1.

SASTĀVA IETEKME UN SAVSTARPĒJĀS IEDARBĪBAS

IZPĒTE UZ DIVKĀRŠU SAKAUSĒJUMU UZBŪVI

1.1.DARBA MĒRĶIS:
1. Iegūt zināšanas sakausējumu pētīšanā, izmantojot metalografisko
izpēti;
2. Apgūt struktūras pamatus, kas ir sastopami sakausējumos: tīrie metāli,
cietie šķīdumi, mehāniskie sajaukumi, ķīmiskie savienojumi (otrreizējā
fāze);
3. Izpētīt sakausējumu mikrostruktūras atkarību no komponentu un
sastāvu
mijiedarbības tipa.

1.2. UZDEVUMA SATURS:

1. Uzrasēt sistēmu stāvokļus diagrammās: Cu – Ni; Pb – Sb; Al – CuAl 2;
norādīt sakausējumu uzbūvi dažādos apgabalos (uzdevumu izpildīt
patstāvīgi, sagatavojoties laboratorijas darbam);
2. Veikt dažādu sakausējumu sistēmu metalografisko analīzi, aprakstīt to
mikrostruktūru un atzīmēt uz diagrammas;
3. Lai atzīmētu sakausējumus žurnālā, ir jānosaka to sastāvs pēc
mikrostruktūras;
4. Izmantojot stāvokļu diagrammas, noteikt izpētīto sakausējumu
kristalizācijas sākuma, beigu temperatūras un to kritiskos punktus;
5. Žurnālā atzīmētajiem sakausējumiem uzzīmēt atdzesēšanas līknes un
paskaidrot tās.

1.3. VISPĀRĪGAS ZIŅAS

Cietajiem ķermeņiem ir divi struktūras pamat varianti – kristāliskā un
amorfā. Kristāliskajiem ķermeņiem ir sakārtota pēc noteiktām telpiskā
izvietojuma shēmām, kā rezultātā ir īpašību anizotropija un pastāv plakņu
novirzes esamība kristālos deformācijas rezultātā. Karsējot saglabā savu
formu līdz noteiktai temperatūrai, pēc kuras notiek strauja pāriešana šķidrajā
stāvoklī. Tīriem materiāliem process norisinās izotermiski.
 Amorfos ķermeņus var iztēloties kā sasaldētu šķidrumu ar ļoti vāju
daļiņu kustību. Karsējot pirms galīgas sakušanas, samazinās stigrība starp
daļiņām, nav noteiktas kušanas un sacietēšanas temperatūras. Īpašības visos
virzienos ir vienādas. Amorfu struktūru var nofiksēt vairākās organiskās un
neorganiskās vielās strauji atdzesējot no šķidrā stāvokļa. Bet pie atkārtotas
karsēšanas, dažkārt pie ilgstošas izturēšanas istabas temperatūrā ir
iespējama daļēja vai pilnīga struktūras pārvērtība no amorfas uz kristālisku
struktūru.
Metālu vairākums normālā stāvoklī ir ar kristālisku uzbūvi, pārveidot to
struktūru amorfā var izmantojot noteiktas tehnoloģijas. Praktiska nozīme
ražošanai ir tieši kristāliskajām struktūrām.

Kausēšana un kristalizācija
Šķidrā veidā metālam ir haotisks atomu izvietojums. Pārejot cietā
stāvoklī atomi ieņem noteiktu izvietojumu atbilstoši šī metāla kristāliskajam
režģim. Kristāliskās struktūras izveidi, metālam pārejot no šķidrā vai
tvaikveidīgā stāvokļa cietajā, tiek saukta par sākotnējo kristalizāciju. Lai no
šķidrā stāvokļa sāktu veidoties kristāliskā fāze ir nepieciešams, lai kristāla
brīvā enerģija būtu mazāka par šķidruma brīvo enerģiju. Šis nosacījums
izpildās pie temperatūras, kas ir zemāka par kušanas (kristalizācijas)
temperatūru. Šķidruma atdzesēšana zem teorētiskās kristalizācijas
temperatūras sauc par pāratdzesēšanu. Kristalizācija tīriem metāliem notiek
pie nemainīgas temperatūras (dažiem metāliem – Sb var gadīties ar nelielu
pieaugumu), tā kā atdzesēšana aizkavējas kušanas apslēptā siltuma
izdalīšanās dēļ. Vienlaicīgi notiek divi procesi – parādās niecīgas kristālu
daļiņas (kristalizācijas centri) un to augšana (1.1.att.). Sākotnējā kristālu
augšana ir simetriska ar pareizu graudu izveidošanos. Turpmāk notiks augošo
kristālu saduršanās un saaugšanās kopā – kristālu augšana kļūst virzīta.
Tāpēc kristāli pilnībā sacietējušā ķermenī ir ar nepariezu formu un tiek saukti
par graudiem.
 1.1.att. Kristalizācijas process: a – pirmās sekundes beigās; b – otrās
sekundes beigās; c – trešās sekundes beigās; d – piektās sekundes beigās
un e – septītās sekundes beigās.
Pāratdzesēšana stipri ietekmē sacietējušā metāla struktūru. Pie
nelielas pāratdzesēšanas struktūra sanāk ar lieliem graudiem, bet pie stipras
pāratdzesēšanas struktūra ir ļoti smalka, jo palielinot kristālu centru
izveidošanās ātrumu, palielinās kristālu skaits.

Pārvērtības cietā stāvoklī

Metālu atomi var izveidot dažādus kristālisko režģus, bet reāli pastāv
tādi kristāliskie režģi, kuros ir visminimālākā iekšējā enerģija pie dotās
temperatūras. Piemēram, nātrijam un molibdenam ir telpiski centrēts
kubiskais režģis, alumīnijam, varam, sudrabam un kalcijam ir šķautnēs
centrēts kubiskais režģis, bet magnijam un cirkonijam – heksagonāls režģis.
Dažiem metāliem (dzelzim, kobaltam, alvai, titānam u.c.) izmainot
temperatūru un dažreiz arī spiedienu – kristāliskais režģis izmainās.
Piemēram, dzelzim var būt telpiski centrēts kubiskais režģis un šķautnēs
centrēts kubiskais režģis. Alva var pat izmainīt saišu tipu no kovalentām
(dimanta režģa tips) pie zemām temperatūrām uz metālisko pie
paaugstinātam temperatūrām.
Vairāku kristāliska režģa modifikāciju esamību vienai vielai sauc par
polimorfismu vai alotropiju. Pāreja no vienas tīrā metāla modifikācijas citā,
izmainoties materiāla pamat īpašībām, notiek izotermiski un tiek saukta par
polimorfu pārvērtību. Iespēju pastāvēt noteiktam kristāliskajam režģim nosaka
piejaukumu daudzums metālā, kas stabilizē modifikācijas temperatūru.
 Feromagnētiskajiem metāliem (dzelzs, kobalts, niķelis) izņemot
polimorfu pārvērtību, izmainot temperatūru var novērot arī magnētisko
pārvērtību, kas norisinās noteiktā temperatūrā (Kirī punktā), un virs šīs
temperatūras magnētiskās īpašības pilnībā izzūd. Šī procesa rezultātā
mainās tikai magnētiskās, elektriskās un siltuma īpašības, bet mehāniskās
īpašības paliek nemainīgas.

Metāliskie sakausējumi
Tīrus metālus tehnikā izmanto ļoti reti, biežāks pielietojums ir sastopam
elektronikā, elektrotehnikā, ķīmijā un elektroķīmijā. Šauro pielietojumu
izskaidro tas, ka tīri metāli dabā gandrīz nav sastopami un to īpašības nav
optimālas. Tāpēc metālu sakausējumi, kas iegūti sakausējot divus vai
vairākus pamat komponentus ir biežāk pielietojami, pie kam nepieciešamo
īpašību kompleksu nosaka ne tikai komponentu sastāvs, bet arī sakausējuma
mikro un makro uzbūve, kas ir atkarīga no sakausējumā esošo komponentu
savstarpējās iedarbības veida un termiskās apstrādes cietā stāvoklī.
Cietā stāvoklī metāli un sakausējumi ir ar polikristālisku uzbūvi. Jebkurš
metāla fragments sastāv no liela daudzuma sīku kristālu ar dažādu formu,
izmēriem un kristalografisko plakņu orientāciju. Īpašību anizotropija ir
raksturīga atsevišķiem kristāliem, bet polikristālu struktūrai tā nav raksturīga.
Izņemot metālus sakausējumos var ietilpt ari nemetāli (ogleklis,
slāpeklis, skābeklis, sērs u.c.). Atkarība no kristāliskā režģa tipa, tā
parametriem, izmēriem un atomu ķīmiskām saitēm – elementi var veidot
cietos šķīdumus, mehāniskos maisījumus, ķīmiskos savienojumus un
intermetālus.

Cietie šķīdumi – mainīga sastāva kristāliskā fāze, viena elementa

atomi izvietojas cita elementa kristāliskajā režģī nemainot tā tipu, kā rezultātā
palielinās elektriskā pretestība, cietība un samazinās plastiskums. Atomi var
izvietoties režģu mezglos – aizvietošanas šķīdumi vai brīvajās vietās –
ievietošanas šķīdumi (1.2.att.). Telpiskais režģis, kas saglabājas, tiek saukts
par šķīdinātāju, savukārt ieejošo elementu sauc par izšķīdināto elementu.
 1.2.att. Atomu izvietojuma shēma cietajos šķīdumos: a – tīra metāla
kristāliskais režģis; b – aizvietošanas cietie šķīdumi; c – ievietošanas
cietie šķīdumi.

Aizvietošanas cietie šķīdumi

Tāda tipa šķīdumi ir raksturīgi metālu vairākumam. Viena elementa
izšķīšana citā noved pie nenoteiktas šķīdinātāja kristāliskā režģa
deformācijas, mainās režģa periods. Viena elementa galējā izšķīdamība citā ir
atkarīga no elementu režģa tipiem, to atomu izmēriem un valentuma –
izšķīdamība var mainīties no daļējās līdz neierobežotajai, kad elementu
atomiem ir viena tipa režģi, tie ir gandrīz vienāda izmēra un viena valentuma.
Šķīdinātāja elementu izvietojums režģī var notikt pēc sekojošas shēmas.
Tādus cietos šķīdumus sauc par sakārtotiem, iegūst lēnam atdzesējot no
sistēmu virknēm ar neierobežotu vai augstu izšķīdamību. Sakārtotiem
sakausējumiem ir laba elektrocaurlaide, cietība, izturība un zemāks
plastiskums, dažreiz mainās arī magnētiskās īpašības.

Ievietošanas cietie šķīdumi

Tāda tipa šķīdumi rodas sakausējot pārejas tipa metālus ar maza
atomu rādiusa nemetāliem (ūdeņradis, skābeklis, ogleklis, bors u.c.).
izšķīdamības robeža tajos ir ļoti zema (daži procenti) un ir atkarīga no
kristāliskā režģa, jo lielākas ir starp atomu poras, jo lielāka ir izšķīdamība.
Režģu deformācija ievietošanas cietajiem šķīdumiem ir lielāka nekā
aizvietošanas cietajiem šķīdumiem un tāpēc īpašības mainās stiprāk – lielāka
cietība, zemāks plastiskums utt.
 Cieto šķīdumu struktūra ir vienfāžu (1.3.att) – sakausējumi ir apveltīti ar
labu tehnoloģisko plastiskumu un noder kā pamats daudziem tehniskajiem
sakausējumiem.

1.3.att. Cieto šķīdumu mikrostruktūras shēma.

Ķīmiskie savienojumi
Parasti rodas starp elementiem, kas stipri atšķiras ar savām īpašībām.
Ķīmiskiem savienojumiem ir tipiski jonu - metāliskā saikne ar kristāliskā režģa
izveidi, kas nav līdzīgs katra elementa atsevišķiem kristāliskajiem režģiem.
Elementu atomu attiecība, kas rada ķīmisko savienojumu, tieši atbilst
stehiometriskajai proporcijai, kuru attēlo ar vienkārša tipa formulu А nBm.
Ķīmiskajiem savienojumiem ir noteikta kušanas (disociācijas) temperatūra.
Pie ķīmiskajiem savienojumiem var pieskaitīt oksīdus, sulfīdus, metāliskos
savienojumus (ievietošanas fāzes). Kā arī izslēgšanas cietos šķīdumus –
nitrīdi, karbīdi, borīdi un hidrīdi, daļēji arī Lavesa fāzes (TiCr 2 u.c.) un
elektronā tipa savienojumi CuZn, kas ir kā starpposms starp cieto šķīdumu un
ķīmisko savienojumu – savienojumā nav sakārtots atomu izvietojums.
Ķīmiskie savienojumi var būt sakausējumos kā nemetāliski ieslēgumi (sulfīdi)
un kā stiprību uzlabojošas fāzes (karbīdi, nitrīdi, borīdi un Lavesa fāzes). Kā
monostruktūra tiek izmantoti ļoti reti.

Mehāniskie maisījumi
Sacietējušu sakausējumu raksturo – tajā ietilpstošo sakusušo
komponentu esamība ar dažādiem kristāliskajiem režģiem. Tādas struktūras
rodas sakausējot elementus (Pb-Sb, Zn-Sn, Pb-Bi u.c.), cietajā stāvoklī tie
praktiski neveido ķīmiskos savienojumus un neizšķīst viens otrā (1.4.att.) kā
gadījumā ar cietajiem šķīdumiem.
 Sakausējumam ir divfāžu struktūra. Sakausējuma īpašības mainās pēc
lineārās atkarības no viena komponenta īpašībām līdz cita komponenta,
mainot koncentrāciju no 0 – 100%.

1.4.att. Mehānisko maisījumu mikrostruktūras shēma.

Divkāršu sakausējumu stāvokļa diagrammu izpēte

Divu sakausētu metālu kristalizācijas procesā var veidoties mehāniskie
maisījumi, cietie šķīdumi vai ķīmiskie savienojumi. Visus iespējamos
kristalizācijas procesus aplūkosim piemēros.
Stāvokļa diagrammas var uzkonstruēt izejot no sekojošiem datiem –
kristalizācijas temperatūrām un fāzu pārvērtības temperatūrām, atdzesējot
sakausējumu cietā veidā. Jebkuram sakausējuma sastāvam pēc
atdzesēšanas līknēm var iegūt kritiskos punktus. Izmantojot jau zināmos
punktus divu plakņu koordināšu sistēmā var uzkonstruēt divkomponentu
sistēmas stāvokļa diagrammu.
Mehāniskie maisījumi Pb-Sb: svins un antimonijs sakausējot
savstarpēji izšķīst – veidojas sakausējums ar vienmērīgu svina un antimonija
atomu sadalījumu. Sakausējumam kristalizējoties Pb un Sb atomi izveidojas
patstāvīgos kristālos, veidojas mehānisks to sajaukums jeb maisījums. Svins
un antimonijs savā starpā neveido ne cieto šķīdumu, ne ķīmisko savienojumu.
Aplūkosim Pb-Sb stāvokļu diagrammu, kas parādīta 1.5.attēlā.
 1.5.att. Stāvokļa diagramma Pb-Sb

ABC – Likvidus līnija, kas nosaka kristalizācijas sākumu,

DBE – Solidus līnija, kas nosaka kristalizācijas beigas un ir vienāda 246 0C
neatkarīgi no sakausējuma sastāva. Šo līniju sauc par eitektikas līniju,
I. Sakausējums atrodas šķidrā veidā;
II. Šķidrs sakausējums ar svina kristāliem;
III. Šķidrs sakausējums ar antimonija kristāliem;
IV. Sakausējums atrodas cietā stāvoklī.
Sakausējums ar 13% antimonija tiek saukts par eitektisku un tas sacietē pie
2460C. Sakausējumi ar zemāku antimonija saturu tiek saukti par
pirmseitektiskajiem, savukārt ar antimonija saturu virs 13% sauc par
aizeitektiskajiem.
Izvēlēsimies sakausējumu ar „a” sastāvu (1.5.att.) un izpētīsim
pirmseitektiskā sakausējuma kristalizācijas procesu. Lēnām atdzesējot
sakausējumu no šķidrā veida (I. apgabalā) un lēnām virzoties lejup pa
iedomāto līniju. Pirmo punktu iegūst, kad iedomātā līnija krustojas ar līniju AB
pie šīs temperatūras sakausējumam ar sastāvu „a” parādās pirmie svina
kristāli. Ir iegūta attiecīgā sakausējuma sacietēšanas sākuma temperatūra.
Tālāk atdzesējot līdz pat 246 0C temperatūrai turpinasies svina kristalizācija.
Šķidrā veidā sasniedzot 2460C temperatūru sakausējuma sastāvā būs 13%
antimonija un sakausējuma sacietēšana notiks pie nemainīgas temperatūras.
Kristalizācijas mehānisms, kurā svina un antimonija kristalizācija notiek
vienlaicīgi veidojot no tiem mehānisko maisījumu sauc par eitektiku.
Tādā pašā veidā var aplūkot, kas notiek ar aizeitektisko sakausējumu
kristalizācijas mehānismu, piemēram, sakausējumam ar „b” sastāvu.
Pēc mikrostruktūras arī var noteikt aptuveno sakausējuma sastāvu.
Tādam nolūkam ir nepieciešams noteikt laukuma daļu procentos, kuru aizņem
eitektika mikroskopā redzamajā laukumā izpētes mikroslīpnim. Pieņemsim, ka
kādam pirmseitektikas sakausējumam laukums, kuru aizņem eitektika
sastāda 40% no kopēja laukuma, savukārt aizeitektiskajam sakausējumam
sastāda 70%. Ja sakausējumā būtu 100% eitektikas, tad no tā varētu secināt,
ka antimonija saturs sakausējumā ir 13%, bet mūsu gadījumā tas satur tikai
40% eitektikas, sastādot proporciju var noteikt antimonija patieso daudzumu
sakausējumā.
100% eitektikas atbilst 13% Sb,
40% eitektikas atbilst X% Sb
40⋅13
X= =5 . 2% Sb
100
Aizeitektiskajiem sakausējumiem tiek sastādīta sekojoša proporcija:
100% eitektikas atbilst 87% Pb,
70% eitektikas atbilst X% Pb
70⋅87
X= =60 . 9 % Pb
100
Sakausējuma sastāvu un tā mikrostruktūru var noteikt arī pēc grafiskās
metodes, izmantojot, tā saucamo, struktūras trīsstūri.
Pēc tāda mehānisma notiek vairāku divkāršo sakausējumu
kristalizācija, kas veido mehāniskos maisījumus, piemēram, Pb-Sn, Bi-Cd, Al-
Sn u.c..
Cietie šķīdumi Cu-Ni: Sakausējumi no vara un niķeļa ir apveltīti ar
neierobežotu savstarpējo izšķīdamību gan šķidrā, gan cietā veidā. Tas
nozīmē, ka neatkarībā no šo komponentu sastāva, pēc sacietēšanas tas
veidos cieto šķīdumu. Komponenti savā starpa neveido ķīmiskās saites vai
eitektiku. Stāvokļa diagrammas sastādīšana balstās uz atdzesēšanas līknēm.
Diagramma ir parādīta 1.6. attēlā. Galvenā šo sakausējumu iezīme –
kristalizācija notiek temperatūru intervālā. Kristalizācijas sākumu nosaka
likvidus līkne – AMC, savukārt kristalizācijas beigas nosaka līnija ANC jeb
solidus.

1.6.att. Stāvokļa diagramma Cu-Ni

I. Sakausējums atrodas šķidrā veidā;

II. Sakausējums atrodas daļēji šķidrā, daļēji cietā stāvoklī;
III. Sakausējums atrodas cietā stāvoklī;
Jebkura cietā šķīduma sakausējuma kristalizācija notiks sekojoši,
piemeram, mums ir sakausējums, kas satur 40% niķeļa un 60% vara
uzkarsēsim to līdz pilnīgai izkušanai t 1 un tad sāksim lēnām atdzesēt –
pārvietosimies vertikāli pa iedomātu līniju uz leju. Sasniedzot temperatūru
punktā t2 sakausējuma parādīsies pirmie cietā šķīduma kristāli. Niķeļa
daudzums šajos kristālos būs stipri lielāks salīdzinājuma ar mums pieņemto
sastāvu (40-60%). Noskaidrot patieso sastāvu var novelkot horizontālu līniju
punktā t2, līnijas krustpunkts ar solidus līkni K 2, projekcija no šī punkta uz
koncentrācijas asi norāda esošo niķeļa daudzumu kristālos. Lai sakausējums
turpinātu kristalizēties ir nepieciešams samazina temperatūru un sasniedzot
punktu t4 sakausējums būs pilnība sacietējis. Pie brīvi izvēlēta punkta t 3 niķeļa
saturu sakausējumā var atkal noteikt izmantojot punkta K 3 projekciju uz
koncentrācijas asi.
No tā var secināt, ka sakausējums ar 40% Ni saturu kristalizējas
temperatūras intervāla no t2-t4 ar cietā šķīduma kristālu izveidošanos.
Atsevišķu kristālu komponentu sastāvs var atšķirties no kopēja sakausējuma
sastāva. Komponentu nevienmērīgs atomu sadalījums cietā sakausējumā tiek
saukts par likvāciju. Likvācija sakausējumā var tikt samazināta, palielinot
atdzesēšanas laiku pēc sacietēšanas. Dažreiz sakausējumu atkārtoti uzkarsē,
lai novērstu likvāciju, bet ne vairāk par sacietēšanas sākumtemperatūru.
Likvacija samazinās atomu difūzijas ietekmē, izlīdzinot nevienmērīgu atomu
sadalījumu sakausējuma.
Strauji atdzesēta sakausējuma mikrostruktūra noteikti uzrādīs likvācijas
esamību (nevienmērīgs sakausējuma graudu kodinājums). Gaišākie apgabali
liecina par lielo niķeļa saturu, niķelis paaugstina korozijas noturību, samazinot
sakausējuma kodināšanas spēju.
Atkarībā no atdzesēšanas temperatūras kristalizācijas periodā (t 2-t4) cietās
fāzes un šķidrās fāzes daudzums ir mainīgs.
Ķīmiskie savienojumi Al-CuAl2: Sakausējumi no alumīnija un vara veido
cietos šķīdumus ar ierobežotu izšķīdamību, eitektiku un ķīmiskiem
savienojumiem CuAl2. Stāvokļa diagramma (1.7.att.) ar ierobežotu vara satura
intervālā no 0 līdz 54%, kas atbilst ķīmiskajam savienojumam CuAl 2 un tiek
aplūkota kā Al un CuAl2 sistēma.
 1.7.att. Stāvokļa diagramma Al -CuAl2.

ABC – Likvidus līnija, kas nosaka kristalizācijas sākumu,

ADBE – Solidus līnija, kas nosaka kristalizācijas beigas,
DBE – Šo līniju sauc par eitektikas līniju kas veidojas pie temperatūras 548 0C
DF – nosaka vara galējo izšķīšanu alumīnijā, maksimālā vara izšķīšana 5.7%
ir sasniedzama pie 5480C, samazinoties temperatūrai, samazinās vara
izšķīšana līdz 0.3% pie istabas temperatūras. Alumīnija sakausējumi ar vara
daudzumu līdz 5.7% tiek saukti par bezeitektiskajiem, jo tie nesatur eitektiku.
Kristalizācijas un pārvērtību procesu pilnīga izpratne palīdzēs apgūt
alumīnija sakausējumu rūdīšanu.
Kristalizācijas un pārvērtību procesi šajos sakausējumos cietā stāvoklī
notiek sekojoši – atdzesējot kādu šķidrā stāvoklī esošu sakausējumu,
piemēram, ar 3% vara pie t1 atbilstošās temperatūras (1.7.att.) sāks
kristalizēties cietā šķīduma vara kristāli alumīnijā. Pie tālākās atdzesēšanas
kristalizācijas process turpināsies un beigsies pie temperatūras t 2. No tā var
secināt, ka sakausējuma sacietēšana norisinās intervālā t 1-t2. Atdzesējot līdz
t3 punktam sāks izdalīties smalki ķīmiskā savienojuma CuAl 2 kristāli, kas
turpinās izdalīšanos līdz pilnīgai sakausējuma atdzišanai. Šo ķīmisko
savienojumu kristālu izdalīšanos no cietā šķīduma Al(Cu) izraisa
temperatūras samazināšanās un sekojoši arī vara kristāli nepagūst pilnībā
izšķīst alumīnijā izveidojot atsevišķus smalkus kristālus. Tāpēc līniju DF –
sauc par vara galējo izšķīšanas robežu alumīnijā. Aplūkotajiem
sakausējumiem arī ir tendence uz likvācijas izveidošanos, kuru var novērst ar
termiskās apstrādes palīdzību.
Sakausējumos ar vara saturu virs 5.7% vienmēr ir eitektika. Šī eitektika
ir kā mehāniskais maisījums, kas satur sevī vara un alumīnija cieto šķīdumu
Al(Cu), kā arī ķīmiskā savienojuma CuAl 2 kristālus ar kopējo vara daudzumu
34% apmērā. Sakausējumi ar vara daudzumu no 5.7 līdz 34% tiek saukti par
pirmseitektiskajiem, ar tieši 34% vara saturu - eitektiskie un par
aizeitektiskajiem sakausējumiem tiek saukti ar vara saturu no 34% un vairāk.