Domāšana ir psihisks izziņas process, kurā ar runas palīdzību notiek vispārināta un netieša

atspoguļošana. /Vorobjovs/
Domāšana ir psihisks process, kas nodrošina informācijas apstrādi, izpratni,
nodošanu/apmaiņu. /Myers/
Domāšana ir garīgs process, kurā vispārināti un mediēti atspoguļojas stabilas, regulāras
īpašības un attiecības, kas ir būtiskas kognitīvo problēmu risināšanai /М.И. Еникеев/.
Domāšana ir psihes process, kas ļauj izzināt īstenību un sasaistīt visu iepriekš sajusto un
apzināto. Ar domāšanu cilvēks var atklāt sakarības un atšķirības, kas eksistē starp objektīvām
parādībām un norisēm. Domāšanas sākumpunkts ir problēmsituācija, kas veidojas, kad jāatrod
paņēmieni mērķa sasniegšanai.
Domāšanas veidi:
➔ Vizuāli telpiskā – procesā tiek izmantoti konkrēti atmiņu tēli un priekšstati, kas
veidojušies no pieredzes. Izmantojot šo domāšanas veidu, cilvēki labāk uztver informāciju,
ko satur attēli vai shēmas.
➔ Verbāli loģiskā domāšana – ir primāra domāšana vārdos un jēdzienos; domājot šādā
veidā cilvēki dod priekšroku vārdiskam informācijas izklāstam.
➔ Konverģentā domāšanas process, kurā jāizvēlas viens risinājums no vairākām
piedāvātām iespējām.
➔ Diverģentā domāšana – domāšanas process, kurā tiek radītas vairākas risinājuma
alternatīvas. Konverģento un diverģento ilustrē situācija, kad jāraksta eseja, piemēram, ja
cilvēkam uzdod uzrakstīt eseju no piecām tēmām, vinš izmanto konverģento domāšanu,
taču, ja viņam pašam jāizdomā tēma esejai, viņš izmanto diverģento domāšanu.
➔ Kritiskā domāšana – domāšanas procesu mērķtiecīga virzība, lai atrastu jēgpilnu
risinājumu problēmai un apskatītu to no vairākiem aspektiem.
➔ Automātiskā domāšana – notiek jau izveidotu domu shēmu ietvaros, bez apzinātas domu
virzības.
Individuālās domāšanas īpašības:
Cilvēku garīgās aktivitātes atšķirības izpaužas dažādās domāšanas kvalitātēs. Nozīmīgākās ir
domāšanas patstāvība, prāta plašums un dziļums, domas elastība, ātrums, prāta kritiskums.
➔ Domāšanas neatkarību jeb patstāvību raksturo cilvēka spēja izvirzīt jaunas problēmas
un rast nepieciešamos risinājumus un atbildes, neizmantojot citu cilvēku privātu palīdzību.
Domāšanas patstāvība izpaužas citu cilvēku pieredzes un zināšanu apzinātā asimilācijā un
radošā pielietošanā.
➔ Prāta plašums izpaužas cilvēka izziņas darbībā, aptverot dažādas darbības jomas, plašu
skatījumu un daudzpusīgu zinātkāri. Prāta plašumu nosaka spēja konkrētas problēmas
risināšanai piesaistīt zināšanas no dažādām jomām.
➔ Prāta dziļums izpaužas spējā iekļūt vissarežģītāko jautājumu būtībā, saskatīt problēmu,
kurā citiem cilvēkiem nav jautājumu. Dziļajam prātam raksturīga nepieciešamība izprast
parādību un notikumu rašanās cēloņus un spēja paredzēt to tālāko attīstību.
➔ Prāta “elastība” izpaužas domas brīvībā no pagātnē fiksēto problēmu risināšanas
paņēmienu un metožu ierobežojošās ietekmes, spējā ātri mainīt savu rīcību, mainoties
situācijai.
➔ Prāta ātrums ir cilvēka spēja ātri izprast sarežģītu situāciju un pieņemt pareizo lēmumu.
Prāta ātrums ir atkarīgs no zināšanām un domāšanas prasmju attīstības pakāpes.
Domāšanas ātrums ir saistīts ar individuālo garīgās aktivitātes tempu, kura pamatā ir nervu
procesu mobilitāte.
 ➔ Prāta kritiskums ir cilvēka spēja objektīvi izvērtēt savas un citu domas, rūpīgi un
vispusīgi pārbaudīt visus izvirzītos nosacījumus un secinājumus. Cilvēks ar kritisku
domāšanu spēj identificēt savu izteikumu stiprās un vājās puses un vienmēr cenšas tos
pārbaudīt un pārbaudīt praksē.

Domāšanas operācijas:
• Salīdzināšana. Priekšmetu un parādību īpašību un raksturojumu līdzības un atšķirības
noteikšana
• Analīze. Domāšanas operācija, kas sarežģītas parādības sadala vienkāršākās,
elementārākās sastāvdaļas.
• Sintēze. Domāšanas process, kurā no atsevišķām sastāvdaļām tiek rekonstruēta vesela,
pilnīgāka un sarežģītāka parādība.
• Abstrakcija. Domāšanas operācija, kas no visu priekšmetu pazīmju kopuma izdala
būtiskākās.
• Vispārināšana. Priekšmetu un parādību apvienošana vienā grupā, pamatojoties uz būtiskām
kopīgām īpašībām vai pazīmēm.