Radiācijas bioloģija

Asoc.prof. Ainārs Bajinskis

Medicīnas fakultāte
ainars.bajinskis@lu.lv
 Lineārās enerģijas pārvade
Jonizējošais starojums zaudē savu enerģiju sava
ceļa laikā, šķērsojot vielu – enerģijas zaudēšanas
temps ir atkarīgs no starojuma enerģijas un
veida, kā arī no materiala blīvuma
Vidējā enerģijas nogulsnēšanās takas garuma
vienībā tiek saukta par lineārās enerģijas
pārvadi (LEP, angliski LET), mērvienība ir
keV/μm
 LEP
Lādētām daļiņām LEP mainās takas garumā –
daļiņa nogulsnē enerģiju vielā un kustība
palēninās
Enerģijas zudums garuma vienībā palielinās un
ir enerģijas nogulsnēšanas maksimums takas
beigās – Brega pīķis
 LEP un starojuma veids
Starojums LEP(keV mm-1)

250 kVp rtg-stari <1 zems LEP

g-stari <1
protoni 1-50
neitroni 1-50
a-daļiņas 100-200 augsts LEP
smagie joni 1000+
 LEP dažādiem starojuma veidiem

p
LEP

Starojuma diapazons vielā

 Relatīvā bioloģiskā efektivitāte

LEP nosaka starojuma kvalitāti un tās

bioloģisko efektu - RBE
Augstas LEP starojumiem ir blīva starojuma
taka, pateicoties biežām enerģijas
nogulsnēšanām
Zemas LEP starojumiem ir retas jonizācijas to
takā
 RBE
a-daļiņas
5
RBE (vienības)

3
g-stari,
2
rtg-stari
1 smagie
protoni, neitroni joni
1 10 100 1000
LEP (keV mm-1)
 Brīvie radikāļi
Jonizējošais starojums mijiedarbojas ar atomiem un
starojuma enerģijas zaudēšana rada atomu un
molekulu ierosināšanu un jonizāciju
Šīs molekulas un atomi var pārveidoties brīvajos
radikāļos, kuri ir ārkārtīgi reaktīvi: hidroksilradikāļi
(·OH), ūdeņraža peroksīds (H2O2), hidratētie elektroni
(e-aq), ūdeņraža atomi (H·) and ūdeņraža molekulas
(H2)
 Brīvie radikāļi
Pārveide brīvajos radikāļos notiek piko (10 -13)
līdz femto (10-15) sekundes pēc mijiedarbības
Šie radikāļi mijiedarbojas ar apkārtējām
molekulām un ķēdes reakciju rezultātā var
veidot sekundāros radikāļus ar citām
molekulām
Brīviem radikāļiem ir augsta reaģēšanas spēja
ar šunas molekulām
Šiem radikāļiem ir ļoti īsa darbība – ķīmiskie
procesi notiek 10-9 līdz 10-7 sek pēc apstarošanas
un difūzijas diapazons ir 4 - 6 nm
 Brīvie radikāļi

Jonizējošais starojums rada brīvos radikāļus

lielā daudzumā enerģijas absorbēšanas un
molekulu ķīmisko saišu bojājumu rezultātā
Brīvie radikāļi ir iesaistīti daudzos bioloģiskos
procesos:
• Šūnas metabolisms
• Oksidācijas un reducēšanas reakcijas
• Vēža un patoloģisko slimību ierosināšana
 Tiešā un netiešā iedarbība
Mijiedarbību starp mērķa molekulu šūnā un
sākotnējo starojumu var iedalīt tiešajā un
netiešajā ietekmē jeb iedarbībā
Tiešā iedarbība ir notikums, kad sākotnējā
starojuma enerģija tiek nogulsnēta tieši mērķa
molekulā
 Tiešā un netiešā iedarbība
Netiešās iedarbības gadījumā sākotnējais
starojums mijiedarbojas ar molekulām (H2O) ap
mērķi un radušies aktīvie radiolīzes produkti
rada bojājumus mērķī
 Tiešā un netiešā iedarbība
Augstas-LEP starojumi rada blīvu jonizāciju un
ierosināšanu notikumu taku pa visu daļiņas
ceļu. Viena α-daļiņas taka, šķērsojot šūnas
kodolu, rada ap 10’000 jonizācijas
 Tiešā un netiešā iedarbība
Pretstatā augstas-LEP starojumam γ-stara taka
rada tikai ap 30 jonizācijām, šķērsojot šūnas
kodolu
 Tiešā un netiešā iedarbība
Ap 70 % bojājumu, kurus rada skraji jonizējošs
starojums, rodas netiešās iedarbības rezultātā
un 30 % rodas tiešas iedarbības rezultātā
Augstas LEP starojumam tiešā iedarbība izraisa
70 % bojājumu
 Brīvo radikāļu savācēji

Brīvo radikāļu iznākumu jonizējošā starojuma

netiešās iedarbības rezultātā samazina šo aktīvo
radikāļu savākšana pirms tie sasniedz kādu
noteiktu mērķi – tiek samazināta starojuma
netiešā iedarbība
Šie savācēji ir ķīmiskas vielas:
• Ūdeņradi atdodošas vielas – tiek atjaunotas
brīvos radikāļus veidojošās biomolekulas
 Brīvo radikāļu savācēji

• Skābeklis un skābekli atdarinošas vielas fiksē

radikāļu biomolekulas, tādejādi paliekoši
bojājot šīs biomolekulas – skābekļa efekts –
pamats pastiprinātiem molekulāriem un šūnu
bojājumiem skābekļa klātbūtnē vēža staru
terapijā
Savācējiem ir ierobežota iedarbība uz augstas
LEP starojumu
Starojuma bioloģiskā iedarbība uz
šūnām
Brooker RJ. Genetics, 2nd edit.
 DNS – dezoksiribonukleīnskābe
• nukleīnskābe dubultspirāles formā ar antiparalēliem
pavedieniem
• vairākums DNS atrodas šūnas kodolā
 DNS
Katru pavedienu veido
nukleotīdi, kuri sastāv no fosfātu
un dezoksiribozes pamattīkla.
Pavedienus satur kopā slāpekļa
bāzes:
pirīni: adenīns A un guanīns G
pirimidīni: citozīns C un timīns T
un ūdeņraža saites starp tām
 Starojuma raksturīgie DNS
bojājumi
• Bāzu bojājumi
• Viena pavediena pārrāvums
• Abu pavedienu pārrāvums
• DNS – proteīna saite
Bāzes bojājums
Viena pavediena pārrāvums
Abu pavedienu pārrāvums
DNS – proteīna saite

proteīns
 Starojuma bojājumi DNS
struktūrā
Jonizējošais starojums izraisa daudzus DNS
bojājumus, taču šūnas nonāvēšanas efekts ir
mazs un atkarīgs no DNS bojājuma veida
DNS bojājumi no 1 Gy starojuma dozas
Jonizācijas šūnas kodolā 100 000
Jonizācijas uz DNS 2 000
DNS bāzu bojājumi 1 000
DNS viena pavediena pārrāvumi 1 000
DNS abu pavedienu pārrāvumi 20 - 40
 Starojuma bojājumi DNS
struktūrā
Abu pavedienu pārrāvumi ir kritiski šūnu
nonāvēšanā – šūnai ir grūtāk veikt reparāciju
bez kļūdām
Augstas LEP starojums rada kompleksus jeb
sarežģītus abu pavedienu pārrāvumu bojājumus
ar vairāk kā tikai vienu abu pavedienu
pārrāvumu vienā spirāles lokā
DNS reparācijas sistēmas netiek galā ar
sarežģītiem abi pavedienu pārrāvumiem – daļēji
reparācijas veidu sacensības dēļ
Sarežģīts abu pavedienu pārrāvums
 DNS reparāciju veidi
• Abu pavedienu pārrāvumiem:
• Ne-homologā galu savienošana NHGS (angļu
val. NHEJ)
• Rezerves NHGS (angļu val. Backup NHEJ)
• Homologā rekombinācija HR (angļu val. HR)
• Bāzu bojājumiem un viena pavediena pārrāvumiem
– bāzu izgriešanas reparācija BIR (angļu val. BER)
• DNS-proteīna saitēm – reparācijas veids nav zināms,
domājams, ka iesaistīti proteolīzes enzīmi
 Bāzu izgriešanas
reparācija
VPPi, oksidētas bāzes
un bezbāzu vietas,
kurus rada ūdens
radiolīzes procesā
radušies brīvie
radikāļi, kā arī
endogēni radušies
aktīvie skābekļa
savienojumi, tiek aktīvi
laboti ar BIR, tādēļ
BER ir galvenais
spēlētājs reparāciju
aizsargsistēmā

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Bāzu izgriešanas
reparācija
Pārveidoto DNS bāzu
enzīmiskajā apstrādē
ar BIR pirmais solis ir
atpazīšana un
izmainītās bāzes
izgriešana ar DNS
glikozilāzi .

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Bāzu izgriešanas
reparācija
Nākamais solis ir
endonukleāzes APE1
saistīšanās ar bezbāzes
vietu, radot viena
pavediena pārrāvumu
ar 5’-dezoksiribozes
fosfātu (dRP). Pol-β un
XRCC1 komplekss
aizvāc šo dRP un
ievieto nukleotīdu šajā
spraugā. Ligāze 3 (Lig
III) tad salīmē (ligē)
šos pavediena galus.

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Bāzu izgriešanas
reparācija
Ja pārrāvuma 5’-
fosfāts ir dRP, kuru
Pol-β nevar aizvākt,
tad Pol-β un Pol-δ/ε
vada spraugas
aizpildīšanu ar 2-12
nukleotīdiem garā
ielāpa reparācijā un
atliekuma
endonukleāze 1 (FEN1)
tad aizvāc atliekto
struktūru. Visbeidzot
ligāze 1 (Lig1) ligē šo
garo ielāpu
JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001
 Bāzu izgriešanas
reparācija
VPP reparācijas agrīns
posms ir ātra poli
(ADP-ribozes)
polimerāzes 1 (PARP1)
saistīšanās ar
pavediena pārrāvuma
vietu, kurā PARP-1
tiek aktivizēts un uzsāk
poli ADP-ribozes ķēzu
sintezēšanu.

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Bāzu izgriešanas
reparācija
PARP-1 ir nozīmīga
loma XRCC1 un
ligāzes 3 saistīšanā un
uzkrāšanā, pēc tam tā
atstāj pavediena
pārrāvuma vietu. DNS
galu apstrādes laikā
tiek saistīti enzīmi, tādi
kā AP endonukleāze 1
(APE1), polinukleotīdu
kināze (PNK) un DNS
polimerāze β (Pol-β).

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Bāzu izgriešanas
reparācija
Spraugas aizpildīšanas
laikā Pol-β saista DNS
galu un XRCC1, notiek
nukleotīdu ielāpa
ievietošana, beigās Lig
II ligē DNS galus.

JHJ Hoeijmakers, Nature, 2001

 Ne-homologā galu
savienošana
NHGS ir ātrs reparācijas veids, kurš
aktīvi notiek visa šūnas cikla laikā.
Tā kā NHGS abu pavedienu pārrāvuma
blakusesošos galus, kuri pat var būt
nesavienojami, šis APP veids ir ar
noslieci uz kļūdām un var rezultātā
izraisīt mutācijas vai šūnu nāvi.
Patreizējais NHGS veida modelis
pieņem, ka proteīns Ku70/Ku80 saistās
ar pārrautās DNS galiemun veido
reparācijas kompleksu, piesaistot DNS-
atkarīgās proteīnu kināzes katalītisko
apakšvienību (DNA-PKcs).

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Ne-homologā galu
savienošana
DNA-PKcs saista un aktivizē papildus
proteīnus, ieskaitot Artemis nukleāzi
galu apstrādei. Tiek piesaistīts XRCC4-
DNS ligāzes IV komplekss, kurš ir
atbildīgs par DNS galu ligēšanu DNS-PK
kompleksa klātbūtnē.

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Rezerves NHGS
R-NHGS molekulārais
mehānisms nav pilnībā skaidrs
un šobrīd notiek intensīvi
pētījumi mehānisma
noskaidrošanā.
PARP1 saistās ar DNS galiem
tiešā sacensībā ar KU proteīnu
un, iespējams, darbojas kā
saistīšanas bāze un nākamo R-
NHGS soļu vadītājs.

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Homologā rekombinācija
HR ir aktīva šūnu cikla S- un G2-
fāzēs.
Šis APP-reparācijas veids tiek
uzskatīts par bezkļūdu, jo izmanto
nebojātu, homologu māsas hromatīdu
kā paraugu.
APP-reparācijai ir ātrā un lēnā daļa,
un HR ir reparācijas lēnās daļas
sastāvdaļa.

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Homologā rekombinācija
Sākotnēju DNS galu apstrādi veic MRN
proteīnu komplekss (MRE11, RAD50 un
NBS1) un šis proteīnu komplekss tad saista
ATM kināzi.
APP tuvumā ATM fosforilē histonu H2AX
un ierosina šūnu cikla signālsistēmas
proteīnu aktivēšanu.
DNS gali tiek apstrādāti tā, ka veidojas DNS
viena pavediena apgabals un šo apgabalu
apklāj ar viena pavediena DNS saistošais
proteīns RPA.

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Homologā rekombinācija
Nākamjos soļos RPA tiek aizstāts ar Rad51,
kurš meklē pēc homologas abu pavedienu
DNS un ielaužas šinī parauga pavedienā,
izveidojot tā saucamo Holideja pārslēgu.
DNS polimerāzes aizpilda spraugu
pavedienā un resolvāzes komplekss atdala
pārslēgu, iegūstot precīzu DNS reparāciju.
XRCC3 proteīns un RAD51 paralogs
RAD51C izveido kompleksu CX3, kurš
darbojas vēlīnos HR posmos, saistoties ar 4
DNS pavedieniem jeb Holideja pārslēgu un
veicinot to pareizu veidošanos.

"DNA Repair - On the Pathways to Fixing DNA

Damage and Errors", ed. F. Storici, 2011
 Hromatīna struktūra
Pēdējos gados tiek uzskatīts, ka daudzi APP proteīni ir
iesaistīti gan NHGS, gan arī HR, piem., MRN
komplekss, histons H2AX, DNA-PK un ATM.
Hromatīna blīvums iespaido APP-reparācijas veida
izvēli.
HR notiek kompaktā jeb heterohromatīnā un
hromatīna blīvums ierobežo pieeju pārrāvumam citiem
APP-reakcijas proteīniem.
 Hromatīna struktūra

Mazāk sablīvētam jeb eihromatīnam DNS-reparācijas

proteīni piekļūst vieglāk un tādēļ eihromatīns tiek
saistīts ar NHGS reparāciju APP un BIR veidu VPP un
bāzu bojājumiem.
 DNS bojājumu atpazīšana
DNS pavedienu pārrāvumus atpazīst ATM vai ATR
kuri saistās ar DNS un aktivē kināzes, fosforilē p53 un
ierosina procesu ķēdi, kuras rezultātā tiek apturēta
šūnu ciklu regulējošā kināze un notiek G1 arests.
G1 arests nodrošina, ka bojātā DNS pēc apstarošanas
netiek replikēta pirms reparācijas.

Alternatīva reakcija uz DNS bojājumu ir šūnas

pašnāvības programmas uzsākšana – p53 ierosināta
apoptoze.