Konfrontacija ar bmpzi~u

Konfrontacija ar bezapziQU

ij
~

'
I
~

1~

. ,~.
1
.

lI~

Pee sl)..irsanas no Freida man iestajas ieksejas nedrosibas, pat dezorientaeijas laiks. Jutos pilnigi suspendets, jo vel nebiju atradis pasa pozieijas.
Pirmam kartam man vajadzeja gut jaunu attieksmi pret saviem paeientiem.
Iesakuma nolemu bez kadiem nosae!jumiem nogaidit, ko viQi stastls pasi par
sevi. Tadejadi es )avos nejaus!bas varai. Dr!z vien atklajas, ka vivi spontani
izklasta savus sapQUS un fantazijas, un es vienigi uzdodu dazus jautajumus,
piemeram, "Kas jums saja sakariba nak prata?" vai "Jiis to saprotat?", "Kur
tas radies?". Interpretaeija it ka radas pati par sevi no atbildem un asoeiaeijam. Teoretiskas atziQas es atliku saQUS un tikai palldzeju paeientiem
pasiem izprast telus.
Dr!z vien jau atzinu, ka bijis pareizi pieyemt sapQUS tel que! ka interpretaeijas pamatu, jo tadi tie ar1 ir. Tie ir fakti, pee kuriem vadamies. Mana
"metode", protams, rad!ja neparskatamu aspektu daudzveidibu. Aizvien vairak radas nepieeiesamiba pee kriterija, varetu pat teikt- pirmas un sakotnejas oricntaeijas nepieciesamiba.
Toreiz pardzlvoju neparastas apskaidr!bas mirkli, kura par!Ukoju savu
lldzsinejo eeju. Es domaju: nu man ir atslegas mitologijai un speju atvert
visas durvis uz eilveka neapzinato psihi. Tacu man! kas iecukstejas: "Kapee
atvert visas durvis?" Un uzradas jautajums, ko gan esmu paveicis. Biju
izskaidrojis izbijuso tautu mitus, biju uzrakstljis gramatu par varoyiem, par
m!tu, kura izsenis dz1vojis cilveks. "Bet kada mita cilveks dzivo patlaban?" "Varetu teikt, ka kristietiskaja mita." "Vai tu dzivo taja?" man! kaut kas jautaja.- "Ja god!gi, tad- ne! Tas nav mits, kura dzivoju."- "Vai mums vairs nav
mitu?"- "Ne . acimredzot mums vairs nav mitu."- "Bet kads tad ir tavs mits?
Ivllts, kura tu dzivo?." Kjuva nepatlkami, un es parstaju domat. Biju nonaeis
pie robezas.
1912. gada, ap Ziemassvetkiem, man bija sapnis. Atrados grezna ita!u
lodzija ar kolonnam, marmora gridu un balustradi. Es tur sedeju uz renesanses laika kresla, man prieksa atradas arkart!gi skaists galds. Tas bija no
zaja akmens, gluzi ka no smaragda. Sedeju un lukojos tales, jo lodZija atradas
kadas pils ton;a gala. Mani berni arl sedeja pie galda.
PeksQi nolaidas balts putns, neliela kaija vai duja. Ta graeiozi nolaidas uz
galda, un es devu berniem zimi uzvesties mier!gi, lai neaizbaida skaisto
putnu. Tilda! pat duja parvertas par mazu, gadus astoyus veeu meiteni ar

2)

zeltainiem matiem. ViQa devas ar berniem prom un spelejas pils krasQajas

galerijas.
Es paliku iegrimis pardomas un domaju par to, ko tikko biju pardzivojis.
Te maza meitene atgriezas un maigi apvija rokas man ap kaklu. PeksQi viQa
pazuda, atka! bija duja, kas eilveka bals!lenam teiea: "Vienlgi nakts pirmajas
stundas, kamer vlrs aizQemts ar divpadsmit mirusajiem, varu parversties
eilveka." To teikusi, viQa izgaisa zilaja tale, bet es pamodos.
Vienlgais, ko zinaju teikt par sapni, bija tas, ka sapnis uzradija neparastu
bezapziQas atdzlvosanos. Tacu nezinaju nevienu tehniku, lai nonaktu pie
ieksejo norisu pamata. Kas gan balodim darams ar divpadsmit mirusajiem?
Sakara ar smaragda galdu man ienaea prata Hermeja Trismegista 1 al~imiskas
legendas nostasts par tabula srnaragdina. ViQS esot atstajis tafeli, kura grie~u
valoda iegraveta all}.lmiskas gudr1bas esenee. Es domaju ari par divpadsmit
apustu)iem, divpadsmit gada menesiem, zodiaka z1mem. Tacu mlklas atrisinajumu neatradu. Beidzot no s1 pasakuma bija jaatsakas. Man neatlika
nekas cits ka gaidlt, turpinat dz!vot un Qemt vera savas fantazijas.
Tolaik atkartojas biedejosa fantazija: taja bija kaut kas miris, kas vel dz!voja. Es, piemeram, redzeju krematorijas krasn!s ll~us, kas vet'ik izradljas
vel esam dz1vi. S1s fantazijas kulmineja un atraisijas viena sapn1.
Es atrados apvidu, kas atgadinaja Elizcjas laukus pie Arias. Tur atrodas
aleja ar sarkofagiem, kas datejami pat ar Merovingu laikiem. Sapn! es ierados
pilseta un redzeju lldz!gu aleju ar garu kape1;u virkni. Tie bija postamenti ar
akmens platem, uz kuram uzlikti mirusie. Tur viQi guleja savos senatn1gajos
terpos un sakrustotam rokam ka veeas kapenes bruQinieki sava bruQojuma.
Vieniga ats)$iriba, ka mana sapn! mirusie bija nevis izcirsti akmen1, bet gan
d!vaina veida mumificejusies. Apstajos pie pirma kapa un aplukoju miruso.
Tas bija v1rs no 19. gadsimta tr1sdesmitajiem gadiem. Ieinteresets aplukoju
vir;a terpu. PeksQi viQs pakustejas un atdzlvojas. Vir;s atkrustoja rokas, un
es zinaju, ka tas noticis tikai tapee, ka vir;u uzlukoju. Nepatlkamas izjutas
parQemts, gaju talak un apstajos pie cita mirusa, kurs piedereja 18. gadsimtam. Viss atkartojas, tiklldz to uzlukoju, - viQs kjuva dz!vs un pakustinaja
rokas. Ta devos garam visai rindai, lldz nokjuvu, ta teikt, lldz 12. gadsimtam,
lldz krustnesim bruQukrekla, kurs ari guleja sakrustotam rokam. ViQa veidols likas ka no koka izdrazts. Ilgi uzlf1koju to, parliecinats, ka vivs tiesam ir
miris. Tacu peksQi pamaniju, ka lenam sak kusteties viQa kreisas rokas
pirksts.
Sapnis mani nodarbinaja ilgu laiku. Sakotneji es, protams, piekritu Freida
uzskatam, ka bezapziQa atrodas senakas pieredzes relikti. Tacu sadi sapf.li
un ista bezapziyas pardzivosana mani vedinaja uz atziQU, ka sie relikti nav
nekadas izdzivotas formas, bet ka tie pieder dzivajai psihei. Mani turpmakie
petijumi apstiprinaja so pieQemumu, un gadu gaita no ta izveidojas maeiba
par arhetipiem.

26

Karll utiltaVI lung\

Sapl)i mani iespaidoja, tacu tie nevareja palldzet atsvabinaties no dezorientet!bas

Tiesi otradi -ka zem iekseja spiediena. Lagiem
tas bija tik spec!gs, ka uzskat!ju -- rnani panp!':mis psihisks traucejums. Tapee
divas reizes visas detajas parlukoju savu dz!vi, it !pasi bern!bas atmir;as, jo
domaju, ka varbflt pagatne ir kaut kas tads, ko varetu uzskat!t par traueejuma
eeloni. Tacu atskat!Sanas ned eva nekadus rezultatus, unman bija jaatlidzina
sava nezinasana. Te teieu sev: "Nepavisam neko nezinu un patlaban vienkarsi daru to, kas nak prata." Lidz ar to apzinati !avos bezapzil)aS impulsiem.
Ka pirma uzradas atmi1;a no bernibas laikiem, kad man varbf1t bija kadi
desmit vai vienpadsmit gadi. Tolaik kaisllgi spelejos ar klue!Siem. Skaidri
ateerejos, ka buveju majil)as, pilis un tiltus ar arkam pari pudclem. Nedaudz
velak izmantoju !stus akme~ms un malus ka javu. Sis buves mani fascineja ilgu
laiku. Man par parsteigumu uzradas s! atmir;a, ko pavad!ja noteiktas emoeijas.
ta," teicu sev, "te ir dzive! Mazais
vel ir klatesoss, vil)arn ir
radosa ciz!ve, kuras man trukst. Bet ka lai to sasniedzu?" S~ita, ka distanei
starp tagadni, pieauguso
un saviem vienpadsmit gadiem nav iespejams parvaret. Bet, ja
atjaunot kontaktu ar to laiku, man neatlika
nekas eits ka vclreiz :1toTit:zties un uz labu laimi atsakt sevl bernu ar
bernisl}Igo speli.
Sis bridis bija pagrieziena punkts mana likteni, jo
beidzot izdevas atsakt spell. Tas nenotika bez krasas
un sap1ga
pazemojuma
ka nespeju neko eitu ka vien
Saku vakt
- gan ezera krasta, gan iideni, bet tad buvet: majin,as, pili, veselu eiematu. Truka tikai bazn1eas, un es izveidoju
kvadratisku buvi ar
eilindru un
Bazn!eai ir
ari altaris. Tacu es
to buvet.
Nodarbinats ar to, ka lai atrisinu so jautajumu, kadu dienu ka parasti
pastaigajos gar ezeru un krasta grantis vaeu akmel)US. Peks!fi ieraudziju
sarkanu akmeni: cetrskaldl)U piramidu aptuveni 4 em augstuma. 1a bija
akmens sl}emba, kas sadi nos!ipeta iidens Ull vijx;m iedarbiba - vist!rakais
nejausibas produkts. Es zinaju- tas ir altaris! Novietoju to vidu zem kupola;
to darot, atausa atmil)a bern!bas sap!fa pazemes falls. S1 sakariba radija mani
apmierinat!bas izjutu.
Ja laiks atjava, buveju katru peepusdienu. Tiklidz biju beidzis pusdienot,
spelejos, lldz ieradas paeienti; un vakaros, kad darbs bija beidzies pietiekami
agri, atkal devos buvet. 2 Turklat manas domas noskaidrojas, un es vareju
aptvert sev1 nojausamas fantazijas.
Protams, es domaju par savas speles jegu un jautaju: "Kogan tu isteniba
dari? Buve mazu apmetni un veie to ka ritualu!" Es nezinaju atbildi, tacu
man bija parlieciba, ka esmu ceja uz savu m!tu. Buvesana bija tikai sakums.
Tas izrais!ja fantaziju pHidus, kuras velak rup!gi pierakstlju.
Sada tipa norises mani turpinajas. Vienmer, kad turpmakaja dz!ve apstajos, uzzimeju kadu gleznu vai apstradaju akmeni, un tas vienmer bija

Konfrontacija ar bmpziryu

27

nakamo ideju vai darbu rite d'entree *. Viss, ko sogad esmu uzrakst!jis, proti,
"Tagadne un nakotne", "Kads musdienu m!ts'', "Par sirdsapzir,m", ir izaudzis
no darba ar akme1,1iem, ko veieu pee sievas naves.:; Sievas aiziesana, nave,
un tas, kas lidz ar to man kjuva skaidrs, mani pilnigi izsita no satvara. Daudz
puju bija nepieeiesams, lai atka! sevi stabilizetu, un saskarsme ar akmeni
man palldzeja.
Ap 1913. gada rudeni spiediens, ko izjutu sevi, s~ita esam parvietojies uz
aru, it ka atrastos gaisa; tas patiesam s~ita tumsaks neka agrak. Bija ta, it ka
runa biitu nevis vairs par manu psihisko stavokli, bet gan par konkreto
!stenibu. Sis iespaids k)uva aizvien specigaks.
Oktobr!, kad vienatne eejoju, mani peksl)i piemekleja vizija. Redzeju
milzlgus pliidus, kas klaja visas ziemeju un zemiel)U zemes starp Ziemejjuru
un Alpiem. P!Udi sniedzas no Anglijas lidz Krievijai un no Ziemejjiiras krastiem gandriz lldz Alpiem. Es redzeju, ka, sasniedzot Sveiei, kalni kjuva
aizvien lielaki, it ka sargadami musu zemi. Norisinajas milz!ga katastrofa.
Es redzeju varenus dzeltenus vijl)US, peldosas kulturdarbu paliekas un neskaitamu tukstosu navi. Jura partapa asinls. Si vizija ilga aptuvcni vienu
stundu, ta mani samulsinaja un aps~ebinaja. Es kaunejos par savu vajumu.
Pagaja divas nedejas, un vizija atkartojas, vienigi parversanas asin1s bija
vel briesmigaka. Kada iekseja balss teica: "Skaties, pavisam briesmigi, un ta
bus; nav ko saublties."
Ziema kads jautaja, ko domaju par pasaules norisu tuvako nakotni. Teicu,
ka neko nedomaju, bet redzu asir.m straumes. V!zija mani nelika miera.
Jautaju sev, vai vizija norada uz revoluciju, tacu neko tadu nevareju iedomaties. Tadejadi seeinaju, ka vizija ir saistlta ar mani, un domaju, ka man
draud psihoze. Domas par karu nenaea prata.
Dr!z vien, tas bija 1914. gada pavasarl un agra vasara tris reizes atkartojas sapnis, ka vasaras vidu iestajas arktisks aukstums un zeme sastingst
ledu. Ta, piemeram, redzeju sasalusu visu Lotringas apkartni un tas kana! us.
Visa zeme nebija neviena eilveka, visi ezeri un upes bija sastingusi ledii.
Viss dzivais zajums bija sastindzis. To sapl)oju 1914. gada aprili un maija, bet
pedejo reizi - junija.
Tresaja sapnl atka! no Visuma bija ielauzies milz!gs aukstums. Tacu tam
bija negaiditas beigas: redzeju zajojosu koku bez augjiem (domaju, ka tas ir
mans dzlvibas koks), kura lapas sala iedarbiba parvertas saldas v1nogas, pilnas
ar dziedinosu sulu. Sap!Ueu v!nogas un atdevu jaud!m, kas ilgojoties tas gaidija.
1914. gada nogale Britu medi~u asoeiaeija bija ielugusi mani uz Aberdinu,
kur kongresa bija janolasa referats "Bezapzil)as nozlme psihopatologija". 4
Biju noskal)ojies, ka kaut kam ir janotiek, jo sadas vizijas un sapl)i ir liktenis.
Mana talaika stavokli un bailes gandr!z vai s~ita, ka tas ir liktenis, - tiesi
tolaik jaruna par bezapzil)as nozlmi.

* Ritualais

aizsakums (jr. val.).

18

Karl\ 6mtavl Jungl

1. augusta sakas pasaules kars. Mans uzdevums bija skaidrs: bija jamegina saprast, kas notiek un ciktal mani pardzivojumi saistiti ar kolektivajiem
pardzivojumiem. Tapec pirmam kartam man bija jaapjedz pasam sevi. Iesakuma uzskaitlju visas fantazijas, kas bija ienakusas prata, nodarbojoties ar
buvesanu. Sis darbs izvirzijas prieksplana.
Ta bija nepartraukta fantaziju straume, dariju visu iespejamo, lai nezaudetu orientaciju un atrastu savu ceju. Bezpalldz!gs atrados svesatn!ga pasaule, viss s~ita gruts un nesaprotams. Nemitigi dzivoju intensiva spriedze,
un biezi vien likas, ka man krit virsu milz!gi bloki. Negaiss sekoja negaisam.
Tas, ka iztureju, bija brutala speka jautajums. Citi bija sabrukusi. Nice, Helderlins un vel daudzi citi. 5 Tacu man! bija demonisks speks, un jau no pasa
sakuma bija skaidrs, ka man jaatrod jega tam, ko pardzivoju fantazijas. Tas,
ka iztureju bczapzil)aS iebrukumu, rad!ja nenoraidamu izjutu, ka klausu
augstakai gribai, kas nosaka uzdevuma pievaresanu.
Es biezi vien biju tik joti satraukts, ka emocijas bija jaizsledz ar jogas
vingrinajumu palldzibu. Tacu, taka mans merl):is bija uzzinat, kas mani norisinas, tad izmantoju tos lldz bridim, kad nomierinajos un vareju turpinat darbu
ar bezapziJ:,lu. Tiklldz bija izjuta, ka atka! esmu es pats, atteicos no kontroles
un javu vaju teliem un ieksejam bals1m. Turpretim indie.i praktize jogas
vingrinajumus, lai piln!gi eliminetu psihisko veidojumu un telu daudzveidlbu.
Tiktal, ciktal emocijas izdevas partulkot telos, t. i., atrast tos telus, kas
bija apslepti emocijas, iestajas iekseja rimtiba. Ja biltu apstajies pie emocijam, iespejams, ka bezapzil,las veidojumi butu mani saplosijusi. lespejams,
ka butu varejis tas ats~elt, tacu beigas nenoversami ieguvis neirozi, bet to
saturs mani sagravis. Eksperiments sniedza atzir,lll, ka, raugoties no terapeitiska viedokja, loti der!gi apzinaties telus, kas atrodas aiz emocijam.
Centos pierakstit emocijas, cik labi vien iespejams, un piilejos fikset ari
to rasanas psihiskos prieksnosac!jumus. Tacu es to vareju izdar!t tikai visai
bezpalidz!ga valoda. Iesakuma formuleju fantazijas ta, ka tas uztveru, biezi
vien "piepacelta valoda", jo ta atbilst arhetipu stilam. Arhetipi runa patetiski
un pat arisl):igi. Man nepatik un kr!t uz nerviem to izteiksmes stils, it ka
skrapetu apmetumu vai ar nazi kas!tu s~ivi. Tacu es nezinaju, par ko ir runa.
Man nebija nekadas izveles. Man neatlika nekas cits, ka pierakstit visu pasas
bezapzi1,1as izveletaja stila. Dazkart bija ta, it ka visu dzirdetu pats savam
aus!m. Dazkart jutu, it ka pasa lupas formuletu sos vardus; un visbeidzot
dzirdeju sevi pasu cukstam vardus. Zem apziQ.aS slieksva viss bija dz!vs.
Iesakuma konfrontaciju ar bezapziQ.u uzskat!ju par zinatnisku eksperimentu, ko veicu ar sevi un kura rezultatos esmu vitali ieinteresets. Patlaban
es varetu ari teikt ta, ka tas bija cksperiments, kas tika veikts ar mani. Viena
no lielakajam grutibam bija tikt gala ar savam negativajam jutam. Labprati:gi
!avos emocijam, kuras pats nevareju atzit. Pierakstiju fantazijas, kas visai
biezi s~ita nejedz!bas un pret kuram pats izjutu pretestibu. Jo, ja ilgu laiku
nesaprot to jegu, tas s~iet elllgs cildena un smiekEga maisijums. Man tas

Konfrontacija ar bezapzi~u

2q

dargi maksaja, lai izturetu, tacu mani uz to bija aicinajis liktenis. Vienigi ar
milzigu piepilli galu gala vareju atbr'ivoties no labirinta.
Lai aptvertu fantazijas, kas zemlikas mani virz!ja, bija jajauj sev, ta teikt,
krist. Pret to es izjutu ne tikai pretestibu, bet ar! izteiktas bailes. Baid!jos
zaudet paskontroli un kjilt par bezapziQ.as guvumu, bet, ko tas nozime, man ka
psihiatram bija piln'igi skaidrs. Tomer es uzdrosinajos jauties siem teliem. Ja
nebiltu to dar!jis, es risketu ar to, katie sagrabtu mani sava vara. Svarigs sas
uzdrosinasanas motivs bija tas, ka neko nevareju gaid!t no pacienta, ja pats to
neuzdrosinatos darit. Atrunai, ka pacientam lldzas atrodas pallgs, nejavu sevi
ietekmet. Es zinaju, ka ta sauktais pallgs, t. i., es, so materiju nepazina no
pasa pieredzes, man, !ielakais, bija dazi apsaubamas vert!bas teoretiskie
aizspriedumi. Doma, ka saja dekainaja pasakuma esmu iepinies ne tikai sevis,
bet ari savu pacientu dej, man pamatlgi palidzeja vairakas kritiskas fazes.
Tas bija 1913. gada Adventes laika, kad nolemu spert izs~iroso soli (12.
decembrl). Sedeju pie rakstamgalda, velreiz paxdomaju savas izbailes un
)avos krisanai. Bija ta, it ka man burtiska nozime pazustu zeme zem kajam
un es iebraztos tumsas dzlles. Nevan':'ju atbrivoties no panikas. Tacu peksQ.i
sev par atvieglojumu ne parak dziji nostajos uz kajam uz kadas mikstas,
smac!gas masas. Tomer atrados gandriz vai pilniga tumsa. Pee kada laika
acis pierada pie tumsas, kas tagad lldzinajas dzijai nokreslai. Man prieksa
atradas ieeja tumsa ala, pie kuras staveja punduris. Vivs izskatijas ka no
adas, it ka butu mumificets. Izspraucos garam viQ.am caur sauro ieeju un
bridu lidz cejiem pa ledus aukstu udeni uz alas otru galu. Tur pie kada
klintsblu~a atradas sarkans, zaigojoss kristals. Pa1,1emu akmeni, pacelu to
un atklaju, ka zem ta ir tuksums. Iesakuma neko nevareju ieraudzit, tacu
pedigi dzlles saskatiju plustosu udeni. Garam papeldeja ll~is, jauneklis ar
blondiem matiem un ievainojumu galva. Vi1;am sekoja milz1gs melns skarabejs, un tad no ildens dzilem pacelas sarkana, jaundzimusi saule. Gaismas
apstulbinats, gribeju aizklat caurumu ar akmeni, tamer caur to izlauzas kaut
kads s~idrums. Tas bija asinis! Uzsavas bieza strukla, un es izjutu nelabumu.
Asinsstraume, ka man s~ita, bija neizturami gara. Beidzot ta izslka, un li:dz
ar to bija gala ar! vizija.
Teli mani arkartigi dziji satricinaja. Es, protams, redzeju, ka piece de resistance* bija varova un saules mi:ts, naves un atjaunosanas drama. Atdzimsanu
izteica egiptiesu skarabejs.Tam bija jabeidzas ar jaunu dienu. Ta vieta naca
neizturama asinsstraume, pilnigi anormals fenomens, ka man s~ita. Tacu
atcerejos ta pasa gada rudens asinsviziju un atteicos no turpmakajiem izpratnes meginajumiem.
Pee sesam dienam (1913. gada 18. decembrl) man bija sads sapnis.
Ar kadu nepazlstamu tumsadainu jaunekli, mezoni, atrados vientuja, klinsaina kalnu greda. Rlts vel nebija iestajies, debesis austrumos jau bija gaisas,

* Seit:

materials fantazijai (t'r. ual. ).

30

Karll6ustavl Jung1

bet zvaigznes dzisa. Par kalniem atskaneja Z1gfr!da 6 raga skal)aS, un es zinaju, ka mums vil)s ir janogalina. Mes bijam apbrul)oti ar sautenem un uzglunejam Vil)alll pie kadas sauras takas.
Peksl,li augstu kalna kore pirmajos uzleeosas saules staros parad!jas Z1gfr1ds. Mirol,lkaulu ratos vil)s pieaugosa tempa drazas lejup pa klinsaino nogazi. Kad Vll)S parad!jas aiz stun, savam uz Vil)U, un. naves ~erts, Vil)S
nogazas.
Pilns pret!guma un nozelas, ka esmu izn!einajis kaut ko tik dizu un skaistu,
metos begt, mani dzina bailes, ka slepkav!bu varetu atklat. Sakas varena
lietusgaze, un es zinaju, ka ta aizskalos visas pedas. Biju izbedzis no briesmam tikt atklatam, dz1ve vareja turpinaties, tacu palika neizturama vainas
izjuta.
Pamodies no sap1;a, pardomaju to, tacu nespeju izprast. Meginaju atka!
iemigt, tacu balss teiea: "Tev jasaprot sapnis- un tudaj pat!" leksejais spaids
palielinajas lldz sausm!gajam mirklim, kad balss teiea: "Ja nesapratlsi sapni,
tev janosaujas!" Mana naktsgaldi1,1a atradas pieladets revolveris, un man
kjuva baiL Saku velreiz pardomat, un peks1,1i sapl)a jega atklajas- ta bija
pasaule pastavosa problema. Zigfr!ds attelo to, ko vaeiesi grib !stenot, proti,
varon!gi realizet savu gribu: "Kur griba, tur eejs!" To gribeju ar1 es. Tacu
tagad tas vairs nebija iespejams. Sapnis radlja, ka Z!gfr!da, varo1,1a iemiesota
ievirze vairs man neder. Tapee Z!gfrids bija janogalina.
Pee slepkav!bas izjutu tik milzigu lidzeietlbu, it ka pats butu nosauts.
Tadejadi izpaudas mana slepena identitate ar varoni un eiesanas, ko pardz!vo
cilveks, ja spiests upuret savu idealu un apzinato ievirzi. Tacu sai identitatei
ar varOI,lidealu bija jadara gals, jo pastav kas augstaks par Es gribu, kam
japakjaujas.
Sis domas iesakuma nomierinaja, un es atkal iemigu.
Tumsadainais mezonis, kas mani pavad1ja un kuram faktiski piedereja
slepkav1bas iniciat!va, ir primitivas Enas iemiesojums. Lietus norada, ka
spriegums starp apzi1,1u un bezapzi1,1u zud.
Kaut ar1 tolaik sapf,la jegu vareju saprast tikai ar siem daziem majieniem,
atbr!vojas jauni speki, kas man pal:idzeja novest lldz galam eksperimentu ar
bezapzi1,1u.
Lai izprastu fantazijas, biezi vien iedomajos nokapsanu. Reiz pat vairakkart meginaju sasniegt diiles. Pirmo reizi sasniedzu trissimt metru dzijumu,
nakamaja reize jan atrados kosmiskas dzlles. Tas lldzinajas cejojumam uz
Menesi vai nokapsanai tuksuma. Vispirms parad!jas kratera tels, un man
radas izjuta, ka esmu miruso zeme. Augstas klints pakaje saskat1ju divus
veidolus - veeu v!ru ar baltu bardu un skaistu jaunu meiteni. Sartemu visu
savu drosmi un nostajos iepretim vil)iem ka !stiem eilvekiem. Uzman!gi
klaus!jos, ko vil,li man teica. Sirmgalvis paskaidroja, ka esot Elija, un tas
mani sokeja. Meitene mani izveda vel vairak no paeieti"bas, jo deveja sevi par
Salomi! Vi1,1i bija akli. Kads d!vains paris 7 - Salome un Elija! Tacu Elija

KonfronGcija ar bezapziryu

31

apgalvoja, ka vi1,1s un Salome esot kopa kops muzibas, un tas mani galigi samulsinaja. Kopa ar vi1,1iem dzivoja melna cuska, kura acim redzami izrad!ja simpatijas pret mani. Turejos tuvak Elijam, jo vi1,1s no visiem trim s~ita saprat!gakais
un apveltits ar pietiekami labu sapratu. Turpretim Salomei es neuzticejos. Ar
Eliju noturejam ilgas sarunas, kuru jegu tomer nespeju aptvert.
Bi:beles telu parad!Sanos sava fantazija es, protams, meginaju pamatot ar
to, ka mans tevs bija mac1tajs. Tacu tadejadi vel nekas nebija izskaidrots. Ko
gan noz1me sirmgalvis? Ko nozime Salome? Kapee vi1,1i ir kopa? Tikai pee
gadiem, kad zinaju vairak, veca v1ra un jaunas meitenes saistiba man s~ita
visnotaj dabiga.
Sados sap1,1u cejojumos biezi vien sastop vecu viru, ko pavada jauna meitene; piemeri par so pari rodami daudzos mitiskos nostastos. Saskarta ar
gnosti~u nostastu Simons Mags' klail,lojis apkart ar jaunu meiteni, ko pal)emis no bordeja. Vi1,1a saukusies Helena un bijusi Trojas Helenas inkarnacija. Seit iederas ar! Klingzors un Kundri, Laodzi un dejotaja.Y
Mana fantazija, ka jau minets, bez Elijas un Salomes bija vel tresa figura,
liela melna ciiska. Mi:tos cuska visai biezi ir varOf,l3 pretiniece. Pastav daudzas norades par Vil)U radnieclbu. la, piemeram, varonim var but cuskas
acis, pee naves Vif,lS parversas par cusku un sadi tiek godinats vai ar) cuska
ir vii,la mate u. tml. Cuskas klatbutne mana fantazija ievesta varOf,llTiltU.
Salome ir animas figura. ViQ.a ir akla, jo neredz lietu jegu. Elija ir veco gudro
praviesu figura un attelo izzinoso elementu, bet Salome- erotisko. Varetu
teikt, ka a bas figuras ir logosa un erosa iemiesojums. Tacu sada definicija jau
butu parlieku intelektuala. jedzigak sis figuras iesakuma atstat tadas, kadas
tas man paradljas, proti, ka neapzinato zemliku procesu skaidrojums.
Driz pee sis fantazijas no bezapzil)as uznira cits veidols. Tas bija attlst!jies
no Elijas figi:tras. Es vi1,1u saucu par Filemonu 1'1 Filemons bija pagans un
nesa lldzi gnostiskas iekrasas egiptiski hellcnistisku noskal)ojumu. Vir;a
veidols pinno reizi parad!jas sapnl.
Tis bija zilas debesis, tacu lldzinajas jurai. Debesis bija parklatas - ne
makm;iem, bet brunam zemes velenam. Ta vi en s~ita, ka starp velenam butu
redzams juras zilais udens. Tacu l"1dens bija zilas debesis. Peksr,1i no labas
puses garam aizlaidas kada sparnota butne. Tas bija vees vlrs ar versa ragiem.
Virts nesa sais~i ar cetram atslegam un vienu tureja ta, it ka gras!tos atslegt
pili. Vif,lam bija sparni, un tie bija ka zivjdzenitim ar ta rakstur!gajam krasam.
Ta ka sapl)a telu nesapratu, tad uzskatam!bas labad to uzgleznoju. Un
dienas, kad biju ar to nodarbinats, ezera klasta sava darza atradu beigtu
zivjdzenltil Jutos ka zibens ~erts! Clrihes apkartne joti rcti var sastapt zivjdzenlsus. Tapec mani tik joti skara sl s~ietami nejausa sakritlba. Ll~is vel bija svaigs,
augstakais, dienas divas vai trls vecs, un tam nebija nekadu areju ievainojumu.
Filemons un citi fantazijas veidoli man sniedza izsl;:iroso atzil)u, ka dvesele ir lietas, kuras es neradu, tas pasas rada sevi, un tam ir pasam sava
dz!ve. Filemons atveidoja kadu speku, kurs es nebiju. Fantazija es sarunajos

Karls 6ustavl Jungl

31

ar vi]fu, un vi1;s teica ko tadu, ko apzinati nebiju domajis. Es precizi uztveru,

ka runatajs bija vi1fs, nevis es. Vir;s skaidroja man, ka es izturoties pret
domam ta, it ka pats tas butu radljis, tacu, vir.raprat, tam bija sava dzive ka
dzivniekiem meza, cilvekiem istaba vai putniem gaisa: "Ja tu istaba redzi
cilvekus, neteiksi tacu, ka esi tos rad!jis vai esi par tiem atbildigs." Tadejadi
vi1fs pakapeniski man ieskaidroja psihisko objektivitati, "dveseles isten!bu".
Sarunas ar Filemonu noskaidrojas atsl$'-iriba starp mani un maniem domu
objektiem. Ari vir;s, ta teikt, objektlvi bija nostajies man iepret1, un es sapratu, ka man! ir kaut kas tads, kas var izteikt lietas, kuras nezinu un par
kuram nedomaju, lietas, kuras varbut pat verstas pret mani pasu.
Psihologiskaja zi1,1a Filemons bija kada paraka atzi]fa. Man vi1fs bija noslepumaina figura. Lagiem vi1,1s sl$'-ita gandriz vai fiziski reals. Pastaigajos ar
vir.ru pa darzu; man vi1,1s bija tas, ko indiesi deve par guru.
Ikreiz, kad parad"ijas jauna personifikacija, es to izjutu gandr!z vai ka
personisku sakavi. Tas saucas: "Ari to tu tik ilgi neapzinajies!" Mani pan;ema
bailes, ka varbut sadu veidolu virtene irbezgallga un varu pazaudet sevi saja
nezinasanu bezdibenl. Mans Es jutas nevert1gs, kaut ar1 bagat!gie arejie
panakumi vareja teikt ko "labaku". Tolaik savos "aptumsumos" (Horridas
nostrae mentis purga tenebras,- sakaAurora Consurgens) nevareju veleties
neko labaku ka istu, konkretu guru, kadu, kas zinatu un prastu vairak, kas
atsl}etinatu rnanas fantazijas patvajlgos veidojurnus 11 So uzdevurnu pan;erna
Filemons, kurs saja zi1,1a nolens volens* bija jaatz!st par psihagogu. Vi1,1s patiesam man sagadaja apskaidrojosas domas.
Pee vairak neka piecpadsmit gadiem mani apmekleja vecaks un augsti
izglltots indietis, Gandi draugs; mes runajam par indiesu izgli:t1bu, speciali
par guru un chelah attiec1bam. 12 Vilcinoties jautaju, varbut vi1;s varetu ko
pateikt par savu guru iedabu un raksturu, un vil,lS matter-of-tact toni atbildeja:
"0, ja, tas bija Cankaracarja." 11
"JUs tacu nedomajat vedu komentetaju?" es piezi:meju. "Vil,ls tacu ir miris
pirms daudziem gadsimtiem."
"Ne, es domaju tiesi vi1,1u," vii).S teica man par lielu izbr1nu.
"jUs tatad domajat garu?" es jautaju.
"Protams, vil}s bija gars," vi1,1s apstiprinaja.
Saja brld! man ienaca prata Filemons.
"Pastav ar! gar!gi guru," vi1;s piemetinaja. "Vairumam guru ir dz!vi cilveki.
Tacu ir ar! tadi, kuriem skolotajs ir gars."
S! zil)a gan iepriecinaja, gan apskaidroja. Tatad nekada zi1;a nebiju izkritis
no cilveku pasaules, biju tikai piedzivojis to, ko, veicot lldz!gu piepii.li, var
sastapt citi cilveki.
Yelak Filemonu relativeja cits veidols, kuru nodeveju par Ka. Senaja
Egipte "valdnieka Ka" tika uzskatlts par vi1;a zemes formu, veidola dveseli.

* Gribot

negribot (lat. val.).

Konfronticija ar bezapziQU

33

Mana fantazija Ka dvesele naca no zernes dzllern ka no sahtas. Es uzgleznoju

to zemes veidola, ka hermu, kuras cokols bija no akmens, bet augsdaja -no
bronzas. Gleznas pasa augsa bija zivjdzen!sa sparns, starp to un Ka galvu
atradas apajs, sp!doss zvaigz1fu miglajs. Ka izskata bija kaut kas demonisks,
varetu pat teikt - mefistofelisks. Viena roka vil)s tureja veidojumu, kas atgadinaja krasainu pagodu vai relikviju sl}irstu, otra - stilu, ar kuru stradaja. Par
sevi vii).S teica: "Es esmu tas, ko dievi apbeda zelta un dargakme1fos."
Filemons ir klibs, tacu sparnots gars, turpretim Ka ir sava veida zemes
vai metala demons. Filemons ir garigais aspekts, "jega", turpretl Ka ir dabas
gars gluzi ka grie~u al~!mijas Antroparions, kuru tolaik vel nepazinu. Ka ir
tas, kas tiesam visu darina, tacu vil,ls aizklaj zivjdzen1Sa garu, jegu vai aizstaj
to ar skaisto, "muzlgo atspulgu".
Ar laiku abus veidolus vareju integret. Palldzeja al~!mijas studijas.
Pierakstot fantazijas, kadu reizi jautaju sev: "Kogan tu dari? Ar zinatni, pavisam noteikti, tam nav sakara. Kas gan tas ir?" Kada balss mani teica: "Ta ir
maksla." Biju joti izbrinijies, jo nebija ienacis prata, ka manam fantazijam varetu
but kads sakars ar makslu. Teicu sev: "Varbiit mana bezapzil)a izveidojusi
personibu, kas nav Es un velas izteikties pee sava ieskata." Es zinaju, ka ta ir
sievietes balss, un atpazinu taja kadas pacientes, apdavinatas psihopates balsi,
kurai pret mani bija spec!gs parnesums. Vil,la bija kjuvusi mani par dzivu veidolu.
Tas, ko es darlju, protams, nebija zinatne. Kas gan tas varetu bert, ja ne
maksla? S~ita, ka visa pasaule pastav tikai sis divas iespejasl Tas bija tipisks
sievisl}as argumentacijas veids.
Uzsverti un pilns pretestlbas paskaidroju balsij, ka manas fantazijas nav
saistltas ar makslu. Balss kluseja, bet es turpinaju rakstlt. Tad sekoja nakamais uzbrukums- tas pats apgalvojums: "Ta ir maksla." Es atka! protesteju:
"Ne, ta tas nav. Tiesi otradi, ta ir daba." Sagatavojos jaunai iebildei un str!dam,
bet, taka nekas nesekoja, parliku sevi:, ka "sievietei mani" nav run as centru,
un piedavaju izmantot savu valodu. Vir,ra pieJ,lema priekslikumu un tlidaj pat
gara runa izskaidroja savu viedokli.
Mani arkartigi intereseja tas, ka sieviete man! iejaucas manas domas.
Iespejams, es domaju, ka ta ir "dvesele" primitlva nozime, un jautaju sev,
kapec dvesele tiek saukta par "animu". Kapec to iedomajas ka kaut ko
sievis~u? Velak redzeju, ka sievis~a figura man! satur tipisku vai arhetipisku
viriesa bezapzir.1as veidolu, un nosaucu to par "anirnu". Atbilstosajai figurai
sievietes bezapzil)a es devu nosaukumu "animus" 14
Iesakuma mani ietekmeja animas negativais aspekts. Es izjutu nedrosibu
pret vir,ru ka pret kaut ka neredzama klatbutni. Tad meginaju saistities ar to
citadi un savu fantaziju pierakstus uzskatiju par vi]fai adresetarn vestulem.
Rakst!ju, ta teikt, sevis pasa dajai, kas parstaveja no manas apzir;as atSl~irigu
viedokli, un sa1,1emu parsteidzosas un neierastas atbildes. It ka es butu
pacients, ko analizetu sievis~s gars! Katru vakaru pierakstlju savas fantazijas, jo domaju - ja nerakstlsu animai, vil)a nevares aptvert manas

Karl! 6mtm Jung1

34

fantazijas. Tacu manam apzin1gumam bija ari cits celonis: pierakst1to anima
nevaretu sagrozlt, vil)a nevaretu izverst nekadu intrigu. Saja zir;a milz!ga
ats~ir!ba ir starp to, ko var pastastlt, un to, kas tiesam pierakst!ts. Savas
"vestules" meginaju but iespejami god!gs un sekot seno griel}u gudr!bai:
"Atdod visu, kas tev ir, un tu sal)emsi."
Tikai pakapeniski iemac!jos atSl}irt savas domas no balss teikta. Ja ta,
piemeram, man gribeja uztiept kadu banalitati, teicu: "Pareizi, ta reiz agrak
domaju un jutu. Tacu mans pienakums nav but sadi saval)gotam visu muzu.
Kam man sis pazemojums?"
Pirmam kartam nepieciesams nosl}irt apzil)u no bezapzil)as veidojumiem.
Tie, ta teikt, jaizole. Visvieglak tas veicams, ja tos personifice un iz apzil,las
nodibina ar tiem kontaktu. Vien1gi ta tiem var atl,lemt varu, ko citadi tie
izmanto par apzil,lu. Ta ka bezapzil).aS veidojumiem piem!t zinarna autonomijas pakape, 51 tehnika nerada Ipasas grutibas. Pavisam citadi ir- principii pier;ernt neapzinato veidojumu autonomijas faktu. Un tomer tiesi seit
iespejams r1koties ar bezapzil)u.
Isten1ba pacientei, kuras balss man! runaja, bija likten1ga ietekme uz
v1riesiem. Vil,lai bija izdevies iestastlt rnanam kolegim, ka vil,lS esot nesaprasts makslinieks. Vil,lS noticeja un saluza. Ta celonis? Vir;s dz1voja nevis
no sevis pasa, bet gan citu atzisanas. Tas ir bistami. Tas vil)U padar1ja nedrosu
un pieejamu animas insinuacijam, jo vil,laS teiktajam biezi vi en ir pavedinoss
speks un pamatots viltlgums.
ja bezapzil)aS fantazijas man sl}istu maksla, butu varejis to skatit ieksejam
ac1m vai lldzigi filrnai. Tajas nebija kas parliecinosaks ka jebkura cita uztveruma, un etisks pienakums pret tam man nebija radies. Anima bl:1tu varejusi
iestistlt ar1 man, ka esmu nesaprasts makslinieks, un mans soi-disant *
jautu neieverot realitati. ]a butu sekojis tas balsij, kadu
dienu,
iespejams, butu sev teicis: "Vai iedomajies tadu nejedzibu, ka tas,
ko dari, ir maksla? Neka tamlldz!ga." Animas, bezapzil)aS rupora, divnoz]miba var pilnigi izn!cinat v!rieti. Izsl}:irosais galu gala ir apziQ.a, kas saprot
bezapziQ.as manifestacijas un iel)em pret tam noteiktu nostaju.
Tacu animai ir ar1 pozitlvs aspekts. Anima ir ta, kas pavesta apzil)ai bezapzil)aS telus, un mani galvenokart intereseja tiesi tas. Gadu desmitiem
esmu pieversies animai, ja jutu, ka afektivitate ir trauceta un esmu kjuvis
nemier1gs. Sados br1zos jautaju animai: "Kas tev atka! padoma? Ko tu redzi?
Es gribetu zinat to!" Pee neilgas pretosanas ta parasti produceja telu, ko
uzliikoju. Tiklldz paradijas tels, ta nemiers vai apspiestlba izzuda. Visa manu
emociju energija parvertas interese un zinatkare par to saturu. Tad es runaju
ar animu par teliem, jo tie bija jasaprot pee iespejas labak, gluzi ka sapl)i.
Patlaban man vairs nav nepieciesamas sarunas ar animu, jo sadu emociju
vairs nav. Bet, ja tadas butu, rikotos lldzigi. Tagad idejas man ir nepastarpinati

* Ta sauktais !Jr.

Konfrontacija ar bezapziQU

* Zelta l):ede
1'al. ).

35

apzinatas, jo esmu iemacijies piel)emt un izprast bezapzil)as veidojumus. Es

zinu, ka man jaizturas pret ieksejiem teliem. Telu jegu varu nolasit tiesi no
saviem sapl)iem, un man nav nepieciesams nekads starpnieks.
No sakuma talaika fantazijas pierakst1ju "Melnaja gramata", velak parrakstiju "Sarkanaja gramata", ko izgreznoju ari ar atteliernYi Taja ir vairums
manu mandalas z!mejumu. "Sarkanaja gramata" esmu veicis neder1gu savu
fantaziju estetiskas parstrades meginajumu. Tacu ta nekad nav tikusi pabeigta. Apzinajos, ka vel nerunaju 1staja valoda, ka ta vel ir jatulko. Tadejadi
laikus atteicos no estetizesanas un nopietni ]}eros pie saprasanas. Es redzeju, ka joti daudzam fantazijam nepieciesams stingrs pamats un ka man
pasam iesakuma piln1gi jaatgriezas cilveciskaja !steniba. S11steniba man bija
zinatniska izpratne. No bezapzil)as pavestltajam atzi1;am man bija jaizdara
konkreti secinajumi, un tas ir kjuvis par mana muza darbu.
Estetiska parstrade ''Sarkanaja gramata" bija nepieciesama, kaut ar!joti
par to errojos, jo tikai sadi ielukojos telu etiskaja pienakuma. Tas izsl}:irosi
ietekmeja manas dz1ves izveidi. Kjuva skaidrs, ka nekada piln!ga valoda
neaizstaj dz1vi. ]a tame gina aizstat dz1vi, iznikst ne tikai valoda, bet ar! dz!ve.
Lai atbrivotos no neapzinatu prieksnosac1jumu tiranijas, nepieciesarns izpildlt gan intelektualo, gan etisko pienakumu.
Ta, protams, ir ironija, ka es ka psihiatrs sava eksperimenta ik uz soja
sastapos ar to psihisko materialu, kas veido psihozes buvakrnel,lUS un ar kuru
var sastapties ar! trakonama. 13 ir to neapzinato telu pasaule, kas fatali sajauc
gar1gi slimo pratus un veido ari m!tveidojosas fantazijas matricu, kas pazudusi
musu racionalaja laikmeta. M1tiska fantazija ir klatesosa it visur, tacu to gan
nosoda, gan ar1 b!stas, bet uzticesanas nedrosajam pavedienam, kas ved bezapZil,laS dzlles, sl}iet riskants eksperiments vai -apsaubama deka. To uzskata par
nomalda, divdom!bas un parpratuma pavedienu. Atceros Getes vardus: "Uzdrosinies atvert vartus, kuriem visi labprat garam lavas .. .''l(j "Fausta" otra da)a ir
kas vairak par literaru darbu. Ta ir Aurea Catena* posms, bet ta no filosofiskas
all}1mijas un gnosticisma sakurniem li:dz Nices "Zaratustram" atveido biezi vi en
nepopularo, divdom!go un b!stamo atklajumu cejojumu uz pasaules otro polu.
Laika, kad stradaju ar fantazijam, man, protams, bija nepieciesams kads
atspaids "saja pasaule", un es varu teikt, ka sads atspaids bija gimene un
profesionalais darbs. Tas bija vitali nepieciesams, lai 1stenotu passaprotami
racionalu dz1vi, lai butu pretsvars svesajai ieksejai pasaulei. Gimene un
profesija bija baze, kur vienmer vareja atgriezties un kas pieradija, ka
patiesam esmu parasts cilveks. Bezapzi1;as veidojumi br1ziem vareja panakt,
ka nevaldu par sevi. Tacu gimene un zinasanas, ka man ir arsta diploms, ka
japalldz saviem pacientiem, ka man ir sieva un pieci berni un ka dzlvoju
Kisnahte, Ezera iela 228, bija fakti, ar kuriem jarel}inas. Katru dienu tie
pieradija, ka patiesam eksisteju un neesmu gara brazmas nesta lapa ka Nice.
(lat. val.).

Karll Gmtavl Jung1

3b

Nice pazaudeja pamatus zem kajam, jo vir;tam nebija neka eita ka vien vir;ta
ideju iekseja pasaule - nevis tas, bet gan vir;ts pats dlizak bija to vara. Vir;ts
bija atsakr;tojies un lidinajas virs zemes, tapee vir;ts krita parspllejumos un
nerealaja. Man si nerealitate iemiesoja visas sausmas, jo sevi iedomajos sajii
pasaule un sajii dzive. Lai eik ari dziji biju iegrimis, es vienmer zinaju, ka
viss, ko pardzivoju, ir mana ista dzlve, kuru tieeos piepildit ar jegu un visa
apmera. Mana devlze bija- Hie Rhodus, hie salta !*
Tadejadi gimene un profesija vienmer bija aplaimojosa realitate un garantija, ka esmu normals un patiesam eksisteju.
Pakapeniski man! iezimejas viena metamorfoze. 1916. gada izjutu dzir;tu
noformet; mani, ta teikt, no ieksienes spieda formulet un izteikt to, ko
zinama mera varetu teikt Filemons. Ta radas "Septem Sermones ad Mortuos"
ar to savdabigo valodu. 17
Viss sakas ar ki.du nemieru man!, tacu es nezinaju, ko tas nozime vai ko
no manis velas. Ap mani valdija divaini uzladeta gaisotne, man bija izjuta, ka
gaisu parpilda regainas butibas. Tad saka regoties majas. Mana meita nakt!
redzeja ejam pa istabu baltu stavu. Otra meita neatkar!gi no pirmas stast!ja,
ka vil)ai nakt! divreiz norauta sega, bet devir;tgad!gajam delam bija sausmon!gs sapnis. No rita vir;ts paludza matei krasainos z!mujus, un vil)s, kas
parasti nekad nezlmeja, uzz!meja sapni. Vil}s to deveja par "Zvejnieka attelu".
Attela vidu atrodas upe, pie kuras stav zvejnieks ar maksl}eri. U z vil}a galvas
atrodas kam!ns, no kura vejas dumi un uguns. No upes otra krasta pa gaisu
tuvojas veins. Vil)S Iadas, ka nozagtas zivis. Tacu virs zvejnieka lidinas el)gelis, kurs saka: "Tu nedr!ksti vir.wm neko darit- vil}S l):er tikai jaunas zivis!"
So ainu dels uzz!meja sestdienas rita.
Svetdien ap pieeiem peepusdiena pie durv!m atskaneja spee!gs zvans.
Bija gaisa vasaras diena, divas meitenes atradas virtuve, no kuras vareja
parskat!t tukso klaju durvju prieksa. Es atrados netalu no zvana un redzeju,
ka kustas zvana mente. Visi tudaj steidzas pie durv!m, tacu tur neviena
nebija! Mes tikai nolukojamies eits eita! Gaiss bija biezs, es vil}iem teieu! Es
zinaju, ka tagad kaut kam ir janotiek. Maja bija piepild!ta ar gariem ka ar
jauzu baru. Vil}i staveja l!dz pat durv!m, likas, ka gandr!z vai nevar paelpot.
Man!, protams, dega jautajums: "Dieva deL ko tas noz!me?" Vir;ti skaji kor!
atbildeja: "Mes nakam no Jeruzalemes, kur neatradam to, ko meklejam." Sie
vardi atbilst "Septem Sermones ad Mortuos" pirmajam rindam.
Tad no manis saka plust teksts, un tr!s vakaros darbs bija gatavs. Tiklldz
biju nolieis spalvu, viss garu pulks izzuda. Spokosanas bija mitejusies. Istaba
k)uva mier!ga, bet gaiss - tirs. Lidz nakamajam vakaram atkal kaut kas bija
sapulcejies, viss atkartojas. Tas bija 1916. gads.
Sis pardz!vojums japiel}em tads, kads tas ir vai s~iet esam. Varbut tas
bija atkar!gs no emoeijam, ko tolaik pardz!voju un kuras java parad!ties
* Te Roda, te lec 1 (lat.

val.)

Konfron~cija

ar bezapziQU

~7

parapsihologiskiem fenomeniem. Ta bija neapzinata konstelaeija, un sis konstelaeijas savdab!ga gaisotne man bija it labi pazlstama ka arhetipa numens. "Tas ir
piemerots, tas ievesta sevi!" Intelekts, protams, gribeja dabaszinatnisku atzil}u
vai, vel labak, visu pardz!vojumu pasludinat par ko tadu, kas pretejs noteikumiem. Bet eik nozelojama gan butu pasaule, ja viss notiktu pee noteikumiem!
Neilgi pirms s! pardz!vojuma pierakstlju fantaziju, kura no manis aizlidoja
dvesele. Tas bija noz!m!gs notikums. Dvesele, anima, rada attiedbas ar
bezapzil)u. Zinama mera tas ir ar! attieclbas ar miruso kolektivitati, jo bezapzil}a atbilst mltiskajai miruso zemei, sencu zemei. Ja kada fantazija pazud
dvesele, tas noz!me, ka ta atgriezusies bezapzil}a jeb "miruso zeme" .18 Tas
atbilst ta sauktajam dveseles pazaudesanas fenomenam, kas visai biezi sastopams pirmatnejo eilveku pasaule. "Miruso zeme" dvesele gust noslepumainu atdz!vosanos un piesl):ir veidolu aneestralam pedam, bezapzil)aS kolektivajiem veidojumiem. Lidzlgi medijam, ta "mirusajiem" pies~ir manifestaeijas iespeju. Tapee pee dveseles pazusanas man drlz vi en paradijas "mirusie", un ta radas "Septem Sermones ad Mortuos".
Kops ta laika mirusie man aizvien izteiktak kjuva par neatbildeta, neatrisinata un neatpestita bals!m, jo jautajumi un pras!bas, uz kuram bija jasniedz likten!gas atbildes, naea nevis no arejas, bet gan no ieksejas pasaules.
Tadejadi saruna ar mirusajiem, "Septem Sermones", bija sava veida prieksspele tam, ko pavestlju pasaulei par bezapzi1fu - sava veida bezapzil}as visparlgo veidojumu kart!bas shemu un interpretaciju.
Atskatoties un pardomajot to, kas notika, stradajot ar savam fantazijam,
sl):iet, ka mani skarusi kada paraka vests. Telos bija kas tads, kas skara ne tikai
mani, bet ar! daudzus eitus. L!dz ar to saku saprast, ka nepiederu tikai pats
sev. Kops ta laika mana dz!ve piedereja visparlbai. Atzil}as, ko guvu vai mekleju, talaika zinatnei vel bija svesas. Man pasam bija jagust pirmpieredze un
jamegina nostiprinat piedz!voto !stenlba, eitadi tas butu palieis dz!votnespejigajos subjekt!vajos prieksnosaeljumos. Toreiz stajos dveseles dienesta. Es to
mlleju un ien!du, tacu ta bija mana lielaka bagatlba. Apl)emos to dalit, jo ta bija
vien!ga iespeja, lai dz1votu un izturetu savu eksistenei ka relativu veselumu.
Tagad varu teikt. ka nekad neesmu attalinajies no saviem pirmajiem
pardz!vojumiem. Visi mani darbi, viss, ko esmu veieis garlgi, radies no inieiejosajam imaginaeijam un sapl}iem. Tas sakas 1912. gada, pagajusi gandrlz
pieedesmit gadi. Viss, ko turpmakaja dz!ve esmu darijis, jau pastavejis sajas
imaginaeijas un sap1fOS, kaut ar! iesakuma tikai emoeiju vai telu forma.
Mana zinatne bija lldzeklis un vienlga iespeja, ka izk)ut no sl haosa. Citadi
sis materials man butu pielipis ka dadzi vai dumbraja augi. Es veltlju lielu
verlbu, lai saprastu ikvienu telu un veidojumu, lai - eik vien tas iespejams tos raeionali sakartotu un pirmam kartam lstenotu dz!ve. Parasti to piemirst.
Teliem )auj parad!ties, varbut par tiem pabr!nas un ta arl atstaj. Pat nepapUlas
tos saprast, nerunajot jau par to, lai gutu etiskas konsekvenees. Lidz ar to
tiek izraislta bezapzir;tas negatlva iedarb!ba.

Karl\ Gustav\ Jung1

38

I*
~

~w.
~;

Ill

II.
I

Ari: tie, kas telus puslldz saprot, bet iedomajas, ka ir darisana ar zinasanam, pakjauti bistamam maldam. Jo, neuzskatot izzil)u par etisku pienakumu, cilveks pakjaujas varas principam. Sadi var rasties destrukUvas darbibas, kas sagrauj ne tikai citus, bet ari pasu zinataju. Udz ar bezapzil)as
teliem cilvekiem ir uzlikta smaga atbildiba. Neizpratne un etiska pienakuma
trukums nolaupa eksistencei tas veselumu un dazam individualam dzivem
pies~ir nepatlkamo fragmentarisma raksturu.
Nodarbodamies ar bezapzil)aS teliem, nolemu atstat Cirihes Universitati,
kura astor;ms gad us (no 1905. gada) biju stradajis par privatdocentu. 19 Bezapzivas pardzivojums un pieredzejums mani intelektuali arkartlgi bremzeja.
Pabeidzis gramatu "Libido metamorfozes un simboli" (1911. g.), tris gadus
nespeju lasit nevienu zinatnisku gramatu. Tadejadi radas izjuta, ka intelekta
pasaule vairs nespeju neko paveikt. Ari par to, kas mani patiesam nodarbinaja, nevareju parunat. Bezapzil)as sniegtais materials mani bija, ta teikt,
padari:jis memu. Toreiz es nevareju nedz saprast, nedz ari izklastit. Bet
universitate man bija ieverojams stavoklis, un es jutu, ka vispirms jarod
jauna un pavisam cita orientacija un butu negllti milz1gu saubu parl,lemta
gara satversme ko macit jauniem studentiem.
Lidz ar to atrados alternat1vas prieksa: vai nu turpinu tolaik atklato akademisko karjeru, vai ari sekoju ieksejai personibai, "augstakajam pratam" un
turpinu so divaino uzdevumu, savas konfrontacijas ar bezapzil)U eksperimentu.
No akademiskas karjeras atteicos apzinati, jo nevareju publiski uzstaties,
pirms nebiju beidzis savu eksperimentu. Es jutu, ka tas ir kas liels, un
balstljos uz to, kas man sub specie aeternitatis * s~ita svarigs. Es zinaju, ka
tas piepildis manu dzivi, un sa mer~a dej biju gatavs uz jebkadu risku.
Kogan nozimeja tas, ka esmu vai neesmu bijis profesors? Tas mani, protams, ercinaja, biju pat nikns uz likteni, un daudzejada zil,la bija zel, ka nevaru
ierobezoties visparsaprotamaja. Tacu sada veida emocijas bija parejosas. Principii tas neko nenozimeja. Turpreti tas cits ir svarigs, un, ja koncentrejas uz to,
ko velas un saka iekseja personiba, tad sa pes pariet. Es aizvien to piedz1voju ne tikai tad, kad atteicos no akademiskas karjeras. Pirmo sada veida pieredzi
guvu jau berniba. Jauniba biju nesavaldigs, tacu emocijas, sasniegusas
augstako punktu, vienmer aprima un iestajas pilni:gs miers. Biju attalinajies
no itin visa, bet tas, kas mani bija uztraucis, s~ita piederam talai pagatnei.
Konsekvence manam lemumam un nodarbi:bam ar lietam, kuras nevareju
saprast nedz es, nedz citi, bija milziga vientullba. Tas kjuva skaidrs visai
atri. Es nesajos ar domam, par kuram nevareju ne ar vienu parunaties - tas
tikai parprastu. 1,.-oti asi pardzi:voju arejas un ieksejas pasaules pretstatu.
Abu pasau)u saspeli, ko zinu patlaban, tolaik vel nevareju aptvert. Es redzeju
tikai nesamierinamu pretstatu starp ieksejo un arejo.

1
'' ~
.
.....

.1.

! '

'

* No

Konfrontacija ar bmpziQU

No pasa sakuma man bija skaidrs, ka kontaktu ar arejo pasauli un cilvekiem atradi:Su tikai tad, ja joti intens!vi cent!Sos parad!t, ka psihiskas
pieredzes saturs ir "i:sts" - un ne tikai ka mans personisks pardz1voj urns, bet
ka kolekt1va pieredze, ko var piedz!vot ar1 citi cilveki. Velak es to meginaju
pierad!t sava zinatniskaja darba. Tacu iesakuma es darlju visu, lai jauno
rnanicre de voir* pavestltu tuvakajiem. Es zinaju, ka bftsu nolemts abso!Utai
vientullbai, ja tas neizdosies.
Tikai ap Pirma pasaules kara beigam pakapeniski saku izkjut no tums!bas.
Noskaidroties palldzeja divas lietas: es saravu attieclbas ar damu, kas velejas
iestastlt, ka manam fantazijam ir makslinieciska vertiba. Tacu pirmam kartam saku izprast savus mandalu zi:mejumus. Tas bija 1918., 1919. gads.
Pirmo mandalu uzzlmeju 1916. gada, kad biju uzrakstljis "Septem Sermones
ad j1Jortuos". Es, protams, to nesapratu.
1918., 1919. gada es biju angju interneta karaspeka Sato Doe komendants.20 Katru ri:tu piez!mju bloka ieskiceju nelielu apli, mandalu, kas s~ita
atbilstam manam ieksejam stavoklim. Pateicoties zlmejumiem, vareju verot
psihiska parmail)as no dienas diena. Reiz, piemeram, sal)emu tas pasas
estetiskas damas vestuli, kura ta atkal pastaveja uz savu atzil)u, ka fantazijam, kas radusas bezapzil).a, piemit makslinieciskas vertlbas un tapec tas
esot maksla. Vestule man krita uz nerviem. Ta nekada zil)a nebija dumja, un
lidz ar to ta bija insinuejosa. MO.sdienu makslinieks tacu tiecas radit makslu
iz bezapzil)as. No vestules rindam skanosais utilitarisms un liellgums izrais!ja man! saubas, vai sis fantazijas tiesam ir spontanas un dabiskas, vai
galu gala tas nav mans arbitrars veikums. Es nekada zil,la nebiju brlvs no
vispareja aizsprieduma un apzil)ai piemitosas augstpratlbas, ka jebkura daudzmaz ieverojama ideja ir pasa nopelns, turpretim mazvertlgas reakcijas rodas
nejausi vai vispar nak no svesiem avotiem. Nakamaja diena sis uztraukums
un nesaskal)otlba ar sevi pasu radija transformetu mandalu: viena apja daja
bija izda!Ita un simetrija - izjaukta.
Pakapeniski atskartu, ko mandala nozime: "Izveide- parveide, muz1gas
jegas muziga uzturesana." Ta ir patlba, personlbas veselums, kas, ja viss
norisinas labi, ir harmoniska, tacu necies nekadu pasapm2mu.
Mandalas teli bija manas patlbas ik dienu piestadltas kriptogrammas. Es
redzeju, ka strada patlba, t. i., mans veselums. Iesakuma es, protams, to
izpratu ka majienus, tomer z1mejumijau tolaik man s~ita joti nozimlgi, un es
tos glabaju ka dargas perles. Man bija izteikta izjuta par ko centralu, un ar
Jaiku ieguvu dz1v1gu prieksstatu par pat!bu. Es to iedomajos ka monadi, kura
ir es pats un mana pasaule. Mandala attelo so monadi un atbilst dveseles
mikrokosmiskajai iedabai.
Vairs neatceros, cik mandalu tolaik uzz!meju. To bija joti daudz. Stradajot
pie tam, vienmer uzradas jautajums: "Kurp ved sis process, kura atrodos?

* Skatljuma veids
miizibas viedok)a (lat. val.).

jq

(jr. ual.).

Karl1 6u1tav1 Jungl

40

Kur ir ta mer~is?" No savas pieredzes zinaju, ka pats par sevi nevareju

izveleties nevienu mer~i, kas butu s~itis uzticibas verts. Biju pardz!vojis,
ka piln!gi jaatsakas no idejas par pakjausanos Es. Biju piedzivojis neveiksmi:
es gribeju turpinat gramata "Libido metamorfozes un simboli" uzsakto m!tu
zinatnisko apstradi. Tas bija mans mer~is. Bet par to nevareja but ne runas!
Biju spiests pats pardzivot bezapZi!faS procesu. Iesakuma bija jajaujas sai
straumei, nezinot, kurp ta mani aiznesis. Tikai uzsakot z!met mandalas,
redzeju, ka viss, visi ceji, kurus gaju, un visi soji, kurus speru, ved uz vienu
punktu, proti, uz vidu. Kjuva aizvien skaidraks, ka mandala ir centrs. Ta
atveido visus cejus. Mandala ir cejs uz vidu, uz individuaciju.
Aptuveni starp 1918. un 1920. gadu man kjuva skaidrs, ka psihiskas attlstibas mer~is ir patlba. Nepastav nekada lineara attistiba, pastav patibas
circumambulatio * . Viennoz!miga att!stiba pastav labi ja sakuma, velak itin
viss ir norade uz vidu. Si atziJfa java but nelokamam, un pakapeniski atka!
iestajas ieksejais miers. Es zinaju, ka lldz ar mandalu ka patibas izpausmi
esmu sasniedzis pedejo. Varbiit citi zina vairak, es - ne.
Yelak (1927. g.) sapni guvu apstiprinajumu idejai par centruun patlbu. Ta
esenci atveidoju mandala, ko nosaucu par "Logu uz muzibu". Attels ir atveidots darba "Zelta Zieda noslepums".:n Pee gada uzzlmeju otru zimejumu,
ari mandalu, kuras centra ir zelta pils. Pabeidzis zimejumu, jautaju sev:
"Kapec tas ir tik ~inisks?" Mani iespaidoja forma un krasu izvele, kas s~ita
l{iniska, lai gan areji mandala nebija neka ~iniska. Tacu sadi attels iedarbojas
uz mani. Ta bija divaina sagadisanas, ka driz pee tam sa!femu Riharda Vilhelma vestuli. Vivs sutija manuskriptu, J>.ina daosu al~1misko traktatu "Zelta
Zieda noslepums", un liidza, lai to komenteju. Tilda! pat iegrimu manuskripta,
jo teksts sniedza nenojaustu apstiprinajumu manam domam par mandalu un
vidus april)~osanu. Tas bija pirmais notikums, kas saardija manu vientullbu.
Es jutu ko radniecigu un vareju saistities.
Piemil)ai par so sakritlbu, sinhronicitati, zem mandalas toreiz parakst!ju:
"1928. gada, kad z!meju zelta pili, Rihards Vilhelms no Frankfurtes atsut!ja
tukstos gadus vecu ~iniesu tekstu par dzelteno pili, ~erme!fa nemirstibas
d!gli."""
1927. gada mandala attelo jau piemineto sapni.
Es atrados net!ra, piekvepusa pilseta. Lija lietus, un bija tumss, bija ziema
un nakts. Ta bija Liverpule. BariQa aptuveni pusducis sveiciesu gajam pa
tumsajam ielam. Man bija izjuta, ka tuvojamies jurai, ostai, bet pati pilseta
atrodas augsa, uz klint'im. Mes devamies augsup. Ta atgadinaja Bazeli: tirgus
atrodas leja, nelielas ieli!fas pacejas uz augstako plato, uz Petera laukumu
un lielo Petera baznicu. Nonakusi plato, atradam plasu, ielu laternam vaji
apgaismotu laukumu, kura satek daudzas ielas. Pilseta bija iekartota radiali
un pakartota laukumam. Vidu atradas apajs di~is, bet tur- neliela sala. Visu
* Rirtlj:veida kust!ba (lat. val.).

Konfrontacija ar bezapzi~u

41

aizsedza lietus, migla, dumi un vaji apgaismota nakts, turpretl neliela sala
staroja saules gaisma. Tur auga viens vienlgs koks, magnolija, piebarstlta
sartiem ziediem. S~ita, ka koks atrastos saules gaisma un vienlaikus pats
butu gaisma. Mani cejabiedri komenteja riebigo laiku un aci:mredzot neredzeja koku. Vi!fi runaja par kadu sveicieti, kas dz!vo Liverpule, un br1nijas,
ka viQs apmeties tiesi tur. Mani sajusminaja ziedosa koka un saules apstarotas salas skaistums, un es domaju- es jau zinu, kapec,- un pamodos.
Par vienu sapl)a detaju man vel kas japiebilst: atsevis~i pilsetas kvartali
bija radiali izkartoti ap vienu viduspunktu. To veidoja neliels, atklats laukums, ko apgaismoja milz!ga laterna; laukums bija salas mazaka kopija. Es
zinaju, ka "cits sveicietis" dz!voja netalu no s! sekundara laukuma.
Sis sapnis atveidoja manu toreizejo stavokli. Es vel tagad redzu peleki
dzelteno lietusmeteli, kas rnirdz no lietus. Viss bija arkartigi drumi, tumsi
un necaurskatami - ta, ka toreiz jutos. Tacu es skatlju pardabisku skaistumu
un tapec vispar vareju dz!vot. Liverpule ir pool of live. "Liver", aknas, pee
sena uzskata, ir dz!vlbas mltne.
Sapl)a pardzivojums rnani saistija ar kaut ko gallgu. Es sapratu, ka sadi ir
izteikts mer~is. Vidus ir mer~is, un no ta nevar izvairities. Ar sap!fa palldzibu sapratu, ka patlba ir orientacijas un jegas princips un arhetips. !ada
ir patlbas pestljosa funkcija. Si atzi!fa sniedza pirmo nojautu par manu mitu.
Pee sap!fa parstaju zlmet vai gleznot mandalas. Tas pauda apzil).as attlst!bas augstako virsotni. Mani tas pilnigi apmierinaja, jo pilnigi atteloja manu
stavokli. Es gan zinaju, ka nodarbojos ar kaut ko nozimigu, tacu vel nesapratu
to, un ap mani nebija neviena, kas to butu sapratis. Sapn! sniegtais skaidrojums java objektivi izskaidrot to, ko jutu.
Bez sadas vlzijas varbut butu zaudejis savu orientaciju un atteicies no
sava pasakuma. Tacu sapn! atklajas jega. S~iroties no Freida, es zinaju, ka
nokjustu nezinama, nepazistama joma. Neko Ipasu bez Freida nezinaju, tacu
uzdrosinajos spert soli tums!ba. ]a nak tads sapnis, to izjut ka actus gratiae *.
Man tas, ta teikt, maksaja cetrdesmit piecus gadus, lai to, ko tolaik pardzivoju un pierakstiju, ietvertu zinatniska darba ietvara.Jauniba mans mer~is bija
kaut ko sasniegt zinatne. Tacu tad es uzduros lavas straumei, un kaisle, kas
atradas tas uguni, parveidoja un sakartoja manu dz!vi. To spieda darit pirmmaterials, un mans veikums ir vairak vai mazak izdevusies centieni iekjaut so
karsto materiju sava laika pasaulskatljuma. Pinnas imaginacijas un sapvi bija
ka ugunigi plus toss bazalts, no kuriem kristalizejas akmens, ko vareju apstradat.
Gadi, kad sekoju ieksejiem teliem, bija manas dzives noz1m1gakais laiks,
kura izs~iras viss butiskais. Toreiz viss sakas, velakas detajas ir tikai
papildinajumi un skaidrojumi. Visa mana turpmaka darb'iba - izstradat to,
kas tajos gados bija izlauzies no bezapzi!fas un iesakuma mani parpludinajis.
Tas bija mana muza pirmmaterials.
* Zelast!bas akts (lat. val.).