Jumis

Jumis ir druvu dievība latviešu mitoloģijā, ko simbolizē divi kopā saauguši augļi. Jumis atbild par
ražību. Jumim ir sava grafiskā zīme, kas ir dubultvārpas attēls. Jumja zīmi nereti izmantoja klēts, rijas
vai mājas jumta galā - tur tā greznoja māju un nesa svētību tās iedzīvotājiem. Jumi varēja glabāt arī
istabā goda vietā un arī jaunu meitu pūra dibenā.
Dabā par jumi sauc divas vārpas uz viena salma, divus kopā saaugušus riekstus, ziedus, sēnes,
ābolus utt. Folklorā minēts ir arī olu jumis, domājot olu ar diviem dzeltenumiem. Jumis personificēja
auglības, spēka nesēju. Pēc seno latviešu domām, Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam,
kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Jumim (kā augam) piedēvēta spēja veicināt auglību, proti,
tika uzskatīts, ka ja sieviete vai aita apēd jumi, piedzims dvīņi. Jumi var arī saglabāt - tad tiek nesta
auglība visām saimniecības aitām, ne tikai tai, kura apēd jumi. Interesanti, ka aitām auglību nes tikai
sieviešu atrastie un glabātie jumji (savukārt vīriešu atrastie jumji nes bagātību), bet gadījumos, kad
jumi izbaro aitai, nav svarīgs atradēja dzimums, tāpat nekas netiek norādīts par to, ka dvīņi varētu
piedzimt sievietēm, kas acīmredzami uzskatīts par nevēlamu rezultātu, jo vairākos ticējumos uzskats,
ka apēdot jumi, dzimst dvīņi, izteikts kā brīdinājums, tātad iespējams, ka jumja ietekmei tiešā
saskarsmē piedēvēts lielāks spēks, kā netiešā. Vēl jo vairāk - kāds ticējums vēsta, ka „Jumja vārpu
vajagot glabāt klētī aiz sijas, tad tur guļot klāt pūķis, kas velk bagātību klētī” tātad, jumi glabājot, tas,
iespējams darbojas nevis pats, bet pievilina garus, kā šinī gadījumā — bagātības nesēju pūķi.
Iespējams tas tāpēc, ka, kā vēsta cits ticējums Jumis dzīvojis tikai labībā. Jumis simbolizē auglību un
zemes svētību.