Savulaik kažokzvēru audzēšana Latvijā bija viena no ļoti labi "nostādītajām"

nozarēm, ik gadu tika realizēts vairāk nekā pusmiljons kažokādu — tiesa, tirgus
bija orientēts uz Krieviju un "draudzīgajām" republikām. Nedēļa skaidroja, kāda
situācija šobrīd ir šajā nozarē.

Kažokzvēru audzēšana ir viena no vecākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm. Tās

saknes faktiski ietiecas tālā senatnē, kad ādas bija kā maksāšanas un tirdzniecības vienība.
Lai arī plašāk šī nozare attīstījās padomju gados, tomēr jau pirmās Latvijas valsts
pastāvēšanas laikā darbojās zvēraudzētavas, piemēram, Lāčplēsis. Par spīti pieprasījuma
kritumam Pēcatmodas laikā un "zaļo" aktivitātēm cīņā pret dabīgo ādu izmantošanu,
nozare tomēr noturējās un attīstījās. Un patlaban Latvijas uzņēmumi gan audzē, gan
apstrādā, gan tirgo ādas, gan arī šuj gatavos apģērbus un tērpu detaļas. Zemkopības
ministrijā (ZM) un arī paši šajā biznesā strādājošie atzina, ka kopumā nozare darbojas
rentabli — par spīti tam, ka nesaņem lielas valsts dotācijas.

Nozare bez lielām valsts subsīdijām

Pēc valsts aģentūras Lauksaimniecības datu centrs statistikas, šobrīd Latvijā ir 37

zvērsaimniecības, no tām 13 audzē ūdeles, lapsas un polārlapsas, bet 24 — šinšillas.
Kopumā saimniecībās 2006. gadā uzskaitītas: 122 168 ūdeles (mātes) un 499 999 mazuļi,
1283 polārlapsu mātes un 6179 mazuļi, 3282 lapsu mātes un 11 526 mazuļi. ZM
Lauksaimniecības departamenta ciltsdarba nodaļas speciāliste Biruta Ingiļāvičute šajā
biznesā iesaistītās saimniecības vērtēja kā diezgan stabilas, par nozari kopumā sakot: tā
darbojas bez lielām valsts subsīdijām. Vienīgā finansiālā palīdzība tiekot sniegta vaislas
materiāla importam, lai atjaunotu ganāmpulkus, izbēgot šķirnes degradāciju.

Kā lielākās zvēraudzētavas ZM pārstāve min: SIA Gauja AB, AS Grobiņa, SIA Gulbenes
zvērsaimniecība. Kā viena no labākajām ir AS Grobiņa, kur ražošana esot ļoti augstā
līmenī, pirms kāda laika ierīkota jauna ģērētava, kurā izmanto jaunākās tehnoloģijas ādu
apstrādei, arī ādu stiepšanai, kas ir visai "jutīga" būšana, tiek izmantota datorizēta līnija,
kas nepieļauj ādiņu pārstiepšanu, kas dažkārt notiek, darot to ar rokām. Taču ne tikai šajā
uzņēmumā norisinās modernizācija, arī citviet atjaunotas un uzlabotas virtuves,
mehanizēta dzirdināšana.

Jauniem dalībniekiem gan šajā biznesā ienākt nav tik viegli — jārēķinās ar lieliem
ieguldījumiem, bet ne ar tik ātru to atmaksāšanos. "Ja vēlas sākt šo rūpalu, jārēķinās, ka
atdeve būs jūtama tikai pēc diviem gadiem. Turklāt tā ir ļoti atkarīga no izsolēm un to
cenu politikas. Jāņem vērā, ka tas ir sezonāls darbs, ko var iedalīt: pavasarī dzīvnieku
pārošanās, kucēnu dzimšana, bet novembrī un decembrī to kaušana, ādu apstrādāšana un
nogādāšana uz izsolēm," teic Ingiļāvičute.

Kā rāda statistika, patlaban vispopulārākais kažokzvērs ir ūdele, lapsas tiek audzētas

daudz mazākā skaitā, jo pieprasījums pēc to ādām nav tik liels, un vienubrīd tā nebijis
tikpat kā nemaz. Arvien lielāka piekrišana ir šinšillām, kuru daudzums Latvijas
saimniecībās kopumā sasniedzis jau 6700. "Šo dzīvnieku audzējot, nav vajadzīgs būvēt
fermas vai speciālas mītnes (šo dzīvnieku un citu kažokzvēru audzēšanas apstākļus nosaka
ES labturības noteikumi). Šim nolūkam var piemērot arī lauku māju istabu," skaidro ZM
speciāliste. Kažokāda šinšillai ir ļoti augstvērtīga, un to lielākoties lieto vakartērpos un
aksesuāros. Izmantot to kā kažoku gan nav ieteicams, jo tas neiztur mitrumu.

Atšķirībā no ūdeļu un lapsu ādām, kuras tiek apstrādātas Latvijā vai arī pie mūsu
kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, šinšillu ādas ved uz ārzemēm, kur tās ģērē (Dānijā un
Ungārijā). Attiecībā uz trušiem — tie tiek audzēti gan kā gaļas, gan kā kažokzvēri, it īpaši
otrajam izmantošanas veidam noder speciāli selekcionētā šķirne Rex, kuras kažoks ir ar
izturīgāku akotu, teic Ingiļāvičute. Kopumā Latvijā (2005. gadā) tika uzskaitīti ap 98
tūkstoši šo dzīvnieku, turklāt septiņās saimniecībās notiek rūpnieciska to audzēšana. Tā kā
tā ir pieticīga suga, tās turēšanai nav vajadzīgi lieli ieguldījumi.

Zvēraudzētavas strādā rentabli

Kā atzīst Latvijas Zvērkopju asociācijas (LZA) priekšsēdētājs Andris Upenieks, nozarei
viegli neiet, taču kopumā tā strādā rentabli. Savulaik daudzas lielās saimniecības gan tika
likvidētas, bet daudzas tomēr izdzīvoja, saglabājot un attīstot esošo bāzi. Padomju laika
apgrozījumu, protams, nozare vēl nav sasniegusi, kad ik gadus tika pārdotas ap 750—800
tūkstoši ādu, taču realizācijas apjoma pieaugums ir vērojams. Iespējas paplašināties ir —
to neierobežo ne kvotas, ne nodokļi. Viņš apliecina, ka no valsts puses subsidēta tiek
vaislas materiāla iepirkšana — aptuveni 40% apmērā (50% saņem Krāslavas un Gulbenes
rajona zvēraudzētavas, jo atrodas "nelabvēlīgajās zonās"). Protams, varētu vēlēties vairāk,
taču ZM iespēju robežās nākot pretī, un nosegt visus tēriņus nav iespējams.

Tāpat ar SAPARD un citu fondu atbalstu ir uzbūvētas fermas. Runājot par attīstību, arī
Upenieks uzsver, ka daudzas zvēraudzētavas ir modernizētas, lielākoties ar rokām vairs
ādas netiek apstrādātas, tāpat daļa uzņēmumu ir aprīkojušas fermas ar mehanizēto
dzirdināšanu. Attiecībā uz dzīvnieku barošanu — tai izmanto vietējās izejvielas, no
ārzemēm iepirkts tiek tikai barības piedevu koncentrāts. (Ārzemēs daudzviet tiek veidotas
atsevišķas virtuves, kas apgādā ar barību vairākas saimniecības, tā ļaujot ar šo rūpalu
nodarboties arī mazākām saimniecībām, jo tām nav jāveido atsevišķa virtuve un arī
saldētava, kuru iekārtošanai vajadzīgi lielāki ieguldījumi.)

No kažokzvēriem absolūtajā topā tiešām ir ūdeles — tās gan vienmēr bijušas populāras, un
tām cenas un pieprasījums turas stabili. "Ar lapsām gan vienubrīd neveicās nemaz — cena
nokritās ļoti zemu, burtiski pašizmaksas robežās," teic Upenieks. Šis ir galvenais iemesls,
kāpēc zvēraudzētāji dod priekšroku ūdeļu audzēšanai, vien neliela daļa uzņēmumu audzē
lapsas (no 13 saimniecībām viena audzē tikai lapsas). Arī LZA priekšsēdētājs apliecina, ka
plašumā iet šinšillu saimniecības, jo tām nevajag tik lielus ieguldījumus kā pārējo
kažokzvēru turēšanai. "Faktiski tām vajag sausas, siltas telpas, labu sienu un kombinēto
spēkbarību, nav nepieciešamas virtuves un saldētavas, kā tas ir lapsām un ūdelēm. Šinšillu
fermas ir sausas un smaržīgas, turklāt tas ir ļoti mīlīgs zvēriņš," par šā dzīvnieka
priekšrocībām stāsta Upenieks, piebilstot, ka šinšillādas kažoks maksā divas trīs reizes
vairāk nekā ūdeļādas, kas gan ir daudzkārt izturīgāks.

Kažoki aiziet uz ārzemēm

Tikai neliela daļa produkcijas tiek realizēta Latvijā — aptuveni 10%. Faktiski pie mums to
var nosaukt par noliktavu tirdzniecību, kur var nopirkt kažokādas gan pēc vēlamās krāsas,
gan cenas, gan kvalitātes. Lielākajiem uzņēmumiem, tādiem kā Gauja AB, ir arī savi firmas
veikali, taču arī šādiem "milžiem" lielākā daļa produkcijas tiek realizēta izsolēs Dānijā un
Somijā, kur tās tiek šķirotas un pārdotas. Jāteic, šobrīd tikai dažām saimniecībām ir līgumi
ar Krieviju, tomēr šis tirgus nav tik ievērojams, kā tas bija padomju gados.

Ja pamatapstrāde notiek uz vietas, tad ģērē tikai tās ādas, kas tiek pārdotas vietējā tirgū,
skaidro Upenieks. Latvijā šo darbu veic divi uzņēmumi, bet daļa zvēraudzētavu ādas ved
uz Igauniju un Lietuvu, uzskatot, ka tur tas tiek izdarīts kvalitatīvāk. Uz ārvalstu izsolēm
tiek vestas neģērētas ādas, un tās līdz galam apstrādā firmas, kuras tās iegādājas. Ja
lapsu un ūdeļu ādas ģērē arī Latvijā, tad šinšillu — tikai ārzemēs. Turklāt tikai tad, kad tās
ir izģērētas, tiek noteikta to kvalitāte un attiecīgi — cena. Tas tiek darīts tāpēc, ka — ja
zvēriņš pārcietis stresu vai traumu, kažociņš nav kvalitatīvs — tas met spalvu. (Starp citu,
gan šinšillu, gan pārējo kažokzvēru nogalināšanai lieto indi, kas momentā iedarbojas, līdz
ar to dzīvnieks nemokās. Šinšillām gan izmanto arī elektrība.) Šis garākais apstrādes ceļš
arī nosaka ilgāko naudas apriti — ja samaksu par ūdeļu un lapsu ādām var saņemt uzreiz
pēc pārdošanas, tad par šinšillu — jāgaida ilgāks laiks.

Vieglāk ir "lielajiem"

Vispār stabilākas un pelnošākas ir lielās saimniecības (sākot no 500 līdz 1000

dzīvniekiem), bet mazajiem uzņēmumiem izdevumi ir lielāki, peļņa — mazāka, jo par vienu
kažokādu gan "lielie", gan "mazie" saņem vienādi, saka Upenieks, tāpat kā ZM pārstāve
norādot, ka jaunam šīs nozares dalībniekam, kas grib ienākt šajā tirgū, jārēķinās ar
diezgan lielām investīcijām, turklāt ieguldījumus ātrāk par desmit gadiem atpelnīt būs
grūti, jo rentabilitāte nav liela — aptuveni līdz 6%.

Runājot par "lielajiem" un to peļņu, tādai lielai saimniecībai kā AS Grobiņa, salīdzinot ar

iepriekšējo gadu, apgrozījums palielinājies par 48%. Tas saistīts ar kažokādu pieprasījuma
palielināšanos un cenu pieaugumu Skandināvijas izsoļu namos. Taču uzņēmums "uz
naudas neguļ", un liela daļa ienākumu (183 000 latu) pērn ieguldīti ražošanas iekārtās un
ēkās, veicot remontu zvēru fermā, gan barības sagatavošanas virtuvē un saldētavā. Šogad
ražošanas iekārtās, celtnēs un mašīnās kopumā plānots izlietot 200 000 latu.

LZA priekšsēdētājs uzsver, ka visās asociācijā ietilpstošajās saimniecībās tiek ievēroti

veterinārie un labturības noteikumi, ko apliecinājuši gan vides, gan veterinārie dienesti.
Tāpat fermu teritorijas ir droši nožogotas ar dubultžogu (stiepļu un betona), līdz ar to
dzīvnieku izbēgšana nav iespējama. To pierādījusi arī 2005. gadā notikusī vētra, kad būri
apgāzās, dzīvnieki izkļuva no tiem, bet nekur no fermu teritorijas neaizbēga.

Attiecībā uz šīs nozares netradicionālajiem kažokzvēriem — eksperimenti ar to audzēšanu

Latvijā izrādījušies neveiksmīgi. Kā vienu no piemēriem Upenieks min stepju baibakus, no
kuru audzēšanas Valmieras pusē nekas neesot iznācis. Ļoti nelielos daudzumos tiekot
turētas arī nutrijas, tomēr to ādām neesot pieprasījuma.

Vieni grib paplašināt, citi — likvidēt

SIA Lāčplēsis ZF ir viena no vecākajām zvēraudzētavām Latvijā. Pirmās lapsas te sāka

audzēt 1936. gadā, vēlāk kolhoza Lāčplēsis laikā darbība tika paplašināta. Par laimi,
Pēcatmodas gados tā nesamazinājās un uzņēmums nebankrotēja. Šobrīd Lāčplēsis ZF tur
tikai ūdeles, un to skaitu varētu vēl palielināt, ja būtu iespējams paplašināt teritoriju.
"Būtu vairāk zemes, mēs audzētu vairāk ūdeļu," apliecina uzņēmuma valdes
priekšsēdētāja Dzintra Briede, piebilstot, ka ganāmpulku "sortiments" mainījies, ievērojot
pasaules modes tendences. Šobrīd tās pieprasa īsspalvu kažokus, turklāt dažādu krāsu,
tāpēc te tiek audzētas dažādu krāsu ūdeles (lapsas vairs netiek turētas). Arī Briedes
vadītais uzņēmums lielāko daļu produkcijas realizē ārzemju izsolē. Bizness līdz šim ir bijis
rentabls un realizācijas apjomi kopumā saglabājas. Protams, vienmēr varētu vēlēties
lielākus ienākumus. Pērn tos ietekmēja apgrozījuma un cenu krišanās pasaules tirgū, kam
par iemeslu bija siltā ziema. Protams, jāiegulda arī uzņēmuma modernizācijā. "Jādomā par
lielāku mehanizāciju, kaut vai tāpēc, ka arvien vairāk izjūtam darbaroku trūkumu," teic
Briede, piebilstot, ka uzņēmums par spīti visam nedomā pārtraukt savu darbību.

Savukārt uzņēmums Alūksnes šinšillas, kas, kā nosaukums rāda, nodarbojas ar šinšillu

audzēšanu, šobrīd nolēmis izbeigt šo biznesu, kas kopumā bijis veiksmīgs — peļņa gūta
laba (īpašniekuprāt, tā ir vēl labāka nekā ar ūdelēm). Savulaik šo rūpalu uzsākot,
pielāgojuši telpas, lai tajās varētu turēt 600 šinšillu. Diemžēl, kā skaidroja viens no tā
īpašniekiem, šis darbs prasa diendienā visu laiku būt klāt, jo dzīvniekiem nepieciešama ļoti
rūpīga kopšana. Sešu darbības gadu laikā uzņēmuma īpašniekiem nav izdevies atstāt
savus "audzēkņus" ne dienu. Tagad, kad radusies iespēja mainīt nodarbošanos uz ko
mazāk "nebrīvu", ir nolemts dzīvniekus nokaut un kažokādas pārdot. Uz jautājumu, vai
Alūksnes rajonā šis ir vienīgais šāda veida uzņēmums, īpašnieks atbildēja, ka vēl tāds pats
darbojas Jaunannā. Cik zinot, interese par šo nodarbošanos esot pietiekama, tāpēc, lai gan
viņi to pamet, nozare kopumā no tā necietīs.