Roman Fedorchuk 12 klase

Kādu ūdeni dzeram, kādu gaisu elpojam

Kvalitatīvs dzeramais ūdens ir dzidrs ar patīkamu garšu un smaržu. Tas ir tīrs,
svaigs un caurspīdīgs. Ūdens ir bez acīmredzamiem piemaisījumiem. Savukārt
sliktas kvalitātes dzeramais ūdens var kļūt cilvēkam bīstams, ja tas satur
slimības izraisošus mikrobus un citas vielas, kas varētu kaitēt cilvēka veselībai.
Gaisu lielākoties veido slāpeklis (78%) un skābeklis (21%). Atlikušo vienu
procentu veido argons, oglekļa dioksīds, ūdens tvaiks un citas gāzes.Gan tīrs
udens, gan tīrs gaiss šodien ir piesarņots, un udens ta pāt ka gaiss ir ļoti svarīgs
dzīvos organismos eksistencei.
Ikkatram cilvēkam jāatceros, kas ir tirs udens, normals un kvalitativs. Arī
katrs jaizmanto savas zinašanas, lai varesi pateic ka ta ir - tīrs gaiss bez
smoga
Kas ir normāla ūdeni: pH ūdens šķīdumos pH var mainīties no 0 līdz 14.
Pilnīgi tīram ūdenim pH ir 7 un tas ir neitrāls. pH zem 7 nozīmē ka vide ir
skāba, virs 7 - ka sārmaina. Pieļaujamā pH koncentrācija dzeramajā ūdenī ir
6,5-9,5 vienības.
Elektrovadītspēja ir fizikāls lielums, kas raksturo materiāla ķermeņa spēju
vadīt elektrisko strāvu. Tīrs ūdens elektrisko strāvu nevada. Jo vairāk ūdenī ir
izšķīduši sāļi vai cita veida savienojumi, jo lielāka ir elektrovadītspēja.
Pieļaujamā elektrovadītspēja dzaramajā ūdenī ir 2500 µS cm-1.
Garšas, smaržas un krāsainības rādītājiem ūdenī jābūt pieņemamiem
patērētājiem un bez būtiskām izmaiņām. Nepatīkama garša, smarža un vizuāli
novērojama ūdens krāsainība liecina par dzeramā ūdens problēmām.
Duļķainība nedrīkst pārsniegt 3,0 NTU.
Amonija joni, NH4 koncentrācija nedrīkst pārsniegt 0.50 mg/l. Ja pieļaujamais
rādītājs ir pārsniegts, tad dzeramam ūdenim var pasliktināties smarža un garša.
Paaugstināts amonija daudzums ūdenī norāda uz iespējamo bakteriālo,
notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu (īpaši akās un seklos
urbumos). Iespējams nepareizi izvēlēta ūdens ieguves vieta.
Koliformu baktērijas Escherichia coli liecina par mikrobioloģisko (cilvēka
veselībai kaitīgie mikroorganismi) piesārņojumu ūdenī. Dzeramajā ūdenī, lai tas
būtu nekaitīgs cilvēka patēriņam, nav pieļaujama koliformu E.coli klātbūtne. Ja
dzeramajā ūdenī ir atklāta neatbilstība pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem, tad
jāizvairās no ūdens lietošanas pārtikā vai ūdens pirms dzeršanas ir jāvāra.
Dzelzs saturs, Fe klātbūtne normas robežās dzeramajā ūdenī nav kaitīga, taču
paaugstināta dzelzs koncentrācija sākot ar 0.3 mg/l izsauc izmaiņas ūdens garšā

1
un izskatā, veicina arī ūdensapgādes tīklu cauruļu koroziju un rada apstākļus
specifisku baktēriju augšanai. Gruntsūdenī, kuri nesatur skābekli, dzelzs atrodas
izšķīdušā veidā un neietekmē ūdens ārējo izskatu (dzidrumu, caurspīdīgumu).
Taču nonākot saskarē ar gaisa skābekli vai kādām citām oksidējošām vielām
(piemēram, hloru) veidojas dzelzs savienojums, kurš ūdenī ir nešķīstošs
(trīsvērtīgais dzelzs hidroksīds) un izgulsnējas ūdenī kā sarkanbrūnas daļiņas
(rūsas krāsā).
Cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu
saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī
ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus
dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām
mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajā kā katlakmens. Šādu ūdeni veļas
mazgāšanai, nepieciešams lielāks daudzums mazgāšanas līdzekļu. Paaugstināta
ūdens cietība var ietekmēt ūdens garšu.Gaisa piesārņojums ir ķīmisks, fizisks
(daļiņu piesārņojuma gadījumā) vai bioloģisks aģents, kas izmaina atmosfēras
dabiskās īpašības.Piesārņojumam ir gan dabiski cēloņi (dabiski radušies mežu
ugunsgrēki, vulkānu izvirdumi), gan arī antropogēni cēloņi (rūpniecības,
lauksaimniecības un satiksmes radītais piesārņojums). Blīvi apdzīvotās vietās,
kur notiek aktīva saimnieciskā darbība, veidojas vairāk vai mazāk pastāvīga
piesārņota gaisa zona — visbiežāk šāds piesārņojums uzkrājas virs pilsētām. Pie
nelabvēlīgas laikapstākļu sakritības piesārņojuma koncentrācija pilsētās var
pieaugt, radot netīrai miglai līdzīgu smogu.
Kas jādara lai nebūs problemas ar piesarņošanas Latvijā: Gaisa
piesārņojums pasaulē palielina cilvēku saslimstību un mirstību. Lai to
ierobežotu, tiek pieņemti īpaši normatīvie akti, kuru ieviešana vairāk vai mazāk
efektīvi ļauj samazināt piesārņojumu.
Kopš rūpnieciskās ražošanas intensitātes krasas samazināšanās 1990. gadu
sākumā un strauja automašīnu skaita pieauguma galvenais antropogēnā gaisa
piesārņojuma avots Latvijā ir automašīnu izplūdes gāzes. Sevišķi spēcīgs šāds
piesārņojums ir vietās, kur mašīnu koncentrācija ir augstāka un pastāvīgāka un
kur piesārņojuma izkliedi kavē fiziski šķēršļi, piemēram, vienlaidus ēku sienas.
Šī iemesla dēļ atsevišķās Rīgas ielās gaisa piesārņojums gandrīz pastāvīgi
pārsniedz piesārņojuma limitus un ilgstoša uzturēšanās šādā vietā ir kaitīga
veselībai.
Upju un ezeru piesarņošana ari ir krimināls, tāpēc valtst policija noteikti var
samazinat to piesarņojumu. Bet vispirms cilvēkiem jaatceras, kāpēc dabu nevar
piesarņot.
Pasaulē ir ļoti liela problēma: Kad ūdens ir piesārņots, to ir grūti, dārgi un
bieži vien nav iespējams attīrīt. Joprojām šodien 80 procenti no globālajiem
notekūdeņiem netiek attīrīti, un tie satur visu, sākot no cilvēku atkritumiem līdz

2
augsti toksiskiem rūpnieciskiem izmešiem. Piesārņojošo vielu veids un
daudzums saldūdenī nosaka ūdens piemērotību to izmantošanai – dzeršanai,
peldēšanai un lauksaimniecībai. Turklāt saldūdens ekosistēmu piesārņojums ne
tikai ietekmē cilvēkus, bet var ietekmēt zivju un citu savvaļas dzīvnieku dzīves
kvalitāti.
Lielāko gaismas piesārņojumu rada lielās pilsētas un rūpniecības objekti.
Gaismas piesārņojumu rada ielu apgaismojums, lieli reklāmas paneļi, atsevišķu
ēku izgaismojums, utt. Liels daudzums gaismas tiek virzīts vai arī atstarojas uz
augšu. Gaismas piesārņojumu pastiprina arī putekļu daļiņas gaisā.
Gaismas piesārņojums ir kā blakusefekts civilizācijas industrializācijai. Tas ir
sevišķi izplatīts blīvi apdzīvotās attīstītās valstīs.
Uz Zemes vienmēr ir eksistējusi noteikta gaismas un tumsas maiņa, pie kuras
arī ir pielāgojušies dzīvie organismi. Gaismas piesārņojums atsevišķās vietās šo
maiņas ciklu stipri ietekmē, ietekmējot arī dzīvos organismus. Gaismas
piesārņojums ietekmē dzīvnieku orientēšanās spējas, maina mednieka—
medījuma attiecības, ietekmē dzīvnieku psiholoģiju.
Pētījumi apliecina, ka gaismas piesārņojums ap ūdenstilpēm attur zooplanktonu
no virspuses aļģu apēšanas, veicinot „ūdens ziedēšanu”, kas, savukārt, ietekmē
ūdens kvalitāti
Seko, ka ekoloģiskie problemi ir reāli un bīstami ne tikai dzivniekiem un
augiem, bet arī cilvekiem. Protams, mēs varam dzīvot smogā, dzērt filtreto
ne tīru udenī, bet tas ir tikai tagad. Pēc kaut kada laika, kad piesarņojums
palielinas, onkoloģiskas slimības būs daudziem cilvekiem un arī problemas
ar organismu no šo piesarņoto udēni. Mums visiem jaizmanto dabas
resursus labi, un ne piesarņot to.