Refleksija par Kenija Vernera “Effortless Mastery”

Izlasijot Kenija Vernera grāmatu "Effortless Mastery" es sapratu, ka meistarībai ir 3

posmi, caur kuriem ir jāiet cauri lai atrādītu mīlestību pret savu mūziku. Šie posmi ir: sevis un
sava darba apzināšana, citu cilvēku domu pieņemšana, instrumentu un spēlēšanās tehnikas
sapratīšana. Grāmatā ir daudz noderīgu lietu par katru no tiem posmiem, bet es izvelējos tas
domas un idejas, kuri ir tuvu man.

Sevis un sava darba apzināšana. “Vai es labi spēlēju?” atbilde vienmēr būs “jā”, jo nav
vienīga “labi” pasaulē. Vai “labi” ir vienāds ar “pareizi”, vai ar “tehniski”, vai “emocionāli
patīkami”, “skaisti”. Varbūt ir vērts jautāt “vai man patika ka es spēlēju?”? Sevis un sava
darba vērtēšana ir ļoti svarīga.

“Viņš ir labs. Man jābūt ne mazāk kā labākajam.” Šī frāze, doma, dzīvesveids ir iemesls
kāpēc cilvēks var ienīst to, ko viņš dara. Atkāl, kas ir “labākais”? Mūziķis nav “labākais” ja
viņš vienkārši pareizi spēlē. Tas nav par tehniku, nav par ēlpojošiem elkoniem, ābolu rokā vai
taisno muguru. Nav par sekmēm, kuri, kādu iemeslu dēļ joprojām kaut ko risina. Tas ir par
sajūtām. Ja mūziķis var sajūst savu mūziku, tad tā skan. Tad ķermenis kustās, dvēsele jūt un
mūzika plūst. Visiem tās sajūtas ir dažādas.

“Ir nepieciešama stabila, izturīga pašsajūta, kas nav saistīta ar jūsu pēdējo solo.” Bieži es
sastopos ar tādu domu, ka man nesanāca..bet kas tieši nesanāca? Es jau esmu labāk par sevi,
kura nonāca uz skatuves, labāk par sevi, kura atnāca studēt mūziku, labāk par sevi, kura
pirmo reizi paņema valītes rokās. Kas tieši nesanāca? Katras uzstāšanas, katra ieskaite,
mācību stunda, katrs spēlēšanas brīdis ir atskaites punkts, katrs ir vērtīga pieredze kas nekad
nebūs lieka. Ir jāsaprot ka viena kļūda nevar sabojāt visu pieredzi un to vajag vienkārši
izlabot un iet tālāk, nevis kritizēt sevi. Vienmēr ir jātur galvā doma, “katra nots, ko es
spēlēšu, dziedās...es esmu lielisks...es esmu meistars...”

“Es sapratu, ka mērķis ir atlaist savu ego un būt laipnam pret sevi, spēlējot tikai to, kas vēlas
iznākt bez piepūles.”

Citu cilvēku domu pieņemšana. Daudzi cilvēki savā dzīvē ir dzirdējuši padomus par to,
ko viņiem ir jādara, ko un kur jāmācās, lai sasniegtu iedomātu veiksmi. “Man šķita, ka mana
dzīve patiešām būtu neveiksmīga, ja kādu dienu nespēlēšu Kārnegija zālē.” Tādu frāzi autors
pieminēja savā grāmatā. Viņa paziņas gribeja redzēt viņu Kārnegijā, ka izcilo mūziķi. Tādas
domas un cerības no citiem liek aizdomaties, “vai viņi mani sapratīs ja es izvēlētos citu
ceļu?” un tada mazvērtības sajūta un mēģinājumi visiem izpatikt ne pie kā laba nebovēdīs.
Mums nav jāattaisno citu cilvēku cerības. Nav jāiet studēt kadā slavenā akademijā, lai citi
teica “O, es viņu zinu, viņa spēlēja uz tās skatuves”. Varbūt mūziķis grib spēlēt uz ielas,
sajūst brīvību, uzlabot dienu garamgājējiem. Ir jānes mūzika ka krāsa mūsu ikdienas dzīvē,
nevis ka ziņas par panākumiem un ka raksts uz žoga “es biju šeit”. “Meistarība ir spēlēt visu,
ko jūs varat spēlēt ... katru reizi ...NEDOMĀJOT...” nedomājot ko teiks citi. Cik viņiem
patika, cik pietiekami “labi” tas bija priekš viņiem. Domājot tikai par sevi, savām sajūtām,
prasmēm.

Sava instrumenta un spēlēšanās tehnikas sapratīšana. “Es uzliku rokas uz klavierēm un

viņi spēlēja! Es domāju, ka viņi spēlēja paši, kamēr es skatījos!” Spēlēt kamēr rokas paši
spelēs, bet “spēlētājam ir jābūt gatavam nolikt instrumentu bieži!” Atpūta. Instrumentam
vajadzīga atpūta. Pirkstiem, rokām. Prātam ir vajadzīga atpūta. Bieži, tieši pēc regulāras
atpūtas spēlēšanas prasmes paliek labāk, jo puse no jebkura darba ir rūpes par sevi. Ka arī,
dažreiz ir vērts apstāties. Ja nesanāk kāda vieta, vajag atstāt to uz nākamo dienu, jo notīm arī
vajag laiku lai skanēt.

“IKVIENA NOTIŅA, ko ATSKAŅOJU, IR SKAISTĀKĀ SKAŅA, ko esmu dzirdējis.” Tā

ir taisnība. Skaņa, kura nonāk no mūziķa pirkstiem, no ķermeņa sadarbošanā ar viņu
instrumentu, ir labākais ko var dzirdēt jo tā skaņa ir īpaša. Skaņai ir īpaša mākslinieka
emocija, kuru nekad, pat ilgi trenējoties nevar atkārtot. “Mēs atbrīvojamies no sava ego un
atļaujam mūziku nākt caur mums un darīt savu darbu. Mēs darbojamies kā instrumenti šim
darbam.” Kadriez, man skolotāja teica “tu vari spēlēt tikai sol, viena nots, bet tas kā tu spēlē,
var pārsteigt citus.” Un es iedomājos, jo tā ir. Šī sol ir mana sol ar manu noskaņu, ar maniem
spēkiem, ar manu pieredzi. Šī sol ir skaistāka. Mana mūzika ir skaistāka man.

Izlasijot Kenija Vernera grāmatu "Effortless Mastery" es sapratu, ka man vel ilgi ir
jāmācās klausīties sevi, domāt sev labumā, spēlēt lai patiktu sev. Ir jārūpējas par sevi, par
savu mūziku. Ir jāmīl katra nots, katra kūstība, katra ieēlpa un izēlpa. Katra nots, ko es
spēlēšu, dziedās... Es esmu lielisks... Es esmu meistars...

Milana Maksimova 1.kurss