Friča Bārdas dzejoļi

Bērnība Nakts
Bērnība! tu esi zelta ābols, Debess dzidra, debess tāla,
kas pie paradīzes koka zara zilā mierā zeme dus,
augi, mirdzēdams kā pati saule. un pār viņu sieva bāla
klāsta vēsus palagus.
Varavīksnas nāca tevi raudzīt,
septiņrožu dvieļos satinušās, Klusumam uz mīkstām rokām
septiņupju pērlēm apkārušās. aptrūkusi kokle mirdz,
un no zilām drēbju krokām
Tās tev teica spožas pasaciņas,
mēnesstaru kokles irdz.
kas kā septiņupju pērles dedza
un kā septiņrožu sārti dzisa. — — Tuberozes kaisīdama
mīlestība acis slēdz;
Vējš notrieca tevi melnā upē,
kur vien viņa mirdzēdama
kur nav pērļu, kur nav varavīksnu:
gaŗām paiet - viss kļūst svēts.
tagad tevi melni viļņi svaida.
Līlju zvaniem, lieliem baltiem,
Reti kādreiz bezgalīgā tumsā
sapņu torņos maldus zvan —
pazib viļņos stars no senās mirdzas —
klau, caur zvaigžņu stariem saltiem klusi zum un klusi san — —
sena atmiņa no senās paradīzes...
Debess dzidra, debess tāla,
zilā mierā zeme dus,
piekusušam sieva bāla
paklāj mūžu palagus.

Sieviete
Sieviete, tu — svešs un blāzmains putnis,
kas ar karstām, mīkstām dūnu krūtīm
sirdīs izperina daudzkrāsainas
teikas, varvīksnas un sapņus — sapņus...
Sieviete — tu esi trausla puķe,
kuru mīlestības reibons šūpo
smaržīgos un siltos tumšos viļņos,
galvā mirdzinājot zelta kroni.
Sieviete - tu skaistākā starp puķēm —
Tava zieda kausā ģifts un medus,
un pat eņģelim, kas sniedzas dzert to,
dziļi ceļos vajadzētu pakrist,
gaišo pieri trīs reiz pīšļus skarot,
Sieviete — tu esi skaistākā starp puķēm!
Rozes
Rozes baltās, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?
kuras, kad man asnīs ilgas zied,
saldi vilinājot smaržojiet ?
Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli —
kam tu vairāk, dziļāk piederi:
mūžam baltai debess skaidrībai,
jeb vai zemes liesmai sarkanai?
Kam pavisam beigās atdosies?
Kas tavs valdnieks: Lucifers vai Dievs?
Tagad ceļš tavs balts un sarkans zied.
Ejot to, tu gavilē un ciet.
Bet kas galā pestīšanu sniegs:
gars vai miesa? debesis vai ziegs? — —
Rozes baltas, rozes sarkanās —
kurām no jums dvēsle līdzinās?

Sieviete — tu esi maija vakars,

kas caur pirkstiem spožas zvaigznes bārsta,
kurām pielīst upe, mežs un sirdis
jaunās, izsalkušās, neprātīgās —
pielīst, pagurst mirdzumā un gaismā.

Sieviete — tu esi gluda čūska,

kas vismīļāki mēdz ritināties
vijolīšu zilos pudurīšos,
cieši slēpjot divstaklaino mēli.
Tikai brīžam pazib skatos tavos
asas, saltas, zilganzaļas acis,
saltās trīsās nodrebinot sirdi.