Ēna Es visas domas Tik manā dzimtenē No mīlestības

Es guļu ziedu pļavā, Es visas domas aizmirstu Tik manā dzimtenē tāds pavasaris. Es esmu cēlies no mīlestības,

Aiz zālēm upe slīd. To vienu domājot: Tu minēt nevari vairs citas vietas, No zilu zirņu ziedu nakts,

Pār seju zelta gaismā Ko tev vēl vairāk, tēvzeme, Kur spožums saistījis tā visas lietas, No visa ziedēšanas.

Man putna ēna slīd. Par sirdi varu dot. Ar zemi debesis , ar tevi mani- Es iešu dusēt no mīlestības,

Es pieceļos ,zuz vēji. (“Varavīksne”) Kur pretī tālumam tā posies , skani, No izdzēstas uguns un nakts,

Nāc, gaisma , mani nest! Tik manā dzimtenē tāds pavasaris. No tavas klusēšanas.

Ne zālei ēnu mest. (“Zelta vālodze”) Es celšos satraukts no mīlestības

(“Varavīksne”) Pret tavu acu gaismu vien,

Lielais Dievs Es vārgu sakni No lielas mīlestības.

Es tevi redzēju - Es vārgu sakni aplēju ,

Viršos Mans lielais Dievs, Un Dievs man teica paldies.

Zied zila viršu sala, Ar brūnu kameni Es māri smilgā iecēlu,

Kā jūra priedes šņāc. Tu lēnām staigāji Un Dievs man teica paldies.

Andrejs
Un ceļam nava beigu, Pa sila pureni......... Es sēnei sūnas norausu, Eglītis
Kur tu man līdzi nāc. No rasas padzēries Un Dievs man teica paldies.

Zils vilnis salā veļas, Un manī pavēries- Es putnu ligzdā iecēlu,

Vējš viršus liec un skauj. Tu lielais Dievs. Un Dievs man teica paldies.

Dod roku, turi, smejies, (“Zelta vālodze”) Un tad es zālē atlaidos; Un līksmi augšup raudzījos;Un teicu paldies-Dievam (“Putni aizlido)

Ka mani neaizrauj. (“Nīcība”)

Ir māte mani mācījusi: Es vienmēr esmu gribējis būt mājās. Ir mīļa Māras zeme,

Kā vieglāk smagu nastu nest Es nevaru citur būt. Tik silti sirdij tiek-

Un pērkonlaikā krustu mest. Tauta ir manas mājas , Pie krusta ceļa malā
Ir māte mani mācījusi: Tās nevar citur būt. Bērns baltu puķi liek. Z elta vālodze

Ik bitei ziedos ceļu griezt, Kad neredzu ceļu uz mājām, Skrien brūna sila bite Zelta vālodze

Pie zemes bēdās vaigu spiest. Bet aizaugušu taku uz aku, Un stājas ziedā dūkt; Priekā skaļi kliedz

Ir māte mani mācījusi: tepat jau vajaga būt-Mājām. Es, ceļinieks, es gribu Kad tai rasu Dievs

Ar saldu tīksmi Dievu lūgt, (“Tauta manas mājas”) Te brīdi Dievu lūgt. Plaukstās turot, sniedz.

Bez preika puķi nenoplūkt. Sūnu kamene

Man sen vairs sāpju nav, (“Tauta manas mājas”) Karavīrs Dievam matos dūc

Ir māte mani māčijusi: Tik visas tautas. Liec zobenu zem galvas Kad viņš puķi tai

Tik karsti visu mīlēt, just, Man sen vairs savu sapņu nav, Un dziļi neiemiedz, Medus pilnu plūc.

Lai nedzīvots laiks nevar zust. Tik visas tautas. Tavs gods un tēvu zeme Un man ,cilvēkam,

(“Zelta vālodze”) Man savas dzīvības un nāves nav, Tev acis aizvērt liedz. Galva jāatsedz ,

Tik visas tautas. Liec zobenu zem galvas , Kad pa mākoņiem

Tās rokās zobens es un puķe maiga, Lai tava tauta dus; Dievu ejam redz.

Kā uguns ugunīs-ar brāļiem kopā liedēts, Tā nomodā un sapņos

Tik daudzzreiz dziļi ievainots un saldi dziedēts- Tin savus kareivjus.

Tik visas tautas . (“Uz vairoga’) (“Nīcība”)

Dievs, Tava zeme deg!-grēka un ienaida liesmās! Mēs maza tauta-Dievs ,tu mūsu uguns. Mīlestība, dzīvība, mūžība

Dievs, Tava zeme deg!-debesis upuru nopūtu pilnas. Lai skaidri izkarstam mēs svētās liesmās Virs dzimtenes dievnamiem gaišiem

Zudušos varoņus saukājot, vaimanā nelaimju dzilnas Kā jauni zvani, Kungs, un jauna dziesma! Dievs vasaru diendusā gulda;

Dievs, Tava zeme deg! Mēs jauni avoti-Tu dzīvais ūdens. Trīs upes, trīs zaļganas upes

Lai laiki mainīgi mūs nesajauktu, Pret debesīm šļakatas kulda.

Lai kādi gājēji vien garām trauktu

Mēs tēvu zemes gods un rota!

(Dievs, Tava zeme deg!”)

 Andreja Eglīša dzejas analīze.
1. Izlasi Andreja Eglīša dzejoļu kopu un atbildi uz jautājumiem!
2. Kādas noskaņas jūsos rada A.Eglīša dzejoļu kopa? Pamatojiet, kāpēc! (2p.)

Andreja Eglīša dzejoļu kopas noskaņa pārsvara ir patriotiska. Pamatojums: vairākums dzejoļu ir veltīts Latvijai un Latvijas
tautai, par to liecina šīs rindas:

Es nevaru citur būt.

Tauta ir manas mājas…
(“Tauta manas mājas”)

Tik manā dzimtenē tāds pavasaris.

Tu minēt nevari vairs citas vietas…
(“Zelta vālodze”)

Ko tev vēl vairāk, tēvzeme,

Par sirdi varu dot.
(“Varavīksne’)
Man sen vairs savu sapņu nav,
Tik visas tautas.
Man savas dzīvības un nāves nav,
Tik visas tautas.
(“Uz vairoga”)

Lai laiki mainīgi mūs nesajauktu,

Lai kādi gājēji vien garām trauktu
(“Dievs, Tava zeme deg!”)

3. Uzrakstiet piecus tematus, kas atklāti šajā dzejoļu kopā, un raksturojiet liriskā varoņa attieksmi pret tiem! (5p.)

Ticība dievam.
Mīlestība pret dzimteni.
Latvijas dabas skaistumi.
Mātes pamācības (ģimene).
Latviešu tauta.

4. Miniet trīs motīvus, kas ieskanas šajos dzejoļos! (3p.)

Nav skaistākas un svētākas zemes par Latviju.

Sargājiet savu zemi — Latviju. Kalpojiet tēvzemei un brīvībai.
Glabājiet savas tautas tradīcijas, godiniet savu māti un ticiet Dievam.
 5. Raksturojiet spilgtākos liriskā varoņa pārdzīvojumus! Savas domas pamatojumam izmantojiet citātus! (2p.)

Viens no spilgtākajiem liriskā varoņa pārdzīvojumiem ir viņas bažas par to, ka viņš nevar vel vairāk sevī atdot kalpošanai tēvzemei.

Es visas domas aizmirstu

To vienu domājot:
Ko tev vēl vairāk, tēvzeme,
Par sirdi varu dot.
(“Varavīksne”)
Man sen vairs savu sapņu nav,
Tik visas tautas.
Man savas dzīvības un nāves nav,
Tik visas tautas.
(“Tauta manas mājas”)

Liriskais varonis ir noraizējies, ka dzimtenes brīvība ir apdraudēta. Varu minēt, ka šajā dzejoļi ir aprakstīts karš - “zeme deg!”. Viņš lūdz
Dievam palīdzību.
“Dievs, Tava zeme deg!-grēka un ienaida liesmās!
Dievs, Tava zeme deg!-debesis upuru nopūtu pilnas.
Zudušos varoņus saukājot, vaimanā nelaimju dzilnas
Dievs, Tava zeme deg!
Mēs tēvu zemes gods un rota!”
6. Ar ko dzejoļa “Dievs, Tava zeme deg!” fragments atšķiras no pārējās dzejoļa kopas? (1p.)

Šajā fragmenta ir jūtama spriedze. Liriskais varonis ir satraukts par Latvijas nākotni. Viss dzejolis ir kā viens dvēseles
kliedziens. Dzejolī tiek izmantota atkārtota frāze - “Dievs, Tava zeme deg!”. Liriskais varonis sauc un lūdz Dievu, lai viņš
palīdzētu un izglābtu zemi no uguns un kara. Pārējos dzejoļos nav tādas pārāk emocionālas noskaņas, proti, ir aprakstīti miera
laiki, pagātnes notikumi un ģimenes pamācības. Tieši tāpēc izsaukuma zīmes netiek lietotas, bet šajā dzejoļi ir redzams, ka viss
ir aprakstīts paaugstināta toni un, lai pievērst lielāku uzmanību, pielieto izsaukuma zīmes. Tādējādi šis dzejolis atšķiras no
citiem ar savu neatlaidīgu garu un noskaņu.

7. Kāds jūsuprāt ir dzejnieka estētiskais un ētiskais ideāls? (2p.)

Manuprāt, Andreja Eglīša estētiskais ideāls ir savas dzimtenes daba. Viņš slavina un priecājas par savas dzimtenes dābas
skaistumiem savos darbos. Piemēram:
“Virs dzimtenes dievnamiem gaišiem
Dievs vasaru diendusā gulda;
Trīs upes, trīs zaļganas upes
Pret debesīm šļakatas kulda.”

Šajā dzejoļi, ir pausta viņas mīlestība Latvijas dabai.

Es domāju, ka Andreja Eglīša ētiskais ideāls ir sekojošs: cilvēki mīl un rūpējas par savas valsts, proti, par savas dzimtenes
(Latvijas) labklājību. Viņi lepojas ar savas tautas panākumiem. Kara gadījumā viņi aizstāv savu dzimteni no iebrucējiem. Miera
laikā viņi strādā savas valsts un tautas labā un cenšas bagātināt un cildināt tautas sasniegumus. Ticība Dievam, cieņa tradīcijam
un senčiem, mīlestība savai dzimtenei un neiztrūkstoša atsaucība problēmu pārvarēšanā – tas ir viss, kas, manuprāt, ir Andreja
Eglīša ētiskais ideāls.
8. Izrakstiet pa vienam tēlainās izteiksmes līdzekļu piemēram un paskaidrojiet ,kādas liriskā varoņa izjūtas tie palīdz
atklāt! (4p.)

Epitets - “Pār seju zelta gaismā…”

Dzejolis “Ēna”
(“Varavīksne”)

Salīdzinājums - “Lai skaidri izkarstam mēs svētās liesmās

Kā jauni zvani, Kungs, un jauna dziesma!”
(“Dievs, Tava zeme deg!”)

Metafora - “Mēs jauni avoti - Tu dzīvais ūdens.”

(“Dievs, Tava zeme deg!”)

Personifikācija - “Vējš viršus liec un skauj.”

Dzejolis “Viršos”
(“Nīcība”)

9. Kurš Andreja Eglīša dzejolis no šīs kopas atstāj uz jums visdziļāko iespaidu? Kāpēc? (2p.)
Mani visvairāk iespaidīja dzejolis “Tik visas tautas”. Liriskais varonis pārdzīvo par savu tautu, dzīvo kopā priekos un bēdas, visas
savas domas viņš grib veltīt latviešu tautai. Viņš pat gatavs atdot savu dzīvību, lai dzimtene un tauta vienmēr būtu brīva un
laimīga.
 “Tik visas tautas.
Man savas dzīvības un nāves nav,
Tik visas tautas.
Tās rokās zobens es un puķe maiga,
Kā uguns ugunīs-ar brāļiem kopā liedēts,
Tik daudzzreiz dziļi ievainots un saldi dziedēts-
Tik visas tautas.”

Veiksmi darbā! Darbā var iegūt 21punktu. Ingrīda