PD Salīdzinošā tekstu analīze 12.

klase
Veidojot salīdzinošo tekstu analīzi, tev ir iespēja demonstrēt zināšanas un izpratni par
tekstu tēmu un aktualitāti, to žanriskajām un kompozicionālajām īpatnībām, par tekstos
izmantotajiem nozīmīgiem kultūras faktiem, zīmēm un simboliem, kas raksturo dažādus
kultūrvēsturiskos periodus un reģionus, kā arī par autora individuālā stila īpatnībām.
Veidojot savu tekstu, tu apliecināsi prasmi salīdzināt un radīt kompozicionāli vienotu un
stilistiski pārdomātu tekstu, kā arī formulēt un pierādīt argumentus, lietot jomas
terminoloģiju, rakstīt latviešu literārajā valodā. Teksta rakstīšanā izmanto prasmi veidot
oriģinālu un radošu tekstu, un, ja iespējams, iesaisti faktus, kas parāda plašāk tavas
zināšanas par pieteikto tēmu.

Lasi piedāvātos trīs tekstu fragmentus un izpildi uzdevuma nosacījumus!

Uzdevums (60 punkti).

1. Izvēlies divus tekstus no piedāvātā tekstu kopuma (vismaz vienam no izvēlētajiem
tekstiem ir jābūt daiļliteratūras tekstam)!
2. Raksti salīdzinošo tekstu analīzi (apjoms 500–600 vārdu)! Savu analīzes tekstu vari
stilistiski un žanriski variēt, tomēr tam ir jābūt rakstītam literārajā valodā! Virsrakstā vai
ievadā norādi, kurus divus tekstus esi izvēlējies!
3. Veicot salīdzinošo tekstu analīzi, pievērs uzmanību satura un formas jautājumiem, kas
analizējami izvēlēto tekstu salīdzināšanā:
• kultūras fakti, zīmes un simboli, kas raksturo tekstam atbilstošo (-os) kultūrvēsturisko
(-os) periodu (-us), reģionu (-us), to kontekstuālā nozīme,
• tēmas izpratne, aktualitāte un problemātika valodas un kultūras kontekstā,
• teksta nolūks un iedarbīgums, kā arī teksta struktūra un kompozīcija, žanriskās
īpatnības,
• valodas līdzekļi, kas raksturīgi autora individuālajam stilam.
1. teksts.
“Rainis un Aspazija, Viktors Igo, Dante un citi lielie trimdinieki savus labākos darbus
radīja taisni trimdā,” Veronika nelikās mierā.
“Es apzināti neteikšu “trimda”. Tālumnīca drīzāk. Svešumniecība. Varbūt citvieta,
promvieta vai citmājas, manuprāt. Piemistuve, kaut kā tā. Mēs esam rīcībā brīvi.”
“Mēs, augsti godātais rakstniek, turpretim strādājam kā smaga darba zirgi: apstājamies,
atsperamies un velkam atkal. Jo mēs apzināmies, ka būt māksliniekam trimdā ir vissmagākā
nolemtība.”
“Bet kā ozols un bērzs visur un vienmēr var būt tikai ozols un bērzs, tā arī mūsu
mākslinieku pāris grib palikt uzticīgs savai lemtībai, lai cik grūti tas būtu…,” Eglītis ironiski
nodeklamēja un nolēma to ierakstīt savā dienasgrāmatā. Ja nu noder vēlāk kādā stāstā?
“Tu esi nelabojams satīriskais smīniķis un vīpsnātājs par tēliem, ko pats radīji. Ja tu būtu
podnieks, tu apzināti gatavotu podus ar garākiem un īpatnākiem snīpjiem, lai pēc tam citi tos
varētu raustīt un brīnīties.”
Rakstnieks, kā drīz vien līdzībās saprata Eglītis, bija tāds pats kā austuves fabrikas
strādnieks, kam pacietīgi jāpiesēžas pie milzīgā virzienu un tendenču kamola un jāsāk secīgi
atrisināt ... Vai arī jāmet viss pār kārti un jāraksta tā, kā diktē acumirkļa sajūta, prātoja Eglītis
un devās uz savu celli. Rakstniekus veido disciplīna, nenoliedzami – talanta klātbūtne un
regulārs darbs, neviens viņus pie darba it kā nedzen, fabrikas svilpes it kā nav. Ja nu vienīgā
pātaga ir noruna un līgums ar izdevēju.
Rakstniekam nepieciešama pašiedvesma, tas pieder pie lietas. Un, ja nu rakstnieku uz
priekšu dzen nevis apsolītā alga kā fabrikas strādniekam, bet pierakstīto papīru kalns un
trīcēšana pirkstu galos, kad uzrakstīts “BEIGAS”? To vārdu rakstot, pārņem svētlaime, ko
sapratīs vien jūrasbraucēji, kas nonākuši krastā pēc valstīšanas pāri okeānam mazā laiviņā,
dzemdētājas ar mazuli uz rokas un varbūt arī dārznieki, kuri no sēkliņas izaudzējuši augļus
nesošu koku. Eglītis noskurinājās – eh, ja vien rakstnieki būtu tādi garīgi dūdieviņi, kas pārtiek
tikai no idejām, tad sen jau pasaulē būtu uzceltas Saules pilsētas. “Ko nu muldos, alga arī
svarīga!” Eglītis sevi apsauca un neliekuļoja.
“Kurš izdomājis rakstnieka un rakstīšanas ideālu, ko pēdējos simt gados izveidojusi
literatūras zinātne?” Anšlavs sodījās. Pēc viņa domām, rakstnieka tēls bija uzburts un
izskatījis tāds aithērisks! “Rakstnieks dzīvi ikdienišķi vada necils un kluss, tad negaidot viņu
ķer zibens, bet rakstnieks apzinās savu sūtību, viņa gars izpleš, kā mēdz sacīt, spārnus un
uzlido grūti sasniedzamos augstumos. Tomēr radīšanas darbu rakstnieks tūdaļ vēl neiesāk,
ideja ir “jāpieņem”, “jāiznēsā”, “jānobriedina”. Tas vislabāk notiekot vientuļās pastaigās gar
vētrainu jūru, noslēpumaini šalcošo mežos vai, klejojot pa ielām. Tikai pēc laba laika
rakstnieku sagrābjot radīšanas daimons…” Tā arī uzrakstīsim, bungājot pa rakstāmmašīnas
taustiņiem, nopriecājās Eglītis, – DAIMŌNS!
Domas, tēli, vārdi lauzās ar joni uz papīra, viņš tik tikko jaudāja pierakstīt. Ja nu noder
iedvesmas apraksts? Traks var palikt ar rakstniecību, bet tāda bija rakstīšanas virtuve, lai ne
vārda gals nepazūd, jāraksta “kā transā, kā apmāts, rakstnieks strādā dienām un naktīm,
parasti pārtiekot tikai no melnas kafijas, tā sekodams kādam noslēpumainam, pārdabīgam
diktātam. Katrs šajā inspirācijā uzmests vārds ir negrozāms, kā granītā cirsts, bieži pravietīgs.”
“Tā arī ņemšu un uzrakstīšu, lai visi zina, ka rakstnieks IR pravietis!” Eglītis iesmējās,
pasmīnēja un uzsita pa taustiņiem atklāsmes pilnos vārdus. Pašām smieklīgi un citiem par
biedēšanu. Lai tad visi arī zina. Rakstnieka iztēle top tik skaudra, ka viņš saredz rēgus… Un
tālāk teksts jau aizgāja pats no sevis. Anšlavs zināja, ka pirmo lappusi, ko piebūris un
piedauzījis raibu ar burtu zīmēm, viņš mierīgi bez sirds ēdām varēs mest laukā. Burti ir kā
milti un ūdens, atlika vien iejaukt un iemīcīt tekstu, lai grāmata ir pilna un sātīga.
Jābūt varmākam pret savu slinkumu, sevi gluži vai jāpiespiež piecelties, jādabū skaidra
galva, lai aprakstītā varoņa darbošanās un rīcība lasītājam taptu saprotama un loģiska. Bet
pats galvenais tomēr bija sasodīti skarbs jautājums – kā uzrakstīt, lai izdodas pateikt
nepasakāmo? Kā ar vārdiem parādīt neiedomājamo! Kā pavēstīt grāmatas lapās autora galvā
apjausto katastrofu visā tās baigumā? Vai laimīgas beigas nobeigumā pēc tam vispār ir
iespējamas? Ko nu par to.
Anšlavs bija pamanījis, ka vairs necenšas vēlamo tekstu apcakināt ar asprātīgu vārdu
mežģīnēm. Vārdu treļļotāju sevī viņš lēnām piebeidza. Viņa ornamentālās literatūras
rakstīšanas laiks bija pagājis. Eglītis atskatījās uz rakstīto, kas bija tapis kaut kad viņos laikos,
bet bez skumjām. Īsi izteikties ir grūtāk.
Kota, Laima. Cilvēks ar zilo putnu. Rīga: Dienas Grāmata, 2020.

2. teksts.
 Sērijas Es esmu… autoriem rokas atbrīvo iecere par katru apskatīto literātu izdot arī
zinātnisku pētījumu, – tas nozīmē, ka visus interesējošos dokumentālos faktus lasītājs varēs
iegūt no monogrāfijas, bet rakstnieks līdz ar to nav spiests savu ieceri balstīt tradicionālā
biogrāfiskā romāna jeb Deivida Koperfīlda shēmas principos, secīgi pievēršoties sava varoņa
izcelsmei, bērnībai, skolas gadiem un tā tālāk.
Klasiskajam biogrāfiskajam romānam ir sava vieta Latvijas literārajā ainavā, taču gan
mūsdienu izteiktais akcents uz personisko pieeju, gan minētā alternatīvā faktu ieguves
iespēja ļauj katram cikla autoram veidot savu individuālo versiju par pagājušā gadsimta
amata brāli vai māsu.
Rakstnieces Laimas Kotas romāna par Anšlavu Eglīti – Cilvēks ar zilo putnu – pirmajā brīdī
nosaukums sasaistās ar kādu grāmatas epizodi, kā arī ar to, ka viens no Anšlava Eglīša
dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas prozas darbiem nosaukts Es, zilais putns, bet Laimas
Kotas romāns vienlīdz stāsta par abiem – rakstnieku un viņa sievu, viņa darbu pastāvīgo
ilustratori un vēlākajos dzīves gados arī atzītu prozaiķi. Taču zilais putns ir arī vairāk nekā
gadsimtu pazīstams ietilpīgs, no Morisa Māterlinka lugas Zilais putns aizgūts simbols, kas
personificē laimes meklējumus tālās zemēs ārpus dzimtenes.
Šis simboliskais konteksts iemanto nedaudz ironisku pieskaņu brīdī, kad saprotam:
Laimas Kotas romānā aplūkots vēsturiski pavisam neliels posms Anšlava un Veronikas dzīvē,
proti, aptuveni pieci gadi, kas tiek pavadīti Vācijas mazpilsētiņā: pieci gadi starp emigrēšanu
no karā ierautās Latvijas un tālākajām gaitām uz ASV, kur rakstnieks ar sievu nodzīvo vēl garu
un bagātu mūžu. Varētu jautāt: kādu laimes zemi zilā putna izskatā varēja meklēt no
dzimtenes pret savu gribu izraidīts cilvēks? Turklāt ne jau mītu apvītajā visu iespēju zemē
Amerikā, bet kara noplicinātajā un sagrautajā – tiklab ekonomiski, kā psiholoģiski – Vācijā?
Taču ir arī kāds būtisks iemesls, kāpēc tieši šis laikposms ir ieinteresējis rakstnieci.
Par šiem pieciem Eglīšu ģimenes gadiem Vācijā, pēcvārdā atzīst romāna autore, atšķirībā
no pirmskara un Amerikas laika ir pieejama vien ļoti trūcīga informācija, tāpēc rakstniece
izvēlējusies tieši šo posmu, lai radītu savu neatkarīgu versiju par vienu no savdabīgākajiem
latviešu prozas meistariem.
Kā jau ierasts Laimas Kotas agrākajos darbos, jārēķinās, ka fakti šeit saplūst ar iztēli,
rotaļīgumu, maģiskā reālisma elementiem un simbolismu. Kalnu pilsētiņa Teilfingena ir kā
kolorīts, nedaudz grotesks fons, kurā švābu zemnieciskais praktiskums un pamatīgums,
ietiepīgā turēšanās pie paradumiem, tradīcijām un sīkmanības kļūst par sava veida enkuru,
kas notur – vismaz uz laiku – pasaulē klīstošo bēgļu pāri, kas izrauts no savām saknēm un
apjauš, gan vēl tikai attālināti, ka arī viņu identitāte turpmāk būs saplēsta divās daļās, kas
nekad tā gludi atkal vairs nesalīmēsies kopā. Nevis trimdas latviešu “mazās galvaspilsētas”
Vācijā Eslingenas rosīgā latviskā kultūra, svētku un tradīciju svinēšana, “dievputniņu” (dīpīšu)
inteliģences raibā burzma ir tā augsne, kurā ir neliela cerība iesakņoties, vismaz uz laiku,
Eglīšu pārim – kā augam pirms tālākas pārstādīšanas ļauj apsakņoties labā zemē.
Nē, tieši Teilfingenas bieži komiskais absurdums, nelidināšanās augstās sfērās izrādās
svarīga, lai taptu par vietu, kas klejotāju brūcēm uzsien labu, pamatīgu pārsēju. Šis ir laika
posms, kurā it kā nekas nenotiek, taču pazemē, aizkadrā notiek gan: dzīšana vai vismaz
aprētošanās. Anšlavs atsāk rakstīt, viņa Frau Kunstmalerin Veronika pelnās, gleznodama
ciemata iedzīvotāju portretus, nama saimniece tirgo ābolus, vietējais ārsts kāpj kalnā,
dzirnavnieka meita lolo idejas par savu rūpalu, un ikdienas notikumu, vairāk vai mazāk košu
raksturlomu savirknējumā pamazām norimstas kara un okupācijas saplosītā trimdinieka elpa
un izkristalizējas kaut pagaidu, bet tomēr kāda nebūt stabilitāte.
 Simsone, Bārbala. Ilgu putns uz ābolu maisa. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/ilgu-putns-uz-abolu-maisa.-laimas-
kotas-romana-_cilveks-ar-zilo-putnu_-recenzija-14255751

3. teksts.
Tu par dokumentālām personībām neraksti pirmo reizi. Tev ir romāns par Benjamiņu
un brāļiem Kokariem. Kāda bija atšķirība, rakstot par Anšlavu Eglīti?
[..] Tas ir pavisam citādi. Tur es varēju pajautāt, viņi visu atcerējās. Šeit man bija
jāizdomā, ko Anšlavs Eglītis būtu varējis teikt šajos piecos gados. Dienasgrāmatā viņam pieci
gadi ir fiksēti tikai uz piecām lapām. Tas man deva iespēju izdomāt stāstu, kā viņš ierodas un
kā – dodas projām. Šis gredzena princips ir ievērots arī Eglīša Švābu kapričo.
No kādām pozīcijām rakstīji par Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu?
Es drīzāk biju kaimiņiene, kas visu redz, ir tepat blakus – vēro un dalās. Cik interesanti, ka
tu man tā pajautāji! Jā, viņa komentē: re, re, kā viņš tagad kāpj kalnos un tagad kaut ko
uztaisa. Es visu redzu. Parādīšu vienu fotogrāfiju – te Anšlavs Eglītis mājās Losandželosā sēž
pie paša gatavota Latvijas ģerboņa. Kaut kur izlasīju, ka viņam paticis ņemties ar koku un ir
taisījis Janelsiņas gleznām rāmjus un pat mēbeles. Veronika pati arī taisīja. Man uzreiz
iešāvās prātā – ak Dievs! Ja mākslinieks var uztaisīt gleznām rāmjus, viņš taču var arī ratus
uztaisīt. Atliek tikai iedomāties, un tev jau ir bilde. Es kā kaimiņiene to redzu.
Runājot par romāna intonāciju, tavs uzstādījums bija – jo dullāk, jo labāk? Pēcvārdā
piemini faktu, ka Veronika Janelsiņa, izlasījusi Raimonda Staprāna lugu Anšlavs un
Veronika, teikusi, ka par viņiem vajadzējis rakstīt “dullāk”.
Izlasīju arī šo Staprāna lugu. Man ļoti patika. Ja Veronika pati ir iebildusi, tas ir jāņem
vērā, un tad es atļāvos. Ir dažas lietas, ko neierakstīju un pēc tam nožēloju. Kaut vai tas, kā
viņi abi ir ceļojuši. Bija jādabū vīzas, jo tu no franču zonas dodies uz amerikāņu zonu. Izrādās,
ka viņi ir pat krāpušies – pārveidojuši un viltojuši. Tikai nevajag! Viņi abi bija jauni, spēcīgi,
veseli cilvēki. To periodu man ļoti gribējās aprakstīt. Latvijas periodā Anšlavam visu to
noraksta uz tēvu – sak, tu jau tādā laimes krekliņā esi piedzimis, kas tad tev, izvēlies tikai, ko
tu gribi darīt. Viņš ir četrdesmitgadīgs jauns vīrietis, un Veronika – jauna, spēcīga sieviete.
Man šķiet, labākais vecums, kāds vien var būt. Tev strādā prāts, un vēl kaut ko var izdarīt.
Pēc tam jau Amerikā sākās pilnīgi citāda dzīve. Ļoti bieži viņi paši par Tailfingenas laiku ir
rakstījuši – šāda dzīves perioda mums nekad nebija bijis un vairs nebija. Dod zināmus
līdzekļus un iztiku, pat franču vīnu un šokolādi, tikai nodzīvo un noturies. [..]
Romāna nodaļu nosaukumos ir tikai ēdamvielas. Pastāsti par savu ideju! Tāpēc, ka
Anšlavs Eglītis rakstīja par “iešanu taukos”?
Katrs otrais rakstnieks, runājot par Vācijas periodu, piemin ēdienu. Kad tev gribas ēst,
bet ir tikai zirņu zupa vai kas cits, ko pats vari izaudzēt. Var teikt – ha, runā tikai par ēdienu!
Bet tajā brīdī tas bija tik svarīgi. Ja cilvēki varēja zelta gredzenus mainīt pret miltu
maisiņiem… Tagad mēs to pat nevaram iedomāties, jo mums ir pilni veikali. Eglītis
dienasgrāmatā saka – biju taukos, dabūju pusotru kilogramu, Veronika – sīpolus, salasījām
pa ceļmalām ābolus un plūmes. Latvijā viņi droši vien to nebūtu darījuši. Avotos, ko esmu
lasījusi, mākslinieki neapspriež mākslu vai garīgas lietas, bet ēdienu, ēšanu. Kā bija vai ko
gribētos. Man vienmēr Turcijā likās, ka man neko no Latvijas nevajag, jo aizlidošu un dabūšu.
Ieliku rupjmaizi ledusskapī un zināju, ka pēc trim mēnešiem atkal varēšu aizlidot. Tagad –
nekā! Pati saskābēju kāpostus. [..]
Adamaite, Undīne. Kaimiņiene, kas visu redz. Intervija ar rakstnieci Laimu Kotu. 16.01.2021. Diena.lv.
Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/kaiminiene-kas-visu-redz.-intervija-ar-rakstnieci-laimu-kotu-14255313
Uzmetums

Tīrraksts
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
_____________________________________________________________________
____________________________________________________________________
Vērtējuma tabula

Vērt. 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10
Punkti 0 6,6 12,6 19,8 27,6 34,8 42 46,8 52,2 57
% 0 11 21 33 46 58 70 78 87 95
Atbildi nevērtē, ja:
• uzdevums nav izpildīts;
• darbs neatbilst apjomam (mazāk par 250 vārdiem);
• darbs nav salasāms vai teksts atrodas ārpus teksta laukuma;
• darbā ir vērojamas plaģiāta pazīmes;
• darbs ir vulgarizēts;
darbā ir ietverta informācija, kas ir pretrunā ar ētikas normām.