Jāņa Ezeriņa noveles „Apstarotā galva”

analīze.

Novelē ir mīlestības meklējumu un ciešanu motīvs. Galvenais varonis cenšas dzīvē atrast
mīlestību – to, kas dotu prieku dzīvot un laimes sajūtu.

Šī problēma ir aktuāla arī mūsdienās, jo cilvēki visos laikos ir centušies atrast mīlestību.
Problēmjautājumi:
a) Vai pastāv mīlestība no pirmā acu skatiena?
b) Vai mīlestība var pastāvēt starp cilvēkiem, kas dzīvo tālu viens no otra, nedzīvo kopā?
c) Vai mīlestība ir mūžīga?
Uz šiem jautājumiem novelē tiek meklētas atbildes dialogos starp galveno varoni un Natāliju
Grigorjevnu, un galvenā varoņa iekšējos monologos (pārdomās).

Noveles tēma ir mīlestības un ciešanu savstarpējā saikne. Ja ir mīlestība, vienmēr būs arī
sāpes un ciešanas, jo tām jābūt līdzsvarā.

Tēlu raksturojums.
1.Galvenais varonis ir kareivis. Viņam patīk brīvība un piedzīvojumi:
„Es bieži uzsēdos kumeļā, izjāju no ciema un, pavadas atlaidis ļāvu kumeļam iet, kur
tīk.” Gudrs, ar veiklu prātu:
„Bija taču kaut kas jāatbild un es teicu: „vai nevarētu nopirkt stopu piena?”” Vērīgs,
jo pamana sīkas detaļas. Bauda dabas skaistumu:
„Skats aizslīdēja laukos, kur rieta purpurs un druvu zaļums pūlējās saplūst vēl
neredzētās krāsās.” Labi audzināts, pieklājīgs:
„Un izmantojot visas savas zināšanas pieklājībā, es lūdzu viņu apsēsties.” Jautrs, prot
izklaidēt:
„Es runāju par to un smīdināju skaisto svešinieci joprojām.” Tomēr apzinājās, ka tas ir
muļķīgi. Noslēpumains, jo neatklāj citiem kareivjiem, kur bijis pa nakti. Viņš mīl Natāliju:
„Tur bija arī medus, kuru es neatradu pietiekami saldu, jo neapdomīgā kārtā jau biju
pieskāries Maju kundzes lūpām.” Spēj pārliecināt, drošs par sevi, jo kad Maju kundze teica:
„Mīļais nevar”, viņš teica „Var”. „Mazais neprātulis.” Emocionāls, pārdzīvo par sev tuvajiem:
„Es jāju atpakaļ, skumdams par sevi un visiem labiem ļaudīm, un arī par savu
kumeļu, kuram tagad bij jānes ne tikai neprātīgs saimnieks, bet arī viņā divkārt smagā
grūtsirdības nasta.” Viņam ir laba atmiņa un ilgi glabā mīlestības jūtas sevī, jo atcerējās, kur
Natālija dzīvo un devās viņu meklēt. Ļoti pārdzīvo, kad uzzina par mīļotās nāvi:
„Acu priekšā bija tumsa.” Tomēr kareivis ir arī diezgan gļēvs un neuzņēmīgs, jo
neatgriezās, kad apjauta, ka mazais puisītis ir viņa paša dēls, kurš tagad bija palicis par
bāreni.
2.Natālija Grigorjevna Maju ir kareivja mīļotā. Uzmanīga, piesardzīga:
 „[..] brīdi it kā pārdomāja pirms sveicināja mani ar galvu.” „Skaista.” „Slaida.” Krievu
tautības, jo runā krieviski un teica, ka krievi dzīvo tikai Maskavā vai dzimtenē. Viņa vēlas
pavadīt laiku patīkamu cilvēku klātbūtnē un alkst pēc mīlestības:
„[..] ja jums manas domas rūp, apciemojiet.” Draiskulīga, dzīvespriecīga:
„Viņa smiedamās paskrēja dažus soļus uz priekšu un turpināja jau pavisam citā
balsī.” Noslēpumaina un viltīga, jo vēlējās, lai kareivis paliek pa nakti, bet centās viņu
pierunāt, sakot, ka var uznākt lietus. Nav droša attiecībās:
„Mīļais, nevar.”
3.Sieviete, kas sagaidīja kareivi.
„Padzīvojusi sieviete gadus piecdesmit.” „Baltā priekšautā.” Viņai bija:
„Apzinīgi lēns skats, saimniecības persona.” Laipna un pieklājīga:
„Ko jūs vēlaties kungs?” Smaidīga:
„Sievietes sejā iegūlās smaids.” Viņa ir bijīga pret īpašnieci:
„Kundze, neņemiet ļaunā [..]”
4.Olga Grigorjevna. Natālijas Grigorjevnas jaunākā māsa.
„Jauna meitene, gadus septiņpadsmit.” Viņa nebija tik skaista kā viņas māsa.
Dzīvespriecīga:
„Atbildēja jaunākā māsa smiedamās.” „Jaunā nerātne.” Bija kautrīga, jo kareivim
nespēja visu izstāstīt par savu māsu. Kad kareivis viņu satika piecus gadus vēlāk, olga bija
izmainījusies:
„Graciozs balts radījums.” Priecīga satikt paziņas:
„Tad uzreiz iesaucās skaļi un līksmi [..]” Apprecējās. Laipna pret kareivi, jo piedāvāja
viņam apsēsties pie kāzu mielasta galda. Zināja, ka mazais puisītis ir kareivja dēls, jo atveda
viņu parādīt, tomēr nespēja pateikt, ka tieši viņš ir tēvs.
5.Krusttēvs. Izpalīdzīgs, jo padzirdīja un pabaroja kareivja, kumeļu. Strādīgs, jo dara smagus
mājas darbus, piemēram , skalda malku. Pļāpīgs, jo veikli iesaistījās sarunā ar kareivi. Baidās
par nākotni – par to kas būs, kad Natālija aizbrauks:
„Nu redz ja tie paši lielgabali [..]” Apmierināts ar saimnieci:
„Mūsu kundze i mirušam bļodas neatņem.”

Valoda darbā ir atbilstoša laikam. Ir daudz novecojušu vārdu formu, piemēram,

„piesolījums”, „vecīga” un vecvārdu, piemēram, „vakari” (rietumi), „versts”. Lietoti arī
barbarismi, piemēram, „rekvizīcija”, „zaldāti”, „oficieri” un svešvārdi, piemēram, „folverki”.
Lietoti diezgan daudzi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi. Valoda ir dzīva dabiska un
nesamākslota. Veidota no dialogiem un galvenā varoņa iekšējiem monologiem (pārdomām).
Lietoti plaši, salikti teikumi. Samērā daudz jautājuma teikumu, piemēram:
„Kas jums to teica?”

Darbā ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas lietoti, lai atklātu domu un noskaņu.
Manuprāt, tie rada lasītājā pārdomas un ir nozīmīgi noveles izpratnē. Epiteti ir piemēram,
„klusie klajumi”, „mēnešota migla”, „rasota nakts”, „burvju zāles”, „rotaļīgās stundas”.
Lietotas arī metaforas, piemēram, „krēslai uznākot”, „staro galvas”, „saule iznira”, „krēsla
lija”. Darbā ir salīdzinājumi, piemēram „apses dreb kā karavīri”, „trusīši guļ kā ģenerāļi” un
personifikācijas, piemēram, „apses dreb”, „egles vaid”, deminutīvi, piemēram, „pilsētiņas”,
„bārenītis”. Lietotas arī dažādas sajūtu gleznas, lai parādītu kā galvenais varonis uztver
apkārtējo pasauli. Redzes gleznas, piemēram:
„Skats aizslīdēja laukos, kur rieta purpurs un druvu zaļums pūlējās saplūst vēl
neredzētās krāsās.” Garšas gleznas:
„[..] bet tur bija arī medus, kuru neatradu pietiekoši saldu [..]” Dzirdes gleznas:
„Atbildes vietā viņa skaļi un dziedoši iesmējās.” Taustes gleznas:
„Es saņēmu viņas garos, siltos pirkstus.”

Kompozīcija. Jāņa Ezeriņa novele „Apstarotā galva” ir prozas darbs. Darbību tajā uz priekšu
virza dialogi. Novele ir sadalīta divās daļās – laikā līdz Natālijas aizbraukšanai un laikā piecus
gadus pēc tam. Otrajā daļā attēlotie notikumi ir cieši saistīti ar pirmo daļu, bet galvenajā
varonī valda citādas izjūtas (ja sākumā tā ir mīlestība un laime, tad otrajā daļā tā pārtop par
cerību atkal satikties un sāpēm). Manuprāt, darbā ir caurviju kompozīcija, jo sākas ar to, ka
cerību un prieka pilns kareivis iebrauc sētā pie Natālijas Grigorjevnas, bet beigās sāpju
pārņemts dodas no turienes prom (pretstats).