1.

kolokvija jautājumi VMF studentiem

1. Atomu uzbūve.

Atomi ir neitrālas mikrodaļiņas, kas sastāv no pozitīvi lādēta kodola un negatīvi lādētiem elektroniem. Elementu kodolos atrodas
protoni un neitroni. Protonu skaits vienmēr ir vienāds ar elektronu skaitu, kuri riņķo ap kodolu.
masa lādiņš

neitrons (n) 1 0
elektrons (e) 0 -1

piem. Apzīmējumi
56
elementiem periodiskajā sistēmā: 26 Fe .
Fe kārtas skaitlis ir 26, atommasa 56,
p=e=26; n=56-26=30

Kvantu skaitļi. Elektronam ir ļoti maza masa un ļoti liels pārvietošanās ātrums. Telpu ap kodolu, kurā elektrona atrašanās
varbūtība ir vislielākā, sauc par orbitāli. Tāpēc elektronus atomā var raksturot ar 4 kvantu skaitļiem:
1)galveno kvantu skaitli n, norāda elektrona enerģiju atomā un elektronu mākoņa izmērus.
Cik dažādos enerģētiskos līmeņos izvietoti dotā atoma elektroni un kurā periodā. Periodiskajā sistēmā ir 7 periodi, tad
saprotams, ka galvenais kvantu skaitlis var būt no 1 līdz 7. n= 1,2,3... Maksimālo elektronu skaitu enerģētiskajā līmenī var
aprēķināt pēc formulas Nmax = 2 n2

2)orbitālo kvantu skaitli l (el), (Atomos eksistē arī enerģijas apakšlīmeņi. Tiem atbilst orbitālais kvantu skaitlis. Tas nosaka
elektronu mākoņa formu. Orbitālais kvantu skaitlis l (el) var mainīties no 0 līdz n-1 (tātad šobrīd no 0 līdz 6 ). Elektroni, kam l
(el)=0, atrodas s apakšlīmenī,
ja l=1, tie atrodas p apakšlīmenī,
ja l=2, tie atrodas d apakšlīmenī,
ja l=3, tie atrodas f apakšlīmenī
s - lodes veids.
p - telpisku astotnieku.
d un f orbitāļu forma ir telpisko astotnieku dažādas kombinācijas
Maksimālo elektronu skaitu apakšlīmenī var aprēķināt pēc formulas Nmax = 2(2l+1). Tas nozīmē, ka apakšlīmenī maksimāli var
būt 2(2.0 +1)= 2 s elektroni, 2(2.1+1)=6 p elektroni, 2(2.2+1)=10 d elektroni un 2(2.3+1)=14 f elektroni.)

3)magnētisko kvantu skaitli m (Papildus enerģiju, ko elektroni iegūst magnētiskā lauka iedarbības rezultātā un nosaka elektronu
mākoņa orientāciju attiecībā pret kodolu raksturo magnētiskais kvantu skaitlis. Vērtības var mainīties no – l (el)līdz + l (el). m
skaitu var izrēķināt pēc formulas: m=2l+1. s elektroniem (l (el)=0), m=0. Tātad ir 1 m vērtība un viena orbitāle,
p elektroniem (l (el)=1), m= -1; 0; +1, tātad 3 vērtības un trīs orbitāles,
d elektroniem (l (el)=2), m= -2; -1; 0; +1; +2, tātad ir 5 m vērtības un piecas orbitāles, bet
f elektroniem (l (el)=3), m= -3; -2; -1; 0 +1; +2; +3, tātad ir 7 m vērtības un septiņas orbitāles. Tātad m=0 nav m absolūtā
vērtība.

4)spina kvantu skaitli ms. (Elektrons atomā griežas ap savu asi – pulksteņrādītāja virzienā vai pret to. Šo elektrona īpašību attēlo
ceturtais kvantu skaitlis spins ( ms ). Tam var būt tikai 2 vērtības - vai nu +1/2 vai – ½.)
Ja orbitālē atrodas viens elektrons, tad to sauc par nesapārotu, ja divi, tad par sapārotiem.

2. Pauli princips. saskaņā ar šo principu atomā nevar būt 2 u elektronu, kuriem visu 4 kvantu skaitļi būtu vienādi.
3. Hunda likums. orbitāļu aizpildīšanās notiek saskaņā ar šo likumu. : viena apakšlīmeņa robežās elektroni cenšas ieņemt tādus
enerģētiskos stāvokļus, kuros to spinu summa būtu maksimāla.piem. ; H1ūdeņraža kārtas skaitlis ir 1. tātad tam ir 1 protons
un 1 elektrons. Elektronu formula ir 1s1. Ca 20 kalcijam ir 20 elektroni. Tas ir 4. periodā, tad n=4,l=var būt 0,1,2 un 3. Ca
elekronformula ir 1s2,2s2,2s6,3s2,3p3,4s2. Fe 26 dzelzij ir 26 elektroni tā ir 4.periodā. Fe elektronformula ir
1s2,2s2,2p6,3s2,3p6,4s,3d6
4. Atomu elektronu formulas. Atomu uzbūvi attēlo ar elektronu formulām, kurās galveno kvantu skaitli uzrāda ar ciparu, bet
orbitālo – ar attiecīgu burtu – s, p d vai f
Orbitāles apzīmē □. Tās sauc par enerģētiskajām šūniņām, bet biežāk par orbitālēm. Elektronus tajās apzīmē ar bultiņām ↑.
PIEM. 11Na. Nātrija kārtas skaitlis ir 11. Tātad tam ir 11 protoni un 11 elektroni. Tas atrodas 3. periodā, tātad n=3. Sākot ar
pirmo enerģētisko līmeni aizpildīšanās notiek sekojoši: 1 s2, 2 s2, 2 p6, 3 s1.
15P. Fosfora kārtas skaitlis 15. Tātad tam ir 15 elektroni. Tas arī atrodas 3. periodā. Tātad tam n=3, tad l (el) var būt gan 0, gan
1, gan arī 2 , jo l(el) var mainīties no 0 līdz n-1. l (el)=0 atbilst s apakšlīmenis, l (el)=1 atbilst p apakšlīmenis, bet l (el)=3 atbilst
d apakšlīmenis. Tātad teorētiski 3. perioda elementiem iespējami arī elektroni d apakšlīmenī. Vai tas tā arī būs skatīsimies pēc P
elektronformulas uzrakstīšanas: 1 s2, 2 s2, 2 p6, 3 s2, 3 p3. Visi elektroni ir jau izmantoti. Tātad argonam – 3. perioda pēdējam
elementam 3. enerģētiskajā līmenī būs 6 p elektroni. Vairāk nav elektronu, kurus izvietot d apakšlīmenī.
Atomu elektronu formulām ir liela praktiska nozīme:
1) var noteikt elementa vērtību jeb valenci
2) var noteikt elementu īpašības.
3) var noteikt arī elementus – analogus t.i. tādus elementus, kuriem ir vienāds valences elektronu skaits un konfigurācija,
bet valences elektroni atrodas dažādos enerģētiskajos līmeņos. Tādi ir elementi, kuri atrodas vienā grupā, bet dažādos
periodos, piem., N, P , As.
4) šīs zināšanas būs nepieciešamas, lai saprastu ķīmiskās saites veidošanās mehānismus.

Tātad – kas jāatceras rakstot elementu elektronformulas:

1) jāraksta visa iepriekšējā elektronu aizpildīšanās vēsture
2) s apakšlīmenī var būt ne vairāk kā 2 elektroni, p apakšlīmenī – ne vairāk kā 6 elektroni , d apakšlīmenī – ne vairāk kā 10
elektroni un f apakšlīmenī – ne vairāk kā 14 elektroni.
3) d elektroni aizpildās ar viena perioda novēlošanos, f elektroni – ar divu periodu novēlošanos.

Ķīmiskās uzbūves teorija. Atomi molekulās savienoti cits ar citu noteiktā secībā, mainoties šai secībai rodas jauna viela ar citām
īpašībām. Atomi savienojas saskaņā ar to vērtību. Kīmiskās saites būtība ir elektro statiskā mijiedarbība starp pozitīvi lādētiem
kodoliem un negatīvi lādētiesm elektroniem.
1861. gadā Krievu ķīmiķis Butļerovs radīja ķīmiskās uzbūves teoriju. Tika izvirzīta trīs pamattēzes 1) ātomi molekulā savienoti
cits ar citu noteiktā secībā. 2) atomi savienojas saskaņā ar to vērtību. 3) vielu īpašības ir atkarīgas no sastāva un “ķīmiskās
uzbūves”.
Ķīmiskās uzbūves teorija izskaidroja izomērijas parādību, ka eksistē savienojumi, kuriem ir vienāds sastāvs, bet atšķirīgas
īpašības. Šādus savienojumus sauc par izomēriem.

Ķīmiskā saite. Ķīmiskā saite rodas mijiedarbojoties uz elektriskajiem laukiem, ko rada elektronu un atoma kodoli, kuri piedalās
molekulu veidošanā. Ķīmiskā saite rodas tikai tad, ja veidojoties molekulai, izdalās enerģija.
Valences saišu metode , kuru 1927. gadā izstrādāja fiziķis Heitlers, Polings, Londons, Sleiters. Pamattēze ir kovolento saiti veido
divi elektroni ar pretēji vērstiem spiniem, turklāt šis elektronu pāris pieder diviem atomiem. Valences saišu metodē saites kārtu
nosaka kopīgais elektronu pāru skaits: vienkārša saite-kuru veido viens kopīgs elektronu pāris, divkāršo saiti veido 2 kopīgi
elektronu pāri, un trīskāršo saiti veido 3 kopīgi elektronu pāri. H2 ir vienkāršā saite, O2 ir divkāršā saite, N2 ir trīskāršā saite.

5. Kovalentā saite. Kovolentā saite ķīmisko saiti veido elektronu pāris, tas ir , divi elektroni ar savstarpēji pretēji orientētiem
spiniem. Ja šāds elektronu pāris savā nemitīgajā viļņveida kustībā ir izkliedēts gan viena, gan otra atoma telpā, tad ātomi ir
savā starpā sastīti. Kovalentā saite rodas nemetālu atomiem veidojot kopējas elektrona pārus no nesapārotajiem elektroniem
ārējās enerģijas līmenī.

6. σ un π saites. Sigma saite veidojas, ja elektronu mākoņu pārklāšanās zona atrodas uz taisnes, kas savieno ātoma kodolus. O
saite ir enerģiski izdevīgākais kovolentās saites veids. Vienkāršās saites vienmēr veidojas pēc o saišu tipa. s elektroni var
veidot tikai o saites, p elektroni var veidot gan o, gan pi saiti. N2 molekulā ir viena o saite un divas pi saites
7. Kovalentās saites veidošanās mehānismi. Kovolentā saites veidošanās mehānismi kovolento saišu veidošanā piedalās
atoma ārējā kārtā esošie sapārotie elektroni. Tas var notikt tad, ja kovolentā saite veidojas ar tādu ātomu, kuram ārējā kārtā
vispār nav elektronu (brīva orbitāle).

8. Kovalentās saites īpašības Kovolentās saites īpašības 1) piesātināmība ātomu speju piedalīties ierobežota skaita kovolento
saišu veidošanās sauc par kovolentās saites piesātināmību. 2) virziens kovolentās saites virziens nosaka molekulas telpisko
uzbūvi. Kovolentās saites ir vērstas elektronu maksimālā blīvuma zonas virzienā. Atkarībā no elektronu mākoņa pārklāšanās
veida izšķir o un pi saites.

Polārā un nepolārā kovalentā saiteJa divatomu molekula sastāv no viena elementa atomiem, piem H 2, N2, O2 u.c., tad katrs
elektronu mākonis, kuru veido kopīgs elektronu pāris telpā sadalās simetriski attiecībā pret abu atomu kodoliem- šī ir nepolārā
kovolentā saite. Tomēr ir savienojumi, kuri sastāv no dažādu elementu atomiem, bet kuri ir nepolari kovolenti. Nepolāri kovolenti
ir CO2 u.c. Tomēr biežāk molekulā, kura sastāv no dažādu elementu atomiem, kopīgais elektronu mākonis ir novirzīts tuvāk
vienam no atomiem-šī ir polārā kovalentā saite.

9. Jonu saite un tās īpašības. Jonu saite ir polārās kovalentās saites robežgadījums, kurā ir savienojušies elementi,kuru
relatīvās elektronegativitātes krasi atšķiras. Jonu saitei atšķirībā no kovalentās saites nepiemīt piesātināmība. Jonu saitei nav
virziena, jo jona elektriskam laukam piemīt sfēriska simetrija. Raksturīga jonu kristālrežģis kura mezglos pārmaiņus
izvietojas pozitīviun negatīvi lādēti joni. Jonu savienojumi parastos apstākļos ir cietas kristāliskas, grūti kūstošas vielas. Tiem
parastiir augstas kušanas t°,maza elektronegativitāte un siltumvadītspēja. Tās ir trauslas.

10. Ūdeņražsaite un tās bioloģiskā nozīme. Ūdeņražsaitei ir raksturīga piesātināmība un virziens. Ūdeņražsaite ir ~15-20 reižu
vājāka par kovalento saiti.
Ūdens šķidrā stāvoklī eksistē asociātu veidā. To nodrošina ūdeņražsaites, kuras ir pamatā arī ledus struktūrai. Ledus
stuktūrā starp ūdens molekulām ūdeņražsaišu dēļ veidojas tukšumi. Tieši tā dēļ ledus blīvums ir mazāks ,nekā sķidra ūdens
 blīvums un tas nepiemīt nevienai citai vielai.

Ūdeņražsaite veidjas starp savienojuma molekulām, kur H atoms ir saistīts ar stipri elektronegatīvu elementu atomu (O,F,N
u.c.). šādos savienojumos kopīgais elektronu pāris ir stipri nobīdīts uz šī elektronegatīvākā elementa pusi. Ūdeņražsaite var
būt starpmolekulāra vai iekšmolekulāra. Ūdeņražsaites ir izplatītas olbaltumvielās, nukleīnskābēs u.c.

Ķīmisko reakciju ātrums. Ķīmisko reakciju ātrumu nosaka, mērot reakcijas izejvielu vai produktu koncentrācijas maiņu laika
vienībā. To ietekmē reagējošo vielu daba, koncentrācija, saskarsmes virsma, t° , katalizatori un inhibitori.
Nozari, kas pēta ķīmisko reakciju ātrumu, sauc par ķīmisko kinētiku. Reakcijas ātrumu homogēnā sistēma izsaka ar reaģējošās
vielas vai reakcijā iegūtās vielas koncentrāciju maiņu laika vienībā. Heterogēnās sistēmas reakcijas ātrumu izsaka ar vielas
daudzumu, kas vienā laika vienībā izreaģē vai rodas reakcijā uz fāzu robežvirsmas laukuma vienības kur s ir robežvirsmas
laukums.

11. Faktori, kas to ietekmē. 1. reaģējošo vielu koncentrācija. 2. reaģ. vielu daba. 3. reakcijas norises apstākļi(temp. spiediens,
katalizatoru klatbutne)

12. Darbīgo masu likums. Darbīgo masu likums 1864.-1867 gadam Guldbergs un Vāge atklāja darbīgo masu likumu- reakcijas
ātrums konstantā temp. ir tieši proporcionāls reaģējošo vielu koncentrāciju reizinājumam, pie tam katra koncentrācija ir ņemta
pakāpē, kas vienāda ar koeficentu pie dotās vielas formulas reakcijas vienādojumā.
Aktivācijas enerģija. Enerģijas pārākumu, kas nepieciešams molekulām, lai to sadursmes rezultātā rastos jauna viela, sauc par
aktivācijas enerģiju. To izsaka (kJ/mol). Maza (<40 kJ/mol), tas nozīmē, ka ievērojama sadursmju daļa noslēdzas ar reakciju. Ļoti
liela (>120), tas nozīmē, ka tikai ļoti niecīga daļa reaģējošo vielu sadursmju noslēdzas ar ķīmisko reakciju. Vidēja (40 līdz 120),
tad tāda reakcijas notiek ar vidēju, praktiski izmēramu ātrumu.
Vanthofa likums. Vanthofa likums. Tas nosaka reakcijas ātruma atkarību no temp. Vanthofa likums: temp. paaugstinoties par 10
grādiem, vairumā gadījumu reakcijas ātrums pieaug 2 līdz 4 reizes.

Atgriezeniskie ķīmiskie procesi. Atgriezeniskie procesi ir procesi, kuros produkti iedarbojas savā starpā,veidojot atpakaļ
izejvielas. Ķīmikais līdzsvars-procesa sākumā V1>V2,pēc kāda laika V1=V2. Abu šo reakciju ātrumi ir vienādi.

13. Ķīmiskais līdzsvars. Atgriezeniskajās reakcijas izbeidzas, iestājoties ķīmiskajam līdzsvaram. Ir stāvoklis, kad tiešās reakcijas
un pretreakcijas ātrums ir vienāds, tādēļ izejvielu un reakcijas produktu koncentrācija laikā nemainās. Tiešās un
pretreakcijas ātrumi ir vienādi, to sauc par dinamisko līdzsvaru, jo tiešā un pretreakcijas neapstājas, tās turpinās, bet to
ātrumi ir vienādi

14. Līdzsvara konstante. Faktori, kas to ietekmē. Līdzsvaru konstante ir atkarīga tikai no procesu rakstura un no t°,bet nav
atkarīga no vielu koncentrācijām, gāzu parciālā spiediena un katalizātora klātbūtnes.

Le Šateljē princips. Le Šateljē princips. Koncentrācijas, temp. un spiediena ietekmi uz ķīmisko līdzsvaru izsaka Le S. prin. Ja uz
līdzsvarā esošu sistēmu iedarbojas no ārienes, tad no divām pretējām reakcijām šī iedarbība veicina tās reakcijas norisi, kura
vājina šo iedarbību.

Katalīze. maiņu ar katalizatora palīdzību sauc par katalīzi.

Katalizatori var reakcijas ātrumu palielināt(pozitīvā katalīze) un arī palēnināt (negatīvā katalīze).
Izšķir homogēno un heterogēno katalīzi. Homogēnā katalīzē katalizatoram un reaģējošām vielām ir vienādas fāzes, piem.
reakcijās starp gāzēm, ja kataliz. ir gāze. Heterogēnā kat. Katalizators un reaģējošā viela ir dažādās fāzēs, pem. katalizātors ir cieta
viela un kuras virsmas notiek katalizējamā reakcija starp gāzveida un izšķīdušām vielām. Īpaš katalīzes veids ir enzimatiskā jeb
biokatalīze. Tā pieder pie mikroheterogēnās katalīzes, kas starpstāvoklis starp homogēno un heterogēno katalīzi. Katalizatoru
saindēšanās – katalizators zaudē aktivitāti, bet vielas, kas samazina katalizatoru aktivitāti- par katalizatoru indēm.

Katalizātori. Katalizators ir viela, kas paātrina vai palēnina kādu ķīmisko reakciju, bet pati šajā reakcijā ķīmiski nemainās.
Piemēram: 2SO2 +O2=2SO3 izmantojot kā katalizatoru Pt, 4000C temp. reakcija notiek dažas sek. Tā it pozitīvā katalīze.
Inhibitori. Inhibitors- Viela, kas palēnina vai aptur ķīmiskas reakcijas norisi.

Elektrolītiskās disociācijas teorija. Elektrolītiskā disociācija ir process, kurā jonu savienojumi un vielas ar polārām kovalentām
saitēm sadalās jonos šķīdinātāja polāro molekulu ietekmē.
1887. gadā zviedru zinātnieks Svante Areniuss izteica hipotēzi par vielu elektrolītisko disociāciju. 1903. gadā viņam par šo
atklājumu tika piešķirta Nobela prēmija. Disociācijas procesu ietekmē temperatūra un šķīduma koncentrācija. 1) temperatūras
paaugstināšana parasti veicina disociāciju, jo siltuma ietekmē palielinās daļiņu siltumkustība. 2) koncentrācijas ietekmi nosaka
ūdens molekulu nozīme – jo vairāk ūdens molekulu, jo mazāk jonu sadursmju, kuras var izraisīt jonu savienošanos molekulās. 3)
spiediens disociāciju praktiski neietekmē.

Disociācijas pakāpe. Disociācijas pakāpe ir attiecība starp disociēto molekulu skaitu un visu izšķīdināto molekulu skaitu.

Stiprie un vājie elektrolīti. Pie stiprajiem elektrolītiem pieder visi šķīstošie sāļi, skābes, šķīstošie hidroksīdi. Pie vājajiem
elektrolītiem pieder gandrīz visi pārējie nešķīstošie hidroksīdi. Tomēr dalījums ir relatīvs un tas ir atkarīgs no šķīdinātāja.
Elektrolīti ir sāļi, sārmi un skābes. Neelektrolīti ir vielas, kas elektrisko strāvu nevada. Neelektrolīti ir vairums organisko vielu –
cukurs, spirti u.c., kā arī O2 , H2, N2, oksīdi.
Pakāpeniskā disociācija. Vairākvērtīgās skābes disociē pakāpeniski: H2SO4 → H+ + HSO4 - HSO4 - ↔ H+ + SO4 2- Visas
šķīstošās bāzes ūdens šķīdumos disociē hidroksiljonos un metāla jonos: KOH → OH- + K+ . Vairākvērtīgas bāzes disociē
pakāpeniski: 2 Ba(OH)2 → OH- + BaOH+ BaOH+ ↔ OH- + Ba2+ Sāļi vienmēr disociē uzreiz, dodot skābes atlikuma jonus un
metāla jonus: KNO3 → K+ + NO3 - Al2 (SO4)3 → 2 Al3+ + 3 SO4
Ūdens disociācija. Ūdens disociācija – ūdens ir amfotērs elektrolīts. Ūdenim disociējot, šķīdumā rodas gan ūdeņraža joni (kas ir
raksturīgs skābēm), gan hidroksīdjoniem (kas ir raksturīgs bāzēm).

15. Ūdeņraža eksponents. Ūdeņraža eksponents jeb pH ir skaitlis, kas raksturo ūdeņraža jonu koncentrāciju šķīdumā. Par
elektrolītiem sauc vielas, kas izšķīdinātā vai izkausētā stāvoklī vada elektrisko strāvu.

Osmoze. Difūzija ir patvaļīga vielu sajaukšanās. Osmoze ir vienpusēja difūzija caur puscaurlaidīgu
sieniņu. Osmozes gadījumā puscaurlaidīgā membrāna laiž cauri tikai šķīdinātāja molekulas, bet aiztur
izšķīdušās vielu daļiņas – jonus vai molekulas. Nevienādo plūsmu dēļ uz membrānas darbojas spiediens, ko
sauc par osmotisko spiedienu.Osmotiskais spiediens π ir spiediens, kas darbojas uz puscaurlaidīgo
membrānu, piemēram, šūnas apvalku, kas nošķir tīru šķīdinātāju (H2O) no šķīduma (šūnsulas) Osmotiskais
spiediens vienmēr ir vērsts virzienā no mazākās koncentrācijas šķīduma uz lielākās koncentrācijas šķīdumu.
Cilvēka un dzīvnieku organismiem ir raksturīgs osmotiskā spiediena nemainīgums dažādos orgānos, jo
osmotiskā spiediena maiņu ātri līdzsvaro dažādi regulētājorgāni, piem., nieres, regulējot izdalāmo siekalu,
sviedru un urīna daudzumu un sastāvu.
Hipertoniska vide ir tāds šķīdums, kura osmotiskais spiediens ir lielāks nekā šūnā. Šūnas ir puscaurlaidīgas
membrānas - izšķīdušā viela no ārpuses šūnā iekļūt nevar, tādēļ, lai koncentrācijas izlīdzinātos, ūdens no
šūnas caur šūnas membrānām virzās uz vidi un šūna zaudē ūdeni, it kā izžūst. Notiek tā sauktā plazmolīze.
Hipertoniskos šķīdumus izmanto: 1) Dažādu augu ekstraktus zāļu, alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu
pagatavošanai. 2) Vārot ievārījumus, cukurs tiek pielikts ne tikai garšai, bet arī tādēļ , ka cukura sīrups ir
hipertoniska vide un iznīcina mikroorganismus, kuri varētu izraisīt produkta bojāšanos.3)salīšanā
Hipotoniskā vide ir tāda vide, kurā osmotiskais spiediens ir mazāks nekā šūnas iekšienē. Izšķīdušās vielas
cauri šūnas apvalkam izkļūt vidē nevar, tādēļ, lai izlīdzinātos koncentrācijas, ūdens no vides cauri
membrānai dodas iekšā šūnā. Šūna uzpūšas un var pat pārplīst. To sauc par hemolīzi.