BD Apbūves Tiesības 2014

LATVIJAS UNIVERSITĀTE
JURIDISKĀ FAKULTĀTE
CIVILTIESISKO ZINĀTŅU KATEDRA
APBŪVES TIESĪBAS
BAKALAURA DARBS
Autors: Valdis Macpans

Studenta apliecības numurs: vm11057
Darba vadītājs: Profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds
RĪGA 2014
ANOTĀCIJA
Bakalaura darba primārais mērķis ir noskaidrot dalīta īpašuma rašanās iemeslus,

identificēt no brīvprātīgi dalīta īpašuma izrietošos problēmjautājumus un apzināt apbūves
tiesības institūta saturu.
Darba uzdevums ir izvērtēt konkrētu likumprojektu, kas izstrādāts apbūves tiesības
institūta ieviešanai Latvijā, salīdzinot to ar Lietuvas Republikas civilkodeksa un Igaunijas
Īpašuma likuma tiesību normām šajā jautājumā.
Pētījuma rezultātā noskaidrota apbūves tiesības institūta un likumprojekta pozitīvā un
negatīvā ietekme attiecībā uz šobrīd praksē iespējamajām problēmsituācijām, kas saistītas ar
brīvprātīgi dalītu īpašumu, un to risināšanu, kā arī noskaidrota tā atbilstība likumam.
Atslēgvārdi: piespiedu dalīts īpašums; brīvprātīgi dalīts īpašums; apbūves tiesības; zemes un
ēkas nedalāmības princips
2
ANNOTATION
The main objective of bachelor thesis is to find out the causes of divided property,
identify problems which arise from voluntarily divided property and determin the content of
the right of superficies.
Task of the research is to define a specific bill which is developed to introduce the right
of superficies in Latvian law by comparing it with the Civil Code of the Republic of Lithuania
and Estonian Law of Property Act on this issue.
Result of the study clarifies positive and negative impact of the right of superficies and
of the bill according to the problem situations which arise from divided property and also
their compliance with the law.
Keywords: compulsary divided property; voluntarily divided property; right of

superficies; the principle of indivisibility of land and building
3
SATURS
IEVADS ..................................................................................................................................... 5
1.DALĪTS ĪPAŠUMS LATVIJAS REPUBLIKĀ ..................................................................... 7
1.1.Piespiedu dalīts īpašums ................................................................................................... 8
1.2.Brīvprātīgi dalīts īpašums ............................................................................................... 10
1.2.1.No brīvprātīgi dalīta īpašuma izrietošās problēmas ................................................ 12
2.APBŪVES TIESĪBAS INSTITŪTA IEVIEŠANA LATVIJAS REPUBLIKAS
CIVILLIKUMĀ ....................................................................................................................... 17
3.APBŪVES TIESĪBA ............................................................................................................. 19
3.1.Apbūves tiesības jēdziens ............................................................................................... 19
3.2.Apbūves tiesības termiņš ................................................................................................ 22
3.3.Atlīdzība zemes īpašniekam par apbūves tiesības nodibināšanu.................................... 24
3.4.Apbūves tiesības izbeigšanās.......................................................................................... 25
3.5.Atlīdzība apbūves tiesīgajam, izbeidzoties apbūves tiesībai .......................................... 28
3.6.Apbūves tiesības atsavināšana ........................................................................................ 30
3.7.Apbūves tiesīgā tiesības apgrūtināt uz apbūves tiesības pamata celtās ēkas ar lietu
tiesībām................................................................................................................................. 32
3.8.Uz apbūves tiesības pamata uzceltās ēkas statuss pēc apbūves tiesības izbeigšanās. .... 36
4.APBŪVES TIESĪBAS INSTITŪTA IEVIEŠANAS NOVĒRTĒJUMS .............................. 39
KOPSAVILKUMS ................................................................................................................... 41
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN JURIDISKO AKTU SARAKSTS .............................. 42
4
IEVADS
Latvijā Civillikums nosaka, ka „uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama
par tās daļu”1 un „koki un citi augi, kas pārstādīti svešā zemē, pieder tās īpašniekam no tā
laika, kad tie laiduši šajā zemē saknes”2, no kā izriet, ka visi zemei cieši pievienotie objekti ir
uzskatāmi par zemes īpašnieka īpašumu un vienu vienotu īpašuma objektu. Juridiskajā
literatūrā un tiesu praksē to dēvē par ēkas un zemes vienotības principu3. Šāds princips
atrodams visās Eiropas valstu tiesību sistēmās4, taču dažādu vēsturisku un praktisku iemeslu
dēļ vairākās valstīs likums pieļauj izņēmumu no šī principa, radot situāciju, ka konkrētu
civiltiesisko attiecību rezultātā ēkas vai augi uzskatāmi par atsevišķu, ar zemi nesaistītu
īpašuma objektu, un var piederēt personai, kura nav zemes īpašnieks. Šādu īpašuma tiesisko
stāvokli praksē dēvē par dalītu īpašumu.
Arī Latvijā spēkā esošie normatīvie akti pieļauj dalīta īpašuma pastāvēšanu5. Šāds
regulējums izvēlēts kā pagaidu risinājums un nav iekļauts Civillikumā. Jau pirmās Latvijas
neatkarības laikā likumdevējs paudis nostāju, ka dalīta īpašuma pastāvēšana ir jāizbeidz, arī
šobrīd saglabājies tāds pats uzstādījums, kurš īpaši aktualizējies tieši pēdējo gadu laikā. Šīs
situācijas kontekstā veikti vairāki pētījumi un radīti priekšlikumi, kā izbeigt dalīta īpašuma
pastāvēšanu. Kā viens no priekšlikumiem ir Civillikuma papildināšana ar jauniem tiesību
institūtiem. Izvērtējot esošo situāciju, Saeimā iesniegts likumprojekts, kurā piedāvāts Latvijā
Civillikumā ieviest apbūves tiesības institūtu.
Pētījuma gaitā tiks analizētas šobrīd pastāvošā dalītā īpašuma iezīmes un ar to saistītā
problemātika, analizējot judikatūru, likumus un tiesību zinātnieku atziņas un viedokļus. Tiks
analizēts likumprojektā piedāvātais apbūves tiesības institūta regulējums, tā ietekme uz
pētījumā norādītajām problēmām, kas izriet no pašlaik pastāvošās kārtības. Ņemot vērā
apstākli, ka Latvijā apbūves tiesība šobrīd likumā nav regulēta, tiks vērtēti Lietuvas un
Igaunijas normatīvie akti attiecībā uz apbūve tiesību, salīdzinot tos ar likumprojektā piedāvāto
risinājumu.
Pētījuma rezultātā tiks noskaidrots:
1. kāds ir šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums attiecībā uz dalītu īpašumu;
1
Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots: 10.03.2014.]
2
Sīkāk sk.: Turpat:
3
Sīkāk sk.: Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga: Tiesu namu
aģentūra, 2002, 70.lpp
4
Sīkāk sk.: Christoph U. Schmid. Real Property Law and Procedure in the European Union. General Report.
Final Version.Pieejams:http://www.eui.eu 14.p [aplūkots: 10.03.2014.]
5
Sīkāk sk.: Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību
daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots: 10.03.2014.]
5
2. kādas ir būtiskākās problēmas, kas var rasties, izveidojoties dalītam īpašumam;
3. vai apbūves tiesības institūta ieviešana Civillikumā izbeigs dalīta īpašuma
pastāvēšanu;
4. vai šāds normatīvais regulējums neradīs tādas pašas problēmas, kādas vērojamas
sakarā ar jau šobrīd pastāvošo regulējumu;
5. vai likumprojektā piedāvātās normas ir atbilstošākais risinājums tam, lai tiktu
īstenots tā mērķis.
Šādu izvirzīto mērķu sasniegšanai pētījumā pārsvarā tiks izmantota aprakstošā,
sistēmiskās analīzes un komparatīvā pētījuma metode, kā arī dažas atziņas iegūtas ar
vēsturisko pētījuma metodi.
6
1.DALĪTS ĪPAŠUMS LATVIJAS REPUBLIKĀ
Romiešu tiesībās pastāvošais zemes un ēkas vienotības princips superficies solo cedit6
jeb „apbūves, stādījumu u.c. ar zemi savienotu kustamo lietu atzīšana par zemes daļu nozīmē
zemes īpašnieka tiesības uz zemei pievienotajiem objektiem.”7 Šāds princips ir spēkā visās
Eiropas tiesību sistēmās8 un pastāv arī Latvijas Republikas likumā Civillikums (turpmāk
tekstā – Civillikums), tas izriet no Civillikuma 968.panta: „Uz zemes uzcelta un cieši ar to
savienota ēka atzīstama par tās daļu,”9 kontekstā ar Civillikuma 973.pantu, „koki un citi augi,
kas pārstādīti svešā zemē, pieder tās īpašniekam no tā laika, kad tie laiduši šajā zemē
saknes.”10
Tomēr pretēji šim principam pētījumā turpmāk analizētie, spēkā esošie Latvijas
Republikas normatīvie akti pieļauj dalīta īpašuma esamību. Lai gan likumdevējs nav sniedzis
šī vārdu savienojuma legāldefinīciju, juridiskajā literatūrā par dalītu īpašumu sauc tādu
īpašumu, kur ēkas pieder vienai personai, bet zeme, uz kuras ēka uzcelta, pieder citai
personai.11
„Jau pirms Civillikuma pieņemšanas Latvijā pastāvēja trīs dažādi dalīta īpašuma veidi,
proti, gruntsnoma (obroks), dzimtsnoma un cinšs,”12 kad spēkā bija Baltijas Vietējo likumu
kopojums. Arī periodā pēc Civillikuma stāšanās spēkā 1938.gadā Latvijā pastāvēja dalīts
īpašums, par to liecina, piemēram, Latvijas Republikas 1938. gada likums „Par dalīta īpašuma
tiesību atcelšanu”, kura 1.pants noteica: „Dalīta īpašuma tiesības, kas nodibinātas uz
nekustamiem īpašumiem ar līgumiem vai kas pastāv uz likuma pamata, atceltas un jālikvidē
šajā likumā paredzētajā kārtībā.”13 Norādot, ka pēc likuma stāšanās spēkā dalīts īpašums vairs
nepastāv, taču paredz arī likvidācijas procesu. Ņemot vērā to, ka likuma turpmākajos pantos
likvidācijas procesu paredzēts veikt, autoraprāt, neadekvāti īsā laikā, tas norāda uz krasu
likumdevēja vēlmi izbeigt dalīta īpašuma pastāvēšanu jau pirmās Latvijas Republikas
neatkarības laikā.
6
Sīkāk sk.:Rozenfelds J. Superficies solo cedit Latvijas tiesībās (Superficies solo cedit in Latvian Law) Latvijas
Universitātes žurnāls. Juridiskā zinātne, 3. sējums. Pieejams: http://www.lu.lv 105.lpp. [aplūkots 15.03.2014.]
7
Turpat 106.lpp
8
Final Version. Pieejams:http://www.eui.eu p.14 [aplūkots 20.03.2014.]
9
Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 15.03.2014.]
10
Turpat.
11
Sīkāk sk.:Laviņa L., Līkops J., Rūda G. Par nekustamā īpašuma tiesību regulējums pēc zemes reformas
pabeigšanas – Civillikuma zemes un ēku nedalāmības koncepta pilnīgas ieviešanas problēma. Pieejams:
http://www.tm.gov.lv 4.lpp. [aplūkots 15.03.2014.]
12
Par Civillikuma 1068. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam: Latvijas
Republikas Satversmes tiesas 2001.gada 5.oktobra spriedums lietā Nr. 2011-01-01. Pieejams:
http://www.satv.tiesa.gov.lv [aplūkots 15.03.2014.]
13
1938. gada likums par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu. Pieejams: http://www.periodika.lv [aplūkots
15.03.2014.]
7
1.1.Piespiedu dalīts īpašums
Latvijā, esot Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā, spēkā bija
PSRS Konstitūcija, kuras 6.pants noteica: „Zeme, tās bagātības, ūdeņi, meži, rūpnīcas,
fabrikas, šachtas, rūdas raktuves, dzelzceļu, ūdensceļu un gaisa transports, bankas, sakaru
līdzekļi, valsts organizētie lielie lauksaimniecības uzņēmumi (padomju saimniecības, mašinu-
traktoru stacijas un tml.), kā arī komunālie uzņēmumi un galvenais dzīvokļu fonds pilsētās un
rūpniecības vietās ir valsts īpašums, tas ir, visas tautas manta.”14 Tādējādi nepieļaujot iepriekš
citētajām lietām būt par privātīpašuma objektu. Ņemot vērā konstitūciju, analoģisks
nosacījums tika nostiprināts arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas civilkodeksa
(LPSR Civilkodekss) 95.pantā, iekļaujot piebildi: „Zemi, tās dzīles, ūdeņus un mežus, kas ir
valsts ekskluzīvais īpašums, var piešķirt vienīgi lietošanā.”15
Neilgi pēc neatkarības atjaunošanas spēkā stājās likums „Par atjaunotā Latvijas
Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā
stāšanas laiku un kārtību”, kura 29. pants noteica: „Atzīt par spēku zaudējušu Latvijas
civilkodeksa otro sadaļu „Īpašuma tiesības” (92.—159. pants).”16 (LPSR civilkodekss
saskaņā ar LR Augstākās Padomes lēmumu līdz attiecīgo Latvijas Republikas kodeksu vai
citu likumdošanas aktu pieņemšanai Latvijas Republikas teritorijā pārdēvēts par Latvijas
civilkodeksu17). Tostarp arī iepriekš minēto LPSR civilkodeksa 95.pantu, tādējādi atjaunojot
iespēju iepriekš valstij piekrītošajiem īpašumiem būt par privātīpašuma objektu. Pēc kā
likumdevējs izdeva vairākus likumus, kas nodrošināja īpašumu atgriešanu to vēsturiskajiem
īpašniekiem vai mantiniekiem. Piemēram, likumu „Par namīpašumu denacionalizāciju
Latvijas Republikā”, kura 2. pants nosaka: „Tie namīpašumi, kuri nacionalizēti vai atsavināti ,
atdodami bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot namīpašumus, kuri pret
atlīdzību pārgājuši labticīgu fizisko personu īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu
pamata.”18 Likumu „Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem”, kura 1. pants
nosaka: „Bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem neatkarīgi no viņu pašreizējās
pilsonības tiek atjaunotas īpašuma tiesības uz namīpašumiem, kuri 40.—80. gados bez
atlīdzības tika pārņemti valsts vai juridisko personu valdījumā, realizējot īpašnieka tiesību
14
Padomju Saociālistisko Republiku Savienības Konstitūcija. Rīga: Latvijas Valsts Izdevniecība, 1950, 4.lpp.
15
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Civilkodekss. Rīga: Liesma, 1966, 51.lpp.
16
Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas
spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums. (red. 01.09.1992.-31.08.1993.). Pieejams: http://www.likumi.lv
[aplūkots 20.03.2014.]
17
Sīkāk sk.: Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā: LR Augstākās
Padomes lēmums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 20.03.2014.]
18
Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā: LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots
20.03.2014.]
8
ignorēšanas un administratīvās patvaļas politiku.”19 Likumu „Par zemes reformu Latvijas
Republikas lauku apvidos”, kura 2.panta 3.daļa nosaka: „Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri
to vēlēsies, likumā noteiktajā kārtībā atjaunot zemes īpašuma tiesības vai nodot zemi īpašumā
bez atlīdzības vai par atlīdzību.”20 Un likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas
pilsētās”, kura 2.pants nosaka: „Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma
denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu
atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un
ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves
veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”21
Personām izmantojot sev piešķirtās tiesības iegūt savus likumīgi piekrītošos īpašumus,
radās situācija, ka ēka un zeme tika piešķirta dažādām personām, tādēļ likumdevējs likuma
„Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu
tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību” pamatredakcijā noteica: „Civillikuma 968. un
973. panta noteikumi nav piemērojami gadījumos, kad ēka uzcelta (likumīgi iegūta citā veidā)
vai augļu dārzs (koki) iestādīts šim nolūkam saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem
piešķirtajā zemes gabalā, bet īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu atjaunotas bijušajam
īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam).”22 Tādējādi tika radīts izņēmums
Civillikumā nostiprinātajam zemes un ēkas vienotības principam.
„Saskaņā ar īpašuma reformas likumiem gadījumos, kad ēkas ir reģistrētas kā patstāvīgs
īpašuma objekts, ēkas īpašniekam ir pirmpirkuma un izpirkuma tiesības, ja tiek pārdota zeme
zem ēkas. Tāpat arī zemes īpašniekam ir pirmpirkuma un izpirkuma tiesības, ja tiek pārdota
ēka.”23 Turklāt noteikts arī tas, ka „ēkas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības tādā
platībā, kādā šī zeme ir viņa likumīgā lietošanā (apbūvei).”24 Juridiskajā literatūrā šādas
nomas attiecības dēvē par piespiedu nomu, jo tās nenodibina pušu brīvi pausta griba, bet gan
likums.
Autors uzskata, ka šāds regulējums ir bijis vēsturiskajai situācijai atbilstošs, lai
nodrošinātu personām īpašuma tiesības, par ko liecina citu bijušo komunistisko režīmu valstu
19
Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem: LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots
20.03.2014.]
20
Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos: LR likums. Pieejams:http://www.likumi.lv [aplūkots
20.03.2014.]
21
Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās: LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots
20.03.2014.]
22
spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums. (redakcija 01.09.1992.-31.08.1993.). Pieejams: http://www.likumi.lv
[aplūkots 20.03.2014.]
23
Švemberga A. Būt vai nebūt dalītam īpašumam Latvijā. Jurista Vārds, 2013. 3. decembris.Nr, 49 (800) 23.-
28.lpp
24
Turpat. 23.-28.lpp
9
pieredze gan Centrāleiropā, gan Austrumeiropā25. Ņemot vērā pētījuma turpinājumā ietvertās
atziņas, apbūves tiesības institūta ieviešana neietekmē piespiedu dalītu īpašumu, tāpēc
piespiedu dalīta īpašuma problēmjautājumi pētījuma turpinājumā netiks izvērtēti, šī
apakšnodaļa iekļauta, lai ilustrētu dalīta īpašuma rašanās divējādo dabu.
1.2.Brīvprātīgi dalīts īpašums
„Brīvprātīgi dalītais īpašums rodas gadījumos, kad starp attiecīgajām personām tiek
noslēgts zemes nomas līgums, ar kuru zemesgabala īpašnieks nodod lietošanā citai personai
sev piederošo zemesgabalu, vienlaikus dodot tiesības apbūvēt zemesgabalu.”26 Šādu attiecību
ietver likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma
tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību” 14.panta 1.daļas 5.punkts.
Augstākās tiesas Senāts norādījis: „Šajā normā likumdevējs par būtisku atzinis apstākli, ka
zemes gabala īpašnieks labprātīgi nodevis citai personai tiesības izmantot šo zemes gabalu
būvniecībai. Proti, zemes īpašnieks nodevis sava zemes gabala lietošanas tiesības citai
personai un rakstveidā devis atļauju celt uz sev piederošās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus
īpašuma objektus. Jautājums par samaksas pienākumu, kārtību un apmēru, ko zemes īpašnieks
varētu pieprasīt no ēkas (būves) īpašnieka, šajā aspektā nav izšķirošs. Līdz ar to likumdevēja
mērķi sasniedz kā nomas, tā patapinājuma līgums, jo abos gadījumos zemes īpašnieks var
apliecināt savu piekrišanu tam, ka ēkas (būves) īpašnieks zemes gabalu lieto un ceļ uz tā ēkas
(būves).”27 28 Tādējādi secināms, ka brīvprātīgi dalīta īpašuma veidošanā par pamatu var būt
ne tikai nomas līgums, kā tas norādīts iepriekš minētajā likumā, bet arī patapinājuma līgums,
izslēdzot atlīdzību kā būtisku priekšnoteikumu.
Šāds regulējums veido vēl vienu izņēmumu no Civillikumā nostiprinātā zemes un ēkas
vienotības principa. Iepriekš minētā likuma pamata redakcija šādu izņēmumu neparedzēja, tas
tika ieviests tikai 1997.gadā29. Šis apstāklis autoraprāt liecina par to, ka šāda izņēmuma
ieviešana nav bijusi saistīta ar vēsturiskiem notikumiem (raugoties uz šo jautājumu no tādas
pašas perspektīvas, kā attiecībā uz piespiedu dalīta īpašuma veidošanos).
„Šādu līgumu slēgšanas pamatā ir bijuši šādi apstākļi:
25
Final Version. Pieejams:http://www.eui.eu 14.p [aplūkots 24.03.2014.]
26
Par Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju: Ministru kabineta rīkojums Nr.541.
Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 29.03.2014.]
27
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada 22.decembra spriedums lietā
Nr. SKC–250/2010. Pieejams: http://at.gov.lv [aplūkots 29.03.2014.]
28
Autora piezīme: turpmāk tekstā termini „būve” un „ēka” lietoti ar vienādu nozīmi.
29
Sīkak sk.: Grozījums likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma
tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību": LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv
[aplūkots 29.03.2014.]
10
- finansiāli izdevīgi abām pusēm;
- ēku būvē nepilsonis vai trešās valsts rezidents (praksē tiek izmantota 99 gadu zemes
noma, visu nomas maksu samaksā uzreiz);
- īpašas teritorijas, piemēram, ostas, Speciālās ekonomiskās zonas;
- nodokļu optimizācija (šobrīd vairs nav aktuāli, tomēr vairāki īpašumi, kas ir šādi
izveidoti, turpina pastāvēt);
- apbūves noteikumu „optimizācija” – būvējot atsevišķas ēkas uz viena zemes gabala,
var daudz efektīvāk izmantot apbūves intensitātes un blīvuma parametrus.”30
Visi šie iemesli norāda uz sabiedrības ekonomiskajām interesēm vai likuma
ierobežojumu apiešanu, nevis kādiem piespiedu tiesiskiem faktoriem, kā tas ir piespiedu dalīta
īpašuma gadījumā. Šāds regulējums, kā jau iepriekš norādīts, neatbilst iepriekš minētajam
zemes un ēkas vienotības principam, taču no uzskaitītajiem brīvprātīgi dalīta īpašuma
veidošanas iemesliem var secināt, ka šāds regulējums ir neapstrīdami nepieciešams. Tomēr
par tā nepastāvību liecina likumdevēja lēmums iekļaut šādu izņēmumu likumā „Par atjaunotā
Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas
spēkā stāšanas laiku un kārtību”, nevis nostiprināt Civillikumā. Autoraprāt, tas pamatojams ar
apstākli, ka neesošs regulējums prasījis ātru likumdevēja darbību, bet ieviest dalīta īpašuma
situācijai raksturīgu institūtu likumdevējam bijis pārāk komplicēts un ilgs process, kā tas
secināms no šī brīža situācijas.
Likums „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma
tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību” paredz trīs nosacījumus, lai
uzcelto ēku atzītu par patstāvīgu īpašuma objektu:
1. ja zemes nomas līgums ir noslēgts uz laiku, kas nav mazāks par desmit
gadiem;
2. zemes īpašnieka un nomnieka līgumā ir paredzētas nomnieka tiesības
celt uz iznomātās zemes ēkas (būves) kā patstāvīgus īpašuma objektus;
3. Ēkas (būves) reģistrētas Zemesgrāmatu nodaļā, Valsts zemes dienestā
vai pašvaldībā31
Tātad tikai gadījumā, ja piepildās šie nosacījumi, tad šī celtā ēka ir uzskatāma par
patstāvīgu īpašuma objektu. Tādējādi atbilstoši Civillikuma 927.pantam nomniekam vai
patapinājuma ņēmējam tiek nodrošinātas „pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un
30
Tieslietu ministrija. Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada
Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”” sākotnējās
ietekmes novērtējuma ziņojums: anotācija. Pieejams:
http://www.mk.gov.lv/doc/2005/TManot_230812_CLSSL.1985.doc [aplūkots 29.03.2014.]
31
Sīkāk sk: Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību
daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums. Pieejams:http://www.likumi.lv [aplūkots 29.03.2014.]
11
lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to
atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību”32, kamēr vien spēkā ir nomas vai
patapinājuma līgums, taču pusēm paliek saistošas Civillikuma normas, kas izriet no Saistību
tiesību daļas.
Civillikuma 2124.pants nosaka, ka „tiklīdz abas puses vienojas par nomas un īres
līguma būtiskām sastāvdaļām, t.i. par priekšmetu un maksu, līgums uzskatāms par
noslēgtu”33, savukārt atbilstoši Civillikuma 1947.pantam „patapinājums (lietošanas
aizdevums) ir līgums, ar kuru kādam nodod lietu bez atlīdzības, bet noteiktai lietošanai, ar
nosacījumu atdot to pašu lietu.”34 Tomēr, lai uzceltā ēka kļūtu par patstāvīgu īpašuma objektu,
līgumā jāiekļauj iepriekš norādītie papildus apstākļi, kas arī uzskatāmi par sava veida
būtiskajām sastāvdaļām zemes nomas līgumam, lai nostiprinātu zemi un ēku kā atsevišķus
īpašuma objektus likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada,
mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību” 14.panta 5.daļas
kontekstā. Tas rada situāciju, ka līgums ir likumīgā spēkā, vienojoties tikai par priekšmetu,
(maksu), termiņu, kas ir 10 vai vairāk gadi, un tiesībām apbūvēt, bet, pusēm pašām
nevienojoties par citām lietām, paliek nenoregulēti vairāki būtiski apstākļi, kas, līdzīgi kā ar
piespiedu dalītu īpašumu, praksē rada neizbēgamas strīdu situācijas. Ņemot vērā faktu, ka
pētāmā institūta ieviešana, cik noskaidrots pētījuma turpinājumā, ir veidota brīvprātīgi dalīta
īpašuma rezultātā radušos problēmu risināšanai, tad autors uzsvērs problēmjautājumus šai
sakarā, lai pētījuma turpinājumā vērtētu, kā un vai vispār šāda institūta ieviešana šos
jautājumus atrisinātu.
1.2.1.No brīvprātīgi dalīta īpašuma izrietošās problēmas
Ņemot vērā nosacījumu, ka nomnieks ir ēkas īpašnieks tikai nomas attiecību laikā, un
apbūvi veic par saviem, nevis zemes īpašnieka līdzekļiem, autoraprāt, no šī brīža regulējuma
saskatāma būtiska problemātika attiecībā uz atlīdzības izmaksu nomniekam par viņa taisītiem
izdevumiem. Civillikuma 865.pants nosaka: „Kādai lietai taisītie izdevumi ir vai nu
nepieciešami, ar kuriem pašu tās būtību uztur vai aizsargā no pilnīgas bojā ejas, sabrukuma
vai izpostījuma, vai derīgi, kas uzlabo lietu, un proti, pavairo ienākumu no tās, vai, beidzot
greznuma izdevumi, kas padara to tikai ērtāku, patīkamāku vai daiļāku.”35
32
33
Turpat
34
Turpat
35
Turpat
12
Civillikuma 969. pants nosaka: „Kas uzceļ pastāvīgu ēku apzināti uz svešas zemes, tas
var prasīt par to atlīdzību tikai tādā mērā, kādā šī ēka ietilpst nepieciešamos izdevumos (865.
p.); bet, ja ēka pieder tikai pie derīgo vai greznuma izdevumu šķiras, tad tās cēlējam ir tikai
tiesība to novākt, ievērojot 867. panta 3. daļā un 868. pantā norādīto aprobežojumu”36. Taču
šī paša panta 2.daļa norāda, ka nomas attiecību gadījumā šā panta vietā piemērojami minētai
tiesiskai attiecībai paredzētie noteikumi37. Tāpēc piemērojams Civillikuma 2140.pants:
„Nepieciešamie un derīgie izdevumi, ko nomnieks vai īrnieks taisījis lietai, iznomātājam vai
izīrētājam jāatlīdzina viņam pēc vispārējiem noteikumiem par izdevumu atlīdzību (866. un
turpm.p.).”38
Saskaņā ar judikatūru: „Uz svešas zemes jaunas ēkas uzcelšana pēc vispārīgā principa
nav kvalificējama kā nepieciešamie izdevumi.”39 Šai pašā lietā Augstākās tiesas Senāts
pieļāvis, ka, vērtējot apstākļus, ja pierādāma labticība, ēka var tikt kvalificēta kā derīgie
izdevumi40, kuri, ņemot vērā iepriekš aprakstītās normas, iznomātājam ir jāatlīdzina.
Attiecībā uz labticību brīvprātīga dalīta īpašuma veidošanas gadījumā, iznomātājam dodot
piekrišanu nomniekam izmantot zemi apbūvei, nomnieks tiek nostādīts vienādā stāvoklī ar
lietas labticīgu valdītāju.41 Derīgo izdevumu atlīdzināšanu regulē Civillikuma 867.pants:
„Derīgie izdevumi atlīdzināmi tikai tam, kas valdījis svešu lietu labā ticībā kā savu paša, ja
vien viņš jau nav dabūjis atlīdzību, saņemot no šās lietas ienākumus, kas šādos gadījumos
jāieskaita.Šie izdevumi atlīdzināmi tikai tādā apmērā, kādā tie paaugstinājuši lietas vērtību.
Bet ja šis paaugstinājums pārsniedz pašu izdevumu apmēru, tad var atprasīt tikai šos
izdevumus.”42
Autoraprāt arī šis gadījums praksē var radīt būtisku no brīvprātīga dalīta īpašuma
izrietošu problēmjautājumu. Ņemot vērā iepriekš norādītos brīvprātīga dalīta īpašuma rašanās
iemeslus, secināms, ka šāda apbūvēšana bieži tiek veikta, lai gūtu peļņu, par ko liecina,
piemēram, būvēšana ostu teritorijā vai speciālās ekonomiskās zonās. Tādējādi nomniekam no
iznomātāja pieprasīt atlīdzību ir iespējams, taču gūtā peļņa, kā Civillikuma 867.pantā
norādīts, ieskaitāma atlīdzībā, kas var sasniegt vai ievērojami samazināt atlīdzības apmēru,
kas būtu pretēji nomnieka interesēm, turklāt apstāklis, ka izdevumi atlīdzināmi tikai tādā
apmērā, kādā tie paaugstinājuši lietas vērtību, aprobežojot šo atlīdzinājumu ar veikto
36
37
Turpat
38
Turpat
39
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007. gada 21.marta spriedums lietā Nr.
SKC – 59/2007. Pieejams: http://at.gov.lv [aplūkots 05.04.2014.]
40
Sīkāk sk.: Turpat
41
Sīkāk sk.: Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga: Tiesu
namu aģentūra, 2002, 88.lpp
42
13
izdevumu apmēru, var radīt problēmsituāciju gan nomniekam, gan iznomātājam.
Nomniekam, jo kaut arī ir tiesības pieprasīt ēkas celtniecības izdevumus, taču jāņem vērā, ka
Civillikuma 867.panta 2daļa nosaka: „Ja atlīdzināmo derīgo izdevumu apmērs nav samērīgs
ar tās personas līdzekļiem, kuras lietai tie taisīti, vai arī ja atlīdzības samaksa viņu pārāk
apgrūtinātu, tad viņu nevar piespiest tos atlīdzināt; bet tādā gadījumā pretējā puse var atņemt
svešajā lietā izdarītos izdarītos uzlabojumus, ciktāl tas iespējams tai nekaitējot.”43 Tādējādi
var rasties situācija, ka nomnieks var vispār palikt bez atlīdzības un viņa tiesības atņemt
veiktos uzlabojumus faktiski ir neiespējamas, jo nekustamā īpašuma pārvietošana, to
neatgriezeniski nesabojājot, pārliecinoši lielākajā daļā gadījumu ir neiespējama. Savukārt no
iznomātāja pozīcijas raugoties, problēmsituācijas var rasties, jo, kā iepriekš pētījumā norādīts,
šāds līgums ir spēkā, neatrunājot konkrētus sīkākus apstākļus, kas var radīt, piemēram,
situāciju, ka summa par derīgo izdevumu atlīdzināšanu var sasniegt tik lielus apmērus, ka pēc
šādu izdevumu atlīdzināšanas iznomātājs var zaudēt gūto peļņu, kas radusies no nomas
attiecībām, vai pat zaudēt vēl vairāk, iegūstot uz savas zemes īpašumu, kuru dažādu apstākļu
dēļ pat nespēj, neprot vai negrib izmantot. Šī paša problēmjautājuma kontekstā no šī brīža
regulējuma izriet vēl viena būtiska problēma. Civillikuma 2155.pants nosaka: „Ja nomniekam
vai īrniekam bijuši lietas labā kādi izdevumi, kuriem ir likumīgs pamats (2140.p.), viņi var
līdz šo izdevumu atlīdzināšanai lietu aizturēt.”44 Un Civillikuma 1732.pants paredz, ka:
„Saistību tiesības, tāpat kā visas privāttiesības, aizsargājamas tikai tiesas ceļā; tādēļ neviens
nedrīkst meklēt savas tiesības patvaļīgi un vardarbīgi.”45 No šo pantu konteksta izriet, ka
šādā gadījumā brīvprātīgs dalīts īpašums turpina pastāvēt līdz puses vienojas, kas, ņemot vērā
iepriekš minēto, būtu ļoti ilgstošs un sarežģīts process, vai arī līdz stājas spēkā tiesas
spriedums, kas, cik zināms, arī ir ilgstošs un gan valstij, gan pusēm dārgs process. Tāpēc
šādas iespējamās problēmsituācijas rada nepieciešamību konkretizēt, kas un pēc kādiem
nosacījumiem notiek ar ēku pēc nomas attiecību beigām, lai abas puses pasargātu no
nokļūšanas minētajos viņām nelabvēlīgajos apstākļos.
Kā fundamentālāko brīvprātīga dalīta īpašuma rezultātā radušos problēmu autors saista
ar īpašuma tiesībām, kuras nomniekam rodas uz uzcelto ēku un kuras likums nekādi
neierobežo. Augstākās tiesas Senāts norādījis: „Izbeidzoties nomas līgumam, izbeidzas arī
prasītājas (nomnieka) īpašuma tiesības uz uzcelto ēku, šādas ēkas (būves) par patstāvīgu
īpašuma objektu uzskatāmas tikai laikā, kamēr ir spēkā zemes nomas līgums.”46 Respektīvi,
nomnieks var nomas attiecību laikā ar ēku rīkoties kā pilntiesīgs īpašnieks it kā dalīta īpašuma
43
44
Turpat
45
Turpat
46
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 29.oktobra spriedums lietā
Nr.SKC – 354/2008. Pieejams: http://at.gov.lv [aplūkots 05.04.2014.]
14
situācija nepastāvētu, tostarp arī to atsavināt. Šādā kontekstā jāpiemin, ka attiecībā uz
piespiedu dalītu īpašumu, kā pētījumā iepriekš minēts, likumdevējs ir paredzējis pirmpirkuma
tiesību, izpirkuma tiesību, gan arī nodrošinājis piespiedu nomas attiecības, taču brīvprātīgi
dalīta īpašuma gadījumā, nav regulējuma attiecībā uz laika periodu pēc nomas attiecību
beigām, ja ēka bijusi atsavināta trešajai personai. „Ēkas (būves), kuras Zemesgrāmatu nodaļā,
Valsts zemes dienestā vai pašvaldībā nav reģistrētas kā patstāvīgi īpašuma objekti,
uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu.”47 Tāpēc, lai arī ēka celta uz nomātas zemes, tās
nostiprināšanai zemesgrāmatā jāiesniedz nostiprinājuma lūgums, kurā jāiekļauj zemes nomas
līgums48, taču, lai arī zemesgrāmatā ir ieraksts par to, ka ēka atrodas uz nomātas zemes, tas,
cik redzams praksē, neattur trešās personas no šādu ēku iegādes. „Privātpersonai, iegādājoties
šādā dzīvojamā mājā dzīvokļa īpašumu vai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas domājamās
daļas, tiek liegta iespēja iegūt īpašumā zemi, ja vien par to nav panākta vienošanās ar dzīvokļa
īpašuma vai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas domājamās daļas īpašnieku, tādējādi šāda
dzīvokļa īpašnieki vai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas īpašnieki nonāk nomas attiecībās ar
zemes īpašnieku, uz laiku, kamēr ir spēkā zemes nomas līgums, kurš noslēgts ar dzīvojamo
ēku būvētāju. Pēc zemes nomas līguma termiņa notecējuma, pastāv liela varbūtība, ka
dzīvokļa īpašnieks vai daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas kopīpašnieks, var zaudēt īpašuma
tiesības (ievērojot Civillikuma 968.pantu) uz dzīvokļa īpašumu vai daudzdzīvokļu dzīvojamo
māju, ja vien zemes īpašnieks nav labvēlīgs pret dzīvokļu īpašniekiem un daudzdzīvokļu
dzīvojamās mājas kopīpašniekiem un nenoslēdz jaunu zemes nomas līgumu.”49 Būtiski, ka
šāda situācija rodas ne tikai dzīvokļa īpašuma atsavināšanas gadījumā, bet arī pašas ēkas
atsavināšanas gadījumā. Šajā sakarā arī svarīgi norādīt, ka jaunais īpašnieks nav nomas
līguma puse, no kā izriet, ka viņam nav Civillikumā piešķirto tiesību uz izdevumu
atlīdzināšanu, kā tas analizēts iepriekš pētījumā. Šī problēma gan ir divējādi vērtējama,
respektīvi, vai tā ir regulējuma nepilnība vai likumdevēja vēlme, ar kuru jaunajam īpašniekam
jārēķinās, taču autors uzskata, ka šo aspektu likumam jāregulē konkrētāk, jo, kā iepriekš
minēts, šāda situācija ir tikai pagaidu izņēmums Civillikumā nostiprinātam principam.
Civillikuma 3.pantu nosaka: „Katra civīltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem,
kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek
47
spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 07.04.2014.]
48
Sīkāk sk.: Ēku (būvju) kā patstāvīga īpašuma ierakstīšanai zemesgrāmatā nepieciešamie dokumenti. Pieejams:
http://www.zemesgramata.lv/?cid=123&txt=23182 [aplūkots 07.04.2014.]
49
Tieslietu ministrija. Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada
Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”” sākotnējās
ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams:
http://www.mk.gov.lv/doc/2005/TManot_230812_CLSSL.1985.doc [aplūkots 07.04.2014.]
15
jau iegūtās tiesības.”50 Likumdevējam nosakot minimālo termiņu šādu attiecību dibināšanai,
vairs nepastāv iespēja nodibināt nomas vai patapinājuma attiecības uz nenoteiktu laiku, kā to
paredz Civillikuma 2166. un 1951.pants51, taču Likumdevējs nav paredzējis maksimālo
termiņu. Tādējādi rodas situācija, ka, pat iekļaujot likumā regulējumu, kas izbeigtu jaunu
dalīta īpašuma veidošanu, joprojām turpinātu pastāvēt visi esošie brīvprātīgi dalīti īpašumi.
No visa iepriekš minētā, autors secina, ka visi no brīvprātīgi dalīta īpašuma izrietošie
problēmjautājumi rodas nepietiekama regulējuma dēļ. Proti, šobrīd spēkā esošais normatīvais
regulējums ir pietiekami detalizēts, lai nodrošinātu šādu attiecību pastāvēšanu praksē, taču
neregulē vairākus būtiskus aspektus:
1) uzceltās ēkas statusu pēc nomas attiecību beigām;
2) nomnieka tiesības uz izdevumu atlīdzību;
3) nomnieka tiesību apjomu nomas attiecību laikā;
4) neaizsargā trešo personu intereses gadījumā, ja nomnieks ēku atsavina.
Jāmin arī faktu, ka šādas attiecības turpina veidot jaunu dalītu īpašumu.
50
51
Sīkāk sk.: Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 07.04.2014.]
16
2.APBŪVES TIESĪBAS INSTITŪTA IEVIEŠANA LATVIJAS
REPUBLIKAS CIVILLIKUMĀ
Apbūves tiesības institūta ieviešanu paredz likumprojekts „Grozījumi Civillikumā”

Nr.665/Lp11 (turpmāk tekstā – Likumprojekts). Likumprojekta anotācijā, faktos par to, kāds
ir Civillikuma grozījumu pamats, Likumprojekta autori atsaucas uz Ministru kabineta
2012.gada 16.februāra rīkojumu Nr.84 „Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Valda
Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai” 52, kur attiecībā uz esošo
dalīta īpašuma problēmu norādīti trīs mērķi:
1) „līdzsvarot apbūves un zemes īpašnieku tiesiskās intereses piespiedu nomas
gadījumos;
2) radīt tiesisko pamatu un mehānismus dalīta īpašuma tiesiskai izbeigšanai;
3) ierobežot dalīta īpašuma turpmāku veidošanos.”53
Likumprojekta anotācijā ietverta arī atsauce uz Ministru kabineta 2010.gada
13.septembra rīkojuma Nr.541 „Par Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas
modernizāciju” 4.2. apakšpunktu, kurš nosaka, ka šāda institūta ieviešana nepieciešama, „lai
noteiktu tiesisko regulējumu pastāvošo dalītu īpašumu tiesisko attiecību izbeigšanai” 54. Šāda
mērķa sasniegšanai izmantojot „Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju”
piedāvāto risinājumu, kas gadījumā, ja Civillikums tiek papildināts ar jaunu tiesību institūtu,
paredz grozījumus Civillikumā, iekļaujot apbūves tiesības institūtu un grozījumus likumā
„Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu
tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību”, izslēdzot iepriekš minētā likuma 14.panta
1.daļas 5.punktu55, „tādējādi novēršot turpmāku dalīta īpašuma rašanos.”56
Ņemot vērā augstāk norādīto pamatojumu, turpinājumā autors vērtēs, vai piedāvātie
grozījumi Civillikumā pildīs šos izvirzītos mērķus, vai tas ir atbilstošākais risinājums šādu
mērķu sasniegšanai un vai atrisina visas iepriekš pētījumā noskaidrotās problēmas, kas izriet
no brīvprātīgi dalīta īpašuma. Likumprojekta anotācijā, norādot šāda tiesiskā regulējuma
mērķi un būtību, teikts: „Apbūves tiesība pastāv vairākās Eiropas valstīs, tai skaitā Lietuvā un
52
Sīkāk_sk.:Likumprojekts"GrozījumiCivillikumā"Nr.665/Lp11.Pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeima
livs11.nsf/0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 4.lpp. [aplūkots 10.04.2014.]
53
Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību
īstenošanai: Ministru kabineta rīkojums Nr.84. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 10.04.2014.]
54
Par Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju: Ministru kabineta rīkojums Nr.541.
Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 10.04.2014.]
55
Sīkāk sk.: Rozenfelds J. Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju. Pieejams:
http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file61092.doc 23.lpp. [aplūkots 10.04.2014.]
56
Turpat 20.lpp.
17
Igaunijā.”57 Tāpēc pētījuma turpinājumā autors vērtēs arī Igaunijas un Lietuvas regulējumu
attiecībā uz apbūves tiesību. Konkrēto valstu izvēli pamato arī apstāklis, ka šīm valstīm ir
kopīga vēsture, kas radījusi līdzīgas situācijas dalīta īpašuma ieviešanas nepieciešamībai.
57
Likumprojekts"GrozījumiCivillikumā"Nr.665/Lp11.Pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/
0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 4-5.lpp. [aplūkots 10.04.2014.]
18
3.APBŪVES TIESĪBA
3.1.Apbūves tiesības jēdziens
Apbūves tiesības legāldefinīcija Latvijas Republikā nav pieejama, jo šāds tiesību

institūts, kā iepriekš noskaidrots, Latvijas Republikas likumos nepastāv. Latvijas teritorijā
apbūves tiesības institūts pastāvējis tikai, esot PSRS sastāvā, kad Latvijas teritorijā spēkā bija
KPFSR civilkodekss58. Taču jau 1949. gadā KPFSR civilkodeksā šis institūts tika atcelts.59
Romiešu tiesībās „apbūves tiesība bija mantojama un atsavināma lietu tiesība izlietot
ēku, kas uzcelta uz cita zemes ar cēlāja paša materiāliem, ēkai kļūstot par zemes īpašnieka
īpašumu pēc principa — „virsbūve pieder pie zemes” (superficies solo cedit), un ar ēkas
lietotāja pienākumu maksāt zemes īpašniekam ikgadēju maksu (solarium) par aizņemto zemes
laukumu.”60 „Apbūves tiesība varēja tikt nodibināta ar līgumu starp apbūves tiesīgo un zemes
īpašnieku, kā arī piešķirta ar testamentu vai tiesas spriedumu.”61, Apbūves tiesības institūta
būtība izpaužas, „attiecīgajai personai dodot tiesības izmantot zemes virspusi, bet nedod
īpašuma tiesības uz šīs izmantošanas rezultātā uzbūvētajām celtnēm, proti, netiek izveidots
dalītais īpašums.”62
Likumprojektā piedāvātā apbūves tiesības definīcija: „Apbūves tiesība ir ar līgumu
nodibināta tiesība būvēt un uz līgumā norādīto termiņu iegūt īpašumā nedzīvojamās ēkas un
inženierbūves uz svešas zemes.”63
Lietuvā apbūves tiesību regulē Lietuvas Republikas civilkodekss (Lietuvos Respublikos
civilinis kodeksas – lietuviešu val. (turpmāk tekstā – Lietuvas civilkodekss)), kurš nosaka, ka
apbūves tiesība ir tiesība izmantot citam piederošu zemes gabalu apbūvei vai tiesība iegūt
valdījumā zemi, vai tiesība izmantot zemes dzīles (4.160.).64 65
Igaunijā apbūves tiesību regulē Igaunijas Īpašuma likums (Asjaõigusseadus – igauņu
val.), kurā noteikts, ka nekustamais īpašums var tikt apgrūtināts tādējādi, ka personai, kuras
58
Sīkāk sk.: Rozenfelds J. Apbūves tiesība. Jurista Vārds, 2013.gada.3.decembris, nr.49 (800). 12.lpp.
59
Sīkāk sk.: KPFSR civilkodekss ar pārgrozījumiem līdz 1951. gada 15. jūlijam. Oficiāls teksts ar pielikumiem
un sistematizētiem materiāliem pantu kārtībā. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1951. 26.lpp
60
Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 121.-122.lpp
61
Turpat 122.lpp
62
Rozenfelds J. Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju.
Pieejams:http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file61092.doc 14.lpp. [aplūkots 15.04.2014.]
63
GrozījumiCivillikumā:LikumprojektsNr.665/Lp11.Pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0
/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 2.lpp. [aplūkots 15.04.2014.]
64
Sīkāk sk.: Civil Code of the Republic of Lithuania. 2000. July 18, Law No. VIII-1864. Pieejams:
http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=465506 [aplūkots 15.04.2014.]
65
Autora piezīme: turpmāk tesktā aiz katras atziņas, kura izriet no ārvalstu likuma, iekavās ievietots ārvalsts
likuma pants, no kura atziņa iegūta.
19
labā apbūves tiesība ir noteikta, ir atsavināma un mantojama tiesība noteiktā laika periodā
iegūt īpašumā pie zemes pastāvīgi piesaistītu būvi (241.(1)).66
Veicot virspusēju definīciju salīdzinājumu, secināms, ka Latvijā piedāvātais
likumprojektā iekļautais definējums sevī ietver ierobežojumu apbūves tiesības attiecināt tikai
uz nedzīvojamām ēkām un inženierbūvēm, kas arī neatbilst romiešu tiesībās pazīstamajam
apbūves tiesības institūtam.
Likumprojekta anotācijā attiecībā uz šo apstākli noteikts: „Šāds regulējums
nepieciešams atsevišķās teritorijās, kurās ir ierobežota zemes atsavināšana, piemēram, ostās,
speciālajās ekonomsikajās zonās.”67 Šāds arguments atbilst pētījumā iepriekš norādītajam
iemeslam brīvprātīgi dalīta īpašuma veidošanas nepieciešamībai, kā arī pašsaprotams ir
apstāklis, ka ostas teritorijā vai speciālajās ekonomiskajās zonās dzīvojamo ēku būvniecība
būtu nepieļaujama un nevēlama, tādējādi šāds regulējums šādā apmērā ir attaisnojams.
Turpinājumā norādīts: „Tāpat šāds regulējums noderīgs tādu būvju būvniecībai, kuras
tehniskās attīstības dēļ tiek pārbūvētas un mainītas salīdzinoši neilgā laikā (dažu gadu laikā)
kā, piemēram, degvielas uzpildes staciju, angāra tipa ēku būvniecība. Līdzīgi arī vairāku citu
veidu nedzīvojamas ēkas (rūpnīcas, darbnīcas, termināļi) tehniski noveco un tiek nojauktas
vai būtiski pārbūvētas daudz ātrāk un biežāk nekā dzīvojamās ēkas.”68 Taču anotācijā nav
atsauces uz statistikas datiem vai ekspertu atzinumiem attiecībā uz šādu ēku pārbūvēšanu vai
nojaukšanu, kas, autoraprāt, tādēļ nav uzskatāms par pamatotu apstākli, jo satur tikai
prezumpciju, bet nav visaptverošs vai ar likumu pamatots apgalvojums. Šo argumentu pamato
fakts, ka pie nedzīvojamām ēkām, kuras likumprojekta izpratnē būtu iespējams celt,
pieskaitītas viesnīcu ēkas, biroju ēkas, teātri, kinoteātri, koncertzāles, cirka ēkas u.c.69, taču,
cik redzams praksē, no iepriekš minētajām ēkām neviena nepastāv īsāku periodu par
dzīvojamu ēku un tās nav nepieciešams pārbūvēt ātrāk un biežāk, jo ne pēc savas uzbūves,
kvalitātes vai citiem aspektiem ne ar ko neatšķiras no dzīvojamās ēkas.
Attiecībā uz šo pašu argumentu anotācijā teikts: „Bez tam nedzīvojamo ēku gadījumos
lielākoties ēku izmantošana notiek komercdarbības veikšanai un šādā gadījumā nomas maksa
par zemi ir saimnieciskais izdevums.”70 Autoraprāt, šāds arguments gan nepamato apstākli,
ka apbūves tiesība būtu nosakāma tikai attiecībā uz nedzīvojamām ēkām vai inženierbūvēm,
66
Sīkāk sk.: Law of Property Act Estonia.. 1993. December 1, Law No. 2. Pieejams:
https://www.riigiteataja.ee/akt/123042012002 [aplūkots 15.04.2014.]
67
Likumprojekts"GrozījumiCivillikumā"Nr.665/Lp11.Pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/
0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 5.lpp. [aplūkots 15.04.2014.]
68
Turpat.
69
Sīkāk sk.: Noteikumi par būvju klasifikāciju: Ministru kabineta noteikumi nr.1620. Pieejams:
70
20
jo šis apstāklis saglabātos komercdarbības veicējiem arī, ja likumprojekts pieļautu dzīvojamo
ēku būvniecību, jo tādējādi netiktu aizliegts būvēt ēkas komercdarbības veikšanai.
Lai gan anotācijā nav atrodami, autoraprāt, pamatoti argumenti, pamatojums atrodams
likumprojekta „Grozījumi likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma
ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”” sākotnējās
ietekmes novērtējuma ziņojuma anotācijā, kas gan neattiecas uz pētāmo likumprojektu, taču ir
vienīgais avots, kurš nerunā par piespiedu dalīta īpašuma negatīvo ietekmi attiecībā uz
dzīvojamām ēkām, bet gan konkrēti brīvprātīgi dalīta īpašuma kontekstā, proti: „Lai novērstu
situācijas, kad ģimene, kas iegādājusies mājokli daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā, kas celta uz
nomātas zemes, pēc zemes nomas līguma termiņa notecējuma var zaudēt iegādāto mājokli.”71
Sasaucas ar pētījumā jau minētajiem brīvprātīga dalīta īpašuma problēmjautājumiem, taču
neatsver tādu pašu gadījumu attiecībā uz nedzīvojamām ēkām. Proti, ja ģimene iegādājas,
piemēram, garāžu, tad rodas identiska situācija, jo pēc zemes nomas līguma termiņa
notecējuma to var zaudēt. No tā secināms, ka mājoklis ir atsevišķi uzsvērts, jo ir īpaši
sensitīvs jautājums, taču saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.1620 „Noteikumi par
būvju klasifikāciju”: „Nedzīvojamās ēkas ir būves, kuras pamatā netiek izmantotas vai nav
paredzētas dzīvošanai. Ja vismaz puse no ēkas kopējās platības tiek izmantota dzīvošanai, tā
tiek klasificēta kā dzīvojamā māja.”72 Tātad, ja mazāk kā puse no ēkas kopējās platības tiek
izmantota dzīvošanai, tad tā klasificējama kā nedzīvojama ēka, kas, savukārt, var radīt
situāciju, ka arī nedzīvojama ēka var būt par kādas ģimenes mājokli.
Turpinot analizēt Igaunijas Īpašuma likumā iekļauto regulējumu, secināms, ka, lai
izvairītos no problēmām, kas rastos, apbūves tiesību attiecinot uz dzīvojamām ēkām,
iespējams arī mazāk radikāls risinājums. Proti, Igaunijas Īpašuma likums nosaka, ka
nekustamam īpašumam var tikt noteikta tikai viena apbūves tiesība (249.(1))73 un apbūves
tiesība nav attiecināma uz kādu būves daļu, piemēram, stāvu (241.(3))74, apbūves tiesīgajam ir
tiesības atsavināt apbūves tiesību (249.(1))75, un ēka, kas uzcelta uz apbūves tiesības pamata
vai uz kuru attiecas apbūves tiesība, ir būtiska apbūves tiesības daļa (241.(5))76. Tādējādi nav
iespējama situācija, kuras dēļ likumprojekta izstrādātāji nevēlas attiecināt apbūves tiesību uz
71
Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada,
mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”” sākotnējās ietekmes novērtējuma
ziņojums: anotācija. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/doc/2005/TManot_230812_CLSSL.1985.doc [aplūkots
17.04.2014.]
72
Noteikumi par būvju klasifikāciju: Ministru kabineta noteikumi nr.1620. Piejams: http://www.likumi.lv
[aplūkots 17.04.2014.]
73
Sīkak sk.: Law of Property Act Estonia.. 1993. December 1, Law No. 2. Pieejams:
74
Sīkāk sk.:Ibid
75
Sīkāk sk.:Ibid
76
Sīkāk sk: Ibid
21
dzīvojamām ēkām, jo pašu ēku atsavināt nav iespējams, to var darīt tikai kopā ar apbūves
tiesību, kā arī uz viena zemes gabala tā var būt tikai viena, respektīvi, nav iespējams sadalīt
ēku dzīvokļu īpašumus un atsavināt tos individuāli. Tāpat arī gadījumā, ja, piemēram, ēka
paredzēta kā viena dzīvokļa māja, tad gan apbūves tiesīgā, gan jaunā īpašnieka, ja apbūves
tiesība atsavināta, tiesības tiek aizsargātas ar likumu un zemes īpašniekam ir tiesības visā
apbūves tiesības laikā lietot ēku, tostarp dzīvošanai, un Igaunijas gadījumā, pēc apbūves
tiesības izbeigšanās zemes īpašniekam ir pienākums atlīdzināt divas trešdaļas no apbūves
tiesības vērtības pat, ja šāda vienošanās nav bijusi (244.2(2))77. Autoraprāt, tas risinātu
iepriekš izvirzīto sensitīvo problēmjautājumu par ģimenes mājokļa zaudēšanu.
Igaunijas un Likumprojekta gadījumā apbūves tiesīgais kļūst par uz apbūves tiesības
pamata uzcelto ēku īpašnieku, kas gan nav bijis romiešu tiesībās un to neparedz arī Lietuvas
civilkodekss. Šis aspekts detalizētāk tiks vertēts pētījuma turpinājumā kontekstā ar apbūves
tiesīgā tiesībām apgrūtināt uz apbūves tiesības pamata celtās ēkas.
3.2.Apbūves tiesības termiņš
Attiecībā uz apbūves tiesības termiņu Likumprojektā noteikts: „Līguma termiņš nevar

būt īsāks par 10 gadiem no apbūves tiesības ierakstīšanas zemesgrāmatā.”78
Lietuvas civilkodeksā noteikts, ka apbūves tiesība var tikt attiecināta uz noteiktu vai
nenoteiktu laika periodu (4.162.3)79, respektīvi, nenosakot konkrētu minimālu termiņu, ne arī
nosakot maksimālo pieļaujamo termiņu un pieļaujot apbūves tiesību nodibināt uz nenoteiktu
laiku.
Igaunijas Īpašuma likumā noteikts, ka apbūves tiesība nodibināma uz noteiktu laika
periodu, bet ne ilgāk par 99 gadiem (251.(1))80.
Latvijas potenciālais regulējums, attiecībā uz apbūves tiesības termiņu, Baltijas valstu
starpā būtu unikāls, jo secināms, ka vienīgajiem būtu noteikts minimālais termiņš apbūves
tiesības pastāvēšanai. Tam kā vienīgo pamatojuma apstākli autors saskata likuma „Par
atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu
tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību” 14.panta 1.daļas 5.punktā noteikto minimālo
nomas līguma termiņu, lai uzcelto ēku atzītu par patstāvīgu īpašuma objektu. Likumprojektā
77
78
79
80
22
paredzēts šo pantu izslēgt, tādējādi tiktu atstāts jau praksē nostiprinātais termiņš.
Likumprojekta anotācijā attiecībā uz šo apstākli saskatāms tikai viens arguments, un atkārtoti
jānorāda uz pamatojumu, ka apbūves tiesības paredzēts attiecināt tikai uz nedzīvojamām
ēkām un inženierbūvēm.
Dr.iur. Jānis Rozenfelds attiecībā uz likumprojektā norādīto minimālo 10 gadu termiņu
norāda: „Minimālā termiņa pamatojums, ņemot vērā, ka apbūves tiesību ilgums parasti saistīts
ar ēku pastāvēšanas ilgumu, ir nesaprotams, jo pat ēkas, kam pēc savas būtības paredzēts
kalpot noteiktu termiņu, piemēram, degvielas uzpildes stacijas, parasti kalpo ievērojami ilgāk
par 10 gadiem.”81 Autoraprāt, šāds viedoklis pamato gan Lietuvā, gan Igaunijā pastāvošo
kārtību, ka apbūves tiesību pastāvēšana netiek regulēta ar minimālo termiņu, jo, kā iepriekš
citēts – apbūves tiesības ilgums parasti saistīts ar ēku pastāvēšanas ilgumu – tādējādi
līgumslēdzēji paši var izvērtēt, uz cik ilgu laiku nostiprināma apbūves tiesība, ņemot vērā
potenciālās ēkas specifiku un citus konkrētās situācijas apstākļus. Igaunijas Īpašuma likums
paredz, ka zemes īpašnieks ir atbrīvojams no pienākuma izmaksāt atlīdzību, ja zemes
īpašnieks pagarina apbūves tiesības termiņu līdz paredzamajam ēkas pastāvēšanas ilgumam,
un ja apbūves tiesīgais nepiekrīt termiņa pagarinājumam, tad tas zaudē tiesības uz atlīdzību
(253.(2))82, tādējādi likumā netieši pamatojot argumentu, ka apbūves tiesība nodibināma uz
ēkas pastāvēšanas ilguma periodu.
Savukārt Dr.iur. Daina Ose publikācijā par apbūves tiesību izsaka viedokli:
„Likumdevējam būtu jānosaka minimālais apbūves tiesību nodibināšanas termiņš ēkām, kas
nav mazāks par desmit gadiem. Kā arguments šāda minimālā termiņa noteikšanai ir apbūves
tiesību ierakstīšana zemesgrāmatā, lai nostiprinātu apbūves tiesīgā tiesības ilgtermiņā
izmantot zemes īpašumu uzbūvētās ēkas uzturēšanai un apsaimniekošanai, vienlaikus sargājot
apbūves tiesīgo zemes īpašuma atsavināšanas gadījumā.”83 Autoraprāt, šādi argumenti
likumprojekta kontekstā ir nepamatoti, jo apbūves tiesībai jābūt terminētai un jābūt ierakstītai
zemesgrāmatā84. No tā izriet, ka, lai arī par kādu termiņu puses būs vienojušās, šajā termiņā
apbūves tiesīgajam būs tiesības izmantot zemes īpašumu uzbūvētās ēkas uzturēšanai un
apsaimniekošanai, kā arī persona būs pasargāta zemes īpašuma atsavināšanas gadījumā, to
nodrošinās ieraksts zemesgrāmatā, arī gadījumā, ja termiņš būs īsāks par 10 gadiem.
81
Rozenfelds J. Apbūves tiesība. Jurista Vārds, 03.12.2013., Nr. 49 (800), 12.-19.lpp.
82
83
Ose D. Apbūves tiesību iekļaušana Civillikumā. Jurista Vārds, 03.12.2013., Nr. 49 (800), 20.-22.lpp.
84
Sīkāk.sk: Grozījumi Civillikumā: LikumprojektsNr.665/Lp11. Pieejams:
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-
11_13.pdf 2.lpp. [aplūkots 18.04.2014.]
23
Būtiski argumenti ietverti arī informatīvajā ziņojumā „Par tiesiskā regulējuma izstrādes
gaitu, kas paredz atteikšanos no dalīta īpašuma”, bet tie attiecināti uz nomas līguma termiņu,
nevis apbūves tiesību, taču aizstāv Likumprojektā piedāvāto un Dr.iur. Dainas Oses viedokli
attiecībā uz termiņu, proti: „Lai aizsargātu ēkas īpašnieka investīcijas, būtu jāpalielina zemes
nomas līguma termiņš, kas noteikts Spēkā stāšanās likuma (likuma „Par atjaunotā Latvijas
Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā
stāšanas laiku un kārtību”) 14. pantā. Ievērojot ieguldīto līdzekļu samērīgumu ar ieguvumiem
no veiktajām investīcijām, zemes nomas termiņš jāpalielina vismaz līdz 30 gadiem.”85 Tomēr
būves pēc to funkcijas un kvalitātes var būt tik atšķirīgas, ka pusēm, tāpat kā Lietuvas un
Igaunijas gadījumā, būtu jādod pilnīgi brīva iespēja pašām izvērtēt, uz kādu termiņu slēgt
līgumu, jo šāda līguma slēgšana nav piespiedu kārtā, bet gan atbilstoši saskanīgam pušu
gribas izteikumam, tādēļ arī pašam apbūves tiesīgajam ir jābūt pilnīgi brīvai izvēles iespējai
pašam izvērtēt, cik ilgā laikā viņš būs atpelnījis savas investīcijas. Šāds 10 gadu vai ilgāks
termiņš panāktu tieši pretēju rezultātu, jo gadījumos, ja personai būtu nepieciešamība ēku
izmantot, piemēram, deviņus gadus, tad šis viens gads, kuru pieprasa likums, ja apbūves
tiesība tiktu dibināta par maksu, radītu liekus izdevumus apbūves tiesīgajam. Ja
Likumprojekta izstrādātāju mērķis, izvēloties šādu pieeju, ir bijis, lai veicinātu tādu ēku
celtniecību, kuru paredzamais pastāvēšanas termiņš ir ilgs, tad 10 gadi ir neobjektīvi īss
periods, kas drīzāk līdzvērtīgs maznozīmīgu ēku paredzamajam pastāvēšanas ilgumam.
Autora viedokļa pamatotību pastiprina arī fakts, ka Igaunijas Īpašuma likumā minimālais
apbūves tiesības pastāvēšanas termiņš - 36 gadi pastāvēja līdz 2003.gada 27.decembrim, un
šāds minimālā termiņa regulējums Igaunijas Īpašuma likumā nav ticis atjaunots (251.)86.
3.3.Atlīdzība zemes īpašniekam par apbūves tiesības nodibināšanu
Attiecībā uz atlīdzību par apbūves tiesības piešķiršanu no Likumprojekta secināms, ka

apbūves tiesība var tikt piešķirta gan par atlīdzību, gan bez atlīdzības.87
Lietuvas civilkodekss paredz, ka līgums, ar kuru nodibina apbūves tiesību, var paredzēt
apbūves tiesīgajam samaksāt zemes gabala īpašniekam vienreizēju maksājumu vai maksāt pa
daļām (4.161.)88.
85
Tieslietu ministrija. Informatīvais ziņojums„Par tiesiskā regulējuma izstrādes gaitu, kas paredz atteikšanos no
dalīta īpašuma”. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file22460.doc [aplūkots 22.04.2014.]
86
87
Sīkāk sk: Grozījumi Civillikumā: LikumprojektsNr.665/Lp11. Pieejams:
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-
11_13.pdf 2.lpp. [aplūkots 22.04.2014.]
88
24
No Igaunijas Īpašuma likuma izriet, ka var pastāvēt bezatlīdzības apbūves tiesība, jo
pantā, kurā minētas līguma būtiskās sastāvdaļas, nav minēta atlīdzība (255.1)89. Taču, līdzīgi
kā Likumprojektā, arī Igaunijas Īpašuma likumā ir regulēta maksa, ja tāda pielīgta(254.)90. Lai
gan likumprojektā pie līguma būtiskajām sastāvdaļām ietverts maksas apmērs, Dr.iur. Jānis
Rozenfelds iepriekš citētājā pētījumā jau izteicis pamatotu kritiku attiecībā uz minētā panta
saturu, ņemot vērā sniegto iespēju slēgt bezatlīdzības līgumu91.
Kā pētījumā iepriekš minēts, Augstākās tiesas Senāts spriedumā secinājis, ka attiecībā
uz spēkā esošo brīvprātīgi dalīto īpašumu likumdevējs par būtisku atzinis apstākli, ka zemes
gabala īpašnieks labprātīgi nodevis citai personai tiesības izmantot šo zemes gabalu
būvniecībai, nevis atlīdzības pienākumu, kas arī saskan ar likumprojektā piedāvāto, kā arī ar
Igaunijas un Lietuvas regulējumu. Turklāt tas arī būtu sabiedrības interesēs, jo šobrīd likums
to pieļauj, tādējādi tiktu turpināts praksē esošais regulējums. Vērtējot Civillikuma regulējumu
attiecībā uz citām lietu tiesībām: īpašums, valdījums, servitūti, reālnastas, ķīlas tiesība un
izpirkuma tiesība, secināms, ka, ja apbūves tiesības institūtu ieviestu Civillikumā
Likumprojektā piedāvātajā formā, tas būtu vienīgais lietu tiesību institūts, kurš regulētu
atlīdzības aspektu, jo pārējie, iepriekš nosauktie institūti paredz vienīgi atsavināšanas
iespējamību vai tās aizliegumu. Tāpēc tālākās tiesiskās attiecības, kas izriet no atsavināšanas,
nosakāmas atbilstoši Civillikuma Saistību tiesību daļai gan gadījumā, ja lietu tiesība tiek
nodibināta par atlīdzību, gan arī, ja bez atlīdzības.
3.4.Apbūves tiesības izbeigšanās
Likumprojekts paredz apbūves tiesības izbeigšanos šādos gadījumos:

1. „ar termiņa notecējumu;
2. ar tiesību sakritumu;
3. ja viena gada laikā pēc apbūves tiesības līguma noslēgšanas apbūves tiesība nav
ierakstīta zemesgrāmatā.”92
Kā arī paredz iespēju zemes īpašniekam vienpusēji prasīt izbeigt apbūves tiesību šādos
gadījumos:
1. „ja apbūves tiesīgais neievēro apbūves tiesības līgumā, likumā vai
būvnoteikumos noteiktos ierobežojumus apbūvei vai veid patvaļīgu būvniecību,
vai pasliktina zemes gabala vai tā daļas stāvokli;
89
90
Sīkāk sk.: Ibid
91
Sīkāks sk: Rozenfelds J. Apbūves tiesība. Jurista Vārds, 2013.gada.3.decembris, nr.49 (800). 12-19.lpp.
92
25
2. ja apbūves tiesīgais pretēji apbūves tiesības līgumā noteiktam aizliegumam
apbūves tiesību vai būvi atsavina vai apgrūtina ar lietu tiesībām;
3. ja par apbūves tiesību ir nolīgta maksa, tiklīdz apbūves tiesīgais palaidis garām
maksājuma termiņu, javien nav bijis tieši norunāts citādi;
4. citos apbūves tiesības līgumā noteiktajos gadījumos.”93
Lietuvas civilkodekss paredz apbūves tiesības izbeigšanos šādos gadījumos:
1. ar tiesību sakritumu;
2. ar termiņa notecējumu;
3. iestājoties noilgumam, ja apbūves tiesīgais neizmanto apbūves tiesībā noteikto
objektu 10 gadus;
4. ja apbūves tiesīgais vairāk kā divus gadus nav veicis maksājumus, par kuriem
puses vienojušās (4.164.1.)94
Igaunijas Īpašuma likums paredz tiesības prasīt apbūves tiesības atjaunošanu zemes
īpašniekam, ja iestājas kāds no noteiktajiem gadījumiem (proti, ja apbūves tiesīgais nav
uzbūvējis nepieciešamo būvi saskaņā ar apbūves tiesībās noteikto termiņu vai ja apbūves
tiesīgais rīkojas pretēji vienošanās noteikumiem), paredzot noilgumu šai prasībai – seši
mēnēši no brīža, kad nekustamā īpašuma īpašniekam kļuva zināms par attiecīgo
priekšnoteikumu, bet ne vēlāk kā divus gadus kopš prasības sastādīšanas (244.1)95. Kā arī šis
likums paredz apbūves tiesības izbeigšanos gadījumā, ja viena un tā pati persona kļūst par
apbūves tiesības īpašnieku un zemes īpašnieku, iesniedzot zemesgrāmatu nodaļā
nostiprinājuma lūgumu, bet, kamēr šāds lūgums nav iesniegts, apbūves tiesība saglabājas
(245.(1))96.
Likumprojektā minētais priekšnoteikums, ka apbūves tiesība izbeidzas pati no sevis, ja
viena gada laikā pēc apbūves tiesības līguma noslēgšanas apbūves tiesība nav ierakstīta
zemesgrāmatā, nav atrodams ne Igaunijas, ne Lietuvas regulējumā. Tas, autoraprāt,
skaidrojams ar apstākli, ka likumprojekta izstrādāšanā pieļauta kļūda. Likumprojektā noteiks:
„No apbūves tiesības izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā tikai pēc apbūves tiesības
ierakstīšanas zemes grāmatās; līdz tam laikam viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība,
kuras ierakstīšanu zemes grāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien izpildīti visi citi
93
94
Sīkak sk.: Civil Code of the Republic of Lithuania. 2000. July 18, Law No. VIII-1864. Pieejams:
95
96
Sīkak sk.: Ibid
26
apbūves tiesībai nepieciešamie noteikumi.”97 Tātad apbūves tiesība kā lietu tiesība pastāv
tikai pēc ierakstīšanas zemesgrāmatā un šis priekšnoteikums attiecināms nevis uz pašu
apbūves tiesību, bet gan uz līgumu, kurš nodibina apbūves tiesību. Tas norāda uz to, ka no
Likumprojekta šāds priekšnoteikums būtu izslēdzams un, ja likumdevējs arī turpmāk uzskatīs
par nepieciešamu šādu nosacījumu iekļaut, tad tas būtu iekļaujams atsevišķā pantā, vai
pārdēvējot augstāk citēto pantu, autoraprāt, šādi: No apbūves tiesības izrietošā lietu tiesība ir
nodibināta un spēkā tikai pēc apbūves tiesības ierakstīšanas zemes grāmatās; līdz tam laikam,
bet ne ilgāk kā vienu gadu, viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība, kuras ierakstīšanu
zemes grāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien izpildīti visi citi apbūves tiesībai
nepieciešamie noteikumi.
Gan Igaunijas Īpašuma likumā, gan Lietuvas civilkodeksā kā viens no apbūves tiesības
izbeigšanas nosacījumiem, ir minēts, ka apbūves tiesīgais nav uzbūvējis paredzēto būvi, kas,
savukārt, Likumprojektā nav iekļauts. Bet, autoraprāt, tas būtu nepieciešams, jo, izbeidzoties
apbūves tiesībai, uzceltās ēkas ar vai bez atlīdzības, ja netiek nojauktas, kļūst par zemes
īpašnieka īpašumu, tādējādi nesot materiālu labumu zemes īpašniekam, un gadījumā, ja
apbūves tiesīgais neuzceļ ēku, tad zemes īpašnieks neiegūst cerēto labumu. Īpaši svarīgi tas
būtu bezatlīdzības apbūves tiesības piešķiršanas gadījumā.
Likumprojektā paredzētā iespēja zemes īpašniekam vienpusēji prasīt izbeigt apbūves
tiesību, kā iepriekš norādīts, noteikta četros gadījumos. Autoraprāt, šāds regulējums ir
nekorekts, tā kā 4. norādītais nosacījums sevī ietver gan 2., gan 3. nosacījumu, jo gan
atsavināšanas un apgrūtinājuma aizliegums, gan nolīgtā maksa neizriet no likuma, bet gan no
līguma noteikumiem jeb pušu brīvas gribas un, ja Likumprojektā ir pieļauts līgumā norādīt
izbeigšanas nosacījumus, tad arī šos, autoraprāt, tāpat kā Igaunijas Īpašuma likumā, jāapvieno
vienā nosacījumā, respektīvi, jāizslēdz 2. un 3. punktu un jāpieļauj apbūves tiesības
izbeigšana apbūves tiesības līgumā noteiktajos gadījumos. To pamato šobrīd Civillikumā
esošais regulējums attiecībā uz citām lietu tiesībām.
Likumprojektā ietvertais nosacījums, ka zemes īpašnieks drīkst prasīt izbeigt apbūves
tiesību, ja par apbūves tiesību ir nolīgta maksa, tiklīdz apbūves tiesīgais palaidis garām
maksājuma termiņu, ja vien nav bijis tieši norunāts citādi, autoraprāt, jau pēc savas būtības
nav iekļaujams, jo regulē saistību tiesību izpildi. Tā kā maksāšanas pienākumu apbūves
tiesīgais uzņemas ar līgumu, kurš nodibina apbūves tiesību, šāds analoģisks nosacījums jau
šobrīd pastāv Civillikumā Saistību tiesību daļā 1663.pantā, kurš nosaka: „Ja kreditors
parādnieka nokavējuma dēļ vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, tad viņš var prasīt tā
97
27
atcelšanu.”98 Pamatojoties uz Civillikuma 1412.panta nosacījumu, ka par tiesiska darījuma
priekšmetu var būt darbība, kuras mērķis ir nodibināt lietu tiesību99 un Civillikuma 1542.pants
nosaka, ka iepriekš minētais tiesiska darījuma priekšmets attiecas arī uz līguma
priekšmetu100,secināms, ka līguma atcelšana rezultēsies ar apbūves tiesības izbeigšanu.
3.5.Atlīdzība apbūves tiesīgajam, izbeidzoties apbūves tiesībai
Likumprojektā noteikts: „Pēc apbūves tiesības termiņa notecējuma uz apbūves tiesību

pamata būvētās nedzīvojamās ēkas un inženierbūves kļūst par zemes piederumu un zemes
īpašnieka īpašumu, ja apbūves tiesības līgumā puses nav vienojušās par kārtību, kādā apbūves
tiesīgais atbrīvo zemes gabalu no būvēm. Ja apbūves tiesības līgumā puses nav vienojušās par
samaksu, būves kļūst par zemes īpašnieka īpašumu bez atlīdzības.”101
Lietuvas civilkodekss nosaka, ka, izbeidzoties apbūves tiesībai, īpašuma tiesības uz
būvēm vai augiem tiek nodotas zemes īpašniekam. Zemes īpašniekam jāatlīdzina to vērtība,
kurai jābūt noteiktai apbūves tiesības nodibināšanas līgumā (4.164.2.)102.
Igaunijas Īpašuma likums regulē tiesības uz atlīdzību gan situācijās, ja īpašuma tiesības
tiek atjaunotas zemes īpašniekam, gan gadījumos, kad apbūves tiesība izbeidzas. Attiecībā uz
atjaunošanu noteikts, ka pēc apbūves tiesības atjaunošanas, zemes īpašniekam jāmaksā
atlīdzība apbūves tiesīgajam. Apbūves tiesības pamatā var būt vienošanās, kurā minēts
atlīdzības apmērs un maksājumu kārtība vai atlīdzība izslēgta. Ja par atlīdzības apmēru nav
panākta vienošanās, tad tās apmērs uzskatāms par parasto apbūves tiesības vērtību
(253.(1))103. Ja apbūves tiesība ir nodibināta dzīvojamās ēkas būvniecībai, tad, vienojoties
noteiktais atlīdzības apmērs, nedrīkst būt mazāks par divām trešdaļām no apbūves tiesības
parastās vērtības (253.(11))104. Attiecībā uz apbūves tiesības izbeigšanos, iestājoties termiņam,
Igaunijas Īpašuma likums saglabā šos pašus iepriekš citētos noteikumus, kā arī papildus
nosaka, ka zemes īpašnieks atbrīvojams no pienākuma izmaksāt atlīdzību, ja zemes īpašnieks
pagarina apbūves tiesības termiņu līdz paredzamajam ēkas pastāvēšanas ilgumam. Ja apbūves
tiesīgais nepiekrīt termiņa pagarinājumam, tad tas zaudē tiesības uz atlīdzību (253.(2))105.
98
99
Turpat
100
Sīkāk sk.: Turpat
101
GrozījumiCivillikumā:LikumprojektsNr.665/Lp11.Pieejams:http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/
102
103
104
Sīkāk sk.: Ibid
105
Sīkāk sk.: Sīkak sk.: Law of Property Act Estonia.. 1993. December 1, Law No. 2. Pieejams:
28
Secināms, ka arī attiecībā uz atlīdzības izmaksu Likumprojektā paredzētais regulējums
būtu unikāls pētāmo valstu starpā, jo paredz atlīdzību tikai gadījumā, ja apbūves tiesība
izbeidzas iestājoties termiņam, taču, iestājoties citiem iepriekš pētījumā minētajiem
nosacījumiem, neparedz atlīdzības izmaksas pienākumu. Ņemot vērā atlīdzības raksturu un
apbūves tiesības specifiku, secināms, ka tās mērķis ir atlīdzināt apbūves tiesīgajam viņa
taisītos izdevumus par uzcelto ēku vai ēkām, kas Civillikuma kontekstā vērtējama kā
izdevumu atlīdzināšana, jo pati apbūves tiesība var tikt nodibināta kā bezatlīdzības attiecība.
Kā iepriekš secināts, šobrīd spēkā esošais brīvprātīgi dalīta īpašuma regulējums attiecībā uz
atlīdzības izmaksu par veiktajiem uzlabojumiem ir viena no būtiskākajām problēmām šajā
aspektā, taču, ieviešot Likumprojektā piedāvāto regulējumu, šī problēma netiktu risināta,
autoraprāt, šāds regulējums radītu pat vēl vairāk problēmu.
Gadījumā, ja apbūves tiesība izbeigtos līgumā norunātajā laikā, tad apbūves tiesīgajam
būtu tiesības saņemt atlīdzību, kas šķietami aizsargātu apbūves tiesīgā investīcijas. Taču
Likumprojektā noteikts: „Apbūves tiesīgajam ir pienākums rūpēties par zemes gabalu
apbūves tiesības laikā kā krietnam un rūpīgam saimniekam un atbildēt kā īpašniekam pret
visām trešajām personām,” un, „zemes īpašniekam ir tiesība pēc apbūves tiesības līguma
termiņa notecējuma prasīt atlīdzināt visus zaudējumus, kurus apbūves tiesīgais prettiesīgi
nodarījis zemes gabalam.” 106 Neko neminot attiecībā uz pašām uzceltajām ēkām, kas praksē
neizbēgami radīs situācijas, kad uzceltās ēkas tiks nodotas zemes īpašniekam sliktā stāvoklī,
taču likums liks zemes īpašniekam izmaksāt līgumā noteikto atlīdzību par ēku. Igaunijas
Īpašuma likums paredz, ka apbūves tiesīgajam ir jānodrošina ēkas uzturēšana (247.(2))107,
tādējādi nodrošinot zemes īpašniekam iespēju aizsargāt savas intereses gadījumā, ja jāizmaksā
atlīdzība, bet ēka nodota zemes īpašniekam sliktā stāvoklī.
Ja apbūves tiesība izbeidzas pirms līgumā norunātā termiņa, tad apbūves tiesīgajam, ja
līgumā nav šāda situācija konkrēti norunāta, nav tiesības uz atlīdzību, labākajā gadījumā
apbūves tiesīgajam būs tiesība ēku novākt. Attiecībā uz nomas līgumu, kā iepriekš pētījumā
norādīts, apbūves tiesīgajam ir tiesības prasīt atlīdzību, to paredz Civillikuma 2140.pants:
„Derīgie izdevumi, ko nomnieks vai īrnieks taisījis lietai, iznomātājam vai izīrētājam
jāatlīdzina viņam.”108 Taču šī norma neattiektos uz apbūves tiesību. Šīs pašas problēmas
kontekstā jānorāda, ka Likumprojekts, kā iepriekš citēts, paredz, ka zemes īpašnieks drīkst
prasīt izbeigt apbūves tiesību, „ja par apbūves tiesību ir nolīgta maksa, tiklīdz apbūves
106
0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 2.-3.lpp. [aplūkots 01.05.2014.]
107
108
29
tiesīgais palaidis garām maksājuma termiņu, javien nav bijis tieši norunāts citādi”109, tādā
gadījumā, ja neparedzētu apstākļu dēļ apbūves tiesīgais nonāk ekonomiskās grūtībās un palaiž
garām maksājumu, viņš zaudē ne tikai apbūves tiesību, bet arī ēku, kas arī nesaskan ar
iepriekšējā apakšnodaļā citēto viedokli, ka liela nozīme ir apbūves tiesīgā investīciju
aizsardzībai.
3.6.Apbūves tiesības atsavināšana
Likumprojektā noteikts:„Katrs nākamais apbūves tiesības ieguvējs kļūst solidāri

atbildīgs kopā ar apbūves tiesības atsavinātāju pret zemes īpašnieku par zemesgrāmatā
ierakstītā apbūves līguma izpildi, ja vien zemes īpašnieks nenoslēdz pārjaunojuma līgumu.”110
Lietuvas civilkodekss ietver nosacījumu, ka, mainoties zemes, būves vai augu
īpašniekam, apbūves tiesība paliek spēkā (4.160.3)111. Šajā pašā likumā daļā par tiesībām uz
zemes gabalu teikts, ka gadījumā, ja pārdevējs ir zemes gabala īpašnieks, uz kura atrodas
pārdodamais nekustamais īpašums, tad pircējam pāriet arī īpašuma tiesības uz zemes gabalu,
zemes gabala nomas tiesība, vai apbūves tiesība, atkarīgs no tā, kas konkrētajā gadījumā ir
vienošanās pamatā (6.394.2.)112. Turklāt gadījumā, ja pārdevējs nav zemes gabala īpašnieks,
uz kura atrodas pārdodamais nekustamais īpašums, viņš var pārdot ēku bez zemes gabala
īpašnieka piekrišanas tikai tad, ja tas ir saskaņā ar zemes gabala izmantošanas nosacījumiem,
kuri noteikti ar likumu vai vienošanos. Šāda nekustamā īpašuma pārdošanas gadījumā,
pircējam pāriet tiesības izmantot piešķirto zemes gabalu saskaņā ar tādiem pašiem
nosacījumiem un termiņu, kādi bija nekustamā īpašuma pārdevējam (6.394.3.)113. Secināms,
ka Lietuvā nav iespējams atsavināt apbūves tiesību, bet ēkas atsavināšanas rezultātā arī
apbūves tiesība tiek nodota jaunajam īpašniekam, kā arī automātiski kļūst saistoši noteikumi,
par kādiem vienojušies iepriekš apbūves tiesīgais ar zemes īpašnieku.
Igaunijas Īpašuma likums paredz, ka apbūves tiesīgajam ir tiesības atsavināt vai nodot
mantojumā apbūves tiesību un, lai atsavinātu apbūves tiesību, ir nepieciešama zemes gabala
īpašnieka piekrišana, bet tikai, ja šāds nosacījums iekļauts zemesgrāmatā (249.(1))114. Zemes
gabala īpašnieks var pieprasīt kā priekšnoteikumu savas piekrišanas došanai, ka visas saistību
tiesības, kas nodibinātas starp apbūves tiesīgo un zemes gabala īpašnieku, kļūst saistošas
109
110
Turpat.
111
112
Sīkak sk.: Ibid.
113
Sīkāk sk.: Ibid
114
Sīkak sk.: Ibid
30
jaunajam apbūves tiesīgajam (249.(11))115. Papildus jāmin, ka, ja pieņemams, ka mērķis,
kādam nodibināta apbūves tiesība, būtiski nemainās vai netiek apdraudēts un jaunais apbūves
tiesīgais nodrošina pienācīgu to saistību izpildi, kuras izriet no apbūves tiesības līguma,
apbūves tiesīgais var pieprasīt zemes īpašnieka piekrišanu apbūves tiesības atsavināšanai
(249.1(1))116.
Secināms, ka Likumprojektā iekļautais regulējums attiecībā uz atsavināšanu pamatā
atbilst salīdzināmo valstu regulējumam, taču paredz katra nākamā apbūves tiesības ieguvēja
un atsavinātāja solidāru atbildību par apbūves tiesības līguma izpildi, ja netiek noslēgts
pārjaunojuma līgums, kas pētāmo valstu starpā nav minēts. Tieši pretēji, Lietuvas likums
paredz automātisku pārjaunošanu uz likuma pamata, un Igaunijas gadījumā, ja zemes
īpašniekam vispār vai vēl ir aktuāla saistību izpilde no apbūves tiesīgā puses, atsavināšana
nozīmē arī pārjaunošanu, jo bez piekrišanas došanas tā nav iespējama. Šāda Likumprojekta
izstrādātāju vēlme, autoraprāt, pētījumā nav vērtējama, jo pauž subjektīvu, uz faktiem
nepamatotu Likumprojekta izstrādātāju izvēli. Vien jānorāda, ka iekļautais pamatojums nav
īsti saprotams. Anotācijā teikts, ka šāds regulējums nepieciešams:„Lai pastiprinātu apbūves
tiesīgā atbildību pret zemes īpašnieku.”117 Taču atsavinot apbūves tiesību, tās jaunais
īpašnieks kļūst par apbūves tiesīgo, tādēļ nav izprotams, kā tas pastiprinātu viņa atbildību pret
zemes īpašnieku. Autoraprāt, tas drīzāk pastiprinātu iepriekšējā apbūves tiesīgā atbildību. Kā
arī minēts: „Šādā veidā tiek ierobežota būves īpašnieka iespējamā ļaunprātīgā izvairīšanās no
atbildības pret zemes īpašnieku.”118 Bet būves īpašnieks, cik secināms no Likumprojekta,
vienmēr ir arī apbūves tiesības īpašnieks. Arī šajā apakšnodaļā jānorāda, ka atsavināšanu un
no tās izrietošās sekas regulē Civillikuma Saistību tiesību daļa, kurā arī, autoraprāt, būtu
iekļaujams šāds nosacījums attiecībā uz apbūves tiesību, kas arī nebūtu jauninājums
Civillikuma Saistību tiesību daļā, jo tā jau iekļauj regulējumu darījumiem, kas attiecas uz lietu
tiesībām, piemēram, Civillikuma 2112.pants nosaka: „Reālservitūtus drīkst iznomāt tikai kopā
ar valdošo nekustamo īpašumu.”119
115
Sīkāk sk.: Law of Property Act Estonia.. 1993. December 1, Law No. 2. Pieejams:
116
Sīkāk sk.: Ibid
117
118
Turpat.
119
31
3.7.Apbūves tiesīgā tiesības apgrūtināt uz apbūves tiesības pamata celtās
ēkas ar lietu tiesībām.
Likumprojektā nav konkrēti minēti apgrūtināšanas ierobežojumi, vienīgi iekļauts: „Pēc

apbūves tiesības termiņa notecējuma uz likuma pamata izbeidzas visas trešo personu tiesības
uz nedzīvojamām ēkām un inženierbūvēm.”120 Secināms, ka ēkas un inženierbūves apbūves
tiesīgais var apgrūtināt uz apbūves tiesības termiņu, jo ir to pilntiesīgs īpašnieks.
No Lietuvas civilkodeksa izriet, ka likums neparedz nekādus ierobežojumus ēku
apgrūtināšanai, taču nosaka, ka lietu tiesību apgrūtinājumi pāriet jaunajam īpašniekam kopā ar
lietu, taču, ja apgrūtinājumiem jābūt reģistrētiem, tikai reģistrētie apgrūtinājumi pāriet
jaunajam īpašniekam (4.9.2.)121 un, iesniedzot nostiprinājuma lūgumu reģistrācijai, jāiesniedz
arī dokuments, kas apstiprina iesniedzēja tiesības uz ēku (4.256.3.)122, šajā gadījumā līgums,
uz kura pamata piešķirta apbūves tiesība. Tātad, ja apbūves tiesība nodibināta uz noteiktu
laiku, tad arī apgrūtinājums nodibināms uz laiku, kas nav par to ilgāks. Savukārt pašas
apbūves tiesības apgrūtināšanu, piemēram, hipotēkas formā, likums neparedz, taču neierobežo
attiecībā uz ēku, kura uzcelta uz apbūves tiesības pamata.
Igaunijas Īpašuma likums neregulē uz apbūves tiesības pamata celto ēku apgrūtināšanu,
taču nosaka, ka apbūves tiesību var apgrūtināt ar ķīlas tiesību, servitūtu, reālnastu vai
izpirkuma tiesību. Apbūves tiesība nedrīkst tikt apgrūtināta ar citu apbūves tiesību (249.(1))123
un nepieciešama zemes gabala īpašnieka piekrišana, lai apgrūtinātu apbūves tiesību ar lietu
tiesību, ja šāds nosacījums iekļauts zemesgrāmatā (249.(11))124. Gadījumā, ja apbūves tiesība
tiek atjaunota zemes īpašniekam, paliek spēkā šādi apgrūtinājumi:
1.Hipotēka vai reālnasta, kas nepieder apbūves tiesīgajam
2.Citas lietu tiesības, kuras attiecas uz zemes gabalu un vienlaikus apgrūtina apbūves
tiesību (244.3(1))125.
Pārējās lietu tiesības, ar kurām apgrūtināta apbūves tiesība, zaudē spēku (244.3(2))126.
Secināms, ka pētāmo valstu starpā attiecībā uz apgrūtinājumiem regulējums ir ar
vienādu mērķi, respektīvi, tas paredz apgrūtināšanas iespējamību un apgrūtinājumu dzēšanu
pēc apbūves termiņa beigām, atšķiras tikai normu struktūra un īpatnības, kuras izriet no citām
120
121
122
Sīkāk sk: Ibid.
123
https://www.riigiteataja.ee/akt/123042012002 [aplūkots 09.05.2014]
124
Sīkāk sk.: Ibid
125
Sīkāk sk.: Ibid
126
Sīkāk sk.: Ibid
32
apbūves tiesību institūta atšķirībām. Likumprojekta normas neietver pretrunas Civillikuma
normām, tādēļ attiecībā uz apgrūtināšanu šādā redakcijā tas būtu pieļaujams. Atkārtoti vien
jānorāda, ka Likumprojektā paredzēts, ka uz likuma pamata izbeidzas visas trešo personu
tiesības uz nedzīvojamām ēkām un inženierbūvēm tikai pēc apbūves tiesības termiņa
notecējuma, bet ne gadījumā, ja apbūves tiesība izbeidzas ātrāk. Igaunijas gadījumā šī
problēma risināta, piešķirot zemes gabala īpašniekam tiesības prasīt viņa piekrišanu, lai
apgrūtinātu apbūves tiesību (tādējādi zemes īpašnieks rēķinās ar apgrūtinājumu līdz termiņa
beigām), un pieļaujot apbūves tiesības izbeigšanos pirms termiņa tikai tiesību sakrituma
gadījumā, iesniedzot zemesgrāmatas nodaļā pieteikumu par dzēšanu. Pārējos gadījumos, kā
iepriekš pētījumā noskaidrots, apbūves tiesība nevis izbeidzas, bet pāriet (atjaunojas) pašam
zemes īpašniekam.
Lai vērtētu apbūves tiesības un uz to pamata celto ēku apgrūtināšanas iespējamības
apjomu, sākotnēji nepieciešams izanalizēt apbūves tiesīgā tiesību apjomu. Kā pētījumā
iepriekš minēts, uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu, kas
norāda, ka ēka nav uzskatāma par patstāvīgu īpašuma objektu (izņemot pētījuma sākumā
minētos izņēmumus). Taču Likumprojekta anotācijā teikts: „Apbūves tiesīgais, kurš būvē,
kļūst par būves īpašnieku uz apbūves tiesību līgumā noteikto laiku un šī ierobežotā termiņa
laikā ir tiesīgs pilnībā rīkoties ar īpašuma tiesībām, tai skaitā atsavināt un apgrūtināt ēku, ja
vien tas nav ierobežots.”127 Secināms, ka šāds arguments veido pretrunu likumam, jo
gadījumā, ja ēka nav atzīstama par patstāvīgu īpašuma objektu, tad likumsakarīgi, ka tā nevar
atrasties vispārējā apgrozībā, kā to paredz Civillikuma 929.pants128 un nevar būt par tiesiska
darījuma priekšmetu Civillikuma 1414.panta izpratnē129. Šāds uzskats arī konsekventi pausts
vairāku tiesību zinātnieku publikācijās. Šādu autora secinājumu pamato Likumprojektā
iekļautais nosacījums: „Uzbūvēto būvi apbūves tiesīgais nevar iegūt patstāvīgā beztermiņa
īpašumā uz ieilguma pamata.”130 Kas liecina, ka Likumprojekta autori uzskata ēku par
patstāvīgu īpašuma objektu, pretējā gadījumā šāds pants nebūtu nepieciešams, jo Civillikuma
1000.pantā jau iekļauts: „Kas nevar būt par privāta īpašuma priekšmetu, to nevar iegūt par
īpašumu ar ieilgumu.”131 Šāda izņēmuma nostiprināšana Civillikumā gan, autoraprāt, neradītu
problēmas praksē, jo, kā pētījumā iepriekš noskaidrots, brīvprātīgi dalīta īpašuma pastāvēšana
Latvijā rada problēmas sava nepietiekamā regulējuma dēļ, bet ne tāpēc, ka pastāv. Šajā pašā
127
0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf 2.lpp. [aplūkots 09.05.2014]
128
Sīkāk sk.: Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 09.05.2014]
129
Sīkāk sk: Turpat.
130
131
Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 11.05.2014]
33
kontekstā būtiski norādīt, ka Likumprojektā iekļauts sekojoš nosacījums: „Būves var atsavināt
tikai kopā ar apbūves tiesības atsavināšanu.”132 Šāds nosacījums rada neskaidrības, respektīvi,
kādas ir apbūves tiesības un uz apbūves tiesības pamata celto ēku savstarpējās attiecības;
Igaunijas gadījumā likums nosaka, ka būve, kura ir uzcelta uz apbūves tiesības pamata vai
pastāv tās nodibināšanas laikā un uz kuru apbūves tiesība attiecas, ir apbūves tiesības būtiska
daļa (241.(5))133. Civillikuma 854.pants nosaka: „Galvenās lietas būtiskās daļas ir visas tās,
kas atrodas ar viņu nesaraujamā sakarā un ietilpst viņas sastāvā, tā ka bez tām galvenā lieta
pēc būtības nevarētu nemaz pastāvēt vai nebūtu atzīstama par pilnīgu.”134 Ņemot vērā faktu,
ka apbūves tiesība var pastāvēt arī bez ēkām, piemēram, kad to celšana vēl nav uzsākta, ēka
nevar būt būtiska apbūves tiesības daļa, bet tas gan neliedz uz apbūves tiesības pamata celto
ēku uzskatīt par galveno lietu un apbūves tiesību par būtisko daļu, šāds variants atbilstu
Civillikuma 854.pantam, jo šāda ēka bez apbūves tiesības nevarētu pastāvēt kā patstāvīgs
tiesību priekšmets, taču šādu iespēju nepieļauj citas Civillikuma normas, jo apbūves tiesība kā
tiesība uz cita lietu ir apgrūtinājums zemes nekustamajam īpašumam, attiecībā uz ēku apbūves
tiesība kā lietu tiesība šajā gadījumā juridiski nav saistāma, tā vien kalpo kā tiesisks pamats
šādas ēkas nostiprināšanai zemesgrāmatā. Šādu absolūtu apgalvojumu autors arī pamato ar
iepriekš citēto Likumprojektā ietverto nosacījumu:”Būves var atsavināt tikai kopā ar apbūves
tiesības atsavināšanu.”135 Kur Likumprojekta izstrādātāji izsakās par divām atsavināmām
lietām, taču Civillikuma 853.pants jau regulē šādu situāciju attiecībā uz galveno un blakus
lietu atsavināšanu136, kas norāda uz Likumprojekta izstrādātāju citādu mērķi šādas normas
iekļaušanai. No iepriekš minētā izriet, ka Likumprojekta kontekstā ēka, kas uzcelta uz
apbūves tiesības pamata, un apbūves tiesība ir divi atsevišķi īpašuma objekti, tos saista vienīgi
ar likumu paredzēts aizliegums atsavināt atrauti vienu no otra. Šāda konstrukcija būtu jauna,
Civillikumā šobrīd nepazīstama, jo, vērtējot citas lietu tiesības, konkrētāk - tiesības uz cita
lietu, redzams, ka tās attiecas uz lietu, kuru apgrūtina, un nerada jaunu patstāvīgu īpašuma
objektu. Autora viedokļa pamatotību pastipirina arī Dr.iur. Jāņa Rozenfelda teiktais: „Tiesības
uz cita lietu izpaužas kā īpašuma tiesību aprobežojums un pašas par sevi nekad nevar
pārvērsties par īpašuma tiesībām.”137 Tādēļ, autoraprāt, Likumprojekta kontekstā būtiskākās
neskaidrības radītu tieši ķīlas tiesības nodibināšana.
132
133
134
Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv
135
136
Sīkāk sk.: Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv [aplūkots 11.05.2014]
137
Rozenfelds J. Lietu tiesība. Rīga: Zvaigne ABC, 2004, 19.lpp.
34
Civillikuma 1294.pants nosaka: „Par ķīlas tiesības priekšmetu var būt visas lietas, kuras
atsavināt nav noteikti aizliegts, nevien jau pastāvošas, bet arī nākamās lietas, gan ķermeniskas
(kustamas vai nekustamas), tā arī bezķermeniskas.”138 Tātad arī uz apbūves tiesības pamata
celtā ēka teorētiski var kalpot par ķīlas tiesības priekšmetu, ja reiz tā Likumprojekta kontekstā
uzskatāma par patstāvīgu īpašuma objektu un neparedz atsavināšanas aizliegumu, ja vien
puses par tādu nosacījumu nevienojas. Taču, kā iepriekš noskaidrots, pastāv nosacījums, ka
ēku drīkst atsavināt tikai kopā ar apbūves tiesības atsavināšanu, tas gan rada neskaidrības.
Likumprojektā iekļautais aizliegums: „Uzbūvēto būvi apbūves tiesīgais nevar iegūt patstāvīgā
beztermiņa īpašumā uz ieilguma pamata.”139 Kas norāda uz to, ka ēku nav aizliegts atsavināt,
jo pretējā gadījumā Likumprojekta izstrādātājiem šādu normu nebūtu bijis nepieciešams
iekļaut, jo Civillikuma 1001.pants jau nosaka: „Lietas, ko likums katrā ziņā aizliedz atsavināt,
nevar iegūt ar ieilgumu.” No šāda secinājuma izriet, ka ēka, kas celta uz apbūves tiesības
pamata, var būt ķīlas tiesības priekšmets. Atbilstoši Civillikuma 842.pantam, ēka
kvalifcējama kā nekustama lieta140, un Civillikuma 1279.pants nosaka: „Nekustamas lietas
ieķīlājumu, nenododot valdījumu, sauc par hipotēku”141. Vērtējot Civillikuma regulējumu par
hipotēkas nodibināšanu, nav atrodamas normas, kuras nepieļautu šāda īpašuma ieķīlāšanu.
Šāds pamatojums izriet no sistēmiskas Likumprojekta un Civillikuma pantu iztulkošanas, taču
Likumprojekta anotācijā minēts: „Uz apbūves tiesības pamata uzbūvēto būvi nav pieļaujams
atsavināt kā patstāvīgu īpašuma objektu.”142 Kas norāda uz atsavināšanas aizliegumu, tādējādi
nepieļaujot uz apbūves tiesības pamata celto ēku ieķīlāšanu nekādā formā, radot absurdu
situāciju, ka atsavināšanas aizliegums izriet no Likumprojekta anotācijas, nevis no
potenciālajiem Civillikuma pantiem. Analoģiska situācija rodas attiecībā uz izpirkuma
tiesības nodibināšanu, kuras definīcija ietverta Civillikuma 1381.pantā: „Izpirkuma tiesība ir
tiesība iegūt cita atsavinātu nekustamu īpašumu, atstumjot ieguvēju, sakarā ar priekšrocību
pret viņu, un iestājoties viņa tiesībās.”143 Ja reiz ēka nav atsavināma kā patstāvīgs īpašuma
objekts, tad arī nav iespējams nodibināt izpirkuma tiesību. Atsevišķi vērtējama ir pašas
apbūves tiesības ieķīlāšana, taču, cik iepriekš secināts attiecībā uz apbūves tiesības un ēkas
savstarpējām attiecībām, apbūves tiesībā neietilpst ēka, kura uzcelta uz tās pamata, tāpēc tā
būtu ieķīlājama tikai kā subjektīva tiesība izmantot kāda zemi apbūvei, kuras mantiskā vērtība
aprobežotos ar tās ekskluzivitāti, respektīvi, tā būtu novērtējama naudā tikai tiktāl, uz cik
138
139
140
141
Turpat.
142
143
35
īpašu un rentablu zemes gabalu šī tiesība attiecināma, piemēram, ja uz apbūves tiesības
pamata paredzēta viesnīcas ēkas celšana un zeme atrodas tūristu pieprasītā vietā.
Igaunijas Īpašuma likums, kā iepriekš minēts, pieļauj apbūves tiesības ieķīlāšanu.
Sākotnēji jānorāda, ka arī Igaunijas gadījumā likums paredz Civillikumam radniecīgas
tiesības uz cita lietu (restricted real rights –angļu val.), ar sekojošu iedalījumu: servitūti,
reālnastas, apbūves tiesība , izpirkuma tiesība un ķīlas tiesība (5.(1))144. Igaunijas likums
konkrēti katrai no šīm lietu tiesībām nosaka, ko tās var apgrūtināt un attiecībā uz ķīlu, tāpat kā
Latvijas gadījumā, nosaka, ka nekustamie īpašumi ieķīlājami hipotēkas formā (325.(1))145,
taču pretēji tam, kā iepriekš minēts, pieļauj arī apbūves tiesības ieķīlāšanu. Šādu iespēju
Igaunijas gadījumā pieļauj tas, ka ēka, kas uzcelta uz cita zemes, uz lietu tiesības pamata, nav
zemes daļa, tā tiek ierakstīta zemesgrāmatā kā neatkarīga vienība un tiek uzskatīta par
nekustamo īpašumu146. Un, kā iepriekš jau minēts, ēka ir apbūves tiesības būtiska sastāvdaļa,
tādējādi radot situāciju, ka nekādas tiesiskās attiecības veidot atsevišķi uz vienu lietu nav
iespējamas, jo tās uzskatāmas par vienu pašu lietu un, cik izriet no Igaunijas Īpašuma likuma,
arī ar vienu kopīgu nosaukumu. Kādā Igaunijas Augstākās tiesa spriedumā šo attiecību
raksturo šādi: „Kad tiek nodibināta apbūves tiesība, tā vairs nav ēka, kas ir personas īpašumā,
bet gan apbūves tiesība.”147
Būtiski norādīt, ka Likumprojektā paredzēts: „Pēc apbūves tiesības termiņa notecējuma
uz likuma pamata izbeidzas visas trešo personu tiesības uz nedzīvojamām ēkām un
inženierbūvēm.” Kas norāda, ka lietu tiesības, kuras nodibināmas personām par labu
(personālservitūti un reālnastas, kuras nodibinātas fiziskai vai juridiskai personai par labu),
izbeidzas pēc apbūves tiesības termiņa beigām, taču jebkāds cits lietu tiesību apgrūtinājums,
gadījumā, ja ēka netiek nojaukta, pēc apbūves tiesības termiņa saglabājas arī attiecībā uz
jauno īpašnieku jeb šajā gadījumā uz zemes īpašnieku.
3.8.Uz apbūves tiesības pamata uzceltās ēkas statuss pēc apbūves tiesības
izbeigšanās.
Likumprojekts paredz: „Pēc apbūves tiesības termiņa notecējuma uz apbūves tiesības

pamata būvētās nedzīvojamās ēkas un inženierbūves kļūst par zemes piederumu un zemes
144
145
Sīkāk sk.: Ibid
146
Linsi L., Tamm. M. The International Comparative Legal Guide to: A practical cross-border insight into real
estate law. Chapter 14. Pieejams: http://www.lawin.com/files/re11_chapter-14_estonia_2020d.pdf 99.p.
[aplūkots 11.05.2014]
147
Judgment of the Constitutional review chamber of the Supreme court of Estonia No.3-4-1-17-07. 3 December
2007. Pieejams: http://www.nc.ee/?id=891 [aplūkots 11.05.2014]
36
īpašnieka īpašumu, ja apbūves tiesības līgumā puses nav vienojušās par kārtību, kādā apbūves
tiesīgais atbrīvo zemes gabalu no būvēm”148
Lietuvas civilkodekss nosaka, ka, pēc apbūves tiesības izbeigšanās, īpašuma tiesības uz
ēkām vai augiem pāriet zemes īpašniekam (4.164.2)149, bet apbūves tiesīgais var atbrīvot
zemes gabalu no ēkām vai augiem, ja tas atgriež zemi tās sākotnējā stāvoklī un ja vienošanās
par apbūves tiesību neparedz pretējo (4.164.3.)150.
Igaunijas Īpašuma likums paredz ļoti detalizētu un konkrētu regulējumu, respektīvi,
apbūves tiesīgajam ir tiesības atbrīvot zemi no ēkām viena gada laikā pirms apbūves tiesības
termiņa beigām. Ja zemes īpašnieks pieprasa atbrīvot zemi ne vēlāk kā četrus mēnešus pirms
termiņa beigām, apbūves tiesīgajam tas ir jādara (252.(1))151, taču ēka, kura nav nojaukta līdz
termiņa beigām, kļūst par būtisku zemes daļu un kļūst par zemes īpašnieka īpašumu. Ja zemes
īpašnieks ir pieprasījis atbrīvot zemes gabalu likumā paredzētajā laikā, zemes īpašnieks var
pieprasīt samaksu no apbūves tiesīgā par ēkas nojaukšanu, bet tikai gadījumā, ja zemes
īpašnieks ēku nojauc viena gada laikā pēc apbūves tiesības termiņa beigām (252.(2))152,
respektīvi, ja apbūves tiesīgais nenojauc ēku pēc zemes īpašnieka pieprasījuma. Kā arī, zemes
īpašniekam piešķirta tiesība pieprasīt, ne vēlāk kā vienu gadu pirms termiņa beigām, lai ēka
paliek zemes īpašniekam par samaksu, kas ir līdzvērtīga zaudējumiem, kuri radušies apbūves
tiesīgajam no ēkas nojaukšanas tiesības zaudējuma (252.(3))153, šie noteikumi ir spēkā tiktāl
kamēr nav pretēji tam, kas nostiprināts zemesgrāmatā (252.(4))154, tātad puses var pašas
vienoties par ēkas nojaukšanas nosacījumiem vai īpašuma tiesību pāreju zemes īpašniekam.
Secināms, ka visos pētītajos gadījumos ēkas statuss pēc apbūves tiesības termiņa ir
vienāds, respektīvi, ēka nonāk zemes īpašnieka īpašumā vai tiek nojaukta. Taču būtiska
Likumprojekta sistemātiska nepilnība ir regulējums, ja apbūves tiesība izbeidzas pirms līgumā
noteiktā termiņa, kas arī rodas šajā gadījumā, taču pētījumā šajā kontekstā netiks analizēts, jo
acīmredzams, ka tā ir nepilnība un Civillikumā netiks iekļauta. Izvērtējot Igaunijas Īpašuma
likuma detalizēto regulējumu attiecībā uz ēkas statusu pēc apbūves tiesības izbeigšanās,
secināms, ka šāda pieeja rada pozitīvu aspektu, respektīvi, paralēli apbūves tiesīgā tiesībām uz
atlīdzību par ēku, likums paredz arī ēkas nojaukšanas tiesību, kas tāpat kā atlīdzība nodrošina
apbūves tiesīgā investīciju aizsardzību gadījuma, ja personas vienojušās, ka ēka nepaliks
148
149
http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=465506 [aplūkots 12.05.2014
150
Sīkāk sk.: Ibid
151
https://www.riigiteataja.ee/akt/123042012002 [aplūkots 12.05.2014
152
Sīkāk sk.: Ibid
153
Sīkāk sk.: Ibid
154
Sīkāk sk.: Ibid
37
zemes īpašniekam, taču zemes īpašnieks izmanto savu ar likumu piešķirto tiesību mainīt savu
viedokli, tādējādi abas puses gūst labumu un ēkas saglabāšana, nenoliedzami, ir arī valsts
interesēs.
38
4.APBŪVES TIESĪBAS INSTITŪTA IEVIEŠANAS NOVĒRTĒJUMS
Vērtējot Ministru kabineta 2012.gada 16.februāra rīkojumā Nr.84 „Par Valdības rīcības
plānu Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību
īstenošanai” izvirzītos dalīta īpašuma problēmas risināšanas mērķus, kuri citēti iepriekš
pētījumā, secināms, ka, apbūves tiesības ieviešana Likumprojektā paredzētajā formā, pilnībā
nepildītu nevienu no izvirzītajiem mērķiem, respektīvi, neietekmētu piespiedu nomas
attiecības, jo paredz tikai aizvietot regulējumu attiecībā uz brīvprātīgi dalītu īpašumu, neradītu
tiesisko pamatu un mehānismus dalīta īpašuma tiesiskai izbeigšanai un ierobežotu dalīta
īpašuma turpmāku veidošanos tikai tādējādi, ka netiktu celtas dzīvojamās ēkas. Šāds
secinājums izriet no tā, ka šāds regulējums no pagaidu regulējuma, kurš nostiprināts likumā
„Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu
tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.panta 1.daļas 5.punktā, atšķiras vienīgi ar tā
nostiprināšanu Civillikumā kā paststāvīgu tiesību institūtu un pārdēvēšanu no nomas
attiecībām (patapinājuma attiecībām) par apbūves tiesības attiecībām, jo paredz noteikt
apbūves tiesīgo par uz apbūves tiesības pamata celto ēku īpašnieku, tādējādi joprojām būtu
pretrunā ar Civillikumā nostiprināto zemes un ēkas vienotības principu, respektīvi, viedotu
dalītu īpašumu, jo gan ēka, gan zeme būtu patstāvīgi īpašuma objekti. Tādējādi esot pretrunā
arī ar Ministru kabineta 2010.gada 13.septembra rīkojumā Nr.541 „Par Koncepciju par
Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju” ietverto uzstādījumu attiecībā uz apbūves
tiesības institūta ieviešanu. Kā arī, tas pārliecinoši vairākos aspektos neatbilst ne Igaunijas, ne
Lietuvas regulējumam, uz kuru atsaukušies Likumprojekta izstrādātāji tā anotācijā.
Neņemot vērā politisko uzstādījumu, secināms, ka, ieviešot apbūves tiesības institūtu
Likumprojektā paredzētajā formā, tiktu daļēji risinātas pētījumā norādītās, šobrīd pastāvošās
problēmas, kas izriet no brīvprātīgi dalīta īpašuma, jo tas paredz regulējumu pēc tiesisko
attiecību termiņa beigām; aizsargā jauno ēku īpašnieku gadījumā, ja ēka tiek atsavināta, un
nosaka personas tiesību apjomu attiecībā uz uzceltajām ēkām. Taču izriet arī vairākas
nepilnības, respektīvi, vairumā gadījumu neparedz regulējumu, kad tiesiskās attiecības
izbeidzas pirms termiņa; nesašaurina personas tiesību apjomu attiecībā uz uzceltajām ēkām,
ņemot vērā specifisko dalīta īpašuma situāciju; paredz ieviest Civillikuma lietu tiesību daļā
līdz šim vēl nepazītus regulēšanas aspektus, kurus šobrīd regulē Civillikuma Saistību tiesību
daļa; sašaurina šobrīd spēkā esošo regulējumu attiecībā uz brīvprātīgi dalītu īpašumu,
aizliedzot būvēt dzīvojamās ēkas; paredz nepamatotu minimālo termiņu šādu tiesisko
attiecību nodibināšanai; regulējums neliek tiesīgajai personai rūpēties par uzceltajām ēkām
tiesisko attiecību laikā; nepieļauj ķīlas tiesības nodibināšanu uz uzcelto ēku un nav izmantots
39
šāda institūta ieviešanas potenciāls, par ko liecina Igaunijas Īpašuma likuma normatīvais
regulējums. No iepriekš minētā izriet, ka Likumprojektā piedāvātais apbūves tiesības
regulējums nav atbilstošākais risinājums šobrīd no dalīta īpašuma izrietošajām problēmām,
tas arī neatbilst valdības uzstādījumam un neizbeidz dalīta īpašuma pastāvēšanu pat attiecībā
uz brīvprātīgi dalītu īpašumu. Kā arī, autoraprāt, ir pretrunīgs un nekorekts, cik tas secināms
no pētījuma rezultātā iegūtajām atziņām.
40
KOPSAVILKUMS
Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:
1. Šī brīža normatīvie akti Latvijā pietiekami detalizēti neregulē tiesiskās attiecības starp
brīvprātīgi dalītā īpašumā iesaistītajām personām, tādējādi nenodrošinot pilnīgu šo personu
tiesību un likumisko interešu aizsardzību.
2. Normatīvais regulējums tiesiskai svešas zemes apbūvēšanai Latvijā ieviešams,

Civillikumu papildinot ar jaunu tiesību institūtu - apbūves tiesība, kam par pamatu
izmantojami Igaunijas Īpašuma likumā ietvertie noteikumi.
3. Likumprojektā ietvertais apbūves tiesības regulējums tikai daļēji risinātu šobrīd esošās
problēmas, kuras izriet no brīvprātīgi dalīta īpašuma, un nenovērstu brīvprātīgi dalīta īpašuma
veidošanu nākotnē.
4. Likumprojektā piedāvātajā formā iekļaujot apbūves tiesības institūtu Civillikumā,

tiktu mainīta Civillikumā esošā sistēma attiecībā uz likuma kompetences sadalījumu pa
daļām.
5. Likumprojektā ietvertais regulējums neizmanto pilnībā apbūves tiesības institūta

potenciālu, salīdzinot ar Igaunijas Īpašuma likumā ietvertajiem noteikumiem.
6. Likumprojektā ietvertais apbūves tiesības regulējums vairumā aspektu neparedz

noteikumus gadījumā, ja apbūves tiesība izbeidzas pirms termiņa.
7. Likumprojektā paredzētajiem apbūves tiesības regulējuma noteikumiem – apbūves

tiesības minimālais termiņš ir 10 gadi, ierobežojums nodibināt apbūves tiesību tikai attiecībā
uz nedzīvojamu ēku celtniecību, jaunā apbūves tiesīgā un atsavinātāja solidāra atbildība par
saistību izpildi apbūves atsavināšanas gadījumā – nav objektīva pamatojuma.
41
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS UN JURIDISKO AKTU SARAKSTS
1) Ēku (būvju) kā patstāvīga īpašuma ierakstīšanai zemesgrāmatā nepieciešamie dokumenti.

Pieejams: http://www.zemesgramata.lv/?cid=123&txt=23182
2) Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Rīga:
Tiesu namu aģentūra, 2002,
3) Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977.
4) Laviņa L., Līkops J., Rūda G. Par nekustamā īpašuma tiesību regulējums pēc zemes
reformas pabeigšanas – Civillikuma zemes un ēku nedalāmības koncepta pilnīgas
ieviešanas problēma. Pieejams: http://www.tm.gov.lv
5) Likumprojekts "GrozījumiCivillikumā" Nr.665/Lp11. Pieejams:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/4b7311843c72aebdc2257b6c0032308a
/$FILE/8_4-2-41-11_13.pdf
6) Ose D. Apbūves tiesību iekļaušana Civillikumā. Jurista Vārds, 03.12.2013., Nr. 49 (800).
7) Rozenfelds J. Superficies solo cedit Latvijas tiesībās (Superficies solo cedit in Latvian
Law) Latvijas Universitātes žurnāls. Juridiskā zinātne, 3. sējums. Pieejams:
http://www.lu.lv
8) Rozenfelds J. Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju. Pieejams:

http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file61092.doc
9) Rozenfelds J. Lietu tiesība. Rīga: Zvaigne ABC, 2004,
10) Švemberga A. Būt vai nebūt dalītam īpašumam Latvijā. Jurista Vārds, 03.12.2013., Nr. 49
(800). 23.-28.lpp
11) Tieslietu ministrija. Informatīvais ziņojums „Par tiesiskā regulējuma izstrādes gaitu, kas
paredz atteikšanos no dalīta īpašuma”. Pieejams:
http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file22460.doc
42
12) Tieslietu ministrija. Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas
1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās
laiku un kārtību”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams:
http://www.mk.gov.lv/doc/2005/TManot_230812_CLSSL.1985.doc
13) Christoph U. Schmid. Real Property Law and Procedure in the European Union. General
Report. Final Version.Pieejams:http://www.eui.eu
14) Linsi L., Tamm. M. The International Comparative Legal Guide to: A practical cross-
border insight into real estate law. Chapter 14. Pieejams:
http://www.lawin.com/files/re11_chapter-14_estonia_2020d.pdf
15) Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv
16) Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu: LR likums. Pieejams: http://www.periodika.lv
17) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Civilkodekss. Rīga: Liesma, 1966.
18) Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos: LR likums.

Pieejams:http://www.likumi.lv
19) Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā: LR likums. Pieejams:

http://www.likumi.lv
20) Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem: LR likums. Pieejams:

21) Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās: LR likums. Pieejams:

22) Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un
lietu tiesību daļas spēkā stāšanas laiku un kārtību: LR likums.
Pieejams:http://www.likumi.lv
23) Grozījums likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada,
mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību": LR likums.
Pieejams: http://www.likumi.lv
24) Noteikumi par būvju klasifikāciju: Ministru kabineta noteikumi nr.1620. Pieejams:
25) Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta
iecerēto darbību īstenošanai: Ministru kabineta rīkojums Nr.84. Pieejams:
43
26) Par Koncepciju par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju: Ministru kabineta
rīkojums Nr.541. Pieejams: http://www.likumi.lv
27) Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā: LR
Augstākās Padomes lēmums. Pieejams: http://www.likumi.lv
28) Padomju Saociālistisko Republiku Savienības Konstitūcija. Rīga: Latvijas Valsts

Izdevniecība, 1950.
29) Law of Property Act Estonia. 1993. December 1, Law No. 2. Pieejams:
https://www.riigiteataja.ee/akt/123042012002
30) Civil Code of the Republic of Lithuania. 2000. July 18, Law No. VIII-1864. Pieejams:
http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=465506
31) Par Civillikuma 1068. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.
pantam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2001.gada 5.oktobra spriedums lietā Nr.
2011-01-01. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv
32) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2010. gada
22.decembra spriedums lietā Nr. SKC–250/2010. Pieejams: http://at.gov.lv
33) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2007. gada 21.marta
spriedums lietā Nr. SKC – 59/2007. Pieejams: http://at.gov.lv
34) Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada
29.oktobra spriedums lietā Nr. SKC – 354/2008. Pieejams: http://at.gov.lv
35) Judgment of the Constitutional review chamber of the Supreme court of Estonia No.3-4-1-
17-07. 3 December 2007. Pieejams: http://www.nc.ee/?id=891
44
Bakalaura darbs „Apbūves tiesības” izstrādāts LU Juridiskajā fakultātē.
Ar savu parakstu apliecinu, ka pētījums veikts patstāvīgi, izmantoti tikai tajā norādītie
informācijas avoti un iesniegtā darba elektroniskā kopija atbilst izdrukai.
Autors:_______________Valdis Macpans
Rekomendēju/nerekomendēju darbu aizstāvēšanai
Vadītājs: profesors Dr.iur. Jānis Rozenfelds_______________(19.05.2014.)
Recenzents:_____________________________________________
Darbs iesniegts Civiltiesiko zinātņu katedrā

Dekāna pilnvarotā persona: ____________________________
Darbs aizstāvēts bakalaura gala pārbaudījuma komisijas sēdē
Komisijas sekretāre:
45

BD Apbūves Tiesības 2014

Uploaded by

Document Information

Original Title

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

BD Apbūves Tiesības 2014

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

Autors: Valdis Macpans

Bakalaura darba primārais mērķis ir noskaidrot dalīta īpašuma rašanās iemeslus,

Keywords: compulsary divided property; voluntarily divided property; right of

1.2.Brīvprātīgi dalīts īpašums

1.2.1.No brīvprātīgi dalīta īpašuma izrietošās problēmas

Apbūves tiesības institūta ieviešanu paredz likumprojekts „Grozījumi Civillikumā”

3.1.Apbūves tiesības jēdziens

Apbūves tiesības legāldefinīcija Latvijas Republikā nav pieejama, jo šāds tiesību

3.2.Apbūves tiesības termiņš

Attiecībā uz apbūves tiesības termiņu Likumprojektā noteikts: „Līguma termiņš nevar

3.3.Atlīdzība zemes īpašniekam par apbūves tiesības nodibināšanu

Attiecībā uz atlīdzību par apbūves tiesības piešķiršanu no Likumprojekta secināms, ka

3.4.Apbūves tiesības izbeigšanās

Likumprojekts paredz apbūves tiesības izbeigšanos šādos gadījumos:

3.5.Atlīdzība apbūves tiesīgajam, izbeidzoties apbūves tiesībai

Likumprojektā noteikts: „Pēc apbūves tiesības termiņa notecējuma uz apbūves tiesību

3.6.Apbūves tiesības atsavināšana

Likumprojektā noteikts:„Katrs nākamais apbūves tiesības ieguvējs kļūst solidāri

Likumprojektā nav konkrēti minēti apgrūtināšanas ierobežojumi, vienīgi iekļauts: „Pēc

Likumprojekts paredz: „Pēc apbūves tiesības termiņa notecējuma uz apbūves tiesības

Pētījuma rezultātā autors izvirza aizstāvēšanai šādas tēzes:

2. Normatīvais regulējums tiesiskai svešas zemes apbūvēšanai Latvijā ieviešams,

4. Likumprojektā piedāvātajā formā iekļaujot apbūves tiesības institūtu Civillikumā,

5. Likumprojektā ietvertais regulējums neizmanto pilnībā apbūves tiesības institūta

6. Likumprojektā ietvertais apbūves tiesības regulējums vairumā aspektu neparedz

7. Likumprojektā paredzētajiem apbūves tiesības regulējuma noteikumiem – apbūves

1) Ēku (būvju) kā patstāvīga īpašuma ierakstīšanai zemesgrāmatā nepieciešamie dokumenti.

3) Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977.

5) Likumprojekts "GrozījumiCivillikumā" Nr.665/Lp11. Pieejams:

8) Rozenfelds J. Koncepcija par Civillikuma lietu tiesību daļas modernizāciju. Pieejams:

9) Rozenfelds J. Lietu tiesība. Rīga: Zvaigne ABC, 2004,

15) Civillikums: LR Likums. Pieejams: http://www.likumi.lv

16) Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu: LR likums. Pieejams: http://www.periodika.lv

17) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Civilkodekss. Rīga: Liesma, 1966.

18) Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos: LR likums.

19) Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā: LR likums. Pieejams:

20) Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem: LR likums. Pieejams:

21) Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās: LR likums. Pieejams:

28) Padomju Saociālistisko Republiku Savienības Konstitūcija. Rīga: Latvijas Valsts

Rekomendēju/nerekomendēju darbu aizstāvēšanai

Vadītājs: profesors Dr.iur. Jānis Rozenfelds_______________(19.05.2014.)

Darbs iesniegts Civiltiesiko zinātņu katedrā

Darbs aizstāvēts bakalaura gala pārbaudījuma komisijas sēdē

You might also like