar to pašķirts labāks liktenis. Ja latviešiem reiz jānozūd, tad
apstākļi uzspiež lielo jautājumu: vai tie tad varētu saplūst ar vācu tautu? Par piepešu
pārvācošanu nevar būt runa; bet arī pakāpeniska maz derētu, jo tā nāk par vēlu; šis veikals
būtu bijis jāsāk jau 1818. g., kad varenākie vācieši gribējuši aizkavēt, ka zemnieks netiek par
vācieti. – Spāģis apzīmē Bāru par apzinīgu latvieti, kas visās savās runās parāda karstu
mīlestību uz savu tautu; atsevišķus cilvēkus viņš jauj pelt, bet nekad visu tautu, ko viņš stingri
aizstāv un sekmīgi novērš tai katru uzbrukumu.
Ir saprotams, ka, uzņemdamies aizstāvēt pagastu sūdzībā pret muižu, Spāģis nevarēja ne
Meldzerē palikt, ne arī citur Kurzemē skolotāja vietu dabūt. Viņš aizgāja uz I e k š k r i e v i j
u un tika tur kādā muižā par pārvaldnieku. Bet te viņš atzina, ka viņa zinības zemkopībā
trūcīgas. Tās papildināt viņš devās uz V ā c i j u. Viņš klausījās lekcijas Ličenā (pie
Leipcigas), Berlīnē un Eldenā, neaprobežodamies ar zemkopības studijām. Berlīnē viņš
(1859) satika Kronvaldu, ar kuru kopā esot stipri atdzīvinājās interese par latviešiem.
Eldenā studēdams, Spāģis lasīja 1860. g. februārī Karalauču avīzē (Königsberger Zeitung)
cildinošu rakstu par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Spāģis sastādīja pretrakstu, kas (1860.
g.) iznāca brošūrā un saīsināts Ķelnes avīzē (Kölner Zeitung). Ar to Spāģis izaicināja vairāk
vācu publicistu, to starpā advokātu Naumani, kas uzbruka Spāģa pretrakstam. Spāģis, kas pa
tam atkal bij iestājies kādā vietā Krievijā, atstāja šo, nometās Pēterpilī (kādu laiku Valdemāra
dzīvoklī) un sarakstīja par Kurzemes zemnieku apstākļiem biezu grāmatu, kas iznāca i 1863.
g. Vēlāk viņš atkal ieņem dažādas vietas: Rjazaņas guberņā par degvīna brūža, Maskavā par
rauga fabrikas vadītāju. No 1867. līdz I869. g. viņš uzturas Maskavā bez kāda darba un
peļņas. Tad viņš top par pārvaldnieku Meščerska muižās Smoļenskas guberņā un iepelnās tik
daudz, ka grib nodibināt kādu patstāvīgu uzņēmumu. Šai nolūkā viņš ierodas Saratovā. Še
viņš sasirgst ar holeru un mirst 29. (17.) jūlijā 1871, g. Sveši ļaudis viņu paglabā 1. augustā.
Spāģim r a k s t u l a t v i e š u v a l o d ā maz: skolas grāmatas, daži īsāki apcerējumi. Bez
tam viņš strādājis, Brīvzemniekam palīdzēdams, pie krievu–latviešu–vācu vārdnīcas.
Spāģa s k o l ā m n o d o m ā t ā s g r ā m a t a s ir: Bērnu prieks un Pārcēlējs. Pirmajai
šāds tituls: B ē r n u p r i e k s jeb maza, maza grāmatiņa, caur ko bērni viegli, ātri un skaidri
var iemācīties lasīt. Visiem Latviešu bērniem par labu apgādāta no A. S. Den Freunden der
Lautirmethode gewidmet, Jelgavā 1844. Alfabēts nav nostādīts pašā priekšā, bet patskaņi
mazajos burtos. Tie savienojas ar līdzskaņiem par zilbēm, kam nav vārdu nozīmes. Turpmāk
pāriet uz vārdiem un lielajiem burtiem. Otrā daļa ir nesakarīgi teikumi, pārejot no
vienkāršiem uz saliktiem. Tālāk sakarīgi gabali, vēstuļu, apliecību, kvīšu paraugi. Beigās
grāmatu slava. Grāmatas ir trepes, kas celtas no zemes uz debesīm. Bet katram, lai kungs vai
kalps, zemnieks, amatnieks, mācītājs vai māceklis, luters, jūds vai katolis, ņemams vērā šāds
norādījums:
To darīt, kas tev pienākas,Bez viltus un bez blēdības.
Vācu valodas mācības tituls: P ā r c ē l ē j s, kas māca skolas bērniem viegli no Latviešu
valodas uz Vācu valodu pārcelties. Gaismā laists no A. Spāg, Meldzeres pagasta

232
skolmeistera. Jelgavā, driķēts pie J. V. Stefenhāgen und dēla, 1847. Spāģis ķēries pie šis
grāmatas sarakstīšanas, Irlavas semināra direktora Sadovska ierosināts. Grāmatai
sarakstījis priekšrunu pazīstamais latviešu rakstnieks, Jelgavas mācītājs V. Pantēnijs,
izsacīdams savu prieku, ka šāda grāmata iznāk, ko viņš sen vēlējies redzēt drukātu, bet
pašam nav bijis vaļas un citi «apnike un piekuse pie tā grūta darba». Redzams, ka Pantēnijs
vadījis iespiedumu. Viņš atradis grāmatā trūkumus. Arī sarakstītājs par tiem pārliecinājies
un grib pielikt klāt pārlabojumus. Pantēnijs no tam atrunā; lai paliek otram izdevumam. –
Grāmata sastādīta pēc tulkojamās metodes, par paraugu ņemot Āna (Ahn) franču valodas
mācību, ejot no vienkāršiem teikumiem pie saliktiem un grūtākiem. Pēdējā daļā sakarīgi
gabali vācu valodā. Pašās beigās darba slava; pēc tās teikums: Tadeln ist leichter, als besser
machen. – Pirmā vācu valodas mācība, Jaunā Stendera, iznākusi 1820. g. No 1847. līdz
1850. g. (pēc Spāģa liecības) iznākušas trīs, to starpā divas latviešu sastādītas.
No ī s a j i e m a p c e r ē j u m i e m Spāģi labi raksturo viņa raksts, kas iespiests viņa
brāļa piemiņai izdotā grāmatā: Draugu vaiņags (1853). Šī apcerējuma virsraksts: Lai paliek
lepnība pa vienu un līšana pa otru roku; ej to labo vidus ceļu. Līdzīgi Valdemāram, viņš vērtē
cilvēku ne pēc viņa bagātības, kārtas, gudrības, bet pēc viņa tikumības. Lepns ir tas, kas kādu
viņam piešķirto dāvanu dēļ sevi tura par pārāku nekā citi. īsti prātīgie cilvēki atzinuši, ka
katrs cilvēks, lai daudz, lai maz zinādams, turēdams, iespējams, ir viņu brālis, kam rādāma
mīlestība. Lepnos pabalsta lišķi un līdēji, kas pret citiem izturas ne pēc tās vērtības, kādu viņi
pie tiem atrod, bet gribēdami tiem patikt un glaimodami viņu vājībām. Līdēji apsedz mūsu
vainas, klusina un iemidzina mūsu zināmu sirdi. «Tāds līdējs ir sliktāks nekā zaglis un
slepkava; šie ņem un maitā laicīgu mantu un mirstamu miesu; bet līdējs maitā mūsu zināmu
sirdi, mūsu garu.»
KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI. Ievērojamas ir Spāģa vācu valodā sarakstītās
grāmatas par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Tās izaug no viņa personiskiem, rūgtiem
pārdzīvojumiem, kas viņu padara par Kurzemes zemnieku apstākļu pamatīgu izpētītāju un
latviešu karstu aizstāvi. Pirmā no šīm grāmatām ir neliela brošūra (40 lappuses) : Zur
Emancipationsfrage des russischen Volkes. Die Zustande des Freien Bauernstandes in
Kurland. Von einem Patrioten. Leipzig, 1860. Pretī Karalauču avīzes korespondentam viņš
norāda, ka Kurzemē ne baznīca, ne skola, ne zemnieku tiesiskie apstākļi nepelna uzslavu, ka
visās vietās privileģētie vācieši izmanto un nospiež latviešu zemniekus. Par attiecībām starp
luterāņu mācītājiem un draudzēm dod liecību līdz simttūkstošiem skaitāmi pārgājēji
pareizticībā. Skolu ir maz, un tikai nedaudz mācītāju un muižnieku tās veicina. Ir notikuši
mēģinājumi jau tā šauro Irlavas semināra programmu sašaurināt. Kurzemes 1817. gada
zemnieku likumus raksturo īpaši tas, kas zemniekiem aizliegts: tie nedrīkst guberņu atstāt, iet
uz pilsētām, izraudzīties citu nodarbošanos kā tikai zemkopību, kungu bez kunga atvēles
sūdzēt utt.
Ka Kurzemē patiesi nomanāmi jauni laiki un ka tiem ir savi aizstāvji arī muižnieku
aprindās, norāda virspilskunga Emīla fon der Ropa runa, kurā viņš (1853) mēģināja
atspēkot uzbrukumus Irlavas semināram. Šur tur nomanāmais sevišķais gars neesot nekas
cits kā l a i k a g a r s. Nekas nav aplamāks par apgalvojumu, ka skolotāji to darina. Uz
skolotājiem atstājuši iespaidu ne tikai viņu skolotāji, bet visa viņu apkārtne un uz šo
augstākās mācības iestādes un universitātes; tomēr arī šīs nav par sevi noslēgtas, bet ir
atkarīgas no kultūras attīstības visā cilvēcē, no kā ceļas laika gars, kas ir tik spēcīgs, ka
valdniekiem un tautām viņa priekšā jānoliecas; tāpēc viņas aizrauj arī skolotājus, kuri nevar
viņu apturēt (Zustände I 16).
Spāģa atbilde uz viņa iepriekšējās brošūras kritikām aptver biezu grāmatu (380 lappuses):
Zustande des freien Bauernstandes in Kurland nach dem Gesetze und nach der Praxis im
Lichte des modernen Russlands, II Theil, Leipzig 1863. Par moto ņemts Hūgenbergera pants

233
(citēts latviešu valodā) :
Nav allaž strīdiņš uz ļaunu,Bet daudzreiz ir labu dar:Tas gaišumu dzemdina jaunuUn
sasilda sirsniņas ar.
Tā ir enciklopēdija, kurā atzīmēts viss, kas latviešu labā ap to laiku sacīts un darīts, kas, no
otras puses, latviešu attīstību aizkavējis un vēl aizkavē. Pēc kritiku atspēkojumiem par šī
darba pirmo daļu autors uzrāda pašu vāciešu spriedumus par vācu valdību Baltijā, apskata
vācu rīcību tagadnē un izsaka domas par nākotni. Sevišķi ņemti vērā saimniecības apstākļi,
baznīca, skola, literatūra.
Spāģa atzīmētos spriedumos par Baltijas apstākļiem atrodam šādus: Kurzeme pieder
muižniekiem; īstie zemes iedzīvotāji ir viņu īpašums (Tillings, profesors Jelgavā, 1793).
Igauņu sādžas izskatās miera laikā, it kā tās nupat būtu piemeklējuši postoši tatāru pulki
(ceļotājs Kols, 1844). Baltijas zemnieki tikuši par proletāriešiem visīstākā veidā (Budeus,
Leipcigā 1847). Latvieši un igauņi pret 14. gadsimteņa beigām noslīkuši visdziļākā postā,
tikuši par baltiem nēģeru vergiem (vēsturnieks Rūtenbergs, 1860).
Par pārgrozībām zemnieku lauksaimniecībā raksta Jelgavas mācītājs R. Šulcs (Kurl.
landw. Mitth. 1852, Nr. 1–3). Zemnieki atsvabināti, tikuši pa daļai patstāvīgi. Muižas pieņem
algotus spēkus. Bet izrādās, ka trūkst kalpu. Šulcs meklē pēc iemesliem. Zemnieks negrib
strādāt. Latvieša pamatīpašības esot kūtrība un bailes no darba. Latvietim ir paruna: Ka tik
to laiku var izvilkt. Tas ir mantojums no dzimtbūšanas. Ar laiku to novērsīs. Uz to palīdzēs
skolas. Šulcs tad uzaicina gādāt par to, ka latviešu jaunatne krietnās kristīgās tautskolās
uzaugtu par dievbijīgiem, paklausīgiem, čakliem, krietniem zemkopjiem. No bērniem tad
mācīšoties arī vecie. Tikai vajagot krietnu skolotāju, kas nav algojami sliktāk par sulainiem
un vagariem. Šulcam rakstīja pretī Jaunpils dzimtkungs barons A. fon der Reke, aprādīdams,
ka kalpu krīzi nevar izskaidrot ar latviešu kūtrību un bailēm no darba. Viņš dažus gadus
atpakaļ atcēlis klaušus, izdevis 1847. g. pēdējās mājas uz renti, bet ļaudis ir krietnāki
strādnieki nekā agrāk, un viņam netrūkst darba spēka. Muižas vainīgas, ja kalpi no tām bēg.
Skolas, t a u t a s i z g l ī t ī b u kā līdzekli pret laika jaunumiem ieteic arī Braše (Balt.
Mon.–Schr, October 1862). Viņš pieskaita pie brīvās kustības galvenajiem kavēkļiem
zemnieku kārtas garīgās, sevišķi reliģiski tikumiskās izglītības trūkumu. Nolaidībai tautas
izglītībā jaunas sekas, kas parādās masu izceļojumos, pareizticīgo kustībā Vidzemē, baptistu
darbībā Kurzemē, pravieša Leinberga panākumos Igaunijā. Vēl lielāks tiek jaunums, ja
materiālai svabadībai pievienojas tautisks reibulis. Skolas literatūra palikusi bērna autos;
tās vietā stājusies dienas prese pārspīlētā veidā. – Spāģis piezīmē, ka Braše izlieto arī
izglītības izkārtni par līdzekli pret zemnieku brīvību: neskolotiem nav novēlama svabada
kustība; skola paturama kalpinātāju aizbildībā. – Silti Spāģis piemin arī īstos skolas
draugus, pašaizliedzīgos latviešu skolu dibinātājus un apgādātājus, mācītājus: Paufleru
Kursīšos, Volteru Cīravā un Pantēniju Jelgavā. Viņš griežas pie Kurzemes skolotājiem ar u z
a i c i n ā j u m u m o s t i e s, s t r ā d ā t. «Nepieciešamie valstu, tautu un atsevišķu cilvēku
labklājības pamati ir zinības un tikumība. Pēdējo iegūst, patiesību pareizi atzīstot. Bet, kas
īsti patiesība ir vai nav, par to var būt dažādas domas. Tāpēc mums jācenšas izpētīt
patiesību. Ceļš uz sirdi iet caur galvu. Tad nu krājiet nemitīgi zinības un apgaismojiet tautu.
Septiņi simti gadus tā jau gulējusi; tāpēc mostieties un modiniet gulošos. Skatieties uz vācu
goda viņiem, kas tik daudz darījuši un vēl dara mūsu nabagās, tumsā taustošās tautas labā;
ņemieties viņus par priekšzīmi. Jūs, kas no tautas cēlušies, viņas miesas un asinis, jūs gribat
gulēt? Ir laiks, tāpēc mostieties!»
Latviešu l i t e r a t ū r a s sākumā un viduspunktā Spāģis nostāda Veco Stenderu, atzīmē
viņas niecību un norāda uz latviešu nacionālās avīžniecības sākumiem, kam jāiztur stipri
uzbrukumi no vāciešu puses.
Spāģis atrod Baltijas vāciešu starpā arī tādus vīrus, kuru domas aizsteigušās gadu

234
desmitiem attīstībai priekšā. Valmieras mācītājs Braunšveigs publicē (Rig. Handelzeitung
1862) attiecībā uz b a z n ī c a s r e f o r m u šādus priekšlikumus: jāpārdod mācītāju muižu
zeme un jādod mācītājiem cieša alga; jāatceļ piespiesta kristība, iesvētīšana, laulība; dzimtu
saraksti jāved valsts iestādēm; jāieved obligatoriska civillaulība. – Tāpat vācu aprindās
norāda, ka B a l t i j a s t i e s l i e t u z i n ā t n e palikusi pakaļ Vācijai par kādiem 50
gadiem. Baltijā nespriež tiesu pēc juridiskiem prasījumiem, bet pēc sastingušiem vietējiem
noteikumiem un statūtiem. Tiesību zinātne nav arī virzāma uz priekšu ne tiesā, ne salonā, bet
sakarā ar visu sabiedrisku iekārtu un valdības iestādēm.
Spāģis jūt un redz, ka viņš ar saviem centieniem nestāv v i e n s. Tas viņam dod pamatu
droši uzstāties. Ne tik vien viņam domu biedru kā pulciņš latviešu inteliģences, kas nojauš
savas tautas atmodu; lielā vācu tauta devusi atbalstu viņa cīņai, un ar sevišķu cerību viņš
noskatās uz mostošos krievu tautu. Tikai Baltija vēl iestingusi; bet arī še mostas jauni spēki.
Noveļams nelaimīgais slogs, kas guļ uz latviešiem un igauņiem, – un viss še zels un plauks.
L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieka Andrejs Spāģis, Br. Raksti II, 1, 6–19. A. Klona A. S.,
Jaunības Tekas 1920, 1. nr. – A. Birkerta Andreja Spāģa vēstules Kurzemes skolu tēvam J. K.
Volteram, Izgl. Min. Mēnešraksts 1926, 6–24, 119–136. – Kr. Bahmaņa A. Sp. laikmeta
liecinieki, Izgl. Min. Mēnešraksts 1929, 4. un Cīņa pret A. Sp. skolu un viņa kultūras darbu
Meldzerē, turpat 7./8. burtn.

5. BIEZBĀRDIS

Būdams visvecākais tautas atmodas laikmeta apzinīgo darbinieku starpā, Biezbārdis

parādās atklātībā ne agrāk par saviem jaunākajiem biedriem. Atšķirdamies no Spāģa, ko
ierāva cīņā ārēji piedzīvojumi, Biezbārdis nogatavo sevī tautisko domu visā klusībā. Kad
atnācis laiks to klaji izpaust un aizstāvēt, viņš parādās latviešu censoņu vidū ar jaunekļa
sajūsmu un aizrautību. Viņš uzstājas par radikāliem pārgrozījumiem latviešu sabiedriskā un
garīgā dzīvē, gan vēlāk nākdams nesaskaņā ar latviešu tautībniekiem. Latviešu literatūru viņš
padziļināja īpaši zinātnes laukā, kā latvietis aplūkodams un latviešu valodā iztirzādams tīri
zinātniskus jautājumus.
Kaspars Ernsts Biezbārdis, vēlāk saukts Bezbārdis, dzimis 8. dec. (26. nov.) 1806. g.
Pavasara pagasta Biezbāržu mājās, Slokas draudzē. Viņa tēvs bija še saimnieks, tirgojās arī ar
labību un miltiem un turēja dažas liellaivas. Viņš bija kādu laiku arī par zemnieku tiesnesi un
mira kā Belles muižas muižkungs (pie Katlakalna). Viņš varēja saviem dēliem (bez Kaspara
vēl jaunākajam Jēkabam) pieņemt mājskolotāju un sūtīt tos Rīgā elementārskolā. Vēlāk viņš
tos nodeva Pavasara muižas vējdzirnavu rentnieka turētā mājskolotāja mācībā un 1818. g.
Salaspils mācītāja Vendta skolā un pansijā. Mācītājam nodarbojoties ar citām lietām,
skolniekiem bija jātiek uz priekšu pašiem uz savu roku. Kaspars Biezbārdis šādā kārtā
ielauzījās grieķu valodā un ģeometrijā. 1820. g. viņš iestājas Rīgas ģimnāzijā, bet nevar
mācībām sekot. Pa tam arī tēva mantas apstākļi tikuši spaidīgi, un tikai ar Vendta palīdzību,
kas pārnācis uz Rīgu par Jēzus baznīcas mācītāju, viņš nobeidz ģimnāzijas kursu. Viņš no
1821. g. jūlija studē Tērbatas augstskolas pedagoģiski filozofiskā seminārā un to beidz 1826.
g. kā graduēts students. Pēc tam viņš ir par mājskolotāju mācītāja Vendta namā,
nodarbodamies pie tam ar privātstundām un filozofijas un matemātikas studijām, ģimnāzijas
matemātikas virsskolotāja Zobena (arī latvieša) pabalstīts. Zobenam mirstot (1831),
Biezbārža dzīve Rīgā top drūma un tukša, un viņš 1832. g, dodas atkal uz Tērbatu, kur
nodarbojas ar matemātiku, filoloģiju un teoloģiju. Naudas avotiem izsīkstot, viņš 1833. g.
augustā pāriet uz Vīlandes apriņķskolu par zinātņu skolotāju. 1845. g. viņu ieceļ par
inspektoru. Dabūdams pensiju, viņš 1853. g. izstājas no dienesta un turpmākā gadā pārnāk uz
Rīgu. Še viņš pasniedz stundas dažās privātskolās un sāk ciešāk nodarboties ar latviešu

235
lietām.
Ar saviem p i r m a j i e m r a k s t i e m latviešu valodā Biezbārdis nāca klajā Mājas Viesī
1860. g. Se viņš iespieda apcerējumu par Hērodota skutiem. Sniegdams pārgrozītas latviešu
rakstības paraugus, kur atmesti dubultnieki un h kā garuma zīme, viņš iespieda Mājas Viesī
(1863) rakstus: Ģipsas vērtība zemes kopējiem, Grāmata saviem mīļiem draugiem Kurzemē
un Vidzemē, Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē, caur ko un kā viņas cēlušās.
Iznākot Pēt. Avīzēm, Biezbārdis piedalījās pie tām. Pašā pirmajā numurā iespiests viņa
raksts par K r i e v u v a l s t s g a d u t ū k s t o t i. Tanī viņš norāda, ka senās krievu
hronikās, par krievu valsts dibināšanu runājot, minēts arī latvieša (latgaļa) vārds, ka arī
latvietim dalība, Krievijā valdību iekārtojot, ka jau savā valodā latvietis slāvu ciltij tuvākais
radinieks. Tā bija noteikta nosvēršanās uz krievu pusi.
Kādā no turpmākiem numuriem Biezbārdis rakstīja p a r d v ē s e l i (Ko var dvēsele atzīt?
Kas tai spējams?). Šis ir pirmais filozofiskais raksts latviešu rakstniecībā. Pats autors ieminas,
ka daži par to jaunosies, sacīdami: «Tas... uzdrīkstas par tādām lietām runāt latviski. Tāds
amats ir tam jāliedz; un, ja tas grib ko teikt, lai teic un raksta vāciski. Latvietim tas nepieder.»
Rakstā uzrādītas vācu prātnieku Kanta un Hēgeļa domas par dvēseli. Pirmais no viņiem
māca, ka dvēsele atzīst vienmēr to, kas tai tikai šā vai tā liekas, izrādās, bet ne mūžam, kas un
kā patiesi ir, otrs, ka viss, kas patiesi ir, stāv no mūžības gatavs cilvēka dvēselē, ka nekas nav
ārībā un laicībā, kas nav jau bijis garā, un nekas nav garā, kas neklīst ārībā un laicībā. Pret
rakstu cēla iebildumus Līventāls, pretī jautādams: ko dvēselei būs atzīt un ko tai būs iespēt?
sevišķi: Kas zemniekam jāzina? – un tad aizrādīdams, ka skolās sevišķi ticības mācības
mācāmas, ka papriekšu apstrādājamas sirdis un tad galvas. Biezbārdis atbild, ka viņš neizprot
jautājumu: Ko dvēselei b ū s atzīt, b ū s iespēt? L. taču nedomāšot, ka cilvēka dvēselei būs
iespēt; ko tā nespēj, vai arī ka tai nebūs v i s u iespēt, ko tā iespēj. Zemnieks pieder cilvēku,
ne lopu kārtai, tāpēc viņam pēc iespējas jāzina tas pats, kas visiem citiem cilvēkiem, un bez
tam vēl daudz, kas pie viņa aroda pieder. Ērmīga lieta esot arī sirdi kopt bez galvas. Līdzīgus
iebildumus kā Līventāls cēla pret Biezbārža rakstu A. Bīlenšteins.
Ļoti svarīgs Biezbārža mūžā bija 1863. g a d s. Izceļoties poļu dumpim, Baltijas muižnieki
pasniedza ķeizaram padevības adresi. – Rīgas latviešu inteliģence nolēma pasniegt adresi arī
no latviešu puses. To sastādīja Biezbārdis un pirmais parakstīja. Viņš pārrakstīja arī
Mežamuižas zemnieku sūdzību par muižas īpašnieku uz visaugstāko vārdu. Biezbārdi nu
uzlūkoja un sodīja par musinātāju uz dumpi.
B a l t i j a s m u i ž n i e k u a d r e s i iesniedza ķeizaram 17. aprīlī 1863. g. Baltijas
ģenerālgubernators. To parakstījuši Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas muižnieku priekšnieki.
Tanī izsacīta varbūtība, ka varētu izcelties ar ārvalstīm karš, kurā Baltijas provinces būtu
pirmie valsts aizsargi un pirmais kaujas lauks. Ienaidnieki tad pārliecināsies, ka visus
Baltijas iedzīvotājus vieno ar Krievijas īstajiem iemītniekiem padevība tronim un
valdniekam, neskatoties uz valodas un iestāžu dažādību.
L a t v i e š u a d r e s i saņēma Vidzemes žandarmērijas priekšnieks 1863. g. augustā, lai
nodotu ķeizaram. Še pieminēts Baltijas muižnieku norādījums uz šo provinču valodu un
iestāžu dažādību, kas spēj sacelt domas, ka starp šejieni un valsti nevarētu būt ciešas saites.
Latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās
pēc savas tautas garīgas attīstības literatūrā dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc
patvaļības. Bet latvieši savā valodā atrod radniecību ar krievu (slāvu) tautas valodu, tikai
iestāžu dažādība atdala latviešus no ķeizara īstajiem pavalstniekiem. Tad kļūmīgais
turpinājums: Augstais valdniek! Novērsi šos šķēršļus un ļauj mums savienoties ar tavu lielo
krievu tautu vienā saimē. To mēs atzīstam par savu likteni un pienākumu.
M e ž a m u i ž a s z e m n i e k u pārstāvis Zīdermanis ieradās Rīgā 1863. g. jūlijā un
griezās pie garīgā semināra latviešu valodas lektora Kraukļa, lai viņš sastādītu lūgumu

236
ķeizaram. Vilcinādamies Krauklis to galā uzrakstīja un Biezbārdis pārrakstīja. Zemnieki
sūdzas, ka kņaza Līvena Mežamuižas valde izlaupījusi pagasta magazīnu, rekrūšu un bāriņu
krājkasi; bez tam viņi vēlas, lai par pagasta ierēdņiem apstiprina viņu pašu ievēlētos pagasta
locekļus. Jau agrāk iesniegtās sūdzības izmeklēšanas dēj ieradusies Mežamuižā komisija,
ieslēgusi pagasta vecāko Veilandu dzelzīs un sodījusi septiņas personas simts žagaru
cirtieniem uz kailas miesas.
Zīdermaņa lūgumrakstu nosūtīja. Tad Zīdermani arestēja kā musinātāju uz dumpi. Drīz
pēc tam arestēja arī Biezbārdi kā musinātāju dalībnieku. Viņa konfiscētos papīros atrada arī
liecības par viņa dalību pie latviešu adreses. (Bandreviča Notikumi.latv. atm. laikmetā.)
Biezbārdi 1863. g. septembrī a i z s ū t ī j a u z K a l u g a s g u b e r ņ u, kur viņu vispirms
nometināja Borovskas pilsētā. Rakstiem krievu avīzēs un Biezbārža sievas lūgumiem bija tas
panākums, ka viņu pārvietoja uz Kļinu Maskavas guberņā un pēc dažiem mēnešiem viņam
atļāva atgriezties a t p a k a ļ u z R ī g u. Še viņš pārnāca 1866. g. un tika iecelts par Rīgas
garīgā semināra vācu valodas skolotāju. Viņš bija kādu laiku arī par latviešu valodas
skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.
Būdams jau labi gados, Biezbārdis tikai tagad sāka noteikti savus spēkus veltīt latviešu
rakstniecībai. Viņa pirmās grāmatas latviešu valodā iznāca 1869. g. Tās bija: Mūsu valoda un
viņas rakstība, Tacita Ģermanija un Svevija, Šillera Pulksteņa dziesma. Tās apgādāja rosīgais
grāmatizdevējs K. Štālberģis. Viņš bija nodomājis izdot virkni labāko darbu pasaules
literatūrā ar nosaukumu: Citu tautu rakstnieki. Šai virknē ierindojās minētie Biezbārža
tulkojumi. Kopā ar Štālberģi Biezbārdis izdeva arī laikrakstu Pasaule un Daba.
Biezbārdis, kas piederēja priekš sava trimdas laika pie pirmajiem Rīgas latviešu
biedrošanās veicinātājiem, darbojās arī 1868. g. nodibinātajā Rīgas Latviešu biedrībā, bet
nāca n e s a s k a ņ ā a r š ī s b i e d r ī b a s v a d ī t ā j i e m. Kad latviešu nacionālisti sadūrās
ar krievu avīžniekiem, kas neslēpa savas pārkrievotāju tendences, Biezbārdis nostājās
latviešu tautisko centienu apkarotāju pusē.
Z i n ā t n i s k i Biezbārdis nodarbojās līdz mūža beigām. Viņš sastādīja pirmo ģeometriju
latviešu valodā: Geometrija jeb āruma sinatnība, kua rakstuas zelis Kaspar Bezbardis, zitkart
Biazbardis, Rīgā 1874. Gribēdams atspēkot Šleihera pret viņu celtos iebildumus, Biezbārdis
laida 1883. g. klajā grāmatu: Hērodota skuti un mūsu vectēvu ciltsstāsti.
Sava mūža p ē d ē j o s g a d u s Biezbārdis nodzīvoja pie sava dēla Maskavā, kurp aizgāja
1884. g. Še viņš mira 12. septembrī (31. aug.)
Biezbārdis rakstījis vāciski un latviski. Savos rakstos v ā c u v a l o d ā viņš piedalās
latviešu inteliģences cīņā pret Baltijas vācietību, aplūko arī dažus zinātniskus jautājumus. L a
t v i e š u v a l o d ā viņš mēģinās dzejiskos tulkojumos un l i e k p a m a t u l a t v i e š u z i
n ā t n i s k a i prozai.
Sastādīdams 1863. g. iesniegto latviešu adresi uz Mežamuižas zemnieku sūdzību,
Biezbārdis aktīvi piedalījās latviešu tautiskā kustībā. Ar to viņš deva iemeslu vajājumiem no
Baltijas vāciešu un lietas apgaismojumam no krievu avīžnieku puses. Maskavas krievu avīzē
Русский Курьуер iespiests par Biezbārdi un viņa cīņām plašs raksts (Безбардис,
Латышский всеподаннейший адрес 1863.г. и латышская Петербургская газета, Р.
К.,1881. g., 227., 230., 231., 234., 236. nr.) Trimdā būdams, Biezbārdis rakstīja vācu valodā
par Baltijas apstākļiem.
Par l a t v i e š u c ī ņ u s a v a s v a l o d a s u n i z g l ī t ī b a s l a b ā Biezbārdis runā
brošūrā: Der Sprach–und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands, Bautzen
1865. (Šis Biezbārža raksts iespiests latviski Dzimtenes Vēstnesī 1910. g. 82.–114. nr. ar
virsrakstu: Valodas un izglītības cīņa Baltijā.) Par moto ņemti evaņģēlija vārdi (Lūk. 8, 17):
«Nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks
gaismā.» Biezbārdis grib atmaskot Baltijas vāciešu centienus pārvācot latviešus. Latvieši

237
daudz tuvāk rada krieviem. Bet to latviešiem nedrīkst teikt. Kas to dara, to vajā un izsūta.
Tādā kārtā apjūk tie latvieši, kas vāciešiem par labu negrib aizliegt savu tautību: viņiem
jādomā, ka vāciešu pusē paša ķeizara griba. Latviešu pāreja pareizticībā uzskatāma par taisnu
atmaksu asiņainai katastrofai priekš 700 gadiem, kad latvieši bijuši piespiesti atstāt no
krieviem pieņemto kristīgo ticību. Lai latviešus pārvācotu, vācieši palaiž latviešu skolas,
apspiež latviešu literatūru, izraida no zemes latviešus, kas vācietības priekšā nelokās.
Biezbārdis dod pārskatu par latviešu rakstniecības attīstību (pa daļai pēc Spāģa), uzrādīdams
centīgākos latviešu pārvācotājus (bīskapu Valteru, R. Šulcu, G. Braši), tomēr arī latviešu
labvēļus, pie tiem pieskaitīdams Veco Stenderu, Bīlenšteinu. Beigās Biezbārdis raksturo vācu
sabiedrību, sevišķi vācu vadītās Latv. literāriskās biedrības nelabvēlīgās attiecības pret
latviešu nacionālajiem laikrakstiem (Mājas Viesi, Pēt. Avīzēm), pievezdams Neikena
cirkulāru (1. martā 1865. g.), kurā tas kā ceļa biedra izdevējs nostājas pret šīs biedrības
vadītājiem.
Biezbārdim pieraksta vēl divi citas brošūras, kas uzrāda, cik sīksti Baltijas vācieši turas
pie savām vecajām tradīcijām un privilēģijām. Tās ir: Zustände und Eigenthümlichlceiten in
den baltischen Provincen Russlands, Bautzen 1865; Meditationen zur Forderung der
Eintracht zwischen Russen und Deutschen in den baltischen Provincen Russlands, Bautzen
1866.
Biezbārdis rakstījis zinātniskus rakstus vācu izdevumos. Laikrakstā Inland: Die Seelenzeit
im Fellinschen, 1852, 51. nr.; Wanderung und Entstehung der Seen, nach estnischen Sagen,
1853, 7. nr.; Geographische, historische u. etymologische Curiositaten, 1853, 21.–33. nr.;
Der deutsche Sylbenton u. sein Einfluss, 1857, 47. nr.; Finnland, 1859, 20. nr. Bunges
arhīvā: Materialien zur Geschichte der Stadt Fellin, I, 127–172; Tee Uppeneeki oder die
Letten an der curischen Aa, II, 86–93. Slavisches Centralblatt: Ein Wort uber das alte
lettische Volkslied, 1865, 3.–4. nr.
D z e j ā Biezbārdis mēģinājies, pārdzejodams latviski dažus klasiskus darbus. Viņš
tulkoja Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m u, kas izdota kopā ar Brīvzemnieka (Treilanda)
tulkojumu. Savu darbu viņš dāvina agrākajiem šīs dziesmas tulkotājiem Hūgenbergeram un
Lundberģim. Ne viscaur viņš savus priekštečus pārspēj, sevišķi ne Hūgenbergeru. Piemērs:
Hūgenbergers
Pie darba, ko no tiesas darām, Gan vārds no tiesas pienākas, Kad labu runu turēt varam,
Tad darbošana pašķiras.
Biezbārdis
Pie darba, ko no sirds mēs sakam Kāds vārds no sirds gan pieklājas; Kad krietnās runās
pie tā nākam, Tad darbs jo mudri aizvaidās.
Hūgenbergers meklē izteiksmes līdzekļus tautas valodā, Biezbārdis tiecas pēc
jauninājumiem. Tas nomanāms arī ortogrāfijā. Še viņš tos izved, neizvairīdamies no
pārpratumiem. Pirmās rindas pēdējais vārds lasāms ne «sakam», bet «sākamo. Tāpat valodā
viņš tiecas nošķirties no parastās izteiksmes. Tautas valodā neatrod atbalstu tāds teiciens kā
«Tad darbs jo mudri aizvadās». Dažas vietas Biezbārža tulkojumā top nebaudāmas. «Lai tas
sīkstais pulksteņ' misiņš Plūstot veļas kā viens ritiņš.» (Hūgenbergeram: «Lai tas sliekais
misiņš kūstu Un kā nākas lejot plūstu.») Tomēr caurmērā sastopam pie Biezbārža smalkāku,
dziļāku valodas izjūtu nekā pie Hūgenbergera, un arī šai darbā Biezbārdis pieskaitāms
latviešu modernās literāriskās valodas celmlaužiem. Kur Hūgenbergeru kā nelatvieti pamet
latviešu valodas jūtas un viņa izteiksme top celmaina un pat pārprotama, tur Biezbārža valoda
nereti tīra un pareiza. Piemēram:
H ū g e n b e r g e r s:
Un meiču puisis atstāj; kokā Kāp aplam, aizskrien pasaulē, Tur vēro ceļus, spieķi rokā –
Un svešnieks pāriet tēvzemē.

238
 B i e z b ā r d i s:
No meitēna drīz puisēns raujas, Ne mājās paliek aplamnieks, Caur pasauli ar spieķi šaujas,
Nāk mājās tad kā svešinieks.
Biezbārža tulkojumā ir vietas, kur viņš ir reizē radītājs un tautas valodas atjaunotājs. «Tas
ilgi dzīvos tautu tautās un daudz kam ausīs ducinās.» «No ratiņa rūcoša neatrauj pirkstus.»
(Hūgenbergers: «Ap rūkdamu vārpstu tā šķeterē diegus.») «Vai, tad izsprūk šī kā tāda,
Augdama bez notures, Ļaužu pilnās ielās stāda Savu liesmu aizkures.»
Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m a ir dzejas darbs, kas latviešu valodā t u l k o t s v a i
r ā k n e k ā k a u t k u r š c i t s pasaules literatūrā. Tas kairinājis visos laikos latviešu
dzejniekus ar savām dziji izjustajām un zīmīgajām, bet reizē vienkāršajām un skaidrajām
dzīves ainām. Biezbārža tulkojumam deva tiešo ierosinājumu Brīvzemnieks, kas Štālberģim
bija atsūtījis savu Pulksteņa dziesmas tulkojumu, lai ar to pabalstītu viņa citu tautu
rakstnieku izdevumu. Šis bija viens no Brīvzemnieka pirmajiem jaunības darbiem un palika
tāļu no pilnības. Lai noliktu blakām kaut ko labāku, Biezbārdis deva savu tulkojumu. B r ī v z
e m n i e k a tulkojums attālinās vairāk no oriģināla, ir valodā tautai tuvāks, bet
mazvērtīgāks. Valodā gludāks, bez jauninājumiem ir F r. M ā l b e r g a tulkojums (Dzejas
skaņas 1880). Ar zināmu meistarību šo Šillera darbu tulkojuši P u r k a l ī t i s (Dziesmu
pazarītes 1893) un Z v ā r g u ļ u E d v a r d s. K a u d z ī t e s M a t ī s s (Zvanu dziesma
1895) savā tulkojumā stipri pieturējies pie agrākiem paraugiem; sevišķi pie Hugenbergera
un Biezbārža.
Biezbārdis tulkojis arī Sofokla Antigoni, bet tā nav iespiesta. Stāsta, ka tulkotājs, rūgtu
piedzīvojumu nomākts, tulkojumu sadedzinājis, sacīdams: latvieši nepelnot, ka viņu labā
strādā.
Z i n ā t n ē Biezbārdis lauž ceļu stingri zinātniskai latviešu prozai. Viņš nesniedz latviešu
zemnieku stāvoklim sevišķi izraudzītas zināšanas kā vācu tautības rakstnieki, ne arī atšķaidītu
vai popularizētu zinātni, kā palaikam paši latvieši apgaismotāji, bet t ī r u z i n ā t n i, tikai
vienā otrā reizē lietodams popularizētāja paņēmienus. Viņš raksta par inerci, smagumu,
porozitāti jeb lietu šūniņu, spēku paralelogramu, matēriju un spēku, materiālismu un
spirituālismu. Viņš raksta latviešu valodā pirmo zinātnisko darbu par matemātiku
(ģeometriju), praktiskās vajadzības no acīm izlaizdams. Bez kāda ievadījuma viņš ķeras pie
zinātnisku jēdzienu definīcijas. «Matemātiku saucam mēruma zinātnību. Viņa pieņem par
liecību tikai prātību, neliek acīm spriest par šo un to, bet prātam vien caur prātēšanu. Mērums
pastāv iekš mēra un skaitļa. Mērs un skaitlis ir, īsti sakot, viens, kādēļ matemātikā mērs un
skaitlis daudzkārt sapinas.»
Pie tam viņam gan stāv prātā l a t v i e š u a p g a i s m o š a n a, kam viņš līdz ar pārējiem
tautas atmodas laikmeta darbiniekiem grib dot citu saturu. Viņš saskaita latviešu grāmatas un
atrod, ka lielākā daļa no tām reliģiska satura; «kas paliek pāri, tas ir ļoti trūcīgs, pilnīgi
nepietiekošs izglītības materiāls». «Un tomēr latvietis arvienu ir parādījis zināmu interesi
priekš zemes dzīves, lai tā būtu cik nožēlojama un nabaga būdama.» Biezbārdis nav kristīgu
uzskatu pretinieks. Zinātne izmeklē radības likumus un spēkus. «Bet kas šie likumi un spēki
paši priekš sevis, tas stāv un paliek Dieva zināšanā.»
Lielāka nozīme Biezbārža rakstiem par vēsturi un valodu.
Kā v ē s t u r n i e k s Biezbārdis svērtin uzsvēra, ka latvieši vistuvākie radi slāvu ciltij,
līdz ar to krievu tautai, ka latviešu valoda tuva radiniece krievu (slāvu) valodai. Lai gan
Biezbārdis to tieši nav izsacījis, tomēr šādi viņa nemitīgie norādījumi savu daļu pie tam
darījuši, ka latviešus pa reizei pieskaitīja slāviem.
Par latviešu ciltstēviem Biezbārdis visā spēkā centās pierādīt s k u t u s (t.i., skitus – Red.),
kas dzīvojuši Krievijas dienvidos ap Melno jūru. Skutu nosaukumā Biezbārdis atrod to pašu
sakni, kas leišu vārdā «akuta», latviski skutums, skutējums un nozīmē klajumus bez kokiem,

239
kādi Krievijā ap Melno un Azovas jūru. – Par skutiem Biezbārdis vispirms rakstīja Mājas
Viesī 1860. g. un aizsūtīja savu rakstu valodniekiem Bopam (Berlīnē) un Šleiheram (Prāgā).
No Šleihera Biezbārdis saņēma vēstuli, ka tādā veidā, kā viņam piesūtītā rakstā tas darīts,
skuti nav pierādāmi par leišu–latviešu ciltstēviem. Biezbārdis tad nu sevišķā brošūrā
mēģināja atspēkot Šleihera iebildumus. Viņš nodarbojās ar šo jautājumu līdz mūža beigām,
neatkāpdamies no sava izsacītā uzskata, kas tomēr pierādīts par nedibinātu.
Par v a l o d n i e k u Biezbārdis parādās grāmatā Mūsu valoda, kuru viņš dāvina visiem,
kam spēks un prāts. Tanī viņš sīki aplūko latviešu valodas skaņas, viņu garumu un izrunu,
pārbaudīdams šai lietā citu valodnieku, sevišķi Bitnera un Bīlenšteina domas. Tas ir pirmais
latviskais zinātniskais darbs par latviešu valodu. No tā iznācis tikai pirmais metiens. Galā
pielikta piezīme: «Cilvēkam mācība gara, dzīvība īsa. Tādēļ saku uz šķiršanos lasītājam, roku
sniegdams:
Draugs, ne kā būtu saķēris visu; Redz, tam pilnīgam dzenos tik pakaļ.
Grāmatas sākumā viņš norāda, ka daži jau latviešu valodu kopuši un apstrādājuši, bet to
darījuši vācu valodā, gribējuši rakstīt kā vācieši priekš vāciešiem, lai gan daži latvieši būdami
no dzimuma. Biezbārdis piezīmē: «Protams, ka tādā ceļā tikpat valoda, kā tauta ne mūžam
nevar piezelt. Valoda ir tautas miesa un dvēsele. Mums jādzīvo savā tautībā, citādi, lai
lielamies, cik lielīdamies, tautai neko laba nepiešķirsim.»
Visos savos rakstos Biezbārdis tiešu vērību piegriež v a l o d a i. Vienkārt, viņu uz to
skubināja rakstu saturs: viņš runāja par lietām, kas līdz tam laikam latviešiem bijušas svešas.
Otrkārt, viņš latviešu valodu tieši ņēma par aplūkojamo priekšmetu.
Kad viņš raksta par Kanta filozofiju, tad viņam jāapzīmē mūsu zināšana par priekšmetu kā
kāda spoga, kas jebkurā spogulī s p o g o t var; kad par Hēgeli, tad par l a i c ī b u un ā r ī b u.
Viņš runā par vācu prātniekiem, par to, kā dvēsele var p r ā t o t. Kad viņš raksta par
pētīšanas metodēm, tad viņam jāapzīmē zināšana, kas iet pāri mēģinājumiem, par miglā v i e
p t u zināšanu, par miglas v i e p u m u, ziņas, ko prāti pienes, par m a t ī j u m u, p a m a ņ u.
Ģeometrijā viņam jārunā par ā r u m u, mērumu, vienumu, par vēru (Richtung), par
blakusleju un š ķ ē r u s l e j u (sleja–līnija), valodas mācībā par b a l s i e n u, b a l s e k l i, b
a l s e n i, par s k a ņ ā m (vokāļiem) un k l a u d ž i e m (konsonantiem), par r a k s t ī b u.
Biezbārdis iet valodā patstāvīgi jaunus ceļus, ne tikai atsevišķus vārdus acīs paturēdams,
bet arī t e i k u m a s a l i k u m ā. Viņš tiecas pēc tā, kas īsti latvisks, tomēr ne pēc tā, kas
populārs, katram latviešu valodas runātājam tūliņ saprotams. Ārpus Latvijas dzīvodams, viņš
pa daļai no latviešu sarunas valodas atradis. Viņš pats atzīstas (Atbilde Līventālam, Pēt. Av.
1862, 24. nr.) : «Esmu pāri par 20 gadiem starp igauņiem dzīvojis un reti kādu vārdiņu
latviski dzirdēt un runāt dabūjis.» Pie tam viņš ir valodas radītājs, kam katrs nevar sekot.
Viņa valoda tad iznāk vārda pilnā nozīmē l i t e r ā r i s k a, kas atšķiras no tautas valodas. Lai
tā arī literatūrā tagad nebūtu lietojama, tomēr nelatviska tā nav.
Pilnīgi jaunus ceļus Biezbārdis iet ortogrāfijā. Viņa rakstība spilgti, pat radikāli atšķiras no
parastās. Vispirms viņš nāvīgs ienaidnieks burtam h kā garuma zīmei. Viņš to nekur savos
rakstos necieš, neapzīmēdams garumu ne ar kādu citu zīmi. Tikpat konsekventi viņš atmet
dubultniekus.
Izdodams «Ģermānija un Svēvija», viņš sadala lasītājus trīs šķirās: «1) vientiesīgi
latvieši, kas mājās vai skolā maz ko vairāk mācījušies, kā tikai savu mīļu tēvu valodu, bet īsti
goda vīri, kas cīnījās; 2) tādi, kas dziļāk mācīti un zin, cik spēcīga ir katra valoda, kamēr tā
vēl dzīva ir, un tā dēļ negaida vis, lai visu vaļējā mutē lej, kas – nespējams; starp abiem
minētiem vidū stāv 3) tādi, kas arī mācīti, bet domā latviešus tik kūtrus un muļķus esam, ka
neviena cita tauta pasaulē, un tādēļ, cik vien spējams, tiem viss mutē jālejot; priekš tādiem
esot vajadzīgs visus garus balsienus pazīmet ar «h» un īsus balsienus ar dubultu klaudzi:
vihrs – virs; lihkums – likkums, lai tie varetu bez prata cilāšanas kā miegā lasīt.»

240
 Savās grāmatās ģeometrija un Herodota Skuti Biezbārdis iet vēl tālāk: viņš lieto latīņu
burtus un dažas skaņas apzīmē citām zīmēm, tādā kārta lauzdams ceļu tā sauktai jaunajai,
turpmāk oficiāli ievestai ortogrāfijai.
Pamatīgus latviešu rakstības pārgrozījumu mēģinājumus plašākām lasītāju aprindām
pirmie cēla priekšā Juris Alunāns un Biezbārdis, pie kam Alunāna priekšlikumi atšķiras no
Biezbārža. Tie pamatojas uz agrākiem ierosinājumiem zinātnieku aprindās. 1847. g. iespiests
Latv. Lit. biedrības Magazinā (IX, I, 21–28) daktera B ā r a raksts par latv. valodas skaņām
un viņu apzīmēšanu, kurā uzstādīti latv. rakstības pārgrozību pamatprincipi: latīņu burti: s,
z, c tādā nozīmē kā vēlāk jaunajā ortogrāfijā; šņāceņi š, ž, č; divskaņi ia(ie), ua (o); h kā
garuma zīmi atmet. Arī B ī l e n š t e i n s atmet savās gramatikās (1863. g.) h kā garuma
apzīmējumu, likdams par tādu attiecīgu zīmi virs patskaņa.
Biezbārža ortogrāfijas pārgrozījumi atstāja i e s p a i d u u z t ā l ā k o r a k s t ī b a s a t t ī
s t ī b u latviešu literatūrā. Viņam savi nopelni, ka septiņdesmitajos gados latviešu rakstos
vispār atmeta dubultniekus. Šis pārgrozījums uzlūkojams par ievestu, kad 1872. g. Baltijas
Vēstnesis to pieņem. Otrs Biezbārža pamatprincips – neapzīmēt patskaņa garumus latviešu
rakstos nenostiprinājās. Gan Zinību komisija pie tā kādu laiku pieturējās, tomēr to kā tādu,
kas var būt par iemeslu pārpratumiem, atrada galā par atmetamu. Ar to vien, ka Biezbārdim
bija drosme iespiest rakstus, kas nav nodomāti vienīgi zinātniekiem, pamatīgi pārgrozītā
rakstībā, viņš derēja par priekšzīmi turpmākajiem eksperimentiem latviešu ortogrāfijas laukā
un tās radikālai reformai.
L i t e r a t ū r a. Kaspars Biezbārdis, Rota 1885, 5. u. 6. nr. – Antona K. B. un latviešu
izglītības kustība, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata III, 1911, 821. – P. Kl. Kaspars Ernsts
Biezbā.rdis, Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 20–26. – A.
Bandreviča Notikumi dzimtenē latviešu atmošanās laikmetā. 2. papild. izdev. Rīgā 1925.

6. BRĪVZEMNIEKS

Pēc Novgorodas krīzes Valdemārs bija palicis vientuļāks. Maskavā nonākot, veco paziņu
un draugu vairs nebija pie viņa. Strādājot pie krievu avīzes (Московские ведомости) viņam
apkārt cīņas laukā bija krievi. Te dažus mēnešus pēc viņa atnākšanas uz Maskavu, 1867. gada
augusta pirmajās dienās, pie viņa ieradās jauneklis, no kura uz priekšu paliektās galvas viņš
vēro, ka tas ir grāmatu un spalvas cilvēks. Sarunājoties Valdemārs ieminas par darbu, ko
viņam uzdevusi Tautas apgaismošanas ministrija: sastādāma krievu–latviešu–vācu vārdnīca.
To gribējis darīt Barons, bet nu viņš aizbraucis. Uz ātru roku pārliecinājies par sava viesa
spējām, Valdemārs tam nodod vārdnīcas sastādīšanu. Tā Valdemārs iepazīstas ar
Brīvzemnieku. Šis tad nu top par Valdemāra vistuvāko centienu biedri. Divdesmit gadus viņi
pastāvīgi tiekas, pārspriezdami un virzīdami latviešu vissvarīgākos saimniecības un kultūras
jautājumus. Runājot par Maskavas latviešu darbiniekiem, kam tautas attīstībā nozīme, izceļas
šo divu vīru vārdi. Viņi viens otru papildina: ja Valdemārs latviešiem mācīja tikt pie
materiālas turības, tad Brīvzemnieks cēla klajā latviešu tautas gara mantas.
F r. B r ī v z e m n i e k s, īstā vārdā Fricis Treilands (Treulands) dzimis 1. novembrī (20.
oktobrī) 1846. g. Rokaižu krogū. Viņa tēvs nodarbojās ar seglenieka amatu un turēja kādu
laiku krogu uz renti. Vēlāk viņš pārgāja uz Aizputi, uztaisīdams tur pats savu namu.
Brīvzemnieka māte ir vāciete. Viņa nomira holeras sērgā, kad Brīvzemniekam bija 9 gadi.
Viņa īstā audzinātāja, arī tad, kad māte vēl dzīvoja, bija viņa tēva māte, liela latviešu tautas
dzejas mīļotāja un pratēja. Tēvs ir nopietna rakstura vīrs, kas izpilda pilsētiņas pašvaldībā un
arodnieciskā sabiedrībā ievērojamus amatus. Brīvzemnieks ar viņu pastāvīgi sarakstās,
saņemdams lietišķus, nopietnus padomus, līdz pat viņa mūža beigām (1901).
Fricis Treilands (Brīvzemnieks) bija sava tēva vecākais dēls, vienīgais, kas atlicies no

241
pirmās laulības. Tēvs apprecējās otrreiz 1854. g. No šīs laulības viņam četras meitas un
viens dēls. Brīvzemnieks, par vecāko māsu desmit un par jaunāko divdesmit gadus vecāks
būdams, palīdzēja tēvam gādāt par dzimtas locekjiem. Brīvzemnieka b r ā l i s A l b e r t s T r
e i l a n d s (dz. 1871. g.), ierēdnis, darbojies brāļa vadībā arī latviešu literatūrā. Viņš
tulkojis grāmatas: Dorogobušinova Kostromas zemnieks Ivans Susaņins 1893; H. Vāgnera
Pirmie stāsti iz dabas mācībām I 1893, II 1897, pārstrādāti dzīvā, glītā latv. valodā. – M ā s
a M i n n a (dz. 1869. g.) rakstījusi ar parakstu V ē r o t ā j a. Bez rakstiem laikrakstos
nākušas no viņas klajā grāmatas: Ievērojamas darbinieces 1907, ar Brīvzemnieka
priekšvārdu, īsu viņa dzīves aprakstu un A. Niedras runām Br. bērēs; bez tam še angļu
darbinieču Elizabetes Freijas un Sarlotes Brontē biogrāfijas; Atmiņas par Brīvzemnieku,
Rīgā 1911.
Brīvzemnieks s ā k i e t s k o l ā astoņu gadu vecumā no Rokaižu krogus uz Rokaižu
muižu, kur māca bērnus kāds vācu tautības skolmeistars. 1859. gada sākumā viņš iestājas
Aizputes aprinķa skolā, kuras kursu beidz 1862. g. decembrī. Brīvzemnieka skolas biedri
Aizputē ir Vinklers, vēlākais dabas zinātņu popularizētājs, Remiķis, vēlāk cenzors Pēterpilī,
Laubes Indriķis, vēlāk rakstnieks un Mājas Viesa redaktors. Īpaši ar Laubes Indriķi, kas, jau
stipri gados, meklēdams ceļu uz augstāku izglītību, bija metis pie malas galdnieka amatu,
Brīvzemnieku visu mūžu saistīja draudzības saites.
No apriņķa skolas izstājies, Brīvzemnieks paliek kādu laiku mājās un palīdz tēvam strādāt
seglenieka amatu; trūkst līdzekļu tālāk skoloties. Te viņš Pēterburgas Avīzēs atrod ziņas par
Gorku mācības iestādēm, kur labākie mācekļi dabū kroņa stipendijas, un 1864. g. augustā
iestājas G o r k u m ē r n i e c ī b a s s k o l ā Mogilevas guberņā. Patlaban apspiests poļu
dumpis. Grorku zemkopības institūts pārcelts uz Pēterpili. Nesaudzīga reakcija apturēja katru
brīvu kustību. Brīvzemnieks nododas nopietnam, klusam darbam. Gan Gorku mērniecības
skolā ir arī citi latvieši, kas priekš revolūcijas, še vēl zemkopības institūtam darbojoties, bija
sākuši biedroties, nodibinājuši bibliotēku, sarīkojuši vakarus; bet tagad še kaut kāda
sabiedriska pašdarbība, kam plašākas intereses, nav domājama. Brīvzemnieks pēc iespējas
seko latviešu centieniem, lasīdams Pēterburgas Avīzes. Tām viņš iesūta arī kādu ziņu par
Gorku mērniecības skolu (Pēt. Av. 1865, 12. nr.) un apņemas dot tuvākus paskaidrojumus
katram, kas gribētu par šo skolu kaut ko sīkāk zināt.
Gorku skolu Brīvzemnieks b e i d z 1866. g. septembri. Viņš grib izglītību turpināt Kalnu
institūtā Pēterpilī; bet telpu trūkuma dēj viņu še neuzņem. Viņam neatliek nekas cits kā
noteiktā kārtā, kā tādam, kas saņēmis kroņa stipendiju, iestāties mērniecības kancelejā
Maskavā.
Ieradies M a s k a v ā, Brīvzemnieks uzmeklē turienes latviešus, iegūst sakarus arī ar
krievu avīžniekiem Katkovu, Ļeontjevu, J. Aksakovu. Viņš sastāda krievu–latviešu–vācu
vārdnīcu, kas iznāca 1872. g., rūpējas par savu tālāko izglītību, apmeklē augstskolā lekcijas,
darbojas kā avīžnieks. Tūliņ viņš ķeras arī Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas
draugu biedrības uzdevumā pie latviešu tautas gara mantu krāšanas. No mērniecības
kancelejas viņš izstājas 1868. g., dzīvo kādu laiku no literāriskiem darbiem un 1872. g. aiziet
uz Ivanovo–Vozņesensku par mājskolotāju. 1873. g. viņš noliek ģimnāzijas abiturienta un
drīz pēc tam vācu valodas ģimnāzijas skolotāja eksāmenu. Viņš pieņem skolotāja vietu
Rjazaņas proģimnāzijā, pāriet 1874. g. Maskavas II proģimnāzijā un no 1876. g. Maskavas I
ģimnāzijā.
Maskavā dzīvodams, Brīvzemnieks p a s t r ā d ā visus savus l i t e r ā r i s k o s d a r b u s.
Viņš še ne vien sastāda lielos latviešu burtniecības krājumus, bet laiž klajā arī grāmatas.
Sevišķi viņš latviešus cenšas iepazīstināt ar ievērojamu vīru cīņām un panākumiem. Viņš
tulko Gogoļa stāstu Tarass Bujba (1877), aplūko «augstus krievu vīrus iz zemas kārtas»:
Lomonosovu un Nikonu. Kā publicists viņš ne vien raksta krievu un latviešu avīzēs, bet

242
ierosina un veicina arī periodisku izdevumu klajā nākšanu. Viņš ņem aktīvu dalību pie
Zīslaka Latviešu kalendāra, kas iznāk 1876. g.; viņš nodibina 1882. g. un pa daļai vada
Liepājas avīzi Latvieti; viņš visiem spēkiem pabalsta Velmes 1885. g. izdoto žurnālu
Austrums.
Brīvzemnieks drīz top par Maskavas l a t v i e š u b i e d r o t ā j u uz patriotiskiem
centieniem un literāriskiem darbiem. Ar viņu satiekas un no viņa dabū ierosinājumus Jurjānu
Dāvis (kas tulko Pomjalovska Zemu ļaužu laimi 1878), Krodznieks, Bandrevičs, Krišjānis
Kalniņš, Andrejs Šlēziņš (kas tulko Stāstu par Igora karā eju un sastāda patriotisku dziesmu
vācelīti), J. Velme u.c. Brīvzemnieka dzīvoklis bija Maskavas latviešiem palaikam centrs, kur
viņi nonāca satikties ar tautiešiem vai palasīt latviešu laikrakstus. Ap 1870. g. nodibinājās
Maskavas latviešu vakari, kur Brīvzemnieks bija darbīgākais loceklis un ko bieži noturēja
viņa dzīvoklī.
Par M a s k a v a s l a t v i e š u v a k a r i e m raksta (neiespiestās Atmiņās) Krodznieks,
apzīmēdams Brīvzemnieku par viņu galveno darbinieku. «Pie vakariem piederēja arī Kr.
Kalniņš, Šlēziņš, Kr. Barons, bet tas reti turp nonāca, tāpat arī Valdemārs, – un vēl kas nu
ieradās. Toreiz bija paradums meklēt un okšķerēt, vai kur nedabūtu kādu latvieti. Un visus
Brīvzemnieks gumdīja uz kaut kādu darbu. Ņem tik spalvu rokā un raksti, gan domas
radīsies, bija viņa notujie skubinājumi. Patiesi viņš dažu labu piedabūja pie tam. Vakaros šo
to lasīja un pārsprieda dažādus uz latviešiem attiecināmus jautājumus. še pārdēvēja
dalībnieku nelatviskos ģimenes vārdus par latviskiem. Krugers tika par Krodznieku,
Treulands par Brīvzemnieku. Ar šo vārdu viņš sāka parakstīt savus rakstus no 1871. g. Par
šiem vakariem raksta Velme (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.), kas Maskavā nonāca 1881.
g.: Pie tiem, kad es atnācu Maskavā, piedalījās visvairāk studenti un tādi, kas bija kādā
augstākā skolā mācījušies. Uz katru vakaru bij vienam no dalībniekiem jāizstrādā raksts par
kādu tematu, kas piekrita viņa arodam. Pēc raksta nolasīšanas to pārsprieda, sevišķi valodas
un izteiksmes ziņodams Vispirms skatījās uz to, vai raksts būs saprotams tiem, no kuriem
sastāv latviešu laikrakstu lasītāju lielākā daļa. Rakstu un arī vakaru uzdevums toreiz nebija
pasniegt saviem biedriem kādas zināšanas, bet mācīt tos domāt un rakstīt latviski. Pa lielākai
daļai toreiz šie vakari notika pie Brīvzemnieka, reiz vai divreiz gadā arī pie Valdemāra,
vēlākā laikā arī pie manis, un kad Krodznieks (otrreiz) ieradās Maskavā, arī pie tā, vēl pie
daža cita.»
Baltijas tautskolām Tautas apgaismošanas ministrijas pārzinā pārejot, Brīvzemnieku
aicināj a u z L a t v i j u par tautskolu inspektoru. 1887. g. vasarā viņš pārvietojās uz Kuldīgu,
vēlāk uz Liepāju, būdams par inspektoru Lejaskurzemē. 1889. g. viņš pāriet uz Rīgu un
paliek še inspektora vietā līdz 1904. g. pavasarim.
Pārnākot Latvijā par t a u t s k o 1 u i n s p e k t o r u, Brīvzemniekam ' bija jāatsakās no
tiešas darbības latviešu literatūrā. Vienkārt, viņam priekš tā pietrūka laika, otrkārt, viņa
stāvoklis nebija lāgā ar to savienojams. Tomēr nav sakāms, ka šai laikā latviešu literatūra
nebūtu nekā no viņa mantojusi. Viņš minētā vietā nostājas ar to ciešo nodomu savas tautas
kultūru grūtā laikā uzturēt un veicināt. So nolūku viņš tad arī, savu amatu izpildīdams,
nemitīgi paturēja acīs. Viņš uz to skatījās, ka skolās kopj latviešu valodu un iepazīstas ar
latviešu rakstniecību. Skolotāji, kas nodarbojās ar latviešu literatūru, atrada viņā ne vien
uzticamu atbalstītāju, bet arī rūpīgu veicinātāju un ierosinātāju. Laikā, kad skolotājiem vispār
bija riskanti piedalīties latviešu sabiedriskās un kulturālās dzīves veicināšanā, viņš sava
iecirkņa skolotājiem deva šai ziņā ne vien pilnu rīcības brivību, bet dažkārt uzņēmās par to
atbildību uz sevi. Ja Derīgu grāmatu nodaja sāka ap 1890. g. rosīgi darboties, tad tur liels
nopelns Brīvzemniekam: viņš ne vien tai sniedza dažu grāmatu (Mūsu tautas pasakas) un
piegādāja arī no citiem darbus, bet gandrīz visi viņas darbinieki bija viņa pabalstīti skolotāji.
Tāpat t a u t a s g a r a m a n t u k r ā j ē j a un klajā laidēja darbus (Brīvzemnieks nevarēja

243
pats turpināt. Bet viņam tas bija par apmierinājumu, ka arī šai ziņā viņa pasākumi sasniedza
savu mērķi. Savus pasaku krājumus viņš nodeva Lerhim–Puškaitim, kas tos uzņēma savu
sakopoto Latviešu tautas teiku un pasaku piektajā daļā. Tai Brīvzemnieks piesprauda 1893. g.
Ziemas svētkos piezīmi, juzdams atvieglinātu «savu sirds apziņu pret saviem cienā godā
turamiem līdzstrādniekiem». Nākošā gada februārī viņš varēja līdzīgu piezīmi piespraust
Barona Latvju Dainu pirmajai burtnīcai. Viņš izsaka savu prieku, ka īpaši šī tautas gara
mantu daļa, tautas dziesmas, nākušas tik cienīgās rokās un sāk nākt gaismā.
Arī Rīgā dzīvodams, Brīvzemnieks varēja palikt tiešā, d r a u d z ī g ā satiksmē ar dažiem
saviem Maskavas biedriem. Rīgā ieradās arī Barons un, diendienā pie Latvju Dainām
strādādams, sazinājās un satikās ar Brīvzemnieku līdz pašām pēdējām viņa mūža dienām.
Otrs maskavnieks, kas nu dzīvoja Rīgā, bija Bandrevičs. Zināmā mērā Valdemāra darbus
jūrniecības lietās turpinādams, Bandrevičs kopā ar Brīvzemnieku atjaunoja Valdemāra
piemiņu un kopoja viņa rakstus. Brīvzemnieka dzīvokli, Torņakalnā, savā ziņā turpinājās arī
maskavnieku vakari. Gan tie nebija noturami ne kārtēji, ne plaši, tomēr še laiku ,pa laikam
satikās latviešu rakstnieki, avīžnieki, darbinieki no dažādām aprindām un paaudzēm, dzīvi
pārrunādami latviešu kultūras jaunumus.
No i n s p e k t o r a p i e n ā k u m i e m a t v a ļ i n ā j i e s, Brīvzemnieks atkal vairāk
piedalījās avīžniecībā un sabiedriskā dzīvē. Tomēr viņu še traucēja sabojātā veselība, kuras
dēļ viņš ilgākus laikus uzturējās Krievijas dienvidos un ārzemēs. Viņš mira Ropažos 15. (2.)
septembrī 1907. gadā. 20. (7.) septembrī viņu guldīja Rīgas Ģertrūdes kapos blakus
Valdemāram, piedaloties lielam ļaužu pulkam un pārstāvjiem no daudz latviešu
organizācijām.
Savā jaunībā Brīvzemnieks parādās kā d z e j n i e k s; pirmie viņa iespiestie darbi ir dzeja.
Tajā viņš mēģinājies jau agros jaunības gados, gan tulkodams (pēc vācu dzejniekiem Tīdges,
Cšokes, Gētes, pēc krievu dzejniekiem Puškina, Dmitrijeva), gan arī pats no sevis pa pantam
uzmetinādams. Šie mēģinājumi ir stipri neveikli. Viņa dzeja manāmi nogatavojas, kad viņš
pieķeras idejai, kam viņš veltī savu mūžu, un kad viņš tuvāk iepazīstas ar latviešu tautas
dziesmām. Nākot sakarā ar latviešu inteliģenci, viņu aizņem t a u t i s k ā d o m a, viņu iesilda
tautas mīlestība. Tā nu izsakās viņa dzejā. Izzūdoši maz ir Brīvzemniekam tādu dzejoļu, kam
nebūtu par saturu tautiskā doma. Tai kalpo ir puķīte, kam jāspirdzina kvēpainā putekļu istabā
tautietis, kurš sirsnīgi mīļo dārgo tēviju; ir putniņš, kas, nebīdamies no ceļa briesmām, lido uz
dzimteni, kurp tik ļoti gribētu doties arī dzejnieks; ir zvaigzne, kas uzdod miklas par Latvijas
likteni. To pašu domu Brīvzemnieks ieliek arī tulkojumos, tos šai virzienā pārtēlodams.
Heines vācu dzejnieks viņam top par latvju dzejnieku, ko Latvijā ierindo vislabāko dēlu
pulkā. Heines egle un palma viņam top par ozolu un liepu: ozoli līgojas uz Daugavas
krastiem, sēri lūkodamies uz apkārtējo tautu, un sapņo par liepu pie Nemunas. Arī par
tulkojumiem, kuros viņš no pirmsacerējuma mazāk atkāpjas, Brīvzemnieks izredzas tādus,
kam stipra attiecībā uz latviešu dzīvi un centieniem. Viņš tulko Maikova Pēc 19. februāra
1861. g., tēlojumu, kā atsvabināšanas vēsti saņem zemnieku būdiņā, Pļeščejeva (angļu
dzejnieka Roberta Souta) Grūtdieņu gaudas, kur uzrāda tautas zemāko šķiru postu, Ņekrasova
Skolnieku, ko nabadzība neattur no skolas, ar ko tautai sasniedzama labāka nākotne. Tautas
grūtības un cīņas izsakās īpaši Brīvzemnieka pašsacerētos dzejoļos. Latviešu tauta attēlojas
Latviešu Miķelī, kas puskails, klupdams brien pa sniegu, cīnās ar puteni.
Viņš dzimis ir k a l p a kārtā,Un k a l p o d a m s uzaudzis grūt';Kā k a l p s viņš uz kunga
zemesI z k a l p o j i s, nabags sev jūt.
Vārdu «kalps» un tā atvasinājumus atkārtodams un pastrīpodams, dzejnieks grib norādīt
uz latviešu stāvokli. Turpmākā pantā viņš saka, ka Latviešu Miķelis gan tagad vaļinieks,
brīvvīrs, bet viņam vaļa un brīvība brist ciemos, raudāt un lūgties, lai piešķir darbu un maizi.
Latvieša dzīve ir cīņa. Sevišķi uz jūras viņš meklē nākotni. Tas izsacīts dzejojos Kuģinieks,

244
Ak, dūšu nezaudē.
Atšķirdamies no tautas senatnes cildinātājiem, Brīvzemnieks patur viscaur acīs tautas
patlaban pārdzīvojamo dzīvi, viņas ciešanas un grūtības, darbus un cerības. Saņemdams
iespaidus no tautas dziesmām, viņš tomēr nepārņem savā dzejā viņu veidu, viņu pantmēru.
Viņš no tām piesavinās tautai pilnīgi saprotamu un piedabīgu valodu un izteiksmes
vienkāršību. Viņa dzejā stipra dalība prātam, kas apsver tautas likteni un centienus. Vietām
tas met skaidru gaismu uz raksturīgām parādībām un pretekļiem. Dzejolī Tempora mutantur
nolikti viens otram pretī savvaļā izlutināts jaunskungs un būdiņā uzaudzis kalpa dēls. Lielu
pilnību sasniedz tie Brīvzemnieka dzejoļi, kuros nomanāms dziļāks jūtu iesilums. Tādi ir Uz
dzimteni, Manai zvaigznei. Vērtībā šiem dzejoļiem stādāma blakus balāde Krīvu krīvs, viens
no Brīvzemnieka pēdējiem dzejoļiem (nācis klajā I885. g. Austrumā), kas atšķiras no viņa
pārējiem arī ar to, ka tas aizved tautas teiksmainā pagātnē.
Brīvzemnieka d z e j i s k o t u l k o j u m u starpā minama Šillera Pulksteņa dziesma, kas
nāca klajā kopā ar Biezbārža tulkojumu 1869. g. un ir Brīvzemnieka pirmais iespiestais
darbs. Tulkojums ir svabads un diezgan neveikls. Vēl viņš tulkojis apmēram pusi no Puškina
poēmas čigāni, kas no manuskriptiem iespiesta pēc tulkotāja nāves viņa sakopoto dzejoļu
krājumā.
Brīvzemnieks savas dzejas vērtību neturēja visai augs t u. Dzeju viņš dažos gadījumos
uzlūkoja par sagatavojamu uz sabiedrisku darbu. Uz viņu pašu var attiecināt vārdus, ko viņš
saka uz Aksakovu: «Sveiks, cieto, stipro tautas strādniek, kas tu savā jaunībā bijis
dziesminieks! Tu, daiļumu savā prātā ieaudzinājis, tik lēti nesaskaitīsi un neizsīksi savā garā,
savās sirds jūtās, savos centienos: tu tik lēti nenoklīdīsi no taisnā tiklības ceļa.»
Vislielākie nopelni Brīvzemniekam kā latviešu burtniecības gaismā cēlējam. Viņš ir
latviešu senatnes tradīciju, t a u t a s g a r a m a n t u ! sistemātiskas krāšanas nodibinātājs.
Pie šī darba viņš ķērās Maskavas augstskolas Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas
biedrības uzdevumā, kas nodibinājās 1864. g. Tā apņemas izpētīt visas Krievijā dzīvojošās
tautas un ārpus Krievijas dzīvojošas slāvu tautas, sarīko Maskavā 1867. g. etnogrāfisku
izstādi, ierīko no izstādītiem priekšmetiem pie Rumjanceva muzeja etnogrāfisku nodaļu un
sāk izdot rakstu krājumus. Biedrības Etnogrāfiskā nodaļa uzdod Brīvzemniekam apceļot
Latviju, lai sakrātu etnogrāfiskus materiālus par latviešiem, pabalstīdama viņu naudas
līdzekļiem. Reizē ar to nodaļa izsūta uzaicinājumu krāt un piesūtīt ziņas par latviešiem.
Materiālus saņem un kārto Brīvzemnieks. Viņš apceļo Latviju 1869. gada vasarā,
griezdamies pie visiem, kas viņa nolūkus varētu veicināt, sevišķi pie skalotājiem,
rakstvežiem, muižkungiem, paskolotiem saimniekiem, pie visas lauku inteliģences, uzmeklē
arī vecītes un vecīšus, kam padomā tautas dzejas darbi. Viņš stājas sakarā arī ar vāciešiem,
kas krāj latviešu senatnes mantas (Bīlenšteinu, Bitneru). Viņš raksta par maskavnieku
nodomiem laikrakstos, aicina lcatru palīgā, kas var lietas labā ko darīt, laiku pa laikam
paziņo, kas veikts, aicina un skubina atkal. Maskavā nonācis, viņš paliek dzīvos sakaras ar
saviem līdzstrādniekiem, ar tiem nemitīgi sarakstās un iegūst arvien jaunus klāt. Sakrātie
materiāli sāk nākt uz Maskavu jo dienas, jo lielākos apmēros. Mīlestība tautas gara mantu
krāšanai par labu ierosinās, pieņemas arvienu vairāk un pārņem visu Latviju, ieraudama sevī
visas kārtas un šķiras, mācītus un nemācītus, vecus un jaunus.
Brīvzemnieks par krājēju rosību liecina (krājuma Труды priekšvārdā): «Tautskolotājs,
izpildīdams savu pārmērīgo uzdevumu, prata atlicināt šim darbam brīvu brītiņu; nemācītā
zemnieka cietā roka svētku atpūtas brīžos un garos ziemas vakaros ņēma smago zemkopja
darba rīku vietā viņai neparasto spalvu. Pat ārpus latviešu tautas robežām radās
līdzstrādnieki, sevišķi līdzstrādnieces, kuru gaišā atmiņa centās atdot dārgajai dzimtenei
laimīgās jaunības dienās tur noklausītās vecās tradīcijas. Sūtījumi ar latviešu etnogrāfiskiem
materiāliem tika saņemti pat no Nicas, Parīzes un Berlīnes. Zemnieku pulciņš, kas atsūta ap

245
50 sīki aprakstītu lapu gara mantu, aizbildinās, ka sniedz tik maz, jo kavē darbi un slimības.
Kāda līdzstrādniece atvainojas par slikto rokrakstu: viņa ar kāju šūpojusi bērna šūpuli un ar
roku rakstījusi. Citi pateicas, ka uzmudinājums krāt materiālus viņiem devis iemeslu no
jauna ievingrināt pusaizmirsto rakstīšanas mākslu. Vēl citi maksā naudu, lai iegūtu kārotās
senatnes mantas.
Brīvzemnieks sagatavoja iespiešanai vispirms t a u t a s d z i e s m u k r ā j u m u, ko
izdeva Etnogrāfiskā nodaļa 1873. g. glītā, lielā sējumā. Tās iespiestas krievu burtiem, blakus
ar krievu tulkojumu, līdzīgi agrāk izdotajam Sproģa krājumam. Ievadījumā apcerējums par
latv. tautas dziesmām. Tās aplūkotas sakarā ar latviešu tautas dzīvi. Pavasara novakarē, pēc
apklusušās dienas atskan dziesmas; zemnieku istabā ziemas vakarā māju ļaudis, rokdarbiem
nodarbodamies, stāsta pasakas, dzied dziesmas. Grāmatai galā piespraustas piezīmes, kas
attiecas uz dažādiem latviešu etnogrāfijas un tradīciju jautājumiem.
"
Etnogrāfiskās nodaļas izdevumā iznāca 1887. g. kā pēdējie no Brīvzemnieka
apstrādātajiem materiāliem latviešu t e i k a s u n p a s a k a s krievu tulkojumā, skaitā 148.
Tieši l a t v i e š u l a s ī t ā j i e m Brīvzemnieks sakopoja nelielu pasaku krājumu (Mūsu
tautas pasakas), kas iznāca Derīgu grāmatu nodaļas apgādībā 1887. g. Tas ir pirmais latviešu
tautas gara mantu izdevums tieši latviešiem pašiem. Brīvzemnieks saka priekšvārdā: «Reiz
tak bija jāsāk izdot arī taisni priekš tautas viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās nelielās
grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi tautas bērni.»
Krāšanas darbi vēl arvienu t u r p i n ā j ā s u n p a p l a š i n ā j ā s. Kad Brīvzemnieks
1881. gadā bija izdevis savu lielo gara mantu krājumu, viņš laida laikrakstos klajā garāku
rakstu par šo mantu nozīmi un par darbiem pie tām. Viņš atzina, ka tās kopā sakrāt nav viena
cilvēka mūža darbs. «Ko vesela tauta gadu simteņiem sadomājusi, pastrādājusi, to īsā laikā
maz cilvēku rokām un prātam nav iespējams sakampt.» Pie šī darba atkal jāstrādā veselai
tautai, veselām paaudzēm. Ir taisni Brīvzemnieka nolīks jo daudz piesaistīt pie šī darba, to
darīt par tautas kopdarbu.
Par savu nolūku i e r o s i n ā t c i t u s u z k o p ē j u d a r b u Brīvzemnieks izsakās šādi:
«Negribu slēpt, ka man pie tam prātā bija ne vien pats darbs, bet griba, caur pašu darbu
līdzstrādniekus iemantojot, tautas mantas krājot, arī gatavot prātus, sasildīt sirdis priekš
pašām krājamām mantām. Neviens nezin sava mūža galu. Bet to gan zinām, ka ilgi pēc mums
vēl mūsu tauta dzīvos. Kad darbu viens strādā, tad daudzreiz darbs nomirst līdz ar darītāju.
Ne tā klajais, tautiskais kopdarbs. Kopā strādājot izplatās arī domas, saprašana, mīlestība
uz strādājamo darbu; kopā klaji strādājot, jauni strādnieki rodas, jauni strādnieki iesilst, kas
darbu var turpināt, kad pirmais skubinātājs jau ieročus nolicis pie malas.»
Savā darbībā latviešu vidū Brīvzemnieks parādās par t a u t a s audzinātāju. Jau par
senatnes gara mantām tautā interesi m o d i n o t, viņam acu priekšā audzinātāja nolūki. Šīs
mantas būs dārgas un mīļas kā piemiņas no aizgājušiem savējiem. Tās ir kā saknes, kas
sniedzas dziļi zem zaļajām velēnām un mūs pašus kā stiprus ozolus cieti saista pie tēvu
zemes. Lai latviešu vidū vairāk rastos daudz stipru vīru, tad latviešu tautskolām jāstājas uz
cietāka latvietības pamata, lietojot tanīs latviešu valodu un ievērojot un bērniem izskaidrojot,
kas labs un daiļš tautas valodā, tautas prātā un sirdī no sen laikiem uzglabājies. Tikpat
svarīgas tautas gara mantas rakstniekiem. Lai viņu valoda būtu tautai saprotama un mīļa,
viņiem jāņem par priekšzīmi tautas sacerējumi. «Tā kā straujš ūdens jauki gludenu nograuzis
cieto akmeni, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt
sacerējumam, gludina un izloka to tā, ka tas pilnīgi tautai pa prātam, ka tas pilnīgi tāds, kādu
tauta saprot, kāds tai patīk un īsti der.» Katrs latvietis, ar senatnes mantojumu no jauna
iepazīdamies, mācīsies sevi labāk pazīt. «Sevi pašu līdz sirds dibenam izzinādams un
sajuzdams, latvietis stiprināsies un cietināsies savā darbā, savā pastāvībā, savā vīrestībā.»

246
 Par sevišķi derīgu līdzekli audzināšanai Brīvzemnieks uzlūkoja i e v ē r o j a m u cilvēku
dzīves aprakstus. Viņš saka: «Rets kas tā mudinās, dūšinās un turklāt pamācīs kā dzīvs
patiess notikums, kā patiesīgs miesīgs cilvēks, kurš pats bijis, tā sakot, savas laimes un goda
pacietīgs, nenokusis, neizmisis kalējs.» Un citā vietā: «Par slavenu vīru darbiem un vārdiem
dzirdot, viņu cietu, nelokāmu vīrestību, pacietību un sirds svētumu pārdomādami, mēs paši
nemanot spirdzinām un spēcinām savu prātu, tīrām un šķīstām savu sirdi, spodrinām un
cietinām savu tikumu.» Latviešu centīgajiem jaunekļiem nodomāti «A u g s t i k r i e v u v ī r
i i z z e m a s k ā r t a s». Zem šī kopējā virsraksta Brīvzemnieks laida klajā divi grāmatas:
vienā no tām aplūkots L o m o n o s o v s (1874. g.) otrā N i k o n s (1878. g.). Abi viņi
cēlušies no zemniekiem un sasnieguši savā tautā visaugstāko pakāpi, pirmais kā zinātnieks un
rakstnieks, otrs kā garīdzniecības galva, patriarhs. Pirmā dzīves aprakstam par moto
Valdemāra vārdi: Tam vien prieki gavilē... Otra dzīves aprakstam moto:
Kam stipris prāts un cieta griba,Tas daudz pēc ceļa neprasīs;Caur tumšiem mežiem,
bieziem mūriemTas ceļu sevīm izlauzīs.
Bez tam Brīvzemnieks pasniedza rakstu par Ivanu Aksakovu (Austrumā, 1886),
atstāstīdams dažu viņa vadītajās krievu avīzēs iespiesto rakstu saturu par latviešiem. No pašu
darbiniekiem Brīvzemnieks starp citiem plašāk raksturoja Laubes Indriķi, Adreju Spāģi, no
igauņiem Jakobsonu.
Brīvzemnieks bija tieši p e d a g o g s, darbodamies par inspektoru. Mātes valodu par
izglītības pamatu uzlūkodams, viņš neatlaidīgi skatījās uz to, ka cieši izpilda, ko likums
latviešu valodai par labu noteic, ka kārtīgi izmanto latviešu valodas stundas, ka latviešu
dzimuma bērniem pasniedz ticības mācības mātes valodā. Sava rajona skolas revidēdams,
Brīvzemnieks uz latviešu valodu grieza visnopietnāko vērību, vienmēr apjautādamies arī par
to, kādas grāmatas bērni lasījuši. Rīgas skolotāju vidū viņa laikā nostiprinājās latviešu
elements.
Lai atstātu iespaidu uz latviešu dzīvi un domām, Brīvzemnieks visu mūžu darbojās arī kā a
v ī ž n i e k s. Viņš, Maskavā dzīvodams, rakstīja krievu avīžnieku Katkova un Aksakova
orgānos par latviešiem, cenzdamies iegūt krievu vidū viņiem labvēļus un, svarīgus
jautājumus viņu dzīvē izšķirot, dabūt krievu sabiedrības virzītājus uz latviešu pusi. Šādā kārtā
viņš aplūkoja trūkumus un vajadzības latviešu izglītības, skolas, zemes pārvaldes,
saimnieciskās dzīves laukā. Latviešu avīzes viņš izlietoja katrā gadījumā, kad bija jāmodina
interese par kādu sabiedrisku darbu, tā kad bija krājamas senatnes tradīcijas, nokārtojamas
skolu lietas. Tiklīdz parādījās kaut kas par latviešiem krievu laikrakstos, viņš to nekavējās
paziņot latviešu avīžu lasītājiem.
Velme savās Atmiņās (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.) Brīvzemnieku raksturo kā a p z
i n ī g u l a t v i e š u p o l i t i ķ i. Ar valodniekiem Koršu un Fortunatovu viņš maz sagājies,
bet to tiesu vairāk ar krievu avīžniekiem un ar Antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības
prezidentu profesoru Vsevolodu Milleru. «Ar pēdējo viņu saistīja sevišķi latviešu tautas gara
mantu izdošana priekš krieviem, lai caur to vērstu krievu uzmanību uz latviešiem, lai
latviešus neuzskatītu par kādu mežoņu tautu, kuriem vajadzīga vācu aizbildniecība. Cik šie
izdevumi svarīgi un derīgi zinātnei, tas viņam esot pilnīgi vienaldzīgi; ar to lai nodarbojoties
tie, kam prāts nesoties uz tīro zinātni. Viņa dzīves uzdevums esot virzīt uz priekšu, cik tas
viņa spēkos stāvot, latviešu tautu sevišķi ekonomiski un tiesiski un tādā ceļā to atsvabināt no
vācu aizbildniecības un sagādāt tai līdzīgas tiesības ar vāciešiem. Tādēļ viņš ar visiem
spēkiem pūlējās piekļūt kā līdzstrādnieks pie tādiem krievu laikrakstiem, kuriem augstākās
vietās bija iespaids... Pēc katra valdības soja, pēc kārtas augstāko ierēdņu maiņas
Brīvzemnieks vispirms jautāja, kāds iespaids no tam būs uz latviešiem, kādi soļi būtu
sperami, lai ar šiem pārgrozījumiem atlēktu labums latviešiem.»
Brīvzemnieks ņēma ciešu dalību k a t r ā j a u t ā j u m ā l a t v i e š u dzīvē. Viņš to

247
pārdomāja, pārrunāja un darbojās līdzi viņa atrisināšanā, dažreiz arī bez laikrakstu un
biedrību palīdzības. Viņš izmantoja savus sakarus, lai dotu virzienu vienai vai otrai lietai.
Viņš ierosināja darbus, kas vēlāk tika redzami un par ko tikai retais zināja, ka pie tiem dalība
Brīvzemniekam. Arī viņa privātā dzīve un personiskā satiksme kalpoja centieniem, kuros
viņš paturēja acīs tautas labumu.
L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieha Raksti. Brīvz, komisijas izdevumā. Teodora redakcijā. I.
Dzeja. Rīgā 1911; II. Ievērojamu vīru dzīves apraksti, pirmā puse 1909; otrā puse, Augsti
krievu vīri iz zemas kārtas, 1910; III. Tarass Buļba (krieviski no N. Gogoja) Rīgā 1912; IV.
Sakāmi vārdi, mīklas un burvības vārdi, pirmais posms; Latv. tautas sakāmi vārdi un
parunas, 1914. – Vērotājas atmiņas par Br., Rīgā 191I. – M. Šilina Fr. Br., Austrums 1886. –
Teodora Fr. Br., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – Tā paša: Brīvzemnieks. Tautas darbinieka
mūžs un laikmeta aina. I, Rīgā 1929. – Fr. Br., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu,
Rīgā 1893, 94–95. – A. Alunāna Fr. Treilands (Brivz.), Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887,
24–25. – A. Viča, T. Zeiferta, J. Velmes, J. Cīruļa, V. Zālīša, A. Bandreviča, J. Misiņa
piemiņas raksti un atmiņas par Fr. Br., Latviešu skolu darbinieki, sakopojis A. Vičs, I, Rīgā
1925. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. Tr.–Br., Atminas II, Rīgā 1924, 3–20.

7. KRONVALDS

Savas cīņas tautas atmodas laikā latviešu rakstnieki palaikam karoja, ārpus savas tēvijas
savrup nostādamies. Kronvalds visu savu mūžu palika savu pretinieku vidū. Viņš cīņā pret
vācu varu arī neatbalstījās uz krievu avīžniecību vai sabiedrību. Latviešu apzinīgā tautas daļa
jau bija tik liela un stipra, ka tā viņam varēja sniegt zināmu atbalstu. Tuvās attiecībās būdams
ar vietējiem vāciešiem, viņš, lietai pamatus meklējot, nonāca līdz konsekventam latviešu
nacionālismam. Un tad tās bija garīgas lietas, par kurām viņš cīnījās: tautība, valoda,
izglītība, kuras parasti neved pie tiem asumiem kā materiālas.
Atis Kronvalds jeb Kronvalda Atis dzimis 15. (3.) aprīlī 1873. g. Durbes draudzē
Mazkrotes Vidus muižiņā, kur viņa tēvs bija par modernieku, vēlāk par rentnieku. Pirmās
skolas mācības viņš baudīja turpat Krotē un pārgāja vēlāk uz Lāņu pagastskolu. Par viņa
tālāku izglītību tēvs nu vairs nevarēja gādāt.
Bet iznāca, ka Kronvalda Ati, 13 g. vecu, ņēma pie sevis Durbes mācītājs Katerfelds par
audžu dēlu un saviem bērniem par biedri. Kronvalds no šī vīra saņēma daudz labu iespaidu.
Uz viņu zīmēdamies, Kronvalds saka: «Skubināts no tīras sirds un cilvēku mīlestības, ar
saviem darbiem tu stāvi vidū starp diezgan retajiem vīriem, kas cik spēdami palīdzējuši gādāt
par latviešu tautas garīgo uzplaukšanu.» Kronvaldam nu tika iespējams turpināt skolas
mācības. Viņa audžu tēvs viņu sūtīja Springera privātskolā Durbē, kur viņš palika trīs gadus.
A r s k o l a s m ā c ī b ā m Kronvalda Atim negāja gludi. Pirmajās skolās viņu nodarbināja
par maz. Drīz, iemācīdamies uzdevumus un allaž uzteikts, viņš parada citu priekšā palepoties.
Arī Springera skola nemodināja interesi par mācības priekšmetiem. Sekas no šādām
attiecībām pret skolu parādījās turpmāk. Kad viņš 16 gadu vecumā pārgāja uz Liepājas
apriņķa skolu, viņš mācībās netika vairs uz priekšu. Piecus gadus viņš še palika un izstājās no
skolas, kas viņam bija apnikusi.
No Liepājas aizejot, Kronvaldam bija jānostājas pašam uz savām kājām. Viņš pieņēma
mājskolotāja vietu pie Dr. Pfefera L i e t u v ā. Še viņš kaislīgi pieķērās grāmatām. Starp tām
ir Vīnes pedagoga Ditesa raksti. Tādā kārtā viņš še pāris gados piesavinās vairāk zinību nekā
savā Liepājas skolas laikā. Viņā mostas karsta vēlēšanās tikt vēl tālāk, un, kad Pfefera dēls iet
uz Berlīni, lai turpinātu mācības, Kronvalds dodas viņam līdzi.
Viņš iestājas B e r l ī n e s a u g s t s k o l a s medicīnas fakultātē 1859. gadā. Bet viņš
interesējas arī par citiem priekšmetiem, sevišķi par valodniecību. Bez tam viņu aizņem

248
lielpilsētas kultūras dzīve. Pirmoreiz viņš še iepazīstas ar brīvas, lielas kultūrtautas iekārtu un
ierašām. Viņš iet Prūsijas parlamentā un noklausās labāko runātāju (Gneista, Virhova u.c.)
runas. Berlīnē viņš satikās un iepazinās arī ar Andreju Spāģi. Kā patrioti viņi aplūkoja
Baltijas apstākļus vācu kultūras apgaismojumā.
Berlīnē Kronvalds palika tikai pusgadu. Pārnācis Kurzemē, viņš piestājās pie otra Durbes
mācītāja Proktora par mājskolotāja I un nodzīvoja pie tā četrus gadus. Viņš še nodevās
pedagoģijai, lasīja pedagoģiskus, psiholoģiskus rakstus (starp tiem Benekes psiholoģiju), pār
runāja ar saviem amata biedriem audzināšanas un skolas jautājumus un šai nolūkā sāka
pulcināt kopā apkārtnes skolotājus. Šī biedrošanās attīstījās par skolotāju konferencēm, kuras
Durbes apgabalā Kronvalda vadībā uzplauka 1863. un 1864. gadā.
Durbē būdams, Kronvalds sāk nodarboties arī r a k s t n i e c ī b ā, a v ī ž n i e c ī b ā. Pašā
Pēterburgas Avīžu iznākšanas laikā viņš stāv sakarā ar viņas pretiniekiem, ar Latv. Avīzēm,
ko vadīja mācītājs Šulcs, ar vāc mēnešrakstu Baltische Monatsschhrift, ko vadīja Berkholcs,
ar Rigaschc Zeitung, ko vadīja Ekards. Viņš turējās pie domām, ka vāciešiem un latviešiem
jāsaprotas un kopā jāstrādā, rakstīja par abu tautību satiksmi par Baltijas apstākļiem, par
skolas jautājumu. Bet drīz viņa raksti uz dūrās uz kavēkļiem, un, kad viņš arī «jaunlatviešu»
pretinieku cīņas pa ņēmienus nevarēja atrast par pareiziem, tad viņš ar tiem visus sakaru;
pārtrauca. Viņš rakstīja Berkholcam (6. maijā 1863. g.) : «Ar dūri iet kauties, tā nav mana
lieta, kaut gan vienumēr cenšos atklāti runāt un sacīt patiesību.» Durbē būdams, Kronvalds
sarakstīja arī savu pirmo grāmatu: vācu valodas mācību Mazais vācietis (1863).
Gribēdams reiz tikt ārā no mājskolotāja dzīves, Kronvalds devā; 1865. g. uz T ē r b a t u,
lai apmeklētu turienes pedagoģiskos kursus. Nolicis eksāmenu, viņš tika 1867. g. par
skolotāju Tērbatas skolotāju seminārā Viņš interesējās par dabas zinātnēm, vēsturi,
psiholoģiju, bet sevišķi pa valodniecību. Viņam bija vienumēr pie rokas un priekšā Stendera
latvieši un Kuršata leišu vārdnīca, Bīlenšteina latviešu un Šleihera leišu grama tika. Viņa
dzīvoklis top par biedrošanās vietu Tērbatas latviešu inteliģencei, studentiem, skolotājiem.
Starp citiem pie viņa pienāk studenti K. Kundziņš, K. Millers (Zāriņu Kārlis), J. Kļaviņš.
Tērbatā Kronvalds attīsta arī rosīgu l i t e r ā r i s k u d a r b ī b u. No 1866. g. sāk iznākt
laikraksts Draugs un Biedris Braunšveiga vadībā Kronvalds tanī no 1868. g. čakli piedalās.
Še parādās arī plašā mērā viņa valodas kuplinātāja darbs. Rakstīdams, piem., par mākslu
(Cilvēka iekšķīgs un ārīgs veids), viņš lieto šādus vārdus, piesprauzdams tiem pa
skaidrojumus: jauda, nolūks, daile, glaimot, rosīties, izviebties, balvot glīve jeb krāsla
(=krāsa), ģaubt (iepriecināt), samādēt (=saprast, mācēt), tēls, dailes rasmas (Kunstprodukte),
atģist, daileklis (Kunstgebilde) Draugam un Biedrim 1869. g. izbeidzoties un nodibinoties
Baltijas Vēst nesim, viņš savā avīžnieka darbībā pārgāja uz šo laikrakstu, nostādamies ar
saviem rakstiem par latviešu valodu, tautību, skolām, ar savām ar prātīgajām polemikām šī
laikraksta vadošo līdzstrādnieku vidū. Stādamies pretī vācu avīzē (Zeitung fur Stadt und
Land) izteiktajām domām par latviešu inteliģences centieniem, viņš sarakstīja vācu valodā
brošūru Nationale Bestrebungen (1872). Viņš turpināja izdot J. Alunāna uzsākto Sētu, Dabu,
Pasauli, sastādīdams šī krājuma ceturto grāmatu (1873) un ievietodams še Kundziņa rakstu
Ernsts Gliks, Lībieša – Acs un pats savu – Solons.
Tik drudžaina darbība pārāk aizņēma Kronvalda spēkus. Viņš savārga un aizbrauca 1872.
g. vasarā veseļoties V i l d b ā d e s veselības avotos Vācijā. Veselība patiesi arī uzlabojās.
Viņš raksta savam draugam: «Izbraucu kā nespēcīgs vaidētājs, pārbraukšu kā darba strādātājs
un savējo apgādnieks.»
Ap šo laiku viņš sāk vest sarunas ar V e c p i e b a l g a s skolu darbiniekiem, kas viņu
aicina par vadītāju pie draudzes skolas ierīkojamai augstākai klasei. Kronvalds aicinājumu
pieņem un aiziet uz Vecpiebalgu īsi priekš Jāņiem 1873. gadā.
Vēl no ceļa noguris, viņš dodas uz Rīgu, lai piedalītos pie P i r m i e m vispārējiem latv.

249
dziesmu svētkiem. Viņš goda mielastā tura runas, kas saceļ sajūsmas vētru. Vecākie, pie
agrākās paaudzes piederošie darbinieki paliek ēnā. Uz Cimzes labi domāto aizrādījumu, ka
par svinamiem svētkiem jāpateicas vācu skolām, Kronvalds jūsmīgā runā atbild, ka par tiem
pirmais gods nākoties tautības garam. Pret Bilenšteina latviešu tautas dziesmu apzīmēšanu
par bērnu dziesmām Kronvalds nostāda latv. tautas dziesmu diženumu un lepni jautā: «Un
kas vēl uzdrošināsies nosaukt mūsu tautas dziesmas par bērnu dziesmām?!» Šādas atbildes,
kam svētku dalībnieki uzgavilēja, cēlās pa daļai aiz vecāko darbinieku runu pārpratuma, ko
viņi Kronvaldam ņēma stipri ļaunā. Ieraugāma še plaisa divu paaudžu starpā. Kronvaldu
izvēlēja arī par dziesmu svētku laikā noturētās Pirmās vispārējās latv. skolotāju sapulces
vadoni. Tāpat viņš vada arī Otru vispārējo skolotāju sapulci nākamā (1874.) gadā.
Vecpiebalgā Kronvalds veltīja visus savus spēkus i z g l ī t ī b a s v e i c i n ā š a n a i skolā
un ārpus tās. Vecpiebalgā tai pašā laikā vēl darbojās brāļi Kaudzītes, skolotājs Pilsātnieks,
Dr. Jurjāns. Kronvalds tur vietējā labdarības biedrībā veselu rindu priekšlasījumu par
daždažādiem tematiem: par valodu, Veco Stenderu, telegrāfu, Darvinu, botāniku, romiešiem,
saldējamo mašīnu, neatsakās arī spēlēt līdzi teātri. Pie tam viņš apņemas sastādīt latviešu
skolām nepieciešamās skolas grāmatas.
Par to, kā Kronvalds bija V e c p i e b a l g ā n o d a r b i n ā t s, zin liecināt Kaudzītes
Matīss (I. M. Mēnešraksts 1920, II, 123): «Viņu vēlējās dzirdēt ar priekšlasījumiem
Dziedāšanas biedrībā; tika ierīkots ik nedēļas viens brīvi pieietams priekšlasījumu vakars,
kur viņam vajadzēja būt vismaz lielākam darītājam; bij jāraksta daudz un dažādu vēstuļu,
lielāko tiesu ļoti garu; jādomā un jāstrādā priekš skolotāju sapulcēm; jāraksta šis un tas
priekš Balt. Vēstneša un citās rakstniecības lietās, ja ne citādi, tad krājot materiālus un
kārtojot; bij jāpūlas valodas kopšanas un kuplināšanas darbos; jāsaņem mājā daudz viesu
un, negribot atraidīt ielūgumus, jābrauc un jāiet šur tur, brīžam arī labi tālu, viesoties un uz
godībām, no kurām, aiz miega nokavējuma, pārnesa arvienu galvas sāpes priekš nākamā
rīta. Vēl nāk klāt domas par veselas rindas zinātnisku grāmatu sarakstīšanu. Pie tam jācīnās
ar dažiem liekiem kavēkļiem: traucē ģimenes locekļi, dēls, meita, māmuliņa; šī aicina
launagā vai vakariņās, pirms nodomātie darbi sākti. Pēc ēdama laika citi darbi: skolnieku
burtnīcas, vēstules. Tad nu jāstrādā naktīs iekšā.
Darbā Kronvaldu pēkšņi pārsteidz nāve. 16. (4.) februārī 1875. g. viņš nodod klasē stundas
un strādā vakarā kopā ar Kaudzītes Reini pie vēstures grāmatas. Ir jau pāri pusnaktij, kad viņš
šķiras. Otrā rītā, 17. (5.) februārī, atrod Kronvaldu nomirušu ar trieku. Viņu paglabāja
Vecpiebalgas kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.
Kronvalda Atis bija savā laikā t a u t a s a t m o d a s d o m u v i s s p ē c ī g ā k a i s,
vissekmīgākais izteicējs. Par tādu viņš tika sevišķi ar to, ka viņam (pēc viņa paša liecības)
nebija mīļākas tautas par latviešu tautu un svētākas valodas par latviešu valodu.
Viņa centieni izsacījās ne vien viņa rakstos un viņa darbībā, bet arī viņa r u n ā s. Viņa
laikabiedri apliecina viņa sevišķās runas spējas. Kaudzītes Matīss saka: «Kronvalda Atis bija
lielāks runātājs nekā rakstnieks. Runāt viņš varēja no vietas, gandrīz bez sataisīšanās.
Nopietnās runās viņš sakausēja sirdis klausītājiem, it kā zibens dažubrīd sakausē metālu. Bet
ne tik vien klausītāju sirdis, – arī pats savu. Jo daudzkārt svētos acumirkļos viņam sejs sāka
strāvot, acis brīnišķīgi spīdēt un daža asara noritēja. Ar savām jocīgām runām viņš atkal
smīdināja klausītājus līdz asarām.»
Kronvalds kopa latviešu valodu, sevišķi paplašināja viņas vārdu krājumu, rūpējās par
latviešu izglītību, sevišķi par latviešu skolas nodibināšanu un latviešu skolotāju biedrošanos,
noskaidroja latviešu tautisko centienu programmu.
Kā v a l o d n i e k s Kronvalds turpina Jura Alunāna uzsākto darbu. No visiem
pieejamiem avotiem, no valodas grāmatām, no tautas gara mantām, no tautas mutes viņš
cenšas pamatīgi iepazīties ar latviešu valodas dabu un likumiem. Lai jēdzieniem un

250
priekšmetiem, ar kuriem latvieši, jaunlaiku kultūras dzīvē stādamies, dabūtu latviešu vārdus,
Kronvalds 1) cēla klajā vecus un apvidu vārdus, dažreiz viņu nozīmi pārgrozīdams, 2)
aizņēmās vārdus no radniecīgajām (leišu un prūšu) valodām un 3) atvasināja jaunus vārdus.
No vecajiem un apvidu vārdiem ir Kronvalda ievesti rakstniecībā: apvārsnis, balva, jauda,
kautrēties, nolūks, sacerēt, veids u.c.; pie tam nozīmē pārgrozīti vecie vārdi: arods (Fach;
Stendera vārdnīcā: Fach im Speicher, Kornkasten), josla (Zone: St. v.: bunter Streif im
Zeuge), loma (Rolle; St. v.: Teil einer Arbeit), oma (St. v.: oma = im Andenken), omulīgs
u.c. No prūšu valodas Kronvalds aizņēma vārdu: ķermenis, no leišu: viela. Pie Kronvalda
celtajiem vārdiem, kas pilnīgi pārgājuši latviešu rakstu valodā un tautā, pieder: aizbildnis,
apstāklis, burtnīca, būte, būtība, dzeja, dzejolis, dzenulis, gleznot, jūtekļi, līdzekļi, nākotne,
pagātne, pamatība, priekšmets, pilnvara, raksturs, satversme, stāvoklis, sūtnis, ziedonis,
zinātne, teikums, turpināt, vēstule, vēsture, cietoksnis, cēlonis.
Daži Kronvalda celti vārdi turpmāk atmesti. Tādi ir: dīvatrons (teātris), gādeklis(Pflicht),
kosma (Ordnung), nausma (Vorteil), jaunule (Novelle), iestingums (Spannung), piepilde
(Ergänzung).
Kronvalds centās ar saviem rakstiem dot arī v a l o d a s p a r a u g u s. Jaunus vārdus viņš
pa lielai daļai ieved valodā, tos lietodams raksturīgos rakstos, kur tad viņa nolūks spraužas
acīs un stils top smags.
Par mākslu runādams, viņš raksta (Draugs un Biedris 1868. 24. nrā): «Visa pasaule ir, tā
sakot, viens vienīgs daileklis jeb dailījums, mēs cilvēki tikai raugam ; šlķirt, šķelt un dalīt.
Varenā saskaņā izglītots jaukums un izrakstīts daiļums tas ir dailes darījums, vienalga, vai
akmins, vai glīves, vai skaņas, vai vārdi par ārīgo paveidu pieņemti.»
Turpmāk Kronvalda stils noskaidrojas. Jaunceltus vārdus viņš lieto rūpīgā izlasē, bet rauga
atdzīvināt īpatnīgo latviešu valodu un paplašināt tās izteiksmes spējas. Viņš tad arī pirmais,
kas sniedz p r i e k š z ī m ī g u t ē l o j o š u p r o z u, kā Neikens stāstošu prozu. Ja arī kāda
reta viņa lietota forma (piem., burbuļodami avoti) un kāds rets vārds būtu vēlāk no literatūras
valodas izskausts, tomēr viņa stilā paliek vēl vienmēr tik daudz daiļuma, smalka
noskaņojuma, spēka, ka tas saista un patīk.
Par paraugu aprakstu prozai var derēt Kronvalda R u d e n s n ā k, r u d e n s n ā k (Balt.
Vēstnesis, 1869, 69.–71. nr.) . Visas rudens nokrāsas še nospoguļojas viszīmīgākās,
vissmalkākās gleznās. Kādu daļu noskaņotu gleznu sniedz tautas dziesmas. Tās še nav lieki
iemetinājumi, bet pieskaņojas kopējai ainai, kas darināta no ļaužu mutes ņemtā, bet īpatnīgi
pārstrādātā tautas valodā. Tādā kārtā še iznāk tēlojums, kam mūsu literatūrā reti kas blakām
stādāms.
R u d e n s p i r m ā s z i m e s šā aprakstītas: «Rudens nākšana ir rāma, lēna un klusa.
Mēs viņu visvairāk tikai tad nomanām, kad jau tumšākas ēnas sāk stiepties pāri par to segu,
kuru zemei apkārt tekoši saules stari katrā gadslaikā sazīmē. Pa laukiem tiek labība pļauta
un krauta. Iesākot gan tikai kādās vietās, šur tur; bet drošā vasaras samaņa nu pagalam, jo
ienākušās vārpas nozīmē, ka radības novīšana un nokalšana iesākusies. Dzeltenais stiebru
lauks ir saules stundenis augu valstī, jo pie viņa tā kā ar acīm var redzēt vasaras dienas un
nedējas aiztekam. Drīz sākas visur laukos čakla rosīšanās, izkapts skandrais balss atskan
malu malās, spailes krīt šņākdamas, kūlīši paceļas pa simtiem un lauku celiņš jeb teks jau
kļūst redzams, kurš līdz šim brīdim bij it noslēpts, kur paipala gājējus mīlīgi sveicināja un
grieze caurām naktīm sludināja: briest, briest, briest, briest rudzi briest, kur kumelīte
lielactiņa ziedēja un kur vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu līgojās. Pēc necik dienām –
lūk, klaji rugāji visur izplatās. Tāds ir tas pirmais rudeņa atgādiens, kas nopietni pieklauvē
pie cilvēka sirds. Radība, atkal reiz savu varenu darbu pastrādājusi; nu tā atslīgst, iegrimst
atpakaļ iekš sevis pašas. Bet no svētīšanas darba piekususi vēl pasmaida – un svēts klusums
metas virs zemes.»

251
 Vēstījumu prozas paraugs ir S o l o n s (Sēta, Daba, Pasaule, IV), kur Kronvalds ar
sajūsmu, par paraugu latviešiem, attēlo seno grieķu sekmīgo cenšanos pēc augstiem ideāliem.
Tikai ne visai viņš noturas vēstījuma stilā, bet daudzkārt pāriet viņam piedabīgos tēlojumos
un raksturojumos. Arī še viņa valoda lietišķa un skaista.
Grieķu bērnu audzināšanu viņš, piem., raksturo: «Grieķi turēja to par Dieva dotu bausli,
ka cilvēkam vajagot tikpat rūpīgi un pieklājīgi gādāt par sava ķermeņa vingrinājumu, kā par
sava gara izdaiļinājumu. Tiem patika miesīgā zaļoksnība, auguma daiļums, stingru, bet
vieglu soju gājiens; locekļu svarīgs veiklums un lunkanums, nadzība un stiprums cīņās.
Skaidrs un drošs skatiens un tāda attapīga izmanība, kādu tik tad iegūstam, kad ik dienas no
jauna mācāmies likstas pārveikt, – šīs krietnu tikumu ārīgās zīmes stāvēja pie grieķiem tādā
pašā cieņā kā gara izdailējums, prāta skaidrums, veikla izmaņa mākslās un zinātnēs. Bērnu
audzinātājiem un mācītājiem bij tādēļ par to gādāt, ka lai jaunā audze izaugtu spēcīga un
varena miesīgā un garīgā ziņā. Bērnu audzināšanas gala mērķis bij šāds: priekš jaunās
audzes izgādāt ārīgu un iekšķīgu daiļumu un tikumu, miesīgu un garīgu jaunību, veselību un
līgsmību, proti, visus ķermeņa spēkus, visas gara dāvanas tādā mērā saderīgi izdailēt, ka lai
ikkatrs bērns uzaugtu par īstu pilnīgu cilvēku pēc savas ārienes un iekšienes.»
Kronvalda stilu ceļ ī s t a s a j ū s m a par daiļumu, tikumu, krietniem centieniem, dedzīga
latviešu tautas un valodas mīlestība. Tās ir vienmēr daiļas un lielas domas, kas viņam
izsakāmas, tāpēc tām vedas tērpties pievilcīgā, jaukā valodā.
Par l a t v i e š u s k o l u u n s k o l o t ā j i e m Kronvalds sāka domāt, vēl Durbē būdams.
Še minama viņa gādība par mācības līdzekļiem. Zīmīgi tas, ka pirmais darbs, ko šis sirdīgais
latviešu aizstāvis skolas laukā pastrādā, ir – v ā c u v a l o d a s m ā c ī b a latviešiem. Bet
Kronvalds arī še paliek karsts patriots. Gan ne pirmajā, bet savas vācu valodas mācības otrā
izdevumā viņš sākumā un beigās liek latviešiem pie sirds, ka viņi, arī vācu valodu
mācīdamies, ir un paliek latvieši. Viņš ar savu Mazo Vācieti negrib puskokalēcējus savā tautā
vairot. Viņš piekodina skolotājiem un skolēniem, lai viņa grāmatu rokā neņem, iekam nav
pieklājīgi apkopta mātes valoda. Pret tiem, kas latviešu valodu nicina, viņš pieved garu
izvilkumu no Barona Mūsu tēvzemes aprakstīšanas par latv. valodas nozīmi. Grāmatas beigās
Kronvalds piesprauž tādu pašu plašu izvilkumu no Pēterburgas Avīzēm par kaunīgiem
latviešiem, kurā citēti īru dzejnieka Tomasa Mūra (Moor) vārdi:
Kad tu būtu, tēvu zeme, kā es lūdzu nakt un dien,Liela, branga jūras pērle, pasauls
paradīzes dārzs,Tad gan lepnāki es tevi sveicinātu, slavētu,Bet vai tevi karstāk mīlēt nekā
šodien varētu?
Kronvalda vācu valodas mācības vāka tituls: Mazā Vācieša pirmais solis, Liepājā 1863.
Vispārējais tituls pirmajā lapā: Theoretisch–praktischer Lehrgang für den Unterricht in der
deutschen Sprache fur Letten in vier Teilen von A. Kronwald. Erster Theil: Vorschule der
deutschen Sprache. Pirmās burtnicas tituls otrā lapā: Grāmata, kas māca Latviešiem viegli
un ātri vāciski lasīt, rakstīt un runāt. Praktische Anleitung die deutsche Sprache in kurzer
Zeit verstehen, sprechen und schreiben zu lernen, Liepājā 1863. Grāmatu sastādītājs velti
Dr. H. E. Katerfeldam, «katras patiesas izglītības vissiltākajam veicinātājam». Grāmata
nodomāta izdot četrās daļās. No tām iznācis tikai sākums: pirmajā izdevumā pirmās daļas
pirmais solis, otrā visa pirmā daļa (pirmais un otrais solis). Otrs izdevums pamatīgi
pārlabots, tā ka uzlūkojams par pilnīgi jaunu grāmatu. Tā tituls: Mazā Vācieša pirmā daļa:
pirmais un otrais solis. Otra driķe, Liepājā 1865. Metodē Kronvalds pāriet no sintētiskās (ko
lieto Spāgis) uz analītisko metodi. Pirmo izdevumu viņš vēl sāk ar atsevišķiem teikumiem;
otrā izdevumā tūliņ sākumā sniegti sakarīgi gabali vācu valodā ar latvisku tulkojumu zem
katras rindas. Bez tam grāmatā vingrinājumi un sarunas. – Otra sola ievadā doti teorētiski
paskaidrojumi par valodu, nepieciešamos latviskos vārdus atvasinot. Še Kronvalds lieto
vārdus: priekšmets, sajēga (Begriff), jūtekli (Sinnesorgane), teikums, priekšmeta vārdi

252
(Dingwörter), savādības vārdi (Eigenschaftswörter), darīšanas vārdi (Thatigkeitswörter),
gruntinieks (Subjekt), izteikums (Pradicat).
Tērbatas augstskolas pedagoģiskos kursos Kronvalds iedziļojas d z i m t e n e s m ā c ī b a
s jautājumā. Kursu dalībniekiem bija jāizstrādā katrā semestri pa zinātniskam darbam.
Kronvalds dabūja par apstrādājamo tematu dzimtenes mācību mūsu elementārskolās.
Pagatavoto darbu atrada profesors Strimpels par tādu, kas attaisno, ka to laiž klajā. Kronvalds
še paliek tīras pedagoģijas robežās. Viņš uzrāda un pārbauda dažādas domas, kas izsacītas par
dzimtenes mācību, noteic viņas apmērus, apskata pasniedzamo veidu. Ar smalku izpratni viņš
uzmeklē, kas lieks, kas īsts, modes saucienu neaizvilināms. Par toreiz daudzināto
koncentrāciju viņš saka, ka tā daudzkārt koncentrē miglu skolotāja acu priekšā, tā ka tas nekā
skaidra vairs neredz. Pie tam viņš spiežas cauri līdz lielajiem pedagoģiskajiem principiem.
Pašdarbība viņa acīs nenorobežojas ar ierosinātās domu gaitas noslēgumu, bet gara darbam
jāpievienojas gribai, tieksmei, mīlestībai. Arī par bezdarbīgiem un laiskiem turētie skolnieki
var būt pašdarbīgi, lai gan ne skolotāja norādītā virzienā. Par latviešu skolām še Kronvalds
nemin ne vārda, tikai norāda uz kādām vācu skolām, kur ievesta dzimtenes mācība (tā uz
Šefera skolu Durbē).
Kronvalda dzimtenes mācības virsraksts: Der Unterricht in der Heimatkunde. Von Otto
Kronwald. Mit einem Vorwort von Professor Strumpell, Dorpat 1867. Latviskā izdevumā ši
grāmata iznāca tikai pašā jaunākā laikā ar nosaukumu: Kronvaldu Atta Dzimtenes mācība.
Tulkojis Bebru Juris, Rīgā 1922.
Turpmākajā darba straujumā Kronvaldam vairs neatlika laika ne sagādāt latviešu skolai
mācības līdzekļus, ne mierīgi iztirzāt pedagoģiskus jautājumus. Bet, praktiskā skolas darbā
strādādams, viņš tomēr domāja arī par šādiem uzdevumiem. Par galveno kavēkli latviešu
skolas tālākai attīstībai viņš ieraudzīja mācības grāmatu trūkumu. Viņš apņēmās sarakstīt
latviešu skolai: Botāniku, Fiziku, Latviešu valodas mācību, Vēsturi. Pie daža no šiem
darbiem viņš arī ķērās.
Ļoti svarīgs Kronvalda latviešu s k o l o t ā j u b i e d r o t ā j a d a r b s. Tas notiek uz
pedagoģiskiem pamatiem. Uz tiem tas paliek ar visu to, ka Kronvalds cieši un noteikti uzsver
nacionālismu. Viņš turējās pie pārliecības, ka nacionālisms ir pedagoģiska prasība. Durbē
skolotājus ap sevi pulcēdams, viņš uzsvēra tikai pedagoģiskos principus. Arvienu dziļāk
iedams, viņš atrada, ka audzināšana jāturpina no tās pakāpes un tanī virzienā, ko tauta uzrāda
savā valodā un gara mantās. Tautas valodai še tāda nozīme, kāda nevienam citam
audzināšanas līdzeklim. Tautas valoda latviešu skolotājiem līdz pamatiem jāpazīst,
jāpiesavinās, jāpārvalda. Ar šo prasību viņš nonāca uz Vidzemes skolotāju sapulci Turaidā
1869. gada jūlijā, to aprādīdams skaidri un ar sajūsmu. Pie tam viņš uzaicināja skolotājus
nākt viņam palīgā izpētīt dažu vārdu (sinonīmu) nozīmi. Tādā kārtā viņš meta dzīvo uguni
skolotāju vidū, kas viņus iesildīja un vienoja savā starpā un ar tautu. Viņš tad pirmajās
vispārējās latviešu skolotāju sapulcēs Rīgā 1873. un 1874. g. stāv skolotāju priekšgalā un liek
neizārdāmu, lai gan turpmāk daudzkārt satricinātu, pamatu latviešu nacionālai skolai.
Pie tās nešķirami pieder arī mācību pasniegšana tautas valodā. Šo prasību Kronvalds cieši
nodibināja vācu valodā sarakstītā brošūrā par tautiskajiem centieniem.
Kronvalda brošūra Nationale Bestrebungen uzskatāma par 1 a t v i e š u tautisko centienu
programmas rakstu. Tā sarakstīta kā atbilde kādam vācu avīzes Zeitung fūr Stadt und Land
rakstam.
Šī vācu avīze izsacīja (1871. g. 246. nrā) domas, ka nacionāla latviešu attīstība līdz
augstākai pakāpei nav iespējama, ka nav un nevar būt neviena augsti mācīta latvieša, tāpēc ka
latvietis savā valodā nevar tikt pie augstākas izglītības, ka nav ne mazāko pamatu, uz kuriem
varētu uzcelt patstāvīgu latviešu izglītības ēku, ka maza tauta, kas dzīvo divu lielu, vecu
kultūras tautu starpā, nevar izkopt savu patstāvīgu nacionālu kultūru, ne arī to samaksāt.

253
 Vācu avīzei atbildēja Valdemārs un Kronvalda Atis. Viņa rakstu vēlāk pārtulkoja Āronu
Matīss, to laizdams klajā vispirms Austrumā (1887) un vēlāk grāmatā: Kronvalda Ata
Tautiski centieni, Universālā bibliotēkā Nr. 71, Pēterburgā.
Vispirms Kronvalds konstatē: I r g a n m ā c ī t i l a t v i e š i. Katrs zin, ka tas, kas iegūst
izglītību, ir izglītots, vai nu viņš būtu krievs, latvietis vai vācietis, vai viņš savu izglītību
smēlies no grieķiem un romiešiem, no vāciem vai krieviem. Ka dažs latvietis izglītodamies
savu tautību pamet, nāk no gara un prāta sabojāšanas. Kultūra ir ilggadējs kopdarinājums, pie
kā ņem dalību katra tauta pēc savas gribas un spējas. Mācītie latvieši taisni kā latvieši
vislabāk izpildīs sava laika uzdevumus, izlietodami savas zinības un spējas visas tautas labā.
Izglītībā t a u t a s v a l o d a i vislielākais svars. Tikai savas mātes valodā mācīdamies, ar
svešām valodām nenodarbodamies, pirmmācības skolā bērni īsākā mācības laikā
piesavināsies dzīvē nepieciešamo zinību mēru. Tikai tautas valodā mācības saņemdams,
bērns attīstīsies pēc savas sevišķās iedzimtās dabas, kas saaugusi ar visu bērna ārējo un
garīgo apkārtni, ietēlotu tautas valodā. Bet arī augstākās skolās lietojama tautas valoda.
Vienkārt, tikai tad, ja augstākās skolās varēs ietikt bez svešām valodām, tautskolām būs
svabadas rokas kopt savu īsto darbu; otrkārt, tikai tā, savu valodu arī augstākās skolās
lietodami, izglītotie latvieši paliks sakarā ar savas zemes un tautas attīstību un spēs to
veicināt. Patlaban mācītam latvietim jāiepazīstas ar savas tautas valodu un vēsturi ārpus
skolas, lai skolā iegūtās zinības un spējas izlietotu visas tautas labā, paceļot viņas garīgo,
tikumisko un materiālo labklājību. «Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūtu izglītību, savu
spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu
valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ ka
– mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas
interešu ziņā.»
V e c u u n l i e l u t a u t u t u v u m s latviešu attīstībai taisni nāk par labu. Tas latviešus
pasargās no kaut kādas mežoņu tautas uzbrukuma; viena par otru tās sacentīsies palīdzēt
latviešiem tikt pie svabadības, gaismas un tiesībām; latvieši daudz mantos no viņu
piedzīvojumiem un bagātībām, un viņiem nav ko bīties, ka tās varētu pret viņiem tik viegli
noziegties, kā tas būtu gaidāms no mazām un neapgaismotām tautām, kas, savu mazumu un
vājumu apzinādamās, var ļauties pavedināties uz dažādām ļaunprātībām un netaisnībām.
Bet latviešiem pašiem jāķeras pie darba. Viņi brīvību nedrīkst izlietot patvaļai, rupjībai un
bezkaunībai; viņu izglītība nedrīkst pastāvēt iekš tam, ka viņi lepojas ar ielauzītām valodas
drumslām un salasītu paviršību. Izglītība nav apvelkama kā drēbes, ko kāds cits pašūdinājis.
Jāstrādā nopietni, vīrišķīgi, stāvot vienam par visiem, visiem par vienu. Tādēļ apzinīgajiem
latviešiem pienākas modināt, kopt un spēcināt jo šķīstu tautības apziņu.
Š a u b a s p a r n ā k o t n i nedrīkst atturēt no darba. Kā zemkopis, zinādams, ka salnas
var iznīcināt viņa sēju, tirgotājs, redzēdams, ka jūra daudzkārt aprij kuģus, tomēr dara, kas
darāms, tā mācītais latvietis sēj savu sēklu, tāpēc ka pienācis laiks.
L a t v i e š u t a u t i s k o s c e n t i e n u s a t z i n u š i n e t i k a i l a t v i e š i. Arī
vācieši pie latviešiem tos veicinājuši: saudzēdami un vairodami to labu, kas ir latviešu tautā,
kopdami latviešu valodu, spodrinādami tautības apziņu, iestādamies par latviešu tautas
patiesām apgaismošanas interesēm. To darījuši bīskaps Ulmanis, Stenders un daudzi citi.
Vācija savos lielajos vēsturiskajos momentos nesusi latviešiem gaismu: reformācijas laikā
iznāk pirmās latviešu grāmatas, apgaismošanas gadu simtenī liek latviešu izglītībai jaunus
pamatus Vecais Stenders. Kad nu Vācija svin tautas atdzimšanas svētkus, vācietis Latvijā
izpildīs savu vēsturisko uzdevumu, še palīdzēdams dabiskā ceļā veicināt un izkopt
civilizāciju un kultūru.
Kronvalds slēdz ar pašas vācu avīzes vārdiem: «Savu tautu celt, kultūrai un civilizācijai
pie viņas arvien jo plašāk durvis atvērt, valodu izkopt un viņu darīt par augšējā uzdevuma

254
izpildītāju ieroci, tā ir, pēc mūsu domām, visas mūsu tautiskās preses kopēja cenšanās. Šī
cenšanās ir nenoliedzami laba un pelna, ka to, kur vien vajadzīgs, pabalsta katrs, kam uz to
spēja un prašana.»
Šai brošūrai, kurā runa par latviešu turpmāko pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, Kronvalds
liek par moto Hektora vārdus (no Homēra Iliādas):
«Mani pret likteņa gribu neviens nevar aizraidīt peklē;Tomēr tam izbēgt, kas lemts, nav
mirstīgam iespējams bijisGluži nevienam, vai augsts tas vai zems, kas vien tikai dzimis.
L i t e r a t ū r a. Kronvalda Ata Kopoti raksti un runas. Rediģējis Līgotņu Jēkabs, Rīaā
1925. – Tā paša: Kr. A. Biogrāfija (Ievēr. vīri dzīvē un darbā, nr. 5), Rīgā 1924. – K.
Kundziņa Kronvalda Atis. Gabals iz latviešu garīgās dzīves, Rīgā 1905. Der. grām. nodaļas
izdevums. – Purinu Klāva Kr. A., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893,
31–47. – A. Ķeniņa Kr. A. latviešu īpatnības modinātājs, Jaunības Literatūra II, 1902. – A.
Berga Kr. A., priekšlasījums, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata II, 19I0. – K. Mīlenbaha
Kronvalds kā valodnieks, turpat. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Kronvalda Ata pēdējām
mūža dienām, Izgl. Min. Mēnešraksts II, 1920, 120–130; tas pats Kaudzītes M. Atmiņas I,
Rīgā 1924, 303–324. – Laubes Indriķa Kr. A., Rota III, 1886, 28.–32. nr. – E. Blanka Kr. A.,
Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 125–141; tas pats grāmatas jaunā izdevumā: Latvju tautas
atmoda, Rīgā 1927, 127–140.M. Ārona Spriedumi par Kronvaldu, Rīgas Ziņas 1925, 93. un
94. nrā.

8. AVĪŽNIECĪBAS ATTĪSTĪBA

1) Ceļa biedris
2) Draugs un Biedris
3) Baltijas Vēstnesis
a) Bernhards Dīriķis
b) Krišjānis Kalniņš
c) Frīdrihs Veinbergs
d) Laubes Indriķis
e) Kundziņu Kārlis
4) Darbs
Rihards Tomsons
5) Pasaule un Daba
6) Rīgas Lapa
7) Balss
Aleksandrs Vēbers
8) Baltijas Zemkopis
Juris Māters
Nacionālajai literatūrai uzplaukstot, cīņas par latviešu stāvokli, tiesībām, kultūru turpinājās
latviešu avīžniecībā. Pastāvīgi nodibināties uz nacionāliem pamatiem tai tik ātri neizdevās.
Kad Mājas Viesis straujajiem latviešu nacionālistiem slēdza savas durvis un Pēterburgas
Avīzes apstājās, tautas atmodas laika ideju un centienu veicinātāji palika bez sava laikraksta.
Tomēr latviešu avīžniecība nemitīgi paplašinājās, kamēr ar Baltijas Vēstnesi arī nacionālais
virziens tanī pastāvīgi nostiprinājās un dabūja pārsvaru. Un ne tikai sabiedriskos jautājumos,
bet arī daiļliteratūras, dzejas attīstībā latviešu avīžniecībai joprojām liela nozīme.
1) CEĻA BIEDRIS. Kad, Mājas Viesim nodibinoties, latviešu gara dzīvē radās sevišķa
strāva, kas nošķīrās no agrāko, vācu tautības rakstniecības piekopēju virziena, sāka par to
nopietni spriest vāciešu vadītajā Latviešu literāriskā (draugu) biedrībā. Tikdams 1861. g. par

255
Vidzemes direktoru, Juris Neikens uzņēmās uzdevumu pretējās partijas izlīdzināt.
Tautiskajam virzienam ar Pēterburgas Avīžu darbību 1862. g. pastiprinoties, Neikens tām par
pretsvaru izdeva pārnedēļas avīzi Ceļa Biedri.
Laikraksts Ceļa Biedris sāka iznākt 1863. g. kā pielikums Latviešu Avīzēm un bija arī
savrup abonējams. Turpmākā gadā tas neiznāca nemaz, bet 1865.–1867, g. no Latviešu
Avīzēm pilnīgi, neatkarīgi. Ceļa Biedris tad uzlūkojams par patstāvīgu avīzi.
Ceļa Biedris izrādījās arī savā virzienā par patstāvīgu. Domas, ka Ceļa Biedris apkaros
Pēt. Avīzes, izrādījās par maldīgām. Neikens gribēja ar savu laikrakstu stiprināt tautā kristīgu
ticību, bet citādi nostāties pilnīgi bezpartejiski. Viņš nekādā ziņā negribēja būt Latviešu
Avīžu cīņu biedrs. Pievienodams savu laikrakstu Latv. Avīzēm par pielikumu, viņš vienīgi
gribēja atbalstīties uz Latviešu literārisko biedrību, kas nodrošinātu viņa izdevumu no
materiālās puses. Bet Latviešu literārisko biedrību viņš gribēja redzēt pilnīgi bezpartejisku.
Viņš tai pārmeta, ka tā, Latviešu Avīzes turēdama nomā, bet pret Mājas Viesi izturēdamās
noraidoši, nonākusi partijas stāvoklī. Viņš ar savu Ceļa Biedri gribēja noturēties pār partijām,
tāpat kā viņš vēlējās nostādīt Literārisko biedrību. Šī biedrība tomēr saistījās ar Latviešu
Avīžu pret Pēt. Avīzēm virzīto politiku. Tāpēc Neikens nošķīra savu laikrakstu ne vien no
Latviešu Avīzēm, bet arī no Latviešu literāriskās biedrības.
P a r C e ļ a B i e d r a n o š ķ i r š a n u n o L i t. b i e d r ī b a s atrodam tuvākas
ziņas Neikena vēstulēs. Viņš raksta Fīrhufam (14. dec. 1864. g.; Izgl. blin. Mēnešraksts 1921,
1178 u. t.), ka Latv. lit. biedrība, ar vācu bruņniecības pabalstu izplatīdama Latv. Avīzes,
rada neuzticību pret bruņniecību un pret sevi pašu, ka rūgtums pret «latviešu rakstniecības
vācu varmākām pieņemas taisni tautas inteliģences vidū. Viņu pārsteidz arī tas, ka Latv.
Avīzes turpmākā gadā sola dot līdzi baznīcas un misiones ziņas, kaut gan viņš Lit. biedrībai
paskaidrojis, ka viņš Ceļa Biedri kā kristīgas baznīcas zinu lapu tikai tad izdod, ja Latv.
Avīzes baznīcas ziņas saviem lasītājiem līdzi nedod. Neikens laiž vēstuli (apkārtrakstu)
Latviešu lit. biedrības biedriem (1. martā 1865. g.; Austrums 1896, I, 238), noskaidrodams
savus uzskatus par min. biedrību. Viņš raksta: «Tāds, kas ar citādu krāsu laikrakstiem negrib
noliegt viņu pilntiesīgo vietu latv. tautas literatūras laukā, kas zin cienīt tagadējo
Pēterburgas Avīžu tiešām krietno saturu un Mājas Viesa valodas brangumu un zin arī to, ka
pēdējā lapa ar visiem šķēršļiem pamazām tikpat plaši izplatījusies kā Latviešu Avīzes, pat
Vidzemē tagad trīs reiz tik daudz, – tas nevar atraisīties no domām, ka biedrība līgumā ar
Latv. Avīzēm iekļuvusi partijas stāvoklī, kam viņas tā kā tā mazais kredīts pie lielas tautas
daļas, īpaši Vidzemē, arvienu vairāk jāsatricina.» Neikens atsakās Ceļa Biedri vadīt Lit.
biedrības vārdā un uzdevumā un dara to par pilnīgi neatkarīgu.
Neikena Ceļa Biedri ieturētais virziens dēvējams par kristīgi nacionālu. Ar to Neikens
ienes jaunu elementu latviešu avīžniecībā un vispār rakstniecībā. Viņš gan nacionālismu
nekur neuzsvēra, bet viņš piegāja pašai tautai savos rakstos un visā savā darbībā tik tuvu kā
reti kāds viņa laikā. Kad izjūk viņa nodoms aizpildīt robu latv. avīžniecībā, sniedzot baznīcas
ziņas, kad Latv. Avīzes šai lietā viņam aizsteidzas priekšā, tad viņš apņemas Ceļa Biedri
piekopt vairāk citas lietas «un sevišķi tās apvaicāšanās un sarunas par tautas dzīvi un dzīves
vajadzībām, garīgām, kā laicīgām». Tā cits no cita mācīsies, cits caur citu labosies, cits ar
citu iepazīsies un sadraudzēsies. Bet šādas sarunas derēs arī priekšniekiem, kam, tautas dzīvi
skaidri nezinot, nākas grūti tautai dot taisnus likumus. Neikens domā par lielajiem valsts
vīriem Eiropas zemēs, kas veicinājuši tautu labklājību. Viņš piemin Anglijas valsts vīru
Palmerstonu, kas cīnījies par Beļģijas patstāvību un tautas brīvību Pireneju kalnos; viņš
atgādina Angliju, kur ļaudis viesībās nenodarbojas ar tērzēšanu un smiekliem, bet sarunājas,
kā tautā vairot un uzturēt gaismu, i prieku, materiālu labumu. Neikens še pievienojas sava
laika lielajiem centieniem, tāpat kā viņa straujākie tautieši. Viņš arī aizņemts darbiem tautas
attīstībai par labu: ieteic māju iepirkšanu, rīko dziesmu svētkus, bērnu svētkus, pārlūko

256
skolas. Par. visām šīm lietām viņš raksta savā laikrakstā. Viņš kopj savu draudzi, novērodams
katru draudzes locekli, un uzstāda jautājumus par viņu vajadzībām. Uz tiem Ceļa Biedri
atbildēdams, viņš nodibina latviešu nacionālo stāstu rakstniecību.
2) DRAUGS UN BIEDRIS. Ceļa Biedrim pretēja rakstura ir Braunšveiga Draugs un
Biedris. Sākdams savus izdevumus laist tautā, Braunšveigs norāda uz Dieva darbiem, kas
jāmācās pazīt; tādēļ jāietaisa skolas. Mazāk Dieva darbus zinādami, zināsim mazāk par
Dievu; mazāk par Dievu zinādami, mazāk pratīsim ticēt. Tad viņš turpina: «Bet par īstām
ticības lietām šoreiz negribu rakstīt, bet par citām vecām un jaunām lietām, par ko lasītāji līdz
šim maz dzirdējuši un lasījuši.» Un viņš sāk aprakstīt varavīksni. Ne sludināt dievvārdus, bet
runāt par l a i c īg ā m l i e t ā m, par dabas priekšmetiem, mašīnām, jaunlaiku ierīkojumiem,
sabiedrībām – to Braunšveigs apņemas un pilda līdz galam.
Še sāk latviešu rakstniecībā darboties tas pats Braunšveigs, kas agrāk vācu avīžniecībā bija
cēlis priekšā tik radikālas baznīcas reformas, ka tās bija pa daļai izvedamas tikai pēc
vairākiem gadu desmitiem. Viņš, Johans Jūlijs Hugo B r a u n š v e i g s, dzimis 1825. g.
Jelgavā, studēja teoloģiju Tērbatā, bija dažās vietās par palīga mācītāju, vēlāk par otru
mācītāju Valmierā, 1864. g. pārnāca dzīvot uz Rīgu, kur nodarbojās ar rakstniecību,
izdodams vācu avīzi Rigaer Blatter un Heriodiskus latviešu izdevumus. No 1870. g. viņš bija
par mācītāju Slokā, mira 1898. g.
Braunšveiga izdevumos atzīmējas visas attīstības pakāpes n o v i e n k ā r š a rakstu
krājuma līdz politiskai nedēļas avīzei. Viņš vispirms izdod rakstu sakopojumu Draugs un
Biedris katram derīgam darbam, kurā sevišķi plaša nodaļa par mašīnām. Grāmata iznāk 1866.
g. martā. Līdz gada beigām viņš apsola lasītājiem dot vēl piecas grāmatas: Jauni prieki,
Vasaras lāsumi, Gaiši vakari, Iekšzemnieks, Ārzemnieks. Tās viņš arī izdod. Pēdējās
grāmatas beigās viņš paziņo, ka viņš, sākot no 1. decembra, izlaidīs «mēneša rakstus ar
ceitungu» līdz ar bērnu lapiņu. Viņa mēnešraksts Draugs un Biedris tad arī 1861. g. decembrī
uzsāk savu gaitu. Raksti par dabu un mašīnām ieņem pirmo un plašāko vietu. Vienīgais
līdzstrādnieks ir E. Dinsberģis. K.lāt nāk Bērnu pastinieks, Mēnešlapiņa ar bildītēm, pirmais
latviskais bērnu laikraksts. Līdz maijam iznāk 6 Drauga un Biedra nelielas mēneša burtnīcas.
Mēnešraksta turpinājums, sākot ar 1867. g. jūniju, ir Draugs un Biedris, ko divreiz par mēnesi
līdz ar Bērnu Pastinieku vienreiz par mēnesi ar Bildēm apgādā Mag. Braunšveig. Tā ir liela
formāta avīze ar visām politiska laikraksta nodaļām. Gadu sāk un beidz ar Jurģiem. No aprīļa
1868. g. Draugs un Biedris iznāk ik nedēļas ar Bērnu Pastinieku kā mēneša pielikumu. Ar to
Braunšveiga izdevumi nonākuši pēdējā attīstības stadijā. Nedēļas laikraksts Draugs un
Biedris pastāv tikai gadu. Braunšveigs saka 1869. g. martā, kad visi viņa avīzes 52 numuri
iznākuši, saviem darba biedriem un lasītājiem ardievas.
Draugs un Biedris i e n e s l a t v i e š u a v ī ž n i e c ī b ā, kad tanī nacionālais virziens
pārtraukts, z i n ā m u r o s ī b u. Raksturīgi tas, ka Braunšveigam, kas pats vācietis, nav
vācieši par līdzstrādniekietu. Viņa līdzstrādnieki, īpaši nedēļas avīzē, ir toreiz pazīstamie
latviešu rakstnieki un dzejnieki: Dinsbergs, Šēnbergs, Vīstucis, Špīss, Bankins u.c. Pirmos
soļus rakstniecībā še sper Kaudzītes Matīss, tikko 20 gadus vecs jauneklis, ar dzejoļiem un
Kronvalda Atis vispirms ar Tērbatas skolotāju semināra aprakstu, uzaicinājumu sarakstāmas
fizikas lietā un ar dažiem dzejoļiem, vēlāk ar plašiem rakstiem par mākslu, dabu, valodu.
Atšķīries no saviem tautas un amata biedriem, Braunšveigs stāv viens ar saviem
apgaismotāja centieniem. Nacionālo pamatu trūkums viņu šķir arī no latviešu tautiskās idejas
sludinātājiem. Sajūsmināts par mašīnu nozīmi, par sabiedrisku kopdarbību, par visu latviešu
piedabūšanu pie lasīšanas līdz pēdīgam kalpiņam, viņš zināmā mērā uzskatāms kā agrīnākais
s o c i ā l i s m a p r i e k š t e c i s latviešu avīžniecībā.
Dažos rakstos Braunšveigs tieši cildina s o c i ā l i s m a i d e j a s. Viņš raksta par darbu
biedrībām Francijā (Draugs un Biedris, 1867. g. marts, 9. lpp. utt.) un par «Englandiešu

257
peļņu biedrībām un viņu iesākumiem» (turpat, 14. lp. utt.). Uz jautājumu: Kas ir darba
biedrība? Viņš atbild: «Tā ir tāda biedrība, kas ar saviem līdzbiedriem kopā norunājuši ar
savu mantas padomu un peļņu tā ierīkoties, ka tiem savā starpā viss būtu, kas tiem vajaga pie
dzīvības uzturēšanas un apkopšanas.» Tad Braunšveigs norāda uz Jāņa Dolfusa strādnieku
organizēšanu Milhauzenā (Elzasā) un uz angļu sociālista Roberta Dvena darbību un idejām.
Atšķirdamies šai ziņā no Jura Alunāna, Braunšveigs runā par sociālistiskām idejām ar
atzinību.
Braunšveiga uzskati un nodomi vispār izsakās viņa četros uzaicinājumos (Drauga un
Biedra 1868, g. 31.–34. nr.). Lai panāktu labklājību, latviešiem jātop par lasītāju tautu.
Saprašana un zināšana ir spēks. Daudz spēka debess saulē, «kas tavas gaitas apsargā, tavus
grūtus ceļus atvieglina, tavus sūrus sviedrus nožāvē». Bet sauli daudzkārt pārklāj Dieva
gars, kas cilvēkā. Tas izkopjams lasot, lai atzītu savus darāmos darbus. «Tā nestāvēsiet
ceļmalā ar katru vēju kustināti un mētāti, bet vīrišķā spēkā un vīrišķā drošībā. » Mūsu laikus
var saukt par mašīnu laikiem. Cilvēks mašīnu padara par savu kalpu, pats jo dienas vairāk
iziedams no vergu kārtas. Bet mašīnas dārgas. Jādodas biedrībās, lai tās iegādātu. Tāpat
jābiedrojas, lai apgādātu grāmatas un laikrakstus. Nevienam nevar palīdzēt, kas pats
nepalīdzas. Mācies, ka cilvēkam miers un laime nezeļ ne šinī malā, nedz tanī malā, bet tik
paša krūtis vien. Tas ir tas nemirstams, mūžīgs Dieva nams.»
3) BALTIJAS VĒSTNESIS. Avīzē Draugs un Biedris ievietots 1868. g. oktobrī (27. n–rā)
sludinājums, ka no turpmākā gada iznāks jauns laikraksts Baltijas Vēstnesis. Tai pašā avīzē
31. oktobrī paziņots, ka šī mēneša 12. dienā apstiprināta Rīgas Latviešu biedrība, par kuru
dos tuvākas ziņas Baltijas Vēstnesis. Biedrību atklāja 10. novembrī, Balt. Vēstneša parauga
numuru izdeva 1868. g. 25. oktobrī. No 1869. g. 1 janvāra avīze sāka kārtīgi iznākt divi
reizes nedēļā. Par biedrības priekšnieku un avīzes redaktoru bija hofrāts B. Dīriķis. Ar to bija
piepildījušās apzinīgās latviešu inteliģences cerības, kas bija lolotas vairāk kā desmit gadu:
iegūt tautiskajiem centieniem centru un orgānu. 1862. g. bija izdevies ārpus Latvijas
nodibināt nacionālu avīzi, kas iznāca ar pārtraukumiem un pēdīgi apstājās. Baltijas Vēstnesis
tad nu bija tiešs Pēterburgas Avīžu tradīciju turpinātājs un atrada vistuvāko atbalstu Rīgas
Latviešu biedrībā. Ar šo laikrakstu latviešu nacionālā avīžniecība uzskatāma par pastāvīgi
nodibinātu.
Nu paša sākuma Baltijas Vēstnesis apzinājās un kārtīgi pildīja s a v u u z d e v u m u:
modināt latviešu tautisko apziņu, pacelt latviešus mantā, kultūrā, saimnieciskā un garīgā
dzīvē blakus citām kultūras tautām. Uz to tas zināja atrast īstos līdzekļus, uzmeklēt īstās
tradīcijas. Rīgas Latv. biedrību un Baltijas Vēstnesi dibināja, kad bija pagājuši turpat simts
gadu no Merķeļa dzimšanas. Šo piemiņu dibinātāji izmantoja: Merķeļa dzimšanas dienā, 21.
oktobrī 1869. g., viņi atklāja šim latviešu brīvības apustulim ar plašām svinībām Katlakalna
kapsētā pieminekli; par Merķeli un gar notikušām svinībām sniedza B. Vēstnesis rakstus. Ar
šo aktu apzinīgā latviešu inteliģence pacēla savu karogu. Pie tā piedalījās arī tie darbinieki,
kas pirmie bija parādījušies latviešu kultūras laukā atmodas rītā un kas personīgi nevarēja būt
klāt. No Maskavas bija atsūtījuši telegrammu Valdemārs, Barons, Spāģis; viņiem bija
pievienojies kā jauns spēks Treilands–Brīvzemnieks.
Baltijas Vēstnesim bija j ā t u r p i n a s ā k t ā s c ī ņ a s latviešu saimnieciskās un
kulturālās patstāvības labā. Vispirms bija atsitami vācu uzbrukumi. Baltijas vācieši bija
darījuši iespaidu arī uz Vācijas publicistiku, kurā vairs latvieši nevarēja atrast atbalstu saviem
centieniem kā agrāk. Daži Baltijas vācu publicisti bija pārgājuši uz Vāciju un no šejienes
uzbruka latviešu tautiskajiem centieniem. Agrākais Rīgas vācu avīzes (Rigasche Zeitung)
redaktors Juliuss Ekards vadīja tagad Vācijā laikrakstu Grenzboten, kurā norādīja, ka Rīgā
nodibinājusies revolucionāru jaunlatviešu biedrība, kurā visseklākā brīvprātība savienojas ar
izglītības trūkumu. Arī vietējie vācu avīžnieki vēl arvienu turēja latviešu centienus pēc

258
augstākas izglītības savā valodā par tukšiem niekiem. Viņu acīs mācītu latviešu nemaz nebija
un nevarēja būt. Cīņā pret šādiem uzskatiem parādās pirmā vietā Kronvalda Atis, kas bez
rakstiem Balt. Vēstnesī šai lietā laida klajā brošūru vācu valodā Nationale Bestrebungen.
Bet cīņa n e a p r o b e ž o j ā s a r v ā c i e š i e m vien. Zināmā mērā viņiem
pievienojās arī daži latvieši, kas savas domas izsacīja Latviešu Avīzēs un Mājas Viesī. Šie
atrada latviešu centienus, kurus izsacīja Balt. Vēstnesis, par straujiem un neapdomīgiem. Arī
krievu avīžniecībā pacēlās šādas balsis.
Latviešu tautiskos centienus Balt. Vēstnesis veicināja, ne tikai ar viņu pretiniekiem
karodams. Tas visiem spēkiem p a b a l s t ī j a k a t r u latviešu nacionālās kultūras
pasākumu: latviešu biedrošanos, priekšlasījumu un jautājumu vakarus, latviešu teātra izrādes,
latviešu skolas, projektus par augstākām latviešu mācības iestādēm (latviešu Aleksandra
skolu), latviešu literatūru.
Baltijas Vēstnesi tiek pie vārda j a u n a d z e j n i e k u p a a u d z e. To starpā še
pirmoreiz sastopam vārdus, kas turpmāk top visā tautā pazīstami. Jau pašos pirmajos
numuros parādās Pumpurs, kas parakstās ar –rs. Viņa pirmais še iespiestais dzejolis ir Hīna
kaps (8. n–rā). Tam seko Austrumā un par tautas dziesmu tikušais Stāsti manim, Daugaviņa.
Pumpuram nostājas blakus Brīvzemnieks ar dzejoļiem Pie avota, Tālumā no dzimtenes,
Miķelis, Manai zvaigznei, Skolēns u.c. Viņiem pievienojas Kaudzītes Matīss (ar dzejoļiem
Lapas un asaras, Vērpējas dziesma, Trijjūgs u.c.), Vensku Edvards (Zīme grāmatā),
grūtsirdīgais Graviņu Kārlis (Ūdenskritums), prātnieciskais Tullijs (Nedusmo). Jūsmīgus,
tomēr ne visai vērtīgus dzejoļus sniedz arī A. Vēbers (Varaidošu Zanders). Auseklis
(parakstīdamies par M. Krogzemu) parādās B. Vēstnesī pāris gadus vēlāk un ne ar dzejoļiem,
bet ar ziņojumiem vēstuļu veidā no Cēsīm (1872), vēlāk no Lielvārdes. Kronvalds pirmajā
gada gājumā laiž klajā savu dzejiski vērtīgo Rudens nāk.
S t ā s t u n o d a ļ ā B. Vēstnesis jaunus ceļus neievelk. Še ir stāsti, kam laika kavēkļa
nolūks, sevišķi ar mīlestības motīviem. Tos saraksta pa lielākai daļai pēc svešiem paraugiem
Lapas Mārtiņš (Matu sproga), Vensku Edvards (Kapā savienoti), Zemītis (Jetiņa), R.
Tomsons (Augstrozes meitiņa), B. Dīriķis (Katrai kaitei sava zāle). Vērtīgāks, bet nepabeigts
ir Zvaigznītes Līvu Ādams.
Ap Baltijas Vēstnesi pulcējās v i s a a p z i n ī g ā l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e, īpaši visi
par tautības ideju sajūsminātie latviešu literāriskie spēki. Daudziem no viņiem patstāvīga
vieta latviešu literatūrā; daži no viņiem gāja turpmāk savus ceļus, dibinādami savus
laikrakstus. Pie Baltijas Vēstneša virziena noteicējiem un pie spējīgākiem publicistiem vispār
pieder Bernhards Dīriķis, Krišjānis Kalniņš, Frīdrihs Veinbergs. Literāriskiem jautājumiem
un kritikai piegriezās Laubes Indriķis, Kundziņu Kārlis.
L i t e r a t ū r a. B. Dīriķa Par piemiņu. Rakstu krājums, salasīts iz Baltijas Vēstneša
pirmiem gada gājumiem (1869–1874), Rīgā 1875. – Baltijas Vēstneša divdesmit piecu gadu
jubilejai par piemiņu. Izd. no Balt. Vēstneša administrācijas, Rīgā 1893, 164 lpp. Balt.
Vēstneša līdzstrādnieku ģīmetnes un biogrāfijas. E. Blanka B. V., Latvijas Vēstnesis 1922,
252. nr. – B. V., Latv. Vēstn. 1922, 13. nr. Izvilkumi no pirmā gada gājuma rakstiem.
a) B e r n h a r d s D ī r i ķ i s palika visu mūžu saistīts ar Balt. Vēstnesi. Viņš dzimis 23.
(11.) janvārī 1831. g. Ērgļu draudzē, pavadīja sava mūža pirmos gadus Kurzemē, Jēkabmiesta
tuvumā, kur viņa tēvs uzņēma kādu muižu uz renti. Viņš mācījās Tērbatas skolotāju
seminārā, tad Pēterpils skolotāju institūtā. No 1852. līdz 1858. g. viņš bija Ārensburgas
apriņķa skolā par krievu valodas skolotāju. Pārnācis uz Rīgu un pieņēmis vietu Vidzemes
kamerālpalātā, viņš centās nodibināt nacionālu biedrību un laikrakstu. Dīriķim nebija šoreiz
Rīgā panākumu; varēja nodibināties, tikai Pēterpilī Pēt. Avīzes. četrus gadus Pleskavā par
akcīzes ierēdni sabijis, viņš atgriezās Rīgā un pēc pāris gadiem realizēja savus agrākos
nodomus. 1877. g. viņš sāka izdot blakām Baltijas Vēstnesim, kas no 1870. g. iznāca kā

259
nedēļas avīze, pirmo latviešu dienas laikrakstu Rīgas Lapu. Tā viņu iegāza parādos. 1880. g.
pārgāja abas viņa avīzes akciju sabiedrības (Dīriķis un biedri) īpašumā, B. Vēstnesim
pārvēršoties par dienas avīzi Rīgas Lapas vietā un B. Vēstneša pēdās stājoties nedēļas avīzei
Balsij. Dīriķis vadīja B. Vēstnesi joprojām līdz savai nāvei 1892. g. 6. sept. (25. aug.). Dīriķis
sarakstīja arī pirmo latviešu rakstniecības vēsturi latviešu valodā (1860). Sevišķu rakstnieka
dāvanu viņam nebija, bet viņš spēja saistīt pie sevis domu biedrus uz kopējiem uzņēmumiem,
tā pievienodamies pirmajiem celmlaužiem latviešu kultūras laukā.
L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Vecais hofrāts, Austrums 1892, 10. b. Puriņu Klāva
Bernhards Jānis Dīriķis, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, – 1.–13. lpp. – L–s, P.
Atmiņas par B. D., Latvijas Vēstnesis 1925, 204. nrā. 1922, Kaudzītes Matīsa B. Dīriķis ar
«Baltijas Vēstnesi», Atmiņas etc. I, 142, Rīgā 1924.
b) K r i š j ā n i s K a l n i ņ š stāvēja savā darbības laikā ievērojamākā sava latviešu
tautas vadoņa slavā. Viņš dzimis 26. (14.) jūlijā 1847. g. Derpeļu Mēmeles Kalniņos,
izglītojies Bauskas apriņķa skolā un Jelgavas ģimnāzijā, studējis tieslietas Maskavas
augstskolā. No 1872. g. viņš darbojās Rīgā par advokātu, drīz vien latviešu sabiedriskajā
dzīvē ieņemdams vadītāja vietu. Būdams no 1875. g. par Rīgas Latv. biedrības priekšnieku,
viņš šo biedrību pacēla tādā augstumā, ka tā ieguva vadones nozīmi ne vien Rīgas, bet visas
latviešu inteliģences acis. Kalniņa gaišais skats, lielā enerģija, bagātās runātāja dāvanas
modināja pret viņu cienību arī pretiniekos. Viņa sarīkotām un vadītām latviešu deputācijām
pie Aleksandra II (1880) un Aleksandra III (1882) bija politisks svars. Kad viņš 1885. g. 25.
(13.) decembrī bija miris, viņu ar lielu godu pavadīja uz pēdējo dusas vietu un atsauksmēs
pieminēja par lielu cilvēku. Rīgas vācu avīze atzīmēja, ka no viņa izgājis spēks, kas latviešus
saistījis uz kopēju darbību. Kalniņam atlika maz laika rakstniecībā nodarboties. Viņa runas
iespiestas laikrakstos tikai pa daļai. Pie viņa literāriskiem darbiem pieder apcerējums p a r l a
t v i e š u s a u l e s t e i k ā m, ko viņš sastādījis pēc mitologa Manharda pētījumiem.
L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda K. K. Balt. Vēstn. 25 gadu jub, par pieminu, 1893, 47–
52. – Ad. Alunāna K. K., Ievērojami Latvieši I, 1887, 13–17. E. Blanka K. K., Latviešu
tautiskā kustība, 1921, 143–150; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas
atmoda, Rīgā 1927, 155–162. Puriņu Klāva Kr. K. piemiņai, Pirmais posms, Rīgā 1926. –
Kaudzītes Matīsa Kr. K., Atmiņas etc. II, 270, Rīgā 1924.
c) F r ī d r i h s V e i n b e r g s bija ilgu laiku Baltijas Vēstneša, tāpat Rīgas Lapas īstais
vadītājs un politiskā virziena noteicējs. Viņš dzimis 24. (12.) janvāri 1844. g. Lielsvētē kā
skolotāja dēls. Apmeklējis Jelgavas apriņķa skolu, pēc tam ģimnāziju, viņš studēja Pēterpils
un Maskavas augstskolās tieslietas. I867, g. studijas beidzis, viņš strādāja Kurzemes guberņas
valdē un oberhoftiesā. No 1869. g. viņš dzīvo Rīgā, būdams pirmajā laikā par Vidzemes
hoftiesas un Rīgas rātes advokātu, strādādams (1873) arī Vidzemes guberņas valdē. Pašā
sākumā Veinbergs bija par Balt. Vēstneša redakcijas locekli. 1876. g. viņš tanī vadīja ārzemju
nodaļu, tāpat arī 1877. g. dibinātajā Rīgas Lapā, kur pa daļai pārzināja arī iekšzemes nodaļu;
šo pašu nodaļu vadība bija viņa rokās arī par dienas avīzi pārvērstajā Balt. Vēstnesī (1880–
1887). Lai aizstāvētu latviešu centienus vāciešu priekšā, viņš izdeva no 1873. līdz 1875. g.
avīzi B a l t i s c h e Z e i t u n g. – Šai laikā Veinbergu notiesāja par neapzinīgu rīcību ar
uzticētu bāriņu naudu uz tiesību zaudēšanu un cietumu. Uz ārsta apliecības pamata viņam kā
slimniekam atvēlēja cietuma sodu nosēdēt mājās. Veinbergs tad nu vairāk gadus neatstāj savu
dzīvokli, jo biežāk nododamies avīžnieka darbiem un vispār literatūrai. Viņš pārtulko
feļetonam veselu rindu ievērojamu literārisku darbu. To starpā minami: Bjernsona Arnis
(1879), Goldšmita Vekfildas mācītājs (1879), Hipeļa Dzīves gājieni (1880), V. Skota
Talismans, Marijas Bradones Guvernantes noslēpums (1880) .
No Veinberga šī laika plašākiem rakstiem, kuros viņš attīsta savu p o l i t i s k o p r o g r a
m m u, ievērojami: rakstu virkne Iz latviešu–leišu vēstures, kas parādījās 1885. g. Balt.

260
Vēstnesi, tad grāmatā, un brošūra Politische Gedanken aus Lettland (Leipzig 1885), kas
apzīmēta par tulkojumu no latviešu valodas. Oriģināls, kas iespiests Leipcigā, nelegāli
ievedot, konfiscēts un iznicināts. Abas grāmatas bez autora uzrādījuma. – Vēsturisko rakstu
virknē Veinbergs ceļ priekšā leišu vēsturi, uzlūkodams to arī par latviešu, tāpēc ka leiši un
latvieši viena paša koka zari. Turpretī tā sauktā Baltijas vēsture ir pa lielākai daļai Baltijas
vāciešu vēsture. – Paplašajā (110 lpp.) brošūrā Politische Gedanken Veinbergs apskata
vairāk krīzes vēsturē (franču revolūciju, angļu sacelšanos 17. gs. u.c.), uzlūkodams tās par
pārāk asas iedzīvotāju šķirošanās iznākumu. Pēdējā nodaļā viņš uzrāda pārmērīgo šķiru
plaisu Latvijā starp šejienes vāciešiem un latviešiem, kam paredzama par sekām satricinoša
katastrofa. Lai no tās izbēgtu, jānodod zemes iekšējā pārvalde latviešu augstākām šķirām,
kas no pašas tautas cēlušās un ar to joprojām atrodas organiskos sakaros.
Ar senatora Manaseina gādību Veinbergu 1885. g. apžēloja. Viņš atdabūja advokāta
tiesības un 1887. g. iestājās par Vidzemes guberņas valdes sekretāru, pēc pāris gadiem
izstājās no kroņa dienesta un palika par zvērinātu advokātu, joprojām darbodamies
avīžniecībā, sevišķi Balt. Vēstnesī, kam viņš no 1900. līdz 1902. g. bija atkal par galveno
vadītāju. Šais gados norisinājās asas latviešu pilsoņu cīņas ar vāciešiem Rīgas un citu Baltijas
pilsētu domnieku vēlēšanās, kurās Veinbergs uzņēmās vadoņa lomu.1902. g. viņš nodibināja
Rīgas Avīzi, kurā nesaudzīgi apkaroja latviešu demokrātiskus centienus, atrazdams tos par
kaitīgiem tautiskās idejas izvešanā. Viņš tad arī palika pie malas vēlāko gadu latviešu
kustībās, cik necik paceldamies vācu okupācijas laikā. Viņš mira 1924. g. 24. maijā.
L i t e r a t ū r a. Frīdrihs Veinbergs 1844–1914, Rīgā 1914. Rakstu sakopojums 70. gadu
piemiņai. – Puriņu Klāva F. V., Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 1893, 86–88. – T.
(Teodora Zeiferta) nekrologs Fr. V., Izgl. Min. Mēnešraksts 1924, 660–661. – A. Bandreviča
Fr. V. un senatora Manaseina revīzija, Latvijas Sargs 1924, 125 nrā.
d) L a u b e s I n d r i ķ i s ieraugāms pirmo latviešu kritiķu starpā. Viņš dzimis 1841. g.
Durbē. Viņa tēvs – vācietis. Izmācījies par galdnieku, Laubes Indriķis nevarēja ar savu
stāvokli apmierināties un ap 22 gadus vecs iestājās Aizputes apriņķa skolā, kur toreiz mācījās
arī Brīvzemnieks, kas viņu vēlāk pārliecināja par latviešu tautības nozīmi. Dažās vietās par
mājskolotāju nodarbojies, Laubes Indriķis nometās Rīgā un nodevās rakstniecībai. Pēc
Leitāna nāves viņš 1874. g. uzņēmās vadīt Mājas Viesi. Še Laubes Indriķim literāriskā darbā
bija stipri saistītas rokas: viņam bija jāturpina Mājas Viesa tradīcijas un jāraksta, kā izdevēji
gribēja. 80 lomu Laube atrada par attaisnojumu. Ir daudz latviešu, viņš sacīja, vecu un jaunu,
kam straujā virziena laikrakstu literāriskā valoda nav saprotama; tiem sniedzama vieglāka,
sīki sagremota gara barība parastā, vieglā valodā. Pats Laube nevarēja savā vadītā laikrakstā
laist klajā visu to, kas viņam kā rakstniekam sakāms. No jaunības viņš bija iemīļojis klasisko
literatūru un tika vēlāk par karstu latviešu patriotu. Lai varētu savas rakstnieka tieksmes
apmierināt un arī pelnīties, viņš rakstīja citos laikrakstos un laida klajā grāmatas. Viņš
kritizēja jauniznākušās grāmatas, sevišķi ievērodams to, kā attiecīgais rakstnieks nostājas pret
tautības jautājumu un kāda viņa valoda. Viņš sniedza apcerējumus par rakstniekiem (tā par
Kronvalda Ati), par dzejas veidiem (par satīru), rakstīja stāstus, lugas, skolas grāmatas.
Lielas spējas viņam bija kā s a t ī r i ķ i m, h u m o r i s t a m. Viņa zobgalības neaizķēra
personu, šai ziņā atšķirdamās no Mātera satīras, bet attiecās uz lietu un bija vienmēr
asprātīgas, atjautīgas. Kad 1885. g. vasarā Zinību komisija izstrādāja jaunu ortogrāfiju, no
kuras izmesti dubultnieki un garuma zīmes, tad Laube konstatēja, ka latviešu valodai izšūti
tik viegli svārki, «ka var iet sienu grābt un tomēr sviedrus nelies». Vecie latvieši to nu gan
viesībās nelūgšot, «tāpēc ka nevarēs skaidri izšķirt, kur pašu valodai rokas un kur kājas: virs
un vīrs, kazas un kāzas, tēvi un tevi, sēja un seja – visi vienādi». Bet, kad nu svārki tādi plāni
izdevušies, tad nav jāaizmirst, ka «pašā karstākajā vasaras laikā tie bija jāšuj». – Citā vietā
viņš pie izteiciena, ka tautība ir slaucama govs, piezīmē: «Tas tikai gudrs teikums! Dažs labs

261
nezināja, ko lai ar savu tautību dara; tagad viņš zina, kur tā lietā liekama.» Kā humorists
Laube parakstījās par Ingu, Nirgu u.c. – Ar savu humoru Laubes Indriķis valdzināja arī kā
runātājs. Tas notika sevišķi jautājumu izskaidrojamos vakaros.
Laubes Indriķis laida savus rakstus klajā Balt. Vēstnesī, Darbā, Balt. Zemkopī, Tiesu
Vēstnesī, Dienas Lapā, Pagalmā, Rotā, Austrumā. Viņš mira 1889. g. 4. oktobrī (22. sept.).
No Laubes Indriķa r a k s t i e m minami: Stāsti: Smiltnieku Andrejs (Balt, Zemkopī), Pats
savās cilpās (Tiesu Vēstnesī), Brālis brāļa slepkava (tulk. stāsts, 1873); joku luga: Augsti
viesi, tulkojums, 1881; mācības grāmatas: Pamācīšana krievu valodā, 2. druka, 1875.
Pilnīga rēķināšanas māksla, 1884.
K r i t i s k u a p s k a t u p a r t o r e i z p a s t ā v o š ā m l a t v. a v ī z ē m viņš
sniedz brošūrā Mūsu laika raksti, 1872. g. Viņš uzskata laikrakstus par tautas valodu, kurā
tā izsaka savas domas un vajadzības. «Kādas tautas laika rakstus pazīt ir tikpat kā tās tautas
garīgu plaukumu pazīt.» Avīžu līdzstrādniekiem vērību piegriežot, viņam krīt acīs rakstnieku
un dziesminieku daudzums. «Miju Latviju aplūkojot, tā mums gandrīz kā viens vienīgs liels
rakstnieku un dziesminieku pulks izliekas: jo raksta skolmeistars un raksta skrīveris, raksta
saimnieks un raksta kalps, raksta arī vēl cūku gans; gan veči, gan spēka vīri, bet jo vairāk
jaunekļi, īpaši puišeļi. Žēl mums tikai, ka gandrīz vairāk raksta nekā lasa un vairāk māca
nekā mācās.» – Laubes Indriķis tad pēc kārtas aplūko Latviešu Avīzes, Mājas Viesi un
Baltijas Vēstnesi. L a t v i e š u A v ī z e s, ko vada latvietis Zakranovičs, gājušas uz priekšu
valodas skaidrumā un strādāšanā tautas garā. Bet daudz no latvju jaunās audzes nav ar
Latv. Avīžu redakciju mierā: tā slejoties uz vācu pusi. – M ā j a s V i e s i s priekš 17 gadiem
saņemts ar prieku. Tam radušies krietni, dedzīgi līdzstrādnieki un tas ieņēmis tā laika
rakstniecībā svarīgu vietu. «Būtu Mājas Viesi toreiz nāve pārsteigusi, tad viņam latvieši
tagad būtu goda stabu uzcēluši; bet liktens ir taisns soģis: ko kāds pelnījis, to viņam arī
jāpatērē. Tā nu Mājas Viesis to godu un slavu, ko savā jaunības laikā iepelnījies, tagad uz
vecuma galu sāk pavalkāt, un ceram, ka viņš, iekam viņa beidzamais brītiņš būs atnācis, visu
savu nopelnu pats būs patērējis.» – B a l t i j a s V ē s t n e s i s pielīdzināms dedzīgam
jauneklim. Bet Laube gribētu šī jaunekļa vietā labāk redzēt krietnu spēka vīru, «kas, par
tautību un svabadību karodams, šur tur neapmaldītos». «Lai tas nelamā tos par tautas
nodevējiem, kas ar viņu nestāv vienos prātos, un lai tas bērna savus darbus netura par
tādiem, kas no visiem apbrīnojami.» Mācīdamies cienīt tautas vīrus, kas pirms viņa tautai
par labu strādājuši un vēl strādā, viņš atzīs, «ka uz tā lauka, kur tautas vīri celmus lauzuši un
gravas līdzinājuši, viņš tikai tauriņus dzenājis». Tomēr Balt. Vēstnesis daudz strādājis skolu
un valodas lietās, gādājis par zinātņu izplatīšanu. Tā «redaktors grib augstāku stāvokli
ieņemt, un viņa lapai tas nolūks, savai tautai cenšoties par vadoni būt, tai tautību, valodu,
brīvību aizstāvēt un, īsi sakot, vairāk skolotiem lasītājiem un mācītiem tautas dēliem par
avīzi būt».
Par Laubes Indriķi rakstījuši Brīvzemnieks un Āronu Matīss Austruma 1889. g. 12. burtn.
Tad Kaudzītes Matīss savās Atmiņās II, 272, Rīgā 1924.
e) K u n d z i ņ u K ā r l i s jeb Kārlis Kundziņš, viens no pirmajiem un pastāvīgajiem
Balt. Vēstneša līdzstrādniekiem, dzimis 1850. g. 3. maijā (21. apr.) Sīpeles Kundziņu mājās,
Dobeles apriņķī. Beidzis Jelgavas ģimnāziju, ko apmeklēdams piedalījās kopā ar Kr. Kalniņu,
A. Veberu u.c. latviešu ģimnāzistu pulciņā, viņš no 1871. līdz 1876. g. studēja Tērbatā
teoloģiju. Kronvalda Ata laikā viņš bija par biedri tērbatnieku latviešu studentu vakaros.
Nolicis mācītāja eksāmenus, viņš darbojās par mājskolotāju vispirms Tukumā, tad Puzē,
būdams arī par palīgmācītāju. 1879, gada rudenī viņu ievēlēja par mācītāju Smiltenē.
Draudzes griba šai reizē sadūrās ar baznīcas priekšniecību. Smiltenieši stingri un cieši palika
pie sava lēmuma, un prāvests Kundziņu ieveda Smiltenē par mācītāju 1880. g. maijā.
Kundziņš pieder mācītāju vidū pie pirmajiem, kas savā dzīvē un darbībā palika uz latviešu

262
tautības pamatiem.
Kundziņš kā r a k s t n i e k s nodarbojas ar ētikas un literatūras jautājumiem, tos
aplūkodams no patiesi un dziļi izjusta nacionālisma viedokļa. Viņš iedziļojas latviešu
senatnē, raksta jau kā ģimnāzists par kalpu istabām Vidzemes muižās vairāk kā pussimts
gadu atpakaļ (Balt. Vēstn. 1869), par krīvu krīvaiti un Romovi (B. V. 1871). Latviešu
sabiedrībai pieaugot un paceļoties, uzpeld uz augšu duļķes, un Kundziņš jūtas skubināts
noskaidrot tādus vaicājumus kā – kas izglītība ir, par tautu, tautieti, tautību, par zināmu sirdi
jeb sirds apziņu. Viņš to dara priekšlasījumos, ko vēlāk iespiež. (Visi minētie apcerējumi
iespiesti Austrumā 1885. g.)
No pazīmes, kuras dēļ jāuzņemas vajājumi, t a u t ī b a bija tikusi astoņdesmitajos gados
par izkārtni, kam liela pievilcība. To novēroja Kundziņš. Par tautiešiem saucās tautas
aplaimotāji, kas nekā nav mācījušies, kam nav nekā ko zaudēt. Tiem piebiedrojas daži
panīkuši un paklīduši pusmācītie bez darba un vietas, kas, savu vecāku mantību izputinājuši,
ņemas tautas mantas aizstāvēt ar pilnu muti, tukšu sirdi. Citi padara tautību par slaucamu
govi, piedāvādami tautiskas siļķes un tautiskus superfosfātus u.c. Tās ir nezāles, kas
izravējamas. Tauta vedama caur patiesību pie cilvēcības.
Kundziņš uzlūko (Austrums 1885, 277) savas t a u t a s u n v a l o d a s m ī l e s t ī b u par
sakni, no kuras izaug tautas tikumi, tautības kopšana, tautiešu krietnums. «Tāda mīlestība
papriekšu neskatās uz to, vai tauta liela vai maza, bagāta vai nabaga, vai tai pašai sava
valsts vai viņa līdz ar citām tautām citas, lielākas valsts pavalstniece.
L i t e r a t ū r ā Kundziņš nododas dažu rakstnieku studijām vecajā grāmatniecībā un
tautas atmodas laikmetā. Viņš vairākkārt iedziļojas Ernsta Glika darbā. Par to viņš sniedz
apcerējumu Kronvalda izdotā Sētas, Dabas, Pasaules ceturtajā daļā (1873); kad paiet no
Bībeles tulkošanas divi simti gadu, viņš par to raksta Austrumā. Tāpat viņš allaž atgriežas pie
Vecā Stendera. Pamatīgu monogrāfiju viņš par to laiž klajā grāmatā: Vecais Stenders savā
dzīvē un darbā, Jelgavā 1879. Viņš tad simts gadu miršanas piemiņai 1896. g. lasa par
Stenderu apcerējumu, ko iespiež Austrumā, un sakopo viņa rakstus (Derīgu grāmatu nodaļas
izdevumā, I 1897, II 1901). Divsimts gadu dzimšanas piemiņai 1914. gadā viņš atkal lasa un
laiž klajā par Stenderu apcerējumu (Druva 1914). Tad viņš aplūko K. Hūgenbergeru (Zin.
kom. 4. Rakstu kr., 1888). No tautas atmodas laikmeta darbiniekiem viņš plaši apskata
Kronvalda Ati (Der. Gr. Nodaļas izd. 1905) un Aleksandru Vēberu (Druva 1912–1914).
Vienumēr Kundziņš pamatīgi iedziļojas savā priekšmetā, krāj čakli par to materiālus un tos
rūpīgi apstrādā.
Jaunākā laikā viņš sarakstījis un laidis klajā grāmatu Smiltene (1926), kas sniedz
kultūrvēsturisku ainu par šo novadu.
L i t e r a t ū r a: Teodora Zeiferta Pie Dr. K. Kundziņa Smiltenē, Latvju Grāmata 1925, 4.
burtn. – J. Lapiņa Kārlis Kundziņš sen., Izglītības Min. Mēnešraksts 1929, 1. burtn.
4) DARBS. Baltijas Vēstnesim radās jauni biedri tikai septiņdesmito gadu vidū. Jaunos
laikrakstus dibināja galvenā kārtā agrākie Balt. Vēstneša līdzstrādnieki, vai nu gribēdami
piekopt kādu īpašu arodu, jeb vai virzienā ievilkdami jaunas līnijas. Rīgas Latv. biedrības
pirmā priekšnieka Dīriķa vietnieks Tomsons sāka 1875. g. aprīlī izdot nedēļas avīzi: Darbs.
Zemkopības laiku–raksts ar bildēm. Tas bija speciāls izdevums, kam gan bija arī savs
feļetons «Priekš vaļas brīžiem», bet kas pie sevis saistīja maz rakstnieku. Ieraugām še pa
rakstam no Brīvzemnieka, Valdemāra. Reizu pa reizai tas sadūrās ar tā paša aroda piekopēju
Baltijas Zemkopi, kas sāka iznākt maz dienu vēlāk par viņu. Darbs apstājās 1876. gada
augustā.
R i h a r d s T o m s o n s, Darba izdevējs un redaktors, ir ne vien pirmo vagu dzinējs
latviešu zemkopības literatūrā, bet viņam ievērojami nopelni arī latviešu nacionālās kultūras
sākumos vispār. Dzimis Aizkraukles muižā kā vagara dēls 1834. g., viņš bērnībā zaudēja tēvu

263
un varēja tikai ar Aizkraukles, vēlāk Limbažu pilsmuižas nomnieka Lindvarta un mātes brāļa,
ģenerāļa Streitfelda, gādību apmeklēt Limbažu apriņķa skolu un Valdavas zemkopības
akadēmiju Vācijā. Dažus gadus par muižas pārvaldnieku sabijis, viņš pārnāca uz Rīgu un
nodarbojās Šmita eļļas fabrikā par grāmatvedi. Vēlāk viņš nodibināja kaulu miltu un
superfosfāta fabriku Rīgā, izdeva bez Darba vēl zemkopības rakstu krājumus Vārpas. Pie
saviem uzņēmumiem viņš gribēja saistīt dzejniekus Pumpuru un Ausekli, pirmo kā fabrikas
pārvaldnieku, otro kā fabrikas skolas skolotāju. Tomēr visi Tomsona saimnieciskie
uzņēmumi sabruka, pats viņš no Rīgas aizgāja un mira Novgorodas guberņā 1893. gadā. Viņš
pieder pie Rīgas latviešu sabiedriskās dzīves stūra akmeņa licējiem, pie Rīgas Latv. biedrības
tuvākajiem dibinātājiem un pirmo rīkojumu veicējiem. Par viņa darbību liecina: svētdienas
skola (1870), trūcīgo ļaužu ķēķis (1870), pirmie dziesmu svētki, skolotāju sapulce, pirmā
zemkopju sapulce (1873).
Sevišķi daudz Tomsons darījis l a t v i e š u t e ā t r a n o d i b i n ā š a n a i par labu. Viņa
nopelns, ka sarīkoja pirmo latviešu teātra izrādi 1868. g. 14. (2.) jūnijā. Viņš bija šīs izrādes
režisors, piedalīdamies tanī arī kā aktieris. Pirmā izrādītā luga Žūpu Bērtulis, kurā izsmej
zemnieku, viņam nebija pa prātam. Lai šo lugu varētu noņemt no repertuāra, viņš gādāja par
citām. Viņš pārstrādāja Holteļa tautas lugu Hanss Jerge (Hans Jorge), to nosaukdams par
Miku. Sākumā neveiklais zemnieks top par ģenerāli. Tomsons vēl sarakstīja oriģinālus:
Vecais Jurka un Mika nāk mājā. Lai ierosinātu lugu sarakstīšanu, viņa laikā Rīgas Latv.
biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu oriģināllugu. – Pārskatu par Latv. biedrības
darbību Tomsons sniedza grāmatā: Rīgas Latviešu biedrības pirmais gadu desmits 1868.–
1878. g.
5) PASAULE UN DABA. Viens no tautas atmodas laika darbiniekiem, piederēdams pie
pašiem pirmajiem pārliecinātiem latviešu modinātājiem un cīnītājiem, nevarēja tikt īstā
saskaņā ar Rīgas latviešu nodibinājumu vadoņiem. Tas ir Kaspars Biezbārdis. Gan arī viņš
pieder pie Baltijas Vēstneša pirmajiem līdzstrādniekiem, tomēr septiņdesmito gadu vidū viņš
nāk klajā ar savu avīzi. 1875. gada 5. jūlijā sāk iznākt: Pasaule un Daba, Nedēļas–raksts ar
bildēm. Izdevējs ir K. Stālberģis, redaktors – Biezbārdis. Viņi lūdz cienījamus riteršaftes
locekļus un mācītājus, visus tiesas vīrus augstās un zemās vietās, visus skolotājus, pagasta
priekšniekus un pagasta iedzīvotājus, tikpat sirmgalvjus, kā tos, kas pilnos ziedos, vīriešus un
sieviešus» atvēlēt viņiem pilnu uzticību. Viņu avīze grib iztikt ar visiem: nekas viņai nebūšot
riebīgāks kā karu vest.
Šī griešanās pie riteršaftes locekļiem un mācītājiem jau bija l a t v i e š u n a c i o n ā l i s
t i e m k a u t k a s n e p a r a s t s. Bet tad nāca (Pasaules un Dabas 3. numurā) par
riteršaftes noturēto sapulci un darbību ziņojums, ar kuru sametās pirmie mezgli.
Ziņojumā uzsvērts, ka riteršafte daudz gādājusi p a r s k o l ā m. Tad sacīts: «Sargājamies
no nepateicības! Par skolas būšanām un vajadzībām ir dažādas un it ērmīgas vēlēšanās
starp zemniekiem izpaustas, kas nedz panākamas. nedz vajadzīgas. Latīņu un grieķu valodas
latviešu skolās izmācīties bez pilnīgas vācu vai krievu valodas saprašanas nemaz nav
iespējams; un tomēr vēlamies jau tagad latviešu ģimnāzijas. Tāda vēlēšanās var celties tikai
tādās galviņās, kas no ģimnāzijām neko nezin. Vispirms kas vajadzīgs, vajadzīgs priekš
latviešu zemnieku skolām! Kas pēc gadu simteņiem būs vajadzīgs, to mēs nezinām; mums
jāgādā par to, kas tagad vajadzīgs, bez ko mēs tagad iztikt nevaram.» Mācīti latvieši gājuši
vācu vai krievu skolās. Būtu skaudība liegt jaunai paaudzei staigāt to pašu ceļu.
P r e t š o r a k s t u sacēlās vispirms daži lasītāji, kuru rakstītai vēstulei Biezbārdis deva
vietu savā laikrakstā, pēc tam Balt. Zemkopis, tad Balt. Vēstnesis, visa nacionālā prese.
Pasaulē un Dabā izsacītās domas arī maz atšķīrās no tām, kas uzejamas vācu presē un pret
kurām cīnījās Kronvalds. Sadursme, kurā Biezbārdis griezās tieši pret «jaunlatviešiem»,
pieņēma arvien asāku un plašāku veidu. Pa vairāk Pasaules un Dabas numuriem iet satīra

264
«Latviešu attīstīšanās stāvoklis divi desmit pirmā gadu simtenī» ar apakšvirsrakstu «Dzejas
sapņi, rakstīti manam draugam Dīcim par apcerēšanu». Par Dīci še apzīmēts Dīriķis.
Sapņotājs satiek latviešu zemnieku, kas runā krievu, franču, latīņu, grieķu valodas, jo visas
latviešu skolas pārvērstas par ģimnāzijām un tanīs lasa Ciceronu un Homēru. Ķīnas ķeizars
izlaiž pavēli, ka latviešu valoda ievedama par pils un diplomātu valodu; šī ir pēdējā valsts
pasaulē, kas dod šādu rīkojumu. Viss asums virzās pret «Dīci», kuru nostāda par smieklīgu ne
tikai nacionālā jautājumā.
Pārmetumam, ka Pasaule un Daba nicina latviešu centienus, ir savs pamats. Tomēr nevar
sacīt, ka šis laikraksts ir pilnīgs latviešu nacionālisma pretinieks. Viņam tādi līdzstrādnieki kā
Brīvzemnieks, Pumpurs. Še uzbrūk (Ziediņš) Bīlenšteinam par Jaunās Derības valodas
pārlabojumu, kas uzticēts svešām (ne latviešu) rokām; iznāk rīvēties arī ar Latv. Iiterārisko
biedrību. Latviešu tautā šāds laikraksts tomēr neatrada atbalstu. Tas apstājās 1876. g. maijā.
6) RĪGAS LAPA. Latviešiem arvienu ciešāku dalību ņemot pasaules notikumos un
sabiedrības attīstībā, apzinīgie latvieši sajuta dienas avīzes vajadzību savā valodā. Sāka iznākt
pirmais latviešu dienas laikraksts 1877. g. 12. (24.) augustā. Tā bija Rīgas Lapa, ko izdeva B.
Dīriķis un faktiski vadīja Fr. Veinbergs. Dienas avīzes vajadzība dibinājās īpaši uz diviem
faktiem: bija sācies 1877. gada pavasarī krievu–turku karš, pirmais pēc vispārējas kara
klausības ievešanas Krievijā; bija ievests jauns pilsētu vēlēšanu likums, kas piešķīra vēlēšanu
tiesības daudz plašākām aprindām nekā agrākais, – patlaban arī gatavojās Rīgas pilsoņi uz
vēlēšanām pēc jaunā likuma. Šādi faktori strauji sakustināja sabiedrību: bija reti kāda dzimta,
kurai kāds loceklis nebūtu kara laukā; plaša daļa Rīgas iedzīvotāju bija ar jauno pilsētu
likumu guvusi izredzes uz labāku nākotni. Tomēr Rīgas Lapa atzīmē savā ievadā, ka viņu
neizdod tikai kara laikam, arī ne vienīgi Rīgas pilsētai; tā grib palikt par pilnīgāko Latviešu
avīžniecības orgānu visām latviešu vajadzībām. Latvieši sāk politiski dzīvot, sajūt sakaru ar
citām tautām, saprot lielo pasaules notikumu svaru visā cilvēcē. Avīze tad nu runā par
notikumu cēloņiem un sekām, ierosina katru faktu nopietni pārdomāt un pret to ieņemt
stāvokli. Rīgas Lapai noteikti politisks raksturs, tanī trūkst dzejoļu un garāku stāstu, lai gan
tai ir savs feļetons, īpaši ar humoristisku nokrāsu. Tā ietur nacionāli liberālu virzienu. 1880.
g. 1. jūlijā tā vārda pēc izbeidzās, Baltijas Vēstnesim pārvēršoties par dienas avīzi un stājoties
Rīgas Lapas vietā.
L i t e r a t ū r a: Teodora Latviešu dienas preses sākumi (Piecdesmit gadu piemiņai),
Latvju Grāmata 1927, 4./5. burtn. – Tā paša: Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā,
Latvis 1928, 2093. nrā.
7) BALSS. No paša sākuma ņem pie Balt. Vēstneša dalību Aleksandrs Vēbers, toreiz vēl
apmeklēdams Jelgavas ģimnāziju. Viņa raksti, pa lielākai daļai vēsturiska satura, parādās šai
avīzē arī turpmāk jo bieži. Studijas Pēterpilī pārtraukdams, Vēbers pat strādā kādu pusgadu
(1872. g. sākumā) Balt. Vēstneša redakcijā. Nesaskaņas ar Dīriķi piespiež Vēberu no
redakcijas izstāties. Savas studijas beidzis un stādamies Rīgā sabiedriskā darbā, Vēbers
vēlējās darboties pilnīgi neatkarīgi arī kā avīžnieks un dibināja savu laikrakstu Balss.
Politiska un literāriska avīze sāka iznākt 1878. g. 4. oktobrī divi reizes nedēļā. 1880. g. 1.
jūlijā tā, pāriedama Dīriķa un biedru akciju sabiedrības īpašumā un stādamās par dienas avīzi
pārvērstā Balt. Vēstneša pēdās, tika par nedējas avīzi. Vēbers to vadīja 25 gadus.
Kad Balsi dibināja, bija nomanāma Vidzemes un Kurzemes muižniecībā liberāla strāva,
kas zemes pārvaldē (landtāgā) gribēja dot vietu arī latviešiem. Domu starpība tikai valdīja par
to, uz kādiem pamatiem pārvaldes augstākais orgāns nostādāms. Vieni gribēja to pašu
muižnieku landtāgu papildināt ar citu kārtu pārstāvjiem, otri – pārņemt uz šejieni Iekškrievijā
ievesto zemsti. Pie pirmajiem piederēja Veinbergs, pie otriem Vēbers. Vispār Vēbers, pats
vācietis būdams, neticēja dažām labvēlīgām vācu balsīm, bet tiecās uz krievu pusi. Tā viņš
cerēja latviešus ne vien izsargāt no vienpusības, bet arī kalpot tautas īstām vajadzībām.

265
Vieglāki viņam šķita izvedami tie plāni, kas saskaņā ar Krievijas reformām. Vēbers bija
savos uzskatos patstāvīgs un nelokāms. Drīz viņš iemantoja tautā lielu uzticību kā tāds, kas
nešaubīgi patura acīs latviešu labumu. Viņa avīze tika astoņdesmitos gados latviešu
sabiedrībā par vadošo. Balsī veda stingru, lietišķu cīņu par latviešu zemnieku tiesībām pret
muižu, baznīcas patroniem, pašvaldības pārlūkiem, iztirzāja katru likuma pantu, katru
kontrakta punktu zemnieku tiesību aizsardzības nolūkā.
Arī l i t e r a t ū r a s a t t ī s t ī b ā Balsij sava loma. No paša sākuma tanī piedalījās labākie
latviešu rakstnieki un dzejnieki. Pirmajā numurā Auseklis tai velti dzejojumu ar moto: Vox
populi, vox Dei (Tautas balss, Dieva balss). Balsī parādās Blaumaņa pirmie stāsti, Esenberģu
Jāņa dzejoji, Kaudzīšu ceļojumu apraksti. Bet cieši un nesaudzīgi Vēbers nostājās
deviņdesmito gadu sākumā pret Jauno strāvu un naturālistisko virzienu rakstniecībā. Balss
tad arī zaudēja savu nozīmi.
L i t e r a t ū r a: Teodora Piecdesmit gadu piemiņa latviešu avīžniecībā, Latvis 1928,
2093. nrā.
A l e k s a n d r s V ē b e r s, kas parakstījās arī par Varaidošu Zanderu, dzimis 1848. g.
18. (6.) nov. Rucavas draudzē, Kaķišķu muižā, kur viņa tēvs dzīvoja kā kroņa mērnieks.
Vēbers tikpat no tēva, kā no mātes puses ir vācietis. Viņa mātes brālis fon Vite bij Varšavas
mācības apgabala kurators, tāpat tai tuvs radinieks ministru padomes priekšnieks grāfs Vite.
Vēberam uzaugot, viņa vecāki vairākkārt mainīja dzīves vietu, uzturējās Liepājā, Viļņā,
Jelgavā. Aleksandrs Vēbers apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1869. g.
Jelgavā dzīvojot un skolojoties, Vēbers nāca tuvos sakaros ar Alunānu dzimtu, sevišķi ar
Pēteri Alunānu un viņa dēliem Ādolfu un Teodoru. Viņu sabiedrībā viņš iepazinās ar latviešu
lietām, lasīja rakstus par latviešiem, par viņu pagātni un pārdzīvojumiem. Lielu iespaidu uz
viņu atstāja Rūtenberga Baltijas vēsture un Mirbaha Kurzemes vēstules. Viņu aizkustir.āja
zemgaliešu varonība, latviešu cīņas un liktenis, un viņš apņēmās savu darbību ziedot latviešu
tautai par labu. Viņš rosīgi sāka mācīties latviešu valodu un dzīvi piedalījās latviešu
ģimnāzistu pulciņā, pie kura piederēja Kr. Kalniņš, K. Kundziņš u.c. Studējis īsu laiku
Tērbatā, tad Pēterpili, kādu laiku arī Maskavā filoloģiju un vēlāk tieslietas, viņš 1876. g.
nometās Rīgā par advokātu, pirmajā laikā darbodamies arī Jelgavā, vienmēr kā avīžnieks un
sabiedrisks darbinieks stāvēdams redzamā vietā. Sevišķi nopelni Vēberam kā Zinību
komisijas priekšniekam, par ko viņš bija (ar mazu pārtraukumu) no 1879. līdz 1894. g. Viņš
rūpējās par jaunās ortogrāfijas nodibināšanu, iespiežot tanī Zin. komisijas rakstu krājumus,
par muzeju papildināšanu un tautas gara mantu krāšanu, sarīkoja latviešu inteliģences no
tuvuma un tāluma plaši apmeklētās Zin. komisijas vasaras sapulces. Pēc Dīriķa nāves viņš
uzņēmās arī Baltijas Vēstneša vadību. 1903. g. viņš šķīrās no avīžnieka darba un nometās pie
Skrīveru stacijas iegūtās Skutan–Valteru mājās. 1905. gada revolūcijas laikā viņš aizbrauca
uz Vāciju, kur izrādījās par karstu vācu patriotu, uzstādamies grāmatā Preussen und Polen
(Mūnchen 1907) asi pret poļiem. Viņš mira 1910. g. 3. aprīlī. Viņa līķi sadedzināja, bet
pelnus pārveda uz Rīgu un paglabāja kapsētā. Vēbers bija jūtu cilvēks, kas darbojās pēc savas
visdziļākās, palaikam pārgrozībām padotās pārliecības, nesdams tai katru upuri.
L i t e r a t ū r a: K. Kundziņa A. V. dzīves apraksts un tagadnes notikumi, Druva 1912–
1914. Plašs, nenoslēgts Vēbera darbības apskats. – Teodora A. V., Tautas rakstnieki, Rīgā
1913, 147–165. – Vēberu Zanderis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu, 1893, 88–94.
– Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Aleksanderi Vēberi – Vairaidošu Zanderi un viņa vadīto
«Balsi», Atmiņas etc. II, 8I, Rīgā 1924.
8) BALTIJAS ZEMKOPIS. Gandrīz vienā laikā ar Tomsona Darbu sāk iznākt otrs
zemkopības laikraksts – Baltijas Zemkopis. Tā pirmais numurs parādās 1875. g. 30, aprīlī
Jura Mātera redakcijā. Sākumā tas šauri speciāls. Ievadā runā vienīgi par zemkopību, gan
ņemot to neparastā plašumā, nostādot to par visas dzīves pamatu, par rūpīgi pētāmu zinātni,

266
paturot acīs zemkopja darba jaunākos veidus ar jaunlaiku darba rīkiem un mašīnām. Turpmāk
Balt. Zemkopis izvēršas par politisku avīzi, kas ienes jaunu dzīvību latviešu presē. Māters
nesaudzīgi griežas ir pret nacionālās latviešu inteliģences nelabvēļiem, ir pret dažiem
tautiskās kustības vadoņiem, sevišķi rīdziniekiem, uzrādīdams tos par pašlabuma un tukšas
slavas varmācīgiem meklētājiem. Viņa asākais ierocis ir satīra, ko viņš griezīgi un atjautīgi
vērš pret apkarojamām personām. Savā avīžnieka darbībā viņš atbalstās uz mazgruntniecību,
sevišķi Kurzemē, ievērodams tās darbu, tiesības, intereses, tai līdzi dzīvodams, viņas
uzplaukšanas laikā. Strauja temperamenta būdams, viņš nevarēja ieturēt robežas ne darbā, ne
dzīvē, ne satiksmē, ar to mantodams gan cienītājus, gan ienaidniekus. Arī Balt. Zemkopja
vadībā cēlās traucējumi. Līdzekļu trūkuma dēļ Māteram to vajadzēja ieķīlāt fabrikantam
Ābrantam, kas to pārcēla uz Rīgu. Nevarēdams ar Ābrantu satikt, Māters atteicās no Balt.
Zemkopja un sāka izdot 1880. g. beigās T i e s u V ē s t n e s i, kas iznāca ar lieliem
pārtraukumiem līdz 1884. g.
J u r i s M ā t e r s jeb Māteru Juris dzimis 28. febr. (12. martā) 1845. g. Valtaiķu draudzes
Cildu pagasta Vidukļu mājās kā saimnieka dēls. Tēvs viņam mira 13 gadu vecam. Māte
apprecējās otrreiz, bet patēvs neprata saimniekot, un viņam bija mājas jāatstāj. Juris pelnījās
pa vasaru par algādzi un ziemu gāja skolā. Tādā kārtā viņš apmeklēja dažas ziemas Eihmaņa
privātskolu Kazdangas muižā. Vēlāk viņu pieņēma Valtaiķu mācītājs Katerfelds par
audzēkni. Tad viņš nodarbojās Skrundas muižā par ekonomijas skrīveri, turpat būdams par
pagasta skrīvera palīgu un pie vietējā ārsta par dicsipeli.
No Skrundas viņš iesūtīja Latviešu Avīzēm (1864. g. 45. nr.) kādu rakstu, kurā,
atspēkodams pretējās domas, aprāda par vēlamu, ka par pagasta tiesas viņi ieceļami vairāk
mācīti, vācu valodas pratēji pagasta locekļi.
Sasniedzis pilngadību, Māters 1866. g. iestājās par pagasta skrīveri Diždzeldas pagastā, tai
pašā laikā izpildīdams arī Mazdzeldas, Briņķu, Rudbāržu un Lēnas pagastos skrīvera
pienākumus. Pēc kādiem gadiem viņš aizgāja uz Kuldīgu pie apriņķa kroņa muižu inspektora
par rakstvedi. Kad šo inspektora vietu ap 1870. gadu likvidēja, Māters bija atkal par skrīveri
Pūres, Putnenes un Kandavas mežkunga muižas pagastos gadus četrus. Pēc tam, kādu laiciņu
bez vietas pabijis, viņš iestājās par sekretāru Piltenes maģistrātā. Še grieza uz Māteru vērību
Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, kas, maģistrātu revidēdams, atrada še lielāku
kārtību nekā gadu iepriekš un daudz prāvas ar Mātera starpniecību izbeigtas miera ceļ. Viņš
aicināja 1873. g. Māteru uz Jelgavu par Kurzemes guberņas tipogrāfijas inspektoru un tulku.
Jelgavā Māters plaši nodarbojās arī ar rakstniecību: tulkoja un sastādīja vietējos likumus,
dibināja un vadīja laikrakstus, sarakstīja garus romānus. Romāns Sadzīves viņi iespiests Balt.
Zemkopja literāriskā pielikumā 1879. g., vēlāk (1892. g.) grāmatā. Otrs viņa romāns
Patriotisms un mīlestība parādījās Tiesu Vēstneša literāriskā pielikumā 1880. un 1881. g.
Māters mira ar trieku 1885. g. 4. februārī (23. janv.).
Mātera izdotie l i k u m u k r ā j u m i: Likumi un nosacījumi par pagastu valdīšanu un
policiju Kurzemes guberņā. Kurz. gubernatora P. f. Lilienfelda uzdevumā un uz Kurzemes
guberņas pārvaldes pavēli sastādījis C. Mathers, Jelgavā I877. Šis pats krājums, nedaudz
pārgrozītā veidā, parādījās Mātera sastādījumā arī vācu valodā 1876. g. – Vidzemes un
Kurzemes privāttiesību likumu grāmata. Sistemātiski sastādīta no G. Mathera, Liepājā 1885.
Pagastu p a š v a l d ī b ā m nodomāta Mātera brošūra: Kas ievērojams pie pagastu
amata viru celšanām? Cienīšanas zīme, pasniegta Kurzemes un Vidzemes pagastu pilnām
sapulcēm un vietnieku pulkiem, Rīgā 1881. Par moto šai brošūrai: Kad taisniem virsroka,
tad klājas labi, bet, kad bezdievīgie sāk valdīt, tad sadzīvē notiek pārvēršanās un ļaudis
paslēpjas. – Kad bezdievīgo vara nobeidzas, tad to taisno rodas daudz. Zal. sak. vārdi 28,
12. u. 28.
L i t e r a t ū r a: Māteru Jura Kopoti raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā redakcijā, ar

267
plašu biogrāfiju (Līg. Jēk.), A. Gulbja izd., I–IV, Rīgā 1924. Māteru Juris, Rota II, 1885, 25.
nr. – A. Alunāna M. J., Ievērojami latvieši II, 1890, 5–14. – A. Bielenstein, Ueber die Satyre
im lett. Volksliede und im Baltijas Zemkopis Jahrg. 1878, Mag. d. Lett.–Lit. Gesellschaft, 16
Bd., 1 Heft, 1879, 102127. – E. Blanka M. J., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 165–179. –
Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā
1924. – Bebru Jura Atmiņas par M., J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.

9. LATGALIEŠU RAKSTI

1) Manteifels
2) Miglinīks
3) Jūrdžs
Uz latviešu atmodu Inflantijā jeb Latgalē bija ilgāk jāgaida nekā pārējās tautas daļās.
Saimnieciski nospiesti, muižnieku varai atdoti, no pārpoļotāju un pārkrievotāju centieniem
neaizsargāti, no saviem tautas biedriem Kurzemē un Vidzemē atšķirti, Latgales, agrākās
Vitebskas guberņas latvieši palika vēl ilgu laiku tumsībā, kad citu latviešu starpā strādāja
sabiedriski darbinieki, avīžnieki un rakstnieki no viņu pašu vidus, savus tautiešus paceldami
uz augstākas attīstības pakāpes.
Ja latgalieši pa lielu lielai daļai prata savā dialektā lasīt, tad par to jāpateicas k a t o ļ u g a
r ī d z n i e c ī b a i. Jezuīti, kas 1630. g. nometās Daugavpilī, kur viņiem no 1761. g. bija sava
kolēģija un ģimnāzija, nodibināja Daugavpils un Rēzeknes apriņķī vairāk draudzes un
lielākajās, kā Rēzeknē, Krāslavā, Aglonā, atvēra skolas. Lasītpratēji mūki mācīja citus. Kad
1821. g. atcēla Jezuītu ordeni, Latgalē vairs skolu nebija. Bet lasītprašana izplatījās tālāk. Pie
pirmā sakramenta un laulāšanas pieņemot, katoļu garīdznieki no draudzes locekļiem prasīja,
lai tie māk lasīt un dažus katķisma gabalus. Kad 1864. g. sāka atkal dibināt skolas, tās nebija
nekādas tautas izglītības izplatītājas. Katoļiem bija aizliegts būt par skolotājiem. Skolotāji
bija krievi, kas latviešu valodu skolās nepielaida; arī latviski runāt skolniekiem neļāva. Lasīt
savā valodā joprojām mācīja māte saviem bērniem mājās. Lasīšanai pieejamās grāmatas bija
garīga satura, baznīcas vajadzībām un ticības dzīves piekopšanai nodomātas. Kad jau gandrīz
veselu gadu simteni Stendera un viņa pēcteču laicīgā satura grāmatas pa tūkstošām izplatījās
Kurzemes un Vidzemes latviešu vidū, katoļu latgalieši par šiem un līdzīgiem rakstiem nekā
nezināja.
Tikai 1861. g., Iekškrievijas guberņās un līdz ar to Latgalē d z i m t b ū š a n u a t c e ļ o t,
novērojamas latgaliešu saimnieciskā un garīgā dzīvē kādas pārmaiņas. Bez garīga satura
rakstiem nu viņi dabū lasīt arī kādus citus. Arī tauta pati parāda šur tur kādas dzīvības zīmes.
Var novērot pa retam mēģinājumam lauzt muižnieku varu, un nāk klajā pa sacerējumam, kas
rodas pašā tautā.
1) MANTEIFELIS. Pats brīvlaišanas akts saistās zināmā mērā ar barona Manteifeja vārdu.
Lai darītu zināmus brīvlaišanas nosacījumus, Vitebskas gubernators Pāvils Kļušins izlaida
guberņas latviešu iedzīvotājiem cirkulāru, ko mācītājs Ulmanis kļūdainā valodā pārtulkoja
augšgaliešu dialektā. Cirkulāra tulkojums deva iemeslu tādiem pārpratumiem, ka izcēlās
nemieri, kas bija apspiežami ar ieročiem ģenerāļa Veimarna (vēlākā Barklaja de Tolli)
vadībā. Tagad nodeva baronam Manteifelim tulkot cirkulāru, kas iznāca ar nosaukumu:
Cyrkulara–gromota, izduta nu gubernatora–kunga, tys ir nu posza viersinika Witebsku
gubernias del zemnikim Inflantu–zemies, Lopu mieniesi 1861. godā. Turpmākajā gadā izdeva
arī 1861. gada 19. februāra likumus, Manteifeļa tulkotus latgaliešu valodā ar virsrakstu:
Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidareszonas, Pitierborgā 1862. Darbs
pildīja ar pretī nostādītu krievu tekstu ap 400 lapas puses. Šie bija iespiedumi, kas atšķīrās no
agrākajiem, garīgajiem. Tiem sekoja citi. Ja nu reiz bija zemniekiem dotas kādas brīvības,

268
atrada par nepieciešamu viņiem sniegt p a m ā c ī b a s l a i c ī g ā s l i e t ā s. Un arī še
redzam Manteifeli kā ievērojamāko darbinieku.
Barons Gustavs Manteifelis cēlies no pārpoļotas Baltijas muižnieku cilts. Viņš dzimis
Vitebskā 1832. g. 18. decembrī, studēja Tērbatā tautsaimniecību, nolikdams maģistra
eksāmenu 1859. g. Pēc tam viņš apceļoja Rietumeiropu, dzīvoja tad Rīgā, vēlāk Vitebskā.
1869, g. viņu pieskaitīja Iekšlietu ministrijai un piekomandēja Vidzemes, kādu laiku arī
Igaunijas gubernatoram. No 1888. g. viņš bija par Krakovas zinātņu akadēmijas mākslas
vēstures sekcijas kārtēju locekli. Sava mūža vēlākos gados viņš dzīvoja pa lielākai daļai Rīgā.
Viņš mira Bonifacovas muižā Ilūkstes apriņķī 1916. g. 24. (11.) aprīlī.
Karsts poļu patriots un stingrs katolis būdams, Manteifelis daudz nodarbojās ar garīgiem
rakstiem, izdodams lūgšanu grāmatas, bībelstāstus, kristīgas pamācības. Pie tam viņš ir
latgaliešu laicīgās literatūras nodibinātājs. Viņš latgaliešiem viņu valodā ne vien darīja
pieejamus valdības rīkojumus un likumus, bet vispārīgi rūpējās latgaliešus ievadīt jaunajos
apstākļos, kas prasīja no viņiem vairāk prāta attīstības. Viņš sastādīja latgaliešiem pirmo
rēķināšanas pamācību: Rekinoszonas pamociejssona cik ziemnieku ļaudīm vajaga, Reigā pi
E. Plātesa 1863. godā. Bet savu ievērojamāko darbu latgaliešu literatūras laukā vinš
pastrādāja, izdodams un desmit gadus sastādīdams kalendāru Inflantijas latviešiem.
I n f l a n t u z e m e s k a l e n d ā r s sāka iznākt tūliņ pēc dzimtbūšanas atcelšanas ar
virsrakstu: Inflantuziemies Lajkagromota aba Kalenders uz 1862–to godu, Rejgā. Nomā
tajsiejszonas gromotu Ernesta Plātesa. Bez parastā kalendārija un grēku atlaišanas dienām
(Odpusku–dinas) katram kalendāram klāt plašs pielikums, «parakstits ne tikvin diel
apskajdrynošanas, bet wiel un diel gudiejga lajka–kawiekla wyssu Kalendara–Losiejtoju».
Gan še arī dažas reliģiski tikumiskas pamācības, patēlojumi no svēto dzīves, Kanaana zemes
apraksti, tomēr šādiem rakstiem nav ierādīta galvenā vieta, un paši tie atšķiras ar savu
vēsturisko, ģeogrāfisko, praktisko raksturu no parastas garīgās literatūras. Še atrodami laicīga
satura raksti lielā dažādībā: praktiski padomi saimniecībā, dažādos gadījumos, mācības
dažādām kārtām, apraksti, pasakas, stāstiņi, dziesmas, mīklas, gudrības vārdi. Daži gabali
pasniegti dialogos, pie citiem pieliktas ilustrācijas; dažai dziesmai klāt notis vienai vai vairāk
balsīm. Vispārējais pielikuma raksturs atsevišķos gados pa daļai mainās. Kalendāra otrā gada
gājumā sacīts: «Jo parniejā godā vītom atrodi stostienius un porsokas, miejklus un gudiejgus
smiklus kctry par lajka–kawiekli iksz pilikttma topa lykti, – tod szugod arassi wajrolc tajdus
stostus un tajdas mociejbas, kur Lasiejtojam ir ku abdumojt un ko mociejtis. Par tu man
dumojas, ikkurs lobs cylwaks ar lelu prycu szu lajkagromotieni jems ruka un nazynomim
rakstiejtoim nu sirds dybyna par tu patiejks.» Pirmajā gada gājumā uzņemtas vairāk tautas
dziesmas. Turpmāk tās nozūd. Viņu vietu ieņem sacerējumi Stendera garā.
Neskatoties uz rakstu dažādību saturā un izteiksmē, kalendāra p a m a t v i r z i e n s
pilnīgi noteikts. Tas saskan ir ar garīdznieku mācībām, ir ar muižnieku stāvokli. Vairāk
dziesmu pauž zemnieku dzīves laimi. «Dziesme lajmiejga ziemnika» sākas:
Waj uz dorbu dzisnu skrynuWaj mikreslus gryžus,Winajž dzižu wyssu dinu:Asmu
ziemniks lajmiejgsl
Kāds no tālākajiem pantiem:
Nagrybu eš munys satysSamiejt ni ar pili;Jama ir muns Taws pidzymisEš un barni mili.
Šī dziesma, kas iespiesta 1863. g. pielikumā, pārdrukāta turpmākā gadā, tai pieliekot
melodiju notīs. Līdzīga ir «Satas lajmie», kas iespiesta 1864. g. un pārdrukāta 1867. g. Tās
pirmais pants:
Man patiejk muna klussa sata,Dorziensz, drywiena auglejga;Sze muna lajmie izradzata,
Kocz gon moza, bet mirejga.Lai muyžas guda apciniej,Bet laj cytam na man diniej.
Tāpat ir dziesmas ganiem, meitām, bāriņiem. Ļoti pesimistiski skan latviešu kareivja
dziesma. Tanī vairs nav nekā no tās nopietnās apzinības un tām cēlajām pienākuma jūtām,

269
kas latviešu senējās kara dziesmās. «Dzismie palajžsonas Latwiszu Karawiejra» sākas šā:
Cisz nelajmigs asmu cylwaks nu jyusu atstodams Sovu Tawu, Mamieni myužygi
pamazdams, Brolus, mosas, radinikus un draugus aplajžu, Pats zam brunies tie stajgoju un
kaj borensz wajžul! Iszu tagad swiesza mola kaj padiejgojs borensz, Par uporu najdnikim
palikszu kaj jerensz, Kur ossoras por dzieryni un badas por maiezi Byus diel mania
nelaimiga sienkuru vin raizil
Še manāma svešas varas dzelzs roka. Tā bez žēlastības nospieda arī pirmos spirgtāk
dīgstošos latgaliešu literatūras asnus. Inflantijas kalendārs 1871. gadam bija pēdējais: tika
aizliegts Latgales latviešiem iespiest grāmatas latīņu–poļu burtiem. Uz latgaliešu literatūru
attiecināja ģenerālgubernatora Muravjova 1864. g. izlaisto cirkulāru, ar kuru leišiem aizliedza
lietot leišu–latīņu alfabētu. Vitebskas guberņas latviešus uzskatīja vienkārši par leišiem. Gan
Bīlenšteins mēģināja valdībai noskaidrot, ka Inflantijas latvieši nav leiši; tomēr tas nelīdzēja.
1871. g. janvārī policija pārdotavās konfiscēja latgaliešu grāmatas. Pie Lākmaņa Tērbatā bija
1870. g, iznākusi otrā pavairotā izdevumā Pilnīga gromota Lyugszonu. Arī to konfiscēja un
arestēja izdevēju. Lākmanis aizbildinājās, ka viņš nav grāmatu sastādījis un latviešu valodu
nemaz neprot, bet manuskriptu viņam nodevis barons Manteifelis. Lākmani nu atlaida un
ņēma izmeklēšanā Manteifeli. Gan viņš norādīja, ka viņš iekšlietu ministra uzdevumā
latgaliski tulkojis arī zemnieku likumus, tak administrācija uz to negribēja griezt nekādu
vērību. Viņam ar rakstu bija jāapsolās, ka viņš turpmāk nekad vairs nerakstis «Ieitiskas
grāmatas poliskiem burtiem», ko viņš patiesībā nekad nebija darījis.
Manteifelis kopā ar komtesi Plāteri salasīja arī p i r m o l a t g a l i e š u t a u t a s d z i e s
m u k r ā j u m u un to iespieda Latv. literāriskās biedrības Magazīnā 1869. g. (XIV, 2, 162–
206). Šīs pašas biedrības Magazīnā (XVII, 2, 181–204) viņš 1885. g. sniedza latgaliešu
grāmatu sarakstu, kas iznākušas no 1604. līdz 1871. gadam. Še atzīmētas pavisam 122
grāmatas, no kurām pirmās (līdz 1730. g.), sevišķi Tolgsdorfa un Elgera sastādītas, nav
rakstītas augšgaliešu, bet vidus izloksnē. Manteifelis sniedza arī kā novilkumu no Vidzemes
guberņas avīzēm (1868, Nr. 126–144) Inflantijas jeb Poļu Vidzemes aprakstu: Polnisch–
Livland, Rīga 1869, ar daudz ilustrācijām.
Kā sevišķs darbs jāpiemin Manteifeja apgādātais a l b u m s T e r r a M a r i a n a, ko
Baltijas un Latgales katoļu vārdā pasniedza 1888. g. pāvestam Leonam XIII viņa 50 g.
jubilejā. Šīs trijos sakopojumos no 70 lapām pastāvošais mākslas darbs pieder pie Vatikāna
bibliotēkas vērtīgākiem greznumiem. Tanī sniegts Livonijas katoļu baznīcas īss apskats
atsevišķās lapās (tāfelēs), kurām katrai apkārt zīmīga, smalki izstrādāta ornamentika.
Vispārējam vēsturiskam apskatam pieslēdzas tādās pašās izgreznotās lapās pārskats par
ordeņa mestriem, bīskapiem, katoļu baznīcām, viņu dibinātājiem utt. Tekstu sarakstījis latīņu
valodā Manteifelis, izrotājumus pagatavojuši Baltijas mākslinieki Borherts, Grosets, Felsko,
Baumanis u.c. Tālākās lapās (aiz teksta) sniedz «Māras zemes» skatus: pilis, baznīcas,
pilsētas, pieminekļus u.c. Lapas oriģinālā 61 cm augstas, 45 cm platas. Astoņas reizes
samazinātas reprodukcijas ar Manteifeļa sastādītiem paskaidrojumiem vācu valodā
apgādājis Grosets Rīgā.
2) MIGLINĪKS. Dzimtbūšanu atceļot, latgaliešu iestingušā dzīve sakustējās. Kaut gan
agrāko privileģēto šķiru stāvoklis netika satricināts, tomēr zemnieki nu izrādījās vienā otrā
reizē par dzīvu spēku, ar kuru jārēķinās. No latgaliešu zemniekiem cēlās viens otrs censonis,
kas, novirzīdamies arī no Manteifeļa nospraustās līnijas, gāja pats savus ceļus un tiecās pa
tiem vest arī savu tautu. Šie mēģinājumi atgādina Valdemāra, Spāģa centienus. Šāds
latgaliešu darbinieks ir Pīters Miglinīks, kas uzstājās par latgaliešu zemnieku aizstāvi.
Pīters Miglinīks dzimis 1852. g. Zaķmuižas pagasta Miglinieku sādžā, Ludzas apr. Viņa
tēvs Andrievs bija agrāk par desmitnieku pie Zaļmuižas īpašnieka Paulina, vācieša. Kad
1861. g. atsvabināja zemniekus, Andrievs zaudēja savu vietu un nodarbojās ar zemkopību,

270
palikdams ar muižas īpašnieku joprojām labās attiecībās. Šis Andrievu skubināja, lai dēlu
skolo. Pīters Miglinīks tad arī apmeklēja vietējo pagasta skolu, pēc tam, pa daļai ar Paulina
palīdzību, Rēzeknes pilsētas skolu un to beidza ar ļoti labām sekmēm, saņemdams uzslavas
apliecību un dažas grāmatas par godalgu. Skolā iedams, viņš piedalījās pie skolnieku
pulciņiem un viņu izrīkojumiem.
Miglinīks top par skrīveri. Viņa pirmā vieta ir dzimtenes pagastā, kur viņš ir par skrīvera
palīgu. Kā tāds viņš iepazīstina vietējos zemniekus ar pagastu pārvaldes iekārtu. Pēc tam viņš
nostrādā trīs gadus par skrīveri pie Zaļmuižas kunga. Še viņš vāc kopā latgaliešu izloksnē
iespiestās grāmatas un dod tās zemniekiem lasīt. Bet, tā kā tādu ir maz, viņš lasa zemniekiem
priekšā krievu grāmatas, dodams vajadzīgos paskaidrojumus. Vēlāk viņš pāriet par skrīveri
Viļakas pagastā un pamatīgi iepazīstas ar zemnieku dzīvi un vajadzībām. Redzēdams tās
netaisnības un pārestības, ko muižnieki nodara zemniekiem, viņš nevarēja klusēt un sāka par
tām rakstīt Pēterpils krievu avīzēs. Viņš muižniekus apzīmē par lapsām un zemniekus par
māju putniem, kas krīt lapsām par upuri. Šādu rakstu dēļ viņam bija jāatstāj skrīvera vieta
Viļakā.
Kādu laiku mājās nodzīvojis, Miglinīks dabūja 1874. g, skrīvera vietu Makašānu pagastā,
netālu no Rēzeknes. Še attīstījās viņa politiskā darbība plašāk, bet arī pretinieku valgi
savilkās ap viņu ciešāk. Krievu valdība izlaida noteikumus muižniekiem, ka ganības un
pļavas izdalāmas zemniekiem ar viņu piekrišanu. Tā kā izdalīšanas noteikumi zemniekiem
nebija lāgā zināmi, tad muižnieki sāka zemniekus mānīt. To darīja arī Zaļmuižas kungs
Paulins, izdalīdams zemniekiem nederīgus gabalus par ganībām un likdams viņiem
parakstīties, ka viņi ar mieru tos saņemt. Muižas īpašnieka nodomus palīdzēja izvest vietējais
garīdznieks. Lieta gāja sekmīgi uz priekšu: 22 sādžu zemnieki bija savus parakstus devuši,
atlika vēl 7 sādžas. Šo šādu zemnieki ievāca padomu no Miglinīka un nedeva parakstus.
Sākās sūdzības. Muižnieks iesūdzēja zemniekus par to, ka viņi jaunatdotajos gabalos
nocirtuši kokus. Miglinīks zemniekus tiesā aizstāvēja. Muižnieks gribēja Miglinīku nodabūt
pie malas ar to, ka viņu uzrādīja par zemnieku musinātāju. Viņu atcēla no amata. Bet ar to
nepietika. Kad Zaļmuižā nodega dzirnavas, Miglinīku apvainoja par dedzinātāju, arestēja un
ielika Ludzas cietumā. Arestēja arī miglinīka uzdotos lieciniekus kā tādus, kas dod nepatiesu
liecību. Miglinīkam izdevās aizsūtīt lūgumu uz Pēterpili, no kurienes nāca rīkojums
atsvabināt viņu no cietuma. Ar visu enerģiju viņš tagad aizstāvēja zemnieku lietu. Nekas
nepalīdzēja: tiesa izšķīra lietu muižniekam par labu. Miglinīks redzēja, cik stipra ir
netaisnība, un apgaismoja to kādā rakstā. Viņš nezaudēja tomēr cerību un iesniedza
pārsūdzību augstākā tiesā. Pēc diviem gadiem tiesa galīgi izsprieda lietu zemniekiem par
labu. Šāds lēmums darīja uz muižnieku tādu iespaidu, ka viņš sajuka prātā.
Miglinīka veselība bija no visa tā stipri cietusi. Viņš mira trīsdesmit gadu vecumā 1882.
g., sacīdams: «Jā, mirstu, bet taisnība sasniegta.»
Miglinīka darbība uzrāda pirmos dīgļus patstāvīgam virzienam Latgales latviešu dzīvē.
Tomēr tie nedabūja attīstīties. Miglinīks rakstniecībā maz nodarbojies. No viņa rakstiem
krievu valodā vēl jāmin «Taisnības meklētāji». Viņš tulkoja nedaudz darbus no krievu
valodas latgaliešu izloksnē. Daži viņa raksti izplatījušies latgaliešu starpā Ludzas un
Rēzeknes apriņķos. Vecas māmiņas stāsta garajos ziemas vakaros par Miglinīku kā par
sirdīgu savas tautas aizstāvētāju.
Miglinīks mēģinājies arī dzejā. Tai trūkst izteiksmes daiļuma, arī valodas gluduma; bet
jaunas skaņas ieskaņās arī tanī. Še daži panti no kāda viņa dzejoļa:
Jemit, draugi, glozes rūkā,Izdersim pa vīnai.Jimā gori sleicynosim,Bādai acis aizlīsim.
Uz pasaules laime ir,Tikai na dēļ mysu.Uz pasaules prīca ir,Tikai na dēļ vysu.
Netaisneiba uz pasauļaKrepka ir kai myurs,Un myuru myusim ar kulākimNikod nasist.
3) JŪRDŽS. Ja politiskā darbība, pēc kuras tiecās Miglinīks, bija Latgales latviešu vidū

271
kaut kas jauns, tad sacerēt dzejas darbus pieder pie viņu vecu vecajām, nepārtrauktajām
tradīcijām. Ap dzimtbūšanas atcelšanas laiku radās latgaliešu vidū dziesmu sacerētāji, kas ir
formā, ir saturā attālinājās no īstajām, senajām tautas dziesmām, juzdamies aicināti dot
izteiksmi jaunam gara saturam. Pie tam viņi savus darbus izplatīja ne mutes vārdiem, bet
rakstos. Ir ziņas, ka Viļakā dzīvojis kāds L e i k a, kas ticis vairāk par simts gadiem vecs.
Viņš pametis pēc nāves kādas sešas viņa rakstītas grāmatas, kas gājušas no rokas rokā, bet
tagad vairs nav atrodamas. Kāds cits latgaliešu dzejnieks, Andrivs Jūrdžs, uzrakstījis daudz
dziesmu, kas saturā līdzinās Līventāla un Dinsberģa sacerējumiem, bet formā stāv tiem pakaļ.
Tie ir interesanti mēģinājumi, kas raksturo tautas psihi, lai gan tiem nav nekādas mākslas
vērtības.
Andrivs Jūrdžs dzimis 1848. g. Kārklinieku sādžā Rogovkas draudzē. Viņš ir vienkāršs
zemnieks, kas nav apmeklējis nekādas skolas, bet, klaušu jūgu nesdams, pats iemācījies
latviski lasīt un rakstīt. Viņš ļoti mīlēja tautas dziesmas un pasakas un jau ap 1860, g. pats
mēģinājās sacerējumos. Dienu viņš strādāja savā vai kunga druvā un vakarā pie skala vai
mazas lampiņas uguns līdz vēlai naktij sēdēja un rakstīja, tā bojādams acis un pēc pavisam
zaudēdams redzes spēju. Viņš sarakstījis piecpadsmit lielas grāmatas, katru ap tūkstoti
lapaspušu biezu. Šīs grāmatas palikušas manuskriptā un staigājušas, autora paša iesietas, no
rokas rokā, uzglabādamās līdz mūsu dienām. Tanīs atrodami paša rakstnieka darbi, tad
tulkojumi, stāsti, dzejoji, garīgas dziesmas, lūgšanas, tautas dziesmas, pasakas. Kādas viņa
dziesmas iespiestas arī Manteifeļa izdotajā latgaliešu kalendārā.
P. Strods, latgaliešu laikraksta Zīdūnis redaktors, kas ar Jūrdža rakstiem sīki iepazinies,
raksta (vēstulē 13. apr. 1923) : «Lasot Jūrdža dzejoļus, var manīt, ka tie domu un formas ziņā
nav vienādi. No tam spriežams, ka daži dzejoļi būs viņa paša, bet citi pārcelti vai
pakaļdarināti. Kad biju pats pie Jūrdža un lūdzu, lai viņš man paskaidro, kādi ir viņa paša
personīgie darbi un kādi ņemti no citām valodām, viņš atzinās, ka patiesi esot ņēmis no citām
valodām, tomēr neesot verdziski pārcēlis, bet ņēmis pašu ideju. Tas gan manāms, lasot viņa
rakstus, ka tie nav verdzis tulkojumi, bet brīvi.»
Paraugam pasniedzam Jūrdža dziesmu Atraits.
Bādas munā protā nok, Acis munas raudot sok, Sirds grib šķiertīs man nu kryuts –
Wacums diwkort palīk gryuts.
Diws tos sopes zynoja Un bādos mani pīminēja; Wiņš bērniņu maņ atstoja, Kad sīwiņu
aicynoja.
Wīgļok sirds maņ otkon syt, Asnis dzeislos dreizok rit, Kad ac's uz bērniņa matu, Sīwiņas
maņ atstotu.
Kad wiņa wysā bej woja Un mierdama jū bučoja, Aiz sopem wairs naredzēja, Kū nu
wiņas es montoju.
Tagad gaidu, kod breids īs, Kad Dīws man šķiertīs pīsacīs, Tod bērniņu te pamesšu Un
sīwipu tur atrasšu.
L i t e r a t ū r a. A. Ersa Latgaliešu rakstniecība, Līdums 1918, 158., 159., 160. nr. – Fr.
Remņa Latgaliešu valoda un literatūra, Latgalieši, Rīgā 1910, 48–61. – Gustav Baron
Manteuffel, Bibliographische Notiz uber lettische Schriften, Magazin d. Lett.–Liter.
Gesellschaft XVII, 2, 181–204. – Grāmatu saraksti žurnālā Zīdūnis 1922, VII–VIII, 175,
1923, I, 47. – J. Rancāna Pīters Miglinīks, Zīdūnis 1923, I, 6–12. – Andriwa Jurdža pīmiņai,
Zīdūnis 1922, V–VI, 97–102.

III. DAIĻRAKSTNIECĪBA

Tautas atmodas laika daiļrakstniecībai pa lielākai daļai tas pats cīņas raksturs, kas citiem šī

272
laikmeta darbiem. Tā nošķiras savrup ne ar savu virzienu, bet zināmā mērā ar savu formu un
nokrāsu. Kā tautisko centienu celmlaužu prozaiskos rakstos ne vien sastopami dzejas
(sajūsmas) motīvi, bet viņi snieguši tieši arī dzeju, tā šī laika daiļrakstniecības piekopēji ne
vien savos dzejiskos darbos modina tautisko apziņu un sajūsmina uz cīņu par tautiskiem
ideāliem, bet laiž klajā šad un tad arī pa publicistiskam rakstam. Tikai viņu galvenais darba
lauks paliek daiļrakstniecība. Laikā viņi pavirzīti vairāk uz priekšu: tautiskās cīņas norisinās
galvenā kārtā piecdesmitos gados un sešdesmito gadu sākumā; daiļrakstniecība sāk uzplaukt
sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados. Kopējais literatūras raksturs top maigāks,
mierīgāks, noskaņotāks.
Ar visu to latviešu daiļrakstniecību šai laikā pārvalda r e ā l i s m s. Stādamies blakām tiem
tautas rakstniekiem, kas turēja par savu uzdevumu cīnīties, lai tauta iegūst pamatus savai
attīstībai materiālās, saimnieciskās dzīves pārlabojumos, arī dzejnieki un stāstnieki nevarēja
izlaist dzīves īstenību no acīm. Neko šai lietā nepārgroza tas, ka dažreiz dzejnieki aizlido
teiksmainā senatnē un pieķeras fantāzijas tēliem: arī senatnes varoņi (Imanta, Lāčplēsis) nāk
karot pret tautas apspiedējiem; tāpat arī, mākoņu rotaļā noskatoties, dzejniekam liekas, ka
«tur augšā tēvi nebeidz strīdi» (Ausekļa Fantāzija par padebešiem).
R e ā l i s m s latviešu daiļrakstniecībā arī saskan ar to virzienu, kas patlaban sastopams
vispār Eiropas tautu literatūrās. Kad Francijā, Anglijā, Vācijā, Krievijā rakstnieki noteikti
piegriežas reālai dzīvei, nevar mostošā latviešu inteliģence, kas saņem iespaidus no lielajām
kultūras tautām, iet citus ceļus.
Sevišķo nokrāsu deva reālismam latviešu vidū n a c i o n ā l i s m s, otrs elements, kas tā
laika literatūrās spraužas acīs. Kā tautā, kas patlaban piedzīvo savu atmodu, tas latviešos
parādās jo spilgti. Tā tiešai izteiksmei šai laikā veltīts ne mazums latviešu dzejas. Bet arī tanīs
daiļrakstniecības darbos, kur tas kā tāds neparādās, uzejams latviešu nacionālisms kā tā
ražīgā gara dziņa, no kuras izaug īpatnīgi, patiesi vērtīgi dzejas darbi.
Tautas atmodas laikā nodibinās uz nacionāliem pamatiem vispirms stāsti un lirika. Episka
dzeja parādās plašākos darbos vēlāk. Uz nacionālo drāmu, kam paliekama dzejas vērtība, vēl
stipri jāgaida. Arī, kad (1868. g.) nodibinās latviešu teātris, dabū redzēt darbus, kam trūkst
tautiskas īpatnības un kam tikai uz skatuves kāda nozīme.

1. STĀSTI

1) Tautas stāstījumi
2) Tulkojumi
3) Zvaugznīte
Palūkodamies ap 19. gadu simteņa vidu latviešu tautā, kāda stāstu viela tur mīt un
apgrozās, atrodam tanī lielu dažādību, vienā laikā vairāk attīstības klātņu. Joprojām tautā
glabājas vecu vecie tautas stāstījumi, teikas un pasakas, vienumēr pārveidodamies. Plaši tautā
ieplūduši stāsti, ko tur tulkojumu veidā ienesušas grāmatas, Sāk parādīties arī pārdzīvojamā
laikmeta tautas dzīves tēlojumi.
1) TAUTAS STASTĪJUMI. Par to, ka no senatnes mantotās latviešu teikas un pasakas
minētajā laikmetā pilnā mērā bija uzejamas tautas vidū, neapšaubāmu liecību nodod tas, ka
šīs gara mantas īsti tikai ap šo laiku sāka no tautas mutes uzrakstīt. Bīlenšteins, kas plašākos
apmēros pie šī darba ķērās, sāka to apmēram ap 1865. gadu. Dažus gadus vēlāk Brīvzemnieks
šai lietā ieinteresēja un iekustināja Latvijā visas aprindas. Un tikai vēl gadu simteņa beigās
Lerhis–Puškaitis sastādīja lielos teiku un pasaku krājumus. Ka tautā ir ražīgi pasaku stāstītāji,
apliecina arī daži latviešu rakstnieki. Auseklis un Pumpurs viņus noklausījušies. Pumpurs
min savas mātes tēva māsu, «Mīļo māti», kuras teikām puškoti stāsti uzbur viņa acu priekšā
jauku, pasakainu pasauli. Ka arī jaunekļi Lielvārdē ir sajūsmināti pasaku teicēji, pastāsta

273
Auseklis.
Senie stāstījumi dibinājās uz s e n a t n e s t i c ē j u m i e m, kas nesaskanēja ar kristīgu
mācību. Šie ticējumi bija latviešu vidū 19. gadu simtenī žēl pilnīgi dzīvi. To redzam no
daudzajiem nostāstiem par raganām, bursļiem, lietuvēniem, pūķiem, veļiem utt. Šīs būtes nav
nebūt tikušas vienīgi par pasaku tēliem, bet tiek uzskatītas par patiesām. Nes pat ziedojumus
tēvu tēvu dieviem un tura par svētām zināmas vietas. Uzrāda svētus ozolus, liepas, priedes,
akmeņus, upes, ezerus, kalnus, kur žēl nesen latvieši saviem dieviem ziedojuši. Kristīgi
mācītāji ne vienreiz vien pret šādām lietām gājuši cīņā.
Uglabājušās ziņas, ka Ērģemes mācītājs a p k a r o j i s p a g ā n u t i c ī b u savā draudzē
(Lerha–Pušk. Teikas un Pasakas VII, 343). Viņš kādā maija dienā 1836. g. apbraukā ar
pērminderiem savas draudzes mājas un uzmeklē ziedojamas vietas. Viena no tām ietaisīta
dārza sētmalī un apsegta vecām ecēšām, otra zem sirmiem kokiem aiz dārza sētas tīruma
vidū, vēl cita gluži apaugusi, kur ne zars nav cirsts, zāle nekad nav pļauta. Dažās vietās
ziedošana vēl pilnīgi spēkā, citās tā nesen kā atmesta, bet ziedojamās vietas visas vēl
neaiztiktas.
Pumpurs pastāsta par savādnieku Dugo, kas izdaudzināts par lielu b u r v i (Raksti II,
1925, 145). Tas Dievu nekad nav lūdzis, ne arī gājis baznīcā. Viņš ņēmis rokā dzīvas čūskas
un ielaidis sev azotē, varējis bez kādas kaites veselu sauju aizdedzinātu skalu iebāzt mutē,
pratis zagļus vārdiem piesiet un ugunsgrēku uz vietas noslāpēt. – Ar līdzīgu burvi iznākušas
darīšanas Valmieras mācītājam (vēlākajam bīskapam) Valteram (Neilanda Mani jaun. laiki
I, 1902, 20). Tas dzīvojis viens pats pirtī bez radiem un piederīgiem. Kad viņš saslimis uz
miršanu, citi gribējuši izglābt viņa dvēseli un piesūtījuši viņam mācītāju. Papriekšu aizgājis
jaunākais mācītājs. Šis gribējis viņu ar Dieva vārdiem sataisīt uz pēdējo stundiņu. Bet burvis
viņu noraidījis pie rata ar viņa pātariem. Nu gājis Valters pats. Burvis lamājies un lādējies:
ko šim vajagot; bet Valters vēl stiprāki pretī, tomēr nav varējis mirēju pārspēt. Pēdīgi tad
dievlūgšanām burvis apklusināts, saņēmis svētu vakariņu un tūliņ nomiris.
Tautā stāstītās teikas un pasakas grieza uz sevi inteliģences vērību tikpat vācu, kā latviešu
vidū.
V ā c i e m kā vienīgajiem, kas agrāk Latvijā ar literatūru nodarbojās, pieder pirmie
latviešu pasaku un teiku uzrakstījumi. Tie pa vienam rodas jau agri. Kā pirmais no tiem
atzīmējams Vartmaņa 1584. g. uzrakstītais nostāsts par miroņu apdziedāšanu maskaviešu
izpostītajā Rēzeknes baznīcā (L.–Pušk. VII, 76). Einhorns saraksta par latviešu māņticību
grāmatas 17. g. simteņa pirmajā pusē. Lentilijs 1680. g. pastāsta par vēlu mielošanu
(Austrums 1897, 12. b.). Mirbahs uzzīmē 1677. g. savās vēstulēs Induļa teiku. Uzrakstītāji
stipri pavairojas 19. g. simtenī. Par tādiem top vairāk mācītāji, kuru darbu organizē,
sistematizē Bīlenšteins. Latviešu teikas un pasakas tad arī parādās vācu izdevumos, žurnālos
Inland, Baltische Monatsschrift, Rig. Almanach. Vācu uzrakstījumi un publicējumi vai nu
noder par zinātnisku materiālu, jeb vai par ilustrāciju baltiešu dzīves savādībām. Attiecības
pret šo stāstījumu un māņu piekopšanu tautā vāciem pilnīgi skaidras un noteiktas: tie kā
pagānu senatnes pretkristīgās atliekas no latviešu vidus visiem līdzekļiem iznīdami.
Pavisam citādi pret šīm tradīcijām izturējās l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e. No paša sava
darbības sākuma ievērodama arī tautas vidū stāstītās pasakas un teikas, viņa tajās atrada
pabalstāmo īpatnīgo tautas spēju liecības. Valdemārs (1855. g.), uz Dundagas teikām
norādīdams, atzīst lielo svaru, kāds viņu krāšanai un pētīšanai var būt priekš latviešiem.
Uzrakstīdams, gan ar daudz piedzīvojumiem izpušķotu, «veco latviešu stāstu» par Eima
ezeru, Alunāns norāda, ka latvieši mežonīgu apgabalu pārvērtuši par izkoptu, auglīgu zemes
stūri (Raksti II, 311, A. Gulbja izdev., Pēterb.). Aprakstu par latviešu dieviem un gariem
Alunāns beidz (turpat, 318): «Bet no visiem šiem stāstiem redzams, ka latvieši citkārt nebūt
nebij tādi nemācīti ļaudis, par kādiem tie allaž izdaudzināti; jo tā tauta – lai nu ir pagāni vai

274
ne –, kas ticības lietās ir pieņēmusies, arī citās gudrībās un zināšanās nebūs vārga.» Vēl
vairāk par latviešu tradīcijām, par seno latviešu ticību sajūsminājās Auseklis. Ko Alunāns
bija rakstījis prozā, to Auseklis tvēra jūsmīgā dzejā.
Še tad arī cēlās sadursme starp latviešu inteliģenci un v ā c i e š i e m, vācu tautības
mācītājiem. Kā vācu mācītāji jutās aicināti atgriezt miršanas stundā vecos latviešu burvjus, tā
viņi nevarēja mierīgi noskatīties, ka inteliģenti latvieši cenšas atdzīvināt latviešu senatni,
vecos dievus un ka viņi nopietnos gadījumos, kad kristīgs cilvēks lieto dievvārdus, runā par
senču dievu pasauli. Kad 1872. g. bija miris Dāvids Cimze, Jāņa Cimzes brālis, tad: Auseklis
viņam veltīja šādu pantu:
Kas tas tādis, kas koklēja sērdienīšiem dziedājot?Tas ir tautas vaidelotis, grūtdienīšu
gaudulis.Tas aizgāja Saules namā, Gaismas piles pagalmes;Tur vairs nebirst asariņas, tur
vairs nevaid koklītes.Tevi apģērbj Dievu dēli sarkanbaltiem palagiem,Tevi pušķo Saules
meitas zelta staru vaiņagiem.
Še nu Neilands, toreiz Pēterupes (vēlāk Valmieras) mācītājs, sajuta, ka viņš nevar klusēt,
un viņš izsacīja Latviešu literāriskā biedrībā pret šādu atsauksmi par Cimzi savu protestu,
norādīdams, ka arī Dāvids Cimze pavadāms vārdiem: «Kristus man dzīvībiņa, Man nāve
augļus nes.» Tas sacēla pretošanos otrā pusē, bet bija par iemeslu, ka Dāvida brālis Jānis
Cimze Neilandam palika par sirsnīgu draugu.
Latviešu nacionālās inteliģences sajūsma par senču gara pasauli atbalstījās uz tautas
atmodu un atrada attaisnojumu turpmākajā attīstībā; bet arī kristīgo uzskatu aizstāvētājiem
bija savs pamats ne vien savā pārliecībā, bet arī pašā tautā. Ne velti bija gadusimteņiem
kristīga ticība latviešiem sludināta gan baznīcās, gan mājās. Tautā bija ne tikai pasaku
stāstītāji un stūrgalvīgi seno uzskatu apliecinātāji, bet arī lieli grāmatnieki, dievvārdu
mīļotāji. Arī Pumpurs nostāda blakus burvim Dugajam, kam viņa «ļaunās skolas» dēļ neviens
nav varējis tikt klāt, pretī grāmatnieku Puigu, par kuru runājuši, «ka burvji tādam grāmatu
gudriniekam ne nieka vairs nevarot padarīt». Un Ausekļa Sirdvaldim (stāstā Līdumnieks), kas
neiet baznīcā, bet veco latviešu ticību un ierašas smalki pazīst un ar tām tiek cauri, jāiemīlas
dedzīgu brāļu draudzes locekļu meitā, kuru mājās Pestītāja ģīmetne pie sienas. Ja ieskatās
tuvāk, tad jāliecina, ka patiesi kristīgo ir tautā lielu lielais vairums, ka no tiem sastādās pat
tautas visums, kura vidū tikai šur tur kā izņēmums uzejams kāds kristīgas ticības noliedzējs.
Par i e r a š ā m b r ā ļ u d r a u d z ē ap 19. g. simteņa vidu Neilands savās atminās (Mani
jaun. laiki I, 16) liecina, ka toreiz kambaros iešana bijusi pilnā spēkā. «... un mājas pātari,
proti, rīta un vakara lūgšanas, tika visās mājās turētas vismaz sestdienas vakaros un
svētdienās. Gāja kambari no rīta, tad baznīcā, uz vakaru atkal kambari un beidza svētdienu
mājās ar vakara lūgšanu. Dieva vārdi piederējuši pie mājas kārtības. Tā tas bijis visos
Neilanda rados. Par kādu no saviem radiniekiem, veco Kārkliņu, viņš stāsta: «Tas nakti arī
reizu reizām pamodās, sāka klusām par sevi runāt, tad minēja kādu peršu, dažreiz iesāka par
sevi vai pilnā balsi dziedāt, – tad atkal aizmiga. Viņš dzīvoja tanī valstībā, par ko Dieva
vārdi runā.»
2) TULKOJUMI. Ar tautas vairuma garīgo dzīvi saskan tautā visvairāk lasītās grāmatas.
Tās vai nu vācu tautības mācītāju sagādātas, vai atrodas zem viņu iespaida. Agrākā,
luterānisma laikmeta pēdējie rakstnieki vēl stipri attīsta savu darbību 19. g. simteņa otrā pusē.
Latviešu vidū izplatās lielā daudzumā stāsti, kas tulkoti pēc vācu jaunības un tautas rakstiem.
Tos sniedz Bērents, Leitāns; Līventāls, Dinsbergs.
Minētiem pievienojas kā tulkotāji daudzi citi. Viņu starpā vispirms redzams Ludvigs H ē r
v ā g e n s, kas bija Gaujienā par mācītāju no 1849. līdz 1876. g., mira 1899. g., kā rakstnieks
dažreiz parakstījās par Gaujmalnieku. Viņš laidis klajā vairāk par trīsdesmit grāmatām; starp
tām ir skolas lasāmā grāmata Skolas maize I un II, angļu rakstnieces Stretonas Divi brāļi
(1892), Gudrunas un Nībelungu teiku atstāstījumi, Kasparija Skolmeistaris un viņa dēls

275
(1859). Pie redzamākiem tulkotājiem, no kuriem dažs uzrakstījis arī pa oriģinālam, vēl
pieder: Ansis B l u m b e r ģ i s, dz. 1825. g., skolotājs Kandavā (Ķeizars Jozefs un viņa māte,
1879; Zebaldus, nāves krustdēls, 1874; Sievas niknums un atriebība, patiesīgs notikums,
1874) ; Juris D a u g e, dz. 1835, g., skolotājs Saukā (Belizars, 1867, Jaunais skolmeistars un
viņa rozīte, 1863; Kalpa grāmatiņa, 1867); J. V i s t u c i s, dz. 1839. g. (Hofmaņa Firsts
Volfgangs, 1871; Dots dodamam atdodas, 1875).
Tulkotāji, sevišķi mācītāji un skolotāji, izmantoja bagātīgā mērā v ā c u t a u t a s u n j a u
n ī b a s r a k s t n i e k u s, kas ar acīs krītošu tendenci cenšas sniegt reliģiski tikumiskas
pamācības, nerēķinoties ne ar kādiem mākslas prasījumiem. Viņu vidū ievērojams Kristaps f
o n Š m ī d s (1768–1854), katoļu garīdznieks. Viņš mīl saviem stāstiem ņemt vielu no
bruņinieku laikiem. Nelokāmi tikumīgus cilvēkus grūž postā jauni ļaudis, bet Dievs viņus
brīnišķīgi izglābj – tas ir Šmīda daudz veidos tēlotais galvenais temats. Daži viņa stāsti
latviešu vidū tā izplatīti, ka ar tiem varēs šai ziņā mēroties reti kāda cita rakstnieka darbi.
Pašā pirmajā vietā stāv Ģenoveva, kas Leitāna tulkojumā (1845) piedzīvoja daudz
iespiedumu un gāja tautā vēl arī citos izdevumos. Leitāna tulkojumā parādījās vēl citi Šmīda
stāsti: Eistaķius, Priežukalna Roze, Puķu–kurvītis. – Šmīdam radniecīgs ir luteriešu mācītājs
Ertels (Ortel), pieņemtā vārdā V. O. f o n H o r n s (1788–1867). Viņš grib lasītājus atraisīt no
citu jaunības rakstu romantiskiem tēliem, tomēr nav nekāds īstenības tēlotājs. Viņš mīl ņemt
vielu no 18. g. simteņa. Viņa stāstus tulkojis Bērents (Stāsti par ziemas vakariem, stāstīti
Kraukļu krogā krāsns priekšā, 1854), Līventāls (Stāsts par naudas kārību, 1869). – Tipiski
jaunības rakstu sacerētāji ir N ī r i c s (Nieritz, 1795–1876) un F r a n c i s H o f m a n i s
(1814–1882) . No Nīrica divsimt stāstiem latviešu valodā tulkoti samērā maz, to starpā Betiņa
un Toms (1884) . Toties Franča Hofmaņa stāstu tulkojumi var pildīt mazu bibliotēku (skaitā
ap 90). Tulkotāju starpā atrodam Dinsbergu, Lapas Mārtiņu, arī Juri Alunānu
(Kontrabandnieka zēns). Pie vairāk lasītiem Hofmaņa stāstu tulkojumiem pieder: Bernards
Dekmers (1849), Brīvkunga fon Minhauzena ceļojumi, Guvernante (1891), Kas augstu kāpj,
tas zemu krīt (1872). Hofmanis grib ielikt morāli neticamos gadījumu sarežģījumos, sniedz
kairinošu vielu bez mākslinieciska apstrādājuma.
Kad 19. g. simteņa beigās sacēlās Vācijas pedagogu starpā kustība pret tanī laikā
parastajiem jaunības rakstiem, tad tā sevišķi asi griezās pret Nīricu un Hofmani. Šīs kustības
galvenais ierosinātājs Heinrihs Volgasts salsa (Das Elend unserer Jugendliteratur, 1896,
120): Nīrics un Hofmanis padarījuši vairāk posta nekā visi indiāniešu stāsti kopā. Tie
fantastiski iztēlo pasauli, kas bērnam sveša. Nīrics un Hofmanis attēlo pasauli, kurā bērns
dzīvo, kas bērnam vismaz vairāk vai mazāk pazīstama, attēlo pat arī bērnu pašu caur un
cauri nepareizi; ne varbūt fantastiski – tad še būtu cik necik mākslas –, bet sausi, aprēķināti
un ar nodomu viltoti. Negribu spriest, kādā mērā jaunībai ar to laupa īstenības jūtas, cik
daudz liekulības ar to modina un veicina, tikai gribu konstatēt, ka, šādas literāriskas
negantības uzņemot, jaunatnes lielākajā lasītāju daļā pilnīgi jāiet bojā dzejiskai sajūtai.»
Šādu stāstu lielajiem panākumiem tautā savi iemesli. Fantāzijas darinājumiem un
nešaubīgi ieturētajam atmaksas motīvam še, tāpat kā tautas pasakās, ievērojama loma. Vēl
nāk klāt dievbijības jūsmas, kas latviešos bija laidušas stipras saknes. Ar visu to šādi darbi
atzīmē attīstības pakāpi, kas stāv zem tās, par kādu liecina labākās tautas pasakas. Pēdējās
latvieši ne vien savu valodu dzirdēja nesabojātu un jauku, bet saņēma arī tēlojumus (par
bārenīti, ) ķēniņa meitu, muļķīgajiem dēliem varoņiem utt.), kam nenoliedzama estētiska
vērtība.
Pārtulkoja arī pa stāstam, kam īsta mākslas vērtība, tā, piemēram, Gothelfa Uli Der Knecht
(Mārtiņš, tas bandinieks, 1853), bet arī še stāvēja pirmā vietā pamācība, un neveiklā,
nelatviskā tulkojuma valoda nav saskaņojama ar estētisku izjūtu.
3) ZVAIGZNĪTE. No senatnes mantotās latviešu tradīcijas, teikas un pasakas galā nelikās

276
tik visai nesaskaņojamas ar kristīgās morāles un ticības veicinātāju stāstiem. No latviešu
nacionālisma svabadā inteliģence, sevišķi vāci, to panāca tādā kārtā, ka latviešu senatnes
stāstus aplūkoja no zinātnes viedokļa, kā materiālu tautas senāko uzskatu, ticējumu
pētījumiem. Latvieši, kas še meklēja atbalstu saviem tautiskajiem centieniem, pie tam
nenoliegdami kristīgo pasaules uzskatu, uzsvēra un rādīja tautas stāstījumu estētisko vērtību,
mitoloģiskās būtes uzskatīdami par dzejiskiem tēliem. Pie šādiem pretstatu izlīdzinājumiem
pieder Zvaigznīte.
J ē k a b s Z v a i g z n ī t e dzimis Jaunpiebalgā 1833. g. 22. (10.) febr. kā krodzinieka
dēls, izglītojās Valkas seminārā; kur bija arī no 1857. līdz 1859. gadam par skolotāju. Vēlāk
viņš darbojās kā mājskolotājs Virkēnu muižā (Rūjienas tuvumā), tad Pēterpilī, mira 21. (9.)
jūnijā 1867. g.
Zvaigznīte piedalījās kā līdzstrādnieks pie Alunāna Sētas, Dabas, Pasaules un pie
Pēterburgas Avīzēm, sajūsmināts par latviešu tautas dzeju un nacionālo ideju. Viņa
literāriskajā darbībā trūkst īstas patstāvības. Bet viņš mēģina latviešu rakstniecībā pārņemt to,
kas saskan ar latviešu tautas īpatnību, un tam pēc iespējas iedvest tautas garu.
Sētas, Dabas, Pasaules trešajā daļā Zvaigznīte laiž klajā vērtīgu a p c e r ē j u m u p a r l
a t v i e š u t a u t a s d z i e s m ā m. Viņš atrod, ka cilvēks dziesmās izsaka savus dziļākos
pārdzīvojumus, ka katrs tos izsaka pēc savas pašas dabas. Tā arī tautas izsaka dziesmās savā
īpašā veidā savus svarīgākos piedzīvojumus; no viņas dziesmām nojaušams, ko tauta
piedzīvojusi. Nēģeru dziesmās izskan viņu vergu liktenis. Angļu lēnajā, drošajā dziesmā
izpaužas apziņa: Kas es esmu, tas esmu caur sevi. Krievu dziesmas sākas skumji, uzreiz
paceļas līksmi, pēdīgi skan atkal sēri; tanīs atstājis pēdas mongoļu jūgs. Zvaigznīte nāk par
tautas dziesmām pie šādiem spriedumiem: 1) katrai tautai, kā katram cilvēkam, savs dzīves
gājums; 2) kā neviens cilvēks, tā arī neviena tauta gluži tā nevar sajust, iedomāties un
apdziedāt to, ko cita tauta piedzīvojusi; 3) katra tauta tikai savus svarīgākos notikumus
apdzied; 4) katras tautas dziesmas negadās netīši, bet tās izaug no tautas iekšējās būtības; 5)
no katras tautas dziesmām var zināt, kā viņai gājis, un 6) no visa tā saprotams, ka tautas
dziesmas ir liela, dārga manta un, ja tauta šo mantu nav glabājusi, tad tā vairs nav saucama
par tautu. Zvaigznīte tad atzīmē, ka latviešiem nav dziesmu, kurās apdziedāti viņu vēsturiskie
notikumi, un jautā: Vai mūsu tēvi tikai pieguļā gājuši un pie ugunskura sildījušies? Patiesībā
tā neesot. Savas īstās dziesmas latvieši grūtajos gados pazaudējuši. Tās, ko latvieši tagad
dzied, varot būt tikai divi, trīs gadu simteņus vecas. Tās esot gan niecīgas, tomēr latviešiem
cienāmas.
Redzams, ka Zvaigznīte, kam par tautas dziesmām padziļi uzskati, latviešu tautas
dziesmas nav ne pēc apmēra, ne pēc īpatnības īsti pazinis. Tas izsakās arī kādā viņa dziesmā
Tauta, kur viņš jautā:
Ko darījāt, līgotāji?Ko jūs bērniem mācījāt,Ka nevienas dziesmu skaņasPēcnākami
nedzirdēj?
Tā ir liecība, ka ap to laiku, kad Zvaigznīte rakstīja savu apcerējumu par tautas dziesmām,
latviešu tautas dzeja bija klusi noslēpta tautas vidū, glabājās viena otra vecāka cilvēka galvā
kā tāda, ko atklātībā nicina, un tāpēc skolotiem latviešiem ļoti maz bija pazīstama. Tikai tad
latviešu tautas dziesmas atklātībā nāca godā, īpaši kad Cimzes ierīkojumā tās kā četrbalsīgas
kora dziesmas svinīgos gadījumos cēla priekšā, atraisījās mēle vecām dziesmu zinātājām un
teicējām, tā ka tās pārbagātā mērā varēja uzrakstīt un pildīt ar tām biezus sējumus. To
piedzīvojot, top nesaprotams jautājums, ko senie līgotāji mācījuši bērniem. Zināms, episkas
varoņdziesmas arī vēlāk neuzgāja, un latviešu liriskās dziesmas nav vērtējamas ar
varoņdziesmu mērauklu.
Ka Zvaigznītes laikā latviešu tautas dzeja inteliģencei maz b i j a p a z ī s t a m a, redzams
arī no citu dzejnieku izteikumiem. A u s e k l i s sāk savu 1873. g. izdoto dzejoju krājumu ar

277
pantu:
Tauta, kur ir tava dzeja, Daiļa debess līgava? Klusu tagad dziesmu leja, Zēli vaida
Daugava.
Ka dziesmas apklusušas, izskaidro Auseklis ar to, ka senčiem, verdzībā slīkstot, zudis
jautrais dziesmu gars. – Tādas pašas domas izsaka N e i k e n s. Viņš min, ka citkārt tauta
bijusi dziesmām bagāta; tās dziedātas bēdās un priekos, sējot un pļaujot, lopus ganot, adot,
vērpjot. Bet tumšā, baigā laikā dziesmas nozudušas. Mēma piktuma, kurlas muļķības, ģeķu
lielības pārņemta, tauta vairs neatver dziesmās lūpas. (Bij citkārt mūsu tauta...)
Zvaigznītem vienmēr paliek tas nopelns, ka viņš pieder pie pašiem pirmajiem, kas par
latviešu tautas dziesmām sākuši dziļāk interesēties. Viņš arī agrāk par citiem mēģinājis dzejot
tautas dziesmu ritmā un tā mākslas dzeju nostādīt uz tautiskiem pamatiem.
Zvaigznītes literāriskai darbībai sakars arī ar t a u t a s p a s a k ā m. Tāpat kā tautas
dziesmās, tā arī pasakās iedziļodamies, viņš mēģināja aizņemties viņu formu, piesavināties
viņu izteiksmes veidu. Tanī viņš ietvēra dažas no vācu valodas (pēc brāļiem Grimmiem)
tulkotās pasakas. Pirmais krājums iznāca 1859. g. ar virsrakstu Pasaciņas priekš bērniem.
Priekšvārdā sarakstītājs pastāsta, kā viņam bērna dienās gājis ar Bībeles lasīšanu: lasījis,
apnicis, piespiests atkal lasījis. Tanī atrodamā lasāmā viela pa lielu lielai daļai bērnam
nepiemērota. Viņš nu gādā grāmatu, ko bērni labprāt lasīs. «Ziņu gan, ka tagad visādu
grāmatu netrūkst, ko bērni ar prieku lasa; bet tādas kā šī tak gan nebūs.» Viņš centies tā
rakstīt, kā viņa pusē runā. Otra krājuma priekšvārdā (Uz lasītājiem) Zvaigznīte min, ka viņa
pasaciņām ilgu laiku nav noticis tas gods, kas katrai jaunai grāmatai mēdz notikt: ka vīri, kam
spēks un gods, tām iet kūmās un tās ieved ļaudīs. Iedrošinājums nācis no citas puses – no
bērniem. «Daži lielāko daļu gandrīz no galvas zināja. Arī pieaugušie sacījās ar viņiem
izlustējušies un sprieda, lai vēl tādas pašas vairāk rakstot.» Uz jautājumu, kā patīk valoda,
dabūta atbilde, lai citādi nerakstot, «tur esot katrs vārds kā likts». Šāds spriedums Zvaigznīti
paskubinājis sarakstīt otru grāmatu, kas iznāca 1861. g. Vēl tai pašā gadā iznāca trešais
Pasaciņu krājums.
No grāmatas papriekšu lasītas, bet pēc tam stāstītas no galvas, dažas Zvaigznītes pasakas p
ā r g ā j a t a u t ā, tādā kārtā tikdamas par tautas pasakām. Starpība starp Zvaigznītes priekšā
celtajām un tautā stāstītajām pasakām nebija liela, un, ievērojot vispārējo pasaku radniecību
un ceļošanu, varēja arī būt, ka Zvaigznītes pasaku starpā bija tādas, kam tautā varianti.
Še nu bija vērtīga lasāma viela bērniem, jaunatnei, arī pieaugušiem. Darbi, kam mākslas
vērtība, der ne tikai bērniem. Bet bērniem sniedzami sacerējumi, kam mākslas vērtība; tikai
ar tādiem vissekmīgāk sasniedzami audzināšanas nolūki.
Zvaigznītes pasaku v a l o d a nav svabada no nelatviskiem piemaisījumiem, nav īsti tautas
pasaku valoda. Šur tur manāms toreizējais grāmatu valodas iespaids. Bet Zvaigznīte valodas
plūdumā tiek ļoti tuvu tautas pasaku stāstītājiem; viņš izjūt tautas pasaku stilu un tautas
fantāzijas darinājumu daiļumu un to attēlo.
Paraugam pasniedzam pasakas «Par vardu ķēniņu un dzelzaino Indriķi» sākumu: «Vecos
laikos, kur buršana vēl esot palīdzējusi, dzīvoja viens ķēniņš, kam varen jaukas meitas bij;
bet tā visjaunākā bij tik jauka, ka pati saule, kas tak, tik daudz ir redzējusi, izbrīnījās, kad
viņai acis skatījās. Netāļu no kēniņa pils bij tumšs tumšs mežs, un tai mežā bij veca kupla
liepa un pie liepas aka. Ja nu dienā karsts laiks bij, tad princese izgāja uz mežu un nosēdās
pie akas dzestrumā; un, ja tai garš laiks bij, tad viņa ņēma zelta bumbu, tik lielu kā kamoli,
svieda to uz augšu un ar rokām to atkal saķēra. Un tā viņa vismīļāk spēlēja.»
Zvaigznītes pasakām pieslēdzas viņa s t ā s t i. To starpā ir tēlojumi pēc svešiem
paraugiem un arī oriģināli. Minami: humoristiski tēlojumi Par Malēniešiem (1860), stāsti
Zemeņu Marijiņa (1861), Bāra bērns (Pēt. Avīzes 1863); nepabeigts palicis stāsts Līvu
Ādams (Balt. Vēstnesis 1870). Stāsts Zemeņu Marijiņa tulkots pēc Gothelfa Erdbēra–Mareili

278
(Alpenrosen, 1851).
Tēlojumi par m a l ē n i e š i e m lielā mērā pārgāja tautā. Tie ir pārstrādājumi pēc
Marbaha vāciskā tautas izdevuma: Der Schildburger wunderseltsame, abenteuerliche,
unerhorte und bisher unbeschriebene Geschichten und Thaten, Leipzig 1838. Pārstrādājuma
moto: Kur nav tautai muļķa vīru, tur ir visi muļķīši.
Grāmatā attēlota ģeķīga sabiedriska rīcība. Tā, piemēram, malēnieši nes pa vienam baļķim
no kalna lejā. Pats pēdējais izšļūk no rokām un noveļas ar lielu troksni pie citiem. Viens no
malēniešiem izsaucas, ka viņi ir muļķi, nesaprazdami, ka baļķi paši vislabāk no kalna noveļas
lejā. Otrs saka: Tas viss panākams; nesīsim baļķus kalnā un laidīsim, lai paši skrej zemē. Šis
padoms visiem patīk, un viņi tā dara. Bez logu uzbūvētā namā nes gaismu iekšā maisiem.
Stāsts B ā r a b ē r n s raksturīgs kā o r i ģ i n ā l s. Še Zvaigznīte grib būt caur un cauri
tautisks. Viņš sāk ar savas dzimtenes Piebalgas slavu. Piebalga ir Vidzemes sirds; tur no
viena kalna brauc lejā un otrā augšā, tur Gaujai vēl ar vienu soli var tikt pāri.
«Ak, tā ir jauka zemīte! Viss, viss, kas vien Vidzemē atrodams, te aug: rudzi, kvieši, pupas,
zirņi, un veci puiši te stāda kartūžu tabaku, un tā ļoti labi izdodas; bet pār visām lietām te
aug daijas meitenes un smuidri zēni; viņas sarkanas un frišas kā rozītes un šie stalti kā ozoli.
Mums stājas priekšā daiļa jaunava sārtiem vaigiem, tumšiem matiem un tumšzilām acīm,
dziedādama: Kur tu augi, daiļa meita? Tā ir turīgu saimnieku meita Annuša. Bet vēl daiļāka ir
audžu meita Maija. «Klusība, taisnība, vientiesīga būšana nospoguļojās visā viņas izrādīšanā,
darīšanā un dzīvošanā.» Viņa tad arī aiziet pie krietnākā vīra, turīga saimnieka. Arī Annuša
nepaliek tukšā: Maijas vīra brālis viņu apprec kā māju mantinieci.
Tas ir idealizējums, kādā tautas atmodas laika dzejnieki uztvēra savu tautu. Tai ir tikumi,
kādus citur nevar atrast. Viņos greznojas sevišķi pie malas atstumtie bāriņi. Karsta tautas
mīlestība tos tādus iztēlo. Bet modernais reālistiskais stāsts še neiznāk. Pieslēdzoties pie
tautas tradīcijām par bārenīti, še manāms zināms epigonisms. No tā var atraisīties tautas
dzīves novērotājs, kam uz to bezpartejisks, skaidrs, pārbaudošs skats. Tāda nebija
Zvaigznītem, arī ne Baronam, kas tai pašā laikā iespieda Pēt. Avīzēs līdzīgus tēlojumus. Viņi
tad arī nav uzskatāmi par latviešu stāstu literatūras nodibinātājiem, lai gan viņi, atšķirdamies
no tā laika parasto stāstu tulkotājiem, cieši nostājās uz nacionāliem pamatiem.
L i t e r a t ū r a. Jēkaba Zvaigznītes Kopoti raksti. Alfr. Gobas sakārtojums, ievads un
bibliogrāfiskas piezīmes, Rīgā 1924. – Lautenbaha J. Z., Balss 1903, 3. un 4. nrā.

2. NEIKENS

Nacionālās stāstniecības sākumi

Mēģinājumi sacerēt latviešu stāstus, kur tēlota tautas dzīve, norādīja, ka bija atnācis laiks,
kad šai rakstniecības nozarei jārodas. Tautas garīgā dzīve bija pilna dīgļu. Kas viņā no
seniem laikiem glabājies, kas vēlāk nācis klāt, ar agrāko sakusis, cēlās un veidojās jaunu
dienu gaismā. Bija jānovērš acis no tradīcijām, ko tautā uzgāja, no grāmatām, ko tautā lasīja,
jāņem vērā, jāskata, kas notiek tautā pašā, tautas dvēselē – un no mākslinieka rokas mūsu
priekšā nostājas dzīvi tēli, latviešu pārdzīvojumu nemirstīgi liecinieki. To panāca Neikens,
latviešu nacionālās stāstniecības nodibinātājs.
Juris Neikens dzimis 1826. g. 6. apr. (25. martā) Umurgas draudzē Vidzemē kā Ārciema
Kānadžu māju saimnieka dēls. Neikena mātes priekšteči dzīvojuši Kānadžos no sen laikiem,
bet Neikena tēvs šais mājās ienācis iegātņos no Stalbes Mazneikena mājām. Kānadži ieslēgti
eglienā, un Juris no tiem neiziet līdz savam trīspadsmitajam gadam. Viņš še uzaug māju
saimes un savēju vidū, saņemdams iespaidus no apkārtējās dabas, no meža, kurā viņš pazīst
katru koku un akmeni, un no dienišķi noritošas darba dzīves, ko apskaidro un kam sprauž

279
augstākus mērķus kristīga ticība. Pie tās sirsnīgi turas viņa vecāki. Viņa tēvs bija par to
gādājis, ka Kānadžos uzceļ ērtu brāļu draudzes saiešanas kambari, un pats viņš še ir viens no
visvairāk iemīļotiem sacītājiem un lūgšanu turētājiem. Viņa māte ir visā apkārtnē iecienīta
dziedniece un labdare.
Neikena vecākus raksturo (Dzimt. Vēstnesis 1910, 42. un 48. nr.) Juris Kalniņš, Neikena
māsas dēls, kas arī Neikena vecāku, sevišķi Neikena mātes, savas mātes mātes audzināts.
Neikena t ē v s mīl nodarboties ar dravniecību; dārzā viņam desmitiem biškoku. Viņš glītu
garšu piekopj dažus mājrūpniecības arodus: gatavo vāceles no krijām vai tāsīm, pin
kurvīšus. Audzināšanas principos un taktikā viņš pilnīgi saskan ar savu laulātu draudzeni.
Neikena m ā t e ir atbalsts un padoma devēja ne vien savu piederīgu vidū, bet visā apkārtnē.
Viņa dziedina slimniekus salasītiem stādiem, pumpuriem, ziediem, apmierina viņus prātīgiem
vārdiem, dod tiem padomus ēšanā, kā izturēties, dzīvot. Viņa iemantojusi pilnīgu uzticību ar
savu sirsnīgo tuvākmīlestību, laipnību, nesavtību pret katru cilvēku. Nostāstus par spokiem,
vilkačiem, veļiem, raganām viņa tur par niekiem, būdama pārliecināta, ka Debess tēvs vien
valda pasauli. Maize ir Debess tēva dāvana, kas jānoskūpsta, ja tā, zemē nokritusi, nākusi
nicekļa kārtā; maize nav tikai ēstgribas apmierinātāja, bet līdzeklis, kas cilvēkam piešķir
miesas labklājību. Neikena māte iedveš idealizācijas jēdzienus arī par apģērbu, drēbēm,
dzīvokli. Neizdzēšamu iespaidu viņa atstāj uz bērniem ar savu dziļo valodu. Bez sava gala
viņai mīlināmo un glaimu vārdu, kas ņemti no parunām, tautas dziesmām, arī pašas darināti.
Bērni allaž dzird tādus vārdus kā: acu zīlīte, liepu lapiņa, ezera zirnītis, zelta drostaliņa,
magoņu ziediņš, mazais cīrulītis. Pamācības viņa sniedz līdzībās, zīmīgos teicienos. Ja nazis
augšpēdu nolikts uz galda, viņa atgādina: eņģelīši var sagriezt kājiņas. Ja deguns netīrs,
viņa saka: «Āzis pie siena kaudzes.» Ja paēdot, nelaikā aiziet no galda, viņa piezīmē: kad,
citiem ēdot, iet prejām, tad aiznes projām svētību. Ja bērni ķīvējas, vecā māte, rādāmo
pirkstu pacēlusi, skaita: Tā dzīvot bērniņiem, kā baltām aitiņām. Nostāstus par klaušu
laikiem viņa nobeigusi ar cerībām, ka Dievs ilgi necietīšot cilvēku pārestības, netaisnības un
varmācības. Bērnus ģērbdama un palīdzēdama tiem kājas apaut, viņa dažkārt tiem
novēlējusi dievpalīgu, teikdama, lai Dieviņš viņiem mūžā palīdzot staigāt glītākos apavos
nekā vīzēs un pastalās, labāku uzvalku valkāt rupjo drēbju vietā un grāmatu vai papīru somu
cilāt tagadējās gana tarbīnas vietā.
Neikena māsas dēls J u r i s K a l n i ņ š pazīstams kā rakstnieks. Viņš dzimis 1847. g.
Neikena tēva mājās, Ārciema pagasta Kānadžos, kur Jura Kalniņa tēvs tika 1 par saimnieku,
kad Neikena studenta gados viņa tēvs pārcieta niknu karstuma guļu un Neikens tad savu tēvu
atsvabināja no saimniecības rūpēm, viņam izgādādams dzīves vietu muižas īpašnieka
junkura ērbērģī, līdz, par mācītāju tikdams, viņš savus vecākus ņēma pie sevis. Juris bija par
skolotāju Vietalvas draudzes skolā, zaudēja šo vietu, vāciskās skolu valdes vajāts viņa
nacionālo centienu dēļ (1881). Mācības apgabala kurators viņu vēlāk (1886) iecēla par
Vietalvas ministrijas skolas priekšnieku. No 1895. g. viņš darbojās Rīgā kā avīžnieks;
rediģēja vēlāk Balt. Vēstnesi, mira 1919. g. Viņš sarakstījis skolas grāmatas: Dabas mācība,
Vadonis rakstienos, ģeometrija, Latv. valodas mācība, dzīves aprakstu Jānis Cimze. Viņa
1892. g. izdotā Latv, rakstniecības teorija dibinās gandrīz vienīgi uz tautas dziesmām.
Neikens sāk mājinieku vidū darboties un ielauzīties grāmatā. Viņš kopj bites, gana lopus,
ķer vēžus un zivis, kas viņam vasarā vislielākais prieks. Lopus ganīdams, viņš mācās no
galvas garīgas dziesmas un pats sev skaita priekšā. Iemācījies lasīt, viņš pa ziemu māca citus
bērnus. Bet mācāmie bērni ir tik kūtri un dumji, ka šis darbs viņam riebtin riebjas un viņš pāri
reizes grib aizbēgt. Kad atnāk vecais šķesteris, viņam ir svētku diena. Tas stāsta par veciem
laikiem un tālām zemēm, un Juris vēlas, kaut arī viņš kādreiz varētu būt tik gudrs.
Pirmās mācības ārpus mājām Neikens saņēma Katvaru muižā pie kāda sava radinieka, kas
tur bija par dārznieku. Še viņš mācījās vāciski runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt, dārzu apstrādāt.

280
Dabūjis zināt, ka Limbažos ir apriņķa skola, kur māca augstas zināšanas, viņš tēvam nelika
miera, līdz viņš to uz turieni aizveda. Turp nonācis, Neikens jutās vīlies. Viņam tur mācību
nepietika, citas grāmatas arī nebija pieejamas, tā ka viņam daudz laika jāpavada slinkojot.
Pēc pustreša gada skolu atstādams, viņš nav mierā ar to, ko panācis.
Redzēdams, ka dēlam prāts nenesas uz zemkopību, tēvs Juri nodeva pie šķestera, kas bija
arī grāmatu sējējs. Bet, grāmatas lasīdams, Juris nereti sabojāja vākus, tā ka meistars
pārliecinājās, ka no Neikena lāga grāmatu sējējs neiznāks. Tai vietā viņš iemācījās ērģeles
spēlēt. Jau 17 gadus vecs būdams, Neikens nezināja, ko iesākt. Par laimi viņu ievēroja
Umurgas mācītājs Hilde un pierunāja tēvu, lai Juri sūta Valmieras skolotāju seminārā.
Hilde dod Neikena tēvam šādu padomu: Ja viņam trūkst naudas, ko segt semināra
izdevumus, tad lai pārdod pirmajā gadā vienu zirgu, otrā gadā otru zirgu un trešajā gadā
trešo zirgu. Kad viņš vairs nejaudās mājas valdīt un Juris būs par skolmeistaru, tad lai viņš
mājas atstāj un dzīvo pie sava dēla.
Neikens mācījās Valmieras s k o l o t ā j u s e m i n ā r ā no 1843. līdz 1846. gadam. Šai
laikā norisinājās Vidzemē pārejas kustība pareizticībā. Tā darīja savu iespaidu arī uz
semināra dzīvi. Tā vadītāji, mācītājs Valters un direktors Cimze, kam šīs lietas stipri gāja pie
sirds, centās saviem audzēkņiem aplinkus atklāt pareizticīgo propagandas slepenos nolūkus
un iedvest īstu luterānisma garu. Pret šiem vīriem bija Naikenam ārkārtēja cienība. Viņš
raksturo Cimzi šādi (J. Neikena dzīves gājums, 9): «Šis vīrs pie sava amata bija tik derīgās kā
rečs kāds cits un turklāt savu uzticēto tīrumu apstrādāja ar lielu uzcītību un prieku, tā ka
skolnieki ar prieku no viņa mutes tās mācības saņēma. Un, kas īpaši jāiegaumē, viņš mācēja
mums, jaunekļiem, tā sakot, uguni iemest sirdi, tā ka ar prieku to skolmeistara amatu
uzņēmām.»
Semināra kursu beidzis, Neikens uzņēma savas s k o l o t ā j a g a i t a s. Vispirms viņš bija
par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, no ' 1848. g. janvāra par skolotāju Cimzes
seminārā, bet, kad 1849. g. rudenī semināru pārcēla uz Valku, Neikens no šīs vietas atstājās.
Viņš tagad rakstīja savu vācu valodas mācību un apceļoja Vidzemi un Kurzemi,
apmeklēdams arī Irlavas skolotāju semināru. No ceļojuma ap Lieldienām 1850. g. atpakaļ
atgriezies, viņš atkal palika par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, dodams bez tam
pilsētā privātstundas. Lai iegūtu mājskolotāja tiesības, viņš 1851. g. devās uz Tērbatu. Še viņš
pārliecinājās, ka viņam jāstudē. Viņš nu palika par mājskolotāju Valmieras mācītāja dēliem
un gatavojās iestāties augstskolā.
Kā s k o l o t ā j u Cimze Neikenu šā raksturo (J. N. dzīves gājums, 11): «Neikens
vislabākiem Vidzemes skolmeistariem pieskaitāms... Kad Neikens mācīja, tad tur netrūka ne
vārda, bet pārāk tur arī nebija ne vārda. Viss bija tā lcā nosvērts pēc vajadzības un pēc
taisnības. Neikena mācība bij skaidra, saprotama un uzskubinādama. Viņš labi mācēja
izšķirt čaumalu no kodola. Tas semināram bija par skādi, kad Neikens aizgāja.»
Neikens s t u d ē j a Tērbatā no 1852. līdz 1856. gadam, papriekš ierakstīdamies par dabas
zinātņu studentu, tad, vajadzīgos eksāmenus grieķu un ebreju valodā nolicis, pārgāja
teoloģijas fakultātē. Lai iegūtu līdzekļus, viņš pasniedza privātstundas. Viņš bija par locekli
vācu studentu korporācijā Livonija, kurā iestājās 1853. g. pirmā semestrī, un stāvēja tādā
kārtā savrup no latviešu studentiem, kas pieķērās nacionāliem centieniem. Tomēr viņš
neatrāvās no darbiem latviešu kultūras laukā. Valdemārs vēsta (Vaterl. und Gemeinn. II,
347), ha viņš un Neikens apspriedušies par latviešu skolas grāmatu trūkumu un sastādījuši
plānu latviešu–vācu vārdnīcai.
Kandidāta gadu pie Valmieras mācītāja Valtera nostrādājis, Neikens tika 1857. g. par
Dikļu draudzes mācītāju. Še viņš darbojās desmit gadus, tad pārgāja uz savu dzimtenes
Umurgas draudzi, kur mira jau 1868. g. 13. (1.) jūlijā.
Par m ā c ī t ā j u būdams, Neikens attīstīja intensīvu un daudzpusīgu , darbību. Še viņš

281
bija vietā, kas saskanēja ar viņa sirds tieksmēm. Viņa ievērojamās runātāja dāvanas pabalstīja
viņa pārliecību. Viņš varēja sacīt: Es ticu, tāpēc runāju. Ļaudis bariem nāca viņu klausīties.
Arī svešas draudzes viņu daudzkārt aicināja uz Bībeles svētkiem. Pie tam viņš rūpējās par
katru draudzes locekli. Dikļu draudze piederēja pie Vidzemes vismazākajām draudzēm.
«Neikens tādēļ katru māju apmeklēja, rāja saimnieku, saimnieci, kalpus, puišus un meitas,
kad netīrīgu jeb neklājīgu būšanu atrada. Pie šā darba īpaši atspīdēja Neikena gana mīlestība.
Jo visu to darbu darīja laipnīgi, mīlīgi, tā ka neviens par viņa rāšanu nejaunojās, bet mācībai
paklausīja.» (Hērvāgens.)
Savās draudzēs Neikens ierīkoja s k o l a s, visus šķēršļus pārvarēdams. Katrs pagasts
Dikļu draudzē dabūja savu skolu. Plašākā apmērā viņš gādāja par skolām, būdams no 1866.
līdz 1868. g. par Valmieras prāvesta iecirkņa skolu pārlūku.
Lai paceltu latviešu garīgo dzīvi, Neikens rīkoja d z i e s m u s t ē t k u s. Pirmos plašākos
dziesmu svētkus nosvinēja 1864. g. Dikļu mācītāja muižas birzī; pie tiem piedalījās 6 kori.
Turpmākie dziesmu svētki notika 1865. g. vasarā Bauņu muižas parkā un 1866. g. Rūjienā.
Šādi svinējumi deva ierosinājumu nodibināties vairāk dziedāšanas biedrībām. No šiem un
līdzīgiem pasākumiem Kurzemē izauga Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki Rīgā 1873.
g.
Kādu mīlestību un cieņu Neikens ar savu darbību bija iemantojis, rāda viņa bēru diena 20.
(8.) jūlijā. Uz tām bija sanākuši ne tikai viņa draudzes locekļi, bet daudz ļaužu arī no citām
draudzēm, daži no simts verstu attāluma. «Ap Neikena zārku stāvēja muižnieki un zemnieki,
augsti un zemi, veci un jauni, mācīti un nemācīti.» (Hērvāgens.)
Neikens nepievienojās latviešu nacionālistiem, tā sauktajiem jaunlatviešiem, ne Tērbatā,
ne vēlāk. No pašas bērnības viņš bija tā ieaudzis kristīgā mācībā un stāvēja visu mūžu
vāciešiem tik tuvu, ka viņš nevarēja iedraudzēties ar nacionālistu centieniem. Pēc savas
izglītības un ieņemtā sadzīves stāvokļa viņš jutās par vācieti un nevarēja saprast, kāpēc lai
ikkatrs izglītots latvietis nedzīvotu ar vāciešiem vienā sabiedrībā, netiktu garīgā ziņā par
vācieti. Un, lai liekuļotu, viņš bija pārāk patiesas dabas: viņš nekad nebūtu varējis uz
katedrām, sapulcēs, laikrakstos uzstāties par visdedzīgāko tautieti, bet savā privātā dzīvē un
satiksmē rīkoties citādi.
Vācieši, latviešu nacionālistu pretinieki, uzlūkoja Neikenu pilnīgi par savējo. Mācītājs un
bīskaps Valters palika Neikena bēru dienā mājās, negribēdams noklausīties, ka letomāpi pie
Neikena kapa sarunās niekus. Viņš bija tanīs domās, ka Neikens ar viņu par latviešu nākotni
pilnīgi vienis prātis (Bischot Dr. Ferd. Walter, Leipzig 1891, 360). Un Valters turēja latviešu
pārvācošanu par nokavētu pienākumu. Viņš domāja, ka nokavētais vēl panākams, un
skubināja muižniecību, garīdzniecību, valdības orgānus, lai ķeras pie darba. (Turpat, 361.)
Neikens ar visu to savā iekšējā būtībā un radošā darbā n e v a r ē j a c i t s b ū t k ā l a t v i
e t i s. Nacionālismu neminēdams un ārēji palikdams no nacionālistiem savrup, viņš tomēr
savā darbu kodolā ir caur un cauri nacionāls. Tas parādās jau viņa satiksmē. Savu tēvu un
māti, vecus, vienkāršus latviešus, viņš līdz kapa malai mīlēja un cienīja kā sev līdzīgus; ar
saviem draudzes locekļiem viņš jutās kā viena koka zari. Un arī viņa stāvoklis pret latviešu
nacionālistiem bija citāds nekā vāciešu. Tas izrādījās, kad viņš atteicās apkarot Pēterburgas
Avīzes kopā ar Latv. Avīžu aprindām. Viņš nevarēja saskanēt ar nacionālistu straujumu, bet
viņu centienu kodolu viņš nespēja noliegt. Pēdīgi kā radošs mākslinieks viņš varēja parādīt
savas gara spējas vienīgi tanī veidā, kā tās raksturo latviešu tautu. Tādā kārtā viņš licis
latviešu nacionālai kultūrai vienu no stūra akmeņiem: nodibinājis latviešu nacionālo
stāstniecību.
Neikena l i t e r ā r i s k ā d a r b ī b a izaug no viņa amatu pienākumiem.
Būdams par skolotāju un mācīdams latviešu bērniem vācu valodu, viņš meklē pēc
nepieciešamā vadoņa šai priekšmetā. To neatrazdams, viņš ķeras pie attiecīgās mācības

282
grāmatas sastādīšanas. Iznāk viņa Vācu valodas mācība priekš Latviešiem. Rīgā, I daļa 1850.,
II d. 1859. g. Pie I daļas pieder: 8 bilžu tāpeles lētākai vācu valodas iemācīšanai un grāmatiņa
Kurze Anleitung zum Gebrauche der «Vācu v. mācība» und der dazu gehörigen Bilder–
Tafeln. Riga, 1850.
Neikens ņem sev par uzdevumu izglītojošā kārtā skolniekiem iemācīt dienišķo vācu māju
un vienkāršo rakstu valodu saprast un pareizi lietot. Viņš grib, lai skolnieki iemācās ne vien
vārdus, bet saista ar tiem skaidrus priekšmetu jēdzienus. Šai nolūkā viņš ņem palīgā latviešu
valodu, turēdamies pie pamatlikuma: Izejas punkts un centrs izglītojošai mācībai svešā
valodā ir mātes valoda. Latviešu valodā viņš tad skolniekus iepazīstina ar priekšmetiem un
pēc tam ar šo , priekšmetu nosaukumiem vācu valodā. Iepazīstinājis ar priekšmetiem, viņu
īpašībām, skaitu, darbību apkārtnē, viņš pāriet pie citiem priekšmetiem, kas uzzīmēti
vienkāršiem vilcieniem bilžu tāpelēs. Tās tāpēc tik vienkāršas, ka tām jābūt lētām. Viņš
piezīmē: Ja tās nebūtu nodomātas tik nabagai tautai, kāda patlaban latvieši, zīmējumiem
vajadzētu būt ēnotiem, dažiem arī krāsotiem, lai sasniegtu savu nolūku.» Vingrinājumu
teikumus Neikens sniedz nesakarīgus, atšķirdamies šai ziņā no Kronvalda.
Studenta gados, kā minēts, Neikens kopā ar Valdemāru sastādīja plānu la t v i e š u–v ā c u
v ā r d n ī c a i. Šo darbu Neikens vēlāk nav atmetis. Ir par to ticamas liecības, ka viņš to
novirzījis tuvu beigām. Materiāli pārgāja bīskapa Ulmaņa rokās, ar kura vārdu nāca vārdnīca
klajā 1872. g. Galvenā kārtā šis darbs tad Neikena pastrādāts.
Par Tērbatā sastādītā vārdnīcas plāna turpmāko likteni Valdemārs piezīmē (Vaterl. u.
Gemeinn. II, 348), ka šis plāns vēlāk izrādījies par neizvedamu «un Neikens, kam turpmāk kā
mācītājam šādiem darbiem atlika vajadzīgais laiks, īsi priekš savas nāves šo darbu gandrīz
pabeidza (1866), kā, mazākais, toreiz ziņoja». Ar šo piezīmi saskan Hērvāgena norādījums
(J. Neikena dz. gājums, 19 , 20), ka Neikens strādājis pie leksikona, tiklab pie latviešu–vācu,
kā pie vāculatviešu daļas. «Ja Neikens tik agri nebūtu aizgājis, tad, zināms, vienu krietnu un
derīgu leksikonu būtu sarakstījis. Darbs nepalikšot nepabeigts, to vedīšot galā bīskaps
Ulmanis.
Par mācītāju darbodamies, Neikens izdeva laikrakstu C e ļ a B i e d r i s, lai izplatītu savu
kristīgās mācības sludinātāja darbību uz visu tautu. Kā avīžnieks viņš jo tuvu piegriezās
tautas dzīvei un ievietoja savā orgānā pašsacerētus darbus, kam ievērojama dzejas vērtība.
Viņš parādās par d z i e s m i n i e k u, kas kristīga gara apdvests. Ja senās dziesmas
apklusušas, viņš piesauc Dievu, lai dod jaunas.
Ak Kungs, ko debesu namos ar eņģeļu mēlēm sveic Un laukos, gaisā, mežos ar tūkstoš
balsīm teic, Mums dziesmas atkal taisi un garu modini, Un mēles saiti raisi, un sirdi kustini!
Dažus veselus graudus Neikens ielicis latviešu garīgo dziesmu krājumā. Dziesmu
grāmatās uzejamas viņa dziesmas, gan pašsacerētas, gan tulkotas: Svētīgs, kas nestāv, Neliec,
Kungs, jel krist man ļaužu rokās, Tas bērniņš guļ, Atdot trūdus būs tev, kapu lauks. Citas
dziesmas ietver sevī vai nu dabas gleznas (Klau, pērkons cik vareni strādā), vai pamācības
(Puisēns un oliņa u.c.),
Pamācības lakoniski īsos vārdos Neikens sniedz kā e p i g r a m m u, g u d r ī b a s v ā r d
u s a c e r ē t ā j s. Šie viņa uzmetinājumi pieslēdzas Zālamana sakāmiem vārdiem un
Luteram, no kuriem viņš arī dažu ko aizņem. Vienumēr viņš mērķē uz tautas dzīvi, grib to
tīrīt, spodrināt, pacelt. Jāsatiekas ar labiem, jāturas godam, jāmeklē katram ne tikai sava paša
gods, jādara otram labs, jāizmet no sirds ienaids, nav jājaucas cita lietās. Pazīstams ir viņa
cilvēka mūža vērtējums:
Vai tavs mūžs kam lieti der.To vis neteic ilgie gadi;Viens tas brītiņš dārgi sver,Ko ar
labiem darbiem vadi.
Visievērojamākais, ko Ceļa biedrī atrodam, ir Neikena stāsti, pirmie latviešu valodā, kam
paliekama literāriska vērtība.

283
 NACIONĀLĀS STĀSTNIECĪBAS SĀKUMI. Neikena stāsti izaug organiski no viņa
mācītāja, dvēseļu gana pienākumiem. (Sk. Druva, 1913, 517 utt.) Darbinieks, kas nostādīts
vietā, kur viņam noteiktā iecirknī jāpazīst katra cilvēka sirds, viņa visdziļākie darbības
motīvi, kas apzinās sava darba nopietnību un atbildību, ķeras pie sava uzdevuma ar savām
vispusīgām, ārkārtējām spējām. Viņam ir ideāls, kura priekšā zemojušies gadu simteņi, kura
priekšā viss laicīgais nobāl, no kura cilvēkam uzdveš mūžības dvesma. Viņš ar to paceļas pāri
savai apkārtnei, saviem labvēļiem un nelabvēļiem, saviem laicīgiem norobežojumiem. Viņa
laime un nelaime, gods un negods nav tas svarīgākais, viņam jādara tas, ar ko viņš sava ideāla
priekšā var pastāvēt. Šis ideāls ne viņam vien paturams acīs; ikkatrs, kas viņa vadībai
uzticēts, viņam jānostāda tā priekšā, lai to redz, lai sevi tam ziedo un izglābj savu dzīvību.
Bet šī cilvēka neiznīcīgā daļa tūkstoškārt saistās kopā ar pārejošo, laicīgo. Šis pārejošais ir
svarīgs, līdz pēdīgam ievērojams, jo tas ir mūžīgā trauks. «Virs zemes dzīvodami, zemes
dabu valkājam un šās dabas likumus arī pie sevis manām,» saka Neikens (Ceļa biedris, 1863,
3. nr.). «Gaisma un tumsība, siltums un aukstums – īsi sakot: debess un zeme savas īpašības
ar' mums piešķir. Tēvzeme, dzimtene, dzīvoklis, pārtika, darbs, laika kavēklis un daudz
dažādas lietas savu dabu ar neizdzēšamiem rakstiem mūsu dabai iezīmē.» Dabas saites un
kavēkļi katram cilvēkam savādi, ikkatram savādas īpašības. Ne tikai miesas augumā, bet arī
neredzamajā dvēseles būtībā katram cilvēkam jau no mātes miesām dāvināta sava īpaša daba.
Tas viss jāņem cieši vērā, ikkatra savādības, ko noteic apkārtne un iedzimums, jāuziet, smalki
jāizzin. Un visiem jātiek pie viena mērķa. Cilvēks nav dabas kalps, bet kungs un valdnieks.
Ar dabas pirmību apdāvinātam, viņam jāuzvar arī savu dziņu kavēkļi un jāizbauda Dieva
bērna svabadība.
Tādu ideālu un atziņu vadīts, Neikens stājas pie sava mācītāja – draudzes gana uzdevuma.
Viņš to neizpilda tikai no kanceles. Viņam tas jādara visur, arī tad, kad viņš ir gluži viens.
Savā klusajā istabiņā viņš pārskata savus draudzes locekļus pēc baznīcas grāmatām. Tur ir
visi viņi. Ceļā retam sastopas, mājās dažus vien atrod, baznīcā nekad nav visi vienā reizē, bet
grāmatā netrūkst neviena. Pulciņos kopā, gan pa ciltīm, gan pa mājām un pagastiem, mācītājs
visus še atrod, ko tas augstais gans tam uzticējis kopt un ganīt; te bērni un vecāki, puiši,
meitas un laulāti, atraiknes un bāriņi, kas visi uz mūžīgu dzīvošanu izredzēti, bet visi
daždažādi apkavēti.» (Ceļa biedris, 1863, 1. nr.) Un tad viņš novelk arvienu šaurākas robežas,
novēro kādu sevišķu, acīs krītošu parādību, uzstāda noteiktu jautājumu un to nu rauga izpētīt
no saviem materiāliem. Tur tad nošķiras grupa, no tās nodalās atsevišķi cilvēki, nostājas
priekšā dzīvi, savā sevišķā apkārtnē, dabā, apģērbā, valodā. Gada beigās baznīcas grāmatu
lapu pa lapai cauri lūkojot, viena lieta duras acīs. «Kur laulāti vīri gados miruši, tur atraiknes
ar bāriņiem vēl tagad stāv kā ēkas bez jumta; bet, kur laulātas sievas aizgājušas, tur citas jau
vietā. Un dažam sirmgalvim otra vai trešā sieva jaunāka gadījusies, nekā pirmā bij, un
meitene vecīgiem bērniem pamāte. – Man Dikļu draudzē tagad 13 atraikņi, bet 159
atraiknes.» Un Neikens skaidri redz veselu drāmu, redz sirmgalvi, kam sieva nomirst, redz
jauno bārenīti, kas aiziet pie šī sirmgalvja, redz viņu savādības, sarežģījumus, iekteņus, – un
viņš uzraksta stāstu par pamāti, likdams tam par virsrakstu jautājumu: V a i p a m ā t e i n a
v g r ū t i?
Šis ir p i r m a i s l a t v i e š u o r i ģ i n ā l s t ā s t s ar pastāvīgu mākslas vērtību. Tas
iespiests Ceļa Biedra 1863. g. 1. numurā. Moments nemitīgi uz priekšu tekošā tautas dzīvē,
vesels un ar savu mūžības saturu, še notverts un uzglabāts bērnu bērniem.
Tūliņ paši pirmie vilcieni ir vaļīga tērpa konkrētiem, reāliem priekšmetiem. Te nav nekāds
svars vārdiem: priekšmeti paši runā.
«Vanaga mājā saimniece nomira nedēļās un atraikni atstāja ar trim bāriem. Vecākais,
Grieta vārdā, meita bija jau dzīvojusi; otrs, ar vārdu Pridis, pusaugu zēns, klibs un nīkulis;
Jānīts, tas pastarīts, svešu rokām auklējams. Ak, bēdu biķeris, cik dziļš, cik rūgts!»

284
 Tālāk mums nostājas priekšā bārenīte, kura līdz galam saista mūsu y uzmanību. «Līzīte
izauga stalta un daiļa un uzziedēja kā rozīte; ar glumu galviņu un sarkanu mataukliņu,
apģērbā un apavās glīta, tā staigāja dziedādama un smiedamās, ka nebūt nevarēja uzminēt, šī
esot bāru meita.»
Redzam viņu izaugam un uzziedam; redzam viņas glumo galviņu ar sarkano mataukliņu.
Bet tad tālāk. Līzīte saņem neticīgi precinieci. Bet nu galva vairs nav pareiza; acīs krēšļojas
bagātība un saimnieces gods. Tad viņa stāv altāra priekšā, bāla un nogurusi, un dreb kā apšu
lapiņa. Un pēc gada viņa sēd savītusi un nošļukusi kā novājojusies pusmūža sieva. Kur nu
viņas daiļums? Nē, bilde tā nav. Un dzīvs cilvēks mums tomēr tuvāks un mīļāks nekā bilde
un galā arī daiļāks. Še ir daiļuma dziļākais noslēpums. Ārējās krāsas jau tikai viņa vizošā,
mainošās ietērpa. Pats viņš ir dziļāk, pastāvīgs un mūžīgs. Ziedonis un rudens, jaunība un
vīra mūžs nomet viņa priekšā savas balvas; viņš tās saņem un sadedzina uz sava ziedokļa,
dodams pretī mūžīgas dzīvības nojausmu.
Pie šāda daiļuma piesniedzas Neikens, svētu ideālu gaismā vāju cilvēku iznīcīgajai dzīvei
likdams iemirdzēties un sadrupt. Viņa gaišajā, pret mūžības sauli vērstā dvēselē kā uz
žilbinoši balta auduma skaidriem norobežojumiem notēlojas tas, ko viņš redzēja un sevi
uzņēma. Kaut gan cilvēki nīcīgi, vāji, tomēr katrā no viņiem, arī visniecīgākajā, ir
nemirstības elpa. Ar to dabū nozīmi arī nīcīgais un niecīgais. Viss ir aplūkojams, cauri
skatāms, kāds viņš ir, un vedams pretī savai pilnībai, savam īstajam nolikumam. Še daiļums
sadodas rokas ar reliģisku prātniecību, kam ir daļas ar cilvēces lielajiem jautājumiem.
Pārējie Neikena stāsti ir: Vai devītais bauslis vēl spēkā jeb Kalniņš un Puriņš, Par Oliņiem,
Bāris. Tie Ceļa biedri iespiesti zem kopēja virsraksta Dažas apvaicāšanās. Katram no tiem
devis ierosinājumu kāds novērojums Dikļu baznīcas grāmatās.
Neikenam krīt baznīcas grāmatās acīs, ka saimnieku uzvārdi vairs nesaskan ar māju
vārdiem, no kam viņš vēro, ka mājas ar maz izņēmumiem no saviem agrākajiem turētājiem
pārgājušas citu rokās; viņš jautā: vai devītais bauslis vēl spēkā? – un uzraksta s t ā s t u p a r
K a l n i ņ u un P u r i n u. Tie ir divi kaimiņi: viens – ar teicamām īpašībām, otrs
apcietinājies ļaundaris. Raksturi tātad šabloniski, cīnās gaisma pret tumsu, un, saprotams,
gaisma dabū pēdīgi virsroku. Tomēr arī še ir smalki novērotas, patiesi izjustas ainas no tautas
dzīves, ir attēloti pārdzīvojumi, kas rodas sakarā ar to vietu, kur kāds gadiem strādā, pūlas,
uzturas, dzīvo.
Citā reizē Neikens apskata grāmatās laulātus pārus, kam nav bērnu, novēro, ka bērnus
daudzkārt tur par sodu, ka laulāti ļaudis bīstas no daudz bērniem, un uzraksta stāstu Par
Oliņiem. Bagātajam melderim Oliņam nav bērnu. Nabaga vēverenei kaimiņos viņu daudz.
Oliņu audzēknis Roberts, no tēvabrāļa lielāku mantojumu dabūdams, nopērk sudmalas par
dzimtu un apprec vēveru Jūliņu. Oliņa radi Diļļi, nodzīvojušies rīdzinieki, atnes dzīrodamies
sudmalās postu. Šis Neikena stāsts atšķiras no citiem ar saviem idilliskajiem tēlojumiem un
galā pārsteidzošajiem gadījumiem. Tur mierīgā satiksme Oliņu un vēveru starpā, bērnu dzīve,
rāmais sudmalu ezers, ābeļu un puķu dārziņš. Tad skaņu tēlojumi. Oliņu sudmalu akmeņi,
tek, priecīgi rūkdami: bagāti, bagāti–bagāti, bagāti; vēvera mājiņā šautuve klaudz: tukš, tukš–
tukš, tukš; Dillene atbrauc divirču ratiņos un zvārgulīši skan: dill, dill, dill–dill, dill, dill;
Dillis pats atnāk – vienā kājā zābaks, otrā tupele: klip, klap–klip, klap.
Vēl Neikens apskata savas draudzes bāriņus, atminas, ka aukle viņam maziņam sacījusi:
kad, saulītei spīdot, lietus līst, tad bāriņu asaras birstot; apjautājas, kāpēc tām jālīst, un
uzraksta stāstu B ā r i s. Še Neikens nostāda acu priekšā zēnu, bāri Pēterīti, tik dzīvu,
caurskatāmu, ka nevar apnikt viņu aplūkot. Viņš nav dažiem vārdiem aprakstāms,
raksturojams, bet gan skaidri apjaužams, iekšķīgi redzams Neikena tēlojumā. Tā viņu radīt
var vienīgi m ā k s l i n i e k s; tā ir viņa sevišķā spēja un viņa īpašais uzdevums. Labs vai
ļauns, še nav no svara; bāra tēls ir patiess, vienīgs, neizsmeļams. Vērtībā tam Neikena tēlu

285
starpā blakām nostādāma vēl tik Līzīte (Pamāte). Še, pašā stāstniecības sākumā, jau sastopam
kaut ko līdzīgu Blaumaņa labākajiem tēliem: Krustiņam, Edgaram u.c.
Neikena s t i l s lietišķs, pieslēdzas cieši savam priekšmetam. Personas ir tās, ko Neikens
tēlo ne tieši, bet darbībā, kas pieņem dramatisku raksturu, pārejot nereti dialogā. Vietām
iespraužas pamācības ar kristīgu tendenci. Tēlojumu, kas attālinās no darbībā zīmējamām
personām, tikpat kā nav. Personu gaitām sekojot, rakstnieks vienmēr patur acīs galveno
domu, kas apzīmēta iepriekšējā jautājumā (Vai pamātei nav grūti? u.c.)
Pirmo reizi še dzirdam stāstos skaidru, saistošu t a u t a s v a lo d u. Tā nav tik mierīga,
episka kā tautas pasaku valoda; tanī ietveras dažs kas no jaunlaiku pretišķībām un
nervozitātes. Kaut ko tā mantojusi arī no toreizējās grāmatu, no baznīcas valodas. Tomēr tā
nav ņemta no grāmatām, bet gan no tautas, kurā tā pārgājusi no literatūras un baznīcas,
sevišķi tanīs aprindās, kurās Neikens uzauga un darbojās. Darbībasvārds allaž pavirzīts
teikuma beigās un ne tikai tanīs gadījumos, kur to varētu izskaidrot ar vācu valodas iespaidu.
P a r a u g s (no Bāra): Svētdien pēc pusdienas pilsētas mācītājs cietumniekus apmeklēja.
Papriekšu ar katru izrunājies, viņš beidzot visiem kopā dievvārdu teica, 32. Dāvida dziesmu
tulkodams. Sprediķis, dzīvs un spēcīgs, dažu sirdi tā sakustināja kā tā priekš Dieva solījās:
Es izsūdzēšu savus grēkus un neapklāšu savus noziegumus: – tomēr cita arī vēl vairāk
apcietinājās.
L i t e r a t ū r a. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. Iz Ceļa biedra
izlasījis, sastādījis un izdevis R. Auning. I. Stāsti, Rīgā 1870. Ievadā Neikena dzīves apraksts.
– J. Neikena izlasīti raksti. Teodora izlasīti un sakārtoti, I 1897, II 1898. Ievadā Neikena
dzīves apraksts. – J. Neikena Raksti. Alfr. Gobas sakārtojums un biogr. ievads, Cēsīs u. Rīgā
1924. – Tā paša; J. N. Dzīve un darbs, Rigā 1926. – J. Neikena Izlasīti Raksti ar biogr. no
Arņa, Valmierā u. Cēsīs 1924. – J. Neikena, papriekš Dikļu, tad Umurgas mācītāja dzīves
gājums, Rīgā 1869. Neminētais autors L. Hērvāgens. – Teodora J. N. stāsti, Tautas
rakstnieki, Rīgā 1913. – Tā paša: Latviešu stāstu rakstniecības sākumi, Druva 1913, 5 b. –
(J. Kalniņa) J. N., kāda tuvinieka uzzīmētas atmiņas, Dzimt. Vēstnesis 1910, 36, 42, 48 utt. –
G. Sauruma J. N. savas tautas mācītājs, Umurgā 1926.

3. LIRIKA

1) Senās tautas dziesmas

2) Garīgas dziesmas
3) Ziņģes
4) Ruģēns
5) Mālberģis
Tāpat kā stāstos, atrodam arī latviešu vidū dziedātās dziesmās ap 19. gadu simteņa vidu
lielu dažādību. Tur ir mantojums no tālās senatnes; tur ir dziesmas, kas tautā laidušas saknes
no luterānisma ieviešanas laikiem; tur ir ziņģes, kas ļaudīs ieplūdušas jaunākā laikā. Bet drīz
rodas arī dzejnieki, kas dziesmās pauž jaunu laiku nojausmas un cerības.
1) SENĀS TAUTAS DZIESMAS. Lai gan inteliģencei likās, ka tauta savas senās
dziesmas aizmirsusi, tomēr tās tur mita bagātīgā, pilnā mērā. Gan tās, būdamas atklātībā
neieredzētas, pat nicinātas, slēpās no gaismas. No tā laika, kamēr Stenders viņas nodēvēja par
blēņu dziesmām, viņu vietā laizdams ļaudīs citas, un pat jau agrāk tautas mācītāji stāvēja pret
tām pastāvīgā cīņā. Un viņiem bija sekmes. Sāka valdīt domas, ka pilnīgi cienījamas ir tikai
tā saucamās svētās dziesmas. Ar to rēķinājās laicīgu dziesmu izdevēji. Kad Latviešu
literāriskās (draugu) biedrības uzdevumā Šacs un Ulmanis 1845. g. izdod ar melodijām Šaca
lasāmā grāmatā iespiestās un citas laicīgas dziesmas, tad viņi priekšvārdā izsaka domas, ka,

286
tās dziedot, bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku, un tad piemetina:
«To lai Dievs nedod, ka viens vienīgs cilvēks caur to paliktu aizkavēts no svētu dziesmu
dziedāšanas, bet to lai žēlīgi palīdz, ka caur to tās dziesmas ļaužu starpā beidzas, kas patiesi
par blēņu dziesmām nosaucamas.» Un arī pēc divpadsmit gadiem, Kaktiņa un Caunītes
sagādātām dziesmām priekšvārdu rakstīdams (1857), Ulmanis min, ka «vislielāks un
vissvētāks prieks cilvēkam pie svētām dziesmām», bet skubina nesmādēt arī tādas dziesmas
un ziņģes, «kas lai gan par svētām nav saucamas – tomēr labas un godīgas un, lai gan laicīgus
priekus un laicīgas bēdas apdzied, tomēr pie blēņu dziesmām nepieder». Cīnās, kā redzams,
vēl vienmēr pret blēņu dziesmām, lai gan ar šo vārdu tagad varbūt neapzīmē tautas dziesmas
tik cieši, kā Stenders to darīja. Taču vienmēr tās bij tautas dziesmas, ko ir svētās, ir «godīgās»
laicīgās dziesmas nostumj pie malas. Un, kad 1869. g. Vidzemes skolotāju sapulce nospriež
gādāt dziedāšanas biedrībām vajadzīgās dziesmas, tad atkal tās ir piemērotas vācu laicīgas
dziesmas, ko skolotāji apņemas saistīt un Cimzem piesūtīt.
Un še nu pārgrozās inteliģences attiecības pret latviešu tautas dziesmām. Nākamajā gadā
kādas 50 dziesmas skolotāju sapulcei priekšā liekot, nāk pie atziņas, ka darbs tik pusē darīts.
Cimze, visu to pastāstīdams (Dziesmu Rotas pirmā sējuma gala vārdā), jautā: Kā bij palikt ar
latviešu tautas dziesmām? Vai tās bij pavisam jāatmet, kā tauta pati darījusi? Vai jāuzņem
tādas pašas plikas un kailas, vienā balsī dziedamas, kā vecos laikos dziedāja?» Un Cimze
apņemas izkaisītās melodijas kopā salasīt un ierīkot koru dziedāšanai uz četrām balsīm.
Dziesmu Rotas trešās daļas priekšvārdā Cimze liek bāra bērnam meklēt pēc tēva un mātes
dziesmas vārdiem: Maziņš biju, neredzēju. Bet tēvs, māmiņa nedod atbildes, neceļas. «Kapus
atstājuši, griežamies savā garā aizgrābti uz vectēvu dzīves vietu un atrodam bēniņos un
pagrabos daudzmaz no viņu atmestās mantas. Rūsu nodzinuši un putekļus noslaucījuši, mēs
atzīstam, ka šī manta ir dārga, jauka un mīļa. Viņa mums liecina par tēvu tēvu darbiem un
domām, par viņu priekiem un bēdām. Sī nu atkal uzietā vecā manta ir latviešu tautas
dziesmas.»
Še redzam agrāk peltās latviešu tautas dziesmas ceļamies godā. 1873. gada jūnijā
nosvinētie Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki bija l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u
u z v a r a s s v ē t k i. Koncerta programma bija sastādīta pa lielākai daļai no latviešu tautas
dziesmām. To starpā bija: Rīga dimd, Kas tie tādi, kas dziedāja, Maza biju, neredzēju, Kara
viri bēdājās, Jāņu dziesmas. Ar lielu sajūsmu saņemtas, tās pacēlās visu priekšā kā kaut kas
daiļš un dižens. Vēl vairāk viņu vērtību atklāja Kronvalda Ata sajūsminošās runas. Svētku
dalībnieki paceltu galvu pārnāca mājās, apzinādamies, kāda viņiem manta.
Tautas dziesmu vērtības atziņa ātri izplatījās pa visu Latviju. Ir vecmāmiņa, ir ganu meita,
ikviens, kam šīs mantas bija, vairs nekautrējās ar tām nākt klajā. Tad nu arī Brīvzemnieka
ierosinātais darbs – krāt latviešu tautas gara mantas – veiktin veicās. Nāca klajā tādas tautas
dziesmu bagātības, ka par tām bija jābrīnās, un nesaprotami paliek agrākie spriedumi, ka
latvieši dziesmām nabagi. Šie dziesmu krājumi latviešu garā mituši vienmēr, un arī ap 19. g.
simteņa vidu tie bija tanī ieglabātās lirikas vērtīgākā daļa.
J ā n i s C i m z e, pirmais latv. tautas dziesmu harmonizētājs, izdeva savus dziesmu
iekārtojumus koriem vairāk krājumos ar nosaukumu Dziesmu Rota, nosaukdams tautas
dziesmas par lauka puķēm, pārējās – par dārza puķēm. Dziesmu Rota iznākusi pavisam
astoņās daļās, pirmā 1872. g., pēdējā 1884. g. Apmēram puse šais krājumos tautas dziesmu,
ko Jānis Cimze (un viņa brālis Dāvis) harmonizējis jauktiem un viru koriem, zināmā mērā
vācu mūzikas iespaidu vadīts. – Ar patriotisku sajūsmu ķērās pie latviešu dziesmām B a u m
a ņ u K ā r l i s, dzimis 1835. g., no 1853. līdz 1856. g. mācījies Cimzes seminārā, darbojies
par skolotāju Pēterpili, kur sadraudzējās ar Ausekli, mira 1905. g. 28. dec. Limbažos. Še
viņam 1920. g. 10. okt. uzcēla pieminekli sevišķi kā latviešu tautas un Latvijas valsts himnas
teksta un mūzikas autoram. Tautas himna «Dievs, svēti Latviju» pirmo reiz parādījās

287
Baumaņa dziesmu krājumā Austra 1874, g. Turpmāko krājumu Līgo, kurā arī atradās šī
himna, krievu valdība konfiscēja. Šais krājumos bija arī tautas dziesmu harmonizējumi.
Pirmajos visp. dziesmu svētkos dziedāja Baumaņa Tēvijas dziesmu (teksts Lapas Mārtiņa) un
Daugavas zvejnieku dziesmu (Brīvzemnieka). Populāra ir Baumana Trimpula (Ausekļa
teksts). – Ievērojamākais latviešu tautas dziesmu melodiju gaismā cēlējs un pētnieks ir
mūzikas mākslinieks J u r j ā n u A n d r e j s, dz. Ērgļos 1856. g., izglītojies mūzikā Pēterpils
konservatorijā 1875.–1881. g., pēc tam darbojās Harkovas mūzikas skolā, mira Rīgā 1922.
g. 28. septembrī. Viņš sakrājis ap divi tūkstoši latv. t. dziesmu melodiju, no kurām izlase viņa
sakārtojumā un apgaismojumā nākusi klajā mūzikas komisijas izdevumā: Latvju tautas
mūzikas materiāli, 6 daļas, 1894–1928. Bez tam viņš ierīkojis latv. tautas dziesmas koriem un
solo dziedāšanai ar klavieru pavadījumu. Tautā vispār pazīstamas viņa kora dziesmas Nevis
slinkojot un pūstot (J. Alunāna teksts), Dievs, dod mūsu tēvu zemei. Arī savas kompozīcijas
orķestrim Jurjāns pa lielākai daļai pamato uz latv. t. dziesmām. – Tautas dziesmu melodijas
krāja un harmonizēja arī V i g n e r u E r n e s t s, dz. 1850. g. Kuldīgas apriņķī, izglītību
baudījis Irlavas seminārā, vēlāk Maskavas konservatorijā, darbojās Rīgā, tad ilgus gadus
Maskavā, kur nodibināja Fonoloģijas institūtu. Šādu pašu institūtu viņš atvēra Rīgā, kur
pārnāca 1920. g. Jaunībā apceļodams Kurzemi, viņš sakrāja tautas melodijas un laida klajā
vīru koriem harmonizētas ar nosaukumu Latvija, 1871. un 1874. g. Pie viņa populārākām
dziesmām pieder Strauja, strauja upe teci, Kā Daugava vaida. – Latviešu mūziku ar lielām
sekmēm kopis J ā z e p s V ī t o 1 s, dz. 26. (14.) jūl. 1863. g. Valmierā, izglītojies 1880.–
1886. g. Pēterpils konservatorijā un darbojās vēlāk turpat kā profesors; no Latvijas
konservatorijas dibināšanas 1919. g, šīs iestādes vadītājs, rektors. Latviešu tautas dziesmu
pazīšanu arī citās tautās sekmējušas viņa klavieru pavadījumiem ierīkotās t. dziesmas
oriģinālā un Baumaņa vāciskā tulkojumā 100 Latviešu tautas dziesmas, 2 daļas. Arī viņa
kompozīcijām orķestrim daudzkārt izmantoti latv. t. dziesmu motīvi. Iemīlētas ir viņa kora
dziesmas: Beverīnas dziedonis (Ausekļa teksts), Gaismas pils (Ausekļa), Karaļmeita (Raiņa),
Kas tu mīti debesīs (Gētes – Alunāna), Birzē pogā lakstīgala (Poruka). Dziļi latv. t. dziesmu
īpatnību izjutis un savās kora dziesmās izveicīgi ietēlojis E m i l i s M e l n g a i l i s, dz.
1871. g. Raunā, mūzikā izglītojies Drēzdenes, pēc tam Pēterpils konservatorijā, darbojās
Pēterpilī, pēc tam Taškentā, tagad dzīvo un darbojas Rīgā. Viņa kora dziesmas iznāca
krājumos Birzēs i norās, I. daļa 1902. g., 4. daļa 1921. g. Viņa dziesmas ļoti iemīlētas, to
starpā: Senatne (Raiņa teksts), Mēness starus stīgo (Aspazijas), Rekviēms (Plūdoņa), Pūt,
vējiņi, Nebrauc tik dikti, Tumša nakte, zaļa zāle, Es neietu to celiņu un daudz citas tautas
dziesmas, ko Melngailis mēģinājis iekārtot seno latviešu koru garā. Nacionālo elementu lielā
mērā ielicis savās kompozīcijās A l f r ē d s K a l n i ņ š, dz. 23. (11.) aug. 1879. g. Cēsīs,
izglītojies Pēterpils konservatorijā, bija par ērģelnieku Pērnavā, Liepājā, no 1919. g. kādu
laiku Rīgā, tagad Amerikā. Viņš harmonizējis koriem t. dziesmas (Mājās eju), sevišķi lielu
krājumu latgaliešu tautas dziesmu, komponējis korim Pumpura Imantu, Aspazijas Mēs
nabaga Ciānas bērni u.c. Iemīlētas viņa solo dziesmas klavieru pavadījumā: Sieva (Niedras),
Verdzenes dziesma (Niedras), Sapņu tālumā (Aspazijas) u.c.
2) GARĪGAS DZIESMAS. Ar senajām tautas dziesmām sekmīgi sacentās garīgas
dziesmas, dabūdamas pa daļai pār pirmajām priekšroku. Tautiete, lūgdama mātei, lai māca
dziedāt, piebilst, lai māca arī kādu Dieva dziesmu, «ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa
aizgājusi». Pat dziesmas vārdu bija piesavinājušās vienīgi garīgās dziesmas, laicīgās nosaucot
par ziņģēm.
Garīgās dziesmas tad arī lielā mērā bija pārgājušas no grāmatām tautā. Tā, piem.,
dzejnieka Plūdoņa vecmāmiņa pratusi bez neskaitāmām tautas dziesmām no galvas turpat
visu dziesmu grāmatu, sevišķi iemīlēdama Fīrekera dziesmas (Teodora Plūdons, Rīgā 1922,
V lp.). Senākie apkārtstaiguļi nabagi, kādās mājās nonākdami, papriekšu nodziedāja garīgu

288
dziesmu un tad tikai dabūja dāvanu. Tā tas bija, sevišķi Kurzemē, vēl 19. g. simteņa otrā
pusē. Nabagiem arī bijušas, kā to Kr. Barons liecina (Latv. Dainas I, XXVI lp.), vēl arī
sevišķas, vispārībai mazāk pazīstamas dziesmas, kā, piem., tā sauktā Mozus dziesma: Mozus,
tas Dieva vīrs, ir piecos rakstos licis; un viņi savas dziesmas dziedājuši pēc īpašām
melodijām, kas no baznīcas melodijām atšķīrušās.
Vidzemē garīgu dziesmu uzcītīgi piekopēji un laicīgu dziesmu izskaudēji bija h e r n h ū t i
e š i. Viņi nebija mierā pat ar dažiem luterāņu mācītājiem, kas viņiem likās turamies pārāk
laicīgā virzienā. Vecie tēvi sāpinājās ar Valmieras mācītāju Valteru, ka tas draudzi traucējot
ar saviem «rožu krūmiņiem» un citiem trakiem (Neilanda Mani jaun. laiki I, 17) .
Hernhūtiešu vidū radās arī garīgas tautas dziesmas, no kurām dažas uzņemtas Zvaigznītes
sakopoto tautas dziesmu virknē (Sēta, Daba, Pasaule III). Dažas no tām pārnākušas latviešu
vidū no vāciešiem. Piebaldzēnu dziesmu starpā ir šādas:
Es iegāju Dieva namāDrebēdams un trīcēdams;Vaicā Dieva eņģelīts:Ko tu drebi, ko tu
trīci?Kā nedrebu, ka netrīcu,Grēki moka dvēselīt.Ej pie Dieva, meties ceļos,Viņš tev tavus
grēkus piedos.
Jai mēs gribamParadīzes dārziņāZiedēt mūžīgi,Tad mums jānesPalma koki,Kristum
dēzum pakaļ jāiet,Viņš ir grūtus solus gājis,Pelnīdams mums kāzu drēbes Eljes kalnā,
Golgātā,Nu sēd goda krēsliņā.
Pie pēdējās Juris Alunāns piezīmē: «Šī ziņģe ir no brāļu draudzes vecākiem, kas vācieši ir,
latviešu valodā pārtulkota un nav vis pašos latviešos cēlusies.»
Garīgās dziesmās nomanāms ap gadu simteņa vidu jauns uzplaukšanas laiks. Sevišķi tas
redzams Vidzemē un ir še vedams sakarā ar hernhūtiešu darbību un ar pārejas kustību
pareizticībā. Atdzīvinās vecās dziesmu tradīcijas, jauni elementi pieplūst klāt no brāļu
draudzēs, rodas atkal garīgi dziesminieki.
Pirmā, Fīrekera ievadītā laikmeta dziesminieki bija stipri nostumti pie malas, tā saukto
jauno, racionālisma garā sastādīto dziesmu grāmatu 19. g. simteņa sākumā baznīcās ievedot.
Draudzes nevarēja ar to apmierināties. Tad nu Vidzemes dziesmu grāmatas 1847. gada
izdevumā vecie, tautā iemīlētie dziesminieki (Fīrekers, Dīcs u.c.) stāv atkal pirmā vietā. No
hernhūtiešu dziesminieka L o s k ī l a nāk klāt ap 40 dziesmu. Stiprus papildinājumus dod arī
daži Vidzemes luterāņu mācītāji.
Kā pirmais minams bīskaps Kārlis Kristjānis U l m a n i s, viens no galvenajiem
karotājiem pret pārkrievošanas centieniem un pret pareizticīgo garīdznieku aģitāciju.
Vispārīgi dziedāšanas (arī laicīgās) veicinātājs būdams, viņš sniedzis, sevišķi tulkojis, garīgas
dziesmas, kas draudzēs iemīlētas. Pie tām pieder: Ak tu priecīga, Ak, kaut man tūkstoš mēles
būtu, Cīnījies ar visu spēku, Kādā nu mierā. Minētā dziesmu grāmatā vairāk par 30 viņa
dziesmu.
Skaitā ne tik daudz, bet patiesi izjustas dziesmas sniedzis Vecpiebalgas mācītājs
Ferdinands Š i l i n g s (1806–1874). Pie tām pieder: Paliec ar žēlastību, Uzturi savu draudzi,
Tavs vārds, ak Kungs, ir rasiņa.
Jaunas skanas ienesa dziesmās Jaunpiebalgas mācītājs Kārlis Ludv. K ē l b r a n t s
(Kāhlbrandt, 1803–1888). Laba daļa viņa jaunāku dziesmu nav dziedamas pēc parastajām
baznīcas melodijām, arī nepieslēdzas parastajiem korāļu ritmiem. Tādas dziesmas ir: Es
skaistu rozīt zinu, kad es vien pie viņa, Tev gribu mīlēt, savu prieku, Slavē to Kungu, ak,
dvēsele mana, Gaidi, mana dvēsle. Viņa dziesmu skaits ap 40. Pie tām vēl pieder: Teici to
Kungu, to godības ķēniņu svētu, Jēzu, pavadi, Rīta gaisma mūžīga.
No kurzemniekiem še būtu minams Ārlavas mācītājs H ū g e n b e rg e r s. Kā reti kāds
viņš izjuta, cik kļūdainas un vietām nedzejiskas baznīcā dziedamās dziesmas. Viņš ķērās klāt
tās pārdzejot. Viņš pie tām stājās kā dzejnieks ar jauniem, neparastiem izteiksmes līdzekļiem.
Estētiski izjustu vietu viņa dziesmās daudz, bet šīs dziesmas netika populāras un nav

289
uzņemtas dziesmu grāmatās. Savus dziesmu pārdzejojumus Hūgenbergers izdeva četrās
burtnīcās ar virsrakstu: Garīgas dziesmas (I 1844, II 1845, III un IV 1846). Dziesmas Ak,
galva asiņaina pirmais pants šāds:
Ak, galviņ asiņaina, Ko sāpes vārdzina, Bez kā kur esi vainā, Ar ērkškiem apsmieta
Ak, galviņa, kam rota Bij debess glītumi, No blēžiem apmērota, Tev sveicu ticīgi.
3) ZIŅĢES. Par ziņģēm mēdza tautā nosaukt visas laicīgas dziesmas. Tādā nozīmē šo
vārdu lieto jau Vecais Stenders. Tālāk atpakaļ ejot, tomēr atrodam, ka tauta savas dziesmas
tieši arī par dziesmām nosauc. Turpmāk par ziņģēm nosauc īpaši garākas, no vairāk pantiem
pastāvošas, pa lielai daļai gan arī ne no tautas senatnes mantotas, bet jaunākā laikā uznākušas
dziesmas. Tā, piem., Stenders savām sacerētām dziesmām liek virsrakstu Jaunas ziņģes,
Ziņģu lustes. Sevišķi šādā nozīmē sastopam šo vārdu arī lietojam 19. gadu simteņa otrā pusē.
Iznāk vesela virkne ziņģu grāmatu, gan krājumi, gan arī garākas viengabala «ziņģes» (tā
Ziņģe par Rīgu u.c.).
Tauta tomēr nekādu stingru robežu starp tautas dziesmu un ziņģi nevilka; dziedāja tāpat no
senatnes mantotas, kā vēlāk ne pēc tautas dziesmu parauga sacerētās dziesmas. Arī pirmie
tautas dziesmu krājēji nevarēja starpību tik ātri uztvert. Kā Zvaigznītes piebaldzēnu dziesmu
krājumā uzejam dažas tulkotas brāļu draudzes dziesmas, tā arī Cimze, ierindojis tautas
dziesmās, «Lauku puķēs», tādas dziesmas kā Man tumšā naktī jāiet.
Laicīgas dziesmas, kas 19. g. simteņa trešajā ceturksnī latviešu vidū visvairāk dzirdamas,
nav tautas dziesmas, bet tā saucamās ziņģes šaurākā nozīmē, atsevišķu cilvēku pēc svešiem
paraugiem pagatavoti darbi, sevišķi tulkojumi. Viņu izplatīšanos veicināja ar melodijām
izdoti laicīgu dziesmu jeb ziņģu krājumi. Šādus krājumus sagādāja Latviešu literāriskā
biedrība (Rīgā 1845), Ulmanim un Šacam sastādītāju darbus uzņemoties, tad J. Kaktiņš un J.
Caunīte (100 Dziesmas un ziņģes jaunekļiem par labu, Rīgā 1858), J. Caunīte (Dziesmu
kronis, Rīgā 1861), Veirihs (Dziesmu vaiņags, Jelgavā I 1857, II 1866, III 1866). Abas
pēdējās daļas izdotas pēc Veiriha nāves. Stipri daudz šai krājumā arī garīgu dziesmu.
Īpaši Caunītes krājumi, viens (C. un Kaktiņa) pieaugušiem, otrs skolai, lielā mērā tautā
ienesa pārņemtās dziesmas. Dziedāšanai vienai un divām balsīm še bija iekārtoti vecāku un
jaunāku latviešu dzejnieku darbi, sākot no Vecā Stendera, beidzot ar Juri Alunānu. Citu
starpā še: Vecā Stendera Jau visi ciemi priecājas, Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā
biju; Jaunā Stendera Brāļi, šodien priecities, Šurp, Jāņu bērni; ģirģensona Tā nevar še palikt,
kā bijis, Ratiņ, tec arvienu; Krona (Croon) Klau, viļņi rūcot līgojas; Līventāla Cūkas ganot,
Matīsiņam, viņu, ar Dievu, mīļā sēta; Sēnberģa Brāļi, sēžaties pie galda, Ar Dievu, mīļais,
klusais nams; Mālberģa Ziemelīti, ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti; Jura Alunāna Es nezinu,
tiešām, kālabad, Tā nolikts, Dieva padomā; Ruģēna Kad atnāks latviešiem tie laiki. Par
latviešu tautas himnu mēģināta ievest Mālberģa dziesma Dievs, svētī Kurzemi (Vidzemi) ar
angļu tautas himnas melodiju.
Jaunās zinģes pārgāja tautā kā daudzkārt cilātu jūču izsacītājas vienkāršam cilvēkam
piemērotā veidā. Dažas no viņām, lai gan tulkotas no vācu valodas, pārstaigājušas vairāk
tautas (tā Brāļi, šodien priecaities, Ak, neizteicama u.c.). Viss latviešu dzīves veids arī bija tik
tālu grozījies, ka to senās tautas dziesmas vairs neaptvēra. Tautas dvēselē krājās jūtas, kas
prasīja jaunas izteiksmes. Še ziņģu sniedzēji gribēja nākt pretī. Viņi gādāja visādām
vajadzībām dziesmas, kurās katrs «savus priekus un savas bēdas var apdziedāt, darbu
strādādams vai viesībās ar draugiem kopā sēdēdams, vai arī vientulībā uz līgaviņu
domādams».
Ziņģes tad izplatījās, lai gan tām pa lielu lielai daļai nav nekādas paliekamas dzejas
vērtības. Nav še mazums vietu, kas nepatīkami aizskar daiļuma un arī valodas pareizības
jūtas. Lai arī pie retumiem pieder tādi panti kā par milzi Goliātu:
Tam kauli bij kā ērzeļam,Brīnum bezkaunīgs vaigs,Balss bij kā bullim negantam,Bet galvā

290
tikai tvaiks.Uzmezdams snuķi lād un spīt,Grib visiem galu padarīt, –
tad tomēr nepareizs vārdu uzsvars, pretdabiski vārdu saīsinājumi un citi valodas misēkļi
pieder pie parastajām parādībām. Mūsu rakstniecības tēviem, sākot ar Fīrekeru un Stenderu,
tie no latviešu dzejas stila nemaz nav šķirami. Pa tām pašām sliedēm brauc tālāk tie latviešu
tautības dziesmu taisītāji, kas stāv zem savu vācu priekšteču iespaida.
Dziesmu sacerētāju starpā atrodam tikai kādus pāris, kuru darbiem arī tagad kāda vērtība.
Pie tiem sevišķi pieskaitāms Juris Alunāns. Bet arī viņš nedrīkst būt nekāds izņēmums. To
nepielaiž ziņģu krājuma sastādītāji. Viņus raksturo viņu apiešanās ar Alunāna dziesmām. Tās
viņi nevar uzņemt «nepārlabotas». Še kā paraugs Jura Alunāna pārdzejojumā un Caunītes
pārgrozījumā:
A l u n ā n s:
Es nezinu, mūžam kālabad Es skumīgs esmu tāds! Sev pasaku vecu glabāt, Uz to vien
nesas man prāts.
Vēss vakars krēslībā sedzies, Un klus tek Daugava; Tā klana gals liesmās dedzies Mirdz
saules spožumā.
C a u n ī t e:
Es nezinu, mūžam kālabad Gan skumīgs esmu tāds! Par pasaku vecu domāt, Uz to vien
nesas man prāts.
Vēss gaiss ir, krēsla jau metas, It klusa Daugava, Un kalna gals it kā liesmās Spīd saules
spožumā.
Sastādītājam nav ne dzejas gleznu (Vēss vakars krēslībā sedzies), ne atskaņu daiļuma
sajūtas.
Ir nenoliedzams, ka ziņģes, tāpat garīgās dziesmas tautas daiļuma jūtas nepacēla. Izrādās,
ka tauta, vismaz kāda viņas dala, kas arī šinī laikā izglabāja skaidras savas mākslinieciskā
daiļumā nevainojamās un nepārspējamās tautas dziesmas, stāvēja estētiskā izglītībā uz
augstākas pakāpes nekā viņas inteliģence.
Parādījās tad arī ziņģu krājumi un ziņģes bez notīm, gan pa lielākai daļai apzīmējot, pēc
kādas melodijas zināma ziņģe dziedama. Visvairāk ziņģu gan sagādājis E r n e s t s D i n s b
e r g s.
Izplatītas bija viņa Kabatas grāmatiņas, kuras otru (1862) un trešo daļu (3. dr. 1878) viņš
sastādīja, uzņemot še ziņģes arī no citiem «rīmētājiem». Bez daudz citām rīmju grāmatām
viņš sarīmēja arī ziņģi par bāriņu Antoniju (6. dr. 1881 pie Sablovska), pārtaisīja ziņģi par
Rīgu (4. dr. 1875). – Kabatas grāmatiņas pirmo daļu sastādīja E. F. Sēnberģis un M. Vītiņš
(1. dr. 1856, 6. dr. 1884). E. F. S ē n b e r ģ i s, dz. 1825. g., izglītojās Irlavas seminārā, bija
par skolotāju un ērģelnieku Gramzdā, mira 1894. g. Tautiskajā laikmetā pēc dzejas skaidrības
cīnoties, tika kā nedzejas paraugi pazīstamas viņa Ziņģe par skābu putru un Pirts ziņģīte. M.
Vītiņš, dz. 1795. g., bija par skolotāju Pormsātē, mira 1861. g.
Pieprasījums pēc dažām g a r a j ā m z i ņ ģ ē m bija tik liels, ka tās laida klajā reizē
vairāki apgādātāji, un tās piedzīvoja īsā laikā daudz izdevumu. Ziņģe par Antoniju iznāk ar
dažādiem virsrakstiem: Antonius, Bāriņš Antonius, Antonius un Emilija, Antonius un
princese Emilie. Dažādos izdevumos iznāk arī pēc G. A. Birgera saskandinātā Kārlis un
Anniņa (Šablovska izd. 5. dr. 1881). Mūžīgie mīlestības konflikti dod šīm ziņģēm
neizsmeļamu vielu. Pa lielu lielai daļai jau titulā apzīmētas abas galvenās personas, kas mīlas
līdz nāvei: Kārlis un Anniņa, Arturs un Ermine, Leanders un Ismene, Vilis un Jūle, Hera un
Zanto. Pa reizei apstrādāta arī cita viela. Par jūras laupītājiem un verdzību vēsta Kuģis
Norvila. Oriģināls sacerējums ir Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Gabalu no latviešu vēstures
apdzied sacerējumā Latvju cīnīšanās pret bruņeniekiem 13. gadu simtenī Kurzemē, ziņģe no
J. Lepše, Bauskā 1878. Bauskinieku dziesmu taisītājs Lepše sacerējis vēl rīmes: Arturs un

291
Ermine jeb īstas mīlestības vara, Students Pēterburgā u.c.
Raksturīgs piemērs garajām ziņģēm ir Bāriņš Antonius (2. dr. pie Šablovska, Jelgavā
1870). Tā sākas:
Antonius, kāds bārenis, Bez tēv un mātes palicis, Gar Donavu viņš staigāja, Sev galu
darīt gribēja.
Viņš ierauga ērgli, kas arī viens pats skrej, un apņemas dzīvot un cīnīties. Viņam dod
plinti un zobenu tēvu zemi sargāt. Ķēniņš viņu sūta skolā, izmāca visādās, gudrībās un
dziedāt, spēlēt arī klāt. Ķēniņa vienīgā princese Emīlija, Antonijam spēlējot, viņā nāvīgi
iemīlas. Bet Antoniju sūta karā. Kā uzvarētājs no kara pārnākdams, viņš redz, ka Emīlijai
grib uzspiest par precinieku kādu princi. Slepeni nakti ar Emīliju satikdamies, viņš dzird
viņas mīlestības apliecinājumus, bet, no Emīlijas projām iedams, viņš nodur savu sāncensi.
Antonijs nu vairs nevar še palikt un ar Emīliju aizbēg pār Donavu Kaukāza kalnos. Ķēniņš
sūta savus pulkus bēgļiem pakaļ; tie viņus atrod un abus sagūsta. Pieci prinči Emīlijai
uzspiežas, lai tā vienu no viņiem izredzas. Emīlija atsaka visiem, bet, lai glābtu dzīvību, viņai
jāapsolās nemīlēt arī Antoniju, kamēr viņa dzīvo. Cietumā ieliktajam Antonijam jāsataisās uz
nāvi. Bet viņš nakti iepriekš saka sargiem, ka viņam rādāma paslēpta manta. Noliktā vietā
noejot, viņš no sargiem atsvabinās un rīkojas uz karu pret ķēniņa pulkiem. No viņa biedriem
iznāk liels kara spēks.
Divpadsmit pulki kājām gāj, Divpadsmit pulki jāšus jāj. Tie zirgi zviedz un Zoben skan,
Tā gāja tie uz karošan.
Antonijs ieņem pilsētu, un nu ķēniņš princesi viņam vairs neliedz. Bet atkal nelaime:
Emīlija solījusies Antoniju nemīlēt, kamēr dzīvo; viņas ceļš tikai caur kapu iet pie viņa. Bet
nu iesper pili zibens un princese zaudē dzīvību. Dakteri viņu atdzīvina, viņa bijusi mirusi, un
nu nekas vairs ceļā nestāv, lai Antonijs un Emīlija savienotos.
4) RUĢĒNS. Kad vēl paskolotie latvieši galvas lieca vāciešu priekšā un mēģināja ir
darbībā, ir dzīvē tiem pieskaņoties, bija daži patstāvīgi raksturi, kas apzinājās savu cilvēka
cienu un izsacīja protestu pret pazemojumiem. Viņu starpā ieraugām Jāni Ruģēnu, kas palicis
tautas atmiņā vairāk ar savu dzīvi nekā ar saviem darbiem. Arī savās dienišķās gaitās viņš
atšķīrās no citiem, bija arī savā dzīvē dzejnieks.
Jānis Ruģēns dzimis 21. (9.) augustā 1817. g. Valmieras mācītāja muižas pagasta
Ruģēnos, kur viņa tēvs bija saimnieks, kas izpildīja arī šķestera pienākumus. Ruģēns
apmeklēja Valmieras apriņķa skolu un piederēja pie Vidzemes skolotāju semināra pirmajiem
audzēkņiem, mācīdamies šai seminārā no 1839. līdz 1843. g. Drīz pēc tam, kad viņš bija
semināru beidzis, viņš tika zināmā mērā garīgi nenormāls. Lāgiem viņš izpildīja skolotāja
vietu, bija arī par tulku apriņķa tiesā. Pa lielākai daļai pie brāļa tēva mājās piemizdams, viņš
veda vaļīgu dzīvi, bija allaž Valmierā, apstaigādams tirgus laukumu, iebrauktuves, dzertuves,
tur satikdams cilvēkus, kurus ievilka sarunās. Viņš mira 14. (2.) septembrī 1876. g. Uz viņa
kapa draugi viņam uzcēla granīta krustu, apzīmēdami viņu par dzejnieku.
Līdz šo baltu dien valmieriešu vidū uzglabājušies par Ruģēnu dažādi nostāsti, kas uzrāda
viņa labsirdību, asprātību, patstāvību. Valmierā nomiris kāds nabags, ko zvaniķis,
necerēdams par to dabūt nekādas atlīdzības, nav gribējis apzvanīt. Ruģēns tad kāpis torni un
nozvanījis. – Viņos laikos zemākam cilvēkam bija grūti sasniegt taisnību. Kādam rātskungam
garām ejot, Ruģēns rakņājies pa mēslu čupu. «Ruģēn, ko jūs tur meklējat?» rātskungs prasa.
«Taisnību,» atbild Ruģēns. – Krodziniekiem bijusi paraša liet pie degvīna ūdeni, kas
Ruģēnam nemaz nav paticis. Te kādu dienu Valmieras bruģu tiesas priekšā ieradies liels
vēzis ar apsūdzības papīru uz muguras: lai apžēlojas par viņiem, jo krodzinieki izsmej no
upēm visu ūdeni, tā ka vēžiem nav kur dzīvot. – No klaušu laikiem to uzskatīja par zemāku
ļaužu pienākumu, ka tiem bija, zemīgi cepuri noņemot, jāsveicina karietēs garām braucēji
kungi. Valmieras apgabalā Ruģēns bijis pirmais, kas to nav darījis. Par to kungi sākuši uz

292
viņu dusmoties. Tad nu kādreiz Ruģēns, citiem redzot, arī nostājies ceļmalā un, karietei
garām braucot, cepuri noņēmis, dziļi paklanījies, dikti sveicinādams: «Labrīt, kučar!»
Kaudzītes Matīss stāsta (Atmiņas I, 108 u.c., Rīgā 1924), ka viņš savā jaunībā daudz
dzirdējis par Ruģēnu runājam. Viņš esot Valmierā bieži redzams padilušā mētelī un dzirdams
arvienu savādi, bet gudri runājam. «Viņš neesot –šis prātā gluži gaišs, bet tomēr – spriežot
no viņa vārdiem, darbiem un izturēšanās – iznāca arvienu tā, ka viņš vēl ir tad prāta ziņā
gudrāks jeb pārāks par citiem, kas turami par prātā veseliem.– » «Kā vēlākos laikos varēja
nojaust, tad Ruģēns ir atgādinājis ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem sengrieķu prātnieki.»
Sokratu un Diogēnu; būdams lielākā tukšībā, bet dzīvodams vienumēr bez dzīves bēdām un
raizēm; būdams no izskata visai vienkāršs un vientiesīgs, bet vārdos pārsteidzoši dziļš un
attapīgs; nelikdamies pats nekā darot, bij tomēr liels spriedējs par pasaules darba gaitu; lai
arī pats ne bez vainām, bet citiem aplinkā ceļā liels vainu uzrādītājs; pats pēc palīdzības
nedzīdamies, bij palīdzīgs citiem, lai gan ne ar mantu, kuras viņam nebija, bet citādā ziņā, kā
ar darbiem, padomiem šai citām izpalīdzībām.»
Ruģēna dzeja nav bez grumbuļiem un kļūdām. Bet viņa pastāvīgais gara virziens arī še
manāms. Daži viņa panti tikuši tautā pazīstami ar savu silto patriota sajūsmu, tā viņa Latviešu
draugu dziesma, kas sākas ar jautājumiem:
Kad atnāks latviešiem tie laiki,Ko citas tautas tagad redz?Kad aizies tumsība kā tvaiki,Kas
ļaužu acis cieti sedz?Kad pūtis vējš, kas spirdzinaUn tautas kroni mirdzina?
Lai pārvarētu tumsu, katram jādara sava tiesa. Nelīdz, ka māca, pašam jābūt par
priekšzīmi. Viņš atgādina Romiešu gr. 14, 21: «Labāk ir gaļas neēst un vīna nedzert nekā to
darīt, pie kā tavs brālis piedauzās jeb apgrēcinājas, jeb ticībā tiek vājš.» Viņš skubina, lai liek
roku uz krūtīm un saka: sirds bij kūtra; brāļiem kalpot bij grūti; tāpēc maz prieka.
Daļa Ruģēna dziesmiņu iznākušas ar virsrakstu: Dažādu dziesmiņu krājums (I 1862, II
1879). Liela daļa Ruģēna dzejas darbu palikusi neiespiesta; kādi no tiem pārgājuši tautā. Viņš
dramatizējis Bībeles Ījabu, bet cenzūra to nav atļāvusi iespiest. Cits darbs ir dzejojums par
latvju tautas Eben–Eceriem, par piemiņas vietām latviešu vēsturiskajā ceļā (sk. Krodznieka J.
R., Latvijas Vēstn. 1923, 47). Kādā dramatiskā gabalā Ruģēns runā par mantu, «ko zemē
atrade, kad mājai grunti rake» (NT. Viesis, 1859, 37. nr.). Uzrok lādīti, kurā nav zelts, bet
rakstāmas lietas. Visi jūtas vīlušies, bet pareģonis pamāca, ka tas ir garīgs zelts, kas dod
gaismu. Viņš saka mājas saimniekam:
Nu saņem, draugs; šis lietas tev var derēt, Daudz laba tu no viņām vari cerēt; Tik valkā
viņas vien ar prāt' un godu, Par slavu labam, jaunam vien par sodu, Lai gara tumsība un visa
jaunā vara Caur viņām zūd, kas ļaudis dumjus dara; Lai tint' un spalva visu min pa kājām,
Caur ko nāk tumsība iekš pilsētām un mājām.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par J. R., Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc.
I, 107–118, Rīgā 1924. – Inta atmiņas Tautas dzejnieks Jānis Ruģēns, Latvijas Kareivis
1926, 204. nrā.
5) MĀLBERĢIS. Viens no visagrākajiem latviešu dzejniekiem, kura dzejā skaidras,
estētiski nevainojamas skaņas, ir Mālberģis. Atšķirdamies no Ruģēna, viņš savā dzīvē ne ar
ko negriež vērību uz sevi. Kopēja viņam ar Ruģēnu patriotiskā sajūsma.
Frīdrihs Mālberģis dzimis 1. janv. 1824. g. (20. dec. 1823. g.) Dundagas Antēs, pieder pie
pašiem pirmajiem Irlavas semināra audzēkņiem, kas tanī iestājās, semināram 1840. g.
nodibinoties. Pirmā skolotāja vieta viņam bija dzimtenē pie E. Dinsberga Kubeles skolā, kur
viņš nodarbojās līdz 1850. g. Šai laikā Kubeles skolā mācījās arī vēlākais Latvju Dainu
sakopotājs Kr. Barons. No Dundagas Mālberģis aizgāja uz Rīgu un palika še kādu gadu. Pēc
tam viņš bija par skolotāju Lindē–Birzgalē un no 1856. g. Secē. Pēdējos gados, no skolotāja
darba atvaļinājies. viņš dzīvoja Seces Skultēs, savas sievas dzimtenē, kur nomira 1907. g.
Seces kapsētā, kur viņš apglabāts, viņam viņa skolnieki un cienītāji uzcēla 1924. gadā

293
pieminekli.
Ar dažiem dzejas darbiem Mālberģis tiek literatūrā pazīstams, Secē dzīvojot. Kādi dzejoļi
parādījās laikrakstos un dziesmu krājumos (Caunītes Dziesmu kroni 1861: Ziemelīti,
ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti u.c.). Tad Mālberģis ķērās pie plašāka darba – apdzejot
Staburagu.
Kad nu visai tuvu biju Saules teiku vectēvam, Dzejas vaiņagu es viju Tam no ļaužu
atmiņām.
Tā viņš pavēsta savā pantos pasniegtā pašbiogrāfijā. Mālberģis sadzejoja poēmu S t a b u r
a g s u n L i e s m a jeb Veci un jauni laiki, kas iznāca 1869. g.
Dzejnieks poēmā Staburags un Liesma gribējis aptvert visu latviešu vēsturi līdz ar
aizvēsturi un nākotnes izredzēm. Sākums ieved zemes pirmlaikos. Zemes mātei ir dēls
Staburags, kas iemīlas Vulkāna meitā Liesmā. Bet Liesmu mīl arī Plūdonis, kas sakūda
Vulkānu pret Staburagu. Vulkāns ar zibeni un putām aiztriec Staburagu līdz zemes robežām,
atšķirot to no Liesmas. Auseklis aiznes Liesmai par Staburagu ziņas, un viņi dabū tikties. Bet
Plūdonis šļāc viņiem virsū jūru, tā ka Staburags paģībst un Liesma aizskrej uz savu pili. Viņa
bada jūru staru adatām, ka tā atvelkas atpakaļ, ņemdama no Staburaga līdzi un pamezdama
ceļā akmeņus, zemes kārtas, sāli, metālus. Liesma izsūta starus apsargāt drauga mantu,
apklāt zaļumiem zemi, pildīt to kustoņiem. Pa tam Staburags sapņo par Indiju, no kurienes
kāda cilts top atrauta pie Staburaga un saucas še par sēriem. No tiem ceļas leiši, prūši,
latvieši. Kad Staburags uzmostas, viņš redz zaļojam un ziedam pļavas un laukus, dzird
pogojam lakstīgalas. Svin Līgas svētkus. Te ierodas svešs sirmgalvis. Tas ir lībiešu vecākais,
kas paziņo, ka zemē ienākuši dzelžu vīri, pret kuriem lūdz palīdzību, Sēri un lībieši (līvi) iziet
cīņā. Liesma nāk pa staru laipu Staburagu apraudzīt. Uzcelti mūra nami, iekšā mīt dzelžu
vīri bruņojušies zobeniem un pīķiem. Sērā sieva, kam vīrs kritis karā, noslīcinās, top par
svētmeitu, ap ko saistās teikas. Turpmāk Liesmai rādās jauni brīnumi: no varas darbiem ne
vēsts, tautas dzīvo brālīgi kopā, uz Dieva namiem Kristus krusts. Mirst Staburags. Daugava
stāsta bēru godam teikas. Kāda teika vēsta, ka laiks sagrauž tumsas kvēpus un līdz ar
patiesību atsvabinās gaismu. Vēlākā paaudze aizmirsusi Staburagu.
Tad Liesma zvaigžņu pili mītUn niknam Plūdonim par spīti,Kas izšķīris bij nabadzīti,Vēl
mīļi attek katru rītPie Staburaga kapa vietasUn mīļi apskat vecas lietas,Līdz jaunu dienu
sūtīs Dievs,Tad Staburags ar modīsies.
Staburags un Liesma pieder pie tautas atmodas laika visvērtīgākajiem , dzejas darbiem. No
sākuma līdz galam to pilda silta patriotiska doma. Pēc tā laika uzskatiem domāja latviešus
līdz ar citiem indoeiropiešiem nākušus no Indijas; šo tautu vidū tad arī latviešiem cienījama
vieta, un, ja tie tādu neieņem, tad tā ir vēstures netaisnība, kas novēršama. Poēmas forma
nepieslejas tautas dziesmām, bet ir rūpīgi izstrādāta.
Otra Mālberģa poēma ir S ē r i s u n N ā r a (Austrumā 1886) . Sēris ir Zemgales valdnieka
Āra dēls, Nāra – Jerzikas valdnieka Jerža meita. Abi ir laimīgi saderināti. Bet vidū iejaucas
Lietavas virsaitis, kas arī prec pēc Nāras. Kad viņa tam atsaka, izceļas cīņa, kurā krīt Sēris.
Nāra noslīcinās.
Glāžu pili tā nu glabā Latvju šķīstas meitiņas, Kas tur nemirstīgā dabā Dzelmes mātei
līdzīgas.
Saturs šai poēmai šaurāks nekā Staburagam un Liesmai; formā tā paceļas viņai pāri.
Mālberģa sīkākie dzejas darbi iznāca sakopojumā D z e j a s s k a ņ a s (1881). Viņu starpā
ir episki un liriski. Pie episkajiem pieder latviešu teiku atdzejojumi. Mālberģis atdzejojis
teikas par Dundagas pili, par Pērkoņa akmeni Daugavā, par Velna pēdām pie Daugavas u.c.
Dzejojums, kas pastāv no jambos sastādītiem pantiem ar atskaņām, maz piemērots latviešu
teiku īpatnīgam raksturam. Fabulas Mālberģim padodas labāk. Pie pazīstamākām pieder
Muša un ods (viena noslīkst vīna glāzē, otrs sadedzinās pie liesmas), Eglīte (vēlas augt klajā

294
laukā, kur vējš to izgāž no saknēm). Dažas fabulas tulkotas pēc Krilova (Muzikanti, Ērms un
brilles u.c.). Kā Ruģēns cilda rakstāmas lietas, tā Mālberģis tintuli, ar ko Luters laidis velnam
pa pieri. To lieto skrīveri, kantoristi, baņķieri, diplomāti, dzejnieki.
Nav cita trauka pasaulēNo tāda liela svaraKā kancelejas tintule,Kas mierā vald' un karā
Ar spēku visu pasauliNo valdnieka pultas,Ka pavalstnieki mierīgiVar dusēt savās gultās.
Mālberģis gan iepin savā dzejā arī latviešu m i t o l o ģ i s k ā s b ū tn e s, runā par nārām,
Līgu, Zemes māti u.c.; bet par .pielūdzamām viņš senatnes dievības nenostāda, daudzkārt
cildinādams kristīgas ticības ideālus, kā to redzam arī Staburagā un Liesmā. Jerzikā dzīvojuši
latvieši, ko tumsības māņos turējis krīvs ar vaiduļu, pesteļu bariem un mānījis ar spokiem un
ērmotiem gariem. Par sējēju gada laikos dzejodams, Mālberģis saka, ka tēvu tēviem bijis
Pergrūbis, kas sargājis sējumus, un tad piemetina:
Dievs vienīgais mums esi Tu, Kas sargā mūsu sējumu.
L i r i k ā Mālberģis devis paraugus, kam skaidra, sirsnīga noskaņa. Viņš dziļi izjūt
mīlestības un dzīves traģiku, nerimstošas cīņas tieksmes un panākumus. Pavasaris sēj dārgu
sēklu, ko vasara izaudzē un rudens kopj; bet, atnākot ziemai baltām sniega kājām, zūd
dzīvība visām rožu cerībām. Tikai sapņu atmiņās zied pastāvīga laime. «Bāl ar laiku rožu
vaigi, Bāl ar' rožu kopējas». (Cerību laikmetos.) Nebēdādams par nāves briesmām, zvejnieks
dodas jūrā mazā laiviņā (Cīnīšanās). Nieka ūdens lāses, nemitīgi uz klinti krizdamas, izgrauž
tanī robus; tā vājš spēks, bez mitēšanās strādādams, padara lielus darbus (Nespēka vara). Uz
jautājumu, vai kapā guldītie kādreiz celsies godībā, kapu pīšļi un vaiņagi nedod nekādas
atbildes; jāapmierinās ar to, kas dzīvots: ja mūžā kas labs padarīts, nav, kapa pulkstenim
zvanot, sirdij jānotrīc.
Mālberģis laidis klajā arī Bēru dziesmas (1892). Tām dzejas vērtības maz.
No Mālberģa prozas rakstiem pieminams viņa stāsts P l a t ā Ē n a, kas iespiests Austrumā
(1885). Tā ir raksturīga un labi zīmēta klaušu aina. Kā visuvarenais rīkojas lielās Ainavas
muižas disponents Grols, kura priekšā lokās visi muižas vagari. Viņš ir vīrs, no kura platās
ēnas vien bēg jau katrs ainavietis kā no briesmīga pūķa. Viņš nosaka klaušus, uzliek sodus,
pavēl zemniekus kapāt līdz asinīm, nodarbojas ar saprecināšanu. Ja pie viņa aicina Annu, tad
tā ienāk ne kā padevīga kalpone, bet «kā drusku vairāk kas». Viņš tai gādā vīru un mājas, dod
arī līdzi inventāru. Kāzu godā viņam pirmā vieta; tur viņš izrādās par labu dievvārdu pratēju
un veiklu dejotāju.
L i t e r a t ū r a: Fr. Mālberģa Raksti, Rīgā 1925. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. M.,
Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I, 273, Rīgā 1924. – T. Zeiferta Fr. NL, Izglīt. Min.
Mēnešraksts, 1924, I, 51.

4. TAUTISKĀ DZEJA

Tas viss, kas tautā bija pa gadu gadiem krājies, kā jūtu ietvērums dziesmu veidā, deva
pamatu latviešu lirikas turpmākajai attīstībai. Ja latvieši jau nu gadu simteņiem saņēma
jaunus ierosinājumus un pa daļai izteiksmi savai jūtu dzīvei no grāmatām, tad lirikas attīstība
ārpus grāmatniecības vairs nebija domājama. No otras puses, tautas atmiņā bez rakstu
palīdzības uzglabātās dziesmas izrādījās tik dzīvas, pacēlās klaji visu priekšā tik daiļas un
spēcīgas, ka tās, uz priekšu ejot, nu vairs nebija pametamas pie ma1as. Tas īpaši vēl arī tāpēc
nebija iespējams, ka tās nebija šķiramas no tās dziņas, kas jo dienas, jo vairāk noskaidrojās
par radošo progresa nesēju, – no nacionālisma. Šis ienesa jaunu elementu latviešu dzejā arī
jau tad, kad vēl nedomāja par tautas dzejas atdzimšanu, un paliek joprojām par tās latviešu
mākslas dzejas galveno iezīmi, kas latviešu apzinīgās inteliģences darināta.
Līdz ar to, ka nacionālisma jūtas izsakās latviešu dzejā, nodibinās latviešu tautiskā dzeja.

295
Tā arī apvieno visus tautas atmodas laikmeta latviešu dzejniekus, kas apzinīgi pieda1ās pie
latviešu tautiskajiem centieniem. Tautiskā ideja ir tā, ko viņi sludina, kas viņus sajūsmina.
Latviešiem ir sava kultūra, sava vēsture, sava pagātne un nākotne – to pauda līdz ar citiem
1atviešu censoņiem viņu dziesminieki. Ar nešaubīgu pārliecību un neapslāpējamu sajūsmu to
sludina Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Brīvzemnieks, arī Zvaigznīte, Ruģēns, Mālberģis.
Šie ir p i r m i e n a c i o n ā l ā s i d e j a s s l u d i n ā t ā j i dzejā. Šiem dzejniekiem
pievienojas citi, kam dzejas programma nav gluži tā pati, kas tautisko ideju centās ietēlot
savā dzejā visā pilnībā un visos sīkumos, kas, šai ziņā dziļumos iedami, citādi savas dzejas
robežas sašaurināja. Tautiskā ideja vada visus tos, kas karstā mīlestībā uz savu tautu uzņēmās
viņas labā visgrūtākos uzdevumus un bija gatavi nest katru upuri. Šai ziņā viņi stāv kopā ne
tikai ar tiem, kas kā dzejnieki no viņiem atšķīrās, bet arī ar tiem, kas nemaz dzejnieki nebija.
Par latviešiem, kas šādu tautas mīlestību apliecināja, kas ar visu sirdi pieķērās
tautiskajiem centieniem un kas tanī laikā tika saukti par jaunlatviešiem, Pumpurs raksta
šādi: Viņu liktenis ir gandrīz vispārīgi vienāds. Bez mantas un pārtīkas, jā, daudzreiz bez
vietas un maizes tiem bija jāklīst apkārt. Pie dzīves vietām un amatiem tos nepielaiž. Ar grūtu
sirdi viņi atstāja savu mīļoto dzimteni un devās svešumā, tālā Iekškrievijā sev pārtiku
meklēdami, pa daļai arī zinātnes mācīdamies, pie kurām dzimtenē tāpat bija grūta
pietikšana. Tur tālā svešumā tie ilgojās pēc dzimtenes; tie rakstīja laikrakstos rakstus,
vēstules un dziesmas, kurās tie simtu simtās labas dienas sūtīja tēvijai; tie sveicināja
Daugavu, Gauju, upīti un kalniņu mīļā dzimtenē un paskubināja tautu uz vienprātību censties
uz priekšu.»
Līdzīgi liecina Kronvalda Atis (vēstulē Gailītim–Gaidulim). «Tiesa gan, mūsu stāvoklis ir
nastu un skumjību pilns. Bet nepiemirsīsim, ka tas ir darbs, pie kā arī mēs pieķērušies, nekur
un nekad nav bijis viegli izdarāms, kamēr tautu nicinātājiem un izdeldētājiem jeb kā viņi sevī
pašus izlielīdamies saka: tautu aplaimotājiem lieliska vara rokās. Mūsu spēkā tas nebūt
nestāv to citādi iegrozīt. Savu darbu nešaubīgi strādādami, spējam turpretim sagatavot jo
stiprākus un spēcīgākus cīnītājus priekš savas tautas. Tādēļ visa mūsu vērība sevišķi uz to
griežama, caur ko savas tautas attīstīšanos spētum pēc tagadējiem apstākļiem pašķirt. Un
savu darāmo drusciņ pašķirt, to jau spējam gan daudz maz. Še lai meklējam tos ziedus un
augļus, kas mūsu gaitu rūgtumu atsaldina; jo citādi mēs drīzumā apkūstam. Tā pārliecība, ka
mēs varam gan savas tautas attīstīšanos daudz maz pašķirt, manim visgrūtākos dzīves brīžos
par atbalstu derējusi. Ja viņas man trūktu, tad es to nemaz neuzdrīkstētos, savu paša ar
tautas likteni kopā saistīt.
Tautiskā dzeja atrod s a v a l a i k a i d e ā l o s c e n t i e n o s savu īsto spēka un
sajūsmas avotu, savu sevišķo nozīmi. Ja pašiem pirmajiem tautas darbiniekiem bija jānoliek
kokle un jāķeras pie cīņas ieročiem un darba rīkiem, lai aizstāvētu un apkoptu tautas zemi,
tad dažus gadus vēlāk, kad pie tautas pacelšanas un apgaismošanas darba bija saradušies
vairāki vienkārši cilvēki, nedzejnieki, dažādu arodu pratēji, kas godīgi apzinājās savu
pienākumu pret tautu un to kārtīgi darīja, kad arī masas arvienu vairāk modās un saskatīja
tālākus mērķus, še bija pamats un vieta patriotiskai dzejai, kas lai pelēkajā darbā ienestu savu
uguni. Dzejnieks še tikpat nepieciešams kā darba tehniskais pratējs un organizētājs. Še
redzama tautiskās dzejas sabiedriskā nozīme.
Būdama noteiktā lomā, tautiskā dzeja norobežojās no pārējās. Dzejā allaž cildināts
vispārcilvēciskais vai arī šauri individuālās jūtas tai mazāk svarīgas. Tās vai nu paliek
neaiztiktas, vai pie tām pakavējas garāmejot, jeb vai arī tanīs ienes n a c i o n ā l o s m o t ī v
u s. Auseklim ir kalni un upes, pavasaris un debesu mākoņi tautiskās domas paudēji. Viņa
latvju tautas meitens cilda tautu dēlu, kas ir latvietis un karsti mīlē tēviju. Savās robežās ir
tautiskā dzeja dzīvības un spēka pilna. Tā paceļas ar savu tautas mīlestības apstaroto ideju
pāri visam, ko tanī laikā dzied un sacerē.

296
 Ja šī dzeja nodevusies sava laika uzdevumiem, tad tas nenozīmē, ka tās vērtība
aprobežojas tikai ar viņa laiku. Ideāli, par kuriem tā nācijas norādītās robežās sajūsminās,
nepieder tikai viņam laikam. Tie ir taisnības, patiesības, cilvēkmīlestības, gara gaismas
mūžam neizdzēšamie spīdekļi, uz ko labākie gari visos laikos meklējuši ceļu. Kamēr tie
skaidri stāvēja tautiskajiem dzejniekiem priekšā, viņu dzejai neizdzēšams mirdzums. Kad tie
sāka zust no acīm, tā nobālēja.
Pie nacionālās idejas sludinātājiem pieder kā atsevišķa grupa t a u t a s d z e j a s a t j a u n
o t ā j i. Ne tik vien jauna viņi gribēja ievest latviešu dzejā, kā no saviem vācu priekštečiem
pārņemtajās mākslas dzejas tradīcijās ielikt nacionālo ideju. Viņi gribēja radīt pavisam jaunu
dzeju, kas pilnīgi atšķiras no parastās, latviešiem līdz tam pazīstamās mākslas dzejas. Par
vienīgo paraugu viņiem derēja tautas dzeja. To vajadzēja ne vien pazīt, bet tai vajadzēja
atdzimt; tautas dzejas formās un tradīcijās bija lejams nacionālo ideju saturs. Gribēja panākt t
a u t a s d z e j a s r en e s a n s i. Jaunajai dzejai bija jāatšķiras no agrākās pēc vielas, pēc
formas, pēc pasaules uzskata.
Vielu tautas dzejas renesanses dzejnieki ņēma no latviešu mitoloģijas, vēstures, teikām un
dzīves. – Latviešu m i t o l o ģ i j a, kas dibinās uz patiesiem tautas ticējumiem, vēl nebija
izpētīta. Par latviešu mitoloģiju uzlūkoja no hronikām smeltās ziņas par leišu–latviešu
dieviem un kultu. Vidus punktā tai stāv Rāmavas (Romnoves) svētnīca ar mūžam zaļojošo
ozolu, kura zaros nostatīti trīs dievu tēli: Pērkona, Potrimpa un Pīkola. Ticības lietas vada
krīvi, kuru augstākais priekšnieks ir krīvu krīvs jeb krīvaitis. Kaut gan tautas ticējumos un
gara mantās šādai mitoloģijai nav nekāda pamata un arī zinātniski tā vēlāk pierādīta par
nedibinātu, tomēr tautiskie dzejnieki par to sajūsminājās un to iztēloja cildenā dzejā. Pie
minētajiem pievienojās vēl desmitiem dievu tēlu, ko tauta nekad nav pazinusi. Inteliģence to,
īpaši renesanses dzejnieku apskaidrojumā, tomēr uzskatīja un sajuta par latviešu mitoloģiju. –
Arī latviešu v ē s t u r e vēl bija maz izpētīta. Latviešus domāja atnākušus no austrumiem, no
Indijas. Tur latviešiem bijis savs valdnieks, sava iekārta, sava kultūra; uz rietumiem klīzdami,
viņi visu zaudējuši. Arī šādām domām nav nekāda patiesa pamata. Par latviešu varoņiem tika
apdziedāti citu tautu virsaiši, tā, piem., lībietis Imanta (patiesībā Imauta); nelatviskiem
nosaukumiem senatnes pētījumos deva latvisku nokrāsu, tā, piem., dziedāja par Hīna (vāc.
Hune) kapu. Arī še izmantoja hronikas, viņu ziņas pa reizai pārgrozot: tā Beverīnas vācu
priesteris, no kura dziedāšanas igauņi pārtrauc karot, top par latviešu vaideloti. – Sekmīgi
izmantoja tautas teikas. Arī še ir piemaisījumi, kas tautā nav bijuši, piem., teikā par Naulu.
No teikām ņemtā viela tika vesta sakarā ar vēsturiskiem gadījumiem un paplašināta ar
fantāzijas tēliem, tā, piem., Lāčplēsi. Ir tomēr sastopami arī tieši teiku dzejiski pārtēlojumi;
tādi ir Daugavas racēji, Čūsku tēvs Zalktis (Ausekļa). – No latviešu dzīves izcēla to, kas
izaicina uz cīņu: grūtības, ciešanas, tautas brīvības aprobežojumus, vai arī to, kur nomanāmi
jaunas dzīves pasākumi. Daugavas laivinieks apņemas tikt par jūrnieku; kamēr ārā plosās
putenis, jaunavas dzied klavieru pavadījumā tautas dziesmas.
F o r m u tautiskie dzejnieki centās aizgūt no latviešu tautas dziesmām; viņi gribēja
mākslas dzejā ievest tautas dziesmu pantmēru. Dažiem viņu sacerējumiem ir patiesi tautas
dziesmu skaņa, tā dzejoļiem Stāsti manim, Daugaviņa (Pumpura), Salaciņa, svētmeitiņa
(Ausekļa). Tomēr nevienā viņu dzejolī nav tautas dziesmu pantmērs izturēts viscaur īsts.
Tautas dziesmu pantmēra neatlaižamā cezūra nav vietām ievērota (Gauja, jel ne//cieti klus).
Izzūdoši īsās un vieglās ceturtās zilbes vietā pirms cenzūras un rindas beigās stāv dažreiz vēl
nu vesels vārds (Vai tā drīz jau liela būs), vai divskanis (Klusi riņķo //ritenīši), vai garš
patskanis– (Lēni tekā//kumeliņi). Ja dipodijā atkritusi nost ceturtā zilbe un iekususi trešajā,
kura tādā gadījumā tautas dziesmās ir vienmēr gara, tautiskajā dzejā tā dažreiz ir īsa (Pērkon–
tēva//ozoli). Lielā mērā renesanses dzejnieki mēģināja no tautas dziesmām aizgūt vārdus,
vārdu formas (tā pamazināmos vārdos), epitetus, salīdzinājumu veidu, gleznas.

297
 P a s a u l e s u z s k a t ā tautiskā dzeja pieslēdzas cieši dabai, tādā kārtā atšķirdamās no
kristīgajā baznīcā sludinātās mācības. Dieva atziņa nav saņemama tikai augstās skolās, bet
dabā; Dieva vārdi nav lasāmi tikai Bībelē, dzirdami no kanceles, bet tie uguns rakstiem
zīmēti Dieva pasaulē; Dieva mājoklis nav aiz zvaigznēm, bet šepat mūsu apkārtnē. Daba ir
liela, svēta grāmata; viņa ir dievnams. Ja ceļā uz baznīcu apstājas priedājā un tur saņem
iespaidus no strauta ūdens mūzikas, no putnu kora dziesmām, no zilās debess velves, no
gaismas staru izēnotajām altārbildēm, tad vairs netiek tālāk un turpat lūgšanā jāsaliek kopā
rokas. Pumpura un Ausekļa ideālie cilvēki (Dugais, Sirdsvaldis) neiet baznīcā; daba viņiem
sniedz visu. Nav atsevišķa gara; tas «ir saistīts pie vielas, pie miesas, bez kā tas nav nedz
domājams, nedz nojēdzams». Visa daba ir dzīva; viņas spēki un parādības veidojas par
dieviem. Renesanses dzejā no vienas vietas sastopamie sentēvu dievi nav vienmēr hroniku
vai atmestas mitoloģijas tēli. Tie pa labai daļai joprojām parādās un dzīvo dabā, no kuras tie
nav šķirami; tikai jāprot tos ieraudzīt, tā kā mūsu sentēvi to pratuši. Tautiskie dzejnieki nav
vienīgi mitoloģijas saņēmēji, bet arī mitoloģijas radītāji. Viņu dievu tēli ir pa daļai
personificētas dabas parādības, pa daļai tie uzskatāmi par izjustiem dzejas simboliem.
Latviešu tautiskā dzeja dažkārt dēvēta par r o m a n t i k u. Uz to devuši iemeslu tās
spilgtie, no ikdienišķības nošķirtie fantāzijas tēli, iesilums par senatni, par tautas dzeju, par
tautību. Tomēr tās dziļākā būtība nesaskan ar to jēdzienu, kas literatūrvēsturē, sevišķi vācu,
nodibinājies par romantiku. Pēdējā pieķeras sapņu pasaulei, aizgriezdamās no īstenības,
uzmeklē viduslaikus un katoļu baznīcu, atstājot tagadni, neierāda nekādu lomu prāta
apgaismošanai, uzsver katra cilvēka personīgo es un atsevišķās tiesības, dzenas pēc
universālas dzejas. Turpretī latviešu tautiskie dzejnieki patur vienmēr acīs īsteno, reālo dzīvi,
pilnīgi aizgriežas projām no viduslaiku pasaules un kristīgās baznīcas, skubina uz prāta
izkopšanu un domāšanu, prasa no katra apzinīga latvieša, lai tas, no sevis atsacīdamies,
nododas ideāliem centieniem tautas labā, no katra latviešu dzejnieka, lai tas, nepieķerdamies
svešu ļaužu dzejai, dzied tēvu dziesmu. Arī tautiskie dzejnieki paši nekad nav apzīmējuši savu
dzeju par romantiku, bet to allaž dēvējuši par tautas, tautisku. Latviešu tautiskā dzeja
nesaskan art ar to romantikas jēdzienu, kāds tas apzīmēts visjaunākajā vācu literatūrā. Pēc
tā romantiskais fenomens parādās kā intuīcija, kas atzīst bezgalīgo, kā griba, kas iekaro
bezgalīgo, kā darbs, kas bezgalīgo pārņem mūsu norobežotā pasaulē par kaut ko esošu, par
mākslas darbu augstākā nozīmē (Gaehde, D. Wesen des Romantischen, Lit. Echo XIV, 838).
Ne pēc bezgalīgā tiecas latviešu renesanses dzejnieki, arī ne pēc individuālā, bet pēc
nacionālā.
Nacionālo ideju sludinātāju dzeja ir tas jaunais un izšķirošais elements, ko tautas atmodas
laikmets latviešu dzejas attīstībā ienes. Kā ietver sevī mostošās tautas jūtu un nojausmu
izteiksmi. Tai pievienojas visi labākie dzejnieki. Tāpat tautas dzejas renesanses skaņas
dzirdamas šai laikmetā vairāk dziesminieku darbos. Bet par īstajiem, konsekventajiem tautas
dzejas atjaunotājiem uzskatāmi Pumpurs un Auseklis. Pēc dabas spilgti viens no otra
atšķirdamies, viņi katrs par sevi darbojas pilnīgi tai pašā virzienā, tā ka rakstniecības vēsturē
viņu vārdi stāv vienmēr viens otram blakus.

5. PUMPURS

Bija Latvijā viens otrs apgabals, kur latvju senatnes tradīcijas uzglabājušās vairāk nekā
citur. Pa1aikam tās ir malienas, kas stāv atstatu no lielākiem kultūras centriem. Īstās tautas
tradīcijas še tomēr zināmā mērā dabūjušas piemaisījumus no tuvajām kaimiņu tautām. Kāds
apgabals pašā Latvijas vidū, kur kā uz salas uzglabājušās senās ierašas un gara mantas,
uzejams Lielvārdes draudzē. Pie tās pieder Lieljumpravas pagasts, no kura kāda daļa atrodas
Daugavas kreisajā krastā, Kurzemes pusē. Tanī bija 19. gadu simteņa vidū pusmuiža,

298
dzirnavas, divi krogi, 23 zemnieku un 3 mežsargu mājas. Šejienes iedzīvotāji atšķirti tāpat no
apkārtējiem pagastiem, kā ar Daugavu arī no citiem pagasta ļaudīm Vidzemē. Tie ieda1ās
daugaviešos, kuru mājas guļ rindā uz Daugavas krasta, un mežiniekos, kas dzīvo pa lielajiem
muižas mežiem izkaisītās mājās. Šī lieljumpraviešu daļa runāja savā izloksnē, ģērbās savā
apģērbā. Apgabals bija pielīdzināms mazai brīvvalstij, kuras iemītnieki apzinīgi lepojās ar
savām savādībām. Viņu vidū pastāvēja vecu vecā ticība, tēvu tēvu tikumi, valdīja burvji,
labdari, raganas, pūšļotāji.
Šai Lieljumpravas pagasta daļā piedzima Andrejs Pumpurs 22. (10.) sept. 1841. g. Viņa
tēvs toreiz dzīvoja Ķeirānu meža mājiņā un gāja muižā par vīndedzi. No Ķeirāniem tēvs
pāriet uz Dīriķu mājām par saimnieku gadu pēc Andreja dzimšanas. Šais mājās Pumpurs
pavada savu bērnību. Pie vecākiem būdams, viņš dabū padzīvot vēl arī citās mājās (Kraukās,
Lāčplēšos). Vispār Pumpurs no pašas bērnības nav pieaudzis pie vienas vietas. Radi un
tuvinieki viņam izkaisīti pa visu plašo jumpraviešu novadu, arī pa Vidzemes daļu; dzīves
vietu mainot, Pumpuru dzimta allaž pāriet no vieniem radiem pie otriem.
Pumpura t ē v s Indriķis ir lieljumpraviešu Vidzemes puses Langmaņu māju turīga
saimnieka dēls, kam vecāki mazam miruši. Mājas saņēmis vecākais brālis, kas tās līdz ar visu
mantību pa kādiem gadiem izputinājis. Indriķi uzaudzinājusi viņa mātes radiniece,
Jauntīrumnieku saimniece Kurzemes pusē, Viņš apprecējis Krauku saimnieka meitu Līzi. Pēc
trim gadiem tai dzimis dēls, vēlākais dzejnieks Andrejs Pumpurs. Tēvs bijis diezgan stingrs.
Viņš liedzis Andrejam iet uz Daugavmalu, kur ik dienas salasījušies cūkt; gani un citi puikas
vēžot, rotaļāties, noskatities, kā laivinieki smagās laivas dzen uz augšu pret Kazamačkas
strāvu. Māte dažreiz art Andreju palaidusi uz Daugavmalu. – Pumpura m ā t e Līze cēlusies
no baltkrieva, vārdā Koža, kas atnācis uz šejieni no Krāslavas un dibinājis Krauku mājas.
Viņa dēls ir Pumpura mātes tēvs. Mātes tēva māsu, Kožas meitu, dēvē par M i j o m ā t i, kas
bijusī tālu izslavēta ārste un labdare. Viņa pieredzējusi kara un mēra, poļu un zviedru laikus
un par tiem daudz stāstījusi, izpušķodama savus nostāstus ar daudz dīvainām teikām,
parunām un tautas dziesmām. Pumpurs garos ziemas vakaros allaž viņā noklausījies un
veltījis viņai dzejoli Teiku vācelīte. – No bērnības pazinām Pumpuram palicis prātā kaimiņu
saimnieks D u g a i s, agrākais muižas pikieris, stiprs un dūšīgs, izdaudzināts par lielu burvi,
kas nav gājis baznīcā, ne arī lasījis grāmatas un lūdzis Dievu, tomēr trūkumcietējiem labprāt
palīdzējis. – Citādas dabas bijis vecais P u i g a, ne burvis, ne labdaris, bet gan liels teiku un
stāstu zinātājs un grāmatnieks, kam arī burvji nekā nav varējuši padarīt. Viņam bijis daudz
grāmatu gan latviešu, gan vācu valodā. Viņš zinājis daudz stāstīt no vēstures un vecām
grāmatām, arī daudz tradīciju, tā teikas par Lielvārdes veco pili, ko Pumpurs pa daļai
izlietojis Lāčplēsī.
Māju mācības, lasīšanu un katķismu Pumpurs tik sekmīgi piesavinājies, ka mācītājs viņu
ieskaitīja to triju pagasta bērnu starpā, kas sūtāmi draudzes skolā. Pumpurs tad arī 1853, gadā
aizgāja uz L i e l v ā r d e s d r a u d z e s s k o l u un tur mācījās līdz 1856. gadam tā sauktajā
vācu klasē kopā ar dažādiem muižu amatnieku un ierēdņu bērniem. Tomēr arī latviešu
valodai ierādīja skolotājs, Cimzes audzēknis, pienācīgu vietu. Šai laikā, Krimas karam
norisinoties, skolnieki ne vien noskatījās cauri ejošos kara pulkos, bet arī nodarbojās ar kara
rotaļām. Pumpurs beidza skolu kā pirmais skolnieks.
Šī nu arī bija visa viņa skola. Neražas dēļ Dīriķu mājas atstājis un pie savas māsas vīra
Krauku mājās piemeties, tēvs vairs nevarēja savu dēlu tālāk skolā sūtīt. Gribēdams mācības
turpināt, Andrejs griezās pēc padoma pie Lielvārdes mācītāja Krona (Croon). Bet šis viņu,
priekšā izrēķinādams, cik augstāka izglītība izmaksātu, cieši noraidīja, lai iet uz mājām un
apmierinās ar panākto.
Pumpurs nu ķērās p i e z e m e s d a r b i e m, vaļas brīžos savas zināšanas no grāmatām
papildinādams. Kad tēvs ziemu (1856) aizgāja uz Mirabeles muižu leišos par vīndedzi, tad

299
Andrejs viņam gāja līdzi un iepazinās še ar leišu dzīvi un ierašām. Pavasarī (1857), tēvam uz
Lāčplēša mājām pie brāļa pārejot, Pumpurs ņēma atkal pilnā mērā dalību pie visiem māju un
muižu darbiem, starp kuriem minami īpaši divi: muižas riju kulšana un plostu laišana pa
Daugavu.
Jau pēc gada, 1858. g. pavasarī, Pumpurs piestājās par m ā c e k l i p i e m ē r n i e k a
Rembates muižā. Vasarā viņš gāja par mērnieka puisi un ziemā strādāja pie muižas
ga1dnieka. Mērnieka darbus strādādams, Pumpurs pabija kādu laiku dažādās vietās Vidzemē:
Ogres muižā, Jumurdā, Katrinā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vec– un Jaunpiebalgā, Leimaņu
muižā. Visilgāk (1867–1872) viņš uzturējās V e c p i e b a l g ā un nāca še sakarā ar dažiem
plašāk pazīstamiem tautiešiem: brāļiem Kaudzīšiem, Pilsātnieku (dziesmas Ozoli vēl Baltijā
sacerētāju), Stērstu Andreju, dakteri Jurjānu (Alunāna un Valdemāra studiju biedru). No šiem
vīriem sastādījās ne1iels literārisku vakarnieku pulciņš. Še Pumpurs cēla priekšā savus
darbus. Šai laikā viņš laida Baltijas Vēstnesī klajā dažus dzejoļus, ar kuriem tika vispār
pazīstams un slavens. Zaļoksnības gados stāvēdams, viņš bija skaists cilvēks: «glītu, vidēju
augumu, sapņainām, zilām acīm, gaišiem matiem un gaišu bārdu» (Kaudzītes M.).
Ka Pumpuram Piebalgā bijuši arī nepatīkami piedzīvojumi, redzams no satīras Ir u r b u v
a l s t s, kas iespiesta atsevišķi 1870. g. Pa mežu staigādams, autors uziet šķūni, tanī lielu
katlu, kam apkārt burves, pūces, sikspārņi, rupuči. Pie katla ragana vāra ļurbām putru.
Kad tie no putras piestrebjas, Tad prieks, kā visi ļurbojas.
Putru aiznes uz ļurbu māju, kur ļurbu vidū parādās viņu virsnieks. Tas apsola visādus
labumus: ierīkot ļurbu skolu, baznīcu, izdot ļurbu avīzes. Tikai tie jānīd, kas pie ļurbām
nepieder; ja viņus izdeldēšot, tad ļurbām piederēšot tā zeme. Viņu virsnieks pacienā, sevi
slavēdams, katru dienu ļurbas ar elles putru. Ar to viņš sagroza ļurbām galvas.
Kas vakar visai noļurbots, Tiek šodien kardinālis; Bet rītā atkal pārļurbots Vissliktais
ļurbu brālis.
Autors uzaicina biedroties, lai varētu turēties ļurbām pretī. Vissekmīgākais ierocis šai
cīņā gaisma. – Satīrai maz literāriskas vērtības. Raganu rīcība ap katlu atgādina Velna bedri
Lāčplēsī.
No Vecpiebalgas Pumpurs aizgāja uz Jumurdu par muiž– un mežkungu. 1874. g. viņš
pārcēlās u z R ī g u par Tomsona mākslīgo mēslu fabrikas pārvaldnieku un par līdzstrādnieku
pie viņa dibinātā laikraksta Darba un zemkopības grāmatas Vārpas. Še viņš nāca tuvos
sakaros ar Ausekli, kas bija pieņemts par skolotāju Tomsona fabrikas skolai. Tomsona
uzņēmumiem drīz vien izbeidzoties, Pumpurs palika bez vietas. Viņš kopā ar Dīriķi 1875. g.
atvēra grāmatu pārdotavu. Bet arī tādā kārtā viņš nespēja iegūt nepieciešamos uztura
līdzekļus. Patlaban viņš bija apprecējies un atradās gluži kritiskā stāvoklī.
Pumpurs tagad spēra ārkārtēju soli. Nevienam nekā nesacīdams, jauno sieviņu un dēliņu
pamezdams, viņš 1876. g. 6. augustā a t s t ā j a R ī g u un ar mazu somiņu rokā un pārdesmit
rubļiem kabatā devās uz Stopiņu dzelzceļa staciju, kur iesēdās vilcienā un brauca uz
Maskavu.
Par savu izbraukumu no Latvijas Pumpurs tā raksta;
«Trešās klases vagonā iekāpis, skatījos pa logu: neviena pazīstama; neviena roka
nesniedzās man ardievu teikt; neviena cepure nepacēlās, neviens lakatiņš nepavedinājās...
Trešais zvans, skarbais lokomotīves svilpiens un – garais vilciens rit uz priekšu, lēnī, tad
ātrāk un ātrāk, līdz suta kumeļš pūzdams, šņākdams pie zemas savā pilnā skriešanā, un
Daugavas krasti, pazīstamās muižas un mājas, pakalni un lejas skrien gar acīm, gar vagona
logiem garām, liekas, it kā es pats stāvētu uz vietas, bet Latvijas āres, pakalni un gravas bēg
no manis projām un tālumā ietinas kā miglainās segās. – Vai tiešām Latvijas āres paliks
priekš manis aizslēgtas uz mūžu? Tā domāju un, pāris asaru aizturēdams, nosēdos uz vagona
sola.»

300
 M a s k a v ā Pumpurs uzmeklēja Brīvzemnieku. Viņi apspriedās, ko darīt. Izmēģinājies
pie galdnieka, vēl arī citur pēc nodarbošanās izstaigājies, Pumpurs pieteicās pie Slāvu
komitejas priekšnieka Aksakova, lai viņu ieskaitītu cīņā pret turkiem sūtāmos savvaļnieku
pulkos, kas iet palīgā serbiem.
Pie Aksakova Pumpurs aizgāja kopā ar Brīvzemnieku. Satikšanos ar Aksakovu Pumpurs
apraksta šā: «Pēc pieteikšanās tikām drīzi no šveicara ievesti lielā greznā dzīvokli un ielaist
kādā istabā, kur pie liela rakstāmgalda, apkrauta ar dažādām grāmatām un papīriem, sēdēja
divi kungi, viens no tiem bija Aksakovs, otrs viņa draugs un darba biedris Katkovs. Aksakovs
piecēlās un krievu valodā, laipni jautāja pēc mūsu vajadzības; Br. kungs tāpat krieviski
atbildēja un, uz šie manī norādīdams, teica, ka esot viņam pazīstams tautietis, latvietis no
Rīgas, kurš vēloties ar Krievijas volontāriem līdzi dalību ņemt pie serbu tautas brīvības kara.
Aksakovs toreiz varēja būt ap 50 gadu vecs; viņš bija pārāk kā vidēja auguma, plecīgs vīrs,
ar pilnu bārzdu un kupliem gariem matiem, īsts slāvu tips. Ar savām tumšzilajām un dziļajām
acīm tas mani cieši uzlūkoja, tad, uz Katkovu pagriezies, teica: Rau, šis jau ir trešais
latvietis, kurš kā savvaļnieks uz Serbiju aiziet. Tiešām jāpriecājas, ka arī mūsu latvieši
simpatizē slāviem. Tad nu Aksakovs vaicāja Pumpuram, vai viņš no sirds pārliecināts, ka
labas lietas dēļ viņš iet uz Serbiju. P. saka: «Ja agrāk vēl būtu šaubījies, tad, šo tautas vīru
uzlūkojot, man visas šaubas izzuda, un es droši atteicu: jā.»
Pumpuru pieņēma par topogrāfu, pieskaitot virsnieku šķirai. Dabūjis ceļa naudu (250
rubļus), viņš 1876. g. septembrī aizbrauca u z d i e n v i d i e m.
Serbu–turku karam 1877. g. beidzoties, viņš iestājās par vienkāršu kareivi kādā krievu
kājnieku pulkā un pēc tam Odesas junkurskolā, kuru nobeidza 1878. g.
Tā kā Pumpurs dienvidu klimatu nevarēja labi panest, viņu 1880. g. pārcēla u z B a l t i j u
kādā rezerves bataljonā, kas vēlāk izveidojās par Daugavgrīvas pulku. Še kalpodams, viņš
uzturējās dažādās vietās: Rīgā, Slokā, Paņevežā, Cēsīs, Tērbatā, Dvinskā u.c. Viņš uzkalpoja
līdz štābskapitāna činai, bet pēc kādiem gadiem vairs vecuma dēļ nevarēja palikt kara
dienestā. Lai tiktu pie pilnas pensijas, viņu 1895. g. ieskaitīja Daugavpils intendantūras valdē
par karaspēka mantu izvadātāju. Kā tādam viņam bija jāuzņemas ceļojumi pa Eiropas un
Āzijas Krieviju, pa Tālajiem Austrumiem, Kluso un Indijas okeānu, Suecas kanālu.
Baltijā, pēdējos gados pa laikam īpaši Daugavpilī uzturēdamies, Pumpurs ņēma, kur vien
varēja dabūt, dalību pie sabiedriskas dzīves. Daugavpilī nodibinājās latviešu saviesīga
biedrība un kāds inteliģento latviešu pulciņš. Pie tā piederēja kooperators V. Siliņš,
grāmattirgotājs A. Gulbis u.c. Pumpurs še bija rosīgs dalībnieks. Viņš skaita gadus, kad
dabūs kroņa pensiju. Tad viņš nometīsies uz dzīvi kādā Baltijas stūrītī, varbūt Rīgas tuvumā.
«Tad vēl ar sirmiem matiem uzklausīsim tautas balsi un domāsim un rakstīsim.»
Bet iznāca citādi. 1902. g. pavasarī būtu beigušies kalpojamie gadi. Bet 1901. g. rudenī
Pumpurs, no Ķīnas Daugavpilī pārbraucis, stipri saslima ar aso reimatismu. No brauciena uz
dienvidiem, lai dziedinātos, nekas neiznāca. Pabijis pāris nedēļas Ķemeros, viņš pārgāja uz
Rīgas pilsētas slimnīcu, kur mira Jāņu vakarā, 23. jūnijā (pēc vecā st.) 1902. g. Viņu
paglabāja Rīgas Jēzus kapos.
Pumpura d z e j a s d a r b i nodalās, tāpat kā viņa dzīve, divos laikmetos: viņa jaunības un
viņa vēlākā dzejā.
Par viņa j a u n ī b a s d z e j u uzskatāma tā, kas sacerēta pirms viņa aizbraukuma no
tēvijas uz Maskavu. No 1869. g. sāka parādīties daži viņa dzejoļi Baltijas Vēstnesī ar
parakstu –rs. Pirmais no tiem bija Hīna kaps (B. V. 8. nrā), turpmākais – Austrums (11. nrā).
Tie tūliņ vērsa uz sevi vispārēju vērību. Tos lasīja, meklēt meklēja, mācījās no galvas. Še bija
īsts dzejnieks, kas izsacīja jūtas, kādas bija aizņēmušas latviešu inteliģenci. Šķita uzceļamies
tautas dzeja atjaunotā veidā. Spožu tautas senatni tēlodama, tā ietvēra sevī visu to, ko
patlaban pārdzīvoja pie tautiskās apziņas nākušie latvieši. Pie tādiem panākumiem tiek

301
Pumpurs, ne meklēdams vai gudrodams, bet vienīgi savai sajūsmai dodams izteiksmi. Viņš
uzturas tautas vidū, kam viņas pagātne vēl dzīva, satiekas dienu dienā ar tautas locekļiem, kas
sajūsmināti par tautas nākotnes ideāliem. Staigājot pa Vidzemi, dzird visur dziesmas, pie
kurām jāņem aktīva dalība, arī no sevis pa pantam, pa dziesmai klāt piemetot. Vaļas brīžos,
viesībās rīko rotaļas, apdziedāšanos, humoristiskus priekšnesumus. Tas aizrauj, lai dzīvotu un
radītu līdzi.
Pašā vasaras kuplumā svinamas Vecpiebalgā kādā no visievērojamākajām dzimtām kāzas.
Kā mērnieku un omulīgas jautrības veicinātāju uz tām ielūdza arī Pumpuru. Par ciema kukuli
viņš nesa sev līdzi kādu no savām dziesmām. Šoreiz tā b i j a S t ā s t i m a n i m, D a u g a v i
ņ a. Šī ir vispopulārākā Pumpura dziesma. Kādā ceļā tā pārgājusi tautā, par to pastāsta
Kaudzītes Matīss. Kāzās šo dāvanu saņēma, īpaši jaunā paaudze, ar vislielāko dedzību un
sirsnību. «Viņu dziedāja un dziedāja neskaitāmas reizes un bez gala kā ar īpašu aizgrābtību
un beidzot lietoja par tekstu rotaļām un pat dziedamai dejas mūzikai dažādās melodijās. Pēc
tam drīz šī pati dziesmiņa skanēja visā Piebalgas apgabalā gan godībās, gan laukos; iekam
viņa parādījās Baltijas Vēstnesī 1869. gadā, tā bija pazīstama jau plaši Vidzemē.» Dzejnieka
skats še, mīlestībā vizēdams, virzās uz Daugavu, uz Gauju, un katrs priekšmets, tēvijas upju
krasti, viļņi, laivas, rozes, sevišķi zeltenes, noskaidrojas šai vizmā, kas pēdīgi apņem visu
Latviju, kura līgavas rotā nostājas priekšā.
No dzejoļiem izlasāmi Pumpura c e n t i e n u m ē r ķ i. Dzejoli Tautai Pumpurs liek
latviešiem pie sirds, ka viņiem jādomā s a v a s domas, jā, runā s a v a valoda, jādara s a v s
darbs, jādzied s a v a dziesma. Dzejolī Mūsu tautas dziesmas (1870), kuru viņš uzlūko par
pirmo sākumu latviešu tautiskās dzejas laukā, viņš izceļ tautas dziesmu burvīgi skaisto
pasauli, kas aizrauj visus prātus, un skubina tās glabāt, kopt, turēt svētas, ņemt dzejā par
paraugu. Dzejolī Meklēsim dziesmas viņš uzrāda, par ko dzied aizmirstajās tautas dziesmās:
viena no trim Līgas kalnā sēdošām dievu meitām dzied par jūru un laivu, par jūrnieku dzīvi,
otra par arklu zelta lemešiem, par zemkopju dzīvi, trešā par sauli, mēnesi un zvaigznēm. –
Tautas v a r o ņ u g a r s top dzīvs dzejoļos: Hīna kaps, Galva ar trim šķēpiem, sevišķi dzejolī
Imanta. Pēdējais tika par simbolu tautas nākotnes cerībām. Tautas i l g a s p ē c a u s t r u m i
e m, kur toreiz meklēja latviešu tautas pirmatni, izskan dzejoļos Austrums, Austrums un
Rietrums. Tautas l i k t e n i s tēlojas dziesmās Pastarīte, Bārenīte. Tautas skaistākie t e i k u t
ē l i stājas priekšā dzejoļos Ziemeļa meita, Saules meita un dievu dēli. D a b a s d i e v i n ā j
u m s, panteisms izsakās dzejoļos Mūsu Dievs, Svēts brīdis.
Pumpura jaunības laikmeta dzeju ceļ spēcīga sajūsma, kas nes pāri valodas un arī dzejas
tehnikas grumbuļiem. Daudz vārdiem norautas galotnes (Un aizgrābs prāt' un sird'), dažiem
nepareizs uzsvars (Tas viņas drīz sadzird). Atskaņas bieži vien neskaidras (gadā – galda,
kalniem spārniem). Šādi grumbuļi tomēr nedara pa lielu lielai daļai Pumpura dzeju pa;
nebaudāmu.
Pumpuru aizrāva tautas dziesmu veikli aizplūstošā skaņa un viņu melodijā viegli
viļņojošās gleznas. Viņam izdevās uz savu kokli izķert līdzīgas skaņas un viņu viļņos izradīt
līdzīgas gleznas. Turklāt viņam tā iepatikās dzejas m u z i k ā l a i s j a u k u m s, ka apņēmās
tam par labu vēl vairāk darīt nekā tautas dziesmās: viņš pielika atskaņas. Un nu dažs pants un
daža vesela dziesma dabūja, neskatoties uz misēkļiem valodā, tādu muzikālu jaukumu, ka
aizkustināja vissmalkākās dvēseles stīgas (Mīļākai vakarā, Stāsti manim, Daugaviņa u.c.).
Viss Pumpura dzejas daiļums muzikālu jūsmu nests. Viņš reti spēj prāta līdzekļiem dot
saviem darbiem dzejas krāsu; kur šis darbojas, tur viņa kokle stāv klusu. Tādi panti ir
dzejoļos Daugavas laivinieks, Tautiešiem svešumā; dzejolis Jauna, taču veca mācība, viss
tāds. Tās pašas muzikālās jūsmas viņam liedz ķerties pie stāstāmas vielas stingri episkas
apstrādāšanas. Kur viņš šādai vielai piegriežas, tur viņu tik daudz nepievelk (arī Lāčplēsi
neizņemot) tēli un formas, kā spīdums un krāsas. Tādi krāsās mirdzoši gabali ir Dievu kāzas,

302
Imanta. Viņam iznāk balādes, tātad ne stingri episks dzejas veids. (Sk. Teodora Mūsu taut.
dzejas pamošanās, 15.)
Mirdzošu krāsu mīlestība aizņem Pumpuru kā salda mūzika un modina viņā muzikālas
melodijas un motīvus. Nekur nevarēja šī viņa īpašība atrast savai rosībai tik piemērotu vietu
kā t e i k u s e n a t n ē. Viņš ķēries arī pie varoņu teikas apstrādāšanas Lāčplēša epā. Tomēr
arī še nav varoņa raksturs, viņa darbi tie, kas viņu visvairāk pievelk, bet brīnišķas vietas un
lietas, kas mirdz visādās krāsās. Tūliņ iesākumā viņš lasītājus ieved zilajā debesu velvē,
Pērkona brīnišķā pilī, kur mājo mūžīga gaisma. Pērkona sirmajiem zirgiem caur segliem aust
gaisma, caur iemauktiem lec saule; Potrimpam zirgi vaska dzeltenumā, kūlīšu rati zeltotiem
stiebriņu spieķiem; Autriņam zvīņaini zirgi, zaļu niedru rati, sēdeklis taisīts no gliemežu
vākiem; Līgo un Puškaitim ziedaini rati; spārnotiem zirgiem tie laižas pa varavīksnas
vārtiem. Tās ir mirdzošas krāsas. Tās redzam arī, kad Pumpurs apraksta Staburadzes pili,
Ziemeļa meitu, ledus pili, dimanta kalnu. Te Pumpurs paceļas tikpat kā spārnos un viegli,
viegli aizlido uz dzejas zemi.
Bet, ja mitējas Pumpura muzikā1ā sajūsma, kas šķetinās melodijās un krāsās, tad
Pumpuram dzejas nav. Viņam trūkst spējas mierīgi un uzskatāmi tēlot darbību, zīmēt
raksturus, radīt plastiskas, savos norobežojumos noteiktas gleznas. Viņam vispār t r ū k s t d z
e j n i e k a r u t ī n a s, kas apzinīgi izlieto mākslas līdzekļus un ar nodomu sasniedz zināmu
iespaidu. Šīs rutīnas trūkums redzams arī tādos dzejoļos, kas radušies patiesā sajūsmā; tas
parādās vārdu saīsinājumos, nepareizā uzsvarā un citādi. (Sk. Teodora Tautas rakstnieki, 83–
84.)
Pumpura v ē l ā k a j a i d z e j a i nav vispār vairs tās vērtības, kas viņa agrākajai.
Svešumā aizejot, viņa kokle noskaņojas. Dzīvā kopības sajūtā ar savu tautu viņš bija radījis,
devis izteiksmi ne vien savai, bet arī savas apkārtnes sajūsmai; nu viņš bija izrauts no šī
līdzradošā apvidus, un viņa dzejas avoti apsīkst. Viņam paliek atminas un viņa ideāli, kas
viņam neļauj gluži apklust, dod viņa domām vienumēr zināmu spožumu, lai arī tikai reti
paceļ īstas mākslas augstumā, un viņu skubina papildināt un noslēgt savu mūža darbu.
Atmiņas un domas par tēviju viņu nodarbina svešumā; pie savu darbu nokārtojuma viņš
ķeras, kad viņš atkal pārnācis dzimtenē.
Kad viņš nonāk s v e š u m ā, lielpilsētā Maskavā, viņš tūliņ attēlo savus iespaidus. «Kur
pilsēta lepna mirdz greznumā, Kāds ceļotājs staigā pa ielām.» Bet drīz vien viņš novirza acis
no torņu zelta, no apkārtnes spožuma, noiet vientuļā vietā un sapņo par tālo dzimteni, redz
Daugavu, pie tās līgavu miršu kroni galvā, stājas ar viņu pie altāra, kur viņus salaulā. «Te –
ceļotājs mostas un atkal sāk ciest.» – Pie Donavas viņš dzird dziedam serbu kareivjus par
senatni, tautas varoņiem, «slavoņu» izkarojamo brīvību. Prozaiski viņš saka:
Arī vārdi starpā maisās,Kurus gandrīz saprotu;Lai gan ausis pirmreiz klausāsSerbu tautas
valodu.
Viņā mostas jūtas, it kā viņam ar to visu būtu tuvs sakars, mostas domas, ka arī leišu–
latviešu tautas minušas šos krastus, ka liktenis šīm agrāk vienā kopībā dzīvojošām tautām,
slāviem, leišiem, latviešiem, atnesīs jaunu laiku brīvību.
Viņš seko visam, k a s L a t v i j ā n o t i e k, un to atzīmē. Tādā kārtā dažs viņa dzejas
gabals atgādina rīmju hronikas. Jaunu gadu Odesā uzņemdams, viņš par latviešu dzīvi un
centieniem notecējušā gadā sniedz dzejolī Jaunam gadam 1878. šādas ziņas: latvieši pie
Melnās jūras kāvušies pašās karstākās ugunīs; latviešu kuģis pa Ziemeļu ledus jūru aizbraucis
līdz tālajai Sibīrijai; latviešu jaunekļi studē lielajās Pēterburgas, Maskavas, Tērbatas
augstskolās; latvieši izcīnījuši dalību Rīgas pilsētas valdē.
Svešumā viņu 1879. g. pārsteidz vēsts par viņa drauga un tuvākā centienu biedra A u s e k
ļ a n ā v i, un viņš atmiņās pārdzīvo Lielvārdē, Ķeguma (Daugavas krāces) tuvumā, kopīgi
pavadītos brīžus, kad viņu garā un darbos cēlās augšā uz jaunu dzīvi tautas dzeja, tautas

303
teikas. Tas ir gabals no viņa un tautas gara vēstures.
Viņam sirds nesas aiziet vēl tālāk atpakaļ, b ē r n ī b ā, un no turienes izvērpināt savu mūža
pavedienu. Viņš atceras (Teiku vācelīte, 1878) Mīļo māti, no kuras viņš rudens veļu vakaros
noklausījies daždažādas teikas, kas viņā pārvērtušās par lieliem, jaukiem sapņiem. No tiem
viņš nav varējis atraisīties arī liels izaudzis, daudzkārt aizmirsdams savu tiešo pienākumu un
no citiem saņemdams pārmetumus par vieglprātību. Bet viņš atradis apslēptu mantu, pēc kā
citi velti meklējuši: tautisku dzeju. To saņemdami, cilvēki sapņotājam piedos par viņa
maldībām un kļūdām.
A t k a l d z i m t e n ē būdams, viņš ņem dalību pie plašākiem tautas rīkojumiem un kopo
savus darbus. Viņš sēž pie galda Otros, Trešos un Ceturtos (1880., 1888. un 1895. g.)
dziesmu svētkos, kur dzied viņa sacerētās galda dziesmas. Tām, tāpat kā viņa agrākām,
sevišķi Rīgas Latviešu biedrībai veltītām galda un svētku dziesmām, ir norobežots gadījuma
raksturs bez plašākas nozīmes un paliekamas mākslas vērtības.
U z T r e š a j i e m d z i e s m u s v ē t k i e m 1888. g. viņš noslēdza un izdeva savu epu
Lāčplēsi, 1890. g. savu dzejoļu sakopojumu Tēvijā un svešumā. Laikā, kas bija gājis pāri
pirmajām svaigajām tautības nojausmām, tās bija zināmā mērā skaņas no pagātnes. Šiem
darbiem, kuros uzejama īsta, nenīkstama dzeja, bija arī sava vēsturiska nozīme, uz ko
dzejnieks aizrādīja viņu priekšvārdos. Pumpurs, kas likās pilnīgi apklusis un no tautas acīm
pazudis, atkal parādījās līdz ar teiku varoņiem sabiedrībā, kas arvienu vairāk piegriezās
dienas uzdevumiem, atdzīvinādams interesi par tautas sendienām un atmodas laika pirmajiem
sapņiem.
Ievērojamākais un plašākais no Pumpura dzejas darbiem ir viņa L ā č p l ē s i s. Tas ir eps,
kas sacerēts uz tautas teikas pamata. Lielvārdes apgabalā noklausītā Lāčplēša teika stāsta par
varoni, kas no lāča mātes mantojis lāča ausis un lielu spēku, iztīrījis apkārtni no plēsīgiem
zvēriem, bijis par pārcēlāju pie Daugavas, kur, airiem salūstot, airējis plaukstām, kalpojis pie
kāda kunga par puisi, ar lāčiem ardams, Velna dzirnavās kviešus maldams, nogrimušo pili
uzceldams, milzi aizdzīdams, atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem, dabū
kunga meitu par sievu un pēdīgi, cīnīdamies ar raganas dēlu, kas nocērt viņa ausis, kurās viņa
spēks, kopā ar savu pretinieku iegāžas Daugavas atvarā.
Šo teiku Pumpurs saistījis kopā ar citām (par nogrimušo pili, par raganām, par
Ziemeļmeitu, par apburto salu), ar notikumiem no vēstures, darbību pārceldams vācu
atnākšanas laikā uz Baltiju, un ar izdomātiem gadījumiem. No teiku stiprinieka Pumpurs
Lāčplēsi pārvērtis par vēsturisku varoni, kas aizsargā tēviju no ienaidniekiem. Tam blakām
viņš nostāda personas no vēstures (Diterihu, Kaupu) un no fantāzijas tēlojumiem (Spīdalu,
Laimdotu).
Gadījumi un tēli saistās ap galveno varoni par sakarīgu dzejas darbu. Lāčplēsis, dievu
izredzēts par glābēju savai tautai, uzaug pie Lielvārža, kas viņu sūta uz Burtnieku pili
mācīties gudrībās. Uzceldams gaismā nogrimušo pili un izcīnījies ar igauņiem, viņš iemanto
Burtnieka meitas Laimdotas roku. Bet viņa ienaidnieki viņus izšķir, aizvezdami viņa līgavu
uz Vāczemi, tā ka viņam, to meklējot, ilgi jāmaldās pa jūru, jāpieredz daudz briesmu un
brīnumu, līdz viņš pārved Laimdotu dzimtenē, cīnās sekmīgi ar ienaidniekiem, bet dabū galu
no tumšā bruņinieka.
Epa darbība attēlota 6 dziedājumos. Ievada dziedājumā vēsta par dievu sapulci, kur
spriež par Baltijas likteni. Tālāk parādās kopā ar Lielvārdi Lāčplēsis, kurš nākošā dienā
dodas uz Burtniekiem. Ceļā viņš iegriežas Aizkraukles pili, kur iepazīstas ar Aizkraukļa meitu
Spīdalu. Ar šo, kas vēlāk izrādās par raganu, viņš bluķī notiek Velna bedrē. Še viņš novēro
raganu rīcību, Līkcepuri, Kangaru, kas, no nāves glābdamies, nozvēr palikt par savas tautas
nodevēju. Atpakaļ laižoties, Spīdala bluķi ar Lāčplēsi nomet Daugavas atvarā, kur
Staburadze un viņas audzēkne Laimdota viņu izglābj. Satikdams Koknesi, viņš dodas tālāk uz

304
Burtnieku pili. Pa tam Spīdala un Kangars uzmusina igauņus uz karu un atvēstī Kalapuisi.
Lāčplēsis to pārvar, uzceļ nogrimušo Burtnieku pili un saderinās ar Laimdotu. Bet veļu nakti
Laimdota ar Kangaru pazūd. Lāčplēsis brauc tos meklēt, atrod pēc daudz pārdzīvojumiem
pārakmeņotus apburtā jūras salā un ar burvja spieķa palīdzību tos pieceļ. Spīdola atsakās no
visa jauna un saderinās ar Koknesi. Baltijā Jānu nakti pārnākdams, Lāčplēsis to atrod pa
lielai daļai ienaidnieku rokās, cīnās ar tiem, aizdzen tos no Turaidas un Lielvārdes.
Lāčplēsis nometas ar Laimdotu Lielvārdē uz dzīvi. Līdz ar citiem pie viņa ierodas tumšais
brutnieks, kas no Kangara izzinājis, ka Lāčplēša spēks pastāv viņa lāča ausīs, un izaicina
viņu uz cīņu. Cīnīdamies viņi noveļas Daugavā. Laivinieki, braukdami pa Daugavu, laiku no
laika redz pusnaktī krastā cīkstamies divus vīrus un iegāžamies upes dzelmē. Viņi tic, ka
Lāčplēsis reiz savu ienaidnieku vienu pašu nogrūdīs lejā.
Epa d z e j a s s t i l s nav viscaur vienāds. Pirmajos trīs dziedājumos tas dziļi tēlojošs,
pēdējos – stipri prozaisks; katra no šīm daļām, kā liekas, pieder dzejnieka dažādiem darbības
laikmetiem. Pantmērs lietots dažāds; tikai retās vietās tas pieslienas tautas dziesmām. Daži
tēli un skati nostādīti acu priekšā ar sevišķu mīlestību un dziļu izjūtu. No Spīdalas iziet
burvīgi va1dzinošs spēks; tā, ar pašu nelabo sakarā stāvēdama, reizē atbaida un aizrauj.
Laimdota ir pretējas dabas: no viņas izstaro kaut kas gaišs, skaidrs, dievišķs. Viņu apkārtne
izceļ katras īpatnību. Velna bedre, kur rīkojas Spīdala, ir briesmīga burvekļu vieta, ellišķi
krāšņa un šaušalīga. Staburadzes mājoklis, kur dzīvo Laimdota, ir pilns maigas gaismas, kas
zilganota spīd cauri kristāla sienām. Jūrā uzejam viņas jaukos un pievilcīgos, gan arī nejaukos
un atbaidošos ziemeļu brīnumus. Tur skatām Ziemeļmeitu, ledus pili, dimantkalnu, bet
satiekam arī sumpurņus, raganas, jodus trim, sešām un deviņām galvām. Apdziedātas veco
latviešu piemiņu svinības un godības: veļu nakts, Jāņu nakts, kāzas. Zīmīgus gudrības vārdus
Lāčplēsis dzird no Lielvārža un lasa veco burtnieku tīstokļos.
Lāčplēsī attēlota vecu vecā c ī ņ a s t a r p g a i s m u u n t u m s ī b u. Lāčplēsim šai cīņā
par gaismu nostājoties vēsturiski noteiktā vietā, kur līdz ar viņu stāvēja visi pie apziņas
nākušie latvieši, ieplūst šai darbā neiznīcīga dzīvība.
Pumpurs savu Lāčplēsi grāmatas titulā nosaucis par t a u t a s e p u, pēc tautas teikām
sacerētu. Grāmatas priekšvārdā viņš to dēvē par episku dziesmu, tāpēc ka še apstrādāts tikai
mazums tautas teiku. Ja radīšoties vairāk tādu dziesmu, tad varēšot no tām sastādīt un
apstrādāt tautas epu. Tomēr viņš nešaubās, ka latvieši turpmāk radīs tautas epu, kas stājas
blakām indiešu, persiešu, grieķu un ģermāņu tautas epiem. – Šīs domas, ko toreiz latviešu
vidū sastopam ne pie Pumpura vien, ir maldīgas. Tautas epi ceļas pašā tautā. Lai arī par
teiku veidotājiem dzejā būtu atsevišķi dzejnieki, tomēr viņi kā tādi ir savas tautas domu
izteicēji, kuriem tauta līdzi rada un kuru darbu tā uzņem un tālāk veido. No Pumpura
Lāčplēša bija latviešu tautas garā maz: tādā veidā nav atrodami tautā ne saturs, ne tēli, ne
izteiksme. Tautā nav uzejams neviens gabals, neviens pants no Lāčplēša kā episka dzeja. Ir
dažās tautās celti klajā tautas epi arī jaunākos laikos, bet tādā kārtā, ka to, kas tautā bija,
sakopoja, gan pa daļai to papildinot. Somu pētnieks un dzejnieks Lenrūts sastādīja no somu
tautā salasītiem dziedājumiem (rūnām) s o m u t a u t a s e p u K a l e v a l u, kas pirmā,
nepilnīgā izdevumā iznāca 1835. g. un gandrīz divreiz paplašinātā veidā, sastāvošs no 50
rūnām, ar gandrīz 23 000 pantiem (rindām) tika izdots 1849. g. Tikai daži no šiem pantiem
paša sastādītāja iemetināti. Igauņu pētnieks Kreicvalds sastādīja pa daļai no igauņu tautā
atrastiem episkiem dziedājumiem i g a u ņ u e p u K a l e v i p o e g u, no kā iznāca pirmā
burtnīca 1857. g. un viss darbs 1861. g. No 19 000 pantiem (rindām) še 7600 pantu ir īsts, no
tautas mutes uzrakstīts teksts. Kāda daļa še Kaleva teikas tautas dzejai piemērota
pārdzejojuma. Ir tad zināms pamats šo darbu dēvēt par tautas epu. Pumpura Lāčplēsim šāda
pamata nav. Abi pieminētie epi tulkoti un iznākuši tagad arī latviski: somu Kalevala (1924)
un igauņu Kalevipoegs (1929).

305
 Pumpura p r o z a s d a r b i nāk vēlāk klajā nekā viņa dzeja. Pirmais no tiem – No
Daugavas līdz Donavai – parādījās Mājas Viesa literāriskajā pielikumā 1894. g., raksts
Austrumā, aiz zemēm, jūrām M. V. Mēnešrakstā 1900. g. un stāsts Kurmis pēc Pumpura
nāves Dzimtenes Vēstnesī 1911. g. Šais rakstos dzejnieks sniedz gabalus no paša dzīves un
centieniem.
No Daugavas līdz Donavai un Austrumā, aiz zemēm, jūrām ir c e ļ oj u m u a p r a k s t i:
pirmais par ceļojumu no Rīgas uz Maskavu un Serbiju, otrs no Odesas pa Melno, Marmora,
Vidus, Sarkano un Indijas jūru. Par otru uzrakstīts tikai pāris lapu garš sākums. – Ceļojums
uz Maskavu un Serbiju notiek serbu–turku kara laikā, sākas 6. augustā 1876. g., izbraucot no
Rīgas, un beidzas 10. febr. 1877. g., atstājot Belgradu. Apraksts apņem 5 nodaļas: Maskavā,
Kišiņevā, Pār Krievijas valsts robežām, Kara posta sliedes, Belgradā. Pumpurs še apraksta
savas dzīves lielāko krīzi, savus pārdzīvojumus un novērojumus svešumā. Visur viņu pavada
domas par Latviju. Redzēdams, ka Serbijā daudz brīvas, neapdzīvotas zemes, viņš liek
Serbijas iekšlietu ministram priekšā tur nodibināt latviešu koloniju, kas lai lauksaimniecībā
derētu serbiem par paraugu. Bet serbu tautas vietnieki (skupčina) priekšlikumu atraida,
sacīdami: «Visa zeme pieder serbu tautai; šo pamata likumu uzturēdami, mēs neviena
cittautieša savā zemē neielaižam. Ja mums ir brīvzeme, tad tā lai paliek brīva tik ilgam,
kamēr viņas mums pašiem vajadzēs.»
K u r m i s ir stāsts, kas palicis nepabeigts; pabeigtas pirmās divi nodaļas, trešā iesākta. Še
sastopam Pumpura bērnības paziņas: Dugaju, Puigu. Viņiem pievienojas Kurmis. Šie ir
zināmā mērā tautas varoņi, kuros parādās tautas spēks, brašums, drosme, cēlsirdība arī
grūtajos klaušu laikos. Kurmis vairās no krievu ķērējiem, kas viņu grib noņemt rekrūšos.
Pagastvecāko, kas viņu dzenas sagūstīt, viņš pasit. Kad vēlāk viņu, saķertu un sasietu, muižas
piķieris nicina un apvaino, viņš izrauj rokas no cilpām un ar cieto striķi dod piķierim tādu
belzienu pa ģīmi, ka tas vaimanādams ieskrien kaktā. Viņš nu varētu bēgt, bet viņš ķērējiem
labprātīgi padodas. Viņš grib būt brīvs no saviem ienaidniekiem, no viņu un citas varmācības.
Viņš saviem biedriem saka: «Ja nāks mūsu zemei brīvi laiki, tad ticiet droši, ka arī Kurmis
dzimtenē ieradīsies, un tad parādīsim darbos, ka esam vērti labāka likteņa.» Vēlāk viņu
redzam kādā klostera slimnīcā Parīzē, tad laupītāju vidū. Pumpurs, kā redzams, gribējis
latviešu senlaiku varonim Lāčplēsim nostādīt blakus latviešu varoni no klaušu laikiem.
L i t e r a t ū r a: Andreja Pumpura Raksti, papriekšu A. Gulbja 1904. g., tad K. Bērziņa
apgādībā, Rīgā 1912. Ar dzīves aprakstu no J. Kalniņa. – Jaunizdevums: A. P. Raksti. Dzīvi
un darbus apcerējis R. Klaustiņš. I, II, 3. izdev., Rīgā 1925; saīsināts izdev.: A. P., Izlasīti
raksti, Rīgā 1927. – R. Klaustiņa P. dzīvē un darbā, Rīgā 1911. – Kaudzītes Matīsa A. P.,
Jauna Raža VI, 1902. – Tā paša: A. P., Atmiņas etc. I, 167, Rīgā 1924. – Teodora P. dzeja,
Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. – A. Niedras A. Pumpura Lāčplēsis kā romantisma piemērs,
Pēterburgas Avīžu pielīkums 1902. – A. Alunāna Virsnieks A. P., Ievērojami latvieši I,
Jelgavā 1887, 25–29. – Līgotņu Jēkaba Raksturīgākās līnijas A. P. cilvēcīgā sejā, Latvju
Grāmata 1927, 4./5. burtn.

6. AUSEKLIS

Pumpurs nodzīvoja daudz ilgākus gadus, agrāk dzima un vēlāk mira par Ausekli. Ja
atskaitām nost bērnību un agro jaunību, kad cilvēks nav patstāvīga darba strādātājs, tad
Pumpura darba mūžs pārsniedz Ausekļa mūžu četrkārtīgi. Pumpurs samērā vēlu apzinājās
savas dzejnieka spējas un uzdevumus. Viņš nāk tautā ar dažiem dzejoļiem pazīstams tikai
mazliet agrāk kā Auseklis. Viņi viens otram tuvinājās Lielvārdē un Rīgā. Vienā, kā otrā vietā
viņi dabūja ierosinājumus, kas noteica viņu dzejas virzienu. Lielvārdē tā bija pati tauta, kas
viņiem savas dziesmas un teiku balvas noklāja priekšā, viņus saistīdama pie sevis. Ķeguma

306
krāce Daugavā likās abiem draugiem čukstam (Pumpura Mīļa drauga piemiņai):
Ne jums ieti, teiku dēli, Svešu tautu bildināt Daugaviņas krastos vēli Daudz var teiku
risināt.
Rīgā Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki, latviešu tautas dziesmu uzvaras svētki,
veda abus dzejniekus pie pilnīgas pārliecības, ka atnācis latviešu tautas dzejas renesanses
laiks. Ausekli aizņēma tautiskie centieni un tautiskā sajūsma, kas patlaban Rīgā izpaudās
nacionālā organizācijā un laikrakstā (1869. g.), kad viņš kā jauneklis sāka skatīties pasaulē.
Viņš darbam tautas labā nodevās ar visu sirdi kā galvenajam, visu citu uzlūkodams par mazāk
svarīgu. Tāpēc viņš nepilnu desmit gadu laikā sasniedza ne mazākus panākumus kā Pumpurs
daudz ilgākos gados.
K r o g z e m j u M i k u s, dzejnieks Auseklis, dzimis 18. (6.) sept. 1850. g. Ungurpils
Sīpolos, Alojas draudzē, apgabalā, kas guļ tuvu igauņu robežām un ko agrāk apdzīvojuši
lībieši. Viņa tēvs – saimnieks, kas Sīpolos bija ienācis. Mājas stāv savrup, līdzenā vietā, kur
tek cauri maza upīte; aiz druvām birztalas, kas vienā pusē pienāk mājām tuvu. Še Mikus
vientulīgi nodevās dabas iespaidiem. Pirmās skolas mācības viņš baudīja Alojas un vēlāk
Dikļu draudzes skolā. Lai ietiktu Valkas draudzes skolotāju seminārā, viņš 1867. g. aizgāja
sagatavoties uz Ērgļu draudzes skolu, kur par skolotāju bija Tērauds. Starp Krogzemju Mikus
sko1as biedriem še atrodam Jurjānu Andreju. Valkas seminārā Krogzemis mācījās no augusta
1868. g. līdz jūnijam 1871. g. Cimzes vadībā.
Semināru beidzis, viņš d a r b o j ā s V i d z e m ē vienā otrā vietā par skolotāju, nekur ilgi
nepastāvēdams. Vispirms viņš ir divus mēnešus par palīga skolotāju Jaunpiebalgas draudzes
skolā. Par kādu atklātībā turētu runu viņu mācītājs piespieda aiziet. 1872. gada pirmajā pusē
viņš bija par palīga skolotāju Cēsu draudzes skolā.
Šī gada vasarā viņš apceļo Vidzemi un nonāk L i e l v ā r d ē, kur viņu draudzes skolotājs
Neilands pieņem par palīgu. Še, kur bija vairāk nekā citur uzglabājušās latviešu senatnes
ierašas un gara mantas, Auseklis saņēma tieši no tautas pirmos stipros ierosinājumus, kas
viņam lika jo dziļi nogremdēties tautas dzejas būtībā un to uzlūkot par savu vienīgo paraugu
dzejiskā radīšanā. Še viņš arī satikās ar savu tuvāko centienu biedru Pumpuru. Auseklis
Lielvārdi nosauc par senlaiku lietu un piemiņas krātuvi. Tur viņš savāc tautas gara mantas, ko
pa daļai tūliņ laiž klajā Baltijas Vēstnesī; citas vēlāk nāk rokās tautas gara mantu
sakopotājiem (Brīvzemniekam, Baronam).
Auseklis raksturo (Vēstulēs iz Lielvārdes 1873) L i e l v ā r d i e š u s sekoši: «Lielvārdieši
vēl šo baltu dienu ar dabu stāv sadzīvē un sadraudzībā. Tie sarunājas ar visām dabas lietām,
apdzied katru saules stariņu, katru ūdens burbulīti, katru stādīnu, katru putniņu, ar vārdu:
viņi runā un prāto gudri, dzied jauki, jautri un mundri no tās mātes, no kā visi dzīvnieki iezīž
spēkus, priekus, līgsmību un mīlestību. Un tā māte ir – daba. Dabas grozīgā sega groza arī
cilvēka domas un jūtas. Kad Sniega māte projām šmauc, kad Miega māte dzīvos trauc, kad
Dabas mātes krūts jau riet un kad pie viņas visi spēkus iezīst iet, tad arī lielvārdiešiem
mostas pavisam cita, jauna, jautra dzīvība. Sasilusi dziesmu leja sāk atkal trīcēt un līgot no
dziesmu skaņas. Saldas pavasara vēsmiņas un mīlīgas smaršīgas dziesmiņas izpurina no
dziesmu vītoliem pa ziemu sabēgušas, apklusušas dziesmas, ko salnītis tautu dēliem pieguļā,
tautu meitām druviņā, galiņiem pļaviņā un mežmalā paņēmis. – Kur daudz dziesmu, gudrības
teikumu, stāstu un pasaku, tur arī daudz dziesmu sacerētāju, prātnieku, stāstu veču un
pasaku veceņu. Tādu Lielvārdē vēl tagad diezgan. Te var atrast večus, kas tā māk gudrot un
prātot, ka pat Sokratam, Platonam un citiem veclaiku gudriem nebūtu jākaunas, viņu
izteikumus dzirdot. Pats Edips viņu dziļās mīklas neuzminētu.»
Arī dabā Lielvārdē atzīmējas Latvijas īpatnības un daiļumi. Cauri tek Daugava, kurā
attīstās Ķeguma krāce. Trīs verstis no skolas ir Kaibalas upīte ar trim dievozolu celmiem.
Pašā tuvumā ir Lielvārdes pils dārzs ar pils drupām.

307
 Auseklis aiziet no Lielvārdes uz Rīgu martā 1874. g. par skolotāju Tomsona fabrikas
skolā, tomēr, Tomsona uzņēmumiem drīz vien apstājoties, nedabū še ilgi darboties. Viņš
paliek bez vietas. Gan viņš šur tur pieteicas, bet nekur viņa nepieņem; viņa tautiskie centieni,
kas bija tikuši zināmi, viņam aizsprosto ceļu.
Auseklis 1874. gada rudenī atstāj Latviju un dodas uz P ē t e r p i l i, kur viņa draugi un
cienītāji viņam bija gādājuši vietu pie tā sauktās Angļu skolas, kurā jau strādāja pāris
latviešu. Pēterpilī darbojās un savā starpā pulcējās daži pazīstami latvieši, to starpā: Baumaņu
Kārlis, V. Vēbers, Kažoku Dāvis, M. Klusiņš, vēlāk Jurjānu Andrejs, Stērstu Andrejs. Pie šī
pulciņa ņēma dalību arī Auseklis, tuvākos sakaros nākdams ar Baumaņu Kārli un Jurjānu
Andreju. Skolas darbus veicot, atlika vaļas arī literatūrai. 1876. g. Auseklis pieņēma vietu
Maija un vēlāk Vīdemaņa ģimnāzijā. Še viņam bija lielāka alga un vairāk darba, tā ka maz
varēja pietikt pie rakstniecības. Tomēr viņš darīja, ko spēja: sastādīja kopā ar Baumaņu Kārli,
kas gādāja par mūziku, skolas dziesmu grāmatu (par kuras likteni turpmāk nekas nav
zināms), Pedagoģisku gada grāmatu 1876. gadam, Baltijas gruntnieku–saimnieku–pagastu
valdību u.c. kalendāru 1879. gadam. Te bija jāpārtrauc visi darbi. 1879. gada sākumā viņš
sasirga ar tīfu, tika ievietots slimnīcā, kur mira 6. februārī (25. janvārī). Viņa miesas pārveda
uz Rīgu un no turienes, lielam ļaužu pulkam izvadot, uz dzimteni, kur tās paglabāja Alojas
draudzes kapsētā. Še viņam uzcēla pieminekli.
Auseklis ir, atšķiroties no Pumpura, v i e n t u l ī g s d o m ā t ā j s u n s a p ņ o t ā j s. Jau
bērnībā nesastopam viņu (kā Pumpuru) rotaļu biedru vidū, bet vienatnē klejojam gar
strautiņu, pa birzīm, mauriņā atgāzušos stundām klausāmies putnu dziesmās, lapu drebēšanā,
meža šalkoņā, kas viņam skan kā brīnišķi stāsti. Teiku māmiņas (Pumpura Mīļās mātes) vietā
viņam Dabas māmiņa. Ērgļos skolā iedams, viņš (pēc Jurjānu Andreja liecības) mīl
vientulību un dabas jaukumus. Apmeklējot semināru Valkas tuvumā, kur viņu nekādi dabas
jaukumi nevilina, viņu redz pieķeramies savai otrai vientulības biedrenei – grāmatai. Arī
mācības stundās viņš no tās nešķiras: skolotāji viņu bieži vien pieķer pie kāda veca latviešu
rakstnieka lasīšanas. Lielvārdē viņa mīļākās vietas bija ziemu viņa darba istaba, vasaru skolas
dārza lapene.
Arī s a b i e d r ī b ā viņš bija domātājs, sapņotājs. Viņš no tās nebēdza, bet neuzmeklēja to
nekad laika kavēkļa dēļ. Viņš tanī gāja, lai tur kaut ko nestu, ko vienatnē savās domās bija
izlolojis, vai lai no turienes kaut ko saņemtu, kas viņa īpatnējai gara dzīvei dotu vielu un
jaunus ierosinājumus. Viņš paliek (Lielvārdē) savu skolnieku vidū līdz pusnaktij, lai no
viņiem noklausītos tautas dziesmas, teikas un pasakas. Viņš apmeklē izrīkojumus, koncertus,
teātrus, tur runas un priekšlasījumus. Viņš gribētu tos ideālus, ko viņš sevī iztēlojas, spodrina
un glabā, labprāt iedēstīt sabiedrībā, visā tautā un ir aplaimots, ja viņam sajūsma par tiem
kaut kur dveš pretī. Bet viņš redz, ka tikai šur tur kādi pie tiem piesniedzas. Viņa sabiedrības
ideāli nesaskan ar sabiedrības pašas domām un tieksmēm; viņš jūtas vienā otrā vietā no
sabiedrības izstumts (tā Jaunpiebalgā); viņa sabiedrībai nodomātie izdevumi, viņa kalendāri,
paliek neizpirkti. Viņa ci1dītie ideā1i pieder nākotnei. Pie tiem arī turpmāk sabiedriskie
darbinieki vienā otrā reizē atgriežas, gan lai vairāk par tiem sajūsminātos nekā lai tos izvestu
dzīvē.
Arī Lielvārdē, kur Auseklis tik daudz no tautas pašas mantojis un kuras iedzīvotājus kā
seno mantu glabātājus un kopējus viņš tik augstu ciena, viņš uzdūries uz gara trulību, uz
augstāku centienu trūkumu. Kā Pumpurs Piebalgā sacer satīru par (urbu valsti, tā Auseklis
raksta satīru par lielvārdiešiem. Viņa līdz pēdējam laikam neiespiestos rakstos uzglabājusies
kāda kupleja. Tā sākas (Latvju Grāmata 1923, T, 27):
Ka citur spēlē teātri, To sen jau daudzina, trala! Bet mūsu mīļā Lielvārdē To skat tik
krodziņā, trala! Starp mums dažs labs gan pūlējas, Priekš teātera darbojas, Bet – lika
drusku pagaidīt, Bet lika – līdz šo baltu dienu pagaidīt, Kamēr nu veco Midzeni no kroga

308
dabūja laukā.
Autors cer, ka krogi tukšosies, teātri pildīsies, tautieši biedrosies uz labiem darbiem. Bet
tas būs drusku jāgaida – būs ilgi jāgaida.
Vientulībā rodas un nogatavojas arī Ausekļa d z e j a. Cilvēkiem, kas ar viņu dzīvo kopā,
paliek noslēpums, ka viņš ir dzejnieks, lai gan tie viņā novēro kaut ko īpatnīgu. Mācītājs
Ulmanis saka vēlākajiem semināra audzēkņiem, ka Auseklis gan dzejojis, jau Valkas
seminārā būdams, lai gan viņš savus mēģinājumus nevienam nav rādījis. Cēsu draudzes
skolotājs (Zēbode), pie kura viņš bija īsu laiku par palīgu, atrod Ausekli par tādu ērmotu un
saka: «Jā, kas toreiz būtu no viņa domājis, ka viņam tāds dzejas spēks piemājo!» Tomēr viņš
tai pašā laikā gatavo savu pirmo dzejoļu krājumu, kuru noslēdz savā dzimumdienā 1872. g.
Viņš arī še, savas meitiņas tautā raidīdams, paliek kautrīgi savrup. Pēc dzejnieka pavadāmiem
vārdiem, ko viņš tām dod pūrā, Pērkons brauks vedībās, Laimes māte precībās, Auseklītis –
panākšņos. Kad dzejoļu krājums Dzejas no Ausekļa iznāca 1873. g. pirmajā pusē, tad
dzejnieka pazīstamajiem tas bija pārsteigums. Gan bija parādījušies no Krogzemju Mikus
Baltijas Vēstnesī kādi plašāki ziņojumi un citi raksti (tā Vēstule iz Cēsīm 1872. g.), bet
Ausekļa vēl neviens nepazina. Latviešu dzejas apvārsnī tas pēkšņi iemirdzējās un izlēja tautā
neiznīcīgu spožumu.
Še novērojama Ausekļa d z e j a s ī p a t n ī b a. Kamēr Pumpurs rada tiešā kopsajūtā ar
tautu, ceļ savus darbus rokrakstā saviem biedriem priekšā vai laiž tos tūliņ tautā, dažus vēl
neiespiestus, dažus laikrakstā līdz ar visjaunākām dienas ziņām, Auseklis paliek, savus
darbus sacerēdams, viens, iznēsā tos sevī un pie sevis ilgāku laiku, pirms tos nodod atklātībai.
Pumpuram nav ne vaļas, ne iespējas pie saviem darbiem pēc pirmā uzmetinājuma daudz ko
grozīt vai slīpēt; Auseklis tos vairākkārt pārstrādā.
Lai paraugāmies, kā rodas D i e v o z o l u t r i j o t n e. Lielvārdē būdams, dzejnieks
aizstaigā uz tuvo Kaibalu un atrod tur trīs lielus ozo1u celmus. Ļaužu teikas stāsta, ka še
bijusi senāk lībiešu un vēlāk latviešu upuru vieta; lielvārdieši zem šiem ozo1iem vē1 nesen
ziedojuši. Muižas īpašniece tos tādēļ likusi nocirst. Ausekļa domas sāk ap šo vietu darboties.
Viņu apdveš sevišķa svētuma sajūta, ko viņš grib ietvert dzejā. Bet tas tik ātri neizdodas.
Viņš dzejoli uzmetina, to vairākkārt groza un izstrādā, kamēr tas dabū to veidu, kurā tas
mums pazīstams. Liekas, ka vārdi par skarbu, katra darbība par trokšņainu, lai izteiktu, kas še
dvēselē notiek. Vienīgi dabas mierīgajā, nemanāmajā attīstītā tas cik necik ietēlojas. Ozoli
zeļ, tie pleš kuplos zarus no kalna ielejā. Neskan dziesmas, ne skaļi lūgumi; tik sirdis lec
laimē. Tur liek zaļu zaru uz akmens ziedokļa, ver acis uz augšu caur rakstītām lapām. Katrs
vārds zīmē ar sajūtas norādītu atturību. Pēdīgi pazib un darbojas cirvja asums, kas ārējo ainu
pārvērš, bet sajūtu neievaino.
Pie tikpat rūpīgi izstrādātiem dzejoļiem, lai tie arī katrs ar savu jūtu pieturu, pieder
Beverīnas dziedonis, Pie Salacas, Trimpula. Pirmajā izsakās dziesmu vara, kas izglābj tautu,
otrā – latviešu tautas sērdienes liktenis un rezignācija, trešajā – sēri dziļa sajūsma par latviešu
senatni, par sentēvu ciešanām un atdzīvināmo tikumu. T r i m p u l a ir arī vispopulārākā no
Ausekļa dziesmām; vairāki latviešu komponisti (Baumaņu Kārlis, Vīgners, Vītols) to tērpuši
mūzikā. Tomēr tik populāra kā, piem., Pumpura Stāsti manim Daugaviņa arī tā nav. Pumpura
dziesma tikusi pilnā mērā par tautas dziesmu, Trimpula ir vairāk latviešu inteliģences
dziesma. Ir saprotams, ka popularitātes ziņā Auseklis Pumpuram netiek līdzi.
Ausekļa vientulīgo sapņu burvīgi saistošie, spožie pavedieni velkas pa visu viņa dzeju, kur
jaunekļi sēd pie alus galda (Trimpula), dzird sentēvu gaudas, jūt tuvumā slāpušos garus,
nojauš dievības svētumu un sentēvu tikumu. Senču dievi pavasarī ir apskaidroti domu tē1i,
kas saistās dvēseles klusumā: Atrimps slauka no Gaujas un Daugavas aukstus sviedrus; Jūras
tēvam, no bangām lienot, miglas vaiņadziņš galvā, zelta burtiem greznots jūras karodziņš
rokā; Puķu māte apvelk zemei drāniņas; Pērkons, kura iezīme citkārt dragājošs spēks, snauž

309
gaisa autos un auž Saules meitai jostu, pīdams tajā zelta plēnes. Šīs īpatnīgās sapņu gleznas
ievijas Ausekļa dzejā visur, kur doma nav pieņēmusi izstrādātu dzejas veidu, kur dzejiskā
izteiksme aizņemta no tautas dziesmām, kur dzejolis atdzejots pēc sveša parauga, tulkots.
Nesaistītā valodā attēlotais «Zilais kalns» ir brīvības pils, miera krēsls; viņa galva rotāta zilo
miera vainagu. Tautas dziesmu izteiksmē ietvertā Salaca ir svētmeitiņa, kas ved vezumiņā
smago zeltu, mēnesspodro sudrabiņu; «klusi riņķo ritenīši, lēni tekā kumeliņi». Pēc Šillera
Pulksteņa dziesmas atdzejotās Jūras bļodas stipri kaltas; viņu mudeļiem izrakstītie grodi cirsti
klintī; jūras burbulis, kas viļņu klajā ceļas, slīkst, mums māca, ka dabā viss grozīgs: «zeļ,
zaļo, zied un ātri nīkst».
Ausekļa dzejiskā izteiksme tuvinās tēlniecībai, glezniecībai. Muzikālā elementa tanī
mazāk nekā Pumpura dzejā; arī atskaņas Auseklis vēlāk gluži atmet. Ausekli vairāk aizņem
tautas dzejas tēli. Viņš dziļi iedomājas viņu bagātībā un veidos, kavējas pie tiem ilgi, pieķeras
tiem ar visu sirdi, un, ja viņš tos rāda, tad jūtam, ka tie pie viņa sirds iesiluši par dzīviem.
Auseklis mūs ieved gleznu un tēlu galerijā.
Auseklis var mierīgi tēlot; viņam ir d z e j n i e k a r u t ī n a. Katru pantu, katru rindu viņš
var izslīpēt līdz pēdīgam. Ja viņš vietām jo zīmīgi un daiļi izlieto arī muzikālo elementu, tad
viņš neļaujas tanī aizrauties. Viņš apzinīgi un smalkjūtīgi to izlieto kā izteiksmes līdzekli īstā
vietā, tā – kad viņš pāris skaņām tēlo veselas darbības virknes:
Švīks, švāks! Velns turp. Brīkš, brākš! Velns šurp.
Par atskaņām viņš nostāda ne atskaņu dēļ sameklētus, bet pašus zīmīgākos vārdus. Labs
piemērs še satīra Augsta laime bizmaņiem.
Pērkons, jodus dīdīdams, Lai jūs netramda; Zobgals, ļaudis rīdīdams, Lai jūs nečamda.
Miega mātes lutekļi Dārgais auklējums Pūstat mīļie sutekļi Augsta laime jums.
Taisni ritums un atskanas ir Auseklim zināmā noskaņā ieturētās darbības vissekmīgākie
attēlojamie līdzekļi. Ir vietas viņa dzejā, kas pastāv gandrīz vienīgi no atskaņām un kas
iztēlojamo nojausmu dvestin iedveš.
Jūra krāca, Vētra šņāca, Lietus gāzās, Zibņi drāzās.
Un plūdi cēlās, Un bangas šķēlās, Un visu rija, Kas zemē bija.
Tautiskajai idejai Auseklis paliek uzticīgs viscaur. Arī t u l k o j u m i viņam noder tās
izteiksmei. Tulkojums ir viņa Tēvijas dziesma (Es latvju tautas meitens), Latvju biedrībām
(Ar tēvu alu kausus pildām). Šillera trojiešu Hektors viņam top par leišu Marģeru, kas
atvadās no sievas un iziet cīnīties pret vāciem. Šillera dziesmu par pulksteni viņš pārveido
dziesmā par jūru, pret kuru ir daudzkārtējas attiecības latviešiem un viņu dieviem (Pērkonam,
Ziemelim, Plūdonim u.c.).
Lai gan Ausekļa dzejnieka darbība apņem tikai nedaudz gadu, tomēr tajā nomanāma
zināma a t t ī s t ī b a. Uz viņa dzeju atstāj iespaidu viņa studijas. Seminārā un savas darbības
pirmajā laikmetā viņš nogremdējas latviešu rakstu un vācu klasiķu (šillera, Gētes, tad arī
Heines, Safira) studijās. Pie pirmajiem viņu novada sajūsma par visu, kas latvisks, pie otriem
– tieksme pēc dzejas pilnības. No pirmajiem viņš dabū vielu un dzejas tēlus, no otriem
ieņemas dzejas veidojumu. Latviešu rakstos viņš daudz aizņemas no Jura Alunāna. Mājas
Viesī viņš atrod Alunāna priekšā celtos latviešu mitoloģijas tēlus (Pramšanu, Atrimpu,
Anšlāvu, Līgu, Mildu, Bangpūti u.c.) un tos pārņem savā dzejā, atrod dažus vecus latviešu
stāstus, neīstas latviešu teikas (par ūdens plūdiem, par Eima ezeru) un dod tām dzejas veidu.
No v ā c u k l a s i ķ i e m viņš sevišķi pieķeras Šilleram. Viņš no tā tulko un pārstrādā
plašus darbus (Pulksteņa dziesmu, Ibikusa dzērves, Ideālus u.c.) . Daiļu latvisku formu dabū
Šillera Zemes dalīšana, Mīkla (Daudz avju iet pa noru platu), Tēvijai (Pie tēvu zemes dārgās
ķeries klāt). Bet arī Ausekļa oriģinālos dažā vietā stipri nomanāms Šillera iespaids. Tā pirmā
dzejoļu krājuma ievada dziesmā Tautai. Kā Šillers sēro pēc grieķu senatnes, tā Auseklis še
pēc latviešu. Daži teicieni tievi no Šillera pārņemti.

310
 Auseklis:
Ko grib dziesmās mūžam svinēt, Vajag dzīvē bojā iet.
Šillers:
Was unsterblich im Gesang soll leben, Mus im Leben untergehn.
Ausekļa pirmā dzejoļu krājuma forma gandrīz viscaur pieslienas jaunlaiku kultūrtautu
(sevišķi vācu klasiķu) dzejas formai. Lietoti tie paši pantmēri, lietotas arī viscaur atskaņas.
Tās sastop arī vienīgajā dziesmiņā (Lauku puķu komponistam J. C.), kas sacerēta tautas
dziesmu pantmērā (Kalstot kalta, vīstot vīt' Latvju zemes laukpuķīt'). Saprotams, ka
tulkojumiem ir pilnīgi oriģinālu forma, arī atskaņas.
Lielvārdē Auseklis nāk zem tieša un stipra l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u i e s p a i d
a. To pastiprina Pirmie, 1873. g. nosvinētie vispārējie latviešu dziesmu svētki. Ne mazumu še
panāk Kronvalda runas, viņa latviešu tautas dziesmu cildījumi. Auseklis ir aizgrābts no
latviešu tautas dziesmu daiļuma un diženuma. Šī aizgrābtība izsakās pagaros prozaiskos
rakstos: Par dziedāšanu pie latviešiem, Latviešu tautas dziesmas tautskolā. Viņa dzeja nu
dabū citu veidu. Viņš noteikti pieslejas tautas dziesmām, pa daļai tieši lietodams tautas
dziesmu pantmēru un sevišķi viscaur atmezdams atskanas. Viņš atrod, ka tās latviešu dzejai
gluži pretdabīgas; līdz ar Zvaigznīti viņš rīmētājus nosauc par sikšņotājiem. Pie šādas atziņas
viņš nāk, neskatoties uz to, ka viņš ar saviem agrākajiem dzejoļiem pierādījis pretējo: ka arī
latviešu dzejā atskaņas lietojamas ar sekmēm, paceļot viņu muzikālo daiļumu (piem.,
Trimpulā). Ausekļa otrā dzejoļu krājumā, ko dzejnieks sastādījis 1876. g., bet kas nāca klajā
pēc viņa nāves viņa kopotos rakstos (1888. g.), visi dzejoļi bez atskaņām, arī tulkojumi.
Daudz dzejoļu sacerēti tautas dziesmu pantmērā (Salaca, Brīvība, Staburadzei, Aivieksta
u.c.). Visgarākais no tiem teikas pārdzejojums čūsku tēvs Zalksis. (To pašu teiku vēlāk
pārdzejojuši Lautenbahs un Fallijs.) Ciešāk še Auseklis piegriežas vielai, kas ņemta no
latviešu teikām (Daugavas racēji, Gaismas pils, Eima ezers), vēstures (Beverīnas dziedonis,
Tālivaldis važās), mitoloģijas (Krūģis). Mitoloģiski tēli dažādos veidos un nosaukumos
ieņem jo plašu vietu un daudzkārt traucē dzejas skaidro noskaņojumu. Daudz dzejoļos forma
nav rūpīgi izstrādāta. Uz to vairs neatlika tik daudz vaļas kā agrā jaunībā. Auseklis nu bija
ierauts sadzīves mutulī, kas viņu strauji rāva sev līdzi.
Par sabiedriskas cīņas līdzekli Ausek1im der s a t ī r a. Viņš uzsauc augstu laimi
bizmaņiem. Viņš sacer parodiju Ruģēna Latviešu draugu dziesmai: Kad aties bizmaņiem tie
laiki, Kas zuda tiem ne gadu daudz? Un latviešiem, kas aiziet no savas tautas, viņš zīmē
latīņu sakāmvārdu: «Ubi bene, ibi patria» (Kur man labi, klājas, tur man tēvija). Jaunlatviešu
dīdītājiem viņš atgādina, ka tie ir viņu pašu dētās olas, ko skolas izperējušas (Tur perināj' un
viļināj', Ar vokābuļiem muļināj', Un jaunlatvieši radās, Ar labdariem tie badās).
Aizgājušiem censoņiem Auseklis veltī p i e m i ņ a s p a n t u s (epitāfijas), uzliek ozolu
vainagus uz viņu kapiem (1875. g.). Par tādas piemiņas cienīgiem vīriem izredzēti: vācieši
Stenders, Vatsons, Hūgenbergers, lvler kelis, Herders, Ulmanis; latvieši: Alunāna Juris,
Kronvalda Atis, Zvaigznītes Jēkabs, Spāģu Andrejs, Cimzes Dāvis, Neredzīgais Indriķis.
Auseklis saka: «Divpadsmit vīru kapus es še esmu vaiņagojis. Šo vīru tēli manā dvēselē
laistās tik liesmaini kā divpadsmit stari, kas pušķo Pērkontēva galvu. Viņš īpaši latviešu
jaunatni aicina pie censoņu kapiem. «Daudz tādu tautiešu, kas, kādu graudiņu izsējuši, tūliņ
grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celmu lauzēji, arāji
un sējēji dienas karstumā; kas laikmetu vagā iekaisīja darbus, kas tikai nākamībai atnes
rasmīgu zelmeni un kuras augļi klusi zied mūžībai.»
P r o z ā Auseklis sniedz vienu stāstu, publicistiskus un pedagoģiskus rakstus.
Ausekļa stāsts L ī d u m n i e k s iespiests viņa sastādītajā Baltijas kalendārā 1879. gadam.
Tas aizved klaušu laikos. Stāsta varonim Sirdvaldim dzimtkungs ierāda mežā vietu, kur
ietaisīt mājas. Pēc gada tur stāvēja māja zem viena jumta ar riju un piedarbu. Sirdvaldis

311
piekopj senās ierašas: spēlē vaļas brīžos uz koklēm, dziedādams tautas dziesmas; pļaujamā
laikā nopin rudzu rogu vaiņadziņu un pakar ozola zarā. Baznīcā viņš neiet, lasīt un rakstīt
neprot; svētdienās viņš klejo pa laukiem un ganekļiem, labību un kustoņus aplūkodams. Pie
ozola viņš iepazīstas ar turīgu, dievbijīgu vecāku meitu Smaidu. Kaut gan lielskungs grib
Sirdvaldim uzspiest precēt viņa istabas meitu un mācītājs bez lielkunga zīmes jauniešus
nelaulā, tomēr, vecajam lielkungam nomirstot, viņš pārved mājās savu līgavu. Sākas grūta
klaušu cilvēka dzīve. Tomēr līdumnieki tiek cauri, izskolo arī savus dēlus: vecāko par
dziednieku (ārstu), abus jaunākos par tautskolotājiem. Sirdvaldis nomirst lielā vecumā.
Uz nāves gultas viņš izsaka domas par zemnieku dzīvi. Dzīvodami grūtos laikos, tie
kurnēdami nepanākšot labākus. Pašiem jācīnoties pacelties turībā un spēkā, nākšot tad arī
labāki laiki. Izglītība esot vislabākais ierocis zemnieku sūro likteni pārlabot. Vajagot būt
pazemīgiem pret vadītājiem un priekšniekiem. Brāļiem nepienākoties brāli nodot; jo tas
kaldot ienaidniekam stipras bruņas. Tikumība esot tautas stipruma serde.
Šādas domas varēja derēt par pieturas pavedienu, kad zemniekiem bija jau kaut kādas
pašnoteikšanās. Vispār stāstā ietērpjas tautas atmodas laika idejas. Dzejiskais stils nav
piemērots reālas dzīves tēlojumiem, un tos še neatrodam.
Ausekļa p r o z a s s t i l s gleznains, tēlojošs. Viņš katrā teikumā grib ne tikai izsacīt kādu
domu vai pavirzīt uz priekšu aprakstu vai stāstījumu, bet arī nostādīt acu priekšā daiļus tēlus.
Pie tam viņš arī še cenšas būt īsti latvisks, aizgūt gleznas, epitetus no latviešu tautas dzejas,
ticējumiem, vēstures.
Kā p u b l i c i s t s Auseklis nāca agrāk klajā nekā dzejnieks. Cēsu draudzes skolā
dzīvodams, viņš sūta (1872. g.) Balt. Vēstnesim vēstuli iz Cēsīm, kurā sniedz ziņas par
šejienes sadzīvi, sevišķi uzsvērdams latvietības prasījumus skolās un sabiedriskā dzīvē.
Vēstulēs iz Lielvārdes attēlojas gleznainā valodā Ausekļa ar sajūsmu uzņemtie iespaidi no
tautā novērotās gara dzīves un viņa spriedumi par tautas gara mantām, kurus viņš aplūko
ciešā sakarā ar dabas dzīvi. – Citos ziņojumos Auseklis piegriež vērību latviešu sabiedriskai
dzīvei: koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Plašu apcerējumu viņš sniedz par
dziedāšanu pie latviešiem. Uz to viņu ierosinājuši Pirmie vispārējie dziesmu svētki. Viņš
domā jau par turpmākiem svētkiem. Grieķi tādus svinējuši ik pa četriem gadiem Olimpā,
vecie latvieši ik gadus Zilajā, kalnā. Lai kādu laikstarpu pieņemtu, tomēr dziesmu šķēpus un
zobenus nevar bāzt makstīs.
Pie Ausekļa publicista darbības pieder arī viņa k a l e n d ā r u s a s t ā d ī š a n a. Ar to
viņš lauž latviešu kalendārniecībā jaunus ceļus: viņš ir latviešu tautiskās kalendārniecības
nodibinātājs. Līdz tam laikam latviešu kalendārs sniedza vispārējās laika ziņas un vielu laika
kavēklim un pamācībai. Auseklis to darīja par latvisku. Jau viņa sastādītais Bušu Latviešu
tautas kalendārs uz 1875. gadu liecināja vārdu dienās, literāriskās piedevās un dažos sīkumos,
ka nu arī kalendāros sāk izpausties tautiskie centieni. Īstais latviska kalendāra paraugs bija
viņa Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastuvaldību u.c. kalendārs 1879. gadam. Gadu
rādītājā atzīmētas svarīgākās piemiņas latviešu vēsturē; agrāko nelatvisko kristāmo vārdu
vietā nākuši jauni, no latviešu vēstures un mitoloģijas ņemti (Austra, Milda, Auseklis u.c.);
atsevišķās nodaļās ziņas par tirdzniecību, ceļiem, pastu, tiesām, skolām Baltijā; notecējušajā
gada apskatā ievērojamākie notikumi latviešu dzīvē; literāriskajā pielikumā oriģināli: stāsts
Līdumnieks un dzejojums Pēdējā lībieša domas. Latviešu kalendāram bija jāstājas blakus
labākajiem lielajās kultūras tautās. Šo pasākumu Auseklis nedabūja turpināt; viņa pēdās
minuši turpmākie labākie latviešu kalendārnieki. Pie Ausekļa izdotajiem kalendāriem
pieskaitāma arī viņa Pedagoģiska gada – grāmata 1876.
Pedagoģiskā gada – grāmatā iespiesti Ausekļa p e d a g o ģ i s k i e r a ks t i. Plašākie no
tiem: Kā skolēni audzināmi krietnā garā un Latv. tautas dziesmas tautas skolās. Garu
Auseklis uzskata par nešķiramu no miesas un tāpēc sāk ar fizisko audzināšanu, kam līdz tam

312
1aikam latvieši nepiegrieza nekādu vērību. Tomēr viņš atzīst miesas kultūru bez gara
kopšanas par aplamību. Starp mācības priekšmetiem viņš nostāda dabas mācības pirmajā
vietā, bet liek tad arī lielu svaru uz estētisko audzināšanu, kas panākama īpaši ar dziedāšanu
un dzeju. Pēdīgi viņš grib ieaudzināt latviešos kopības garu. «Latvjiem maz no tāda gara, un
tautas skolas še daudz var darīt. Skolēnam jāmācās atzīt, ka katrs tautietis ir veselas tautas
loceklis, ka katrs dzīvo visiem un visi katram.» Skolai jāstāv sakarā ar māju un jāattīsta tas
tālāk, ko māja sniegusi. Skolnieki nes no mājām līdzi sentēvu tikumus, ierašas, tautas
dziesmas, pasakas. Paši bērni salasās kopā un teic pasakas, dziesmas, brīnumstāstus, tā
noturēdami bez skolotāja stundu tēvijas un tautas vēsturē. Še skolotājiem no bērniem ko
mācīties. Ar latviešu tautas dziesmu palīdzību skolā sasniedzami šādi nolūki: estētiskais,
tikumiskais, ideāliskais, vēsturiskais, formālais. Ausekļa uzskati par latv. tautas dziesmām pa
daļa novecojuši, bet ne viņa norādījumu principiālā puse. Viņš pieder pie pirmajiem, kas
izsacīja domas, ka latviešu skola tikai tad sasniegs savu mērķi, ja tanī valdīs latviešu valoda
un tiks koptas tautas gara mantas, ja tai būs organiski sakari ar visu tautas dzīvi un senatni.
Auseklis grib būt ne tikai bērnu, bet visas tautas audzinātājs. Šādu nolūku viņš patur acīs
visos savos rakstos.
L i t e r a t ū r a. Ausekļa Raksti (Krogzemju Mikus), dzejnieka draugiem un cienītājiem
palīdzot, Kažoku Dāvja izdoti, I un II, Rīgā 1888. Ievadā izdevēja sarakstīta A. biogrāfija. –
Ausekļa izlasīti raksti. Rediģējis Līgotņu Jēkabs. Pēterburgā. Univ. Bibliotēka Nr. 89/91.
Ievadā Ausekļa raksturojums. – Ausekļa Kopoti raksti. Pirmais pilnīgs A. rakstu izdevums ar
monogrāfiju par dzejnieka dzīvi un darbiem J. Lapiņa sakopojumā un redakcijā, Rīgā 1923.
– Līgotņu Jēkaba Auseklis (Krogzemju Mikus), viņa mūžs un darbi. Jaunības raksti. Latviešu
censoni I, Rīgā 1904. – R. Klaustiņta Ausekļa mūžs un dzeja, Jaunības literatūra III, 6–28. –
Ā. Alunāna A., Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 7–12. Fr. Adamoviča A., krītiska apcere.
Dienas Lapa 1887, 218.–22. nr. – Teodora Ausekļa dzeja, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 68–
76. Tā paša: Ausekļa Kopoti raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1924, 9. burtn. – T. U. (E. Medņa)
Auseklis kā audzinātājs, Latv. Izglīt. biedrības gada grāmata V, Rīgā 1913, 70–83. – J.
Misiņa Auseklis – Krogzemju Mikus, bioibliogrāfiski materiāli, Latvju Grāmata 1922, 4, 5–
15, un 5–15, un 1923, 1, 25–33. – J. Lapiņa Ausekļa nedrukāti raksti, Ritums 1922, 10, 784–
785. – Kaudzītes Matīsa Atminas par Krogzemju Miku – Ausekli, Atmiņas no «tautiskā
laikmeta etc. I, 325, Rīgā 1924.

7. KAUDZĪTES MATĪSS UN VIŅA LAIKA BIEDRI

1) Kaudzītes Matīss
2) Lapas Mārtiņš
3) Tulijs
4) Purkalītis
5) Kažoku Dāvids
Pumpurs un Auseklis bija sējuši auglīgu sēklu. No tā laika, kad viņi ar saviem dzejas
darbiem sāka parādīties, latviešu lirikā stipri dzirdama tautiskā skaņa; tā nāk pat modē. Sacer
pantus tautas dziesmu ritumā, kam nav nekāda satura (tā Danberģis u.c.). Agrākās mākslas
dzejas tradīcijas, cieši saistījušās ar latviešu attīstību, bija tomēr tik stipras, ka no tām arī
latviešu nacionālie dzejnieki nevarēja. atraisīties. Blakām Pumpuram un Auseklim darbojās
dzejnieki, kas gan jutās par viņu centienu biedriem, bet nepieķērās tik cieši. tautas dziesmu
renesanses domai, pārņemdami savos darbos arī daudz ko no kristīgo un citu ideju pasaules.
1) KAUDZĪTES MATĪSS. Tautas dzejas renesanses laikā allaž min Kaudzītes Matīsa
vārdu, kas sastopams gan dzejā, gan kritikā. Vēlāk, sevišķi no Mērnieku laiku iznākšanas, to
parasti min kopā ar brāli Reini. Daudz viņi kopīgi arī strādājuši un devuši; sevišķi epikā viņu

313
vārdi nav šķirami, viņu paveiktais kopīgais darbs nav viens no otra norobežojams. Tomēr
savā dzejā un literāriskos spriedumos Kaudzītes Matīss pilnīgi patstāvīgs.
Kaudzītes Matīss dzimis 18. (6.) aug. 1848. g. Vecpiebalgas Mādaru mājās, kur viņa tēvs
bija par saimnieku. Ar sava brāļa Reiņa gādību viņš iestājās 1864. g. Vecpiebalgas draudzes
skolas jaunatvērtajā augstākā klasē un, vēlāk pats dažās zinībās papildinādamies, nolika
1868. g. skolotāja eksāmenu. No šī laika viņš nodarbojās par skolas vadītāju kādā no
Vecpiebalgas pagastskolām (Kaibēnu, vēlāk Ogrēnu skolā). Vēlākos gados, no skolotāja
darbiem atvaļinājies, viņš dzīvo Kalna Kaibēnu mājās, ko Kaudzīši bija ieguvuši kā īpašumu.
Turpat viņš mira ātrā nāvē 1926. g. 8. novembrī un 20. novembrī tika paglabāts Vecpiebalgas
kapos.
Savu izglītību Kaudzītes Matīss paplašināja, kopā ar brāli Reini ceļodams. Vispirms
Kaudzīši iepazinās ar Latviju, 1878. g. apceļodami Vidzemi un Kurzemi. Pa Jāņiem 1879. g.
viņi iziet no mājām Alūksnes virzienā, noiet kājām līdz Pleskavai, dodas tad uz Narvu,
Pēterpili, Rēseli, tad no turienes atkal kājām uz Piebalgu. Vēlāk viņi apceļo ārzemes: 1884. g.
Vāciju un Ziemeļšveici, 1885. g. Somiju, 1889. g. Vāciju, Holandi, Beļģiju, Franciju, Šveici,
Augšitāliju, Bohēmiju, Austriju. 1903. g. viņi iepazīstas ar kādu Dienvidkrievijas daļu.
Ceļodami viņi apmeklē izstādes, ievērojamas vietas, piegriež vērību ļaužu dzīvei un skolām.
Viņi ceļo lēti, pa lielai daļai kājām, ģērbdamies un pārtikdami vienkārši. Savus ceļojumu
aprakstus viņi laida klajā Balsī un Baltijas Vēstnesī. Kāda dala no tiem pārdrukāti Kaudzīšu
kopotos rakstos Vija.
K ā s a b i e d r i s k s d a r b i n i e k s Kaudzītes Matīss daudz laika veltījis Vecpiebalgas
biedrību dzīvei, rīkojumiem, priekšlasījumiem, teātrim. Vecpiebalgas labdarības biedrība, par
kuras priekšnieku viņš bija ilgāku laiku (no 1884. līdz 1891. gadam), sevišķi ar viņa gādību
tikusi pie ērta biedrības nama.
Ar viņa skolotāja amatu stāv sakarā viņa darbība s k o l a s l i t e r at ū r ā. Viņš izdeva
Vēsturi tautas skolām (1880), Krievijas vēsturi (1885), Gadu skaitļus iz vēstures (1877),
Ortogrāfijas kursu (1877, 3. izd. 1896) u.c. Viņa ievērojamākais darbs skolām ir latviešu
lasāma grāmata Sēta un Skola (I 1882, II 1883, III 1884), ko viņš sastādīja kopā ar Stērstu
Andreju un izdeva trijās daļās. Lasāmie gabali ar maz izņēmumiem ir viņa paša sarakstīti vai
pārveidoti (dažus devis arī brālis Reinis) un ietver sevī galvenā kārtā tikumiskas un lietišķas
pamācības. Grāmata piedzīvoja daudz izdevumu – Plašāks darbs no latviešu kultūras vēstures
ir viņa monogrāfija Brāļu draudze Vidzemē (1877).
L a i k r a k s t o s Kaudzītes Matīsa raksti sāk parādīties, sākot ar 1867. g. Vispirms tie
nāca klajā Mājas Viesī un Draugā un Biedrī. Kad 1869. g. sāk iznākt Baltijas Vēstnesis,
Kaudzītes Matīss ir viens no viņa čaklākiem līdzstrādniekiem. Bez dzejoļiem, kas vēlāk iznāk
sakopojumos, viņš raksta arī atsauksmes par grāmatām.
Savos s p r i e d u m o s p a r l i t e r a t ū r u viņš nenorobežojās šaurā virzienā un nāca
vairākkārt sadursmē ar vienpusībām. Septiņdesmitajos gados viņam izcēlās polemika ar
Ausekli. Kaudzītes Matīss deva Balt. Vēstnesī (1874) pārskatu par 1873. gada dzejas nodaļu
laikrakstos. Auseklis tanī atrada dažus spriedumus, ar kuriem viņš nevarēja būt vienis prātis,
un tos atzīmēja. Domu starpības grozās galvenā kārtā ap atsevišķiem vārdiem un teicieniem
bez sevišķas atšķirības virzienā. Tikai tas redzams, ka Auseklis pieķēries vairāk tautas
dziesmām ar visām viņu savādībām nekā Kaudzīte. Tā Auseklis aizstāv tautas dziesmu
pamazinājumu vārdus, galotnes –damis, –ajis u.c., pārmet Kaudzītem, ka viņš tā sauktās
«rīmes nemaz neesot aizskāris, kaut gan tās latviešu dzejai esot gluži pretdabīgas; Zvaigznīte
rīmētājus saucot par sikšņotājiem. – Asāka bija sadursme ar Pārstrautu Jāni, apspriežot
Lautenbaha–Jūsmiņa Zalkša līgavu. Par šo darbu Kaudzītes Matīss, parakstīdamies par
Kalķinieku, bija devis atsauksmi Balsī (1880, 73), šaubīdamies, vai dzejot tautas dziesmu
ritumā un bez atskaņām sekmēsies. Zalkša līgava patiesībā sacerēta četrpēdu trohajos bez

314
atskaņām un ne tautas dziesmu ritumā; tomēr Pārstrautu Jānis uzņēma Kaudzītes ne visai
pareizo izteikumu par uzbrukumu Lautenbaha darbam, sevišķi viņa centieniem dibināt
mākslas, dzeju uz tautas dziesmām. Pārstrauts sarakstīja veselu brošūru (Domas par tautiskās
dzejas nodibināšanu, Rīgā un Tērbatā 1881), norādīdams, ka šādi centieni ir pamatoti, turklāt
nostādīdams Lautenbahu par pirmo patstāvīgo dziesminieku. Kaudzīte atbildēja tāpat brošūrā,
uzturēdams spēkā savus izteikumus, uzrādīdams Zalkša līgavā dažus trūkumus un
apkarodams domas, ka Lautenbahs ir pirmais patstāvīgais dziesminieks. Kā uz patstāvīgiem
tautiskās dzejas darbiem pirms Lautenbaha viņš norādīja uz Mālberģa, Ausekļa, Pumpura
sacerējumiem, pieminēdams Mālberģa Staburagu un Liesmu, Pumpura Pastarīti (Pārstrautu
Jānis un viņa domas par tautiskās dzejas nodibināšanu, Rīgā 1882).
Kā literatūras aplūkotājs Kaudzītes Matīss sniedza vairāk gadus pārskatus par
jauniznākušām latviešu grāmatām Zinību komisijas vasaras sapulcēs, sevišķi ievērodams
valodas skaidrību. Daži no šiem pārskatiem iespiesti Zinību komisijas rakstu krājumos (IV
1888, XI 1897). Klajā nākušas viņa atmiņas par latviešu rakstniekiem un citiem atklātības
darbiniekiem, kurās sevišķi p1aši un spilgti notēlojas tautiskais laikmets (Atmiņas no
«tautiskā laikmeta» etc. I un II, 1924). Šai ievērojamā darbā viņš ceļ klajā daudz svarīgu ziņu
par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un citiem darbiniekiem, it īpaši par tiem, ar ko
viņam bijuši kādi sakari un kas jau miruši. Plaši apskata arī notikumus tā laika biedrību dzīvē,
izglītības laukā, sabiedrībā (pirmie studenti, biedrību sākums, skolotāju sapukes etc.). Svarīgu
un vērtīgu kultūrvēsturisku pārskatu par Vecpiebalgas novadu sniedz viņa grāmata V e c p i e
b a l g a (1926) .
E p i k ā pats ievērojamākais darbs ir romāns Mērnieku laiki (sk. turpmāk nodaļā
«Romāni»), ko Kaudzītes Matīss sarakstījis kopā ar brāli Reini. Pastāvīga vērtība labai daļai
viņa dzejoļu.
Kaudzītes Matīsa d z e j a izsaka tautiskā laikmeta domas citādā veidā, nekā to dara
Pumpurs un Auseklis. Kaudzītem trūkst viņu senatnes cildīšanas, dievu un varoņu pasaules.
Viņā izpaužas viņa laika domu pasau1e un uzdevumi. Viņš ve1tī daudz uzmanības Rīgas
Latviešu biedrībai, apsveic katru viņas soli (biedrības nama atvēršanu u.c.). Viņš skubina
tautiešus stāties tautai tuvu un atzīties par viņas dēliem īpaši tad, kad viņu spiež posts un
bēdas, bet palikt no tās atstatāk, «kad tautas vaiņags zeļ un zied». Dažu dzejoli viņš sacer arī
tautas dziesmu skaņā (Rindā dzērves, Lakstīgala un mātes meita). Tomēr viņam paliek par
pamatu mākslas dzejas formas. No vienkāršām dziesmiņām, pie kurām vēl pieder Klusums
(Cik klusas dvēseles man mīļas, Jo klusums debess godība), Brūklenājs u.c., viņš pāriet uz d
o m u l i r i k u. Pie tās pieder Vīlumies, kur no tālienes zilā plīvurā tītie kalni tuvumā atklājas
par tādiem pašiem kā citi, un galvenā doma izsakās atziņā: «Kas tālumā brīnišķīgs liekas, Ir
tuvumā tikai tāds pats.» Kaudzītes domu iecirknī ietilpst arī kristīgas idejas, kurām viņš
nenostājas pretī, bet pa reizei dod tām veidu savā dzejā. Plašā dziedājumā viņš ietver Kalna
sprediķi. Uz kristīgas ticības pamatiem stāv arī Patiesības kronis, viens no visievērojamākiem
Kaudzītes dzejas darbiem. Tā ir alegorija, kur savās lomās parādās Slava, Mīlestība, Šķīstība,
Patiesība. Dzejnieks tām (ar Radītāja muti) ierāda šādus uzdevumus pasaulē: Slava izsargā
cilvēkus no kūtrības un dod tiem jaunus centienus, Mīlestība viņiem nes laimi, Šķīstība
viņiem paglabā laimes ziedus, un Patiesība viņus uztur Dieva ģīmī un līdzībā. Slava manto
pasaulē lauru, Mīlestība – rožu, Šķīstība – liliju, bet Patiesība ērkšķu kroni. Ieraugot Patiesību
pārnākam asiņojošu, iedegas Dieva bardzība. Viņš liek ērkšķiem nest neredzamus dzeloņus
un plosīt pašu plosītāju dvēseles, bet ērkšķu kroni viņš ceļ godā.
Ik katru kroni pasaulē būs pamest,Ar ērkšķu kroni jāiet debesis!Var katra galva citus
kroņus panest,Bet šo tik Patiesība panesis.
Kaudzītes Matīsa dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmiņas (1872) un Dzejoļi (1877).
Pirmajā vēl diezgan nepilnīgi mēģinājumi. Dzejnieks to dāvina brālim par mīlestības un

315
pateicības zīmi. Otrs krājums dāvināts Kronvalda Atim, pret kuru dzejnieka lielā cienība
izsakās (no Ūlanda ņemtajos) dāvinājuma vārdos:
Tev dāvinātu savas dziesmas – –Bet kas nu manas dziesmas tev?!
Uz Kronvalda pamudinājumu Kaudzītes Matīss sakopoja latviešu dzejas izlasi Smaidi un
asaras jeb Dzejnieku labdienas (1880). Šī ir dzejas antoloģija, kas atspoguļo tautisko
laikmetu. Arī turpmākus izdevumus piedzīvodama un vienumēr papildināta, tā nezaudē savu
pamatraksturu; tautiskā laikmeta dzeja še ieņem plašākas telpas, un citkārt maz pieejami
vecāku dzejnieku darbi še atrod vietu starp jaunākiem.
Kā tulkotājs Kaudzītes Matīss sniedza latviski dažus darbus no krievu klasiskās dzejas:
Puškina Gūstīto Kaukāzā (1877), Ļermontova Dēmonu (1874) , Hadži Abreku (1874) .
L i t e r a t ū r a. Līgotņu Jēkaba Brāli Kaudzīši, Rīta Skaņas I. – A. Alunāna Brāļi Reinis
un Matīss Kaudzīši, Ievērojami latvieši 1., Jelgavā 1887, 29–33. Kaudzītes Matīss, Balt.
Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. R. 1893, 114–115. Kaudzītes Matīsa pašbiogrāfija:
Tālās un tuvās atmiņas par sevi pašu, Ķ. Egles Atziņas I, 75–122, Rīgā 1923. – Ķ. Egles Ķ.
M. pirmie darbi, Latvijas Vēstn. liter. pielik. 1923, 53. – Tā paša: Brāļu Kaudzīšu radu
raksti, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1929, 10. un 11. burtn. – Ķ. Krūzas Ķ. M. jūtu dzeja, Latvijas
Vēstn. liter. piel. 1923, 41–46. – Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja, Cēsīs un Rīgā 1924. –
Bez tam Ķ. M. 75 gadu jubilejas gadījumā (1923. g.) parādījās period. izdevumos vesela
rinda rakstu un atmiņu. – P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr.
1929, 10. burtn. – Kaudzīšu Kopotus rakstus Vija sāka izdot J. Ozols Cēsīs 1893. g.
2) LAPAS MĀRTIŅŠ. Ražībā un popularitātē Lapas Mārtiņam rets latviešu rakstnieks var
līdzināties. Raibs viņa mūžs. Viņš dzimis 30. (18.) septembrī 1846. g. Ērģemes draudzes
Kārķu pagasta Vecumu mājās. Viņa tēvs mūrnieks, māte pēc tautības igauniete. Divi ziemas
viņš gāja Kārķu pagasta skolā, strādāja pēc tam pie saimnieka par puisi, tad pie mūrniekiem.
No 1863. līdz 1866. g. viņš apmeklēja Rūjienas, tad Valmieras draudzes skolu. Ar zīmuli uz
bērziem rakstīdams, viņš sāka dzejot. No draudzes skolas viņš savus literāriskos
mēģinājumus piesūtīja Ceļa Biedrim un Mājas Viesim. 1868. g. iznāca viņa pirmais dzejoļu
krājums Mīlestības un mīlestības–gaudu dziesmas, kas līdz 1893. gadam piedzīvoja sešus
izdevumus. 1870. g. viņš piestājās Jaunkārķu pagasta skolā par palīga skolotāju. Bet jau
nākamā pavasarī viņam bija šī vieta jāatstāj. Viņš tagad dzīvoja Rīgā, kādu laiku arī Jelgavā,
nodarbodamies pa lielākai daļai grāmattirgotavās, spiestuvēs, redakcijās. Viņš dabūja zem
kājām vairāk pamata, kad viņu pieņēma par Baltijas Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku
ziņojumiem no igauņu avīzēm. Viņš mira 20. (8.) aprīlī 1909. g. un ir apglabāts Torņkalna
kapos.
Lapas Mārtiņš sarakstījis milzumu grāmatu un laikrakstos iespiestu rakstu. Tur ir oriģināli,
tulkojumi, pārstrādājumi, dzejoļi, stāsti, romāni, pamācības, runas, laimes vēlējumi,
rotaļnieki, vēstulnieki. Viņš zināja piemēroties masu gaumei. Tās izpirka viņa grāmatas, no
kurām daža aptver vairāk sējumu. Mīlestība ir viņa neizsmeļamais temats tā dzejā, tā stāstos.
Viņa dzejoļu krājumiem vēl arī šādi virsraksti: Mīlestības dziesmu rota (1887), Mīlestības
puķītes jaunībai (1887) u.c.
No Lapas Mārtiņa spalvas nākusi rinda garo sensācijas romānu: Belgrādes roze (1792
lappuses), Medinieks (8 daļas, 1890), Izabella (23 burtn., 1879), Dons Karloss u.c. Viņa
oriģinālstāstu galvenais motīvs vērojams no virsrakstiem: Laime pēc nelaimes, Noziedzies,
bet tomēr nevainīgs, Labam laba alga, Ko liktenis rūgti pārbauda, to viņš arī aplaimo.
Silti pukst Lapas Mārtiņam sirds par tēviju. No sajūsmas par tēviju nākušas viņa dziesmas:
Ak, tēvija, tu dārga, svēta, Lai dziesmas skan daudz balsu vienībā, Cik jauka esi, tēvija.
Populāra viņa tulkotā balāde Cel mani pār par Daugavu.
L i t e r a t ū r a. Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par piemiņu, R. 1893, 121–124. – Jauna
Raža XI, 207. – Kaudzītes Matīsa Atmiņas etc. I, 213, Rīgā 1924.

316
 3) TULIJS. Pilnīgs pretstats Lapas Mārtiņam ir Tulijs. Viņš dzejojis maz, bet tas, ko vinš
dzejojis, ir spēka pilns, paliekams. Antons Tulijs dzimis 1. maijā (19. apr.) 1851. g.
Vecpiebalgas Veļķu Žīguros. Apmeklējis Vecpiebalgas draudzes skolu, viņš iestājās
Varšavas evaņbēliskā seminārā. Brīvdomīgas atbildes dēļ ticības mācību skolotājam par
trīsvienīgo Dievu viņu no semināra izslēdz. Sagatavodamies uz savu roku, viņš nolika
skolotāja eksāmenu. Par skolotāju viņš bija Vestienā, Viesienā, Raunā, Litenē. 1875. gadā
viņš pārgāja uz Drustiem par draudzes skolotāju un tur darbojās līdz 1907. gadam.
Mājskolotāja eksāmenu nolicis, viņš piestājās par vācu valodas skolotāju Jaunjelgavas
tirdzniecības skolā. Viņš mira Jaunjelgavā 20. (8.) martā 1909. gadā.
Tulijs sarakstījis skolas grāmatas: Vadonis krievu valodas mācībā (1882), Vadonis vācu
valodas mācībā (1884), Veltera vēstures tulkojumu (1878–1882), Rēķinu grāmatas (1872–
1874).
Tulijs sniedzis dzejā tikai pāris paraugus, bet tie liecina par viņa ārkārtējām spējām. Kad
1873. g. Balt. Vēstnesī parādījās viņa Neticīgais, Kaudzītes Matīss deva par to atzinīgu
atsauksmi. Auseklis še piesprauž piezīmi, ka viņš šo dzejoli domā redzējis vācu svārkos un ir
pārliecināts, ka tas nav oriģināls. Tulijs, apzinādamies dzejoli par savu, nevarēja Auseklim
savu mūžu viņa piezīmi piedot. Bet tiesa gan, ka tādu domu dziļumu un spēku, tādu iekšējas
cīņas nopietnību un patiesību, tādu uzskatu patstāvību nevarēja toreizējā latviešu dzejā atrast.
Tu brīnišķīgais savādnieks, – tavs vaigsTik sērīgs, sāpīgs, noslēpumu pilns Tu spītīgs
smīnē tad, kad citi raud,Tu draudīgs pieri rauc, kad gavilē;Kad citi slavas dziesmas dzied un
lūdz,Un ceļos metas, grūtus grēkus sūdz,Un taisnoti no putekļiem tad ceļas, Tu nievādams
šos ļaužu barus skati –
Šis dzejolis pieder pie visdziļākās domu lirikas latviešu valodā. (Sk. arī Kaudzītes Matīsa
atmiņu piezīmi, Atmiņas etc. II, 280.) Citā dzejolī Tulijs raksturo dažādus smaidus: viltnieka,
svētuļa, kārumnieka, palaidnes, tiklas jaunavas, mātes, bērna. Sapņotāju viņš nostāda dzīves
īstenībai pretī dzejolī ļauj sapņot tam, kam dzīves tiešamība nav viņa tēlus drupās triekusi.
Vēl pāris dzejoļu – un tas ir viss, ko Tulijs sacerējis; bet ar to viņš iemantojis paliekamu vietu
latviešu literatūrā.
4) PURKALĪTIS. Ne par ražīgu dzejnieku, bet par valodas meistaru tulkojumos izrādījies
Jēkabs Purkalītis. Viņš dzimis 13. (1.) novembrī 1861. g. Smiltenes Purkalīšos, apmeklēja
Smiltenes draudzes skolu un mācījās no 1879.–1883. gadam Valkas draudzes skolotāju
seminārā. Viņš bija par skolotāju Umurgā, Smiltenē, Jūrmalā, Vecpiebalgā un no 1891. g.
Pēterpilī.
Viņa dzejoļi, sevišķi tulkojumi, iznāca pa kādam laikrakstos un 1893. g. krājumā Dziesmu
pazarītes. Ar smalku izjūtu un lielu izveicību viņš atdzejojis latviski ievērojamus dzejas
darbus. Viņa Šillera Zvana dziesmas tulkojums nav pārspēts. Pie viņa ievērojamākiem
atdzejojumiem vēl jāpieskaita: Gētes Bajadere, Šamiso Vecā drēbju mazgātāja, Lēnava Trīs
indiānieši. Lēnava balādes atdzejojumā viņš pārspēj Juri Alunānu (kura Trīs indiānieši gan
palikuši pirmajā uzmetinājumā, bez pārlabojumiem). Nostādām še blakām minētās balādes
pēdējo pantu Alunāna un Purkalīša tulkojumā:
Alunāns:Pērkons dūc, un padebeši plaisā,Un ap plostu zibšņi spulgo gaisā,Kliedzot
gaigalas tam apkārt bāžās,Un tie vīri, dūšu saņemdami,Šaujas klātu ķērksim dziedādamiUn
nu bezdibinā dziļi gāžās.
Purkalītis:Pērkons dimd, un zibens līpinājas,Nāves laiva lejup vizinājas,Kaivas vētrā
priecādamās skraida;Brūnie vīri ciešu, drošu prātuSteidzas dziedādami krācei klātu,Lejā –
miera klēpis viņus gaida.
5) KAŽOKU DĀVIS. Pēterpils latviešu starpā allaž min Kažoku Dāvi, sevišķi ar Ausekli
viņam tuvas attiecības. Viņa īstais vārds Dāvis Pelcis. Viņš dzimis 20. (8.) augustā 1850.
gadā Smiltenes Kažoku mājās, mācījies vietējā draudzes skolā, pēc tam Rīgas 2. apriņķa un

317
tirdzniecības skolā, kur beidza kursu 1869. gadā. Trūcības dēļ nevarēdams iestāties
ģimnāzijā, viņš nolika mājskolotāja eksāmenu matemātikā un pieņēma vietu Tveras guberņā.
1873. g. viņš pārgāja uz Pēterpili, kur 1880. g. nolika vācu valodas ģimnāzijas skolotāja
eksāmenu. Pēterpilī viņš piederēja pie latviešu sabiedriskās dzīves visrosīgākajiem
veicinātājiem. Viņš mira Cēsīs, kur nodzīvoja sava mūža 4 pēdējos gadus, 13. aprīlī (31.
martā) 1913. g. un tika paglabāts Smiltenē.
Latviešu literatūrai Kažoku Dāvis vispirms sniedza glītu Puškina Nāras tulkojumu. To, kā
Auseklis Siliņam raksta (Latv. Grāmata 1923, I, 32), paslīpējuši arī citi, starp tiem Auseklis.
Pēc Ausekļa nāves Kažoku Dāvis sakopoja un izdeva Ausekļa rakstus (2 daļas, 1888), kuri
gan daudz dabūja ciest no cenzora strīpojumiem. Ievadā izdevējs sniedz uz čak1i savāktu
ziņu pamata Ausekļa biogrāfiju. Bez tam Kažoku Dāvis daudz rūpējies par latviešu valodas
skaidrību. Viņš valodas labā laida laikrakstos klajā daudz rakstu. Viens no plašākajiem un
pamatīgākajiem «Mūsu rakstu valoda un mūsu tēvu valoda» iespiests Zinību komisijas 8.
rakstu krājumā. Uzrādīdams plaisu, kāda cēlusies starp mūsu tagad lietoto rakstu valodu un
tautas gara mantās un pa daļai dzīvās sarunās dzirdamo tēvu valodu, viņš meklē ceļus, kā
rakstu valoda formās un teikumu konstrukcijās vedama saskaņā ar īsto tautas valodu. (Sk.
Druva 1913, V, 633.)

8. ROMĀNI

1) Mērnieku laiki
Kaudzītes Reinis
2) Mātera romāni
Latviešu rakstniecībai attīstoties, radās tajā arī gari stāsti, romāni. Šim literatūras veidam
nebija nekādu tradīciju ne latviešu burtniecībā, ne vecajā grāmatniecībā. Tautas sacerējumos
nebija ne epa, kas ietver sevī kāda laikmeta ainu, ne pasaku cikla, kas varoni izvada cauri pa
vairāk piedzīvojumiem. Kā bruņnieku kārtas, tā latviešiem trūka arī bruņnieku romāna.
Vāciešu sagādātajai grāmatniecībai bija vienumēr šauri pamācības mērķi, kuros neietilpa
plašākas mākslinieciskās tēlojumu ainas. Tā arī Defo Robinsonu Krūziņu Girgensons sniedza
ne kā tēlojošu stāstu, bet pedagoga Kampes apstrādājumā sarunu veidā.
Bet laikā, kad visapkārt romānu literatūra bija pilnos ziedos, kad labākie rakstnieki
pasaules literatūrā (Flobērs, Balzaks, Dostojevskis, Tolstojs u.c.) iemantoja slavu kā romānu
sacerētāji, nevarēja spirgtu dīgļu pilnajā latviešu rakstniecības 1aukā šī dzejas nozare palikt
neizcelta. Vispirms tautā spraudās iekšā masu garšai piemērotie garie viltnieku stāsti un
sensācijas romāni. Kāds Tila Pūcesspieģeļa izdevums piedzīvoja 1878. gadā 4. iespiedumu,
Barona Minhauzena brīnišķie piedzīvojumi 1880. g. 2. iespiedumu. Pirmie garie sensācijas
romāni, kas sacerēti uz vēsturisku notikumu pamata, sāka iznākt 1876. g.: Sternberga
Belgrades roze jeb cīnīšanās uz dzīvību un nāvi Lapas Mārtiņa tulkojumā (1792 lappuses);
Brila Venēcijas asinsnakts jeb galeru vergs Marino Marinelli H. Alunāna tulkojumā (I un II
1876, III un IV 1877). Tiem sekoja 1879. g. Borna Izabella, Spānijas padzītā ķēniņiene,
Lapas Mārtiņa tulkojumā (1120 lappuses); tā paša autora Bālā grēfiene jeb cīnīšanās dēļ
miljona (803 lappuses) u.c. Latviešu inteliģencei nebija sveši arī jaunākie romāni vācu un
krievu literatūrā.
Bez iespaida, ko dabūja no ārienes, garākiem stāstiem, romāniem deva vielu un
ierosinājumu 1atviešu pašu mostošās dzīve. Kā viņa izsacījās lirikā un īsākos stāstos, tāpat tā
centās pieņemt plašākas literāriskas formas. Latviešu romāni tad rodas vienā laikā vairāk
vietās kā tautas dzīves atspoguļojumi, kā tautiskās domas iztēlojumi, uzrādīdami tomēr arī
elementus, kas pārņemti no svešiem paraugiem. 1879. g. parādās brāļu Kaudzīšu Mērnieku
laiki un Jura Mātera (kas še saucās par Teodoru Rolandu) Sadzīves viļņi. Pēc tam J. Māters

318
sarakstīja vēl romānu Patriotisms un mīlestība.
1) MĒRNIEKU LAIKI. Par stāstiem plašākā nozīmē nosaucami visi tie literāriskie darbi,
kas ietērpti stāstošā prozā. Šinī nozīmē arī Mērnieku laiki nosaucami par stāstu. Bet, ja
stāstus nodalām sevišķos, atšķiramos veidos, tad Mērnieku laiki dēvējami par romānu. Ja
sacerētāji no šī vārda izvairījušies, tad gan īpaši tāpēc, ka šis darbs ne visai saskanēja ar toreiz
latviešu inteliģencei pazīstamiem vācu romāniem: trūka viscaur izcelta galvenā varoņa, ainas
no tautas dzīves aizņēma plašas telpas. Var sacīt, tas bija viņa latviskums, kas šo sacerējumu
nošķīra no vācu romāniem: .latviešu zemnieku dzīvē vācu romānu varoņi nevarēja izcelties;
latviešu sadzīves skatiem nebija līdzīgu vācu literatūrā. Tomēr Mērnieku laiki sniedz mierīgā
episkā plūdumā notēlotu plašu laikmeta ainu, kas ietverta sakarīga stāsta rāmjos, tiem tātad ir
galvenās romāna iezīmes. Šai darbā ir arī daļas, kas pilnīgi saskan ar vācu romāniem
(Feldhauzens, Šrekhubers u.c.). Tās nepieder pie Mērnieku laiku labākajām, bet tiem dod
zināmā mērā arī vācu romānu nokrāsu.
Mērnieku laiku sacerētāji ir Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss.
K a u d z ī t e s R e i n i s, Kaudzītes Matīsa vecākais brālis, dzimis 12. maijā (30. apr.)
1839. g., izmācījās par dreimani un iepelnījās tik daudz, ka varēja iemantot Kalna Kaibēnu
mājas. Še pagasts 1868. g. ierīkoja skolu, pieņemdams par skolotāju Kaudzītes Matīsu un par
palīgu viņa brāli Reini. Savu izglītību paplašinādams, Kaudzītes Reinis par skolotāju
nodarbojās 17 gadus, šad tad arī vēlāk. Viņš iemācījās vāciski un lasīja bez citiem
literāriskiem darbiem Servantesa Donu Kihotu, Gogoļa Mirušās dvēseles, Turgeņeva Dūmus.
No viņa skolai sarakstītām mācības grāmatām minamas: Bībeles stāsti (1880), Garīgs skolas
draugs (1880), Baznīcas vēsture (2. izd. 1889), ģeogrāfija tautas skolām (2. izdevn. 1885)
u.c., no kurām dažas (piem., Crarīgs skolas draugs) piedzīvojušas tuvu pie 20 izdevumiem. –
Daudz Kaudzītes Reinis strādājis kā sabiedrisks darbinieks, būdams Vecpiebalgā kādu laiku
par vietnieku pulka locekli un pagasta vecāko un par kara klausības komisijas locekli Cēsīs
ap 35 gadus, ierosinādams uguns apdrošināšanas biedrību dibināšanu. Laikrakstos viņš
parakstījās par R. Vidzemnieku un pastāvīgi darbojās pie Balss. Literāriska vērtība viņa
domu izteikumiem, kuru viņam labs krājums. Redzam še atmodas laika kritisko garu, kas
cenšas katrai lietai sniegties līdz kodolam, atšķirt īsto no liekā, paliekamo no pārejošā.
Kronvalda Atis nosauc Kaudzītes Reini par filozofu zemnieku svārkos. – Kopā ar brāli
Matīsu Reinis apceļo Latviju un ārzemes. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja ārpus
Piebalgas (Rīgā, Siguldā, Cēsīs, Pēterupē), bet mira Kalnu Kaibēnos 1920. g. 21. augustā.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par brāli Reini, Atmiņas etc. II, 193, Rīgā
1924. – J. Stiprā Skolēnu atmiņas par brāļiem Kaudzītēm, Brīvā Zeme 1923, 231. nrā. –
Kaudzītes Reiņa pašbiogrāfija (Autobiogrāfijas fragments), Latvju Grāmata 1927, 6. burtn.,
366. – P. Cimdiņa Atmiņas par brāļiem Kaudzīšiem, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. burtn. –
Kārļa Egles Brāļu Kaudzīšu radu raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929, 10. un 11. burtn.
M ē r n i e k u l a i k i sniedz plašu, smalki novērotu, rūpīgi izstrādātu un noskaņotu laika
ainu. Tas ir darbs, kas ietver sevī latviešu dzīvi tik patiesi un pilnīgi, ka tam nezūdoša nozīme
latviešu kultūras un rakstnieki Kaudzītes Reiņa rokrakststniecības vēsturē. Neviens latviešu
dzīves pētnieks, kas gribēs tanī dabūt zināmā laikā patiesu ieskatu, nevarēs paiet šim darbam
garām; latviešu rakstniecības aplūkotājs še atradīs pirmos tēlus, kas turpmāk latviešu stāstos
uzejami daudzkārtējos izveidojumos. Šis darbs izaug no latviešu dzīves, tāpēc tam būs ar
latviešu dzīvi sakari arī turpmākos laikmetos, kas rodas no iepriekšējiem; tāpat tas saistās ar
tālākiem darbiem literatūrā, kas ir dzīves atspoguļotāja un viņas noslēpumu tulkotāja.
Par p a m a t u Mērnieku laikiem Piebalgas dzīve ap 1870. gadu, kad pārmērīja zemnieku
zemes un par jaunu nodalīja viņu robežas. Piebalga guļ Vidzemes vidū, tālu no pilsētām.
Zemnieku dzīve še nebija padota svešiem iespaidiem tādā mērā kā daudz citos latviešu
novados. Tomēr attīstībā nepalika šis apgabals citiem pakaļ. Šejienes apstākļos bija dažas

319
savādības, kas virzīja uz priekšu. Še bija nodibinājušās saimniecības, kas mazākas nekā citur.
Pa lielākai daļai tās apstrādāja paši saimnieki un viņu dzimtas bez, algota spēka; šķiru
starpībām še nebija pamata. Mērnieku laikos tad arī redzam rīkojamies vienīgi saimniekus un
viņu piederīgos. Ar visu to, ka svešas saimes nebija, atsevišķo saimniecību zemes platība
nevarēja viņu kopējus pietiekoši uzturēt. Tas deva iemeslu, ka iedzīvotāji bez zemkopības
uzmeklēja arī citus peļņas avotus. Tie nodarbojās lielā mērā ar mājrūpniecību un tirdzniecību.
Starp piekoptajām rūpniecības nozarēm sevišķi minama aušana. Savus audumus piebaldzēni
izvadāja pa visu Vidzemi un Kurzemi. Preču izmaiņai Piebalgā noturēja vairāk tirgus;
piebaldzēni čakli apmeklēja arī citur noturētus tirgus tālu jo tālu. Še viņi parādījās arī kā
uzpircēji, kas iegūtās preces pārstrādāja un pārdeva tālāk; īpaši viņi pazīstami kā lopu, jēru
uzpircēji. Tā nodarbodamies un sakarā nākdami ar citiem apgabaliem, viņi daudz ko
pieredzēja, kas ierosināja viņu domāšanu, ko viņi pārbaudīja, izmēģināja. Šāds dzīves veids
viņus arī tieši skubināja iegūt zinības, attīstīt savas spējas. Piebalgā tad rodas skolas; še
nodibina pirmo skolu uz laukiem ar augstāku kursu, kas atver ceļu uz tālāku izglītību
jaunekļiem no plašāka apgabala. Vecpiebalgā nodibinās pirmā biedrība uz laukiem (1869. g.),
kas rosīgā darbībā der citām par priekšzīmi. Tāda rosība Piebalgā iespējama vēl ar to, ka
draudzes centrālajās iestādēs apvienojas apgabals, kas pastāv un vairāk simtu saimniecībām.
Visa Piebalgas dzīve sevišķi sakustas z e m e s p ā r m ē r ī š a n a s laikā. Aiztiek
iedzīvotāju pastāvēšanas pamatus, aizķer viņu visdzīvākās intereses. Viņi mana, ka dzīve
pāriet jaunā posmā. Nodrošināt savu nākotni – tās viņu vienīgās rūpes. Viņi zin vienu:
iemantot, cik var; kas tagad nokavēts, tas nekad vairs nebūs panākams. Tad nu nevar skatīties
uz līdzekļu izvēli. Atklājas raksturos viena īpatnība pēc otras un sastādās tā portretu galerija,
kas uzglabājusies Kaudzīšu darbā. Viņi šos laikus līdzpārdzīvojuši. Reinis bija ieguvis mājas,
no kurām arī Matīss saņēma visnepieciešamākos līdzekļus dzīvot, darboties, tālāk censties.
Pumpurs uzturējās par mērnieku Piebalgā ar nelielu pārtraukumu no 18G7. līdz 1872. gadam.
Visās tais interesēs, kas nodarbināja kopā saradušos inteliģences pulciņu, bija sava dala arī
tām, kas, ievērojot notiekošās mērīšanas, visai Piebalgas sabiedrībai. Un, ja arī literāriskos
vakaros galvenā kārtā uzmanība piegriezās plašākajiem tautiskajiem centieniem, Pumpura un
Ausekļa tautiskajai dievu un varoņu dzejai, tad Kaudzītes, vieni mājās kopā būdami vai ar
sava pagasta locekļiem atklātās vietās un citur satikdamies, pārdzīvoja mērnieku laikus visā
pilnībā. Še saņemtie pārdzīvojumi bija tik stipri un nopietni, kas pret tiem literāriskā pulciņa
nodarbošanās pa reizei varēja izrādīties par rotaļu. Pie tam taču Kaudzīši bija arī īsti
piebaldzēni, kas no uzņemtajiem jaunajiem iespaidiem neļaujas izsisties no savas gaitas, bet
kas tos prot iestrādāt savā īpatnībā. Tāpēc viņu literāriskā attīstība ņem savu ceļu, sakņojas
viņu apkārtnē un nogatavo par savu lielāko darbu Mērnieku laikus, par kuriem viņi var
liecināt, ka tos sarakstījuši viņi vien «bez nekāda pamudinājuma, bez neviena aizrādījuma un
padoma, bez paraugiem, pat bez nekādas līdzzināšanas un līdzdalības, nelasīdami ar'
nevienam no tiem agrāk nekā priekšā».
Mērnieku laiku i z c e l š a n ā s pielīdzināma mierīgai koka augšanai no zemē ieliktas
sēklas. Ap 1876. g. nometas ap Kaudzītēm klusums: Pumpurs un dakteris Jurjāns no
Piebalgas aizgājuši, Kronvalds miris, arī Pilsātnieks aiziet. Kas no visa pārdzīvotā visdziļāk
un visdzīvāk palicis garā? Kas no turienes tiecas pēc notēlojuma? Zināms, neizdzēšamu
iespaidu Kaudzīšos bija atstājuši viņu tuvākie domu un centienu biedri; bet vairāk viņus
aizņēma un nodarbināja, ko sakarā ar mērnieku rīcību viņi bija pieredzējuši un piedzīvojuši.
Arī apkārtnē nebija pēdas no tā izdzisušas. «Pavadītie mērīšanas gadi abās Piebalgās bij
atstājuši daudz un dažādu, gan jocīgu, gan nopietnu atmiņu, un kopbūšanas gadījumos
dzirdēja vienmēr atsaucamies uz mērnieku laikiem un šo to raksturīgu pastāstam. Tur
pievienojās arī tā laika tautiskā ākstība un muļķošanās. Visu to dzirdot, redzot un pārrunājot,
izcēlās neviļus domas kaut ko stāstveidīgu uzrakstīt.» Tā saka Kaudzītes. Sabiedrība veido

320
līdzi, veido priekšā: tā dod tēlus, kurus skatīt un tālāk veidot; tā šos tēlus zināmā mērā arī
apstrādājusi un nogatavojusi. Kaudzīši kopā ar visu sabiedrību rada, turpina tās darbu un
noslēdz. Un divu cilvēku kopējs darbs tas paliek nešķirami līdz galam.
Kā uz t i e š a j i e m f a k t i e m, kas izcēluši Mērnieku laikos tēlotos notikumus un
raksturus, Kaudzītes Matīss norāda (Atmiņas etc. II, 314 u.c., 1924) uz zemes mērīšanas
laiku Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Veļķu muižā, «jo nav ko liegt, ka visa Mērnieku laiku
stāsta pamats atrodas šo triju muižu un viņu pagastu un viņu zemju izmērīšanā no 1867, līdz
1873. gadam» Grāfs Šeremetjevs, vēlēdamies vaku jeb klausības zemnieku zemi pārdot, lika
izmērīt šo sava vienlaidu sakarā esošā lielā īpašuma platību, kur virsū bez muižām un
pusmuižām pāri par 1000 saimnieku. Klāt jāskaita arī abu mācītājmuižu – Vecpiebalgas un
Jaunpiebalgas – līdz ar viņu zemnieku zemēm un Vecpiebalgai robežās esošās Leimaņmuižas
izmērīšana līdz ar pagastu, kas notika tajos pašos gados un pavairoja mērījamo saimniecību
skaitu vismaz uz 60.
Par to, kāda dalība katram no brāļiem Kaudzīšiem Mērnieku laiku sarakstīšanā, viņi paši
liecina: «Tur nevar šķirt, nedz dalīt. Nopelns (ja tur kāds atrodams) vai pārmetumi (kad tie
pelnīti) pieder mums abiem vienlīdzīgi, kā solidāriem galviniekiem parāda atmaksāšanā, bez
dalīšanas tiesības. Paši mēs tur nekā nevaram izdalīt un neizdalīs cits arī neviens. Jāpaliek
mierā tikai ar to, kad atceramies, kā strādājām: kopā apspriedām stāsta gājumu, personas
un to raksturus, kā arī personu darbību, bet Matīss pašrocīgi uzrakstīja; pēc tam, pa nodaļai
cauri lasot, atradām vietas, kur kas pārgrozāms, labojams vai papildināms, kas tūliņ vai
vēlāk tika izdarīts. Turpmāk, kad atzinām par vajadzīgu, grozījām šo to atpakaļ arī visā
stāsta gaitā, un – tas ir viss, ko varam pēc patiesības stāstīt un liecināt.»
Vispirms viņiem nodomā uzrakstīt kādas ainas – varbūt priekš Mātera vadītā Baltijas
Zemkopja. Bet, kad sāk strādāt, viela un plāns arvienu vairāk paplašinās. Tiek uzmetināts
personu saraksts. Pašā priekšā stāv Gaitiņu dzimta: Tenis, Ilze, Kaspars, pie tiem Anuža, šie
atnācēji, kuri mērnieku laikos pieredz Slātavā smagus pārdzīvojumus; tad Prātnieks,
viltnieks, mērnieka labā roka, Gaitiņu dzīves postītājs, un tautiskais āksts Pietuku Krustiņš.
Tiem blakām Rogaiņi, kas vēlāk nosaukti par Oliņiem, ar meitu Grietu, vēlāk Lienu, pie,
kuras saduras Kaspars ar Prātnieku. Tad vēl Feldhauzens, mērnieks, un Vakners (vēlāk
Srekhubers), noziedzīgās rīcības atriebējs. Trūkst Kenča un Švauksta, nav arī Slātavas un
čangalienas. Še uzmetinājums ģimenes drāmai: krietno, skaidro cilvēku, Kaspara un Lienas,
un viņu ģimeņu attiecībās iejaucas mērnieku laiku nekrietnie pašlabuma meklētāji un noved
šos jauniešus pie traģiska gala. Šai drāmai jāsatur kopā mērnieku laiku ainas, kas vienumēr
tiek paplašinātas, pienākot jaunām personām klāt (kādas Ķencis, Švauksts); sarežģījumi tiek
vēl smalkāk izvērpināti Feldhauzena mīklainos un noslēpumainos piedzīvojumos. Kad
galvenie raksturi, gadījumi, notikumi ir cauri izdomāti un nogrupēti, rakstnieki ķeras savu
darbu izstrādāt galīgā veidā, sāk to 2. septembrī 1876. g. un beidz 18. martā 1879. g., Vēl
arvienu notiek pārgrozījumi, nāk klāt papildījumi, vēl arī, kad sākumu jau iespiež; viss
sacerējums tikai pēdējā laikā nodalās trijās daļās. Tas nāk klajā 1879. g. H. Alunāna apgādībā
Jelgavā.
«Mērnieku laiku» izcelšanās gaitai iespējams sekot pēc diviem manuskriptiem, ko
sacerētāji nodevuši Rīgas Latv. biedrības muzejam. Pirmais pastāv no vairākiem brujoniem
Kaudzītes Matīsa rokrakstā (atskaitot dažas lapas drīz pēc sākuma), 1275 lapas puses biezs,
ar dažādiem pārgrozījumiem, piezīmēm, divām stāsta nodaļu dispozīcijām, starpā ar dažiem
citiem rakstu darbiem. Otrs ir cenzūras jeb spiestuves eksemplārs no 1879. g. viscaur
Kaudzīšu skolnieka J. B. rokrakstā, vietām ar Matīsa rakstītiem pārlabojumiem.
Mērnieku laiku b ū t ī b a pa daļai saprotama un izskaidrojama no viņu pamatiem un
izcelšanās. Tā ir galvenajā nokrāsā un arī raksturīgajos sīkumos Piebalgas aina, ko tur
redzam. Liela daļa tanīs tēloto cilvēku, patiesākie un dzīvākie, tur tiešām dzīvojuši. Notverts

321
no tiem ne vien viņu vispārējais raksturs, bet arī viņu sīkās ierašas, viņu valodas sevišķa
skaņa, viņu kustības, apģērbs. Tie, kas sanāk kopā krogū, jērus no tirgus vezdami, vai pagasta
namā apspriest vispārējas lietas vai izrīkojumā, vai bērēs, ir piebaldzēni, – no katra vaibsta
sejā, no katras svārku krokas tos var pazīt. Pēc sava ģīmja viņi veidojuši arī savu apkārtni,
savu iedzīvi, savas istablietas, savus ratus, vai arī viņu sevišķā apkārtne un dzīves iekārta
veidojusi viņus un visu, kas tiem ir. Tāpēc pilnīgi pareizi, ka mākslinieks (Brencēns),
gribēdams pagatavot Mērnieku laikiem ilustrācijas, iet papriekš ar fotogrāfa aparātu un
zīmējamiem rīkiem uz Piebalgu. Arī gleznas viņu valodā norāda uz viņu dzīves īpatnību.
«Izjuksi kā aknas», «aiznesīs mūs uz debesīm kā izbalinātus audeklus» – šādi teicieni
atspulgo nodarbošanos, kādu sastopam īpaši Piebalgā. – Šādi novērojumi savos vispārējos
vilcienos nav tomēr saņemami še vien. Tiem pievienojas citi, kam vēl lielākā mērā vispārības
nozīme. Latviešu laucinieku un zemkopību nodibinātā dzīve Mērnieku laikos atklājas visā
plašumā. Tur siena laiks, tur Jurģu diena, tur dažādi darbi un amati, kam sakars ar
lauksaimniecību. Tas viss norisinās Latvijas dabā, kam dažādie gada laiki dod savu nokrāsu.
Tur nobirušās apšu lapas, uz ko griežas Anniņas vērība, uz skolu ejot; tur ziemas
stindzinošais sals un žilbinoši baltais sniegs; tur ziedošie koki un puķes pa Vasarsvētkiem. Šī
dzīve un daba uzejama tad arī garīgās pasaules pamatos. Kad Kaspars mirstošajai mātei liek
ieskatīties savā iekšienē, tad viņš sāk ar dabas tēlojumu. Viņš uzskaita daždažādos augus un
tiem pielīdzina cilvēkus. Viss viņa plašais cilvēku vērtējums pieturas pie šiem
salīdzinājumiem.
Mērnieku laiki saauguši ar īstenību; viņu būtība r e ā l i s t i s k a, lietišķa. Viņu sacerētāji
iziet no tā, ko viņi ap sevi novērojuši, kas patiesi ir, un to tā attēlo. Arī cilvēku garīgā pasaule
uztverta pēc novērojamās īstenības. Tā sakņojas, īpaši vecajā paaudzē, kristīgā ticībā. No
šejienes ņemtie jēdzieni tad nu sastopami visur: Ķenča lūgšanā, Ķenča un Pāvula sarunā par
viņpasauli, Ilzes apliecinājumos par savu sirds dzīvi, Pietuka Krustiņa runās. Tāpat uzejam
kristīgas draudzes ierašas mājās, skolā, baznīcā. Šī garīgā dzīve dabū vairāk vietēju nokrāsu
ar norādījumiem uz brāļu draudzi, kam Piebalgā vairāk saiešanas namu.
Bez apkārtējās dzīves ietvēruma stāstā Kaudzīši attēloja notikumus, kas pa daļai ņemti no
citurienes. Tiem nepietika ar vaļējo personu sasaistījumu un notikumu sarežģījumu, ko dod
mērnieku laiki un kas izlasāms no pirmā darbojošos cilvēku saraksta. Viņiem vajadzēja
gadījumu, kas stindzinoši kairina ziņkārību. Un te nu mīklainas zādzības, slepkavības,
krāpšanas, visas tās noslēpumainās lietas, ko pieredz mērnieks Feldhauzens un viņa tuvākie
biedri un pretinieki. Pie tām pieder raksturi, kas nav no šīs pasaules, šie slīpētie krāpnieki un
blēži: Raņķis, Grabovskis u.c. – Bet arī tie raksturi, kas novēroti dzīvē, dabū pa daļai
veidojumu pēc noteikumiem, kas stāv ārpus tās. Ir parasts paņēmiens, ka cilvēkus pēc
morāliskiem principiem šķiro labos un jaunos vai arī pozitīvos un negatīvos tipos.
Kaudzīšiem mazliet sīkāks nodalījums. To uzstāda Kaspars. Viņam četras šķiras cilvēku.
Pirmie līdzinās stādiem, kas krāšņi zied, bet augļus nenes; tie lielās ar ticību, bet laba nedara.
Otri, līdzīgi stādiem, kas krāšņi zied un nes labus augļus, apliecina ticību darbiem. Trešie,
tāpat kā stādi, kam vientiesīgi ziedi, bet brangi augļi, nelepojas ar ticību, bet dara labu.
Ceturtiem nav nedz ticības, nedz augļu kā stādiem, kas nedz krāšņi zied, nedz nes derīgus
augļus. Pie pirmajiem tad nu pieder tādi lielīgi, paštaisni pašlabuma meklētāji kā Oļiniete,
kas, sevi līdz debesīm celdama, pret citiem, arī pret savu meitu Lienu, ārdās kā pats nelabais;
kā Prātnieks, kas, sevi nostādīdams labā gaismā, pastrādā lielākās neģēlības; varētu še
pieskaitīt arī Pietuku Krustiņu, Švaukstu, Drekberģi. Pie otriem pieder paša Kaspara māte
Ilze, skaidra dvēsele, kas savu ticību apliecina ar muti un visu dzīvi. Pie trešajiem pieder pats
Kaspars, kas, nevienam savu iekšieni neatklādams, pēc sirds apziņas, pēc stingriem tikumības
prasījumiem virza savu dzīvi un darbus, kaut viņam būtu jānes arī vislielākie upuri; viņam
blakām vēl varētu stāvēt Šrekhubers, mērnieku netaisnības bezbailīgais atriebējs. Pie

322
ceturtajiem pieder atklāti ļaunie un tukšie: noziedznieks Raņķis, gan arī vientiesīgais Tenis. –
Lai izceltu vienu un otru tipu, Kaudzīši netaupa krāsas. Oļinietei vajaga būt savos darbos
ļaunai un mūžam sevi cildīt. Arī pie savas nelaimīgi beigušās meitas Lienas kapa viņai
jāparādās par pilnīgu necilvēku, kam nav ne vēsts no tādām jūtām kā mātes mīlestība.
Pietuku Krustiņam jābūt tautiskam ākstam. Viņam jāsacer dzejoļi un jātur runas arī par godu
kalēja jaunām plēšām un pirmajiem bezdelīdzēniem. Te nu īstenība paliek tālāk projām; te
redzama tieksme zīmēt tipu, kurā ietēlojas kāda ideja, ne īpatnīgu raksturu, kam pasaulē otra
līdzīga nav.
Kāds p a m a t s p ā r g r o z ī t a j ā s a b i e d r ī b ā Mērnieku laikos tēlotajiem
raksturiem, uz to norāda Kaudzītes Matīss (Atmiņas etc. II, 313 u.c., Rīgā 1924): «Līdz ar
tautības apziņas pieaugšanu cēlās šai ziņā arī pārāka un sekla plātīšanās (Pietuka Krustiņš),
pat arī tautiska ākstība, lepoties ar muļķīgām runām un citādi (Drekbergis); otrā pusē
stāvēja liela ākstība dzīties uz vācietību un lielmanību (Švauksts); jaunai pagastu pašvaldībai
iesākumā piemita vēl daudz vājumu aiz iestrādāšanās trūkuma (vietnieku pulka sēde);
pazīstama nāca viltība un blēdība, dižošanās šai ziņā aiz balmutības (Prātnieks, arī Bisars);
auga pa starpām līdza nīdēts, bet spēcīgs patstāvīgas prātnieciskas domāšanas un
negrozības gars (Kaspars); stiprs patstāvības raksturs sāka parādīties arī pie jaunavām
(Liena). Šie būtu galvenāko īpatnību izteicēju tipi no jaunākās paaudzes laika. Arī vecākā
paaudze, kā laika gara vilktin vilkta, cēla iz sava vidus vairāk citu un citādu īpatnību gaismā
nekā agrāk, kad vēl nebij radušies jauni dzinumi. Varēja pie viņas novērot goda apziņas
uzticību (Anuža), līdz ar to bērna paļāvību un pieķērību savai uzticamai glabātājai Anniņai);
tālāk – nenovilināmu patstāvības un patiesības prātu ar reliģisku pamatu (Prātnieka māte);
tad skaidras, ticīgas dvēseles mieru un nemirstības cerību arī nāves stundā (Ilze); bet tālāk,
kā pretstatu, garīgu augstprātību un paštaisnību ar iedomātu iekārošanas tiesību (Ojiniete);
tāpat godīgu ticības cilvēka prātu, bet vāju cīniņā pretim jaunumam (Oliņš); arī jautru,
vīzīgu un satīrisku bezbēdību (Tenis); vientiesības pilnu savādniecību (Ķencis, Pāvuls). Bez
tam nāca sadzīves līdzdarbībā arī tādas raksturu parādības, kas pēc tā laika bij skaitāmas
par ārpusējām jeb ārlatviskām, kā šausmīga noziedzība (Rapkis); sava labuma un spēka
apziņā patvaļības un varas lietošana (Feldhauzens); apspiesto aizstāvība (Šrekhubers); gara
spēka un īstas cienības iespēja (mācītājs) u.c.»
Arī raksturus zīmējot, Kaudzīšu spēks mīt viņu reālismā. Viņu raksturi nav ar to dzīvi un
patiesi, ko tēlotāji viņos grib ielikt, bet ar to, ka tie viņus novērojuši, uztvēruši, kā tie viņus
sevī nes. Kā tādi tie nav iedalāmi vienā vai otrā rubrikā, neattēlo arī vienu vai otru tipu, bet ir
dzīvas būtes, kuru miesīgajai un garīgajai sejai ir savi īpaši vaibsti, kuras nav vārdos
aprakstāmas, bet tēlā skatāmas. Še ir Kaspars, šis, kā domājams, ideāls cilvēks un kā tāds ne
tik patiess un īpatnīgs, tomēr ar vilcieniem, kas to dara dzīvu un mums tuvu. Pie tiem pieder
viņa stūrgalvīgā klusēšana, citu nicināšana, viņa domas par pašnāvību – tās visas ir īpašības,
kas nav saucamas par labām vai pozitīvām. Tad Pietuka Krustiņš, šis neizturamais āksts, bet
kas pilnīgi svabads no kaut kādas ļaunprātības, blēdības, nenovēlības, kas ir un paliek
nelabojams ideālists. Un tā citi raksturi, par kuriem, kā par kaut kuru dzīvu cilvēku, var īstu,
vārdos netveramu jēdzienu dabūt tikai tad, ja tos savā vietā, savos apstākļos redz dzīvojam un
darbojamies.
Arvienu vērīgāk un gaišāk savos cilvēkos ieskatoties, Kaudzīšiem atklājas viņu dziļākā,
skaidrākā būtība. Nabadzīgā dzīvē un šaurā domu lokā ieslēgtā vājā sieviete Ilze top par
savas dzimtas uzturētāju un dvēseli, arī par tās garīgo atbalstu. Par tukšu nabadzi uzskatāmā
Anuža, kam nav ne savas mantas, ne savas dzīves, dod atmestiem cilvēkiem (Lienai,
Anniņai) to, ko neviens bagātnieks tiem nevar dot, parāda svešinieku bērniem mīlestību, kādu
ikreiz ir mātē neuzejam. Tā nav tikai kristīga ieraša, kad viņa ved kapos mazo Anniņu
vainadziņiem rokā, māca šai vietā, kur viss izlīdzināts, aizmirst cilvēku mazo naidu un

323
noskaitīt lūgšanu pie tēva slepkavas kapa. Ar Anužu un mirušās Lienas meitiņu Anniņu stāsts
sākas un beidzas. Še ir viens no skaidrākiem tēliem latviešu literatūrā: Anuža, sievietes
mīlestība, kas bāriņus audzina lielus.
Pēc Mērnieku laikiem Kaudzīši ķērušies vēl arī pie citu plašāku darbu sarakstīšanas, ko,
tāpat kā Mērnieku laikus, varētu pierindot romāniem. It sevišķi te atzīmējama garāku stāstu
virkne, kas padomāta vienā sakarīgā stāstījumā ar vienu vispārīgu virsrakstu M a l i e n a s d
a b a s s t ā s t i (iesākta ap 1885. gadu). Šinīs stāstos tad nu vajadzētu nākt redzamai kāda
novada tiešai dzīvei visā viņas plašumā un daudzpusībā ar šās dzīves labām un ļaunām
pusēm, pie kam ļaunās puses parādītos spilgtā kariķējumā. Parādītos tad tur, gan citā laikā un
citādos apstākļos, notikumi un raksturi, kas pazīstami jau no Mērnieku laiku ainām un tipiem;
bet nāktu klāt arī jauna viela, kas agrāko papildina. Un, tāpat kā Mērnieku laikos, nebūtu še
grūti saskatīt līdzību ar Vecpiebalgu un tās tuvāko apkārtni. To visu norāda šā darba sākums,
neizstrādātie pirmuzmetumi un plāni. Bet, tā kā spraustie nodomi palikuši neizpildīti un
uzglabājušies tikai pirmraksti (vairākos variantos), no kuriem viens nesen nāca klajā ar
virsrakstu I z j u r i e š i (Malienas dabas stāstu 1. d., 1928), pie kā jo sevišķi strādājis
Kaudzītes Reinis, tad tie uzskatāmi ne kā mākslas darbs, bet vairāk tikai kā literatūrvēsturisks
materiāls.
Mākslas vērtībā augstu nepaceļas arī Kaudzītes Matīsa pēdējais lielākais sacerējums J a u
n i e M ē r n i e k u l a i k i, ko viņš iesāka dažus gadus pirms savas nāves un paspēja nobeigt
tikai četras daļas (I–IV, 1924–1927). Tā ir it kā laikmeta hronika stāsta veidā. Autors mēģina
še notēlot nesenos pēckara (revolūciju un citu pārmaiņu) notikumus un pārdzīvojumus, īpaši
Vidzemē. Un, tā kā šai laikā tautā atkal atskan starp citu sauciens pēc zemes, ap ko bieži
virknējas un vijas dažādi notikumi, kas šo to atgādina no veco «mērnieku laiku» ainām, tad
autors izraudzījies tiem līdzīgu nosaukumu Jaunie Mērnieku laiki. Citādi tomēr, kā to pats
autors aizrāda, jaunais sacerējums ar pazīstamiem Mērnieku laikiem nav saistāms.
Sava radīšanas darba virsotni brāļi Kaudzīši bija sasnieguši ar Mērnieku laikiem, kam pāri
pacelties turpmākos darbos viņiem vairs neizdodas.
L i t e r a t ū r a. R. Klaustiņta Mērnieku laiki, Rīgā 1909; otrs, pārstrādāts izdev.
«Mērnieku laiki» kā sadzīves romāns. Estētisks un kultūrvēsturisks apcerējums, Rīgā 1926. –
Tā paša: Mērnieku laiki kā tilts no veciem uz jauniem laikiem, Druva 1913, II, 1261–1267. –
Kaudzītes Matīsa Par Mērnieku laiku izcelšanos, Atmiņas etc. II, 311, Rīgā 1924.
2) MĀTERA ROMĀNI. Darbodamies par avīžnieku, Māters raksta arī romānus. Viņš
sasniedz avīžniecībā lielus panākumus, strauji uzstādamies par ideāliem centieniem, to vārdā
karodams ar saviem pretiniekiem. Ar savu karsto temperamentu Māters citu priekšā palika
allaž uzvarētājs. Tā nav mierīga lietišķība, kas Māteru izceļ kā avīžnieku; izšķiroša loma viņa
karstai sajūsmai un vingrai fantāzijai. Šīs īpašības viņu arī vedina ķerties pie dzejas darbiem,
sacerēt romānus. Bet tanīs viņš, no otras puses, nevarēja noliegt savu avīžnieka dabu. Viņa
romānos ir tik daudz publicistiska elementa, ka no tiem mākslas darbi neiznāk. Pie tam viņam
vienumēr acu priekšā šī literāriskā veida tuvākie paraugi vācu valodā.
Māteru neatturēja latviešu reālās dzīves savādības ievērot prasījumus, pie kā pēc
parastajiem jēdzieniem romānu sacerētājam jāturas. Kā ideālistam viņam bija iespējams
latviešu vidū tēlot varoņus, izdomāt notikumus, kādu mūsu dzīvē nav. Tādi uzejami arī
Mērnieku laikos, bet tikai nodaļās, kurās neparādās šī sacerējuma īstā būtība. Mātera
romāniem tie par pamatu. Notikumi saistās katrā romānā ap personu, kam visas īsta varoņa
īpašības. Viņi ir ideālisti, kas nenovēršami turas pie saviem augstajiem tikumības principiem,
neatstādamies no tiem nekādos kārdinājumos un vajājumos. Zināms, viņu alga tiem galā arī
droša.
Ar visu to, ka Mātera romāni no Kaudzīšu romāna stipri atšķiras, tie ir viena laika un viena
virziena darbi. Tos sacerējuši latviešu nacionālisti tautisko centienu pārbaudījuma laikā.

324
Latviešu nacionālisms jau dažus gadus tautā darbojies un vienā otrā gadījumā ticis neīsts,
tukšs. Tikpat Kaudzīši, kā Māters atrod iemeslu latviešu tautiskos centienus kritizēt. Kaudzīši
to dara, atbalstīdamies uz tautas reliģijā agrāk izkoptajiem tikumības jēdzieniem, pa daļai
atmezdami reliģijas ārējās formas; Māters pārbauda tautas darbinieku rīkošanos, nostādīdams
tai pretī nacionālu ideālismu, kas parādās cēlos darbos. Mātera īstenībai nepiemērotais
nacionā1isms pa kādai daļai atgādina Pietuka Krustiņa pārmērības, tikai pilnīgi nopietni
attēlotas. No otras puses, jau arī Pietuka Krustiņā atrodama īsta, neliekuļota ideālisma kodols.
Nacionālisms ir šai laikā dzīvs spēks, kas sev izredzas dažādas formas.
Mātera romāni ir Sadzīves viļņi un Patriotisms un mīlestība. Tie parādās viņa vadītajos
laikrakstos. Pirmais no tiem iespiests arī grāmatā. Māters kā šo darbu autors dēvējas par
Teodoru Rolandu.
a) S a d z ī v e s v i ļ ņ i nāca klajā Baltijas Zemkopja pielikumā 1879. g. un tūliņ arī
grāmatā. Romāna varonis ir Eduards Felzenberģis, zemnieka dēls, kas izglītojies ar
dzimtkunga palīdzību, top šī paša dzimtkunga muižā par muižkungu, iemīlas viņa meitā,
modinādams viņā karstu pretmīlestību, iemanto līdz ar sirsnīgiem draugiem arī nāvīgus
ienaidniekus, cīnās ar tiem, piedzīvo grūtas pārbaudījumu dienas un brīnišķus likteņus,
parādīdamies visās vietās par nesalaužamu varoni, un galā dabū ir iemīlēto sievieti, ir muižu.
Romāna n o t i k u m u g a i t a sākas ar negaidītas ziņas saņemšanu, ka ārzemēs
izglītotais Plieņu saimnieka dēls Eduards Felzenberģis iecelts par Uplejas muižkungu.
Muižas ļaudis tūliņ nošķirojas divi pretējās pusēs: vieni – Felzenberģa pretinieki ar skrīveri
Fihtenberģi par vadītāju, un otri – viņa draugi un pabalstītāji, kas pulcējas ap kučieri
Rumbenieku. Uplejas īpašniekam baronam Kronšildam ir meita Klotilde, kas uzaug kopā ar
Felzenberģa māsu Mariju. Jaunais muižkungs atbrauc Uplejā un iepazīstas viesībās,
Klotildes vārda dienā, ar apkārtējiem muižniekiem, mācītājiem un citiem viesiem. Tie
sadalās latviešu labvēļos un viņu centienu pretiniekos. Pie pēdējiem pieder mācītājs
Graupmanis, Viņš izsakās, ka latviešu tautiņai, kas patlaban svin savu garīgo atdzimšanu,
jāatmet lepnība, augstprātība, pacelšanās pār savu Dieva ierādīto un aprobežoto sadzīves
stāvokli un kārtu. Viņš saka: «Mums jāstājas ar visiem spēkiem pretī tiem pusizglītotiem, kas,
jebšu no mums visu labumu un gaismu saņēmuši, tomēr nu grib gudrāki būt par mums. Tam
atbild viens no jaunajiem muižniekiem, kam Felzenberģis par to silti spiež roku.
Noskaidrojas arī, ka Klotilde mīl Felzenberģi. Bet kārtu aizspriedumi viņus šķir. Klotilde
atraida kāda barona bildinājumu, saslimst, un visa Kronšīlda dzimta aizceļo uz Itāliju.
Muižu nu pārvalda Felzenberģis, izdod savus nosacījumus, apkaro nekārtības, atklāj pat
noziegumus. Viņš atlaiž skrīveri Fihtenberģi, kura vietā ievēl citu. Jaunajam skrīverim nāk
rokā dokumenti, pēc kuriem Felzenberģis iecelts muižnieku kārtā. Muižkunga ienaidnieki
sarīko viņam ceļā uzbrukumu, kurā agrākā muižas pārvaldnieka Ozola meita Elza izglābj
viņa dzīvību. Felzenberģis ar viņu saderinās. Bet ienaidnieki nerimst. Viņi to apsūdz
Kronšildam, kas pārbraucis krata muižkunga dzīvokļi. Juzdamies apvainots, Felzenberģis
atstāj Upleju un iestājas kara dienestā. Viņš uzkalpo par palkavnieku, cīnās pie Pļevnas, top
ievainots, zaudē samaņtu un tiek turēts par mirušu. Bet viņš, vēlāk atveseļojies, iecelts par
ģenerāli un pēc vairāk gadiem negaidīts ierodas uz Klotildes dzimšanas dienu Uplejā. Pa
tam mirusi viņa saderinātā Elza. Klotilde slīgst Felzenberģim pie krūts un apkampj viņu ar
visu spēku, «it kā bīdamās, ka liktens un sadzīves aizspriedumi viņai to vēlreiz neatrauj».
Rronšilds papriekšu apjūk, bet tad apmierinās un, uz ģenerāli Felzenberģi rādīdams, saka uz
sava pagasta ļaudīm: «Bērni, te ir jūsu jaunais dzimtskungs.» Ar to romāns noslēdzas.
Romānā Sadzīves viļņi ir pa dzīvam reālistiskam tēlojumam (muižas ļaužu apspriešanās,
skrīvera vēlēšanas). Bet daudz vairāk tanī sastopami apraksti ar romantisku nokrāsu.
Aprakstītas ir jaunavas, apzīmējot visas viņu miesas un gara īpašības, viņu apģērbu, kustības;
tēlota svētdiena uz laukiem ziedoņa sākumā, svētdienas pēcpusdiena un citi jūsmīgi momenti

325
un skati. Sniegtas vairāk runas, kas izsaka patriotisku sajūsmu. Kaut kas no šīs retorikas
piemīt visam darbam, kurā patiesi dzīvi cilvēki nav uzejami.
Sadzīves viļņi zīmīgi ar savu idejisko saturu, kas raksturo kādu latviešu inteliģences daļu
19. g. simteņa pēdējā ceturksnī. Tā turas pie uzskata, ka latviešiem jānodibina sava
muižniecība, pa daļai dažiem vācu muižniekiem pārejot latviešu pusē, pa daļai latviešu
inteliģencei paceļoties muižnieku kārtā. Raksturīgi Felzenberģa noteikumi Uplejas ļaudīm:
Ievērojot tiklības likumu un īstas attīstības pamatus, nedrīkst pa svētdienām staigāt pa
krogiem un tur plītēt. Pātaru skaitīšana mājās aprobežojama, bet paceļama ar ērģelīšu
spēlēšanu. Kas svētdien neiet baznīcā, var lasīt noteiktā vietā derīgas grāmatas un laikrakstus,
ne vien Latviešu Avīzes, bet arī Balt. Vēstnesi un Mājas Viesi. Kas grib, var aplūkot kungu
istabas, bilžu galeriju, bibliotēkas istabu. Izrīkos godīgas viesības ar dziedātāju kora
dziesmām, bet pirms jāizpelnās tās ar tikumīgu, krietnu dzīvi. Dibināma svētdienas skola un
kopjamas tautas dziesmas. «Cilvēkam nebūs vien darīt, ko no viņa var prasīt, viņam būs
vairāk darīt, to māca mūsu dārgā ticība, to prasa īsta dievbijāšana un cilvēku mīlestība.»
Nevar teikt, ka šādi prasījumi stāvētu tālu no tiem, kas izmanāmi kā ideāli Mērnieku laikos.
Starp gleznām, kurās izsakās patriotiska sajūsma, zīmīgs latviešu tautas likteņa ietēlojums
klavieru spēlēšanā. Felzenberģis spēlē priekšā muižkunga Neimaņa meitai Marijai no galvas.
«Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem,
sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot
vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pa starpām lāstus, kas negribēja ne rimties. Tad – klau! –
tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama – tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz Pērkona tēvs parādās
savā pilnā majestātē – spēriens uz spēriena ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā
un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts – tad viss atkal
apklust un jaukas skaņas, līdzīgas eņģeļu balsīm, pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu un
neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzas Felzenberģa spēlēšana.»
b) P a t r i o t i s m s u n m ī l e s t ī b a parādījās Mātera izdotajā Tiesu Vēstnesī, sākot no
paša pirmā numura, kas iznāca 24. decembrī 1880. g., turpinādamies pa 1881. gada pirmo
pusi. Māteram pa to laiku bija dažādi piedzīvojumi ar rīdziniekiem. Šo vājās puses tad nu
viņš mēģināja apgaismot, ierādīdams tiem zināmu lomu savā romānā.
Darbība koncentrējas ap Palejas muižas īpašnieku Vitalvu Jāni, kas ar vietējā muižnieka
gādību beidzis ģimnāziju un tomēr strādā mājās vienkāršus darbus. Pie Vitalva ierodas
rīdzinieki: redaktors Bērents (Bernh. Dtriķis) un biedrības viceprezidents Ričards (Rihards
Tomsons), gribēdami aizņemties naudu. Ričardam izdodas savu nodomu sasniegt tikai tad,
kad viņš stājies mī1estības attiecībās ar Vitalva kundzi. Bet Ričards turpmāk ne atdod atpakaļ
patapināto naudu, ne izpērk Vitalva parakstīto vekseli, tā ka Vitalvu ieliek cietumā un viņa
muiža nāk pārdošanā. Vitalva kundze saslimst un nomirst. Muižu nopērk vecais barons un
atdod atpakaļ Vitalvam, kas apprec savas mirušās sievas māsu Irmu.
Bērents tēlots par atturīgu, apdomīgu raksturu, kas, par redaktoru būdams, pavisam maz
raksta savā avīzē. Ričards ir jūsmotājs, izšķērdīgs ideālists bez reāla pamata. Viņš bankrotē
un aizbēg uz ārzemēm. Ja viņš šķietas daudz darījis kā biedrības vadītājs, tad tam nostāda
pretī sakrājušos garīgo spēku pašdarbību. Bet, ja tādi spēki ir, tad tie darbosies arī bez
biedrības. Raksturots vēl arī Berglins (Kr. Kalniņš), varmācīgs, despotisks, Indriķis (Laubes
Indriķis) u.c.
Pieturoties pie patiesiem cilvēkiem, lai arī tendenciozi attēlotiem, še vairāk īstenības.
Latviešu censoņus, pēc Mātera uzskata, padarījuši par tādiem viņu apstākļi. Tie ir zemnieku
bērni, kas no tēva mājām devušies dzīves cīņā. Vientuļi palikuši, tie nevar panest
pārbaudījumus. Mācība vien daudz nelīdz. Prāta attīstība vēl nav sirds izglītība un tikumība.
L i t e r a t ū r a. Māteru Jura kop. raksti, Līgotņu Jēkaba sakopojumā un redakcijā
(pirmā sējumā arī viņa paša plaša M. J. biogrāfija), I–IV sēj., Rīgā 1924. – Kaudzītes Matīsa

326
Atmiņas par Māteru Juri un «Balt. Zemkopi», Atmiņas etc. II, 49, Rīgā 1924. – Bebru Jura
atmiņas par M. J., Rīgas Ziņas 1925, 53. nrā.

IV. ASTOŅDESMITIE GADI

Dažus gadu desmitus pēc tautas atmodas latviešu tautiskie centieni vairs nebija tie paši,
kas agrāk: tie bija zaudējuši savu cīņas raksturu un piegriezušies mierīgai darbībai. Līdz ar to
pieņēma citādu veidu dzīves un laika centienu atspoguļotāja rakstniecība. Vienumēr
palikdami un jo dienas jo ciešāk nostiprinādamies nacionālā virzienā, rakstnieki vairs asi
neuzstājās par sadzīves pārveidošanu. Dažus savus mērķus nacionālisti bija sasnieguši; citiem
nostājās priekšā nepārvarami šķēršļi. Ja ko varēja nacionālai domai par labu darīt, tad tas bija
iespējams mierīgā, izturīgā darbā. Tā ieslēpās ir pelēkos dienas uzdevumos, ir zinātnieka
pētījumos, ir dzejnieka tēlojumos. Dzeja nu varēja svabadāk piegriezties daiļuma ideāliem,
gan tiem, ko atrada tautas tradīcijās, gan arī tiem, kas brīvi rodas no dzejnieku pašu izjūtas.
Savu spilgtumu zaudēdama, tautiskā dzeja tika pa daļai bāla un nenozīmīga, pa daļai attēloja
klusus dvēseles pārdzīvojumus. Visās literatūras nozarēs nomanāma mierīga, bet diezgan
rosīga attīstība.
Šādas pārmaiņas novērojamas ar 1880. gadu. Tad sākas virziens, kas turpinās līdz
deviņdesmito gadu pirmajai pusei. Spēji to pārtrauc jauni centieni 1893. gadā.

1. LAIKU PĀRMAIŅAS

Nacionālajām valstīm nodibinoties, nostājās cita citai pretī lielākas spēku grupas.
Pretrunas valstu iekšienē neizlīdzinājās, bet pieņēma klusākas, pa daļai slepenas cīņas veidu.
Kad s a v i e n o t ā V ā c i j a 1871. g. uzvarēja Franciju, Valdemārs norādīja (Vaterl. u.
Gemein. I), cik bīstams vācu militārisms Eiropas tautām, viņu svabadai attīstībai. Valdība
jutās stipra un apspieda katru brīvāku kustību iekšienē. Pastāvošās iekārtas un politiskā
virziena pretinieki ķērās pie terora. Uz ķeizaru Vilhelmu izdarīja 1878, g. atentātus. Par
atbildi izdeva likumu pret sociālistiem, nostādot tos par vajājamu organizāciju. Še bija
manāma Bismarka cietā roka, kas līdz ar sociālistu likuma atcelšanu (1890. g.) atlaidās no
valsts stūres. Šim valsts viņam bij noteicošs svars ne vien Vācijas, bet arī vispārējā Eiropas
politikā. Berlīnē noturēja lielvalstu priekšstāvju kongresu (1878. g.) un konferenci (1880. g.)
krievu–turku mierīguma un robežu nokārtošanas lietās, kur Bismarks runāja izšķirošo vārdu.
Vācija tika caur Bismarku par bīstamu varu vēl ar to, ka noslēdza 1879. g. ar Austriju
sabiedrības līgumu, kam 1883. g. pievienojās Itālija. Vācu nacionālā varas politika izpaudās
vēl iekš tam, ka valdība sāka sistemātiski un nesaudzīgi pārvācot visas Vācijas robežās
dzīvojošās nevācu tautas: leišus un poļus Prūsijā, dāņus Šlezvigā, frančus Lotringā u.c.
Kaimiņu valstis, sevišķi Krievija, ņēma še paraugu tikpat nacionālās politikas virzienā, kā arī
metodē.
K r i e v i j a parādīja savu militāro spēku karā pret turkiem 1877.1878. g. Kaut gan
Krievija pilnā mērā savas uzvaras augļus neieguva, par ko gādāja Bismarks, tomēr tās vara
pieauga, un valdība bija spēcīga diezgan, lai tiktu galā ar nevēlamām kustībām iekšienē un
izplatītu savu iespaidu arvienu tālāk. Arī še pastāvošās iekārtas pretinieki pārgāja uz teroru,
kam krita par upuri Aleksandrs II 13. (1.) martā 1881. g., tai pašā dienā, kad viņš bija
parakstījis iekšlietu ministra Lorisa–Meļikova sastādītu valdības pasludinājumu tautai par
parlamenta sasaukšanu. Aleksandrs III, kas tagad nāca pie valdības, sākumā gribēja pildīt
sava tēva solījumu. Bet tam enerģiski pretojās jaunais Svētā sinoda virsprokurors, agrākais
civiltiesu profesors un cara skolotājs, fanātiskais slavofils Konstantins Pobedonoscevs.
Viņam piebiedrojās Aksakovs, Katkovs u.c. Lorisa–Meļikova programmas vietā jaunais cars

327
parakstīja un, neapspriežoties ar Ministru padomi, izsludināja Pobedonosceva sastādīto
manifestu, kurā darīja zināmu, ka viņš, paļaudamies uz patvaldības varu un patiesību, cieši
apņēmies patvaldību nostiprināt un pret visiem uzbrukumiem aizstāvēt. Loriss–Meļikovs
izstājās no valdības, visa valdības vara pārgāja Pobedonosceva rokās, kas to paturēja
Aleksandra III un arī Nikolaja II laikā līdz 1905. gada revolūcijai. Reliģiskās dogmās
iestingušas pareizticības un neaprobežota, uz krievu nacionālismu dibināta despotisma
izplatīšana tagad tika par valdošo principu, kas bija naidīgs ne vien katrai brīvības kustībai,
bet arī katrai sabiedriskai pašdarbībai un svabadai attīstībai.
Virziens, kādā turējās krievu valdība, bija nu drīz vien B a l t i j ā stipri manāms: Pēterpilī
spēra attiecīgos soļus, lai iznīcinātu Baltijas autonomiju, muižnieku rokās turēto vietējo
pašvaldību, pārvaldes un tiesu iekārtā Baltiju pielīdzinot Iekškrievijas guberņām, kur visas
administrācijas un tiesu funkcijas izdara krievu valdības iecelti ierēdņi. Šādā pārmaiņā bija
sajūtama Pobedonosceva rīcība.
Bet arī bez tam un jau agrāk L a t v i j a s i e k š ē j ā d z ī v ē iestājās sastingums, ņēma
zemes pārvaldē pēc īsa liberālisma uzplūduma pārsvaru brīvprātīgai latviešu inteliģencei pretī
nostādītas konservatīvas tendences, ar ko pa daļai izskaidrojams, ka latvieši krievu valdības
ievestās pārgrozības saņēma mierīgi, iesākumā pat ar sajūsmu. Septiņdesmito gadu vidū
pacēlās Vidzemes un Kurzemes muižnieku un vācu publicistu vidū balsis zemes pārvaldes,
sevišķi landtāga reformai par labu. gribēja tanī pielaist par locekļiem arī latviešu zemnieku
priekšstāvjus. Notika domu izmaiņa starp latviešu tautiskās kustības vadoņiem (Vēberu,
Kalniņu, Veinberģi u.c.) un vācu avīžniekiem (Rig. Ztg. redaktoru Pecoldu, Ztg. f. Stadt u.
Land redaktoru Heikingu), kam pievienojās vadošās personas muižnieku vidū; Kurzemes
muižnieku vecākais grāfs Keizerlings, Vidzemes landtāgs Etingens u.c. Tomēr 1878. g.
noturētos landtāgos brīvdomīgo pretinieki ņēma pārsvaru. Liberālie muižniecības darbinieki
izstājās no pārvaldes, liberālos redaktorus pa daļai atlaida, pa daļai aprobežoja. Latviešu
avīžnieki nostājās pret vāciešiem atkal stingrā opozīcijā, cenzdamies aizstāvēt un pap1ašināt
latviešu tiesības.
Latvieši pa tam bija kaut ko panākuši. Nostājoties par latviešu patriotu, par tautieti, vairs
nebija jānes tikai upuri; kādai daļai latviešu tā nostāties bija taisni ienesīgi. Pamazām
attīstījās l a t v i e š u p i l s on ī b a, kam bija labi ienākumi, nodrošināts mantas stāvoklis.
Par spēku, ar ko jāsāk nopietni rēķināties, viņus Rīgā saistīja kopā Krišjānis Kalniņš, kas
1875. g. ņēma Rīgas Latviešu biedrības vadību savās rokās. Jaunus pilsētas likumus ievedot,
Kalniņš kopā ar citiem uzaicināja Rīgas latviešu vēlētājus biedroties savā komitejā.
Uz laukiem manāmi pacēlās s a i m n i e k u š ķ i r a. Viņu intereses cieši ievēroja savos
jaundibinātos orgānos Māters un Vēbers, pirmais sevišķi Kurzemē, otrs Vidzemē. Labības
cenas pēc krievu–turku kara stipri cēlās; zemkopībā racionālās metodes izlietojot, raža
ievērojamā mērā pieauga. Bija iespējams bērnus sūtīt skolās, apmeklēt izrīkojumus, abonēt
laikrakstus, pirkt grāmatas.
Pilsoņiem pilsētās un saimniekiem uz laukiem nostājās turībā blakām kāda daļa j ū r m a l
a s a p d z ī v o t ā j u. Atvērtās jūrskolas sagatavoja jūrniekus, kas latviešus vedināja ieguldīt
kapitālus kuģos. Latviešu kuģi sāka braukāt pa visām jūrām. Valdemāra pūliņi bija nesuši
augļus. 1882. g. nodibinājās latviešu kuģniecības sabiedrība Austra ar 222000 rubļu lielu
kapitālu. Pirmo desmit gadu laikā sabiedrībai bija pāri par 1200 biedru.
Uz visas līnijas latvieši sāk sacensties ar vāciešiem. Nevarēja latviešus vairs nekādā ziņā
uzlūkot vienīgi par zemnieku kārtu. Latviešiem nu bija sava augstāka šķira, kas gan vienmēr
palika saistīta ar tautas zemākām masām. Latviešu augstākās šķiras tuvošanās vāciem bija
nenoliedzama, lai gan pēdējie vēl joprojām negribēja uzskatīt latviešus par sev līdzīgiem.
Šāds uzskats allaž parādījās arī studējošo vidū. Lai spēkus kopotu, radās latviešu studentu
korporācijas. Rīgas Politehnikas studenti, galvenā kārtā latvieši, nodibināja 1880, g.

328
Se1oniju, ko Šaržēto konvents, kurā noteicēji vācieši, ilgus gadus tomēr neapstiprināja.
Tērbatniekiem veicās labāk. Viņu 1882. g. dibināto korporāciju Letoniju, kam jau Valdemārs
bija licis pirmo stūra akmeni, atzina vācu studiju biedri, sevišķi ievērodami jauno politisko
virzienu krievu valdībā, kas skubināt skubināja, lai Baltijas iedzīvotāji mācās turēties kopā.
Bet arī še vācieši nemitējās latviešu studentus ķircināt par zemnieku puikām (Bauerjungen),
tā ka letoņiem bija jāizēdas cauri veselai divkauju rindai, lai izkarotu savai tautībai pienācīgu
cieņu.
Kopā ar visu novērojams l a t v i e š u k u l t ū r a s u z p l a u k u m s. Līdz ar Rīgas
Latviešu biedrību nodibinājās latviešu teātris, drīz pēc tam Zinātnības, vēlāk Zinību komisija.
Sastādīja augstākas latviešu skolas (Aleksandra sk.) projektu. Pēc pirmajiem dziesmu
svētkiem svinēja 1880. g. otrus, kas kupluma ziņā pārspēja pirmos. Tanīs piedalījās 70 koru
ar 1653 dziedātājiem un dziedātājām, un svētki deva ap 2500 rubļu skaidra atlikuma. Sāka
iznākt glītas grāmatas un ilustrēti žurnāli.
Te jaunajai kultūras ausmai vilkās pāri tumšs mākonis. Konservatīvais virziens Baltijas
muižnieku starpā, kas nepielaida latviešu pārstāvjus zemes pārvaldē, norādīja uz principiem,
kādi bija tikuši vispār par valdošiem. No tiem dabūja Baltijas muižnieki paši vissāpīgāk ciest.
Bija taču vara, kas varēja aprobežot arī viņu pašdarbību, atņemt viņiem rīcības brīvību: tā bija
krievu valdība. Šīs varas nodomi bija to tiesu vieglāk izvedami, ka latvieši ,pie tās griezās, lai
aizstāv viņu tiesības pret pārestībām no muižnieku puses. Krievu valdība uzdeva senatoram
Manaseinam izdarīt Baltijā pamatīgu revīziju. Tā sākās 1882. g. maijā un turpinājās līdz
1883. g. augustam, celdama gaismā Baltijas iekārtas un iestāžu trūkumus, ko arī latvieši
daudz petīcijās un lūgumos uzrādīja. Revīzijas sekas bija tās, ka vācu priekšrocības uz
sevišķiem līgumiem nodibināto vietējo pašvaldību atcēla. Bet arī latvieši mantoja maz. Vācu
varas vietā nu sāka manīt krievu varu, kas latviešu tiesības nebūt necentās paplašināt. Gan no
pārvācošanas latviešiem vairs nebija ko bīties; tai vietā tie dabūja iepazīties ar noteiktu,
konsekventi izvedamu p ā r k r i e v o š a n a s p l ā n u. Tā sākās jau no tautskolas, kur pēc
1887. g. noteikumiem trešajā mācības gadā visi priekšmeti pasniedzami krievu valodā; bet
vēlāk uzspieda krievu valodu par mācības valodu pagastskolās no pašas pirmās ziemas, pat
no pirmās skolas dienas. Še nu vairs nebija par kādu īstu izglītību skolā ko domāt, nule vēl
par nacionālu audzināšanu.
Visam latviešu tautas kultūras darbam nu bija jānorisinās ā r p u s s k o l a s. Ciktāl tas arī
skolās bija darāms, tas atkarājās no pašiem skolotājiem, kuri ar to uzņēmās bīstamu risku.
Izņēmuma stāvoklī bija tie latviešu skolotāji, kuru skolas pārzināja Brīvzemnieks (Treilands).
Cik šis tautas darbinieks ne vien sava rajona, bet visas Latvijas skolās grūtā laikā latviešu
nacionālajai izglītībai visā klusībā, daudzkārt visu likdams uz spēli, par labu darījis, tas grūti
novērtējams. Tomēr vispār latviešu valodu no skolas dzītin izdzina, tāpat gandrīz arī no
visām oficiālām iestādēm. Latviešu valodu vēl varēja lietot biedrībās, rakstniecībā,
avīžniecībā. Bet arī še visādi šķēršļi stājās ceļā sekmīgai attīstībai. Priekšlasījumus biedrībās
šauri norobežoja tikpat attiecībā uz tematiem, kā uz lektoriem; grāmatas un laikraksti stāvēja
zem stingras, nesaudzīgas cenzūras; dabūt koncepciju jauniem periodiskiem izdevumiem bija
ārkārtīgi grūti, par neiespējami.
Visa saimnieciskā un garīgā dzīve apsīka. Uzņēmumi piedzīvoja krīzes. Arī kuģniecības
biedrība Austra neatnesa saviem dalībniekiem nekādu peļņu, bet gan zaudējumus. Zemkopju
ziedu laiki drīz bija garām. Labības cenas slīka uz leju, dzīves vajadzības palika puslīdz tās
pašas vai kāpa vēl uz augšu. Gājēji nopietni pārdomāja un izmēģināja, kur viņiem labāk: pie
saimniekiem vai uz savu roku, uz laukiem vai pilsētā. Saimniecība bija jāiekārto, lai tā
ienesīgāka, to stingri pārlūkojot un vadot. Dzīvi aizņēma sīkas rūpes un sīki rēķini. Nespieda
nekāds tik visai nepanesams slogs, neatvērās nekādas tālas izredzes. Nebija nekā, kas cilvēka
gara spējām dotu sparu un spārnus uz priekšu lauzties un augstu pacelties. Straujais

329
dibināšanas laiks saimniecības un kultūras laukā bija garām. Biedrības strādāja, nīkuļoja,
atzēla, šur tur kāda pienāca klāt, ritēja savā gaitā mierīgi. Nodibinātie laikraksti no
astoņdesmito gadu vidus iznāca kārtīgi, ne nīkdami, ne plaukdami. Rādījās, ka tautai un viņas
orgāniem vispārējās lietās vairs netiktu dots vārds. Pārgrozību jau notika daudz: skolas,
tiesas, pārvaldes nokārtojās pavisam uz citiem pamatiem. Bet tas viss notika, neprasot, ko
tauta par to domā un saka. (Sk: XIX g. s. pēdējais gadu desmits, Austrums 1904, 45. lpp.)
Bet zeme bija uzirdināta, tautas spēki ierosināti. A t t ī s t ī b a a r v i s u t o n e b i j a p ā r
t r a u c a m a. Radās paaudze, kas varēja ilgāku laiku apmeklēt skolas, lasīt grāmatas un iet
izrīkojumos. Pilsētās un uz laukiem bija latviešu starpā manāma sava kultūras dzīve, kur
piekopa zinātnes un mākslas elementus. Grāmatas, biedrības, laikraksti, teātri, priekšlasījumu
un jautājumu vakari bija tapuši nepieciešami. Nosvinēja 1888. g. Trešos vispārējos dziesmu
svētkus, kas bija vēl plašāki par otriem. Tajos piedalījās 111 kori ar 2618 dziedātājiem.
Esplanādē bija uzce1ta 60 asis gara un 35 asis plata svētku ēka ar 7 durvīm. Sevišķu
nacionālu nokrāsu piešķīra šiem svētkiem tautiskie apģērbi un apdziedāšanās.
N a c i o n ā l ā dzirkstele nebija vairs izdzēšama. Tautas darbinieki nevarēja spīdēt ļaužu
priekšā, bet strādāja cietu, sīku, nepieciešamu darbu biedrībās, avīžniecībā, rakstniecībā. Ja
plašie apvārkšņi bija aizsegti, skats to tiesu urbās dziļāk tuvākā apkārtnē; paša skatītāja
dvēselē, dziņās, domās.
L i t e r a t ū r ā tad nu radās darbi, kuros bija dzirdamas agrāko gadu noskaņas, kas ietvēra
sevī mīlestību uz tautu, viņas mantām, viņas mierīgi atspoguļojamo senatni, bet arī darbi, kas
dod valodu klusajiem sirds pārdzīvojumiem, darbdienas pelēkajai dzīvei un dienišķajiem
sīkajiem cilvēkiem. Šai virzienā literatūra sasniedza ievērojamus panākumus.
Klusajā laikā 19. gs. pēdējos gadu desmitos, ko netraucē kara un revolūcijas troksnis E i r
o p a s t a u t u 1 i t e r a t ū r ā s novērojama nopietna meklēšana, nodziļošanās mākslas,
dvēseles dzīves, sabiedrības problēmās, kas noved pie estētisko, ētisko, sociālo vērtību
pārvērtēšanas. Ap 1880. g. sāk nomesties k r i e v u literatūrā stindzinošs miers.
Nacionālisms, kas septiņdesmitos gados bija inteliģenci aicinājis tautā un kam sava loma
Balkānu karos, mitējās darboties par dzīvu, progresīvu spēku un sevišķi Pobedonosceva
rokās pārvērtās par visnoteiktāko reakcijas simbolu. Ne zinātne, prāta gaisma atnes tautai
labumu, bet tauta apmierināta savās tēvu tēvu ierašās un ir stipra ar savu ticību. Ļ e v s T o l
s t o j s (1828–1910) apvelk zemnieka apģērbu, ķeras pie zemes darba, atrod inteliģences
mākslu un zinātni par pilnīgi tukšu un nejēdzīgu, sludina nepretošanos jaunumam,
nodošanos mīlestības darbiem. Ar savu drūmo nokrāsu izceļas G a r š i n a (1855–1888)
tēlojumi un N a d s o n a (1862–1887) dzeja, kurā ietvērās lielas inteliģences daļas izjūtas.
Astoņdesmito gadu gara virzienu un noskaņas sevišķi uzsver Antons Č e h o v s (1860–1904),
kas laikmeta neauglīgās i1gas, niecīgos mērķus un tukšos, sīkulīgos cilvēkus attēlo ar
nepārspējama mākslinieka roku. V ā c i j ā Rihards V ā g n e r s (1813–1883) izkustināja
mākslu no parastajām sliedēm un uzstādīja nākotnes mākslas ideālu, kam viņš savos darbos,
savienojot dzeju, mūziku, plastiku, mēģināja tuvoties. Dziļi ieurbās estētikas un sevišķi ētikas
problēmās Frīdrihs N ī č e (1844–1900), visas vērtības pārvērtēdams un sludinādams
atraisīšanos no vergu un pūļa morāles, lai sasniegtu pārcilvēka ideālu. – F r a n c i j ā studē
sadzīves parādības, iedziļodamies dzīves kroplībās, nepilnībās, Emīls Z o l ā (1840–1902) un
griež uz sevi vērību atmestu cilvēku tēlojumiem savos darbos: L'Assommoir (1877), Nana
(1880). – Pieteicas pie vārda z i e m e ļ n i e k i. Nāk Henriks I b s e n s (1828–1906) ar savu
nesaudzīgo sabiedrības kritiku, ko viņš ieliek smalki izstrādātos mākslas darbos. Tādus viņš
sniedz savas darbības otrā laikmetā: Sadzīves pīlāri (1877), Nora (1879), Spoki (1881)
darbi, kas arī uz latviešiem atstājuši lielu iespaidu.

2. ŽURNĀLI

330
 1) Pagalms
2) Rota
Jānis Kļaviņš
3) Austrums
Jēkabs Velme
Periodiski izdevumi, kam pamācības un laika kavēkļa nolūks, parādījās latviešu
rakstniecībā agrāk nekā laikraksti, kas aplūko sabiedriskus, politiskus dienas jautājumus.
Stobes Latviska Gada Grāmata, gada ceturkšņa žurnāls, iznāca jau 1797. g. Tomēr latviešu
žurnālistika nodibinājās daudz vēlāk par avīžniecību. Latviska Gada Grāmata pastāvēja tikai
divus gadus. Turpretī no 1822. g., kad sāk iet tautā Latviešu Avīzes, latviešu politiski
laikraksti iznāk bez pārtraukuma, pie tam viņu skaits laiku pa laikam pavairojās. Gan pa
starpām iznāca atkal periodiski rakstu krājumi, tā Treija Dieva vārdu mīļotājiem (1836–1838,
10 burtnīcas gadā), K. Ulmaņa Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām (18471855, 6–10
burtnīcas gadā), Rīgas Garīgā semināra Tā skola tās dievabijāšanas (1856–1864, 4 grāmatas
gadā), Braunšveiga Draugs un Biedris (1866–1867), dažas misiones lapas, tomēr visi šie
izdevumi ir pārāk vienpusīgi, pārāk drīz arī pārtraucas, lai ar tiem varētu uzlūkot par
nodibinātu latviešu žurnālistiku. Tikai astoņdesmitajos gados radās latviešu valodā žurnāli
īstā nozīmē, pa plašākām laikstarpām tautā raidīti laikraksti mākslai, literatūrai, zinātnei.
1) PAGALMS. Ap 1880. g. likās visi apstākļi nogatavojušies, lai latviešu inteliģence
piegrieztos mierīgam garīgam darbam. Nacionālo cīņu karstums bija norimis, tautas
darbinieki bija ieguvuši cik necik materiāla pamata, tautiskas domas izpaudumi atrada
atbalstu ļaužu masās. Ja Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos vēl stipri sadūrās pretējās
puses, tad otrajos viscaur valdīja mierīga noskaņa. Tautiskā doma bija uzvarējusi. Tautas
dziesmas bija nākušas ne vien godā, bet arī modē. Latviešu senatne atdzīvojās arvienu vairāk.
Tai pievienojās vērā turamas atmiņas arī no nesenās pagātnes: varēja sveicināt Kronvalda un
Ausekļa garu.
Otrajos dziesmu svētkos bija pacēlies redzamā vietā Tērbatas augstskolas latviešu valodas
lektors Jēkabs L a u t e n b a h s–J ū s m i ņ š. Īsi pirms svētkiem bija iznācis viņa dzejoļu
krājums Līga (I daļa). Tā paša gada rudenī parādījās Za1kša līgava. Tie bija darbi, ar ko
Lautenbahs tika par viscaur daudzinātu un cildinātu dzejnieku. Lautenbahs bija arī izraudzīts
par Otro vispārējo dziesmu svētku aprakstītāju.
Turpmākajā (1881) gadā sāka iznākt Pagalms, «ar bildēm puškots literārisks, zinātnisks
žurnāls», ko vadīja lektors J. Lautenbahs Tērbatā un apgādāja tipogrāfijas īpašnieks Ed.
Zīslaks Jelgavā. Prospektā norāda, ka latvieši Otrajos dziesmu svētkos visas pasaules priekšā
apliecinājuši, ka tie ir patiesi tauta. Tā uzcēlusi lielisku pagalmu, kur sapulcējušies tūkstošiem
latviešu dēlu un meitu parādīt tautas godu un godību. «Šis diženais pagalms, kas nemūžam no
tautas piemiņas neizzudīs, šis pagalms, kurā latvieši dziedādami Līgai ziedoja jaukumu un
daiļumu kopā, atradis pēcnācēju, kas grib latviešu tautu savā pajumtē, savās telpās sapulcēt,
tai zem Līgas miera spārniem zelta mācības un dailes baudījumus piešķirdams.» Ievada
dzejolī Lautenbahs min, ka nogrimušās pils pagalms izcēlies, minot pils vārdu: Gaisma.
Dzejnieks tad piesauc Dieviņu, lai viņš dod mieru tautas Pagalmam, ka tur var uzdīgt visa
laba sēkla, spīdināt savu gaismu zinātnes, ritināt savu zeltu mākslas. Tālāk prospektā senču
pagalms tēlots par klusu miera vietu, kur sargā un saudzē visas tautas dārgās mantas.
Pēc Lautenbaha vārdiem, s e n o l a t v i e š u p i l s p a g a l m s bij vieta, kur it visi –
jauni, veci – pavaļas brīžos sapulcējās; kur vecie mācīja un jaunie klausījās; še leca māsiņa
rožu dārzā pušķot karā jājējam brālītim cepurīti; še izauga kupla liepa deviņiem žuburiem,
kur ik svētdienas meitas nāca vaiņadziņus darināt; še deva sirmgalvji meitām, kas uz vaļņa
stāvēdamas lauza ozoliņa zarus, padomu: laužat meitas, ko lauzdamas, galotnītes nelaužat...

331
še priecājās un še raudāja; še ieradās nogurējs ceļotājs, še pārjāja sirdīgais karotājs». –
Šādam senču pils attēlojumam citāda nokrāsa, nekā to redzam agrākajā tautas atmodas
laikmetā un arī vēsturē. Ausekļa senču pilij apkārt egļu meži; to negāž gaisa vētras, kara
viļņu bangojums (Gaismas pils). Nāk asiņainas dienas, krīt vergu valgā tauta. Vārdu
uzminot, ceļas vecā pils augšā, zilā gaisā plivinās sarkanbaltie karogi, Kurģa (kara dieva)
laukā atskan sirmo garu daiņojums. Vēsturnieks Krodznieks (Latv. vēsture, I, 40 lpp.) min, ka
senču pilī mājoja dzimtskungs ar savu saimi, skanēja taure, pulcējās kara vīri, ieroči
žvakstēja, meklēja patvērumu apkārtējie ļaudis, bēgdami no ienaidnieka šurp ar sievām un
bērniem, ar lopiem, ar visu bagātību un nabadzību. – Redzams, ka apklust tās cīņas skaņas,
kas dzirdamas no senatnes, arī no nesenās pagātnes. No kareivja dzīves uztver tos momentus,
kuros viņš ārpus cīņas trokšņa: kad māsa pušķo karā gājēja brāļa cepuri, kad pārjāj mājās
sirdīgais karotājs.
Pagalmam iznākot, nu latviešiem bija savs f a m ī l i j a s ž u r n ā l s un līdz ar to aizpildīts
robs latviešu periodiskos izdevumos. Vadītājs un izdevējs solīja piešķirt «gan tēviem un
mātēm, gan bāleliņiem un zeltenītēm patīkamu gara barību». Pagalms «dos ne vien tik jaukus
rakstus, bet arīdzan jaukas bildes, kops tātad tiklab garu, kā jūtu–prātus, tos uz daiļu, labu
skaistu jauku vadīdams». Laikraksts iznāca tik glīts kā vēl neviens līdz tam laikam. Vispār
Zīslaks piešķir latviešu rakstniecībai vairāk glītus izdevumus. Pagalma ilustrācijas, kas
ievietotas katrā numurā, nav nekādi oriģināli, bet izvestas skaisti. Piegriezta vērība arī
iespieduma glītumam.
Pagalms iznāca divi reizes mēnesī un pastāvēja divus gadus. Saturā tam stāsti, dzejoļi,
dramatiski darbi, kompozīcijas, zinātniski raksti, dažādi apcerējumi, apraksti, pamācības utt.
Visvairāk rakstu sniedzis p a t s r e d a k t o r s, parakstīdamies dažādiem vārdiem. Kā
lektors Lautenbahs viņš iespiež savas lekcijas par latviešu gramatikas vēsturi, par latviešu
mitoloģiju. Kā Jūsmiņš viņš dzejo, raksta dažādus apcerējumus, kritikas. Kā Jakobus viņš laiž
klajā stāstus (Pazudušais Katrīnes dālderis, Arī pirmā mīlestība, Kauliņi par verdzību un
brīvestību).
No v e c ā k a j i e m r a k s t n i e k i e m sniedz pa gabalam: Valdemārs (Par latviešu
grāmatu krātuvēm), Brīvzemnieks (Latviešu tautas gara mantas), E. Dinsbergs (Paradīzes
dārzs), K. Kundziņš (Mazās lapsas).
Kā j a u n i r a k s t n i e k i vingrinās: Apsīšu Jēkabs, kas še parakstās īstā vārdā par
Jaunzemju Jāni (stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Blauu Kārlis (divi lugas: Skolu pārlūks, Latvietis
vācu ādā), Sumburs (J. Sanders; stāsti, dzejoļi, literāriski apskati: Par latviešu literatūras
pirmo laikmetu). Daudz raksta Titans (K. Štālberģis: stāsti, dzejoļi, apcerējumi), Vaidelots
(Straumes Jānis; dzejoļi, kompozīcijas, apcerējumi). Plašākie stāsti ņemti no Baltijas vācu
rakstniekiem: pirmajā gadā T. H. Pantēnija (Olas dēļ, stāsts par Kurzemes dzīvi), otrā gadā E.
Dorna (Zviedru bērns, Baltijas romāns no Kurzemes lielkunga Jēkaba laikiem). Sastopam še
arī J. Steika vārdu, ar ko vēlāk saistās daudz teiksmainu, tomēr vienmēr karsta patriotisma
apdvestu nostāstu par latviešu senatni. Pagalmā (1882. g.) iespiesta viņa neaizmirstamā
dziesma Zvēr tēvijai, kas sākas:
Šie kauli, šī miesaŠis gars un šī sirdsIr tēvu zemes tiesa,Kamŗ vēl saule mirdz.
Kur solīti iemu,Tur tēvzemes krūts,Un pār ikkatru ciemuVēl vecais Pērkons rūc.
2) ROTA. Lai gan šķita laiku atnākušu, tomēr ar latviešu žurnālu nodibināšanu negāja tik
gludi. Kad Pagalms līdz ar 1882. g. izbeidzās, latviešiem nebija atkal vairāk kā gadu sava
žurnāla. Šo robu nu apņēmās izpildīt advokāts Jānis Klāviņš, izdodams Rotu, «literārisku un
zinisku laikrakstu ar bildēm». Pirmais parauga numurs iznāca 11. septembrī 1884. g.; ar 9.
oktobri sākot, tas gāja tautā ik nedēļas.
Rota turpināja ir vecās tradīcijas, ir mēģināja ieraut jaunus ceļus. Žurnāla forma, rakstu
iekārta tā pati, kas Pagalmā. Tikai glītuma ziņā M. Jākobsons (kas žurnālu iespieda) nespēja

332
to pašu sniegt, ko Zīslaks. Sastopam Rotā daļu agrāko Pagalma līdzstrādnieku: Vaideloti,
Blauu Kārli u, c. Arī Pagalma redaktors Lautenbahs piedalās pie Rotas no paša pirmā
numura. Rotu cildīdams, viņš saka: «Šī rota nav no zelta, nav no sudraba. Tas viss ir iznīcīgs.
Šī ir rota, ko nesaēd nedz rūsa, nedz kodes, – šī ir gara rota.» Pēc pāris gadiem, kad J.
Klāviņš, uzņemdamies vairāk citu pienākumu, 1886. g. jūlijā atstājās no žurnā1a vadības, tā
pa daļai pāriet Lautenbaha rokās, kas parakstās par redaktoru no novembra. Par redaktoru un
izdevēju paliek J. Klāviņa brālis K. Klāviņš. Žurnāla vadībā ņem dalību arī Vensku Edvards.
Atšķiroties no Pagalma, Rotā sniedz a p s k a t u s p a r i e k š z e m ē m u n ā r z e m ē m,
sevišķi par tādiem notikumiem, «kas arī turpmākiem laikiem paliktu ievērojami». Jauna ir arī
zobgalības nodaļa, kurā strādā tā laika labākie humoristi: Laubes Indriķis (Inga, Ņirga),
Ādolfs Alunāns (Dobelnieks). Lielā mērā Rota iepazīstina ar latviešu rakstniekiem un
darbiniekiem; tanī atrodam īsākus vai garākus apcerējumus un dzīves aprakstus par Kasparu
Biezbārdi, Krišjāni Baronu (Laubes Indriķis), Andreju Spāģi (Fr. Brīvzemnieks), Māterū Juri;
Krišjāni Kalniņu, Kārli Hūnu (gleznotāju), Kronvalda Ati (Laubes Indriķis), Bernh. Dīriķi,
Vatsonu (Graudiņu Kārlis) . Pasniegtas arī šo un citu darbinieku ģīmetnes.
Rakstu i z l a s e rūpīga un apzinīga. Kādu plašāku darbu iespiežot, dod paskaidrojumus
par tā vērtību un īpašībām. Ja iespiež Potjehina noveles tulkojumu Ekur meita cielaviņa, tad
beigās norāda ne vien uz šī darba raksturīgajām iezīmēm, bet arī uz reālisma būtību, pievedot
kādu krievu kriti ka spriedumu par šo literārisko virzienu (1884, 136. lpp). Nobeidzot stāstu
no leišu–latviešu senatnes Jaunais varonis, runā par vēsturisku romānu, sevišķi ievērojot leišu
vēsturi. Tāpat aplūko dažādu citu dzejas veidu būtību, raksta par satīru un humoru, par lirisku
un episku dzeju, Uz rakstniecību vēl attiecas: Lautenbaha Par veco latviešu rakstu, Par veco
latviešu drāmu, Lietavieša (Puriņu Klāva) Latviešu rakstniecības 300. gads, Mūsu
rakstniecība un avīžniecība, Latviešu teātris, Vaidelota Literāriskas vēstules.
Ja Rotai tomēr gadās pēlēji, tad par tiem uztraucas J. Māters, kas par tiem maskētā veidā
(parakstīdamies par laucinieku J. Vidukli) iesūta Rotai rakstu. Laucinieki izturoties pret
laikrakstiem tā, it kā viņi būtu tie meistari un redakcijas tās pamācāmās. Redakcijas pie tam
lasītājiem paglaimo, lai nostiprinātu laikraksta pamatus. Cik dabiska nu gan ir šāda
cenšanās, tik nepareizi man šķiet būt tie līdzekļi, ar ko redakcijas šo mērķi grib panākt. Var
būt arī, ka viņas caur garīgas patstāvības un brīva sprieduma pabalstīšanu tautā cerē radīt
jo lielāku tautisku apzinību; bet man šķiet, ka šī cerība nepiepildās. Jo tā vēl nav tautiska
apzinība un gara patstāvība tautā, kad viens otrs zēns, kā tas reizēm notiek, avīzēs ņemas
pilnu muti un, jebšu varbūt nu tik no pagasta skolas iznācis, uzmetas citiem par bargu
tiesnesi un uzreiz palicis tik gudrs un tāds liels kritiķis, it kā būtu jādomā, tas būtu kāds
varens profesors. Un – jāsaka, diemžēl tādu rakstnieciņu gan netrūkst nevienā valsti,
nevienai avīzei. Uz laukiem tie starp saviem līdziedzīvotājiem ir zinājuši iegūties jo lielu
slavu, un īsteni viņi, nevis tauta, nevis plašāka publika slavē un notiesā redakciju darbus un
politiku; viņi ir tā tautas balss, kas dažkārt sauc un brēc tik skaļi, ka vai ausis sāk sāpēt.»
No jauniem rakstniekiem Rotā parādās: Puriņu Klāvs (ar dažādiem apcerējumiem un
dzejoļiem), Zeibots, Stepermaņu Krustiņš, Vensku Edvards, Ilsters (Latviešu puķu dārziņš)
u.c.
Neskatoties uz izdevēju un vadītāju nenogurstošām pūlēm žurnāla labā darīt visu, kas
iespējams, Rota nevarēja pastāvēt. Izdevēju cerības, ka tautā vairosies atziņa par šāda žurnāla
nepieciešamību, neattaisnojās. Viņi žurnālam piemaksājuši pāri par astoņiem tūkstošiem
rubļu. Ar 1887. g. 12. numuru Rota izbeidzās.
J ā n i s K ļ a v i ņ š, Rotas dibinātājs, dzimis 14. (2.) okt. 1843. g. Madlienas draudzē
Vidzemē, izglītojies Cimzes seminārā par skolotāju un darbojās par tādu papriekšu Ļaudonā,
tad Valkas draudzes skolotāju seminārā. 1868. g. viņš atstāja skolotāja vietu un aizgāja uz
Tērbatu, lai noliktu ģimnāzijas gala eksāmenu un tad studētu tieslietas. Tērbatā nonācis, viņš

333
uzmeklēja Kronvalda Ati un turpmāk ar viņu bieži tikās. Klāviņš kopā ar Kronvaldu rūpējās,
lai Tērbatas latviešu studenti, kas dzīvoja katrs par sevi vai bija izkaisīti pa vienu otru vācu
korporāciju, savā starpā sāktu biedroties, ko viņi arī panāca 1870. g. Tai pašā gadā Klāviņš
pārgāja studēt uz Pēterpili, kur beidza studijas 1875. g. Pēc tam viņš nodarbojās tiesu amatos
un par advokātu Novgorodā, Kauņā, Rīgā. 1886. g. viņu aicināja par Kurzemes guberņas
prokurora biedri. Jelgavā viņš bija par Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas
priekšnieku. No 1889. gada viņš darbojās Rīgā par zvērinātu advokātu. Labu laiku pēc tam,
kad viņam bija jāmet pie malas žurnālista darbi pie Rotas, viņš gribēja vēl izmēģināt roku
avīžniecībā. Laikā, kad krievu valdība neizdeva koncesijas latviešu laikrakstiem, Klāviņš
dabūja 1901. g. atvēli izlaist trešo dienas avīzi Vārdu, bet ar to noteikumu, ka valdības
rīkojumi un daļa literāriskā pielikuma jāiespiež krievu valodā. Klāviņš nedabūja pie šī
laikraksta ilgi strādāt: viņš mira 9. februārī (27. janv.) 1902. g. Laikrakstos viņš parakstījās
dažreiz par Ģedauti, dažreiz par Stodegu.
L i t e r a t ū r a. Hofrāts Jānis Klāviņš, Vārds 1902, 24.–27. nr. – J. Klāviņš–Ģedautis,
Balt. Vēstneša 25 g. jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 104–105. Ād. Alunāna Advokāts Jānis
Klāviņš, Ievērojami latvieši, Jelgavā 1890, 69.–74.
3) AUSTRUMS. Rotai apstājoties, latvieši nu tomēr nepalika bez sava žurnāla. Kamēr
Rota vēl iznāca, bija nodibinājies Maskavā mēnešraksts, kas pastāvēja, būdams desmit gadu
vienīgais latviešu žurnāls. Tas bija Austrums, kas parādījās 1885. g. J. Velmes apgādībā un
vadībā. Ievadā redakcija sola, ka tā grib izpildīt latviešu rakstniecībā robu. «Mums ir
politiskas dienas un nedēļas avīzes, mums ir literārisks nedēļas raksts ar bildēm, bet mums
trūkst vēl mēnešraksta, kur varētu atrast garākus un vispusīgākus rakstus nesaraustītus.»
Austrums sola darboties vienīgi tautas garīgai un miesīgai uzplaukšanai par labu, strādāt bez
partejības tautas garā. Viņš sniegs visādas ziņas, ievērojot sevišķi latviešu un viņu radu
tautas. Krievijai jāpiegriež vērība kā valstij, «pie kuras mēs piederam». Bet Austrums «tādēļ
nepametīs citas tautas un valstis neievērotas, bet dos to, kas latviešiem arī jāzin par tām un
kas derētu veicināt mūsu izglītību un attīstību». Kritikās uzrādīs rakstniecības darbos ne vien
to, kas tur derīgs vai kaitīgs, bet arī kas būtu darāms un ievērojams, lai tie labotos. Dzejas
sacerējumus uzņems tādus, kas modinātu un cilātu dailes jūtas un nenodotu garu un prātus
kaislības valgos.
Austrumu ievada tautā vecie maskavnieki: Brīvzemnieks ar dzejoļiem Krīvu krīvs,
Kuģinieks, Valdemārs ar rakstu Latviešu tautas jūrniecība. Tiem pievienojas jaunāki spēki:
Krodznieks, Bandrevičs, Butulis, M. Siliņš. Kā zaudējumu maskavnieki atzīmē studenta
Reinberģa nāvi, kura rakstu Par noilgumu laiž klajā. Pašā pirmajā burtnīcā manāmi arī no āra
daži rakstnieki, kuru vārdi vēlāk pazīstami visā Latvijā. Te kāds Jaunzemju Jāņa (Apsīšu
Jēkaba) un Teodora (Zeiferta) dzejolis, te atbildes Sudrabu Edžum Ufā, Esenberģu Jānim
Rīgā, kuriem pateicas par iesūtījumiem un sola tos drīzumā izlietot.
Austrums uzaudzināja j a u n u r a k s t n i e k u p a a u d z i. Austruma pirmajos gada
gājumos nāca klajā: Apsīšu Jēkaba labākie darbi: Pie pagasta tiesas, Laimes spoks, Bagāti
radi, Ubags; Sudrabu Edžus dzejojumi no leišu senatnes: Ķeistuta loms, Lietavas virsaitis,
Pēdējais zars u.c.; Purkalīša klasiskie tulkojumi: Zalas i Gomec (Šamiso), Trīs indiānieši
(Lēnava); Fr. Adamoviča tulkojumi no krievu dzejas; Teodora Zeiferta pirmie plašākie
kritiskie apcerējumi: Hūgenbergers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Ausekļa dzeja,
Lautenbaha–Jūsmiņa dzeja, Dzejnieks un viņa laiks, Latviešu bībele u.c.; Krodznieka
pētījumi par latviešu senatni: Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies, Par
zemgaliešiem, Katoļu baznīcas Livonijā; K. Kundziņa nopietnie apcerējumi: Tauta, tautietis,
tautība, Mazās lapsas, Kas ir izglītība?, Zināma Sirds jeb Sirds apziņa; J. Velmes Vēstules
par valodu un valodniecību. Arī daži dzejnieki, kas turpmāk lauza ceļu jaunam literatūras
posmam, sastopami Austrumā ar saviem pirmajiem darbiem. Še iespiesti Veidenbauma

334
Horācija tulkojumi, Poruka (Daimona) pirmie dzejas mēģinājumi.
Austrums pēc pāris gadiem pārnāca no Maskavas Latvijā un arī še izstaigāja dažas vietas.
No 1888. g. to iespieda E. Zīslaks Jelgavā. 1891. g. beigās tas pārgāja J. Dravnieka īpašumā
un pa daļai arī vadībā. Piemērojoties plašākas publikas prasījumiem, sniedzot sevišķi
pievilcīgus romānus ar bildēm, Austrums tagad stipri izplatījās. Dravnieka veikalam 1895. g.
izbeidzoties, Austrums nāca 1895. g. Kalniņa un Deičmaņa īpašumā Rīgā. Arī Velme
joprojām skaitījās par izdevēju un parakstījās vienmēr par redaktoru. Par pastāvīgu redakcijas
locekli Rīgā bija Āronu Matīss, kas sastādīja sevišķi sīkumus. Pie redakcijas darbiem ņēma
kādu laiku dalību arī Andrievs Niedra un Vilis Olavs. Literāriski žurnāls atkal pacēlās. Tomēr
tas neatmaksājās un pārgāja 1902. gadā J. Ozola apgādībā Cēsīs. Še 1903. gada pirmā
pusgadā to vadīja Teodors Zeiferts. No 1903. g. vidus līdz 1906. g. sākumam to apgādāja un
vadīja Andrievs Niedra. 1906. g. iznāca tikai viena burtnīca, kas arī palika Austruma
beidzamā.
J ē k a b s V e l m e, Austruma dibinātājs un ilggadīgais vadītājs, dzimis 25. (13.)
novembrī 1855. g. Rūjiena Ternejas pagasta Kalna Aņģos, kur tēvs bija saimnieks. Kad
Velmem bija divi gadi, viņa vecāki pārgāja uz Lielās muižas pagasta Žaltēm, kur viņi palika
līdz 1865. g. Tad tie pārcēlās uz Velmes mātes tēva mājām Kalna Kalažām Ternejas pagastā.
No šejienes Velme apmeklēja Ternejas pagasta skolu un tad Rūjienas draudzes skolu, kur
darbojās pedagoga aprindās plaši pazīstamais skolotājs Švehs. Pustreša gada še sagājis,
Velme 1870. g. iestājās Pērnavas ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. decembrī. No 1877.
līdz 1879. g. viņš studēja Tērbatā valodniecību. Beidzis studijas, viņš bija vienu gadu par
privātproģimnāzijas vadītāju Rūjienā. Šī mācības iestāde nevarēja pastāvēt, un Velmem bija
jāmeklē cita vieta. 1881. gada septembrī viņš ieradās Maskavā un uzmeklēja Brīvzemnieku,
kas viņam iegādāja pirmās privātstundas un viņu iepazīstināja ar slavenajiem valodniekiem
Koršu un Fortunatovu. No 1882. g. Velme darbojās par skolotāju vācu Pētera–Paula skolā un
no 1883. g. arī par vācu valodas lektoru Maskavas augstskolā. Brīvzemnieks pēc savas
parašas tūliņ mēģināja viņu pierunāt, lai kaut ko strādātu latviešiem par labu. Dabūjis zināt,
ka viņam ir Lesinga Minnas fon Barnhelmas tulkojums, Brīvzemnieks gādāja, ka to iespiež.
Savus zinātniskos rakstus latviešu gramatikas jautājumos Velme papildināja, pārstrādāja un
tad cēla priekšā Maskavas latviešu vakaros, pēc tam Zinību komisijas vasaras sapulcēs Rīgā.
Tie iespiesti Zin. komisijas Rakstu krājumos: Par latv. participiem III kr., Par latviešu vokāļu
trejādo garumu IX kr. – Stiprākus iespaidus Velme saņēmis no Valdemāra. Viņš atzīstas, ka
viņš no tā visvairāk mācījies, ka tas veidojis viņa uzskatus uz tautu un kārtu attiecībām savā
starpā.
Velme saka (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 1239. lpp.): «Līdz tam laikam man politiskā
dzīve bija pilnīgi sveša. Es vairāk nodarbojos ar pagājušiem, pat ar aizvēsturiskiem laikiem
nekā ar tagadni. No viņa (Valdemāra) es mācījos pazīt ekonomisko jautājumu svarīgumu
tautu dzīvē. Viņš man deva nojaust, ka arī vislielākās tautas tagadējos laikos nav pilnīgi
neatkarīgas, jo katra no tām padota citu tautu iespaidiem, viena mazākā, otra lielākā mērā.
Kad nu jau lielas tautas nevar būt pilnīgi neatkarīgas no citām tautām, tad jau mazas tautas
vēl vairāk atkarīgas.» Par Valdemāru Velme sniedzis vairākus rakstus, izteikdams tanīs
savas domas, atzīmēdams dažus raksturīgus vilcienus par V. personību. It īpaši silti viņš
runā apcerē Krišjāņa Valdemāra spēka avots, Izglīt. Min. Mēnešraksta 1926. g. 1. burtn., un
brošūrā Krišjānis Valdemārs un viņa darbs (1925, kas ir «Kuģniecības gada grāmatā»
iespiestā apcerējuma atsevišķs novilkums).
Kad Velmes dzīves apstākļi bija cik necik nodrošināti, viņam radās domas iesākt Maskavā
kādu latviešu periodisku izdevumu. Latviešu vakarnieki par to bija domājuši agrāk, arī dažus
priekšdarbus darījuši, bet nebija neviena, kas šim nolūkam gribētu ziedot savu vaļas laiku.
Kad Velme par savu nodomu izdot mēnešrakstu minēja Brīvzemniekam, šis to saņēma ar

335
visu dedzību. Valdemārs, ko bija iebaidījuši piedzīvojumi ar Pēt. Avīzēm, izturējās pret to
iesākumā rāmāk, bet, kad Velme no tā neatlaidās, arī bija pie tā klāt ar sirdi un dvēseli. Pēc
darbiem tautas gara mantu krāšanas lietā Austruma izdošana bija maskavnieku lielākais darbs
latviešu rakstniecībā.
Velme dzīvoja Maskavā līdz 1922. g. rudenim, tad pārnāca uz Rīgu un tika 1923. g. vasarā
ievēlēts par vācu valodas lektoru, bet tā paša gada beigās par vācu valodas privātdocentu
Latvijas universitātē, kur viņš nostrādāja līdz savai nāvei. 1924. gadā vinu ievēlēja vēl par
filoloģijas doktoru honoris causa. Velme mira Rīgā 1928. gada 16. maijā.
L i t e r a t ū r a: J. Velmes Atmiņas no manas Maskavas dzīves; Izglīt. Min. Mēnešraksts
1922, 12. b. – Teodora (Zeiferta) J. V. mūsu žurnālistikā, Latvis 1925, 1246. nrā. – A.
Dauges Atmiņas lapa Jēkabam Velmem, Latvju grāmata 1926, g., l. burtn. – Privātdocents J.
V., Latvijas Universitāte 1919–1929, 219. lpp., Rīgā 1929.

3. DZEJAS ATTĪSTĪBA

1) Lautenbahs
Pārstrautu Jānis
2) Zeibots
3) Siliņš
4) Sudraba Edžus
5) Vensku Edvards
6) Esenberģu Jānis
7) Adamovičs
Sabiedriskai centībai un pašdarbībai ciešas robežas novelkot, atlika astoņdesmito gadu
garīgajiem darbiniekiem vaļas acis tālāk pamest un sevī nogremdēties. Darbinieki, kas šādā
virzienā agrāk darbojās, bet bija palikuši neievēroti, tagad nāk klajā un top atzīti. Ar to dzeja
paplašinās uz divām pretējām pusēm: tajā redzami izceļas episkais elements, bet arī lirika
padziļinās.
Agrākajā tautas atmodas laikmetā atklājās tautas senatnē tēli un darbi, kas varēja derēt par
vielu epiem. Bet tos apņēma patlaban izkarojamo cīņu liesmas; trūka miera tiem dot episku
veidojumu. Iznāca liriskas sajūsmas apdvestas balādes. Beverīnas dziedonis ar dziesmu
vairogu atsit ienaidnieku bultas; Zilajā kalnā dusošais tautas varonis Imanta ķers pēc zobena,
un gaismas laika balsis viņu sauks ārā; nogrimusē pils celsies augšā, kad uzminēs viņas
vārdu: Gaisma. Tautiskās sajūsmas paudējs Pumpurs varēja savu epu Lāčplēsi nogatavot un
izdot tikai astoņdesmitajos gados. Par viņu nedaudz jaunākais, bet par Ausekli vecākais
Lautenbahs–Jūsmiņš tapa tikai tagad pazīstams un slavens ar saviem epiem, vispirms ar
Zalkša līgavu. Sudrabu Edžus tagad piesniedzās arī pie tālākas vielas, pie leišu senatnes, lai
gan ar stipru lirisku sajūsmu.
No otras puses, lirika astoņdesmitajos gados manāmi atsvabinās no tautiskajiem
centieniem, top lielā mērā no nacionālas par individuālu, piegriezdamās saviem mūžīgajiem
motīviem: dabai un mīlestībai. Tīra daiļuma izjūta ir tā, kas arvienu vairāk dzejniekus vada
viņu radītāju ;darbā. Tā top jo dienas, jo vairāk par vadošo arī episkā dzejā, stādamās
patriotiskās sajūsmas vietā. To uzstāda vispirms par principu, kaut arī dzejas vērtība ar to
nepaceļas.
1) LAUTENBAHS. Dzejas īpatnības, kādas raksturo astoņdesmitos gadus, visspilgtāk
parādās Lautenbaha–Jūsmiņa darbos. Tam, ka Lautenbahs, kas darbojās literatūrā priekš un
pēc astoņdesmitajiem gadiem, taisni šajos gados tika ne vien vispār pazīstams, bet arī slavens
un ieņēma dzejnieku vidū pašu pirmo vietu, ir savi iemesli. Viņš ne tikai turpināja tautiskās

336
atmodas laika tradīcijas, bet izcēla tās šī gadu desmita gaismā un atšķīra no tām nost to, kas
nesaskanēja ar šo laikmetu. Ar to nesaskanēja sabiedriskās cīņas tieksmes, kas iemita
agrākajā tautiskajā dzejā. Mācījās sajūsmināties par tautību kā par tādu, tautas mīlestību
atšķirt no gādības un cīņas viņas labā. Sāka valdīt uzskats, ko vēlāk (1887. g.) izsacīja
Vensku Edvards (Par šo un to I, 78. u. 79): ka tautu mīlēt viņas grūto apstākļu, viņas ciešanu
un nabadzības dēļ var katrs, bet tautu mīlēt viņas pašas dēļ var tikai retais; tā esot uzlūkojama
par bēdīgu laika zīmi, ka īstas tautas mīlestības vietā stājas tā mīlestība, kas nepazīst tautību,
bet redz tikai tautas ārējās būšanas. Šis ir astoņdesmito gadu jaunais virziens. Tas uzstādīja
estētiskus un zinātniskus prasījumus. Tos vispirms daudzināja, cildīja, lai gan tie patlaban
neveda ne pie kādiem nopietniem panākumiem. Taisni virziens tas bija, ne sevišķas spējas,
kas darīja šī laika darbiniekus populārus no uztura rūpēm atraisītajā latviešu daļā. Tāpēc
vēlāk, lietas nopietnāk pārbaudot, šī laika darbiniekiem bija grūti agrākajā augstumā
noturēties.
Tīri estētiskie un zinātniskie principi arī bija tie, kas ar tautiskajiem centieniem s a m i e r
i n ā j a v i ņ u a g r ā k o s p r e t i n i e k u s. Vāciešu aprindas, kas pulcējās Latv.
literāriskā biedrībā, uzlūkoja Ausekļa cildītos mitoloģiskos tēlus un viņa pantmēru par
nejēdzību un vislielāko negantību, par kādiem tos nostāda K. Ulmanis (Balt. Monatsschr.
CCVI, 1879, 243). Turpretī Lautenbaha Zalkša līgavai, kurā tāpat atrada izdomātus dievus
(Bangpūti, Līgu u.c.) un tautas dziesmu metriku, Latv. liter. biedrība pēc Kurzemes direktora,
prāvesta Rutkovska, neaprobežotās uzslavas piesprieda pirmo godalgu.
Jēkabs Lautenbahs, kas kā dzejnieks saucās arī par Jūmini jeb Jūsmiņu, dzimis 20. (8.)
jūlijā 1848. g. sabilnieku (vēlāko matkulnieku) Dzirspalvju mājās kā saimnieka dēls. No savu
vecāku pieciem bērniem viņš bija vienīgais, kas palika pie dzīvības. Lasīt viņš iemācījās no
mātes, kas bija liela Leitāna stāstu, Stendera un Līventāla dziesmu mīļotāja. Pie kāda
ģimnāziju beiguša saimniekdēla viņš ielauzījās vācu valodā un no 1863. līdz 1865. g. mācījās
Kuldīgas apriņķa skolā. Līdzekļu trūkuma dēļ no skolas izstājies, viņš strādā par pagasta
skrīvera palīgu Tojātos un kroņa Rendā, bet tad, būdams jau 20 gadus vecs, ietiek Kuldīgas
ģimnāzijā un tur mācās četrus gadus. Bet arī še viņš kursu nepabeidz, aiziet 1872. g. uz
Tērbatu dziedināt acis, piedalās Kronvalda pulciņā un sāk rakstīt ziņojumus Balt. Vēstnesī.
No 1873. gada par mājskolotāju Kapsētas muižā fon Bilterlinga ģimenē būdams, viņš
sagatavojas uz ģimnāzijas gala eksāmenu, ko noliek Liepājā 1874. g. Nākamā gada janvārī
viņš aiziet uz Tērbatu studēt teoloģiju. Rakstniecības vakaros viņš nolasa savus pirmos
stāstus Valtiņš (1875) un Zilās acis (I876), kas sarakstīti uz agrāko pārdzīvojumu pamata. Šos
stāstus iespiež Balt. Vēstnesī. Bez teoloģijas viņš piekopj arī filoloģijas un filozofijas
studijas. Cerēto stipendiju nedabūjis, viņš 1878. g. piespiests studijas pārtraukt. Bet
augstskolā nāk svabada latviešu valodas lektora vieta, uz kuru Lautenbahs pieteicas. Lai uz to
sagatavotos, viņš dodas uz Dobeli pie latv. valodas pratēja A. Bīlenšteina. Viņu tad arī ieceļ
vispirms par latviešu valodas lektora vietas izpildītāju un tad (1885) par lektoru. Vietā (1878)
stādamies, viņš nolasa lekciju Zur Geschichte der lettischen Grammatik, kas latviešu
tulkojumā iespiests Pagalmā 1881. g. Ar astoņdesmito gadu sākumu viņš sasniedz savas
slavas augstumu, izdod grāmatas, vada laikrakstus, pulcina ap sevī jaunekļus. Sirds tieksmes
uz sievieti, ko viņš nevar iegūt, modina viņā traģisku noskaņu, kas ietēlojas viņa Rudens
skaņās (Līga I, 27–42).
Lautenbahs turpina arī savas studijas. 1887. g. viņš ar rakstu Der Religion der Letten
iegūst filozofijas kandidāta grādu. 1889. g. viņu komandē uz Kurzemi pētīt latviešu valodas
izloksnes. Šī ceļojuma panākums ir viņa raksts Der Dialekt der mittleren Abau. Aizstāvēdams
disertāciju par leišu–latviešu gara darbu vēsturi, viņš 1896. g. top par maģistru, tad par
salīdzināmo valodu privātdocentu un 1904. g. par profesoru. No Latvijas augstskolas
dibināšanas laika 1919. g. viņš darbojās tanī par latviešu un vispārējās literatūras profesoru.

337
1924. gadā viņu ievēlēja par filoloģijas doktoru honoris causa. Lautenbahs mira 1928. gada
19. septembrī.
Pirmie literāriskie darbi, ko no Lautenbaha iespieda ar parakstu Jakobus, ir s t ā s t i. Viņš
ar tiem ieguva zināmu popularitāti, bet ne tik daudz inteliģences aprindās. Kamēr viņš ar savu
dzeju kādu laiku stāvēja pašās pirmajās rindās latviešu literatūrā, viņš ar saviem stāstiem
palicis vienmēr vairāk malā. Viņa stāsti galā bija arī tie, kur viņa pretinieki uzgāja
visvārīgākās vietas viņu ievainot un noveikt.
Baltijas Vēstnesī parādījās 1875. g. Lautenbaha (Jakobus) V a l t i ņ š un 1876. g. Z i l ā s
a c i s. Temats abiem stāstiem tas pats: mīlestība jaunekļa un jaunavas starpā, kurus šķir kārtu
starpība un dažādi gadījumi; galā viss beidzas laimīgi. Daudz še zilas romantikas. Ar to
sevišķi bagātas Zilās acis, Lautenbaha garākais stāsts, kas aizņem apmēram pusi viņa stāstu
krājumā Lomi. Pats virsraksts apzīmē stāsta pamatnoskaņu. Skaidrāk tā dzirdama stāsta
galvenās personas Sofijas dziesmā:
Ar Dievu! jaukās, zilās acis,Jūs manim sāpes darāt vien,Tikko jūs esmu skatīt sācis,Te
šķirties brīdis skrietin skrien.
Līdzīgu pantu vairāk. Bet arī proza viscaur šīs pašas sajūsmas nesta. Par paraugu autoram
stāv priekšā Gētes romāns Wilhelm Meister, kurā iemetinātās dziesmas gandrīz visas še
pārņemtas. Šis stāsts ar savu literārisko gaumi atšķiras no tā laika parastajiem
sensacionālajiem mīlestības stāstiem, paliek arī ar savu viscaur ieturēto, ne ar kādiem
patriotiskiem centieniem nesaistīto mīlestības motīvu savrup no toreizējo nacionālistu
stāstiem (piem., no Ausekļa Līdumnieka, Mātera Sadzīves viļņiem). Tomēr tanī maz
oriģināla, maz patiesi mākslinieciskas izjūtas.
Lielāka vērtība stāstam P a z u d u š a i s K a t r ī n a s d ā l d e r i s, kas nāca klajā
Pagalmā 1881, g. Traģiskas mīlestības rāmjos še ietverts daudz autobiogrāfiska materiāla.
Krusttēva dāvātais Katrīnas dālderis, stāstītāja talismans, pazūd; viņam jāzaudē arī pati karsti
mīļotā Katrīne, kas pielaulāta citam. Svabadi pievienojas stāsta pavedienam tēlojumi par
stāstītāja dzīvi pie skrīvera, ģimnāzijā, augstskolā. Arī autora patriotisms še parādās. Sarunā
ar kādu vecu vācu kundzi viņš izsaka spriedumu par Baltijas vācu rakstnieka Teodora
Paņtēnija romānos zīmēto latviešu tipu vienpusību.
P a n t ē n i j a r o m ā n o s Viens un svabads, Pagātnes valgos zīmēti daži latvieši,
latviešu mācītāji u.c. Tie ir goda vīri; tik žēl, ka viņi priekš savas tautas neko īsti nedara. Pat
tādi Jansoni, kā tie abi, tēvs un dēls, pēdīgi pieminētā romānā atrodami, vēl šodien starp
latviešiem staigā. Tēvs ar stingru dabu, ļoti izmanīgs, uz naudu izgājis; dēls ar mīkstu sirdī,
jauns un bez kādiem piedzīvojumiem. Bet, ko Pantenius romānos velti meklējam, tie ir tie
latvieši, kas latviešu garu modinājuši, kas latviešus vada: kas viņiem avīzes raksta, literatūru
ceļ, tiem dažādus svētkus izrīko, tos apgaismo un kā jau izglītotu tautu pasaules priekšā ved
u. t. pr., ar vārdu, latviešu tautas mācīto kārtu, to kodolu, ko viņu pretinieki par
jaunlatviešiem nosauc. Latviešu tautas reprezentantus, priekšniekus, Pantenius, kā rādās,
nepazīst. Tad viņš arī no tiem kādu aprakstītu.» – Zīmīgi tas, ka Lautenbahs ievērības
cienīgu, bet Pantēnija notēlotu latviešu starpā nemin tādus, kas cīnījušies par latviešu
tiesībām.
Lautenbaha vēlākie tēlojumi pieņem mierīgu veidu, ietverdami sevī gan fantāzijas
darinājumus, gan dienišķas reālas lietas. No bērnības atmiņām viņš raksturo pasaku teicēju,
grāvju racēju. Viņš apraksta arī, kādi tēli viņam rādās, kad viņš, augšpēdus lāmas zālē
nometies, noskatās mākoņu nerimstošu nākšanu un iešanu augstās debesīs. Tur lido spārnotu
eņģeļu bars; tur ļaudis nāk mājās no mežpļavas; tur cūku bars, starp vepriem un suķiem kāda
bērnu māte ar desmit sivēniem, tur lielais Reksis nogriežas uz labības pusi. Tās ir fantāzijas
rotaļas, kam vērtība kā tādām un kas pilnīgi atšķiras no Ausekļa fantāzijas par padebešiem,
kuri viņam iztēlojas par staltiem apbruņotiem vīriem, par tēviem, kuri nebeidz cīnīties. Ja

338
Lautenbaha rotaļās nemeklēja estētiskas vērtības, tad nebija grūti tās nostādīt par pilnīgi
tukšām un smieklīgām, kā to darīja kritiķis Jansons.
Lautenbaha stāsti sakopoti grāmatā Lomi jeb stāstu, romānu un noveļu krājums no
Lautenbaha–Jūsmiņa, Rīgā, Pūcīša Ģederta apg. (1891).
Plašu slavu Lautenbaham atnesa viņa d z e j a. Ar to viņš nāca klajā 1880. g., kad parādījās
viņa dzejoļu krājuma Līga I daļa, kas veltīta latviešu Otriem vispārējiem dziesmu svētkiem.
Tā ir glīta grāmata, kas ārējā ietērpā pārspēj visas agrāk iznākušās. Tā iespiesta pie
Šnakenburga Tērbatā ar titulu divās krāsās, melnā un sarkanā; arī katra lapas puse ierobežota
sarkanām līnijām. Krājums ieturēts tautiskā skaņā. Uz to norāda jau iepriekš sniegtais
latviešu dievu saraksts, kas galvenos vilcienos saskan ar Jura Alunāna sastādīto un Ausekļa ar
dažām variācijām atkārtoto. Lautenbahs to «smēlis vistīm no Vecā Stendera latviešu
mitoloģijas un citiem skaidriem avotiem». Tomēr grāmatā pilnīgi trūkst agrāko dzejnieku
cīņas gara. Ievada dzejolī dzejnieks uzaicina kokli, lai tā skan Līgas svētku līgsmībā, kur
meitas birzes galā pin vaiņagus, kur māmuliņa teic pasakas, kur tautas dēli jāj medībās, utt.
Skani katrā sirdī iekšā,Cilā to uz skaistumu,Cel tai graznas bildes priekšā,Vadi to uz
jaukumu.
Arī atvadīdamies dzejnieks saka, ka viņš dzied savu dziesmu kā putni zilos gaisos, ka viņa
skaņas meklē jūsmīgas sirdis, ka tās prātu glezno jaukām sapņu paijām. Dzejnieku vada
daiļuma prasības, ko apsedz tautiska nokrāsa. Šāda nokrāsa, kā tā parādās astoņdesmitos
gados, tomēr pieder tik lielā mērā pie viņa dzejas būtības, ka aiz tās varēja slēpties stipri
daudz nemākslinieciska dzejojuma. Ne daiļuma vērtTba tā bija, kāpēc Lautenbaha Līgu
cildināja, bet viņas tautiskums. Bet arī šis ir vairāk vārdos izsacīts nekā dzejā parādīts. Viņš
jautā: Vai zināma tev dzintarzemīte? – un acu priekšā viņam Gētes dziesma par Itāliju. Viņš
cilda tautas dziesmas un tās uzraksta, bet viņa paša dzejoļiem trūkst šo dziesmu vieglās
skaņas un dabiskās sirsnības. Viņš atstāsta tautas teikas pantos, bet ne par tautas stāstījumu
vienkārši dzejisko izjūtu.
Līgai divi daļas: Līgas kokle un Burtnieka kokle. Pirmā aptver liriskus dzejoļus, otra
episkus. Liriskajos dzejoļos izsakās patriotiskas (Dzintarzemītē), dabas, mīlestības (Iz
Zilajām acīm), draudzības (piemiņas dzejoļi) jūtas. Pie labākajiem pieder Rudens skaņas.
Dažos no tiem īsta rudens izjūta. Par rudens simbolu parādās apklusušās sudmalas
Jaunpīgandes lejā Vidzemē.
Un sudmalu rats tur ir klusu, Un klusu tur vaimanas Kaut gājis ir es būt uz dusu Kā malējs
tur sudmalās.
Episkos dziedājumos celtas priekšā teikas, kurās liela loma mīlestībai, bruņniekiem,
virsaišiem. Atalvīns un Rauduziņa, viens bruņnieka dēls, otra latvju virsaiša meita, ir Indulis
un Ārija mazumā. Līdzīgs saturs teikai Talibalts un Maiga. Dundagas pils zaļā meita,
noskatīdamās pa atslēgas caurumu Meža tēva sarīkotās kāzās, izjauc Dundagas pils īpašnieka
Didriķa fon Maideļa cerības piedzīvot mantinieku. Sabiles daiļā pilszeltene Irmgarde,
likdama preciniekiem jāt stāvā kalnā, piedzīvo atriebības dienu, kad pilij un viņai pašai jāiet
postā.
Teikas atstāstītas pa lielākai daļai četrpēdu trohaju rindās, kas šur tur, pa dzejiskai gleznai
iemezdamas, aizrit stipri prozaiski.
Še piemēram pāris pantu no Dundagas pils zaļās meitas (oriģināla ortogrāfijā):
Gan var drīzāk lopu valdīt, To aiz restēm ieslogot, Bet vot paspēsi tik viegli Valdīt arī
cilvēku, Ja to neklausība gumda, Ja tas kāro visu zinat?
Itin liela ziņkārība Nava ieslogama vis: Ta jav uzdrīkstās ar vienu Aizkaramo pacilāt,
Jūtot, kaut ir sev par postu, Patiesību kailu, pliku.
Episkajiem dzejojumiem pieslēdzas latviešu tautas dziesmas, leišu dainas, tulkojumi no
svešām valodām, katalāņu un portugāļu tautas romances.

339
 Līgas II daļa iznāca 1889. gadā tādā pašā veidā un iekārtojumā kā pirmā. Lirisko dzejoļu
starpā dziļāk izjusts Sirdsrudens: skumjās nogrimušais atjēdzas, kad pie loga atsitas ziedu
lapas, ka ir košais pavasaris. No episkajiem dzejojumiem Debeskalis sacerēts tautas dziesmu
ritumā. Aizkustinoša ir Mātes mīlestība: Māte, asaras liedama par saviem pieciem karā
kritušiem dēliem, pārvēršas par ezeru, kas apņem piecas salas, kritušo dēlu kapus. Grāmatas
beigās no tautas dziesmām sastādīti dramatiski skati Līgas svētkos.
Lautenbahs turpmāk piegriežas sevišķi e p i s k a i d z e j a i. Pirmais garākais darbs šai
dzejas veidā ir Z a l k š a l ī g a v a, kas iznāca 1880, g. otrā pusē. Madaļa, kas ar savām
biedrenēm jūrā peldas, atrazdama uz savām drēbēm zalkšu ķēniņu, apsolās tam būt par
līgavu. Pēcāk viņai solījums jāpilda: viņu aizved uz jūru zalktim par sievu. Kad Madaļa ar
bērniem Nieku un Nieci nāk pie vecākiem sērst, ciema ļaudis apņemas zalkti, kas nāk
Madaļai pretī, nogalināt. To viņi arī izdara. Madaļa glābjas jūras dzelmē. Viņas bērni
pārvēršas par laumām, kas vilina jūras dziļumā ļaudis. Teika nokārtota piecās nodaļās
(burtos) un atstāstīta četrpēdu trohajos. Sacerējumam sava dzejiska vērtība, lai gan arī še
daudz prozaisku vietu. Glītais izdevums, ko slavā nākušais sacerētājs dāvinājis A.
Bīlenšteinam, sacēla lielu interesi un deva iemeslu asai polemikai starp Kaudzītes Matīsu un
Pārstrautu Jāni.
Pret Kaudzītes Matīsu (Kalninieku) vērstajā Pārstrautu Jāņa brošūrā Domas par
tautiskās dzejas nodibināšanu (1881) uzrādīti tie pamati, uz kuriem jāatbalstās tautas
literatūrai. Patstāvīgs tautisks dziesminieks tas, kas ņem priekšmetus no savas paša tautas
dzīves un priekšzīmi no tautas dzejas. Tautas dzeja ir tautas dzīves bilde. Ikvienas tautas
literatūrai, ja tā grib reiz iemantot svešu tautu ievērošanu un īpašas tautiskas literatūras
atzīšanu, vajaga izplūst iz vienīgi tīrā avota, iz tautas dzejas, vajaga nobildēt tautas dzīvi un
atspoguļot tautas raksturu. Latvju dzejniekam vajadzētu pārdomāt, ko tas nozīmē, ka
literatūru pētītāji pārmet dažām tautām, piem., romiešiem, slāviem, maģāriem, turkiem,
portugāļiem u.c., ka viņiem nav savas tautiskās literatūras. Romieši – grieķu atdarinātāji,
slāvi, maģāri turējušies pie Vakareiropas paraugiem. Šīm tautām jāpanes zinātnes vīru
pārmetumi, ka viņu daiļliteratūra ārzemju auglis (tamdēļ, ka nav nodibināta uz tautiska
pamata, ka nav diezgan ievērota tautas dzeja un tās īpašības. Kāpēc tad nu mēs, latvieši,
kam literatūra nule tik sākusi uzzelt, lai ar ziņu paši nopūlamies atzīšanas vietā izpelnīties
tos pašus pārmetumus, kurus ar lielu nepatikšanu lasām no citām tautām?» Atskaņās
nepastāv dzejas jaukums. To pierāda tādas rīmes kā Sēnberģa Pirts ziņtģe un Skāba putra,
kam ir atskaņas, bet nav dzejas vērtības. Cenšanās dzejot bez atskaņām un tautas dziesmu
ritumā ir dibināta. – Pārstrautam tas nopelns, ka viņš, mezdams skatu uz pasaules literatūru,
norādīja uz nacionālā elementa nozīmi literatūrā un noraidīja pie malas tādas peršas, kādas
rimēja Sēnbergis. Uz viņa priekšlikumu atmeta arī no latīņu valodas pārņemto darbības
vārdu galotnes –ierēt, liekot tās vietā –ēt: ne studierēt, ģermanizierēt, bet studēt, germanizēt
utt.
P ā r s t r a u t u J ā n i s dzimis 1851. gada 10. septembrī (29, aug.) Jaunsvirlaukas
Garvedros, Bauskas aprinķi, studēja Tērbatā teoloģiju no 1874. g. līdz 1892, g. (ar
pārtraukumiem). Studijas beidzis, 1894. sāka darboties par mācītāju un ticības mācības
skolotāju Krievijā. Kopš 1909, gada dzimtenē pārnācis, bija 2 1/2 gadus Liepājā, pēc tam
līdz 1920. gadam Vārmē par mācītāju. Acu gaismu zaudējis, viņš no 1921. gada uzturējās
Ģintermuižas slimnīcā pie Jelgavas, kur arī mira 1929. gada 4. aprīli. Rakstījis viņš studiju
laikos bez jau pieminētās brošūras arī par valodniecību, taču vēlāk, iestādamies par
mācītāju, apklusis. [Sk. Teodora Zeiferta nekrologu Pārstrautu Jānis, Izglīt. Min.
Mēnešraksts 1929. g., 4, burtn.].
Pārstrauts Lautenbahu apzīmēja par pirmo patstāvīgo tautisko dziesminieku (Domas par t.
dz. n., 17), par pirmo latviešu dzejnieku, kas nopietni izpētījis latviešu teikvalsti un tamdēļ

340
iespējis, ar balādēm un romancēm sākdams, apbalvot latviešu literatūru ar pirmo epu – un
droši cerams nevis beidzamo», viņš piesprauž klāt. (Turpat, 11.) Tā arī bija. Lautenbahs
pētīja un darbojās tālāk. Nomanām, ka viņu sāk pārvaldīt vienas domas, ka viņš sastāda lielu
plānu, liek sev dzīves mērķi.
Rotā parādās 1885. g. (12., 15. nr.) un pēc tam grāmatā: D i e v s u n V e l n s, Latviešu
tautas epos gabals no Jūsmiņa. Tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā še tverta sacenšanās
starp Dievu un Velnu, kā Dievs Velnu veic ar viltu (iemaina pret kaltu izkapti, pret zaķi,
zirgu utt.). Še Lautenbaham patiesi izdodas ieturēt tautas dziesmu skaņu un tēlošanas veidu,
tā ka iznāk glīts dzejas gabals. Pēcvārdos dzejnieks paskaidro, ka viņš šo latviešu teiku
raudzījis sastādīt no daudz salasītiem gabaliņiem, tautas dziesmu mācībā iedams. Še esot
maza būdiņa: turpmāk viņš cerot uzcelt veselu ēku. Tātad gaidāms latviešu tautas eps.
Kad 1888. g. iznāk Pumpura Lāčplēsis, ko sacerētājs nosauc par tautas epu, Lautenbahs
apstiprina, ka še mazākais pēc satura patiesi tautas eps (Dienas Lapa, 1888, 269). Tikai tas
ieradies drusku par agru. «Jo pie mums nu tik kā krāj par pagājušo varoņu laiku stāstītājas
teikas un pasakas. Caur tam tad arī Lāčplēsī izstrādātā teiku viela iznākusi drusku
nabadzīga... Tā mazliet par agru nākdams, cien. apstrādātājs nav varējis izlietot pie sava
darba citas jau pat rakstos iespiestas šīs pašas vielas teikas... Aiz tā paša iemesla – aiz paagras
steigšanās ir gan arī šinī epā atrodamās mitoloģiskās ziņas vietām drusku kļūdainas un
sausas; jo arī pie latviešu mitoloģijas izpētīšanas top nule kā strādāts.»
Lautenbahs pētīja un strādāja, izpildīja, ko viņš solīja. 1891. gadā iznāca: N i e d r ī š u V ī
d v u d s jeb Varenu vīru darbi Latvijas senatnē. No Lautenbaha–Jūsmiņa. Šis nu bija ilgi
gaidītais un gatavotais tautas eps, lai gan tas titulā par tādu nebija nosaukts. Tas pastāvēja no
24 dziedājumiem, katrā ap 500 rindu. Tautas dziesmu daktiļos, kam pa starpām trohaji, še
iestrādāti veseli cikli latviešu tradīciju. Kopā sapītas teikas, pasakas, hroniku ziņas, māņi,
iemetinot vietu vietām tautas dziesmas, mīklas, parunas. Visu satur kopā epa varonis Niedrīšu
Vidvuds, kas izstaigā malu malas, nonāk līdz Romai, Vislai, nolaižas citā pasaulē, tiek pie
mīļā Dieviņa, pieredz un piedzīvo visādas lietas, cīnās ar stipriniekiem, ar daudzgalvju,
daudzroku un daudzkāju milžiem, top reiz par akmeni, atdzīvojas, cīnās atkal un tiek par
ķēniņu, māca zemi kopt, novelk robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka
svētku dienas, izdala saviem dēliem zemi, dodas pie miera Rāmavas birzi, pasludina Dieva
prātu, kāpj sārtā, mirst.
Bet sava tēva dzisušās miesasApakš milzīga Pērkoņa akmeņaGlabāja Pērkonē bijīgi dēli,
Trīs dienas, trīs naktis turēja bēres.
Tomēr tautas eps še n e i z n ā c a, nevarēja iznākt. Tautā bija gan kādas varoņteikas, bet
nebija nekādu varoņepa daļu. Tautas eps būtu no teiku vielas tikai tad varējis iznākt, ja pie tās
būtu ķērušies tautas dziesminieki tanī laikā, kad tautas dzejas radošais gars vēl tautā bija
dzīvs, kad teiku, pasaku un tautas dziesmu pasaule bija arī tautas gara pasaule, kurā tā
dzīvoja, domāja un darbojās. Neiznāca še arī īsts mākslas darbs. Viela nav sakausēta un
atdzīvināta dzejnieka īpatnībā. Episkā stāstījuma veids vietām kaili prozaisks, vietām
sentimentāls. Trūkst īsti episka stila, trūkst stila vienības. Šis ar lieliem nodomiem sāktais un
ar lielu uzcītību pastrādātais darbs palika puslīdz neievērots un nelasīts. Ko sasniedza Lenrūts
pie somiem un Kreicvalds pie igauņiem, tautas epa gabalus kopā salikdami, ar citām tautas
gara mantām kopā sapīdami un robus ar pārdzejotām teikām izpildīdami, to Lautenbahs pie
latviešiem vairs nespēja sasniegt. Tur bija citi laiki, citi materiā1i un citi dzejnieki. Gan nekad
nav mūsu rakstniecībā iztērēts tik daudz neauglīga pūliņa kā pie Niedrīšu Vidvuda – un taisni
aiz tā iemesla, ka nav ievērots pašu nacionālistu daudzkārt uz mēles nestais padoms, lai
neatdarina akli citu tautu paraugus. Tai pašā laikā strādāja Barons pie darba, kas bija
piemērots latviešu tautas tradīcijām, – pie Latvju Dainām, un viņa panākumi pi1nā mērā
piesniedzās pie minēto kaimiņu tautu darbinieku panākumiem. – Tomēr, kas samērā šaurās

341
robežās, lai arī ne viscaur noskaņotā dzejā, grib iepazīties ar labu daļu latviešu teiku, tiem var
ieteikt lasīt Niedrīšu Vidvudu.
Šā darba jauns, mazliet papildināts izdevums iznāca īsi pirms autora nāves viņa paša
izdevumā, Rīgā 1928. gadā. Arī šoreiz plašāku vērību tas neiemantoja.
Redzēdams sava plašā darba mazos panākumus, jauniem centieniem literatūru ievirzot citā
ceļā, Lautenbahs apklusa.
Pēc pārdesmit gadiem sāk atkal parādīties Lautenbaha sacerēti dzejas darbi. Tās ir d r ā m
a s: Zilā kalna līgava (1909), Indulis un Ārija (1911), Marģers (1912), Vidvuds (I un II d.,
1912). Tie ir tie paši tautiskie temati, ko Lautenbahs apstrādājis agrāk. Arī šai apstrādājumā
tie neizveidojas par īstu dzeju. Dramatiķis Lautenbahs vēl mazāk nekā liriķis un epiķis. Vielā
atrodamie dramatiskie momenti paiet garām drāmā neiztēloti. Kā Indulis Āriju dabūjis pazīt,
to viņš pats «pie sevis» tā pastāsta: Tā paša mestra Grēningena meita, kā viņa man to ceļā
izstāstīja.» Kad Ārija mirusi, viņas tēvs tā izsaka savas jūtas: «Es, kas nekad vēl neraudāju,
raudu.»
Daudz Lautenbahs strādājis z i n ā t n ē. Viņa zinātniskie raksti iespiesti Pagalmā, Rotā,
Zinību komisijas rakstu krājumos, dažādos laikrakstos. Tie attiecas uz latviešu agrāko kultūru
(seno rakstu, drāmu), burtniecību, grāmatniecību. Sevišķi daudz viņam rakstu par latviešu
mitoloģiju. Pie tiem pieder: Ueber die Religion d. Letten, Magazin d. lett.–lit. Ges. XX, 2,
101; Par Jupi, Zin. kom. Rakstu kr. VIII; Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām, turpat IX;
Par latv. pavasara dievībām, turpat XII. Kā mitoloģijas pētnieks Lautenbahs turas pie
naturālisma. Daudz ko viņš apgaismojis leišu un latviešu kopējās kultūras mantās. No šādiem
rakstiem minami: Par leišu un latviešu pētījumiem, Z. Kom Rakstu kr. X; Lit. u. lett.
Verwünschungen u. Fluche, Mag. d. lett.–lit. Ges. XX, 3.
Latvijas augstskolā darbodamies, Lautenbahs laida klajā grāmatās savas lekcijas. Latviešu
literatūras vēsture, I daļa, Rīgā 1922, apņem aiz; vēsturiskos laikus un vidus laiku sākumu, II
daļā, Rīgā 1928, aprakstīta burtniecība, plašāko vietu ierādot tautas dzejas paraugiem.
Vispārīgā vēsture, sākot no XII gadsimteņa vidus, aplūko visvecāko spāniešu tautas dzeju:
Romances, poēmas un hronikas par Sidu. Angļu literatūras vēsture XVI gadsimtenī, Rīgā
1922, koncentrējas ap Šekspīru.
L i t e r a t ū r a. Fr. Kārkluvalka Lektors J. Lautenbahs–Jūsmiņš, Austrums 1893, I, 472–
475. – Vikt. Eglīša Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, Ritums 1922, 6. un 7. nr. – J. L.–J., Balt.
Vēst. 25 gadu jub. par piemiņu, 124–126. – Ad. Alunāna Lekt. Laut.–Jūsmiņš, Ievērojami
latvieši II, 58–69. – Teodora Lautenbaha–Jūsmiņa dzeja, Austrums 1888, 4.–5. b. – Tā paša:
Lautenbaha nozīmē latviešu literatūrā un sabiedrībā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 10, 1002–
1013. – J. Lautenbaha pašbiogrāfija No manas jaunības atmiņām, K. Egles Atziņas I, Rīgā
1923. – Līgotņu Jēkaba J. Lautenbahs–Jūsmiņš kultūrvēsturisko cīņu posmā, Latvju Grāmata
1927, 6. burt. – Prof. J. L., Latvijas Universitāte 1919–1929, 170. lpp., Rīgā, 1929.
2) ZEIBOTS. Lautenbahs pulcināja ap sevi daudz cienītāju, arī daudz iesācēju
rakstniecības laukā. Literāriskās lietās viņam bija noteicēja vārds latviešu studentu starpā,
īpaši to studentu starpā, kas pulcējās Letonijā. – No viņu vidus ceļas jauns dzejnieks: Eduards
Zeibots. Viņš uzticīgi min Lautenbaha pēdās, atdzejodams latviešu teikas, sacerēdams
patriotiskus u.c. dzejoļus, rakstīdams stāstus.
Eduards Zeibots dzimis 7. jūlijā (25. jūnijā) 1864. g. Palsmanes muižā i kā krodzinieka
dēls, apmeklēja Rīgas pilsētas ģimnāziju un studēja no 1886. līdz 1891. gadam Tērbatā
teoloģiju. Kandidāta gadu pie Dēbnera Veckalsnavā nostrādājis, viņš pieņēma 1894. gadā
Slokas un Dubultu mācītāja vietu. Viņš mira 1897. gada septembrī ar sirds kaiti. Savā
draudzē viņš atstājis labu piemiņu ar savu sirsnīgo rūpību par katru draudzes locekli.
Zeibots sacerējis dzejoļus un stāstus. Viņa d z e j a pa daļai episka, pa daļai liriska. Viņa
pirmie episkie sacerējumi iznāca ar virsrakstu! S t a r i i z s e n a t n e s (1889) . Tie aptver

342
četras episkas dziesmas: Sārtonīte, Mežotnes roze, Lida jeb Trīs asaras, Tālivalda meita.
Apdziedātie gadījumi norisinās Latvijas senatnē un saistās ar daiļām jaunavām, kā tas
redzams jau no virsrakstiem. Sacerētājs krājumu arī dāvinājis «latvju līgavām» un tam licis
par moto: Dievs nevarēja visur būt, tādēļ viņš radīja līgavas. Visas Zeibota jaunavas
nepārspējamas ir daiļumā, ir tikumā. Tām blakām stāv jauni virsaiši, priekšzīmīgi varoņi.
Mīlestība i uz sievieti un tēviju dziedājumu galvenie motīvi. Tiem sava pievilcība senās
varoņu pasaules tēlojumos un gadījumu sarežģījumos. Sārtone ir Ramkas zeltene, Rameķa
māsa, ko grib iegūt leišu virsaitis Ringolts. Viņš sūta savus kalpus, kas Sārtoni slepeni
aizved. Bet visi krīt laupītāju rokās. Rameķa sarīkotie pakaļdzinējies Sārtoni neatrod leišu
pilī. Meklēšana, cīņas, sapņi, krīvu krīva zīlējumi – viss raibā virknē aizvirzās gar acīm,
pirms var svinēt Sārtones un Ringolta kāzas. Apstrādājumā dzejas maz. Šie sacerējumi ienes
latviešu literatūrā kādu daļu saistošas vielas no pašu senatnes.
Vairāk koncentrācijas un dzejas vērtības ir Zeibota b a l ā d ē s u n i r o m a n c ē s, kas
iznāca viņa dzejoļu krājuma Saulītē un pavēnī otrā daļā 1896. g. Šīs teiku un sadzīves ainas
kairināja mākslinieka fantāziju: Artūra Baumaņa ilustrētas tās parādījās tai pašā gadā
atsevišķā, greznā izdevumā (otrs izdevums Cēsīs 1921). Ūdensmāte ievilina upes dzelmē
bāru bērnus, kas braukā laivā pa Ogri. Zemgaliešu varoņu gari ceļas pusnaktī no kapiem un
pulcējas ap Viesturu Mežotnes pilskalnā.
Viens otram tie sniedzas rokas Un sirsnīgi viņas spiež, Bet redzamas bālajās sejās Tiem
bēdas, kas sirdi griež.
Tad paceļ tie rokas uz augšu Un Pērkonam klusi lūdz, Kas zin, ko no Dieva tie prasa, Ko
viņam tie klusu sūdz?
Aizkustinoša ir aina par dzērāju, ko, no krogus braucot, zirgs pārved mājās kā līķi.
Pazīstams ticis ar savu nopietno morālisko ideju dzejolis Pienākums: Sliežu bīdītājs, lai
izsargātu dzelzceļa vilcienu no sadursmes ar otru, vada to pāri savam bērnam un top maz
minūtēs sirms.
Zeibota l i r i s k i e d z e j o ļ i, kas sakopoti divos krājumos ar nosaukumu Saulītē un
pavēnī (I 1891), apdzied tēviju, līgavu, dabu. Mākslas vērtības tiem maz.
Saviem stāstiem Zeibots ņem vielu pa daļai no studentu, pa daļai no zemnieku dzīves. Tie
pa lielāko tiesu iespiesti vispirms Austrumā. S t u d e n t u d z ī v e, par kuru Zeibots pirmais
sniedz latviešu literatūrā tēlojumus, redzama viņa stāstos visā brašumā, īpaši toreizējā
korporāciju dzīve. Tanī valda jaunības ideālisms. Par principu uzstāda: «Izglīto garu,
nodarbojies ar zinātnēm, izglīto sirdi savu biedru starpā. Meklē sevī biedrus un draugus, bet
tikai tādus, kuru sirdis pukst priekš visa, kas skaists, daiļš un patiess. Nemeklē svešus, bet
tautiešus, jo tikai tādu vidū tu jutīsies kā miesa no viņu miesas un kauls no viņu kaula.» Klāt
nāk piemetinājums: «Strādā krietni, kā klājas, un, kad esi savu pienākumu izdarījis, tad atkal
iedzer, ka lai dubļi vien jūk.»
Stāsti no z e m n i e k u d z ī v e s sakopoti krājumā Iz latviešu ciemiem (1897). Tanīs
iemīt, līdzīgi Neikena stāstiem, morā1iska tendence, un ar to tiem sava nozīme, kaut gan
Zeibotam nav Neikena tēlotāja spējas. Stāstu vadošā doma pa daļai izmanāma no
virsrakstiem: Divējādi ļaudis, Netaisna manta, Kvēlošas ogles. Divējādi ļaudis ir zvejnieki
Griezers un Sniedzītis. Pirmais no viņiem atnācis uz jūrmalu, vieglas dienas un lielu peļņu
meklēdams, otrs, lai gādātu pajumti savai Anniņai. Griezers apprec sievu, kuras tēvam divi
gruntes, un dzīvo ar viņu nesaticīgi; Sniedzīša mājās ir labklājība un miers. Tas rādīts ainās,
kas redzamas, kad abi biedri pēc darba pāriet katrs savās mājās.
Stāsts noslēdzas: «Pasaulē visādi ļaudis. Divējādus mēs še redzējām. Kur tev, mīļo lasītāj,
patika labāk, vai pie Griezera vai Sniedzīša, un pie kuriem tu –? vai nu paliek labāk
nevaicāts, tikpat jau atminēsi, kas man bij uz mēles–.
L i t e r a t ū r a. Teodora: Zeibota episkie dzejojumi, Austrums 1891, 2, 208230. –

343
Eduards Zeibots, Austrums 1897, 810.–311. lpp. Nekrologs.
3) SILIŅŠ. Savrup no Lautenbaha aprindām, sakarā ar to nacionālistu darbību, kas
pieslēdzas Austrumam, attīstījās un sāka darboties Matīss Siliņš. No pašas bērnības viņam tik
tuvi latviešu gara darbi un vēsture, ka viņš latviešu kultūras pētījumiem veltī visu savu mūžu,
vienumēr pats savu ceļu iedams.
Matīss Siliņš dzimis 1. (13.) janv. 186I. g. kroņa Višiņķu pagastā (kas vēlāk pievienots
Remtes pagastam) Ķunķur–Kalēju mājās kā jaunākais no šo māju saimnieka trim dē1iem.
Siliņu ģimene minētās mājas turējusi no laiku laikiem. Siliņa tēvs bija grāmatu un avīžu
cienītājs, bet vēl vairāk tēva brālis. Pirms Matīss 1869. g, iestājās Višiņķu skolā, viņš bija jau
izlasījis krājumu grāmatu un mājās uzglabātos vecos avīžu gada gājumus. Siliņa mātes tēva
tēvs ir saksis, kas Kurzemē ienācis lielkunga Pētera Bīrona laikā un ielikts par kroņa
mežsargu. Matīsa tēva māte bija ārkārtīgi liela tautas dziesmu pratēja, no kuras mutes Matīss
vēlāk uzrakstījis ap 240 dziesmu. Sadzīves lietās un gaitās viņai vienmēr pabira attiecīga
tautas dziesma, kā bībelniekiem dažkārt bībelpanti. Siliņa pirmais skolotājs Vārnu skolā bija
dzimis lībietis Miķelsons no Popes jūrmalas. No viņa ģimenes tuviniekiem Siliņam palika
atmiņā dažas lībiešu valodas drumslas. Siliņš tālāk izg1itojās Tukuma apriņķa skolā (187–
1875) un Irlavas seminārā (1876–1879). Par semināristu būdams, viņš lasīja Krūzes grāmatu
Das Herzogthum Curland. Semināra audzēkņi abonēja dažus laikrakstus. Lielu iespaidu uz
Siliņu atstāja Mātera Zemkopja pielikums ar savu satīru, kas reiz aizķēra arī Irlavas semināru.
Siliņš Irlavā mēģina arī dzejot latviešu tautas dziesmu garā.
Semināru beidzis, Siliņš kādus mēnešus ir par palīgskolotāju Bukaišos un tad (no 1880. g.)
par mājskolotāju barona fon der Reķa ģimenē Durbē pie Tukuma. Še viņam atliek daudz
laika un viņš sāk nodarboties ar latīņu un grieķu valodām, bet tad dabū no sava maizes tēva
līdzekļus ceļojumam uz ārzemēm, lai papildinātos pedagoģijā un vēlāk tiktu par apriņķa
skolotāju. Viņš paliek deviņus mēnešus pie slavenā pedagoga Kēra Halberštatē,
apmeklēdams arī Berlīni un citas vietas. Dzimtenē pārnākot, viņam jāglābjas no kara
klausības, un viņš pieņem 1882. g. vietu Jonatāna biedrības skolā Rīgā. Tagad sāk iespiest
dažus Siliņa rakstus Balt. Vēstnesī ar Brīvnieka parakstu. Karaklausības lietai nokārtojoties,
Siliņš atstāj skolotāja vietu un ķeras pie dažiem literāriskiem darbiem. Viņš pārtulko latviski
Latviešu Indriķa hroniku, katru dienu pa gabalam spiestuvē nododams {1883), tāpat Vergilija
Eneīdas pirmo dziedājumu (1885).
Siliņš pāriet 1885. g. uz Maskavu, piemīt kādu laiku pie Brīvzemnieka un sāk strādāt pie
Austruma. Viņš iepazīstas ar somu rakstnieka Peiverinta stāstiem un tulko dažus no tiem
latviski. Maskavā rodas arī viņa pirmie dzejoļu krājumiņi: Šis un tas (Maskavā 1887), Vēl
kas (Jelgavā 1887), Jauns kas (1888):
Nevarēdams Maskavā iegūt nodrošinātu stāvokli, viņš apņemas nākt atpakaļ uz dzimteni
un nodoties rakstniecībai. Viņš apmetas Rīgā un iesniedz lūgumu pēc atvēles izdot
mēnešrakstu. To nedabūjis, viņš top uz 10 gadiem (1889–1898) par kalendārnieku, izdodams
A t b a l s s k a l e n d ā r u. Še ietilpst Siliņa šī laika literāriskie darbi, kas pa lielākai daļai
rakstīti steigā. Par literāriskiem pielikumiem nāk Atbalss kalendāram klāt: 1889. g. Ko es
pieredzēju un ko piedzirdēju, stāsti par ļaužu sadzīvi Baltijā; 1890. g. Vecais Jurītis; 1891. g.
Kas vainīgs? jeb Mācītāja celšana; 1892. g. Baltijas jūras vidū jeb Priekš pus sesta simts
gadiem (Gotlandes teika); 1893. g. raksti par praktiskiem saimniecības jautājumiem un
tēvijas apraksti (Baltijas jūra, Lubānas ezers); 1894. g. Peiverinta Viņa sieva. Tāpat
turpmākajos gados iespiesti sīkāki stāsti, apcerējumi, divos pēdējos dramatiski tēlojumi: 1897
Biķeris un Kvaukste, 1898 Šosēta un Viņsēta.
Kalendārs Siliņu padarīja arī par k a r t o g r ā f u. Lai lasītāji dabūtu ieskatu dzimtenes
ģeogrāfijā, viņš deva kalendāram līdzi Latvijas kartes, kas arī bez kalendāra izplatījās tautā.
Šiliņš tās ne vien sastādīja, bet izdarīja pats arī litogrāfiskos darbus. Viņš nodarbojās par

344
kartogrāfu vēl arī, kad viņš vairs kalendāru neizdeva. 1901. g. iznāca viņa latviešu apdzīvoto
zemju karte, japāņu kara laikā – kara lauka karte, vēlāk Āzijas karte. Līdz 1907. g. Siliņš
izdevis pavisam 15 kartes.
Šad tad Siliņš strādāja arī vienā vai otrā redakcijā: Rīgas Avīzes, Vārda. Latviešu biedrībā
viņš bija ilgus gadus par muzeja pārzini. Latvijas valstij nodibinoties, viņu apstiprināja par
valsts etnogrāfiskā muzeja pārzini.
Savā d z e j ā Siliņš turējies tik cieši pie tautas dziesmu paraugiem kā neviens cits. Viņš
savus dzejoļus sacerējis tautas dziesmu ritumā un skaņā. Apdziedamie priekšmeti viņam
senie varoņi (Rūsiņš, Nameizis u.c.) un tagadnes dzīve. Kaut arī tautas dziesmu ritums un
gleznas ienes viņa dzejā zināmu vienmuļību, tomēr viņa dziesmiņas pa lielai daļai izjustas.
Daudz šādu viņa darbu no tautas dziesmām grūti atšķirami.
Paraugs no krājuma Šis un tas.
Līču loču straujupīteMan laiviņu vizināja.Iet laimīte līku teku –Līks mans mūža gabaliņš.
Liktens manī kairinājaZeltāboli rociņā;Man pasvieda, patecēju,Ķēru, ķēru – nesaķēru.
Dod, laimīte, mazumiņu;Zeltābola nevajaga.Jautra, jautra lakstīgalaLigzdiņš zara galiņā.
Atsevišķi iznāca balāde Zemgales sargi (Rīgā 1914), kas saīsinātā veidā bija iespiesta
krājumā Jauns kas.
Par muzeja pārzini būdams, Siliņš muzeja sludinājumiem avīzēs piemetināja pa pantiņam.
Tie sakopoti krājumā Laikam līdz (1906–1913), Rīgā 1913. Šie ar zināmu datumu apzīmētie
panti attiecas uz dienas jautājumiem. 1910. g. svinētiem vispārējiem dziesmu svētkiem, kuros
bija redzama latviešu sašķelšanās, veltīti šādi panti:
Še paliec, neaizej! Baltā zemes māmulīte. Vaļā vārti līdz galam, Paši visi lielajā.
Še dalāma tēvu zeme – Nedodas sadalāma. Runā visi sveši ļaudis: Te šī zeme dabūjama.
Īpatnīgs arī Šiliņa Vergilija E n e i d a s t u l k o j u m s. Tanī Šiliņš ir valodas jaunradītājs,
kas mēģina latviešu valodas īpatnības izmantot, lai izsacītu to sevišķo saturu, kas iemīt citā
(latīņu) valodā. Viņš cenšas tulkojuma heksametru pielīdzināt īstajam, senējam. «Tādēļ tad
man īpaši bijušas rūpes par to, metrumā dot pārmaiņu starp spondejiem un daktiļiem... Lai
vairākzilbīgi vārdi metrumam labāki piekārtotos un pantu pēdas šur tur savos locekļos cita ar
citu saistītos – kas jau arī pieder pie heksametra vajadzībām –, tad es esmu ņēmis palīgā
tautas dziesmās ronamo prosodiju, kas akcentu atļauj pavirzināt no pirmā arī uz otro vai citu
kādu zilbi, un tam nolūkam pa lielākai daļai esmu raudzījis lietot vārda svarīgāko jeb garāki
stiepto.»
Tulkojums sākas tā (sk. Latv. rakstn. hrestomātijā III, 2, 112):
Varoni teic mana dziesm' un šausmos ieročus Martam,Vīru, ko likteņi rieza no sirmās
Īlijas krastiemŠurp uz Itālijas krantu. Viņš tālu pa zemēm un jūrām,Dievvaras izmaldināts, jo
nerima Junonas dusmas;Karos arī tas izcietis daudz, līdz, pilsētu ceļot,Lacijā iekļuva dievi:
no kam tad albāņu tēvi,Latīņu cilts un Roma, tu diženā, cēlajiem mūriem.
Siliņa s t ā s t i ir tautas dzīves attēlojumi. Viņš kā stāstītājs gājis skolā pie īstajiem tautas
rakstniekiem: somu Peiverinta, norvēģu Bjernsona. Viņa pastāstījumi saista, lai gan nevaļas
dēļ nav visai izstrādāti un noapaļoti. Stāstā Kas vainīgs? sniegta patiesa aina par kustībām
draudzē, jaunu mācītāju izraugoties. Vecais Jurītis ir zīmīgs tips, no mājas uz māju pa
mēnešiem ceļojošs ubags, īsts vecs zaldāts, kas prot ciest un pārciest.
Arī Siliņa p r o z a s v a l o d a atšķiras no literatūrā parastās. Arī to viņš grib nolasīt tieši
no tautas lūpām, ne vārdiņa nepārgrozot.
Viņš stāsta tā par Jurīti: «Bij Jurītis jaunās dienās savus pilnus 25 gadus ķeizaram
nodienējis, saku – jaunās dienās, un tā pats viņš aizvien mēdza teikt, bet no citiem tik kas
kādi vecāki ļaudis atminējās redzējuši viņu no dienasta pārnākam. Toreiz tad bij ņēmis viņš
apprecējies un pieredzēja pat dēlu vēl; liels izaudzis, šis arī bij apsievojies, bet tad nu labi

345
gadi jau, kamēr tas kādā nelaimes reizā aizgājis Dieva priekšā.
Siliņa d r a m a t i s k o s s a c e r ē j u m o s, kas arī nav uzlūkojami par galīgi
izstrādātiem, ir pa saistošam skatam. Tēlojumā Biķeris un Kvaukste ir daudz izjustas traģikas.
Biķeris, darbīgs zemkopis, iet bojā, tikdams par cietsirdīga kaimiņa parādnieku.
Z i n ā t n ē Siliņš nodarbojies kā latviešu senatnes pētnieks. Bez Latviešu Indriķa hronikas
viņš vēl pārtulkoja ar Ditleba Alnpekas vārdu saistīto Rīmju hroniku (1893), tai
piesprauzdams paskaidrojumu piezīmes. Daudz zinātniska darba ietilpst diendienā viņa
kārtotajā muzejā, kur ap katru priekšmetu viņam saistās plaši vēsturiski vērojumi. Daudz viņš
nodarbojies ar latvju senrakstu pētījumiem sakarā ar dažādu priekšmetu (karoga, Pērkona
tēla, kokļu) uzrakstiem. Viņš še ticis pie iznākumiem, kurus gan no citas puses stipri apšauba.
4) SUDRABU EDŽUS. Domas par radniecību ar leišiem, kas šur tur uzmirdzēja agrāk,
vislielākā mērā aizņēma prātus un sasildīja sirdis astoņdesmitos gados. Veinberģis laida klajā
par leišu–latviešu senatni apcerējumus, kuros leišu vēsturi nostādīja arī par latviešu seno
vēsturi. Lautenbahs uzmeklē leišiem un latviešiem kopējos dzejas darbus un dzejo par
Marģeri un Baņutu. Zeibots izlieto tematus no leišu teiksmainās senatnes jo plašā mērā
(Jagaiļa gals, Sārtone). Leišu vēsturē atzīmētie vārdi top par latviešu kristāmiem vārdiem
(Olģerts, Ringolds, Biruta u.c.). Bet neviens tā nesajūsminās par leišiem kā Sudrabu Edžus.
Viņa poēmas par leišu varoņiem, kas parādījās astoņdesmitajos gados, aizrāva ar savu
ārkārtējo iedvesmu. Pēc tam, izmantodams poļu un citu slāvu tautu dzejnieku darbus, viņš
atslēdza latviešu literatūrai jaunas pasaules. Arī citos savos darbos viņš izrādījās par spējīgu,
īpatnīgu dzejnieku.
Sudrabu Edžus, īstā vārdā Eduards Zilbers, dzimis 15. (3.) augustā 1860. gadā Meņģelē
(Vidzemē), kur viņa tēvs Fricis bija par skolotāju un ērģelnieku. Vecākiem drīz pārejot uz
citreizējo zaldātu nometni bērnību pavada Ogres krastos. Šās apkārtnes dabas iespaidi
atspoguļojas vēlāk vairākos viņa darbos (Atmiņas par divām dzimtām et., u.c.). Kā tēvs, tā
māte (igauniete) viņam ļoti reiliģiozi cilvēki. Beidzis kursu Baltijas skolotāju seminārā
(1878–1882), viņš bija kādus gadus par skolotāju Dzērbenē un pēc tam Austrumciema
kolonijā Ufas guberņā. Pēc dažiem gadiem viņš pārnāca dzimtenē un darbojās par ministrijas
skolas pārzini Gramzdā. Pēc 1905. g. viņš emigrēja atkal uz Iekškrieviju. Tur darbojies par
skolotāju vairākās vietās Sibīrijā un Kaukāzā, pēc kara, no 1920. gada, īsu laiku Maskavā, tad
Pleskavā. Tagad no skolotāja darba atsvabinājies, pensionēts, dzīvo turpat Krievijā.
Austrumciema kolonijā darbodamies, Sudrabu Edžus iesūta Austrumam savus d z e j o ļ u
s p a r l e i š u s e n a t n i. Pirmie no tiem bija: Ķeistuta loms (Austrums 1885, 2 b.), Lietavas
virsaitis (1885, 8 b.). Viela un ideja nebija nekas sevišķi jauns. Tie bija varoņu cīniņi un
pārdzīvojumi leišu senatnē, ko še tēloja; tā bija tēvijas mīlestība, kas viņus vadīja, nākdama
daudzkārt konfliktā ar mīlestību pret sievieti. Bet dzejiskā izjūtā un izteiksmē še bija kaut kas
gluži cits. Tik spēcīga sajūsma nebija līdz tam laikam latviskos pantos tērpusies. Še nesniedz
mierīgus episkus tēlojumus, bet katras situācijas dziļi izjustas noskaņas. Keistuta loms sākas:
Pie Prūsijas robežām vienatnē šņācUz pakalnes senlaiku priedes;Pie kājām tam Baltija
rādamās krāc,Un redzamas kaušanās sliedes.Tur smiltenē kareivju atliekas snauž,Tās
aukstums ar karstumu balo,Un bangas tur naidīgi vairogus graužUn šķēpus iz kapenēm skalo.
Dzejnieks dzen pēdas varoņiem mežos, jūrmalas smiltīs, muklājas, kapu kalnos, upuru
vietās. Visa viņu apkārtne atdzīvojas: tumšie šņācošie meži, pa biezokņiem un muklājiem
tekošās upes, drūmi krācošā jūra, pār klajumiem izlietā bālā mēness gaisma. Un varoņi iet kā
tādi, kam tautu likteņi rokā, kam lieli svētumi jāsargā, kas nedrīkst domāt paši par savu
mieru, par savu labklājību un dzīvību. Un tomēr arī viņu dvēsele dzirkst pēc personiskas
laimes; viņi nes savā sirdī tēlus, ko kara putekļi neapputina. Viņi gribētu būt labprāt viņu
tuvumā, bet pienākums pret tautu un tēviju viņus no tiem šķir. Tā pie ārējām cīnām
pievienojas iekšējas, un spēcīgās varoņu dvēseles sakustas savos dziļumos. Bet ir redzams,

346
kas viņu iekšienē ņems virsroku.
Tā piemiņa ātri iz cilvēces dils,Kas tautībā cīnīties rimis.Ne varoni sievietes nīcīgums vils,
Viņš augstākam nolūkam dzimis.
Sudrabu Edžus senatnes varoņi un sievietes nav nekādi noteikti, īpatnīgi raksturi. Tie ir
jūsmu tēli, pievilcīgi, burvīgi, tādi paši kā tās zvaigžņu naktis, tās svētnīcas un kapenes, kur
viņi parādās. Keistuts jāj uz kumeļa un lasa zvaigznēs. Viņam nāk prātā bērnība, kur viņam
kā sapņos smaida pretī meitene. Uzreiz viņam liekas, ka viņa slava un gods nav nekas, ja no
viņa šķirta šī sapņu sieviete, kurā viņš redz tēvijas garīgo stiprumu un tiklības priekšzīmi.
Jūra drūmi šņāc; vaide1otes, uz debesīm lūkodamās, skaita pie ziedokļa akmens savas vakara
lūgšanas; viņu vadone Biruta lūdz par jaunavu dvēselēm; viņas seja ir klusa kā ūdens
spogulis, un sirdī dziji dus uz mūžību pazudušās dienas. Tas viss ir daba: zvaigznes, vakars,
jūra, Keistuts, Biruta. Ne raksturi še izceļami, bet noskaņa, kāda šo ainu apņem. (Sk. Austrms
1903, 91 utt.)
Poliski iemācījies, Sudrabu Edžus pārdzejojis latviski labāko poļu dzejnieku paraugus:
fragmentus no Mickeviča Dziady (Veļi), Pans Tadeušs, Malčevska poēmu Marja, Slovacka
traģēdiju Mintauts. Pie Mickeviča turēdamies, Sudrabu Edžus sadzejoja Konrādu Vallenrodu
(M. Viesa Mēnešraksts 1900), pēc Sirokomļas Marģeru (Austrums 1899).
No jaunākajiem laikiem Sudrabu Edžus ņem vielu savām garajām p o ē m ā m: Atmiņas
par divām dzimtām (M. V. Mēnešraksts 1898, jaunā paplašinātā izdevumā iznācis Krievijā
1921. g.), Kā Pēters izlīga ar Mozu (turpat 1899). Tās ir idilles, kurās mierīgi atspoguļojas
lauku dzīve un daba, pirmajā – Latvijas, otrā – Lietuvas. Pie atmiņu skaistākajām vietām
pieder Gaujas un vēžošanas tēlojumi. Še nošķiras arī daži zīmīgi tipi: to starpā pirmajā
krusttēvs Dūdaks, kas domājas cēlies no zviedru slakas, otrā skroderis Galups, izveicīgs
mīlētājos savedējs.
Sudrabu Edžus l i r i k a pievelk ar savu vijību un jaukskaņu. Viņš daudzkārt lieto latviešu
dzejā tik reti sastopamās trīszilbīgās atskaņas. Viņš attēlo dabas iespaidus (Rudens vēsmas),
mīlestības pārdzīvojumus (Es nevaru aiziet tā dusēt), dzīves traģiku. Pagarš dzejolis veltīts
Latvju gājējiem, kas sākas:
Drūmi čalo Daugaviņa,Burbulīšus mezdama.Prom uz jūru steidzas viņa,Asariņas nesdama.
Kas tie tādi dziedātājiPašā krasta galiņā?Tie ir latvju staigātājiTēvu zemes maliņā.
Bargas vētras uzbrukušas,Dusmu starus zibina.Viņu raudas salijušasTumšas dzelmes
dibinā.
S t ā s t o s Sudrabu Edžus neuzrāda pārākas spējas. Tēlojumi vietām izplūst, nenoturas
stingrās robežās. Tomēr arī stāstos Sudrabu Edžus ieslēdz daudz patiesu pārdzīvojumu,
novērojumu, tēlu. Labai daļai stāstu ņemta viela no skolotāju dzīves: Pēteris Kains, Kā
gāzenieši tika pie jauna skolas nama (1896), Bez nodrošinātas nākotnes (1896), čauksts
(1900). Vislielākie panākumi bija stāstam D u l l a i s D a u k a (1900). Še tēlotais puisēns
pievienojas tiem spējīgajiem, bet nesaprastajiem jaunekļiem, kuru pirmtips ir tautas pasaku
muļķīgais dēls. Viņu dziļākā gara dzīve dara tos citu vidū par savādniekiem. Dauku tura par
dullu, tāpēc ka viņu nodarbina domas par zemes griešanos. Viņš meklē padomu pie skolotāja,
mācītāja un citiem. Viņš taisa dažādus izmēģinājumus. Viņš pavasarī pa ledu aizskrej jūrā, lai
redzētu, ka zeme apaļa. Ledus nošķiras, un Dauka vairs nepārnāk atpakaļ.
Krievijā pēckara gados Sudrabu Edžus laidis klajā vairākus jaunus darbus vai agrāko
pārstrādājumu (jau minētās «Atmiņas par divām dzimtīm etc.», «Pirms vētras», 1922, u.c.).
Iznākuši turpat arī viņa kopotu rakstu trīs sējumi (1926) ar P. Vīksnas kritiski biogrāfisku
ievadu. Pirmajā no tiem uzņemti trīs stāsti – Pusmāsas dēls, Dullais Dauka, Laimzemes skola
(agrāk saucās Eņģelīšu skola); otrā jauns garāks stāsts Purva tvaikos; bet trešā atkal trīs īsāki
stāsti: Ingula grēks, Par sulaini, Kaukšķītis.
L i t e r a t ū r a: A. Gobas Sudrabu Edžus, Domas 1925, 1., 2., 4. burtn.

347
 5) VENSKU EDVARDS. Arī to dzejnieku darbos, kas pirmajā vietā izvirza patriotiskas
jūtas, sastopam astoņdesmitajos gados lielā mērā citus motīvus: tanīs liela loma mīlestībai un
dabai. Agrākajā tautiskajā (piem., Ausekļa) dzejā šiem motīviem ļoti šaura vieta. Bet vēlāk,
piem., Lautenbaha, Zeibota, Sudrabu Edžus dzejā, gandrīz katrs varonis nes savā sirdī arī
pielūdzamas sievietes tēlu. Tāpat dabas iespaidi kā tādi sajūsmina šos dzejniekus vairāk nekā
agrākos. Bet drīz vien parādās dzejnieki, ko īpaši šie, no lirikas nekad nešķiramie motīvi
sajūsmina, kuru dzejā ieskanas tikai reti kāda patriotiska skaņa. Skaistākos paraugus šādā
lirikā uzrāda Vensku Edvards un Esenberģu Jānis. Pirmajam no viņiem ir sava loma arī
avīžniecībā.
Vensku Edvards, īstā vārdā Edvards Skujenieks, dzimis 21. (9.) okt. 1856. g. kroņa Sodu
(Lielsesavas) pag. (Dobeles apr.), kur viņa tēvs turēja nomā divi mājas: Kirkuču Venskus un
Kirkuču Kraukstes. Venski, no kā dzejnieks pieņēmis savu pseidonīmu, guļ pie Svētes upītes,
uz kuras uzceltas lielkunga Jēkaba laikā Kirkuču zāģu dzirnavas, kas vēlāk nodegušas. No
tām atlicis vēl dambis. No staltā Kirkuču meža redzami tagad tikai vēl daži koki. Venskiem
apkārt plašs koku dārzs, tālāk izplešas auglīgas druvas. Tā ir parastā Lielupes līdzenuma aina.
Še turpmākais dzejnieks dabūja ir savai izglītībai materiālu atbalstu, ir savai dzejai pirmos,
paliekamos iespaidus.
Savas skolas gaitas Vensku Edvards sāka 1867. Tās nav nekādas gludās. Apmeklējis Sodu
pagasta un Jelgavas Annas baznīcas skolu, viņš 1870. g. iestājās Jelgavas reālskolā; līdz
sekundai ticis, no tās 1872. g. izstājās, mācījās Jelgavas, tad (no 1874. g.) Kuldīgas ģimnāzijā
un nolika 1878. g. Rīgas pilsētas ģimnāzijā abiturienta eksāmenu. No 1879. līdz 1884. gadam
viņš studēja Pēterpils augstskolā tieslietas.
Jau Pēterpilī Vensku Edvards sāka nodarboties ar avīžniecību, būdams par pastāvīgu
līdzstrādnieku krievu laikrakstam Novostji. Studijas beidzis un Rīgā nometies, viņš bija pa
kārtai par otru redaktoru vācu laikrakstam Heimat, žurnālam Rota, Baltijas Vēstnesim. Viņa
avīžnieka darbība pārtraucās, kad viņš no I888. līdz 1892. gadam bija par apriņķa priekšnieka
palīgu Smiltenē. Tad viņš nometās atkal Rīgā un bija līdz sava mūža beigām par Duna–
Zeitung un Balt. Vēstneša pastāvīgu līdzstrādnieku. Viņš mira ātrā nāvē 25. (13.) maijā 1897.
g.
Par a v ī ž n i e k u darbodamies, Vensku Edvards cieši stāvēja uz nacionāliem pamatiem.
Viņa laikā bija latviešu nacionālismam j ā a t s i t u z b r u k u m i n o k r i e v u p u s e s. Šai
cīņā bija jāiet uzmanīgāki nekā cīņā ar vāciešiem. Bija rūpīgi jāšķir krievu valdība no krievu
avīžniekiem, jo tikai pret pēdējiem varēja atklāti uzstāties. Vensku Edvards griezās (1886. g.)
pret Rižskij Vestnik, kas latviešu tautībai nosprieda nāves sodu. Bet (saka Vensku Edvards)
valdība latviešus līdz šim sargājusi un saudzējusi, un sargās, saudzēs tos kā savus uzticamus
pavalstniekus arī turplikām. Kāpēc latviešiem tagad jāiet bojā, «kur viņiem zem varenā
Krievijas ērgļa sargātāja spārniem ataususi jauna gaisma, uzlekusi spožā baltā laimes saule»?
Bet tas katra latvieša tikumisks pienākums – palikt pie savas tautas un par viņu gādāt. Kas aiz
materiāliem 1abumiem atkrīt no savas tautas un pāriet citā, tam būs ap sirdi kā
noziedzniekam, kas nonāvējis savu pirmo sievu un apņēmis citu, kura viņu skubinājusi pirmo
nonāvēt, – «tiklīdz viņš gribēs pieglausties jaunajai, parādīsies viņa gara acīm nelaiķes bālā
seja, atgādinādama viņa noziegumu, un viņš ar īgnumu atstums otro sievu, kas viņu darījusi
par noziedznieku, kas viņam ar glaimiem laupījusi labo sirds apziņu un godu. Savu tautību
noliegt un pāriet citā var tik tikumības ziņā pagrimis cilvēks.» Tautas uzplaukšanu traucē arī
pašu tautiešu netikumi: patība, godkārība, lepnība, skaudība, atriebība u.c. Tie ir tie mazie
cinīši, kas gāž lielu vezumu. Ir vīri, kas, gribēdami spēlēt lielu lomu, ceļ citiem neslavu, kas
citus uzteic tikai tik ilgi, kamēr tie kalpo viņu godkārībai un patībai.
Vensku Edvards apkaro netikumus ar zobgalībām. Viņam ir s a t ī r a Muļķu cīniņš. Še
runā par Cilvēku, kurš ieceļ par savu mantinieku to, kas visā Muļķavā vislielākais muļķis..

348
Muļķavnieki nu sacenšas. Ierodas mērnieks Bezrūpis, kas par visu to nu tik dzird. Viņš norāj
tos, kas cenšas iegūt cilvēka mantību. Kaunēties jums vajadzētu, jūs naudas kalpi! Es ēdu
sāli ar maizi vai stāvu neēdis, bet es uzturu savu prāta gaismu, sargāju savu godu.
Testamenta izpildītājs ieceļ Bezrūpi par Cilvēka mantinieku, sacīdams: «Kas šai laikā, kur
Latviešu Avīzēm un Latvietim tik daudz lasītāju, kur Bušs vicina vienā rokā slotu un otrā
rakstāmu spalvu, kur atrasts, ka Vidzemes draudzes skolās pasniedz pārāk augstas mācības,
– kas šai laikā, es saku, no goda un gaismas runā, tas ir tiešām pelnījis būt par Cilvēka
mantinieku.» To Vensku Edvards raksta 1882. gadā.
Vensku Edvarda avīžnieka raksti sakopoti grāmatā: Par šo un to, Rīgā 1894.
Vensku Edvarda d z e j a ir pa lielākai daļai tīra dziesmu lirika. Tai piemīt kaut kas no viņa
dzimtenes vienkāršās dabas ainas. Dažā dzejolī atspoguļojas šī daba. To, piem., ieraugām
dzejolī Vakars siena laikā: strautiņš kā sapņodams burbuļo uz leju; norasojušās druvas un
pļavas līgojas mēnesnīcā; vītolājā līča malā tinas migla; visur valda klusums, miers; istabā
sēž saimnieks ar savu saimi pie vakariņām. Citā reizē ar šādu pašu ainu sakūst kopā laimīgās
prieks (Laimīgā). Visi dus un sapņo; tikai strautiņam nav miera; viņš stāsta par zaļām
piekrastēm, par lakstīgalu dziesmām, par neaizmirstulēm.
Man arī nava miera,Man arī jāstāsta,Cik esmu prieka pilna,Cik esmu laimīga.
Skaista dabas rotaļa ietveras dzejolī Rasa. Tā mirdz uz katras puķītes kā asaras, kas
raudātas klusā mēness naktī. Bet tās asaras nav; tās ir dimanta pērles, kurām Ūdensmāte ik
vakarus izrotā puķītes; Saules meitas tās ik rītus salasa un noglabā mākoņos Ūdensmeitai. –
Daba pieņem simbola nozīmi. Kur senāk viļņojusies jūra, tur tagad zaļas pļavas, bagātas
druvas; no jūras atlicis mazs ezers, kas mierīgi laistās saulē; tā ir dzejnieka sirds, ko vairs
nespaida rūpes un skauģu spītības, kam vairs nav dziesmu un jaunības kaislību (Izsīkusi jūra).
Dziļi iespiežas prātā vienkāršā glezna viršu zilos ziedos kā rāms jūras spogulis; bērzs raugās
skumīgi mākoņos, un viņa nokaltušos zaros mirdz rasas lāses. Vai dzejnieks še grib tēlot savu
piemeklēto tautu jeb vai sevi pašu?
Nevaldāmām bangām dzejnieka jūtas nav pielīdzināmas arī jaunībā. Viņa mīlestība ir
dziļa, klusa, kā Dieva lūgšana. Viņas saknes meklējamas mātes mīlestībā. Kad viņš sēž
blakām ļaudaviņai, viņa jūtas pret to noskaidrojas, sakusdamas ar mātes mīlestību; viņam tad
nāk prātā brīži, kad māte tam, blakām ceļos nometusies, mācījusi Dievu lūgt. Mīlestības jūtas
savērpjas kopā ar dabas iespaidiem. Dzejnieks ir klints šalcošā jūrā, viņa līgava ir saule; tad
jautājums: kas vainīgs, ka viņš kluss un auksts? Vītola prauli spīd nakti, ka pār tiem dienu
baltā saule gājusi, dzejniekam dziesmas un laimes jūtas, ka viņam mīļas acis laipni
smaidījušas. Ar dabu saaužas neaprakstāma nojausma dzejolī Tālumā. Dzejnieks braukā gar
mēness aplaistītā ezera krastu; viņš lūkojas uz balto ūdens puķi, ierauga dzelmē savas līgavas
bālo seju un jautā:
Kam manim, tājā meitiņ,No tevim ziņas nav?Vai tu man aizmirsusi,Jeb vai tu kapā jau?
Dabā atspoguļojas arī cilvēka raibais, neaprēķināmais liktenis. Sniega pārslas krīt, veļas,
visu dabu ietin baltā sniega palagā; mūža dienas nāk, steidzas, ietinas baltā nāves palagā.
Vējā lauzta lapa viesulim rota, kas mieru atrod strautā; bēdu lauzta sirds dzīvei rota, kas
mieru atrod kapā.
Šie dabas un mīlestības dzejoļi, kas nereti sastāv no pāris pantiņiem, ir Vensku Edvarda
dzejas neiznīcināmais kodols. Tie arvienu piederēs pie labākajiem latviešu lirikas paraugiem.
Vensku Edvarda dzejoļi iznāca divos krājumos: Dziesmu pavasaris, Rīgā 1880, 2. izd.
1893; Jaunas dzejas, Rīgā 1893, dāvātas Lautenbaham Jūsminam. Bez oriģināliem šais
krājumos ir arī tulkojumi. Sevišķi Heines dziesmas Vensku Edvards atdzejojis ar lielu
mīlestību un meistarību; tāpat oriģinālos nomanāms Heines iespaids. Bez tam še tulkojumi
pēc Vilh. Millera, Dāna, Pruca, Horācija, Šillera u.c.
Arī s t ā s t u s Vensku Edvards rakstījis, pirmos no tiem piecpadsmit gadu vecumā. Tie

349
iespiesti Balt. Vēstnesī, sākot ar 1872. g. Tā ir lasāmviela, kādu sniedz avīžnieks. Lielāka
vērtība vēsturiskajam stāstam Kirkuča dzirnavas (1893); tanī atspoguļojas hercoga Jēkaba
laiki.
L i t e r a t ū r a. Vensku Edvarda Raksti. Dzejas un stāsti. Vensku Edvarda biogrāfija un
rakstu sakārtojums Līgotņu Jēkaba, Rīgā 1929. – Teodora V. E., Tautas rakstnieki, Rīgā
1913, 116–126. – Edvards Skujenieks, Balt. Vēstn. 25 g. jubilejai par piemiņu, 6913, 126–
127. – Kaudzītes Matīsa V. E. (Ed. Skujenieks), Atmiņas etc. II, 274, Rīgā 1924.
6) ESENBERĢU JĀNIS. Vensku Edvardam stāv līdzās Esenberģu Jānis. Viņi savā starpā
stipri radnieciski. Abi viņi saņēmuši no bērnības Esenberģu Jānis iespaidus no tā paša
apgabala; abu viņu dzejā tie paši galvenie motīvi; abi viņi kā liriķi paceļas savā laikā pāri
citiem.
Esenberģu Jānis dzimis 9. aprīlī (28. martā) 1862. g. Lielsvētes Upes Priekuru Daiļos.
Tātad arī viņu kā bērnu auklē Lielupes līdzenums. Viņa tēvs Dāvis nodarbojas ar dreimaņa
amatu un ir melanholiskas dabas, nesaietas ne ar vienu cilvēku, turēdams tos par saviem
nelabvēļiem, skauģiem un naidniekiem. Viņa māte, cēlusies no turīgas dzimtas, bija
smalkjūtīga un atjautīga. Apkārtējie ļaudis viņai pārmeta, ka tā savus bērnus pārāk lutina.
Vismīļāks viņai bija Jānis, no viņas četriem bērniem vecākais.
T r a ģ i s k u s m o m e n t u s Esenberģu Jānis dabūja pārdzīvot, zaudēdams savu vienīgo
brāli Ģedertu (1886) un pāris gadus vēlāk savu mīļāko māsu Alīdu, sauktu par Zetiņu.
Ģederts nomira Varšavas kara hospitālī plaušu karsoni. Zeliņa mīl prātot par dzīvi, izsaka
savas domas lakoniskās epigrammās, dzejo. Viņa savam brālim gara radiniece un no visiem
ģimenes locekļiem viņu vislabāk saprot. Daži viņas dzejiskie mēģinājumi, iespiesti Rotā. Viņa
sasirgst ar diloni un nomirst sava brāļa acu priekšā. Tas stipri satricina tā jau ļoti savārgušo
dzejnieku. Esenberģa māsa Emīlija vākusi kopā sava brāļa atstātos rakstus, vēstules, citus
materiālus un sniegusi ziņas dzejnieka biogrāfam Plūdonim.
Iemācījies lasīt piektajā dzīvības gadā, Esenberģu Jānis ņem kā pirmo lektīru rokā
Kurzemes Laika grāmatu un tēva abonētās Latviešu Avīzes. Uzgājis pēdējās kādus dzejoļus,
viņš tos iemācās no galvas un sāk arī pats pantus sacerēt.
No Daiļiem Esenberģu ģimene pāriet 1868. g. uz Sējas Platones muižu. No nākamā gada
viņš apmeklē Lielsvētes pagasta skolu. Pēc trim gadiem viņš no skolas izstājas un nodzīvo
vienu gadu uz laukiem, grāmatas lasīdams un sapņodams par junkuru skolu. Tad viņš (1873)
aiziet saviem piederīgiem līdzi dzīvot uz Rīgu. Viņš nu iestājas Torņkalna pilsētas puisēnu
elementārskolā un to pēc diviem gadiem pabeidz. Jāķeras pie maizes darba. Tēvs viņu 1877.
g. ieliek Pihlava zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Saslimis ar tīfu, viņš divus gadus
noguļ uz gultas, pēc gatavojas iestāties junkuru skolā, bet nepilda mēru.
Tad viņš (1880) uzņem gaitu, kurā paliek visu savu īso mūžu: viņš tiek par teātra
darbinieku. Viņš ir Rīgas Latviešu teātrī par aktieri, par suflieri, par teātra dzejnieku un
rakstnieku. Ādolfam Alunānam 1885. g. no Rīgas Latv. teātra vadības atkāpjoties, Esenberģis
palika Alunāna trupā par inspicientu un apceļoja ar to Kurzemes pilsētiņas un miestus. Jau
nopietni sasirdzis ar diloni, viņš 1887. g. atkal piestājās pie Rīgas teātra par suflieri, bet
neveselības dēļ nevarēja še vairs ilgi darboties. 1888. gada maijā viņu aizved aktieris Stīnus
uz savām mājām Kandartēniem Vecsaules pagastā, lai še veseļotos. Viņš nāk sakarā ar
kaimiņos dzīvojošo Dunkeru ģimeni un tuvākās attiecībās ar jaunāko Dunkera meitu
Leokādiju. Ģimenes galvu, agrāko Vecsaules skolotāju, zaudējusi, šī ģimene ir trūcīgos
apstākļos. Tomēr tā sniedz slimajam dzejniekam lielāko materiālo un garīgo atbalstu, viņu
kādu laiku arī uzņem pie sevis. Slimībai pieņemoties, Esenberģis atbrauc uz Rīgu pie ārstiem.
Tie vairs nevar palīdzēt. Viņš mirst Rīgā 20. (8.) novembrī 1890. g. Viņu apglabā Torņkalna
kapos 25. (13.) novembrī.
Esenberģa d z e j ā ieraugāma puslīdz tā pati pasaule, kas Vensku Edvarda dziesmās.

350
Vēsma nāk vakarā no lejas un stāsta, cik daiļa tur plūst upīte, cik mīļi tā glāsta vītolu; tauriņi
rokas ziedos, jāņutārpiņi zib, puķes lokās pret zemi. Rudenī dzejnieks stāv klusu krastmalā:
lejā strauts dus kā sapnī, niedra irst vējā, viļņos mirdz saules stari. Lielupes plašajās lankās
sevišķi siena laikā daudz rosības. Vensku Edvards tēlo vakaru siena laikā, Esenberģis siena
laika dienu, kad debess mirdz tik spoži zila, ka acis jālaiž zemē; uz noras sila malā gaiss trīc;
visās pļavās, kam tek cauri upe, smaržodami žūst saulē izārdītie siena vāli; piepeši atskan
ganu dziesmas; meitenes un zēni sāk jautri līgot. Arī pēdējie vēlējumies saskan abiem
dzejniekiem. Vensku Edvards vēlas: kad viņam kādreiz jāmirst, lai tad būtu pavasaris.
Tad nopietni un klusiJūs mani guldīsiet,Uz ziedu lietus kritīsNo visiem zariņiem.
Esenberģu Jānis vēlas:
Man akmeni uz kapa Un krustu nespraužiet, Tik mazās vieglās puķes Tur virsū uzstādiet.
Un tomēr Esenberģu Jānis nav samaināms ar Vensku Edvardu. Lai viņi būtu uzņēmuši tos
pašus iespaidus, lai viņi izsacītu tās pašas jūtas, tomēr še ir divi savā īpatnībā izšķirami
dzejnieki. Liksim blakus divus dažos vilcienos vienādus pantus par rudeni.
Vensku Edvards:
Tumsā koki kailiem zariem It kā spoki līgojas, Viņu lapas, salnas kostās, Vētra sen jau
lauzusi.
Esenberģu Jānis:
Salts vējš caur kailiem kokiem slīd; Šur tur vēl bāla lapa krīt, Šur tur vēl reta puķe zied.
Uz pļavas gans tik skumji dzied.
Redzam: Vensku Edvardam krāsas vieglas, mierīgas, Esenberģim smagas, spilgtas. Viens
notver skaidri reālos priekšmetus un dabū no viņiem iespaidus; otrs nes savu pasauli pats sevī
un atrod apkārtējā dabā pats sevi ietēlotu. Esenberģim daba dzīvo, pieņem cilvēka seju un
īpašības. Puķes lokās pret zemi un grib to skūpstīt kā līgavu. Strautiņš čalo un jaucas sapņos
kā šūpuļa dziesma, kas maigi skan no mātes lūpām. No tāluma debess raida retus, spožus
starus kā vaigs, kas miegā smaida par seno laimi. Dabai mirstot, debess aizklāj savu vaigu
miglā kā māte, bērnam mirstot, aizsedz viņa acīm savu sāpju un moku pilno seju. Dzejnieks
ir šalcošais mežs, kas drūmi liec galotnes; viņa līgava ir tumšā egle, kas līgsmās jaudās sāk
lēni drebēt; egles tēls mirdz meža ezerā dzejnieka sirdī. Tā ir grezna dzeja, tikai vietām ne
bez sentimentālisma un smaga patosa.
Esenberģis tulkojis, iekārtojis latviešu skatuvei ap 20 l u g u. Bet arī viņa labākie
tulkojumi, tā Šekspīra Sapnis vasaras naktī, bijuši vēlāk jāpārstrādā.
Viņa s t ā s t i (Uz jūras, Zemnieku skuķīts u.c.) piemēroti laikrakstu feļetoniem un
iespiesti Rotā, Balt. Vēstnesī.
L i t e r a t ū r a. Esenberģu Jāņa Kopoti raksti. Plūdoņa kopojumā un kārtojumā. (Viņa
paša arī ievads pirmā sējumā: Mīlestības dziesminieks Esenbergu Jānis. I–III sēj., Rīgā
1924. – Fr. Kārkluvalka Latviešu dzejnieks E. J., Austrums 1892, 12.b. – Esenberģu Jānis,
Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. 1893, 81–84.
7) ADAMOVIČS. Arējiem notikumiem un spilgtiem centieniem nabagais laiks darīja par
iespējamu dzejā rūpīgāk izstrādāt formu un skubināja pārņemt vērtīgākus literāriskus darbus
no citām tautām. Dzejas formā sasniedza klasisku pilnību Adamovičs. Viņš latviešu
literatūrai tad arī ieguvis paliekamus darbus no citām tautām.
Frīdrihs Adamovičs dzimis 18. (6.) janv. 1863. g. Dundagas Rīzemes mājās, kur viņa tēvs
kalpoja pie sava māsas dēla. Rīzemes māja guļ Zilo kalnu malā, no kurienes atveras tāls skats
pāri mežiem un purviem uz Baltijas jūru; skaidrā laikā redzami kuģi, kas peld pa Irves
šaurumu, un pat Sāmu salas krasti. Kalna piegāze izrobota gravām un apaugusi daždažādiem
kokiem. Še Adamovičam bija pazīstama katra vietiņa. Piecu gadu vecumā viņš jau lasīja
grāmatu. Bet kalpa zēnam būtu bijis grūti tikt uz priekšu, ja par viņu nebūtu rūpējies viņa

351
krusttēvs un tēvbrālis, Kr. Barona māsas vīrs Fr. Adamovičs Dingas mājās, kas bija 18 gadus
no vietas par Dundagas pagasta vecāko. Šis izglītības draugs, kas abonēja Balt. Vēstnesi un
vēlāk Balt. Zemkopi un kura grāmatu krājumā bija pirmo Mājas Viesa gada gājumu un
Pēterburgas Avīžu sējumi, gādāja, ka viņa krustdēls, Dundagas draudzes skolu 1876. g.
izgājis, tiek Baltijas skolotāju seminārā, kurp viņu aizveda un arī citādi par viņu rūpējās
skolotājs Dreiberģis. Adamovičs iekļūst 1878. g. tikai semināra priekšskolā un nākošā gadā
seminārā kā kroņa stīpendāts. Šai laikā viņš vingrinās dzejā, gan oriģinālus sacerēdams,
sevišķi par patriotiskiem tematiem (Dzimtene, Zilie kalni, Kūri), gan tulkodams. Daudz viņš
pārdzejo Ļermontova darbus, tā viņa Pravieti jau 1880. g. Seminārā viņu aizrauj skolotājs
Maļinovskis, mazkrievs, ar Krilova pasaku deklamācijām. Viņš dabū lasīt arī Šekspīra darbus
Šlēgera vācu tulkojumā. Nodibinās semināristu starpā nelegāli literāriski vakari, kuros bez
citiem par dalībniekiem Purapuķe, Bebru Juris. (Sudrabu Edžus, kas tai pašā laikā seminārā,
pie vakariem nepiedalās.) Adamovičs apmeklē arī Latviešu biedrību, jautājumu vakarus,
Alunāna vadīto teātri. Kādu viņa dzejoli iespiež (ap 1883. g.) Balsī. Semināru 1883. g.
beidzis, viņš mācījās Pēterpils skolotāju institūtā un piedalījās latviešu pulciņā, kas sastādījās
no dažādu mācības iestāžu audzēkņiem un citiem Pēterpils latviešiem. Viņu starpā bija:
valodnieks Sirmais, Rāviņš, brāļi Vidiņi, Remeķis, Sanders, kādu laiku arī Rainis un Stučka.
Adamovičs pulciņā nolasīja kritisku apceri par Ausekli, ko vēlāk iespieda Dienas Lapā (1887,
218–220). Viņš še iepazinās arī ar rakstiem par sabiedriskiem jautājumiem (Bekla, Pisareva,
Hēgeļa, Lasala u.c.).
Par skolotāju Adamovičs darbojās no 1886. līdz 1899. gadam Bauskas pilsētas skolā.
Bauskā dzīvodams, viņš čakli piedalījās sabiedriskā dzīvē un pastrādāja daudz 1iterāriska
darba. Viņš rediģēja Pedagoģisko Kalendāru skolotājiem un vecākiem 1897.–1900. gadam,
sagādādams tam katru gadu plašu pedagoģisku rakstu krājumu. Ap 1890. g. sāka parādīties
viņa tulkotās Krilova fabulas. Tās iznāca sakopotas Derīgu grām. nodaļas izdevumā 1893. g.,
otrā papildinātā iespiedumā 1900. g. Parādījās viņa Šekspīra tulkojumi: Jūlijs Cēzars (1897),
Makbets (1898), Ričards III (1902).
Piedzīvodams Bauskā dažas nepatikšanas no tautskolu inspektora Šatalova, nākdams,
apmeklējot uz Bausku izsūtīto tolstojieti Birjukovu, policijas uzraudzībā, Adamovičs pārgāja
par skolotāju uz Pobijaņicu komercskolu Polijā. Tur viņš palika līdz 1906. g., kad pārnāca
atpakaļ uz Latviju un sāka darboties Olava tirdzniecības un komercskolā. No I915. līdz 1918.
gadam viņš līdz ar minēto skolu bija emigrējis uz Pēterpili. No 1918. g. viņš strādā Latvijas
valsts dienestā, vispirms kā tautskolu inspektors Jelgavas apgabalā, tad kā pamatskolu
nodaļas vadītāja biedrs, no 1920. g. kā skolotājs Rīgas vidusskolās un arī kā lektors
augstskolā.
Latviešu literatūrā Adamoviča klasiskiem tulkojumiem paliekama vērtība. Bez minētiem
darbiem mums viņa atdzejojumā: Puškina Skopais bruņinieks, Mocarts un Saljeri, gabali no
Oņegina, balādes, dzejoji, Puškina un Nekrasova darbu izlases, Ļermontova Dziesma par Jāni
Briesmīgo, Pravietis, daži dzejoļi, A. Tolstoja Kņazs Repņins, Fontanes Džons Meinards,
Hēbeļa Sila zēns, Ernsta Ģirts Kraujums, Ņikitina, Nadsona, Sevčenko, Adas Negri u.c.
dzejoļi.
Valodu Adamoviča tulkojumos latviešu dzejas ģēnijs līdzdarinājis. Adamovičs centās
jauno saturu ieliet tai pašā valodā, ko tauta līdz tam laikam lietojusi, taujādams pēc
izteiksmes katrai jūtu nokrāsai tautas dvēselē. Tāda taujāšana liecina par lielu cienību un
mīlestību uz tautas garīgo būtību. Tā dibinās uz pārliecību, ka tautā atdzejošanai vajadzīgie
izteiksmes līdzekļi ir; tikai tie uzmeklējami. Un Adamovičs nerima meklēt. Viņš tad tika pie
panākumiem, ar kuriem atkal reiz uzrādīta latviešu valodas bagātība, tā, piemēram, Krilova
fabulu tulkojumos.
Adamovičs pastāsta, k ā i z s t r ā d ā j i e s v i ņ a d z e j a s s t i l s. Viņš sācis

352
vingrināties no 1879. gada. Viņš savus vingrinājumus par tādiem arī uzskata un nedod
iespiest. «Centos sev būt stingrs kritiķis un neticēju draugiem, jo tie mēdza slavēt to, ko pats
par labu vēl neatzinu. Uzrakstīto pats pēc ilgāka laika, kad biju to pa daļai aizmirsis, lūkoju
cauri no jauna, un tad pats redzēju, kas nav izteikts diezgan skaidri un dzejiski. » Viņa
paraugi labākie dzejnieki, sevišķi Auseklis, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs. Viņš meklē tautas
valodā raksturīgus izteicienus, krāj sakāmus vārdus un parunas. Bauskā viņš dzird skaidru
vidus dialektu. Viņš ķeras pie Krilova fabulām. «Krilovam īpatnīgs stils krievu tautas garā.
Centos viņa domas izteikt īpatnīgā latviešu tautas garā (meklēju parunas, raksturīgus
izteicienus). Otrkārt, Krilova fabulās pēdu skaits rindās ļoti dažāds. Kādēļ? Krilovs necieš
lieku vārdu un ielāpu, rinda noslēdzas tur, kur doma beidzas ar raksturīgu izteicienu; tāpat
ja atskaņa prasa, viņš taisa rindu gluži īsu. Tādēļ neskatījos uz to, cik pēdu Krilovam rindā,
bet – domas un gleznas lai svabadi izlejas valodas dabīgā tērpā. – Pie tulkojumiem strādājot,
šad un tad bija jāuzduras uz kādu grūtāku vietu (sevišķi šekspīra lugās). Tomēr ne bridi
nešaubījos, ka var atrast attiecīgu izteicienu latviešu valodā; par to liecina latviešu tautas
bagātais dzejas pūrs. Valodai dzejā vajaga plūst viegli, svabadi (še ņemu par paraugu
Puškinu un Ļermontovu, īpaši pirmo); tāpat nedrīkst lasītājs manīt, ka atskaņas meklētas.»
L i t e r a t ū r a. Teodora Frīdrihs Adamovičs, Druva 1913, I, 134–137. Fr, Adamoviča
pašbiogrāfija, K. Egles Atziņas I, 145, Rīgā 1923.

4. TEĀTR1S UN DRĀMA

1) Ādolfs Alunāns
2) Puriņu Klāvs
3) Stepermaņu Krustiņš
Pēc tam kad Jaunais Stenders bija latviešiem sagādājis pirmo dramatisko darbu (Žūpu
Bērtulis, 1790), Elferfelds apmēram 15 gadu vēlāk bija sarakstījis pirmo latviešu oriģināllugu
(Tā dzimšanas diena, 1804) un arī devis pamācības, kā sarīkojamas teātra izrādes, latviešu
teātris nodibinās līdz ar Rīgas Latviešu biedrību. Tikai tad tam bija pamats latviešu
sabiedrībā, kad kopā ar citiem kultūras prasījumiem uzstādīja arī prasījumu pēc sava teātra.
Pēc Daugavgrīvas un Carnikavas citreizējā mācītāja Ād. Albanusa ziņām, p i r m ā l a t v
i e š u t e ā t r a i z r ā d e notikusi 19. gadusimteņa sākumā (sk. J. Misiņa rakstu "Latviešu
teātra izrāde priekš simts gadiem", Dailes teātris VI sezonā, 1925). Viens muižnieka
uzaudzināts, ap 17 gadus vecs latviešu jauneklis, savam kungam ceļojumā līdzi braukdams,
vienā pilsētā dabūjis noskatīties Šillera "Laupītāju" izrādi. Izrāde viņu tā sajūsminājusi, ka,
mājās pārbraucis, viņš tūlīt šo lugu pārtulkojis (tulkojums glabājas Latviešu Literār.
biedrības rokrakstu krājumā) un kopā ar citiem zemnieku zēniem 1825, gadā kādā šķūnī arī
izrādījis.
Tomēr pagāja vēl gadu desmiti kopš šī pirmā mēģinājuma, kad varēja iesākties plašākas
teātra izrādes. Tās ievada Latviešu palīdzības biedrība trūkumu ciezdamiem ar teātra izrādi,
kas notika 14. (2.) jūnijā 1868. g. Rīgas vingrotāju biedrības zālē. Izrāda Stendera Žūpu
Bērtuli. Pie galvenajiem rīkotājiem pieder Rihards Tomsons, Kristaps Bergs, arhitekts
Baumanis, Šterns; Tomsons uzņemas režiju, citi minētie uzstājas kopā ar vēl dažiem par
aktieriem. Kad no minētās biedrības vēl tai pašā gadā attīstījās Rīgas Latviešu biedrība,
nodibinājās pie tās (decembrī 1868. g.) Teātra komisija, kas nu turpmāk rūpējās par teātra
izrāžu sarīkošanu.
Lai novērstu lugu trūkumu, Rīgas Latv. biedrība izsolīja godalgu par labāko latviešu
oriģināllugu. Panākumi nebija nekādi lielie. Vienīgais iesūtījums Kroņa mežsarga dzīve
godalgu neizpelnās. Godalgas izsolījumu atkārtojot, iesūta pāris lugas, no kurām dabū
godalgu Marijas Pēkšēnas traģēdija Ģertrūde.

353
 M a r i j a P ē k š ē n a ieraugāma pašu pirmo latviešu oriģināllugu sacerētāju starpā.
Dzimusi 28. septembrī (10. oktobrī) 1845. gadā Mazsalacas Valtenbergas Kalna Mačos, viņa
apmeklējusi Valmieras pilsētas skolu un darbojusies pēc tam par audzinātāju sava brāļa un
Vecates muižas nomnieka Zīgvalda ģimenē. Mirusi Rīgā 25. novembrī (7. decembrī) 1903.
gadā. Pēkšēna sarakstījusi pavisam 4 lugas, kas visas palikušas neiespiestas (rokraksti Rīgas
pils. Misiņa bibliotēkā). Divas no tām, jau pieminētā godalgotā Ģertrūde un Vienu stāstu,
izrādītas Rīgas Latviešu teātrī (1877, un 1879. gadā), bet Ceļa biedri (vēlākā rokraksta
labojumā pārsaukta par Mūsu barons) un Laiku ziedi arī nav uzvestas. Ar 4 cēliem skatu
spēli Ģertrūde viņa tad arī kļuva pazīstama tālaika teātra rakstnieku aprindās. Ādolfs
Alunāns par šo lugu liecina (Ievēr. latvieši I, 37), ka tā sarakstīta ar izveicību, kāda var
piemājot tikai īstam skatuves pazinējam vai bagātīgi apdāvinātam rakstniekam. Šinī lugā
redzējām patiesi gabalu iz pašu dzīves, tie ir patiesi latvieši, kurus satikām še kā mīļus, vecus
pazīstamus; visi mums priekšā vesti skati bij pazīstami atgadījumi, kā viņi mēdz notikt
katrudien mūsu tautas mājiņās, – bet īsts poēzijas gars viņus darīja smaržainus, viņus, tā
sakot, pārsmalcināja. Visas mūsu laiku un sadzīves kaites bij zīmētas tik dzīvām krāsām un
tādu patiesību, kā to tikai var noklausīties dabai un dzīvei." Plašāk Marijas Pēkšēnas dzīvi,
bet it sevišķi viņas lugu saturu apskata J. Misiņš rakstā Marija Pēkšēna, tautiskā laikmeta
rakstniece (Rakstu krājums, Rīgas Latv. biedr. Zinību komisijas izdots. 18. krājums, 121–
157, Rīgā 1928). Klusībā viņa rakstījusi arī dzejas (glabājas turpat, pie lugu rokrakstiem),
bet tām mākslas vērtības nav.
Pirmajiem latviešu teātra sākumiem stājās vēl dažādi šķēršļi ceļā. Aktieri, nekādas algas
nedabūdami, nāca un gāja. Līdzekļu nebija, ar telpām bija jālāpās. Kad Rīgas Latv. biedrība
uzcēla 1870. g. savu biedrības māju ar diezgan ērti ierīkotu skatuvi, gadījās pavisam negaidot
jauna klizma: Rīgas Latv. biedrībai, kam statūtos tieši nekas par teātri nebija sacīts, aizliedza
teātri sarīkot. Tagad bija izrādes dažādi jāmasko. Tikai no 1875. g., kad aizliegums bija
atcelts un izstrādāti nosacījumi par saimnieciskām attiecībām starp teātri un Latviešu
biedrību, latviešu teātris uzskatāms par nodrošinātu.
Latviešu teātra nodibināšanā un attīstībā vislielākie nopelni Ādolfam Alunānam, kas
veltījis visu savu mūžu latviešu skatuvei.
1) ĀDOLFS ALUNĀNS. Laika prasības izpilda attiecīgām dāvanām apbalvoti darbinieki.
Alunāns apmierināja sabiedrības vajadzības, ar sirdi un dvēseli teātrim nododamies. Viņa
personiskās īpašības darīja viņu par šāda uzdevuma sekmīgu izpildītāju, tā ka viņš ar pilnu
tiesību dēvējams par latviešu teātra tēvu.
Ādolfs Alunāns, Jura Alunāna brāļa dēls, dzimis 1 l. oktobrī (29. sept.) 1848. g. Jelgavā,
kur arī apmeklēja ģimnāziju. Zēna gados viņš bieži apmeklēja Jelgavas vācu teātri kopā ar
savu vectēvu no mātes puses rātskungu Velcki (Voeltzke). Par aktieri Alunāns pirmoreiz
uzstājās Tērbatas vācu teātrī un tad darbojās pārmaiņus uz vācu skatuvēm Rēvelē, Tērbatā,
Narvā, Pēterpilī. Viņš ņēma dalību galma vācu teātrī, kad tas sarīkoja viesu izrādes Vīborgā.
1869.–1870. gada sezonā Alunāns tēloja Rēveles teātrī jaunu varoņu un mīļotāju lomas.
Kaut gan Alunānam sāktajā gaitā uz vācu skatuvēm bija paredzami ievērojami panākumi,
tomēr viņš neatsacīja Rīgas Latv. biedrībai, kad tā viņu 1870. g. aicināja par latviešu teātra
vadoni. Viņš nostājās uz pamatiem, kas nupat tikai vēl bija nostiprināmi viņa paša rokām.
Kad Latv. biedrībai aizliedz teātri izrādīt, Alunāns sarīko izrādes gan savā, gan Labdarības
biedrības vārdā. Latviešu biedrībai tiesības uz teātra izrādēm atgūstot un teātrim drošāk
nostājoties, Alunāns dabūja par atalgojumu procentus no ienākumiem (ap 25 proc.). Citi
aktieri nesaņēma nekādas atlīdzības. Alunāns uzaudzināja pirmo latviešu aktieru paaudzi, pie
kuras piederēja M. Stīnus, J. Birzgalis, J. Brigaders, Ziemciešu Marija (Zīraka), Brigadere–
Nlaija, Spodrīte, Berta Graudiņa–Rūmniece, K. Brīvnieks, J. Steglavs u.c. Pats komiķis
būdams, Alunāns pārsvarā piekopa joku lugas, gan pats tās sacerēdams, gan tu1kodams un

354
1ikdams tu1kot vācu poses ar bagā'tīgiem kupleju iepinumiem.
Sakarā ar teātra vajadzībām attīstījās Alunāna rakstnieka darbiba. Viņa pirmais raksts I~ā
lēti var reizot bija iespiests jau 1864. gadā Latviešu Avīzēs (13. nr.). Bet tikai ap 1870. g.
Alunāns ķeras pie dramatiskās literatūras, lugas gan sacerēdams, gan tulkodams. Pirms viņš
bija pieņemts par Rīgas latv. teātra vadoni, viņš uzveda Rīgā viesodamies 1869. gadā savu
lugu Pašu audzināts. Tūlin savā pirmajā darbā viņš izrādījās par veiklu komisku situāciju
tēlotāju, par populāru, pa reizei parupju joku piekopēju, par rakstura krietnības cildītāju. No
1870. līdz 1885. g. viņš vēl sarakstīja: Priekos un bēdās (1871), Mucenieks un muceniece,
Icigs Mozes (2. dr. 1881), Skaistā Grietiņa (1873), Skolotāja tupeles, Džons Neilands u.c.
Viņš izdeva arī kupleju krājumu Kupleju Vēstnesis (1873). Visi šie dramatiskie sacerējumi
nodomāti tieši skatuvei, piemērojoties publikas prasībām un aktieru spējām, pat katra aktiera
īpatnībai; literāriskas vērtības tiem maz. Arī nacionālā ideja tanīs neizpaužas.
Nākdams nesaskanā ar Rīgas Latviešu biedrības vadītājiem, Alunāns 1885. g. atstājas no
šīs biedrības teātra vadības. Tomēr Iatviešu teātra laukā viņš palika vienumēr. Svabadām
rokām viņš tagad veicināja teātra attīstību visā Latvijā. Vēl būdams par Rīgas latviešu teātra
vadoni, viņš 1875. g. ar savu trupu apceļoja Vidzemes pilsētas. Aiziedams no Rīgas, viņš
dabūja koncesiju teātra izrādēm visā Kurzemē. Alunāns nu bija redzams drīz vienā, drīz otrā
vietā. Visur, kur vinš nāca, posās kā uz svētkiem, sakustējās īpaši vietējā inteliģence un jaunā
paaudze. Kas teātri nebija redzējis, nu ar to iepazinās; kas ar to jau bija nodarbojies,
papildinājās. Noskatījās, noklausījās, saņēma no Alunāna pamācības, un teātris sāka plaukt
visā Latvijā.
Tagad A1unāns pacēlās tikpat uz skatuves, kā literatūrā savos augstumos. No viņa
personas dzīvība staroja. Tiklīdz viņš iznāca uz skatuves, viņu saņēma aplausiem. Vinš katrā
gadījumā izprata, ko sniegt: kādus jokus, kādas zobgalības, kādas kuplejas, kādus raksturus.
Šai ziņā viņam smalka izjūta un nopietna griba. Viņš, kas audzis ārpus tautas plašākām
aprindām, kas latviešu zemnieku dzīvi redzēja tikai no tālienes, centās un prata notvert to, kas
latviešu sabiedrību, sevišķi uz laukiem, visvairāk sakustināja. Te daudz palīdzēja viņa
saviesīgā daba un aizspriedumu trūkums. Viņš varēja omulīgu tautiešu vidū būt ļoti vaļsirdīgi
omulīgs, izviļināt uz vaļsirdību, tā ka viņam bija iespējams ieskatīiies dažādu cilvēku
iekšienē.
Tad saprotams, ka tiem ideāliem, kas sabiedrības centieniem piešķīra augstāku vērtību,
Alunāns deva veidu uz skatuves un literatūrā. Viņu aizņem nacionāla doma; tās apgarots, viņš
rada savus labākos dramatiskos darbus. Viņš čakli strādā arī laikrakstos un, no 1892. gada
sākot, izdod savu Zobgaļa kalendāru.
Pastāvīgi Alunāns dzīvoja Jelgavā, darbodamies tomēr visā Latviijā, parādīdamies drīz
vienā, drīz otrā vietā. 1893. g. viņš nosvinēja Rīgas Amatnieku biedrības zālē savas darbības
25 gadu jubileju un 1908. g. savu 60 gadu dzimšanas dienu Rīgas Interimteātrī. Šie svinējumi
bija mazi tautas svētki. Tad viņš tapa gurdāks. Viņš mira ar trieku 4. jūlijā (22. jūn.) 1912. g.
Jelgavā. Arī Alunāna bēru diena pulcēja ap viņu visas latviešu teātra un inteliģences aprindas.
N a c i o n ā l ā d o m a izpaužas sevišķi lugās: Kas tie tādi, kas dziedāja un Lielpils
pagasta vecākie (abas 1888). Gan vispopulārākā no Alunāna lugām ir K a s t i e t ā d i, k a
s d z i e d ā j a. Par latviešiem iesilst muižas īpašnieks grāfs Konrāds, kas iemīlas saimnieka
meitā Skaidrītē. Intrigas, aizspriedumu vara Skaidrīti dzen nāvē. Grāfs Konrāds tad saka:
«Tikaī tas, kas ieskatījies jūsu klusā dzīvē, spēj saprast, kāds dimants atrodas jūsu skaidrās
sirdīs. Nē, jums nebūs turpmāk dziedāt bez saulītes vakarā, un arī bāra bērni nebūsiet, nedz
bargu kungu klausītāji, bet brīva vīra brīvie, laimigie bērni.» Uzskatos par attiecībām pret
muižniekiem šai lugai radniecība ar Mātera Sadzīves viļņiem.
Skatu lugā L i e l p i l s p a g a s t a v e c ā k i e notiek cīņa par pagasta vecākā amatu, uz
kuru sacenšas bagāts saimnieks Lielozols un ideālists Dr. Briedis. Galā, zināms, uzvar

355
Briedis. Par pagasta vecākā uzdevumiem Briedim šādas domas: «Viņam jāgādā par kārtību
un labklāšanos pagastā, vinam jābūt gādniekam un tēvam visiem apspiestiem un trūcīgiem.
Pie katra krietna darba viņam jāķeras kā pašam pirmam.»
Kad s a d z ī v e s p r o b 1 ē m a s, kam sakars īpaši ar šķiru starpībām, deviņdesmitos
gados stājas tautisko centienu vietā, nomanāma šāda pārmaiņa arī Alunāna lugās. Viņš
saraksta sadzīves ainu V i s i m a n i r a d i r a u d (1891), kur redzami saimnielcu šķiras
aizspriedumi pret kalpiem. Sadzīves aina P ā r t i c ī b ā u n n a b a d z ī b ā (1893) pietiecas
pie nabadzības posta, ko dzērums veicina. Alunāns apstrādā arī modernā vācu rakstnieka
Gerharda Kauptmaņa lugu Biberpelz (Veļas mazgātāja, 1901). Dramatiskiem darbiem
latviešu literatūrā piegriežoties latviešu senatnei un pieņemot dzejiski noskaņotas formas,
Alunāns 1905. g. vēl laiž klajā lugu Mūsu senči, kur piecpēdu jambos apstrādā teiku par
Imantu un Kaupu.
Savas atceres par latviešu darbiniekiem Alunāns sakopojis grāmatā Ievērojami latvieši (I
1887, II 1890).
Latviešu t e ā t r a a t t i s t ī b a nemitigi turpīnās. Par pirmo un lielāko Iatviešu teātri
paliek vienmēr Rīgas Latv. biedrības teātris. Pēc Alunāna tam pieņem 1887. g, par direktoru
vācieti Hermani R o d i–E b e l i n g u (dz. 1846). Būdams liels skatuves tehnikas pratējs,
viņš pacēla latv. teātra izrādes. Latviešu teātris sāka darīt iespaidu ar mākslinieciskiem lomu
tēlojumiem, grupējumiem, dekoratīviem līdzekļiem. Viņš deva latviešu aktieriem jaunus
ierosinājumus. Viņa vadībā darbojās Duburs, Dace Akmentiņa, Roberts Jansons, Olga
Ezerlauka, Aleks. Freimanis u.c. Liekot svaru uz ārējiem efektiem, gan parādījās uz skatuves
tādas mākslinieciski nevērtīgas lugas ar pasakainām dekorācijām, dziedāšanu un dejām kā
T. Hāna Staburaga meitiņa (1891). Turaidas roze (1892), Salacgrīvas zieds. Bet ķērās arī pie
klasisku lugu, tā Šekspīra darbu, nopietnas iestudēšanas. Rodes–Ebelinga vīetā nāca 1893.
g. par Latv. teātra direktoru P ē t e r i s O z o l i ņ š (dz. 1867), kas bīj izglītojies ārzemēs. Ar
viņu teātrī nostiprinās nacionālais elements, kas savienots ar augstākiem mākslas
prasījumiem. Repertuārā nostājas pirmajā vietā oriģināli, sevišķi Blaumaņa lugas.
Bez Ād. Alunāna gādāja latviešu skatuvei lugas vēl daudz citi, tās tulkodami vai
lokalizēdami. T e ā t r a l i t e r a t ū r a paplašinājās ar darbiem, kam vienigi skatuves
vērtība. Viņu pagatavotāji bija pa lielākai dajai skatuves darbinieki, kas vai nu uz skatuves
darbojās, vai tieši skatuvei rakstīja. Pie tiem pieder Pāvuls P ļ a v n i e k s (1850–1888),
avīžnieks, Balt. Vēstneša redakcijas loceklis, tulkojis ap 15 lugu, kas gandrīz vlsas iespiestas
1880. g., starp tām Dakteris Klauss, Labdarīgas sievas, Biedrību sērga; Kārlis B r ī v n i e k
s (dz. 1854), nodibināja vēlāk pats savu trupu, tulk. opereti Vecais Mārtiņš (1892), joku lugu
Jaunais dakieris (1896) ; R o z e n t ā l s–K r ū m i ņ š (1855–1918), Rodes–Ebelinga palīgs,
sarakstījis skatu lugas Cigāniete (1897), Sarkanais kungs; Z i e m c i e š u M a r i j a (M.
Zīraks, 1852–1915), tulk. Meldera meitu (1892), Tēvijai (1889); Eižens Kociņš (1860–96),
sarakstījis sadzīves ainu Melnais Pēteris (1893); Dāvids Š v e ņ ķ i s–Z a r i ņ š (1896–98),
sar. sadzives ainu Draugi (1892), jautrības lugu Smalki ļaudis (1897), tulk. Čigānu baronu
(1895).
L i t e r a t ū r a. Lejas–Krūmiņa Ād. Alunāns, nekrologs, Druva 1912, II, 902–903. – Ād.
Alunāns, Balt. Vēstn. 25 gadu jub. par piemiņu, 129–130. – Ad. Alunāna Einiges aus den
Anfängen des lettischen Theaters, Balt. Monatsschrift 1910, 69. sēj., 1.–5. burtn. – Tas pats
latviski: Ādolfa Alunāna atmiņas par latviešu teātra izcelšanos. Tulkojusi Valeska Alunāne,
Jelgavā 1924, – V. Dermaņa Latviešu oriģināldrāma, vēsturiski–kritisks apskats, Rīta Skaņas
II, Jelgavā 1904. – Kaudītes Matīsa Atmiņas par Ādolfu Alunānu un latviešu teātra sākumu,
Atmiņas etc. II, 21, Rīgā 1924. – P. Jēgeres–Freimanes Dace Akmentiņa. Monogrāfija, Rīgā
1929.
2) PURIŅU KLĀVS. Pirmajā latviešu teātra pastāvēšanas laikā parādījās maz lugu, kas

356
nebūtu nodomātas tieši skatuvei un kuru nozīme sniegtos tai pāri. Starp pirmajiem, kas bez
tiešiem sakariem ar teātri deva saviem literāriskajiem darbiem drāmas veidu, redzam Puriņu
Klāvu.
Puriņu Klāvs, Nikolajs P., dzimis 10. decembrī (28. nov.) 1858. g. Vestienas Kāļu krogā,
apmeklēja Raunas draudzes skolu, studēja (no 1879. g.) Rīgas Politehnikā arhitektūru. Agrā
jaunībā uz viņu atstāja iespaidu Dīriķis un Kronvalda Atis, kuri viesojās pie viņa tēva. «Abu
vīru sarunas, bet it sevišķi Kronvalda Ata dīvaini dedzīgie, straujie vārdi par tēviju un tautas
mīlestību valdzināt valdzina zēna prātu un ieliesmo viņa jauno sirdi.» Studiju 1aikā viņš kopā
ar citiem latviešu studentiem nodibina lasāmus vakarus, no kuriem izceļas Selonijas
korporācija. Kādu laiku arhitekta Baumaņa birojā nodarbojies, viņš 1890. gadā iestājās Balt.
Vēstneša redakcijā un parakstījās vēlāk par šīs avīzes redaktoru līdz 1905. g. Pēc tam viņš
kādu laiku strādāja Mājas Viesa redakcijā un bija no 1909. gada par Latviešu Avīžu
redaktoru. Pēdējos gados viņš darbojās Ekonomista redakcijā, tad par Satversmes Sapulces
un Saeimas bioliatēkas p ārzini.
Puriņa raksti sāk nākt klajā 1887. g. Balt. Vēstnesī; dzejoļi, stāsti, apcerējumi. Viņš
parakstījās arī par Vietuvieti, Nārdavieti un citādi. Daudz viņa rakstu iespiesti Rotā.
Nacionālā ideja un sajūsma piešķir zināmu nozīmi vina dzejoļiem, stāstiem un lugām.
Sakopoti iznāca viņa dzejoļi grāmatā Kokles 1883. g., Stāsti 1893. g. Viņš sacerējis lugas:
Lielkungu pusdienas (1889), Zviedris (1890), Nauda (1893).
Joku lugā L i e l k u n g u p u s d i e n a s izškir biedrības darbiniekus, kam pafiesi rūp
vispārīgs labums, no tādiem, kas apmierina tikai savu patmīlibu. Pēdējie atstāj biedrības
darīšanas, kad lielkungs vinus paaicina uz pusdienām. Beidzot top par īstajiem lielkunga
mīluļiem tie, kas ar pusdienām nav pielabināmi. Puriņš prasa nopietnību no sabiedrības
darbiniekiem. Kāda persona lugā saka: «Vai mums nav tepat apkaimē pat studētu latviešu
vīru, kas tik kāri pēc lielkungu pusdienām, ka atdod par tām savu labo slavu, kuru tie bija
izpelnījušies kā studenti caur savu sirsnību un dedzību latviešu lietā?»
Vērtīgākais Puriņa darbs ir bēdu luga Z v i e d r i s. Še tē1ots centīga jaunekļa Arnolda
Greijera traģiskais liktenis. Viņš cenšas piesavināties vispusīgu izglītību, sasniegt augstu
stāvokli un iegūt fon Dornburga meitu. Bet fon Dornburgs ne par ko nelaistu savu meitu pie
latvieša. Tāpēc Arnoldam jāslēpj sava latvieša tautība. Viņš top par profesoru un saderinās.
Te ierodas viņa tēvs, ārprātīgais. Arnolds nošaujas. Luga beidzas: «Dievs debesīs tiesājis?
Akla godkārība, kaislīga mīlestība viņu noveda pie vecāku aizliegšanas un pašnāvības.»
Bēdu lugā Nauda attēlojas mantrauša traģika, kas atstāj mīļus cilvēkus naudas dēļ un tad
arī iet bojā.
Kara laikā P. strādājis pie tautiskā laikmeta darbinieka Krišjāņa Kalnina dzīves apraksta,
no kura lldz šim klajā nākusi tikai pirmā daļa Kr. Ka1niņa pieminai (pirmāis posms, 1926) .
L i t e r a t ū r a. Puriņu Klāva Balt. Vēst. 25 gadu jubilejai par pieminu, 139–141.
3) STEPERMAŅU KRUSTIŅŠ. Puriņu Klāvs, nebūdams skatuves darbinieks un tieši tās
vajadzībām nekalpodams, paturēja tomēr acīs savās lugās skatuvi. Pilnīgi kā dzejnieks
saraksta savas lugas Stepermaņu Krustiņš, īpaši pirmās, ar skatuvi nerēķinādamies.
Stepermaņu Krustiņš dzimis 10. febr. (29. jan.) 1860. g., beidza reālskolas kursu, kalpoja
par savvaļnieku kara klausībā, tad bija par grāmattirgotāju Bauskā un Saldū, stipru dalību
ņemdams sabiedriskā dzīvē. Pēc kara viņš dzīvo Rīgas Jūrmalā.
Viņa pirmie dzejas darbi grieza uz sevi vēribu ar savu naturālistiski jūsmīgā izteiksmē
ietērpto nacionālismu. Tas krita acīs viņa pirmajā lugā un pirmajā dzejoļū krājumā. Pirmā
dzejoļu krājuma virsraksts: N e a i zm i r s t u 1 e s. Dzejas līdz ar runām un tautas
pieminekļu vijām (1888). Stepermanis tanī apdzied ievērojamus latviešu vīrus, latviešu
iestādes, uzzīmē patriotiskas runas dzejoļu starpā. Valodā tautīski izteicīeni, spilgtas,
saspīlētas gleznas: Esi drūms kā saules gaiss; Esi vinas paradīzes šķēps labā rokā. Ir arī pa

357
izjustam, noskaņotam dzejolim. Tāds ir Lūgšana:
Kad vētra kokus lauza, No saknēm ārā rauj, No saknēm ārā rauj, Šām briesmām trakot
ļauj;
Zem ziedu liepas stāvu Un sirdi noskumstu, Un viņas daiļo stāvu Es rokām apkampju:
Man šķiet, ka mana tauta, Ko turu apkamptu, Lūdzot, lai Dieva ziņa To žēli sargātu.
Stepermaņa otrs dzejoļu krājums I d e ā l s (1902) pilnīgi atšķiras no pirmā ar savu
bezkrāsaino mieru.
Ar savām lugām Stepermanis mēģināja pirmais sniegt augstāka stila drāmu latviešu
valodā, lietodams piecpēdu jambus un attēlodams tautas senatni. Viņa pirmā luga ir Z e m g a
l i e š i (1887). Tanī darbojas Namejs, Vladis, Gailis (Gaidis?), Viesturs, Tālibalts, Indriķis
Latvietis u.c. Stepermaņa tā laika stilu raksturo lugas dāvinājums draudzenei: «Cien. jkdze!
Man gara acīm priekšā stādās jauks brīdis: zvani skaņi zvana, un Jūs tur, raug, patlaban eita
stalti kā senulaiku tēls, baltā sagšā tīts virsaiša bērns. Es domāju par pagājušiem laikiem.
Mana gara acīm priekšā stājas diža pagātne un sirma senatne; kā zibens domu strāva leca turp
uz vielu – tesa Zemgaliešus.» Arī lugas rakstīdams, Stepermanis grib palikt ideālos
augstumos; viņš nenāk zemē tautas šolaiku pelēkajā dzīvē pēc vielas. Viņš aicina darbībā
tautas senos varoņus. Tie dzīvo viņa fantāzijā, cīnās, uzvar, iet bojā. Viss vienumēr notiek
pēc likuma: «Un, ja man mirt, par tēvu zemi mirt.» Zemgaliešus sarakstīdams, Stepermanis
gan turējis par paraugu acu priekšā Šekspīra darbus. Neparastām gleznām, atjautībām,
spēcīgiem teicieniem bagātais sti1s no ārienes viņu cik necik atgādina; bet Stepermanim
pilnīgi trūkst Šekspīra ģeniālā skata un skaidrības.
Kādu no visdramatiskākām vielām Baltijas vēsturē Stepermanis apstrādājis bēdu lugā A l t
r a n s t e t a s a s i n s z i e d s (1893). Tanī tēlota Patkula un citu Vidzemes muižnieku
sacelšanās pret zviedru valdību, Patkula cīņas, mīlestības epizodes un gals. Notikumi un
raksturi nostājas priekšā skaidrāk nekā Zemgaliešos, lai gan nesaslēdzas kopā noteikti virzītā
darbībā.
Ar citām lugām Stepermanis tuvinās tagadnei. Bet reālistiskā dzīvē viņš nenolaižas. Tur ir
fantāzijas, teikas, romantiski sarežģījumi. Iedegas mīlestība cilvēku starpā, kuri vēlāk izrādās
par brāli un māsu. Šāda vadoša doma romantiskai bēdlugai Ūdensmeita (1893). Skatu lugā
Mācītāja meita (1893) latviešu students iemī1as mācītāja meitā, kuru var sasniegt tikai pār
līķiem. Drāmā Sodība (1893) puisis pēc likteņa lēmuma, par sodu tēva grēkiem, neviļus
nošauj savu mīļāko. Lugas Zemgalieši, Mācītāja meita, Ūdensmeita Stepermanis saraksta ap
1883.–1884. gadu, lai gan tās iespiestas vēlāk.
Pēckara laikā vinš laidis klajā divus dramatiskus darbus: vēsturisl:as drāmas Revolūcija
(1924) un Zemga1ieši II (l925), mēģinādams tanīs attēlot nesenos Krievijas revolūcijas un
Latvijas brīvības cīnu notikumus. Taču šo sacerējumu literāriskā vērtība pāri agrākiem
darbiem nepaceļas.

5. ZEMNIEKU STĀSTI

1) Apsīšu Jēkabs
2) Doku Atis
3) Purapuķe
4) Lerhis–Puškaitis
Tautiskā laikmeta stāsti attēlo zemniecību vai tanī sakņojas. Citādi tas nevarēja būt. Daudz
gadu simteņus latviešu tauta pastāvēja vienīgi no zemniekiem. Latviešu pasaule bija
zemniecības pasaule; visu, ko latvieši pārdzīvo, jūt, domā, cer, ierobežo zemnieku dzīvi. Kad
vēlāk dažiem latviešiem arī bija iespējams tikt ārā no zemnieku kārtas, tomēr ar savu bērnību

358
un jaunību, ar saviem pirmajiem iespaidiem un piedzīvojumiem, arī ar savu satiksmi savēju
un tuvinieku vidū turpmākajā dzīvē tie palika no zemniecības nešķirami. Ja tad nu latviešu
rakstnieki, tautas pašas locekļi, ņēma par savu tēlojumu priekšmetu dzīves īstenību, tad tā
bija zemnieku pasaule, kam viņi piegriezās. To viņi pazina visos sīkumos. Īpaši tai viņi varēja
arī iedvest dvēseli: tam viņi varēja ielikt to, ko viņi bija pārdzīvojuši, izbaudījuši, izjutuši.
Latviešu stāsti, kam mākslas vērtība, tātad dabiski izauga no zemniecības.
Tie bija r e ā l i s t i s k a r a k s t u r a, stāvēja uz īstenības pamatiem. Še atspoguļojas tā
laika centieni. Apzinīgie latvieši dibināja savas prasības pēc pārgrozījumiem, pēc tautas
tiesībām uz īstenību. Pētīja, iztirzāja tautas dzīvi, viņas trūkumus un vajadzības. To darīja
attiecībā uz ārējo iekārtu un arī uz iekšējo saturu. No meklēšanas pēc tikumiskā kodola tautas
dzīvē bija izauguši Neikena stāsti. Arī turpmākie stāstnieki bija dzīves īstenības aplūkotāji,
pētītāji, tēlotāji. Sajūsma par spožiem ideāliem, par tālā pagātnē vai nākotnē nostādīto ideālo
pasauli palika liriskajiem dzejniekiem, kas savā dzejā ievija arī pa episkam pavedienam. Viņu
spēks parādījās īpaši latviešu tautas dzejas atdzimšanas pirmajā laikā (Pumpurs, Auseklis).
Atkārtojumi nevarēja tik augstu pacelties; arī dzīves noteikumi novilka dzejnieku izdomai
robežas. Stāstniecība, kas jau pašā sākumā bija radusies savrup no tautiskās dzejas, palika
nepārtraukti savā īstenības pasaulē. Tai bija plašs meklējumu lauks un neizsīkstoši
atjaunošanās avoti. Kad tautiskie centieni uzdūrās uz nopietniem šķēršļiem, kad apzinīgajiem
latviešiem bija jāatsakās no savu nodomu izvešanas tuvākajā nākotnē, tautas masu dzīve, kā
vienmēr, ritēja tālāk savā īpatnīgā, nopietnā gaitā. Tāpēc stāstu rakstnieki, ko šī dzīve
nodarbina un nes, astoņdesmitajos gados, iestinguma un atslābuma laikā, rada paliekamus
darbus.
Viņos attēlojas bezkrāsaina dompasaule. Tur nav nekā no ticibas Pērkonam vai
Potrimpam, no cerības uz uzmodināmiem varoņiem vai uzceļamām gaismas pilīm; tur nav
varoņu, kas izietu tautu atsvabināt, vestu tautu cīņā pret ienaidniekiem. Kas skatījās uz to, kas
tautā patiesi ir, tiem šādas lietas palika tālu. Tautas dompasaule sakņojās pa daļai kristīgā
ticībā, pa daļai dažādos māņos. Tā attēlojās arī šo rakstnieku stāstos. Daži no tiem nostāda
notikumus taisni kristīgo ideju apgaismojumā (Apsīšu Jēkabs); citi apraksta kristīgas ierašas
un uzskatus kā savu tēlojamo cilvēku atribūtus. Šo cilvēku centieni aprobežojas ar dienišķām
vajadzībām, ar rūpēm par uzturu, par dzimtas apstākļu nokārtošanu; viņu ideāls ir nodibināt
panesamu vai arī ērtu dzīvi sev un savējiem.
Latviešu šī laika stāstu rakstniekos n e i z s a k ā s a r ī j a u n l a i k u c e n t i e n i, kas
parādās dažu citu tautu rakstniecībā. Viņi neuzskata savu reālismu par mākslas problēmu, kas
to nostāda pretī agrākajiem, ideālistiskajiem mākslas principiem, kā to dara jaunreālisti. Viņi
negrib uzrādīt sadzīves jaunumus, kas dara par nepieciešamu pilnīgu sabiedriskas iekārtas
pārgrozību. Viņiem nav tendences, kas mākslas vai sadzīves jautājumu atrisināšanu nostādītu
uz jauniem pamatiem. Viņi ir vai nu bezpartejiski, vai pie parastajiem uzskatiem
piebiedrojušies tautas dzīves, latviešu zemniecības tēlotāji.
Viņu rādītā zemniecība ir ieguvusi z i n ā m u p a t s t ā v ī b u. Tā ir tikusi ārā no klaušu
laikiem un nodibinājusi savas pašvaldības iestādes. Šīs savā darbībā izceļ dažādus raksturus
un iesaista dažādus sarežģījumus. Še rodas arī daža plašāka sabiedriska doma, kas apņem
vienu otru sabiedrības locekli, tomēr neierosina visu sabiedrību uz kopējiem darbiem.
No šiem laikiem daži pavedieni sniedzas atpakaļ k l a u š u l a i k o s. Tie uzglabājušies
ļaudīs kā atmiņas, kas pieturas pie dažām raksturīgākām personām (Doku Ata Krišs Laksts,
Lerha – Puškaiša Ojārs, Vodžus). Patlaban skatāmajai sadzīves ainai un raksturīgajiem dzīves
sīkumiem pazūdot, še svars vairāk likts uz ārkārtējiem raksturiem un notikumu
sarežģījumiem.
Daži pavedieni sniedzas arī j a u n a j ā, t o p o š a j ā d z ī v ē. No zemniecības pamazām
nodalās jaunas šķiras. Nodibinās latviešu pilsonība, tanī pāriet viens otrs zemniecības

359
loceklis. Rakstniecībā šīs personas vēl pa daļai redzamas karikatūru veidā. Plašākas aprindas
dabū ieskatīties latviešu studentu dzīvē, ko patēlo daži rakstnieki (Zeibots). Tam visam vēl
trūkst īstas dzīvības.
Še piegriežama vērība tiem latviešu stāstniekiem, zemniecības tēlotājiem, kuru darbība
norisinās vai sākas astoņdesmitajos gados un kas turpmāk nepieslēdzas ne pie viena no
jaunajiem virzieniem. Pie tiem jāpieskaita Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Purapuķe, Lerhis –
Puškaitis.
1) APSĪŠU JĒKABS. Astoņdesmito gadu stāsti ir agrāko turpinājums. Apsīšu Jēkabs ir
tiešs pēctecis Neikenam un Kaudzīšiem. Viņus vieno ne tikai tā pati tēlojamā pasaule, bet arī
tā pati vadošā doma. Tas nenozīmē, ka Apsīšu Jēkabs būtu savu priekšteču atdarinātājs. Tā
apkārtne, kas viņus audzinājusi, viņus darījusi līdzīgus. Apsīšu Jēkabs savas apkārtnes
iespaidus uzņēmis, pārdzīvojis un attēlojis tik patstāvīgi kā reti kāds.
Jānis Jaunzemis, kā īstā vārdā sauc Apsīšu Jēkabu, dzimis 8. decembrī (26. nov.) 1858.
gadā Lizuma Kalaņģu mājās Velēnas draudzē Vidzemē. Viņa tēvs Andrejs še bija par
skolotāju. No sava tēva Apsīšu Jēkabs mantojis daudz. Viņš pats liecina: «Tēva līdzdotais
garīgais pūrs dzīvē ir mans vienīgais mantojums, kas nav ne ar zeltu uzsverams un kuram
man jāpateic, ka varēju vēlāk sākt nodarboties ar rakstniecību. Viss, ko šinī ziņā esmu
panācis no atzinības, ir tēva nopelns.» Tēvs viņam paliek vienumēr priekšā kā ideāls, par ko
visu mūžu domāt, kam pakaļ dzīties. Par to Apsīšu Jēkabam viņa tēvs ticis ar savu patieso,
dziļo dievbijību, ko viņš apliecinājis savā dzīvē, savos darbos, būdams par dzimtas tēvu, par
saimes galvu, par skolas vadītāju, par sabiedrības locekli. Pret visiem viņš nostājas kā īsts
kristīgs cilvēks, kas parāda katram nesavtīgu mīlestību, palīdz trūcīgajiem, stiprina vājo,
pamāca maldīgo. Viscaur viņš piekopj arī kristīgas ierašas. Dēlu pirmo reizi uz skolu
vezdams, viņš sapulcina mājas ļaudis, nodzied dziesmu Jēzus, pavadi, noskaita lūgšanu un
tad dodas ceļā.
Apsīšu Jēkaba tēvs nestāv tāds savā apkārtnē viens. Savas bērnības atmiņas sakārtodams,
viņš sniedz tās zem virsraksta Vecā baznīciņa. Ap šo pulcējas visa tā sabiedrība, kurā viņš
aug. Še nesen darbojies vīrs, kas iedvesis tai dzīvību un atstājis lielu iespaidu vairāk nekā uz
vienu paaudzi, – mācītājs Šacs (1837 – 1853). Skolas laukā viņš pazīstams ar to, ka
sarakstījis vienu no pirmajām un visvairāk lietotajām skolas lasāmām grāmatām: Pirmā
lasīšanas grāmata (1844). Viņa laikā Vidzeme, līdz ar to Velēnas draudze, pārdzīvoja bada
laikus; pēc tam luteriskās draudzes locekļi veseliem pulkiem pārgāja pareizticībā. Šai laikā
Šacs darbojās uzupurēdamies un panāca to, ka viņa draudzē musinājumiem uz pāreju nebija
sekmju. Viņš rūpējās arī par mājmācības ievešanu un skolu nodibināšanu savā draudzē.
Andreju Jaunzemi, Apsīšu Jēkaba tēvu, viņš sagatavoja par skolotāju un izgādāja viņam
Kalaņģu mājas, kur ierīkoja skolu.
Par pamatu ņemot to dzīvi, kas saaugusi ar baznīcu, Apsīšu Jēkabam nepalika sveši arī citi
iespaidi. Pērminderus viņš aplūkoja ne tikai baznīcā, bet arī krogū, kur tie rādīja pavisam citu
seju. Še un citās atklātās vietās pagastā viņš iepazinās ar pagasta amata vīriem, ar viņu
raksturu un rīcību. Mājās nāca dažādi amatnieki, no kuriem skroderi viņam visvairāk
iespiedušies prātā. Viņam palicis atmiņā čigānu zēns Janka, kas viņam bijis par aukli. No tā
viņš sakās mantojis viņa sapņus par mežu un klajumu, par brīvību un jaukumu dzīvē.
Paliekamu iespaidu uz viņu atstājusi daba. Šo pirmo vietu ieņem mežs. Viņa dzimtenes
meži dod pirmgleznu viņa lieliskajiem meža, gāršas tēlojumiem. Viņam neatliek še cits nekas
ko darīt, kā nodoties savām atmiņām par gāršu, par upi un līčiem, un burvīgā aina pati no
sevis paceļas priekšā: no līčiem plūst ziedu smarža, vakara blāzma aplej gāršas galotnes
liesmainu kvēlu, zili tauriņi šūpojas pa līča puķēm, kas atkal izplaukst par brīnišķu mežu,
milzīgiem kātiem un lapām, dīvaini diženiem ziediem, līdzīgiem lieliem zvaniem. Rakstnieks
pats saka: «Lai eju kur iedams, visur man mežs iet līdz kā mīļš draugs, kas mani pazīst un ko

360
es pazīstu jau no bērna kājām, ar ko es saaudzis kopā un ar ko man vislabāk sakrīt prāts un
domas, un jūtas.»
Pirmās mācības no tēva mājās saņēmis, Apsīšu Jēkabs no 1869. līdz 1872. g. apmeklēja
Velēnas draudzes skolu un pēc tam Cēsu apriņķa skolu, ko vadīja Bēms, gan latviešu
nelabvēlis, tomēr centīgs un krietns pedagogs. Apriņķa skolas kursu 1874. g. beidzis, Apsīšu
Jēkabs nākošā gada janvārī .piestājās par palīgu savam tēvam, kas tagad darbojās par
skolotāju Sinoles pagasta skolā. Pa vasarām viņš dzīvoja dzimtenē, iedams pie lauku darbiem
vai arī darbodamies Velēnas draudzes skolā par palīgu. Uz savu roku sagatavodamies, viņš
nolika 1878. g. Valkas seminārā kā eksternis draudzes skolotāja eksāmenu, bet palika vēl
vienu gadu seminārā, lai dabūtu plašāku izglītību mūzikā. Še viņam bija gadījums daudz ko
mantot no semināra direktora Cimzes.
Apsīšu Jēkaba gaitas nu top patstāvīgākas. Viņš nāk dzīvākos sakaros ar spēcīgāko strāvu
latviešu inteliģencē, ar tautiskajiem centieniem, piesavinās viņu kodolu, no sirds tiem
piebiedrojas un sāk ņemt dalību rakstniecībā. Vispirms viņš ir par palīgskolotāju Rūjienas
draudzes skolā. Še viņš iepazīstas ar vēlāko Austruma redaktoru Velmi, no kura dabū
ierosinājumus uz literārisku darbību. Ilgāku laiku (no 1881, līdz 1893. g.) viņš ir par
skolotāju Kokmuižā pie Valmieras, kur viņš saraksta savus ievērojamākos stāstus. Pēc tam
dažus gadus Vecgulbenes draudzes skolā par skolotāju sabijis, 1900. g, viņš ģimenes apstākļu
dēļ pāriet uz Rīgu pie Jāņa baznīcas meiteņu skolas par skolotāju. Pēdējā laikā še viņš
strādāja arī vidusskolās. No skolotāja darba atsvabinājies, īsu laiku pavadīja Rīgā,
saņemdams pensiju. Mira Gaujienā pēkšņā nāvē 10. jūnijā 1929. gadā, no kurienes to pārveda
un paglabāja Rīgā, Meža kapos.
Apsīšu Jēkabs ir stāstu rakstnieks. Bez tam no viņa parādījušies dzejoļi un apcerējumi par
sadzīves un valodas jautājumiem. Viņa rakstnieka darbībā izšķirami t r ī s p o s m i: pirmais
no tiem aizņem astoņdesmito gadu pirmo pusi, kad rodas viņa literāriskie mēģinājumi; otrs –
minētā gadu desmita otru pusi, kad Austrumā nāk klajā viņa labākie darbi; trešais – laiku pēc
1890. g., kad viņš laiž klajā rakstus, kam vairs nav agrāko mākslas vērtības, un uzraksta savas
atmiņas.
Apsīšu Jēkaba s t ā s t i nodalās pa minētajiem trim posmiem. Pirmie no tiem ir interesanti
stila vingrinājumi. Viņa labākie stāsti, kas pieder pie viņa darbības otrā posma, parādās
Austruma pirmos gada gājumos. Tie ir: Pie pagasta tiesas (1885), Laimes spoks (1885),
Bagāti radi (1886), Svešos ļaudīs (1888) un tēlojumu pirmā virkne Iz tautas bilžu galerijas
(1889–1891). Šo tēlojumu otrai virknei un stāstam Uz pilsētu nav vairs tās mākslas vērtības.
Pirmajā posmā Apsīšu Jēkabs nodarbojas ar dažādām mākslas un stila problēmām,
atturēdamies no savu ideju sludināšanas. Otrā posmā viņš ir reizē mākslinieks un sludinātājs,
kas savu visdziļāko pārliecību ietēlo noskaņotās mākslas formās. Trešajā posmā viņš ir
sludinātājs, kas cīņā par savām idejām pazaudējis mākslinieka līdzsvaru.
Apsīšu Jēkaba p i r m i e s t ā s t i: Krusttēvs Ādams (1883), Ārprātīgais (1883), Kaimiņi
(1884), Iegātnis (1885). Tos varētu saukt par studijām. Pirmais ir tīra rakstura studija. Katrā
turpmākā stāstā ieraugām vairāk personu, sarežģījumi top arvienu raibāki, tā ka pēdējs jau
zināmā , mērā dabū maza romāna veidu ar jaunavu kā galveno personu un ar veselu rindu
precinieku.
K r u s t t ē v s Ā d a m s ir vecs invalīds, 1849. un 1885. g. veterāns, ko rakstnieks dēvē
par savu jaunības draugu, ar kuru viņš dažus gadus nodzīvojis vienā pajumtē. Viņš grib tam
celt pieminekli «ar spalvu, kas tiešām iznāk daudz lētāks un, otrs labums, pastāvēs varbūt arī
ilgāk». Dzīves aprakstu pasniegdams, rakstnieks turas pie šādas dispozīcijas: vispirms
Ādamu aprakstīt kā cilvēku un laulātu draugu un vispēdīgi kā patriotu. Ādamam piemīt
dzeršanas kaite. Viņš Krimas karā pazaudējis kāju un dabū 36 rubļus gada pabalsta. Mājās
pārnācis, viņš uzsāk kurpnieka darbu, apprecas un dzīvo mūžīgā nesaskaņā ar savu Ievu, kas

361
īpaši viņa dzeršanu apkaro. – Ā r p r ā t ī g a i s Vīksna top par tādu, kad saimnieks noliedz
viņa aizdotos simts rubļus un kad saimnieka dēls paņem viņa līgavu. – K a i m i ņ i Prātiņš
un Irbe sāk kiļdoties par pirti, kur no seniem laikiem abu kaimiņu ļaudis pērušies, bet kam nu
mērnieks vilcis cauri robežu. Irbe spītēdams ceļ istabu pie paša Prātiņa dārza; Prātiņš, pretī
spītēdams, uztaisa priekšā milzu sētu. Bet Prātiņam gadās izglābt Irbes dēlēnu bargā laikā.
Nu kaimiņi samierinās. – I e g ā t n i s ieiet Silmežos pēc tam, kad pie Silmežu Trīnes nākusi
vesela rinda precinieku.
Kad iznāk Austrums, Apsīšu Jēkabs še darbojas līdzi no pašas pirmās burtnīcas. Še strādā
Apsīšu Jēkabs, pabalstīdamies uz saviem īpatnīgiem, viņam neizārdāmiem pamatiem. Viss
viņā top dzīvs: viņa stipri nodibinātie uzskati, viņa iegūtā dzīves aina, viņa tuvāku mīlestība,
viņa ticība. Savus, stāstus rakstīdams, viņš neprasa pēc laika literāriskās modes. Par paraugu
viņš ņem Bībeli. Viņš slēdzas kopā ar tāliem laikiem, ar to, kas, pēc viņa domām, neiznīkst.
Šī apziņa viņu dara stipru, tā ka atraisās visi viņa spēki un viņš ceļ gaismā darbus, no kā runā
visa viņa kristīgā gaismā apskaidrotā būtība.
Stāsts P i e p a g a s t a t i e s a s atvelk priekškaru pagasta tiesnešu rīcībai. Tā norisinās ne
tikai tiesas istabā, bet pa labai daļai ārpus tās, sevišķi krogā. Še atklājas tiesnešu raksturīgie
vaibsti. Še druknais tiesas priekšsēdētājs Blāķis, kam katra kustība maksā pūles. Viņš tomēr
tik ievingrināts, ka, pamatīgo stāvu nemaz nepagrozīdams, ar īkšķi pāri plecam zin parādīt,
kuram kārta dzert. Ja krodziniekam ceļas šaubas, vai no pilnīgi tukšā Pēterīša, kam tiesas
priekšā būs jāatbild par to, ka nedod mātei maizes, ņemt pretī desmit rubļu gabalu, tad
pietiek, ka Blāķis pamet acīm, un krodzinieks zin, kā lieta stāv. Pēc miesas apmēra no viņa
gluži atšķiras piesēdētājs Stabule. Viņam, kā jau piesēdētājam, tāda piebalsotāja loma arī
krogū. Bet visās klusumā turamās tiesas darīšanās viņš Blāķim pilnīgs biedrs. Trešais ir
švītīgais tiesas skrīveris Klutce ar nemaldīgi taisno matu celiņu un trim melniem spalvu
kušķīšiem ap muti, kā kad kāds tam trim tintē apmērcētiem pirkstiem būtu saņēmis aiz
lūpām, pie tam īkšķi spiezdams pret apakšlūpu. Šie jau par to parūpējušies, ka Pēterītim ir
izmaksāts tiesas glabāšanā nodotais tēva mantojums (40 rubļi) bez aizbildņa Jēkaba ziņas,
kurš tos gribētu dabūt neapgādātās mātes Mades uzturam. Krogū redzams, kas pie tiesas
notiks: sūdzību par to, ka Pēterītis māti neapgādā, atraida, mantojuma izmaksu Pēterītim
atzīst par likumīgu. Daba atbild uz netaisno spriedumu: saceļas pērkona negaiss. Mātes sirds
lūst. Tā maldās un cieš, līdz nāve tai nes mieru ceļmalā zem egles. – Tas viss rādīts drošiem,
skaidriem vilcieniem. Šos niecīgos un vājos ļaudis mākslinieka pacilātā un noskaņotā dvēsele
apdveš ar neiznīcību. Netīrās telpas un tukšie cilvēki dabū apskaidrojumu. Ar to pietiktu. Bet
rakstnieks negrib tā lietas pamest: tām jāgrozās uz labu. Pēterītis pie mātes līķa atgriežas;
starp tiesnešiem ir arī viens taisns un godsirdīgs – Rozīte, kas vēlāk tiek par priekšsēdētāju;
netaisnos tiesnešus par viņu tumšajiem darbiem atceļ, un viņu vietā nāk goda vīri. To prasa
rakstnieka taisnības jūtas, kurām viņš seko, tām pieskaņodams savu mākslinieka apziņu.
L a i m e s s p o k s – vaļējs stāstījumu savirknējums, ar ko vēžotāji kavē laiku jaukajā
vasaras naktī. No stāstījumiem dabū novērot, kā vēl pašos jaunākos laikos ceļas nostāsti par
spokiem.
B a g ā t i r a d i ir Apsīšu Jēkaba labākais stāsts. To skaidrāko un daiļāko, ko rakstnieks
sevī un pasaulē atradis, viņš še sniedz brīvi, laimīgi. Viņš pastāsta visu savā personā; kā
atmiņas no bērnības. Bērna skaidrā acs, nevainīgā dvēsele visu uzņem. No tāluma visa skatītā
burvīgums pavairojas, visi sīkie darbi un piedzīvojumi, kam debess pāri, visas apstaigātās
teciņas, kam mūžīgā daba apkārt. Pie bērna skatīšanās nāk klāt nogatavojies vīra spriedums,
kas godbijīgi pārņem pāri to, ko bērns glabā sevī skaidrāki un pilnīgāki. Tādā kārtā
ieraugāma stāstītāja vienība, kas aptver dažādus vecumus, tas tīri cilvēciskais, ko laiks
negroza, lai gan tam dod dažādu veidu. Kur viņam kas sakāms, tur viņš to saka: vai par
nabadzību, vai par cietsirdību, vai par mīlestību. Kāpēc lai viņš ciestu klusu, ja viņam kas uz

362
sirds? Viņam jau tik sirsnīgas attiecības pret lasītāju un visu pasauli. Tad jau varēs atkal
apskatīties, kas apkārt redzams un kas tālāk notiek. Apkārtne vietām aizrauj, sevišķi gārša,
kuru gleznojot vajadzīgās krāsas vienumēr taisni pie rokas. Notikumi virza acu priekšā labus
cilvēkus. Ar sliktiem (kā stāstā Pie pagasta tiesas) rakstniekam nav darīšanas. Tie gan
paēnojas kaut kur aizmugurē, bet pilnīgi redzami tie netiek, tā Andra tēva bagātie radi, kas
var mierīgi noskatīties uz savu tuvinieku nabadzību un postu. Bet arī tie nav nekādi jaunie, ir
parastie pašmīlīgie, vienaldzīgie, trulie ļaudis. Galvenās personas ir rakstnieka ideāls: ne
spēkā, gudrībā, skaistumā mirdzoši varoņi; taisni otrādi, tie ir vāji, vientiesīgi, nabadzīgi, pie
malas nostumti vecīši, bet no viņiem staro dievišķīga sirds skaidrība. Tā vienīgi, pēc
rakstnieka uzskata, dara cilvēku vērtīgu. Andra tēvs (Pēteris Avotiņš) un viņa sieva Ilze, ko
bagātie radi atstāj savam liktenim, nes savu krustu pacietīgi. Ilze gan dažreiz uztraucas un
kurn. Bet Andra tēva labvēlību pret bagātajiem radiem nekas nespēj sakustināt. Viņa mute
plūst pāri no viņu slavas. Andra tēva un Ilzes vecākais dēls Andrejs ir garā paviegls,
jaunākais Jēcis ir leinām kājām un ar krītamo ligu. Viņi par postu vecākiem, kam nav sava
kaktiņa. Radi šad tad kaut kā palīdz, bet īsti tikai tad atceras savu radniecības saišu, kad
jārīko Jēcim vai Andra tēvam bēres, kuras tad patiesi iznāk lepnas. Bet Andra tēvs, vēl miris,
mēmiem smaidiem pauž «savu pateicību, savu prieku par to, ka arī viņam mūžā ļauts ieelpot
to pašu gaisu, ko citi visi elpojuši». Stāsts izskan zvana skaņās, kas skubina uz mīlestību. Tās
dabiski izplūst no stāsta gaitas. Ar visu savu silto sajūsmu rakstnieks nostājas lietišķi pret
katru raksturu un skatu. Viņš iedveš savu dvēseli vielā un reizē ar to paceļas tai pāri.
Citādi iznāk stāstā S v e š o s ļ a u d ī s. Tanī attēlojas dabas spēku ē klusais, lieliskais,
zināmā mērā nomācošais iespaids uz cilvēku. Šņācoša gārša, milzīgi sniega blāķi visapkārt.
Tur cilvēks vairs nav nekas; ne tam vairs īpatnīga rakstura, ne enerģiskas gribas. Rakstnieku
pārņem dabas neatvairāmais pārākums; tas uz viņa guļas kā lietuvēns, un viņa roka vairs nav
svabada tēlotāja. Cilvēkā pamostas pirmatnīgās jūtas un atrod izeju mistikā. Arī tās pārmāc
rakstnieka apzinīgo tēlotāja spēju, viņa smalkāk un brīvāk attīstītos spēkus. Stāsts Svešos
ļaudīs pieder ar visu to pie rakstnieka spēcīgākiem gabaliem.
Stāsts S v e š o s ļ a u d ī s ieved meža vientulībā ietaisītajos Dumbrājos, kur dzīvo
saimnieku pāris ar desmit gadus veco meitenīti Māritu un saimi. Dumbrājs ir dievbijīgā
Grīvgaja dēls, ko tēvs padzinis no mājām par to, ka viņš ielaidies tuvā satiksmē ar kādu
Dievavārdu nicinātāja meitu. Dumbrāja brālis Krišs palicis pie tēva. Dumbrājos Mārīta
saslimst, kad tēvs ar kalpu patlaban aizbraucis uz Rīgu un Dumbrāji iesniguši. Dumbrājiene
bricn, lai gādātu dakteri. Tēvs pārbrauc, Mārita mirst. Galā Dumbrājs izlīgst ar tēvu un iet
uz Grīvgaliem dzīvot. Viņa brālis Krišs, kas ticis par jūrnieku, paņem Dumbrājus, kur
nomesties ziemu.
Turpmāk rakstnieks zīmē sīkas gleznas I z t a u t a s b i l ž u g a l e r i j a s. Pirmās virknes
gleznas uzmestas drošiem vilcieniem. Pa kārtai atveras acu priekšā kregus, magazīna, tiesas
māja. Rakstnieks nostājas apzinīgi, droši, ko liecina viņa jautrais humors. Un nu var atkal
atspirgt arī dūmainajā krogus istabā. Gleznu virkne saistās brīvi kopā. Nāk priekšā vīri, kam
savs raksturs: Žibulis, Vipulis un Virulis. Bet viņi rīkojas uz postu. Parādās galā vāja sieviete,
kas tomēr tik spēcīga, ka tā uztur visu ģimeni, ko vīrs ārda. Vājā sieviete gādā par uzturu, par
galvas naudu, nes autiņā ietītu pēdējo grasi uz tiesas māju, iet pa putekļaino ceļu, pa jauko,
mīlīgo dabu un cer un mīl, un dzīvo. – Otrās virknes gleznas katra par sevi nošķirta: B i l d e
s t a u t a s d z i e s m ā s, N o m a z ā m d i e n ā m, P a z u d u š a i s d ē l s. Pirmā ir stāsts
par bārenīti (Maza biju, neredzēju). No mazām dienām ir drūma glezna: Spricīša sirdsprāts ir
ļauns no mazām dienām; bet arī māte Aža ir ļauna, māca liekuļot, melot. Galā iet visi bojā: ir
māte, ir bērni, ir tēvs. Bet māte ir viscaur dzīvs cilvēks. Tā zog un melo, un spītē, un – mīl.
Ļauna, nekrietna māte, bet tomēr māte. Tāds pats pesimisms atrodams Pazudušā dēlā. Viņš,
no mājām izstumts, ko iemanto sveši ļaudis, mētājas no vienas malas otrā, novārgst, saslimst,

363
mirst.
Deviņdesmitajos gados Apsīšu Jēkabs piedzīvo laikus, kad sāk valdīt virziens, kas viņam
pretīgs. Viņa ideāli sadrūp, kristīgās ģimenes un māju pamati sašķobās. Un viņš brīdināšanas
nolūkā tēlo lietas, kas satricina veco latviešu māju. Viņš rāda, kā mājas iedzen spekulantu,
izsūcēju nagos (Pazudušais dēls) ; viņš turas pretī aiziešanai uz pilsētu (Uz pilsētu): viņš rāda,
cik grūti ir no dzimtenes aizgājušiem, kad tiem nav savas baznīcas (Latvijas malā).
Sadzīves pirmajās rindās nākusi ne vien cita, bet arī citāda paaudze, kas radusies citādos
apstākļos, pabalstās uz citām aprindām un piegriežas citādiem mērķiem.
Apsīšu Jēkabs vairs nav radošs mākslinieks. Viņš tulko Andersena pasakas, sakārto savus
rakstus, uzzīmē savas atmiņas. Šīs ietveras uzzīmējumos V e c ā b a z n ī c i ņ a (1897) un N
o b ē r n ī b a s b r ī n u m d ā r z a (1902 – 1903). Tie ir interesanti laika dokumenti un vērtīgi
biogrāfiski materiāli.
Vēl nāk klajā daži Apsīšu Jēkaba stāsti, to starpā A t m e s t s (1902) , skati no veca,
atmesta skolotāja dzīves gājuma; V i e n u g a d u U p m a ļ o s (1903), kur tēlotas attiecības
starp nolaidīgu pusgraudnieku un māju īpašnieku jeb kungu.
Dažādus sadzīves jautājumus apskata Apsīšu Jēkabs no kristīgi nacionālā viedokļa V ē s t
u l ē s i z t ē v i j a s (1885 – 1895). Pavisam viņu septiņpadsmit. Pēdējā no tām viņš attēlo
Ceturto vispārējo dziesmu svētku iespaidus.
Apsīšu Jēkaba v a l o d a vienkārša, daiļskanīga, skaidra. Par to viņš vienumēr rūpējies ne
vien savos darbos, bet daudz rakstījis arī par valodniecības jautājumiem vispār gan periodikā,
gan speciālos zinātniskos izdevumos (Rīgas Latv. biedr. zin. kom., Filologu biedr. rakstu
krājumos u.c.). Vairākus praktiskas dabas valodas jautājumus piemēros viņš iztirzā rakstos,
kas sastopami grāmatā K ā m a n r a k s t ī t? (1927). Apsīšu Jēkabs izteicis savas domas arī
par audzināšanu un citiem jautājumiem. Daļu savu apcerējumu par audzināšanu viņš
apvienojis grāmatā U z k o a u d z i n ā t (1900). Par saviem senčiem interesēdamies, viņš
iedziļinās vecos dokumentos par savu dzimteni, ko izdod grāmatā No Lizuma senatnes
(1928).
Kā daiļdarbus, tā pārējos rakstus viņš pats sakopoja un laida nesen klajā, nosaukdams tos
vienkārši – Apsīšu Jēkaba R a k s t i (I – IV, 1924 – 1925). Pirmajā sējumā kā ievadam te
viņš sniedz arī īsu pārskatu par savu dzīvi un darbību (pašbiogrāfiju). Reizē ar Rakstu
sakopojumu sāka iznākt un noslēdzās viņa tulkotās A n d e r s e n a P a s a k a s (I – VI, 1924
– 1926). Kā viņš pats pēcvārdā atzīmē, šo rakstnieku viņš bija iemīļojis jau jaunībā un cienīja
to līdz savam mūža vakaram.
L i t e r a t ū r a. Teodora A. J., Tautas rakstn. 1913, 129 – 146. – Annas Bērzkalnes
Apsīšu Jēkaba Andra tēvs un radniecīgie Poruka tipi, Latvijas Vēstnesis 1922, 25, febr. un
11. marta nros. – A. Baltpurviņa Apsīšu Jēkaba piemiņai, Latvju Grāmata 1929, 4. burtn.
2) DOKU ATIS. Radās latviešu literatūrā rakstnieki, kas atsakās no hatras tendences, kas
negrib būt ne morāles, ne kristīgas ticības, ne nacionālisma audzinātāji, bet kas ar interesi,
mierīgi aplūko dzīvi, cilvēkus, notikumus, dabu. Viens no tādiem ir Doku Atis. Ja par Apsīšu
Jēkabu jāsaka, ka viņu rakstnieka darbā traucēja tas, ka sāka parādīties cita, viņam pretīga
tendence, tad Doku Atim bija par traucējumu prasība pēc tendences vispār.
Doku Atis dzimis 16. (4.) janvārī 1861. g. Dzelzavas Muceniekos, apmeklējis divi ziemas
vietējo pagasta skolu un pēc tam trīs gadus Cesvaines draudzes skolu. Tad viņš palika par
skolotāju un darbojās par palīga skolotāju Dzelzavas pag. skolā deviņus gadus (1878–1887),
strādādams pie tam, īpaši vasarās, mājās arī lauku darbus.
Dzīvodams savā dzimtenē, Doku Atis sāk interesēties par literatūru. Viņš lasa, kas nāk
rokā. Sevišķi viņam patīk Kaudzīšu Mērnieku laiki un Mātera raksti; viņu še pievelk tēlojumi
un humors. Bez tam viņš iepazīstas ar klasiķiem: Šekspīru, Gēti, Šilleru. Mīļi viņam vācu
dzejnieki Lēnavs un Heine. Viņš sāk arī pats rakstīt. Sīkus darbus, pa daļai tulkojumus, viņš

364
iesūta Mājas Viesim. Viņš saņem no M. Viesa vadītāja, humorista Laubes Indri ka, vēstuli,
kurā atzītas viņa humorista dāvanas, kas šur tur uzmirdz viņa mēģinājumos. Paklausīdams
vietējā mācītāja pamudinājumam, viņš ar dažiem rakstiem piedalās arī Latviešu Avīzēs.
Arvienu vairāk ievingrinādamies, viņš ķeras pie plašākiem darbiem. Rodas viņa stāsti:
Biedrības svētki (Austrums 1889), Divas Jāņu dienas (Austr. 1890), Vectēvs (Austr. 1891),
Paugurieši (Austr. 1893), Krišs Laksts (Dien. Lapā, arī grāmatā 1893).
Šos darbus Doku Atis pastrādā šauros, trūcīgos apstākļos dzīvodams, darbodamies gan
skolā, gan mājās. Tikai laiku pa laikam viņš tiekas ar centienu un domu biedri, dzejnieku
Augustu Kažoku, arī dzelzavieti. Pēdējam semināru apmeklējot, pāris vasaras pie viņa
padzīvo vēlākais filologs Kauliņš, kas tāpat tiekas ar Doku. Citādi dzīve norit vienmuļīgi.
Grūtais darbs un apstākļi sagrauž arī veselību.
Par D o k a d z ī v i D z e l z a v ā raksta Saulietis (D. A. Raksti, VII lpp., A. Gulbja
izdevn.): «Bet ne tikai klasē vien pie skolēniem viņam darbs; – svētdienās viņš māca
dziedātāju kori, piedalās priekšlasījumu vakaros vietējā sātības biedrībā (kas vēlāk iznīka),
izrāda teātri – ar vārdu sakot, dara visu, ar ko cerē vairot gaismu. Tā viņš saprata savu
uzdevumu. – Un to visu par tiem pašiem 90 rubļiem gada algas! – Cietumam līdzīgs
kambarītis ar tādu mazumiņu gaismas, kā īstos bada gados – pārtikšana pa lielākai daļai no
tējas un maizes, neatlaidīgais darbs deviņus gadus no vietas – tie pamazām saēda jaunā
ideālista veselību, tā ka no tā laika viņš vairs nekad nejutās īsti vesels.»
Kad viņa draugs Augusts Kažoks pāriet uz Ropažu draudzes skolu par skolotāju, viņš
aicina pie sevis Doku. Še Doku Atis darbojas no 1892. gada janvāra līdz 1893. gada
pavasarim. Šai laikā viņš saraksta savu labāko darbu Mans dzīves rīts, bez tam Uz bērnu
bērniem un Drupaliņas no Ropažu dzīves. 1893. g. (šai pašā gadā mirst Kažoks) Doku Atis
pāriet uz Inčukalna muižu par ekonomijas rakstvedi. Jaunais virziens rakstniecībā, kas visādā
ziņā prasa tendenci un idejas, nesaskan ar viņa māksliniecisko īpatnību. Viņš iekļūst
apstākļos, kas viņam paņem gandrīz visu laiku, tā ka viņam nav iespējams ķerties pie plašiem
literāriskiem darbiem. Viņš vēl uzraksta dažus humoristiskus dzejoļus, ko iespiež Alunāna un
Zvārguļa Zobgaļa kalendāros, Dienas Lapā un citur, arī dažus stāstus (Sirds apziņa Mājas
Viesa Mēnešrakstā, Mākslinieks Pēterburgas Avīzēs). Krūšu vājumam pieņemoties, viņš
1903. g. augustā atstāj vietu un iet veseļoties uz tēva mājām. Bet ir jau par vēlu: 14. novembrī
viņš uz mūžu aizdara savas acis. 21. novembrī viņu paglabā Dzelzavas kapos, kur skolu
jaunatne viņam uzstāda 1922. gadā glītu pieminekli.
Doku Atis ir v i e n s n o v i s l a b ā k a j i e m l a t v i e š u h u m o r i s t i e m. Ar
sirsnīgu labsirdību, ar skaidru aci, kurā dažreiz pamirdz gan arī asara, viņš visu aplūko un par
to klusi pasmaida. Ja arī kādam tās vērtības nav, ko viņš pats iedomājas, vērtīgs tas tomēr kā
aplūkojamais priekšmets. Ja arī sīki tie mērķi, kas kādam acu priekšā, tomēr pievilcīgi redzēt,
kā viņš tiem seko. Lūk kārtīga gruntnieka laimes brīdis: «Kad tev brangas, pienīgas govis
vakarā lēnām ielīgo no ganībām sētā, un tu pats, sētas vidū nostājies, rokas bikšu ķešās
sabāzis, mierīgi stāvi un noraugies, kā viņas viena pakaļ otrai kūtī iestorē, katra pie savas
siles, kur jau mīksta, sulota barība priekšā, un tu klusām pats pie sevis saki: Tās visas man
pieder, – tad taču tu esi laimīgs!»
Arī d a b ā Doku Ata humors iemet savus vizuļus. «Saule vairs nespiež tik karsti. Laiks ir
gluži rāms, debess zila. Tāds ir, ja skatāmies gaisā. Bet paraug uz noras: kas tur dzeltenu
puķīšu! un gandrīz vai uz katras skaists, raibs taurenīts: pabauda, pabauda un tad lido
līgodamies uz otras.»
Tāpat arī tanīs dzejoļos, kam l i r i s k s raksturs, ienes humors svaigas vēsmas. Doku Atis
tēlo vakara noskaņas (Vakarā). Viņš bauda mieru pēc karstas darba dienas, sēž skaistā dabas
klēpī; visur rāms; kurkst varde; divi meitas gaišiem matiem iet uz māju; viņpus dīķa sunītis
rej un spārdās; pa zariem skrien lakstīgalas dziesma; saldas jūtas pārņem sirdi.

365
 Nu paliek kluss, ir koku lapas klausās,Ir lakstīgalas aptur savas balsīs...Tur viņā parka
stūri, smalku muti,Nu muižas ķēkša dzied par mīlestību.
Īsto veidu savām radītāja spējām Doku Atis uzgāja vēlāk. Sarežģīts stāsts, ko viņš atrada
priekšā, viņam nebija piemērots. Tāpēc viņa Dzelzavā rakstītajiem garajiem stāstiem īstā
vērtība humoristiskos tēlojumos, personu savādību apzīmējumos, ne darbības gaitā un
izturētos raksturos. Arī sarežģījumiem par pamatu vecais šablons: labie un ļaunie dabū galā
katrs savu algu.
Stāstam P a u g u r i e š i par paraugu derējuši Mērnieku laiki. Tas ir vesela novada
raksturojums sakarā ar skolotāja vēlēšanām. Prātā paliek runas vīri Irgains, Stagains un
Greizboms, kas cits citu pabalsta. «Kad Irgains sacīja: nē! tad Stagains jau bija divreiz sacījis:
nē'. un, kad Stagains sacīja: jā! Irgains sacīja divreiz: jā! Visās lietās viņiem bij iespējams
vienoties jeb, pareizāki sakot, visās lietās Irgains spēja Stagaiņam padoties, tik vienā lietā
vien ne, proti: Irgains pastāvēja uz tam, ka balti ģērētas aitādas bikses esot labākas! Stagains
turpretim atkal, ka sarkani ģērētas esot labākas!»
K r i š s L a k s t s ir stāsts no klaušu laikiem. Arī tanī ar humoru bagātas vietas. Laksts –
muižas tētiņš, kas jau 37 gadus vecs stāv lauku vidū, rokas sānos saspraudis kā pods ar
diviem kliņķiem, līkā maizes kūja pār roku, un čamda ļaudis pie darba.
Vēlāk Doks atmet sarežģījumus un patur acis tikai personas un gadījumus svabados
sakaros. Nu var viņa humors pilnīgi apgaismot katru priekšmetu un tos mierīgi virknēt kopā.
Pēc Vectēva viņš saraksta M a n s d z ī v e s r ī t s un dod ir bērniem, ir pieaugušiem
pārdzīvot viņu dienu laimi. Tur svarīgs viss: ir vectēva nūja, ir vecmātes punktiņas uz
deguna.
Arī pantos sniedz Doku Atis dažas zīmīgas, neaizmirstamas ainas. Brāļu būšana ir tā, ka
bagāts saimnieks liek savam vecajam, nespēcīgajam brālim uzzeltīt, kad šis ielaidis cūkas
rudzos, bet atlīdzības par skādi neprasa; vecais brālis varētu sūdzēt, bet – brāļu būšana. Traka
blēdība iznāk, ka Sīmanis, kas dabūjis no muižas zirgu un solījies par to atstrādāt, neatbrauc
divi nedēļas un vēl divi un, kad nu iet mantu uzņemt, ir zirgu pārdevis un pats nomiris.
L i t e r a t ū r a. Doku Ata Raksti. Ar autora ģīmetni un A. Saulieša biogrāfisku apskatu.
Rediģējuši A. Saulietis un P. Doka. A. Gulbja apgādībā. (Cenzūras datums 1904.) – A.
Saulieša D. A. biogrāfiski – kritiska studija, Vērotājs I, 633 – 701. – Vizula D. A., literārisks
raksturojums, Rīta Skaņas II, 51 – 61, – Doc. J. Kauliņš, Atminas par Doku Ati, Latvju
Grāmata I928, 3, 162. – Doku Atis, Kopoti raksti. Divos sējumos. A. Gobas biogrāfisks
ievads, piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.
3) PURAPUĶE. Arī Purapuķe dzīvoja un darbojās šauros apstākļos, kas viņu noveda kapā
nelaikā. Arī viņš skaidri un dzīvi notēlo šīs šaurās dzīves skatus, bet viņā stipri darbojās arī
fantāzija un tendence. Ja citi viņa laika biedri, jaunam, straujam virzienam uznākot, apklusa
vai gāja tam garām, tad Purapuķe visu krūti stājās tam pretī. Viņš parādījās par spilgtu
tendences rakstnieku. Bet viņam tik ievērojamas dāvanas, ka viņš ar visu to rada vērtīgus
literāriskus darbus.
Jānis Purapuķe – kalpa dēls, dzimis Lindes – Birzgales Muceniekos 1864. g. Paskolojies
dažās pagasta skolās, viņš 1879. g. iestājās Baltijas skolotāju seminārā Rīgā. Par skolotāju
viņš strādāja Stukmaņos (Pļaviņās) un no 1884. līdz 1901. g. par pārzini Skrīveru pagasta
skolā. Gan skolā, gan rakstniecībā nemitīgi būdams darbīgs, viņš sabojāja savu veselību, bet
arī iedzīvojās tik tālu materiālos līdzekļos, ka varēja iegūt par īpašumu Aizkraukles Ignatu
mājas. Neveselības dēļ no skolotāja darba atvaļinājies, viņš pārgāja dzīvot uz savām mājām.
Še viņš mira 17. (4.) novembrī 1902. gadā.
Pirmie Purapuķes raksti, humoristiska satura, iespiesti Rotā. 1887. gadā viņš izdeva jocīgu
kalendāru. Plašāk pazīstams viņš tika ar savu stāstu L e i š u s v ē t b i l ž u g r i e z ē j s, kas
nāca klajā Austrumā 1889. g.

366
 Stāsts Leišu svētbilžu griezējs norisinās Lietuvā, ar kuras dzīvi Purapuķe bija iepazinies,
uzturēdamies pie sava brāļa Kauņas guberņā. Stāsta galvenā persona ir Juzis, leišu puika,
kas, zosis ganīdams, sāk izgriezt svētbildes, tēlus. Ar to viņš tiek ciemā pazīstams un ievērots.
Griezēja darbā viņu kādreiz ganos pārsteidz vietējā muižnieka meita Marija. Abi bērni
nogrimst sarunās un izstāsta viens otram visus dzīves sīkumus. Viņi iedraudzējas un
daudzkārt satiekas. Bet vēlāk viņiem jāiet katram savi ceļi. Juzīs nonāk klosterī un kļūst par
slavenu mākslinieku; Marijai pret savu gribu jāapprecas. Pēdīgi viss iznāk labi. Marijas vīrs
nomirst; ceļodama viņa nejauši satiek Juzi. Viņu laimei nekas vairs nestāv ceļā.
Drīz nāca klajā Purapuķes stāsti sakopojumos ar virsrakstu Latviešu oriģinālraksti. No
tiem parādījās 1891. g.: Humoreskas un stāsti, Bez paraksta, Vecpuisis priekos un bēdās;
1892. g.: Divi draugi, Pasaules lāpītājs.
Šie darbi pieder pie Purapuķes pirmā darbības laikmeta. Redzam darbojamies rakstnieku,
kam ievērojamas tēlotāja spējas, bagāta fantāzija, īsts humors, bet kam trūkst mākslinieka
disciplīnas. Viņš par katru cenu cenšas iegūt popularitāti. Izjustiem tēlojumiem pievienojas
fantāzijas darinājumi, kas noved pie neizprotamiem un neticamiem pārsteigumiem; humors
vietām pārvēršas par rupjiem, zemiem jokiem.
Pasaules lāpītāja priekšvārda vietā liktajā Atklātajā vēstulē Purapuķe saka: «...jel
nemeklējiet šinī gabalā ciešus ideālus, nemaldīgus, nelokāmus karakterus, bet ikdienišķus,
vājus cilvēciņus, kuru rīkošanās bieži notiek bez kādas ciešas pārdomāšanas, tik vienīgi aiz
acumirklīgiem iespaidiem jeb apstākļiem. Neprasiet arī ļoti stingra sakara: esmu lūkojis
rakstīt tā, kā dzīvē notiek.» Starp citiem šai grāmatā tādi skati: bērni sāk kauties un plūkties;
sievas metas vidū; iznāk neaprakstāms mudžeklis, kam vecais Mētriņš dara galu ar to, ka
uzmauc savai sievai ūdenī samērcētu kuli galvā. Plūkšanās aprakstīta Purapuķes stāstos
vairākkārt. Viņš to dara ne bez veiksmes, tā, piem., meistariski attēlots skats, kā (Sieviešu
ienaidniekos) plūcas muižkunga gailis ar vagares gaili. – Purapuķem ir arī cita veida
humors, smalks, dzejisks. Viņš, piem., stāsta par Daukavu, kā tā viz. «Patiesi jauki redzēt, bet
vēl patīkamāki dzirdēt, kad dzejnieks, no šī jaukuma aizgrābts, stāsta, ka tur sudrabs tekot.
Ak, nedod Dieviņ! ja tas tā būtu, tad otrā rītā tā droši būtu tukša, žīdi būtu visu aiznesuši pa
nakti.»
Ap deviņdesmito gadu vidu redzam Purapuķi karstās cīņas ugunīs. Viņš raksta Baltijas
Vēstnesī, ko tai laikā vada A. Vēbers, ievadrakstus, pamācības, satīras pret Jauno strāvu. Viņš
laiž tautā arī plašus stāstus, kuros apkaro šo parādību. Nāk klajā viņa tendences stāsti: Jaunā
strāva (1895), tad Sieviešu ienaidnieki (Balt. Vēstnesis 1897, 145–206 nr.), Mūsu modernās
jaunavas. J a u n ā s t r ā v ā Purapuķe pastāsta, ka augstākās meiteņu skolas skolniecēm nāk
rokā Zudermaņa raksti un ka vienu no skolniecēm tie noved postā; viņas biedrene, kas
Zudermaņa lektīru pārtrauc, laimīgi apprecas. Romāns S i e v i e š u i e n a i d n i e k i mērķē
pret sieviešu emancipāciju. Tas ir sarežģīts mīlestības stāsts, kas beidzas ar to, ka visi
«sieviešu ienaidnieki» apprecas.
Pēdīgi Purapuķe latviešu literatūru apbalvo nopietniem vērtīgiem stāstiem. Pēc labi
novērotām un veikli notēlotām ainām Pārspēts ienaidnieks, Aitiņ, bē!, Divi slimnieki (visi
Balt. Vēstnesī 1901) u.c. iznāk Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (Balsī 1898. g., Der. grām.
nodaļas izdevumā 1904. g.), Spieķis un divi suņi (Austrumā 1900, g., Der. gr. nod. izdevumā
1910. g.).
Stāstā S a v s k a k t i ņ š, s a v s s t ū r ī t i s z e m e s notēlojas latviešu arāja neizdzēšamie
ideāli, nelokāma griba, nepiekausējama darba spēja. Viņš grib tikt pie sava zemes stūrīša. Tas
viņos laikos nebija panākams vienā dienā. Zelmeņi, kalpu ļaudis; galā tiek pie sava zemes
īpašuma Vilku tīrelī, nolīž, uzplēš to, uzceļ tur mājiņu. Tā ir sīksta, nemitīga cīņa, kas
turpinās dienu pa dienai ilgus gadus, kamēr pie tam tiek.
Zelmenis tā domā par zemi: «Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras,

367
sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāku tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan
reizēm viņa pārbauda cilvēka pacietību un izturību, bet galā nekad neaizmirst atalgot
čaklību. Un gluži tāpat, kā viņa atalgo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem, kas viņu nicina un
apsmej. Zeme ir svēta! un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā... Visi pasaules
dārgumi nav tik daudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga
mājas vieta; ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrītī tev izraks mūža
bedri.»
Ne vien jāliec mugura darbā, bet arī daudz kavēkļu un šķēršļu jāpārvar, pirms tiek pie
mērķa. Bet, ja nu tas sasniegts, vēl cīņas un pārbaudījumi nav galā. Tikai pa vairākām
paaudzēm būs arāja sēta pienācīgi iekārtota un druvas apkoptas. Zelmeņa dēls pārved laisku
vedeklu, saimniecība iet atpakaļ. Pēdīgi jaunais pāris noslīkst. Bet vecā māte audzina dēla
dēlu par māju mantinieku. Viņi noskaita lūgšanu pie aizgājēju kapa. Un Vilku tīreļi uzplaukst
dienu no dienas vairāk. – Purapuķe še atsakās no raibiem sarežģījumiem un pārsteigumiem,
bet tēlo mierīgiem, vienkāršiem, lieliem vilcieniem zemnieka nopietno gaitu.
Stāsts S p i e ķ i s u n d i v i s u ņ i rāda laba, sirsnīga cilvēka dzīves traģiku. Asnītis nespēj
iegūt laimi, nekas viņam neizdodas; neviens cilvēks viņa nemīl, neviens viņam nepieķeras.
Vienīgais labvēlis viņam dzimtkungs, kas viņu ieceļ par Virgas aitu ganu. Tikai savu kustoņu
vidū Asnītis jūtas labi; viņš ar tiem sarunājas, tie viņam pieķeras. Bet muižā nāk jauni
valdnieki. Tie atrod par derīgu aitu baru pārdot. Pēdējs skats: pie Lejas krogus stāv liels bars
baltu aitu. Tām blakām divi pelēki suņi. Smidzina lietutiņš. Iznāk no krogus Asnītis. Aitas to
aplenc, suņi slienas pie kājām, smilkst un skatās acīs. Tad iznāk no krogus divi plūdaiņi
vīrieši, uzsauc Asnītim, lai beidz niekoties un lai dodas uz mājām. Bet viņam taču māju vairs
nav. Dzinēji iekliedzas, cērt pātagām. Bet aitas nešķiras no sava gana. Tad tām jāiet tomēr.
Stāv Asnītis ceļmalā un skatās. Tur aizdzen viņa mūžu. Suņi tup sava kunga priekšā un
smilkst. Slapjuma lāses nokrīt gar kustoņu galvām. Spieķis un divi suņi – tas mūža pēdējs
panākums.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Purapuķe, Atmiņas etc. II, 277, Rīgā 1924.
4) LERHIS – PUŠKAITIS. Nē apskatīt un tēlot tautas dzīvi bija Lerha – Puškaiša īstais
uzdevums, bet krāt kopā tautas tradīcijas. To, ko ļaudis stāsta no seniem vai neseniem
laikiem, ko atrod par ievērības cienīgu arī patlaban pārdzīvojamā laikā, Lerhis uzraksta.
Mākslas daudz tur nav vajadzīgs, bet dzirdīgu ausu un siltas sirds. Un šīs lietas Lerhim –
Puškaitim bija.
Ansis Lerhis, kas vēlāk pieņēma rakstnieka vārdu Puškaitis, dzimis 2. septembrī (21.
augustā) 1859. gadā Talsu Cīruļu mājās, kur viņa tēvs bija saimnieks. Talsos dažās vācu
pirmmācības skolās pamācījies, viņš 1874.–1877. g. apmeklēja Talsu apriņķa skolu, kuras
kursu nenobeidza. Pats sagatavodamies, viņš 1879. g. nolika kā eksternis Irlavas seminārā
skolotāja eksāmenu un bija Annenieku, pēc tam Džūkstes – Pienavas pagasta skolā par palīga
skolotāju. No 1883. g. viņš darbojās par skolas vadītāju Džūkstes – Lancenieku skolā.
Lerhis – Puškaitis daudz darījis savas apkārtnes izkopšanai un Džūkstes sabiedriskās
dzīves veicināšanai par labu. Ieiedams skolā, kas patlaban bija uzcelta uz plika pakalna, viņš
trīs pie tās piederošās pūrvietas drīzā laikā pārvērta par jauku koku dārzu. Kopā ar savas
apkārtnes iedzīvotājiem viņš ierīkoja skolā visiem pieejamu grāmatnīcu un bija viens no
Džūkstes zemkopības biedrības dibinātājiem. Uz viņa ierosinājumu un viņa vadībā biedrības
nama apkārtni apdēstīja pēc viņa izstrādāta plāna visādiem kokiem. Akmeņains, bedrains,
pliks zemes stūris tika pāris gados par kupli aplapotu zaļumu vietu, kas pastāvēja no parka,
ķiršu, bišu, ābeļu un bumbieru dārza. Kādu akmeni uzcēla par pieminas zīmi.
Parka aprakstā Lerhis saka: «Tai akmenī iekala: Parks dēstīts 1895. – 1897., un viņu tai
vietā, kur varbūt tūkstošiem gadu gulējis, atkal izcēla stāvus un nolika uz daudz gadiem,
bērnu bērniem parkam it kā par sargu, par piemiņu. Akmenim aiz muguras auga maza

368
priedīte vīra garumā; to atstājām par piemiņas akmeņa dekorāciju, lai priedīte aug un šo
akmeni apēno uz gadu gadiem. Var būt, ka pēc simts un pāris simts gadiem šī tagadējā
priedīte baļķa resnumā vēl liecinās par 1895. gadā stādīto parku un bērnu bērniem vēstīs, ka
reizi džūkstnieki – pienavnieki mācēja vienoties un uz teicamu darbu roku sniegt.»
Ap 1900. gadu Lerhis sāka nopietni slimot ar krūtīm, joprojām izpildīdams savus amata
pienākumus, neatsacīdamies arī no sabiedriskiem un literāriskiem darbiem. Viņš mira 29.
(17.) martā 1903. g. un tika paglabāts Džūkstes kapos, kur viņam uzcēla pieminekli.
Lerha – Puškaiša galvenais darbs rakstniecības laukā ir visa latviešu tautas pasaku un teiku
krājuma sakopojums. Teikas izlietodams, viņš sacerēja stāstu par Kurbadu. Turēdamies pie
tautas pasaku paraugiem, viņš rakstīja pats pasakas un fabulas. Pa daļai pēc tautas nostāstiem
viņš sniedza stāstus.
Kā l a t v i e š u t a u t a s p a s a k u u n t e i k u k r ā j ē j s u n s a k o p o t ā j s Lerhis –
Puškaitis pastrādājis lielu darbu un ir savā ziņā stādāms blakām Baronam, latv. tautas
dziesmu sakopotājam. Pie šī izdevuma viņš ķērās bez iepriekš sagatavota plāna, pat bez
attiecīgā nodoma. Savus skolas darbus strādādams, vēsturi mācīdams un arī par latviešu
senatni un ticējumiem skolniekiem stāstīdams, viņš meklēja pēc vielas latviešu tradīcijās.
Viņš sadabūja pasakas, lasīja skolniekiem priekšā un izlietoja rakstu darbiem. Arī skolnieki
pienesa pasakas, un krājums auga. Lerhis sāka apklaušināties pēc labākiem pasaku teicējiem,
gan aicināja tos pie sevis, gan gāja pie tiem mājās, atlīdzinādams viņiem dažreiz ar naudu.
Dažus gadus tā strādājot, varēja sākt domāt par krājumu iespiešanu. Pirmās trīs daļas Tautas
pasaku iznāca H. Alunāna apgādībā 1891. g. Turpmāko daļu izdeva Lerhis – Puškaitis pats
saviem līdzekļiem un cieta zaudējumus. Par tālāko daļu iespiešanu rūpējās H. Visendorfs un
Rīgas Latv. biedrības Zinību komisija. Pa tam Lerhis – Puškaitis bija apņēmies sakārtot un
izdot it visas latviešu pasakas, arī tās, kas citur krātas vai iespiestas. Piektā pasaku daļa iznāca
1894., sestā – 1896. g. Ap 1900. g. viss darbs bija lielumā pastrādāts. Bet iespiešanai nebija
līdzekļu. Uz K. Mīlenbaha ierosinājumu, kas ceļodams bija Lerha mājās ieskatījies milzīgajā
septītās pasaku daļas manuskriptā, Zinību komisija subskripcijas ceļā sadabūja naudu, un
1903. g. nāca klajā septītā sējuma pirmā puse. Šī daļa ir sistemātisks darbs, kas iekārto
sistēmā arī iepriekšējo daļu pasakas, kuras tur iespiestas svabadās virknēs. Še Lerhis –
Puškaitis sniedz ievadā apcerējumu par latviešu pasakām, uzskatīdams par latviešu teku un
pasaku pasaules pamatu veļus, kas nāk un iet, uzturēdami sakarus ar apakšzemi; še pat ir arī
ziņas par latviešu pasaku krāšanas vēsturi un krājējiem.
Stāstam par Kurbadu (1891) trīs daļas: 1) Dievu darbi pirms Kurbada, 2) Kurbada vecāki,
3) Kurbada darbi. Sirmā senatnē Likteņa tēvs nodod Pērkonam virsvadību. Pērkonam jācīnās
ar Velnu, Raganu un viņu bērniem. Dievi uzdod Laimai par to gādāt, ka pasaulē rastos
cilvēku varonis, kas karotu pret Velnu un viņa saimi. Kurbads piedzimst no ķēves, par ko
Ragana pārvērtusi Laimdotu. Laima aizved ķēvi ar viņas dzemdēto Kurbadu pie kalēja, kas
pieņem Kurbadu par savu dēlu. Kurbads izdara visādus varoņa darbus, pārvar milžus
(Kokurāvēju, Kalnugāzēju, Sumpurni), mirst cīņā ar Raganu un viņas dēlu Krāvēju. –
Sastādīdams Kurbadu, Lerhis nav cieši turējies pie tautas tradīcijām. Tanī atspoguļojas
tautiskā laikmeta tieksmes pēc mitoloģiskiem tēlojumiem.
Vairāk oriģinalitātes Lerha p a š s a c e r ē t ā s P a s a k ā s (I 1890, II 1891). Arī tām
tautas pasakas par paraugu. Bet tās uzrakstītas pamācības nolūkā. Ar to lielākā daļa pasaku
tikušas par īstām fabulām (Lapsene un bites, Ganu suns un rotaļu suns), daža par alegoriju
(Ļaunprātība un Labprātība), daža par ierosinošu ainu (Ko vecais ozols pastāstīja). Valoda un
tēlojumu veids ņemti no tautas mutes, bet ne bez mākslojuma.
Lerha – Puškaiša s t ā s t i nav izdomājumi, bet viņš tos uzrakstījis vai pēc ļaužu
nostāstiem, vai pēc dzīves novērojumiem.
Par to, kā radušies Lerha – Puškaiša stāsti, R. Bērziņš saka (Austruma kalendārs 1904,

369
43): «Ar šiem stāstiem Lerhis rīkojas līdzīgi kā ar tautas pasakām, proti, viņš tos vairāk
uzraksta nekā saraksta. Stāsta varoņa tēls ir dzīvojis dzīvē, stāsta pavediens pa lielāko tiesu
no likteņa jau vērpts un izlocīts. Tad Lerhis to pamanījis vai tas viņam pastāstīts, un nu viņš
to ietērpj stāsta formā un sūta tautās. Ja kādam bijis gadījums ar Lerhi reizēm apmeklēt
Talsu apgabalu, to Lerhis droši vien ved pie Ojāra un Vodžus kapiem un stāsta, ko viņš,
bērns būdams, par šiem varoņtiem dzirdējis vai redzējis. Dārznieks Melnplauka, kurš
darbojas stāstā «Kā jūgsi, tā brauksi», ir Lerha draugs un dus Džūkstes kapos zem paša
stādītām bumbierēm, kā tas arī minētā stāstā aprādīts, kamēr Pīlādžu Indulis vēl tagad
(1903) Džūkstē staigā apkārt, jumtus jumdams un pasakas stāstīdams. Tālāk Ģirtā pazīstam
kādu Lerha skolēnu. Dzirdēdams stāstam kādu tipisku gadījumu vai iepazīdamies ar kādu
sevišķu raksturu, Lerhis rakstīja savus piezīmējumus, no kuriem izcēlās, kā viņš pats mēdza
sacīt, stāsta kauli, kuri vēlāk izveidojās par pilnīgiem, nogluminātiem stāstiem. Tā cēlušies
visi Lerha stāsti.»
No tautas aizgūto vielu Lerhis – Puškaitis ietērpj savā tēlojumā un valodā. Arī še viņš
daudz ko ņem no tautas: teicienus, gleznas, parunas, iemetina pa tautas dziesmai. Viņa valodā
tad uzejam dažus rakstos mazāk lietotus, viņa apvidū noklausītus vārdus (viņas t e r g a v o;
puiši palika s u i n a m i e s – tiem bij a savas r e g a s prātā; meitas p a ž a r g o j ā s; tās uz
tam vien ž ū r). Tēlojumi daudzkārt izplūst; mācības vietām pārāk uzbāzīgi raugās ārā, vietām
tieši tiek sniegtas. Bet īstenība, kas stāstos izjūtama, dod tiem interesi un vērtību. Katram no
tiem par pamatu kāds īpatnējs, dzīvē nolūkots raksturs. – Lerha – Puškaiša stāstos izšķiramas
trīs grupas: vienā no tām rakstnieks tēlo klaušu laiku, otrā – sava laika vecākās paaudzes,
trešā – bērnu (skolnieku) raksturus.
K l a u š u l a i k u cilvēki ir O j ā r s (Austrums 1892) un Vodžus (Austr. 1895). – Ojārs ir
miesīga spēka varonis. Viņš uznes žīda balto ķēvi ūdens dzirnavās augšā, kur rudzus izber,
sagrābj lāci aiz priekšķetnām un iegrūž atmuguriski peļķē, pavelk ragus ar septiņām
mīstīklām un septiņiem puišiem pa pliku zemi, pārceļ Talsos tirgus uzraugu pār žogu
Hendzeļa dārzā. Viņa mūža laime izirst ar to, ka iecerētā līgava Maija aiziet pie viņa brāļa
Didžus, kas piemīlīgākas dabas. Viņu sagūsta zaldātu ķērēji; ar kunga gādību viņš dabū
denčuka vietu pie Rīgas komendanta, nodzīvo vecuma dienas mājās sirsnīgā satiksmē ar
brāli, Maiju, viņu dēlēnu, savu krustdēlu. Klaušu laiku apstākļi sevišķi attēlojas Ojāra tēva
piedzīvojumos. Pamīļos par saimnieku būdams, viņš ir arī muižā par vagaru, aizkaitina
muižkungu, nedodams viņam Maiju par istabas meitu, tiek saņemts un vārdzināts cietumā.
Lielskungs galā lemj katram savu tiesu pēc taisnības. – V o d ž u s dēvējams par gara varoni.
Viņš ieprecas Mežklabjos par saimnieku, ierīko rovja vietā skursteni, uzplēš atmatas, taisa
dzelzs ecēšas un ar tām sastrādā zemi. Apsūdzēdams Jelgavā Talsu muižas kungu, ka viņš
neatlaiž sava pagasta saimniekus uz renti, viņš zaudē mājas, aiziet viens pats dzīvot ērbērģī
meža kaktā, kopj mazo zemes stūri, padara visus darbus pats, tur mājas kustoņus, dzīvo ar
tiem kā ar biedriem, ar tiem ved garas valodas, sarunājas ar zāli, dažreiz sērās nogrimdams
nosēžas kaut kur un domā cauru dienu. Šai ziņā viņš atgādina Purapuķes Asnīti. Uz kapiem
viņu pavada daudz ļaužu. «Katrs taču gribēja redzēt, kā to savādnieku apglabāja, kuru līdz šai
dienai neviens nebija varējis izprast: vai viņš cietsirdis vai vientiesis, vai mantrausis jeb ļoti
krietns – kauču neizprotams cilvēks.»
V e c ā s p a a u d z e s raksturi ir: Pīlādžu Indulis, Melnplauka, Kreimmatis. – P ī l ā d ž u
I n d u l i s ir par ganu pie dažādiem saimniekiem, ar mokām iemācās grāmatu, apprec savu
bērnības biedreni, dzīvo ar to ļoti saticīgi, tā ka citi viņus apskauž, pēc sievas miršanas iet
apkārt par pagasta nabagu, bērnu mīlēts, gaidīts, uz rokām nēsāts par pasaku stāstījumu, par
nodošanos viņiem. – M e l n p l a u k a (stāstā Kā jūgsi – tā brauksi) ir par ceļa rādītāju
Pēterim Avotiņam, kas viņa vadībā izaug par krietnu cilvēku, top par rūpīgu saimnieku.
Melnplauka raugās nopietni uz dzīvi, cilda darbu, apkaro dzeršanu, iziet uz dzīves

370
pārlabojumiem. Mirdams viņš novēl 600 rubļu zemkopības biedrības pārdotavai par labu, 300
rubļu dārza ierīkošanai ap biedrības namu, 100 rubļu tā pagasta vietniekam, kas izgādā, ka
pagasta krogos nepārdod degvīnu, bet tēju. Pētera pretstats ir Ašais, kas izdzīvo cauri tēva
doto muižu. – K r e i m m a t i s (stāstā Vientulis) top par savādnieku, sīkstuli, noslēdzas no
cilvēkiem, kad nedabū iemīlēto kurpnieka meitu, kuras dēļ viņš bija raudzījis savam
meistaram, iemīlētās tēvam, visādi iztapt. Sīksts būdams, viņš tomēr ne grasi negrib iemantot
netaisni; savā vientulībā viņš stingri ievēro morāles prasījumus. «Savas vainas – īpaši
sīkstulību – viņš pasaulei rāda atklāti, saules gaismā, bet cēlās īpašības gandrīz apslēpti ietinis
miglas autā, tā kā šad un tad tikai vēlēts šinī dzidrajā dvēseles kaktiņā ielūkoties – tomēr būt
viņš tur ir, šis gaišais kaktiņš.»
B ē r n u raksturi ir: Ģirts, Ingus, Mikus – Ģ i r t s, kas bijis skolotāja dārzā pēc ogām,
atzīst savu vainu, kad skolotājs viņa nedarbu neizpauž un nesoda. – I n g u s, ko viņa maizes
tēvs kūda pret skolotāju, labojas, kad viņa biedri pret to uzstājas un skolotājs viņam paliek
labvēlīgs. – M i k u s ir sevī noslēgts un stūrgalvīgs pret cieto, untumaino māti, bet vaļsirdīgs
un lokāms pret laipno, lēnprātīgo tēvu, kam viņš atklāj arī kādu nedarbu, par kuru skolotāji
no viņa nekā nevar izdabūt. – Ar vaļsirdību un mīlestību var iegūt bērna uzticību; turi bērnu
par labu un apejies ar viņu kā ar tādu, tad viņš būs labs, kaut arī viņš kļūdītos, šādas
audzinātāja atziņas izsaka rakstnieks savos bērnu raksturojumos.
L i t e r a t ū r a. Anša Lerha – Puškaiša stāsti. Ar kritisku apcerējumu par A. L.–P. no
Teodora, Jelg. 1903. – Roberta Bērziņa A. L. – P. dzīvē un darbā, Austruma Kalendārs 1904,
36 – 47. – Tā paša: Lerhis – Puškaitis dzīvē un darbā līdz ar viņa rakstu izlasi, Rīgā 1928. –
Līgotņu Jēkaba Anša Lerha – Puškaiša dzimtenē, Brīvā Zeme 1919, 3. nr. – Kaudzītes
Matīsa Atmiņas par A. Lerhi – Puškaiti, Atmiņas etc. II, 111, Rīgā 1924.

6. ZINĀTNE

1) Zinātniskas biedrības
a) Latviešu literāriska biedrība
b) Zinību komisija
c) Rakstniecības nodaļa
2)Vēsture
a) Jānis Reinberģis
b) Kārlis Graudiņš
c) Jānis Krodznieks
3) Valoda
a) Jēkabs Dravnieks
b) Stērstu Andrejs
c) Kārlis Mīlenbahs
Ar nacionālo literatūru stāv sakarā tā zinātnes daļa, kas attiecas uz tautas garīgo attīstību,
uz viņas vēsturi, valodu un dzeju. Arī tikai šī zinātnes daļa latviešu vidū apskatāmajā
laikmetā uzejama; pārējā zinātniskā darbība, zinātniskā pētīšana no latviešu tautas šķirta.
Viņai nav savu zinātnes iestāžu, arī skolās nemāca zinātni viņu valodā. Zinātnieki, kas no
latviešiem cēlušies, savai tautai nozūd, tā, piem., ķīmiķis Pauls Valdens, kam pasaules slava.
No otras puses, zinātni, kas attiecas uz latviešiem, piekopj arī citu tautu locekļi, sevišķi
vācieši. Ar šo zinātnes daļu nodarbojas dažas biedrības, to virza uz priekšu atsevišķi
darbinieki.
1) ZINĀTNISKAS BIEDRĪBAS. Kad izglītoti, mācīti vīri sāka lielākā skaitā interesēties
par latviešu valodu, senatni, rakstniecību, tie pulcējās attiecīgās biedrībās. Vispirms tie bija

371
vācieši, kam bija pēc šādas biedrības vajadzība. Kad viņiem gribēja pievienoties pie izglītības
tikušie apzinīgie latvieši, izrādījās, ka tas nebija lāgā iespējams, un mācītie latvieši dibināja
paši savas zinātniskās biedrības.
a) L a t v i e š u l i t e r ā r i s k ā b i e d r ī b a (Lettisch –Literärische Gesellschaft) jeb,
kā viņa pirmajā laikā latviski dēvējās, Latviešu draugu biedrība, dibināta 1824. g., bija to
darbinieku centrs, kas no vācu puses gādāja par latviešu kultūru. Tiklīdz savos izglītības
centienos latviešī paši sāka nostāties uz savām kājām, Latv. literāriskā biedrība nāca ar tiem
nesaskaņā un sadursmē. Tas notika, jau Mājas Viesim (1856) nodibinoties. Še atzīmējama
mācītāja Šulca uzstāšanās, sadursme ar Neikenu. Kad nu daži latviešu nacionālisti gribēja
1859. g. minētajā biedrībā iestāties, to starpā Dīriķis, tad viņus neuzņēma (Notikumi Latv.
atm. laikm., 13. lpp. utt.). Latviešiem pašiem pēc desmit gadiem savu biedrību nodibinot,
konflikti turpinājās. Gan arī daži latviešu nacionālisti ietika literāriskā biedrībā. Bet, kad viņu
rīcība nebija saskaņojama ar vācu kultūras nesēju virzienu, šī biedrība izslēdza no sava vidus
Kalniņu, Dīriķi un Vēberu 1881. g. Lai pierādītu savu saskanu ar latviešu nacionālās
inteliģences mierīgo darbību rakstniecībā, Latv. lit. biedrība piesprieda tai pašā laikā
godalgas Kaudzīšu Mērnieku laikiem un Lautenbaha Zalkša līgavai.
Ar visu to Latv. lit. biedrība daudz strādājusi uz latviešiem attiecināmās zinātnes laukā.
Pašā pirmajā vietā minams A. B ī l e n š t e i n s, kas 30 gadus bija par Latv. lit. biedrības
priekšnieku un kura ievērojamākie darbi, gramatikas un Latv. tautas robežas, iznāca latviešu
nacionālās atmodas laikmetā.
No 1828. gada Latviešu lit. biedrība izdeva savus rakstu krājumus, tā sauktās M a g a z ī n
a s (Magazin, herausgegeben von der Lettisch – Literärischen Gesellschaft). Tās nesa gan
tautai nodomātus (Šaca Pirmā lasīšanas grāmata 1844, Latv. dziedāšanas skolas grāmata 1848
u.c.), gan zinātniskus rakstus: Rozenbergera valodas mācību (1848, 1852), Bāra (Baar)
(1847), Vilumsona (1860), Krumberga (1873), Lindes (1881) u.c. rakstus par latviešu
fonētiku, Katerfelda (1835), Bīlenšteina (I885) rakstus par latviešu tautas dzeju, Auniņa
mitoloģiskos rakstus par Ūsiņu (1881, 1905), Pūķi (1891), Napjerska (Napiersky) un Dēbnera
(Döbner Th.) latviešu literatūras rādītājus jeb konspektus (1831, 1844, 1858, I868), Buhholca
rakstu par vecākiem latv. iespiedumiem (1868), Dēbnera par latv. laikrakstu (1872) un
Bībeles latv. tulkojumu (1893) vēsturi, sniedza vēl daudz citus rakstus, grāmatu recenzijas,
gada sapulču protokolus. Līdz 1905. gadam bija iznākuši 20 sējumi Magazīnu, katrā parasti
pa trim burtnīcām (gabaliem). Plašu pētījumu par šās biedrības darbību sniedz Āronu Matīss
savā grāmatā L a t v i e š u l i t e r ā r i s k ā (L a t v i e š u D r a u g u) b i e d r ī b a, etc.
(Rīgā 1929).
b) Z i n ī b u k o m i s i j a nodibinājās pie Rīgas Latviešu biedrības 1869. g. 16. (4.)
maijā. Tanī iecēla 7 runas vīrus, lai tie no savas puses vēl pieaicinātu 5 locekļus. Pirmajā
laikā tā saucās par Zinātnības komisiju. Pēc kārtības ruļļa tā «apņemas darboties ar zinātnības
prasījumiem, gādāt par priekšlasīšanām un derīgiem jautājienu izskaidrojumiem
izskaidrošanas vakaros, apgādāt derīgus rakstus un labas grāmatas, cienīdama labas grāmatas
ar goda maksām, uzmudināt uz rakstniecību, sniegt pēc vajadzības un iespējas palīdzību
rakstniekiem un augstskolu mācekļiem...» Pie Zinību komisijas nodibinās apakškomisijas:
Jautājumu vakaru komisija, Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa (1886), Literatūras fonds
(I899) u.c. Tā ierīko muzeju, bibliotēku, krāj tautas tradīcijas, etnogrāfiskus materiālus,
pabalsta studentus. Zinību komisijas darbība sevišķi uzplaukst no astoņdesmito gadu vidus,
kad tai Vēbers par priekšnieku. No 1884, g. sāk noturēt Zinību komisijas ārkārtējas jeb
vasaras sapulces jūnija mēnesī, pulcinot kopā latviešu rakstniekus, zinātniekus, darbiniekus
no visām Latvijas malām un arī no tālākām vietām, sniedzot pārskatus par notecējušā gada
rakstniecības darbiem, pārrunājot jautājumus par latviešu valodu, literatūru, vēsturi, kultūru
u.c.

372
 No septiņdesmito gadu vidus Zinību komisija izdod savus Rakstu krājumus. Pirmais
krājums iznāk 1876. g., sniegdams Kr. Kalniņa pēc Manharda sastādīto rakstu par latviešu
saules teikām. Otrs krājums iznāk 1884. gadā un tad biežāk. Līdz 1895. g. iznākuši 10
krājumi, līdz 1914. g. 17, pēckara laikā 18. (1926) un 19. krājums (1929). Pirmajos desmit
krājumos zinātniski raksti, Vēbera (par ortogrāfiju u.c.), Velmes (par latv. participiem 1885,
par latv. vokāļu trejādo garumu 1894), Lautenbaha, Kalniņa, Kažoku Dāvja, Āronu Matīsa
u.c. sastādīti. Ceturtais krājums (1888) veltīts latviešu literatūras trīssimt gadu piemiņai ar
Vēbera, Klusiņa, Sandera, Kundziņa rakstiem par latviešu literatūru. Piektajā krājumā latv.
tautas dziesmas, sestajā – tautas parunas, sakāmvārdi, māņi, kāzu ierašas.
c) R a k s t n i e c ī b a s n o d a ļ a pie Jelgavas Latviešu biedrības sāka darboties
astoņdesmito gadu beigās. Jelgavas Latviešu biedrība cēlusies no pirmā Kurzemes pagastu
vecāko kongresa, ko sasauca Jelgavā 1880. g. Par viņas dibinātāju uzlūkojams J. Māters.
Jelgavas biedrība tiecās apvienot Kurzemes latviešu inteliģenci, atstājot Rīgas biedrību
vidzemniekiem. Tomēr Jelgavas Latv. biedrība nevarēja sasniegt to nozīmi, ko Rīgas. Pie
Jelgavas Latv. biedrības uzdevumiem piederēja sarīkot ik gadus 30. augustā Kurzemes
brīvlaišanas svētkus ar koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Šais svētkos uzstājās
1893. g. Jansons ar savu iznīcinošo kritiku par latviešu rakstniecību. Jelgavas Latv. biedrība
tiecās arī pēc rīkojumiem un darbiem, kam attiecība uz latviešiem vispār. Tā, piem., sarīkoja
Ceturtos vispārējos latv. dziesmu svētkus Jelgavā (1895).
Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļa rūpējās galvenā kārtā par latviešu tradīciju
vākšanu. Tā sāka 1890. g. izdot savus Rakstu krājumus, kuros laida klajā savāktās gara
mantas, piegriezdama vērību īpaši tām parādībām folklorā, ko citur mazāk izcēla. Pirmajā
krājumā iespiestas tautas dziesmu virknes, otrā (1893) – bez teikām un pasakām ierašas,
māņi, izlokšņu paraugi. Citos krājumos uzņemtas leģendas, sadzīves ainas no Latvijas
vidiem. Sestajā krājumā (1901) Pētersons sakārtojis tradīcijas un māņus, kas attiecas uz
latviešu māti un bērniem.
2) VĒSTURE. Raksti par Baltijas senatni, kas aptver arī Latviju, bija radušies jaunākā
laikā lielā skaitā. To starpā minamas Rihtera, Rūtenberga, Šīmaņa, Arbuzova (1889),
Serafima (1898) vācu valodā sarakstītās Baltijas vēstures. Bet visas tās patiesībā Baltijas
vāciešu, šejienes valdošās kārtas vēstures, kurās latvieši maz minēti, negriežot nekādu vērību
uz šīs tautas pārdzīvojumiem un attīstību. Ar simpātijām uz to noskatījās Rūtenbergs, bet
īpaši Merķelis, tomēr vairāk fantāzijai vaļu ļaudami, nekā pētnieka dziņas nodarbinādami. Šo
simpātiju dēļ vien viņus tautas atmodas laikmetā godam minēja latviešu inteliģence. Tikai
astoņdesmitos gados latvieši bija tik tālu tikuši, lai paši sāktu pētīt savu vēsturi un to aplūkot
no sava viedokļa. Kā pirmie pie latviešu vēstures pētīšanas stājās latvieši Jānis Reinberģis,
Kārlis Graudiņš, Jānis Krodznieks.
a) J ā n i s R e i n b e r ģ i s dzimis Daigones Reinās, Tukuma apriņķī, apmeklēja
Tukuma apriņķa skolu un 1875. g. otrā pusē iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Viņa mīļākais
priekšmets bija vēsture, sevišķi raksti par Baltijas senatni. Vēstures skolotājs viņu iesauca par
«oraculum», jo uz jautājumiem, uz kuriem neviens nevarēja atbildēt, viņš atbildēja. 1880. g.
decembrī gala eksāmenu nolicis, viņš pēc pusgada aizgāja uz Maskavu studēt tieslietas. Bet
vienumēr viņš nodarbojās arī ar vēsturi. Viņa darbību agri pārtrauca nāve: viņš mira Maskavā
4. oktobrī (22. sept.) 1884. g. Viņu pārveda uz dzimteni un paglabāja Daigones kapos.
Reinberģis sarakstīja monogrāfiju Kurzemes pirmais lielkungs G o t h a r d s K e t l e r s,
kas iznāca grāmatā 1885. g. Savā darbā Reinberģis mēģināja uzrādīt latviešu attīstības
stāvokli Ketlera laikā un šī hercoga gādību par latviešu skolām un baznīcām.
Lai Reinberģa piemiņu godinātu, maskavnieki izsolīja 1885. gada janvārī R e i n b e r ģ a
p r ē m i j u labākajiem latviešu valodā sarakstītajiem rakstiem par Latvijas pagātni.
Maskavas latviešu pulciņa vārdā izsolījumu laida klajā Brīvzemnieks, atgādinādams

373
Kronvalda vārdus, ka tauta, kas piemirsusi savu vēsturi, pielīdzināma nelaimīgam cilvēkam,
kas ļaunā dienā kļuvis akls un kurls, un likdams pie sirds latviešu jaunekļiem, ka tiem, svešās
skolās ejot, jālasa un jādibina Latvijas vēsture.
Pirmais, kas ar saviem rakstiem ieguva Reinberģa prēmiju, bija Graudiņš.
b) K ā r l i s G r a u d i ņ š, dzimis 28. (16.) novembrī 1864. g Taurkalnes Ģīrupniekos
Kurzemē, skolojās Jaunjelgavas elementārskolā, no 1877. g. Rīgas II apriņka un tirdzniecības
skolā, no 1882. g. Rīgas Politehnikas priekšskolā. 1884. g. septembrī viņš iestājās Rīgas
Politehnikas Inženieru fakultātē. Viņš nodarbojās arī ar vēsturi un statistiku, šais arodos
laizdams klajā rakstus. Turpmāk viņš nodevās vienīgi literāriskiem darbiem. 1891. g. viņš
vārīgi saslima ar krūtīm un aizbrauca veseļoties uz Sērenes Pungām, kurp viņa vecāki bija
pārgājuši dzīvot. Atveseļojies viņš pārgāja uz Jelgavu par avīzes Tēvija faktisko vadītāju,
izpildīdams no 1899. g. arī darbveža vietu Lauksaimniecības biedrības Krāj– un aizdevu
sabiedrībā. Viņš mira 22. jūlijā 1915. g.
Reinberģa prēmiju Graudiņš izpelnījās 1885. g. ar rakstiem Senais latvietis un Latviešu
zinicas, kas iespiesti Balsī 1886. g. Vēlāk viņam piesprieda godalgu par rakstu Pagājušu laiku
atmiņas, kas ar virsrakstu Svarīgākie zemnieku likumi no 18. gadu simteņa iespiests
Austrumā un Balsī 1887. g.
Statistikā viņš darbojās, Latvijas un latviešu dzīvi pētīdams un izskaidrodams. Viņš
sarakstīja garākus rakstus (Balss 1887), salīdzinādams 1881. g. ļaužu skaitīšanā dabūtos
skaitļus ar citām statistiskām ziņām par Latviju un Baltiju. Vairākos rakstos par latviešiem
Vidzemē, Kurzemē un Ārbaltijā viņš raudzīja izpētīt latviešu izdalīšanos pa dažādiem
Krievijas vidiem un latviešu daudzumu, ko aprēķināja uz diviem miljoniem (Balt. Vēstn.
1889).
Pārskatus par dažām Rīgas Latv. biedrības darbības nozarēm viņš sniedza rakstos: Rīgas
Latv. biedrības teātra attīstīšanās (Balt. Vēstn. 1890), Lugas, kas izrādītas uz Rīgas Latviešu
biedrības skatuves (Balt. Vēstn. 1891), Pārskats par Zinības komisijas darbību no viņas
dibināšanas līdz šim laikam (1893).
c) J ā n i s K r o d z n i e k s jeb Krīgers dzimis 10. aprīlī (28. martā) 1851. g. Valmieras
Jēros. Apmeklējis Valmieras elementār– un apriņka skolas, tad Rīgas guberņas ģimnāziju,
viņš studēja Maskavas augstskolā, studijas beigdams ar vēstures filoloģijas kandidāta grādu.
No 1878. līdz 1885. g. viņš bija par skolotāju Rēveles guberņas ģimnāzijā, tad pārgāja uz
Maskavu. Pēc kara viņš pārnāca uz Rīgu un ieņēma valsts arhīva pārziņa vietu. Viņš mira 1.
oktobrī 1924. gadā.
Rakstus par Latvijas vēsturi Krodznieks sāka laist klajā Austrumā. Kā pirmais no tiem
parādījās Kā muižnieku kārta Baltijā cēlusies un attīstījusies (1885).
Pie Krodznieka raksta par Baltijas muižniecību Valdemārs piesprauda piezīmi (Austrums
1885, 12. b.), ka Krodznieks tanī nav lietojis nekādas kontroles jeb kritikas, «laikam par
daudz uzticēdamies vācu vēsturnieku pašslavai un domādams, ka tie, caur cauri ņemot, esot
ļoti nopietni un bezpartejiski strādnieki un zinību vīris. Pēc Krodznieka stāstiem
feodālmuižnieki pārvaldot Baltiju jau 600 gadu. Valdemārs norāda, ka lielākā daļa
muižnieku iedzīvojušies muižās tikai vēlāk. Latviešu vēsturniekam neesot viegls darbs kritiski
apstrādāt tās ziņas, kas jāsmeļ no vācu avotiem. – Krodznieks atbild (Austr. 1886, 2. b.), ka
viņš gribējis izskaidrot muižnieku tiesību izcelšanos, lai ar to apgaismotu arī zemnieku kārtas
likteni. Viņam nav nācies slavēt muižnieku kārtu; «viņas darbi, neapnikušie pūliņi,
vienprātība, pacietība, izmanība izlietot jebkādu apstākli sev par labu un pēdīgi panāktais
rezultāts pats liecina un dzied viņas slavu. Es tik varu vēlēties, ka latvieši mācītos no
muižniekiem, strādātu un cīstos tāpat, panāktu tādus pašus augļus dzīvē; un jo liels prieks
man būtu, kad es pats vēl piedzīvotu savas tautas uzzelšanu». Še satiekas publicists ar
zinātnieku, agrīnā tautas atmodas laika darbinieks ar vēlākā laika darbinieku. Viedoklī uz

374
Baltijas vēsturi, par ko Valdemārs stāv, arī Krodznieks pilnā mērā piesavinājās.
Pirmajam Krodznieka rakstam sekoja: Druskas par senlatviešiem (Austr. 1885), par
zemgaliešiem (1886), par katoļu baznīcu Livonijā u.c. Viņa raksti iznāca sakopoti ar
virsrakstu Iz Baltijas vēstures Der. gr. nod. izdevumā: I – 1912. (Kas ir latviešu vēsture?, Par
senlatviešiem, Par zemgaliešiem), II – 1913. (Par Livonijas pirmhronikas autoru, Katoļu
baznīca Livonijā), III – 1914 (Kura cilts pirmāk apdzīvojusi Baltiju?, Kā muižnieku kārta
Baltijā cēlusies, Sigismunda Augusta privilēģija, 1765. gads, Brāļu draudze Vidzemē u.c.).
1920. g. sāka iznākt Krodznieka L a t v i j a s v ē s t u r e. Ievadā viņš aizrāda uz
iemesliem, kas viņu aizturējuši jau agrāk stāties pie latviešu tautas likteņa apraksta. Tie bijuši
nevaļa, avotu trūkums, bet visvairāk «drūmā aina, kādu nāktos tēlot, runājot par mūsu tautas
dzīvi zem cittautiešu jūga. Nu, paldies Dievam, likteņa rats griezies, uzlēkusi brīvības saule,
uzliesmojusi cerība, ka paši būsim kungi savā zemē, ka paši būsim sava turpmākā likteņa
noteicēji un rīkotāji. Tas iedvesa manī drošību, ka laiks nācis ķerties pie tāda ne viegla darba,
dot pārskatu par tiem gadījumiem tautas dzīvē, kādus mums nesusi laika straume».
Plaša, uz nepublicētu materiālu pamata sastādīta monogrāfija ir Krodznieka Z e m n i e k u
n e m i e r i 1841. g a d ā (1922). Tanī celts priekšā viens no visdramatiskākiem momentiem
latviešu vēsturē: kā norisinās Vidzemes zemnieku vidū kustība uz silto zemi. Krodznieks
uzskata šo momentu tautas dzīvē par pamatakmeni mūsu tagadējam dzīves stāvoklim, kas
ierosinājis atmodas laikmetu, pat ieskatāms par viņa sākumu. Materiāli, kas līdz šim nebija
pieejami, ņemti no guberņas valdes aktīm un bruņniecības arhīva. Turpmākais darbs šai pašā
virzienā ir viņa grāmata Vidzemes muižnieku un zemnieku adreses ķeizaram Aleksandram II,
Rīgā 1924.
L i t e r a t ū r a: Teodora Vēsturnieks Krodznieks, Izglīt. Min. Mēnešraksts 1924, 11.
burtn., 512. – Jānis Krigers – Krodznieks, Latvju Grāmata 1924, 5. burtn., 471.
3) VALODA. Latviešu valoda grieza, valodniecībai attīstoties, uz sevi valodnieku vērību
kā tāda, kas līdz ar leišu valodu stāv dzīvo valodu starpā vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai.
Bīlenšteina lielākais darbs par latviešu valodu (1863) deva šīs valodas studijām jaunus
ierosinājumus. Latviešu valoda tika par pētāmo priekšmetu dažiem zinātniekiem ārpus
Latvijas. Pie tās ķērās: krievu akadēmiķis Fortunātovs Maskavā, vācu profesors Becenbergers
Karalaučos, čehu profesors Zubatijs Prāgā u.c. Vēlāk arī latviešu vidū rodas valodnieki ar
speciālu izglītību, kas virza uz priekšu pētījumus latviešu valodas jautājumos. Kā pirmais no
tiem minams K. Mīlenbahs, kas sāk darboties apskatāmā laikmetā un atstāj tiešu iespaidu uz
latviešu literāriskās valodas attīstību. Viņam blakām un pirms viņa rūpējās apmierināt laikā
nobriedušas, pa lielu lielai daļai praktiskas vajadzības latviešu valodas laukā citi darbinieki.
No tiem minami Dravnieks, Stērstu Andrejs.
a) J ē k a b s D r a v n i e k s jeb Draviņ – Dravnieks dzimis 23. (11.) septembrī 1858. g.
Smiltenes Pāpiņu muižas Lejasdravniekos, beidza 1879. g. Tērbatas skolotāju semināru un
bija par skolotāju Kaukāzā, Vecsātu zemkopības skolā, Jelgavas Jasmaņa bāriņu namā,
Palangas aprinķa skolā u.c. Vienmēr viņš piedalījās ar rakstiem avīžniecībā, no 1883. g.
strādāja dažādu laikrakstu redakcijās (Tiesu Vēstneša, Dienas Lapas) un bija no 1893. līdz
1895. g. par Austruma un Zemkopja izdevēju un redaktoru. 1889. g. viņš sāka izdot Mācības
vēstules par krievu valodu. Tās viņam deva līdzekļus 1890. gadā atvērt Jelgavā grāmatu
veikalu un vēlāk iepirkt Zīslaka spiestuvi. Jo plaši viņš tagad nodarbojās ar latviešu grāmatu
apgādību, ar to stipri paceldams latviešu grāmatniecību. 1895. g. viņš savārga un aizbrauca
ārstēties uz ārzemēm; viņa veikals pa tam izbeidzās. Latvijā atpakaļ pārnācis, viņš nometās
dzīvot Rīgā, nododamies literāriskiem darbiem. Viņš mira Rīgā 21. decembrī 1927. gadā.
Daudz un dažādus rakstus klajā laizdams, tulkodams un sacerēdams stāstus, rakstīdams
par dažādiem jautājumiem, sastādīdams dažādas grāmatas, viņš padarīja ievērojamu darbu ar
savām vārdnīcām.

375
 Vispirms Dravniekam galvenie nopelni latviešu K o n v e r s ā c i j a s v ā r d n ī c a s lietā.
Pirmo mēģinājumu šai ziņā viņš izdarīja pats uz savu roku, būdams par grāmatu apgādātāju:
viņš sāka izdot Konversācijas vārdnīcu 1891. gadā un noslēdza 1893. g. pirmo sējumu, kas
aptvēra 18 burtnīcas (674 lpp.). No otra sējuma iznāca 7 burtnīcas, kas sniedzās līdz vārdam
Kristjāns. Kad 1902. g. Zinību komisija stājās pie Konv. vārdnīcas izdošanas, Dravnieks še
atkal galvenais darbinieks, būdams par Rīcības komisijas darbvedi. Vārdnīca iznāca no 1904.
g. līdz 1921. g. 99 burtnīcās. Pie pēdējām burtnīcām Dravnieks dalību neņēma.
Tālāk Dravnieks strādāja pie latviešu vārdnīcām. Agrāk izdotās vārdnīcas pieaugušā un
pārgrozītā vārdu krājuma dēļ izrādījās vēlāk par trūcīgām. Dravnieka Vācu – latviešu
vārdnīca iznāca 1910. g. (1350 lpp.). Tā nodomāta praktiskām vajadzībām. Tādā pašā nolūkā
Dravnieks sastādīja Krievu – latviešu vārdnīcu, kas iznāca 1913. g. (992 lpp.). Pēckara laikā
tās iznāca jaunā izdevumā. No jauna nāca klāt Angļu – latvju vārdnīca (1924), pēc kādas bija
nu radusies vajadzība. Šai laikā Līgotņu Jēkabs sāka sakopot arī Dravnieka darbus, no kuriem
iznācis pirmais sējums Raksti I (1926). Še sakopotājs sniedz arī plašāku Dravnieka dzīves un
darbības raksturojumu.
L i t e r a t ū r a: Anša Gulbja Jēkabs Aravnieks, Izglītības Min. Mēnešraksts 1928, 1.
burtn., 60.
b) STĒRSTU ANDREJS dzimis 4. oktobrī (22. sept.) 1852. g. Vecpiebalgas Veļķu
Telviešos, mācījās Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bija vienu gadu Vecpiebalgas draudzes skolā
par krievu valodas un zinātņu skolotāju kopā ar Kronvalda Ati, tad studēja tieslietas Pēterpils
augstskolā un beidza studijas 1881. g. Tai pašā gadā viņš sāka darboties kā tieslietu pratējs,
piestādamies pie hoftiesas advokāta Kr. Kalniņa par palīgu. Viņš bija par tulku pie revidējošā
senatora Manaseina pa tā revīzijas laiku 1882 – 1883, vēlāk par prokurora biedri Rēvelē 1884
– 1887 un Jelgavā 1887 – 1889. No 1889. g. viņš nodarbojās par zvērinātu advokātu Jelgavā.
Ieguvis Zaļenieku pagastā par īpašumu Kauliņu mājas, viņš pa daļai dzīvoja tanīs. Karš
izpostīja viņa īpašumu, arī veselība bija sadragāta. Viņš mira Jelgavā 21. februārī 1921. g.
Bez dažiem citiem literāriskiem darbiem (Kuplejas, daži lugu tulkojumi u.c.) Stērstu
Andrejs sarakstīja pirmo plašāko, pamatīgāko g r a m a t i k u l a t v i e š u v a l o d ā:
Latviešu valodas mācība, sistemātisks kurss, I – Etimoloģija 1879, II un III – Sintaksa un
ortogrāfija 1880. Pirms viņa bija izdevuši latviešu gramatikas latviešu valodā: Fr. Mekons
(1874), Tauriņš (1877), Spalviņš (1879). Tās bija nodomātas zemākām skolām. Stērstu
Andrejs paturēja acīs skolu vecākos kursus. Par gala nolūku viņš uzstādija, ka latviešu valodu
skolās mācītu un mācītos kā zinātni. Ar Stērstu Andreja valodas mācību bija sniegta rokas
grāmata arī tiem, kas ārpus skolas gribēja papildināties latviešu valodā. Viņa rūpīgais darbs,
kurā ņemti paraugi no tautas dzejas un labākiem latviešu rakstniekiem, palīdzēja noskaidrot
daudz latviešu valodas jautājumu.
Latviešu valodas izteiksmes spējas viņam bija praktiski jāparāda, tulkojot 1864. gada t i e
s u l i k u m u s (Ķeizara Aleksandra II Tiesu Ustavi). Bija atvasināmi arī daži jauni vārdi,
tiesu zinātnes termini; pie tādiem pieder: aizmuguras spriedums, blakus sūdzība, izpildu
raksts u, c. Tulkojums izrādījās par praktiski nepieciešamu, jo jau 1893. un 1894. g.
piedzīvoja jaunu izdevumu.
Tiesu likumu tulkošanas darbā Stērstu Andrejs nāca s a d u r s m ē a r B ī l e n š t e i n u,
kas nevarēja atraisīties no latviešu valodas agrākā attīstības posma. Bilenšteinam Pēterpili
esot, senators fon Reiterns bija viņu uzaicinājis tulkot minētos likumus, norādot uz Stērstu
Andreju, toreiz studentu, kas varētu padarīt «melno darbu». Kad šis uz senatora Reiterna
uzaicinājumu bija ieradies pie Bīlenšteina un viņam rādījis jau sākto tulkojumu, Bīlenšteins
pārliecinājās, ka ar viņu kopā strādāt nevarēs: par valodas īpatnību un juridiskiem
termīniem nebija iespējams vienoties. Bīlenšteins nu apsgriedās ar saviem tuvākajiem
biedriem un tautiešiem par valodas un termīnu jautājumiem un pagatavoja tulkojumu, ko

376
ministrija arī lika iespiest. Tagad ņēma latviešu juristi Rīgā prokurora Mjasojedova vadībā
tulkojumu pārlūkot. Atrada to par nederīgu un par to ziņoja ministrijai, kas uzdeva sevišķai
komisijai izšķirt jautājumu. Galā Bīlenšteina tulkojumu atmeta; lietošanā nāca Stērstu
Andreja darbs.
L i t e r a t ū r a. Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Stērstu Andreju, Atmiņas etc, II, 221, Rīgā
1924. – J. Lautenbaha Stērstu Andrejs, Izglit. Min. Mēnešraksts 1926, 7. burtn., 30.
c) KĀRLIS MĪLENBAHS dzimis 18. (6.) janv. 1853. g. Kandavnieku mežsarga mājās
Škūtēs, izglītojās Tukuma apriņka skolā un Jelgavas Ģimnāzijā, kur beidza kursu 1876. g. ar
zelta medaļu par rakstu darbu latīņu valodā. Tērbatas augstskolā iestājies, viņš divus pirmos
gadus nodarbojās ar filozofijas un valodniecības studijām, iegūdams atkal zelta medaļu par
valodniecības darbu. Klasiskajā filoloģijā viņš ieguva kandidāta grādu (1880) un
virsskolotāja tiesības. No 1881. g. viņš bija par zēnu skolas priekšnieku Talsos, aizgāja 1889.
g. par vācu valodas skolotāju Jelgavas ģimnāzijā, tad (1896) Rīgas Aleksandra ģimnāzijā.
viņš mira bēgļu laikā Veravā (Vīru) 27. (14.) martā 1916. g.
Mīlenbahs ne vien kā zinātnieks strādājis valodniecības laukā, bet arī uzcītīgi par to
rūpējies, lai latviešu inteliģence iepazītos ar valodniecības panākumiem un apzinīgi lietotu
skaidru latviešu valodu.
Par valodu vispār viņš runā apcerējumā P a r v a l o d a s d a b u u n s ā k u m u (1891) .
Viņš apskata un salīdzina valodnieku Bopa, Abela, Geigera, Stengela, Harisa, M. Millera,
Kurtija teorijas par šo priekšmetu. Viņš ievēro savā darbā no attiecīgo rakstu daudzuma tikai
to, kas, pēc viņa domām, tīkams un derīgs iespiest un zināt tiem, kas, ar valodu sevišķi
nenodarbodamies, tomēr kāro pēc cik necik dziļākiem ieskatiem valodas dabā un darbnīcā.
Sekodams latviešu rakstniecībai, Mīlenbahs novēroja valodas nepareizības, kādas tanī
visbiežāk sastopamas, un tās uzrādīja pamatīgos, bet nespeciālistiem pieejamos rakstos. Tādā
kārtā viņš aplūkoja veselu rindu jautājumu par latviešu valodu: Par akuzatīvu un ģenitīvu pie
noliegtiem tranzitīviem verbiem, Par galotnēm – ējs, – īgs, – isks; Par prepozīciju ar, Zinība
un zinātne, Vidutājība un tiešamība, Vācu rakstnieku kļūdas latviešu valodā, Par artikulu, Par
satiksmes vārdiem utt. Viņš raksta arī par latviešu parunām, par latviešu vēsturi un latviešu
valodu, par valodas pareizības virzieniem, par jaunvārdiem, par latviešu dzejas valodu. Šie
raksti papriekšu nākuši klajā laikrakstos un tad sakopoti četros krājumos: Daži jautājumi par
latviešu valodu (I 1891, II 1893, III 1902, IV 1909).
Sakarīgs zinātnisks darbs ir Mīlenbaha T e i k u m s (1898). Tas pamatojas uz bagāta
piemēru krājuma un valodnieku teorijām, valodu salīdzinājumiem. Sākot ar teikuma jēdziena
un viņa galveno locekļu aplūkojumu, beidzot ar pakārtojamiem saikļiem, apskatīts teikuma
sastāvs un viņa dažādie veidi. Pie tam Mīlenbaha valoda pati še un citos viņa rakstos ir prozas
paraugs. Ar visu to, ka tā ietērpj zinātniskas domas, tā ir īsta tautas valoda, bagāta no tautas
pārņemtām gleznām un teicieniem.
Kopā ar Endzelīnu Mīlenbahs sastādīja L a t v i e š u g r a m a t i k u (1907), Mīlenbaham
sevišķi sintaksi apstrādājot. Še uzstādīti ar pamatīgu lietpratību un dibinoties uz plašiem
materiāliem latviešu literāriskās valodas likumi rakstā un izrunā.
Priekšvārdā sastādītāji saka: «Ko esam mācījušies no tautas mutes un no latviešu valodas
vēstures, to te pasniedzam saviem lasītājiem. Lasītājus gaidām nevien no sveštautiešiem, bet
arī no pašiem latviešiem, nevien no tiem, kuru izloksne stipri atšķiras no rakstu valodas, bet
arī no vidus izlokšņu runātājiem. Vienkārt, nav tagad vairs tādas izloksnes, kas it nekā
neatšķirtos no rakstu valodas, un, otrkārt, latviešu valodas avots plūst visā savā dzidrumā
tagad vairs tikai vecajā paaudzē, kas vēl nav padevusies ne grāmatnieku un avīžnieku, ne
svešu valodu iespaidam. Jaunā paaudze turpretim, skolās mācīdamās svešas valodas, viegli
zaudē tīro valodas apziņu un runā un raksta latviski krievu vai vācu valodas garā. Un pie
tam vēl piemaisa rakstu valodai izlokšņu formas tādā mērā, ka pat zobgala kalendārs par to

377
smejas.»
Vairāk piemērota skolu vajadzībām Endzelīna un Mīlenbaha mazākā Latviešu valodas
mācība (1908).
Par sava mūža uzdevumu Mīlenbahs izraudzījās sarakstīt zinātnisku latviešu valodas
vārdnīcu. To izpildīt viņš nopietni gatavojās: pamatīgi iedziļojās attiecīgos valodniecības
jautājumos un paraugos, sevišķi pētīja latviešu valodas likumus. Bija čakli jāmeklē ne vien
literatūrā, bet arī tautā. Pa daļai kopā ar Endzelīnu viņš apceļoja gandrīz visu Latviju, vārdus,
materiālus krādams un sīki iepazīdamies ar izloksnēm. Bet arī katra atsevišķa vārda izruna un
nozīme bija jānoskaidro. Viņš griezās pēc norādījumiem gan laikrakstos, gan personīgi pie
dažādu izlokšņu pazinējiem. Rīgā dzīvodams, viņš vairāk gadus katru ceturtdienas vakaru
noturēja sēdes ar ienācējiem no dažādiem Latvijas apgabaliem, lai tiktu skaidrībā par dažiem
vārdiem, kas pa daļai bija iepriekš izsludināti laikrakstos. Manuskripts virzījās uz priekšu.
Viņš tika līdz pat vārdam patumšs, tad nāve viņa darbu pārtrauca. To pārņēma savās rokās
Endzelīns. Viņa redakcijā sāka iznākt 1923. g. K. M ī l e n b a h a L a t v i e š u v a l o d a s v
ā r d n ī c a, darbs, kas tiecas aptvert visu latviešu vārdu krājumu ar vissīkākiem izrunas un
nozīmes uzrādījumiem dažādās izloksnēs, ar atsevišķo vārdu etimoloģiju un ierindojumu
teicienos.
Savus tīri zinātniskos valodniecības pētījumus Mīlenbahs rakstījis gan latviešu, gan krievu
un vācu valodās. Pie tiem pieskaitāmi: Par galotni – ums, Par neitra jeb nekatras kārtas
likteni latv. valodā (Zin. kom. Rakstu krājumā XIII); Das Suffix – uma im Lettischen, Zum
Wechsel des Wurzelauslautes im Lettischen, Uber die vermeintlichen Genitive oder Ablative
auf – ? – u im Lettischen (Indogerm, Forschungen, Beitr. zur Kunde der indogerm.
Sprachen);
?? ???????????? ???????????? ?????? ?????? ???????????? ? ?????????? ??????,
? ?????? ????????????? ????? ? ????????? ?????, ? ????????? ?????????? ??????? ?
????????????? ????? ?? – āmis ? ??????????? ?? ????????, ? ???????? (Krievu zin.
akadēmijas ????????).
Klasisks dzejas paraugs ir Mīlenbaha H o m ē r a O d i s e j a s t u l k o j u m s. Pārtulkoti
astoņi dziedājumi, kas iespiesti piecās burtnīcās (1890 – 1895). Mīlenbahs ar to pierāda, cik
viņš dziļš dzejas daiļuma izjutējs un cik liels latviešu valodas meistars. Tulkojuma ievada
vārdos viņš saka: «Mēģinādami Homēra vienkāršo daiļumu un daiļo vientiesību pārdēstīt
latviešu tulkojumā, dzīrāmies izsargāties no liekas valodas jaunināšanas, smeldami savu
valodu iz tautas mutes, un cik spēdami, iz vienkārši daiļajām un daiļas vientiesības
izrotātajām tautas dziesmām.» Tautas mute pauž Mīlenbaha tulkojumā Homēra mūžīgo
dzeju. Līdz ar to tulkotājs atklāj redzamus tos pirmavotus, pēc kuriem ilgojušies un no kā
gribējuši smelt spirgtumu apskatāmā laikmeta skaidrāko ideālu meklētāji. Viņi darīja, ko
diena prasa, saņēma iespaidus no gara dzīves, kas viņus kā jaunās Eiropas pilsoņus patlaban
apņēma. Bet, lai pacilātu un izglītotu savu garu, viņi sniedzās pie klasiskiem darbiem, pie
Šillera, Gētes un citiem, kas savukārt turēja acu priekšā grieķu, Homēra dzejas nevīstamo
daiļumu.
Homēra apdziedātajām Odiseja maldībām pa svešām zemēm un salām var arī būt simbola
nozīme. Tā viņā laikmetā latvju labākie dēli klīda svešumā, un arī tie, kas dzīvoja savas
tautas vidū, bija patiesībā bez savas paša dzimtenes, jo pār to valdīja citi. Bet viņi nerima pēc
tās ilgoties, ne vien grūtības panesdami, bet arī raisīdamies vaļā no dažādiem kārdinājumiem
un vilinājumiem kā no nimfas Kalipsas smalkajiem tīkliem. Tomēr tas viss viņos audzināja
patiesus tikumus un darīja viņus jo vairāk labāka likteņa cienīgus. Daudzi palika svešumā un
neredzēja savu dzimteni. Bet pie daža kā pie Odiseja vēl varbūt sirmā vecumā izpildījās dievu
vēstneša vārdi (Odiseja V, 113 – 115):
L i t e r a t ū r a: L. Adamoviča Kārlis Milenbahs, Jaunā Latvija 1918, 3, 167. – Tā paša:

378
Kārlis Mīlenbahs. Latviešu zinātnieka izglītības gaita, dzīve un mūža darbs, Rīgā 1927. – E.
Bleses K. M. 10 gadu nāves dienas piemiņai, Latvju Grāmata 1926, 3. un 4. burtn., 161 –
166 un 252 – 258.

379