Gundega Repše

UGUNSZĪME
 Atdodiet viņiem to, kā vairs viņos nav,
Un viņi atkal redzēs pļaujas graudu vārpā iekļaujamies un viļņojam uz stiebra.
Iemāciet viņiem no krišanas līdz lidojumam viņu sejas divpadsmit mēnešus,
Un viņiem dārgs būs sirds tukšums līdz nākamajai vēlmei.
Jo nekas neiet bojā, nekas negrib izplēnēt pelnos.
Un to, kurš prot redzēt, kā zeme nonāk līdz augļiem,
Vairs nesatriec neveiksme, lai ko viņš zaudējis.
RENĒ ŠĀRS. Atdodiet viņiem . . .

I
Nemaz nezinu, ar ko sākt. Ar to, ka piedzimu tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā? Bet kurš gan tā īsti
atceras, kas tas bija par gadu un ar kādām domām ļaudis dzīvoja? Tikai kopīgās atmiņās ir dialektika.Magda
Vairoga laida pasaulē šo rindu autori aukstā, sarmainā desmitā janvāra naktī pulksten trijos un trīsdesmit minūtēs.
Četrus kilogramus smagu un ļoti skaļu bērnu.Es, Erika Kārļa meita Vairoga, no šī brīža solos runāt tikai patiesību,
ar visu turpmāk teikto nevēloties nodarīt ļaunu cilvēkiem, kuri bija iesaistīti manā un manu vecāku dzīvē. Jūs
varbūt brīnīsieties, ka es atceros par daudz, ka es atceros laiku, kad vēl nebiju dzimusi. Lai tas jūs nemulsina.
Esmu pārliecināta, ka mēs katrs dzīvojam arī citu cilvēku dzīves un laiks tur neko nespēj grozīt. Jo laiks nav
arguments.

1
Toreiz Dagmārai bija divdesmit seši gadi. Par viņu tērgāja kā par izcili gudru, talantīgu, vīriešu aplidotu būtni.
Universitāti Dagmāra bija beigusi nepilnos divos gados un ieguvusi spožu autoritāti Rīgas inteliģences aprindās.
Pēdējā laikā viņa nodevās modernajai franču literatūrai un tulkošanai. Dagmāra dzīvoja viena. Tēvs bija kritis kara
pirmajos mēnešos, bet māte — franču valodas pratēja, smalku paražu un etiķetes kopēja, mūzikas kritiķe —
nomira gadu pirms Dagmāras iepazīšanās ar Kārli. Tas notika tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītā gada marta
pirmajā ceturtdienā, kad neliels interesentu pulciņš atkal devās uz "Dagmāras pēcpusdienu". Jaunais, pirmo
ievērību guvušais gleznotājs Olafs Šubins uzaicināja savu bijušo studiju biedru, tikko kā akadēmiju beigušo Kārli,
manu tēvu, sev līdzi. Strēlnieku ielas nama kāpnes oda pēc runčiem. Blāva, dzeltenīga lampa trīcošā vadā
izgaismoja drūmas pažobeles. Durvis atvēra neliela auguma tumšmate ar Polas Negrī frizūru. Melna, pieguļoša
kleita ar apaļu izgriezumu un papiross nervozos, kustīgos pirkstos. Dagmāra. Vēl šodien, kad tik daudz lūžņu un
drazu nogruvis pāri tās dienas pieticīgajai ainai, Kārlis redz Dagmāru tādu — pārliecinātu, pabeigtu, kā ar ogli
izzīmētu joniešu kolonnu. Arī tumšās acis, kuras toreiz asi un vērtējoši nolūkojās viņa melnajā, milzīgajā žaketē,
Kārlis neaizmirsīs nekad. Pat tad, kad gribēs, ne. Istabā no grīdas līdz griestiem stiepās smagi, grāmatām pieblīvēti
plaukti. Uz palodzēm un istabas kaktos tās bija nošķiebušās neglītās kaudzēs. Gaiss — pelēks, piesmēķēts un šķita
neizvēdināms. Šaurs dīvāns ar zilu segu un finiera klapīte pie loga rakstāmgalda vietā. Trīs skolotājas, padzīvojis
tēlnieks, mazs, kustīgs grāmatnieks, divi grafiķi, tūļīgs dzejnieks un divas pajaunas filoloģes domīgi dzēra tēju pie
apaļā, Bauskas galdniekmeistaru darinātā galda un gaidīja Dagmāras priekšlasījumu. Ne jau vienmēr viņa
uzstājās. Bija pēcpusdienas, kad viņi kopīgi pārsprieda teātrus un izstādes, kāds uzstājās par Debisī vai Monteņu,
lasīja Dagmāras un citu tulkoto dzeju. Kas īsti notika tajā marta vakarā, Kārlis neatceras. Vienīgi to, ka citkārt
runīgais, balamutīgas asprātības šķiedošais Olafs Šubins bija gluži rāms un kaistošām ausīm tvēra katru šīs daiļās
sievietes vārdu. Izdaudzinātā modernās kultūras apoloģēte Kārlim par izbrīnu nerunāja ne par Kamī, Valerī,
Apolinēru, ne par Braku, Pikaso, bet par Viktoru Igo. Sakrustojusi slaidas, tumšas zeķēs ieģērbtās kājas, Dagmāra
sēdēja uz virtuves ķeblīša un mierīgā, pārliecinātā balsī nobeidza: — Deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos
gados Viktors Igo saraksta lugu "Karalis uzjautrinās". Pirms tās izrādes jaunatne dzied "Marseljēzu". Lugu
ministrs aizliedz, jo tā aizskarot sabiedrisko morāli un graujot labos tikumus. Dzejnieks kvēlā sašutumā iesūdz
ministru tiesā. Tā ir pirmā tāda veida prāva. Par to runā un strīdas visa Francija, pat pretinieki apbrīno Igo drosmi.
Tiesa, protams, izlemj par labu ministram, bet Igo spožā runā pierāda, ka taisnība tomēr ir viņa pusē. Minēto lugu,
krietni pārstrādātu, vēlāk izmanto Verdi par tekstu operai "Rigoleto". Reakcionārās preses vajāts, Igo lepni atsakās
no karaļa pensijas. Tūkstoš astoņi simti piecdesmit devītajā gadā, kad Vašingtonā tiesā Džonu Braunu, Igo sūta uz
Ameriku vēstuli un prasa varoņa atbrīvošanu. Lūk, viņa vārdi: "Karaļi aiziet, bet tautas paliek, un tautām jāzina
patiesība." Sievietes balss un pēdējie vārdi atstāja abstraktu, bet nepatīkamu baiļu sajūtu. Kārlis atvadījās un uz
pārrunām nepalika. Skaidros lokos iezīmētajām uzacīm viegli saspringstot, Dagmāra laipni viņu izvadīja, taču
vēlreiz atnākt neuzaicināja. Pirmo reizi katrs dalībnieks varēja atvest līdzi draugu vai paziņu, bet bez Dagmāras
ielūguma otrreiz ierasties nebija pieņemts. Tāda etiķete.
2
Kārlis mitinājās koka mājas bēniņos netālu no Ziedoņdārza. Molberts, saliekamā gulta, pāris kastu ar niecīgo
mantību un daži krēsli. Tas arī viss. Kas gleznotājam vairāk vajadzīgs? Skats uz debesu zilgmi? Blēņas. Miers un
laiks vajadzīgs. Taču pēdējā laikā Kārļa mieru iztraucēja biežie Olafa Šubina apciemojumi. Nekāds draugs viņš
Kārlim neskaitījās, bet vai tāpēc prom raidāms? Šubins mēdza ierasties ceturtdienās, lai pēc stundas svarīgi
pieceltos un teiktu:
— Laiks iet pie Dagmāras. Viņa mīl precizitāti.
Kārlis nevarēja apgalvot, ka nejuta Šubina balsī triumfāla prieka šķēpeles.
— Kāpēc tu vispār pie viņas ej? — reiz, būdams saīgušā omā, Kārlis ieprasījās.
— Iepazīstu interesantus cilvēkus. Pa ielām jau tādi nestaigā un avīzēs nepublicējas. Tā ir gluži cita armija.
— Armija? — Kārlis pavīpsnāja, taču atbildi nesaņēma.
Dīvains tips tas Olafs Šubins. Allaž joņo kā apsēsts, kā trenkts, svarīgumā sarauktu pieri. Acis arī nemierīgi
šaudās. Kārlis netika redzējis, kā Olafs glezno, tādēļ pieļāva, ka tā ir dzīve, kurā šis kustīgais džeks nomierinās.
Šubins uzkrītoši interesējās par sievietēm, taču bija maza auguma. Būdams patmīlīgs, viņš šo savu trūkumu
pārdzīvoja gandrīz traģiski. Šubinam piemita vajājošas bailes palikt otrajam. Vienalga, aiz kā. Vienalga, kādā
hierarhijā. Tāpēc Šubins strādāja kā apsēsts. Arī pie sevis izkopšanas. Apguva teatrāli spožu sarunu stilu un
eleganci. Savus pedagogus viņš nicināja, dzērumā nežēlīgi parodēja, bet, tos satiekot, ar pieklājību, kas bija
precīzi uzpiparota ar bērnišķi draisku nekaunību, atbruņoja. "Jaunības smaka," bija teicis vecais Siliņš, kā noplātot
rokas Šubina uzvarošā šarma priekšā.
Vai Olafs būs liels gleznotājs, Kārlim bija grūti zināt. Brīžiem viņam sīki skauda Šubina grozīšanās un rīvēšanās
visu uzmanības centrā, familiārās attiecības ar pedagogiem, kamēr viņu pašu, Kārli Dobi, neviens negribēja īsti
pamanīt. Tiesa, pēdējā laikā viņa darbi bija nokļuvuši dažu kritiķu uzmanības lokā un spriedumi nebija no
glaimojošākajiem. Bet par to Kārlis neuztraucās. Drīzāk guva gandarījumu, ka ir ievērots. Par Šubinu nerakstīja.
Par viņu pļāpāja un ar viņu sadzīvoja.
Ko šis īstenībā patukšais vīrišķis meklē smalkās Dagmāras sabiedrībā? Šubinu taču kaitināja jebkura tēma, kurā
tika pieminēta vai analizēta pasaules lieluma personība. Džoto bija izčākstējis formālists, Leonardo — visēdājs
rīma, Mikelandželo — psihs un tā tālāk. Kāpēc gan Kārlis ar viņu satikās? Vai tāpēc, ka neērti bija skaidri pateikt,
ka nekādas jēgas no viņu noklačotām pēcpusdienām pie vīna pudeles nav? Kārlis gan parasti klusēja. Viņu jau
ilgāku laiku mocīja sajūta, ka viss, ko dara, nav īsti viņa. Prasījās kaut ko vērienīgu, paša izkliegtu, instinktīvu.
Tomēr jau tagad Kārļa klusās dabas tika saukātas par sevī iemīlējušamies mākslinieka subjektīvām vīzijām.
Nez ko tāda Dagmāra sacītu par viņa gleznām? Divdesmit sešus gadus veca sieviete. Viena pati. Neviļus nāca
prātā tēva buldurētie, bieži atkārtotie Viktora Eglīša klasificējumi. Vai Dagmāra būtu "augsti gudrā, studētā,
patstāvīgā, vīrietim garlaicīgā, vīra aizvējā neilgstošā"? Nevarētu teikt, ka Kārlim bija garlaicīgi vērot šo dāmu un
klausīties asajos, biedinošajos vārdos. Varbūt viņa pieder pie "studējušajām, vecpuišu un omulīgu kungu
neīstajām sievām, kuras negrib būt mūžam uzticīgas, tādēļ nodod savus bērnus audzināt patversmēs un īstenībā
mīlēt nemaz neprot"? Bērnu Dagmārai nemaz neesot, un pat Šubins nekādas pikantērijas par viņas intīmo dzīvi
nestāstīja. Varbūt šī sieviete būtu tā trešā kategorija — "no rokas rokā slīdošā, "brīnišķību" dvēselē dzēsusī,
ziņkārības mocītā, nenodrošinātā ierēdne, neizdevusies māksliniece, jaunā, vieglā hetēra un bārdāma"? Jāsmejas.
Ja jau tik dziļas garīgās spējas un acīm redzamu talantu sāks turēt aizdomās par šarlatānismu, tad kam vispār vairs
ticēt. Dagmāra esot ļoti interesanta skolotāja. Tātad vismazāk var ticēt vecajam šķelmim Eglītim. Sazin kāpēc tēvs
šos penterus skandināja, māti kaitinot, un sazin kāpēc arī Kārlis tos bija paturējis prātā. Nu jā, tēvs, Eiropas
čempions basketbolā, taču nīda emancipētās sievietes un viņu teorijas. Bet Kārlis bija mātes dēls. Mazliet krimta,
ka Dagmāra nebija Kārli uzskatījusi par pietiekoši spilgtu un piemērotu personību, lai sauktu savā pulkā. Jā, viņš
jau neprata iemest sarunu mudžeklī ne spraigu jautājumu, ne dziļdomīgu piezīmi, pat ne notēlot šoka izraisītu
valodas zudumu viņas priekšlasījuma iespaidā. Varbūt tieši tāpēc arī tu aizmuki, Kārli? Nē, nemelo tālāk. Īstenībā
taču tu nobijies. Un vēl vairāk nobijies, kad ievēroji, ka Šubins to ir pamanījis. Tāpēc jau šis džeks tik drosmīgi un
uzstājīgi pie tevis nāk. Zināmā mērā tā izpaužas Šubina vara pār tevi...

3
Nākamreiz viņi satikās nejauši — gandrīz pēc trim mēnešiem. Dagmāra nāca pretim pa Tērbatas ielu — nodurtu
galvu, tukšām, apkārtni neredzošām acīm.
— Ak dievs, kāpēc es jūs toreiz pazaudēju? — viņa iesaucās un ieķērās Kārļa elkonī. — Es taču domāju, ka esat
Šubina draugs!
— Un tad? Vai tas ko maina? — Kārlis diezgan asi atjautāja.
— Protams, — sieviete atbildēja, nepamanījusi Kārļa iepliķēto patmīlību.
Viņi gāja klusēdami. Dagmāra laiku pa laikam atskatījās.
Kārlis bija daudz domājis par šo gudro, lepno, mazliet vēso dāmu, kura viņu uzskatīja par vecu, nederīgu čību,
kuru nepieklājas laist smalkpapēžu sabiedrībā, taču īstu aizvainojumu un atriebības kāri viņš nejuta. Kad nu viņa,
melnos, faltētos svārkus šūpodama, gāja Kārlim līdzās, sametās neērti. Kabatā dažas kapeikas — ar liķieri
profesorīti neizdosies pacienāt. Kas gan viņiem runājams? Gaisagrābslis ar pretenzijām uz filozofiju un pasaules
garīguma naba.
— Bildes neparādīsiet? — Dagmāra ievaicājās, bet Kārlis juta, ka sieviete domā par kaut ko citu. Zem tumšajām,
skaidrajām acīm pietūkums. Jūnija iedeguma vietā pabāla, pelēka āda. Ieķērusies viņa elkonī smagi un saspringti.
Dīvaina, stindzinoša sieviete! Kāpēc viņa tik tramīgi atskatās?
Kārļa bēniņos Dagmāra šķietami atslāba. Redzēdams viņas ieinteresētību un lietišķo apiešanos ar kartona
gabaliem, Kārlis valdījās, lai prieka mutulis, kas vārījās krūtīs, neizgāztos laukā un nepadarītu viņu smieklīgu.
— Neaizmirstiet, ka cildināt abstrakcionismu ir bīstami, — Kārlis neveikli jokoja.
— Ak tad tas ir abstrakcionisms! — Dagmāra tikpat divdomīgi izsaucās, atsēzdamās uz viņa čerkstoši klabošās
gultas.
— Uzmanīgi, neapgāzieties! Sēdiet labāk uz krēsla.
Profesorītei gan nepiestāv sēdēt tādas krāmu kaudzes viducī. Ja viņš piedāvātu ar zīdu apvilktu zofā, ja nevērīgi
pamātu uz stiklotajiem grāmatu plauktiem un viņi sēdētu maigā mijkrēslī zem sulīgi zaļas palmas, o, tas gan radītu
efektu. Tā visa vairs nebija. Palicis viens kā kankars — viņš pats. Kārlis Dobe. Lai nu skatās un brīnās, ja grib.
Māte jau devīto gadu vadīja Sibīrijā, tādēļ darbā iekārtoties nenācās viegli. Viņš gan sevišķi necentās un arī
protekcijas nemeklēja. Kādu laiku piepelnījās muzejā par sargu. Tur pēc tīriem papīriem neostījās — vismaz tāda
ranga darbiniekam. Lai gan — piesieties jau varēja.
Nejaušības pēc Kārlis toreiz, četrdesmit pirmā gada jūnijā, bija aizbraucis pie tantes Mikas uz laukiem — tur,
netālu no Taurenes. Un sagulēja divus mēnešus plaušu karsonī. Kā caur pienainu marli viņš atceras siltos govju
plāceņus uz krūtīm, Mikastantes apaļās, pārbiedētās acis un gari stieptu, čūkstošu skaņu — it kā gludeklis
piespiestu slapju drānu — karš, karš, karš.
Bet par to jūnija nakti, par spožajiem prožektoru uguņiem un mātes kliedzieniem pastāstīja kaimiņiene. Kad Kārlis
nevarēja atslēgt sava dzīvokļa durvis, no pretējā dzīvokļa izsprāga Cesberga kundze un ievilka viņu pie sevis.
Stostīdamās un Kārli biedinādama, stāstīja, kā ielavījusies viņu istabās, kad vecāki bijuši aizvesti, kā paguvusi tik
vien kā noraut no sienas kāzu bildi, kā pieci vīri lamādamies vandījušies, līdz visbeidzot aizzīmogojuši durvis. Nu
te dimdinot vācieši — savas trīs reizes nedēļā. Lamāties nelamājoties, bet arī viņas istabas apskatījuši stingām,
bālām sejām.
Pliks un jauns, satriekts un visu atstāts — Kārlis, pateicoties savai slimībai, sadabūja papīrus un iestājās Mākslas
akadēmijā. Jā, kamēr citi mira, kamēr citi karoja un brīvoja. Bet, ja viņš, Kārlis, būtu karojis, vai tad savu tēvu
būtu atkarojis? Ja būtu skrējis ar plinti zobos līdzās citiem — rindu rindās, plecs pie pleca? Varbūt tēva izsūtītājam
dzīvību nosargājis? Nē, Kārlim bija jāsāk no nulles. Vecāku sudrabs, bibliotēka un tēva suvenīru un medaļu
kaudzes šķita niecīga draza iepretim pēkšņajai neziņai un bailēm, tādēļ viņš izlikās neredzam Cesberga kundzes
nervozo dīdīšanos un roku plātīšanu gar viņu riekstkoka bufeti un ar zīdu pārvilkto zofā, kas, palagiem apklāti,
mēmi šķielēja guļamistabā.
Pēc četriem gadiem kaimiņiene uzmeklēja Kārli un nodeva mātes vēstuli, kura bija atsūtīta uz viņu bijušo
dzīvokli. Tēvs miris pirmajos izsūtījuma mēnešos.
Jā, karam beidzoties, Kārlis vēlreiz devās uz vecāku dzīvokli. Naudas bads un bēniņu dzīve dzina atgriezties.
Atvēra pazema, padrukna sieviete rītakleitā. Aiz viņas muguras snaikstījās divi zilacaini puišeļi. Sievietes acīs
Kārlis izlasīja taisnības apziņu un gatavību cīnīties par visu, par ko vien vajadzēs. Kamēr Kārlis mīņājās, parādījās
arī liela auguma vīrietis pelēkzilā sporta krekliņā. No stājas bija noprotams, ka armijnieks.
— Čto vam? — vīrietis stingri noprasīja un, atbīdījis sievu ar bērniem nostāk, iznāca Kārlim pretim.
— Es te dzīvoju. Ja zģes živu, — Kārlis sacīja.
— Ņičevo ņe znaju, — vīrietis strupi atburkšķēja un grasījās aizvērt durvis.
— Ielaidiet!
— Nu, nū. — Vīrietis ar spēju grūdienu Kārli atsvieda atpakaļ. — Vernulsja? A? Ot kūda? Vsjo provērim! —
aizdomīgā, varenā balss uzbrēca, un durvis aizcirtās. Šoreiz Cesberga kundzes dzīvoklis arī neatsaucās.
Viss šķita neticams, tāls un ar viņu pašu nesaistāms. Netaisnības un bezmērķīga naida spēks dzina Kārli
noturēties. Iekosties dzīvītē ar visiem zobiem, līdz kaulam, lai viņai sāp!
Bija jārīkojas. Jāpalīdz mātei. Haralda padoma iedrošināts, viņš aiznesa Augstākajai Padomei lūgumu. Rīdams
padevības un kauna asaras, rakstīja: "Laipni lūdzu atļaut man nosūtīt mātei — Viktorijai Dobei, kas 1941. g. tika
no šejienes izsūtīta sava tagad mirušā vīra dēļ, — paciņu ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem (apaviem,
apģērbu, segu). Griežu Jūsu vērību uz šādiem apstākļiem: I) mana māte Viktorija Dobe aizbrauca uz Tomskas
apgabalu, nepaņemdama līdzi neko no visnepieciešamākajām mantām; 2) 4 gadu laikā, kā viņa raksta, viņa ir
pilnīgi nolietojusi savu apģērbu; 3) viņa strādā kolchozā un meža darbos, kur nepieciešamība pēc papildu apģērba
ir sevišķi liela; 4) klimatiskie apstākļi viņas izsūtīšanas vietā ir sevišķi bargi; 5) mana māte tika izsūtīta ne pašas,
bet vīra dēļ, kas pie tam 1942. g. izsūtījumā ir miris; 6) savam lūgumam pievienoju atļauju no manas mātes
darbavietas Nuroļkā, ka viņai atļauts saņemt sūtījumu."
Kārlis saņēma pozitīvu atbildi. Turpmāk varēja palīdzēt bez iepriekšējiem sarakstiem.
Naktīs viņš domāja par tēvu. Vainīgais?!
Bet viņa rakstītais taču neko negrozīja. Tas, ko uzšņāpis viens nosiekalojies sprukstiņš, kad viss izlemts, ir blefs.
Patiesība jau nosvērta. Dzīvsvarā. Tomēr sirdsapziņa alkatīgi rija katru Kārļa nodomu un neļāva spert soli. Kājas
pinās.
Un te nu viņš tup, nagus grauzdams, un ir aizmirsis daiļo sievieti, kuru gribēja sēdināt uz zīda zofā. Viņa ir
stāstījusi, bet Kārlis nav dzirdējis.
— No rudens es vairs nevarēšu strādāt skolā, — Dagmāra runāja tālāk, — mani apsūdz par sakaru ar
vienpadsmitās klases skolnieku.
— Nesaprotu, — Kārlis murmināja.
— Kas to var saprast? Viņiem nepatīk, ka franču literatūras stundās novirzos no vielas, ka stāstu par kultūru. Vai
tad jūs avīzes nelasāt? Kosmopolītisms, reakcionārā māksla ...
Sieviete sēdēja stingi un it kā pārlieku mierīgi, lāgiem noslaucīdama asaras. Jēziņ, puisīt, viņai taču ir
nepatikšanas, viņa raud, profesorīte atnākusi bēdas izsūdzēt, bet viņš, āmurs, zelē savas sapelējušās atmiņas un
neko nedzird. Ievilkusi elpu, Dagmāra turpināja:
— Nav darba. Redakcijas rakstus sviež atpakaļ bez paskaidrojumiem. Es to jutu, paredzēju, bet, kad tas reiz ir
noticis, nav viegli. Man seko. Tas puisis ir tikai iegansts. Jā, vienreiz viņš atnāca uz ceturtdienu, es uzaicināju,
viņš ir ļoti spējīgs. Nezinu, kurš to visu tālāk savērpa.
Kārlis juta, ka stindzinošā sajūta zūd. Viņam līdzās sēž skaista, nelaimē nokļuvusi būtne. Jārīkojas. Jāuzvāra tēja.
Jānomierina. Jāpalīdz. Nabaga skuķis. Iztrūkusies kā pamodināta pūce.
— Jums vajag naudu. Bet man tās nav, ticiet jel. Es labprāt visu, cik būtu, bet... — Kārlis stostījās.
— Izbeidziet! Vai tāpēc es jums to stāstu? Ak, piedodiet, es esmu vainīga. Man nevajadzēja uzbāzties. Bet jūsu
gleznas ir tiešām labas. Man tikai prasītos mazāk piesardzības, mazāk aprēķina. Nekāds abstrakcionisms,
muļķības, to jūs taču pats zināt.
Kārlis truli blenza Dagmārā, nezinādams, ko darīt. Vienīgi apbrīna, ka izmisumā novests cilvēks pievērš
uzmanību viņa darbiem, sajūsmināja un reizē mulsināja. Ko viņš var piedāvāt? Sacīt, lai neuztraucas, sacīt, ka viss
būs labi, ka viņa ir gudra, skaista? Idiotisms. Visapkārt idiotisms, un viņš nezina, kur ir mierinājums.
— Vai jūs mani neuzaicināsiet vēl kādu reizi? — Kārlis visbeidzot izmocīja jautājumu, kas lenca viņa aizvainoto
patmīlību.
— Nē, — Dagmāra skumji pašūpoja galvu. — Nē. Es negribu, lai jūs manis dēļ iekļūtu nepatikšanās. Viss ir ļoti
sarežģīti. Pie manis vairs nesanākam. Katru reizi citur un tikai nemainīga publika. Vai jūs saprotat, ka bez visa tā
es nevaru dzīvot? — viņa uzbudinājās un turpināja ar patosu: — Kā man var aizliegt lasīt, saprast un mīlēt Kamī,
Eliāru, Sartru? Kā es varu to uzņemt sevī un nevienam neatdot? Tas taču būtu visbīstamākais un necilvēcīgākais
egoisms. Noziegums! Tā taču ir mūsu barība, mūsu gaiss! Es nevaru un mēs nevaram tā smakt.
Dagmāra saminstinājās no saviem kaismīgajiem vārdiem un viegli nosarka.
Kārlis juta, ka mugura iztaisnojas. Viņš sajūsminājās ne tikai ar sirdi. Bez pateicības jūtām, ka šī lieliskā sieviete
viņam uztic savas bēdas, Kārlī auga sevis apziņa, spēks, kas prasījās, lai tam notic.
— Es iešu, — Dagmāra piecēlās un atvadījās. — Neņemiet ļaunā.

4
Sniga mazām, spožām pārslām. Dagmāra, apvilkusi melno zīda kleitu, stāvēja pie vaļēja loga. No trešā stāva
redzamais ielas fragments šķita izmiris. Jā, trīsdesmit pirmais decembris. Dagmāras un Kārļa piecu mēnešu
laulības jubileja. Virtuvē, kura nu bija ar finiera plāksnēm sadalīta divos mazos kabūzīšos, dzirdami Kārļa
šļūkājošie, domīgie soļi. Kad viņš gleznoja, Dagmāra negāja pat tumšajā virtuves pusē vārīt ēst. Trauku šķindoņa
un ēdienu smaržas tikai traucētu vīra jau tā saraustītajam, vienmēr it kā tīši uz neveiksmi vedošajam darbam. Labi,
ka abi nebija nekādi vēdera vergi un Kārlis katru vakaru nepieprasīja asiņainu gaļas šķēli.
Nu jau tuvojās vienpadsmitiem. Dagmāra bija uzklājusi balto, bārkstaino galdautu un sarindojusi šķīvjus ar
zaļajām maliņām. Vedžvuda cukurnīca galda vidū blāzmoja nakts gaismā vēsi un noslēpumaini. Baltās, svinīgās
sveču vertikāles un salvešu piramīdas izskatījās pilsoniski. Dagmāra gan necieta šo vācu mamzelīšu cakaino
estētiku, taču, atcerējusies, ka ir viņu kāzu diena, nolēma ievērot tādu etiķeti, kāda būtu patikusi viņas nelaiķei
mātei. Un ja nu tomēr kāds piezvana pie durvīm! Dagmāra cerēja, viņa neteica Kārlim ne vārda, taču cerēja kā
bērns.
Neviens nerādījās jau trešo mēnesi. Diez vai tas bija tikai Šubina nopelns, kurš centās pļāpāt pa labi un kreisi par
viņu laulībām daždažādas ķengas. Kad Olafs pārāk aizrāvās, cenzdamies Kārli atrunāt no izšķirošā soļa, Kārlis
pacienāja viņu ar kārtīgu pļauku. Un Šubins pazuda, promiedams vervelējot par mazgadīgu zēnu pavešanu. Ak, kā
Kārlis toreiz lādējās, kā kliedza un lamājās, līdz, ieraudzījis Dagmāras tumšās acis durvju spraugā, apklusa.
Apklusa mokoši ilgi. Kļuva nerunīgs, drūms un neizdibināms. Reizēm sēdēja ar Haraldu — savu pamatskolas
kolēģi — virtuvē un dzēra groku. Bet tagad arī viņš nāca tā kā piesardzīgi, kā slepeni. Neatbildēja uz Kārļa
vaicājumiem, bet trieca visādas blēņas. Tā kā žēli un vainīgi atnesa dārgus cienastus, slavēja gleznas, par kurām
Kārlis pats spļaudījās, un ātri manījās prom.
Dagmāra nodrebēja un aizvēra logu. Decembra gaiss bija ass un stindzinošs. Tas dūra vaigos un snaikstījās
kodīgiem zobiem gar kaklu. Viņa aizsmēķēja papirosu un pie viena aizdedzināja sveces. Grāmatām pārblīvētā
istaba šovakar izskatījās svešādi svinīga. Izrevidētie papīru kalni nu sagūluši atvilktnēs zem drēbju skapja, tulkot
aizsāktie manuskripti sarindoti plauktos zilganās un dzeltenīgās papes mapītēs. Vakar, krāmējoties papīros,
Dagmāra izsvieda kaudzēm vēstuļu. Gan draugu, gan kolēģu, gan šejieniešu, gan ārzemnieku. Piepeši viss bija
šķitis nevērtīgs, lieks un pagājis. Jo vēstules vairs nenāca. Atmiņas bez dzīvās sulas, kā viņa mēdza teikt, nav neko
vērtas.
— Es nomazgāšu rokas, tad varam sākt, — nosmērējies, nomākts un noguris Kārlis tomēr centās būt mundrs.
Ar gleznošanu negāja. Tā kā Dagmāra bija bez darba, Kārlis jau mēnesi strādāja preču stacijā. Bet viņa tulkoja.
Aizgūtnēm. Kārlis neiebilda. Vien satrieca sīkstais, nesamākslotais darbaspēks, ar ko sieva spītīgi turpināja.
Dagmāra izstaipījās, tīksmi sajūtot zīdu pieglaužamies augumam, un sevī pasmaidīja. Viņa nejutās
divdesmitseptiņgadīga. Kur nu! Jau tikai pa gabalu ieraugot Kārli, Dagmāra sev šķita maza un bērnišķīga. Pat
dumja. Kārļa mazrunība, disciplinētība un režīms joprojām uz viņu atstāja iespaidu. Dagmārai bija kauns, ka vīrs
nevar visu savu laiku atdot gleznošanai, taču, pievēršoties darbam, to mirklī aizmirsa. Tāpat kā visu pārējo.
Ar piespiešanos viņa centās atcerēties Kārli vieglprātīgu un smejošu. Tikai toreiz, kad Dagmāra piekrita. Tad gan.
— Ieslēdz radio, varbūt mūzika, — Kārlis sauca.
Viņi bieži klausījās mūziku. Reizēm aizsapņojās pie Bēthovena vai Rahmaņinova turpat Dagmāras gultā. Vispār
jau Kārlis gulēja darbnīcas kambarī uz tās pašas savas līdzatnestās griezīgi pļerkstošās saliekamās gultas. Tā bija
iegājies gandrīz no paša sākuma.
Dagmāra strādāja pa naktīm un alkatīgi smēķēja, bet Kārlis kā rīta putns apaļos pulksten sešos jau staigāja ap
molbertu. Nu jau mēnesi šai laikā viņš bija stacijā. Kopā abi bija tikai rīta stundās, ap desmitiem, kad Kārlis nāca
Dagmāru modināt. No rīta ieņemtie bērni esot talantīgi, Kārlis kautrīgi mēdza jokot.
— Kafija dziest!
— Nāku, — Kārlis attrauca, grozīdamies koridorā pie spoguļa. Garš — kā jau basketbolista dēls, bet kalsns kā
māte — deju skolotāja. Un tās "briesmīgi zilās", kā Dagmāra teica, acis! Taisns, skulpturāls zods, īsi apgriezti
brūni, mīksti mati. Baltais pletkrekls gan viņam izskatījās ķēmīgi. Dagmāra bija radusi vīru redzēt melnajā
strādnieku halātā, un tāds viņš šķita spēcīgāks, noteiktāks. Kad Kārlis apģērbās "pieklājīgi", allaž sametās žēl.
Neapzināti tieši tādēļ Dagmāra vairījās ar viņu kaut kur iziet. Bija bail no šīs sajūtas. Ka lielo, mazliet
neizdibināmo vīru viņa var žēlot, kļūt mātišķa. Lai gan jau no kopdzīves sākuma Dagmārai šķita, ka Kārlis ir
vecāks, pieredzējušāks, arī piesardzīgāks. Tomēr abi viņi bija divdesmit trešā gada bērni. Kārlis pienāca un cieši
noskūpstīja sievu. Dagmārai patika. Kārlim bija īpaša smarža, to viņa bija pamanījusi jau toreiz, kad Olafs viņu
atveda līdzi. Silta miesa, mazliet krīts vai kaut kas miltains. Esot Kārļa skavās, viņa aizmirsa visu. Pietika ar vienu
glāstu, un Kārlis vairs nešķita ne žēlojams, ne vecāks un ne bailīgāks par viņu pašu. Īpaši tumsā. Tad Kārlī bija
karsts un milzīgs spēks. Bet tas notika reti. Desmitos no rīta saules gaismā pāri Kārļa plecam viņa redzēja
nenomazgātos, mušu saraibinātos logus, kurus nebija paguvusi nomazgāt.
Viņš apsēdās pie apaļā galda, un Dagmāra piebīdīja Kārlim zirņu bļodu.
— Neraudāsim. Tev viss nokārtosies, Kārli. Viss būs labi, — Dagmāra mierināja tāpat vien. Viņa zināja, ka šādi
un līdzīgi vārdi vīram jāsaka biežāk nekā citiem cilvēkiem. Kārlis visu darīja instinktīvi. Mokoši meklēja sevī,
rakņājās, plēsās, ne vārda nebilzdams, bet allaž baidījās kļūdīties. Jā, viņš neprata pamatot. Dagmāra viņa vietā
varētu izklāstīt Kārļa koncepciju agresīvajiem preses muldoņām un demagogiem, kuri nu gānījās vai katrā avīzē,
izklāstīt tā, ka viņi varbūt apklustu. Kaut uz brītiņu, lai Kārlis varētu mierīgi strādāt. Bet to jau Dagmārai neļāva.
Un kur nu vēl kā sievai.
— Jau bez desmit minūtēm, — Kārlis ieska, tījās rokas pulkstenī.
— Tev arī viss būs labi, neuztraucies. Patiesība paliek patiesība. Un par naudu no spļaujies, — viņš teica ar
grūtībām, kaunēdamies par saviem vārdiem, un noglāstīja Dagmāras melno zīda plecu.
Bālie, platie vaigu kauli, tumšās, krāsotās acis un spožie, īsie mati viņu vienmēr satrieca apvienojumā ar
melnajiem tērpiem. Kopš ceturtdienas bija kļuvušas pārāk bīstamas, svētku Dagmārai nebija. Viņa vispār par savu
izskatu maz interesējās, un tas Kārlim patika. Viņš necieta lupatu karalienes, uzskatīdams, ka visa sarežģītā drēbju
draza paredzēta tikai un vienīgi izsmalcinātākas izvirtības kultivēšanai. Viņa Dagmāra, ierakusies grāmatās un
manuskriptos, bija tāpat skaista un minūtes laikā spēja pārtapt par vissatriecošāko draiskuli vai dēmonu, ja vien
gribēja.
— Kremļa kuranti iezvana jaunā, 1951., gada sākumu. Mēs, padomju ļaudis, ar gavilēm sagaidām jauno gadu, jo
zinām, ka 1951. gads būs vēl raženāks un bagātāks par pagājušo. Sociālistiskā valsts savā gaitā nepazīst
apstāšanos, tā nemitīgi virzās uz priekšu, un katrs nākošais gads ir vēl platāks solis uz komunismu nekā
iepriekšējais.
— Izslēdz, — Dagmāra lūdzoši paskatījās vīrā.
Klusēdami viņi izdzēra šampanieti un, kopīgi novākuši tikpat kā neaiztiktos traukus, devās pie miera.
— Mīļā, nelaimīgā pūce, — Kārlis čukstēja, viņu glāstīdams. Nakts bija sabiezējusi plata un liela. Klusumā varēja
dzirdēt Kārļa pirkstu kustības pār viņas ādu.
— Bail, — Dagmāra teica dobjā balsī.
— Tik kluss, it kā nekā vairs pasaulē nebūtu.
Kārlis neatbildēja. Viņš gulēja nekustīgi, vērdamies ēnainajos, trīsuļojošajos griestos, un centās sevī apvaldīt
pieaugošo, īsti neizskaidrojamo smeldzi.
— Paliec pie manis šonakt, — Dagmāra čukstēja.
— Protams.

5
Tai janvāra dienā viņi strādāja katrs savā istabā. Pēcpusdienā satikās mazajā virtuves skabūzītī un, apsēdušies pie
šaurā ar dzeltenbaltu vaskadrānu apspraudītā galda, ēda vakardienas kāpostus ar cūkas gaļu.
— Rīt iešu. Varbūt šoreiz pieņems, — Dagmāra teica. — Citādi jūtos kā parazīts. Tu strādā, manis dēļ zodz laiku
gleznošanai, un es pūstu savā mazvērtībā. Nevajadzēja man ar tevi precēties, tad tev viss būtu citādi. Un arī man
sirdsapziņas pārmetumi ietu secen.
— Izbeidz! Parazīts ir organisms, kas dzīvo uz saimnieka organisma un iegūst sev barības vielas. Bet — tam
kaitējot. Starp citu, parazīta un saimnieka starpā pastāv sarežģīta bioloģiska mijiedarbība. Bet, ja nopietni, tad
parazīts esmu es. Tu jau mani baro. Es turos tikai uz tava spēka un ticības man. Tu to ļoti labi zini, tāpēc nevajag
koķetēt. Man pietiek ar to, ka paliku smalks un balts, kamēr citi viens otru slaktēja. Vai tu domā, ka arī priekš
ģimenes rūpēm esmu pārāk labiņš un tizliņš? — Kārlis rūgti nobeidza.
— Vecā dziesma! — Dagmāra nopūtās.
— Vai tu vienreiz sapratīsi, ka tavs karš ar sevi mākslā priekš cilvēkiem ir daudz būtiskāks? Nerunā pretī,
paklusē! Tāpēc jau es nevaru izturēt, ka tev jānodarbojas ar ko citu. Diemžēl, kopš mēs dzīvojam kopā, kopš man
nav darba, mums nav iznācis tavai mātei neko nosūtīt. Knapinājāmies, lai Vecgadu pavadītu, kā mietpilsoņiem
klājas, ar šampanieti. Un tikai tāpēc, lai aizsmērētu sev acis uz reālo stāvokli. Tai vietā mums taču vajadzēja,
vajadzēja ... — Dagmāra izmisīgā nevarībā atgrūda šķīvi.
— Paliec mierīga! — Kārlis pavēlēja.
— Es taču aizrakstīju un izskaidroju mūsu dzīvi.
— Ko tu tur varēji izskaidrot? Tev prāta nemaz nav? Domā, ka tādas vēstules aiziet? Un kas tev jāskaidro? Mums
ir jāpalīdz!
— Izbeigsim šo sarunu. Nenervozē. Vai tu tiešām domā, ka šitā dzīve bez darba un naudas, šitā pagrīde nekad
nebeigsies? Viss mainīsies, tu redzēsi. Tu labi zini, kas esi un ka tavs darbs ir vajadzīgs. To sapratīs, arī citi
sapratīs, pacieties tikai, — Kārlis runāja valdonīgā tonī, un Dagmāra redzēja, cik bezcerīgi viņš pūlas noticēt sevis
teiktajam. Viņa apķērās vīram ap kaklu un ar žēlumu saindētā sirsnībā teica:
— Piedod. Es biju vāja. Tev taisnība.
Viņa aizvēra aiz sevis durvis un, aizsmēķējusi papirosu, atsēdās pie rakstāmgalda klapītes.
Doma par Kārļa māti nedeva mieru. Pārāk tuvu vēl stāvēja viņas pašas mammucis — tur, līdzās mazajam
etažeriņam, atradās dīvāns, uz kura viņa nomira — sarāvusies maza un dzeltena kā sarūsējusi lapa. Sirdsapziņa
gruzdēja. Tik maz viņas bija parunājušās par dzīvi, par tēvu, par viņu pašu. Allaž tikai darbs, sarunas par darbu,
gandrīz militāra disciplīna. Priekšstats par pasauli tikai caur grāmatu simtiem, caur eksaminējošiem mātes
jautājumiem, norādījumiem. Mammucis Dagmārai skaidri un gaiši pateica:
— Tev jākļūst par lielu cilvēku. Tikai tā tu attaisnosi savu esamību, tikai tā tevi nesalauzīs. Es nedomāju slavu, tas
ir nieki. Es negribu, lai mana meita izaugtu par vārguli un ņuņņu.
No agriem jaunības gadiem Dagmāra lasīja mātes grāmatas, rakstīja viņai par tām recenzijas, tulkoja uzdotos
tekstus no franču un krievu valodas. Jā, viss, pateicoties mammucim. Dagmārai nebija muzikālās dzirdes, tādēļ
mātes pēdās viņa nevarēja doties, taču vecāki operatīvi ķērās pie citām iespējām. No sākuma mammucis pats
mācīja viņai franču valodu, bet no divpadsmit gadu vecuma nāca Nelda Reinšmite — paspūrusī, gudrā vecmeita.
Katru otro dienu pa divarpus stundām Dagmāra sakostiem zobiem paklausīgi izpildīja viņas pavēles, viebdamās
no uzmācīgi salkanajām smaržām un pūdera, ko šī kaprīzā kundze lietoja bez jebkādas mēra sajūtas. Mammucim
par galvassāpēm Dagmāra nedrīkstēja ne ieminēties. Viņa vispār dzīvoja tā, it kā būtu nemirstīga, — vitāli,
disciplinēti, bez gaušanās. Arī ziņu par tēva nāvi uzņēma vīrišķīgi. Dagmāra pat nodrebēja, kad mammucis, asaras
slaucīdams, noskaldīja: "Bet viņš izpildīja savu pienākumu. Mēs no tā varam tikai mācīties."
Kad mammucis jau dzisa un Dagmāra dežurēja pie viņas gultas, attiecības mainījās. Māte kļuva atklātāka, bet tās
bija īsas minūtes.
— Tu nepārdzīvo. Es uzskatu, ka Markam Aurēlijam bija pilnīga taisnība attiecībā uz nāvi. Viņš teica, ka tā
jāgaida bez kurnēšanas — kā vienkārša to elementu sadalīšanās, no kuriem sastādās katra dzīva būtne. Priekš
elementiem tas taču nav nekas briesmīgs — nu, tas — pastāvīgi pāriet vienam otrā. Tāpēc nav, jābaidās no to
vispārējas pārmainīšanās un sadalīšanās, jo tā ir saskaņā ar dabu. Un, kas ir saskaņā ar dabu, tas nevar būt slikts.
Tā, lūk, meitiņ! Var jau būt, ka, ja tēvs vēl būtu dzīvs, es tā nedomātu.
Tā mammucis runāja vēl pusstundu pirms nāves. Dagmāra slēpa histēriskas elsas virtuvē, šķindinot traukus, bet,
kad atgriezās istabā, viņa jau bija mirusi.
Nākamajā dienā Dagmāra pārdeva mammuca pianīno. Līdzekļu bērēm nebija, un lūgties no paziņām naudu viņa
nespēja. Mammucis to būtu sapratis. Kaut nu. Šī doma Dagmāru reižu reizēm mocīja. Pēc bērēm par atlikušo
naudu viņa sarunāja vīrus, kuri nedēļas laikā izremontēja istabu, nojauca pagaidu sienas, kas agrāk atdalīja vecāku
un viņas istabas daļu, tādējādi sevi tīši nodarbinādama lietišķās klapatās, lai tiktu galā ar sāpēm mammuča
vīrišķības cienīgā veidā. Taču tad, kad pa radio skanēja Mocarts vai Lists, Dagmārai bija jāmeklē nervu zāles.
Tagad, kad viņa iztēlojās Kārļa māti tālu ziemeļos bez normāla uztura un bez sīkām ziņām par dēlu, Dagmāra
zaudēja pašsavaldīšanos. Kaut kas taču bija jādara! Kā viņš var, klusēdams un zobus griezdams, gaidīt pārmaiņas,
nezinot, pēc cik desmitiem gadu tās būs un vai vispār būs. Kā kāds muļļa!
Jā, viņa ies pret savu sirdsapziņu. Lai cik svēti savam mammucim arī nebija solījusies nekad nepārdot, nekādos
apstākļos nepārdot nevienu grāmatu, viņa to darīs. Jau šodien. Arī pircēju Dagmāra zina. Knuta Hamsuna Kopoti
raksti.
Dagmāra paņēma lielo ādas somu un sakrāva tajā oranži sarkanos sējumus. Brīdi rokas drebēja, taču viņa neļāva
sev jūtināties. Uzģērbusi pelēko ziemas mēteli un mazo hūtīti, viņa iznesa somu ārdurvē.
— Kārli, es iziešu drusku izvējoties. Galva dulla. — Viņa pabāza galvu Kārļa skabūzī.
Viņš domīgi nolūkojās Dagmāras rosīgajā noteiktībā un pasmaidījis pamāja.
— Tikai... pagaidi. — Viņš piepeši pienāca klāt. — Esi uzmanīga. Lūdzu!
Dagmāra mēmi pamāja un aizvēra durvis.

6
Kad melnajā ādas somā bija četras miltu pakas, auzu pārslas, cepumi, konservi, cukurs, tēja un kafija, kā arī sāls,
papirosi un siltais treniņtērps Kārļa mātei, Dagmāru uz ielas, netālu no viņas mājas, aizturēja.

7
Haralds bija to redzējis un uzskrēja pie Kārļa aizelsies un galīgi nosvīdis.
— Kārli! — viņš kliedza jau ārpusē, nesagaidījis, kad atver durvis. — Viņu aizveda! Dzirdi? Aizveda! Pats
redzēju. Kas tagad būs? Še, es atnesu šņabi un desu, palaimējās. Dzi, kas ir tais viņas manuskriptos un grāmatās?
Vajag mest laukā. Šie atnāks, taisīs kratīšanu. Tevi arī aizvāks, ka gailis nedziedās.
Kārlis stāvēja mēms, atspiedies pret palodzi, un tukšām, nesaprašanas pilnām, bet vienlaikus pilnigi bezcerīgam
acīm vērās Haraldā.
— Taisies, ka tiec! — viņš pēkšņi iebļāvās.
— Neviens neaiztiks viņas manuskriptus! Neviens! Pār manu līķi!
— Dullais, — Haralds izlīdzinoši sacīja.
— Nomierinies. Vajag kaut ko izdomāt, ar kādu aprunāties. Var taču palīdzēt.
— Kas var palīdzēt? — Kārlis jau mierīgāk, taču nikni prasīja. — Vai var palīdzēt tie, kas viņu apmeloja, kas
izmeta no skolas, kas pa ielu līda pakaļ kā izbadējušies suņi? Nepazīstu es viņus vaigā, nepazīstu. Es taču zināju,
ka tas būs tieši tā. Visi apstākļi jau to rādīja. Tikai negribējās ticēt, bail bija ticēt. Ak dievs! — Kārlis nevarīgi
noslīdēja uz grīdas un, abām rokām sakampis galvu, vaidēja.
— Še, iedzer! — Haralds bija sameklējis glāzes un ielēja.

8
Viņi atnāca četri. Liela auguma tēvaiņi ar portfeļiem un stingiem, gludiem sejas vaibstiem. Kārlis stāvēja pie
Dagmāras rakstāmgalda klapītes, kamēr trīs no viņiem izsvieda grāmatas no plauktiem, bet ceturtais lēnīgi staigāja
no viena istabas kakta uz otru, domīgi glūnot Kārļa pelēkajā bezizteiksmes sejā.

9
Pēc dažām dienām, kad viņš atgriezās no preču stacijas, tikpat kā nekas no Dagmāras bibliotēkas nebija palicis
pāri. Dažas vārdnīcas, Markss, Engelss un sajaukti, pussaplēsti manuskripti. Vaļēja bufete un smalkās lauskās
sasista Vedžvuda cukurnīca.

10
Drīz vien atnāca trīs citi vīri. Rosīgāki, runīgāki, šķietami miermīlīgāki. Izprašņāja par Dagmāras pagātni, par ko
Kārlis nekā jēdzīga nemācēja teikt, par to, kas še viesojušies un pie kā abi gājuši laulības laikā.
— Mēs strādājām un apkārt nestaigājām, — Kārlis noteica caur sakostiem zobiem.
— Ei, ei? Un nodarbojāties ar kultūru, ja? — dimdoši smējās acīmredzot galvenais no trijiem.
Kārlis klusēja. Ko tur runāt.
— Kad es redzēšu savu sievu? — Kārlis prasīja.
— Noilgojies? — Galvenais mirkšķināja mazās, izbrīna pilnās acis un piecēlās. — Sakiet paldies visvarenajam, ka
tajā ķēpā bijāt tikai vienu reizi. Bet par to mums vēl ar jums būs runāšana. Citos apstākļos. Sapratāt? — Viņš
uzsita Kārlim pa plecu, un visi trīs aiz sevis aizcirta durvis.
Kārlis palika viens. Iegāja Dagmāras istabā un uz mutes nokrita viņas zilajā dīvānā. Kas viņam bija jādara? Pie kā
jāiet lūgties? Kam jāpārdodas, un kāda vaina jāizpērk?
Dagmāras vaina tātad ir Dzimtenes nodevība. Kāda vaina viņa mātei un tēvam? Bez paskaidrojumiem. Cilvēks
nāk pasaulē ar vainas apziņu? Jau iedzimta vaina, iedzimts noziegums cilvēkā, kas dzīves laikā jāizpērk? Kārlis
pirmo reizi dzīvē pieķēra sevi pie domas, ka ir pārāk stulbs, mazizglītots, lai saprastu šo politiku.
Nu viņš bija viens. Atstāts, nekam nevajadzīgs. Atkal jau labiņais. Neaizskaramais, niecība, kuru pat nevar
notiesāt. Subjekts, kas allaž ir tikai līdzās. Kurš nokavē izšķirošo brīdi. Brīnums, ka viņš saņēmās un lūdza
Dagmāras roku. Kāda varonība! Kas tagad notiks? Ar ko sākt? Uz kurieni viņu aizsūtīs? Un vai izturēs? Mīļā,
nelaimīgā pūce, viņa skaistā sieva ar Polas Negrī frizūru šito muskuļaino tēviņu rokās! Asaras spraucās acu
kaktiņos sūras un kodīgas. Viņš sažņaudza dūres un cirta pret klapīti. Vēlreiz. Vēlreiz. Kur turēties? Lādēt ābolus
un kartupeļus no vagoniem preču stacijā un nekad, nekad vairs negribēt būt tam, kas esi. Aizmirst, kas esi. Būt
vajadzīgajam. Kā Šubins. Vai viņu arī notiesās, ienāca prātā. Viņš taču tik bieži uzturējās Dagmāras "pretpadomju
bunkurā". Viņa mīļā sieva ir nodevusi Dzimteni, kurai kalpoja uzticīgi, pat uzcītīgi — bez slepeniem nodomiem
un skaļām frāzēm.
Kaut arī mierīgs darbs rit mūsu Dzimtenē,
Pie virpas stāvam kā pie lielgabala.
Un, lai mēs spētu uzveikt naidnieku,
Mums jāpanāk, lai darbs vēl raitāk sokas,
Lai cehā pneimatisko āmuru
Kā ložmetēju — kādreiz — satver rokas, —
skanēja pa radio, un Kārlis izslēdza. Dunēja deniņos, un viegli reiba. Kopš Dagmāra tai dienā aizgāja, viņš gulēja
uz viņas zilā dīvāna un skaļi murgoja. Desmitiem reižu sauca viņas vārdu, cerēdams atmosties un ieraudzīt sievu
tepat līdzās. Taču mēmie grāmatu plaukti pierādīja, ka Kārlis ir veselāks par veselu un notiekošais ir īstenība.
Tādēļ jāsaņemas un jādzīvo Dagmāras cienīga dzīve. Piepeši Kārlis iedomājās, ka arī viņu aizvedīs. Agri vai vēlu.
Tieši tā notika ar dzejnieka sievu — vispirms viņu, pēc nedēļām divām — sievu. Dagmāra stāstīja. Naivais! Un
viņš te nīkst! Jābūt gatavam. Vatētā jaka jānopērk — tādu viņš bija aizsūtījis mātei. Kārlis zināja, kas vajadzīgs.
Paņēmis nobružāto papes koferi un izvandījis skapi, viņš sameta tajā, viņaprāt, nepieciešamo. Jānopērk vatenis!
Zābaki! Kāds naivulis! Tas taču var notikt jebkuru brīdi. Un Dagmāra droši vien aizvesta ar rokassomiņu.
Pie durvīm zvanīja. Lūk! Aiztaisījis koferi, Kārlis pielika ausi ārdurvīm. Kņadu nemanīja. Viņš atvēra. Tas bija
Haralds ar šņabja pudeli un siļķēm. Pēc brīža jau viņš saimniekoja virtuvē.
— Paklau, Harald, kas tu tāds īsti esi? — Kārlis iejautājās.
— Kā, kas esmu? Pelēks, parasts cilvēciņš, Uzgrieznītis, he! — viņš sīki iesmējās, bet skatiens bažīgi novērtēja
Kārļa garo, uz dīvāna sakņupušo stāvu.
— Celies augšā! Tu tak esi vīrietis, jods rāvis!
Kārlis paklausīja. Viņi piesēdās pie apaļā koka galda. Uz grīdas un kaktos mētājās papīri, vāki un dažas vaļējas
grāmatas.
— Paskat, kādi vandaļi! — Kārlis pavēzēja roku visapkārt, kā attaisnodamies par nekārtību.
— Tur jau vajadzēja kravas mašīnu, lai aizvestu. Šito naudiņu! — Haralds nogrozīja galvu.
— Ko tu te par naudu vaidi! Bet kāda literatūra! — Kārlis, jau noreibis, plātījās.
Viņš nebija no sīkstās uzdzīvotāju sugas un kļuva mīksts jau pēc trim glāzēm. Arī galva pēc iedzeršanas vienmēr
sāpēja līdz vemšanai. Taču tagad, Haralda līdzcietībā, viņš labprāt šņaboja, jo pēc tam vismaz varēja aizmigt, neko
nedomājot. Bija gan jātiek pāri raudulības fāzei, kuras laikā bija gatavs no sāpēm sev pārgriezt rīkli, toties nākoša
bija apņemšanās un lielu plānu stadija, kurā varēja izlādēt visu savu mazvērtības sajūtu.
— Mani arī aizvedīs, — Kārlis sacīja Haraldam.
— Diez vai, — Haralds strupi noteica un iedzēra.
Haralds Lībeks tātad mācījās ar Kārli vienā pamatskolā. Toreiz nekādi lielie draugi viņi nebija, taču, kad pēc kara
satikās, uzjundīja siltuma un tuvības gaisotne. Haralds karā bija uzkalpojis nozīmes, taču sirdī palicis tāds pats
vienkāršs, sirsnīgs un drusku primitīvs lauku puisis ar apaļu, vienmēr it kā smejošu seju un skaidrām, pelēkām
acīm. Gaišie mati un ūsas, stingrais muskuļu zarojums uz pleciem un muguras drīzāk ļāva Haraldu noturēt par
profesionālu tūristu vai alpīnistu, vai vismaz praktizējošu biologu, bet ne ikdienišķu amatnieku. Haralda veiklās
rokas prata izlabot zābakus, smailpurnu kurpes, gludekļus, pulksteņus, atslēgas, šķības skapja durvis un par šauru
kļuvušus uzvalkus. Bet viņš prata arī salabot bremzes, ja tās izmisumā bija izļurkājušās. Tāpēc viņš bija te, pie
Kārļa. Jā, Haralds zināja vairāk, nekā mans tēvs to nojauta. Gandrīz pēc trīsdesmit gadiem Haralds man pateiks,
ka toreiz viņš iespēja glābt tikai tēvu, bet Dagmāru ne. Haralds bija daudziem izlīdzējis Kurzemē, tādēļ šo to
varēja no citiem prasīt. Manu tēvu viņš izglāba, viņam to nezinot. Bet Haralds ir godavīrs, un viņš Kārlim
nepiestāstīja pilnu galvu par nodevējiem, kurus viņš sastapa vaigu vaigā. Haralds ne tikai savas drošības pēc, bet
arī saudzējot Kārli nepateica nodevēja vārdu. Kas gan tāds Haralds ir? Pareizi viņš teica — uzgrieznis. Jā, vairāk
par skrūvīti un nagliņu, vairāk. Bet izrādīsies, ka viņa dzīves lielākā jēga būs ne viņa amatnieka un ne īslaicīgajā
"sabiedriskajā" darbā, bet tieši tēva izglābšanā. Kāds labums, ja ciestu viņi abi? Taču vēl šodien nezinu pateikt,
kurš smagāk maksāja — Dagmāra tālumā vai Kārlis tuvumā, aizrīdamies pats savās mielēs un sirdsapziņas sāpēs,
ka viņa mīlestība atņemta un reizē ar to ticība pašam. Ticība savam darbam. Kas vienoja Haraldu un Kārli, grūti
minēt, taču šāda "savienība" nereti sastopama. Par mākslu un glezniecību viņi nesarunājās, un par to Kārlis bija
tikai priecīgs. Viņš neieredzēja tērgāšanu ap svētām tēmām. Par politiku abi kā norunājuši arī klusēja. Par to
savukārt pateicīgs bija Haralds, jo uzskatīja sevi par maķentiņ sasmērējušos.
Viņi bija draugi. Un citu ne vienam, ne otram nebija. Tagad, kad Dagmāra bija tālumā, Haralds viņam bija
vienīgais cilvēks, kam pieķerties. Taču tukšums palika. Sievas bezvārdu klātbūtne katrā darba stundā. Tās nebija.
Intelektuālā dzīve Kārli interesēja aizvien mazāk. Ja agrāk viņu mocīja ēdas par lasīšanai, domāšanai, atziņām
nogulēto laiku, tad tagad Kārlis vislabprātāk gulēja atvērtām acīm uz zilā dīvāna, klausījās radio un spicēja ausis,
vai viņam nav atnākuši pakaļ.
Radio ziņoja, ka Vilis Lācis tikko bija saņēmis Staļina prēmiju par izciliem darbiem literatūrā un mākslā, par savu
romānu "Uz jauno krastu".

11
Bija jūlijs. Rīga kūpēja no sakarsušā asfalta un liepu medainā tvana. Haralds bija veiksmīgi pārdevis dažus Kārļa
darbus, tāpēc uz preču staciju vairs nebija jāiet. Kārlis aizsūtīja mātei pamatīgu produktu saini un mēģināja
gleznot. No jauna. Tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nedomājot par to, ka no Dagmāras nav nekādu ziņu. Pēc
ieilgušas bēdu remdēšanas Haralda paspārnē viņā atmodās vecā spīts, likās, ka mugurkauls klakšķēdams tiecas
atgūt savu bijušo formu. Kāda balss viņā kauca griezīgi un spalgi — kā vaidot, bet vienlaikus pieprasot. No murga
bija jāpamostas. Kā viņš bija sev teicis tai dienā, kad paziņoja par sievas notiesāšanu? Dzīvot Dagmāras cienīgu
dzīvi? Jā, tieši tā.
Viņš nonesa pagrabā tukšos grāmatplauktus un, rūpīgi noslaucījis palikušās grāmatas, tās sarindoja etažerē. Tomēr
telpa bija bez dzīvības. Nokoptas drupas, pāri palicis klajš lauks. Trūka dominantes.
Viņš nolēma strādāt kā līdz šim — virtuves skabūzītī. Un tur arī gulēt.
Domas svaidījās juceklīgi. No mātes pie sievas, tad atkal tepat četrās sienās, kurās viņš bija viens. Kā vientulīgs
vilks Kārlis bija gaudojis septiņus mēnešus, bet nu tam bija jādara gals. Tomēr šaubas neļāva vieglu roku triept
krāsas un ļauties darba priekam, baudai, pēc kuras viņš bija noilgojies. Kā kareivis pēc skuķa. Kāpēc vispār
jāglezno? Ko tas dzīvē groza? Un vai tas pat palīdz? Un kam? Pašam? Garīgais onānisms? Ja nebūtu bijis tā
sasodītā plaušu karsoņa, ja viņš būtu aizgājis karā, nevis mākslā, viņš būtu normāls un laimīgs cilvēks. Ja ne
laimīgs, tad vismaz bez sirdsēdām, kuras pat Dagmāra nevarēja apklusināt. Tāpēc vienīgais izpirkums par šo soli
ir strādāt. Gleznot, līdz acis top raibas. Vai tad karā visi krita ar jēgu? Bet viņi godīgi pildīja pienākumu. Tad nu
arī viņam, Kārlim Dobem, savs pienākums jādara godam, lai vai viņš kristu bez jēgas. Jā, izpirkums. Arī mātei.
Šai jūtīgajai, nelīdzsvarotajai sievietei, kura biežāk skaļi raudāja nekā klusi smējās. Izpirkums būs viņas dēls. Būs,
lai kauli un pelni pār visu ļaundaru galvām, bet viņš būs.
Tomēr Kārli mulsināja tā programma mākslā, kuru sludināja prese, tribīnes, pat radiopārraides. Viņš jau bija savu
ceļu sācis. Kārlis tiecās norobežot glezniecību no ideju asociācijām. Formai un krāsai bija jāsaviļņo ar savām
"fizioloģiskajām īpašībām". Tādas valodās radīšana ļauj izteikt emocijas daudz tiešāk nekā nenoteiktā asociāciju
valoda. Kārlis uzskatīja, ka radīt gleznu, kurā nefigurē cilvēka ķermenis, nozīmētu pierādīt, ka domas un jūtas var
izteikt ar gluži citiem līdzekļiem. Ļoti viegli jau ir viņa kolēģiem ar Šubinu priekšgalā izteikt veselību, prieku un
optimismu ar kuplu, gaišmatainu sieviešu ķermeņiem. Viņš to negribēja, jo tas bija neinteresanti un banāli. Kārlim
nevajadzēja skriet meklēt plašu ainavu, lai iedvesmotos. Viņam zāles stiebrs lika tikpat labi uztvert un saprast
dabu kā jūras viļņi okeāna plašumu. Tomēr tagadējos apstākļos, kad dzīve dauzīja viņa pieri ar dūrēm, zāles
stiebrs viņa acu priekšā bija pārmetums, kliedzošs pārmetums savā veselībā, skaistumā un pabeigtībā. Jā, Kārlis
gan uzskatīja, ka skaistais mākslā ir augstāks par skaisto dzīvē. Mākslā tam nav nejaušības rakstura kā dabā.
Skaistums ir viņa paša izteiksme, viņa idejas izteiksme. Kārļa ideja, viņa īstenības emocionālā forma. Kāda tad ir
Kārļa šodiena, tās īstenība? Netaisnība kā ideja tagad nosaka viņa mākslas formu. Viņš nevar būt cits. Kārlis nevar
gleznot gaviles milzu turbīnas pakājē, ja viņa gaviles mirušas un turbīna samalusi pat sīkākās cerības.
Izķepuroties. Atliek vienīgi izķepuroties. Iet vidusceļu? Varbūt negleznot, bet zīmēt pudeļu etiķetes? Bet tas jau
nav viņš. Kam Kārlim ir jākļūst, lai viņš būtu vajadzīgs? Plaudis un Vanags tikko bija dabūjuši pa mici par to, ka
viņu dzejoļos Dzimtenes temats ir bez sociāla satura. Apdziedādami dabu, šie dzejnieki tīksminoties par
strautiņiem un bērziņiem un neredzot padomju cilvēku, jaunās dzīves radītāju un cēlāju. Ko tad Kārlis meklē zāles
stiebrā? Kas ir zāles stiebrs pret staļinisko dabas pārveidošanas plānu, milzu jaunceltnēm pie Volgas un Dņepras,
pret nenogurstošo cīņu par mieru visas pasaules tautām? Mieru pasaules tautām. Dagmāras izsūtīšana nodrošina
mieru Latvijā? Atkal viņš bija aizgājis par tālu. Kārlis bija nolēmis nedomāt. Gleznot. Tomēr darbs nevedās.
Uzsmērējis rupjmaizi ar taukiem un sīpolu ripām, viņš atsēdās pie virtuves galda. Atvairīja atmiņas par Dagmāras
drošajām, it kā rotaļīgajām kustībām šai viņu ēdamistabā. Sieva ir aizbraukusi komandējumā. Kārlis mēģināja
iztēloties, ka Dagmāra aizbraukusi papildināties, piemēram, uz Sorbonnu. Vai tas būtu citādi kā tagad? Tāpat
Kārlis sēdētu viens. Bet tad Dagmāra atbrauktu — ziedoša, pāri plūstoša, gudra un stalta kā joniešu kolonna — un
nostātos viņa priekšā. Iztēle uzbūra arī citas ainas. Protams, nabadzīgākas par realitāti. Tālāk par to, ka Dagmārai
varētu sist pa galvu kāds miesnieks, Kārlis netika. Kārlis cēlās kājās. Tas nebija izturams. Viņš iegāja istabā un
ieslēdza radio.
— Man ir prieks dzīvot un strādāt Padomju zemē. Mūsu kultūra ir visprogresīvākā kultūra pasaulē, jo tā pamatojas
uz dižo, dzīvi apliecinošo mācību — marksismuļeņinismu. Un tas ir padomju sociālistiskās kultūras neuzvaramais
spēks, ķīla neierobežotam prāta un radošas domas triumfam, — skanēja kāda pazīstama, bet mirklī neuzpazīstama
balss. Kārlis uzgrieza skaļāk:
— Gluži pretēju ainu rāda mūsdienu kapitālistiskās pasaules kultūra. Pamatcēlonis plaisai starp mūslaiku mākslu
un tautu, kā arī buržuāziskās mākslas galējā pagrimuma un degradācijas pamatcēlonis rodams pašas mākslas
reakcionāri idejiskajā saturā — tās prettautiskajā raksturā, tās formu pilnīgā pagrimumā, kas radies, mākslu
atraujot no dzīves. Pašā mākslā tas rod savu atspoguļojumu aiziešanā no reālisma — no šī vienīgā mākslinieciskā
radošā pamata, bez kura nav iedomājams un iespējams vienots, viengabalains māksliniecisks tēls.
Gribu teikt vēl to, ka paies gadi un nākamo paaudžu cilvēki, mācoties imperiālisma laikmeta buržuāziskās kultūras
vēsturi, uzdursies Pikaso un Sartra, Žaka Lipšica un Paula Naša, Hauka un Hanarda, Henrija Mūra un Edvarda
Vordsvorta, Paula Klē, Miro un Mondriāna produkcijai. Lai visu šo drazu sistematizētu, veselīgie, normālie
nākamās paaudzes ļaudis aicinās palīgā ne mākslas speciālistus, bet psihiatrus. Slimā lietuvēna un šarlatāniskā
naida ērmīgie sagrābstījumi aizpildījuši muzeju sienas, izstāžu un lekciju zāles. Par šiem nožēlojamajiem niekiem
un viņu autoriem raksta pētnieciskus sacerējumus, lasa referātus.
Mēs varam būt priecīgi, jo mūsu ceļš ir drošs, tāpēc ka mūs ved boļševiku partija un biedrs Staļins.
— Izskanēja jaunā padomju gleznotāja Olafa Šubina domas par šodienas kultūras parādībām.
Kārlis apstulbis lūrēja uz radiokasti un nezināja— smieties vai brēkt pilnā balsī. Neticami! Gluži vienkārši
neticami! Provinciālais, pamuļķais, virspusējībā nirstošais Šubins uzstājās par kultūras parādībām! Ne tikai par.
Latvijas, bet visas pasaules. Padomā tikai! Neatšķir Džoto no Mantenjas, bet referē. Miro viņš redzējis labi ja
vienā bildītē. Un Sartrs viņam ir svešvārds, ne personvārds, nerunājot par pārējiem. Niknums grozījās pirkstu
galos. Viņš varētu izpļaukāt šo līdēju zilu. Un tāds kāri rija Dagmāras gudrības atplestu žokli, tāds glaimoja viņai
un modernajām tendencēm mākslā, tāds bija dirnējis Kārļa darbnīcā un skaudīgi blenzis nepabeigtos audeklos. Un
viņam nekas. Dagmāra varbūt dzīvo no maizes un ūdens, bet Šubins deklarē uzticību pareizajai mākslai. Cik tas
viss bija sīki un reizē vareni. Kad pagāja pirmais emociju karstums, Kārlis sāka domāt. Prom aiztriekti bija gan abi
grafiķi, gan kustīgais grāmatnieks, arī filoloģes, nē, viena bija palikusi, bet Šubins ir šeit — ņiprs un vesels.
Dīvaini gan. Jā, Olafs taču kaut ko kliedza par pretpadomju propagandu, kad Kārlis ar Dagmāru precējās. Varbūt
te slēpās kaut kas personisks? Dagmāra nekad par savu pagātni nerunāja, jo Kārlis arī nejautāja. Tagad pēkšņa
greizsirdība smacēja kaklu. Ar Šubinu! Un tas viss ir bijis joks, izņirgāšanās par Kārļa jūtām. Neizdevās ar
Šubinu, sameklēja viņu. Kompensācijai! Sametās kauns. Nekad tik zemiski viņš nebija par Dagmāru domājis.
Izmisums un vientulība darīja savu.
Kārlis piecēlās, pārģērbās un izgāja no dzīvokļa.

12
Olafs Šubins bija strādnieku dēls. Māte un tēvs joprojām dzīvoja Čiekurkalnā — divi vien, jo vecākais dēls Juris
— viņu mīlulis — bija jau 1939. gadā aizbraucis uz Vāciju. Bet Olafs nupat kā dabūja dzīvokli centrā, uz pašas
Ļeņina ielas. Vecāki plecus vien raustīja — vietas taču trijās istabiņās Čiekurā pietika un kopā tomēr mīlīgāk. Arī
saimniekot vieglāk. Varbūt Olafs gatavojas apņemt sievu? Kur viņš tā uzreiz pie kungiem ieriktējies, dieviņš vien
zina. Lai gan mālēt ģīmjus jau viņš mācēja. Pašreiz pie sienas lai karājās bilde, kur viņi abi — tēvs un māte — sēž
pie galda ar kafijas kannu un āboliem. Gandrīz kā dzīvi, tikai maķenīt tādi kā uzfrizēti, sārtāki, glaunāki.
To, ka Olafs nīda rāmo, pieticīgo, ar sviedriem jaukto strādnieku dzīvi, vecāki nezināja, viņš bija jautrs un mīļš
bērns. Drusku nerātns, bet tā mācēja nolūgties, ka asaras spiedās acīs. Un tā švītīgā pucēšanās jau arī nemaz viņam
nepiedienēja. No bērna kājas plaša sabiedrība apkārt, draugi nāca rindu rindām. Māte to vien spēja kā vārīt visiem
tēju un cept ābolpankūkas. Kad Olafs aizgāja uz akadēmiju, vecāki neko neteica. Likās, ka Olafam pa kaulam ir
citāda dzīve, ne tā, kas mātei ar tēvu. Kāpēc neļaut, lai viņu uzvārds aiziet arī citos sabiedrības lokos? Tēvs gan
mātei burkšķēja, ka nevajadzējis tik viegli audzināt, ka diezi vai Olafs spēs pats sev maizi gādāt ar tādu
pindzelēšanu, bet pats dēlam nebilda ne vārda. Mātei savukārt krimta vieglprātīgā uzdzīve, kas sākās ar "mākslas
laikiem", kā viņa pati teica, taču Olafs prata mierināt:
— Man taču jāsaostās ar cilvēkiem. Vai tad tu, mammulīt, domā, ka dzīvītē kaut ko var panākt bez sakariem? Ar
naudu arī, protams, bet tās jau man vēl nav. Tāpēc nebaries. Man jādabon viņi visi šeit, te, vai redzi? — Olafs bija
rādījis savu dūri. — Un tad mēs dzīvosim. Tici, mammulīt, arī mūsu ielā būs svētki. Jūs ar tēvu to esat pelnījuši.
Mātei īsti saprotami šie vārdi nebija, taču dēla rīcības pilnais tonis un stingrā balss pārliecināja, ka Olafs zina, ko
dara. Ko viņa ar tēvu te varēja piebilst? Viņi kā darba zirgi bija piedzimuši un kā darba zirgi arī godam nomirs.
Darījuši, kas likts. Un pēc labākās sirdsapziņas. Daudz nedomādami un daudz no dzīves neprasīdami. Jura
aizbraukšana gan satricināja viņu rimto dzīvi, tēvam bija jādod paskaidrojums iestādēm, bet viņi paši bija tālu no
grēka. Tēvs karā gāja un no kara atgriezās kā pēc garas un grūtas darbadienas, noguris, vecāks kļuvis, bet acīs ar
to pašu godavīra spīdumu. Pavisam nesen Olafs bija tēvu iztaujājis pedantiskā ziņkārē. Prasījis par ordeņiem. Tēvs
tā jocīgi smējās vien, dēlam plikšķinot pa plecu.
— Nu, nu, nu, — un vairāk nekā nebija atbildējis.
Tagad Olafs dzīvo Ļeņina ielā — plašā trīsistabu dzīvoklī ar ērtībām. Pagaidām viens pats. Viņš mātei neteica ne
vārda par to, kā viņu tirdīja un tincināja par brāli, kā draudēja ar karjeras nulli. Tiesa, tie divi brašie, stiprie,
garlaikotie vīri ar gludi vīlētajiem nagiem parādīja arī izeju no viņa paša ģimenes uzliktā krātiņa. Vēl brīdi
svārstoties smeldzīgi mīļās atmiņās par Juri, atcerēdamies viņu "lielo vīru" draudzību visās nerātnībās un sānsoļos,
vēl brīdi iedomādams vecāku gādīgās, mazliet grūtsirdīgās acis, viņš izšķīrās par labu izejai no krātiņa, no visa
mūža nulles zīmoga. Šubiniem ir jāpaliek tautas vēsturē. Vai velti vecāki sviedrus lējuši, lai viņu un paša Olafa
turpmāko dzīvi iezīmētu ar drausmīgo, biedinošo nulles ciparu? Nekad. No tā brīža Olafs Šubins savu brāli
nepieminēs. Vēl gadus piecpadsmit, varbūt vairāk. Un pavēlēs to darīt arī saviem vecākiem. Bez
paskaidrojumiem.
Dagmārā Šubins tiešām ieķērās. Līdz tai stindzinošajai reizei, kad viņa skaidri un bez zemtekstiem Olafam
pateica, ka viņš neinteresē kā vīrietis un lai tādējādi nebojā viņu attiecības. Tas bija sen. Šubins rija šo glumo,
milzīgo krupi ilgi. Bez uzdzeršanas. Bez citu dēku kompota. Un norija. Ar visiem dvēseles un sirds spēkiem. Jo
viņam bija jāturpina pazīt šo sievieti. Šubinam gribējās būt līdzās katram Dagmāras solim. Ar dedzinošu
kaunpilnu baudu viņš sekoja viņai kaut iztālēm. Jau tad, kad no viņa to neprasīja. Un caur savu paziņu desmitiem
iekļuva "Dagmāras pēcpusdienu" lokā. Viņa arī neiebilda, jo jutās nepatīkami vainīga šī cilvēciņa priekšā. Kaut
visi brīnījās, kādēļ Šubins pats nekad neuzstājas, nepiedalās diskusijās, Dagmāra neliedza viņam klātbūtni. Viņa
arī cerēja, ka šis vīrietis kaut ko gūs no kopā pavadītajām stundām. Olafu neinteresēja kultūras problēmas un
tulkojumi. Pēc tiem vienmēr sāpēja galva un viņš izdzēra dubultu degvīna devu. Bet par to. visu nāks gandarījums,
jo neko viņam nelūdz darīt bez iemesla. Tas bija apsolīts. Reizēm, īpaši paģirainos rītos, uzmācās bailes. Viņš bija
viens. Par visu vairāk krimta Kārļa darbi. Kamēr viņš sitas pa pasauli trokšņaini kā mēslu muša, tas kuslais estēts
vienā mierā knibina savu mākslu. Acs Olafam bija nekļūdīga, un viņš vienā mirklī atšķīra īstu mākslu no pelavām.
Jau studiju gados. Un skauda. Visu, kas ar Kārli notika. Arī ķengas avīzēs, arī to, ka Kārlis pats aizgāja no
Dagmāras vakara, ka nepalika mēms un pārsteigts no tās skaistās čūskas šņācieniem. Pati noteikti uzkārās Kārlim,
tas ir skaidrs. Nu tad arī dabūja. Jā, mazliet žēl ir, tāds maita Šubins nav. Sapostīt jaunas sievietes dzīvi un vēl
mīlestību, velns rāvis, nav īpaši tīkams darbs. Bet vai tad Šubins meloja? Nē. Pateica, kāda kompānija un kādi
temati. Šubins nav melojis. Un galu galā katrs savu dzīvi var veidot kā māla piku. Katrs pats. Un, ja sanāk vien
pļecka, tad nevajag vainu meklēt citos. Visu var iztaisīt, visu. Un Šubins to ir pieradījis. Vai viņš nav savos
divdesmit astoņos gados jau iekļuvis augstākajā sabiedrībā ka pilntiesīgs loceklis? Vai tad viņš nav patstāvīgs
vīrietis ar dzīvokli, un vai viņš materiāli nepalīdz arī saviem vecākiem? Ak viņš nav pārlieku gudrs? Strādnieku
ģimenē franču literatūra bija pasveša, tas tiesa, tur vairāk lasīja laikrakstus un Blaumani, bet ar gudrību pat podu
neizmazgāsi. Ja, pavisam atklāti runājot, Šubins juta, ka iemantotu daudz lielāku cieņu, ja spētu teoretizēt, izteikt
viedokli. Viņa artistiskajai dabai tas būtu lielisks papildinājums. Bet bija taču jāpagūst arī šo to uzgleznot. Un viņš
rāva cauras naktis nenogurdams. Viņu pavadīja mērķa apziņa, un no tās cilvēks nedrīkst nogurt. Uz radio Šubins
bija aizgājis pats un piedāvājis savas pārdomas. Bet viņš sagatavos vēl runas par mākslu — nopietnas,
principiālas, lai viņam noticētu. Tad, kad cilvēkam ir noticēts, rokas ir brīvas. Un tās Olafs gribēja. Jo nu nāca
viens neparedzēts, kaut sen ilgots apstāklis. Šovakar Beta nāks pie viņa. Pie durvīm piezvanīja. Šubins metās
atvērt.
— Cūka! — klusā, šņācošā balsī sacīja Kārlis un, uzgriezis muguru, kāpa lejup pa kāpnēm.
Olafs palika labu brīdi stāvam un kodīja lūpas. Viņš neatrada īstos vārdus, lai nokliegtos Kārlim pakaļ. Bet gan
viņš to izdarīs.

13
Divus gadus Kārlis strādāja kā pulkstenis. Sestdienās, svētdienās izgāja ielās, palīkumoja pa Vecrīgu, reizēm
iedzēra ar Haraldu, kurš gan bija nevaļīgs, jo Liepājā bija sapazinies ar savu nākošo sievu, vai apstaigāja izstādes,
tad atkal gleznoja. Nedomājot par teorijām ne avīžrakstos, ne savā apziņā. Pirms dažiem mēnešiem bija pienākusi
apskretusi vēstule no Dagmāras. Kārlis to lasīja neskaitāmas reizes trīcošiem pirkstiem, tomēr īsti neticēja. "Esmu
dzīva un ceru. Joprojām neziņā par nākotni. Tava pūce." Bija rakstīts saraustītā, nekārtīgā rokrakstā. Varēja just,
ka sieva baidās no svešām acīm. Vienatne Kārli bija vērtusi apātisku, un gaidītā laimīgā trieciena vietā palika tikai
mēms tukšums un bezcerība. Taču strādāt varēja. Tagad spīts un bezvārdu niknums dzina Kārli uz priekšu. Šad un
tad Haralds izgādāja pircējus, un nu Kārlis sūtīja paciņas arī sievai. Ielika arī rūtiņu burtnīcas un zīmuļus
rakstīšanai, darot to apzinīgi un bērnišķā centībā, nespēdams vairs iedomāties Dagmāru kā reālu adresātu.
Nu Kārlis bija izlēmis uzrīkot personālizstādi. Darbu bija daudz un izvēlēties samērā grūti. Divus gadus viņš
nebija piedalījies nevienā izstādē un arī no sabiedrības atradinājies. Haralds, kurš pazina vai pusi pasaules,
iekārtoja, ka atklāšana notiks piecpadsmitajā martā — Dagmāras dzimšanas dienā.
Ļaužu sanāca vesels lērums — viņa akadēmijas biedri, vēl daudzi ielās un kafejnīcās pamanītie cilvēki. Arī
Šubins.
— Te nu jūsu priekšā ir jaunais padomju gleznotājs Kārlis Dobe. Skatieties, pētiet, vērtējiet, un tad redzēsim, vai
mūsu mākslinieks ieies savā tautā. Priekšā vēl daudz darba, — sludināja kāds kritiķis ar sirmu matu vilni kā lāpstu
pārmestu pār pakausi.
Vecais Siliņš staigāja no bildes pie bildes, rokas uz muguras sakrampējis, un kaut ko pie sevis burkšķēja. Sievietes
augstpapēžu kurpēs, piekļāvīgos džemperos un mākslotās, stāvās frizūrās. Kursa biedri Kārlim aplaudēja patiesā
sajūsmā, ķērās ap pleciem un apsveica. Meitenes arī nevarēja vairs valdīties un izbrīnā spolēja acis, ka šitādas
lietas sadarījis viņu klusais Kārlis. Bet viņš pats stāvēja pie stenderes un saviļņojumā rija siekalas. Viņš neticēja.
Šubins, ģērbies pelēkā tvīda uzvalkā, pienāca un, paspiedis roku, teica:
— Nu, brāl! Malacis! Neturi uz mani ļaunu prātu. Kas es esmu pret tevi? Špicka. Un vispār — nav mums ko naidu
turēt. Man skauda Dagmāra, tas ir viss. Citādi esmu tīrs.
Kārlim kā akmens novēlās no sirds. Tieši tik banāla kā šī frāze bija sajūta. Palika viegli. Un priecīgi, līksmi. Pirmo
reizi, kopš nebija Dagmāras.
— Visi pie manis! — Kārlis noaurojās sev neraksturīgā bramanībā un, pa ceļam drošinot jaunkundzes, deva
rīkojumus, kurp un kā jāiet.
Dagmāras istaba pēkšņi ieguva gaismu. Kursa biedrenes sameklēja un aizdedzināja sveces, Drubiņš no tēlniekiem
strinkšķināja ģitāru, kamēr Haralds ar trim puišiem vēl gādāja proviantu. Ķilavu bundžas, svaiga baltmaize un
pavasaris. Pa logu tas triecās iekšā jauns un nesavaldīgs. Arī tulpju raibais čemurs uz Dagmāras klapītes elpoja
kaismīgi un neprātīgi. Atnāca pat vecais Siliņš ar šampanieti un smalkiem papirosiem, atnāca Šubins ar savu
jauniņo sievu Betu — maza auguma bruneti ar grozīgu, pikantu dibentiņu un neproporcionāli garām kājām —,
atnāca rāmju meistars un modeļu kompānija.
Apaļais koka galds tika nokrauts ar dzērieniem un kafijas tasītēm. Tīkami smagi uzvirmoja tabaka un pūderis.
Sejas, pietvīkušas līksmībā, balti, spoži jaunu cilvēku zobi, draiskulīgas acis. Kārlis bija dzīvs. Dzīvs! Sausajā,
drausmīgo murgu sačokurotajā klajumā bija ieplūdis dzīvs, skaidrs ūdens. Jā, viņš bija dzīvs. Kārlis trieca vienā
gabalā, dzēra kā fūrmanis, uzdejoja ar visām meičām pēc kārtas, nepamanīdams, ar kuru kuro reizi. Kolēģi auroja
līdzi, un Kārlis piepeši apskaidrojās — viņam daudz draugu. Viņa jaukie, sirsnīgie cilvēki, kolēģi. Kāpēc viņš bija
tā noracies sevī, kāpēc plēsās un mocījās vienatnē? Jebkurš taču būtu palīdzējis. Vismaz ar klātbūtni.
Šubins sēdēja kluss un tāds kā vainīgs.
Acis nodūris, grozījās uz zilās dīvāna segas un neatrada sev vietu. Kārlim sametās viņa žēl. Ko tad galu galā Olafs
bija nodarījis? Mazums, kam Dagmāra varēja patikt. Viņš piesēdās Šubinam līdzās un, mēģinot savaldīt mīksto
mēli, sacīja:
— Es piedodu arī to, ko tu vēmi pa radio. Tev bija melnie. Kam negadās.
Šubins bija noklepojies un saņēmis Betas roku. Drīz pēc tam viņi aizgāja — rātni kā pīļu pāris.
Tad Kārlis pievērsās Magdai — septiņpadsmitgadīgai seksbumbai — jaunajam akadēmijas modelim. Starp citu,
kā jau minēju, manai mātei. Vecais Siliņš gan burkšķēja un dzina Magdu mājās, taču viņa neklausīja — mētāja
gaišo zirgasti un saskandināja tikai ar Kārli. Bieži.
Ap pusčetriem sabiedrība izklunkuroja pa mājām, un Kārlis iegāzās Dagmāras gultā ar visām drēbēm — pārēdies,
pārdzēries un laimīgs. Vannā peldēja atlikušās ķilavas un Magdas dzeltenā zīda šalle.

14
Pēc dažām dienām "Cīņā" bija lasāma gara recenzija par Kārļa izstādi. Atsēdies pie Dagmāras klapītes, viņš,
ceļgaliem viegli drebot, lasīja no paša sākuma:
"Kultūra pieder tautai. Vienkāršo cilvēku miljoniem — rūpniecības un lauksaimniecības darbaļaudīm, kas,
ieguldot savu darbu dabā, rada kultūru, — šiem ļaudīm ir pilnas tiesības būt par tās īstiem saimniekiem. Tādēļ
viņus muļķot ir noziegums.
Kārlis Dobe savos patoloģiskajos darbos ir tīši radījis atbaidošu mūslaiku īstenības tēlu, lai tādā kārtā skatītājā
radītu naidu pret to. Savos agrīnajos darinājumos Dobe vēl saglabā zināmas saites ar latviešu glezniecību, bet
pēdējo trīs gadu darbi pierāda, ka viņa tā saucamā "māksla" kļūst pilnīgi abstrakta, sarauj saikni ar reālistiskās
mākslas tradīcijām un iet pa kosmopolītisma ceļu, pa tukšu, jebkurai demokrātijai svešu, kropļainu formu ceļu.
Padomju cilvēka, mūslaiku varoņa, vietā ir tēloti patoloģiski, deformēti, slimīgi un atbaidoši tēli. Jājautā — kāpēc
Dobe glezno šādus darbus? Ne jau tāpēc, lai biedriski kritizētu mūsu dzīves pretrunas, un ne tāpēc, lai skatītājā
modinātu naidu pret zemisko, varmācīgo, bet gan tāpēc, lai sludinātu kapitālisma apoloģētikas estētiku un
pārliecinātu mūs par Rietumu mākslas sociālās psihikas deģenerācijas rezultātā radušos murgu māksliniecisko
vērtību.
Vai gan mākslinieks Dobe negrib paglābties no revolucionārām izmaiņām dzīvē? Vai viņš ar savu abstrakto
mākslu nevēlas bēgt uz "tīrā gara" tuksnesi — tāpat kā antīkās pasaules krīzes laikā mūki askēti uz Tēbu
tuksnesi?" Paraksts — LPSR Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijas vārdā — Olafs Šubins.
Kārlis truli blenza avīzē, tad cauri mušu saraibinātajam stiklam Strēlnieku ielas pelēcīgajā fragmentā, tad atkal
laikrakstā. Dzīve bija beigusies. Pāri nebija palicis nekas. Tikai puse baltmaizes kukuļa, nepilna glāze ar šņabi un
uz auklas izkārta meitenes šalle.
Kravas taksi Kārlis trieca taisnā ceļā uz izstādi. Norāvis pirmos darbus, viņš tika apturēts. Kluba administrācija —
dūšīga sieviete ar ilgviļņiem un strups, možs vīrelis uzvalkā — nāca pretī ieplestām acīm un vainīgā līdzjūtībā
bikli smaidīja:
— Neraizējieties, māksliniek!
Kārlis nospļāvās un aizcirta aiz sevis durvis. Pēc izstādes slēgšanas gleznas savāca Haralds. Viņa mājās tās
glabājas vēl šodien.

15
Šoreiz tā nebija Olafa Šubina iniciatīva. Nākošajā dienā pēc Kārļa izstādes atklāšanas pie viņa ieradās pats
Aleksandrs Sims — "galva", kā viņu dēvēja gan studenti, gan pindzelmaņi iesācēji, gan atzīti meistari. Iesirms,
plecīgs, veselīgu, sārtu ādu viņš draudzīgi apsveicinājās ar Šubinu un lūdza veltīt sev pusstundu. Lūdza veltīt! Ak
pasaulīt, veltīt! Šubins bija gatavs svilpt no sajūsmas un pagodinājuma. Pats Sims pie viņa ieradies. Veikli
iestūmis Betu virtuvē pie kafijas vārīšanas, viņš mirkli vilcinājās pie darbnīcas durvīm. Sasodīts! Ja nu Sims
atnācis apskatīt viņa darbus? Kā par nelaimi, tai pašā naktī pēc Kārļa balles, juzdamies burtiski satriekts no zili
sarkanās sērijas ar ekspresīvajiem cilvēku profilu siluetiem, viņš bija uzsācis jaunu gleznu. Tur, darbnīcā pie loga,
tā nevarīgi žuva. īstenībā plaģiāts. Šubins nekļūdīgi pārzināja savas vājās vietas, taču bija iecerējis bildi uzlabot un
nomaskēt tiešos pārnesumus.
— Vai varu jums piedāvāt konjaku? — Šubins nevērīgā viesmīlībā, kas prasīja no viņa augstāko aktiermeistarību,
piedāvāja.
— Paldies. Nē, — lielais vīrs smaidot atteicās. Perfekta protēze un lielisks odekolons.
— Vakar gleznotāju sekcijas sēdē mēs apspriedām vairākus nozīmīgus jautājumus. Daži varbūt var arī jūs, Šubin,
interesēt. — "Galva" noklepojās un, sakārtojis cieti gludinātās bikses, pārlika kāju pār kāju. Olafs ieintriģēts tikko
valdījās.
— Redziet, pagaidām jūs esat tikai Mākslinieku savienības kandidāts. Taču mēs pazīstam jūs un jūsu darbus, mēs
tagad pazīstam arī jūsu teorētiķa un oratora talantu. Bez glaimošanas gribu teikt, ka tādi cilvēki kā jūs šobrīd
mums nepieciešamāki kā jebkad. Pati dzīve izvirza savas prasības, jūs saprotat?
Šubins te pacēla, te nodūra acis, it kā gribēdams kaunīgi iestarpināt "nu, ko jūs, ko jūs".
— Lūk, pašreiz ir radusies situācija, kad jūs varētu pierādīt savu patieso pilsoņa un mākslinieka nostāju, savu
morālo briedumu. Un līdz ar to — atbilstību vai neatbilstību savienības biedra godam. Īsi sakot — no Mākslinieku
savienības prasa viedokli. Ļoti nepatīkama lietā. Ir jādod kolektīva recenzija, tas ir, drīzāk oficiāls vērtējums
incidentam Kārļa Dobes personā. Sekcijas kolektīvā šobrīd nav neviena, kurš tik labi pazītu Dobi kā jūs. Otrkārt,
neviens no jaunās paaudzes nav tik morāli nobriedis un spējīgs no augsti idejiskām pozīcijām atspoguļot pareizā
gaismā šo faktu. Diemžēl. Jaunatne ir svārstīga un nenoteikta. Tad nu es prasu — jūs izpildīsiet savu pilsoņa un
nākošā savienības biedra goda pienākumu? Jūs rakstīsiet? — Aleksandrs Sims runāja lēni, izbaudīdams katru frāzi
un tās momentāno atspulgu Šubina pietvīkušajā sejā.
Ienāca Beta raibos, kuplos svārkos, nesdama paplāti ar kafijas tasītēm. Tās drebēja uzkrītoši skaļi. Šubins uzmeta
sievai neiecietīgu, taču zīmīgu mirkli, tādēļ viņa, steidzīgi izkārtojusi traukus, klusi izslīdēja atpakaļ virtuvē.
— Jūs šaubāties? — Sims vērīgi, it kā ar sīku izsmieklu pētīja Šubinu.
— Nē, ko jūs. Es saprotu. Protams. Jā. Es saprotu. — Viņš izslējās un centīgā nopietnībā mirkšķināja acis. Taču
sacītais neizskanēja tik pārliecinoši, kā Šubins būtu gribējis. Nolādēts, nekad viņam nebūs miera no Dobes.
— Pēc stundas rakstam jābūt redakcijā. Mēs pilnīgi uz jums paļaujamies. Vieta avīzē jau paredzēta. Steidzieties,
biedri Šubin, — "galva" uzmundrinošā tēvišķībā sacīja un, vienā rāvienā izdzēris kafiju, piecēlās. — Jā, un
parakstīties jūs varat sekcijas vārdā, — pie durvīm stāvēdams, Aleksandrs Sims sazvērnieciski pasmaidīja.
— Paldies, maestro, paldies! — Šubins paklanījās galanti, bet bijīgi un rūpīgi aizslēdza ārdurvis.
— Kas noticis? — koridorā iznāca Beta.
— Noticis, noticis! — Šubins mēdījās. — Nekas nav noticis! Viss turpinās. Nemaisi man tagad!
Viņš apsēdās pie galda sacerēt savu pirmo īsto rakstu. Nepiedodami, ka viņš vēl nav iegādājies pieklājīgu
rakstāmgaldu. Vai tad tā ir nopietna rakstīšana — uz viesību galda? Mazliet sāpēja galva. Tās vēl bija balles
paliekas. Bet tie ir sīkumi. Galvenais, ka beidzot arī mākslā Šubins ir vajadzīgs.

16
Gandrīz gadu Kārļa dienas ritēja mierīgi un bez ārējiem satricinājumiem. Izstādēs viņš nepiedalījās, bet cītīgi
gleznoja Haralda izgādātos pasūtījumus. Lielāko tiesu ebreju ģimenēm. Nelielas portrejas vai aktus eļļā, bet
vislabāk pastelī. Šo tehniku Kārlis apguva strauji un ar labpatiku. Jutekliskais, no pirkstu tiešajām kustībām pār
audeklu atkarīgais efekts, mulsinošā fiziskā piedalīšanās cilvēka veidošanā viņu aizrāva. Krāsas piegādāja
pasūtītāji. Cenas tādēļ bija zemākas, taču viņam rūpju mazāk.
Par abiem ar Haraldu viņi nojauca starpsienu virtuvē, tā atkal pildīja sev dabiskās funkcijas, un Kārlis iekārtojās
Dagmāras istabā. Tur gleznošanai bija vairāk gaismas un arī modeļiem vietas.
Kādu dienu ieradās Haralds, jauns ebrejs, kuru, šķiet, sauca Hartmans, un Magda, mana māte. Izbrīnīts Kārlis
vēroja šo nesaderīgo trijotni, tad aicināja iekšā un cienāja ar tēju. Hartmans pasūtīja Magdas portretu, un viņa
mīksti miklās acis, vērojot meiteni, Kārli uzjautrināja. Magda bija manāmi pārvērtusies. Gaišie, siena un izdegušas
zāles krāsā mistrotie mati gan tāpat uzsieti augstā zirgastē, taču augums bija kļuvis vēl izaicinošāks. Neapvēlies
Rubensa filejs, Kārlis pie sevis nodomāja, taču tīksmi vēroja viņas kustīgo, sievišķīga pārākuma pilno pļāpāšanu
un nevainīgo bezkaunību, ar kuru viņa Hartmanu tracināja līdz ausu sārtumam. Lauku meitentiņš iekļuvis Rīgas
izsmalcinātības kulisēs un nu bauda savas dabiskās privilēģijas.
Kārlis vienojās par nedēļu, un vīrieši aizgāja. Hartmans sūtīja Magdai gaisa skūpstus tik sentimentālām acīm, ka
gribējās skaļi noņirgāties, taču Magdas vienaldzība atturēja.
— Nu, cukurzirnīt, kurā vietā mēs tevi apsēdināsim? — Kārlis, rokas berzēdams, nu jau nekautrīgāk aplūkoja
Magdu.
— Neaizmirsti tikai atdot manu šalli, — meitene noburkšķēja, it kā atgādinot, ka viņi nav nekādi svešinieki.
— Kādu šalli? — Kārlis tēloja neziņu, — Nevajag tik traki uzdzīvot, ka veļa izmētājas pa visu pasauli, — viņš
trieca. Bija sagrābis īsts darba azarts. Ne kā parasti, kad bija jāpindzelējas ar patuklajām, melnīgsnējajām
sievietēm ar ūsiņām, kuras tik tikko jaušami aizvainojās, ja bildē neizskatījās par piecpadsmit gadiem jaunākas.
Nu Kārlis bija kļuvis profesionāls portretists. Atmeta ar roku savām iekšējām vajadzībām, muļķīgajiem dvēseles
saucieniem par krāsu fizioloģisko spēku, intuīcijas varu un visām pārējām iedomām. Tagad ritēja mierīga dzīve.
Mazliet garlaicīga, tas gan. Bet cilvēks jau arī mainās. Kas patika un bija sirds kauciens vakar, nevar būt taisni
tāds šodien. Viss plūst un mainās, patiesi. Ak te ieskanējās kaut kas no Haralda Lībeka prātojumiem? Nu, un tad?
Magdas viegli iedegušie, mīkstie vaigi aprīļa pelēkuma pienestajā istabā šķita dzīvespriekā plīstoši. Lūpas vienāda
biezuma, tumšas un taisnas, skropstas bērnišķīgi izliektas un dreb no sīkākās iedomas. Satriecošs augļkopības
brīnums! Viņa sēdēja rātni, bet ne miegaini kā profesionālie modeļi un vēroja Kārli ar sīvu, gandrīz uzmācīgu
interesi.
— Hartmans ir tavs čalis? — Kārlis ievaicājās, kad bija pabeidzis skici.
— Kas tev par daļu? Un ja arī? — Magda tīšā strīdīgumā atmeta, vilkdama mugurā kakao brūno, garo
putekļmēteli.
— Nekas, nekas. Tikai neiepinies pārāk nopietni. Ar šitiem īsti drošs nevar būt nekad. Vienīgi, ja apprec, —
Kārlis muldēja, pats nesaprazdams, kas trenc viņa mēli.
— Rīt pusdesmitos esi klāt. — Viņš papliķēja Magdas plecu un, iebāzis meitenes kabatā dzelteno šalli, izstūma
viņu pa durvīm.

17
Nedēļa pagāja skopās sarunās, lietišķā darba atmosfērā. Magda nekādu interesi par gleznoto neizrādīja, taču no
Kārļa acis nenolaida. Kāds viņš nikns un iecirtīgs apdzīvoja audeklu! Izskats nemaz neatbilda slīdošajām,
satraucošajām pirkstu kustībām un krītiņu mīkstajai čirkstoņai.
— Fu, nu ir galā, meitenīt! — Kārlis noslaucīja rokas un steidzās vārīt tēju.
— Tūliņ jau vasara ies vaļā. Kad tu domā atpūsties? — Magda vaicāja, maisīdama cukuru ar skaļiem piesitieniem.
— Eh, kas man! Lai tā dzīve ripo. Kāda man daļa — vasara vai ziema. — Kārlis smējās, taču acu kaktiņos bija
izlējies nogurums un kāda izbijuša rūgtuma atblāzma. Vai tikai atblāzma, Magda nevarētu apgalvot.
Mani vecāki dzīvo laukos, ļoti klusā vietā. Ja gribi, tu varētu tur atpūsties, pat gleznot.
Līgupē, gandrīz pie jūras. Jumtistabā. Tu būtu pilnīgi viens, — Magda lietišķi skaidroja. Sīkpuķu blūze pulsēja
pavasarīgi strauji. — Tu nopietni?
— Protams, — Magdas balss pārliecināja. Iztēlojoties vasaru, jūru, vienkāršus lauku vecīšus un klusumu,
klusumu, klusumu, sagriezās galva. Nauda mazliet turas. Hartmans arī rīt norēķināsies. Kādi šķēršļi? Jā, Dagmāra.
Bet kāda jēga no viņa tupēšanas sievas istabā? Viņš nav fetišists, bet tomēr mākslinieks. Jā gan! Kas domā citādi ..
. Vienalga viņam.
— Zini, man tā doma patīk. Vēl nedēļu man te visādas astes jāsasien, bet tad es varētu ļauties tavai laipnībai. Bet
vai tas nebūs pārāk apgrūtinoši? — Kārlis pazemīgi jautāja un ievēroja, ka pēkšņi runā ar Magdu kā pieaugušu
cilvēku. Vienā mirklī viņi bija mainījušies lomām. Magda deva atļauju, rīkojumus, bet Kārlis tos pieņēma. Cik
gan ātri viņš bija savācams ar labvēlību un stipru gribu.
— Norunājuši, — Magda cēlās kājās. Skropstas viegli trīcēja, un pašapzinīgā, mazliet koķetā gaita liecināja par
vēlēšanos būt pārgalvīgi cēlai mākslinieka priekšā.
— Es ar Haraldu sarunāšu kādu braucamo, tad jau tu arī varētu savas panckas piemest klāt.
— Nē, man nekādas panckas nav piemetamas. Es jau tur nedzīvošu, — Magda izbrīnīti attrauca.
— Āa, — Kārlis muļķīgi noplātīja muti un palika dzīvoklī viens.
Hartmans gatavais! Čalis atradies Magdai! Droši vien vizina limuzīnā un ved uz vijoļkoncertiem. Apdāvina ar
kurpītēm. Zinām šos Hartmanus. Iepaticies ābolītis, Kārlis pie sevis bubināja.

18
Izkāpis no autobusa, uzkabinājis piebāzto mugursomu plecos un pasitis padusē kartona mapi ar papīriem, Kārlis
devās atpakaļ Rīgas virzienā. Tepat jābūt kapsētai un zemesceļam, pakuru jākātojot kilometri trīs, un tad jau
varēšot ieraudzīt Saules. Pagājis garām staltai, baltai baznīcai, Kārlis nogriezās mežā.
Ceļš bija bedrains un pavasara lietos uzrūdzis. Līdz malām pielijušais grāvis pārklājies ar egļu un priežu
ziedputekšņiem — kā ar iedzeltenu, smaržīgu plēvi. Vietumis ceļmalā izlīkumoja Līgupe, sārti brūnganu ūdeni
šļakstinot.
Saule bija augstu un Kārlis možs. Cik labi kādreiz iztikt bez Haralda palīdzības un paļauties tikai uz sevi. Neteikt
paldies katrā ceļa līkumā. Kārlis gāja gar smaržīgām mežmalas pļaviņām, gar mistrainām mežaudzēm, kur pamalē
izsējušās baltās vizbulītes, gar sapostām un pusgruvušām lauku sētām, tad atkal caur ēnainu meža strēķi un
vienmuļām alkšņu saaudzēm. Sāļā jūras smarža bija jūtama iztālēm. Ievilcis plaušās gaisu līdz kāsam, Kārlis
paātrināja soli. Dzina ziņkārība un mierīgas, laiskas dzīves alkas. Putni gavilēja dzidrām balsīm, bet kājas mirka
peļķēs un dubļu planckaros.
Kārlis nebija izbraucis laukos vismaz gadus piecus. Nu jā, toreiz, kad apprecējās ar Dagmāru, viņi apciemoja
Mikastanti. Tas arī viss.
Iekūkojās dzeguze, brīžiem kāds tauriņš pārlidoja ceļu, no tuvējām ganībām atplūda govju siltā mūjināšana. Ausis
pukstēja no neierastām skaņām. Gribējās ieaurēties, cik viss ir brīnišķīgs, skaists, vai kaut ko tikpat izjustu un
banālu, taču Kārlis aprāvās, atskārzdams, ka nav jau kam to pavēstīt. Rīga šķita tāla un neīsta. Apbrīnojami!
Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits. Cilvēks nevar neko par sevi zināt,
izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam, Kārlis prātuļoja.
Pēc nepilnas stundas gājiena mežaine izbeidzās un viņa priekšā atvāzās ruda, uzarta lauka strēle. Takas galā,
kāpās, viņas stāvēja — Saules. Iegūlušas nelielā ābeļdārzā un tikko plaukušu ceriņu murskulī. Lubiņu jumts,
lievenis ar kannām un spaiņiem, plašs pagalms, kūts, klēts ...
Raiba vista, pārbiedēti kladzinot, pārjoņoja pagalmu, no kūts puses nāca tāda kā stenoņa, kā pukstoņa, bet citādi
viss bija kluss.
Kārlis apgāja mājai otrā pusē. Jūra — klusi ieplūdusi pienaini zilajās debesīs — desmit soļu attālumā. Liedaga
akmeņi mēmi kā aizlaiku dzīvnieki blāvi spīdināja gludās pieres. Ak pasaulīti Vai tiešām viņš te dzīvos? Trīs logi
ar baltiem aizkariem jūras pusē, trīs ar ģerāniju podiem — pret lauku un mežmalu. Garas, mazliet satrunējušas
kāpnes uz bēniņiem.
Atstājis mugursomu un kartona mapi sētsvidū, Kārlis devās uz durvīm un vairākas reizes pieklauvēja. Ieņaudējās.
Tātad arī kaķis. Tomēr atvērt neviens nenāca. Kaut kur izgājuši. Darbos droši vien.
Brīdi paklimtis ap māju un klēti, Kārlis atlaidās jaunajā, sanošajā zālē pie ābelēm. Reiba galva, skatoties debesu
jumolā, un viņš aizvēra acis.
Kāds gudrinieks bija teicis, ka gleznotājs strīdas un sacenšas ar dabu. Tagad, še guļot, tas šķita bezjēdzīgi, kaut
sava daļa taisnības tur varbūt bija. Kāda jēga strīdēties? Kāda jēga Kārļa strīdam kaut, piemēram, ar kādas
jaunkundzes kārpu uz vaiga un tās glezniecisko pierādījumu? Jeb pamatojumu. Daba kā milzīga, zaļa un vibrējoša
masa gāzās pār viņu savā plaukšanas neprātā, neatstājot ne sprīdi vietas šaubām par tās visvarenību. Kādēļ ir
jāstrīdas ar dabu? Agrāk Kārlim pat prātā nevarēja ienākt šī sacensoņu doma. Ne viņš dabu atdarināja, ne tiecās
pārspēt. Jā, tas bija agrāk, kad viņš tā domāja, agrāk. Tad viņš radīja savu "dabu", savu pasauli, necenšoties traucēt
esošajai. Bet tā jau ir pagātne. Jo Kārlis jutas nožņaugts šīs savas "dabas" radības, viņam apmeta tās nabassaiti ap
kaklu un cieši savilka. Tāpēc šodien viņš skaitās strīdnieku pulkā. Sacenšas ar dabu. Ar panākumiem, — domā
vairums pasūtītāju. Tādēļ arī Kārlis var dzīvot daudzmaz normālu dzīvi. Viņš taču ir atradis pozīciju, kurā nedraud
nāve. Nē, ne jau uzreiz jādomā, ka ērtu pozu, bet saprātīgu stāvokli. Tās gan nav tavas atziņas, Kārli Dobe, bet lai
nu paliek. Un vai tad dzīve tik mierīga ir, ja tu šeit, jūras un maija tvana saindēts, no tīra gaisa pārplūdis un
šķietami brīvs, to visu atkal pārcilā, salīdzini un pat taisnojies?

19
No snauda pamodināja motocikla tirkšķi. Uzlēcis kājās, Kārlis devās uz pagalmu. Gadus piecdesmit veca,
padrukna sieviete brūnā jakā un rūtainos svārkos skatījās viņam tieši virsū. Vīrietis, noliecies ar muguru pret
Kārli, knibinājās ap motoru.
— Labdien! — Kārlis uzsauca un paklanījās.
Abi laipni atņēma.
— Klāt esat? — Sieviete smaidīja. — Magda jau rakstīja. Nāciet iekšā, uzkodīsim tad es visu parādīšu, — viņa
teica un pazuda durvīs.
Vīrietis noslaucīja kabatlakatā rokas un nāca apsveicināties tuvāk.
— Sveicināti! — Rokasspiediens bija spēcīgs un silts. — Vilis Vairogs.
— Kārlis Dobe. Jūsu meita man laipni piedāvāja ... — Kārlis iesāka, bet Vilis pārtrauca pusvārdā:
— Zinu, zinu. Mākslinieks. Dzīvojiet vien vesels. Mēs gan esam dikti aizņemti ļaudis, kuļamies pa saimniecību —
sieva grāmatvedībā, es mežā — no rīta līdz vakaram, tāpēc jāsaimnieko vairāk būs pašam. Nekādus kūrorta
smalkumus solīt nevaru.
Kārlis sajutās nedaudz vīlies. Vai no tā, ka sirmu vecīšu vietā ieraudzījis rūdītus darba cilvēkus, vai no pastrupās,
tiešās valodas, bet kļuva tā kā neērti. Kā gan viņš varēja tik muļķīgi iedomāties, ka deviņpadsmitgadīgajai Magdai
vecāki varētu būt klusi sūnu vecīši? Tāpat jau paveci priekš viņas. Bet Vilis Vairogs gan ir tēvainis — stāv kā
lācis, drusku salīcis, bet iet kā jūrnieks — pāris soļos pagalmam pāri. Ģīmis sarkanbrūns, uzacis kā vanagam, bet
knābja vietā pelēkzila naģene.
Anna, Magdas māte, neceremonējās un galdu saklāja, kā ierasts, virtuvē. Tā bija gaiša, tīra, ar lielu maizes
cepamo krāsni un mūrīti solīdiem koka krēsliem ap kantaino, plato galdu un spožiem kastroļiem plauktos.
— Jums nu gan ir saimniecība, — Kārlis slavējoši noteica.
— Cik nu mūsu, bet savus padsmit gadus te ņemamies, — Anna redzami apmierināta atmeta.
— Mums tika kungu nams, — Vilis piebilda kā paskaidrodams un dobji iesmējās.
Kārlis saprata, tādēļ tālāk nejautāja. Redz, kā tā dzīve groza. Man atņem, citam iedod, citu sūta tālumā šahtas rakt,
otrs atbrauc tā vietā ielas bruģēt. Mūžīgā aprite, Kārlis pie sevis rūgti domāja. Pēkšņi negribējās te palikt. Starp
pareizajiem un laimīgajiem. Droši vien arī partijniekiem. Bet, atceroties Rīgas tumšo, ēnaino dzīvokli, kļuva
pielaidīgāks. Tagad, kad viņš tikko bija paostījis vasaras sākumu, tikko pirkstu piedūris dabas atklājumam,
atgriezties šķita neiespējami un varmācīgi pret sevi.
— Ēdiet tak! — Anna bīdīja uz viņa pusi bļodu ar kartupeļiem, biezpienu un žāvētas reņģes.
— Paldies, paldies, — Kārlis murmināja.
— Magda jau viens gaisagrābslis vien ir. Mētājas pa to Rīgu kā veca nauda. Universitātē netika, kā mēs gribējām,
bet nu pati atradusi sev nez kādu paradīzi. Dzīvo pie manas māsas un visu groza pēc savas stabules, — Anna
vedināja uz sarunām. Acīmredzot gribēja kaut ko izdibināt par Kārļa attiecībām ar meitu.
— Gan jau kļūs nopietna. Visam savs laiks, — Kārlis izvairījās.
— Tā nu nav, — Vilis iemeta starpā, kozdams sviestmaizē. — Nekad nevar zināt, kad tas laiks apstājas.
— Jūs vienkārši par savu vienīgo bērnu tā vairāk uztraucaties. Bet katrs jau vispirms apostās, dabon pa mici, no
jauna ceļas un tikai pamazām atrod to savu īsto piegājienu dzīvei, — Kārlis centās būt runīgs un zinošs.
Anna piecēlās un, paņēmusi ūdensspaini, izgāja laukā. Šķīvis palika neizēsts.
Vilis nokremšļojās un negribīgi teica:
— Nu jūs gan trāpījāt nevietā. Viņa ir dikti jūtelīga, raud biežāk, nekā šogad lietus līst. Par to vienu bērnu. Redzi,
mums dēlu nosita pēc kara. Nu, šitie paši meža maitas. Tāpēc Magdu viņa lolo kā zīdaini.
Kārlis piesarka un nezināja, ko sacīt. Viņš nebija paredzējis vienā rāvienā iekulties kādas ģimenes peripetijās un
pārdzīvojumu mežģījumos.
— Atvainojos, — viņš noburkšķēja un lādēja Magdu, kura nebija turējusi par vajadzīgu itin neko iepriekš paziņot.
— Nekas, ko jūs tur varat darīt. Redz, tās mājas arī mēs paņēmām pēc Annas gribas. Šepat lejā pie jūras — tur
starp tiem diviem lielajiem akmeņiem — viņu atrada. Sieva gribēja tuvumā. Otra, kur varēja ievākties, bija pašā
ciemā, būtu daudz parocīgāk, bet toreiz viņa tā bļāva un skrēja pa visām iestādēm un partijas priekšniekiem, ka es
stāvēju kluss. Kādreiz vajag sieviešiem piekāpties, citādi tādos brīžos visa dzīve var saiet purva dibenā, — Vilis
runāja mierīgā, mazliet ērcīgā tonī, taču Kārlis juta, ka tas nav viņa dēļ, bet tāpēc, ka viņš negrib par to runāt. Grib
aizmirst.
— Jūs esat partijā? — Kārlis izmocīja urdošo jautājumu.
— Es ne. Anna. Iestājās tūliņ pēc dēla nāves. Viņš mums bija aktīvists. Bet kur nu es? Es esmu zemnieks, un viss.
— Vilis piecēlās, tā likdams saprast, ka saruna beigusies.
Nez vai Kārļa bijušajā mājā arī ticis noslepkavots tā virsnieka dēls, kurš ar savu ģimeni nu apdzīvo viņa vecāku
dzīvokli, Kārlis nodomāja un arī piecēlās.
Bēniņi bija tumši un spokaini, taču nelielā istabele aiz šķirbainajām durvīm, kas bija aizkabināmas ar sarūsējušu
krampīti, smaržoja pēc pērnā gada kaltētajām zālītēm un svaigas veļas. Logs nomazgāts, un iedzeltenie, lilijās
iztamborētie aizkari šķitās tikko gludināti. Atsperu gulta ar trim niķelētām bumbām, ceturtā laikam gadu gaitā
paklīdusi. Uz plata atzveltnes krēsla vecs kažociņš, divas segas, palagi un žilbinoši balts spilvens iebuktētiem
stūrīšiem. Nošķiebies divviru skapis ar rožu otējumu durvīs, veca lāde pie loga — un uz tās ceriņu pušķis baltā
vāzē. Anna to visu tātad laikus sarūpējusi. Bet pati nerādījās. Kārli augšā uzveda Vilis. Mirkli apmainījušies
nenozīmīgām frāzēm, viņi šķīrās, un Kārlis palika viens. Viņu bija pārņēmusi līdz šim nepazīstama sajūta.
Dīvaina, mazliet biedinoša. It kā viņš būtu saistīts bijis ar šiem ļaudīm, it kā pazītu nomaitāto dēlu un redzējis
Annas bēdas. Varbūt tas bija tāpēc, ka visa ģimenes vēsture tā pēkšņi nobruka pār galvu. Viņš tika acumirklī
iesaistīts. Un nevar par to nedomāt. Jūra — laiskās, miera alkstošās dzīves garantija! Še tev! Negribējās pat iet
laukā un klejot pa liedagu. Kā tie cilvēki var dzīvot — tātad gandrīz kapsētā? Priekš kam tādas pašmocības
vajadzīgas? Ja Anna būtu viņa vietā, tad droši vien katru dienu slaucītu putekļus no tukšajiem Dagmāras
plauktiem, nevis tos nonestu pagrabā. Tomēr Kārlis sajutās mazliet vainīgs. Tas kaitināja. Vai tad viņš visiem
spēkiem necenšas dzīvot Dagmāras cienīgu dzīvi? Tas nenozīmē, ka viņam jāierīko memoriāls stūrītis dzīvam
cilvēkam. Cerams, ka dzīvam, Kārlis no šausmās domas nodrebinājās. Taču viņš ticēja sievai. Lai vai kas notiktu,
Dagmāra izturēs. Lai arī no vēstulēm neko īsti saprast nevarēja, tā tomēr bija liecība, ka Dagmāra spēj rakstīt. No
šī fakta Kārlis varēja iztēloties sev vēlamās ainas sirdsmieram — šim tikko parādījušamies turpat zūdošajam
mānam.
Izkrāmējis mugursomu, viņš atlaidās gultā. Tā žēli nodžinkstēja, brīdi vēl vibrēja, tad apklusa pavisam. Gluži
citāda skaņa nekā Kārļa vecajai saliekamajai, kas klabēja kā zobi spelgonī. Te vispār bija citāda dzīve. Pareizāka,
mērķtiecīgāka un tāda kā drošāka. Kaut arī baismā, slepkavnieciskā vēsma tepat vēl klejoja. Kārlis to juta. Tomēr
šeit dzīve ritēja ar jēgu. Kādu, to viņš nevarēja uzreiz atminēt. Pa logu bija redzama mežmala un ābeļdārza stūris.
Ja to atvēra un tālu izliecās laukā, tad arī jūra un lielie akmeņi. Vai viņš te varēs strādāt, ienāca prātā. Bet ko viņš
gleznos? Te jau pasūtītāju nebūs, viņš pie sevis nosmējās, negribēdams atzīt, ka pats uz savu roku neuzdrošināsies
sacerēt. Tas bija garām. Jāatspoguļo taustāmais. Varēja vien brīnīties, cik Kārlis veiksmīgi iemācījies sevi regulēt.
Ko drīkst domāt, ko ne, par ko domāt līdz bīstamai robežai, ko savukārt apzīšļāt no mizas līdz serdei. Kur viņš to
būtu apguvis? Un kāpēc tāds kļuvis? Viens avīžu raksts? Nē, tik trausls Kārlis nebija pat bez Dagmāras. Bet viņš
saoda — kā dzīvnieks saož briesmas — un neturpināja. Jo bija paguvis atkal izkrāmēt papes koferīti. Līdzīga
sajūta bija iepazīstoties ar Dagmāru. Stindzinošs likteņa pirksts. Toreiz kaislības vara to nolieca un diktēja savu
ceļu. Un Kārlis gāja lepni izrieztām krūtīm. Taču tikpat lepnas bija Dagmāras krūtis. Bija. Kāpēc viņš domā
pagātnē? Protams, ir. Dagmārai ir lepni izrieztas krūtis, taču likteņa pirksts viņu uzvarēja. Vai tad? Kālab tu domā,
ka ir uzvarējis? Un vai tas vispār ir kāds likteņa pirksts? Diez vai. Reālu cilvēku tūkstoši un viņu dūres. Nepareizi,
dūru laiks bija aizgājis. Gumijas cimdu un smilšu maisu pieskārieni muguru lauza. Klusītēm, tā ka tikai gaisā
varēja saost kaulu sviluma smaku. Bet viņš to juta. Tāpēc jau baidījās ieelpot. Kārlim ir jāsagaida Dagmāra. Viņai
jāsaprot, ka tas ir svarīgāk. Par ko tu taisnojies, Kārli Dobe? Vai tiešām tu ne brīdi nevari aizmirsties, atbrīvoties,
ļauties? Cik tev ir gadu? Nu, redzi! Trīsdesmit trīs. Skaties tu man, Kristus vecums. Uz trīsdesmittrīsgadīgiem mēs
raugāmies īpaši dedzīgi. Tāpēc netaisi jokus, kristieti. Ak tu saki, ka tev tomēr ir tikai trīsdesmit divi? Mēs
paskatīsimies arī baznīcas grāmatās. Vai tikai tavi vecīši nepaguva tevi nokristīt?
Pa murgaina, rakstaina plīvura plīsumu Kārlis redzēja sevi sārtu un krunkainu baltā, cakainā naktskreklā mātes
rokās. Un velves — augstu, augstu. Reibinošas smaržas un smaidošas, lielas sejas visapkārt. Aukstais ūdens
aprasināja pieri, un viņš iebrēcās, cik jaudāja. Ak, Dievs! Augstais, aukstais Dievs!
Kārlis pietrūkās sēdus. Jau krēsloja, un viņš bija nosalis. Sameklējis ziepes un dvieli, Kārlis notrausās lejā.
Uzbudinoši smaržoja ceriņi. Aiz klēts jābūt akai. Nometis saņurkāto kreklu, Kārlis enerģiski rīvējās, rīvējās, tad
noskurinājās un pagājās dažus soļus uz jūras pusi. Saule bija izkususi plānā mākoņu līmē un šūpoja sārteni rozīgu
gaismu pār ūdens klaidu. Pareizi gan, ka paradīze un elle ir vienuviet. Kā kaislīgs mīlētāju pāris, kas gatavi viens
otram pārgriezt miega artēriju, tomēr nekad nenonāvēt. Mūžīgi iet un nākt, bet nekad nenomirt. Baismas domas.
Kārlis noskurinājās un lēkšiem uzkāpa bēniņaugšā.
Palīdis zem segas, viņš ieklausījās. Nu, protams, sākās. Kā jau vecās mājās. Cīkstoņa, stenoņa, šļūcoši soļi, sīka
skribināšanās, vēja gaudas, kaut tu skaidri pats pārbaudīji, ka ir bezvēja nakts, tāda kā meža baložu gulgošana.
Sabiedrība! Ēnu sabiedrība vai cilvēku sabiedrība, bet pareizi vien ir, ka cilvēks nekad nevar būt brīvs no tās. Bet
ar ko šī spokainā ēnu klātbūtne atšķiras no tās īstās, tās sabiedrības, kas cīnījās, progresēja, sacentās, arvien
augstāk lēca, arvien ātrāk skrēja, arvien vairāk redzēja, arvien milzīgāk milza kā fantastisks gaisa balons un
nedzirdēja brīdinājuma "stop" signālu? Kā nu šī nesacentās! Klau, kā čaboņu grib aprīt svilpoņa. Jā, tā vēl tukšu
muti pačākst, pačākst, bet svilpiens jau pieņemas spēkā, un tam līdzi dūc vesels koris, un, dzi, tur jau izdalās daži
solisti. Un viens čīkstina tik riebīgi, ka zosāda metas. Bet skaļumā pārspēj maigi žēlabaino dzejisko sīcēju, kurš
turpat noslāpsi Kā dzīvē, patiesi. Kas ar tevi notiek, Kārli Dobe? Tu pieslejies misticismam?! Falsificē sabiedrisko
formāciju maiņu!? Raugies no ideālisma pozīcijām uz parādību dialektiku!? Un drīksti saukties kultūras druvas
kopējs?! Ķirmis tu esi, Dobe! Bet guli vienreiz, nav iespējams tevi uzmanīt divdesmit četras stundas dienā. Darba
laiks nav bezizmēra. Bet tas ir mūžīgs, par to tu vari būt drošs, Kaža, veco brāl!

20
Dienas ritēja apaļas kā krelles — līdzīgas cita citai, tomēr katra ar citu dzīslojumu, citu ripošanas skaņu un
ātrumu. Kārlis bija lielāko tiesu viens. Vilis ar Annu pārradās vien novakarēs. Pa dienu viņš klīda pa mežu vai
kilometriem tālu gar jūrmalu, skaldīja malku, ja uznāca iekāriens, pārsēja aitas un pabaroja vistas. Izvandīja Annas
grāmatu plauktu, taču nekā prātīga bez latviešu tautas pasakām neatrada. Tās tad arī Kārlis lasīja, gulēdams dārzā
zem ābelēm. Sanēja bites, ņirbuļoja taureņi, un no dienas dienā viņš kļuva nemierīgāks un nervozāks. Viss
saistījās. Katra sīkākā izmaiņa dabā, sētā, Viļa un Annas sejā saistījās. Kopā — neattinamā mudžeklī. Īpaši
vakaros, kad viņi trijatā dzēra tēju un ēda pankūkas vai tāpat maizi ar sviestu. Šīs sejas apgrūtināja. īpaši Annas
patuklais, labsirdīgais vaigs ar tramīgajām, kaujinieciskajām acīm. Viņš saprata, ka nevarēs vairs no tā visa izkļūt.
Kaut arī aizbrauktu šajā pašā brīdī. Tas bija jau "ierakstījies" apziņā. Un Viļa muguras kumpums pār galdu, kad
viņš atbalstīja elkoņus, dzēra verdošu tēju, plaucēdams lūpas un lādēdamies, — arī tas bija "ierakstījies".
Bija nogājusi saule — redīssarkana un mazmazītiņa zilpelēka, tīrā apvārsnī — kad atsprāga durvis un virtuvē
iebruka Magda — aizelsusies, vaļā izlaistiem matiem un pārpilna līksmības. Zaļās drēbes, kleita ar modīgo
apkakli, atbilda viņas pavasarīgajam sulīgumam. Nometusi somu, viņa ielēca tēva klēpī un ņēmās viņu bučot no
auss līdz ausij. Anna acumirklī pārvērtās otrā tikpat kustīgā un runīgā radījumā, skrēja pie visiem skapjiem un
katliem un krāva uz galda visu, kas vien mājā bija atrodams. Vilis, pasmīkņājis un meitu sadunckājis, nogrūda
viņu sev līdzās un, pamirkšķinājis Kārlim, iegāja istabā, lai pēc mirkļa atgrieztos ar degvīna pudeli. Anna šķībi
gan nolūrēja, bet Vilis paguva laikā sacīt:
— Mums tā pieņemts. Kad atbrauc Magda, es drīkstu ieķert. Tad nu mēs ar Kārli izmantosim gadījumu.
— Tāpēc jau bērns vazājas pa pasauli apkārt, lai tev retāk būtu to gadījumu, — Anna burkšķēja, taču dusmīgi tas
neskanēja.
— Nu, mammu! Vīriešiem reizēm jāļauj vaļīgāk padzīvot, — Magda teica.
— Es tev gan, zinātāja! — Anna pavēcināja ar karoti.
Ar vienu rāvienu Kārli sagrāba tā pati līksmība un pāri tekošā labsajūta, kas šo ģimenes trijotni. Magda slepus
uzmeta skatienu Kārlim, un viņš draudzīgi pamāja. Tas bija kaut kas bērnišķi sazvērniecisks un kņudinoši
noslēpumains. Kārlis jutās kā brālis, kā dēls. Tfu, atkal jau! Nomaitātais dēls. Bet, vienalga, līdz ar Magdu Kārlis
bija šīs ģimenes sastāvdaļa — īstas, kārtīgas ligzdas putns. Kaut vai čunčiņš, kaut ormanītis, ne uzreiz stārķis vai
gulbis.
— Kā mākslinieka kungs te uzvedas, mam? — Magda šķelmēja acis uz visām pusēm.
— Nu, nekaitējies kā tāda mamzele. Cilvēks kā cilvēks — dzīvo, palīdz, rāms un kluss, nemaz nejūtam, ka svešs.
Tikai ēd kā slims cālis, — Anna arī uzņēma Magdas toni.
Kārlis smējās un saskandināja ar Vili. Tad pamirkšķināja Magdai, kā liekot saprast, ka nemaz netaisās te nodot
viņas Rīgas tikumus. Lai gan — kas zina, kādi tie īsti bija. No tādām astainām balamutēm nekad nevar tikt gudrs.
Bet nu meitenes mati mīksti gulēja uz zaļās, tikko jaušami spīdīgās kleitas pleciem un vērta viņu maigāku,
sievišķīgāku. Iesmeldzās kaut kas pakrūtē — kā ar uzasinātām, karstām šķērītēm kāds knibinātos. It kā sāpēja, bet
vienlaikus kairinoši dedzināja.
— Vai Kārlis atzinās, ka mani gleznoja? — Magda nevarēja rimties.
Vilis mazliet draudīgi pašķielēja uz viņa pusi, bet tad laida vaļā lielo rēcienu.
— Atradusies madonna!
— Ko tu smejies? Nopietni. — Magda grozījās apvainojusies.
Kārlis vēroja un klausījās, priecādamies, ka nav jāpiedalās raibajā sarunu ņudzeklī. Viņš bija atbrīvojies. Pirmo
reizi, kopš ir šeit. Šņabis nereibināja, bet uzdzina patīkamu gurdumu. Arī Magdas tuvums viņu patīkami satrauca.
Tur viņa sēdēja — rokas stiepiena attālumā — gaiša, nenopietna un jauna. Iedarbojās iztēle, un karstās šķērītes
iedūra asāk. Anna, atspiedusi apaļos vaigus plaukstās, pie sevis kaut ko dungoja un skatījās Magdā sapņainām
acīm. Vilis smēķēja tepat virtuvē. Tas arī skaitījās atļauts, kad meita atbraukusi. Ieņurrājās Mīce, staipīdamās uz
mūrīša, un, pavērusi vienu aci, it kā norādīja, ka arī piedalās. Pasaule bija noslēgusies sevī. Neeksistēja nekas
ārpus šīs telpas, taukainās gaismas un veselīgajām sejām. Nebija rietumu un austrumu, nebija mirušo un notiesāto.
Ņurrāja Mīce, Vilis sūdzējās par meža problēmām, Anna brīžiem kaut ko klusi pavaicāja meitai, Magda tramīgi
grozījās uz visām pusēm, bet Kārlis, mēmi mājot ar galvu, reibinājās no karavadžiskajām gaismēnām un tēliem,
kuri dzīvi sēdēja viņam līdzās.
— Ar labunakti! — Kārlis piepeši piecēlās. Jāaiziet tad, kad ir vislabāk, viņš nolēma. Vai tad? Vai tu nebēdz no
iztēles radītajām iegribām? Visi trīs klusēdami ar acīm viņu pavadīja.
Tumsā noģērbies, Kārlis iekrita gultā. Žvankstoņa šķita salda un melodiska. Ēnu pastaigas nebija dzirdamas.
Kāpēc viņš bēga? No kurienes uz kurieni? Pie kā? Šoreiz atbildes nebija. Miegs uzgūla kā smags vāks un viņu
pasaudzēja.

21
— Kārlīt, brālīt! Labrīt! Te tev bērzu sulas, — ievidžinājās Magda, stāvēdama viņa gultas priekšā ar krūzi rokās.
Acis viņai bija mīkstas kā medus un skropstas drebēja. Gaišpelēkajā, ar zilām puķītēm saraibinātajā halātā viņa
izskatījās piecpadsmitgadīga.
Kārlis klusēdams paņēma krūzi un garu mirkli dzēra. Magda pacietīgi gaidīja.
Torīt dzestri dziedošais vējš gribēja atraut logu, skaļi drebinādams rūtis, un pagalmā klukstēja vistas. Tai agrajā
maija rītā es tiku ieņemta — niknā priekā un baudkārē. Es tapu.
Vilis ar Annu jau bija projām, tādēļ mierīgu sirdi varēja žāvēt ar grūtībām izmazgāto asiņaino palagu vējā
birstošajos ābeļziedos.

22
Kārlis bija palicis viens. Izvārījusi pusdienas un aptīrījusi māju, Magda aizbrauca. Noskūpstīja viņu un, ne vārda
nebilzdama, aizgāja pa taku. Labu brīdi Kārlis vēroja, kā meitene zaļajā, viegli spīdīgajā kleitā attālinājās, līdz
pazuda meža ielocē. Galvā svaidījās tūkstošiem domu. Jūsma jaucās ar pretīgumu. Visu viņš bija sabojājis. Visu.
Saules nekad vairs nebūs Saules. Pēc vakardienas svētvakara šodien lūkoties Viļa un Annas acīs būtu liekulīgi.
Vai viņš varēja paredzēt, ka būs tas pirmais šīs dauzoņas saķēzītājs? Nē, nu gan tu mānies. Magda kā gluds māls
ļāvās veidoties tāda, kādu tu alki un gribēji. Vari sev atklāti atzīties, ka nekad iepriekš nebiji tik dabiski un
saldkairi juties. Ne ar Dagmāru, ne tām dažām studentītēm pirms viņas. Dīvainākais tas, ka Magda visu uztvēra
nenopietni. Arī asara noritēja kā nejauši, ne sāpīgi. Jokaina sieviete. Viņai nekas, bet Kārlis nekad vairs nebūs
tāds, kāds bija. Nekad. Kaut censtos visiem dvēseles spēkiem un sevis iespaidošanas līdzekļiem. Nekad. Vārds
domās klaudzēja smagi un vientuļi kā vējā dimdošs zvans. Un tikai tajā brīdī viņš aptvēra, ka bija Dagmāru
aizmirsis. Savu nelaimīgo pūci. Ko viņš bija pastrādājis? Kāds sātans ieķērās viņa prātīgajā, saremontētajā galvā?
Agrākie Haralda padomi par veselības uzturēšanu viņam bija pretīgi un ciniski, bet tagad atlika tikai tiem
pieķerties. Arī viņš taču ir normāls cilvēks. Kārlis bija centies vairāk nekā četrus ar pusi gadus. Iemācījies dzīvot
kādu pārreālu dzīvi. Bet dzīvu cilvēku ar ilgām, ar cilvēciskiem instinktiem taču nevar nosmacēt nekas. Sagrāba
naids pret Magdu un okšķeriem, kuri izvaroja viņa dzīvi. Kas tagad būs? Meli, katrā solī nāks meli. Tie nebūs tie
parastie, ar kuriem plātās un mazvērtību ārstē vīrieši viduvējības, tie būs neizsmeļami savā grēkā.
Tuvojās negaiss. Brāzmaini locījās ceriņi un ābeles, jūra meta putainas vērpetes pret krastu, un zibens nošķīla
zarainas dakšas pār mežu. Nogranda, norībēja zeme, un Kārlis uzkāpa bēniņos. Lēni sakravāja mugursomu, ielika
jakas kabatās sausas zeķes un devās prom. Tad atgriezās, zem lievenīša jumta uzšņāpa pateicības zīmīti Vairogu
pārim un kātoja uz šosejas pusi. Nekad, nekādos apstākļos viņš šeit neatgriezīsies. Lai nolādētas Saules un viņu
ļaudis, kas pazudināja viņu. Ar savu labvēlību, iecietību, ar savu idilli, kura taču nebija priekš viņa, Kārļa Dobes,
kurš pieradis sacelt vilnu šakāļu barā, kurš ausās un ostās uz visiem stūriem. Ko viņi bāzās virsū ar savu atpūtu un
labklājību? Ko Magda no viņa gribēja? Atmaksāt? Par ko? Velti tu meklē vainīgos, Kārli, tu taču negribi redzēt
īstenību. Tu neparko neatzīsies sev, ka esi noguris no gaidīšanas, no mūžīgas bēgšanas no dzīves, lai tikai
sagaidītu. Godam sagaidītu. Un tu sabruki. Tad, kad tev nebija kur paslēpties, tu sabruki. Jā, jā, te nav nekā
vienkārša, tu neesi nekāds kuilis, to tu sev nevari pārmest, bet to tu gribētu gan. Tas būtu ticamāk, dabiskāk,
saprotamāk.
Zibens laizījās gar egļu galotnēm, un lietus šaltis šķērsoja ceļu krustu krustīm, taču Kārlis gāja arvien ātrāk un
ātrāk. Brīžiem likās, ka kāds skrien viņam pakaļ — smagiem, gurkstošiem soļiem, un Kārlis arī metās teciņus.
Steigā sastampātā mugursoma sāpīgi lēkāja uz salijušās muguras kā ķirbis. Ātrāk! Tu vari nepagūt, Kārli!
Aizelsies, izkārtu mēli kā sētas suns viņš pārgāja soļos tikai pie kapsētas. Tepat jau bija šoseja. Staltās,
astoņpadsmitā gadsimta baznīcas logi zvīļoja rūsas mēlēs, taču grandoņa attālinājās, Pēkšņi Kārlis palēnināja gaitu
un tuvojās baznīcai. Atglaudis matus un tāpat ar plaukstām nobraucījis seju, viņš piesardzīgi paraustīja durvis. Par
brīnumu, tās atvērās. Zaļganas, remdenas ēnas slīkšņāja gar soliem un altāri. Piesardzīgi paspēris dažus soļus, viņš
atskatījās. Augšā, pie ērģelēm, kāds stāvēja, pagriezis viņam muguru. Jauns stāvs zaļā tērpā un salijušiem matiem.
— Magda, — viņš čukstēja. Sieviete pagriezās. Saraudāta, pelēka seja un lepnas acis.
— Kas ir? — viņa aizkritušā balsī ievaicājās.
— Ko tu te dari? — Kārlis muļķīgi čukstēja.
— Domāju, — pabailīgi atbildēja Magda.
— Iesim prom, — Kārlis vedināja, baidīdamies, ka viņus te kāds pamanīs. Viegliem soļiem Magda nodipināja
lejā.
— Tu kaut ko palūdzi? — Magda dziļi ieskatījās Kārlī.
— Nepaguvu, — Kārlis pasmaidīja. Viņš atkal jutās mierīgs un atraisīts, kad tuvumā bija Magda.
— Tu bēdz, — meitene turpināja.
— Zināmā mērā. Jūtos vainīgs tavu vecāku priekšā. Bet laiks jau arī beigt to vaļošanos, — Kārlis lietišķi
skaidroja.
— Tu mani nemīli, — Magda rūgti secināja un izgāja laukā. Kārlis sekoja, un baznīcas durvis smagi aizcirtās.
Viņš klusēja. Ko te piebilst? Tas jau arī bija tas muļķīgākais. Un melot kā franči viņš negribēja.
— Piedod man, ja vari. Tu esi šausmīgi jauka meitene, — Kārlis no sirds sacīja un apskāva viņu.
— Es zinu, ka tev ir sieva, neuztraucies,— Magdas tonis kļuva ledaināks, bet Kārlis redzēja, ka viņa valda asaras,
tāpēc mierīgi teica:
— Nerunāsim par to vairs nekad, labi? Mēs taču varam būt draugi.
— Idiots! — Magda iesaucās un spēji devās uz pieturu. Zaļā kleita bija caurcaurēm slapja un kļāvās ap kājām.
Mati salijuši tumšās šķipsnās un vaļējās kurpes vienos dubļos.
Kārlis lādēja sevi un meitenei sekoja. Minūtes divdesmit viņi stāvēja klusēdami, līdz pieturēja kravas automašīna
un viņi, cieši viens otram piespiesti, rēcošajā un klabošajā kabīnē brauca uz Rīgu.

23
Rudens Kārlim pagāja drūms. Haraldu ar visiem žīdiem viņš pasūtīja trīs mājas tālāk un nevienu nelaida sev
tuvumā. Naudas nebija. Arī krāsas izbeigušās — un paldies dievam. Viņš neko neuztaisītu un, ja pats par to
pārliecinātos, tad zaudētu sajēgu pavisam. Vecajam Apellesam ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras laikam gan
dvēseles klizmas nespēja saraustīt radošo darbību, tādēļ viņš nākamo gadsimtu māksliniekiem par mokām atstāja
savu nervus un sirdsapziņu dedzinošo saukli — nevienas dienas bez līnijas. Lai par to nedomātu, Kārlis atkal
piestaigāja uz preču staciju. Bija laiks arī izsūtīt pakas mātei un sievai.
Kur tu esi, Kārli Dobe? Vai tu joprojām dzīvo? Gar stacijas ēkas apdrupušo mūri klaiņo rudens lapas — vēja un
ēnu soļiem, maldinādamas, ka aiz tevis kāds nāk. Čabēdamas, brīžiem pret asfaltu nobrāzdamās, tad ar citām
čaukstošām saelsdamās, tās atgādina, ka aiz tevis kāds nāk. Tu apstājies, pagriez galvu, lapas strauji piekļaujas
zemei, nogaida, kad tu iesi tālāk, tad atkal uzvirpuļo, bet, kad tu vēlreiz atskaties, pieplok zemei. Kāds izbadējies
suns pārskrien sliedes, kas tavu nomīto kurpju priekšā nostiepušās kā nedzīvas vēnas, tad aizklaudz smags, garš
vilciens, aiz tā, kā pakaļ darīdamas, traucas kokiem notrūkušās lapas, kādu mirkli viss noklust, saule triec gaismas
lausku tev sejā, piemiedzas acis — sāp. No dienas dienā tevī kāds skaļāk un skaļāk iekliedzas, it kā ar plaukstām
aizspiedis muti. Pusnomodā tu redzi aizvējojam rudens lapas — kā mēdoties, kā smejoties arvien tuvāk nāk murgs
ar cilvēciskiem vaibstiem. Kaut kur dziļi zem tevis klaudz vilcieni, un sliedes krustojas tuvu, pavisam tuvu sirdij.
Tad nakts debesī atmirdz bāla seja ar sāpēs aizvērtām acīm — Dagmāras vai Magdas? Tu ej pa ēnu
samudžinātiem vakara ceļiem, tumsā meklēdams jēgu. Lapās tvanošā zeme nāk pretim. Tu ej, un lapas maldina,
ka aiz tevis kāds nāk. Tu atkal: atskaties un atskaties, bet viņas smejas, zemi pliķēdamas. Tumsa izpleš taustekļus
tavās smadzenēs, apņem un saspiež pulsējošos deniņus — stikla krakšķoņa, un pie debesīm bāls vaigs ar
aizvērtām acīm. Tu iedomājies agro kristiešu glezniecību, kurā Dievs parādās kā izspraukusies roka no debess
velves. Bet seja ir sastingusi, ne gaismas trīsa nebrien pa tās vaibstiem. Strinkšķēdamas kā klavieru stīgas saplīst
apziņas līnijas, tu kliedz un uzmosties. Atbrīvotības palagi izžaujas tavā dvēselē, tu pūlies palūkoties tiem pāri, un
liela kā izplatījums pār tevi plešas joprojām pazīstama seja. Dagmāras vai Magdas. Kur tu esi, Kārli Dobe? Vai tu
joprojām dzīvo?
Pie durvīm nepacietīgi zvanīja jau vairākas minūtes. Beidzot Kārlis cēlās un atvēra.
— Pietiek vienreiz! Kas ir ar tevi? Pēc kā tu izskaties — kā tāds katordznieks. Kā te smird! Tev ir arī mazliet
jēgas? — Haralds nikni lamājās un, pagrūdis Kārli malā, iegāja istabā un atrāva logu. — Galīgi esi nojūdzies?
Egoists nelaimīgais! Būtu labāk strādājis, nevis puņķojies kā tāds memļaks. Riebjas pilnīgi! Māāākslinieks.
Dvēseļu inženieris. Ko tu tur izinženierēsi, ja nevari pat muti nomazgāt, ne zeķes apmainīt. Padibene! — Haralds
šāva laukā tirādi pēc tirādes. — Viss! Pietiek! Ar rītdienu tu esi cilvēks! Bet tagad ieklakšķināsim, — viņš nolaida
balsi un izzvejoja no portfeļa degvīna pudeli un žāvētu šķiņķi.
Kārlis blenza draugā uztūkušām acīm un klusēja. Kā vienmēr, citiem ir taisnība. Visās lietās. Visi visu zina, tikai
viņš pats, izrādās, ir mazattīstīts.
— Tu te neauro uz mani! — piepeši Kārlis iebļāvās.
Haralds pacēla acis, taču, ieraudzījis drauga jokaino, šķībo grimasi un apņēmīgā centībā saslieto muguru,
nobumbulēto pelnu krāsas vamzi un uz priekšu izmesto kāju, skaļi iesmējās:
— Nu, tas man patīk. Tad jau tevī vēl drusku eļļa turas. Nāc šurp, uzēd kā cilvēks. Makaronu rijējs, — Haralds
tēvišķi burkšķēja.
Tāds viņš tur rosījās pie apaļā galda — gaišs, spēcīgs, vienmēr vesels, vienmēr darbīgs.
Kārlis nopūtās, atmeta ar roku un apsēdās līdzās.
— Saki — par ko tu mani tā stutē? — viņš nopietni ievaicājās.
— Nu, kādam tas tak jādara. Skuķi tev nepatīk, nu tad jāiztiek ar vecpuisi, — Haralds dimdoši smējās, taču uz
jautājumu neatbildēja tā, kā Kārlis bija gaidījis.
Kārlis ieslēdza radio un izgāja uzlikt tējkannu. Haralds pa to brīdi slepeni iebāza simtnieku viņa žaketes kabatā,
kas sagumzīta turpat mētājās uz krēsla. Kārlis noreibs un no rīta neatcerēsies, vai ir to nopelnījis derībās vai kā
citādi. Bet vismaz izpaliks viņa lepnie atraidījumi.
— Viena no imperiālisma laikmeta reakci onārās buržuāziskās mākslas raksturīgākajām pazīmēm ir tās agresīvais
antihumānisms, kas tiecas apspiest darba cilvēkā cilvēcisko apziņu, ieviest un kultivēt viņā domu, ka viņš nav
nekas vairāk kā mehānisma dažādu daļu konglomerāts. No šejienes tik ieredzēta buržuāziskajā mākslā, piemēram,
kubismā, cilvēka traktēšana par kustošos, no kaut kādas citas "vielas" pagatavotu tilpuma apvienojumu ...
— Izslēdz taču, nav izturams! — Kārlis brēca no virtuves.
— Paklausies, paklausies!
— Angļu tēlnieks Henrijs Mūrs savā darbā "Ģimenes grupa" vecāku mīlestības cilvēciskās jūtas padarījis par
ciniska izsmiekla objektu. Viņa tēloto kropļu torsi izveidoti ar mazām nez kādu rāpuļu galviņām. Vēl abstraktākos
viņa darbos nojaušama tieksme uz bezgalīgi izkropļotām cilvēka ķermeņa daļām. Mūra skulptūras ir reakcionāras,
jo tās virzītas uz to, lai iznīcinātu cilvēkā cilvēcisko un stimulētu viņā zvēru ar primitīviem, zemiskiem,
dzīvnieciskiem instinktiem, zvēru, kuram nav saprotams pat vārds "humānisms", zvēru, kas nicina prātu, progresu,
cilvēka mīlu, biedrisku solidaritāti...
— Šubins ir sterva, — Kārlis sacīja, izslēgdams radio.
— Bet, redz, viņš ir savienības biedrs, jau vadošs gleznotāju sekcijas biroja aktīvists. Darbus viņam pērk, jāpagūst
tik uzcept. Sieviņa arī rātna un klusa kā pelīte, ziedojas viņam. Bet nav arī nekāda muļķe. Kad vajag, uzliek tādas
bremzes, ka Olafs plāns un šķībs staigā apkārt. Viņš tikai briesmīgi uztraucas, ja kāds uzzinās, ka Beta ir
strādājusi sakņu veikalā. Tagad šī atkalpojas savienībā par ierēdnīti. Skrullē matiņus un, kad vajag, pieregulē
savām vajadzībām lēmumus vismaz sadzīviskos sīkumos, — Haralds klāstīja, apetītlīgi kozdams šķiņķī. Jā, viņš
bija cilvēks, kam pat ēšana spēja sagādāt prieku. Vienkāršās baudas.
— Ek, zini, man tas Šubins galīgi pie vienas vietas, ja es nedzirdu un neredzu viņu,— Kārlis atmeta ar roku.
— Nu, nu... — Haralds daudznozīmīgi novilka.
— Ko nūjini? Tā ir. Vai tad tā ir māksla? Es tak uz izstādēm eju. Cukuraini lozungi. Droši vien glezno, biksēs
slapinādams no patosa, — Kārlis burkšķēja.
— Tu redzēsi, kur viņš kāps. Pats iesi rokas bučot, — Haralds nopietni turpināja.
— Es? Šitam maitam? Es labāk sapūšu, ne viņam ko prasīšu.
— Tu varbūt, — Haralds skumji novilka.
— Man liekas, ka viņš ir uzkalpojies arī citādi.
— Var jau gadīties, — Haralds izvairījās. — Labāk iedzersim. Šubini tāpat neizmirs.
— Tu domā? — Kārlis bija noskaņots apcerīgi. — Nekad neizmirs? Mūžīgi mūžos?
— Ko nozīmē mūžīgi mūžos? Nekas nav mūžīgs. Pat Ēģipte, kas vilkās gadu tūkstošiem, sabruka. To visi cenšas
nezināt, neatcerēties. Tas arī mani visvairāk tracina. Biti šai laimes valstībā vairs neviens neuzdrīkstas saukt par
biti, bet par spārnoto medus mednieci.
Kārlis smējās. Haralds jau reti dalījās savās pārdomās. Viņš nebūt nebija tik vienkāršs un pareizs, kā izskatījās un
kādu no sevis taisīja. Kārlis jutās mazliet atvieglots pēc vientulības un iekšējā zaņķa mēnešiem.
— Nu, ņemsi kādu ģimeni portretēt? — beidzot Haralds stingri noprasīja. Kārlis klusējot pamāja.
— Man gan tas dārgi maksā ... Haralds vaicājoši viņā palūkojās, taču tālāk neizvaicāja.
— Zini, esmu nolēmis šogad nosvinēt kārtīgu Jauno gadu, — Kārlis pēkšņi ierunājās. Īstenībā neko viņš nebija ne
domājis, ne lēmis. — Tu varētu savākt savu jaunkundzīti un vēl kādus. Ne?
— Tu nu gan esi audzis, — Haralds galvu vien grozīja, taču kaut ko redzami slēpa.
— Nu? Sarunājuši? — Kārlis atkal bija tai stadijā, kad visi nākotnes plāni tepat uz istabas galda redzami īstenoti.
— Paskatīsimies. Bet tev jāpastrādā. Un sakopies kā cilvēks, — Haralds atgādināja un atvadījās.
Kārlis atkal palika viens. Atvēra logu. Satumsis. Zvaigznes. Rudeņos tās izduras caur jumu kā sēnes no sūnām —
milzīgas kā dievu acis. Bail domāt, ka pēkšņi atnāks kāds cilvēks un, ne vārda nebilzdams, nostāsies tavā priekšā.
Viņš pierādīs, ka Kristus ir dzīvojis, bet par nebijušu pasludinās tavu tuvāko. Ilgas pēc Dagmāras ēda viņu lēni,
pamatīgi sakošļājot.

24
Ziema iestājās strauja un puteņaina. Mirdzoši un trīcoši sarmas pušķi kokos, veikalos marcipāna pūces un sveramā
šokolāde, eglīšu rotas — sarkanīgas, zvīļojošas zvaigznes un nokrāsoti papes sirpīši. Trīsdesmit pirmais
decembris. Kārlis staigāja no veikala uz veikalu, izšķērdīgi pirkdams vakara mielastam visu, kas acij tīkams.
Žāvētu desu un ābolus, torti un šampaniešus, salvetes, kaklasaites un grāmatas, lai būtu, ko pabāzt zem vakardien
sagādātās egles. Ar Haralda padomu palīdzību (ko tikai tas vīrs nezina un nemāk!) viņš pat nošmorēja kāpostus un
cūkas šņukuru. Redz? Arī Kārlis var, ja grib un ir iedvesma.
Dzīvokli viņš posa un revidēja savas trīs dienas. Pulēja, mazgāja, vēdināja un ar egļu zariņu pat izkvēpināja istabu.
Molbertu nostūma kaktā un aplika ar tumši violetu drapēriju. Uzkabināja pa virsu savu melno hūti un piesēja vates
bārdu. Būs pašiem savs salavecis — taktisks un kluss, bet būs. Kārlis bija nopircis sev jaunu, baltu kreklu un nu
svinīgs kā pingvīns staipījās pa dzīvokli, gaidīdams viesus. Dagmārai dāvanu paciņu viņš arī bija paguvis nosūtīt,
tādēļ jutās labi un mierīgi.
Beidzot zvanīja. Aiz durvīm bija dzirdama kņada. Kārlis tās plaši atvēra, un tur stāvēja viņa ilgotie — Haralds ar
savu bombondziņu Dacīti, studiju biedru pārītis no viņa izstādes balles, vecais Siliņš ar mazmeitu Klāru un
Magda. Kārlis, slēpdams apmulsumu, laipni aicināja iekšā un pārāk uzcītīgi līdzēja atģērbties. Vecais Siliņš
paņēma Magdas mēteli, un Kārlis ieraudzīja, ka viņa ir stāvoklī. Pēc paskata jau ilgi. Mugurā atkal zaļas drēbes —
šoreiz tumšākas un tonī vēsākas, mati nogriezti līdz ausu galiem un skropstas tikko jaušami nokrāsotas. Skaties un
brīnies. Prīma!
— Sveika, Magda! — Kārlis paspieda meitenes auksto, it kā sakrampēto plaukstu.
— Sveiks, sveiks, māksliniek! — viņa vienā mirklī uzdzirkstīja un, tāpat kā senāk, spolēja acis uz visām pusēm.
Kustības nemaz nešķita smagnējākas. Vecais Siliņš no viņas nenolaida acis, kaut arī deviņgadīgā Klāra sekoja
katram vectēva žestam un vārdam.
— Mani sprukstiņi aizbrauca ar Šubiniem uz laukiem — uz Dunti, vai kur tur — uz nez kādām milzu ambrāžām.
Mani atstāja kā vecu muļķi. Labi, ka satiku Hari tirgū, vismaz kāds prieks sirdī.
Dacīte vējainā zilā zīda kleitā krāsoja lūpas un bužināja gaišbrūnos, spožos matus. Haralds viņas klātbūtnē bija
stīvs kā paģiraina mēle.
— Pīrādziņi, Daces kēkss, te mums uguntiņai degviela un konfektes. — Viņš izkrāmēja savu piebāzto portfeli. —
Pārējo jau tu te esi savilcis.
Studentu pārītis ķiķinājās virtuvē.
— Dzi, Kārli, tu esot stilu mainījis, — ierunājās Siliņš, acis piemiegdams.
— Vai tad man tāds bija? — ērcīgi, bet pieklājības robežās Kārlis atvaicāja.
— Runā, ka tu tagad žīdiem interjerus vien uzprišinot, — vecais turpināja, nelikdamies par Kārļa bilsto ne zinis.
— Ko tik nerunā. Un ko tad lai dara, ja latvieši vēl aizvien iztiek ar gulbīšiem? Valstsvīru gleznotāju jau mums
pietiek, — Kārlis saniknots atcirta.
Haralds brīdinoši paskatījās, un Kārlis turpināja jau mierīgāk:
— Sapratu, ka nekādu jaunu pasauli neatklāšu, tāpēc daru, ko māku.
— Tad jau gan, — Siliņš noteica ar drūmu nožēlu.
— Šitāds ziķeris biji. Atceries, Hari, to izstādi. Un to blēšanu pēc tam, to sīkmaņu kori! O, kas par mantu bija!
Man tas pašam pie sirds īsti negāja, bet tas bija, bija! — Siliņš pātaroja.
— Vai tad jūs maz zināt, kā Kārlis tagad glezno? — Magda iespraucās sarunā.
— Man pietiek ar to tavu purniņu Šubina virtuvē. Un nemaisies, kad pieaugušie runā,— Siliņš burkšķēja.
Kārlis neizpratnē paskatījās Haraldā.
— Es neko nezinu, — viņš teica patiesā izbrīnā.
— Ko nezini? Hartmans taču kukuļa dēļ pasūtīja. Šubins šo to nokārtoja viņam — tas tak rūdīts antikvārs.
— Bet kāpēc manu darbu? — Kārlis sašutis sauca.
— Vai es zinu. Laikam jau Šubins būs devis mājienu.
— Man Hartmans neko nepaskaidroja, vari man ticēt, — Haralds, juzdamies patiesi nelaimīgs, taisnojās.
— Nu, beidziet! Jāķeras taču klāt svinībām, — Dacīte teica un virzījās pie galda. Arī mīlnieki atgriezās no
virtuves un saklupa ap ēdieniem. Mazā Klāra sēdēja rātna un saposta, mirkļiem paskatīdamās uz nekustīgo
salaveci.
Kārlis zaudēja savaldību. Viņa darbs Olafa virtuvē! Tur, kur grozdibene Beta cērt karbonādes un izkar žāvēties
krūšturus. Velna Hartmans! Ja nebijusi viņa nauda, varbūt Kārlis arī uz laukiem nebūtu braucis. Un te nu viņa sēž
— lepna, ar vaska acīm kā madonna. Varbūt Magda iedomājas, ka viņš, Kārlis Dobe, te ir kādā sakarā ar viņas
apjomiem? Nu, nu! Bet priecīga, dzīvīga — redz, kraukšķinādama grauž gurķīti pēc gurķīša, pa vidu spurdz kā
tāda... Mētā savus peisakus uz visām pusēm, re, Haraldam taisni ģīmī. Dacīte božas vien. Un ko tie divi snaikstās
gadiem viens gar otru? It kā te būtu kāda viesnīca. Kārli, nu ko tu burkšķi? Pats gaidīji ciemiņus. Viņi jau nenāk
uz tavu dzimšanas dienu, bet sagaidīt Jauno gadu — katrs ar savām domām.
— Kāpēc salatētis ir beigts? — piepeši iejautājās Klāra.
Visi saskatījās, un Siliņš viltīgi noklepojas.
— Viņš ir tikai iemidzis, — Kārlis attrauca.
— Kad viņš pamodīsies?
— To nevar nekad zināt. Viņš pamostas tad, ja apkārt ir labi cilvēki.
— Vai tad te nav?
— To arī nevar zināt. Katrs kaut ko droši vien ir nostrādājis.
— Ko tu esi nostrādājis? — Klāra tincināja.
— Daudz.
— Nu, ko?
— Darījis gauži.
— Mammai?
— Arī mammai, — Kārlis nelabprāt ļāvās iztaujāšanai, bet vecais Siliņš pat nemēģināja mazmeitu apklusināt.
— Kam vēl?
— Labiem cilvēkiem.
— Kāpēc tu tā dari?
— Tā iznāk. Esmu nelaimes putns, — Kārlis teica vairāk klātesošajiem.
— Vai pūce?
— Ne, pūce, ne.
— Laimes putns ir miera balodis, tātad tu tas neesi.
— Neesmu vis.
— Kāpēc tas salavecis vispār atnāca, ja nevar būt dzīvs?
— Viņš te ir sen. Tā ir tikai viņa miza, pats viņš īstenībā sen ir aizgājis. Zini, kur? Pie bērniem, kas neuzdod
pieaugušajiem nejaukus jautājumus.
— Kas ir salatēta miza? — Klāra nerimās, jau sabozusies no neskaidrības.
— Pietiek, meitiņ! — Beidzot vecais Siliņš paplikšķināja meitenei pa dibenu.
— Nu, aiziet! Lai iedzeram, lai svinam! — Haralds uzmundrinoši sarosījās.
Sarunas grozījās par šo un to, taču Kārļa noskaņojums sabiedrību mazliet nomāca. Kur tad paredzētā jautrība?
Magda arī palikusi nopietna un vēro Kārli kā izbadējusies. Vecais Siliņš sapņainām acīm raudzījās egles svecītēs,
glāzītē un atkal svecītēs, tad izņēma no kabatas mutes ermoņikas un sāka spēlēt. Klāra savā nodabā dejoja ap egli,
jaunkundzes sazvērnieciski čaloja, bet vīrieši iedzēra. Vienīgi Magda klusēja, atzvēlusies krēslā laiskā bezrūpībā.
Zilā nakts viņas sejā tramdīja gaismas atvižņus, un Kārlis neizturēja.
— Kā tev iet? — Viņš piesēdās sievietei cieši līdzās.
— Brīnišķīgi, — Magda it kā atmodas un jautri uzsmaidīja. — Vai tad neredzi?
— Es tev gribēju kaut ko jautāt... — Kārlis tikko dzirdami sacīja.
— Varu iedomāties. Tagad jau interesanti. Jā, jā, tavas nojautas ir pareizas. Harald, pasniedz, lūdzu, gurķīšus, —
Magda pārtrauca sarunu.
— Panāc virtuvē! — Kārlis pavēlēja.
Magda aprāvās un paklausīgi piecēlās. Neviens īpašu uzmanību viņiem nepievērsa. Bija iestājusies parastā, laiku
pa laikam ar glāzi nostiprināmā jautrība.
— Tu laikam mani turi par muļķi, — Kārlis, sakrustojis rokas uz krūtīm, sacīja.
— Zināmā mērā, protams. — Sievietes acis smieklos samiedzās kā kaķim.
— Kādēļ tu nāci, ja tev par mani nospļauties?
— Haralds lūdza, — Magda izvairījās.
— Ak Haralds lūdza?! Vai viņš nelūdza arī pateikt, kas būs papucis? — Kārlis tikko valdījās.
— Protams, lūdza.
— Un tu teici. Ja? Lai viņš mam tiranizētu ar savām morālēm. Pareizie atradušies! — Kārlis niknumā šņāca un
pameta Magdu virtuvē.
Siliņš spēlēja "Klusa nakts ...".
— Izbeidziet šitos buržuāziskos izlēcienus! — Kārlis iebrēcās.
Siliņš nelikās traucēties.
— Kas tev ir? — Haralds neizpratnē pētīja Kārli.
Dacītes mute no neapmierinātības bija savilkta čokurā. Kā tūplis, Kārlis naidīgi nodomāja. Cik viņš bija kļuvis
ļauns un rupjš! Šī atklāsme saniknoja vēl vairāk.
— Un ko jūs nebučojaties, balodīši? — viņš uzklupa saviem studiju biedriem.
— Un kāpēc Dacīte ļauj Harim pietempties jau pusstundu pirms divpadsmitiem? Ko? Mēs nesadzirdēsim svarīgos
vārdus, ko vēstīs radio, ja tā, turpināsies. — Kārlis žākstījās, plātīdams garās, kaulainās rokas.
— Pats savu kaunu esi nodzīvojis, zaļknābi, — vecais Siliņš pēkšņi pacēla balsi, bet pēc mirkļa atkal turpināja
spēlēšanu.
— Kur Magda? — Dace ievaicājās.
— Nezinu. Droši vien, ka mēra temperatūru, — Kārlis kašķīgi atcirta.
— Viņa ir prom, — Haralds pavēstīja, atgriezies no virtuves.
— Arī labi, — Kārlis paraustīja plecus un salēja glāzēs.
— Ēdiet, draugi, mielojieties! Neņemiet ļaunā vecu, netalantīgu cilvēku, jūtieties kā mājās, dzīve ir īsa, es jūs
lūdzu, — Kārlis turpināja, taču bez agresijas.
— Par Dagmāru! — Haralds nopietni teica un ieskatījās drauga acīs. Visi saskandināja.
Jā, arī tas vēl. To viņš šai jūklī bija piemirsis. Nabaga Magda! Viņš neļāva sievietei pat pavadīt veco gadu. Ko
viņa Kārlim ļaunu nodarījusi? Un kurp aizgāja? Un kas bija viņas sirdī? Kārli, ko tu visu jauc un putro? Un
Dagmāra tālā, plašā, bezcerīgā aukstumā. Kamēr viņš ar saviem draugiem rij un dzer. Kamēr divas sievietes tumsā
un naktī...
— Raudāsi atkal? — Haralds, zobus sakodis, iedunckāja, taču tā, lai neviens to nemanītu, un pasniedza glāzi.
— Laimīgu Jauno gadu!
— Laimīgu Jauno gadu!
— Laimīgu Jauno gadu!
Visi saskūpstījās un saņēma Kārļa dāvanas. Viena palika uz grīdas. It kā viņš būtu paredzējis. No tuvējiem
dzīvokļiem varēja dzirdēt himnas skaņas, bet vecais Siliņš turpināja spēlēt ermonikas. Klāra bija aizmigusi uz zilā
dīvāna un sapņoja par laikiem, kad salatētis reiz būs dzīvs.

25
Nākošajā dienā pēc saraustītās un murgainās nakts, kas noslēdzās ar asarām mātesmāsas Karlīnas apkampienos,
Magda aizbrauca pie vecākiem. Saules viņa nebija apciemojusi turpat sešus mēnešus. Agrāk Magda ieradās katrā
otrajā vai trešajā svētdienā, bet, kopš stāvoklis kļuva acīm pamanāms, viņa vairījās pat domāt par mājām.
Jaukā atraitne Karlīna juta Magdai līdzi kā savam bērnam, kuru pašai nebija. Mierināja, ja vajadzēja, un
uzmundrināja kā prazdama. Būdama poliklīnikas medmāsa, Karlīna pedantiski apmācīja Magdu arī zīdaiņu
kopšanā un citās svarīgās gudrībās.
Karlīna mitinājās divistabu dzīvoklī Torņakalnā, un dzīvot divatā tur abām bija ērti. Tagad nu Magda jutās vainīga
arī krustmātes priekšā, jo Karlīna pēc viņas izmisīgajiem lūgumiem apsolījās vecākiem neko neziņot. Kāpēc
Magda neuzticējās saviem vecākiem, īsti nebija saprotams. Varbūt tādēļ, ka liktenīgais rīts aizjoņoja zem vecāku
sirdsšķīstā jumta? Bet varbūt tādēļ, ka Magda negribēja ļaut vecākiem iedomāties, ka viņai bez siltas paspārnes
klājas grūti? Vai, iespējams, kāpēc, ka aizdomu ēna kristu uz Kārli? Viņu Magda iemīlēja karsti un ātri. Nezināja,
kur mesties, zinādama, ka Kārlis dzīvo pašas jumtistabā, guļ viņas gultā, sēž pie viena galda ar Annu un Vili.
Vientuļš, ģeniāls, kā mana māte domāja, un uztraucošs. Bezgala uztraucošs, īpaši, kad sadusmots un
neapmierināts. Magdai nepatika kuslie inteliģenti un bārdainie aktu zīmētāji, ar kuriem lielākoties viņa bija
pazīstama kopš savām modeļa gaitām. Tie bija nevarīgi, bet lielīgi. Tēloja visziņus, bet neprata pat kārtīgi
bučoties. Ja viņas tēvs zinātu, ka Magda pozē arī kaila, tad viņš gan laikam meitu sistu. Bet to jau nezināja pat
Karlīna. Pie visa vainīgs vecais Siliņš tas viņu sakampa universitātē uz kāpnēm pēc nelaimīgā eksāmena.
Buldurēja par viņas formām, acīm un faktūru, aizveda uz kafejnīcu, tad uz akadēmiju, un Magda arī piekrita. Kas
tur? Vismaz kāda nauda un nebūs jābrauc atpakaļ uz laukiem un jāstrādā pienotavā vai fermā. Paostījusi pilsētas
dzīvi vien eksāmenu laikā, Magda apdulla kā muša. Brīvība izvējoja caur galvu, un palika prātā tās saldums.
Magda nekautrējās ne no savām manierēm, ne sākumā pieticīgajām drēbēm, daudz neklīrējās un visur tika
uzņemta ar uzticību. Karlīna, kura dzīvoja samērā vientuļi, sašuva Magdai modīgas drēbes, un tās meiteni vērta
vēl pašapzinīgāku. Teatrālus varēja kaitināt viņas tiešā un neceremoniālā attieksme gan pret pedagogiem, gan
studentiem, taču apstāšanos Magda nepazina. Ko viņa ieņēma sirdī, to panāca. Apkārt klīstošie, grābstīgie vīrieši
gan sirdī neiekrita. Viņa nebija sevišķi naiva, tāpēc uz parastajiem āķiem, ko izmet lauku zeltenēm, neuzķērās. Bet
Kārlis iekrita dvēselē kā gruzdošs čiekurs. Sprakšķēdams dega un mulsināja. Īpaši, kad pēc izstādes mirdzošām
acīm stāstīja par savu mīlestību uz Dagmāru. Tiesa, Kārlis to neatcerējās, bet mana māte jau to nevarēja zināt.
Apbrīnu un neizskaidrojamu kaislību slēpdama aiz bravūrīgas pašapziņas, Magda centās pierādīt viņam, ka ir
pieaudzis cilvēks. Tas neizdevās. Laikam pat pēc viņu vienīgās tuvības reizes Magda viņam nekļuva nopietna un
kur nu vēl sieviete. Pēc tam daudz kas mainījās. Interese kusa. Magda bija laimīga, ka gaida mani. Es viņu
nebeidzu apbrīnot, jo toreiz neko no īstas dzīves priekiem, no mīlestības un sāpēm viņa nepazina. Un jūsmīgi kāra
kaklā smagās važas — manu dzīvi. Pret Kārli bija aizvainojums, bet ne saplēsta mīlestība. Drīzāk iemācīta,
tradicionāla sajūta, ka Kārlim jārūpējas par viņas likteni. Bet viņš to nedarīja. Uzrēja kā klaidonei un aizcirta
durvis. Un nu viņa brauca uz Saulēm. Samulsusi, nomākta no pēkšņā pazemojuma, kas sašķaidīja viņas egoistisko
prieku par mani, Magda devās pie vecāku darba pilnās, piepildītās un pat pārticīgās dzīves uguns. Pie tā, kas viņai
draudēja tikt atņemts.
Vecais ziemas mētelis mazliet spieda. Satuntuļojusies kā pūpēdis, meitene iztrausās no autobusa un, uzcēlusi
apkakli, devās ceļā. Sniegs gurkstēja zem kājām, un acis miedzās žilbinošajā gaismā. Tīkliņš ar pašceptajiem
pīrāgiem un Karlīnas sveicieniem Jaunajā gadā trinās gar kājām. Iztrūkusies no sniega blāķiem, kas vietumis
nogāzās no kokiem, Magda paātrināja soli. Nemiers un gluži bērnišķīgas bailes no soda dzina uz priekšu un reizē
vilināja griezties atpakaļ. Saules grima čaganās kupenās līdz palodzēm. No skursteņa slīpus vijās dūmu sprogas.
Magda atvēra durvis, un pretī izvēlās silta gaisa spilvens. Virtuvē kurējās krāsns. Tēvs lasīja avīzi, māte adīja.
Mīce paceltu asti tuvojās Magdai. Ieraudzījuši meitu, abi Vairogi atpleta mutes gandrīz vienlaicīgi. — Labdien,
mīļie! — Magda centās savā parastajā, bravūrīgajā līksmībā, taču juta, ka neizdodas.
Tēvs apstulbis vairākkārt locīja avīzi, bet māte, neskatīdamās adīklī, automātiski nocēla neizadītus valdziņus.
Magda nogurusi apsēdās līdzās tēvam un noskūpstīja viņa saraino vaigu.
— Kur tu biji? — viņš stingri prasīja.
— Kā, kur biju? — Magda pabolīja gaišās acis, taču tajās bija redzamas izbailes.
— No kurienes tu šitāda esi atbraukusi? — Vilis pacēla balsi.
— No Rīgas, — bailīgi skanēja atbilde. Annai jau raustījās mutes kaktiņi, bet viņa uztraukti vēroja vīru.
— Ak no Rīgas?! — Vilis ieaurojās. — No Rīgas, tu saki? No prieka mājas, vai, esi izmesta? — tēvs tikko turējās.
— Izbeidz, Vili, — māte čukstēja.
— Muti! Izbeidzēja! Tavas lološanas auglis! — Vilim acis zvēroja.
Kļuva karsti. Uz vēdera atsprāga mētelis, un kaula poga aizripoja pie krāsns. Vilis apskatīja meitu ar neslēptu
nicinājumu un pretīgumu.
— Vientulīte? Jeb atraitnīte? Jeb esi slepeni salaulājusies? Nu nē, tad jau būtu vismaz pēc naudas atbraukusi. Bet
kurš muļķis gan tevi ņemtu!
— Vili, pagaidi, — māte centās nomierināt vīru.
— Neregulē mani! — Vilis uzbrēca.
Magdas mugura bija slapja. Cepure grauza, un asaras krājās kaklā. Kāpēc viņa atbrauca?
— Ko tu tagad te atlīdi? Kaunu savai mātei taisīt? Jeb gribi, lai es skrienu to tēviņu ar mietu sist? Tad zini —
neskriešu.
— Es atbraucu lūgt piedošanu, — Magda zemā balsī teica.
— Ak piedošanu? Grēkus nožēlot? Ielasmeita! — Tēvs cirta dūri galdā.
— Ja tev labpatīk tā domāt, lūdzu. Gribēju redzēt jūs abus pirms dzemdībām. Visādi var gadīties, — Magda
runāja mierīgi, it kā pazemojošās lamas viņu neskartu.
— Ak tā? — Vilis mēdīja meitu. — Iedomājies, ka negribas nomirt bez vecāku svētības!
— Ej laukā, Vili! — Anna uzkliedza vīram. Vilis apklusa, caur pieri paglūnēja sievā un piecēlās.
— Pažēlo, pažēlo vien. Bābu padarīšana,— tēvs noteica un aizcirta durvis.
— Kāpēc tu mums visu slēpi? — Anna trīcošām lūpām vaicāja.
— Nezinu. Negribēju, lai tu mani pierunātu tikt vaļā, — Magda izmocīja.
— Tik slikti tu par savu māti domā, — Anna māja ar galvu. Viņas dubultzods raustījās, un Magda nespēja
skatīties uz viņas izķēmoto seju.
— Es jau esmu dzirdējusi, kā tu vērtē savu kantora sievu rīcību. Zinu tavas morāles un to pareizību. Man vīra
nebūs, bet bērns būs. Lai tas tev ir skaidrs, — Magda runāja asi, aizskarta no tēva sakliegtā, kas tikai pamazām
aizgāja līdz satrauktajai apziņai.
— Bezkauņa! Ja tavs brālis to redzētu?!! — Anna ievaimanājās.
— Manam brālim tu liec mieru. Kad viņš skrēja kopā ar komjauniešiem, tu viņu lamāji trakāk nekā mani šodien
tēvs. Es ļoti labi atceros. Arī bērniem ir ausis. Un tikai tad, kad sievas tev iestāstīja, cik labi būtu tev stāties partijā,
ja reiz tāds liktenis ir iegrozījies, tu pārmainīji savu galviņu uz citu pusi. Ta lūk. Svētais brālis! Mirušo kults! —
Magda runāja cietsirdīgi. Pašai sāpēja, bet valdīties viņa negribēja.
— Tu esi... Tu esi... Kā tu drīksti? — māte čukstēja, turēdamās pie adāmadatām. Pirkstu kauliņi bija balti.
— Piedod, lūdzu, piedod! Bet ar brāli šeit nav nekāda sakara. Labi, es iešu. Man te nav ko meklēt. — Magda
pietrausās kājās un izmetās laukā pa durvīm.
— Karlīna man to pieminēs, — aiz sevis Magda dzirdēja mātes nolādošo čukstu.

26
Krēsla bija sazilējusi plānā plīvurā, bet sniegs mirguļoja mēļās ēnās. Atpakaļceļš vilkās garš un rēgains. Sāpēja
mugura, un deniņos klauvēja kā dzenis. Sals pieņēmās, un brīžiem slīdēja kājas. Otrreiz norietais klaidonis.
Otrreiz aizcirstas durvis. Vai tad viņa cerēja uz kaut ko citu? Uz sajūsmu un atplestām rokām? Magda taču bija
abus nodevusi, slepenībā briedinājusi savu grēku, savu dzīvībiņu, nevienam neuzticēdamās. Vienīgi Karlīna,
vienīgi Haralds. Bet kāpēc vecāki ne? Negribējās, ka viņas prieks un jaunās dzīves nezināmais vilinājums tiktu
saduļķots jau sākumā. Varbūt baidījās arī no savas pārliecības, ka rīkojas pareizi. Bet Karlīna uzreiz saprata.
Tāpēc ka pašai tas gājis secen. Saprata, ka nedrīkst palaist garām, lai tur vai kas.
Mežs drūmi klusēja, un sniega gurkstoņa atgādināja nosodoša, bezzobaina veča čāpstināšanu:
— Grēkš, grēkš, grēkš. Piepeši Magda izdzirda tādu kā dārdoņu, kā rūkoņu. Tur priekšā, teiksmaini zilajās
debesīs, līgojās sārtena gaisma. Ak dievs! Vai viņai sākās, jeb acu māns? Nē, viņa soļo, kājas klausa kā dresētas.
Gaisma kļuva aizvien dzeltenāka un izplūda debesīs platāka un platāka. Dārdoņa tuvojās, un Magda metās skriet.
Kājas ķērās aizvien biežāk, bet kāds viņu dzina ātrāk un ātrāk! Garām alkšņu puduram, garām zemeņu norai un
vizbulīšu mežiņam, garām čūkslājam un kapsētai. Dega baznīca! Rēkdama uguns plosīja balto, stalto ķermeni,
debesīs joņoja saldismirdīgi dūmu vāli, krakšķēdams bruka jumts, un, kā panikā atkāpdamies, kusa sniegs.
Caurkliedzot koku brakšķēšanu un liesmaino lāstu caurvēju, ievaidējās ērģeles. Kaut kādi cilvēki smēja
piedzērušus smieklus. Bet tas skrejošais, tas cilvēks garajā mētelī, taču bija mācītājs Cimdiņš ar spaini rokās.
Uguns uzbruka, viņa augumam tuvojoties, un viņš atkāpās. Sirmie mati plandīja uguns vējā, un viņš kliegdams
meta krustu debesīs. Bet smiekli nerimās. Magda skrēja uz uguni, rokām pieturot cepuri pie deniņiem. Kļuva
aizvien svelmaināk, karstums koda sejā, un kāda ellišķīga apmātība dauzījās krūtīs.
— Dullā! — Pēkšņi viņu sagrāba svešas rokas un rāva atpakaļ.
Tad mana māte zaudēja samaņu. Kad uz šosejas izbrauca Viļa Vairoga izmisumā trenktais motocikls, neviena
smējēja vairs tuvumā nebija. Mācītājs Cimdiņš palīdzēja Magdu uzsēdināt uz motocikla un aizstumt uz Saulēm.
Pa to laiku nodega Līgupes baznīcas tornis un jumts.
Bet, kad pēc deviņām dienām es ienācu šajā pasaulē, uz maniem kreisajiem deniņiem bija un mūžam paliks
ugunszīme — augšpēdus nogāzies asiņains baznīcas tornis ar mazliet nošķiebtu, it kā iztecējušu smaili.

II
Magda dzīvo pie vecākiem Saulēs, un es esmu desmit mēnešus veca. Ap dzeltenīgi nokrāsoto koka gultiņu jau
vasarā Vilis no stiepa marles baldahīnu, lai mani nemocītu mušas un odi. Es daudz guļu un daudz ēdu. Magda par
to laimīgi baras. Reizēm gan liekas, ka viņai ir garlaicīgi un mazliet apnicis ņemties ap maniem autiņiem un
putrām. To es nojaušu pēc Magdas izklaidīgajām acīm, kas veras pa logu tālumā, kad viņa mani baro.
Bet Vilis nesauc vis mani par Ēriku, bet — Erickiņu. Kad Magda ar Annu neredz, viņš pienāk un ilgi skatās.
Reizēm pakutina man zodu. Tad es skaļi smejos un Vilis aiziet.
Taču es turpinu dzīvot līdzi tiem cilvēkiem, kuri izveidojuši un veidos manu dzīvi un likteni. Reizēm gan esmu tā
nogurusi no ēšanas un svaiga gaisa, reizēm atkal no teiksmainajiem bērnības sapņiem un atklājumiem un gadus
tālāk — no jaunības vētrām, ka mans stāstījums vietām būs nepacietīgi skrejošs. Bet jāņem vērā, ka es esmu
nākusi pasaulē un mēģinu to piemērot sev. Kamēr vēl var.

1
Oktobris sijāja pēdējo zeltu, un saule, aukstus starus svaidīdama, brīžiem arī Dagmāras ēnaino istabu piešļāca ar
spilgtu gaismu. Kārlis strādāja un par mani nedomāja. Viņš vairs negleznoja melnajā strādnieku halātā, bet
džemperī. Matus nogriezis īsā ezī un izaudzējis strupu ūsu birstīti, viņš izskatījās jauns un veselīgs.
Pēc nopietnas sarunas ar Haraldu viņš lika draugam saprast, ka nav jāuzņemas visaugstākā tiesneša loma pār
dzīvi, kura tam nepieder. Kārļa dzīve pieder vienīgi viņam pašam. Jā, tik egoistiski mans tēvs sprieda. Tolaik
garantiju nebija ne mazāko. Nevienā jautājumā. Bet tie nāca un rindojās apziņā kā aizvākojamas burkas uz
konveijera. Un sastrēga.
Smagi pārdzīvojis savu publisko izgāšanos, bābisko histēriju Vecgada vakarā, ko citi sen bija piemirsuši, Kārlis
gribēja palikt viens. Agrāk vientulība viņu smacēja, atņēma darbaspējas un it kā sodīja par paša neapjēgtu vainu,
bet tagad tā bija vienīgā izeja, lai dzīvotu bez lieciniekiem. Pārāk karsts bija pazemojums, ka katrs ienācējs var
pavandīties pa tavu dvēseli kā pa rakstāmgalda atvilktni. Un secināt: cik daudz saspraudīšu, cik pindzelīšu, cik
vēstuļu un dzēšgumiju un cik — galu galā — riebīgs haoss tur valda.
Kārlis bija nolēmis reizi par visām reizēm nostāties uz kājām. Vēsmas sabiedrībā pēc februāra kongresa arī viņa
dzīvē iesvieda tievu cerību diega astīti. Varbūt, pie tās turoties, ir iespējams beidzot izlīst no krātiņa, kurā viņš šos
gadus čurnējis, varbūt iespējams nostāties visā augumā, ieelpot pilnu krūti svaiga gaisa un strādāt, līdz melns
šķiļas gar acīm?
Cerības nenoslīka arī tad, kad Kārļa darbu izsvieda no izstādes. Viņš nosprieda, ka ir vienkārši izlaidies, noskrējis
no galvenā ceļa, nejūtot reālās dzīves vējus, ka ir piemidzis, izpatikdams pircēju prasībām. Taču no pasūtītājiem
Kārlis nevarēja atteikties. Jo bija māte un bija Dagmāra.
Lai izvairītos no vaļsirdības un jūtu uzplūdiem, Kārlis atteicās ar Haraldu pat iedzert. Jo viņš zināja, ka
nenociestos un jautātu par Magdu, kuru draugs reižu reizēm apciemoja. Haralds atmeta ar roku par Kārļa
jaunajiem stiķiem un pazuda pie Dacītes Liepājā. Arī viņam bija paša dzīvojama dzīve, kas sen jau prasījās oficiāli
nokārtojama.
Kolhozu druvas šalc Vidzemes kalnos,
Kolhozu druvas šalc Kurzemes lejās,
Partija dārgā, partija labā
Laimes un brīvības atslēgas glabā, —
pa radio skanēja centīga meitenes balstiņa. No pārdomām Kārli iztrūcināja garš zvans pie durvīm. Uz sliekšņa
stāvēja Viktorija Dobe — vatenī, ar auklām apsietu saini rokās.

2
Savu memmi, tēvamāti, īpaši mīlēju bērnībā. Viķa, kā viņu dēvēja Sibīrijas draudzenes, bija stipri izmainījusies,
kopš Kārlis māti redzēja pēdējo reizi. Agrāk garā, slaidā un cienīgā sieviete ar rullīšos kārtotiem matiem un
manikirētām rokām, bijusī slaveno deju skolotāju Kauliņa un Grebzdes sāncense — vijīga un lokana kā zalktis —,
nu bija atgriezusies — tikpat cienīga, taču zilos vēnu čumurus saraibinātām kājām, iesirmu matu bulciņu pakausī
un vismaz divdesmit liekiem kilogramiem.
— Zalkšu mātītēm ir nosliece uz zināmu korpulenci, taču tēviņi visu mūžu saglabā ķermeņa slaidumu. Nav tur ko
brīnīties, — Viķa mēdza jokot.
Viņa vispār bija kļuvusi tāda kā vienkāršāka un lādzīgāka. No jūtelīgās, par savu izskatu modrībā dzirkstošās
sportista sievas, kura laiku pa laikam sarunās iestarpināja frāzes vācu mēlē, viņa bija pārvērtusies līdzcietīgā, bet
apņēmības pilnā tantē, kura visu mūžu tējkannu sauks par čaiņiku, bet kāju vanniņu par taziku.
Mani Viķa sameklēja ātri vien. Tas bija pie Karlīnas, kur mēs ar Magdu mitinājāmies ziemās. Atradušas kopīgu
valodu, abas sievietes burtiski sacentās manis apadīšanā un aptamborēšanā. Sevišķi Viķai izdevās rozā, kodīgā
vilnas kleita ar pūkainajām bizbizmārītēm uz krūtīm un apakšmalas. Bet lielākā svētlaime man bija sēdēt memmes
siltajā, lielajā klēpī un vērot viņas sakrunkoto, izteiksmīgo muti, kura stāstīja ostjaku leģendas vai — vēl labāk —
par tikšanos ar lāci taigā.
Ar Magdu arī Viķa sapratās ciešami, taču māte allaž pamanījās pazust no mājas, ja bija gaidāma viņas ierašanās.
Jo par Kārli memme nerunāja. Šī tēma bija neaizskarama. Arī uz Saulēm Viķa nekad neaizbrauks un Annu
nesastaps.
Kādu strēķi padzīvojusi pie Kārļa, memme izklapatoja sev istabu komunālā dzīvoklī — iepretim Bastejkalnam.
Negribējās maisīties dēla dzīvē, kura nepavisam Viķai nelikās nevainojama. Bet viņa gaidīja vēl lielus darbus no
Kārļa. Bieži pie memmes nāca četras "sibīrietes" — sēdēja pie tējas un apmainījās cildinošiem atstāstiem par savu
bērnu un mazbērnu panākumiem. Tur bija ko dzirdēt! Kārlis tika pielīdzināts turpat vai Rafaelam, kāds cits —
kolhoza priekšsēdētājam, vēl kāds — brīnumdakterim vai pašam dieviņam, kam nu gan neviena no sievām vairs
neticēja.
Otrreiz Viķa neapprecējās, kaut draudzenes kūdīja kā prazdamas. Bet viņa, mākslinieka māte, nicīgi smīnēja,
drebot sirmajām ūsām. Viņa neies ķibināties gar veciem muļķiem, kuri savā dzīvē droši vien nevienu pasaules
klases grozu nav iemetuši. Viņa nenožēloja arī to, ka tur, tālumā, satikto Borisu, kurš iestādīja viņai kartupeļus,
atstāja gribošu. Tīra sirdsapziņa un jaunās rūpes par mani memmi pilnīgi apmierināja. Pārestību viņa ar ļaunu
nepieminēja. Kas bijis — bijis, un citiem klājās vēl grūtāk. Strādādama ādu fabrikā, gadu gaitā Viķa kļuva par
"kolektīva sirdi" un sapelnīja sešus Goda rakstus. Līdz šai dienai tie ierāmēti karājās virs viņas gultas.
Kad man būs trīspadsmit gadu, tā būs Viķa, kas man iemācīs čarlstonu, tango un visus valšus. Viņa elsīs un kusīs,
grīdu drebinot, bet samezglotās kājas slīdēs viegli un sapņaini — bez smadzeņu diktāta un atmiņas caurumiem.

3
Kārlis jutās satraukts. Beidzot tas bija noticis. Oktobra četrdesmitajai gadadienai veltītajā Republikāniskajā
izstādē bija redzama viņa glezna. Gan piekārta pašā ēnainākajā stūrī, bet vai tam kāda nozīme? Mājās muskuļotās
strādnieka krūtis un veseris sažņaugtajā, platajā plaukstā šķita nevarīgāki, tādi kā bailīgāki, arī brūnie toņi
piesmakušāki un neizlīdzināti, taču atklāšanas gaismās to nevarēja pamanīt. Kārlis Latviešu un krievu mākslas
muzejā iegriezās tikai uz brīdi. Lai kāds nedomā, ka nu viņš alkst kļūt par salona lauvu. Taču Kārli neviens
nepamanīja. Aleksandrs Sims rokrokā ar Olafu Šubinu teica runu, taču viņa darbs netika komentēts. Daži paziņas
sveicināja, taču viņu sejās Kārlis neizlasīja ilgoto. Pārmijuši sarežģītas frāzes, tie veikli atvadījās. Kā vainīgi
juzdamies, kā samulsusi. Vecais Siliņš lejā sarunājās ar garderobisti un izlikās Kārli neredzam. Kas ir noticis? Vai
tiešām tu esi labiņš tikai tad, kad tavus darbus pūdē pagrīdē un tu saucies nopuņķojies ģēnijs — neveiksminieks?
Varbūt vainīga ir tava pēdējā laika savrupība, ko var iztulkot par iedomību? Bet tāds taču tu esi bijis allažiņ.
Sametās neomulīgi, un arī niknums brāzās caur ausīm un nāsīm. Pie velna! Galvenais, ka ceļš ir atkal sācies!
Durvīs viņš saskrējās ar māti. Uzposusies tumši zilā kleitā, viņa priecīgi iesaucās:
— Kārli! Puisīt! Tu jau prom?
— Ko tu te nāc? — Kārlim paspruka negaidīti strupi. — Es domāju, ka mēs ar tevi atnāksim kādā klusākā brīdī,
— viņš mēģināja mīkstināt izsacīto.
— Tev kauns no manis? — Viķa pārsteigti uzlūkoja dēlu.
— Nē, ko tu. Esmu uztraucies. Un tur jau nav nekā īpaša, — Kārlis neveikli murmināja.
— Tev taču pieņēma? Pats teici.
— Viķa, Viķa, o, re, kur stāv! — paskaļas balsis aiz muguras sauca. Kārlis atskatījās. Četras padzīvojušas, cita
citai mazliet līdzīgas sievietes ar rozēm rokās viņiem tuvojās. Pēc mirkļa Kārlis jau klanījās un saņēma ziedus.
Tad, uzmetis mātei niknu skatu, viņš apstulba no uzvarošā lepnuma viņas sejā, bet turpat sāņus Kārlis ievēroja
vecā Siliņa greizo, skābo grimasi. Viņš strauji atvadījās, bet māte ar četrām "sibīrietēm" cienīgā solī iegāja zālē.

4
Kādu vakaru, bezmērķīgi klīzdams pa ielām, Kārlis iegāja kinoteātrī. "Sarkanais un melnais". Kadri ņirbēja acu
priekšā bez sakarības. Vietumis dialogi kaitināja. Stendāls. Jā, jā! Atkal jau franču mērce. Pareizi, viņš taču par
augstāko mākslas vērtību uzskatīja prasmi izvēlēties. Izvēle ir augstākais uzmanības ekonomijas princips. Vai tu
esi izvēlējies, Kārli Dobe? Nē, ne jau starp de Renāla kundzi un Matildi. Izvēle mākslā. Ar ko tā atšķiras no
izvēles dzīvē? Un vai tad dzīvē maz iespējams izvēlēties? Vai Magdu viņš izvēlējās? Nē, viņš izvēlējās Dagmāru
un Dagmāras cienīgu dzīvi. Šī atziņa atkal nepatīkami kņudināja. Vēl taču Stendāla kungs domāja, ka kaislība ir
galvenais mākslas saturs un priekšnoteikums. Bet kaislību nevar izvēlēties. Kā Magdu. Tā atnāk un pieprasa,
vēlāk nolād, pat iznīcina. Kaislība var iznīcināt arī tavu izvēli. Interesanta aritmētika! Izvēle kā forma un kaislība
tās saturs. Dagmāra un Magda. Nē, šī nešķīstā jaunava kā "tāda" sen vairs Kārli nesaista. Viņu moka mana
eksistence šai saulē. Kārli moka doma, ka viņam ir līdzinieks un — galvenais — liecinieks. Kārlis nejūtas
atvieglots no domas, ka turpinās viņa gēni, ka es par viņu pasaulei liecināšu. Viņš baidās. Tēvs grib, lai tikai
gleznas liecinātu. Arī šodienas izstādē redzamā? Jā! Jā! Jā! Simtreiz — jā! Kāpēc jūs neviens man neticat? Es
nevaru būt ārprātīgais Goija vai dullais Gogēns divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās! Man ir jārēķinās ar
to, ka republikas izaugsmi vareni un skaisti izteic staltais kolhoznieku nams, kas paceļas debess zilgmē pāri visai
Rīgai, man jārēķinās ar to, ka acu priekšā top jaunais tilts, kas kā dzīva artērija savienos abus sirmās Daugavas
krastus. Stop! Kur tevī pašā, Kārli, tā dzīvā artērija? Ko viņa prasa savienot? Laikmetus? Vai tas nenozīmē, ka tu
sapņo un alksti slavu — galvu reibinošu un saldu? Jeb tu domā par pēcnāves slavu? Bet tu aizmirsti, ka katrs, kas
tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā sekos tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot
cauri atcerošos un nolemto paaudzei. Vai tu mierini sevi ar iedomu, ka nemirstīgi ir tie, kas tevi atcerēsies, un ka
atmiņa ir neizdeldējama? Kas tev no tā? Un vēl jo mazāk tas ir priekš mirušā. Redzi, redzi, Kārli, ko dara Žiljēns
uz ekrāna, runādams ar tevi? Un kas viņš tāds? Viduvējība. Bet caur Stendālu viņš ir kļuvis varonis. Arī pirms
Sezana Provansa nebija tā, kas ir tagad; nav iespējams redzēt Eksas apkārtni, neredzot Sezana darbus — viņš ir
pakļāvis šo ainavu savai koncepcijai. Tāpat kā Koro — Romu, Kanaleto — Venēciju, Sislejs — Sēnas krastus.
Kaut kur tu, Kārli, lasīji to mierinošo un vienlaikus savažojošo domu, ka cilvēks saglabā sevi un savu laiku
mākslā, un tas ir tas pats, kas tieksme apgūt savu un sava laika dzīves jēgu. Un dzīves jēgu visos laikos kā vērtību
meklēja un atklāja māksla. Te nu tu atkal esi, Kārli! Jēga. Tu esi vārīgs pret šo vārdu. Bet, redz, Žiljēnu jau ved!
Un arī tā bija laikmeta jēga. Bet tev bail. Tu atradi veseri, ja nevarēji dvēseli.
Mājupceļš bija tumšs un salts. Zvaigznes sīki mirkšķināja, rudens vējā trīsēdamas. Kāpnēs atkal uzmācīgi
smirdēja kaķu un dzērāju čuras. Bija dienas, kad Kārlis to izjuta sevišķi asi. Elektrība nedega. Kāds izdauzījis
spuldzi. Sprandu var lauzt! Bet varbūt arī labi, ja tā ...
— Tas esi tu? — no augšas skanēja satraukta balss. — Nenobīsties. Man nav atslēgas.
Kārlis metās augšup. No aukstuma, satraukuma un neticamības trīcošiem pirkstiem viņš aptaustīja. Tā bija
Dagmāra. Ļoti gariem, izlaistiem matiem. Tumsā, Kārli gaidot, viņa bija tos atpinusi un ķemmējusi.
5
Pēc garās, nesakarīgās, aumaļām plūstošās nakts negribējās pamosties. Jau no pieciem rītā Kārlis apsvēra, ko
darīt.
Dagmāra gulēja, galvu saspringti piespiedusi viņa kaklam, dziļā, smagā miegā. Garie mati izšķīduši pār spilvenu
kā nedzīva, apklususi straume. Kalsnais plecs grauzās sānā, bet Kārlis baidījās pakustēties.
Viņš neko nebija pateicis. Nespēja. Viss, kas vakarvakarā norita — gan pie vakariņu galda, gan acu skatienos, gan
gultā un sarunās —, bija uz mata tāpat kā agrāk.
Lai arī Dagmāra bija neglīti novājējusi, lai arī plānā, bālā āda zem acīm satīklojusies un plaksti iekaisuši sārtām
aplocēm, nekas nebija mainījies. Viss, ko Kārlis sen uzskatīja par nedzīvu, elpoja. Spožās acis nešķaidīja naidu, ne
iznīcinātu lepnumu. Piere apskaidrota un valoda noteikta.
— Tikai neprasi neko. Gan kādreiz. To nevar tā pateikt, — Dagmāra sacīja uzreiz.
Viņa neskatījās vīrā ne jautājoši, ne pētīdama, bet ar visu ķermeni tvēra Kārļa klātbūtni, viņa esamību pateicīgā
paļāvībā un uzticībā.
Visvairāk Kārlis bija baidījies no brīža, kad sieva aptvers, ka nav viņas bibliotēkas, ka izpostīti manuskripti. Taču
Dagmāra vien pamāja ar galvu un noteica:
— Es nojautu.
Neizturami mokoši bija sievai tuvoties. Viņa gaidīja klusēdama. Laiks tātad bijis apstādināts uz turpat sešiem
gadiem, bet nu tas pieprasīja turpināties.
— Labrīt! — Dagmāra pacēla galvu un tīksmi izstaipījās, arī gluži tikpat kaķiski kā pirms sešiem gadiem.
— Cik gan labi savā gultā, — viņa miegaini murmināja, piespiezdamās Kārlim vēl ciešāk.
— Kur tu tik agri?
— Es jau vairs neesmu pūce. Pāraudzināja par cīruli, — Dagmāra iesmējās. — Brauksim uz Ļeņingradu, labi?
Man nauda drusku ir. Un vispār, — viņa čaloja bērnišķīgā aizrautībā, taču mundrums Kārlim likās uzspēlēts.
— Domā, ka tā var? Mums taču jāsameklē, kur tevi pierakstīt. Absurds! Es dzīvoju tavā istabā, bet tev jāslapstās
ārpus Rīgas, — Kārlis sašutis sacīja, vienlaikus juzdamies atvieglots, ka jāapspriež lietišķas problēmas.
— Tu mīli mani?
Nekad agrāk Dagmāra to nebija jautājusi.
— Jā, — Kārlis domīgi atbildēja, saprazdams, ka jebkura atbilde būtu neķītri meli. Vārdu malduguns.
— Jābrauc. Bet vispirms dzersim stipru kafiju un tu man parādīsi visu, ko esi sastrādājis, vai ne? — Dagmāra
nebeidza kalt plānus.
— Visu, ko vien gribēsi.
— Vai manas drēbes vēl ir?
— Kā citādi? — Kārlis pārsteigts uzlūkoja sievu un izlīda no gultas.
— Man gan tās nederēs droši vien. Bet arī tu esi citādāks. Tāds kā aprūpētāks. Laikam mammas pirksts, ja? Mums
viņa noteikti jāapciemo. Man jāiepazīstas taču, — Dagmāra nerimās.
— Vai tad mēs nevaram padzīvot divi vien? — Kārlis vaicāja ar pārmetumu, lādēdams sevi par liekulību. Kas
zina, vai pie Viķas neatrodos es. Un vai vispār māte pratīs klusēt. Vismaz pagaidām.
— Labi, kā tu gribi, — Dagmāra piekrita un arī iztrausās no gultas.
— Vēl es gribētu koncertus, koncertus, koncertus. Un grāmatas. Mēs savāksim visu no jauna. Vai ne?
— Es bez tevis neko neuzsāku. Es jau nemaz īsti nezinu, kas tev vajadzīgs.
— Nu protams. Nieki! Un manuskripti jau nedeg. Zini, es tur, nometnē, no galvas skaitīju meitenēm priekšā. Man
liekas, ka tulkojumi bija pat precīzāki kā te atstātie.
Kārlis klusēdams lūkojās sievā. Tur viņa stāvēja — ar muguru pret logu — plānā, baltā kreklā, caur kuru bija
apjaušami kalsnie kāju stilbi. Kakls aizžņaudzās. Kārlis apskāva Dagmāru, tikko savaldīdams izlauzties prasošos
žēlumu.
Muzejā viņa satraukta kā zebiekste skraidīja no vienas gleznas pie otras, nevarēdama uzpazīt Kārļa darbu. Viņš
pats nīgri klīda pa zāli un nervozēja. Tad Dagmāra apstājās, atskatījās, pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet
aprāvās.
Tikai iznākusi uz ielas, Dagmāra teica:
— Es ilgi biju prom.
Kārlis neatbildēja. Kas visiem ir lēcies? Kas tur sevišķs, ka viņš, Kārlis Dobe, glezno strādnieku ar veseri rokās?
Vai tiešām vienīgā māksla ir pindzelēt pusizģērbtas ielas meitas dūmakainos interjeros?
— Kur tad pārējie darbi?
— Pie pircējiem, kur gan citur, — Kārlis neapmierināti paraustīja plecus.
— Līdzīgi šim izstādē?
Dagmāras balss nenodeva. Tā bija ieinteresēta, gādīga un uzmanīga.
— Nē, pavisam citādi. Rozā mūļi un reizēm arī pakaļas, — viņš izaicinoši nosmējās.
— Tev bija tik daudz klapatu manis dēļ. Nemaz nezinu, kā un kad spēšu to atdarīt, — Dagmāra pie sevis noteica.
Sametās kauns. Sazin, vai viņš bija kļuvis salonportretists Dagmāras vai paša dēļ. Un vai tikai naudas pēc.
Negribējās domāt par to, kas viņš bija bijis un kā viss mainījās līdz ar sievas aizbraukšanu. Bet to, ka, ja Dagmāra
atgriezīsies, viņš nekur neizspruks, Kārlis zināja. Arī pacietīgi gaidīdama viņa paskaidrojumus, sieva taču tiesāja
un nožēloja viņu. Kas viņa tāda par soģi? Zaķapastala tu esi, Kārli! Tu nespēj sev atzīties, ka pats domā par savu
hameleonisko pārvērtību un Dagmāra nu ir tikai iegansts, lai izlauztos nevarīgs niknums pret sevi.
— Kā iet Haraldam?
— Taisās apsievoties. Trīs gadus kā lācis staigāja riņķī. Viņš noteikti mums palīdzēs ar pierakstu.
— Vai vajadzētu atkal viņam uzbāzties? Tik daudz jau palīdzējis.
— Kam tad? Varbūt tev? — Kārlis neiecietīgi prasīja. Visi bija tīri un augstsirdīgi, tikai viņš — viņš tas ņerga un
nepateicīgais.
— Tev. Pats stāstīji, kā nāca mierināt, kā stutēja.
— Es no viņa to neprasīju. Un varbūt viņš vairāk tā mierināja sevi.
— Par ko sevi? — Dagmāra izbrīnījās.
— Nezinu. Dzērumā muldēja visādas mīklainas lietas. Par parādiem cilvēku priekša un vēl visādas muļķības.
— Kādas muļķības? Protams, ka mēs katrs esam parādā.
— Es nevienam neesmu, jo es nevienam to neesmu lūdzis.
— Tu joprojām esi āzis, tas ir labi. Bet tu mani nesaprati, — Dagmāra domīgi attrauca, ieķerdamās viņam elkonī.

6
Vilciens bija silts un gaišs. Kupejā sēdēja vīrietis un lasīja avīzi. Dvakoja pēc dezinficētas veļas un atejas. Ienāca
pavadone, patukla blondīne mazām ačelēm, ar palagu kaudzīti rokās. Aiz viņas ļoti vājš vīrietis plānām lūpām,
kuras izčukstēja bezpersonisku "labvakar".
— Ādolfs, — viņš sacīja, kad pavadone bija izgājusi. Tad novilka mēteli un atsprādzēja čemodānu. Degunā iesitās
skuju tīrā, smeldzīgā smarža. Vīrietis izņēma neparasti mazu, apaļu vainagu un sapurinājis rūpīgi novietoja uz
augšējā plaukta. Tievā, melnā zīda lentīte nokarājās pār sola malu un, dalot vīrieša seju gandrīz simetriskās daļās,
šūpojās vilciena ritmā kā pendele. Viņš to nemanīja. Brīdi vēlāk, sameklējis papirosus un sērkociņus, izgāja no
kupejas.
— Laikam uz bērēm, — Dagmāra noteica.
Kārlis pamāja, stīvi raudzīdamies vakara tumsā, kas aiz brūngani notecējušajiem stikliem šķita blāvām samazgām
notašķīta.
Neticami, ka līdzās sēž Dagmāra. Viņa sieva. Vai tu, Kārli, esi priecīgs? Kā gan tu varētu tāds būt? Tu esi pats
aprijis savu ejamo ceļu kā asti un skrien pa riņķi, meklēdams tās galu. Varbūt tu tomēr ņem dzīvi pārāk nopietni
un traģiski? Miljoniem guļ ar trim citām diennaktī, skrien mājās, sīki pamelo, ieēd, smejas, veikli norunā bērnu
izskrāpēšanu no neuzmanīgajām. Miljoniem, tu dzirdi, Kārli? Kāpēc tu iedomājies, ka esi kaut kāds izņēmums?
Viss pasaulē balstās uz vienkāršām un tikai dažām patiesībām. Stop, Kaža! Tas jau vairs neskan pat pēc Haralda
veselīgajiem spriedumiem. Kas tevī gaudo? Vai kaut kas ir noticis? Paskaties, re, līdzās sēž trausla, vēl skaista
sieviete, kuru tu mīli un vienmēr esi mīlējis. Tagad tu to zini. Patiesi var iedomāties, ka viņa atgriezusies no
papildināšanās Sorbonnā — kā pats kādreiz izfantazēji. Un, ja tev nepatīk, ka viņa aizgrābtībā nezaudē elpu,
skatot tavu bildi, — kas par to? Sievietes vispār mākslu uztver citādāk. Ņem vērā, ka Dagmāra ir cietusi. Vai tu
neredzēji sarkandzelteno, uztūkušo apmalojumu uz plakstiem? Tu taču neievēroji, ka Dagmāra slepus no tevis
krāsojās. Redzi — apakšā ir piededzināts ar briljantzaļo un pa virsu melnā tuša, lai neizskatītos pārāk šausmīgi.
Vai tu neievēro arī to, kā viņa nevilšus aizliek plaukstas acīm priekšā vilciena nepatīkamajā gaismā? Dagmāra vēl
nav šeit. Tu nekad nezināsi, vai viņa kādreiz pa īstam atgriezīsies. Tāpēc neuztraucies, ja viņai nepatīk tavas
gleznas. Nožēlojamais melis! Tu esi nonācis tik tālu, ka apvārdo pats sevi.
— Kārtis nespēlējat? — kupejā palikušais vīrietis pavērsa pret viņiem omulīgu, spīdīgu vaigu.
— Nē, — Kārlis norūca.
Vilciena ritmiskā klaudzoņa nemanāmi pārgāja patīkamajā, viegli gaudenajā ceļa mūzikā.
Ienāca pavadone ar sardeļu kastroli. Silti saldenā, taukainā smarža šķita piedauzīga iepretim skuju
nepārprotamajai liktenībai. Vīrietis paņēma divus līkumus un, pirkstus applaucēdams, novietoja uz avīzes.
— Uz jūsu veselību! — Viņš uzsmaidīja Kārlim un Dagmārai, uztriepdams sinepes uz spīdīgajām desām.
— Velnišķīgi gribas dzīvot, kad redz kaut ko šitādu. — Vīrietis pamāja uz augšējā plaukta pusi un iekodās
vakariņu devā.
— Tad tik uz priekšu, — Kārlis piebilda, ar acs kaktiņu pamanīdams, ka Dagmāru nomāc viņa īgnums.
Ienāca Ādolfs. Vēl viena — rūgti smacīga — dūmu dvaka pievienojas vilciena smārdam. Izņēmis no kofera pudeli
šņabja, vīrietis apsēdās. Tad atkal piecēlās, izgāja un atgriezās ar četrām tējas glāzēm.
— Meita nomirusi, — Ādolfs kā atvainodamies sacīja — bez intereses un acīm redzamām emocijām.
Sardeļu ēdējs vēroja klātesošo sejas un ar sērkociņu bakstīja zobus. Laulības gredzens viņa pirkstā bija iegrauzies
tik dziļi, ka likās — tas sagādā sāpes.
— Jums ir bērni? — Ādolfs ieprasījās, kad visi izdzēra pirmo malku.
— Mmm, — piekrītoši pamāja vīrietis.
— Diemžēl nav, — vienlaikus sacīja Dagmāra, ieķerdamās Kārļa elkonī ar abām rokām.
— Pusotra gadiņa, — Ādolfs trulā vienaldzībā secināja un ielēja vēlreiz.
Tajā brīdī manam tēvam sāka drebēt nāsis. Viņš atcerējās mani. Iztēlojās skaidri jo skaidri — Viķas adītajā rozā
kleitiņā, kuru, protams, nekad netika redzējis, gaiši brūnu matu apskautu, ovālu galviņu un baltus, rūpīgi
sašņorētus zābaciņus.
— Bērnus vajag, — Ādolfs sacīja Dagmārai.
— Gan jau būs. Būs! — viņa atsaucās, un sejai nepārskrēja ne ēnas driska — tā bija jaunās, brīvās dzīves
iejūsmota.
— Vai ne, Kārli? — vēlāk Dagmāra iečukstēja vīram ausī.
— Protams. — Viņš noglāstīja sievas roku.

7
Ļeņingrada viņus sagaidīja mikla un miglaina. Ņeva grima biezā, pelēkā dūmakā, un akmens nami smagi elpoja
septembra nogales rītu. Kvarengi, Rastrelli, Trezīni un Voroņihina Pēterburga. Svētā Pēterburga!
Sadevušies rokās kā skolnieki, viņi cilpu cilpām lenca šīs pilsētas sirdi. Ņevas prospekts visā garumā, māju
pagalmi, laukumi, tilti pār kanāliem. Pa Rossi ielu, tad pāri Lomonosova laukumam uz Fontankas krastmalu.
Vecajā, pelēkizaļganajā putekļu mētelī ģērbusies, tumšizaļo vilnas lakatu ap kaklu aptīņājusi, Dagmāra gāja,
labsajūtā atmetusi galvu. Te piepeši apstājās un sacīja:
— Bet starp citu tomēr piezīmēšu, ka uzskatu Pēterburgas rītu, liekas, par pašu prozaiskāko uz visas zemeslodes,
gandrīz par fantastiskāko visā pasaulē. Tas ir mans personiskais uzskats vai, labāk sakot, iespaids, bet pie tā es
palieku. Šādā Pēterburgas rītā, neveselīgā, mitrā un miglainā, Puškina kaut kāda "Pīķa dāmas" Hermaņa
neprātīgajam sapnim (kolosāla persona, neparasts, pilnīgi pēterburdzisks tips — tips no Pēterburgas perioda!),
manuprāt, vēl vairāk jānostiprinās. Man simtiem reižu šinī miglā ienākusi prātā dīvaina, bet neatlaidīga doma:
"Kas notiks, ja šī migla izklīdīs un pacelsies augšup, vai reizē ar to nepacelsies visa šī satrunējusī, apglumējusī
pilsēta, nepacelsies reizē ar miglu un neizgaisīs kā dūmi, un paliks agrākais somu purvs un tā vidū — varbūt
skaistuma dēļ — bronzas jātnieks uz svelmaini elpojoša, nokausēta zirga." Vārdu sakot, es nespēju izsacīt savus
iespaidus, jo tā ir fantāzija, galu galā dzeja, tātad aplamības, bet tomēr man bieži uzmācies un uzmācas jau gluži
aplams jautājums: "Re, kā visi šaudās un svaidās, bet, kas zina, varbūt tas ir tikai kaut kāds sapnis un te nav
neviena īsta, patiesa cilvēka, nevienas reālas rīcības? Kāds, kuram tās rādās sapnī, pēkšņi pamodīsies, un viss
mirklī pazudīs."
Kārlis mulsi klausījās sievas dīvainajā runā un ciešāk saspieda viņas plaukstu.
— Nav vēsi?
— Tas ir Dostojevskis. Tur bija viena veca sieviete, kura nodaļām skaitīja viņa romānus. Diemžēl mūs izšķīra.
Viņa bija no Ļeņingradas. Tāpēc es arī gribēju atbraukt, — Dagmāra sacīja, un Kārlis pēkšņi ievēroja, cik
sakritusies un mokoša ir sievas seja. Tad, kad viņa netur sevi abām rokām kopā.
— Mīļā pūce. — Kārlis saņēma viņas plaukstu un piespieda lūpām. — Iesim labāk pameklēt kādu ūķi ar karstu
kafiju.
Ermitāžā, Krievu mākslas muzejā, Dagmāra alkatīgi nodevās glezniecībai, Kārli gandrīz piemirsdama. Bet viņš,
rokas uz muguras salicis, lēni vilkās sievai līdzi, pārgremodams pats savu dzīvi. Kāpēc tāda ākstīšanās? Viņš taču
kādreiz bija pats. Arī tās bija mokas un rūgti neizdošanās brīži, bet viņš tomēr bija neaizskarams. Viņu varēja
lamāt par formālismu, par sazin ko vēl, bet tas bija Kārlis Dobe. Tādu Dagmāra bija viņu aizvedusi sev līdzi. Un
ko atbraucot ieraudzīja? Nomocījušos, kompleksos sačūlojušos personu, kura nevar izspraukties no sava paša
uzliktā krātiņa. Re, te ir Brilovs. Deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē Eiropas slavenība, mīlulis Romā,
reformators savā būtībā. Nikolajs I viņam, tāpat kā Puškinam, tomēr pieprasa visu uzgleznoto vispirms atrādīt.
Kas šodien ir Brilovs? Gandrīz salonisks akadēmists. To dienu novatorisms nogludinājies vēsturiskā
likumsakarībā. Jā, bet viņa aizsardzība bija slava. Taču Ivanovam otrāda secība. Un kas mainās? Personīgais
liktenis tik sīks un nenozīmīgs gadsimtu priekšā. Bet dīvainā kārtā tas Kārli nevar mierināt. Jo ir jānodzīvo
personīgais liktenis. Vienīgā izeja ir to neviltot. Iespējami patiesāk saglabāt sevi un savu laiku mākslā. Bet kā tad
Pikaso? Viņš rāda cilvēciskumu tādu, kāds tas ir, — ar visu tā riebīgumu un netikumiem, un to viņš itin bieži redz
kā savu laikabiedru Buhenvalda un Ravensbruka līdzgaitnieks. Vai var pārmest Pikaso, ka viņš slikti izvēlējies
savu laikmetu?
Kārli Dobe, jūs atkal aizmirstaties un neievērojat vēsturiskās un šķiriskās nostādnes! Jā, imperiālisma laikmets
tiešām sakropļoja un izķēmoja daudzus mākslas talantus, to skaitā arī Pikaso, novirzot viņus no vienīgi pareizā
ceļa mākslā — no reālisma uz formālistisku un citu visdažādāko "ismu" bezcerīgā labirinta celiņiem.
Pag, pag, bet viņš pats, Pikaso, taču skaidri formulēja, ka māksla nav patiesība. Māksla — tie ir meli, kas ļauj
mums tuvoties patiesībai. Un māksliniekam ir jāatrod paņēmieni, lai pārliecinātu publiku šo melu patiesīgumā. Tā
taču ir — kaut vai balodis uz pieminekļa pakājes! Glezno, kā gribi, bet tie taču ir meli — tas nav balodis. Bet tas
var būt priekšstats, impulss, atklāsme idejai par šo putnu. Ne tā?
Nē, Kārli Dobe, jūs atkal neko neesat sapratis! Tas viss ir bailes no patiesības, bailes no dzīves patiesas izpratnes,
dzīvnieciskas bailes īstenības attīstības likumu nepielūdzamās gaitas priekšā, kas vēstī nenovēršamu bojāeju
monopolistiskajam kapitālismam kā savu laiku pārdzīvojušās sabiedriskās iekārtas formai, kas bremzē cilvēces
tālāko attīstību, nomāc visu dzīvo, progresīvo, kas parazītu ekspluatatoru saujiņas varas saglabāšanas un
nostiprināšanas dēļ kropļo miljoniem cilvēku. Un Pikaso mākslas izpratne ir izdevīga buržuāzijai, jo tā pilnīgi
atbrīvo mākslinieku no jebkādas atbildības par sava radošā darba saturu, ko jau iepriekš pasludina par meliem,
atbrīvo no jebkādas atbildības tautas, skatītāju priekšā, jo ir laikus nosacīts, ka mākslinieka uzdevums — apmānīt
publiku, pārliecināt to melu patiesīgumā.
Nu, nu, vai nav pārāk tālu un kurli saukts? Bet demokrātisko tieksmju interesēs — nav taču nepieciešama attīstība
obligāti reālistiskā stilā, bet gan ikviena stila uzplaukums, jo tikai tas kalpo nākotnes humānismam. Un apgalvot,
ka tauta mākslas darbos vēlas saskatīt tikai sevi, atpazīt ārējo pasauli, kādu viņa to redz vai iedomājas, ka redz, —
nozīmē priekšlaicīgi tai piešķirt 19. un 20. gadsimta buržuā estētisko gaumi. Tas nozīmē necienīt savu tautu, bet
nolikt muļķīša "vaņkasstaņkas" lomā.
— Kārli! Kur tu paliki? Es vairs nevaru pavilkt kājas. — Dagmāra pienāca un ieķērās vīram elkonī. Viņas seja
bija apmierināta un gaiša.
— Es daudz ko pārdomāju, — vēlāk, jau ceļā uz staciju, Kārlis teica. — Man jāmēģina atgriezties tai vietā, no
kuras es aizbēgu. Citādi būs krahs. Mums abiem.
Dagmāra neatbildēja, bet viņš pamanīja atvieglojumā atslābstam viņas vaigus un lūpas. Viņa taču netika bildusi ne
vārda. Nepārmeta, neanalizēja, pat samērā veiksmīgi noslēpa pārsteigumu. Nepilnās divās diennaktīs tu esi
pārdzimis. Bet sazin, kā tev ies. Vai tu iemācīsies no jauna staigāt? Un darīsi to, vieglumu dvēselei meklēdams vai
patiesas vajadzības dzīts? Bet kāda tam nozīme, ja gribi būt pats? Un ja nu šī mētāšanās ir tava īstākā būtība? Nē,
Dagmāra teiktu, ka forma tev ir mētāšanās, būtība tev ir stipri viengabalaina un varbūt pat pārāk nekustīga. Kā gan
citi var bez mokām un acīm redzamiem konfliktiem realizēt sevi? Piemēram, Šubins. Peredvižņiciski glezno kara
invalīdus un viņu sievas jaunās dzīves garantiju saulē. Vai tas ir nosodāmi? Ja Kārlis pats joprojām nejustos
vainīgs un gļēvs šo cilvēku priekšā, ka nebija tiem līdzās, varbūt arī viņš tos gleznotu, kas zina. Nē, ne jau
peredvižņiciskā siekalainībā, kas neatbilst un ir melīga 20. gadsimta vidus pieredzei un būtībai, bet gleznotu.
Tomēr tā nav viņa tēma. Bet kā Šubins var? Kā viņam nav kauns? Tikšanās ar veterāniem, glaimi, banketi. Dots
pret dotu. Viņš nebrīnītos, ja Šubins dzērumā tos joprojām parodētu tāpat kā akadēmijas laikā savus pedagogus.
Kāpēc Kārtis atkal domā par Šubinu? Tādu tak Latvijā ir desmitiem, varbūt pat simtiem. Un cik vēl visā
Savienībā! Vai tie būtu tie laikmeta produkti? Bet kādēļ atzītie krāsu meistari, dzejnieki un žurnālisti nākotnes
ideālus vērtē un apliecina augstākās slavas tirādēs un treļļos nekā reālās šodienas, īstenības sasniegumus? Tā gan
ir grimšana sapņu iluzorajā vatē, ko pārmeta Kārlim, — bēgšana no dzīves realitātes. Kas tad galu galā ir kas? Jeb
viss ir pelēks un tāpēc pelēks, ka tā drošāk, nekas nekrīt acīs?
Kārli, nu, kur tu atkal esi iestidzis? Avīzes nelasi? Viss ir vienkāršāks par vienkāršu: "Materiālās kultūras augšana
ir garīgās kultūras augšanas pamats. Ja materiālās kultūras līmenis ir zems, nevar uzplaukt visas sabiedrības garīgā
kultūra. Daudzi nesaprot, ka cilvēkiem vispirms vajag ēst, dzert, apģērbties, tiem vajadzīgs dzīvoklis, un tikai pēc
tam tie varēs nodarboties ar politiku, zinātni, mākslu." Tā, lūk, Kārli Dobe! Kā lai uzplaukst tava tā saucamā
māksla, ja tev dzīvokļa nav, ja māte pat aizgāja meklēt savu no jauna? Nē, kur dzīvot jau ir, bet tāpat jau tu esi
nenormāls, ka vispirms paskaties uz audeklu un tikai tad uz pulksteni, ka ēd, kas pagadās, ja neatskrien Haralds.
Redzi, tas viss arī paskaidro, kāpēc tava māksla ir štrunts pret Šubina daiļradi, jo viņam materiālās kultūras
līmenis ir četras reizes augstāks.
Demagoģija, biedri Dobe, demagoģija! Tā jau ir. Kādos dzīvokļos mita latviešu sievas, dainas skandēdamas?
Tikai nepaliec sentimentāls, zēniņi Labāk padomā par sievu. Kur tu viņu pierakstīsi, un kas tālāk būs?
— Reizēm man liekas, ka kurls ir bijis tas, kurš teicis, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika, — ierunājās Dagmāra,
jūsmīgi pētot māju fasādes. Viņa soļoja Kārlim līdzās rimtā, paļāvīgā solī, un viņš sajutās sāpīgi pateicīgs. Kārlis
vairs nav viens.
Sostakoviča simfonija 1942. gada 9. augustā — dienā, kad Hitlers paredzēja Ļeņingradas krišanu. Kurā namā šī
mūzika sastingusi? Ļaužu sejas ir dzīvas. Ļeņingradas simfonija tepat ducina kā atklāsmi šķaidošs negaiss, un
mājas nospriegotas kā zaldāti ierindā.
— Es te laiciņu pabiju. Tuvu pie pilsētas,— Dagmāra atkal ierunājās.
Tā skaidu pa skaidai viņa tev, Kārli, atmetīs — nejauši, it kā rotaļādamās.
Iekāpuši vilcienā, viņi pārlapoja antikvariātā nopirktās grāmatas — Žanu Renāru, Moljēru un Monteskjē — un
devās pie miera. Šoreiz garastāvokli postošu līdzbraucēju nebija. Dagmāra iemiga acumirklīgi. Taču pret rītu
Kārlis uztrūkās no šausminoša sievas kliedziena: "Freimanis!"
Otrreiz viņi neaizmiga. Rīts uznira oranži uztūcis, un svina pelēkais nakts tumsums izplēnēja.

8
Kārlis gleznoja. Šad tad pieņēma kādu pasūtītāju, taču tik, cik nepieciešams pieticīgai iztikai. Pircēji vairs nebija
tik apmierināti kā līdz šim. Lāgiem nācās pārgleznot reizes trīs. Attiecīgi kritās cenas. Lai netērētos, uz audekla
Kārlis veica tikai pasūtījumus, bet sev strādāja uz finiera gabaliem, kurus savāca pa tuvējām vārtrūmēm un
pagrabiem.
Dagmāra dzīvoja Slokā pie Lizas, vecā Siliņa māsas. Kad Kārlis pie skolotāja ieradās, viņu saņēma mīļi un gādīgi
kā dēlu. Bez sīkiem prašņājumiem solīja visīsākajā laikā padomāt, kā līdzēt. Nepagāja ne divas dienas, kad Siliņš
bija klāt. Mazliet sačākstējis, bet lepni izslietu muguru, uzmeta skatu nepabeigtajai gleznai un, sazvērnieciski
noklepojies, uzsita Kārlim pa muguru.
Sākumā Dagmāra no rītiem atbrauca Kārlim pagatavot ēst, tad šķirstīja un kārtoja manuskriptu paliekas un atkal
aizbrauca. Kad pēc vairākiem atteikumiem dažādās darbavietās Dagmārai izdevās noformēties Slokas
papīrfabrikas maisītavā, Kārlis braukāja pie viņas. Tas bija jūtu pilnzieda laiks, kā Dagmāra pati vēlāk stāstīja.
Pagaidu dzīve ritēja lietišķās rūpēs, piesegta ar vieglu romantisma plīvurīti. Kārlis un Dagmāra vēlreiz bija jauni.
Reiz uz Sloku atbrauca Viķa. Ar torti un rozītēs izadītiem cimdiem.
— Ja jau tu neatrodi ceļu pie manis, jābrauc pašai, — viņa teica, noskūpstīdama vedeklu.
Brīdi ziņkārīgi un piesardzīgi aplūkojušas viena otru, abas sāka smieties. Viss bija vienkārši. Viķa iztaujāja, un
Dagmāra stāstīja. Viķai varēja visu. Viņa saprata. Bet par mani memme klusēja, domās vien salīdzinot Dagmāru
ar Magdu. Kurā pusē nostāties? Arī Viķai gribējās savu dzīvi ar normāliem bērniem un mazbērniem, par kuriem
gādīgi rūpēties un, ja vajag, uztraukties. Bet Kārlis un Dagmāra it kā vilka uz vienu, es atkal uz citu pusi. Magdai
gan laikam bija vienalga. Viņai pietika ar Vili un Annu, kuri stutēja meitu kā prazdami. Ziemās Vilis, satuntuļojies
lielajā aitenī, atbrauca ar paunu paunām, lai mums ar māti un Karlīnu būtu pārticīga dzīve. Anna gan nebrauca.
Karlīnai nepiedeva.
Decembra beigās Dagmārai izbeidzās otrais "trimdas" laiks. Viņa nogrieza garos matus līdz ausu ļipiņām, nopirka
melnu džemperi ar apaļu izgriezumu un beidzot pilntiesīgi iesoļoja brīvajā dzīvē. Arī Kārlim veicās. Diendienā
viņš gleznoja. Dagmāra atsāka tulkot.
— Man ir biļetes uz "Loengrīnu"! — triumfējošā priekā paziņoja Dagmāra, iebrāzdamās istabā ar veselu joni
auksta ziemas gaisa.
Kārlis pamāja un turpināja gleznot.
— Jātaisās! — mazliet pārmetoši sieva uzsauca, noģērbdama mēteli.
— Šovakar?!
— Jā, šovakar.
— Nekādā gadījumā. Man jāpabeidz. Tu taču varēji brīdināt, — Kārlis noraidoši burkšķēja.
— Labi. Iešu viena. No operas, jācer, mani neizraidīs.
— Nu ko tu fantazē?
— Kāpēc tad visi izvairās no mums?
— Tas taču dabiski. Kamēr viss noregulējas. Tu taču saproti, ka tas, kas ir noticis ar tevi...
— Ar mani nekas nav noticis. Bet ar tevi? — Dagmāra uzkliedza.
— Es strādāju! Vai tiešām to tik grūti saprast? Es beidzot varu strādāt!
— Protams! Tas ir labi. Piedod, — Dagmāra noteica un iegāja vannas istabā.
Opera bija ļaužu pilna. Smaržoja pūderis un palēti odekoloni. Nopirkusi programmu, Dagmāra iespraucās
divpadsmitajā rindā un apsēdās. Spožā gaisma atkal žilbināja acis, un asaras grasījās izšķīdināt rūpīgi klāto tušu.
Ārsts bija ieteicis valkāt tumšas brilles, taču tāds ērms Dagmāra negribēja kļūt. Vēl mazliet viņai ir laiks, vēl viņa
ir tā nekas. Salabos zobus un uzšūs jaunu melna zīda kleitu, ēdīs auzu putru un gan jau ...
Uvertīru Dagmāra tikpat kā nedzirdēja. Domāja. Vai dzīve tagad beidzas? Vai viņas visas tur, meitenītes tālumā,
domāja, ka dzīve beigusies? Nē! Tā šķita tikai šeit — Rīgas cietumos. Tad gan. Kamerās trīsdesmit grādu
karstumā. Lai gan... Arī tad, kad viņas, četrdesmit trīs sievietes — jaunas un septiņdesmitgadīgas —, izģērbtas
dzina pa gaiteni uz mazgātuvi, nekas nebija beidzies. Svilpa, rēca un elsa ceļā satiktie un pa atslēgu caurumiem
lūrošie, siekalodamies smēja sargi, skatoties, ko bābu bars darīs ar verdošu mazgājamo ūdeni. Tas viss bija. Daudz
kas bija. Tievas, lunkanas dakterītes, kuras izstieptās rokās turēja fonendoskopus un rauca degunu no "fašistu
netīrumu" smakas. Bija lēnā žīdiete, kura lika ar rokām izķeksēt ar vati aizštopētos podus un, uzdodama
jautājumus, lika Dagmārai izģērbties un izdarīt pietupienus — tik ilgi, cik gara būs pratināšana. Bija lādzīgais
Kola, kurš slepeni ļāva aizšmaukt uz tualeti biežāk nekā divreiz diennaktī. Bija vieninieka kamera, kurā ar
murgainām bailēm Dagmāra gaidīja atnākam skaisto Freimani un izpildām draudēto. Bet Centrālcietumā caur
divdesmitnieku kameru logiem varēja dzirdēt citu sieviešu vīru dziedāto "Aīdu". Gan dažas minūtes, tad viņus no
ielas aiztrieca, draudot nospiest gaiļus. Vēl bija rupjmaizes pogas un utis. Naktis ar spožu spuldzi virs galvas un
no tā laika strutojošie plakstiņi. Bet tas viss ir garām. Pat garie darba gadi: sniega un tveices kilometru desmiti
četrdesmit piecu grādu mīnusos un plusos, garām temperamentīgo sieviešu vaimanas un histērijas, garām nakts,
kad recidīvistu nometnes vīri pa izrakto apakšzemes eju jau bija tikuši aiz sieviešu lēģera žoga. Garām nakts, kad
divas lezbietes iebruka viņas un "iztrūkumu specialitātes" sieviešu istabā. Garām. Viss ir garām. Audzinošās
aģitbrigādes un mazais koka veikaliņš, kur par nopelnīto naudiņu varēja nopirkt margarīnu un vēlāk pat baltmaizi.
Viss ir garām, un dzīve nav beigusies. Garām arī bailes, vai Kārlis izturēs. Viņš ir bijis stiprāks, nekā Dagmāra
domājusi. Lielāks. Viņas Kārlis!
Vāgners tricināja sirdi dziļiem un reizē plašiem vēzieniem. Publika nemierīgi knosījās, kā jau ziemā, — kāsēja un
sīki knukstēja, šņaukājās un dobji klepoja.
Otrajā starpbrīdī Dagmāra izgāja gaitenī pavējoties. Pulciņā sastājušies, cilvēki kaut ko spriedelēja, sievietes,
saķērušās elkoņos, runāja par bērniem, dažas modernas jaunkundzes pastaigājās manierīgu, sievišķīgu vīriešu
pavadībā, dažas mūziķu aprindu slavenības cēli peldēja ar savām biklajām haizivīm pie sāniem.
— Labvakar, Dagmāra! — Kāds cieši satvēra viņas elkoni.
— Sveiks! — Apjukusi un pārsteigta viņa nopētīja Olafu, kurš, krūtis izriezis kā tītars asti, vai sprāga no
labsajūtas.
— Kā tev klājas? — viņš draudzīgi vedināja Dagmāru sāņus, lai aprunātos.
— Nu jau labi.
— Tu biji prom, kā dzird. Kas gan tie bija par cilvēkiem, kas tie bija ... — Olafs līdzjūtīgi šausminājās, vienlaikus
alkatīgi pētīdams, drīzāk meklēdams sievietes uzpostajā sejā ciešanu un nožēlas pēdas.
— Tādi paši kā tu un es. Cilvēki! — Dagmāra daudznozīmīgi sacīja.
— Nu, un ko tagad? Tulkosi? Kur strādā? — Olafs moži izjautāja, neatlaizdams viņas elkoni. Tas bija nepatīkami
un nožēlojami ciets, vēlāk pie sevis Šubins secinās.
— Vēl nekur. Sarežģīti, —Dagmāra nepatikā atbildēja, domās pārcilājot visu Kārļa stāstīto.
— Vai nevajag kaut kādi palīdzēt? Es jau tagad šo to varu, — Šubins viltīgi pasmaidīja.
— Vienmēr esi varējis. Ko nu par to. Paldies, nevajag. Tikai nelauz sprandu, — Dagmāra nīgri noteica un devās
zālē.
— Pagaidi, mazulīt! Pasveicini savu laulāto draugu un mīļo pumpuriņu Ēriku. Vai nav jauka drostaliņa, ko? —
Šubins, apburoši smaidīdams, pamāja un aizgāja uz nākamajām durvīm. Dagmāra redzēja, ka viņš piesēžas blakus
jaunai, dārgi ģērbtai sievietei ar izspīlētām krūtīm.
Nodzisa gaismas. Likās, ka arī pašā Dagmārā. Sakrampējusi drebošās rokas, viņa stīvi vēroja skatuvi. Domāt par
kaut ko pilnīgi citu! Lūk, par diriģenta dīvaino galvvidu ar sprogas astīti jeb par priekšā sēdošo siluetu raustīgo
līniju. Nē, labāk, kā pagatavojams karpas cepetis. Šo metodi Dagmāra bija apguvusi cietumā. Kad pratināšana
vilkās septiņdesmit divas stundas no vietas, tas bija vienīgais glābiņš. Tur viņa domāja par Kārli.
Brabantes princese un bruņinieks šķetināja savas attiecības neizturami teatrāli. Mūzikas kāpumi un spējie
bezdibeņi lika satrūkties. Ticības opera. Ja Brabantes Elza būtu ticējusi, tā nezaudētu mīļoto. Ak, viduslaiku
teiksmas, nīcīgie tikumi un mākslas lētticība!
Asaras neklausīja saprāta žņaugiem. Izskanot pēdējām taktīm, Dagmāra izlavījās gaitenī un, apvilkusi mēteli,
izskrēja laukā.
Decembra nakts bija kaila un melna. Plānā sniega kārta apstādījumos sačokurojusies dubļainā plēvē. Uz kurieni?
Uz mājām? Kārlim taču jābeidz glezna. Cik labi, ka viņš iemanījies tagad strādāt arī elektrības gaismā. Dagmāra
aizies pie Viķas. Jā! Tāpat. Uz brītiņu nomierināties. Iedzers tēju, parunāsies par šo un to, un tad jau redzēs,
9
Tā bija mana pirmā tikšanās ar Dagmāru. Es gulēju uz memmes dīvāna, ieģērbta dzeltenā lācītī un baltās zeķēs,
kad viņa ienāca — apburoša un nelaimīga.
— Sēdi, Dagmāriņ, sēdi tepatās pie galda. Es tūliņ. — Viķa nervozi mētājās pa istabu, nezinādama, ko ķert, ko
grābt. Tad izgāja.
Es iestenējos no sajūsmas par skaisto, melno sievieti, un viņa pagrieza galvu uz manu pusi.
— Sveika! Vai tu būtu Ērika? — Dagmāra man vaicāja.
Es centos cik varēdama apstiprināt viņas nojautu, taču vienīgais rezultāts bija gaviļpilns un skaļš kliedziens.
— Kas ir, bērniņ? — izbijusies ienāca Viķa.
— Nekas. Viņa ar mani sasveicinās, — Dagmāra iesmējās.
— Man te mūžīgi visi paziņas un kaimiņi atstāj kādu vāķīt... — memme nemākulīgi purpināja.
— Nevajag, Kārļa mamm ...
— Tad tu zini? Zini?! Paldies dievam, paldies dievam. Tas nebija izturams. Man jāmānās kā vecam mīlniekam, ka
tik neizrunājos tā un ka nepasprūk šitā. Kad ta Kārlis pateica? — Viķa norūpējusies, bet atvieglota prasīja.
— Kārlis man neko nav teicis.
— Kā? Ak šitā? Kas tad teica?
— Paziņas. Es jau visu nesapratu. Tāpēc atnācu. Saņemt dūšu. Bet, ka mēs ar Ēriku tā uzreiz iepazīsimies, gan
necerēju. Redzi, draudziņ, es bez dāvanas, — Dagmāra man uzsmaidīja, un viņas acīs riesās asaras.
— Čaiņiks vārās. Es tūliņ. Tu ieēd pastēti un kartoškiņus, — Viķa mudināja, izstumdīdama šķīvjus, un izgāja no
istabas.
— Ērika! Ļauj paskatīties uz tevi. Nu, vai tu izskaties pēc tēva? — Dagmāra pienāca pie manis un noliecās. Šoreiz
es neganti iebrēcos. Man bija dusmas, ka viņa iedomājas, ka es savu tēvu, lielo ģēniju, kaut reizi būtu redzējusi.
— Nekliedz, draudziņ. Nodomās, ka es tev daru pāri, — Dagmāra man sacīja, un es paklausīju.
— Bet kas tev uz deniņiem? Šausmas! — Viņa noliecās man vēl tuvāk. Es klusēju.
Tad Dagmāra ar Viķu sēdēja pie tējas un liķiera. Memme stāstīja visu pēc kārtas Magdas variantā, bet es aizmigu,
jo visu to no galvas zināju un man bija savs viedoklis. Reizēm Viķa ieraudājās, kad Dagmāra stāstīja par Kārli, par
iepazīšanos, laimīgo dzīvi, un tad arī es piebalsoju.
Sievietes šķīrās sirsnīgi un mazliet šūpojās. Kārlis sievu gaidīja uz ielas, nervozi staigādams no viena stūra uz
otru.
— Kur tu biji? Es uztraucos, domāju, nez kas atkal ir ...
— Nav nekas. Biju ciemos pie tavas meitas, — Dagmāra sacīja un skaļi nobučoja Kārļa vaigu.

10
Dagmāra veselu gadu nostrādāja nomales skolā, bet tad ar Haralda un vecā Siliņa gādību iekārtojās universitātē
par franču valodas un literatūras pasniedzēju vakara nodaļā. Haralds gan brīdināja, ka nekādi stiķi nevarot būt,
ošņātāji un rējēji esot arī tur. No agra rīta līdz lekciju sākumam Dagmāra sēdēja bibliotēkā vai virtuvē tulkoja. Tā
nu bija iegrozījies, ka istabā gleznoja Kārlis. Viņam "gāja". Pircēji saruka, un varēja nodoties tikai savam darbam.
Uz izstādēm Kārlis darbus nenesa, taču pamazām Dagmāra viņu pierunāja. Pa vienai gadā. Pašai gan bija
jāsastopas ar redakciju kurlumu. Dagmāra satikās ar Ievu no "ceturtdienu" laikiem, arī atgriezušos putnu, un kopā
gāja uz koncertiem. Bieži viņus apciemoja Viķa, taču Kārlim tas īsti nepatika. Viņš mīlēja savu māti, bija
pieklājīgs un laipns, taču viņa allažiņ urķēja visu augšā. Viss bija izrunāts, izstāstīts, piedots — un ir laiks
aizmirst! Bet Viķa vienā gabalā lielījās, kā es augu, kā ēdu, kādas gudrības runāju, vārdu sakot, tīši raustīja Kārli
aiz slimīgi jutīgajām ūsām.
Dagmāra turējās braši. Reizi nedēļā pacieta Kārļa tuvību, kura viņai šķebināja kopš tikšanās ar Šubinu, un jutās kā
izžuvusi vāze ar puskaltušām, puspuvušām puķēm dvēselē. Bērnu nav. Ir gandrīz četrdesmit gadu, ir un turpinās
kurss uz rušināmaugiem. Dagmāra klusēja. Nepārmeta. Darīja savu darbu — gan agros rītos, gan vēlās naktīs —
trieca sevi kā zirgu un arvien biežāk iedzēra. Viena pati. Naktīs, kad beidza tulkošanu. Manuskripti auga, tāpat
piepildījās grāmatu plaukti, jo viņa uzmeklēja "ceturtdienu" laika antikvariāta vīru, kurš apgādāja Dagmāru ar visu
iespējamo un par vislētāko naudu. Sestdienās un svētdienās viņa mācīja Siliņa mazmeitai Klārai franču valodu.
Arī virtuvē, lai netraucētu Kārlim gleznot. Ticība vīra talantam arvien pieauga, redzot viņa sekmes. Dagmāra ne
iztēloties nevarēja, ka Kārlis varēja kādreiz noiet no sava ceļa, ka varēja meklēt svešās kabatās. Ticība ļāva viņai
būt iecietīgai, ja vajadzēja (un bieži vajadzēja), arī mātišķai un bērnišķīgi naivai. Vairs nebija ko zaudēt. Vienīgi
veselību. Svarā tā arī neizdevās pieņemties, arī acis diendienā bija rūpīgi "jāapzaļumo", kā viņa par sevi ķircinājās,
un jānomaskē ar gadiem mazliet nepiemērotu krāsošanos. Naktīs Kārlis nereti dzirdēja sievu raudam, taču izlikās
aizmidzis, baidīdamies no nevajadzīgiem plēsumiem sirdī! Jāstrādā! Viss galu galā atrisinājies cilvēcīgi, un viņš
glezno! Tiesa, Dagmāra piespieda sūtīt Magdai naudu. Ja ne, draudēja nokārtot pati. Mana māte dievināja svētkus
un garšīgus ēdienus, tāpēc tēva rubļi lieti noderēja.
Es ar Dagmāru reižu reizēm satikos pie Viķas. Joprojām šī sieviete mani sajūsmināja. Ja es būtu zēns, noteikti
iemīlētos jau mazgadīgs. Man patika, kā Dagmāra prata uzsiet rulli un atstāt mazas sprodziņas man uz kakla. Kad
viņa atnāca, bija svētki, jo no stāsta par taigas lāci un ostjaku leģendām bērns vien nevar pārtikt. Vismaz tik
daudzpusīgi "iedibināts" bērns. Dagmāra mācīja franču dziesmiņas, un vienu meldiņu es protu vēl šodien. Vārdi
gan piemirsušies.
Magda ar mani tā nenodarbojās. Lika vannā, palīdzēja Karlīnai uztaisīt ēst, bet vispār, tiklīdz beidzās mans
zīdaiņa periods, aizspurdza pie saviem draugiem uz akadēmiju. Visādi vīrieši nesa mātei konfekšu kastes, bet tas
bija ļoti rātni, jo Karlīna sargāja manu bērnību. Kas tik to nedarīja! Karlīna, Viķa, Anna, Vilis un kaut kādā mērā
arī Dagmāra. Pamati tika likti viktoriāniskā nopietnībā. Haha! Uz bērnudārzu, dabiski, mani neveda, varēju
izvēlēties audzinātāju gandrīz pēc garastāvokļa.
Vasarās — Vili un Annu ar viņu kustoņiem. Tie mainījās. Tad drīkstēja vienu govi, tad divas, tad cūku, tad kā
govi, tā cūku un tā bez gala. Atceros gaļas žāvējamo kambarīti — to smaržu mūžā nevar aizmirst! Un mazliet
baiso sajūtu, ka tūliņ, tūliņ liela, pelēka žurka pārskries rokai un nokamps labāko gabaliņu. Un kur tad jūra! Tā
gan neaudzināja ģimenes tradīcijās un vēlmēs. Tā rāva uz pusēm un vilka sevī iekšā, tā sauca un neļāva pakļauties
Annas brīdinājumiem. Tā prasīja manu patstāvību. Reizēm es slepus notrausu pa asarai — žēlabās, ka kāpostos
esmu atrasta kā skuķis, nevis puika un visu dzīvi man būs jāpavada uz zemes. Jumtistaba bija mana paradīze— tā
pati, kurā es tapu. Tur man bija slēpņi ar iedomātām burvju lādītēm, tur bija tukšas zāļu pudelītes un vecas somas,
tur es knibināju cilvēkus un zvērus no čiekuriem un jūras izmestiem koka gabaliem. Tur, liekas, vēl līdz šodienai
ir saglabājies mana tēva portrets — līks, pelēki melns koka zars ar čiekuru deguna vietā. Atceros, čiekuru biju
nolēmusi pienaglot. Pienagloju gandrīz pirkstu. No tā laika man griežas galva no asiņu smakas.

11
Kārļa izstādi Dagmāra ar Haraldu uzorganizēja Liepājā. Sākumā gan tēvs tielējās un burkšķēja, taču vecais Siliņš
tam pielika punktu. Apskatījis visus trīsdesmitsešus darbus, sacīja:
— Nedomāju, ka tu tik tālu tiksi. Īstenībā es neticēju, ka izķepurosies. Malacis. Neturi sveci zem pūra! Cilvēkiem
tas jāredz, nevajag viņus muļķot.
Savādnieks tas vecais Siliņš. It kā strēlnieks bijis, it kā ne, netiec gudrs, pats paliek kluss kā tukšs naudasmaks, ja
ko pajautā. Bet apkārt viņam allažiņ dullie. Iesācēji un nepareizie. Bet meita ar vīru gan turas nostāk.
Iekortelējušies par kafejnīcu un izpildkomiteju izdaiļotājiem, viņi Siliņa atzinības saulītē nesildījās.
Teikšu tā. Var jau būt, ka viņi ir mākslinieki. Sava klienta māju pielieto kā audeklu, bet par krāsu pigmentiem
izmanto aizkarus un mēbeles, uz kuru iegādi spēj klientu pierunāt. Viņu mākslas tēma ir šī klienta tieksmes. Kāds
mērķis? Nosaukt, bet ieteicams gan labāk pārspīlēt pasūtītāja sabiedrisko stāvokli. Naudiņa jau tad ripo, — reiz
Siliņš Kārlim skaidroja.
Bet pats vecais visu mūžu gleznojis klusās dabas un dārza stūrīšus — eleganti, kārtīgi, aplaizīties var no kolorīta
smalkumiem. Ko viņš daudz par savu mērķi turējis? Bet publika stāv un skatās jūsmīgām acīm.
Pēc darbu aizvešanas Kārlis jutās iztukšots. Kaut kas viņa dzīvē bija noslēdzies. Nu Kārlis sievas acīs bija
reabilitējies. Neviens viņu neapmelos, ka ir sevi slēpis, slēpis savu dzīves redzējumu. Saraustītu, ekspresīvu,
vietumis kliedzošu. Dagmāra vīru uzlūkoja cieņā un apbrīnā. Bija vērts pacietīgi gaidīt, bija. Un apvārdot un
censties iesvilt ticību Kārļa nerimtīgajām šaubām. Tagad neviens ļaunā priekā neberzēs rokas, ka Dobe aplauzis
radziņus un pārdevies amatnieku brālībai vai konjunktūras midzenim.
Uz Liepāju sabrauca jaunie brašuļi — Jagars ar kompāniju, kuru Kārlis zināja tikai vārda pēc.
Trīsdesmitdivgadīgais Jānis Jagars bija grafiķis, taču par viņu vairāk dzirdēja kā par teorētiķi. Publicēties viņam
pagaidām neizdevās, taču interese bija uzjundīta tāpat kā savā laikā par Dagmāru. Vidēja auguma, sausnējs
vīrietis, asu skatienu un nevērīgu apģērbu. Viņš kaismīgi apcerēja Kārļa konsekvenci un izaugsmi kopš pirmās
personālizstādes.
— Vienmēr tās idejas, kuras bijušas pakļautas visniknākajai kritikai, galu galā ieguvušas vispārēju atzinību. Ir
jārespektē mākslinieka neatkarība. Kārlis Dobe ir pierādījis vīrišķību un spējis īstenot savu gribu līdz galam.
Viens! Bez pastāvošo rāmju un ieradumu stutēm. Kārlis Dobe rada no savas personiskās mākslinieciskās būtības
un reizēm nonāk pie tiešas saskarsmes ar pagātni. Bet viņš izvairās no vidutājiem. Tradīcija kļūst dzīva, tā nav
svinīgs atkārtojums kā daudziem labi pazīstamiem gleznotājiem. Glezniecība gan pastāv tieši tādēļ, lai atklātu un
izteiktu to, kas redzei tieši neatsedzas. Priekšmetiem, ainavai, pat ķermenim nav noteiktas vērtības pašiem par
sevi. Tie atklājas caur veidu, ka viņus mums pasniedzis mākslinieks. Atteikšanās no dabas, tāpat kā tuvošanās tai,
prasa saskarsmi ar visdziļākajām patiesībām. Arī Rietumu modernā māksla savu galveno uzdevumu redz redzamā
un iedomātā apvienojumā. Tam var kalpot pārsteidzoši "nejaušā" atklājumi vai tīri garīgas koncepcijas. Visas šīs
tieksmes redzam Kārļa Dobes mākslā. Tās izteic vēlēšanos ne pasauli noliegt, ne nopulgot, kā dzird runājam, bet
tieši otrādi —aptvert to un cildināt visā tās sarežģītībā.
Pēc Jagara runas sabiedrība, mazliet apjukusi, sašūpojās. Skaļā, it kā dusmīgā runa bija atstājusi iespaidu. Arī
Kārlis sajutās nervozs. Tad viņš ievēroja, ka Jagars Dagmārai pasniedz puķes. Sievas sejā bija neizpratne. Brīdi
klausījusies vīrieša teiktajā, viņa atdzīvojās, saņēma Jagaru aiz rokas un veda pie Kārļa.
— Iepazīstieties! Redzi, Kārli, tas ir mans skolnieks, es taču nepazinu. Jā, jā, tas pats, ko tu domā, — Dagmāra
ironiski iesmējās.
— Nu, paldies, paldies par slavināšanu, bet tagad jau iznāk, ka jums viss bijis norunāts. Draugu būšana, — Kārlis
mēģināja jokot, taču izteiktais skanēja strīdīgi.
— Neapvainojies, Jāni, viņš ir nervozs. Paldies no manas puses ar, — Dagmāra samierinoši teica un atvadījās.
Dacīte ar Haraldu bija sarīkojuši pusdienas savās mājās, un šaurā lokā notikums tika atzīmēts. Dagmāra neslēpti
staroja, vērodama katru izteiksmes maiņu vīra sejā. Drīzāk gan — mākslinieka. Jo šie jēdzieni viņai nesaistījās
vienotā veselumā. Eksistēja tikai mākslinieks.
Haralda sieva bija pēdējā mēnesī, tāpēc lielas lustes nesanāca un ar nakts vilcienu viņi atgriezās Rīgā.
— Tu esi laimīgs? — Dagmāra vaicāja.
Kārlis paraustīja plecus:
— Nezinu. Kopš tu mani nemīli, ir aizmirsies, kā tas ir.

12
Tas bija melns gads. Izstādi pēc divām dienām slēdza. Kaut kas neesot bijis saskaņots. Arī Jagaru neviens netika
redzējis.
Kārlis ārdījās un pie visa vainoja Dagmāru. Tā bija viņa — uzstājīgā laulātā draudzene, kas mudināja izstādi rīkot!
Jā, jā, pašam sev pierādīt, kas esi, izbeigt slapstīšanos, nostāties pilnā augumā! Še tev! Tupi atkal sūdu čupas pašā
viducī.
— Tu gribi, lai es arī izbaudu ziemeļu valdzinājumu? — viņš uzbruka sievai.
— Nomierinies. Palasi ievērojamu cilvēku dzīves stāstus.
— Ievērojami cilvēki! — Kārlis mēdījās. — Tavu ievērojamo cilvēku dēļ es gadiem nīku aizmirstībā un izolācijā.
Tu jau mums esi ievērojama. Ak cēlā mocība, kā viņa nes savu nastu! Es esmu normāls darba cilvēks.
Mājražotājs! Un liec man vienreiz mieru ar savām vecmeitu gudrībām! — Kārlis trakoja.
— Labi. Bet pasaki — kas ir noticis?
— Tev nepietiek, ka pats Krūmiņš mani noslauka kā skaidu?! Tas taču ir valdības līmenis.
— Krūmiņš ir ideoloģiskā ķirzaka, ne valdības līmenis. Vajag taču kaut drusciņ sev ticēt. Vai tik zemu tu sevi
vērtē, ka gandrīz jūties vainīgs?
— Es vainīgs?! Es esmu vainīgs? Tu pie visa esi vainīga! — Kārlis nokliedza un izbrāzās no dzīvokļa.
Palikusi viena, Dagmāra aizsmēķēja papirosu un iedzēra krietnu malku degvīna. Tik tālu esam. Nē, dzīve nav
beigusies, tik lēti ar rūdītiem noziedzniekiem nevar saraut rēķinus. Atšķīrusi avīzi, Dagmāra lasīja:
"Ir dažādi mākslinieki. Ja runājam par formālisma piekritējiem, par "tīrās mākslas" aizstāvjiem, kā mums labi
pazīstamais b. Dobe un viņu apstāvošais b. Jagars, tad viņu nicinošā izturēšanās pret sabiedrības kritiku nav nekas
cits kā mēģinājums "atbrīvot" mākslu no tās sabiedriskās lomas, "atbrīvot" pašiem sevi no uzdevuma atveidot
dzīves reālo saturu, dziļi izprast sava laika īstenību, to objektīvi atsegt. Ikvienam padomju māksliniekam jākalpo
tautai un jāuzstājas pret katru subjektīvistisku patvaļu. Tālab smieklīgi ir dažu biedru apgalvojumi, ka viņi,
palikdami formālisti, tai pašā laikā grib palikt arī sociālistiskā reālisma pozīcijās, apdziedāt padomju cilvēka
skaistumu. Mūsu zemē ir un būs pilna brīvība cīņai par komunismu, un otrādi — tajā nekad nav bijusi un nebūs
brīvība cīņai pret komunismu. Sociālistiskās sabiedrības apstākļos, kur tauta ir patiesi brīva, īsta sava likteņa
noteicēja un jaunas dzīves veidotāja, mākslinieki, kas uzticīgi kalpo savai tautai, nejautā sev, kā to dara mūsu
"avangardisti", vai viņi ir brīvi vai nebrīvi savā daiļradē. Biedra Dobes tā saucamā māksla nav tikai jautājums par
to, kā labāk sakombinēt abstraktos, netēlainos krāsu plankumus. Tā ir ideoloģiska parādība, kuras pamatā ir pat
zināma filozofija — estētiskais ideālisms, galējais subjektīvisms, "tīrās mākslas" teorija, t. i., mākslas atraušana no
sabiedriskajām cīņām, no revolūcijas, no sociālisma. Gribam brīdināt, ka tas, kurš meklē brīvību no vēstures
norādījumiem un no dzīves loģikas, veltīgi izšķiež spēkus. Šādi meklējumi, protams, apmierina sīkpilsoņu
patmīlību, jo liek indivīdam parādīties viņa paša acīs kā nez kādam pravietim, meklētājam,oriģinālai personībai un
rada ilūziju, it kā bez viņa dziesmas pat saule neuzlēks. Uzlēks, b. Dobe, uzlēks! Un vienīgi mietpilsoniska
iemīlēšanās pašam sevī liedz šādam indivīdam saprast, ka viņš labākajā gadījumā ir Dons Kihots, kas nokavējis
dažus gadsimtus un tāpēc ir tikai smieklīgs. Nesalīdzināmi lielāks gods ir un nesalīdzināmi grūtāk ir atrast savu
vietu cilvēku vidū un kalpot cilvēkiem."
Griezās galva. Vai tiešām viņa, Dagmāra, to bija gribējusi savam vīram? Māksliniekam nav tiesību strādāt tikai
sev. Šī milzīgā finieru grēda burtiski kliedza pēc āra gaisa, pēc aprites cilvēku apziņā. To nozagt cilvēkiem? Viņa
taču vēlējās vienīgi lauzt Kārļa egoismu, bailīgo egoismu. Tagad iznāk, ka ar viņas gādību salauzts cilvēks? Bet
Kārlis taču nav tikai egoists, ka pāri nepaliek nekas — tikai sabirzuši pīšļi. Dīvaini, bet vīra naidīgie, aizskarošie
vārdi nesāpēja. Kārlis bija kliedzis tuksnesīgā telpā. Kā sievieti viņš Dagmāru neaizvainoja. Tiesa, viņa nodomāja,
ka Kārlis durvis aizcirta uz visiem laikiem un ir aizgājis pie Magdas. Bet tas notiktu agri vai vēlu, Dagmāra
sprieda. Jo pasaulē taču esmu es, Ērika, un Kārlis neizturēs. Iedzērusi vēl vienu glāzi degvīna, viņa palīda zem
segas. Nākamajā dienā bija agri jāceļas.
Kārlis todien tiešām neatgriezās. Aizbrauca pie Haralda uz Liepāju. Draugs atvēra: lēnām parādījās uztūkusi,
pelēka seja ar stīviem, sagulētiem matiem. Istabā brēca zīdainis un Dacīte par kaut ko skali šķendējās. Haralds
veco lomu vairs nespēlēja — neskrēja pēc šņabja un nesludināja vienkāršas dzīves priekšrocības. Abi kādu brīdi
sēdēja virtuvē, kur vārījās autiņi, un neveikli klusēja. Haralds bija kļuvis tēvs.
Sešos no rīta iebraucis Rīgā, Kārlis devās pie mātes. Tēvs cerēja tur sastapt mani. . . Taču es saldi gulēju Magdas
istabā, apkampusi plīša vāveri. Zem gultas sulīgi blāzmoja "mājas svētība", ko Karlīna aizvakar tur pastūma, lai es
augtu veselīga un stipra.

13
Nākamajā dienā Kārli un Dagmāru no drūmās saspīlētības paglāba vecais Siliņš, iebrāzdamies dzīvoklī uztraucies
un niknumā piesarcis.
— Tas nav ar veselu prātu aptverams. Viss! Man pietiek! Uzrakstīju Maskavai. Še, Kārli, izlasi, — viņš aizelsies
sacīja un izvilka no krūšu kabatas pabiezu aploksni.
— Dagmāra, meitiņ, atnes, lūdzama, padzerties. Šķebina. Gaisa nav.
Kārlis, zinādams, ka tādos brīžos veco Siliņu iztaujāt nav nekādas jēgas, klusēdams atlocīja sīkā rokrakstā
aprakstītās lapas.
"Godājamā Mākslinieku savienības valde! Griežos pie Jums sakarā ar veselu rindu sāpīgu problēmu, kas radušās
Latvijas mākslas dzīvē. Esmu cieši pārliecināts, ka valsts intereses prasa uzlabot partijas darbu mākslas vadīšanā,
kā arī izdarīt zināmas korekcijas šai līnijā. Padomju mākslai pieder avangarda loma pasaulē, un būtībā ir vajadzīgs
ļoti nedaudz, lai jautājumus, kas uztrauc mūs — māksliniekus un padomju patriotus —, atrisinātu pilnībā. Ja mēs
esam vienoti savos uzskatos par padomju mākslas idejiskajiem pamatiem — tās partijiskumu un tautiskumu, kurus
izstrādājusi mūsu partijas Centrālā Komiteja—, tad jāatzīstas, ka latviešiem savā zinā ir nesaskaņas. Kas tautai,
partijai, valstij dod lielāku labumu — personības kulta laika mākslinieciskā maniere vai no jauna atklātie,
šodienīgie tēlošanas izteiksmes veidi; sen atrastu formu konservācija vai novatoriski meklējumi izteiksmes
līdzekļu laukā un dziļš, daudzpusīgs valstī notiekošo procesu atspoguļojums? Diemžēl arvien biežāk nākas
pārliecināties par to, ka mūsu vietējie partijas orgāni atbalsta pirmo pozīciju. Partijas organizācija no mums,
māksliniekiem, prasa atsacīšanos no saviem personīgajiem atklājumiem, no radošiem, drosmīgiem meklējumiem,
no mums prasa bezierunu sajūsmu un tās nepārprotamu izpausmi par visu valstī notiekošo. Mums rekomendē
atturēties no personības kulta kritikas, un mēs to arī darām, īpašu un sarežģītu apsvērumu kompleksa bremzēti, bet
sirdī es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa nejēdzību tēlotājā mākslā slēpjas tieši tai faktā, ka nav iznīcinātas un pat
atklātas personības kulta laika paliekas. Līdzšinējā prakse pierāda, ka nav iespējama ne mazākā novirzīšanās no
dogmatiski pieņemtajām normām. Izstādēs darbus pieņem tā, lai tie atbilstu izstrādātajiem formālajiem kanoniem.
Lieliski, idejiski spēcīgi darbi — formā novatoriski un pat pārsteidzoši — tiek noraidīti. Bet izstādes ir vajadzīgas
māksliniekam un galvenokārt kā sevis pārvērtēšanas iespēja. Valsts pasūtījumi gan baro lielu daļu mūsu
mākslinieku, taču pasūtījumu politika noved pie mākslas darbu vērtības degradēšanās. Grūti eksistēt bez izstādēm.
Mēs gribētu lūgt lielāku izpratni mūsu vitālajās vajadzībās un centienos. Statūtos paredzētas tiesības sarīkot izstādi
bez žūrijas. Vienu vienīgu reizi mēs gribējām šīs tiesības izmantot, taču pēc divām dienām izstādi aizliedza. Mēs
vēlamies, lai šādas mākslas skates būtu atļautas tik daudz, cik tās nepieciešamas mūsu izaugsmei, līdztekus
pastāvot republikāniskajām izstādēm ar žūriju. Bez iemesla partijas orgāni baidās dot iespējas māksliniekam
parādīt savu radošo patstāvību un suverenitāti. Es kā partijas biedrs varu ar visu atbildību paziņot, ka mūsu
republikas mākslinieki netaisa anarhistiskus un reakcionārus darbus. Mūsu kolektīvs ir vesels un grib kalpot savai
tautai. Teorētiskā doma mūsu republikā ir iesīkstējusi un aizspriedumu savažota. Publicēšanai akceptē tikai
apstiprinātas idejas. Šīs un neskaitāmas citas problēmas ir aktuālas jau no partijas 20. kongresa. Toreiz tās izvirzīja
kā politiskas problēmas, tika pasvītrota valstiskā ieinteresētība to atrisināšanā. Tomēr tālāk šie jautājumi netika
skarti..."
— Jūs esat drosmīgs, — Kārlis nogrozīja galvu. — Bet kāda tam jēga?
— Redzēsim. Jābūt. Jāreorganizējas. Un tev jārīkojas pašam pirmajam, — Siliņš sacīja. — Instances tev danco pa
galvu, bet kopējā lieta atkal uz gadu desmitiem iekonservēsies. Varbūt pat iznīks. Un nebūs nekā! Tāpēc tādiem
kā tev ir jāiet uz priekšu. Ej pierādi, stājies partijā, atmasko un novāc mauku Šubinu no ceļa, parādi viņa
parazītismu un kaitniecību mākslā un dari labu savai, mūsu mākslai. Mēs neesam vairs vergi, Kārli! Un tu vēl esi
jauns, tu vēl vari pagūt strādāt lietas labā. Ne tikai savās darbnīcas sienās, — Siliņš runāja kaismīgi un stingri.
Dagmāra klausījās, šķirstīdama aprakstītās lapas, un, kā vīru kauninādama, piebilda:
— Es jau Kārlim teicu, ka jāraksta.
— Sākas! Es gribu mierīgu dzīvi. Man nevajag batālijas.
— Kādreiz padomā arī par citiem. Par tiem, kas nāks pēc tevis. Kāpēc jūs visi ejat vainīgi nodurtām galvām? Vai
tev, Kārli, kāds trīsdesmit grādu karstumā drosmi iztvaicējis? Ticības nav? — Dagmāru bija pārņēmusi eksaltētā
aizgrābtība, kas Kārli kaitināja.
Vecās, labi pazīstamās ledainās tirpas grābstījās gar muguru, sievā klausoties. Viņš tādās reizēs ieraudzīja sevi kā
uz muguras apvēlušos vaboli, kas nevarīgi tirina kājas, izmisīgi mēģinot apgriezties, lai paglābtos no traktora
riteņiem.
— Un tu pati? Ko tu nekā nedari, kad visur aizcērt durvis deguna priekšā? Par sevi cīnies, nemāci mani. Jā, to jau
tu nedarīsi. Svētā mocekle! — Kārlis atbāza sievai.
Viņa klusēja. Taisnība Kārlim bija. Sevis dēļ Dagmāra nespēja. Taču viņai acumirklīgie augļi vairs nebija tik
svarīgi. Dagmāras ticība bija labi noglabāta.
— Es palabošu stilu un uzdrukāšu krieviski, — viņa apņēmīgi teica.
— Tā ja. Būs glaunāk, — Siliņš piekrita. Pie durvīm zvanīja. Tur stāvēju es ar Viķu.
Kad ieraudzīju Dagmāru melnajā džemperī pie rakstāmmašīnas, es aizdrāzos tēvam garām, uz viņu pat
nepaskatījusies, un, ielēkusi viņai klēpī, apķēros ap kaklu.
Tas Kārlim bija mazliet par daudz. Šoreiz viņš patiešām aizskrēja pie Magdas.
Mamma rīkoja karnevālu, tāpēc mani ar Karlīnu pārsūtīja pie Viķas. Karlīna gribēja iet uz kino, un arī mēs
nolēmām kārtīgi izklaidēties. Es jau nu noteikti. Pēc zooloģiskā dārza Viķai ienāca prātā beidzot mani parādīt
tēvam.
Kad Magda, izģērbusies puskaila, īsā krēmkrāsas hitonā, ap potītēm savērptām krellēm un izlaistajiem, gaišajiem
matiem vējojot, atvēra durvis, Kārlim sametās tumšs gar acīm. No dzīvokļa vēdīja tikko cepta kliņģera, siltu
rozīņu un vīna smarža. Viņš nepaguva bilst ne vārda, kad durvis jau bija aizcirtušās. Kārlis piezvanīja vēlreiz.
Iznāca garš jauneklis ar lauru vainagu galvā, nopētīja viņu, tad, atskatījies pār plecu, noprasīja:
— Vai šitas nolidināms pa kāpnēm? Jeb tas ir kriminālais kaimiņš?
Kārlis redzēja smieklos ieplesto, pērļaini krāsoto Magdas muti, kura izdvesa:
— Šito pavadi tikai līdz ārdurvīm. Tā viņu izmeta laukā kā vecu cepuri.
14
Atbilde no Maskavas neatnāca. Pusgadu Siliņš gaidīja, uzvilkts kā pendeļu pulkstenis, tad smagi nopūtās un
vēstuli vairs nepieminēja.
Partijas biedra karte vecajam vīram ierakstīja rājienu. Sava daļa taisnības jau tur bija. Toreiz, krogā, kad Olafs
Šubins ar diviem drauģeļiem viņam piesēdās klāt un ņēmās spriedelēt par mākslu, vecais neizturēja. Nosaucis
Šubinu visos sieviešu dzimtes lamuvārdos, Siliņš viņa sasārtušo seju "pacienāja" ne vien ar šņabja glāzi, bet arī ar
šniceli un kāpostiem. Partijas sapulce bija sašutusi. Sima vietniekam publiski iegāzt ģīmī ēdienu nav partijas
biedra cienīgi. Taču no sekretāra izvairīgi ļoganās runas Siliņš noprata, ko īsti bija sagrēkojis ...
Nu viņš sēdēja pie Dagmāras un savā nodabā spēlēja mutes ermoņikas. Kārlis, sastrīdējies ar Siliņu un pateicis
rupju paldies par lāča pakalpojumu, nebija rādījies mājās jau divas nedēļas. Dagmāra uztraucās ne pa jokam,
tomēr neko neuzsāka. Viss rit savu gaitu. Vīrietis un sieviete laikam tiešām nekad nespēj viens otru pilnīgi saprast.
Arī vislielākajā tuvībā līdzās rēgojas svešums — kā Munka gleznās. Pietrūka mātes, kura allaž zināja, kas darāms.
Vai viņa atbalstītu Dagmāras dzīvi? Noteikti. Mammucis kādreiz bija citējis Zentu Mauriņu, ka "sievietes rada ne
tikai bērnus, bet arī varoņus". Dagmārai jau nekas cits arī neatlika. Tikai viņas varonis bija pārāk nenotverams vai
arī aizkritis kā seifs. Jāstaigā desmitreiz apkārt, jāmēģina viltīgi burt šifru, līdz izdodas pavērt mazu spraudziņu,
bet pēc mirkļa jau atkal "klaukš!". Viņš neko vairs nedara, šis viņas varonis. Kaut ko pie sevis perina. Dagmāra
arvien biežāk vīra acīs pamanīja ļaunu skaudību, kad viņš atmodies ieraudzīja sievu vēl noliekušos pār
manuskriptu. Arī Siliņu Kārlis bija apvainojis. Dagmāra jau saprata: vīru krimta tas, ka vecais bija drosmīgāks,
viņu krimta arī tas, ka viņa pacietīgi strādā, kamēr pats neatrod sev vietu. Kārlis bija pārliecināts, ka darbojas tīšs
un smalki aprēķināts mehānisms, kas sekmē viņa iznīcināšanu mākslā. Un vecais muļķis Siliņš negribot to
paātrināja — ar mīļās sievas svētību.
Dagmāra vairs neuzdrošinājās vīru uzpurināt. Lai dara, kā grib. Ko viņa vairs iespēj? Nogurusi no iecietības un
savaldīšanās, viņa vienaldzīgi uzņēma vīra izaicinošās scēnas un drūmo nerunību. Dagmāra strādāja cauras naktis,
dzēra un rītos agri cēlās. Kārlis viņai nepieskārās. Vecais Siliņš bija vienīgais, ar kuru vaļsirdīgi aprunāties,
paklusēt vai mierīgi lasīt ermoņiku spēles pavadībā.
Ar Viķas vēlību es Dagmāru apciemoju itin bieži. Tur es iemanījos salīmēt blociņus, atšķirt vienu mūzikas
instrumentu no cita, kad skanēja radio, un lasīju pieaugušo grāmatas. Pavisam citādas nekā tās, ko Karlīna no
manis bēdzināja. Reižreizēm Dagmāra veda mani pastaigās pa Viesturdārzu, Ausekļa un Friča Gaiļa ielām —
stāstīja par pūķiem, medūzām, atlantiem un dievībām māju fasādēs.
Bet, ja viņa bija iereibusi, es pamanīju uzreiz. Jau tad, kad Dagmāra vēl tikai klusītiņām dungoja "Marseljēzu", es
gāju mājās. Reizēm viņa to dziedāja pilnā kaklā franciski, un, ja es to dzirdēju aiz durvīm, nepiezvanīdama griezos
atpakaļ. Man bija bail. Acis tad Dagmārai melni spīdēja, lūpas drebēja, un šķita, ka viņa nevienu neredz.
Tēvs pamazām pierada pie manis, taču es viņu uztvēru drīzāk kā kaimiņu, kurš traucē ar Dagmāru rotaļāties. Vēl
man likās, ka tēvs nepatikā novēršas, ja biju atglaudusi matus no pieres. Tad zīme uz deniņiem bija vēl
uzkrītošāka. "Traips" — kā to sauca Karlīna. Šī "traipa" dēļ es nespēlējos ar citiem bērniem. Viņi aizdomīgi
glūnēja, dažs smējās un uzdeva muļķīgus jautājumus. Piemēram, vai mamma esot mani vārošā ūdenī mazgājusi,
vai man dievs esot ar kāju iespēris un tamlīdzīgi.
Skolā bija citādi. Puikas saukāja par raganu un pleķaino galvaskausu, bet meitenes no manis izvairījās. Varbūt arī
stūrgalvīgās klusēšanas dēļ ar mani neviens negribēja sēdēt. Parasti skolotājas piesēdināja blakus neuzvedīgākos.
Puikas savus rēķinus arī kārtoja īpaši. Nekāvās, bet, kad kāds izklačojās, kaut ko nočiepa vai samelojās, tam lika
starpbrīdī bučot manus deniņus. Bailēs un pazemojumā dzīvodama, es biju kļuvusi ļoti nervoza, un, kad uztraucos,
"traips" palika ugunīgi sarkans. Atceros mūsu teicamnieciņa riebumā saviebto seju, kad viņš mani, trīs zēnu
saturētu, aiz meiteņu atejām stūrī iegrūstu, bučoja. Pārējie rēca un piedraudēja, lai es turot muti. Kādu laiku arī
turēju, vienlaikus ienīzdama savu māti. Viņas neizpratnes un lētticības pilnās acis, kad es kārtējo reizi atgriezos no
skolas noraudājusies. Magda bija garastāvokļa cilvēks, bet otra noskaņojumā nekad nevarēja iejusties.
Reiz, vienā no daudzajiem "kauna staba seansiem", kā puikas sauca šo izklaidi, mūsu sīvajam cīniņam uzskrēja
virsū skolotāja Jušmane. Nostrostējusi zēnus, viņa mani aizveda pie direktora un lika uzrakstīt paskaidrojumu. No
kauna un vienlaikus atvieglotības drebēdama, uzrakstīju skaidru patiesību. Jušmane lūrēja manī caur biezajām
brillēm, kas allaž noslīdēja uz viņas gaļīgā, porainā deguna, un teica:
— Ja jau tev tie zēni nepatiktu, nekad tas nenotiktu. Tu koķetē un esi viegli pieejama meitene.
Toreiz es aizbēgu no stundām un taisnā ceļā metos pie Dagmāras. Taču viņas nebija mājās. Netaisnība un
pārestība bija tik plosoša un baiga, ka es visu izstāstīju Kārlim. Tā bija pirmā reize, kad mani, četrpadsmit gadus
vecu meiteni, tēvs nosauca par meitu. Kopš tā laika tēvs bija pret mani gādīgs un mīļš. Viņš gribēja, lai es nāktu
katru dienu taču tas vairs nebija vienkārši. Jušmane visu bija Magdai ziņojusi. Mātei tikko kā bija pajucis romāns
ar pederastīgo Andreju no Operetes, un viņa ārdījās kā pantera. Vainoja visu pasauli savā izķēzītajā liktenī,
raudāja, iekaustīja mani, ja atnācu ar novēlošanos, un pārmeta Karlīnai, ka viņa ļāvusi dzemdēt pasaules blandoņu.
Pamanīju, ka neticīgā Karlīna slepus pārmeta krustu. Man par kaunu Magda tagad mēdza ierasties skolā,
konsultējās ar skolotājām un sēdēja pat pie direktora. Vasermanim māte ļoti patika, tādēļ par mani viņš neko sliktu
neteica. Īstenībā viņš mani pat lāgā neatšķīra no citiem skuķiem. Bet Jušmane ar savu draudzeni Birziņu — kārno
kazu ar izspīlēto vēderu — šo to Magdai lika aiz auss.
— Mēnešreizes vēl nav sākušās, bet karas jau vīriešiem kaklā! — māte mājās raudāja, vērodama manu plakano
augumu pretīgi zilajā formā un tievās, brūnajās zeķēs ieautās kājas.
Toreiz Karlīna paņēma mani aiz rokas un aizveda pie Viķas. Pēc tās reizes māte centās pret mani būt uzmanīgāka.
Tā nu mani staipīja no vienas mājas uz otru. Bet nekur man vairs nepatika. Viķas omulīgā un pareizā dzīve šķita
neīsta. Krita uz nerviem mundrās sarunas par darba kolektīvu un fabrikas jauniešiem. Bezgaumīgi likās ierāmētie
diplomi pie sienas un neciešama skudru spirta smaka, ar ko viņa smērēja slimās kājas. Kaitināja pat agrāk mīļā,
lepni atmestā galva — it kā Viķa būtu izaudzinājusi to visdižāko bērnu un nodzīvojusi vispriekšzīmīgāko dzīvi.
Redzot mani neiecietīgu un asu, viņa pārdzīvoja, un tas savukārt satracināja vēl vairāk.
Karlīna ar savu veselības un higiēnas teoriju arī šķebināja. Zāļu tējas un mikstūras priekšā, pakaļā. Un kur nu vēl
medicīniski precīzā "apgaismība". Pēc Magdas lūguma Karlīnai bija uzticēta "lielā noslēpuma" atklāšana. Tad nu
sākās. No tā, kādā intonācijā Karlīna pusčukstus izrunāja abstrakto vārdiņu "viņš", man sagriezās vēderā, taču,
žēlodama viņas zirnekļu tīkliem aizaugušo iztēli, es cietos. Latīniskie cilvēka ķermeņa daļu nosaukumi vēl šodien
man pazib prātā, ja redzu kādu sterili svētulīgu pārīti.
Pie Annas un Viļa Saulēs man arī bija kļuvis garlaicīgi. Abi bija krietni gados, taču strādāja urķīgi kā kurmji. Tur
galvenā ņemšanās bija ap ēšanu, konservēšanu, tecināšanu, ievārīšanu, iebiezināšanu, sālīšanu un žāvēšanu. Vilis
ar zaporožecu pieveda burkas un cukuru, bet Anna bija pilnībā nodevusies saimniecībai. Kantorī vairs nestrādāja.
Audzēja tomātus un priekšzīmīgi posa savu govi.
Man gribējās tikai pie tēva un Dagmāras. Tur es jutos pieaudzis cilvēks. Kārlis retu reizi gan mēģināja dot
tēvišķas pamācības, taču tas bija vairāk uzjautrinoši. Viņš ļāva man darboties ar krāsām un mācīja kompozīciju, tā
priecīgi atsvabinādamies no domām par paša pamesto mākslu. Kopš Liepājas izstādes Kārlis, kā spītēdams
Dagmārai, kā pats sevi kaitinādams, knibināja mazmazītiņas glezniņas ar saldām puķītēm un pārdeva tirgū par
dažiem rubļiem. Dagmāru tas dziļi sāpināja, taču viņa klusēja. Ievēroju, ka manā klātbūtnē viņa ir uzmanīgāka un
sirsnīgāka pret tēvu. Tas mani iepriecināja, tādēļ sirdī biju nolēmusi dzīvot pie viņiem. Vienmēr. Tagad Dagmāra
ar darbiem rāvās vai pušu un nu jau iedzēra ne vien šņabi, bet arī sirdszāles. Viņai bija dota mīklaina, tomēr cerību
viesoša atbilde, ka vismaz Andrē Moruā "Vēstules Nepazīstamajai" tiks izdotas. Bet esot gan dzirdēts, ka vēl kāds
pretendējot uz tā tulkošanu.
Ja es kādam dzīvē gribēju līdzināties, tā noteikti bija Dagmāra. Es mīlēju viņas zinoši izsvērtās kustības, kurās
nebija nekā lieka, viņas lepno, gudro pieri, kuru neskāra apvainojumi. Es mīlēju viņas siltās, sausās rokas, kas
šķirstīja papīrus, un arī izsmalcinātos, neuzkrītošos tērpus.
Tomēr izskatā es vairāk līdzinājos Magdai, ne tēvam. Vienīgi "nestabilā" kaulu uzbūve man no viņa un es
neturpinu mātei raksturīgo "Rubensa fileja" līniju. Katrā ziņā es būtu samērā pieņemams eksemplārs, ja nebijusi
ugunszīme.
Šad un tad Dagmāra ar Kārli brīnījās, ka es runāju par veciem laikiem — par viņu iepazīšanos, par ceturtdienām,
par nometni, bet vienatnē ar tēvu — arī par Magdu. Kārlis bija tik stipri nobažījies, ka grasījās sarunāt kādu ārstu.
Bet Dagmāra atturēja, sacīdama, ka man ir izcila fantāzija un nemaldīga intuīcija. Ārsta vietā viņa mani aizveda
pie friziera un lika apgriezt matus — uz pieres un ovāli apkārt galvai — tā, lai mana zīme nebūtu tik uzkrītoša. Ar
tādu frizūru staigāju vēl šodien.
Savādi, bet nekas Dagmāras dzīvē man nelikās nepareizs. Pat dzeršana ne. Varbūt tāpēc, ka es viņu tik sen jau
pazīstu.
Kad es kādā atklātības uzplūdā Magdai pastāstīju, ka jau sen eju pie tēva un cik izcila sieviete ir Dagmāra, māte
nebija atturama. Iedrāzusies viņas dzīvoklī, Magda kliedza:
— Fašistu kuce, nolādētā! Tu arī manu bērnu gribi ievilkt savos tīklos?!! Tas tev neizdosies! Viņas dzīvi tu
nesaēdīsi kā vienam otram. Es tevi tiesā iesūdzēšu, buržuju palieka!
Kad es, to visu paredzēdama, pēc dažām minūtēm ieskrēju Dagmāras istabā, māte vēl turpināja:
— Ja tu kaut reizi Ēriku šeit vēl ievilksi, es tevi nositīšu. Dzirdi? Nositīšu! Viņai visa dzīve vēl dzīvojama. Tu,
neauglīgā svētule!
Es viņu rāvu projām no Dagmāras, kura nobālusi stāvēja pie grāmatu plaukta un izbrīnītām, nekustīgām acīm
lūkojās manā mātē, taču Magda mani atgrūda.
— Pazūdi! Ko tu velcies man pakaļ? Ā, es saprotu, kur tu apgūsti tās tieksmes ar zēniem pa skolas kaktiem
meņģēties!
— Izbeidz! — es iekliedzos. — Es neiešu vairs pie tevis! Negribu tevi, negribu!
Magda atslīga uz dīvāna. Viņas zeķes bija notašķītas ar dubļiem, tik ļoti māte bija steigusies.
— Ērika, atnes ūdeni, — Dagmāra neizteiksmīgā, automātiskā balsī sacīja.
— Tu te nekomandē manu bērnu! — Magda atkal ieaurojās, un es paliku. Man bija bail, ka māte metīsies
Dagmārai virsū. Viņas seja bija sarkana pietvīkusi un zem padusēm rēgojās lielas sviedru aploces.
— Izkliedzāties un pietiek. Nomierinieties, es netaisos jums bērnu atņemt, — Dagmāra sacīja stingrā, mierīgā
balsī, taču es redzēju, kā dreb viņas jau tā nervozie, smalkie pirksti.
— Ejam prom! — es sacīju mātei, taču viņa atkal sāka no jauna.
— Bet zini! Viņš sen jau guļ ar citām! Viņam nepietiek ar tavu dvēseles bagātību, — kā mēdoties Magda
nobeidza un piecēlās.
Tajā brīdī istabā ienāca tēvs. Labu laiku viņš bija koridorā klausījies, un mēs nedzirdējām viņa atnākšanu.
— Ērika, lūdzu, izej virtuvē, kamēr mēs te mazliet aprunājamies, ja?
Es paklausīju.
— Nu, cienījamās dāmas! — Vārdu "dāmas" Kārlis īpaši uzsvēra. — Vai jūs par Ēriku arī mazliet padomājāt?
— Domātājs! Kad tu par mani esi padomājis? — Magda iešņukstējās.
— Izbeidz šito histēriju! Tev nu ir vismazākās tiesības jaukties mūsu dzīvē, — Kārlis stingri teica, bažīgi
vērodams Dagmāras aizvien vairāk nobālošo seju.
— Ak tā? Un jums, bezbērnu parazītiem, manā? Tev neizdosies, Kārli, otrreiz manu dzīvi izvarot! Neizdosies.
— Laukā! — Kārlis uzkliedza un, saķēris Magdu aiz rokām, stūma koridorā.
— Kārli! — izmisīgi skanēja Dagmāras balss. Es ieskrēju pie viņas istabā un apķēros ap kaklu. Nevarīgi Dagmāra
mēģināja mani nokratīt.
— Piedod! — es viņai teicu un metos prom. Kad durvis bija aizvērušās, Kārlis turpat koridorā uz krēsla saguma.
Pēc brīža iznāca Dagmāra un pasniedza viņam aizsmēķētu papirosu. Tēvs metās pie viņas un sāka neprātīgi
skūpstīt, skaitīdams neskaitāmas reizes "piedod". Dagmāra nekustīgi lāvās.
Bet mēs ar māti lēni vilkāmies mājup. Kājām. Uz Pārdaugavu. Reizēm Magda paklupa, un es saturēju viņas
elkoni.

15
Olafs Šubins nu bija Sima vietā un mantojumā saņēma to pašu titulu "galva". Talantīgs organizators, izdarīgs,
izmanīgs, demokrātisks pret tiešajiem padotajiem, allaž eleganti ģērbies, asprātīgs — ar apskaužamu izturību viņš
turpināja cirst savu slavas ceļu. Joprojām Šubins apbūra ar pirmo mirkli, kad parādījās jaunā sabiedrībā,
iejūsmināja un lika ziņkāri sačukstēties par sevi, taču īsta drauga viņam nebija. Sieva — tipiska mājas čiepiņa, un
visa viņas dzīve saistījās ar bērniem — Didzi un Austru.
Bet, kad Olafs izveda Betu sabiedrībā — banketos, izstāžu atklāšanās un tikšanās reizēs —, viņa bija greznākā un
vīra uzmanības gaismā laimīgākā sieviete. Taču mājās viss bija citādi. Pēc skriešanām, sapulcēm, sēdēm,
organizēšanām, saskaņošanām un atskaitēm Olafs atgriezās saērcināts un ellīgs. Beta skraidīja kā tramīga pelīte —
ar čībām, ar vakariņām, ar peldmēteli, ar nākamajai dienai izmeklēto un izpresēto apģērbu, kas ne vienmēr atbilda
paredzēto darīšanu raksturam. Viņai gadījās neuzminēt, ka pie ministra jāierodas nevis klasiskajā uzvalkā ar šlipsi,
bet gan ar nevērīgu šallīti un gaišām kurpēm, jo vienmēr ir jāpasvītro, ka tu neesi parasts darbonis, parasts
funkcionārs, bet gan mākslinieks. Arī sievas ģērbšanās stilu noteica Šubins pats.
— Jā, sakņu veikals tev gaumi nav ieaudzinājis, — viņš ļauni lādējās, ja kādreiz Beta uzposās uz savu roku,
gribēdama vīram aiztaupīt rūpes.
Bieži nāca vēstules un paciņas no Jura. Sākumā vecākiem, bet Olafs veikli pārņēma iniciatīvu. Brālis bija
ievērojams zobārsts Čikāgā un varēja palīdzēt. Arī laiki galu galā mainījušies. Olafs aizsūtīja Betas un bērnu
fotogrāfijas, izsmeļoši aprakstīja apstākļus, likdams saprast, ka dzīve nav no tām saldākajām. Gluži no rokas mutē
vis nav, bet ne jau kā pie cilvēkiem. Un Betai tā gribas pucēties, kad apkārt lielo lauvu sievas ta greznojas un
dižojas. Bet viņš, Olafs Šubins, ir godīgs cilvēks, neko nepārmaksā, spekulantus neatbalsta, tāpēc ļoti jau sirsnīgi
un mīļi būtu, ja Juris viņiem tā mazliet... Vai tad viņš neatceras, kā abi kopā strādāja nerātnības un glabāja
noslēpumus? Lai tad nu šis arī būtu noslēpums, jo vecīši diemžēl uz viņu, Juri, ir tādi kā dusmīgi. Bet viņu starpā
nekas nedrīkst mainīties. Viena asins, viena dzimta un kopīgas saknes.
Vai tad par tādu dzīvi Beta var sūkstīties? Arī bērnus Olafs mīlēja, taču valdonīgi. Didzis jau bija iestumts
Lietišķās mākslas vidusskolā, bet Austra tika dresēta rozentāļu prasībām. Palikusi vienatnē ar māti, meitene
raudāja un lūdzās, jo no pirmās klases sapņoja kļūt par veterinārārsti, taču Beta izvairījās. Viņa negribēja pat
slepus nostāties pret vīra gribu. Tāpēc strostēja meitu un stāstīja, cik puķaini mācēdama, ko nozīmē būt sievietei
māksliniecei. Vispirms — sabiedrība, apvāršņu plašums, elegance, brīvība, dabiskā uzvešanās, asprātīgās sarunas.
Kādi vīrieši! Mmm! Vai tādus kavalierus Austra atrastu starp govju pakaļām un uzšķērstām pelēm? Nemaz
nerunājot par popularitāti, par atzinību, par interesi no vienkāršās tautas. Nav ko spriedelēt — jākļūst! Didzis ir
prātīgāks. Uzreiz saprata, kas ir kas. Tēvs kas tēvs! Didzis tālu tiks, par viņu Betai sirds bija droša. Ja arī mājās
kādreiz ir trači, ja arī Olafs par daudz dzer, tad to atsver diena, kad viņš, saņēmis Betu aiz elkoņa, ieved svinību
burzmā un visu acis pievēršas viņiem. Kā, piemēram, Maskavā, kad vīram atklāja personālizstādi. Tad var piedot
visu. Kad paši lielākie vīri spiež roku un jūsmīgām acīm pateicas arī par viņas ieguldījumu. Vai tad tāds nepastāv?
Vai bez Betas veiklības izdotos publicēt četras recenzijas Vissavienības presē? Kad gada beigās nāca otrais goda
nosaukums, Olafs publiski viņu noskūpstīja. Atklāti, bez provinciālās latviešu kautrības.
Un tad pienāca brīdis, kad Olafs nolēma celt vasarnīcu. Izbraukājuši malu malas jaunajā, melnos zibšņos spīdošajā
volgā, viņi beidzot nosprieda likt pamatus jūras krastā gandrīz pie Līgupes iztekas jūrā.

16
Trīs gadi pagāja kā iebiezinātā pienā. Es žēloju māti un pie tēva negāju. Taču viņus aizmirst nespēju. Slepeni
rakstīju vēstules un reizumis sastapos ar Kārli un Dagmāru pilsētā.
Magda vairs nepozēja. Strādāja "Lunā" par oficianti. Bijušie draugi un paziņas māti neaizmirsa, tāpēc brīvdienās
mūsu Pārdaugravas dzīvoklis ņudzēja kā pūznis. Nekas Magdu tā neiepriecināja kā atzinība un uzslavas par viņas
viesmīlību un garšīgajiem ēdieniem. Viesu vidū māte bija laimīga — staroja omulīgā gādībā un dzīvespriekā. Man
vienīgi nepatika viņas bērnišķīgais, uzspēlētais naivums un meitenīgā klīrība, ja bija iepaticies kāds vīrietis. Tad
Magdai drebēja skropstas un viņa sarunāja visādas blēņas. Māte bija kļuvusi apaļāka, bet aizvien valkāja
pieguļošus un kārdinošus tērpus. Dejoja Magda trauksmaini, pat izmisīgi, kā aizmirsdamās. Viķa mani bija
skolojusi citādi. Dejošanu es sapratu ka noslēpumainu un lepnu spēli, kura pat pazīstams cilvēks jāuzlūko kā
svešinieks. Jāieintriģē ar tikko jaušamām niansēm solī, jāliek sevī klausīties un vienlaikus uzmanīgi jāseko
partnera noteikumiem. Jāspēlē, bet nevis jāizrādās. Man ļoti patika dejot, taču mātes draugi mani neuztvēra kā
sievieti. Uzlūdza, ja gribēja būt augstsirdīgi, tā priecēdami savu patmīlību, ka ir tik jauki pret bērnu. Vienīgi
Eižens ar mani dejoja nopietni, taču mātei tas nepatika un viņa centās ātrāk mani aizsūtīt gulēt. Karlīna pukojās
nesaprašanā, kas tie par ļautiņiem, kuriem nav jābūt pie ģimenēm, bet kas var cauras naktis bezjēdzīgi ālēties un
līksmot. Pēdējā laikā Eižens palika pie Magdas pa nakti, mums ar Karlīnu taisnodamies, ka nokavējis pēdējo
vilcienu uz Jūrmalu. Toreiz viņam bija divdesmit seši, bet mātei — trīsdesmit astoņi gadi. Es viņus vēroju,
neizpratnē mulsdama, jo Eižens šķita pārāk puicisks un nepiemērots Magdas mājīgajai dzīvei. Viņš runāja ar tikko
jaušamu krievu akcentu, jo bija dzimis Sibīrijā un, arī Rīgā pārbraucis, mācījies krievu skolā. Neliela auguma,
plecīgs vīrietis ar šaurām, smējīgām acīm un zīmoggredzenu uz mazā pirksta. Dzirdēju, kā Eižens salīdzina
Magdu ar savu bijušo sievu un tīksmi sten, cik tagadējā dzīve ir laimīga un dabiska. Māte kā atbildēdama draiski
smējās un vispār uzvedās muļķīgi. Pieprasīja Eižena netīros kreklus, smērēja sviestmaizes līdzņemšanai uz darbu,
sagaidīja ar karstu zupu un gardumiem no "Lunas" kulinārijas. Dažu mēnešu laikā viņš pie mums iedzīvojās kā
mājās. Man nekādu sevišķu iebildumu nebija, jo no sirds vēlēju Magdai pie sāniem kādu vīrieša gabalu, kurš kaut
mazliet novadītu to enerģiju, kas šķīda pa malu malām un bieži trāpīja man. Traucēja vienīgi trīskārtīgā odekolona
smaka, ar ko Eižens aplaistījās pirms gulētiešanas. Taču klajās nepatikas, kas jaudās katrā Karlīnas vārdā, manī
nebija. Jutos atvieglota, ka Magda neskraida man pakaļ, neizprašņā par skolu un mācībām. Es visu biju izlēmusi.
Sakrājusi mātes piešķirtās kapeikas un pusdienu naudu, nopirku krāsas un otas. Mazliet baidījos, ka tas māti
varētu no jauna satracināt, bet maldījos. Magda to pat neievēroja. Es pārvācos ar rakstāmgaldu un gultu Karlīnas
istabā. Nostiepām veļas striķi šķērsām pāri istabai, piekarinājām vecu, strīpainu satina aizkaru, lai man būtu
"sava" istaba, un sadalījām drēbju skapi uz pusēm.
— Lai viņi tur čubinās bez mums, — Karlīna naidīgi piebilda.
Novembrī Magda ar Eiženu apprecējās. Karlīna man pašuva zilu kleitu ar pušķainiem volāniem, taču Magdai
neņēmās neparko. Man arī šķita dīvaini, ka māte pošas kā jaunava — baltā zīdā un plīvurā, taču es neko neteicu.
Māja sabrauca pilna. Arī Vilis ar Annu, tādēļ Karlīna aizbēga pie Viķas un trīs dienas nerādījās. Taču Viķa visu
ceremoniju nostāvēja lepni atmestu galvu ar baltām krizantēmām rokās, acis nenolaidusi no Eižena. Magdu vecā
"sibīriete" nobučoja pa trīs lāgiem. Ar Vili un Annu iepazīties viņa negribēja, tādēļ uz mielastu nenāca.
Akadēmijas draugi dziedāja un auroja trīs dienas, līdz pārradās Karlīna un demonstratīvi novāca traukus. Arī
Magda bija nogurusi, taču Eižens nevarēja un nevarēja rimties — salēja un salēja, tina un attina magnetofona
lentes un dejoja kā apmāts. Īpaši ar mani. Magda noraudzījās mūsos, mīklaini smaidīdama, bet es pamanīju, ka
viņai dreb skropstas.
— Nu, manu meitiņ?! — Eižens iereibis čukstēja, cieši piespiezdams mani sev pie krūtīm.
— Es tev neesmu nekāda meita! — skaļi sacīju, spēji viņu atgrūzdama. Man tas nebija ienācis prātā nevienu pašu
brīdi, ka šis čalis, šis smaržūdens balons, kurš Magdai droši vien asaras gādās vairāk nekā smaidus, varētu
saukties tēvs.
— Ērika! — Magda stingri uzsauca. — Tūliņ atvainojies!
— Par ko?
— Eižens tagad tev ir tēva vietā, un tu nedrīksti ...
Es iesmējos. Pamanīju, ka viesi uzjautrināti un nedaudz izbrīnīti mūs vēro.
— Ak tā? Lai vai kurā vietā, bet tēvs viņš gan nekad man nebūs, — noteicu un, iegājusi savā istabā, iekritu gultā.
Arī es biju nogurusi. Zilā volānu kleita bija piesūkusies ar dūmu un karstu izgarojumu smārdu. Arī ceļgali
smeldza. Tēvs! Jāsmejas! Ko tikai tādi neatļaujas. Un Magda? Tā kā tāda muļķīte bola acis un kladzina Eiženam
pakaļ. Uz rīta pusi atmodos no sarunām blakusistabā. Eižens par kaut ko saērcināts sūdzējās, bet māte centās viņu
klusināt:
— Drīz būs ziemas brīvdienas, tad aizsūtīsim skuķi uz laukiem. Pacieties! — Magda kā taisnodamās sacīja.
— Nezināju, ka viņa tev tāda čūska! — Eižens nerimās.
— Ko tu gribi? Vētru laiks, kompleksi, pārdzīvojumi.
— Smuka pēc vella, bet tas pleķis... — Eižens žāvādamies sprieda.
Māte neatbildēja.
Es vairs neaizmigu. Niknumā raudādama, klausījos Magdas satrauktajos, kaislīgajos čukstos un domāju par tēvu
un Dagmāru. Kļuva kauns, ka neesmu izlasījusi nevienu no Dagmāras ieteiktajām grāmatām. Biju dzīvojusi
bezrūpīgu, savādu izpriecu saraibinātu dzīvi. Ne savējo. Vai tāda maz man bija? Citām meitenēm čaļi un
traģēdijas, problēmas par augstskolu izvēli, modīgas kurpes un ieraksti, bet es naktīs slepeni švīkāju papīru. It kā
darot ko noziedzīgu. Un izrādās, ka traucēju māmiņai baudīt medusmēnesi.
Eižens mani sauca brokastīs. Pienācis pie gultas, viņš atsēdās un uzlika roku man uz pleca.
— Neļaunojies. Mēģināsim sadzīvot. Mēs ar tevi taču tik saderīgi dejojām.
Nepatikā nokratīju Eižena roku, piecēlos sēdus.
— Un uz laukiem mani sūtīsiet tāpēc, lai skaļāk varētu pamīlēties? — es naidīgi prasīju, vērodama viņa uztūkušo,
pēc miega un kaislības dvašojošo seju.
— Tev neklājas tā runāt, skuķīti Gan jau tev arī tāds laiks pienāks, — Eižens sacīja un piecēlās. Taču dusmu vietā
viņa acīs ieraudzīju skumjas.
— Es tev neesmu nekāds skuķītis! — nokliedzu vēl aiz muguras.
Magda sēdēja pie brokastu galda sasārtusi un mazliet kaunīga. Punktainais halāts man šķita pārlieku meitenīgs un
šaurs viņas apaļīgajiem augšdelmiem un lielajām krūtīm.
— Nu, ērce, nāc brokastīs! — mazliet pārmetoši māte sacīja.
Klusēdami mēs trijatā ēdam. Domas es salīdzināju Kārli ar Eiženu. Tēvs nekad ar tādu labpatiku nekošļāja ēdienu,
viņam bija vienalga. Ēstgriba bija traucēklis, kas jānovērš, lai varētu darīt ko citu. Bet Eižens kampa aizgūtnēm,
un izteiksme viņam tāda, it ka darītu kaut ko ļoti svarīgu. Droši vien, ka ar tādu pašu ģīmi viņš izģērbj Magdu,
ienāca prātā.
— Mums jāpadomā, ko tu darīsi pēc skolas beigšanas, — Eižens ierunājās, ar mēli čāpstinādams zobu starpas.
— Cik tam vairs atlicis, — Magda paklausīgi piebalsoja.
— Gleznošu. Jums abiem galvas lieki nav jālauza, — man paspruka.
— Tā, — Magda ar nožēlu noelsās. Viņas skatienā es pazinu draudīgo, rīcības gatavo blāzmojumu.
Eižens iesmējās:
— Redz, kā! Laikam jau prātiņš tev tomēr autiņos. Es domāju, ka esi pieaugusi sieviete.
Nīgri palūrēju viņā, taču neatbildēju. Vārds "sieviete" glaimoja, taču izskanēja netīkami lipīgi, mikli.
— Neaizmirsti, bērniņ, ka pasaulē ir cilvēki, kuri sagleznojuši tūkstošiem bilžu, bet neviens tās neskatās. Tāpēc ir
vērts padomāt, uz kā balstīt savu dzīvi, — Eižens plātīgi skaidroja, pavirši glāstīdams Magdas plecu.
— Esmu padomājusi un nesaprotu, kāda tev tur daļa! — atcirtu.
— Visa pasaule turas uz dažiem likumiem. Vai tu domā, ka ar tavu parādīšanos pasaulē kaut kas mainījās? Tad
jau katra bitīte iedomāsies sevi esam teļa lielumā, — viņš filozofēja tālāk. — Bet kāds tad viņai vairs būs sakars ar
medu?
— Ar manu parādīšanos pasaulē mainījās daudz kas. Varbūt māmiņa to vēl nav paguvusi tev pastāstīt? Tad
palūdzies, — naidīgi teicu.
— Izbeidz, Ērika! Kā tu uzdrošinies ar Eiženu tā runāt? — Magda bezpalīdzīgā sašutumā iestarpināja.
— Ļoti atvainojos. Ar tāda vecuma vīriešiem neesmu paradusi sarunāties, bailēs svīzdama.
— Vareni! — Eižens smīnēja, nekaunīgi pētīdams manus deniņus. Ilgāk viņš kavējās pie lūpām un kakla.
— Māt, vai tu nedomā, ka es beidzot varētu dzīvot pie tēva? — riskējot ar skandālu, iejautājos.
Magda sarāvās, taču, palūkojusies Eiženā, nodūra galvu.
— Nezinu. Ko tu saki, Eižen?
— Domāju, ka Ērikai jādzīvo tur, kur ir viņas mājas.
— Manas mājas ir pie tēva, — monotoni sacīju, neticēdama, ka esmu tik tuvu ilgotajam brīdim.
— Es jau zināju, ka nevarēšu tevi paturēt. Tev ir tā pati blandoņas daba. Un šeit naids vien valdīs. Man nav tiesību
aizliegt, drīz tu būsi pilngadīga un... — māte ātrumā bēra, taču es redzēju, cik grūti viņai izsacīt visu iepriekš
sagatavoto.
— Lieliski! Šodien pat es aizvākšos. Iemetusies savā istabā, sāku nesakarīgi krāmēties. Nezināju, ko ķert, ko
grābt.
— Kas tad nu? — Karlīna ievaicājās, manī izbrīnīti noraudzīdamās pār briļļu malu.
— Dzīvošu pie tēva.
Karlīna nopūtās un labu brīdi neko neteica.
— Tēva... Ja viņš būtu īsts tēvs bijis, tad ... Tā tu klaiņo .. .
— Nevajag, ja? — es Karlīnu pārtraucu.
— Labi, labi. Ko es varu teikt. Tāpat par daudz esmu jaukusies citu darīšanās. Viegli jau tev nav, — vecā sieviete
skumji pamāja.
— Nu ko tu? — Es piegāju viņai klāt un noglāstīju galvu.
Karlīna noslaucīja asaru un piecēlās. Atvērusi drēbju skapi, izvilka no veļas plaukta divdesmit piecus rubļus.
— Še, paņem. Vairāk man nav.
— Ko tu bēdājies? It kā es brauktu uz Ameriku. Es taču tāpat nākšu pie tevis un mammas, — neērti juzdamās,
taisnojos.
— Kur tu tur dzīvosi? Viķa saka, ka viena istaba vien esot. Netraucēsi?
— Redzēs, — teicu un turpināju krāmēties. Vēlāk ienāca Magda. Man likās, ka rokas viņa žņaudza pārāk neīsti.
— Manis tev nemaz nav žēl?
— Tev taču ir Eižens.
— Ja tev kādreiz būs meita, nenovēlu, lai tu piedzīvotu tādu bridi, — Magda asaraini čukstēja, bet mani neatstāja
sajūta, ka viņa to dara aiz pienākuma, ka grib nospēlēt lomu līdz galam.
— Izbeidz raudināties! Esmu pieaudzis cilvēks.
— Pieaudzis? — Magda izsmējīgi novaikstījās. — Tu vēl kapeiku sev neesi nopelnījusi.
— Ak par to? Esmu bijusi tev uz kakla — un pateicības nekādas, ja? Cik tūkstošus esmu parādā? — runāju tīši
nežēlīgi, lai valdītu satraukumu.
— Miljonus! — Magda man uzkliedza. Tai brīdī es auksti secināju, ka māte ir novecojusi. Mīkstie, pūkainie vaigi
bija nedaudz nošļukuši un mutes kaktiņos savilkušās ieapaļas krokas.
— Tikai? Tad zini — tas ir tikai par manu rumpi, bet par šito, — iesizdama sev pa deniņiem, es teicu, — tu
mūžam neaizmaksāsi.
Magdas pleci raustījās.
— Par ko? — viņa elsoja.
Arī es neizturēju un sāku raudāt. Tai brīdī ienāca Eižens.
— Kas te notiek?
— Vācies laukā, šī ir mana istaba! — es uzbrēcu un metos ar dūrēm viņam virsū. Eižens sāpīgi sagrāba manas
rokas.
— Ērika izbeidz! — nobijusies čukstēja Magda.
Karlīna sēdēja krēslā pie loga un klusēdama šūpoja galvu.
Eižena tvēriens bija stingrs un valdonīgs. Jutu viņa satraukto elpu sitamies pret manam krūtīm.
— Laid vaļā, — beidzot teicu.
— Aiziešu pēc takša, — viņš sacīja, mani atlaizdams.
Paņēmusi mantas, nesu tās lejā uz ielas. Ilgāk kavēties nebija jēgas. Viss pateikts. Bet, kad logā ieraudzīju vīdam
Karlīnas sirmo galvu, kaklā sakāpa kamols. Muļķīgi patētiska prātā ienāca doma, ka īstenībā viņa ir manas
dzīvības devēja.
Tomēr mana aiziešana pārāk līdzinājās melodrāmai. Vai tad es aizceļoju uz neatgriešanos? Es tikai atvieglošu šim
pārītim laulības dzīvi, tas ir viss. Magda to ir pelnījusi. Galu galā es tik nepacietīgi ilgojos, lai māte apprecas un ir
laimīga. Bet Eižens kā smags un salijis putns uzgūla manām vārajām iedomām par to, kāds būs šis vīrietis, kurš
aizvedis māti sev līdzi, un es nevarēju neko sev padarīt. Jutos bezspēcīga un tizla. Katrs Eižena pieskāriens manī
radīja dīvainu pazemojuma un baudas sajaukumu. It kā biju viņam pateicīga, ka Magda nav viena, bet reizē kāda
netīra un patoloģiska ēna gumzījās mūsu starpā. Netiku to pamanījusi tad, kad mēs agrāk dejojām.
Piebrauca taksis. Eižens palīdzēja iekravāties.
— Nepārdomāsi?— viņš piesmacis vaicāja.
Noraidoši papurināju galvu.
— Biju domājis, ka mēs sapratīsimies. Atceries, cik saderīgi dejojām.
— Neatceros, — sausi atbildēju.
Netiku gudra — vai viņš izliekas vai patiesi grib, lai palieku. Tātad Magdai es traucēju?
— Bez tevis būs daudz grūtāk. Nejutīšos vairs kā mājās. — Eižens sacīja un pazuda durvīs.
Vilcinājos. Tukšuma sajūta grābstījās pa sirdi.
— Pagaidiet! — uzsaucu šoferim un lēkšiem uzdrāzos pie mātes.
— Atā, mammu! Piedod! Es atnākšu, — apskāvusi Magdas mīkstos plecus, sacīju un kaunīgi nobučoju uz vaiga.

17
Andrē Moruā "Vēstules Nepazīstamajai" izdevniecība tomēr nepieņēma. Kādas Milzarājas tulkojums esot
precīzāks, taču par izdošanu vēl nav runas.
Lēnā solī Dagmāra vilkās mājup. Ziemas gaiss knaibīja degunu un vaigus. Sen viņa gribēja iegādāties jaunu
ziemas mēteli — šis bija nejēdzīgi novēlies un īsiņš —, taču atlika no reizes uz reizi svarīgāku izdošanu dēļ.
Skatlogu stiklā viņa ievēroja, cik neizteiksmīga un sīka palikusi. Loki zem acīm tumši un dziļi, kakls saņurcīts kā
papīra tūta un tievais viduklis kā bezkaunīgs atgādinājums tam, cik ātri pagājis un zūdošs ir viss. Ienāca prātā
kādreiz sen atpakaļ Šubina teiktie vārdi, ka sieviete ir tikai vienreiz ziedošs augs, pēc tam tikai stāds, kas prasa
vairāk kopšanu nekā dod krāšņumu. Par Kārļa rūpēm un "kopšanu" Dagmāra nevarēja sūdzēties. Viņš bija
izvērties par ideālu saimnieku un mājas sargātāju. Pirka produktus, pat gatavoja ar labpatiku, uzminēja vai katru
viņas vēlēšanos. Neizturamas bija vienīgi garās grēksūdzes, sirdsapziņas saēstas atzīšanās kopš Magdas
iebrukuma. Kārlis bija it kā atjēdzies, nometis rūgtās, izaicinošās ādas un ieraudzījis sievu vēlreiz. Taču Dagmāru
tas nogurdināja, viņa nespēja vēlreiz plivināt spārniņus un celties līdzi jau rudenīgajās, pārbriedušajās debesīs.
Vientulīgi viņa dzēra. Kārlis arī par to nepārmeta, taču uz veikalu nebija aizsūtāms. Nācās iet pašai.
Dzīvoklī valdīja sākotnējā kārtība — Kārlis gulēja jaunuzbūvētajā skabūzī, virtuvē, bet Dagmāra naktīs strādāja
istabā. Dienas bija par īsu. Bet žņaudzošās sāpes krūtīs kļuva aizvien biežākas. Īpaši ap diviem trim naktī. Kādreiz
uzmācās tādas bailes, ka Dagmāra bija gatava vīru modināt, taču sagaidāmās pašpārmetumu žēlabas, kas sekotu
pēc pasniegtās zāļu devas, atturēja. Jau tā Kārlis skraidīja apkārt kā ķēkša — ar netīro veļu, ar labojamām kurpēm,
ar pakām no ķīmiskās tīrītavas, ar Viķas pasūtījumiem un sazin ko vēl.
Todien Dagmāra iegriezās kafejnīcā "Jaunība", lai izdzertu tasi kafijas. Smaržoja kanēļmaizītes un skābēti gurķi,
klikšķināja skaitāmkauliņi. Apsēdusies stūrī pie loga, Dagmāra vēroja cilvēkus. Jauni, veci, resni, tievi, katrs ar
savu raudamo un smejamo. Visi Botičelli eņģeļi noveco un aug jauni. Cits māna sevi un cenšas iestāstīt, ka laiks
neiet uz priekšu, ka vēl vakar ir bijis žilbinošs mīlētājs un tikai šodien tāds īgnāks garastāvoklis, kad nekas
neizdodas. Cits tramīgs un rijīgs metas sakampt vēl pēdējo kancīti, lai neaizietu no dzīves tukšā. Un nepiepildītās
cerības kā kupols pār cilvēku stāviem — telpa, kurā meklēs nākošie, aiz tiem vēl un vēl.
Kāda jēga Francijai šai mazajā, siltajā kafejnīcā? Vai kāds zina, kas bija Verlēns, kas bija Žids? Un kāpēc tas
visiem jāzina? Nekas dzīvē no tā nemainās. Beidzot Dagmāra to saprata. Vienīgi nepiepildīto cerību kupols kļūst
augstāks un cilvēks vēl vientuļāks. Francija iznēsāta kā bērns, Francijas dēļ katorga. Bet Kārlis uzgleznoja
Ekziperī karogotā tribīnē, un valsts to nopirka. Pēkšņi, pēc gadiem ilgas halturēšanas viņš to uzgleznoja. Dagmāra
nereaģēja, bet jutās mazliet apmānīta, ka Kārlis iebrucis viņas pasaulē, kura nevienam nebija vajadzīga. Kāda jēga
tulkojumiem? Tik maz kas dzīvē iztulkojams. Viss mīklu mīklām aizšifrēts un slēpts. Tu ej kā nomaldījies bērns
caur biezu, šņācošu mežu un meklē ceļu uz mājām. Visi koki vienādi, tu apjūc, cik viss ir vienāds, jo pazīsti tikai
to lielo, līko pie sava nama, to atšķirīgo. Kāpēc jāiet mežā, ja pietiek ar vienu savējo? Vai lai pasaule kļūtu tavas
mājas? Ha! Tā nedrīkstot.
Piepeši Dagmāra ievēroja, ka uz viņu skatās. Gadus sešdesmit, sešdesmit piecus vecs vīrietis pižikā, ar sirmu ūsu
volūtām pār iesārtiem, plankumainiem vaigiem. Kas viņš bija? Nepatīkama, saldeni šķebīga garša sakāpa mutē, un
salēcās sirds. Kāpēc viņš tā skatās? Vīrietis dzēra kafiju un nesteidzīgi drupināja biezpienmaizīti. Garlaikoti
nopētīja rindu pie letes, tad atkal atgriezās pie Dagmāras sejas. It kā pazīdams, bet vienlaikus neatminēdams, kur
viņu redzējis. Pag! Sirdsveidīgā apakšlūpa ar uzbriedušo knubi, lielās plaukstas ar vienāda garuma pirkstiem.
Skaistais Freimanis! Tas bija viņš. Kā tad! Gaiši zilās, gandrīz caurspīdīgās acis ar tievajām, it kā vertikālajām
zīlītēm un mazliet izbrīnītās, augšupskrejošās uzacis. Spēji atgrūdusi krēslu, Dagmāra izmetās uz ielas. Ātrāk!
Viņš var pagūt! Naglotie zābaki un garās, ieplestās kājas. Ātrāk! Vai tie jau nav viņa uzvarošie, baudkārie, bet
spocīgi klusie smiekli?
Ietikusi dzīvoklī, Dagmāra bija bez elpas. Noslīgusi koridorā uz krēsla, viņa smagi elsoja. Arī krūtīs žņaudza.
— Kas ir? — no virtuves iznāca Kārlis ar veselu joni ceptas gaļas aromāta.
— Skaistais Freimanis! — Dagmāra uztraukti sacīja. — Iedod, lūdzu, zāles, slikti.
Kārlis izsteidzās ar nitroglicerīnu.
— Tev jāiet pie ārsta.
— Es kāju no mājas vairs nesperšu laukā. — Dagmāra dvesa, noraudama šalli no kakla.
— Nomierinies. Ej atgulies. Drīz būs jāēd.
— Moruā neizdos, — Dagmāra piebilda, ieiedama istabā.
— Nevar būt! — Kārlis sekoja.
— Tā ir. Nekas nav mainījies. Un nemainīsies. Freimaņi staigā pa zemes virsu un aprij gaisu, ko elpot. Tāpēc
trūkst, trūkst! — Dagmāra izmisusi sauca un atvēra skapīti, kur glabāja dzērienus.
— Tagad gan tu nedrīksti, — Kārlis brīdinoši sacīja.
— Liecies mierā! — Dagmāra nikni nošņāca.
Kad pēc pusstundas es piezvanīju, jau ārdurvē bija dzirdama "Marseljēza". Atpakaļceļa man šoreiz nebija. Tēvs
stāvēja uz sliekšņa, apjozies ar dzeltenu priekšautu un, ne vārda neteikdams, ievilka mani virtuvē. Pēc brīža tur
ienāca Dagmāra un zemā, drūmā balsī teica:
— Ja Freimanis būtu izdarījis, ko solīja, varbūt arī man būtu meita. Tad varbūt vēl varēja.
Tad Kārlis sievu apguldīja un mēs ilgi sēdējām virtuvē pie ceptas gaļas un piparmētru tējas. Mēs bijām kopā.

18
Pusgadu līdz skolas beigšanai es cītīgi ņēmos Kārļa vadībā — zīmēju Dagmāru un tēvu, pētīju albumus, un man
šķita, ka sāku kaut ko saprast no gleznošanas.
Pēc izlaiduma tēvs mani aizveda uz Maskavu. Puškina muzejā bija izstādīta "Mona Liza". Taču Leonardo šedevrs
mani nesajūsmināja. Arī leģendas par portretēto personu, arī jaunatklātais grieķu smaids un sešdesmit gleznas
viltojumi uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Es visu laiku domāju par Dagmāras stāstīto, ka šī meistardarba
nozagšanā ticis apvainots Apolinērs un Pikaso. Apolinērs pat ietupināts cietumā. Man bija jādomā par to, ar ko
atšķirtos Dagmāras dzīve no esošās, ja viņa būtu apvainota šādā noziegumā. Dagmāra kļūtu slavena. Vēlreiz, jo
bijušo visi aizmirsuši. Toreiz skaļā sensācija tika dekorēta ar jaunas un noslēpumainas sievietes valdzinājumu, bet
šobrīd nebija nekā. Nevajadzīga, lieka pagrīdes ģenialitāte. Es redzēju, kā Dagmāra strādā — vārdnīcas gulēja uz
galda neaizskartas, tikai drošības sajūtai. Roka lidoja pār papīru slaidiem, straujiem vēzieniem. Ak, ja sievietes
mācētu tā staigāt, kā viņa rakstīja. Galvu viegli pieliekusi, mazliet izbrīnītu izteiksmi — it kā nodotos kādai
nezināmai spēlei.
— Vai viņa tic, ka ir liels cilvēks, ja spēj tik cītīgi strādāt? — ievaicājos tēvam.
— Grūti pateikt. Van Gogs uzskatīja, ka ir liels gleznotājs, bet nevarēja paredzēt to, ka piecdesmit gadus pēc savas
nāves būs slavenāks par Rafaelu Japānā. Arī Sezans ticēja, ka viņa audekli nonāks Luvrā, bet neparedzēja, ka to
reprodukcijas sasniegs visu pasauli, — Kārlis daudznozīmīgi atbildēja.
Biju laimīga, ka tēvs ir līdzās. Mēs staigājām caur veco Maskavu, saķērušies elkoņos kā pārītis, iejukām kafejnīcu
un veikalu haosā, meklējot Dagmārai dāvanas, un es jutu, ka arī Kārlim ir labi. Soļojot pa platajiem trotuāriem,
ievēroju, ka daudzi nodomā, cik viņam jauna sieva. Cik reizes šo banālo sajūtu es ar skaudību biju zagusi no
romāniem! Es biju atkarojusi tēvu. Atkarojusi ne jau no Dagmāras. No Magdas.
Māte pret mani izturējās atturīgi. Eižena klātbūtnē deva padomus, ko rīvēt uz deniņiem, lai es neizskatītos tik
atbaidoša. Bet vienatnē ar mani sūkstījās par vīriešiem. Abstrakti, bet zinoši — kā brīdinādama. Īstenībā es turp
gāju Karlīnas dēļ, kura mocījās ar reimatismu un pamestību. Cepu viņai vafeles ar brūnu krēmu un sīki apstāstīju
savu dzīvi pie tēva. Kārli vecā sieviete tā arī nekad neredzēs.
Kad mēs pārradāmies no Maskavas ar apelsīniem un melniem, gariem ādas cimdiem Dagmārai, viņa gulēja gultā.
Istabā asi dvakoja pēc zālēm un uz grīdas mētājās savandīti manuskripti. Viņa nebija piecēlusies divas dienas.
— Jāsauc ārsts! — Kārlis pavēlēja.
— Bija. Lieliski uzjautrināja mani. Esot jādomā gaišas domas un jāēd bietes, — Dagmāra moži atbildēja.
Sakopusi istabu, es pagatavoju vakariņas. Kārlis ar Dagmāru par kaut ko sačukstējās. Kad es iegāju, tēvs skūpstīja
viņas rokas. Sajutos neveikli, taču Dagmāra neļāva aiziet. Lūdza palasīt priekšā Dostojevski. Viņa nebija
krāsojusies, un briljantzaļais riebīgi ēnoja spožās, nogurušās acis. Tovakar mēs aizrunājāmies ilgi. Kārlis jau
virtuvē šņāca, kad es nodzēsu gaismu.
— Ar labu nakti!
— Saldus sapņus, — Dagmāra atbildēja. Taču pēc neilga brīža viņa par jaunu ierunājās — skaļi, uztraukti.
— Mēs esam nolādēti. Un šis lāsts, šī sīkpilsonība kā sods velkas tev visur līdzi. Sākumā tu tici. Vienalga, kam, tu
tici. Un esi priecīgs, ka vari kam ticēt. Bet tad šī ticība sāk zust. Tu ieraugi, ka sēdi būrī. Un tu vari kliegt, kliegt,
cik vien jaudā tava balss. Bet nekad tu nevarēsi izkliegt tik stipri, lai to dzirdētu citi. Tu vari mesties pret būra
sienām. Tu vari savus spārnus nodrāzt asiņainus, dzirdi, līdz kaulam asiņainus, bet tu ārā netiksi, jo esi nolādēts.
Un šai krātiņā mums ir jānomirst. Jo tikmēr, kamēr būsim stipri, mēs no viņa ārā netiksim. Bet, tiklīdz sāksim gurt
un nogursim tik tālu, ka viss kļūst vienaldzīgs, un būsim spējīgi vairs tikai pieliekties, līst un izlīst, lūk— tad mēs
tiksim brīvībā! Bet tā būs mūsu nāve.
Tikpat spēji, kā ierunājusies. Dagmāra apklusa. Nezināju, atbildēt vai izlikties, ka guļu. Siltais vasaras vējš
spokaini plivināja aizkarus, un man bija karsti. Atmetusi segu, es gulēju vaļā acīm un raudzījos griestos.
Acu priekšā joņoja zirgi — palsas krēpes plandot. Siliņš drebošiem vaigiem, skaistā Freimaņa ķermenis,
sviedriem noplūdis, dakterīte sašķobītu ģīmi, aulekšiem, aulekšiem! Degoša Līgupes baznīca bruka uz viena sāna,
un tēvs atpogāja Magdas gaišo halātiņu, palēkdamies skrēja teicamnieks, un Jušmane kā taustīdamās, brilles
pazaudējusi, Eižens laizīja manus deniņus, kas lāsoja resnām asinspilēm, no pretējās puses klupdami krizdami
trencās tūkstošiem mazu, dzeltenīgu vīriņu, ratos vedot Viķu un Karlīnu, un lauka malā uz kartupeļu kastes pliks
nostājās Šubins. Dusmās piecirta kāju, nodrebinot sasārtušās miesas, un mirklī iestājās klusums.
Pamodos nosalusi. Bāla, priecīga vasaras ausma dzidrināja nakts sodrēju pienesto istabu, un virtuvē bija dzirdams,
kā Kārlis šķindina traukus.
Izlīdusi no gultas, es klusītēm pielavījos pie Dagmāras. Viņa gulēja plaši ieplestām rokām un neelpoja.

19
Tēvu savāca Haralds un vecais Siliņš. Viķa meklēja saimnieces un kalkulēja produktu pirkšanu, bet es izmazgāju
un izgludināju Dagmāras melno zīda kleitu.
Diena bija tveicīga. Tēvs, uzģērbis savu vienīgo netīri zilgano uzvalku, laiku pa laikam ar kabatlakatu slaucīja
pieri. Kapličas zvans klaudzēja sekli un apnicīgi. Izvadītāja — piecdesmitgadīga mamma — sajauca biogrāfijas
un izteica līdzjūtību paliekošajam dēlam — sērdienim. Viķa tā raudāja, ka man nācās veco "sibīrieti" apsēdināt uz
soliņa blakus apbedījumā. Es ievēroju, ka nebiju pratusi Dagmārai nokrāsot acis, kā viņa to darīja.
Tad melnā, kroplā kaste iešļuka bedrē, mēs svaidījām aukstās smiltis, un sieviete kaut ko ievaimanājās par
dzimtenes mālu, māmuļu zemi, dzīvības raugu.
Ļaudis plūda desmitiem un varbūt pat simtiem. Dagmāras studenti nodurtām, bālām, sazvērnieciskām sejām,
mākslinieki un daudzi man nepazīstami cilvēki. Džokondas apskate, ienāca prātā. Piepeši ieraudzīju Šubinu melnā
uzvalkā ar sarkanām rozēm rokās. Meklēju viņa patuklajā sejā kaut nožēlas, līdzcietības atblāzmu, taču ieraudzīju
vien augstsirdīgu lepnumu. Viņš ir ieradies! Ieradies, lai apstiprinātu pats sev, ka viņa vīrišķās niecības un
nevarības lieciniece ir mirusi. Kas palicis pāri no Dagmāras taisnās dzīves? Kārlis Dobe — sakropļots, droši vien
impotents grausts. Vairāk nekas. Ļaužu pūlis? Neatzīto solidaritāte!
Eižens pienāca un iztrūcināja mani, noskūpstīdams uz vaiga. Māti nekur nemanīju. Siliņš raudāja kā bērns skaļiem
īdieniem un bija iekrampējies Klāras rokassomiņā. Haralds tā arī nepacēla acis uz zārka pusi. Stāvēja nodurtu,
plāna matu vainadziņa apjoztu galvu, ar vienu roku apskāvis mani. Es neraudāju. Viņas dzeltenīgi sārtajai miesai
nebija nekāda sakara ar to gaišo, mirdzošo dzīslu, kas dzīva drebēja manās atmiņās un staroja tālāk savu ejamo
ceļu.
Mielastā Siliņš uzspēlēja ermoņikas, bet Haralds ar tēvu pārdzērās. Es viņus apguldīju Dagmāras gultā. Viķa
gribēja, lai nakšņoju pie viņas, bet es atteicos. Baidījos, ka Haralds tēvam visu izstāstīs. Arī par Šubinu. Ap trijiem
naktī pie durvīm zvanīja Magda uz meklēja Eiženu. Klusēdamas mēs šķīrāmies.

20
Kopš Dagmāras bērēm man aizvien biežāk sāpēja galva. Reizēm tik stipri, ka es vēmu. Tēvs dzēra, un bieži māja
bija pilna ar salašņām — spekulantiem un izlaidīgiem jaunekļiem. Kad es centos pēc uzdzīves dzīvokli sakopt,
Kārlis manī glūnēja naidīgām, tukšām acīm.
Reiz pēc spēcīgas migrēnas Viķa mani aizveda pie sevis un izsauca ārstu. Ģimenes padome mātes, Karlīnas,
Eižena un Viķas personā nolēma mani aizvest uz laukiem atkopties. Eižens sarunāja kāda paziņas mašīnu un pats
mani aizveda. Visu ceļu viņš kaut ko muldēja par savu nožēlojamo dzīvi, par manu nežēlīgo izrīcību ar Magdu un
to, ka mums vajadzētu būt tuviem draugiem, taču pusi no sacītā es nedzirdēju.
Sāpēja galva. Kā ar āmuru dobji sita pa deniņiem. Jutu, ka tūliņ viss nāks laukā tepat mašīnā.
— Pieturi! — uzsaucu Eiženam. Aizstājusies aiz koka, rīstījos, taču veltīgi. Šķita, ka sajukšu prātā jeb sadauzīšu
galvu pret kaut ko cietu, lai tikai sāpes rimtos. Eižens brauca lēnām, laiku pa laikam bažīgi mani uzmanīdams. Pie
Līgupes baznīcas es ierunājos.
— Nu, Eižen, vai mans ķeburs ir līdzīgs šim namam? Bet torni jau tu droši vien neesi redzējis. Pēc maniem
deniņiem to varbūt kādreiz restaurēs.
Viņš pagrozīja galvu, bet neatbildēja.
Vilis ar Annu sagaidīja mūs gavilēm. Annai patika Eižens, tādēļ viņa knosījās darbīgi kā skudra. Mēs bijām
pasvešas. Es īstenībā vienmēr braucu pie Viļa. Man patika viņa lēkšķainā, iezaļganā bārda un neizdibināmais
tālums, kādā mita lielā vīra dvēsele — te, starp stādiem, mēsliem, mežiem, jūru un sveķiem. Vai nu aiz vecas,
nepiemirstas vainas, vai tāpat vien Vilis mani loloja, kā nu atļāva stūrainā, burkšķīgā iedaba. Sieva viņam it bieži
sakrita uz nerviem ar savu dīdīšanos un izprašņāšanu — jo sevišķi tad, kad es biju tuvumā.
Jūras gaiss reibināja. Viļņi sitās krasta šļūcošām, slapjām nopūtām, un gaiss bija pilns vēlas, nobriedušas vasaras.
Kamēr Anna klāja galdu, es ar Eiženu klumzāju pa liedagu. Tik sen te nebija iets! Rupjā smilts spraucās pirkstu
starpās un vēsi kņudināja. Dzeltenajā, blīvajā saules gaismā vižņi dzēla acīs kā bites.
— Tu uz mani joprojām ļaunojies? — atkal ierunājās Eižens. Tikai tad atskārtu, ka viņš iet līdzās. Iztapīgi kā
vainīgs suns.
— Nē taču! Par ko? — apnikusi novaidējos.
— Esmu tev pretīgs?
— Ko tu mani tincini? — dusmīgi pārtraucu viņa žēlabas. — Ejam labāk nopeldēties.
Pārrāvusi kleitu pāri galvai, metos ūdenī. Tas bija spirgts un durstīja miesu saldām adatām. Jūrā mani allaž
pārņem brīvības sajūta. It kā brīvam būt nozīmētu ļauties. Saplūst ar milzīgo ūdensklaidu un šūpoties, šūpoties
līdzi trīspadsmit gadus, kamēr šis jūras ūdens pilnībā apmainās ar okeāna, nirt cauri Ziemeļjūrai un atgriezties šai
krastā jaunai, no dzīves neko nezinošai un bez atmiņas. Mani sakampa Eižena valdonīgās, uztrauktas rokas.
Iztrūkusies aizrijos un ieķēros viņa plecā.
— Kas tad nu?
— Es vairāk nevaru, — Eižens elsoja, tvarstīdams manu augumu. Galva kā ola, mati pielipuši pierei un acīs zvēra
mērķtiecība.
— Tu esi pilnā vai jucis? — es šņācu, raudamās laukā no viņa tvēriena, un atkal aizrijos. Klepodama izbridusi
krastā, iespruku kleitā un metos skriet.
— Ērika! — Eižens sauca, steigā stīvēdams kājās uzvalka bikses, taču es neapstājos.
Bijām aizklīduši no Saulēm krietnu gabalu. Sisināja sienāži, un no pļavām atplūda norūpējušies govju māvieni.
Bet riebums kā glumas medūzas ķerstījās gar kājām un krūtīm. Īstenais tēvs! Ko viņš grib? Lai tagad es mīlu?
Piesūcinājis Magdu ar trīskāršo odekolonu un nu ies pie nākošās kolbas? Jā, dzīve viņam tiešām turas uz dažiem
likumiem, bet citi neeksistē. Tomēr sirdī jutu jocīgu lepnumu. Mazliet atriebīgu.
Brīdi gājusi, izdzirdu skaļas vīriešu balsis un mašīnas rūkoņu. Pagriezusies līkumā, redzēju balti krāsotu māju ar
spoži stiklotiem logiem. Kaut kādi cilvēki no kravas kastes izcēla mēbeles. Ielavījos mežā un bridu cauri
brikšņiem vasarnīcai tuvāk no otras puses. Izrakņāta zeme, būvgruži, tikko izveidotas dobes. Jaunbagātnieki, jā!
Tā jau stāsta. Tad ieraudzīju Šubinu sarkanā treniņtērpā iznākam pagalmā. Un tā, raibo lakatu apsējusi, taču bija
Beta, kura uzmanīja, lai krāvēji nenobrāž mēbeles.
Cauri brikšņiem metos atpakaļ uz Saulēm. Asaras tumsa acīs, un kuņģis raustījās. Atspiedusies pret kūts stūri,
vēmu. Anna izkliboja pagalmā un vaimanāja:
— Galīgi slims tas bērns pataisīts! Tā jau iet tiem ugunszīmes lādētajiem. Nāc iekšā, bērniņ, padzersim vīgriežu
tēju.
Vilis, nobēdājies un satraukts, sēdēja pie manas gultas un braucīja bārdu:
— Viss būs labi, Erickiņ!
Eižens paēda pusdienas un, man ne vārda neteicis, aizbrauca. Anna nopakaļus aizstiepa maisu ar gurķiem un
tomātiem, ko aizvest Magdai.

21
Pēc vairākām dienām vēlreiz aizkātoju līdz Šubinu villai. Ziņkāre un naids dzina tuvāk un tuvāk. Logiem piekārti
sārti aizkari, ceļš uz māju rūpīgi nobērts ar granti, bet paši laikam aizbraukuši. Manu uzmanību piesaistīja divi
milzīgi akmeņi mājpriekšā. Piegājusi tuvāk, redzēju, ka tie ir tie paši, kas gulēja pie jūras iepretim Saulēm. Annas
akmeņi. Manas mātes brāļa akmeņi. Nogājusi līdz ūdenim, sapratu. Liedags bija ekskavatora riteņu saārdīts un
tukšs. Iepretim mūsu mājām rēgojās divas dziļas, ar ūdeni piepildījušās bedres...
Raudādama metos pie Viļa un Annas.
— Kas te notiek? Kā jūs ļāvāt akmeņus aizvest?
Vilis, palūrējis Annā, mierīgi noteica:
— Šubina kungs gribēja. Dārza dekoram, vai kā to sauc. Priekšsēdētājs viņam labs draugs.
— Un jūs neko? Kalpi Vairogi kungiem neko?
Anna nopūtās un samierinoši piebilda:
— Ies nu akmeņu dēļ plēsties. Priekšsēdētājs tik daudz mums palīdzējis. Un vai tad tie ir mani privātie?
— Un to saki tu?! Akmeņu dēļ māju paņēmi, tā kā kapsēta sākumā bija un nu...
— Akmens paliek akmens. Vai tu zini, kāda kapsēta, kāda māja? Paaugsies, zināsi. Un vai nav vienalga? Šubins ir
liels vīrs, braukās ciemiņi, visi apskatīs. Gandrīz kā piemineklis.
— Ka tikai uz tava pieminekļa nedauza glāzes un negriež šašlikus, — nikni sacīju.
Vilis sēdēja, braucīdams bārdu, pie loga un mūsos neklausījās.
Uzkāpusi bēniņos, iekritu gultā. Krakšķēdamas pa smadzenēm plīsa stikla lodes, un šķembas grauza pelēko putru.
Sasistās pasaules maisījās viena caur otru, zobus šņirkstinot, izmētādamas asas, graizīgas drumslas.
Saplīsis garais romāns. Par velti būs rakstīts. Lapas kļuvušas pelēcīgi brūnas, izmirkušas, čākst kā veca, atskretusi
bērzlape. Nu tas reiz beidzies.
Kad sabiezēja zilgana, mākoņos sašūpojusies krēsla, izlavījos pagalmā. Izvilku no Viļa automašīnas benzīna
kannu un, sabāzusi pilnas kabatas ar lupatām un sērkociņiem, devos uz Šubinu villu.
Mēness skopā šautrā mirguļoja ceļu, un metās baisi. Aukstas garpirkstu tirpas skraidīja pakrūtē, un es apstājos.
Šķita, ka kāds ir tepat līdzās. Dagmāras ziepju smarža! Un soļi! Nē, sienāži čirkstināja kā sātanu koris. Laikam
kāds dzīvnieks klejo pa mežu. Gaisma vietumis noraustījās kā cilvēka vaigs miegā. Kā vaigs tas bija? Vai aiz tevis
kāds nāk? Maldinādams, varbūt brīdinādams un saukdams? Nāvīte spirdzīgi lecošiem solīšiem? Jeb dzīve,
klumzādama kā liela baļļa, ūdeni šļakstinot? Noskurinājos.
Nams tumsā stāvēja paēdis, apkopts un kluss. Lielie akmeņi ēnainām mutēm elpoja nakts gaisu. Izvilkusi lupatas
no kabatām, ņēmos tās rūpīgi samitrināt. Benzīns oda riebīgi glumi. Pa smadzenēm staigāja ķirmis, uzmācīgi
tirkšķēdams. Kā Siliņa protēze, kad viņš domā. Laikam jāizsit logi, ienāca prātā, citādi nekādas jēgas nebūs.
Sagrūdusi lupatas pakšķos un nolikusi pa tvērienam koka gabalu, mēģināju uzraut sērkociņus. Nakts bija rasas
pietempusies, un tie negribēja uzšvirkstēt.
Piepeši mani ķēra zilibalts gaismas kūlis, un es iekliedzos. Dažus soļus no manis stāvēja Vilis ar bateriju rokās.
Pienācis klāt, viņš man sāpīgi iebelza. Aizelsies un sakumpis garajā brezenta mētelī, vectēvs raudzījās manā
pārbiedētajā sejā, un viņa krun kainajos acu kaktiņos sūrstēja asaras.

22
Ar ko lai beidzu? Ar to, ka tūkstoš deviņi simti astoņdesmit septītā gada vasarā, dzīvodama Saulēs, pārlasu pirms
trīspadsmit gadiem uzrakstīto? Bet ar ko šis gads tā īpaši atšķirsies no citiem? Vai kāds to atcerēsies? Un vai tas
maz vajadzīgs?
Galva vairs tik bieži nesāp, un es brīnos, ka manis rakstītais ir tik satraukts un paštaisns. Tagad rit gluži citāda
dzīve.
Man ir uzmanīgs vīrs, trīsgadīgs puisītis un liktenis, kas vēl nodzīvojams. Kad lūkojos savā dēlā, ar bažām
domāju, cik gara un aizgruvusi būs viņa atmiņu eja, jo arī viņš jau pirms dzimšanas dzīvoja līdzi to cilvēku mūžus,
kuri veidos viņējo.
Ko citi? Tēvs ārstējas Olainē. Viktora Igo portretu, ko Kārlis uzsāka pēc Dagmāras bērēm, viņš nepabeidza. Kāda
mākslas vēsturniece tramda mani, lai uzzinātu, kur atrodami tēva darbi. Saku, ka tas viss par velti, lai liek viņam
mieru, bet viņa neatlaižas. Esot paredzēta izstāde.
Dagmāras manuskriptus pievāca Literatūras muzejs pirms dažiem gadiem, un es varēju nopirkt ziemas mēteli un
zābakus.
Magda audzina vēl vienu meitu un kliedz, kad Eižens atgriežas tikai rīta agrumā.
Vecais Siliņš, Karlīna un Viķa ir miruši.
Šubins ar savu personālizstādi ir Parīzē. To man pastāstīja Austra — mūsu sovhoza veterinārārste. Šovasar viņa
man atnesa izlasīt Knuta Hamsuna Kopotus rakstus, ko Šubins līdz ar citām mazvērtīgām grāmatām pārveda uz
vasarnīcu.
Es strādāju ciema bibliotēkā un citu dzīvē nemaisos. Šai darbā labāk nekā jebkur citur varu pārliecināties, ka laiks
nav arguments. Pagaidām man ar to pietiek.
1987. g.