POLIMĒRI

Elvis Circens
 POLIMĒRI

• Polimēri ir lielmolekulāri ķīmiski savienojumi ar virkņveida molekulām, kuras

sastāv no liela skaita (līdz pat aptuveni 105) elementārposmu, kas šajā virknē
periodiski atkārtojas. Attiecīgo vielas elementārposmu sauc par monomēru.
Rezultējošo polimēra molekulu nosaka pēc tās molekulmasas (polimerizācijas
pakāpes). Polimēri var būt gan sintētiski ražoti, gan veidojušies dabiskos
procesos. Kokvilna, zīds, ziloņkauls, dzintars un koks ir tikai daži dabiskas
izcelsmes polimēru piemēri. Bieži vien polimērmateriālus sauc par
plastmasām, taču plastmasas iegūst, polimēriem pievienojot papildvielas -
plastifikatorus, krāsvielas, stabilizatorus vai pildvielas.
 VĒSTURE

• Dabīgie polimēri pastāvējuši jau kopš dzīvības rašanās uz Zemes, bet sintētisko
polimēru vēsture ir samērā nesena. Daži sintētiskie polimēri iegūti kopš 19.
gadsimta vidus, taču neko daudz nezinot par to uzbūvi. Ideju, ka polimēri ir
lielmolekulāri savienojumi, pirmo reizi izteica vācu ķīmiķis Hermanis
Štaudingers (Hermann Staudinger) ap 1920. gadu, un šī ideja nostiprinājās
zinātnieku vidū turpmākajās dekādēs. Mērķtiecīga polimēru sintēze, apzinoties
to īpašības, sākās ap 1929. gadu, pateicoties amerikāņu ķīmiķim Volisam
Kerotersam (Wallace Carothers).
 POLIMĒRU UZBŪVE UN STĀVOKĻI

• Polimērus var aplūkot dažādos mērogos. Viens monomērs izmēros reti kad pārsniedz
dažus angstrēmus, bet pati polimēra molekula tipiski ir ar kārtu dažus desmitus
nanometru gara. Polimēru ķēdes var veidot dažādas virkņu struktūras – lineāras,
sazarotas, šķērsšūtas, kā arī var veidoties kopolimēri.

• Lielākā mērogā var ieraudzīt polimēra ķēžu klasterus – tad novērojamas

likumsakarības, kas raksturo polimērmateriāla morfoloģiju atkarībā no ķēžu
mijiedarbības rakstura. Ja ķēdes ir sakārtotas noteiktās struktūrās, tad šādu polimēra
apgabalu sauc par kristālisku, pretējā gadījumā – par amorfu.­­Polimēra īpašības nosaka
tā raksturīgās temperatūras – stiklošanās temperatūra Tg un kušanas temperatūra Tm.
 AMORFIE POLIMĒRI

• Amorfo polimēru fizikālās īpašības, lai arī gana plaši pētītas, ir daudz sliktāk
izskaidrotas nekā kristālisku polimēru īpašības. Amorfiem polimēriem
(piemēram, poli(metilmetakrilātam) un polistirolam) raksturīga nesakārtota
struktūra un praktiski neelastīga polimērķēde. Zem stiklošanās temperatūras
amorfie polimēri atrodas stiklveida stāvoklī un nav novērojama gandrīz nekāda
polimērķēžu kustība. Virs stiklošanās temperatūras polimērs kļūst līdzīgs
viskozam šķidrumam, jo polimērķēdes segmenti var kustēties daudz brīvāk.
Tad polimērs atrodas superelastīgā stāvoklī. Polimēru fizķīmiskās īpašības
diezgan krasi mainās, pārejot no stiklveida stāvokļa superelastīgā stāvoklī.
Amorfiem polimēriem novērojama tikai stiklošanās temperatūra.
 KRISTĀLISKIE POLIMĒRI

• Kristāliskiem polimēriem piemīt strukturāla regularitāte, stipri

starpmolekulārie spēki, kā arī neliela polimērķēdes elastība. Visbiežāk
kristāliskā polimērā atrodami gan sakārtoti, gan nesakāroti apgabali, tāpēc
pareizāk būtu teikt, ka polimērs var būt tikai daļēji kristālisks. Polimēri ar lielu
kristālisko apgabalu īpatsvaru ir polietilēns un poliamīds. Kušanas temperatūra
Tm saistīta ar kristālisko reģionu pāreju no sakārtota stāvokļa nesakārtotā. Virs
kušanas temperatūras kristāliskie polimēra apgabali arī kļūst plūstoši, un
polimērs atrodas viskozi tekošā stāvoklī. Kristāliskiem polimēriem
novērojamas abas raksturīgās temperatūras – gan stiklošanās, gan kušanas
temperatūra.
 POLIMĒRU FIZIKĀLĀS ĪPAŠĪBAS

• Garās polimēru ķēdes un lielā molekulmasa zināmā mērā nosaka

polimērmateriālu īpašības. Ļoti viegli to parādīt, aplūkojot fizikālo īpašību
maiņas alkānu homologām sērijām – etilēna polimēram. Nelielam ķēdes
garumam (C atomu skaits no 6 līdz 10) vielas ir samērā viegli gaistoši
šķidrumi; palielinoties etilēna grupu skaitam, savienojumi kļūst līdzīgi vaskiem
ar zemām kušanas temperatūrām. Kad etilēna grupu skaits pārsniedz apmēram
200 vai 300, materiāls kļūst līdzīgs cietai vielai, un tā īpašības atbilst tām, ko
ikdienā saistām ar polietilēnu.
PALDIES PAR UZMANIBU

EC