Ahilejs

Ahillejs ir sengrieķu dzejnieka Homēra eposa "Iliāda" galvenais varonis. Ahillejs dzimis Tesālijā, viņš ir
valdnieka Pēleja un jūras nimfas Tetīdas (kentaura Hīrona meitas) dēls. Zevs sākumā pats vēlējās precēt
Tetīdu, taču tad, kad uzzināja, ka šajā laulībā dzimtu dēls, kurš kļūtu varenāks par savu tēvu un gāztu viņu no
troņa, nolēma izprecināt Tetīdu mirstīgajam valdniekam Pēlejam. Tetīda vēlējās padarīt sava dēla miesu
neievainojamu un nemirstīgu, tādēļ iemērca viņu pazemes valstības upes Stiksas ūdenī. Tā kā Tetīda, peldinot
dēlu Stiksā, turēja viņu aiz papēža, tad papēdis bija vienīgā vieta, kura palika viegli ievainojama.
Moiras (likteņa dievietes) piedāvāja Ahillejam izvēlēties - dzīvot greznībā ilgu mūžu vai arī agri krist Trojas
karā un iemantot nemirstīgu slavu. Ahillejs izvēlējās slavu un devās karā.
Trojas aplenkuma laikā Ahillejs atteicās turpināt cīņu, jo grieķu vadonis Agamemnons vēlējās atņemt Ahilleja
gūstekni Briseīdu. Grieķi palika bez sava drosmīgākā karotāja, tādēļ trojieši, kurus vadīja valdnieka Priama
vecākais dēls Hektors, piespieda viņus atkāpties. Patrokls, Ahilleja draugs, pierunāja Ahilleju aizdot viņam
savas bruņas, lai trojieši nodomātu, ka Ahillejs atgriezies kaujas laukā. Hektors Patroklu nogalināja, tādēļ
Ahillejs atgriezās kaujas laukā, lai atriebtu sava drauga nāvi. Viņš vajāja Hektoru, apdzīdams to trīs reizes ap
Trojas mūriem, tad divcīņā Hektoru nonāvēja. Ahillejs trojiešiem atdeva Hektora līķi tikai pēc tam, kad dievi
pierunāja viņu pieņemt izpirkuma maksu no Hektora tēva Priama.
Ahilleju nonāvēja Hektora brālis Parīds, iešaujot viņam papēdī, vienīgajā ievainojamajā vietā, bultu. Pēc
Ahilleja nāves viņa bruņas tika nodotas citam sengrieķu varonim - Odisejam.
Bellerofons- Belerofons ir grieķu mitoloģijas korintas varonis "-diženākais varonis un nezvēru nonāvētājs",
līdzās Kadmosam (Kadmos) un Persejam (Perseus), pirms Hērakla laikiem, kura lielākais sasniegums bija
Himēras - briesmoņa, kuru Homērs aprakstījis kā būtni ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti -
nogalināšana. Belerofons bija Poseidona dēls, un viņš ir arī pazīstams ar spārnotā zirga Pegaza pieradināšanu,
kas bija viņa tēva dāvana. Citi piedzīvojumi ietver slavenas cīņas un uzvaras pār kareivīgajiem Solymoi,
amazonēm un kariešu pirātiem — visus uzdevumus viņam uzdeva Likijas karalis Jobats. Pēc tam varonis
pārāk tālu virzīja savu veiksmi, un, braucot ar Pegazu augstu debesīs, veltīgā un neprātīgā mēģinājumā
pievienoties dieviem Olimpa kalnā, Belerofons nokrita zemē un tika nogalināts.
Herākls- Hērakls bija sengrieķu dieva Zeva ārlaulības dēls. Kad Hērakls piedzima, Zeva sieva Hēra,
nogurusi no vīra sānsoļiem, aizsūtīja divas čūskas, lai tās mazo Hēraklu nožņaugtu, bet jaundzimušais bērns
bija tik spēcīgs, ka tās nogalināja. Hēra ļoti ienīda Hēraklu, tādēļ uzsūtīja viņam ārprātu. Tas bija iemesls
Hērakla nesavaldīgumam. Viņš tika sodīts divas reizes par to, ka prāta aptumsumā izdarījis divas slepkavības.
Hērakls nogalināja arī savu sievu un bērnus. Hērakls vēlējās attīrīties no saviem grēkiem, tādēļ vērsās pie
Delfu orākula pēc padoma. Orākuls nolēma, ka Hēraklam jākalpo savam brālēnam - titānam Eiristejam,
Perseja mazdēlam - un jāpilda visas viņa pavēles. Vēl orākuls sacīja, ka Hēraklam jāpaveic 10 varoņdarbi. Tā
kā divus no tiem Eiristejs neieskaitīja kā labi paveiktus, tad Hērakls paveica vēl divus varoņdarbus, kopumā
paveicot 12 varoņdarbus. Hērakls Eiristejam nokalpoja 12 gadus.
12. varoņdarbi
1. Ieguva Nēmejas zelta lauvas ādu. Nēmejas lauva - milzīga auguma lauva ar neticami biezu ādu,
kuru nespēja caururbt neviens ierocis, tādēļ šo dzīvnieku nebija iespējams nomedīt.
2. Nogalināja Lernas hidru. Lernas hidra - čūskveidīgs nezvērs ar indīgu elpu, kura dzīvoja pazemes
ūdeņos. Šai būtnei bija viens ķermenis un daudz galvu. Ja nocirta vienu galvu, tad tās vietā izauga trīs
jaunas galvas, no kurām viena bija nemirstīga. Pēc valdnieka Eiristeja pavēles Hērakls un viņa palīgs
devās meklēt Lernas hidru, lai to nogalinātu. Atēna Hēraklam deva padomu, kā šo nezvēru pieveikt.
Lernas hidra slēpās klints alā, no kurienes iznāca, lai uzbruktu apkārtējām apmetnēm. Hērakls izdzina
hidru no alas, raidot turp liesmojošas bultas. Kad hidra iznāca no slēptuves, Hērakls sāka cīņu ar šo
briesmoni. Viņš centās nocirst hidrai galvas, bet viņa palīgs nocirstās vietas piededzināja ar uguni, lai
tajās neizaugtu jaunas galvas. Lai arī hidra tika nogalināta, Eiristejs neieskaitīja šo uzvaru kā paveikto
varoņdarbu, jo Hērakls to nepaveica viens, bet ar palīga līdzdalību.
3. Aizdzina Stimfālas putnus. Stimfālas putni - sengrieķu mitoloģijā plēsīgi putni. Šiem putniem
knābji, spārni un nagi bija no vara. Putni uzbrukumos izmantoja savas vara spalvas, kuras tika raidītas
uz zemi kā asas bultas. Stimfālas putni apēda visu ražu, ko zemnieki bija izaudzējuši, dažkārt ēda arī
cilvēkus. Arī šo grūto uzdevumu Hēraklam palīdzēja paveikt Atēna - viņa iedeva Hēraklam divus vara
timpānus, kurus tika izgatavojis Hēfaists. Atēna lika Hēraklam novietot šos timpānus kalna virsotnē,
 netālu no briesmīgo putnu ligzdošanas vietas, un rībināt tos. Timpānu apdullinošais troksnis izbiedēja
putnus, tie cēlās spārnos, bet Hērakls raidīja viņu virzienā bultas. Daļa šo putnu tika nogalināta, bet
izdzīvojušie putni pameta Grieķiju un aizlidoja uz Melnās jūras krastiem.
4. Noķēra Kirēnes briežu māti. Kirēnes briežu māte - brīnumaina, nenogurdināma Artemīdas briežu
māte ar zelta ragiem un vara nagiem. Artemīda sūtīja šo būtni uz Arkādiju (vietu, kura valdīja laimīga
un bezrūpīga dzīve), lai sodītu cilvēkus - šī briežu māte apēda visu ražu, ko cilvēki izaudzēja uz lauka.
Evrisfejs pavēlēja Hēraklam atvest šo brīnumaino būtni uz Mikēnām dzīvu. Šis bija ļoti grūts
uzdevums, jo notvert dzīvnieku, kurš nekad nenogurst, ir neiespējami. Hērakls centās briežu māti
notvert, taču viņa izvairījās un metās bēgt atpakaļ uz dienvidiem. Hērakls ievainoja briežu māti kājā
un tikai tādējādi spēja šo būtni notvert un dzīvu aizvest uz Mikēnām.
5. Noķēra Erimanta mežakuili. Erimanta mežakuilis - milzīgs dzīvnieks, kurš dzīvoja Erimanta kalnā,
iztukšodams Psofīdas pilsētas apkaimi. Hērakls izsekoja mežakuili, iedzina viņu dziļā sniegā, notvēra,
sasēja un aiznesa uz Mikēnām valdniekam Eiristejam.
6. Iztīrīja Augeja staļļus. Augejs - Elīdas valdnieks, kuram piederēja neskaitāmi ganāmpulki. Šiem
dzīvniekiem tika uzbūvēti milzīgi staļļi, kuros mitinājās lielākoties kazas un vērši. Teikas vēsta, ka
staļļi netika tīrīti gadiem. Hērakla uzdevums bija iztīrīt šos staļļus vienas dienas laikā. Hērakls paveica
šo darbu, izlaužot laidara, kurā atradās šie staļļi, pretējās sienas un novirzot uz šo vietu divu upju
straumes. Eiristejs neieskaitīja šo varoņdarbu, jo Hērakls neiztīrīja staļļus pats, bet izmantoja upju
straumju palīdzību.
7. Noķēra Krētas vērsi. Krētas vērsis - Krētas valdnieka Mīnoja vērsis. Teika vēsta, ka šo vērsi uz zemi
atsūtīja Poseidons. Šo vērsi vajadzēja upurēt vienam no dieviem, taču Mīnojam bija žēl upurēt tik
izcilu vērsi, tādēļ viņš upurēja dieviem vienu no sava ganāmpulka vēršiem. Poseidons sadusmojās par
šādu rīcību un uzsūtīja šim vērsim ārprātu. Satrakojies šis vērsis skrēja pa salu un iznīcināja visu savā
ceļā. Eiristejs pavēlēja Hēraklam notvert šo vērsi un atvest uz Mikēnām. Hērakls, ar Mīnoja atļauju,
notvēra vērsi. Viņš sēdās vērsim mugurā un no Krētas pārpeldēja jūru uz Peloponēsu, lai atdotu to
valdniekam Eiristejam. Vērsi palaida brīvībā.
8. Sagūstīja Diomēda ķēves. Diomēda ķēves piederēja valdniekam Diomēdam, kurš dzīvoja Trāķijā.
Tie bija neaprakstāmi skaisti dzīvnieki, kurus neviens nespēja savaldīt. Lai ķēves neaizbēgtu, tās tika
piekaltas ķēdēs savos steliņģos. Diomēds savas ķēves baroja ar cilvēka gaļu. Valdnieks Eiristejs
pavēlēja Hēraklam atvest uz Mikēnām brīnumainās ķēves - cilvēkēdājus. Hērakls atveda ķēves -
cilvēkēdājas valdniekam Eiristejam, kurš pavēlēja tās palaist brīvībā. Ķēves aizskrēja uz kalniem, kur
tās saplosīja plēsīgie dzīvnieki.
9. Ieguva amazoņu valdnieces Hipolites jostu. Hipolite - amazoņu valdniece. Areja un amazoņu
valdnieces Otreras meita. Eiristejs pavēlēja Hēraklam atnest šo jostu, kuru Arejs uzdāvināja savai
meitai Hipolitei, lai, savukārt, uzdāvinātu to savai meitai Admetai. Hipolite vēlējās labprātīgi atdot
savu jostu Hēraklam. Taču iejaucās Hēra, kura pārvērtās par amazoni un pavēstīja citām amazonēm,
ka Hērakls grasās aizvest viņu valdnieci. Amazones, ar ieročiem rokās, traucās uz Hērakla kuģi.
Izcēlās cīņa, kurā Hērakls nogalināja Hipoliti un ieguva viņas jostu.
10. Atveda uz Mikēnām Gēriona govis. Gērions - milzis, kurš dzīvoja Erifija salā. Šim milzim bija trīs
rumpji, trīs galvas, sešas rokas, sešas kājas un spārni. Gērionam piederēja milzīgs ganāmpulks
sarkanas krāsas govju. Uzvarējis kaujā, Hērakls aizveda govis no Erifija salas, bet viņam vajadzēja
rūpēties par to, lai šos dzīvniekus neskartus un pilnā skaitā nogādātu Mikēnās. Vienai govij tomēr
izdevās aizbēgt no Hērakla un iejukt valdnieka Eriksa ganāmpulkā. Rezultātā Hēraklam nācās cīnīties
ar šo valdnieku, lai atgūtu savu govi. Pēc Hērakla uzvaras atkal iejaucās Hēra, kura uzsūtīja visam
govju ganāmpulkam trakumsērgu. Dzīvnieki aizskrēja katrs uz savu pusi. Hēraklam nācās pielikt
daudz pūļu, lai ganāmpulku savāktu vienkopus un nogādātu valdniekam Evrisfejam, kurš šos
dzīvniekus upurēja Hērai.
11. Ieguva Hesperīdu dārza zelta ābolus. Hesperīdas - nimfas, vakara zvaigznes Hespera un nakts
Niktas meitas. Viņas rūpējās par svētlaimīgo dārzu, kas atradās tālajā pasaules rietumu nostūrī, līdzās
Atlasa kalniem Ziemeļāfrikā. Šajā dārzā auga ābele ar zelta āboliem. Dieviete Hēra ābeli lika sargāt
čūskveidīgajam drakonam Ladonam, jo šis drakons nekad neiemiga. Hēraklam bija jādodas uz
Hesperīdu dārzu un jānozog zelta āboli. Viņš nogalināja drakonu, ieguva zelta ābolus un aizveda tos
 Eiristejam. Eiristejs ļoti sadusmojās, jo Hērakls paveica darbu, kuru Eiristejs uzskatīja par
nepaveicamu.
12. Atveda no Mirušo valstības trīsgalvaino suni Cerberu. Cerbers - trīsgalvains suns, kurš sargāja
izeju no Mirušo valstības, neļaujot mirušajiem atgriezties dzīvo cilvēku pasaulē. Šim dzīvniekam bija
čūskas aste, krēpes no čūsku galvām, un lauvas nagi. Kad Hērakls saņēma Eiristeja uzdevumu notvert
un atvest Cerberu, viņš devās uz Eleisīnām, lai uzzinātu - kā iekļūt Mirušo valstībā un iznākt no tās
dzīvam. Atēna un Hermejs palīdzēja Hēraklam nokļūt Mirušo valstībā, savukārt Hestija palīdzēja tikt
garām Haronam. Hērakls satika Aīdu un lūdza atļauju aizvest Cerberu uz dzīvo cilvēku pasauli. Aīds
piekrita, tikai ar norunu, ka Hērakls pieveiks Cerberu, neizmantojot ieročus. Hērakls pievārēja
Cerberu un aizveda parādīt Eiristejam. Ieraudzījis briesmīgā izskata dzīvnieku, valdnieks lūdza
Hēraklu nogādāt Cerberu atpakaļ uz Mirušo valstību, par ko solīja atbrīvot Hēraklu no
kalpošanas. Hērakls aizveda Cerberu uz slepenu birzi, kas piederēja Dēmetrai. Trīsgalvainais suns no
turienes aizbēga un atgriezās Mirušo valstībā, lai turpinātu sargāt tās izeju uz dzīvo cilvēku pasauli.
Pēc kalpošanas Eiristejam Hērakls pievienojās Jāsonam un argonautiem, kuri devās meklēt zelta aunādu.
Tēstejs
Tēsejs bija iemīļots Atēnu varonis, tādēļ atēnieši centās viņu pārvērst par Hērakla sāncensi. Atēnu podnieki,
rotājot savus traukus, sākot ar 6.gadsimta vidu attēlo Tēseja varoņdarbus, Atēnas ielās tiek izvietotas Tēseja
statujas, viņam par godu tika celtas svētnīcas, rīkoti svētki.
Tēseja māte bija Troizēnas valdniece Aitra. Troizēna - neliela pilsētiņa dienvidrietumos no Atēnām. Tēseja
tēvs Aigejs jeb Egejs, Atēnu valdnieks, pameta savu sievu un bērnu. Pirms šķiršanās viņš savai sievai parādīja
sandales, vairogu un zobenu, kurus noglabāja zem milzu akmens. Kad Tēsejs būšot izaudzis, tad lai liekot
viņam nobīdīt akmeni un paņemt tur paslēptās mantas.
Tēsejs auga par spēcīgu un izveicīgu zēnu. Piecu gadu vecumā viņš iepazinās ar Hēraklu, kurš Troizēnā
uzkavējās caurbraucot. Hērakls pareģoja Tēsejam spožu nākotni. Kopš šīs tikšanās reizes Tēsejs vēlējās kļūt
par tādu pat spēkavīru kā Hērakls. Kad Tēsejs bija izaudzis, Aitra aizveda viņu pie lielā akmens. Jauneklis bez
pūlēm pavēla to nost. Viņš paņēma tur apslēptās sandales, zobenu un devās uz Atēnām uzmeklēt savu tēvu
Aigeju.
Ceļā uz Atēnām Tēsejs sastapās ar laupītājiem. Viņš cīnījās ar Skīronu, kurš visus ceļiniekus, kurus sastapa,
svieda no klints jūrā. Tēsejs pieveica cietsirdīgo Prokrustu, kurš ikvienu ceļinieku ielūdza savā mājā,
pacienāja ar ēdienu, piedāvāja naktsmājas, bet tad, atkarībā no tā, vai piedāvātā gulta ceļiniekam bija par īsu
vai par garu, izstiepa ceļinieka rokas un kājas vai arī otrādi - nocirta tās, lai saīsinātu.
Tēsejs ieradās Atēnās, kuras bija piemeklējušas nedienas. Valdnieks Aigejs bija vecs un vārgs, bet viņa zemei
no visām pusēm tuvojās ienaidnieki. Vecā vīra prieks bija neizmērojams, kad viņš svešiniekam ieraudzīja
savas sandales, vairogu un zobenu, atpazīstot savu dēlu Tēseju.
Tēsejs vēlējās iegūt valsts iedzīvotāju mīlestību, tādēļ devās cīņā ar milzīgu vērsi - Maratonas vērsi, kurš
plosījās Maratonas apkārtnē. Tēsejs viņu sagūstīja, izveda cauri visai pilsētai un upurēja to Apollonam.
Taču šis varoņdarbs nespēja gaisināt pilsētas iedzīvotāju sēras - Krētas valdnieka Mīnoja sūtņi bija ieradušies
Atēnās pēc ikgadējās nodevas. Nodeva - reizi deviņos gados no iedzīvotāju vidus pēc izlozes tika paņemti
septiņi jaunieši un jaunietes, kurus aizveda Krētas nezvēram Mīnotauram aprīšanai. Mīnotaurs - būtne ar
cilvēka ķermeni un vērša galvu. Šī nodeva bija kā izlīgums karam, kuru Krētas valdnieks Mīnojs pieteica
Aigejam pēc tam, kad Mīnoja dēls Androgejs gāja bojā Atēnās Aigeja vainas dēļ. Sporta sacensībās, kurās
piedalījās gan Aigejs, gan Androgejs, Androgejs visur ņēma virsroku. Aigejam tas nepatika un viņš sūtīja
Androgeju nomedīt Maratonas vērsi. Medību laikā vērsis nogalināja Androgeju.
Tēsejs apņēmās nogalināt šo nezvēru un atbrīvot pilsētu no šīs nodevas. Pirms došanās uz Krētu, Tēsejs
septiņu jaunavu vietā paņēma līdzi tikai piecas. Lai skaits būtu pareizs, Tēsejs pārģērba divus jauniešus par
meitenēm.
Aigejs pavadīja dēlu ceļā, iedodot viņam sarkanu buru, kura būtu jāuzvelk Tēseja kuģim, ja atgriešanās būtu
laimīga. Ja visi ceļotāji būtu gājuši bojā, tad matrožiem būtu jāuzvelk kuģim melnas buras, kas vēstītu par
nelaimi.
Krētā un valdnieka Mīnoja pilī Tēseju uzņēma naidīgi. Tikai valdnieka meita Ariadne attiecās pret jauno
spēkavīru labvēlīgi, jo viņa iemīlēja Tēseju. Viņa, mīlestības vadīta, palīdzēja Tēsejam neapmaldīties labirintā,
kurā mājoja Mīnotaurs - briesmonis ar vērša galvu. Ariadne iedeva Tēsejam dzijas kamolu un pamācīja, kas ar
to darāms - pavediens jāpiesien pie ieejas labirintā, un tad, virzoties pa ejām uz priekšu, dzijas kamols jāritina
vaļā. Tēsejs tā arī darīja. Labirintā viņš sastapa Mīnotauru, cīnījās ar to un nonāvēja. Tad, tīdams kopā
atritināto kamolu, Tēsejs izkļuva no labirinta.
Pēc šī varoņdarba Tēsejs sēdās kuģī un devās atpakaļ uz mājām. Mīļotajam līdzi devās arī Ariadne. Tēsejs un
Ariadne mīlēja viens otru, taču atceļā Tēseja jūtas mainījās. Kad kuģis bija piestājis Naksas salā, kas pēc savas
formas atgādināja vīnogulāja lapu, Tēsejs pavēlēja aizmigušo Ariadni nonest no kuģa un atstāt uz šīs salas, bet
pats devās tālāk. Ariadne bija izmisusi par šādu mīļotā nodevību. Viņa raudāja, izmisusi sauca Tēseju, taču
viņas žēlabas palika bez atbildes.
Pa to laiku Tēsejs bija atgriezies Atēnās. Viņš gan aizmirsa apmainīt melnās buras uz sarkanajām, kā bija
lūdzis Aigejs. Vecais valdnieks katru dienu skatījās no augstā krasta uz jūru, vai netuvojas Tēseja kuģis. Viņa
acis vairs labi nerādīja, tādēļ Aigejs jautāja saviem pavalstniekiem - vai netuvojas Tēseja kuģis un kādā krāsā
ir kuģa buras. Tajā dienā, kad atgriezās Tēsejs, visi ieraudzīja, ka tuvojas Tēseja kuģis, kuram uzvilktas
melnās sēru buras. Aigejs, pārliecināts par sava dēla bojāeju, izmisumā metās jūrā un gāja bojā.
Tēseja kuģis iebrauca ostā. Viņš izkāpa krastā un ziedoja dieviem solītos upurus. Pēc tam viņš sūtīja tēvam
ziņnesi ar labajām vēstīm. Ziņnesis ceļā uz pili ieraudzīja ļaužu pūļus, kuri apraudāja sava valdnieka nāvi, taču
daudzi viņu sveica ar atgriešanos. Ziņnesis devās atpakaļ uz ostu un pavēstīja Tēsejam bēdu vēsti.
Persejs
Argosā valdīja valdnieks Akrisijs. Viņš ļoti ilgojās pēc dēla, bet viņam piedzima meita - skaistule Danaja.
Danaja bija valdnieka vienīgais bērns. Valdnieks vērsās pēc padoma pie Delfu orākula, lai uzzinātu - vai
viņam būs arī dēli. Pēc tikšanās ar orākulu Akrisijs jutās nelaimīgs, jo orākuls bija pareģojis, ka viņam lemts
iet bojā no mazdēla rokas. Bailēs no pareģojuma, Akrisijs pavēlēja ieslodzīt Danaju vara tornī, lai meita
nesatiktu nevienu vīrieti un nevarētu apprecēties. Tomēr liktenis lēma savādāk. Skaisto meiteni iemīlēja dievs
Zevs, kurš pie Danajas ieradās zelta lietus izskatā. Danajai piedzima dēls, kuru viņa nosauca par Perseju.
Akrisijs nevēlējās izsaukt dievu dusmas, nogalinot Zeva dēlu, tādēļ, bailēs par savu dzīvību, pavēlēja Danaju
un viņas dēlu ieslēgt šķirstā un iemest jūrā. Dievi parūpējās par to, lai Danaja un Persejs neietu bojā. Šķirsts
tika izskalots krastā Serīfas salā, kur to atrada zvejnieks Diktis. Viņš pieņēma Danaju un Perseju savās mājās
un izaudzināja Perseju kā savu dēlu.
Persejs apsolīja Polidektam uzdāvināt gorgonas Medūzas galvu. Polidekts klusībā priecājās par šādu dāvanu,
jo bija pārliecināts, ka Persejs ies bojā, cenšoties iegūt apsolīto. Persejs deva solījumu atnest Medūzas galvu,
bet pats nezināja, kur Medūzu atrast. Dieviete Atēna, varoņu aizgādne, ieteica Persejam doties pie trim māsām
grajām (vecām, sirmām sievietēm) un uzzināt - kā nokļūt pie Medūzas. Grajas, gorgonu māsas, dzīvoja alā,
kurā nekad neiespīdēja saules gaisma, viņas bija sirmas kopš dzimšanas (sengrieķu mitoloģijā šīs būtnes
simbolizēja vecumu). Viņām pa trijām bija tikai viena acs, viens zobs, kurus māsas viena otrai aizdeva.
Persejs nozaga šo aci un zobu un neatdeva sirmajām māsām tik ilgi, līdz grajas pastāstīja, kā nokļūt pie
gorgonām. Persejs ieguva arī bruņu cepuri, kas spēja valkātāju padarīt neredzamu, spārnotas sandales, kuras
spēja nest savu valkātāju pa gaisu. No Hermeja Persejs ieguva sirpi, ar kuru viņš spētu nogalināt Medūzu.

Persejs atrada gorgonas. Tās gulēja okeāna krastā. Lai uzveiktu gorgonu, Persejs izmantoja gudrību - viņš
nostājās pret gorgonām ar muguru, lai kontrolētu savu darbību, lūkojās vara vairogā, kurā atspīdēja Medūzas
ķermenis. Persejs pieveica Medūzu, nocirta tai galvu, ielika to savā somā un lidoja projām. No Medūzas kakla
izšāvās spārnotais zirgs Pegazs.
Medūzas māsas pamodās un sāka dzīties Persejam pakaļ, bet Persejs uzlika galvā burvju ķiveri, tādēļ gorgonas
nevarēja viņu ieraudzīt. Persejs aizbēga.
Atgriežoties mājās, Persejs lidoja pāri Etiopijai, kur viņš jūras krastā pamanīja kailu jaunavu, kura gulēja,
piekalta pie klints, un skaļi raudāja. Persejs vēlējās uzzināt - kas noticis. Jaunava uzticēja Persejam savu bēdu
stāstu - viņu sauc Andromeda, viņa ir šīs zemes valdnieka meita. Andromedas māte Kasiopeja esot lielījusies,
ka viņas meita ir skaistāka par nereīdām (jūras nimfām). Nereīdas pasūdzējušās Poseidonam, kurš
appludinājis Etiopiju un uzsūtījis pūķi, kurš postījis šo zemi. Lai glābtu Etiopiju no posta, tika lemts atdot
valdnieka meitu pūķim aprīšanai. Tiklīdz Andromeda bija izstāstījusi savu stāstu Persejam, jūras dzelme sāka
mutuļot. No jūras viļņiem, šņākdams, iznira pūķis. Persejs metās aizstāvēt Andromedu no briesmoņa, un
nogalināja to.
Viņš atbrīvoja piekalto Andromedu un aizveda uz valdnieka pili. Valdnieks, pateicībā par meitas un valsts
izglābšanu no posta, pateicībā atdeva Andromedu Persejam par sievu.
Pēc kāzām Persejs kopā ar Andromedu atgriezās Serīfas salā. Tā kā Danaja nevēlējās precēties ar valdnieku
Polidektu, valdnieks pavēlēja viņu ieslodzīt tumšā pagrabā pie maizes un ūdens. Persejs uzzināja par savas
mātes likteni. Viņš devās uz Polidekta pili, nostājās tas priekšā un izņēma no somas Medūzas galvu. Valdnieks
un viņa galms steidza lūkoties - kas notiek pils priekšā, taču viņi visi, Medūzas nāvējošā acu skata skarti,
pārakmeņojās un sastinga kā marmora statujas.
Pirms savas nāves Persejs atdeva Medūzas galvu dievietei Atēnai, kura to novietoja sava vairoga vidū kā
biedinājumu ienaidniekiem.