2.

KONSTRUKCIJU MATERIĀLU CIETĪBAS NOTEIKŠANAS

METOŽU APGŪŠANA

2.1. DARBA MĒRĶIS:

1. Apgūt dažādas materiālu cietības noteikšanai metodes;
2. Iegūt praktiskās iemaņas cietības noteikšanai, izmantojot dažādas
metodes.

2.2. VISPĀRĪGAS ZIŅAS

Materiālu cietības noteikšana
Viena no materiāla vissvarīgākajām īpašībām ir tā cietība. Cietība –
materiāla spēja pretoties cita daudz cietāka materiāla iespiešanās spēkam.
Cietība nosaka materiāla darbaspēju un noturību konkrētos apstākļos.
Zinot materiāla cietības var spriest par tā daudzajām mehāniskajām
īpašībām – izturības robežu, nodiluma izturību, griešanas īpašības un citām
apstrādes iespējām.
Atkarībā no dažādām pārbaudes metodēm, indentora veidiem un
slodzēm ir iespējams novērtēt dažāda apjoma materiālu cietību.
Cietības pārbaudei ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar citām
mehāniskās izturības pārbaudēm:
a) Nav vajadzīgi speciāli paraugi, mērījumu var veikt tieši uz
izstrādājuma, to nesabojājot;
b) Pārbaude ir vienkārša un produktīva.

Pēc iedarbības ilguma uz paraugu, ierīces nosacīti iedalās statiskajās

un dinamiskajās. Visplašākais pielietojums un praktiskā nozīme piemīt
sekojošām cietības noteikšanas metodēm:

Brineļa Metode: par indentoru tiek izmantota metāla lodīte, kas ar

speciālu presi tiek iespiesta izstrādājuma virsmā un noteiktu laiku tiek slogota.
Pēc slodzes noņemšanas, uz virsmas tiek veikti sfēriskajam nospiedumam
diametra - d mērījumi.
 P
HB=
A (kgf/mm2), (2.1.)

kur HB – cietības skaitlis pēc Brineļa;

P – slodze, kas darbojas uz lodīti;
A – lodītes segmentam virmas laukums, mm2.

Lodītes segmenta laukumu aprēķina pēc formulas:

πD
A= ( d−√ D 2−d 2 ),
2 (2.2.)

kur D – izmantojamās lodītes diametrs, mm;

d – iegūstamā nospieduma diametrs, mm.

Lai atvieglotu darbu, dažādām lodītēm un atšķirīgām slodzēm ir

sastādītas speciālas cietības HB tabulas. Lodītes tiek izmantotas ar 10 mm,
5mm un 2.5 mm diametriem. Slodzei jābūt izvēlētai, pamatojoties uz līdzības
likumu – P/D2 = const, metāliem P = 30 D 2, varam un magnija sakausējumiem
P = 10 D2, alumīnija sakausējumiem un citiem mīkstiem materiāliem P = 2,5
D2.
Uz drošu pētījumu rezultātu pamata, slodze tiek piemērota ar tādu
aprēķinu, lai nospieduma diametrs mainītos 0,2-d-0,6 robežās no lodes
diametra.
Piemēram: lielākajai daļai melno metālu, kuriem biezums ir lielāks par
6mm, pielieto slodzi 3000 kgf, bet priekš vidējiem sakausējumiem 1000 kgf.
Lai nodrošinātu pēc iespējas precīzākus mērījumos, nepieciešams,
lai tie tiktu noteikti uz pietiekami gludas virsmas. Nospieduma centram ir
jāatrodas no parauga malas vai blakus esošiem nospiedumiem ne mazāk kā
divu nospiedumu diametru attālumā. Nospieduma diametra mērīšanai ir
jāizmanto speciālu mikroskopu vai lupu, kurai ir mērījumu skala. Cietības
vienību pārveidošanu izturības robežās mērvienībās var veikt pēc formulām
- 0,36НВ metālam, 0,37НВ dūralumīnija un 0,48 varam.
 Šīs metodes visplašākais pielietojums ir sastopams – sagatavju
izpētei vai lējumu kontrolei.

Rokvela metode – pati izplatītākā cietības mērīšanas metode.

Cietības noteikšanai izmanto standarta uzgaļa pakāpenisku iespiešanu
materiālā. Pēc Rokvella metodes cietību raksturo indentora iespiešanas
dziļums izpētāmajā paraugā. Par cietības vienības lielumu uzskata –
indentora ass pārvietojumu par 0,002 mm, kas līdzinās vienai iedaļai
iekārtas skalā.
Sākotnējās slodzes lielums ir vienāds ar 10 kgf. Kopējās slodzes
lielums ir vienāds ar sākotnējās un atlikušās slodzes summu, tas tiek
izvēlēta atkarībā no lietojamā uzgaļa tipa, pētāmā parauga orientējošās
cietības un biezuma. Salīdzinoši mīkstiem materiāliem НВ līdz 220 kgf/mm 2,
par indentoru tiek pielietota metāla lodīte ar diametru 1,588 mm, kopējais
spiediens 100 kgf. Mērījumi tiek veikti pēc sarkanās skalas – B. Cietību pēc
Rokvella apzīmē ar HRB. Daudz cietākiem materiāliem tiek izmantots
dimanta vai ciet sakausējumu konus ar spices leņķi 120 о un slodzi 150kgf,
mērījumi tiek veikti pēc melnās skalas – C, apzīmējums HRC, bet pie
slodzes 60kgf, melnā skala – A un apzīmējums HRA.
Salīdzinājumā ar Brineļa metodi ir sekojošas priekšrocības:
1) Pielietojot dimanta indentoru ir iespējams noteikt cietības pakāpi
daudz cietākiem materiāliem ar НВ virs 450;
2) Var izmērīt cietību plāniem paraugiem - 1mm , un noteikt detaļas
virsmas stiprību;
3) Cietību noteikšana ir ātrāka un precīzāka, jo noteikšana nav atkarīga
no operatora;
4) Mērījumu rezultātā ir minimāla detaļu deformācija.

Vikersa metode: Ar šo metodi cietību aprēķina iespiežot paraugā

dimanta piramīdu ar 136о leņķi virsotnē, kuru ar noteiktu slodzi iztur 10-15
sekundes. Pēc slodzes noņemšanas mikroskopiski tiek veikts nospieduma
diagonāles mērījums, kas palika uz parauga. Izpētāmā parauga virsmai ir
jābūt pulētai, savādāk, būs grūti noteikt nospieduma diagonāles lielumu.
 Cietības skaitli aprēķina dalot slodzi P ar piramīdas punkta sānu
virsmu. F :

P P
HV = =1. 854 2 ,
A d (2.3.)

kur : P – slodze uz indentoru kgf, no 1 līdz 100 kgf;

d – nospieduma diagonāle, mm.

Darba vienkāršošanai tiek izmantotas speciālas, iepriekš sagatavotas

tabulas.
Vikkersa metodes priekšrocības:
1) Ir iespējami plaša diapazona cietības mērījumi - no ļoti mīkstiem,
līdz ļoti cietiem materiāliem;
2) Iespēja izmērīt materiāla plāna slāņa cietību, pēc virsslāņa
nostiprināšanas vai virskārtas uzklāšanas, kas ir biezāka par
0.1mm.

Pašlaik, plaši pielietojamas ir portatīvās ierīces lielgabarīta detaļu

ekspress – cietības noteikšanai, kas ļauj noteikt detaļas cietību neizjaucot
visu agregātu un veikt tās kontroli atrodoties ekspluatācijā.

Mikrocietības metode
Šī metode galvenokārt pielietojama speciāli sagatavotiem paraugiem
laboratorijas apstākļos. Ar Mikrocietības metode palīdzību var noteikt cietību
ļoti maziem paraugiem, atsevišķiem mikrostruktūras graudiem un pat ļoti
smalkas virskārtas slāņiem (2.1.att.).
 2.1.Mikrocietības noteikšanas nospiedums.

Izšķir trīs galvenās metodes: Vikersa, Knupa un Berkoviča. Visas trīs

metodes ir balstītas uz piramīdas indentora iespiešanu pētāmajā virsmā pie
mazām slodzēm -līdz 0.5kgf (2.2.att.).

2.2.att. Trīs dažādu indentoru veidi- Vikkersa, Knupa un Berkoviča.

Daudz izplatītāko metodi Vikkersa - HV izmanto kvadrāta formas

piramīdu, mēra nospieduma diagonāli (2.3.att.). Knupa - HK metodē
izmanto romba pamatnes piramīdu, mēra lielo diagonāli. Šo metodi
veiksmīgi izmanto plānu slāņu mikrocietības noteikšanai un trausliem
materiāliem. Berkoviča metodē izmanto vienādmalau trijstūra piramīdu,
cietības noteikšanai mēra trijstūra malas. Pielieto cietu materiālu slāņu
pētīšanai.

2.3.att. Vikkersa metodes nospieduma diagonāles lieluma

noteikšanas princips

Visas šīs metodes var pielietot vienā ierīcē. Mainās tikai indentors un
uzskaites metodika.

2.3. DARBA METODIKA UN IZPILDES SECĪBA

Noteikt cietību:
1. pēc Brineļa – nerūdītam oglekļa tēraudam;
 2. pēc Rokvella - rūdītam oglekļa tēraudam un dūralumīnijam.
3. pēc Vikkersa – rūdītam tēraudam;
4. mikro cietību – dažādu mikrostruktūru slīpņiem.
Katras cietības noteikšanai, neatkarīgi no metodes, ir jāveic piecus
mērījumus. Pēc mērījumu rezultātiem noteikt vidējo cietību H vid un atbilstošo
novirzi
ΔH
δH = (%).
H vid (2.4.)
Uzkonstruēt grafiku, kurā atspoguļot atbilstošo novirzi izmaiņas
atkarībā no slodzes lieluma uz indentoru, mērot ar dažādām metodēm.
Paskaidrot iegūtos rezultātus.