Fizika Kvantu optika

4.2. Kvantu optika

4.2.1. Termiskais starojums

Šajā nodaļā aplūkosim ķermeņu elektromagnētisko starojumu, kas rodas ķermeņa atomu,
molekulu un brīvo elektronu siltuma kustības rezultātā. Šādu starojumu sauc par siltuma jeb
termisko starojumu.
Emitējot jeb izstarojot starojumu, ķermenis zaudē daļu savas enerģijas. Ja starošanas
laikā zudumu kompensēšanai no ārienes tiek pievadīta enerģija, tad izstarošanas process ir
stacionārs. Atšķirībā no citiem starojuma veidiem, termiskais starojums var būt līdzsvarots
starojums, t. i., var atrasties termiskā līdzsvarā ar starojošiem ķermeņiem (enerģijas zudumu
emisijā kompensē enerģijas ieguvums absorbcijā).
Ķermeņi starojumu ne tikai emitē, bet arī absorbē. Pieņemot, ka ķermenis izstaro (emitē)
mazāk enerģijas nekā absorbē, ķermeņa enerģijai jāpieaug, un rezultātā jāpieaug arī ķermeņa
temperatūrai. Savukārt, paaugstinoties temperatūrai, ķermenis sāk izstarot vairāk, jo ķermeņa
termiskā starojuma intensitāte pieaug, un process turpinās tik ilgi, kamēr iestājas līdzsvars.
Gadījumā, ja ķermenis izstaro vairāk nekā absorbē, notiek pretēja virziena procesi, atkal iestājas
līdzsvars, un šis līdzsvars ir stabils. Ja rodas nejauša novirze no līdzsvara stāvokļa, sāk darboties
tikko apskatītie mehānismi, kas atgriež sistēmu līdzsvara stāvoklī.

4.2.1.1. Izstarošanas (emisijas) un absorbcijas spēja

Ķermenis intensīvi izstaro siltuma starus tikai augstā temperatūrā. Ar temperatūras

palielināšanos aug arī starojuma frekvence (samazinās starojuma viļņa garums). Acs sāk uztvert
siltuma starojumu (ķermenis sāk emitēt sarkanos starus), ja ķermeņa temperatūra pārsniedz 500
ºC. Ķermenis ir sarkans aptuveni 900 ºC, dzeltens aptuveni 1200 ºC un balts aptuveni 1500 ºC
temperatūrā (Saules virsmas temperatūra ir aptuveni 5500 ºC). Jāpiezīmē, ka ķermeņi intensīvi
emitē gaismu arī samērā zemā temperatūrā, ja tiem plūst cauri elektriskā strāva vai tajos
norisinās kāds ķīmisks process. Šādu ķermeņa gaismas emisiju aukstā stāvoklī sauc par
luminiscenci.
Katru ķermeni siltuma starojuma emisijas un starojuma absorbcijas ziņā raksturo
spektrālā un integrālā emisijas spēja un, attiecīgi, spektrālā un integrālā absorbcijas spēja.
Par ķermeņa spektrālo emisijas spēju (spektrālo enerģētisko spīdību) r sauc enerģijas

daudzumu, ko vienā virzienā vienu vienību lielā viļņa garuma intervālā d (vai frekvences
intervālā d ) 1 sekundē izstaro ķermeņa laukuma vienība (1 m2). Integrālā emisijas spēja
 Fizika Kvantu optika

(enerģētiska spīdība) R ir 1 sekundē no 1 m2 emitētā siltuma staru enerģija pie visiem viļņa
garumiem (pie visām frekvencēm):

R   r d . (4.2.1)
0

To var definēt arī atbilstošajam frekvenču intervālam d (ievērojot to, ka   c /  ) vai ciklisko
frekvenču intervālam d (jevērojot to, ka   2  c /  ).
Par ķermeņa integrālo absorbcijas spēju a sauc lielumu, kas parāda, kādu daļu no
krītošās starojuma plūsmas P ķermenis absorbē, t. i.,
P'
a , (4.2.2)
P
kur P ' – absorbētā starojuma plūsma.
Ar dP apzīmējam krītošās starojuma plūsmas daļu, kas atbilst šauram viļņu garumu

intervālam d , ar dP' - absorbēto šīs starojuma plūsmas daļu. Par spektrālo absorbcijas spēju

a  sauc lielumu, kas parāda, kādu daļu no krītošās monohromatiskās starojuma plūsmas

ķermenis absorbē, tātad

dP' 
a  . (4.2.3)
dP
To var definēt arī atbilstošajam frekvenču intervālam d vai ciklisko frekvenču intervālam d .
No sakarības (4.2.3) izriet, ka


 a  dP
0
a . (4.2.4)
P
Šī iegūtā integrālā absorbcijas spēja a ir atkarīga no krītošā starojuma spektrālā sastāva, ja
spektrālā absorbcijas spēja a  dažādiem viļņa garumiem ir dažāda (skat. izteiksmi 4.2.4).

Starojuma absorbcija ir vairāk vai mazāk selektīva, jo spektrālā absorbcijas spēja a 

nekad nesaglabājas konstanta plašā spektra apgabalā. Ja kāds ķermenis pilnībā absorbē ( a  1 )

visu redzamo gaismu, tas izskatās melns. Šādi piemēri ir kvēpi, platīna melnums ( a  0,98 ),
melns samts, tomēr arī šiem materiāliem citā spektra apgabalā, piemēram, infrasarkanajā spektra
daļā spektrālā absorbcijas spēja a  ir ievērojami mazāka par vienu.

Ķermeni, kura spektrālā absorbcijas spēja visiem viļņa garumiem vienāda ar 1, t.i., a  1

(tas absorbē visu krītošo elektromagnētisko starojumu), sauc par absolūti melnu ķermeni.
 Fizika Kvantu optika

Dabā absolūti melnu ķermeņu nav, taču var izgatavot modeli, kas darbojas kā absolūti
melns ķermenis. Tāds modelis ir dobs ķermenis, kurā izveidots mazs
caurumiņš (4.2.1. att.). Ja dobā ķermeņa iekšējās sienas labi absorbē starojumu,
tad stars, kas pa caurumiņu ieiet dobumā, vairākkārt atstarojas dobuma
iekšienē un tiek pilnībā absorbēts. Caurumiņa laukums salīdzinājumā ar visu
dobuma iekšienes laukumu ir mazs un, jo lielāka ir iekšējās sienas spektrālā
absorbcijas spēja a  , jo niecīgāka uz caurumiņu no ārpuses krītošā starojuma
4.2.1. att.
daļa pēc atstarošanās iziet pa to ārā. Tātad, saskaņā ar definīciju, šāds caurums
ir uzskatāms par absolūti melnu ķermeni.
Ķermeņus, kuru spektrālā absorbcijas spēja a  = const un ir mazāka par vienu visiem

viļņa garumiem, sauc par optiski pelēkiem ķermeņiem (vai par nemelniem ķermeņiem).
Kā redzam, ķermeņa emisijas spēja R un absorbcijas spēja a ir ķermeni raksturojošas
W
konstantes (līdzīgi kā ķermeņa blīvums, utt.). Emisijas spējas R mērvienība SI sistēmā ir 1 ,
m2
bet absorbcijas spēja a ir bezdimensionāls lielums.

4.2.1.2. Kirhofa likums

Termiska starojuma emisija un absorbcija ir viens no siltuma enerģijas apmaiņas

veidiem, kurā ķermeņi izlīdzina savas temperatūras. Gadījumā, ja ķermeņu temperatūras ir
vienādas un visa ķermeņu sistēma ir noslēgta un ķermeņu sistēmas iekšienē siltuma enerģijas
daudzums nemainās, tad ķermeņi atrodas termiskā līdzsvara stāvoklī. Termiskā līdzsvara
stāvoklī ķermeņa izstarotais termiskā starojuma daudzums ir vienāds ar absorbēto daudzumu.
Ja salīdzina dažādu ķermeņu starojumu pie vienādas temperatūras, redzams, ka daudzām
vielām, kas labi absorbē gaismu, piemēram, metālu oksīdiem, grafītam, oglei, emitētā starojuma
spektrālais sastāvs (krāsa) un intensitāte ir gandrīz vienāda, turpretī ķermeņi, kas vāji absorbē
gaismu, piemēram, kausētais kvarcs pie tās pašas temperatūras, dod daudz vājāku starojumu.

Labi šādu efektu var novērot, ja ievieto gāzes liesmā porcelāna gabaliņu ar tumšu
zīmējumu. Kad porcelāns ir uzkarsis, tumšā zīmējuma vietā saskatāms gaišs zīmējums uz
salīdzinoši tumšāka fona. Šī novērojuma izskaidrošanai izmantosim termodinamikas likumus.
Izvēlamies izolētu ķermeņu sistēmu, kurā ir iestājies termiskais līdzsvars, piemēram, apvalkā ar
konstantu temperatūru ievietotus vairākus ķermeņus. Pieņemsim, ka sistēmā ir vakuums, un
enerģijas apmaiņa starp ķermeņiem iespējama tikai starojuma veidā, tādā gadījumā enerģijai, ko
izstaro ķermeņa laukuma vienība laika vienībā, jābūt vienādai ar tās absorbēto krītošā starojuma
 Fizika Kvantu optika

enerģiju tajā pašā laika sprīdī. Ja tā nebūtu, tiktu izjaukts termiskais līdzsvars, un viens no
sistēmas ķermeņiem sasiltu uz pārējo ķermeņu rēķina, tātad, tiktu pārnesta enerģija no ķermeņa
ar zemāku temperatūru uz ķermeni ar augstāku temperatūru. Šāds secinājums ir pretrunā ar otro
termodinamikas likumu, un termodinamiskā līdzsvara gadījumā pareizs ir apgalvojums, kuru
1809. gadā izteica šveiciešu fiziķis P. Prevo:
ja divi ķermeņidažādi absorbē enerģiju, tad arī izstarojot, emisijai jābūt dažādai.
Sakarību starp ķermeņa spektrālo izstarošanas spēju rT un spektrālo absorbcijas spēju

aT pie noteiktas temperatūras izsaka G. Kirhofa 1859. gadā formulētais likums:
visiem ķermeņiem spektrālās emisijas spējas attiecība pret spektrālo absorbcijas spēju ir
vienāda, un tā ir atkarīga no starojuma viļņa garuma un no ķermeņa temperatūras:

 rT   rT 
      ...  r*T . (4.2.5)
 aT 1  aT 2

Tas ir Kirhofa likums, bet rT - absolūti melna ķermeņa emisijas spēja. Indeksi  un T norāda,

ka emisijas un absorbcijas spēja atkarīga no starojuma viļņa garuma  un ķermeņa virsmas

temperatūras T .
Spektrālās emisijas spējas atkarību no viļņa garuma  un temperatūras T absolūti
melnam ķermenim sauc par Kirhofa funkciju un apzīmē:

r*T  f ( , T ) . (4.2.6)

No Kirhofa likuma (4.2.5) izriet: ja ķermenis vairāk starojumu emitē, tad tas pie tās pašas
temperatūras arī vairāk absorbē.

4.2.1.3. Enerģijas sadalījums absolūti melna ķermeņa starojuma spektrā

Noizteiksmes (4.6) redzams, ka svarīgi ir noteikt Kirhofa funkciju, jo tā apraksta termiskā

starojuma spektrālo sastāvu atkarībā no absolūti melnā starotāja temperatūras. Zinot Kirhofa
funkciju, var izteikt jebkura starotāja spektrālo emisijas spēju rT , ja ir noteikta šī starotāja

spektrālā absorbcijas spēja aT , jo

rT  a T rT . (4.2.7)

Eksperimenta, kurā pētīts absolūti melna ķermeņa starojuma spektrs, rezultāti pie dažām
temperatūrām parādīti 4.2.2. attēlā. Laukumu zem šādas līknes var izteikt ar integrāli
 Fizika Kvantu optika


R    rT d . (4.2.8)
0

Šis integrālis raksturo absolūti melna

1500 K

r*T ķermeņa integrālo emisijas spēju R , kura
strauji pieaug, ja, paaugstinās ķermeņa
temperatūra. Vienlaikus strauji palielinās arī
spektrālās emisijas spējas maksimālā
1000 K
vērtība, un spektrālās emisijas spējas
750 K maksimums pārvietojas uz īsāko viļņu pusi.
No 4.2.2. attēlā redzams, ka absolūti
melnā ķermeņa siltuma starojuma emisijas

max  spējai rT , ja    max , ir maksimums

rT ,max . Var pierādīt, ka

4.2.2. att.
rT ,max  const  T 5 .

4.2.1.4. Stefana – Bolcmaņa likums

Veicot pētījumus un apkopojot citu autoru mērījumus, austriešu fiziķis J. Stefans (1835 –
1893) 1879. gadā konstatēja, ka jebkuram ķermenim integrālā emisijas spēja ir proporcionāla
absolūtās temperatūras ceturtajai pakāpei. Vēlāk izrādījās, ka šāds apgalvojums ir spēkā tikai
attiecībā uz absolūti melniem ķermeņiem. To 1884. gadā, balstoties uz otro termodinamikas
likumu, pierādīja austriešu fiziķis L. Bolcmanis (1844 – 1906), kurš piedāvāja sakarību, ka
4 
absolūti melna ķermeņa integrālā emisijas spēja R ~ T :

R   T 4 , (4.2.9)
W
kur   5,67  10 8 – Stefana – Bolcmaņa konstante. Izteiksme (4.2.9) ir Stefana –
m K4
2

Bolcmaņa likums. Jāpiezīmē, ka reālu nemelnu ķermeņu siltuma starojums vispār nepakļaujas
Stefana – Bolcmaņa likumam. Tikai pelēkiem ķermeņiem, piemēram, oglei, dažiem metāliem, t.
i., ķermeņiem, kuriem absorbcijas spēja a  < 1, bet a  nav atkarīgs no viļņa garuma, integrālā

emisijas spēja

R  a T 4 , (4.2.10)
 Fizika Kvantu optika

kur a - integrāla absorbcijas spēja jeb melnuma koeficients. No temperatūras stipri atkarīgais
melnuma koeficients a pie zemām temperatūrām pelēkam ķermenim ir daudz mazāks par 1.
Temperatūrai T augot, visiem ķermeņiem a  1 . Tā, piemēram, volframam 1500 K temperatūrā
a  0,15 , bet 3500 K temperatūrā a  0,34 . Gadījumā, ja apkārtnes temperatūra ir T0, tad
absolūti melnam ķermenim Stefana – Bolcmaņa likums
R    (T 4  T04 ) , (4.2.11)
bet pelēkiem ķermeņiem
R  a (T 4  T04 ) . (4.2.12)
Stefana – Bolcmaņa likums dod iespēju aprēķināt absolūti melna un pelēka ķermeņa
virsmas S laikā t emitētā siltuma starojuma enerģiju:
W  R  S  t  a (T 4  T04 )  S  t . (4.2.13)

4.2.1.5. Vīna pārbīdes likums

1893. gadā, no termodinamikas viedokļa aplūkojot starojuma adiabātisku saspiešanu

cilindrā, kura iekšējā siena ir ideāla spoguļvirsma, vācu fiziķis V. Vīns (1864 – 1928) konstatēja,
ka spektrālā emisijas spēja


rT   3 f ( ) . (4.2.14)
T

Šajā izteiksmē funkcijas f ( ) veids netika precizēts. Ja sakarību (4.2.14) pārraksta, izmantojot
T
viļņa garumu  , tad iegūst izteiksmi:
3
c  c  c   c  c4
  F T  .

rT  2 rT  2   f  (4.2.15)
      T  5
Ja izteiksmi (4.2.15) atvasina, un atvasinājumu pielīdzina nullei, var noteikt viļņa garumu  m ,

kuram atbilst absolūti melna ķermeņa spektrālās emisijas spējas rT maksimālā vērtība pie
noteiktas ķermeņa temperatūras T:
b
m  , (4.2.16)
T
kur b  2,898  10 3 m  K . Šo izteiksmi sauc par Vīna pārbīdes likumu, un tā precīzi apraksta
eksperimentu rezultātus. No absolūti melnā ķermeņa siltuma starojuma sadalījuma grafikiem
 Fizika Kvantu optika

(4.2.2. att.) redzam, ka, temperatūrai T palielinoties, starojuma enerģijas maksimumam rT ,max
atbilstošais viļņa garums  m virzās uz īsāko viļņa garumu pusi.

4.2.1.6. Kvantu hipotēze un Planka formula

Jau 19. gadsimta vidū eksperimentāli tika konstatēts, ka dažādu ķermeņu siltuma
r
starojumu spektrālās emisijas spējas un spektrālās absorbcijas spējas attiecība  f ( , T )
a
mainās ne vien ar temperatūru T, bet arī ar viļņa garumu  (ar frekvenci  ) pēc viena un tā paša

likuma. Tā kā a   1 , šī attiecība saskaņā ar Kirhofa likumu ir vienāda absolūti melnā ķermeņa


emisijas spējai: f (  , T )  r . Tomēr pagāja gandrīz 50 gadi, kamēr vācu fiziķis teorētiķis M.
Planks (1858 – 1947) 1900. gadā šo eksperimentālo likumu izteica formulas veidā. Planks
pieņēma, ka dobuma virsmā esošie atomi un molekulas (vielas oscilatori), tāpat dobuma telpā
esošie elektromagnētiskie stāvviļņi (dobuma oscilatori), neatdod un neuzņem elektromagnētiskā
starojuma enerģiju nepārtraukti, bet atdod un uzņem to porcijām – kvantiem. Emitētā enerģijas
kvanta lielumu  0 Planks pieņēma tieši proporcionālu oscilatora frekvencei  :

 0  h . (4.2.17)

Šīs mikropasaulē fundamentālās sakarības proporcionalitātes konstanti h  6,626  10 34 J  s sauc

par Planka konstanti. No šī pieņēmuma izriet, ka oscilatora enerģija
  nh , (4.2.18)
kur n = 0, 1, 2, 3, ... .
Izmantojot šo jauno, klasiskajā fizikā neeksistējošo priekšstatu, M. Planks absolūti melna
ķermeņa starojumam ieguva formulu:

 2hc 2 1
rT   . (4.2.19)
5  hc 
exp  1
 kT 
hc
Formulu (4.2.19) sauc par Planka formulu. Apzīmējot 2hc 2  C1 un  C 2 , Planka formulu
k
var pārrakstīt vienkāršākā formā:

C1 1
rT  
5  C2  . (4.2.20)
exp  1
 T 
 Fizika Kvantu optika

4.2.1.7. Optiskā pirometrija

Termiskā starojuma likumus var pielietot praktiskiem mērķiem, piemēram, optiskajā

pirometrijā. Optiskā pirometrija ir temperatūras mērīšanas metode, kuras pamatā ir termiskā
starojuma likumi. Atbilstošās mēriekārtas, kuras izmanto mērījumiem, sauc par optiskajiem
pirometriem. Izmantojot spektra redzamo starojumu, pirometrijas metodes lietojamas, sākot no
aptuveni 600 C temperatūras, bet šo temperatūras robežu var pazemināt, ja mērījumos lieto
infrasarkano starojumu un atbilstošus tā uztvērējus. Temperatūras mērīšanas ar pirometriem
augšējā robeža nav ierobežota, jo nepieciešamības gadījumā pirometra uztverto starojumuvar
vājināt ar neitrālu filtru.
Īpaši nozīmīgas optiskās pirometrijas metodes ir, mērot augstas temperatūras (virs
2000 C), kur citas metodes, piemēram, termoelementi vai pretestības termometri, nav vairs
lietojamas. Nozīmīgi ir arī tas, ka optiskās pirometrijas metodes ir bezkontakta metodes, tādēļ
temperatūru var mērīt no attāluma.
Optiskās pirometrijas metodes ir iedalāmas trijās galvenajās grupās: radiācijas, spožuma
un krāsu pirometrijā.
Temperatūras noteikšanā izmantojot Vīna pārbīdes likumu (4.2.16), ir jānosaka starojuma
maksimumam atbilstošais viļņa garums  m . Tā iegūto temperatūru Tk sauc par pētāmā ķermeņa
krāsas temperatūru. Tā vienmēr ir nedaudz lielāka par ķermeņa īsto temperatūru. Īsto nemelno
ķermeņu temperatūru T var atrast pēc krāsas temperatūras Tk, lietojot dažādas empīriskas
sakarības.
 4
Pielīdzinot integrālo absolūti melnā ķermeņa emisijas spēju R  Tr kāda pelēka
4
ķermeņa (ogle, metāli, metālu oksīdi) integrālajai emisijas spējai R  aT , var atrast pelēkā
ķermeņa īsto temperatūru:
Tr
T  4
. (4.2.21)
a
Tr ir absolūti melnā ķermeņa temperatūra, pie kuras tam ir tikpat liela emisijas spēja kā pelēkam
ķermenim, un to sauc par pētāmā ķermeņa radiācijas temperatūru. Citiem ķermeņiem īsto
temperatūru T no radiācijas temperatūras Tr atrod pēc dažādām empīriskām sakarībām.
Daudzos gadījumos pirometriski ķermeņa īsto temperatūru T nosaka, pielīdzinot tā
spožumu absolūti melnā ķermeņa spožumam pie tāda viļņa garuma  , kuram šī ķermeņa
emisijas spēja ir tuvu absolūti melnā ķermeņa emisijas spējai. Tad ķermeņa īsto temperatūru T
izsaka, piemēram, sakarība
 Fizika Kvantu optika

TS
T , (4.2.22)
kTS
ln a  1

kur TS - absolūti melnā ķermeņa temperatūra, resp. pētāmā ķermeņa spožuma temperatūra, pie

hc
kuras tā spožums ir vienāds ar absolūti melnā ķermeņa spožumu,   h  - fotona enerģija

un a  – pētāmā ķermeņa absorbcijas spēja virsmai perpendikulārā virzienā, ja starojuma viļņa

garums ir  . Nemelniem (pelēkiem, krāsainiem) ķermeņiem spožuma temperatūra ir mazāka

nekā ķermeņa īstā temperatūra.