„Irmgard Bartenjeva bija īsta „Renesances” sieviete.

Iedziļinoties
mākslā, zinātnē un humanitārajās zinātnēs, viņa spēja sintezēt
dažādas pieejas un skatu punktus. Viņas pūles un centieni bija viscaur
veltīti dejas aspektu humanizēšanai. Līdz ar viņas rakstiem un
praktisko darbu cilvēki no dažādam zinātnes nozarēm varēja
pieredzēt dinamiskos un vitalizējošos dejas un kustību aspektus.”

/American Journal of Dance Therapy, 1981. Vol.4. 1,

5-24/

Irmgard Bartenjevas biogrāfija

Irmgard Bartenjeva (Irmgard Bartenieff) dzimusi 1900. gada 24. februārī, Berlīnē, Vācijā.
Irmgard Bartanjeva bija dejotāja, fizioterapeite, horeogrāfe, starpkultūru pētniece, Rūdolfa
Lābana studente un viena no deju un kustību terapijas pionieriem.

Bērnība un izglītība

Irmgard Dombois piedzima un uzauga Berlīnē. Viņas tēvs bija franču Hugenots, kurš ieņēma
nozīmīgu amatu Vācijas valdībā, savukārt, māte- vāciete nāca no prominentas biznesmeņu
gimenes. Irmgard kā viena no labākajām audzēknēm klasē absolvēja prestižo Berlīnes
klasisko ģimnāziju. Pēc skolas beigšanas viņa apguva dejas mākslu un vēlāk studēja arī
bioloģiju un vizuālo un skatuves mākslu. Plašā izglītība deva lieliskus pamatus un
sagatavotību viņas turpmākajai- daudzpusīgajai karjerai.

Profesionālā karjera/ dzīves gājums

1925. gadā Irmgard satika modernās dejas pionieri un teorētiķi- Rūdolfu Lābanu (Rudolf
Laban). Šī tikšanās iezīmēja jaunu posmu Irmgard dzīvē, jo Lābana novatoriskā un integratīvā
pieeja palīdzēja sasaistīt Irmgard šķietami atšķirīgās profesionālās intereses bioloģijā, dejā un
mākslā. No 1925 līdz 1927 gadam viņa apguva/ studēja Lābana kustību analīzi un sekojošajos
gados kopīgi ar savu mentoru strādāja un mācīja viņa dibinātajās skolās viscaur Vācijas valsts
teritorijā.

1928. gadā Minhenē Irmgard iepazinās un noslēdza laulību ar krievu- ebreju izcelsmes
baletdejotāju- Mihailu Bartenjevu (Michael Bartenieff). Tandēmā ar vīru viņa izveidoja deju
trupu- „Romantiskais Deju Teātris”. Līdz 1932. gadam deju trupa devās koncerttūrēs pa visu
Vāciju. Sakarā ar politisko situāciju valstī (nacisma izplatīšanos), 1936. gadā Irmgard ar vīru
bija spiesti pamest dzimteni un doties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

Ierodoties ASV Irmgard bija vienīgā Lābana kustību analīzes sertificētā praktiķe šajā valstī,
kas tādējādi viņai pavēra plašas karjeras izaugsmes iespējas. Pēc ierašanās ASV Irmgard
turpināja darbu pie Lābana notācijas, ar to iepazīstinot vienu no ASV modernās dejas
pamatlicējām- Hanju Holmu (Hanya Holmu- „Hanya Holm Studio”). Paralēli tam, Irmgard
strādāja par lektori un darbojās nevalstiskajā organizācijā „Dance notatio Bureau”.
1943. gadā Irmgard absolvēja Ņujorkas Universitātes fizioterapijas programmu un vairākus
nākamos gadus strādāja par fizioterapeiti dažādās Ņujorkas apkaimes slimnīcās. Septiņu gadu
garumā Irmgard strādāja ar poliemelīta epidēmijas upuriem vienā no populārākajām infekciju
slimību karantīnas iestādēm Ņujorkā- Villarda Pārkera Slimnīcā (Willard Parker Hospital).
Kombinējot savas tā brīža zināšanas fizioterapijā un dejas notācijā, viņa sāka attīstīt un
pielietot jaunas tehnikas, kas veicināja pacientu lomas maiņu no pasīvas uz aktīvu līdzdalību
viņu atveseļošanās procesā. Un viņas netradicionālā pieeja rezultējās ar milzīgiem
panākumiem, nodrošinot viņai vadošā poliemelīta nodaļas fizioterapeita amatu.

50 gadu vidū Bartenjeva atjaunoja savu saikni ar Lābanu, kurš 1938. gadā bija emigrējis uz
Angliju. Piecu secīgu vasaru garumā Irmgard devās pie sava mentora un viņa kolēģiem, lai
apmainītos ar idejām un apgūtu jaunākās Lābana teorijas, to starp, viņa Piepūles/ Formas
(Effort/Shape) koncepciju. Atgriežoties Ņujorkā, Irmgard piemēroja šīs idejas savai
fizioterapeita praksei un paralēli darbam klīniskajā vidē, viņa izstrādāja dejotājiem un citiem
kustību speciālistiem paredzētu mācību programmu. Šajā laikā sāka formēties Bartenjevas
Fundamentu teorētiskā bāze.

No 1954- 1957 gadam Irmgard strādāja par vadošo fizioterapeiti un aktivitāšu programmas
koordinatori bērnu otropēdiskajā slimnīcā, Valhallā, Ņujorkā. Sava darba ietvaros viņa
izstrādāja bērniem- invalīdiem paredzētas terapeitiskas un rekreācijas kustību aktivitātes/
spēles. Šī darba pieredze un rezultāti kalpoja par pamatu Irmgard turpmākiem pētījumiem par
mātes- zīdaiņa attiecībām, kurus viņa attīstīja/ veica strādājot Long Ailendas Ebreju Hospitālī
(Long Island Jewish Hospital).ong Island Jewish Hospita

No 1957 līdz 1967 gadam Irmgard strādāja par deju un kustību terapeiti un neverbālās
uzvedības pētījumu asistenti Alberta Einšteina medicīniskās koledžas Dienas Stacionārā.
Kombinējot Lābana konceptus ar pašizstrādātajiem principiem, Bartenjeva vadīja
sistemātiskas pacientu uzvedības novērošanas un notācijas programmu, meklējot jaunas
pieejas darbam ar cilvēkiem, kuriem ir mentāla rakstura traucējumi. Savas fizioterapeita
privātprakses ietvaros viņa tobrīd specializējās uz dejas traumu un mugurkaula problēmu
ārstēšanu.

Sajūsmināta par iespējamo korelāciju starp deju un ikdienas uzvedību, 1964. gadā Bartenjeva
pievienojās antropologa un folklorista- Alana Lomaksa (Alan Lomax) vadītajam kultūru
pētniecības projektam. Projekta laikā Irmgard pētīja un analizēja mijattiecības starp deju/
kustību un dažādām ekonomiskajām, sociālajām struktūrām un citiem dažādo kultūru
komponentiem. Adaptējot Lābana sistēmu, Irmgard kopā ar saviem kolēģiem izstrādāja īpašu
starpkultūru dejas analīzes metodi, pazīstamu kā Horeometrija (Choreometrics).
Horeometrijas komandas koncepti atspoguļoti dokumentālajā filmā “Deja un Cilvēces
vēsture” (“Dance and Human History”, 1976).

1965. gada nogalē Bartenjeva kopā ar saviem asistentiem izveidoja pirmo uz Lābana kustību
teoriju balstīto apmācības programmu Ziemeļamerikā. Apmācību laikā vērojot savus
studentus Irmgard atklāja, ka viņiem trūkst pilnīgas ķermeņa integretātes jeb pilnīgas ķermeņa
saskaņotības, kas tādējādi reducē viņu spēju pilnvērtīgi pieredzēt dažādās piepūles kvalitātes.
Programmas korekcijas nolūkos Irmgard sāka vadīt “korektīvas” nodarbības, kas ar laiku
kļuva pazīstamas kā “Bartenjevas Fundamenti”.

1973. gadā pēc “Dance Notation Bureau” iniciatīvas tika atvērta pirmā sertificētā Lābana
kustību studiju programma, kas bija balstīta uz Lābana kustību teorijām un Bartenjevas
pieeju. Šī programma sagatavoja/-o sertificētus kustību analītiķus un gadu gaitā tā ieguvusi
starptautisku atzinību un prestižu.
1978. gadā Bartenjeva nodibināja savu Lābana Kustību Pētniecības Institūtu, kas neilgi pēc
viņas nāves, 1981. gadā- viņai par godu tika pārdēvēts par Lābana/ Bartenjevas Kustību
Pētniecības Institūtu (Laban/ Bartenieff Institute of Movement Studies).

BARTENJEVAS FUNDAMENTI

Savas karjeras laikā Irmgard atrada jaunus un daudzsološus pielietojumus Lābana kustību
analīzei un vienlaikus attīstīja arī savu, somatisku pieeju kustību atjaunošanai (rehabilitation),
tā dēvētos- Bartenjevas Fundamentus (Bartenieff Fundamentals)

Bartenjevas Fundamenti sakņojas Lābana Kustību Analīzes teorijā un tādējādi ir daļa no

daudz lielākas matricas un mainīgo kustību elementu sistēmas. Darbs ar ķermeņa anatomisko
funkciju principiem, kas ir Fundamentu pamatā un ir vērsts uz pilnīgas ķermeņa
saskaņotības veicināšanu, ir viena no četrām Lābana kustību analīzes komponentēm.

Bartenjevas Fundamenti pēta saistītos procesus ķermenī un prātā, atbilstoši tādiem efektīvas
kustību funkcionēšanas principiem, kas veicina personisko izpausmi un pilnu psihofizisko
iesaisti. Līdz ar to, kā somatiska prakse, Fundamenti veicina paš- apzināšanos un personisko
izaugsmi un rada iespēju attīstīt daudz efektīvākas kustību iespējas.

Bartenjevas izstrādātā pieeja ir balstīta uz noteiktiem principiem, jeb tā dēvētajām

fundamentālajām patiesībām. Un tie ir sekojoši:

1. Pilnīga ķermeņa saskaņotība (total body connectivity): cilvēka ķermenis ir vienots veselums.
Izmaiņas vienā ķermeņa daļā atstāj ietekmi uz visu ķermeni kopumā. Lai veicinātu ķermeņa
daļu integrāciju vai, lai spētu tās diferencēt, mums jāakceptē tas, ka tās (ķermeņa daļas) ir
savstarpēji nepārtraukti saistītas.

2. Elpas atbalsts (breath support). Elpa nes dzīvību un kustību, tā atdzīvina. Tā fizioloģiski
atbalsta/ uztur visus dzīvības procesus, to starp- visas kustības. Elpa ietekmē katru kustības
aspektu.

 Elpa ir visu kustību pamatā un tā dod pamatlīnijas/ bāzi Piepūles plūdumam. Tā ir

centrālais atbrīvotājs un kontrolētājs.

 Elpa dod pamatlīnijas/ bāzi allaž mainīgajam (pieaugošajam/ sarūkošajam) Formas

plūdumam.

 Elpa ir pirmā Telpas pieredze- caur to mēs gūstam savas iekšējās telpas
trīsdimensionālu izjūtu. Tā ir iekšējās telpas regulators. Elpa nosaka/ietekmē arī runas
frāzējumu un plūdumu, un līdz ar to arī mūsu komunikācijas funkcionālo un
ekspresīvo saturu.

3. Iezemēšanās (grounding): zeme nodrošina atbalstu- pamatu Esamībai un kustībai. Dzīvās

būtnes kustas saskaņā ar zemi un tās pievilkšanas spēku. Zemes gravitācijas spēka ietekmē
mēs varam sajust sava ķermeņa masu un līdz ar to arī operēt ar tādiem jēdzieniem kā spēks un
vieglums. Kāds, kurš ir “iezemējies”, atspoguļo personu, kam ir stabila pašizjūta. Un šī
pašizjūta, sava Es apzināšanās ir tieši atkarīga no tā, cik iemiesotas (embodied) ir mūsu
attiecības ar zemi.

4. Attīstības progresija (Developmental progression). Ķermeņa pamatsavienojumi

izveidojas agrīnā vecumā, cilvēkam izdzīvojot noteiktus attīstības progresijas etapus. Šie
etapi noris secīgi un to laikā attīstās noteikti paterni (piem. posturālie refleksi, līdzsvara/
iztaisnošanās reakcijas u.c.), kam ir fundamentāla nozīme kustību veidošanā. Harmoniskas
attīstības apstākļos, šie pamata saskaņotības paterni tiek integrēti un funkcionē kā Pilnīgas
Ķermeņa Saskaņotības Paterni (Paterns of Total Body Connectivity). Nepilnīga paternu
attīstība kādā no posmiem, turpretī, kavē arī sekojošo paternu attīstību un tādējādi var novest
pie uztveres un kustību traucējumiem/ problēmām.

5. Nolūks (Intent). Organiskās saites tiek ietekmētas ar nolūku. Nolūks organizē

neiromuskulāro sistēmu. Skaidrs nolūks ļauj ķermenim atrast motoro paternu, kas ļautu šo
nodomu īstenot.

Soma un psihe (ķermenis un prāts) atrodas savstarpējā iedarbībā. Katra cilvēka iekšējais
nolūks modelē viņa/ viņa-s kustības, tādējādi nosakot/ ietekmējot šo kustību izpausmes veidu.

Bartenjeva izdalīja sekojošu veidu/ līmeņu nolūkus, norādot, ka lielākoties, tie darbojas
vienlaicīgi:

 Ķermeņa līmeņa nolūks. Kur ķermenī rodas kustība un kā tā virzās caur ķermeni, lai
noslēgtu/ pabeigtu “frāzi”?

 Piepūles nolūks- ietver iekšēju noskaņu vai tās paušanu, sajūtas, vai dinamisku
paziņojumu, kas tiek nodots līdz ar kustībām (piem., spēks un tiešums, lai paustu
nostāju konkrētā jautājumā, vai, vieglums, kas caurauž brīvo plūsmu, lai paustu
“sapņainību”).

 Formas nolūks- ietver ķermeņa pārveidi/ formēšanos konkrētas “formas”

izgaismošanai (piem. “bumbas” formas ieņemšana, kas atklāj iedziļināšanos sevī) un
ķermeņa formas maiņu specifisku attiecību ieviešanai (piem. “spieķveida” virziena
formas ieņemšana, kas pauž virzību uz mērķi).

 Telpas nolūks- kustība tiek veikta, lai dotos kādā konkrētā virzienā, lai sekotu
telpiskajai pievilksmei (piemēram, skrējēji savu svara centru nemitīgi virza uz priekšu
pretī finiša taisnei), lai atklātu specifisku kristālisko formu (piem. oktaedriska virzība,
kas novērojama baletā), vai, lai atklātu pieeju kinesfērai (proti, centrālajai, perifērijas,
šķērsvirziena). Telpas nolūks organizē/ koordinē ķermeņa savienojumus, radot skaidru
kustības mērķi.

6. Komplicētība (complexity): kustība ir daudzšķautņaina. Katra kustība, sākot ar vismazāko

žestu līdz pat plašas amplitūdas kustībām, kuru veikšanā iesaistās viss ķermenis, ir kā vesela
sistēma, kurā organizēti mijiedarbojas anatomiskie (ķermeņa), dinamiskie (piepūles), Formas
un Telpas elementi.
7. Iekšējais-ārējais (inner-outer): Iekšējie impulsi atspoguļojas ārējā formā, savukārt, apkārtējā
pasaule ietekmē iekšējo pieredzi. Ārējais reflektē iekšējo, iekšējais- ārejo. Kustība ir nozīmīga.

8. Funkcija-ekspresija (function- expression)- kustības funkcionālie un ekspresīvie aspekti ir

savstarpēji cieši saistīti un to integrācija konkrētā kontekstā piešķir kustībai nozīmi (rada jēgpilnu
kustību).

Anatomiski- telpisko attiecību rezultātā veidojas sekventi piepūles ritmi un emocijas. Un pat
vismazākās izmaiņas kādā no kustības elementiem (Ķermenis/ Piepūle/ Forma/ Telpa) ietekmē kā
komunikācijas funkcionālo, tā arī ekspresīvo saturu. Strādājot pie paternu modelēšanas vai
pārmodelēšanas ir svarīgi noskaidrot to, kādu nozīmi katrai konkrētajai kustībai piešķir pats
indivīds. Kā šī funkcija kalpo personas ekspresijai ārējai pasaulē? Un otrādi,- kā šī ekspresija
funkcionē šim cilvēkam?

9. Stabilitāte-mobilitāte (Stability-Mobility): stabilitātes un mobilitātes elementu pastāvīga

mijiedarbība veicina efektīvu kustību veidošanos. Mobilitātes elementi/ vienības ierosina kustību
apjoma palielināšanos locītavās noteiktas pozas ieņemšanai un noteiktu kustību veikšanai.
Stabilitātes elementi, savukārt, izmanto bilaterālo un ķermeņa diognāles atbalstu, lai noturētu/
saglabātu ķermeņa līdzsvaru/ simetriskumu balansējot uz dažādām atbalsta bāzēm.

Bartenjevas Fundamenti uzsver šo elementu mijiedarbību (tās nozīmīgumu) un koncentrējas uz to,

lai tiktu atrasti aktīvie savienojumi starp ķermeņa kodolu/ centru un ekstremitātēm. Šie
savienojumi attiecīgi var tikt aktivēti, lai iezemētu (stabilizētu), vai, lai iekustinātu (mobilizētu)
kādu no ķermeņa daļām.

10. Sasprindzinājums- atslābums (exertion-recuperation): ir dabisks aktīvais cikls, kas palīdz

organismam atjaunoties un nodrošināt kustības vitalitāti. Atslābums, šajā kontekstā ir aktīvā atpūta
un nevis spēku izsīkums vai sabrukums. Tā piemēram, ilgstošu tiešu fokusu/ koncentrēšanos, kas
norit sasprindzinājuma fāzē, secīgi nomaina nevis miegs vai, piemēram, televīzijas skatīšanās, bet
gan multifokusēta, netieša Piepūle. Bartenjeva uzsver, ka nav viena pareizā veida, kā atslābt pēc
dotās slodzes- šis process ir individuāls.

11. Frāzēšana (phrazing): kustība notiek frāžveidīgi. Katrs cilvēks organizē un saskaņo savas
kustības vienībās, kas ir uztveramas un savā ziņā jēgpilnas, tā saucamajās- frāzēs. Parasti kustību
frāze sevī “ietver”- iekšēju sagatavošanos (nolūku), uzsākšanas brīdi (kas iezīmē kustības sākumu
ķermenī), pamata aktivitāti (sasprindzinājuma fāze), turpinājumu un spēku atgūšanu (atslābuma
fāze). Iekšējā sagatavošanās (ķermeņa, Piepūles, Telpas vai Formas nolūks) un uzsākšana nosaka
visu frāzes darbības gaitu/ virzību. Sagatavošanās mirklī tiek iedarbinātas kinētiskās muskuļu
darbības ķēdes, kas pēc tam turpina un noslēdz frāzi. Koordinētas kustības radīšanā lielāka nozīme
ir muskuļu secīgai darbībai un nevis to spēkam.

12. Personiskā unikalitāte (personal uniqueness). Neskatoties uz to, ka pastāv noteikti kustību
paterni un modeļi, katram cilvēkam ejams savs- atšķirīgs ceļš virzienā uz pilnīgu funkcionēšanu.
Kustību modelēšana, līdzvērtīgi dzīvei, ir unikāls personisks ceļojums- piedzīvojums.

Dzīvās būtnes modelē savu kustību atbildes tā, lai tie varētu funkcionēt savā vidē un katra cilvēka
dzīvesstāsts ir unikāls. Līdz ar to, jebkura treniņu procesa laikā ir būtiski atpazīt šo personiski-
kulturālo kontekstu.
 PILNĪGAS ĶERMEŅA SASKAŅOTĪBAS PATERNI

Bartenjeva uzskatīja, ka cilvēka attīstība nav lineārs process- tā notiek viļņveidīgi pārklājoties
dažādu attīstības fāžu elementiem. Sākot ar piedzimšanas brīdi, mēs virzamies cauri
noteiktiem attīstības etapiem, kuru laikā mūsu neiromuskulārā sistēma, atbildē uz noteiktiem
stimuliem/ kairinājumiem modelē kinētiskās ķēdes, kam ir fundamentāla nozīme visu kustību
organizēšanā. Šīs kinētiskās ķēdes, jeb tā saucamie paterni, nosaka mūsu kustību pieredzes
funkcionālo un ekspresīvo saturu un kvalitāti, un ietekmē mūsu attiecības ar apkārtējo vidi.

Bartenjeva uzskatīja, ka nepilnības/ nelabvēlīgi apstākļi kādā no paterna attīstības posmiem

kavē arī tālāk sekojošo paternu attīstību, un, attiecīgi, var novest pie uztveres un kustību
traucējumiem. Lai to novērstu vai regulētu, un tādējādi, lai sasniegtu pilnīgāku psihofizisko
funkcionēšanu, ir jāatgriežas pie šiem pamata paterniem un jāpārmodelē savas atbildes
reakcijas- jāattīsta jauni, efektīvāki kustību (motorie) nervu ceļi.

Atbilstoši cilvēka dzīves attīstības līnijām, Irmgard izdalīja sešus pilnīgas ķermeņa
saskaņotības pamata paternus.

1. Elpa (Breath Pattering).

Visu paternu pamatā.

Elpošanas laikā notiek organisma piesātināšana ar skābekli, un līdz ar to, visas ķermeņa daļas un
dzīvā organisma pamata funkcijas ir atkarīgas no elpošanas un tās ritma/ cikla. Elpošana ir
centrālais bioloģiskais process. Tas ir ritmisks (izplešanās/ saraušanās) akts, kas notiek neatkarīgi
no tā, vai mēs atrodamies nomoda vai miega stāvoklī, - tai piemīt automātijas spēja. Tajā pašā
laikā, to ietekmē mūsu apziņas stāvoklis, emocijas un domas. Elpa atspoguļo arī mūsu agrīnās
dzīves pieredzi. Ja ir kāda vieta ķermenī, kur elpa ir bloķēta, tad tas padara neiespējamu arī
sekojošo paternu attīstīšanos. Ja elpa tiek integrēta viscaur ķermenī, tad arī visas ķermeņa daļas
kustas saskaņā ar ieelpas/ izelpas ritmu.

Izmantojot elpas paternu var attīstīt kinestētisko apzinātību un nonākt kontaktā ar savu iekšējo
stāvokli un centru/ kodolu.

2. Centra –perifērijas saistība (Core-Distal Connectivity)

Nabas saite, kas savieno iekšējo ar ārējo. Kinesfēras centrs. Pamats vertikālajai asij. Atvēršanās/
aizvēršanās. Astoņkājis. Jūras zvaigzne.

Ielpotais gaiss pakāpeniski nokļūst visās organisma šūnās, tādējādi akivējot tās sešās ķermeņa daļās
( 2 rokas, 2 kājas, galva, astes kauls) un apvienojot organismu vienotā veselumā. Šis paterns sākas
no ķermeņa centra un progresē uz ķermeņa perifēriju (rumpis- proksimālās locītavas- ekstremitāšu
vidus daļa- ekstremitāšu distālā daļa). Tas koordinē savienojumus starp ķermeņa centru un citām
ķermeņa daļām/ locekļiem. Tas ir dziļi iesakņojies paterns, kas rada atbalstu iekšējās un ārējās
pasaules attiecību ritmiem. Tas ir pirmais paterns, kas atspoguļo to, kā kustība virzās caur ķermeni
(vienlaicīgi, secīgi vai frāžveidīgi).

Izmantojot šo paternu var attīstīt apzinātību par ķermeņa iekšējām mijattiecībām/ savienojumiem,
par indivīda robežām un attiecībām ar apkārtējo pasauli.
3. Mugurkaula galvas-astes savstarpējā saistība (Spinal Head-Tail Connectivity)

Spinālais kanāls- jaunu iespēju izpēte.

Galva un aste/ astes kauls atrodas konstantā un allaž mainīgā savstarpējā mijiedarbībā. Mugurkauls
atbalsta ķermeņa vertikālo asi un ir vienlaikus fleksibls un jūtīgs. Tas sagatavo ķermeni
trīsdimensionālām kustībām un ļauj pieredzēt apkārtējo pasauli visās trīs plaknēs (durvju, galda,
rata). Mugurkauls kā kaulu struktūras elements atspoguļo indivīda dabu/ kodolu. Pat vismazākās
kustību izmaiņas kādā no mugurkaula daļām, nozīmē lielas kustību izmaiņas ekstremitāšu distālajā
daļā. Šis paterns palīdz izteikt pamatmotivācijas un vēlmes, meklēt jaunas iespējas, pielāgoties un
izpētīt apkārtējo vidi.

Šim paternam ir raksturīgas spirālveida, izliektas kustības, kustības, kas ierosina un “atdzīvina”
mugurkaulu. Nolaišanās/ grūšanas paterni (Yield and Push Patterns) - pašizjūta un sazemēšanās.
Aizsniegšanas/ vilkšanas paterni (Reach and Pull Patterns) - spēja kustēties un mijiedarboties.

4. Augšējās- apakšējās ķermeņa daļas savstarpējā saistība (Homologous Upper-Lower

Connectivity)

Stabilitāte/ mobilitāte.
Augšējā (krūšu kurvis, plecu josla, rokas, plaukstas) un apakšējā ķermeņa (iegurņa josla, kājas,
pēdas) daļas funkcionē kā integrētas vienības.Tās darbojas kontrastā viena otrai. Tas ir, šis paterns
stabilizē ķermeņa daļas, kuras atrodas no jostas uz augšu un mobilizē ķermeņa daļas, kas atrodas
no jostas uz leju, un otrādi (piem., lēciena laikā). Šis paterns palīdz izteikt galvenos
pašizdzīvošanas instinktus, statusu, personisko spēku, varu, palīdz sasniegt lineāri vērstus mērķus.
Līdzsvars starp mobilitāti un stabilitāti veicina ķermeņa integretāti. Vāji attīstīts paterns, turpretī,
reducē spēju sasniegt savus mērķus, un, tādējādi, ir saistīts ar konstantu neveiksmes sajūtu un zemu
pašcieņu/ pašvērtējumu.

5. Ķermeņa pušu savstarpējā saistība (Homolateral Body-Half Connectivity)

Ķermeņa viduslīnija jautājumu risināšanai.

Vertikāla, iedomāta līnija/ ass sadala ķermeni divās daļās- labajā un kreisajā pusē. Šis paterns
norāda uz to, kura no smadzeņu puslodēm ir dominējošā. Ķermeņa puses ir vai nu atvērtas vai
aizvērtas attiecībā viena pret otru, jo funkcionāli, viena no pusēm nodrošina atbalstu un stabilitāti
otras puses mobilitātei. Līdz ar to, stabilizējot vai nu labo vai kreiso pusi, ir iespējams mobilizēt
otru ķermeņa pusi. Šī ir nozīmīga attīstības progresijas fāze, jo līdz ar efektīvu tās “noslēgšanu”-
ķermeņa pušu darbības līdzsvarošanu, kļūst iespējamas ķermeņa- diognāles sarežģītās kustības.

Ar šo paternu saistītie atslēgas vārdi: pretstatīšana, polaritātes, duālisms, “jā/ nē”, “darīt/ nedarīt”,
labs/ slikts, pareizs/ nepareizs u.c..

6. Ķermeņa diognāle (Cross- Lateral Connectivity)

Ķermeņa diognāle- integrācijai.

Ķermeņa daļas tiek savienotas diognālā veidā (augšējā kreisā puse- apkšējā labā puse utt.),
tādējādi pieļaujot lielāku rotāciju locītavās un veicinot dažādu līmeņu trīsdimensionālas
kustības. Šis paterns izpauž vissarežģītāko attīstības līmenī, jo tas sevī integrē visus
iepriekšējos paternus. Tas kompleksos veidos spēj paust/ atspoguļot savstarpējās saistības,
spirāles, labās un kreisās puses saistības, analītiskās/ verbālās puses saistības ar telpisko
simboliku, sajūtu un formu, vienlaicīgas saistības dažādos sarežgītos virzienos utmldz..

FUNDAMENTI UN DKT

Bartenjevai piemita tam laikam neordinārs skatījums uz rehabilitācijas procesu un tā

perspektīvām. Viņa skaidri apzinājās to, ka pastāv ķermeņa- prāta saistība un to, ka izmaiņas
indivīda kustībās veicina izmaiņas viņa psihē. Viņas vārdiem runājot: ””fizikālā” terapija nav
atdalāma no „garīgās” terapijas un otrādi,- tās ir pastāvīgi savstarpēji saistītas”.

Bartenjeva uzskatīja, ka katra indivīda kustību stils ir viņa iedzimtā temperamenta,

psiholoģisko iezīmju un sociālkulturālās vides apvienojums. Viņa uzskatīja, ka deju un
kustību terapeitam ir jāpēta pacienta/ klienta kopējā kustību konfigurācija un tad neverbālā
veidā viņš jāiesaista kustību aktivitātēs. Viņa raudzījās uz dkt no Humānistiskās pieejas
viedokļa: tā vietā, lai koncentrētos uz personības ierobežojumiem vai patoloģiju, kas izpaužas
ķermeņa struktūrā un kustībās, viņa ņēma vērā kopējo kustību profilu, galvenokārt,
koncentrējoties uz potenciālo kustību izpausmi. Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi, lai dkt ir uz vienas
nots ar klientu/ pacientu, un DKT rezultātā nepieciešams panākt ne tikai ķermeņa un prāta
integrāciju, bet radīt arī veselīgu līdzsvaru starp personības iekšējām un ārējām prasībām.
Tādējādi dkt ir jāpalīdz klientam/ pacientam atrast tādu savas uzvedības modeli, kas dotu
iespēju būt līdzsvarā ar sevi un sabiedrību.

Savas dkt prakses laikā Irmgard izmantoja virkni dažāda līmeņa un sarežgītības kustības/
kustību vingrinājumus (kas progresēja no grīdas plaknes līdz plašai telpas izmantošanai), lai
palīdzētu klientiem/ studentiem iziet cauri dažādajiem savas dzīves attīstības etapiem. Savās
sesijās viņa mēdza izmantot arī mūziku, pieskārienus, tēlainību/ metaforas, skaņu un runu/
balsi.
Izmantotie avoti

1. Hackney, Peggy. Making Connections : Total Body Integration Through Bartenieff

Fundamentals. Florence, KY, USA: Gordon & Breach Publishing, 1998. ProQuest ebrary.
Web. 27 January 2016.

2. K. M. (2011). Mākslu terapija. Rīga: "Izdevniecība RaKa"

2. http://www.culturalequity.org/alanlomax/ce_alanlomax_profile_irmgard_bartenieff.php

3. https://labanforanimators.wordpress.com/2008/09/01/irmgard-bartenieff/

4. http://www.wikiwand.com/en/Irmgard_Bartenieff

5. http://www.laban-analyses.org/jeffrey/2004-Bartenieff-fundamentals-Developmental-
movement/summary-of-concepts.htm

6.http://www.billevansdance.org/Welcome_To_Bill_Evans_Dance/BETINewsletterJanuary20
13.pdf

7. McCutchen, B. P. (2006). Teaching Dance as Art in Education. Human Kinetics.