A.DUNGAM.

ĶEŅĢIS
ARCH. J.REŅĢE

MĀJAS IEKŠĒJĀ UN

ĀRĒJĀ IZDAIĻOŠANA

IZDEVIS

J-GRĪNBERGS
 i*tT. iua

ARCH. A. DUNGA M. ĶEŅĢIS J. REŅĢE

MĀJAS

IEKŠĒJĀ UN ĀRĒJĀ

IZDAIĻOŠANA

OTRAIS lESPIEDUMS

J. GRINBERGA IZDEVUMS

RĪGĀ,I936
Pipiņa un Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve Rīga, Marijas iela 10.
 Priekšvārdi pirmajam izdevumam.

Mājas iekšējās un ārējās izdaiļošanas jautājums Latvijā

vēl samērā maz iztirzāts. Pilsētu un vasarnīcu celtnes, kuras

celtas pēc arehitektu plāniem un to uzraudzībā, visas at-

bilst vairāk vaj mazāk higiēnas prasībām un cilvēku daiļuma

izjūtai. Citādi ir tām kuras celtas

tas ar
celtnēm, apro-

bežotiem līdzekļiem bieži bez jebkāda

un
lietpratēju pa-

doma. It īpaši tas sakāms lauku un mazpilsētu dzīvo-

par

jamām ēkām. Šeit tomēr vēl daudz ko var saglābt un labot,

liekot turpmākā darba pamatā lietpratēju

sava
norādījumus.
Tas pats sakāms par mājas apkārtnes izdaiļošanu —

košuma dārziņu ierīkošanu. Bet ne mazāk svarīgs ir pašu

dzīvokļu izdaiļošanas jautājums, kur cilvēks pavada sava

mūža lielāko daļu. Te ir daudz neizsmeļamu iespējamību,

kur visspilgtāk var

izpausties cilvēka' personība. Tas ir

viens no sievietes pateicīgākiem darba Jaukiem.

Ņemot vērā šī jautājuma daudzpusību un tā nozīmi tau-

tas kultūrā, pie tā apstrādāšanas tika pieaicināti trīs lietpra-

tēji: arehitekte A. Dun g a, Kaucmindes mājtur. semināra

skolotāja M. Ķ c
ņ ģi s un Latv. lauks, centrālbiedrības dārz-

kop. nod. vad. J. Reņģe, kuru darbu ar šo nododam atklā-

tībai. Līdz ar to izsakām dziļu pateicību visiem tiem, kas šo

darbu veicinājuši.

Rīgā, 1934. g. maija.

Autori un i z d c v ē j s.
 Priekšvārdi otram izdevumam.

Grāmata «Mājas iekšējā un ārējā izdaiļošana» atrada

dzīvu atsauksmi lasītāju vidū. īsā laika sprīdī iz-

grāmatu

pārdeva, kas liecina, ka šāda satura grāmata bija ļoti vaja-

dzīga.

Ņemot vērā lasītāju vēlēšanos, otrais, pārtrādātais izde-

ir papildināts atsevišķo telpu

vums ar
jaunu nodaļu, apskatot

iekārtu, kā arī paplašināta nodaļa par dzīvokļa iekārtas lat-

viskošanu un mājas apkārtnes izdaiļošanu.

Sirsnīgs paldies visiem, kas ir veicinājuši grāmatas pil-

nīgāku izveidošanu.

Rīgā, 1936. g. aprīlī.

Autori un izdevējs.
 IEVADS.

Maja un dzīvoklis — cilvēka aistētiskas attīstības

šūpulis. Sieviete —

mājas izdaiļotajā.

Par daiļu saucam visu to, kas mūs valdzina, tīksmina,

iepriecina, un šo daiļumu mēs gribam savā apkārtnē radīt

un būt daiļi arī paši.

Kad runājam par daiļo, skaisto, nav jāiedomājas kaut

kas absolūts un
neapstrīdami skaists. Daiļš un
nedaiļš ir re-

lātīvi jēdzieni, dažādi kā gandrīz katra cilvēka vērtējumā,

tā arī katrā vēstures laikmetā. Kas vienā laikmetā liekas

daiļš un moderns, otrā šķiet pārdzīvots, nebaudāms un at-

metams. Sevišķi nesaudzīgi tai ziņā ir viens otram tuvu stā-

voši laikmeti. Tomēr, raugoties tālākās pagātnes perspek-

tīvē, viņos saskata mākslas, kultūras un vispār aistētiskas

vērtības. Tas liecina, ka ir daiļdarbi, kas pārdzīvo arī laik-

metus un gadu simteņus.

Tomēr katram laikmetam ir savi darinājumi, kuru vēr-

tības atzīšana nav jāgaida no vēlākām paaudzēm. Tie ir tie

kuru vērtības pakāpe noteicama

objekti, kopā ar
apkārtni,
kurā tie atrodas. Kas vienā vietā liekas glīts un piemērots,
tas citā gadījumā var būt neglīts, jo neiederas kopējā an-

samblī. Kas būs skaists un dabīgs zemā attīstības līmenī stā-

vošiem cilvēkiem, raugoties uz to tiklab no viņu, kā no mūsu

viedokļa, tas augstākas kultūras pakāpē šķitīs naīvs, pat

nejēdzīgs.
Plaisa starp primitīvās attīstības cilvēku un mūsu kul-

tūras pārstāvi tomēr daudzos gadījumos nav nemaz tik liela,

kā tam vajadzētu būt. Tās nebūt nav kultūras slāņu padi-

benes, kas pārsteidz ar savu jocīgo daiļuma izpratni. Bieži

tie ir cienījami pilsoņi, kas taustās kā tumsā un savā ap-

kārtnē neprot izšķirt kultūrāli daiļo no groteskā. Bieži mūs

pārsteidz tā vai cita cilvēka vājā daiļuma izpratne, mēs brī-

nāmies, kamdēļ tas izvēlējies vienu vai otru apģērba gabalu

neglītā krāsu sakārtojumā, cieš ap
sevi banālus attēlus, ne-

glīti izraibinātas sienas un tml. Patiesībā šis cilvēks pats ne-

maz neapzinās tās apkārtnes neglītumu, kādu ap sevi ir ra-

5
 apmierināts savā banālā pasaulē, mēbelēs
dījis, viņš jūtas un

citās lietās, par daudz ieradis savā apkārtnē, nesajuzdams,

ka aistētiskā attīstībā palicis krietnu gabalu pakaļ saviem

līdzpilsoņiem.
Tas ir ka ieaugušas kritikas spējas, vēr-
tāpēc, viņā nav

tēšanas kas taisīt izlasi lētu efektu īstu

spējas, prot starp un

vērtību.

Katrā cilvēkā dzirkstele tiekties skai-

jau ir iedzimta pēc
To redzam, pie bērniem: viņi sniedzas
stuma.
piem., pēc
spožuma, uguns un krāsām, visa tā, kas ar savu dabu
paceļas
ikdienai.
pāri pelēkai
Bet patikas un
nepatikas jūtas jāpārbauda prātam, kas

palīdz pāriet šo bērnišķīgā skaistuma izpratnes robežu un

saskatīt daiļumu arī tur, kur bērna acs

paiet garām.
Tieksme ir dažādos cilvēkos dažādi attī-
uz daiļumu
stīta. Citam tas liekas dzīves augstākais mērķis —

daiļi
dzīvot, domāt un darīt. Citam tā ir blakus lieta, kurai pie-
šķir savā dzīvē mazu lomu. Tas atzīst daiļumu tikai par

tik, par cik taustāma labuma no tā var gūt. Visvairāk dai-

ļuma varam saskatīt dabā, jaukos krāsu un formu sakopo-

jumos. Cik viss tur
samērīgs, saskanīgs, vienalga, vai tas ir

pavasaris, vasara,
ziema vai rudens. Nekā acīs lēcoša, uz-

bāzīga. Bet ne visiem ir vienāds prieks par

dabas daiļumiem.
Dažs paiet garām visjaukākam dabas skatam ar vienaldzību

un visjaukākās puķes samin kājām! Var novērot, ka šādi

cilvēki, kas necieni dabu un neatzīst viņas jaukumus, negrib

un neprot iekārtot savu apkārtni kaut cik daiļi un patīkami.
Mēs sakām, ka cilvēkam, kurš prot daiļumu cienīt un to

lietot vietā un ar mēru —ir laba gaume, garša. Bezgau-

mes cilvēks ir tas, kurš neprot izšķirt, kas daiļš, kas nē, ku-

ram daiļums nedara nekāda prieka, kurš ir vienaldzīgs pret

to. Šādu ļaužu nav daudz. Daudz, turpretim, ir tādu, kam

gaume nav attīstīta, izglītota, izkopta. Par laimi, šo kļūdu

var labot. Katrs, kas nopietni grib, var savu gaumi izvei-

dot, izkopt un tas dzīvi sāk skatīt citādām acīm.

Katrā cilvēkā iedīglī mīt veselīgais daiļuma instinkts, bet

lētie efekti, kuriem tik bagāta mūsu apkārtne, to ātri nomāc

un
aizrauj sev līdz. Šī «saindēšanās» norit tik strauji taisni

tāpēc, ka plašām masām pieejami lētie «mākslas ražojumi»,

kas gaumes ziņā stāv uz zemas pakāpes.
Pareiza
daiļuma izpratne jāieaudzina jau bērnos. Bērna

primitīvā daiļuma izpratne uzmanīgi jāievirza pareizā gultnē,

lai vēlāk, bāzēties
tas
patstāvīgi vērtējot, varētu uz
agrāk

6
iegūto mērauklu. Bērns vienmēr un visur paļaujas uz vecā-

kiem. Tie viņam ir autoritātes, kuru spriedumi ir nemaldīgi.

Visa apkārtne, kas saistās ar vecākiem, ir laba, skaista, to

pieņem bez kādas kritikas. Tāpēc vecāku uzdevums ir radīt

saviem bērniem tādu apkārtni, kas pilnā mērā attaisnotu vi-

ņiem dāvāto uzticību, lai no šīm iegūtām vērtību mērauklām

viņam vēlākā dzīvē nebūtu jākaunās.
Tamdēļ nebūtu ar vienaldzību jānoskatās uz tām mā-

apkārtni, kurā mūsu jaunā paaudze, kur tā

jām, uz to
aug

gūst dzīves darba prieku,

pirmos ierosinājumus, pirmo un

aug un attīstās fiziski un garīgi.

Neteiksim, ka mūsu līdzekļi lieku
neatļauj greznumu un

nebūt Daiļums vien-

izšķērdību —

tas nav
nepieciešams. ne

mēr ir saistīts ar lieliem izdevumiem. Var būt dažreiz grez-

nas, bagātas telpas, no kurām dveš pretim aukstums un ne-

omulība, un vienkārša, pat nabadzīga iekārta, kurā vienmēr

jutīsies mājīgi un labi. Jānovērš tā tad apkārtnē viss nedai-

ļais. Tas daudziem vecākiem un audzinātājiem ir grūts

darbs, sevišķi ja tie paši nav, varbūt, pietiekoši sagatavoti

savam aistētiskās audzināšanas uzdevumam.

Laba gaume cilvēkam esot vairāk vērts nekā zelta nauda.

Un jo sevišķi sievietei, kam jākārto mājas iekšējā dzīve, vaja-

dzētu vairāk parūpēties par savas gaumes izglītošanu, jo tai

ir pienākums audzēt jaunos pilsoņus un ieaudzēt arī viņos

tieksmi uz daiļumu un pareizu daiļuma izpratni.
Vīrietis, kā fiziski stiprākais, parasti ir tas, kas ceļ ārējo
čaulu, ārējos mūrus, un sieviete ar savu
bagāto jūtu pasauli
ir piemērota mājas iekšienes, mājas sirds, ja tā varētu teikt,

izveidošanai, jo daiļumu galvenokārt varam atskārt, uztvert

ar jūtām, mazāk ar
prātu.
Katram priekšmetam ir forma krāsa, kas
telpās sava un

atstāj uz mums zināmu iespaidu, izsauc zināmu sajūtu, pār-

dzīvojumu. Apkārtne un lietas, ko pastāvīgi ap sevi redzam

un
lietojam, var mūs ietekmēt fiziski un
garīgi, noskaņot
drūmi vai jautri, istablietu sakopojumā varam justies no-

spiesti vai mājīgi.

Mēs paši daudzkārt neapzināmies, cik lielu iespaidu uz

mums atstāj apkārtne. Cik bieži gadās, ka kādā telpā ne-

varam, piem., nopietni iedziļināties darbā, ka svešā apkārtnē

nevaram gulēt, ka ierastās telpās nakts klusumā nedzirdam

pat pulksteņa tikšķēšanu.

Tā ir tā lielā vara, kādā mūs tur apkārtne —
vide. Ana-

logus pārdzīvojumus izjūt katrs cilvēks, varbūt tikai ne tik

7
 Tā, novērojot cilvēku kustības, redzam, ka
apzināti. piem.,
velvēm zemiem grie-
viņa augums sakņūp un
salīgst zem un

stiem, ka tas neviļus noliec galvu, ejot pa diezgan zemām

ka novēršas asiem stūriem palē-

durvīm, saraujas un no un

nina priekšā šķērsli, bet ka brīvi

gaitu, pēkšņi ieraugot sev

atliec plašās, augstās telpās. No tā

paceļ galvu un plecus re-

dzam, ka cilvēks instinktīvi cenšas piemēroties videi, pie-

Šīs instinktīvās piemēroša-
kļaujas ārējās pasaules ietērpam.
nās spējas nav jākropļo, bet gan jārada apstākļi, kur tās va-

rētu izpausties cildenās formās. Jācenšas apkārtni piemērot

bet jāļauj lietām valdīt
sev, savām vajadzībām, nav par

mums un piemēroties tām.

Mūsu klimatā dzīve nav domājama bez īpašas celt-

nes —
mājas (mājokļa), kur novietojam savas iedzīves lietas,
kur kurā bieži
dzīvojam, strādājam un atpūšamies, un no-

lielāko mūža Par šo civilizēta cilvēka mā-

dzīvojam daļu.
jokli it zīmīgi izsakās kāds celtnieks: «Aizsardzības vaja-
dzība pret ārpasauli pamudina cilvēku celt mūrus. Bailes no

negaisiem, lietus un aukstuma, pārklāj mūrus ar jumtiem.

Bet cilvēkam slēgtās telpās pamostās ilgas pēc gaisa, gaismas
un saules un tā viņš mūros ieliek logus. Satiksmes nepiecie-
šamība ar apkārtējiem ļaudīm ver durvis. Mājas iekšienē

kārtojas vajadzības — tās sadala māju stāvos, un kāpnes

ved cilvēku prātīgi soli pa
solim augšup un lejup. Telpas
kārtojas pēc iedzīvotāja vajadzībām — darbs prasa savu

vietu, atpūta, reprezentācijas un cilvēka sabiedriskās tiek-

Tā dzīvojamās
smes —
savu. telpas sadalās darba, viesu, un

saimniecības Tad nāk lielais bars sīko vajadzību,

telpās.
katrai mēbele, rīks, kam pie-
vajadzībai sava savs
jāatrod
mērota vieta Atkarībā šis cilvēku mā-
telpā.» no
apstākļiem,
joklis var būt viena telpa, vai vairāk, vai mazāk telpu sa-

kopojums.
Zināmu saistību cilvēka fantāzijai viņa mājokļa celšanā

uzliek nevien tīri dabas bet arī kultūra

praktiskas jautājumi,
un
tradicijas vispārīgi. Viņu diktētie priekšraksti paceļ savu

balsi un uzliek «veto» tām tieksmēm, kurās cilvēks gribētu

spītēt dabai un
apkārtnei.
Arī daba, klimats cilvēka uzstāda dzī-
pati un organisms
vokļa veidošanā kuras
prasības, mums jārespektē gribot ne-

gribot. Tādā kārtā nosprauž galvenās kontūrās tās robežas,

kurās jāietilpina cilvēka dzīves čaula
procesam piemērota —

dzīvoklis. Mūsu uzdevums ir ienest elementus, kas

viņā tos

padara dzīvi tanī mīļu un tīkamu. Zināms, tas vislabāk sek-

8
mēsies tad, ja cilvēks gādās par pašu pirmo sākumu, par to

skeletu, uz kura spēs atraisīt savu ziedu krāšņumu tālākās

dekorātīvās piedevas, t.
i., ja tas pats būs sava mājokļa ra-

dītājs no ēkas pamatiem līdz sīkākai puķu vāzei, jo dzīvoklī

visus kas viņam liekas
sakopo un sagrupē tos priekšmetus,
daiļi un nepieciešami.
Tikai tad viņa mājoklis —

pie labas gribas un krietnas

izpratnes, varēs viņa dzīves īpatnībām un personībai pieska-

ņoties tā, kā tas paliek viņa personības attēlu, to
par par
ārējo, visiem redzamo formu, kurā iemiesojušies viņa griba,
uzskati un skaistuma izpratne, jo vērojot kādu mājas iekārtu
un garu,
kāds tur valda, mēs gūstam zināmu ieskatu cilvēka

garīgā būtnē.
Zināms, vispilnīgāks un oriģinālam līdzīgs šis sejs būs

tad, ja nav
bijuši nepārvarami šķēršļi, kas brīvai perso-
liedz parādīties. Tādi gadījumi nebūs
nīgai gribai retums,
tomēr visam cilvēku vairumam būs jāapmierinās ar to, ko

viņi varēs panākt savām, pa daļai saistītām, rokām.

Daudzi aiz neziņas, nolaidības vai arī citu kādu iemeslu

dēļ, neuzdrošinās nekā daudz pārveidot. Tas bieži redzams

telpās, kuras cits mums ir kārtojis, piem., mēbelētās istabās.

Vajaga katram būt drosmei arī uzspiest

tur savu
personīgo
zīmogu, šo to pārgrozot, papildinot vai izmetot.

Sevišķi dzīvokļa iekārtošanā un izdaiļošanā nav iespējams

dot kurām visi vienādi rīkojoties
gatavas receptes, pēc va-

rētu gūt vēlamus rezultātus. lespējamību ir tik ļoti daudz

un tik dažādas, ka katram, pieturoties pie galveniem pamat-

principiem, jāizloba sev

nepieciešamais un
piemērotais. Dzī-

vokļa iekārtojums ir atkarīgs no daudz un dažādiem apstāk-

materiālā sabiedriskā stā-
ļiem: no
iedzīvotāja profesijas, un

vokļa, zemes, klimata, tautas īpatnībām, kulturālā līmeņa,

bet galvenām kārtām no paša cilvēka gaumes.

Katrs vēsturiskais laikmets ir atstājis iespaidu uz visu

dzīves ārējo ietērpu, tāpat arī uz dzīvokli, mājas ārējo skatu

un iekšienes izveidošanu. Mūsu laikmetā dzīvoklim uzstādām

sekošas lai būtu

prasības: tas

1) veselīgs (higiēnisks) un ērts;

2) lietderīgi, saimnieciski iekārtots un drošs;

3) bet arī īpatnēji daiļš.

Šīs prasības attiecināmas vienādā mērā kā
galvenās uz

lauku, tā pilsētnieku, kā uz bagātnieku, tā nabadzīgāku ie-

iekārtu.
dzīvotāju mājas

9
 Dzīvokli iekārtojot, mēs bieži esam par
daudz konser-

vātīvi. Bet nedrīkstam aizmirst, ka dzīvē galvenais mērķis

un saturs ir pats dzīvais cilvēks, viņa laime un tās veicinā-

šana, un vērts ir grozīt novecojušus uzskatus, paņēmienus,

ja rodas labāki, lietderīgāki, kas labāki palīdz šo mērķi sa-

sniegt.

10
 PASTĀVOŠO DZĪVOJAMO ĒKU

IZDAIĻOŠANA.
Dzīves apstākļi reiz nu ir tādi, ka ne katram mums ir

iespējams tikt pie «sava stūrīša zemes», un tā bieži «savs

kaktiņš» —
sava māja, paliek neaizsniedzams mērķis. Ar

šādu stāvokli vairumam jāsamierinās un gribot negribot jā-

par labu tāda apkārtne, tāds dzīvoklis, kas nebūt nav
ņem

celts, katra atsevišķa cilvēka dzīves

domājot par personīgām
bet pieņemams katram nedaudz
un daiļuma prasībām, tas ar

iebildumiem. Tā nu dzīvokļa iemītniekiem jāietilpinās un

cita cilvēka radītai apkārtnei, kura

jāpakļaujas gribas tam

var piestāvēt vai nepiestāvēt, kā veikalā pirkts gatavs uz-

valks. Bet tāds miteklis ir pārgājis viņa īpašumā, tad

ja to

veidot pēc sirds Atrodot pastā-

var un pārstrādāt patikas.
vošo iekārtu kaut kādā ziņā neatbilstošu ģimenes prasībām
beidzot, ziedot modernā mā-
un, gribēdams savu artavu uz

jokļa upurakmeņa, viņš pārkausē veco dzīvokli jaunā formā.

Pārbūves gadījumā pastāvošā ēka jāpadara nevien apdzī-

vojama un ērta, tās telpām jāuzrāda arī mūsdienu cilvēka

Tie apmēri, kādos notiek vecā tēla pārkaldināšana

sejs.
jaunā, laikmetīgā veidolā, var sasniegt dažādas pilnības ro-

bežas. Saistīt veco ar jauno lietderīgā sakarībā ir galvenais

uzdevums. Ja arī ne katrreiz būs iespējams radīt pavisam
ko taču katrā veselu, nedalītu kau-
jaunu, gadījumā panāks
sējumu. Tā daudzreiz redzamas pastāvošo objektu iekšējās
pārbūves, kurās grūti pazīt veco pamatkodolu un, kā par

brīnumu, taisni šādi mēģinājumi noved pie cildeniem rezul-

tātiem. Zināms, uzdevums nav viegls, bet taisni šī grūtā

uzdevuma rašana lielāku
cienīga atrisinājuma prasa spēku
koncentrāciju. Jo grūtāks uzdevums, jo vairāk garīga darba
tas prasa no iekštelpu veidotāja.
Atskaitot jaunbūves, vistuvāk modernā dzīvokļa atri-

sinājumam nonāksim ar dzīvokļa pārbūvi. Tā tad viņai arī

varam uzstādīt visaugstākās prasības. Pie tās ķeras mājas

īpašnieks, apmierinādams savas personīgās un maksātspējīgu
īrnieku prasības kultūras laikmeta dzīvokļa.
pēc
Ja šāds pastāvošs istabu komplekts — dzīvoklis —
vi-

sumā uzrāda nepārvaramu pretestību dzīvokļa modernizē-

11
šanā ar kustamās iekārtas palīdzību, tad atliek ķerties pie
radikālā līdzekļa —
šķērssienu pārcelšanas vai nojaukšanas.
Ar šo būves «chirurģijas» mākslu bieži jānovērš daudz lielāki
trūkumi, nekā atsevišķu telpu kopiespaida uzlabošana. Ar

viņas palīdzību iespējams panākt racionālu telpu sakārto-

jumu, ja iepriekšējais sagrupējums neapmierina modernā cil-

vēka izpratni lietderīgas savstarpējas telpu sakarības ziņā.

Apvienojot pāris mazākas istabas, vai izlaužot viņu sienā lielu
aili, atsevišķās istabas nav vairs nošķirtas kabīnes, bet plašāka

gaisa bagāta telpa. Bez tam šaurās, garās istabas, kur istab-

lietas var novietot tikai gar sienām, vidū atstājot kājceliņu,

sapludinātas kopā, dod plašāku grīdas laukumu brīviem mē-

beļu puduriem. Ja vēl sienā ievietotās durvis citā vietā,

pārceļ
labi netraucējamās, klusās oāzes, tad
apsverot mēbeļu iegū-
kāroto nepārtraukto sienas garumu, kuram
šāda
stam
mēbeļu
grupa var mierīgi pieslieties.
Ar šo sienu
pašu pārvietošanas paņēmienu var
sasniegt
arī tīri aistētiskus lielāku
ieguvumus, panākt telpas platumu,
resp. dziļumu, caur ko relātīvi samazinās tās augstums, kā

arī laist pie vārda citus sienas elementus,

atvietojošus piem.,
stabus un priekškarus.
Bez sienu, būs sai-
tam, ceļot jaunu ar
viņu iespējams
stīt tos jauninājumus, kurus nes sev līdzi jaunlaiku dzīvokļu
technika. Viņā varēs iebūvēt sienas skapjus drēbēm, traukiem

un
iegremdēt tās biezumā seklus iedobumus plauk-
grāmatu
tiem vai vitrinām (Sk. attēlu Arī
greznām sīklietiņām. 1).
pastāvošās ķieģeļu sienās var iegūt līdzīgas nišas, iekaļot ne-

lielus
padziļinājumus.
Grīdas nevar
lāga daudz pārveidot, sevišķi tās, zem ku-
ram atrodas citas telpas. Vienīgais, tām var apmainīt virsējo
segkārtu. Daudzmaz brīvāk var
pārveidot grīdas, kas balstās
uz masīva pamata, un tās, zem kurām nav nekādas citas tel-
Tur koka grīdu vietā
pas. uz attiecīgi sagatavota pamata var

likt vai
akmeņa plātnes cita veida masīvu grīdu, kamēr uz

koka
sijām nav ne dabīgi, ne konstruktīvi pareizi uzlikt ma-

sīvu iesegumu.
Dēļu grīdu vietā
telpai var dot parketu dažādos koka

materiālos un izstrādājumā. Pie tam tas lielus re-

neprasa

montus, jo to var pienaglot uz jau pastāvošās koka

grīdas.
Tikai tādā gadījumā jāpārdomā, cik tālu viņš var iet un kur
to nobeigt, jo šādi uzlabotās grīdas ir par parketa biezumu
augstākas citām, un
durvju vietās radīsies grīdu
par līmeņos
traucējošas starpības. Tāpēc uzliktais parkets jāturpina arī

12
 Attēls I. Ēdamistaba iekārtota metalla mēbelēm un sienā iebūvētiem trauku plauktiem.

tālāk stāvošās izbeigt sliegsni tikai bla-

telpās un to var ar

kus telpās, piem., koridorā.

līdzeklis ir viņas noklā-

Ļoti spēcīgs grīdas uzlabošanas
šana ar audumu vai rakstā un krāsā izstrādātu linoleju. Ve-

vai kā arī uzlikšana nedara nekādas

lūra linoleja, gumijas
Bieži
rūpes, jo viņa nelielais biezums nerada traucējumus.
forma ir druknās, zemās grīdu līstes, kuras
traucējoša var

modernām, 15
viegli apmainīt pret augstām (apm. cm), pa-

visam gludām, ar noapaļotu augšstūri.

Līdz šim uzrādīti tie paņēmieni, kurus lietājot varam

izvairīties no jūtamas grīdas līmeņa maiņas. Bet grīdu līmeņu

starpībai piekrīt arī savas labās īpašības, kuras jāprot vietā

izlietāt. Ja vēlamas tās mazās grīdu līmeņu

nav starpības,
kas gan
ir jūtamas, tomēr kāpienam par mazu,
tad kāpšļa nor-

mālā augstumā, no 12—15 cm, tās ir vēlamas. Protams, šeit

jāievēro noteikums, lai kāpiens neatrastos pie durvju ailes, kur

bieži ir
tas
ceļā. Ar to
viņa atrašanās vieta ir noteikta istabas
grīdas redzamā vietā. Šādi paaugstinājumi viena vai dažu

kāpšļu augstumā ir viegli izdarāmi un no savas puses ienes

13
interesantus motīvus telpas izveidojumā. Uz paaugstinājuma,
kas piedevām vēl noklāts segām, var novietot flīģeli vai mē-

beļu grupu. Loga nišā paaugstinātā grīda dod vietu pār pā-

rējo apkārtni paceltai sēdekļu grupai.

Pieminot pirmā uzmetiena liekas, ka pie
griestus, no acu

kas labot, varbūt atjaunot krāsu vai

viņiem maz iespējams
apvilkt svītras. Daudz, iedomājamies, ka dēļu vai fi-
ja ar

niera iespējams apsist redzamām si-

plākšņu palīdzību starp

atstātos laukumus. Tāpat finieri

jām ar var nosegt parasto

griestu apmetumu, pienaglojot to

siju vietās vai pie apmetuma
Tomēr ir tiesība prasīt,
griestiem. pārveidojošam remontam

ja tas ir nepieciešams telpas izskata uzlabošanai, pēc radikālā-

kiem paņēmieniem —

proti, jauniem griestiem, neaiztiekot

bet ieliekot
pastāvošo griestu konstrukciju, jaunus griestus
zem esošiem. Ar pastāvošās konstrukcijas atsegšanu tas nav

katrreiz panākams, jo sijas var būt nevienādos attālumos un

viņas ir pārāk zemas. Tad ārsienā un pretējā iekšsienā iecērt

mūrī vai kokā ligzdas, kurās ieliek jauno ievilkto griestu siju
galus. Ja pastāv vēlēšanās telpu redzamām koka si-
pārsegt
jām vai kasētu griestiem, tad sijas noēvelē, vai aptēš ar

cirvi. Laukums starp sijām iestrādā parastā veidā.

Kur tāda nodoma nav un kur pietiek ar apmetumu, tur

pie piekar rabica pinumu

pastāvošām griestu sijām un to no

apakšas apmet. Kā redzam šādi griesti ir butaforija, kulises,

aiz kurām noslēpjam acīm kaut kādā ziņā nepatīkamos
griestus.
Kas ar šādiem ievilktiem griestiem panākts? Pirmkārt,
kā redzējām, atrodam kas citādā
ar to
ceļu uz
izveidojumu,
kārtā vairs nebūtu sasniedzams, minētie
piem., jau iepriekš
koka griesti. Otrs nolūks šādai rīcībai ir griestu iz-
aizsegt
rotājumus.
Bez tam ievilktie griesti sniedz roku tīri tech-
palīdzīgu
niskas dabas uzdevumu veikšanai. Piem., rodas vieta vēdinā-

šanas kanālu novietnei. nosūkšanas tad

Viņu caurumus var

ierīkot griestos. Nosūktais kanālus

gaiss, izceļojis starp

griestiem, tiek ievadīts sienu vados.

Ja šādi
pārveidotā telpā grib panākt mākslīgus apgais-
mes efektus, vajadzīgā vietā griestu laukumā iestrādā

metalla vai koka rāmi ar iestiklojumu, un aiz tā vēlamā kār-

tojumā novieto elektriskās spuldzes. Aizslēptas aiz necaurre-

dzama stikla vai pergamenta, tās pielej telpu ar maigu gaismu

veido
un
griestos glezniecisku gaismas laukumu.
Par sevi saprotams, ka šādus ievilktus iebū-
griestus var

14
vēt visā vai arī tikai kādā nelielā garumā. Tā-
telpas platībā
dējādi rodas telpas daļa zemākiem kur tad būs
ar
griestiem,
patīkami ieslēpt gaismas Līdz šiem
avotus. ar
daudzajiem sī-
kākas dabas griestu izmantojumiem, viņi palīdz rēgulēt gal-
vilcienos telpas samērus.
venos Neomulīgas, augstas telpas
prasīt prasīs pēc šāda radikāla palīglīdzekļa, lai sniegtu cilvē-

kam patīkamu noslēgtības sajūtu. Un, beidzot, ja telpā ir

augsti logi un griestus nolaiž līdz logu augšmalai, jau ir

panākts pats par sevi moderns motīvs. Ar to tad griestu

tuvumā tiek
plakne loga spēcīgi apgaismota un pārvēršas
avotā.
jaunā, reflektētas gaismas
Durvis un logi ir gan tikai telpas sīkdaļas, tomēr viņu
patīkamais vai neglītais izveidojums skanēs līdz visā
telpas
harmonijā. Vēlāk redzēsim, cik liels iespaids vispārīgā no-

skaņojumā logu formai un atrašanās vietai sienā. Tāpēc arī

pārbūvēs šis jautājums ir apsverams no visām pusēm. Vaja-

dzēs atrast
kompromisa ceļus, kā nākt pretim iekštelpas iz-

veidošanai, nekaitējot ar to ēkas ārienei, jo logs ir tas ele-

ments, kas tikpat labi pieder istabai, kā ēkas fasādei. Tāpēc

var
gadīties, ka logs, kas liekas vislabākais modernizētai ie-

kārtai, nepavisam nesaistīsies ar ēkas ārējo seju, sevišķi ja tai

piemīt kāds izteikts stils. Ēkās ritmisku rindojumu
ar
logu
fasādē būt viena vai dažu
nemaz nevar runa par logu formas
maiņu. Te jāatrod vidusceļš. Loga lielums ieda-
un
rāmju
lījums jāatstāj neaizskarts. Šī vispārīgā teze
nezīmējas uz

mazu vien- vai divģimeņu ēku, pie kuras brīvās architektū-

ārienei
ras
vieglāk atrast arī pieņemamo logu formu. Ja tas

ir tad
iespējams, ar pastāvošo logu aizbūvēšanu un jaunu logu
iestrādāšanu nāk klāt
iekštelpu architektūrā lielas vērtības.
Ar to, pirmkārt, iespējams uzlabot trūcīgu apgaismo-
jumu, kur logu laukums nesamērīgi mazs pret telpas lie-
lu mv. Otrkārt, izvēloties dažās telpās vienu vai otru loga
formu vai lielumu, piem., stāvu, šauru mūzikas istabā,
logu
vai
apaļu logu priekštelpā —
katrs no
viņiem dod īpatnēju
gaismas spēli. Tomēr ir ieteicams ievērot mēru. Pārspīlēta aiz-

raušanās visdažādāko veidu kombinēšanā nerada

logu vairs

harmoniju, bet uzbāzīgu satraukumu.

Ja atskaita tādus kuriem
nu nost
gadījumus, ar panā-
kami
izdevīgi atrisinājumi, kā iekš- tā āra architektūrā, tad
paliek viss vairums
pilsētas nomu
dzīvokļu, kur labvēlīgi sa-

sniegumi panākami tikai iekštelpā. Tādēļ jādomā par to

loga pusi, kas vērsta pret istabas iekšieni tā tad zie-

—
par
vērtnēm. Ja stikls ir caurredzams,
mas
iekšlogu tad ārējais

15
iedalījums spīd cauri. Tāpēc, lai to noslēptu, lietojams ne-

grubuļains vai krāsains logu stikls. Bet tie laupa istabai

lielu gaismas daudzumu.

Lai novērstu, visplašākos šādos gadījumos

to
apmēros
jāizmanto tās iespējas, kas atklājas ar dažāda veida priekš-
karu lietāšanu. Aizsedzot logu ar bagātīgi krokotu vieglu
caurspīdīgu audumu, viņa slaidās līnijas loga
un
pārvērtīs
četrstūri stāvus viļņotā laukumā. (Sk. audumu lie-
strīpotā
tāšana dzīvokļa izdaiļošanā.) Vasaras saulainās dienās, arī

tad pietiks gaismas, ja loga laukumam nolaidīsim priekšā kaut

vai vienkāršu nebalinātu kokvilnas audumu. Tās aiztur

dienas gaismu, noslēpj nemoderno arī

aso logu un nepatīkamo
skatu uz ārieni.

Kas attiecas durvīm, visradikālākais

uz
paņēmiens —

nepiemērotas durvis, neglītā apstrādājumā un

iedalījumā iz-

celt no virām. Viņu vietā var

izvēlēties vismodernākos un

skaistākos audumus. Tas būs kur lie-

parocīgi tur, telpu
tāšanai nav vajadzīgi cieši noslēgumi. Pretējos gadījumos
jārēķinās ar pastāvošo vērtni un jāskatās, ko no viņas var iz-

veidot.

Pirmais solis ir uzlabot viņu izskatu ar eļļas krāsu vai

laku. Vai tas ir krāsu akords vai viena vienīga krāsa,

to noteic sienu un istablietu noskaņa. Ja sienas ieturētas gaišā
tonī, tad var mēģināt sienu atdzīvināt ar krāsaini apstrādātu
vērtni. Turpretim, ja siena pati par
sevi ir dzīvs krāsu lau-

kums, durvju vērtne ieturama mierīgā tonī.

Ja pie darba grib pieaicināt galdnieku, tad, pil-

noņemot
diņu listītes un uzlīmējot uz konstruktīviem rāmjiem no abām

pusēm finiera plātnes, var panākt durvju vērtņu izveidojumu»

kurš ne ar ko izskatā neatšķiras no jaunākajiem galdniecības
ražojumiem. Grūtāki ir ar stikla durvīm, ja negrib tās pilnīgi
pārstrādāt. Aizvelkot stikliem audumus, vēl nekas nav pa-

nākts. Šķērsdalījums tāpat spīdēs cauri. Bet var mēģināt

lietāt gaismas spējas ziņā kontrastainas krāsas —

piem., gaiši
rāmji ar tumši krāsotiem šķēršiem, kas raugoties no istabas

puses saplūst ar tumšo stila laukumu.

Pārbūvē arī plašos apmēros iespējams iestrādāt

jaunākos
būvmateriālus. Tā pārbūvēts dzīvoklis tikai mazā mērā
atšķir-
sies no dzīvokļa jaunbūvē. Te ne tik daudz krīt svarā kon-

struktīvie materiāli, kā tīri dekorātīvie paņēmieni. Stikls sie-

nās griestos, kā arī audumu ir tās vērtības,

un
plašā pasaule
kuras pilnā mērā tad, iestrādāti zināmu
parādās ja viņi ar

izvēli gaumi konstruktīvā

un un
kompozicionālā ziņā.

16
 Ar dzīvokļa plānējuma pārkārtošanu pastāvošā apgais-
sistēma izrādīties
mes var jaunos apstākļos neapmierinoša.
Degpunktu sadalījums pie griestiem vai sienām nesaskanēs ar

to iekārtu, kāda turpmāk ir iespējama. Gaismas avoti atra-

dīsies vai nu par tālu no viņu izmantošanas vietas, vai pret

to nepareizā vietā (pārstūreniski ēdamgaldu vai rak-
pret pie
stāmgalda sēdošam aiz muguras). Slēdziens —
saskaņā ar

jauno mēbeļu sadalījumu vajadzēs pārkārtot apgaismes avotu

vietas. Pie tās

pašas reizes var izmantot mūsdienu sasniegumus
vispārīgi apgaismes jautājumā, pārdomājot, kāds apgaismes
veids katrā vietā būs interesantāks un lietderīgāks — kur ie-

rīkot tiešu apgaismojumu griestu, sienu vai

ar
stāvspuldzēm,
kur tās piestiprināt, kur aiz griestu vai iebū-
aizslēpt dzegas,
vēt griestos. Gaismas iebūvēs vietas
punktu pie tam tūliņ jā-
saskaņo ar pievienojamo spuldžu sakārtojumu. Ja gaismas
sastāv vairākām tad iztiek vienu ko-
avots no spuldzēm, ar

pīgu pieslēgu vietu. Ja katra spuldze ir par

sevi pie griestiem
vai iznāk sienas, tad vadu sazarošanās
no jāparedz jau zem

griestu vai sienas apmetuma.

Pārceļot sienas, pēc iespējas jāmēģina saudzēt krāsnis, ja

vien tās bez Tad labāk laikus
tam nav
jāremontē. jau kopā
ar iekšējo dūmvadu un kurtuves izlabošanu atrast tai
pienā-
cīgu apvalku. Tas sevišķi svarīgi, ja ārējais dekorātīvais ie-

tērps nav pats par sevi mākslinieciski

vērtīgs, bet drīzāk rada

disonaci kopīgā noskaņā. Jāiegaumē arī tas, ka ar pār-

būvi ir citāds siltuma
paplašinātās telpās sadalījums. Arī

tāpēc vien būs izbūvi

jādomā par jaunu krāšņu vai veco —

pārbūvi. Cik laimīga vieta būs atrasta jaunajām krāsnīm,

tas architekta vai veiklības
atkarāsies no būvētāja plāna
organizēšanā. Vispārīgi iekārtās ar vietējo apkuri rēķi-
nās dūmvadiem, lai
ar
pastāvošiem pie tiem pieslēgtu arī
jau-
nās krāsnis. Tas lielā mērā samazina būves izmaksu un at-

vieglina pārbūves darbu. Mazākā

apmērā krāsns pārveido-
jums aprobežojas ar augšējā krāsns «kroņa» nojaukšanu un

krāsns augšdaļas pārbūvi.

Bez tam, ja vien iespējams, vēlams iebūvēt labi darbojo-
šos kamīnu. Tas dos
telpai draudzīgu, mājīgu noskaņu, ra-

dīs visai iekārtai

mēbeļu grupai un saturīgu centru.

17
 JAUNBŪVES.

jaunas dzīves tapšanas laikmetā, kad agrārā

Tagadējā
reforma devusi slāni čaklu būvētāju laukiem, atga-
jaunu uz

dās, ka tie būves nepiegriež vēlamo vērību mi-

steigā sava

Parasti paiet nevērīgu skatu garām

tekļa izdaiļošanai. pat
vecsaimnieku izpausmei. Ideāls
savu priekšgājēju —

gaumes
tiem liekas iemiesots mazmāju paraugos, ko radījuši
pilsētu
citādi saimnieciski un dzīves apstākļi, nekā tie pastāv ar dabu

roku rokā gājējiem tīrumu ļaudīm.

Te jāsaka, ka pilsētnieku būvmāksla formas ziņā negā-
tīvā virzienā sakni, kuras vaja-
iespaidojusi to veselīgo no

dzēja nākt spēcīgām jaunaudzēm. Viņas pamatā nav tautas

mākslas laukiem, tā lat-

tradiciju un, pārnesta uz nevar tapt

viski-tautiska.

Pilsētā ēka veidojusies uz citiem materiālu, higiēnas un

darba technikas atzinumiem; tie izsaukuši attiecīgas formas un

svešas lauku būvniecības tradicijām. Arī otrādi

proporcijas,
mūsu
—

pilsētu ēkas nevar

pārņemt tautiskā stila formu ele-

mentus, nenesot nekādus Citādos dzīves apstākļos,

upurus.
kādos būves, tie dzīvību uzturē-
izaugušas pilsētas neatrastu

tāju zemi. Tāpēc arī tautiskums - latviskums tur izpaužas

bieži nacionālo ornāmentu pārprastā lietāšanā. Pilsētu māja
un dzīvoklis ir kā mozaīka, kas sastādās no daudzkrā-

sainiem akmentiņiem, kuri nāk no dažādām lauztuvēm. Lauku

dzīvē dzīvoklim jābūt viengabala skulptūrai, veidotai no vie-

nas masas.

Bet kā vienam, tā ir kopīgi kas

otram
principi, guļ
katra racionāli iekārtota, ar jaunlaiku mākslas un technikas

prasībām izveidota dzīvokļa pamatos. Tāpēc pie jaunceltņu

izdaiļošanas iespējām šie principi jāapskata vispārējā šķērs-
griezumā, kā tie kopīgie elementi, no kuriem veidojas tiklab

lauku, kā pilsētu dzīvoklis.

Katra dzīvokļa pamatā guļ lietderīgs telpu sakārtojums,

kas izaug ikdienas dzīves norišu sakarības.
no savstarpējas
Lai šo jautājumu pareizi atrisinātu, tel-
jāgādā par lietderīgu
pu sadalījumu plānā. Tā, piem., ačgārnu saimniecības gaitu iz-
pratni raksturos iekārta, kur virtuve būs aizbīdīta dzīvokļa
dibenā, bet ieejas tuvumā, tā kā siemniecības
ne
ceļi šķērso
priekšējās telpas. No pirmā uzmetiena liekas, ka
acu vispā-
rīga plāna koncepcijas jautājums grūti ietilpināms dzīvokļa
izdaiļošanas aplokā.

18
 Tā tas tomēr nav. Labs ēkas plāns ir vienīgā un īstā

kuras harmoniska uzbūve. Būvētāji

bāze, uz var plaukt pa-
rasti samierinās, ja plāns ir kaut cik lietderīgs, praktisks, bet

neiedomājas noskaidrot, cik nāk iekār-

par tas pretī iekšējās
tas daiļumam. Pie vienādi lietderīga plānējuma var nonākt,

piedomājot nevien praktisko pusi, bet prasot no tā aug-

par
stākās skaistuma vērtības, kādas vien katrā gadījumā iespē-
jams panākt. Laba izdoma noved pie skaistākiem rezulātiem,
kā uzdevumam paviršību nezināšanu.
pieejot ar un

Tā, piem., nekādā ziņā nav vienalga, vai istabu paplaši-

nātāja izbūve — izlodze — atrodas pie izstabas kakta vai

sienas vidū un vai viņas grīda ir augstāka par apkārtējo vai

nē. Katrā gadījumā telpiskais iespaids ir citāds.

Un ne tikai istabu savstarpējā sakarība prasa pārdomu

— katram dzīvoklim «vajag elpot» un tādēļ viņa iekšējais
saturs sniedzas pēc āra. Kādā veidā to nokārtojam, vai ti-

kai vai lieveņiem, terrasēm

ar durvju un logu palīdzību, ar

un atveramām sienām, to noteiks katrreizēja apstākļu ap-

svēršana un iemītnieku dzīves veids.

Kad būvprogramma noskaidrota, ir zināms telpu dau-

dzums tad darbu roku

un mērķis, kopīgi ar viņu grupēšanas
rokā iet vajadzīgā lieluma noteikšana. Pie tā, cik daudz ir

apstākļu, ar kuriem jārēķinās telpu lielumu stabilizēšanā,

sīkāki pakavēsimies telpu vispārējā apskatā. No tiem

praktiskais viedoklis jāstāda pirmā vietā, bet blakus tam

pra-

sība pēc apkārtnes, kas apmierinātu daiļuma izjūtas. Tādēļ

labi darām, ja neesam vienaldzīgi pret prasību pēc telpu har-
moniskiem samēriem. Daudzreiz paši redzam, ka telpa iz-

skatītos patīkamāka, ja viņa būtu mazliet garāka. To-

mēr iepriekš plāna izstrādāšanas viens otrs jau «materiālus

piegriezis» tik un tik garus, nepārliecinādamies iepriekš pie

izbūvētām telpām, kā tāda istaba izskatīsies gatavā veidā. Tā

ir pārsteigšanās, ko bieži vēlāk nākas nožēlot.

Kopā ar istabas lielumu un mērķi ciešā sakarībā stāv

apgaismes jautājums, vispirmā kārtā dienas gaisma. Ka gais-

mas daudzumam dzīvoklī ir higiēniska nozīme, to zina katrs.

Tāpat katrs ir novērojis, ka citādi telpa izskatās, ja viņā zemi

un gari logi, vai ja sienā ir vairāki augsti logi. Šis «citādais»
ir tā izjūta, ko iegūstam no viena vai otra gaismas sadalījuma
telpā un gaišā loga laukuma formas. Logi ir pirmie noskaņas
radītāji, kamēr vēl sienu apstrādājuma
telpā nav un
mēbeļu
iekārtas. Viņi tā tad uzskatāmi par telpu izdaiļošanas prak-
tisku līdzekli pie jaunbūvju celšanas nevajadzētu
un
tāpēc

19
palaist šo vērtīgo izdevību garām. Zināms, pat ar logu formas
izvēli jārīkojas ļoti smalkjūtīgi un, jo vienkāršāki dzīves ap-

vienības labad, nemeklēsim izsmalcinātus

stākļi, jo, lielākas
logu veidus (kā, piem., augstu sāngaismu vai griestu gaismu).
To vietā izvēlēsimies labāk parastā augstuma garos rindu lo-

gus,
bez augšējā šķērskoka.
Vēl izveidošanas lielās masās pieder jautājums
pie telpu
saistošiem sienu ailēm.
par telpu līdzekļiem —
kāpnēm un

savieno dažādos durvis jeb ailes vis-

Kāpnes telpas līmeņos,
stāva lekšējās uzska-
pārīgi saista viena telpas. kāpnes var

tīt vairāk ēku kur ir saspiests būves

par pilsētu piederumu,
veids. Lauku apstākļiem raksturīgas ir vienstāvu ēkas, ja ru-

nājam par tām dzīvojamām ēkām, kuras apzīmējam kā etno-

būvniecības paraugus. Tur Bet

grāfiskas kāpnes nav. gadī-
jumos, kur mājas iekārtā ir vajadzīgas kāpnes, tās jāmēģina
izlietāt nevien kā satiksmes līdzeklis, bet arī kā
greznojošs
iekārtas loceklis. Tam nolūkam jāatrod plānā brīva,
telpas
labi redzama vieta, ērti pieejama un aicinoša. Kāpņu atklātā

novietne prasa, lai vē-

viņu izstrādāšanā piegrieztu pienācīgu
rību materiālam, formai un labam darbam.

Tāpat kā saistīšanu divos

ar jēdzienu par telpu stāvos

rodas priekšstats saistīšanu

par kāpnēm, runājot par telpu
vienā stāvā, parasti iedomājamies koka durvis. Pie tam bieži

aizmirstam, ka būvniecībā ir arī

vispārīgs jēdziens — aile —

platāki vai šaurāki izgriezumi sienās — kuru dažādā forma

un vietas izvēle sienā nereti var sniegt daudz skais-

tākus rezultātus. būtu jāpiegriež vairāk vē-

Tāpēc viņām
rības. Reiz iebūvētās, tās pēc tam var aiztaisīt kurā katrā

laikā vai nu ar salokāmu koka vai stiklotu sienu.

Ar iekšējās izbūves paņēmieniem jaunbūvē varam jau ie-

priekš aizsteigties priekšā tiem nepatīkamajiem traucējumiem,
kuriem gandrīz vienmēr ir jādomā pastāvošo ie-
par dzīvokļu
kārtā.

Katrs ir izjutis, cik dzīvoklī ir lielā

traucējoša skapju
masa. Tie, lai gan mums nepatīk, tomēr ir nepieciešami, lī-

dzīgi visiem tiem mēbeļu gabaliem, kuri kalpo pielikšanas va-

jadzībām. Mēbeļu projektētāji un galdnieki gan cenšas tos

padarīt glītus — meklē gan formu, gan materiālu, gan ap-

strādājumu, bet augstā veramā kaste, kāda ir drēbju skapis,

tomēr ir un paliek atrisināms uzdevums. Skapja masa nāk

par sliktu istabas telpiskam iespaidam. Sevišķi tas ir jūtams

mazās istabās, kādu ir viss vairums pilsētu I—3 istabu dzī-

vokļos. Aptverot telpu skatiem, izbaudām to viņas lielumu,

20
kas sniedzas no sienas līdz sienai. Ja ar to esam apmierināti,

tad, acij noslīdot zemāk, sajūtam, cik stipri pirmiespaidu bojā

sienām Arī higiēniskā viedokļa
aizaugumi pie —
skapji. no

aizstāvami, jo virs viņiem krājas putekļi. No

viņi nav
un zem

tik! daļa virs skapja

praktiskuma viedokļa —
ne Telpas pa-

liek neizmantota, tur nekā nevar vairs likt. Kārbas, kastītes

bet citur arī kur

un somas skapī parasti nevar ietilpināt, nav,

likt. Nav jāaizmirst arī tas, ka saimniecības mantība pama-

zām, bet nemitīgi aug.

Tur nāk klāt jaunas grāmatas, jauni
trauki, dažādi dāvinājumi un piemiņas lietas, par kurām

pirmajā dzīvokļa iekārtas programmā nebija ne

jausmas.
Tagad tām jāatrod vieta. Nevar taču viņas visas nolikt goda
vietā. Jāizdara gribot negribot izlase un viena pēc otras jā-
atliek vislabāk atvilktnē vai skapī, jo iznīcināt tās
sāņus,
bieži ir žēl.

Tāpēc dzīvokļa iekārtā ir meklēta un atrasta līdz šim

labākā izeja —
sienā iebūvētie skapji. Tie sniedzas no sienas

līdz sienai, no grīdas līdz griestiem. Skapja priekšpuse ir arī

visas siena. Tie vairs pieslieta kaste, bet

telpas nav nema-

nāmi iebīdīti sienas dziļumā. Ja sienai ar to jāpaliek biezā-

kai, tas izskatu netraucē, jo vispārīgi mums sienas biezums

telpās maz interesē, vai, ja interesē, tad tikai durvju vietās.

Tāpat var iebūvēt sienā plauktus un mazgājamos galdus. Da-

žos arī virtuves galdu, gludināmo dēli,
gadījumos siena uzņem
kurām tādā veidā atbrīvo telpu. Jaunie izbū-
pat gultas, no

ves piemēri rāda pat veselu dāmas tualetes istabu iebūvētu

sienā koka durvis, parādās spoguļu iz-

— atverot
parastās
klāts iedobums —
niša ar tualetes galdiņu un visiem piederu-
miem. Ja bez šādas labi iztikt, tad sirds
elegances var no

ieteicami iebūvētie skapji traukiem un virtuves piederumiem,

kā arī darba istabā. Tādā kārtā jau dzīvokļa
grāmatu skapji
izbūvē speram pirmos soļus mēbeļu novietošanā.

Kā redzams, dzīvokļa izdaiļošana pirmā pakāpē sākas ar

to, ka laikus novēršam tās

varbūtības, kas var radīt
traucēju-
mus viņa harmoniskā iekārtā. Pie tādām tīri praktiskām
lietām, kā skapji, pieskaitāmi telpu apsildīšanas ķermeņi.
Atskaitot kamīnu un
mājīgo lauku krāsni ar mūrīti, kas
abi ir dzīvokļa mājības simboli, pārējās apsildīšanas ierīces —

ne
podiņu krāsnis, ne centrālapkures radiātori nav cilvēka

sabiedrības
draugi. Viņi nepulcina pie sevis ērtu
atpūtas sē-

dekļu grupu. Tie ir vajadzības priekšmeti, kas nepieciešami.

Tāpēc jau pusbūvē tiem jāatrod netraucēta lietderīga vieta,

21
un dotai vietai pieskaņota forma —
apaļa krāsns pusaploces
nišā, trīsstūra krāsns kaktā un četrstūraina lēzenā nišā.

Savā ziņā patīkamu iespaidu sagādā redzamā rūpība, ar

kuru esam tiem piegājuši, ar to pierādīdami, ka esam sapratuši

viņu funkciju un darbības īpatnību. Ņemsim tādu piemēru:
ūdens apkures radiātors nolikts pie sienas redzamā vietā, no-

krāsots, varbūt, dzelteni pelēkā eļļas krāsā. Siena augšpus

viņa nokūpējusi strūklaini melna līdz griestiem. Kopiespaids
neglīts. Bet dosim radiātoram attiecīgi sagatavotu vietu —

iebīdīsim viņu praktiskiem materiāliem apstrādātā lēzenā sie-

nas iedobumā vai virs radiātora pie sienas jau laikus iestrā-

dāsim gludu akmens plātni vai bieza stikla plauktiņu. Tā

niša radiātoru saistīs pie sienas, bet nosegums novērsīs sienas

nokūpēšanu. Viņa aizmuguri var izcelt ar sienai pieskaņotu

krāsu. Tas viss kopā norādīs, ka lietišķajam radiātoram arī

piemīt sava lietas dvēsele, kuru cenšamies izprast.

Tas pats sakāms apgaismes ietaisi. Ja dzīvoklī iespē-
par
jama elektriskā apgaisme, tad tai jākalpo nevien praktiskiem
mērķiem, bet jāpilda arī izdaiļošanas pienākumi. Ar spuldžu
pareizu vietu izvēli, domājot tās sakarībā ar nākamo mēbeļu
grupējumu, kā arī pašu gaismas ķermeņu konstrukcijas veidu,
būs veikti pirmie priekšdarbi tālākai iekārtai. Ja spuldzes
grib ieslēpt sienā vai griestos, tad jābūt skaidrībā, kurās tel-

pās un kurās vietās atstājami attiecīgi padziļinājumi iebūvēto

gaismas avotu novietošanai. Šāds iebūvēs paņēmiens jaunbū-

vēs nerada grūtības. Tāpat viegli noslēpjami zem griestu un

sienu apmetuma elektrības vadi caurulītēs.

Jaunbūvju grīdu, griestu un sienu konstrukcija gaidīt

gaida savu tālāko ietērpu. Tie ir kā gleznotājam sagatavots
audekls, uz kura var pārcelties dažādākie tēli. Arī telpas ķer-
virsma ir tāds rīcības brīvībai dots
meņa laukums, ka žēl viņu
neizmantot. Vai sienu
pietiks ar parasto griestu un
apme-

tumu, dēļu vai parketa grīdu, vai būs jāizvēlas citi materiāli,
tas atkarājas, protams, no būves īpašnieka. Techniskā ziņā
jaunbūve dod plašas iespējas moderno materiālu parādei. Pēc

būtības būvmateriāli ir tie kas līdz šim: koks,

paši, pazīstami
akmens, java, metalls, stikls v. t. t.
Mainījies tikai šo materi-
ālu apstrādāšanas paņēmiens (masīvais koks pāriet finierī), vi-
ņu lietāšanas robežas (stikls lietāts lielā vairumā), ar materiālu

dabu motivētie (akmens izstrādā-

kompozicijas paņēmieni
jumi rupjās, lielās masās, tie izstrādāti smal-
turpretim agrāk
ku filigrānu veidā), radies materiālu ci-
un tipisko īpašību
tāds novērtējums (tā, iecienīts ķieģeļa
piem., sarkanums, ro-

22
māncementa silti brūnā krāsa, pastiprinātais metallu spod-
kamēr vēl vai
rums v. t. t., nesenā
pagātnē ķieģeļus krāsoja
apmeta, bet romāncementa apmetumu pārkrāsoja ar citu

krāsvielu. Moderns dzīvoklis neatteiksies arī no spēcīgākiem

krāsu kontrastiem, kuru pastiprināšanai nāk palīgā krāsvie-

las. Arī šinī ziņā izdarīts ne viens vien pārdrošs eksperi-

ments. Un ir tikai jāpriecājas, ka modernais dzīvoklis vairs

neapmierinās ar to, kas kādreiz sasniegts. Visos virzienos un

nozarēs meklē Visur dzīves funkcijām meklē

jaunas atziņas.
loģisku izteiksmes veidu.

TELPAS.

I. TELPU LIELUMS.

Pie programmas
sastādīšanas katrai celtnei, vai tā būs

sabiedriska rakstura, vai privāta dzīvojamā ēka, vispirms

jānoskaidro, kādas un cik lielas telpas vajadzīgas. Tas ir pir-
mais solis uz telpu savstarpēju grupēšanu. Par telpu maksi-

māliem izmēriem nerunāsim, jo katrs nelietderīgi izmantots

kvadrātmetrs ir izķšērdība. Var būt runa tikai par

lietde-

rīgiem mazākajiem izmēriem. Protams, arī šeit, atkarībā

no cilvēku rocības, jēdziens par

minimālo telpu ir ne-

noteikts. Tam piemīt zināmā mērā subjektīvs vērtējums, —

pie ērtībām pieradušam «minimālais» būs citāds, kā pieticī-

gam.
Tomēr ikviens centīsies sasniegt minimāliem līdzekļiem
maksimālās, resp.
neatliekamās un nepieciešamās ērtības. Bet

pie ēkas kopīgās izmaksas krīt svarā nevien atsevišķu telpu

plāna izmēri, t. i. platums un garums,
kuru izmaksā ietilpst
sienu un pamatu jumta, griestu un grīdas laukums,
garums,
bet arī viņu augstums. Līdz ar augstuma palielināšanos nāk

klāt iekš- un ārsienu laukums. Tomēr atzīmējams, ka ēkas

kubatūras
pieauguma izmaksa ir nedaudz mazāka, ja viņu
ceļ vairāk stāvos, nekā to pašu tilpumu sadalot mazākā stāvu

skaitā.

Kas ir galvenais faktors, kas darbojas līdz pie telpu mi-

nimālo izmēru noteikšanas? Tas ir kādam

mērķis, viņa do-
māta un uzdevums, kuram tai jākalpo. Tā dziesmu svētku

vai teātra zālei būs lielāki izmēri, kā mūzikas istabai dzīvo-

jamā ēkā. Koridors, kas nošķir dzīvoklī vienu telpu vai telpu

23
 no citām, ja viņā nav paredzama dzīva iekšējā kustība,
grupu
būs tikai tik plats, ka divi cilvēki varētu paiet viens otram ga-

rām. Tāpat vannas istabu v. c, kas periodiski lietājamas, di-

mensionē taupīgi. Citas telpas, turpretim, sašaurinās kustību

oikonomijas dēļ, piem., virtuvi. Tur darba paņēmieni un

pavarda apkalpošana saistīti ar kustībām un tāpēc no svara

liekus Tas daļai panākams, koncentrējot

soļus ietaupīt. pa

virtuves iekārtu mazā laukumā, bet pārdomātā saistībā.

Dzīvoklim ērtas, praktiskas visām dzīves
jādod un va-

atbilstošas iekārtas Telpu skaits lielums

jadzībām iespēja. un

atkarājas no vajadzībām, kuru dēļ dzīvoklis ierīkots. Tā ro-

das nepieciešamās telpas dzīvošanai, ēšanai, gulēšanai, mazgā-

šanai gatavošanai,
un kuras pēc darbības nošķirtas, bet plānā
ziņā mērķtiecīgi saistītas organizētas. Viņu lielums
un
jā-
domu neatstāt neizlietātu
apsver, paturot prātā veselīgo —

mazāko ērti ierīkoties mazās

pat telpas daļu, jo var pat

racionāli izveidotās telpās. Tomēr ar galvenām dzīvoja-

mām ieteicams taisīt Tās droši pār-
telpām izņēmumu. var

sniegt taupības spraustās robežas, jo ar to ir panākts telpu

lielumu kontrasts mazināts šaura dzīvokļa To
un iespaids.
pašu sasniegt apvienojot vienā divas mazākas ku-
var
telpas,
ras
parasti nodalītas ar salokāmu sienu, piem., dzīvojamo is-

tabu ar terrasi, ēdamistabu ar lieveni v. tml.

Kā redzējām, telpas lielums atkarājas no uzdevuma, kāds

viņai jāpilda. Vispirmām kārtām tai cilvēks,
jāuzņem otr-

kārt iekārta istablietas, kas ir īpatnas katrai

—
iekšējā —

telpai, un
treškārt, jāatstāj vieta brīvai kustībai, lai istaba ne-

būtu noliktava ar cieši sablīvētām mēbelēm. Pēdējās divas

prasības ir pirmie noteikumi, kas diktē vajadzīgo telpu izmē-

rus.
Tāpēc iepriekš istabu projektēšanas jābūt skaidrībā,
kādas istablietas kādās Tikai
telpās novietos. tad, rēķinoties
lielumiem ērtu noteikt
ar
viņu un
pieeju, varam
nepiecie-
šamo lielumu. Kur šo istabas
telpas prasību nerespektē un

lielumu nosaka pēc acumēra vai vadoties, piem., no

izdevīga
logu kārtojuma fasādē, nonāksim rezultā-
tur
pie kļūmīgiem
tiem: arī
ja telpas būs samērā lielas, tomēr nebūs vietas, kur
mēbeles nolikt — vai nu būs durvis vai logs ceļā, traucēs kāds

izvirzums vai krāsns. Tā var notikt, ka gultas jānovieto

vai krāsni, vai
nu gar pie ārsienas; saimniece, varbūt, gata-
vos maltītes pie pavarda ar muguru pret logu, bet vannas is-

taba vai pieliekamās būs tumšas vai lielas.

telpas nesamērīgi
Radīsies tīri vēlēšanās ievietot tās lietas, kas
dabīga viņās ne-

ietilptu istabās. arī redzam kumodes

Tāpēc un šujmašīnas

24
noliktas koridoros, bet durvju vērtnes uznestas bēniņos, jo
istabā nav vietas viņas atvērt. Un cik bieži neredzam virtuvē

ēdamistabā ievietotas guļamistaba ir

un
gultas, jo par mazu.

Tomēr novietot vajadzīgās istablietas attiecīgā

ar prasību
jāpanāk arī vajadzīgā sakarība
telpā, vien nepietiek —
starp

kārtība, kādā mēbeles novietojamas, lai būtu iespē-

viņām —

jama viņu lietāšanas loģiska secenība; lai darba gaitā nebūtu

jāiet lieki ceļi un lai starp attiecīgiem priekšmetiem būtu vis-

ciešākā sakarība.

lieluma noteikšanā loma arī kon-

Telpu svarīga piekrīt
struktīviem paņēmieniem.
Ja arī mūsdienu technika gājusi milzu soļiem uz priekšu
liekas, ka kurus tā vai vēlāk
un nav šķēršļu, agrāk nepārva-
rēs, mēs nedrīkstam no viņas aizrauties tanīs atrisinājumos,
kas mums stāv vistuvāk — mūsu dzīvojamās ēkās.

Modernās konstrukcijas spēj daudz ko, bet viņas maksā

dārgi, kā sarežģītā darbu izvešana, tā materiāls. Pārkāpjot

robežas, kurās vēl derīgas konstrukcijas materi-
parastās un

āli, esam spiesti šos materiālus vai nu nesaimnieciski izman-

tot, vai ķerties pie citiem sarežģītākiem un dārgākiem būv-

veidiem. Šāds konstruktīvais elements, kuram liela loma telpas

lieluma noteikšanā, ir griestu Mūsu dzīves apstākļos
sijas.
iecienīts, lēts un daudzējādā ziņā piemērots materiāls ir koka

sijas. lietāšana normāliem dzīvojamo telpu griestu

Viņu pie
noslodzījumiem ir racionāla līdz 6 m platām spraugām. Ņe-
mot dziļākas telpas (t. i. no ārsienas līdz nesošai vidus sienai),
koka izmēri jāpalielina, vai sijas jāliek biežāki. Tad viņu
vietā jau izdevīgāki likt dzelzs sijas. Tāpēc ņemot vērā

konstruciju, ar
telpu dziļumu neiet pāri par 6 m; kur ar to

nepietiek, tur maina materiālu vai pašu konstrukciju, ņemot

dzelzi, dzelzbetona sijas, dzelzs vai koka kopnes, velves v. t. t.

Tāpat, apsverot arī telpu apgaismes jautājumu, jāsaka, ka

ar viņu dziļumu nav vēlams iet pāri 6 m. Telpas apgaismes
pakāpe, kā redzēsim, atkarājas no tā, cik lielu grīdas laukumu

apgaismo saule vai zenīta gaisma. Telpa būs labi apgaismota,

jo dziļāki viņā iekritīs gaismas stari. Bet jo dziļāka telpa,
jo proporcionāli mazāks grīdas laukums tiek apgaismots. Lai

pretējā telpas siena vēl būtu pietiekoši gaiša, nelietājot speciā-

las virsgaismas vai augstās sāngaismas, tad telpas dziļuma
praktiskā robeža ir 6 m. Sevišķi tas attiecināms uz ēkas

apakšējiem stāviem, kurus aizēno pretimstāvošās augstās

mājas.

25
 Vēl viens faktors, kas runā līdzi pie telpu lieluma noteik-
šanas, ir prasība pēc daiļuma, labi izsvarotas, patīkamos sa-

mēros ieturētas telpas. Skatoties pēc viņu uzdevuma un no-

skaņojuma, kādu gribam panākt, tām jāizmeklē tādas ga-

ruma, dziļuma un augstuma attiecības, kas palīdz panākt

sprausto mērķi. Ja runājam par cēlām, svinīgām, omulīgām,
nospiestām v. tml. telpām, tad katru gadījumu raksturo citāda
viņu izmēru proporcija.
Zinātnieki mēģinājuši izstrādāt likumus formulu veidā

un ar matēmatikas palīdzību aprēķināt patīkamākos telpu sa-

mērus. Tā ir formula, kuras dabū-

pazīstama Fergusona no

jams telpas augstums h. Ja dots viņas platums vai dziļums b

un garums 1, tad

h —

0,5 b -f 0,55 ļl (metros).

Pēc citiem autoriem:

1) b =
i(l +b)
2) h= fb līdz fb
3) h= ļ no plāna diagonāles.

Ir arī grafiskie paņēmieni, kur ar zīmējuma palīdzību var

noteikt patīkamo telpas augstumu. Uz līnijas A—B (sk.

attēlu 2.) mērogā nosprauž telpas 1 un dziļumu b,
garumu

pēc tam dabūto garumu

dala 2 vienādās daļās un no vidus

punkta O kā centra velk loku. Punktā O pret taisni AB

uzceļ stateni līdz lokam punktā D ODj mērogā ir

.
x ņemts
attiecīgais telpas augstums. Citi turpretim ieteic par aug-
stumu pieņemt stateni CD no punkta C. Bez šiem paņēmieniem
ļoti populāra ir zelta griezuma attiecība, kur
telpas garums

un platums saistīti proporcijās 2 : 3 : 5 : 8 : 13 v. t. t., ja

vienas sienas ir 2 tad otrai
garums garuma vienības, jābūt
3 vienībām; ja pirmai 3, tad otrai — 5. (Sk. attēlu 3.)
Bet šos un līdzīgus paņēmienus nevar lietāt vienmēr un vi-

sos gadījumos, jo, kas skaists un patīkams vienā vietā, tas

var būt pilnīgi neatbilstošs citā telpā ar citu uzdevumu. Ja

izrēķinātās attiecības ir labas oficiāli noskaņotai viesību tel-

pai, tad, piem., saimes istabai vai bērnu un dzīvojamai ista-

bai tās dod nemīlīgu, aukstu iespaidu, jo dzīves ritms vienā

un otrā ir citāds.

Vadīties formulām ka vi-

no nevaram jau tādēļ vien,
ņās nav izteikts, kādām telpām tās piemērojamas un kādu iz-

jūtu tās sevī iemieso: vai omulības un mājības sajūtu, attu-

26
rību un cēlumu, pacilātību, reprezentāciju, mieru vai ku-

stību. Formula visiem gadījumiem vienāda. Zelta griezuma

attiecība esot cilvēkam vispatīkamākā, bet vai tāpēc mums

gotiskās baznīcas nepatīk? Tāpēc ar augšminētām formulām

var brīvi rīkoties tikai cilvēks, kam izkopta laba telpas iz-

pratne. Tas jau iepriekš, bez kādiem likumiem, no personī-

gās izjūtas un pieredzes atradīs piemērotāko attiecību un,

varbūt kontroles dēļ

pārbaudīs to ar
pro-
porciju likuma mēr-

auklu.

Tāpat arī ne vi-

sām telpām jāprasa

patīkami izmēri un

ne visas ir kritizēja-
mas, skatoties no šī

viedokļa. Gadījumos,
kur
Attēls 2.
ļ telpai jāpilda
speciāli uzdevumi

(virtuve, vannas istaba, veļas

mazgājamā virtuve, drēbj
veļas vai produktu pielieka
maisu. tml.) ar viņām piem
tošām darbnīcu vai sanitā

būvju iezīmēm, aistētiskā pra

sība atkāpjas technisko nepi
ciešamību
priekšā. Viņu izm

Attēls 3. rus noteic vai nu vēdināšana

darba gaita vai iekārta. Pat
kārniem samēriem nenoliedzama vērtība kur ci
gan telpās,
vēks
gūst sev
atpūtu un
smeļas aistētisko baudu
(dzīvojam
un mūzikas istabas). lielā mērā
Garīgo atpūtu sekmē harmo
niskas
telpu attiecības.

Atrisinājumos, kuri sniedzas pāri viduvējām prasībām

kur naudas līdzekļi kalpo nevien praktisko, bet arī
vispla
šāko aistētisko
mērķu sasniegšanai, telpu veidotājam būs br
vākas rokas labu proporciju un telpas izteiksmes līdzek

izvēlē, rīkojoties nevien viņu izmēriem bet maino

ar plānā,
arī viņu augstumu. Būvējot taupīgi, jāizlīdzas ar lētākiem

paņēmieniem vienādu griestu visām

— ar augstumu telpām
vienā stāvā. Viņu mainīt i.
augstumu var relātīvi, t.
palielino
istabas garumu un platumu, caur ko pie vienāda augstum
lielas istabas izskatīsies zemākas par mazām.

27
 «Cilvēks ir jau ir izteikti cilvēka
telpu mērogs», ar to

ikdienas dzīvē izmēri. Ja dzī-

vajadzīgo telpu prasām pēc
tiešāka tad atbildēt: tā ir
vojamās telpas apzīmējuma, var

kurai ir tā ka viss atbilst cil-

telpa, apkārtne, īpašība, viņā
vēkam, kā mēra vienībai cilvēka izmēram
—

miesīgam (cik
tālu augstumi un platumi, aprēķināti taustes
sajūtai) un ga-

rīgi dvēselīgam samēram, (cik tālu viss noskaņots cilvēka re-

dzes un dzirdes sajūtu un noskaņu radīšanai).

ka mēri, kādus mūsu tēvu tēvi būv-
Zīmīgi tas, lietājuši
niecībā, celti pēc cilvēka auguma. Mēra vienība —
ass =
6

pēd. —ir normāla cilvēka augums.

Pēdas mēra garums
ir

cilvēka kājas pēda. Pat tagadējais metrs iemiesots cilvēka fi-

gūrā: tas ir izstieptas rokas garums

līdz otram
plecam. Tel-

lielumu aptuveni novērtē, vienību cilvēku vai

pas ņemot par

viņa soļu garumu. Tā, piem., saka: divu vīru augstumā, 6 soļi
plata, 8 soļi gara telpa v. t. t.

Dzīvojamās istabās, kurās cilvēks uzturas, viņš sajūt

sevi par telpas īsto mēru, par to kodolu, ap
kuru tā celta. Līdz

noteiktai robežai cilvēks pārvalda telpu, ir viņas kungs. Pāri

tai —

telpa nomāc cilvēku ar savu varenību. Cilēkam rodas

niecīguma un mazvērtības sajūta. Viņš pats sev liekas ma-

zāks. Tā ir līdzīga tai sajūtai, kāda rodas, ja cilvēkam iet

tuvu milzīga auguma

cilvēks.

Stāvot grandiozā noslēgtā telpā, tam šķiet, ka tas atra-

stos
klajumā. Mazā telpā, turpretim, cilvēks jūtas iespro-
stots, nomākts, bez gaisa. Tāpēc telpai jābūt tā samērotai,
lai viņa ieslēgtu sevī cilvēku kā labi saskaņots ieloks ieslēdz

gleznu.
Telpām ir arī savs optisks mērogs. Tie ir logi, durvis,

griestu, grīdas un sienas iedalījums un iekšējā iekārta — mē-

beles. Lai gūtu pareizu telpas lieluma iespaidu, nav ieteicams

lielas vienādiem arehitektoniskiem

un mazas telpas izdaiļot
formu elementiem. Tāpat augstas, plašas durvis un logi, kas

izskatās grezni lielās telpās, galīgi nomāc parasto dzīvojamo

istabu. sakarība mēbelēm.
Līdzīga pastāv starp telpu un

Atkarībā lielumu
no
viņu attiecībām, pirmā vietā ir izjūtams
vai nu
telpas vai iekārtas iespaids.
Būvmākslas attīstības
gaitā izstrādājušies praktiski telpu
izmēri, kuri daudzmaz piemēroti visiem viņu lielumu notei-

cējiem faktoriem. Praksē telpu dziļums resp. platums, t. i. at-

tālums no ārsienas līdz vidus sienai svārstās no 4 līdz 6 m,

bet ir līdz 11
garums starp šķērssienām ļ 2 £ reizējs dziļums.
Līdz šim
redzējām, ka telpu platumu un garumu nosaka būv-

28
techniskās, apgaismes v. d. c. prasības. Līdzīgi tam augstumu
diktē šīs bez vēl higiēnas Telpu minimālais
un tam
prasības.
augstums stāv pat būvlikumu aizsardzībā. Tā
t
piem., mini-
mālais augstums pilnos stāvos noteikts uz 2 m 75 cm, bet

jumta izbūvēs 2 m 50 cm. Bieži

ņem augstākas telpas —
3 līdz

3,5 m. Vecās lauku ēkās istabas ļoti zemas, apm.

7 pēdas (2,13

m) līdz sijām, tā tad mūsu parasto durvju augstumā. Tas iz-

skaidrojams ar vēlēšanos un vajadzību aukstajā gada laikā

dzīvot pēc iespējas silti. Latvju dainās, piem., iet runa par
zemiem griestiem.

Slaveni ļaudis, plakana sēta,

Tupu līdu namā, rāpu istabā;

Maizīti mīcīju ceļos meties,
Jau govju kūtī uz vēderiņa.

Pa lielākai daļai telpas ieturētas viena stāva augstumā,

bet ja vienu grib sevišķi izcelt citām un piešķirt tai iz-
starp
cilu nozīmi, taisa manāmi pat 2 reiz tik
to
augstāku, augstu.
Tad viņa sniedzas cauri 2 stāviem. Mūsu etnogrāfiskā būvnie-

cībā tādu gadījumu tipiskajās dzīvojamās ēkās nav

(ja tur

neieskaita bezgriestu jo pie vispārīgi iemīļotas

telpas), mums

vienstāvu ēkas. Turpretim Vakareiropā šāda paņēmiena sak-

nes sniedzas sirmā pagātnē, un divstāvu istaba —
Diele, Hall
—
bijusi iecienītākā uzturēšanās vieta, mājas centrs un dvē-

sele.

Arī mūslaiku būvniecībai noder skaistu

tas par telpas
veidošanas motīvu. Tas iespējams vienstāvu ēkā vai
viegli
tur, kur viens dzīvoklis sadalīts divos stāvos, tā tad vienģime-
nes ēkas priekšrocība. Tāda telpa var būt vai nu viscauri

divstāvu, vai vienā daļā divstāvu, otrā vienstāvu, pie kam

virs zemākās daļas atveras kāda no augšējām balkona veidā.

Nav grūti iedomāties šādi veidotu dzīvojamo telpni, māksli-

nieka darba istabu, priekštelpu vai vestibuli. Pēdējā gadī-

jumā tā ir izdevīga vieta iekšējām kāpnēm. Šādas izcilas

telpas novieto pēc iespējas tuvāk ieejai, lai tās pārsteigtu ienā-
cēju un neizlaistu to no sava varas iespaida.
Tālākus augstumu kāpinājumus dzīvokļa iekārta neuz-

rāda, bet tos izmanto plašā mērā sabiedriskās un monumen-

tālās ēkās. Augstas telpas izteic it kā tiekšanos uz augšu.

Līdz šim dzīvojamās ēkas telpu izmēri apskatīti nerēķi-
noties iedzīvotāju skaitu. Tā tad nav vērā cilvēka
ar ņemts
veselībai nepieciešamais gaisa daudzums. Par sevi saprotams,
ka gaiss kļūst netīrāks un līdz ar to elpošanai nederīgāks, joi

29
ilgstošāki tur uzturas. Respektējot higiēnas prasības un rau-

goties no viņu viedokļa, nedrīkstam telpas ietaupīt uz cilvēka

veselības rēķina. Mūsu bargajā klimatā, nekad nevaram pie-

tiekoši plašā mērā izmantot brīvās dabas veselīgo, dzīvinošo

iespaidu. Mums jārēķinās gada lielākajā daļā ar dzīvi slēgtās

telpās. Visvairāk tas, protams, attiecas uz pilsētniekiem, ku-

ru darbs norit galvenā kārtā slēgtās telpās. Tāpēc pilsētnieku

dzīvē elpojamā gaisa daudzumam dzīvoklī ir noteicoša no-

zīme veselības uzturēšanā. Maz iepriecinoša rāda arī lauku

istabas neveramiem maziem

māju nehigiēniskās ar
logiem.
Bet tur šos trūkumus atsver darba gaitas un uzturēšanās

svaigā gaisā.
Kā zināms, skābekli
elpošanas procesā patērē un
izelpo
ogļskābo gāzi. Pēdējā drīkst būt elpošanai derīgā gaisā ti-

kai zināmā daudzumā. Lai ka

to
nepārsniegtu, aprēķināts, ne-

pieciešamais daudzums cilvēkam ir 30

gaisa pieaugušam
kub. m diennāktī, bet bērnam zem 10 gadiem —
15 kub. m.

Tā tad vismaz tik lielām lai nenoslīdētu

jābūt telpām, zem

gaisa daudzuma zemākās normas.

Tā iznāk, ka uz
dzīvojamām telpām no šī viedokļa ne-

drīkstam to, cik tādu

taupīt. Neraugoties uz nav
gadījumu,
kur ērta istaba stāv retām
plaša un uzposta ciemiņiem un

godībām, bet ģimene mitinās šaurās, pieelpotās telpās.

II. FORMA.

Kā rodas telpa un kas ir viņas galvenie veidotāji? Uz

šiem jautājumiem atradīsim atbildi, ja apskatīsim gadīju-

mus, kur viens vai otrs no viņas veidotājiem elementiem ne-

pilnīgi izteikts, bet kur tomēr rodas telpas iespaids. Pirmais

un
visnepieciešamākais priekšnosacījums ir pamats, grīda,
zeme, horizontāla plākne, uz kuras var pacelties telpa, jo vis-
pārīgi grūti iejusties apkārtnē, kurā paši nevaram būt. Tā-

lāk, lai varētu runāt par telpu, tā jānodala no pārējās ap-

kārtnes elementiem. tādu
norobežojošiem Vispirms veido-

jumu meklēsim ne ēku būvniecībā, bet dārza architektūrā.

Tā, piem., ejot pa kuplu koku aleju skaidri izjūtam to tel-

pisko iespaidu, kādu rada lapotnes un stumbru veidotais kori-

dors. Šeit tā tad ir visi telpu ieslēdzošie elementi —

griesti,
kuru uzdevumu izpilda biezie zari, sienas, ko sastāda koku
un

stumbri. Ja lapu koku vietā iedomāsimies divas ka-

alejas
rogu stabu
rindas vai slaidu tad šais
egļu aleju, gadījumos

30
pārseguma virs galvas gan nav, tomēr sānisko norobežojumu
No tā redzam,
pietiek, lai dotu telpas illūziju. ka otrs un ne-

pieciešamākais elements ir sāniskais norobežojums —

sienas.

Tās savukārt var viena pret otru ieņemt dažādus stāvokļus:

vai nu ietvert taisnus un platus leņķus, vai noslēgties ap
vienu vai vairākiem centriem. Sienu skaits, kas veido telpu,
var būt 2, 3, 4, 5 v. t. t., līdz bezgalībai, kur
bezgalīgi daudz

bezgalīgi mazu sieniņu saplūst gredzenveidīgā sienā.

Sienu savstarpējais garums un kakti, kurus tās ietver,

raksturo telpas formu. Uz ģeometrisko formu pamata: ap-

loces, kvadrāta, taisnleņķa, četrstūra, elipses, sešstūra, astoņ-

stūra v. c.
paceļas rēgulārās telpas. Ja visi leņķi nav vienāda

lieluma, tad tās ir irrēgulāras plāna formas, piem., salocīti

4-stūri, aploces izgriezumi.

Otrkārt, šķiro centrālās no garenām telpām. Tās plāna
formas, kuru pamatā atrodas aploce, kvadrāts, vienādmalu

trīsstūris vai 5-stūris sauc

par
centrālām telpām. Pārējās
par garenām.
Bez vienkāršām, skaidras ģeometriskas formas telpām,
būvniecībā ir arī saliktās formas. Kā pats nosaukums no-

rāda, šādas telpas ir saliktenis, kuru sastāvā ir ģeometriskās

pamatformas. Liekas, ka ir iespējamas neizsmeļamas va-

riācijas, bet formu izjūta nostājas pret daudziem apvienoju-

miem. Tā, piem., nav patīkama daudzstūra pāreja uz apaļu
formu, nepatīkams ir kvadrāts, kombinēts ar trīsstūri, ar

5- stūri, ovāls ar pusapaļu, bet patīkami saistās pusaplis ar

kvadrātu vai četrstūri, četrstūri savā starpā un četrstūri ar

daudzstūra daļu. Otrs ceļš, kā panākt saliktas farmas ir pār-

strādāt ģeometrisko pamatformu, pamatu,
ņemot par

piemēram, kvadrātu, un izgriežot no viņa divus, trīs

vai visus četrus stūrus. Tā tad saliktās formas var

veidoties, kombinējot tās savā starpā vai izlokot un apcērpot

pamatformas. Veidojot telpas ar saliktu plānu, jāmēģina
panākt labi saskatāma galvenā forma, lai vismaz tā būtu rē-

gulāra figūra, pārējās mazākās uzskatot kā

daļas paplaši-
nājumus. Projektējot šādu grupējumu, jāgriež vērība har-

moniskām attiecībām telpiskiem ķermeņiem

starp un
viņu
skaidram sakopojumam. To panāk vai nu
sastāvdaļas nošķi-
rot, vai viņas sakausējot veselu organisku
par kopformu.
Galvenai telpai jādominē par citām gan augstuma, gan
lie-

luma ziņā. Pārējās sarukušās ir Tās

daļas viņas piebūves.
nav
jāliek pie lielās stūra, iznīcinātu
telpas jo tādējādi at-

balstpunktus, kuri skaidri formu. Tas

parāda telpas pats

31
sakāms par
nelielām piebūvēm, par kādām var uzskatīt izlo-

dzes un nišas. Jājautā, kā šādu telpu salikteni pārsegt gries-

tiem. Vienkāršākais paņēmienies te ir vienāda augstuma

griesti, bet pilnīgāku iepaidu iegūstam, ja piebūves taisa ze-

mākas.

Telpa ir ķermenis, kuru var pilnīgi izjust tikai viņā at-

rodoties. Izjūta, ko dod centrālās vai gareniskās telpas, ir

dažāda. Centrālās telpas saista uz vietas, paralizē kustību,
ietver mūs un noslēdzas ap mums. Tāds iespaids prasa arī at-

tiecīgu telpas izlietāšanas veidu, kur pati iekārta uzsver viņas

vidus punktu. To izdevīgi izlietāt kā ēdamistabu, sēžu telpu,
salonu, centrālu sadalīšanas telpu —
vestibulu, no kura kus-

tība radiāli izplūst uz visām pusēm. Tā kā viņas formai ir

zināma tad tās ie-

pretenzija uz
greznību, iemīļotas bagātās
kārtās, bet mazāk iederas pieticīgā apkārtnē, izņemot neutrālo
kvadrāta formu.

Garās, stiepās telpas galeriju vai koridoru veidā rak-

sturo kustību. Viduslaikos šādas ap

baznīcu pagalmiem ie-

rīkotās šaurās, nosegtās ejas bija mūku pastaigāšanās vieta.

Viņās nav viduspunkta, bet ir vidus līnija, kas aicina uz

priekšu. Dzīvojamās ēkās stipri stieptās telpas kā cilvēku

uzturēšanās vieta tāpēc nav piemērotas. Viņas tur ir vienīgi

kā satiksmes koridori. Ja centrālās telpās tēlu vai spuldzi
novietot tad
var centrā, pēdējā gadījumā tie vienmērīgi jāsa-
dala visā
garumā. Tā tad atkal jāietur līnija —
virziens. Bez

šīm galējām formām biežāki lietātās ir starppakāpes, garenie

četrstūri, kuriem nepiemīt ne statiskā, ne dinamiskā tendence.

Tās ir parastās dzīvojamās telpas, bez monumentālitātes no-

krāsas.

Kāpēc kvadrāti un viņiem tuvie četrstūri, bet ne citas for-

mas pārsvarā dzīvoklī, tas kļūst saprotams, ja apskatām, cik

lielā mērā
augšā minētās telpas padodas iekšējai iekārtai. Ma-

teriāli
viduvēji nostādīta pilsoņa rocība neatļauj dzīvokli lie-

lāku par 2—3—4 istabām. Tur viņam jāatrod vieta iekārtai,

ko citādos varētu sadalīt lielākā skaitā.
apstākļos telpu
Tāpēc šinīs
nedaudzajās dzīvojamās telpās nepieciešams
racionāli izmantojams sienu laukums. Daudzstū-
grīdas un

rainām
telpām, salīdzinot ar četrstūriem, pie vienāda
grīdas
laukuma, sienu garums ir īsāks un tur vairāk kaktu. Istab-

lietu novietošanai siena vienai

īsa neizdevīga, jo tā mēbelei
būt
var par garu, bet divām —
par īsu. Vēl nepiemērotākas
šinī ziņā ir apaļās telpas, kur sienas iedobtai virsmai istablie-
tām grūti piekļauties. Garās un šaurās istabās ir gan
daudz

32
sienu, bet nelielā platuma dēļ istablietas var sakārtot vienīgi
rindā pie sienām. Katra mēbele stāv atsevišķi, neradot ar otru

vajadzīgo lietāšanas sakarību. Saprotams, ka tādu telpu

formu izvēle, kurā nesaimnieciski izlietātiem
nerēķinās ar

kaktiem un rezultātā— slikta istablietu novietne, nav dibināta

uz lietderības pamatiem. Izmaksa ir gan pieaugusi, bet telpu

ērtībā un iekārtā vēl daudz kas jāvēlas.
Tikpat svarīgs, kā mēbeļu novietošanas jautājums, ir pra-

sība, lai telpas forma atbilstu materiālam, no kura tā veidota,

t. i. lai to neceltu no materiāla, kuru bez iepriekšējas pārstrā-

dāšanas nevar lietāt. No būvmateriāliem minēsim tikai para-

stākos —
koku un ķieģeli. Apaļām formām piemērotākais ir

bet koks tad, likts stāvus. Stūrainām

ķieģeļu mūris, ja tas

formām vienlīdz labi lietājams kā ķieģelis, tā koks.

III. TELPU GRUPĒJUMS.

Ļoti svarīgs jautājums ir, cik izdevīgi daudzstūru un apa-

ļas telpas grupējas savā starpā un viena pie otras. Grupējot

ik divi dažas daudzstūru figūras, piem., lau-
pa astoņstūrus,
stajā kopformā dabūjam kaktus. To pašu redzam pie diviem
sešstūriem daudzstūru četrstūriem.
un pieslēgšanās gareniem
Tāpat aploce saduras ar otru
figūru vienā punktā, blakus

tukšumus. Tas bez lieka

atstājot padara par neiespējamu,
telpu zaudējuma, saslēgt dažādu formu telpas.
Līdz šim vērība bija piegriezta
telpu grupējumā galve-
nām kārtām dabas Šeit būtu
praktiskas jautājumiem. jāveltī
kāds vārds tiem efektiem, ko var panākt ar telpu saprātīgu
grupējumu. Grupējums, pirmkārt, var parādīties kā apau-

dzējums ap kodolu, ap vienu galveno telpu. Otrkārt, tas var

izpausties kā telpu virkne.

Pirmā gadījumā radīsies centrāls komplekts ar vidējo

subordinētām. Otrā tām
telpu un viņai gadījumā jābūt visām
vienvērtīgām, vai savirknētām ar tādu aprēķinu, lai māksli-

nieciskais iespaids tiktu jo tālāk, jo vairāk kāpināts. Būv-

niecībā izlietā kā vienu, tā otru paņēmienu.

Mazāk iespaidīgs ir grupējums ap vidējo telpu. Izskai-

drojums tāds, ka caur savienojošām ailēm varam redzēt uz-

reiz ne vairāk kā divas telpas, pie tam šādā kārtībā: galvenā

un viena, otrreiz —

galvenā un nākošā blakustelpa v. t. t.,

tā katrreiz izejot no
grupas viduspunkta uz malām un atpakaļ.
Uz šāda dibinās iemī-
telpu grupēšanas principa Vakareiropā

33
ļotā «halle» jeb «dīle» dzīvoklī, kā centrālu izcilus telpu
viņu novieto pārējo viduspunktā. Tai klāt pieslēdzas dažādā

sakārtojumā: ēdamistaba, kabinets, mūzikas istaba, viesistaba,

ziemas dārzs, lievenis v. c.

Otrs paņēmiens, kas dibinās uz

virknējumu, pamatojas
uz telpu iespaida secenību. Kad vienai esam izgājuši cauri,
tad nāk otra, kas ieturēta citādā garā un dod citādu pārdzī-
vojumu. Uz priekšu tas arvien mainās un neatgriežas pie ie-
priekšējā. Caurskatos uzreiz redzam kaut daļu no katras

Pretimstāvošās atvērtās durvis vai ailes rāda dažādos

telpas.
krāsu ieturētās telpas. Šādu telpas kārtojumu sauc
toņos
aksiālu, t. i. kārtojumu galvenās ass virzienā. Lai pa-
par
nāktu dažādas noskaņas no katras telpas, izlietā dažādus

Viens tiem ir tumšāku gai-

kompozīcijas paņēmienus. no un

šāku rindošanās, augšgaismas mainās sāngaismu.

telpu ar

Cits paņēmiens ir lielu un mazu telpu kārtojums, kur pēc

plašām telpām nāk mazāki pārejas locekļi. Vēl lietā dažādu

formu kā, piem., četrstūrainas telpas mijkārtojas

kārtojumu,
daudzstūrainām vai garām, pie kam tās būt
ar apaļām var

novietotas gan gareniski asij, gan šķērsām. Tālāk no svara

dažādi augstumi, ko panākt horizontālu grīdu,

telpu var ar

pazeminot griestus, vai paceļoties ar kāpieniem arvienu aug-

stāk. Tad vēl kā veidošanas līdzekli var minēt dažādu sienu

Pēc šī paņēmiena labi virknēt

un griestu apstrādājumu. var

caurstaigājamas Šādā amfilādē saslēgties priekš-

telpas. var

telpa, ēdamistaba, dzīvojamā istaba, lievenis, terrase.

IV. TELPU RAKSTURU MAINĪTĀJI

LĪDZEKĻI.

Kā redzējām, visraksturīgākais, visnepieciešamākais tel-

pas illūzijas radīšanai ir sienas. Tās var būt reducētas pat

līdz stabu rindai. Kamēr stāv viena
telpa pati un nav pār-
jumtu vai griestiem, šāda stabu rinda ir kā
segta ar
tikpat
žogs, kas nes pats sevi. Tiklīdz viņu norobežojam no augšas,
stabi iegūst citu nozīmi, kļūst par atsperīgu balstu, kuram jā-
notur pārsegums un citi slodzējumi. Šādus nesējus stabus bieži
nemaz neredzam, jo viņi var būt vai nu pilnīgi vai pa daļai
ieslēgti sienas masā. Visparastākais piemērs ir stāvbūvju sie-

nas.
Cīņu starp slodzi un balsta pretspēku vispilnīgāk izteic

klasiskā kolonna. Vismaz atrod

teorētiķi tur
izskaidrojumu
kolonnas paplašinājumam apakšējā trešdaļā. Kolonna ir itkā

34
sasprindzināts rokas muskulis, kas savilcies īsāks, lai notu-

rētu svaru.

Šiem balstītājiem elementiem piekrīt arī ļoti liela deko-

rātīva loma. Ar savu plastisko, elastīgo formu, kur uz ne-

lielas virsmas dzīvākā ēnu tās ir

sakopota gaismas un spēle,
greznojošs līdzeklis, kas var telpu pārvērst līdz nepazīšanai.
Pieņemot vairākas gluži vienādas telpas, kā lieluma, tā

apstrādājuma ziņā, bet katrā no tām iebūvējot stabus da-j

žādā kārtojumā —
vienā vai divās rindās, visapkārt telpai
vai grupu viņas vidū — katrā gadījumā panāk savu īpatnēju
iespaidu. Viena no telpām, varbūt, izskatīsies kā divu šau-

rāku telpu apvienojums, otra —

ar jūtamu virzienu uz

priekšu, trešā noslēgusies pret āru, ceturtā sevišķi

— —

pa-
viduspunkts Neviena nelīdzināsies otrai
strīpots v. t .t. un

savam pirmavotam.
Kolonnas un stabi var sniegties līdz griestiem vai izbeig-
ties zemāk. Pirmā gadījumā telpai viscauri viens
augstums.
Otrā— stabi nes zemākus griestus vai galeriju. Tā kolonnu

rinda ir robeža, pie kuras telpa maina augstumu un kur otras

pakāpes pieslēdzas galvenajai. Tā ir vieta, kur augš-

telpa
stāvs (galerija) saplūst ar apakšējo vienā veselā.

Dzīvokļu būvniecībā galeriju iekārtas prasa

lielu telpu
augstumu, vismaz 4—5 metri, lai augstums zem un virs bal-

kona neierobežotu kustības brīvību neliktos

un
nospiedoši
Pie saistīts patēriņu, jo divu stāvū
zems. tam tas ar
telpas
vietā iegūstam tikai vienu. Bez tam šāds atrisinājums prasa

arī lielus plāna izmērus, jo neliela un augsta telpa, sadalīta

dod sliktu iespaidu. Modernā būvniecībā šim

galerijām, mo-

tīvam bieži piegriežas, bet tur galeriju vietā atveras veselas

augšstāva telpas.
Pie veidotājiem, tīri dekorātīviem līdzekļiem pie-
telpu
skaitāmi iedobumi sienās —
nišas. Tās ir dažādas gan
lie-

lumā, gan formā. Viņas var būt tik lielas, ka tur var no-

vietot dažas istablietas. Tad tās izvēršas par telpas piedevu.

Par nišu var saukt arī nelielu padziļinājumu sienā, kur no-

vietot atsevišķus priekšmetus, dažas sīklietas.

piem.,
Nišas ir vērtīgs līdzeklis izdaiļošanai.
ļoti telpu Viņas
sevišķi labi vienkārši sienas
izceļas uz
atturīgi un
apstrādātas
virsmas. Kas attiecas uz nišu formu, tad iecienītākās ir pus-

apaļās un četrstūrainās. Pirmās pieskaitāmas klasiskām for-

mām. Tās ir vairāk stāvi, nekā plati iedobumi sienās, kuru

augšdaļu pārsedz Šī forma pieskaņota stāvoša

14 kupola.
cilvēka tad arī atrod novietni
figūrai —
skulptūrai. Viņās

35
 Attēls 4. Dzīvojamā telpa ar nišā iebūvētu guļamdīvānu un sienas nišu grāmatām.

tēli vai vāzes, kas sevišķi izceļas uz ēnainā, tumšā fona. Arī

pašas par sevi tās ir līdzeklis, ar ko pārtraukt vienmuļīgo,

līdzeno sienas virspusi. Pusaploces nišas labi maskē kaktus,

kādi rodas daudzstūru saduru vietās.

telpu
Otrs nišu paveids ir četrstūrainās ar līdzenu dibensienu.

Tās vieglāki izveidojamas, izbūvē iznāk lētākas un ērti ie-

kombinējamas biezākās mūra sienās vai starp divām šķērs-

sienām. Nišas lielums pareizi jāsaskaņo un jānovērtē pret

pārpalikušo sienas laukumu. Laba izskata dēļ tā nedrīkst

būt dziļa, vimaz ne dziļāka par viņā novietojamo mēbeļu ga-

balu, (sk. attēlu 4.). Augšmala jāizbeidz acij patīkamā aug-

stumā. Tāda iekārta iespējama tur, kur otrā padziļinā-

pusē
jumu starp sienām var izmantot kā sienas skapjus. Šādi iz-

veidotās nišās dibens sienu var nosegt ar sienas segu, viegli

izgleznot, apstrādāt koka plāksnēm vai tml. Viņu priekšā
ir patīkama vieta atpūtas sēdekļiem, galdam ar solu vai mīk-

stai atgultnei. Šauros koridoros šādos sienu padziļinājumos

36
ievieto pārnesamos drēbju skapjus, drēbju āķus, sienas
spo-
Visos nišas bija sienu
guli, galdiņu v. t. t.
šajos gadījumos
sienu tāpat kā durvis, tā
sadalītāja, iznīcinātāja, logi un un

sniedzas līdz grīdai.

Nākošajā variantā siena paliek viengabalaina. Tikai kaut

kur laukumā ir neliels padziļinājums. Tam dod pusap-

viņas
loces, stāvas vai līmeniskas šķēles formu un tā iestrādājama
pašā sienas masā, tādā dziļumā, lai uz viņas apakšmalas va-

rētu nolikt nelielu dekorātīvu priekšmetu. Šādas nišas da-

bīgais apstrādājums ir apmetums, koka ietērps vai krāsa.

Raibām tapetēm noklātā sienā viņa pazūd. Uz vienkrāsainas,

apmestas sienas labās proporcijās veidota sienas niša ar māla

vāzi, grāmatu rindu (sk. attēlu 4.), spodru metalla svečturi

v. tml. ļoti rotā telpu. Latviešu iekšarchitektūra viņu pirm-

sākumu jau zina. Tie ir lauku krāsns masā izveidotie ie-

dobumi, kur saimniece uzglabā sērkociņus vai žāvē rakstītos

cimdus. Niša ir tāds elements, kas jālietā ar mēru un iz-

pratni. Daudz un nevietā lietāts, skaistākais izdaiļošanas pa-

ņēmiens var kļūt apnicīgs. Tāpēc viņu parādīt retāki, bet

īstā vietā.

V. TELPU PAPLAŠINĀTĀJI LĪDZEKĻI.

Izveidojot istabas tikai tik lielas, cik tas vajadzīgs, ap-

sverot un pārdomājot visas vajadzības no praktiskā un higiē-
niskā viedokļa, viņas neiznāk plašas. Tomēr ir patīkami re-

dzēt dzīvoklī vismaz vienu plašāku telpu, kur acīm paklejot

un kura ik uz soļa neatgādinātu zināmu taupību. Tas
pa-
nākams dažādiem paņēmieniem. Pirmkārt, pievienojot gal-
venai telpai paplašinājumu nelielas istabas Abas ir
apmērā.
saistītas ar aili nišas platumā (sk. attēlu 4). To patīkami ie-
žogo abās vai vienā pusē aizbīdīts priekškars, kuru aizvelk,

ja rodas vēlēšanās nošķirt mazāko kā patstāvīgu telpu. Tur

ierīkot vietas, novietot ēdamgaldu, iekārtot virtuves

var
guļu
stūrīti pie dzīvojamās istabas, rakstāmistabu miniatūrā, tua-

letes- un ģērbistabu pie guļamistabas v. tml. Viņa, kā pie-

slēgta mazāka telpas daļa, var būt citādi izveidota, bet pieska-

ņota galvenai telpai.

Izliecot kādā vietā ārsienu uz āru pusaploces, četrstūra

atvietojot šīs sienas

vai daudzstūra veidā un logiem, iegūst tā

sauktos erkerus Caur izlodzes logiem

jeb izlodzes. iespējams
uztvert rīta sauli pat uz ziemeļiem orientētās istabās. Tās

37
ievada arī istabas daļu dārzā, ja tāds ir mājas tuvumā, un at-

ver plašu skatu uz apkārtni. Erkers tādā kārtā ir it kā ēkas

sienā izbūvēta stikla lēca, kas no visām pusēm uzsūc gaismas

starus un izsēj tos istabā. levērojot viņa īpatno nozīmi, er-

keru nenodala no galvenās telpas. Viņš ir vienmēr atvērts

pret telpu. Tomēr kautkāds nožogojums viņam jāparedz tīri

architektonisku iemeslu dēļ —
proti, lai skaidri iezīmētos tās

pamattelpas kontūras, kurai viņš piederīgs. To panāk paze-

minot izlodzes augstumu. Te mūsu rīcībā ir divi paņēmieni:
vai izlodzes grīdu dažiem kāpieniem, vai
nu
paceļ par paze-
mina viņas griestus. Priekšroka dodama pirmajam gadīju-
mam, ar paaugstinātu izlodzes grīdu. Raugoties no turienes

uz istabu, tā šķiet lielāka, dziļāki pārskatāma, pievilcīgāka,

līdzīgi tam, kā ezers vai upe
labāki pārskatāmi no augsta

krasta, nekā stāvot malā. Izlodze jāplāno tik liela, lai

viņu
viņā varētu novietot solu vai krēslus, pēc ie-
gar logiem un

spējas, pat nelielu galdiņu. Nav nozīmes tādai izlodzei, kura

stāvošam cilvēkam ir par lielu, bet minētai iekārtai par mazu.

Izlodze izbūves stiklotam lievenim

pēc savas līdzīga —
ve-

randai, bet ar vēl lielāku nozīmi, jo viņa lietojama arī auk-

stos rudens mēnešos, kad lieveņus atstājam līdz nākamam pa-

vasarim. Sevišķi omulīgas izlodzes ir tur, kur zem

logiem var

novietot apkures ķermeņus.

Izlodzes izbūvēt arī tik lielas, ka
var viņās ievietojas bro-
kastgalds, viesistabas stūris, mājasmātes darba stūrītis vai la-

sāmā niša. Pašas par sevi tās ir ļoti jauki telpas veidošanas

paņēmieni un cilvēka uzturēšanos slēgtās telpās padara labu

tiesu patīkamāku.
Kā izlodzes, tā nišas savu nelielo izmēru dēļ, telpu papla-
šinās tikai mazā mērā, bet ikdienas dzīvē pilnīgi pietiekoši.
Svētkos vai viesību gadījumos vajadzīgas plašākas telpas.
Tādas dabūt divas līdz trīs istabas Pa-
var
savienojot kopā.
rastās vien- vai divviru durvis šeit maz ko līdzēs, telpas tomēr

nebūs viengabalaina. Daudz piemērotākas ir salokāmās koka

sienas, kur atsevišķi sienu posmi sastiprināti virām. Var pa-
redzēt arī tādu kur divas norobežotas
gadījumu, telpas nav

ar sevišķu sienu, bet tikai ar aili un

priekškariem.

38
 VI. TELPU VEIDOTĀJI ELEMENTI.

1. Sienas.

No telpas elementiem raksturīgākais, kas nodala telpisku

ķermeni no ārpasaules ir ārsienas. Tās veido būvķermeņi,
kas savukārt iekšpusē sadalīts mazākās vienībās —
istabās, ar

šķērs- jeb starpsienu palīdzību. Ār- un iekšsienām ir vairāki

uzdevumi. Ārsienas kā čaula aizsargā pret aukstumu, vēju,

mitrumu, karstumu, nes griestu un jumta svaru. lekšsienas

nošķir atsevišķas telpas un dzīvokļus, iežogo redzamības ap-

loku un izolē skaņas. Tāpēc katram sienu veidam lietā ma-

teriālu, kas derīgs savā vietā izturības, lētuma un izskata ziņā.

Dažādus sienu konstruktīvus paņēmienus šeit neapskatīsim.
Apstāsimies īsumā pie sienu materiāla, kā telpas izdaiļotāja
līdzekļa. Atkarībā no materiāla, no sienu piesaistīšanas veida

pie grīdas un griestiem, kā arī no aiļu lieluma viņās, sienas

iedalīt: izņemamās uzārdītās sienās.

var
pastāvīgās, un

Ārsienas visā garumā un augstumā, vismaz mūsu kli-

matā, izbūvē ciešas un stabilas. Tāpat arī lielākā daļa iekš-

sienu. Tāpēc lietātais materiāls var būt smags un saistījumā

nedalāms. No šādiem materiāliem dzīvojamās ēkās lietā ķie-
ģeli, blietētās kleķa sienas, un koka guļ- vai stātņu būvveidus
Vienkāršākais paņēmiens ir šo sienu virspusi atstāt bez tālā-

kas apstrādāšanas vai nosegšanas, t. i. atstāt ķieģeļus ar re-

dzamām šuvēm, kleķa sienu ar dēļu pēdām, vai koka virsmu

ar redzamām zaru vietām un plaisām. Ļoti niecīgos apmēros

to arī dara. Piem., ķieģeļu siena. Neapmestu ķieģeļu sienu

dzīvojamās.ēkās necieni —
tā izskatās auksta, nemīlīga, ne-

nobeigta un ienes ārarchitektūras raksturu. Turpretim ma-

zos apmēros gleznainais, krāsās spēcīgais ķieģeļu laukums

būt dekorātīvs uzskatāms krāsu

var
ļoti un tas
par vērtīgu
sienu fona. Šāds gadījums
plankumu uz
noskaņota, atturīga
var būt mūrējot kamīnu un
noklājot viņam tuvāko sienas ap-
kaimi sarkaniem ķieģeļiem gludām kaļķu javas šu-
platām,
vēm.

Lauku apstākļos plaši pazīstams būvveids ir grants-

kaļķu vai grants-kaļķu-zāģu skaidu blietētās sienas. Arī šeit

domāsim tikai par to, cik tās padodas iekštelpu noskaņotam

izveidojumam. Pareizos un vienmērīgos daudzumos sajauk-
dod vienādu atsevišķu kārtu krāsu
tas sastāvdaļas gandrīz
toni ar nedaudz atšķirīgām joslu niansēm. Ja veidņu cauru-

tādu sastāvu pie darbu izpil-

mus rūpīgi aizpilda ar pat un

39
(līšanas ievēro tad šādas sienas neizskatās slikti
rūpību, un

tās var atstāt bez apmetuma. Graudainā virspuse ar nelielu

krāsu notonējumu, kuru piešķir materiāls, ir dzīvs

pats pa-

mats tālākai iekārtai. Protams, šādā apkārtnē neder ne pu-

lierētas mēbeles, ne smalkie izšuvumi, bet vietā ir nekrāsotas,

vienkāršas koka istablietas rakstā
un atturīgā un toņos austas

segas.
Kā redzam, sienu konstrukcijai parasti materiālu,
ņem
kas gan ir bet bieži nenoder iekš-
izturīgs, apstrādā juma dēļ
telpu veidojumam. Tāpēc tiklab ķieģeļu, kā blietētās sienas

nosedz ar apmetumu, pārvelkot to vēl ar

sevišķi smalku virs-

kārtu. Tā noslēpj dažādus sienu nostrādājuma trūkumus,

sienu padara gludāku, vieglāki tīrījamu un sagatavo pamatu

tālākiem virsmas apstrādāšanas paņēmieniem.

Par nekrāsoto kurš vēl nav pārklāts ar poras
apmetumu,
ais'Jķepētāju līmes krāsu, par viņa dabīgo silto krāsu var teikt

to pašu, ko par
blietētām sienām. Arī nejauši sienas virsmas

bojājumi —
skrambas un robi nav tik uzkrītoši, kā krāsotā

sienā redzamie izbirzumi. Apmetumam var piejaukt mar-

mora smeltnes, balto cementu vai zemeskrāsas. Tā dabū viegli

mirdzošu vai krāsainu sienas virspusi. Šādām sienām nepie-
stāv parastās uzkrāsotās joslas. Tām labākais rotājums ir

iestrādātās nišas.

Ja mūra ēkas ir bijušas svešas mūsu tēvu tēvu būvnie-

cībā, tad jo iemīļots ir bijis koks guļbūvju veidā. Istabu

sienas latvieša dzīvojamā ēkā nebija ne apšūtas,

apmestas, ne

bija redzami apcirsto guļkoku vaiņagi. Tās skalu un krāsns

dūmos laiku melnas. Svētku gadījumos, piem.,

ar
nokvēpa
kāzās, istabas sienas noklātas baltiem palagiem (pēc Bīlen-

šteina). Citādi tās izpušķoja vasarā iespraustiem ziediem un

uzkārtiem vaiņagiem, ziemā —

pušķīšiem no salmiem un spal-

Koka
vām.
siena, ja tā ir cieša un nav skabargaina, neprasa
tālāku apstrādājumu. To izpratuši mūsu tautas amatnieki

tiešām redzamais koks sienas laukumā ir tas

un —
pats koks,
kas istablietas. Kāpēc tad viņš uz sienām jāapmet? Tādējādi
tiktu apslāpēta tā siltā mājīguma izjūta, kas dveš no guļkoku
sienām.

Piegriežoties šķērssienu apstrādājumiem, atveras jaunas

iespējamības materiālu izvēlē. Te nav jāievēro siltumtech-

nikas nestspējas kad būvniecības laukā

un
prasības. Tagadnē,
vispārīgi plašākos apmēros sāk lietāt stiklu un tēraudu, stikls

iespiedies arī iekšarehitektūrā. Nemaz nerunājot par

iecie-

nītām stikla durvīm vai stiklotām ārsienām, kurām jālaiž

40
cauri gaisma, ir sperts jauns solis stikla sienu lietāšanā. Tās

ir neveramās stikla stikla. Tās kā

šķērssienas no viengabala
caurspīdīga membrāna ievilkta starp telpām. Tā kā
caurspī-
dīgais baltais stikls optiski maz nošķirtu vienu telpu no otras,
tad ir mēģināts viņa vietā lietāt stiklu krāstonī, vai matēto
stiklu. Ļoti dekorātīva ir arī lielāka vai mazāka stikla sie-

nas daļa, iestrādāta koka vai metalla režģī, ja aiz tās paveras
interesants iekārtas stūrītis. Šīs vai
caurspīdīgās pa daļai
caurspīdīgās stikla sienas pēc būtības nav tas pats, kas glez-
notās vai daudzkrāsainās stikla ailes. Ja pēdējās nodala tel-

pas, tad pirmās vairāk tās saista, darot blakus telpu redzamu
vai nojaušamu dūmakainu kontūru veidā.

Pilnīgi atšķirīgs no nupat minētā ir sienas plakains ap-

strādājums — mozaīka. Tas dibinās uz raksta veidošanu no

atsevišķām nelielām krāsainām plāksnītēm —

marmora ak-

meņi, stikls, daudzkrāsaini glazēti māla gabaliņi, kurus ie-

gulda sienas Atsevišķās krāsainās plāksnītes ir

apmetumā.
ieturētas vairāk vai mazāk rēgulāru četrstūru formā. Tās

sakārto vajadzīgā krāsu kombinācijā kā vienu

zvīņas, pie
otras. Gabaliņus var sarindot gan brīva virziena līnijās,
gan
ieturot noteiktu sānisku vai svērtenisku virzienu.

Plašos apmēros lietāts, šāds paņēmiens prasa lielus līdzek-

ļus un tāpēc dzīvokļos to lietā ar zināmiem ierobežojumiem,
apstrādājot tikai nelielus laukumus vai architektoniskas da-

ļas. Tas sagādā patīkamu pārmaiņu līdz šim parastajos sienu

izdaiļošanas veidos.

Ļoti izplatīts materiāls ir dedzinātās māla flīzes. Tās iz-

strādā dažādās krāsās, vai bez rievainas

ar
glazūras, gludas,
un iedobtas, Viņas lietā sienu, nišu un, citā
paveidā, —
krāsns

virsmas aplikšanai.
Visur, kur vajadzīga rūpīga un bieža sienu tīrīšana, vai

kur sienas virsma jāaizsargā bojāšanās,

no apmetuma viņas
apliek baltām glazētām māla flīzēm. Pirmām kārtām, tām

vieta virtuvē pie pavarda, trauku mazgājamā galda un izliet-

nes. Ļoti patīkami tās redzēt arī produktu pieliekamā kam-

barī.
Tādejādi tiek izcelti ēdiena gatavošanas higiēniskie ap-

stākļi. Tā kā uz- baltās sienas viegli redzami putekļi un netī-

tīra ēdienu
rumi, saimnieces rūpējas par viņu tīrīšanu, bet pa-

lielā mērā ēdiena baudāmību. Balta,

gatavošanas apkārtne paceļ
spīguļojoša glazētu flīžu pavarda siena ir tīrīgas saimniecī-

bas izkārtne un tikpat pievilcīga kā pašas saimnieces snieg-

baltais priekšauts. Tāpat flīzes ir vietā mazgājamā istabā pie
vannas un mazgājamo galdu apkārtnē.

41
 Attēls 5. Radiatora nišas izveidojums.

Krāsainas flīzes izlietā kā sienu

zemus zokeļus kāpšļu
galos. Pieskaņotas pārējai sienas krāsai, tās ir reizē prak-
tiskas Bez tīri nozīmes
un
glītas. praktiskās glazētām krā-
sainām flīzēm piemīt spēcīgu krāsplankumu īpašības un ši

iemesla kamīna arī arī ka-

dēļ glazētos podiņus turpina uz

mīna nišas sienām, bet pie centrālās apkures tām

ar
izklāj
apkures ķermeņu aizmuguri. (Sk. attēlu 5).
Tāpat cietu, spodru sienas virsmu dod opak-stikla plāk-
snes. Tas ir vēl samērā jauns un svešs materiāls. Vēl arvienu

to uzskata par oriģinālas iekārtas piedevu. Un tiešām, viņu

pielietājot, jāprot ieturēt vajadzīgā robeža, jo gludā stiklotā

siena atstāj Opakstikls

laborātorijas iespaidu. dabūjams
tirdzniecībā vairākās krāsās —
balts, dzeltens, sarkans.

Pie iepriekš minētiem cietiem un aukstiem sienu nosegu-

miem pieskaitāms arī Stilu laikmetos

spogulis. tam
piešķīra
izcilu lomu telpu izdaiļošanā. Spoguļiem tad noklāja lielus

sienu laukumus, sevišķi ārsienas logiem. Gaišais

starp logu
laukums un
spīdošie spoguļi pārvērta visu logu sienu gaismas

42
cauraustā laukumā. Tumšās sienas masas starp logiem kļuva
vieglākas un gaišākas, jo spoguļi uztvēra reflektēto gaismu
no pretējās sienas. Tādā kārtā siena bija sadalīta atsevišķos
laukumos, kur logs un spogulis sekoja viens otram noteiktā

ritmā. Pēc minētā iedalījuma principa iekārtoti spoguļi arī

šķērssienās, t. i. ielokos ietvertiem spoguļu laukumiem maino-

ties ar citādi apstrādātu sienas daļu, piem., gleznām vai audu-

m'cm.

Turpretim, ja spoguļiem noklātas visas sienas, telpa nav

vairs skaidri izjūtama. Sienas tad saplūst ar atspoguļoju-

miem. Zūd telpas forma, lielums un robežas.

Citai grupai pieder materiāli, kurus taustot izjūt siltuma

iespaidu. Pirmām kārtām te pieskaitāms koks. Viņa struk-
tūra ir nevienāda — mīkstākās šķiedras mainās ar cietākām.

Rokai pieskaroties, tai siltumu neaizvada koka dzi-

atņemto
ļākās kārtās un šo īpašību vērtē kā materiāla «siltumu». Vis-

siltākā pēc sajūtas ir neēvelēta koka virsma, aukstākā —

krā-

sotā vai pulētā. Tomēr šī starpība nav tik jūtama, lai ne-

teiktu, ka koks arvien ir siltāks par

metalliem un akmeņiem.
Vienkāršākais koka iestrādāšanas veids sienām
uz
panākams,
lietājot to formātā un izmēros, kādu var dabūt no augoša
koka. Koks ir vairāk garš, kā dabīgākais
resns, tāpēc ma-

teriāla veids ir gari dēļi. Viņus piestiprina nesošām konstruk-

cijām: koka ēkās tās ir statņi —

stabi. Dēļu virzienam tā tad

vajadzētu iet šķērsām pār stātņiem. Bet vienmēr atkārtots,

šāds līmenisks apšuvums paliek garlaicīgs, tādēļ dēļus piesit

arī citos virzienos un pat rakstā. To padara izteiksmīgāku
dažādiem palīglīdzekļiem. Praksē gandrīz nav iespējams
ideāli pielikt dēli dēlim, jo žūstot un saraujoties, starp
tiem arvienu rodas lielākas vai mazākas Tās var
spraugas.
padarīt neuzkrītošas, bet rakstu uzskatamāku, ja gropju
vietā vienu vai abas dēļa malas noslīpina. Liekot dēļus dažā-
dos virzienos, rodas attiecīgs raksts. Piem., piesitot to stā-

vus un guļus, dabū laukumainu rakstu, uzsitot slīpi —

sku-

joto. Cik bagātīgus rakstus ir iespējams panākt ar dēļu sa-

vienojumiem, rāda lauku sētās sastopamās krāšņās dēļu durvis.

Pie raksta veidošanas no dēļiem jāievēro tas, ka, jo vai-

rāk vietās dēlis pārzāģēts, jo vairāk būs rūpīgi nogludināmu

dēļu galu salaidumu vietās un jo darbs būs grūtāks.
Dēļu sienas var krāsot viscauri vienā krāsā vai izrotāt

vairākiem toņiem. Dēļotās sienas jākrāso apdomīgi, iepriekš

pārliekot, vai tās neizskatīsies pēc ārsienām un otrādi —
vai

sienas nebūs par raibu. Tas atgadās, ja atsevišķus dēļus krāso

43
 Attēls 6. Nekrāsota dēļu siena.

mainītos ja dēļu platums ir samērā liels pret sienas

toņos un

laukumu. Tad sienas raksts kļūst galvenais un pārējā ie-

kārta pazūd. Tas nekad nenotiek, ja dēļus nemaz nekrāso, vai

tikai kodina. Šķiedru raksts veselie koka zari

un
paši par

sevi ir raksts, kas visam apstrādājumam piešķir dai-

īpatnēju
attēlu 6). Tas ir savdabīgs ornāments, kuru
ļumu. (Sk.
telpas iekšpusē nekādi motīvi nepamudina pārkrāsot. Ja ir

vēlēšanās dabūt citu notonējumu, sienu var kodināt, ieperni-

cot vai arī tikai dēļu noslīpinātās josliņas atsevišķi iekrāsot

tonī, tāpat nobeiguma līsti pie griestiem. Var arī atstāt koka

dabīgo krāsu. Tas pats laiku silto, zeltaini brūno

ar pieņems
iedeguma toni. Ēvelētās dēļu sienas koka ēkās izdevīgi sa-

skaņojamas ar dzīves apstākļiem un iekārtu lauku sētā. Bet

lai dabūtu arī istablietas

raksturīgu kopainu, prasa nepilsēt-
niecisku formu tad vietā ir
un
apstrādājumu —
tā etnogrā-
fiski krēsli, galdi, soli un vietējā auduma rupjas segas.

Uz līdzīgiem principiem dibinās finieri klā-

ar saslāņotu
tās sienas. (Sk. attēlu Arī šeit ir dabūt ho-
1.). iespējams
sienas virsmu, i. neuzrādot rāmjus
mogenu t. un
pildījumu.
Līdzīgi dēļiem, finierētās sienas krāsot krāsā,
var
nosedzējā

44
pernicot vai kodināt vieglos Turpretim, greznākām
toņos.
iekārtām piemērotāki tās vaskot vai lazūrēt. Visos minētos ga-

dījumos, atskaitot eļļas krāsu, koka struktūra paliek redzama.

Tāpēc visa uzmanība pievēršama laba un skaista finiera

šķiedras raksta izvēlei darbam.

un
rūpīgam
Finierus pagatavo no dažādiem kokiem, mūsu pašu vie-

tējiem un ārzemju ar fantastisku šķiedru rakstu. Sienām ie-

teicamāks vietējo koku finieris, jo viņa raksts ir atturīgāks

un mierīgāks. Uz mierīga raksta fona toties labi izceļas krāš-

ņākās iekārtas daļas —
mēbeles. Saslānotā koka (finiera)
plāksnes lielas tās sadalīt arī mazākos gaba-
var ņemt un var

los. Tās var

pielaist vienu otrai cieši klāt, vai atstāt redzamu

režģa konstrukcijas. Plākšņu salaidumu

josliņu no
apakšējās
vietas var arī noklāt mazām līstītēm. Visām plāksnēm var ie-

turēt vienādu šķiedru virzienu, bet var arī to mainīt, tā

pa-
nākot dzīvāku spēli finiera virspuses.
gaismas un
līniju uz

Beidzot, var sakārtot gaišākas un tumšākas joslas, pārmai-

ņus lietāt divas dažādas koku sugas, kā arī pārmaiņus vienu

atstāt blāvu Kā redzams, še

joslu pulēt, otru v. t. t.
iespē-
jamas ļoti dažādas kombinācijas, un amatniekiem atveras plašs
darba lauks radošai fantāzijai. No praktiskā viedokļa vēlams

lietāt finiera gabalus apmēram 40—60 cm X 60—80 cm lie-

lus. Pārāk lielas plāksnes, sevišķi ja finieris ir plāns, met

viļņus, bet mazās prasa sīki sadalītu pamatu, un rodas sa.

drumstalotas sienas iespaids.

Ja jāizvēlas, kuru istabu sienas apstrādāt finieriem, kuru
tad skaidrībā kādiem
nē, jābūt par to, mērķiem katra telpa
kalpos. Tā kā finiera sienas augstāk aprādītos izstrādāju-
mos jau uzskatāmas par
zināmu greznumu, tad tās lietā telpu

grupā, kas sastāda dzīvojamo istabu kodolu: darba kabinetā,

istabā, ēdamistabā. Zi-

dzīvojamā iekšējā kāpņu telpā un

nāms, arī te var izdarīt vēl šaurāku izlasi; finiera sienas ie-

tērpu var ierobežot tikai uz noteiktu sienas vietu, lielāku vai

mazāku telpas stūri vai nišu. Finiera siena var būt lasāmā

stūrītī, pie grāmatu plaukta, vai rakstāmgalda apkaimē, tā-

pat kamīna tuvumā vai priekštelpā aiz drēbju pakaramiem.

Sienu var nosegt arī tikai cilvēka augstumā. Tas iznāk lētāk

un orīģinālāk. Pēc dažu teorētiķu domām, nav vēlams sienas

mēbeļu materiālu no vienas koku un tās vie-

un ņemt sugas

nādā krāsā pulēt vai citādi apstrādāt. Ar to mēbeles lielā

mērā zaudējot savu patstāvību. Tā tas arī ir, jo, ja viss ir

vienādi krāšņs, atsevišķu lietu nevar neutrāli novērtēt. Bū-

dama grezna, tā tomēr kļūst vienmuļīga.

45
 Vēl nesenā pagātnē, kad technika nebija devusi saslāņoto
finieri, vajadzēja rīkoties ar masīvu koka materiālu, tā tad ar

Tiem ir tā sliktā īpašība, ka briešanas sarauša-

dēļiem. un

nās dēļ tiem jādod staigāšanas iespēja. Dēļu deformācijas izlī-

dzina konstrukcijas, kas dibinās uz rāmju un pildiņu prin-
cipa. Gluži kā konstruētas mūsu parastās pildiņu
tāpat,
durvis, izpildīja sienu apšuvumu. Sienas iedalīja laukumos —

kvadrātos vai četrstūros, kurus aizpildīja salīmētu

garenos
Vienkāršāko gadījumos bija jau viss da-
dēļu galdiem. ar to

rīts. Labākās iekārtās tikai kura varēja

tas
bija pamats, uz

attīstīties profīļu un plastisku kokgriezumu ornāmentācija.

Tur sastopami gan renesanses, gan gotiskie motīvi. Tā kā šeit

rūpējas par virspuses reljefa bagātību, par augstiem izciļņiem

un smagām prosīļu listēm, tad koksnes raksta vērtība nav iz-

mantota. Arī virsma ir blāvi spīdīga. Spēcīgie gaismas un

ēnas kontrasti un tumšais pamattonis piešķir minētiem

pa-
nēļiem rotātām telpām nopietnu, oficiālu raksturu. Parasti

šāds sienu ietērps sniedzas cilvēka Augšpus tā ir

augstumā.
apmetums. Ar to panākts līdzsvars starp bagāto koka virsmu
un
mierīgo sienas apmetuma laukumu. Piemēri rāda, ka vis-
biežāk šis paņēmiens ir lietāts kabinetā, ēdamistabā, telpnē vai

dzīvokļu priekštelpā. Pati par

sevi rāmju un pildiņu kon-

strukcija nav smādējama, tikai tā jāpieskaņo jaunai formu

loģikai. Sienu panelim var lietāt dažādas koku lecie-

sugas.
nītākais ir ozols.

To lietāt, liekot koka

pašu konstrukciju var pildiņu vietā

gludi istieptu audumu. Ar materiāla krāsu da-

to
panāk un

žādību. Audums jāizvēlas audiem velkiem, lai

rupjiem un

tas labāk saskanētu ar koka dabu. Smalki audumi un zīds

izskatīsies plāni un
neizturīgi. Audumu var
padarīt vēl blī-

vāku, virskārtu audekla

ja viņa nošpachtalē līdzīgi gleznām
pernicā biezu cinka krāsu, piemaisot vēlamā dau-
ar
iejauktu
dzumā attiecīgu krāstoni. Auduma diegu krustojumu vietas

nav jāaizsmērē, lai paliktu saskatāms viņu pinums.

Ar šādu kombinētu solis tuvāk
paņēmienu sperts jautā-
jumam audumu, kā vienu sienas nosedzē-
par no
galveniem
jiem. Ja neminam šeit biezās paklāju sienas segas, tad atliek

vēl citādi izgatavots audums mīkstā drēbe. Ar

—
to
noklāj
vai nu atsevišķas sienas daļas vai visu sienu, bet tad jau lī-

dzīgi tapētēm. Pirmā tā krokās snie-

gadījumā drapēta un

dzas no griestiem līdz grīdai. (Sk. attēlu 7.). Šāds nose-

būt pastāvīgs vai īslaicīgs, kad aizvelk

gums var to priekš
sienām tikai uz kādu laiku. Tā, piem., guļamistabā, kurā

46
Attēls 7. Ģērbistaba audumiem sienām.
ar segtām

47
ieiet divas durvis, bet starp tām atrodas gultas (bieži neizbē-

īres vakarā aizvelkot

gama parādība dzīvokļos), priekška-
rus, nosedz durvis un lielu sienu laukumu.

Mazākām intīmu raksturu buduārs,

telpām ar
(dāmu
ģērbistaba, salons v. tml.), nereti noklāj visas sienas ar au-

dumu. Tādejādi lielā mērā paceļ mājību un siltumu. Ja šo

sajūtu grib kāpināt, — lietā audumus ar pūkainu virsmu,

kura kā mīksta sūna aug uz sienas (piem., velūrs, samts).
Šie materiāli
vērtīgi arī krāsas ziņā, jo viņu tonis ir dziļš un

sulīgs. Patīkami toņi ir bēša krāsa, silts gaiši pelēks, vieglās

pasteļ- vai tumši atturīgās krāsas. Tā kā audumi pārdošanā
noteiktos kuru nevarēs visu
dabūjami platumos, ar apsegt

sienu, tos vajadzēs likt vienu pie otra. To izdara, savienojot

viņus ar neredzamu vai redzamu šuvi, kuru pēc tam nosedz no

virspuses koka līstēm, pieskaņotu auduma lentu vai auklu.

Audumu ritināt vai

no gabala var nu gareniski apkārt telpai,
vai stiept to no griestiem uz
leju līdz grīdai. Pirmā gadī-
jumā iegūst līmeniskas joslas, otrā — sienas sadalījumu ver-

tikālā virzienā. Pirmais ir

paņēmiens praktiskāks, jo audums
var bojāties un novalkāties vienādā augstumā apkārt istabai

viegli atsvaidzināt, dažas

un to var
joslas apmainot pret jau-
nām. Ar šo uzlikšanas arī krāsu
paņēmienu var
panākt toņa
kāpinājumu, piem., krāsas stiprumu pamazām sabiezinot tu-

vāk grīdai.
No lietājamiem audumiem, blakus samtainiem, var minēt

rupjākus vai smalkākus linu audumus, kokvilnu

un
kaņepāju
vai zīdu. Kādu materiālu katrā gadījumā lietāt, noteiks tel-

pas raksturs, (vai tas ir grezns dāmas buduārs, salons, ele-

ganta guļamistaba vai atturīgi veidota darba istaba) un

dzīves apstākļi. Pārdošanā uzlī-

dabūjamas arī tapētes ar

mētu zīda drēbi kuras

un papīra tapētes, pārsteidzoši atgā-
dina audumus. Tā, piem., kabinetu un priekštelpu iekārtām

dabūjama rupju audumu imitācijas, kur atdarināti mezgli un

nejauši diegu sabiezinājumi.

Tapetēm visumā piešķir cienīgu vietu sienu apstrādāšanas

līdzekļu vidū. Tas ir materiāls, no kura prasa visdažādāko

uzdevumu izpildīšanu. Ja sienas, bet

vajadzīgas puķotas
brīvrokas mēs atceramies
gleznojums nav
pieejams, tapēti. Tā
iznāk lētāka un katrai gaumei atrodams kas Ja
piemērots.
gribam sienas ietērpt audumā —

ķeramies pie lētākā —

tapē-
tēm. Ir tapētes flīžu rakstu. Sie-
pat ar parketa un glazētu
nas, krāsotas līmes krāsā, liekas aukstas. Kas dos siltuma sa-

jūtu? Tapētes. Bez tam

praktiskais saimnieks vēlas, lai ta-

48
 rakstā nebūtu redzamas dažādas
pēšu raibajā pazustu un no-

netīrumi, putekļi, kas krāso-

lietāšanās pazīmes, kā traipi, uz

tām sienām drīzāk redzami. No otras puses, dzīvokļu higiēna

lai sienas būtu Arī šī
prasa, tīrījamas un
mazgājamas. pra-
sība izpildāma. Ir dabūjamas tādas tapētes, kas iztur maz-

cenšas vismazākās vēlēšanās.

gāšanu. Tapēte izpildīt mūsu

Viņa bez tam ir racionāls, praktiskām vajadzībām piemērots

materiāls kas nelielās izmaksas dēļ, pieejams visplašākām ap-

rindām. Viņa mazina apmetuma sienas virspuses vēsumu,

dod nesmērējošu, vienlīdzīgu sienas krāsu un ir tīrījama resp.

mazgājama. Arī tapsētās sienas izlabošana ļoti vienkārša, uz-

līmējot bojātā raksta vietā attiecīgu izgriezumu no tapēšu at-

likumiem. Gandrīz nemanāmi to izdodas izlabot, ja sienas

krāsa vēl nav paspējusi izbalēt. Tapēšu ornāmenti, krāsa un

materiāls, kurām viņas pakaļdarinātas, atver tām plašu lietā-

šanas apvārksni. Nevērosim šeit psīcholoģiska raktsura ie-

bildumus, kas saceļas pret kāda materiāla atdarināšanu svešā

vielā, bet apskatīsim, kādas iespējamības viņas paver.

Ar tapē-

tēm var noklāt sienas priekštelpās, kāpnēs, viesu istabā, guļam-

istabā un dzīvojamā istabā. Sienu panēļa daļām bieži izvēlas

audumu atveidojumu, kā arī Japānas un Ķīnas segu

atdari-

nājumu. Augšpus tā nāk kāpņu mierīga toņa

telpās tapētes,
noderīgas arī kā attēliem. Tāpat arī telpnē augšpus
pamats
panēļa patīkami izcelsies rakstā un krāsā telpas lielumam un

apgaismei piemērotas Nomas ēkās telpnes vietā ir

tapētes.
neliela, bieži vien krēslaina priekštelpa —
koridors. Tam

jāizvēlas tapētes dzīvā koloritā, bet vieglā, rotaļīgā rakstā.

Viesu pieņemamā istabā — salonā vajadzīga greznāka, svinī-

Tai atbilst
gāka noskaņa. bagātīgi ornāmentēti tapēšu raksti,
gaišas, zīžami spožas tapētes, kuru iespaidu vēl pastiprina
Ja sienas
elegantu bronzētu vai lakotu līstīšu dalījums. pare-

dzēts izdaiļot gleznām, tad ieteicamāki izvēlēties tapētes mie-

rīgā rakstā un krāsās.

Nama mātes istabās iederas maigās krāsās ieturētās «ķī-

niskās» tapētes, gracioziem zīmējumiem. Tās labi saskan ar

viegliem priekškariem, spoguļiem un gaišām mēbelēm. Kabi-

netā jeb darba istabā tapētes jāņem sulīgā tonī un mierīgā

rakstā.

Vispārīgi, tāpēšu izvēlē jāpiegriež vērība tiklab krāsai,

kā rakstam. Vai sienas laukums pilnīgi vai pa daļai izraibi-
nāts simmetriskām, asimmetriskām, ģeometriskām vai fantas-

tiskām figūrām, katrā gadījumā iegūsim citādu iespaidu.

Simmetrisks un ģeometrisks raksts dod telpām noteiktību un

49
stingrību, fantastiskais, turpretim, rotaļību, intimitāti, koķe-
tēriju. Punkti un krāsu plankumi arvien ir dzīvības pilni
kā krītošas sniega pārslas, bet svītras ienes sausumu un zi-

nāmu mieru. Pie tam, rotājot sienu vertikālām svītrām, tā

izskatīsies augstāka, kamēr līmeniska virziena ornāments sie-

nas it kā saplacina, padara zemākas. Pēdējā laikā gan

novē-

rojama zināma atturība pret ornāmentiem. Puķotās lielu

rakstu dod vietu vienkrāsainām, sīki lāsmotām.

tāpētes
Vienkrāsainās kuru ornāments simmetrisks
tapētes, nav

pret vienu asi, var līmēt uz sienas no augšas uz leju, vai arī

līmeniskā virzienā. Visbiežāk lietāts pirmais paņēmiens.

Ja tapētes ir plānas vai klātas spēcīgiem krāsainiem ornāmen-
tiem, viņu saduru vietas gandrīz nav redzamas, turpretim
vienkrāsainām un biezām tapētēm salaidumu vietas redzamas

kā ēnainas svītras. Tās ir mazāk traucējošas, ja tapētes liek

līmeniskās joslās. Katrā ziņā sabiezinājumu līnijas tad la-

bāki harmonē ar mēbelēm, kā vertikālais sienas dalījums.

Tapēšu nobeigumu pie griestiem vai durvju augstumā no-

slēdz ar rakstam piemērotu papīra apmali vai pieskaņotu ko-

ka līsti. Šos
noslēgumus ņem krāsā kontrastainus, vai gaismas
spējas ziņā —
tumšākus. Koka profilētās līstes dabūjamas
dažādos apstrādā jumos: pulētas, bronzētas, tās var lakot

vai krāsot eļļas krāsā. Tādām pat listēm vai joslām tapēšu
sienu var sadalīt arī stāvus virzienā salaidumu vietās.

Otrs izplatītākais sienu apdares veids ir krāsojums. Lī-

mes un eļļas krāsas te ir pazīstamākās.

Krāsojot ar līmes krāsu, sienu pārvēlk pēc būtības ar to

pašu materiālu, t. i. krītu, kas pa

lielākai daļai ieiet visās lī-

mes krāsās un kuru satur arī krāsojamais pamats —

apme-
tums
(kaļķi). Lai panāktu vēlamo krāsas toni, krītam pie-
jauc krāsvielas un krāsu saistītāju (līmes ūdeni). Līmes krā-

sai ir tā īpatnība, ka, uzkrāsota un izžuvusi, viņa kļūst stipri

gaišāka nekā iepriekš sajaukta. Tāpēc iejaucot krāsu arvien

jāuzkrāso daži paraugi, lai tad pēc vajadzības varētu krāsas

intensitāti mainīt. Tāda vienkrāsaina siena tālāk var noderēt

par fonu, uz kura attīstās ornāmenti līniju un joslu veidā.

Līnijas un no
viņām kombinētus ornāmentus, kas ik pa ga-

balam ritmiski atkārtojas, var izveidot rokām vai mēchanis-

kiem rullīti. Kur šo darbu strādā

līdzekļiem —ar gumijas
brīvas rokas, ir
no tur pieaicināms gleznotājs-lietpratējs.
Vieglus dzēstus rakstus var dabūt ar uzpūšanu. Lietājot vai-

rākus šablonus dažādus krāsu rod fantas-

un toņus, vieglu,
tisku ēnu laukumu Krāsas
kombinācijas. uzpūšanas technika

50
saudzē apmetuma virspusi, nosedzot vienmērīgi smilšu grau-

diņus un starpas starp tiem, bet neaizsmērējot sīkās bedrītes.

Uz apmetuma tikpat labi kā ar līmes krāsām var strā-

dāt arī ar eļļas krāsu. To lietā gadījumos, kad sienas virsmu

apšļaksta ar ūdeni un vispārīgi, kur taupības dēļ sienu nevar

aizsargāt glazētām plātnēm. Tāpēc ar viņu krāso virtuves,

vannas istabas un pieliekamā kambara sienas. Arī koka pa-

neļus dažreiz krāso eļļas krāsā, lai tiem piešķirtu izturību

>

pret mitrumu vai ja grib kokam dot krāsu, kas citiem paņēh
mieniem nav panākama.
Līdz šim bija runa izdaiļošanas paņēmieniem, kādi
par
ir iespējami pastāvīgām sienām, t. i. tādām, kas reiz iestrā-

dātas, nav ikdienas lietāšanā izņemamas. Nākošā grupā ie-

tilpst sienas, kuras tikai periodiski izpilda sienu uzdevumu.

Par sevi saprotams, ka tām jābūt no viegla materiāla, kas ne-

prasa promdabūšanai sarežģītas techniskas ierīces un ko var

veikt cilvēka roku spēks. Pirmā vietā stāv koks, stikls

un audums. Skatoties pēc konstrukcijas, tās var būt ve-

selas sienas vai sienu daļas, kuru atsevišķie stāvposmi savie-

noti virām. Bet tā kā tās līdzinās durvīm, tad

konstrukcijā
atgriezīsimies pie viņām attiecīgā nodaļā.
Trešo sienu grupu
sastāda t. s. uzārdītās sienas. Kā jau-
agrāk redzējām, siena kā telpas norobežotāja jūtama pat tad,
tā sastāv tikai nesošiem balstiem kolonnām
ja no —
un sta-

biem. Ritmiskā kārtībā sarindoti stabi vai

starp telpām sa-

slēgti ap vienkāršu plāna formu, iedarbojas kā siena ar ailēm.

Līdzīgi norobežo arī plašs izgriezums sienā, ja

tam telpas
vien atstāts neliels sienas uzsākums pie griestiem un abām

sānsienām. Šādā ailē iestrādāt arī

var pāris stabu, kas to sa-

dala mazākās daļās.

Sienu apstrādājums kā telpu samērus

rēgulētājs līdzeklis.

Sienas sākuma līnija pie grīdas arvienu ir līmeniska, ka-

mēr beigu līnija pie griestiem pieskaņosies katrreizējai griestu

formai. Pie līdzeniem griestiem un kupola tā būs horizon-

tāla, pie velvētiem griestiem — līka līnija. Šinīs divās robe-

žās iespējami vēl citi dalījumi, kuri var atrasties visos iespē-
jamos augstumos sienas laukumā, rēķinot no grīdas. Visma-

zākais dalījums ir grīdas līste, kura tālākā attīstības gājienā

izveidoties noapaļotās četrstūrainās līstes līdz
var no
parastās
mēbeļu galdniecības ražojumam —

zokeļa joslai. Ar tādu

51
paņēmienu telpu proporcijās vēl nekādu jūtamu pārmaiņu ne-

var
panākt. Radušās pārmaiņas vairāk attiecas uz pašu grīdu.
Šāds kājdēlis it kā uzloka grīdas malu uz augšu.
Kad sienas apakšējais noslēgums vēl vairāk atraujas no

grīdas, resp. paliek platāks, iet runa par panēli. Tas var būt

izveidots dažādos materiālos un pacelties dažādā augstumā.

Galvenā kārtā var būt runa par trīs panēļu augstumiem: 1)
cilvēka 3) durvju augstumā.
palodžu augstumā, 2) plecu un

Šais gadījumos viņš jau darbojas līdz kā telpu proporcionē-

lielums: sienas tādu horizontālu dalījumu
jošs augstās ar

izskatās zemākas.

Tālākais ir griestu sienas

dabīgais dalījums un
caurgrie-
šanās kas būt taisns leņķis vai izveidota ieloces
vieta, var

formā.

ka sienas norobežojums svītra vai josla

Pieņemsim, —

durvju augstumā sāk kāpt uz

augšu, pāriet ieloci un ievirzās

griestu laukumā. Sienas krāsa kāpj līdz ar viņu un no gries-

tiem samazināts četrstūris. Tad rodas ie-
paliek pāri gaišs
spaids, ka telpa kļuvusi augstāka.

2. Grīda.

Grīda ir telpas sastāvdaļa, ar kuru pastāvīgi nākas sa-

skarties. Tādēļ grīdai uzstādām vairākas lietāšanas prasī-

bas: viņai jābūt līdzenai un ciešai. Grīda nedrīkst būt sli-

dena, nedrīkst būt auksta, un ja viņa ir tāda pēc sava mate-

riāla, tad tā prasīs siltu nosegumu.

Tai jābūt elastīgai, ne

cietai, ūdeni necaurlaidējai. Bez viņas iztu-

tam
prasām no

rību, lētumu, ērtu kopšanas iespēju un labu izskatu. Ja ta-

gad vispārīgi apzīmējam ar vārdu «grīda» to līmenisko

plakni istabās, pa
kuru staigājam, tad šim jēdzienam mūsu

izpratnē ir bijusi cita nozīme. Ar vārdu

tautas
pagātnē
«grīda» apzīmēja tikai koka materiālā veidotu klāju, vai tas

bija no plankām, dēļiem vai skaldītiem klučiem. Dēļu grīda

pieder jaunākam laikmetam; vecāks ir māla vai zemes

plāns. Tas bija parastais grīdas materiāls namā, kā to lie-

cina tautas dziesmas:

Vadi mani, māmiņa, Lai vada brālīši

Par nama plānu; Līdz tautiņām.

Par
plānu gan nevar teikt, ka tas atbilstu tagadējam hi-
giēnas un technikas prasībām. Tas ir auksts, izmīts, nelī-

dzens, ar kājām ienestais sniegs izkūst un padara to slidenu.

52
 sētā svētku dienās izkaisot bal-
Latvju tautas
plānu uzposa,
tām smiltīm, vai citiem Par
puķēm, egļu zariņiem zaļumiem.
tādu izdaiļošanu runā pazīstamā tautas dziesma:

Rozēm kaisu istabiņu

Tautu dēlu gaidīdama.

Koka grīdu vispirmā kārtā ielika guļam- un gala kam-

barī. Viņa nebija krāsota, jo tad vispārīgi koka materiālam

atstāja viņa dabīgo krāsu. Tāda balta grīda bija rūpīgi jā-
kopj. Arī tagad nekrāsotas kokā grīdas ir bieži redzama pa-

rādība lauku mājā. Lai kautcik aiztaupītu tīri berzto grīdu,

viņu izklāj celiņiem. Tā savienots praktiskais ar daiļo —

raibās segas izskatās jo koši uz gaišā grīdas pamata.

Tālāk, virtuvē, priekšnamā un saimes istabā plāna vietā

bieži ir ķieģeļa klons. Tas ir materiāls, kura, kā

tagad no

no mozaīkas akmeņiem, grīdā var izlikt dažādus skujotus

un citādi veidotus rakstus. Liekot viņus uz šaurāko vai pla-
tāko malu, vai rakstu.
iegūst klajāku saspiestāku Kārtojums
rindās uz šaurās malas noder grīdai par ieloku. Cik dažādas

iespējas ķieģelis dod dekorātīvā ziņā, tik apdomīgam jābūt

viņa izvēlē telpas grīdas iesegšanai, jo ķieģeļa klons pieskai-
tāms pie aukstiem grīdu materiāliem. Tāpēc viņu lietā vai

nu tur, kur nav paredzēta ilgstoša uzturēšanās, piem., priekš-

namos, kāpņu telpās, vai kur saimniecības gaitās grīda padota
mitruma iespaidam, kā vannas istabā, vējtverī, lieveņos, ter-

rasēs, kamīna priekšā (ugunsdrošības dēļ) v. tml. Ar šo var

grīdas materiālu kas mūsu lat-

noslēgt to
grupu, pazīstama
viešu lauku sētai.

Ļoti tuvas ķieģeļu grīdu īpašībām, bet vēl aukstākas ir

Tām vai dabīgu akmeni,

akmeņu plātņu grīdas. ņem nu

kā marmoru, šūnakmeni, vai atvieto to ar labiem atdarināju-

miem. Akmeņu iespējas taisa gludas, lai izvili-
plātnes pēc
nātu no akmeņa struktūras un krāsu dažādības. Grīdu ie-

segšanai lietā plāksnes pareizās formās vai akmeņu lauzumus

dažādās krāsās. Pēdējie sakārtojami noteiktās rindās dažā-

dos virzienos, vai izveidojot daudzkrāsainiem

no akmeņiem
technikai attēlus.
piemērotus
Šādas grīdas iestrādā vestibulā, ziemas dārzā v. tml.

Laba izskata dabīgais akmens, kas lietājams grīdām,

nav visur uz vietas atrodams un
viņa piegādāšana no tālienes

iznāk dārga. Bez tam, ne

jau visos apstākļos iederas dižcil-

tīgais marmors vai šūnakmens, sevišķi kur tiem jākalpo prak-

tiskiem ikdienas dzīves
mērķiem un apkārtnei. Tāpēc tur

53
neatsverams vietnieks dabīgam akmenim ir grīdu flīzes —

māta vai cementa. Arī viņas izgatavotas atsevišķās plātnēs

saistās savā tārpā uz bruģēšanas principa Kā
un pamata.
vienas, tā otras uzrāda lielu dažādību formas, krāsas un ap-

«trādājuma ziņā. Viņas izgatavotas trīsstūra, kvadrāta, četr-

stūra, daudzstūra formā, bet apaļas, ka viņu

ne
tāpēc, mate-

riālā nevar izstrādāt tādu flīzi, kas aizpildītu tukšumus starp

tām. Plātņu virspuse ir gan līdzena, gan rievota, vai ar ie-

spiestu ornāmentu. Abas pēdējās lietā vai nu lai mazinātu

filidenumu (rievotās), vai lai piešķirtu flīžu grīdai mozaiku

grīdas iespaidu (tīkloti musturotās). Krāsas ziņā visgaišāko

toni dod māla flīzes —
mitras baltas smilts krāsā. Cementa

flīzes ir dažādos pelēkos sarkani brūnos Jaunākā

un toņos.
laikā iecienītākā forma ir kvadrāts, kurus var likt tiklab rin-

dās līdztekus telpas sienām, kā arī ar stūri pret sienu, t. i. dia-

gonālā virzienā. Divkrāsainas flīžu rakstā krāsā

grīdas un

ir ļoti dzīvas, kur ir

tāpēc tās lietājamas telpās, viņas galve-
nais greznojums, kā koridoros, priekšnamos, kāpņu telpās
terrasēs, istabās tikai vienkrāsainas
vannas v. c. Pielietājot
flīzes, priekšroka dodama gaišākām —
pelēkām un sar-

kanām. Tumši pelēkās izskatās drūmi kontrolē-

un
grūti
jamas tīrības ziņā. Tomēr atsevišķos gadījumos vaskota, spī-
doša, tumša lielo flīžu krāsainām
grīda ar segām un piemērotā
apkārtnē noderēt kā kontrastus
var
ļoti spēcīgs, pastrīpotājs
līdzeklis. Patīkamu, siltu vienkrāsaina
iespaidu atstāj sar-

kani brūna flīžu Tā pat izskatās siltāka, nekā

grīda. patie-
sībā ir.

Plātnēm ir tā priekšrocība, ka tās iepriekš sagatavotas,

var iestrādāt neaprobežoti tālu no ražošanas vietām. Citādas

dabas ir grīdas, kuru materiāls

viengabala izgatavojams un

iestrādājams uz vietas. Tās ir terraco, dilola, stabilīta, ce-

menta grīdas. Viņas pirmā izgatavošanas pakāpē ir it kā

kas drīz
šķidrs akmens, pēc iestrādāšanas sacietē. Tā iegūs-

tam pilnīgi monolītu grīdu, kura ir viscauri ūdensdroša. No

šīs visvairāk cietuma auk-

grupas grīdām akmeņa īpašībām un

stuma
ziņā tuvojas terraco un cements. Elastīgāks un siltāks

ir dilols un stabilīts. Tomēr dzīvojamām telpām šaurākā no-

zīmē neviena ieteicama lietāšanu varētu

no viņām nav un viņu
aprobežot dzīvokļa saimniecības korido-
uz
telpu grupu un

riem.

Zināmā mērā masīvās akmeņu grīdas praktiskā ziņā

aizvietot linolejs gumijas grīdas. Tās ir mīk-
var un siltas,
stas, viegli tīrījamas un uzspodrināmas; arī krāsas ziņā ir zi-

54
nāma izvēle. Linolēji dabūjami zaļā, brūnā, baltā, pelēkā krā-
sā. Viņu sulīgā zaļā vai dziļi sarkanā krāsa, kuru pastiprina
bonervaska spīdums, nav ar citiem materiāliem panākama un

tas dod viņiem vietu pat labākās iekārtās.

Otra lielā grīdu grupa

ir tā, kuras esam paraduši uzska-

tīt noteikti siltām. Tās ir grīdas, kas noklātas ar koku,

par
dažādiem pinumiem audumiem. Viņu siltumu
un vērtējam
pēc taustes sajūtas, kādu atstāj grīdas materiāls tam
pieskaro-
ties. Bet arī viens materiāls dažādu
un tas pats atstāj iespaidu,
atkarībā virsmas Atskaitot audumu
no
viņa apstrādājuma.
un
pinumu nosegumus, siltākās ir nekrāsotās egļu un priežu
dēļu grīdas, tad ozols, pēc tam
eļļas krāsā krāsotās. Šīs iz-

jūtas tomēr nav tik noteicošas, lai viņas upurētu dažādu prak-
tisku aistētisku labā. Šo iemeslu krāso.
un mērķu dēļ grīdas
Krāsa koku atkārtota mitruma kas ie-
pasargā no iespaida,
darbojas uz
grīdu no virspuses. Krāsotā gludā grīda atvieg-
lina arī viņas rūpīgu kopšanu. Eļļas krāsa neuzņem tik viegli
dažādus krāsainus traipus, kā dabīgs koks, vismaz tos var

jau laikā novērst. Krāsotai grīdai nav skabargu, nav redza-

mas plaisas un dēļu šķirbas. Bez tam iespējama lielāka krāsu

izvēle. Bez dzelteni-brūnās okera krāsas, kuru vē-
var
pēc
lēšanās noskaņot gaišākā vai tumšākā tonī, daudz lietā silti

pelēkās, zaļgani pelēkās, zaļās, sarkani brūnās un dzeltenās

krāsas. Izvēle izdarāma prātā nevien tās krāsas un

paturot
audumus, kas būs redzami grīdu, bet arī sienas,
kopā ar

griestus, istabas lielumu un apgaismojuma veidu. Tāpēc viegli

iedomāties, ka grīdas krāsa ar mēbelēm un segām veido ko-

pīgu noskaņojamu krāsu laukumu, sevišķi plašākās telpās.

Bet nav jāaizmirst arī tā lielā nozīme, kāda ir grīdas krāsai

visas telpas kopīgā noskaņojuma radīšanai. Parasti tai

pie-
griež vērības Ka tai tomēr ir liela,
maz dzīvojamās telpās.
nozīme izjūtu radīšanai, to redzēsim no dažādu grīdas krāsu

salīdzinājuma.
Zaļā grīdas krāsa nenoliedzami ir patīkama. Varbūt tas

tādēļ, ka esam dabā pieraduši redzēt un staigāt pa zaļo zāli.

Zaļš kājām nesaista mūsu kustības brī-
pamats zem tādēļ
vību. Otrādi, liekas it kā
—
tas tuvs un
mīļš, zem
kājām
kuru katru brīdi varētu sazelt Tāpat neuzbā-i
sulīgs maurs.

zīga bez liekas dzeltenā

un
pretenzijām parastā grīdas krāsa,
kas vairāk vai mazāk līdzinās smilšu krāsai. Gluži citādu

iespaidu atstās gluda, spīdoša debeszila grīda. Tā izskatīsies

ēteriska, modinās šaubas par grīdas nestspēju, par tās stip-

rību. Tīri neapzinīgi acs meklēs pēc drošas saliņas, kur kā-

55
jām droši nostāties. Tāda sala vai tilts pārnestā nozīmē ir

grīdsegas. Tumšas grīdas labāki izskatās nelielās telpās,

kamēr plašākās, kādas mēdz būt dzīvojamās un ēdamistabas,
iederas gaišākas grīdas. Tāpat, lai labāki izjustu telpas tilpu-
mību, mēģina visas telpas sastāvdaļas, to
starpā arī grīdu, ie-
turēt vienādā krāsu gammā. Telpās, kuras nedabū tiešu saules

gaismu, daudzmaz saulainu noskaņu radīs dzeltenas grīdas.

Bet arī saulainās istabās, kur jāpanāk omulība un dzīves

prieks, kā, piem., dzīvojamā istabā, dzīvojamā lievenī un

ziemas dārzā, bērnu rotaļu istabā, gaišā grīda vēl vairāk pa-

cels labsajūtu.
Līdz šim vēl arvienu pie dižciltīgām grīdām pieskaita par-

ketu. Tas vērtīgā materiāla un rūpīgā izstrādājuma dēļ no-

stājas līdzās smalkiem galdniecības ražojumiem. Sākot no

vienkāršā skujotā parketa līdz krāšņam intarsiju darbam, tas

sasniedz dažādas greznuma pakāpes. Viņa galvenie būvele-

menti ir taisnleņķa parketa dēlīši un plāksnes, kuri atļaujas

kārtoties dažādos ornāmentos. Apbrīnojamu virtuozitāti

parketa izstrādājumā sasniedz stilu laikmetu augsti attīstītā

amatniecība liela smalkjūtība techniska

—
parādīta un gata-

vība formu izvēlē un rakstu darināšanā.

lecienītākais parketa materiāls ir ozols. Intarsiju darbos

to kombinē ar citādas krāsas koku —
ar melno ozolu, meln-

koku, rožu koku v. t. t. Lai panāktu krāsu dažādību, gaišo

ozolu dažādiem paņēmieniem.
apstrādā
Koka papildinājums ir atsevišķie grīdu paklāji
grīdu un

visu laukumu audumi. Bet tā kā viņu īstā daba

nosedzēji
un skaistums vislabāk novērtējami izprotot auduma izpildī-
šanas tad tiem tuvāk pakavēsimies
techniku, pie nodaļā «Au-
dumu lietāšana dzīvoklī».

Ja sienām dabūt ornāmentus tad

uz var
krāsojot, grīda
ir plakne, kur tos tādā ceļā nevar iegūt. Tur raksts rodas

materiāla robežlīnijām viņu krāsām. Dažādās

no
daļu un no

līniju veido lineāro ornā-

kombinācijas un viņu krustojumi
mentu.
Turpretim rakstā sakārtotie krāsainie laukumi dod

plaknes ornāmentu.

Pie grīdas raksta sastādīšanas nav jāaizmirst, ka grīdai

nevien jābūt, bet arī jāizskatās līdzenai. Arī tad, ja materiāla
virsma atbilst pēc it
prasībai gluduma, viegli varam pret to

nogrēkoties ornāmenta sastādīšanā. Grīda

grīdas pēc taus-

tes būs līdzena, bet uzskatot to, liksies, ka viņa sastāv no

asiem kristalliem. Pie tāda rezultāta nonāk, saliekot krāsai-

nas plaknes tādā kārtībā, ka tās veido figūras ar izteiktu gais-

56
mas un ēnas pusi. Raugoties no
augšas, tie izskatās kā kubi,
prizmas vai piramidas grīdu optiski nelīdzenu.
un
padara
Tāpēc jāizvairās no optiski plastiska raksta, kas iznīcina ho-

rizontālo, līdzeno grīdas virsmu. Lietājami tikai lineārie un

plaknes ornāmenti.

Attēls 8. Telpas saistītāja loga aila.

3. Griesti.

Skatoties no tīri konstruktīvā viedokļa, telpu pārsegšanā

jārēķinās ar lielāku vai mazāku spraugu starp divām sie-

nām, kuras Būvmāksla dažādas kon-

jāpārsedz. izstrādājusi
strukcijas no dažādiem materiāliem, bet viss vairums dibi-

nās uz stiprākām galvenām nesošām daļām —

sijām vai pa-

sijām un pildītājiem starplaukumiem. Tā pārsedzamais lau-

kums tiek sadalīts mazākos posmos, kuru nosegšanai var lie-

tāt materiālus.
vieglākus

57
 Attēls 9. Koka griestu konstrukcija

Skaidrākā un tīrākā formā siju un pildījumu princips

izteikts telpu griestos lauku sētā. (Sk. attēlu 9.) Tur visa

konstrukcija redzama skaidri kā uz delnas —

spēcīgās griestu
sijas iet šķērsām pāri istabai. Viņas satur ār- un iekšsienu.

Bez šī ir vēl otrs kārtojums, kādā var novietot sijas, t. i. līdz-

tekus ārsienām. Tādā gadījumā viņas atbalsta uz pasijām

vai piekar pie tām. Tā griesti sadalās laukumos, kas iet līdz

teķus ārsienai. Telpas tālākajā galā sijas it kā tuvojas viena

otrai un palielina dziļuma iespaidu. Redzamajām sijām ār-

kārtīgi liela nozīme telpas dziļuma sajūtas radīšanā. Viņas ir

mēraukla, ar ko noteicam istabas garumu.

Siju starplaukumus aizpilda redzami dēļi, salikti tri-

nīšu kārtībā, t. i. pārsedzot divus dēļus ar trešo. Redzamās

koka daļas ar gaišām sienām dod telpai cienīgu izskatu.

Nākošais solis ir dēļu pildījumu no apakšas aizsegt. To

apmet līdzīgi sienām. Paliek redzamas tikai varenās sijas.

Stūrī starp sijas sāniem un apmetumu piesit profilētu līsti

siju vai atšķirīgā krāsā.

Visi līdz šim minētie atrod lielu

paņēmieni cieņu jaun-
laiku būvniecībā, nevien mērenos lauku
dzīvokļu apstākļos,
bet arī ļoti greznās iekārtās. No šī griestu būves paņēmiena

58
nevajadzētu bez iemesla atteikties, vismaz dažās telpās nē.

Pastrādājot vēl pie šīm sijām ar kaltu un ar krāsu, griesti ie-

gūst īpatnēju, koka materiālam piemērotu apdari. Apmetuma

vietā laukumus sijām nosegt finiera
starp var ar
plāt-
nēm, sadalot pēdējās līstītēm mazākos posmos,
vai arī apsist
griestus ēvelētiem rievotiem dēļiem. Abos gadījumos iespē-
jamas vēl dažādas krāsu piedevas, piem., var griestu sijas no-

krāsot sedzējā eļļas krāsā brūnas vai sūnu zaļas un st ar

plau-
kumus kodināt silti pelēkā vai iebrūnā krāsā.
vieglā,

Sijas, ja tās noliktas gareniski vai šķērsām telpai, ienes

arvienu griestu iedalījumā noteiktu virzienu, un laukumi

starp sijām pieņem garenisku četrstūru formu. Ja tos

grib
dabūt kvadrātu veidā, starp nesošām sijām iegriež palīga kon-
strukciju —

šķērssijas. Tā griestu laukums sadalās ar sijām

četrstūrainos iedobumos —
kasetēs. Ar tādu pat paņēmienu
var izveidot laukumus citādās ģeometriskās formās. Dabūtos

laukumus pēc patikas apstrādāt izvilkt

tam var
pēc —
ap-

metumā profilus, ietērpt koka pildiņiem un pievienot vēl pē-

dējiem dažādus kokgriezumus v. t. t. Arī pašas nesošās un

šķietamās sijas apšuj ēvelētiem, dažreiz profilētiem dē-

pat
ļiem. Šis griestu veidojums dod gaismas-ēnas spēli
spēcīgu
un, rūpīgi nostrādāts, izskatās ļoti glīti.
Griestiem redzamām
ar
sijām nenoliedzami piemīt zināms

romantisms, bet tas dibinās uz loģiskas konstrukcijas un tādēļ

tas ir attaisnojams.
Nenoliedzams skaistums piemērotā apkārtnē ir arī ap-
mestiem griestiem, kur sijas vairs nav redzamas. Tas ir vis-

parastākais griestu veids, ko lietā tiklab pilsētās, kā uz lau-

kiem, tiklab ultrā-modernos, kā stila laiku dzīvokļos. Viņš

neprasa lielas pārdomas un nerēķinās ar vēlāk ievietojamo ie-

kārtu. Tīrā formā, bez plastiskām un gleznieciskām piede-

vām, līdzeni apmestie gaišie griesti ir harmoniska sastāvdaļa
tiklab atturīgā iekārtā ar tērauda vai balti lakotām mēbe-

lēm, nedaudz grīdsegām un askētiski kailām sienām, kā arī

mājīgās dzīvojamās telpās. Vēlams tikai atkāpties no līdz-

šinējā viņu apstrādāšanas veida no bezgaumīgām, šablonē-

tām puķēm un slikti atdarinātiem latviskiem ornāmentiem.

Tie galīgi nepiemēroti tagadnes vienkāršotām mēbeļu formām

un audumiem.

Tas pats sakāms par līdz apnikumam redzētām ģipša

rozetēm pie lampu kāšiem. Griestu laukumu it mierīgi var

atstāt gludu.

59
 Daudz paņēmiens griestu apmetumu ir viņu
jaunāks par

finiera (sk. attēlu 10). Viņu saduru vie-

apšūšana plātnēm
tas nosedz glītām līstēm un skatoties pēc saduru līniju rak-
,

vai līstu režģi vai citu rakstu.

sta, iegūstam nu
vienmērīgu

Attēls 10. Griestu virsmas apšuvums ar saslāņotu koku.

Pēdējo nav grūti dabūt, piegriežot finiera plātnes dažādās fi-

gūrās. Līdzīgi apstrādājot arī sienas, dabūjam tīkami ie-

tērptu telpu.
Bez koka griestiem dzīvokļu būvniecība pazīst arī masī-

sīvos griestus, bet lietā tik šauros

tos
apmēros, ka viņi ka telpu
izdaiļotāji maz nozīmīgi.

60
 Griestu kompozīcija.

vairāk vai mazāk atkarībā

Pieņemsim, ka mums ir telpu,
lieluma saimniecības apmēriem. Tur tā tad
no dzīvokļa un

var būt dažādām vajadzībām piemērotas garenas,

kvadrātis-

kas, daudzstūrainas stipri stieptas telpas. Katra

apaļas, un no

tām vai vienu noteiktu uzdevumu, vai viņā

uzņemsies nu ap-
vienosies vairākas funkcijas. Piemēram, var būt paredzēta atse-

ēdamistaba vai ēdamistaba istaba apvie-

višķa un dzīvojamā
vienā Tur, kur dažādas funkcijas šķirtas, vis-
notas telpā.
noritošās darbības raksturs
pilnīgākā mērā izpaudīsies telpā
— kustības vai miera stāvoklis (piem., ēdamistaba ar rakstu-

virziena
rīgo cilvēka miera stāvokli un koridors ar zināmām

iezīmēm). Atkarībā no šāda telpas uzdevuma jāatrod vaja-

sienu kurrrpozicija. Grīda
dzīgā grīdas, un arī griestu un

griesti —
tie ir balss un atbalss. Kamēr grīdas iedalījums
vada cilvēku soli solim uz priekšu, griestu siju ritms to
pa
pavada. Kamēr grīdas aploces laukums tur cilvēku kā bur-

vju lokā, griesti šo magnetizējošo iespaidu Ar

pastiprina.
to ir teikts sekošais: ja grīdas iedalījums iet lentveidīgā kom-

pozicijā telpas virzienā uz priekšu, nepareizi ir griestos ieda-

lījumu vai ornāmentu 'vērst vienu vidus otrādi,
uz punktu, un

piem., kvadrātiskā ēdamistabā ir nepareizi atteikties no

centrālās griestu kompozīcijas ar kopējo vidus punktu un sa-

dalīt griestus vienvirziena joslās.

4. Ailes iekšsienās.

Dzirdot vārda mūsu iz-

«durvis», acu priekšā notēlojas
griezums sienā un viņā iestiprināta virināmā daļa, kas vaja-
dzības gadījumā šo izgriezumu Durvis
aizklāj. sastāv no ai-
les vērtnes, kas saistīties vienā
un var organiskā veselā. Bet ir
iespējami gadījumi, kur aile var pastāvēt viena
pati bez

vērtnes. Kāds ir ailes uzdevums/ Radīt satiksmi

starp no-

šķirtām telpām, pievienot vienu

telpu otrai, izsaucot paplaši-
nātas telpas iespaidu dot aistētiskus
un pārdzīvojumus sais-
tīto skatā. Visus šos
telpu virknējumos perspektīviskā uzde-

vumus izpilda aile viena pati, pie tam te domātas tādas ailes,
kas sniedzas līdz grīdai, sākot no parasta lieluma durvīm līdz
dominējošam laukumam sienā. Bez šādām caurstaigājamām
ailēm, redzam ailes iekšsienās, kur tās pēc novietnes un daž-
reiz arī lieluma ziņā līdzinās logiem ārsienās. Tām būt
var

vai tīri praktisks uzdevums, kā ēdienu

nu
piem., izsniedza-

61
mam lodziņam virtuves vai sagatavošanas istabas sienā, vai

arī tās kalpo košuma uzdevumam. Tā. piem., iestiklotā ailē

divām
starp telpām iestrādā plauktus un uz tiem noliek skais-
traukus vai Dažreiz šo sienu izveido
tus figūras. par ne-

lielu ziemas dārzu, noliekot minētiem plauktiem

uz puķes,
(sk. attēlu 11). Tās piešķir daiļumu vienldīz divām
telpām.
Bez šādiem gadījumiem, ir redzami kur aile iestrā-
piemēri,
dāta sienā loga veidā, (sk. attēlu bez stikliem, aizklāta
8.)
atbīdāmiem priekškariem. Tāds rada
paņēmiens idejisku sa-

karību iekšēja kurās nori-

un satura tuvumu starp istabām,
tošā darbība pilnīgu lasāmistabu
neprasa noslēgtību (starp
un dzīvojamo istabu, starp kabinetu un dzīvojamo istabu

v. t. t.).
Ailes sānus labi rotā mīksts krāsains audums. Pie tā acs

labprāt kavējas, un tāpēc ailes sienā neatstāj bez prjekška- 1

riem, kurus brīvās krokās nobīda pie ailes sāniem.

Otrs saistības ir durvis. Pa

uzturētājs starp telpām daļai
iekšienei, pa daļai āram pieder ārdurvis; seviši tas attiecināms

uz dārza ieejām. Durvis aizsargā dzīvokli pret aukstumu,

sniegu, lietu vēju, citreiz ari

un no garāmgājēju ziņkārīgiem
skatiem, rada drošību iedzīvotājiem mantībai. Tas
un viņu
sakāms par āra durvīm. lekšdurvis, kas atrodas starp telpām,
izpilda sienu uzdevumu: izslēdz aiztur trokšņus,
caurvēju,
dažreiz atklāj skatu uz otru
telpu, dārzu vai pieslēgto terrasi.

Durvju platumam un augstumam par vienību ņem cil-

vēka augumu. Platumu noteic cilvēka pleca platums, kuram

pieskaita nelielu rezervi ērtai caurstaigāšanai. Šādas diezgan

ras durvis ierīko uz nelielām blakus telpām. Turpretim
Ueiākās, kur jārēķinās ar lielāku mēbeļu ienešanu un durvju
labu izskatu, viņu aili taisa krietni platāku. Augstumu no-

teic cilvēka augums, apmēram 1,80 m, kuram vēl pieskaita

piedevām pāris desmit centimetru, lai cilvēks varētu brīvi iz-

iet pa durvīm, un tam nerastos sajūta, ka galva aizķers ap-

lodu. Latviešu dzīvokļu kultūra nebūs

tautas pagātnē gan

vadījusies no tamlīdzīgām psīcholoģiskām izjūtām un apmie-

rinājusies ļoti zemām durvīm, lai uz ārieni būtu pēc iespējas

mazāka aile pa kuru izplūst nama siltums. Tā kādā tautas

dziesmā lasāms:

Zarots manis vainadziņš, Zaru lauzu ieiedama.

Tautu durvis Zaru lauzu iziedanT.

zemas bij —

Bez lielumu noteic viņu lietāšanas

tam
vērtņu paro-

cība. Lielu un smagu vērtņu virināšana prasa spēka patēriņu.

62
 Attēls 11. Puķu plaukti kā sienas ailas aizpildījums.

atvēršanai aiztaisīšanai jānotiek bez

tāpēc durvju un

liekas Otrs nenoliedzams faktors durvju

piepūles. sa-

mēru noteikšanai ir proporcija. Sienas lau-

patīkama
kuma lielumam jāatrod pieskaņots durvju lielums. Ga-

63
rā un augstā sienā iederas augstākas durvju ailes, kā ze-

miem kambariem. Ja paredzētais durvju laukums izrādās

lietāšanai par lielu, tad aili apstrādā tai pašā materiālā un

raksturā, kā durvis, bet virināmo daļu taisa normālos izmē-

ros. Ir arī vēl cita izjea, kā atrast līdzsvaru starp lielu

sienas laukumu un samērā mazām durvīm durvis

—

ap-
strādāt ļoti grezni, lai tās būtu neliels, toties samērā krāšņs
laukums.

Ja durvju galvenais uzdevums ir uzturēt satiksmi starp

telpām, tad pietiek ar parastiem izmēriem. Citādi tas būs

gadījums, kur viņas palīdz paplašināt telpas. Tās vairs ne-

kalpos ikdienišķai lietāšanai un

tāpēc viņu lielumam un kon-

strukcijai būs citi nosacījumi, kā durvīm parastajā nozīmē.

Atkarībā no
vērtņu iestrādājuma veida sienā, durvis ieda-
lās vairākos tipos. Pirmkārt, salokāmās durvis, par
kurām

runā agrāk. Tās sastāv atsevišķiem

bija jau no
posmiem,
kuri savā starpā savienoti virām. Atverot vienu daļu pie-
loka otrai. Vieglākas vēršanas dēļ griestos un grīdā iebūvē

sliedītes.

Dzīvokļos parastais durvju tips ir virināmās spārnu dur-

vis vien- divveru, iestiprinātas virām tās

— un
pie aplodām;
veramas tikai uz vienu pusi.
Ja veramās vai salokāmās durvis atvērtā stāvoklī rēgojas
telpā, aizņem vietu atsitoties kādu
un, pret mēbeļu gabalu,
viņu stiklu var viegli izsist, tad bīdāmām durvīm šie trūkumi
atkrīt. Bīdāmo durvju vērtnes iegrūž spraugā sienas bie-

zumā, vai arī tās bīda sienas virspusi. Tomēr arī

gar viņām
piemīt savas
ļaunās puses. Tās nevar tik klusi atvērt, kā pa-

rastās spārnu durvis un, otrkārt, sienas spraugā sakrājas ar

laiku putekļi, kurus grūti iztīrīt. Arī durvju izlabošana ap-

grūtināta, un iestrādāšana dārgāka, kā virināmām durvīm.

Vēsturiskā latvju sētā uzrāda

pagātne durvju formu, kā-
da tagad pilnīgi izgājusi no lietāšanas. Tām par sevi ve-

rama augšdaļa un par

sevi apakšējā puse.
Vienā laikā

augšdaļa būt atvērta, bet cieti. Tās lie-

var apakšdaļa —

Šo konstruktīvo
tajā kā ārdurvis. īpatnību izskaidro ar to,
ka atvērtā augšdaļa noderēja dūmu izvadīšanai no nama, ka-

mēr apakšējā laiku bija cieti

pa to un
aizkavēja mājkustoņus
iekļūt namā. Tas ir kuru atrodami
ļoti vecs durvju tips, par

norādījumi zinātniskā literātūrā (Bielenstein —

Holzbauten

und Holzgerāte der Letten).

Otrs etnogrāfisko durvju veidojas koka
tips no
rāmja
un uznaglotiem dēlīšiem dažādos kārtojumos. Šie dēlīši sa-

64
kārtoti gan līmeniski, gan skujotā, gan rūtainā rakstā, izro-

tāti krāsām un izraibināti kaltu naglu galvām. Šādas durvis

tās
atstāj īpatnu dekorātīvu iespaidu. lekšpusē apsistas stāvu

vai guļu dēlīšiem.

Pēc izlietātā materiāla, durvis sadala divās lielās

grupās
— koka un metalla durvis. Vienkāršākais un arī konstruktīvi

loģiskākais durvju darināšanas veids ir dēļu durvis — stā-

vie dēļi pienagloti pie stipra augšējā un apakšējā šķērša. Pie

tiem savukārt piestiprinātas viras. Līdzīgas durvis parasti

uzskata par pārāk vienkāršām un dzīvojamām telpām nepie-
mērotām. lespiestais attēls runā citu valodu. (Sk. attēlu 6.).
Tur redzamas šādas durvis noliktas pat goda vietā, un citādi

apsmādētais dēļu materiāls kopā ar kaltām dzelzs virām at-

stāj oriģinālu iespaidu.

Pilsētu un lauku mājās visparastākā durvju konstrukcija
ir pildiņu durvis rāmjos. Šis veids pamatojas uz stingru
rāmju konstrukciju ar iestrādātiem staigājošiem pildiņiem.
Pēdējie var būt izgatavoti no dēļiem vai saslāņota finiera.

Pildiņu laukums dod vietu, kur attīstīties bagātīgiem kok-

griezumiem vai citādiem izrotājumiem. Tāpat pildiņu un

rāmja saduru vieta saistījusi pie sevis amatnieku uzmanību.

To bieži nosedz krāšņi profilētām seglīstēm. Arī pati rāmja

iekšējā kontūra piedzīvo dažādu līniju spēli, sākot no taisnās

līdz baroki nemierīgai. Sevišķi virsmas, profilu

spēcīgu un

līniju izveidojumu rāda stilu laikmetu durvis. Vēl tagad

vienā otrā lauku mājā uzglabājušās durvis, kuras meistari at-

darinājuši pēc redzētiem paraugiem.

Modernā formu kas vispāri būvnie-
izpratnē, vērojama
cībā pēdējos gadu desmitos, atbalsojas arī būvgaldniecībā.
lecienītās virsmas arī durvju laukuma
gludās uzņem apstrā-
dājumā. To panāk durvju vērtņu konstrukciju noslēpjot un

pārlīmējot to ar finieri. Izņemot krāsošanu katra cita izdai-

ļošana atkrīt.
Koka vietā bieži redzams stikls. Koks stiklu
pildiņu ar

rada interesantus kontrastus virspuses, krāsas un

caurspīdī-
guma ziņā, ko izdevīgi izmantot dekorātīviem nolūkiem.

Šauri koka šķērši, kas sadala stikla laukumu līmeniskā un

stateniskā virzienā uz gaišā stikla pamata dod tumšu lineāru

režģi. Rēķinoties ar gaismas efektiem iestiklojumam ņem

grubuļainu katedrāles vai ledus stiklu, vai arī biezu kristall-

stiklu ar slīpētām malām.

Ļoti glītas izskatās durvis, kur stikls sadalīts lielos mie-

rīgos laukumos vienkāršā šķēršu iedalījumā, pie kam tas snie-

65
dzas pēc iespējas zemu līdz grīdai. Tās ir durvis, kas atļauj
caurskatus. Citur stiklu nepielietās nemaz, vai ļoti nelielā

laukumā —

mazas apaļas acs veidā, lai varētu kontrolēt, vai

aiz durvīm nav aizmirsta degoša spuldze. Arī āra durvīs ieliek

šauru stikla strēmeli vai apaļu lodziņu.

Kamēr vēl lielā cieņā koka materiāls, ārzemēs
pie mums

lielu vērību piegriež metalla durvju konstrukcijām, izgata-

nolūkam īpašus dzelzs profilus, vai kombinējot
vojot šim
tirgū dabūjamos. Viņu šaurie smalkie izmēri kopā ar lieliem

stikliem atstāj trausluma iespaidu.

Durvju izgreznošana būt ļoti dažāda, veikta
vērtņu var

ar lielāku vai mazāku izdomu. Pirmkārt, ir no svara vai tās

ir durvis vai iekšdurvis. Pirmām piešķirs

galvenās ieejas
kamēr iekšdurvis pieskaņos vairāk iekšējai
īpatnējāku seju,
iekārtai — tās ir vairāk mēbele. Arī viņu virsmas nostrādā-
jums ir ļoti radniecisks mēbeļu apdarei.
Izplatītākais paņēmiens ir koka durvju krāsošana eļļas
krāsā, kur zem krāsas kārtas un ziežas noslēpjas dažādi koka

defekti: vietas, zilais koks, neprecīzais daļu

plaisas, zaru sa-

laidums. Otrs tā panāk, piejaucot

ieguvums ir krāsainība, ko

krāsai krāstoni. Šeit ieteicams rīkoties dau-

sedzējai nav

dziem krāsu toņiem —

tas saraibina durvju laukumu. Pie-

tiek ar divām, daudz ja ar 3 krāsām. Paceļas jautājums, kā

iespējamības, visas
viņas sadalīt. Te nu ir tik daudzas ka

grūti minēt un paredzēt, jo krāsu laukumu sadalījums stāv

sakarībā virsmas konstruktīvo iedalījumu. Minē- '

ar
durvju
sim dažus piemērus: finierētām durvīm apmales un vērtni ie-

vienā krasā, bet redzamo aplodas citā tonī. Var

tur
maliņu —

arī atšķirīgi nokrāsot apakšējo zokeļa dēli. Pil-

apmali un

diņu durvīm krāsas sadalās uz

rāmjiem, seglīstēm, pildiņa
spoguļa, aplodas un apmales. Šos laukumus var apvienot ko-

pīgā krāsā, vai nošķirt dažādām krāsām. Tā, piem., var ap-

vienot aplodu, rāmi pildiņa

apmali un un
seglīstīti, spoguli
viņa malu, vai sekošā kombinācijā: aplodu,
un seglīstītes un

pildiņu vidējo daļu spoguli nokrāsot vienā tonī,

—

pārējās
daļas citā. Krāsu laukumu līdzsvara dēļ, spilgtām krāsām

noklājamas mazas formas, bet atturīgās krāsas var lietāt lie-

lākiem laukumiem. Daudzos stilu laikmetos iecienītākā dur-

vju krāsa ir balta ar zeltījumiem. Arī tagad baltu lietā vai-

rāk, kā citas krāsas, tāpēc ka, nezinot, kādas mēbeles būs dzī-
voklim, baltai durvju krāsai pieskaņosies viss istablietu vai-

rums.

Jau agrāk bija minēts, ka vērtnes konstruktīvās daļas

66
var
nosegt ar finiera plāksni. Ja šim mērķim lietā materiālu
ar skaistu šķiedru, tad to
galīgā apstrādājumā lazūrē.

Vēl vērtīgāks izstrādājums ir intarsija —

pamatkokā ie-

guldītas rūpīgi piegrieztas citādas krāsas koka plāksnītes. Ar

to panākams ļoti skaists un grezns iespaids.

Durvju vaiņagotāja daļa ir apmale, kas nosedz spraugu

starp aplodu un sienu. Viņas profils var būt gluds vai ļoti
gluži tāpat kā gleznu ietveršanai lietā dažādus ielo-
spēcīgs,
kus. Katrs būs novērojis, ka līdzens, plakans ieloks nedod

gleznai tādu ievirzījumu dziļumā, kā dziļš ieloks. Tāpat tas

ir ar durvju apmali. Augsta, bieza apmale spēcina ailes kon-

tūru, durvis kļūst bagātākas.

Ja durvju aile iegriezta biezā sienā, piem., mūrī, viņas
malas var ietērpt koka pildiņu konstrukcijā, koka intarsijā,
kokgriezumos, līdzīgi durvju vērtnēm, vai, kur tas iespējams,
aplikt dabīga akmens plāksnēm, mozaīku vai mākslas izstrā-

dājumiem vara kalumā.

Tikpat svarīga kā materiālu izvēle ir durvju piederumu

un apkalumu izvēle, un kad tie pielikti —
viņu uzturēšana

kārtībā. lekšdurvju apkalumiem jābūt solidiem un

praktis-
kiem, piem., virām neuzkrītošām, rokturiem —
bez greznām
un asām
šķautnēm, kas grūti saņemami rokā, bet vienkārši,

gludi, piemēroti saliektai delnai.

KĀPNES.

Grūti iedomāties dzīvojamo ēku absolūti bez kāpnēm.

Arvienu uz vienu vai otru telpu, kas atrodas citā augstumā
no zemes, kā pārējās, vajadzēs nokļūt pa kāpnēm. Arī pie
ieejas durvīm būs daži kāpšļi. Ja arī bēniņos un pagrabā
daudzreiz var uziet pa pagaidu kāpnēm, kuras pieslienamas
tikai vajadzības gadījumos, tad tur, kur dzīvoklis atrodas

citā stāvā, vai kur tas sadalīts vairāk stāvos, bez pastāvīgām
kāpnēm neiztiks. Kāpnes var apkalpot vairākus dzīvokļus.
Tad viņu daudzumu un izveidojumu dzīvojamās ēkās nosaka

būvnoteikumi. Tās atrodas īpašā nošķirtā kāpņu neie-

telpā,
tilpst vairs atsevišķā dzīvoklī un neiespaido tā iekārtu. Pie

šāda veida kāpnēm neapstāsimies. Tāpat atstāsim neapskatītas

kāpnes, kas atrodas ēkas kuras tā tad pieskaitāmas
ārpusē, un

ārarchitektūrai.

67
 lekšējās kāpnes kalpo dažādiem uzdevumiem: vai nu

saista saimniecības vai dzīvojamās telpas. Pirmā gadījumā

viņu izveidošanai netērēs liekus līdzekļus un tās bieži būs vis-

primitīvākā konstrukcijā, pieejamas pat caur lūku grīdā.

Turpretim, ja kāpnes savieno dzīvojamās istabas, viņu mate-

riālam un izstrādājumam piegriež vairāk vērības. Viņas ie-

būvē vai nu kādā neutrālā telpā, piem.: priekštelpā, kurā at-

rodas arī garderobe, vai izmanto kā architektonisku motīvu

iekštelpas izdaiļošanai. Tādā gadījumā kāpnes pārceļ dzī-

vokļa centrālā telpā —

dzīvojamā istabā. Tās var atrasties

arī darba kabinetā, ja ir vēlēšanās tieši saistīt darba vietu ar

guļamtelpām, neskarot pārējās istabas. Katrā no šiem gadī-

jumiem kāpnes ļausies dažādi veidoties formas un materiāla

ziņā, kā arī dažādi iekļausies savā apkārtnē.

Dzīvojamās telpās var būt runa par vien-, div- vai trīs-

laidu, dalošām, vītņu un loka kāpnēm. Kāpņu kopformu no-

teic kāpienu daudzums, t. i. vai jāsavieno telpas, kuru grīdu

tikai neliela starpība, vai darīšana telpām, kuras
līmeņos ar

šķir vesela stāva augstums. Ja viena telpa atrodas nedaudz

dziļāk vai augstāk par citām, viņu līmeņu starpība izteiksies

dažos kāpienos (5 —7 kāpieni). Tad kāpšanas ērtības labad

viņus taisa visgarām vienādā platumā, kā vienlaidu kāpnes.

Kāpšļu un viņu augstums stāv ciešā sakarībā nevien
garums
ērtībām cilvēka soļu lielumu, bet arī kāp-
ar
kāpšanas un ar

šļu kaitu. Jo kāpienu mazāk (piem., 2—3), jo tiem jābūt

garākiem un zemākiem, piem., ne vairs 1—1,2 m gari, bet

1,5 —2 m. Tāpat labāki izskatīsies trīs zemi kāpieni, kā divi

augsti. Arī kāpņu apkārtne jāsaskaņo ar kāpienu daudzumu.

Brīvais laukums nedaudzu zemu

kāpņu priekšā var būt ma-

kamēr lielāka priekšā

zāks, kāpņu posma (10 —12 kāpienu)
lai cilvēks
jāparedz lielāks priekšlaukums, nesajustu kāpienu
grupu kā kalnu.

Kāpņu kopforma atkarīga arī no telpu lieluma, kuras tās

saista, kā arī kurā iestrādā. Mazā

no
platības, kāpnes telpā
labi izskatīsies šauras, gar sienu slīdošas vai stūrī izaugošas
Plašā vietu.
kāpnes. telpā kāpnes var
ieņemt lielāku Tādu,
piem., taisnā leņķī lauztās divlaidu un greznās dalo-
prasa
šās kāpnes. Pēdējām sākuma kāpšļi brīvi sniedzas grīdas lau-
kumā.

Uzdevumam saistīt kāpnes ar

viņu apkārtni var atrast

dažādus atrisinājumus. Vispirms gan jābūt skaidrībā, cik

tālu kāpnēm grib rādīt cienīgu vietu mājas iekārtā, vai uz vi-

ņām vēršama lielāka uzmanība, vai tās taisāmas no vērtīgāka

68
materiāla, vai viss iespējamais jāpanāk taupīgiem līdzekļiem,
bet solidā izveidojumā. No otras puses, pats telpu plāna ie-
dalījums diktēs, ar kādu kāpņu novietni un izpildījumu rē-

ķināties. Noteicošais ir arī telpas augstums, kurā kāpnes jāno-

vieto, un vieta, kur augšstāvā kāpnēm jāizbeidzas (ēkas vidū

vai pie ārsienas), v. tml. Kur kāpņu telpa iet caur diviem

stāviem, kāpnes redzamas visā garumā no sākuma līdz bei-

gām. Tādā gadījumā tās nenošķir no pārējās telpas ar sienas

atvietotāju režģi vai stiklu. Kāpņu un rokturu līnijas nav

Kāpnes ir kā liela mēbele, organiski ieaugusi savā

aizsegtas.
apkārtnē. (Sk. attēlu 12.) Gadījumā, kur tās iesākas vien-

stāvu virs viņām jāizgriež zināma griestu daļa. Ap-

telpā,
kārtējā telpā un virs kāpnēm griesti tad atrodas dažādos aug-

stumos. Tā it kā nošķir no
vispārīgās telpas šauru spraugu

Lai šo domu arī formāli skaidri izteiktu,

—

kāpņu telpu.
brīvos sānus griestiem līdz aiztaisa vai
kāpņu no
grīdai nu

ar ciešu vai caurredzamu sienu. To izveido piestiprinot me-

talla vai koka kāpņu sāniem.

stieņus griestos un
grīdā gar

Margas tādā gadījumā nav

vajadzīgas. Koka kāpnēm šādu

nodalītāju sienu izstrādā no vienkāršām ēvelētām latām vai

virpotiem stabiņiem. Akmens kāpnēm, kur margas taisa me-

talla, tam nolūkam izvēlas metalla stieņus vai viņu pinumu.

Mainītā virziena kāpnēm, tā tad div- un trīslaidu kāpnēm
pagriezienos rodas atpūtas laukumiņi —
podesti. Tie var arī

nelielu balkonu veidā iegriezties līdzās stāvošā neutrālā telpā.

Tāda var būt telpne vai dzīvojamā istaba. Uz šo blakus

stāvošo skats kāpnēm, otrādi tās

telpu atveras no un —
no

saskatāms laida vienmērīgais dalījums ar margu līnijas plū-

dumu.

Kāpņu funkcionālās sastāvdaļas ir kāpieni jeb kāpšļi un

rokturi. Kāpienu
margas ar samērus nevar ņemt patvaļīgi,
platums stāv ciešā sakarībā. Jo platāks
viņu augstums un

zemākam. Vislielākais kāpiena

kāpiens, jo tam
jābūt aug-

stums, kas vairs nav pietiekoši ērts kāpšanai, līdzinās vis-

mazākam kāpiena absolūtos skait-

iespējamam platumam —

20 platumu saista sekoša

ļos — cm.
Kāpiena augstumu un

attiecība: 2 1 —60 līdz 63

kāpiena augstumi r platums cm.

Izvēloties vienu viņiem, ir noteikts Jo lē-

no otrs.
kāpieni
zenāki, jo patīkamāka kāpšana un
jo elegantāka kāpņu pro-

fila līnija, bet toties tās aizņem lielāku grīdas laukumu. Otrs
elements rokturi, noder kā sānu
—

margas ar aizsargs un

atspaids. Tās var būt izstrādātas caurredzama režģa veidā,

kas izaug no kāpienu virspuses, vai kā cieta siena aizsegt kā-

69
pienu brīvos galus (mūra vai koka). Tādas margas atseviš-

ķos gadījumos var sākties jau no grīdas līmeņa, aizsegt kāpņu

apakšu un pacelties līdz roktura augstumam. Pirmā

kāpnes izskatīsies vieglas, karājošās, otrā

gadījumā —

smagas.

Kāpienu materiālam uzstādāmas tādas pat prasības kā

grīdai vispārīgi. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, ka kāpieni uz-

skatāmi kā grīdas turpinājums, viņiem izlietā grīdas mate-

riālu —
telpai ar dēļu grīdu —

dēļu kāpieni, parketa grīdai

atbilst parketa kāpšļi, akmeņu grīdām — masīvie.

Kāpnēm iekštelpās visplašāki lietātie materiāli ir priedes

koks un ozols parketa veidā, čuguns, betons, iespējams arī

citas akmens
marmors un
sugas, kā, piem., gliemēžainais kaļķ-
akmens. Lai šādu kāpņu virsmu padarītu mīkstāku un klusi-

nātu troksni, tās

noklāj segām. Koka kāpienu virsu nosedz ar

gumiju vai korķa linoleja plāksnēm. Margu materiāla izvēle un

viņā izveidotās formas ir ļoti dažādas, tomēr vispārīgos vilcie-

nos tās var iedalīt trīs lielās grupās —
caurredzamas kon-

strukcijas visā margu augstumā, blīvas jeb necaurredzamas un

pa daļai caurredzamas, pa daļai ciešas margas. Caurredzamās

margas taisa no koka. Senāk cienīja virpotus šmaugus sta-

biņus, kurus lika pa

vienam vai pa
divi uz katra kāpiena.
Tā dominēja stāvais virziens. Tagad virpota koka vietā liek

vienkāršas četrstūrainas latiņas (sk. attēlu 12.) vai dēlīšus,

pēc iespējas nedaudz vietās atbalstītus stabiņiem kāpienu ga-

los. Šinī gadījumā spēcīgi pastrīpotas slaidās, garās līnijas.

Līdzīgā konstrukcijā taisa metalla margas no kvadrāt-

dzelzs stabiņiem un slokšņu dzelzs garenjoslām. Greznākos

atrisinājumos viņu vietu ieņem spožās metalla virsmas. Stilu

laikmeti, piem., baroks, cienīja smalkus ornāmentālus dzelzs

kalumus, kas izveidojās krāšņos līniju vijumos. Savu laiku

godā bijuši lieti bronzas margu stabiņi ar dzīvi profilētu

virsmu, līdzīgi koka virpotiem stabiņiem. Tagad spirāļu un

rozešu pinumu vietā stājusies loģiskā lietderības forma, ku-

uzdevums glītu materiālu, darbu nepiecie-

ras ar
rūpīgu un

šamo konstruktīvā materiāla daudzumu veidot glītu aizsarga

pinumu, ne ornāmentu joslu.
Ja margām tiek lietāts mūra materiāls, tad loģiski, ka

tām jāveidojas mūra raksturā, tā tad tās būs līdzena, cieša

virsma, pēc iespējas plāna, cik to atļauj attiecīgā materiāla

īpatnība. Tikai šāds margu

izbūves paņēmiens nav visai

patīkams pa viņu slīdošai rokai. Tāpēc masīvās margas virs-

piestiprinā koka vai metalla rokturi.

pusē

70
 rokturis savā izveido-
Margu augšējais noslēgums —

jumā prasa lielāko uzmanību. Tā nav vieta, kur atļaut vaļu

ornāmentam, vēl vairāk —
viņš tos necieš. Rokturis ar
jeb-
kādiem izvirzumiem, puniem un izgriezumiem nav nemaz

Attēls 12. Atklātas kāpnes divstāvu priekštelpā ar augšējo

galeriju.

iedomājams, jo neļauj rokai brīvi slīdēt. Tā paša iemesla

dēļ nelietderīgi, pieturēšanos traucējoši ir arī auklu rokturi,

kas vietvietām piestiprināti pie kāpņu sienām. Protams, pret

viņām nav iebildumu, ja tās domātas tikai kā kāpņu rotājums.

No pārējiem materiāliem mērķim atbilstošākais ir
pulēts
koks. Lai padarītu viņa lietāšanu pēc iespējas patīkamu, tā

71
šķērsgriezumu mēģina pielaikot saliektas delnas formai, no-

apaļojot stūrus un
atstājot vadziņas pirkstu galiem. Metalls

vienā otrā gadījumā izskata dēļ var būt piemērotāks, bet lie-

tāšanas ziņā tas netiek kokam līdz. Sevišķi nepatīkams viņa

vēsums.

Ir grūti runāt apr kāpņu izdaiļošanu kā tādu, jo tām,

kā lietāšanas objektam, jāapmierinās ar to skaistumu, kas iz-

riet no viņu materiāla, krāsas, kopnoskaņojuma un formas.

Tāpēc tālākā izdaiļošanas gaitā jāpietiek ar tiem nedau-

dziem akcentiem, kuri vēlamo kopiespaidu tikai kāpina. Arī

tie paši par

sevi lielākā vai mazākā mērā būs nepieciešamī-
bas diktēti, tā, piem., apgaismošanas ķermeņi, kuri grezno

kāpņu podestus, stabus, kāpņu telpas griestus un sienas. Te

var izvēlēties dažādas spuldzes —

gan pieplakušas griestiem,
stāvošas uz slaida atbalsta, paslēptas aiz necaurre-
gan gan
dzama vairoga pie sienas. Labi izskatās arī plastiskie veido-

jumi vai dzīvu puķu dekorācija, ja tam nolūkam sienu iedo-

bumos un uz palodzēm atrodama vieta. Tomēr no laika gala

par pateicīgāko rotātāju visos gadījumos uzskatāma kāpņu

sega,
kas tām piešķir tīkamu mājību un atsvaidzinošu krāsu

dzīvību. Prieks, ko izbaudām, redzot dzīvoklī skaistas kāp-

nes, nav vienīgi mūsu laikmeta cilvēkam īpatnējs. Ar kāpnēm
lepojusies architektūrā visos laikmetos, izprotot viņu lielo

iespaidu kā dzīvojamās, tā sabiedriskās ēkās.

reprezentātīvo

APKURES IETAISES.

I. KAMĪNS.

ugunskurs, kura kamīns, latvieša

Vaļējs no attīstījies
mājā nav bijis galvenais siltuma avots istabām, resp. dzīvoja-
mām telpām. Tās apsildīja krāsns vai maizes krāsns. Uguns-
kurs namā uz grīdas galvenām kārtām kalpoja ēdiena gata-
vošanai. Varbūt, ar to var izskaidrot, ka latviešu tautas mā-

kamīns. Latviešu sētā pavarda vieta

joklī nav
izveidojies
manteļskursteni izvērtusies cilvēks
ar par telpu, kurā var brīvi

rīkoties un saimniekot, un tāpēc kamīna šaurā izpratnē tas

neietilpst. Rijas kaktā gan daudzās mājās vēl redzams ka-

mīnam radniecīgais koka ceplītis, apmests māliem, paaugsti-

nātu klonu un nosegts ar
jumtiņu dzirksteļu uzķeršanai.

72
 Kamīni vairāk iemīļoti Vakareiropas tautās, kamēr Eiro-

pas
austrumos iecienītas lielās istabu krāsnis. Kamīna sākumi

atrodami viduslaikos tie pie visām tautām pa-

romāņu un un

matformā bijuši ļoti līdzīgi. Pārdzīvojot lielos stilu laikme-

tie katrā zemē Tā

tus, ieguvuši savu raksturīgo seju. tagad
runāt vācu, franču, holandiešu itāliešu ka-
var
par angļu, un

mīniem. Tomēr viņiem visiem ir kopīgas iezīmes. Kamīna

kurtuve var būt iedziļināta sienā nišas veidā, ja siena ir ļoti

bieza, bet ja tā plāna, kamīna nišas sānus izvelk ārpus sienas.

Atrodami arī piemēri, kur sānu izlaidumi nav izmūrēti, bet

dūmu savākšanai izlaists virs ugunskura dzelzs jumtiņš.

Ugunskura niša izmūrēta ķieģeļiem, izlikta māla flīzēm vai

dabīgo akmeni. Arī ugunskura vieta izlikta akmeņiem. Tā

var būt paaugstināta virs grīdas vai atrasties grīdas līmenī.

Pirmā gadījumā viņu ietver ar mazu aizsargu žoga, lai mal-

kas šķilas neizslīdētu uz istabas grīdas. Tik tālu dažādu stilu

kamīniem kopīgas iezīmes. Tālākais izveidojums attīstās

ap
kamīna atvaru —
muti. Lietājot dažādus materiālus, iz-

rotājot viņu ietērpu ornāmentiem, kāpinot kurtuves augšējo

pārsegumu no nelielas dzegas līdz uzbūvei sienas augstumā,
iespējams kamīna ailei dot dažādu izskatu.

Angļu kamīni renesanses laikmetā iegūst krāšņu uzbūvi

virs kamīna ailes. Tā sniedzas līdz griestiem, uzņem plastis-

kas apmetumā, akmenī, terakotā, kokā tā
izgreznojumus un

rada telpā centru, ap kuru grupējas izrotājumi.

Vācu kamīni pēc būtības līdzinās angļu kamīniem. Viņu

nišas dekorātīvais noslēgums nobeidzas ar uz āru izvirzītu

Tā rodas veidota vieta vāzēm,

dzegu. apzinīgi sīklietiņām —

šķīvjiem, svečturiem v. tml. Tālākā attīstībā sākumā neiz-

veidoto sarukušo visām tām kā-

dzegu papildināja ar daļām,
das uzrāda klasiko būvju augšējais noslēgums: 1) arehitrāvs,

.2) frīzs un 3) dzega. Frīzs jeb figūru josla uzņem bagātus

plastiskus veidojumus. Ja arehitrāvu gribēja vēl tālāk iz-

vilkt telpā, viņa atbalstīšanai iestrādāja kolonnas un konso-

les. Šie kamīni veidoti smagās, spēcīgās formās.

Franču kamīna īpatnība tā, ka kamīna mute daudz ze-

māka par augsto uzbūvi virs kamīna, kura sniedzas līdz gries-
tiem. Kurtuves priekšmala aplikta pa
lielākai daļai ar mar-

moru. Augšējā uzbūvē turpinās pārējās sienas apstrādā-

jums, tikai vēl spēcīgāks un greznāks. Formu elementi, kas

viņu rotā, mainās līdz ar arehitektūras stilu posmiem. Tur

atrodam rokoko spirāles, baroka «ādas vīstokļus»,

rotaļīgās

73
ampīra profilus un rozetes. Virs kamīna pie sienas uzkar

vai spoguli. Kamīna ir

gleznu piestiprina dzega iemīļota
vieta gracioziem pulksteņiem. Slaikais, elegantais franču ka-

mīns, kāds ir 18. g. s., atradis piekrišanu greznos dzīvokļos

visās Eiropas valstīs, jo viņš visvairāk atbilst izsmalcinātai ie-
kārtai.

Holandiešu kamīns savu

tipisko formu uzglabājis Holan-

des pilsoņu un laucinieku iedzīvē. Viņā var saskatīt zināmu

līdzību iekārtu latviešu sētā. Abos

ar
primitīvo pavarda ga-

tā ir nodalīta ēdienu
dījumos telpas daļa un
kalpo gatavoša-
nai. samērā lielo
Viņa augtums mazs, pret ievērojami pla-
tumu. Atšķirība meklējama pašā materiālā un izstrā-

dājumā. Dibens siena holandiešu kamīnam izlikta

ķieģeļiem
vai gleznotām, dedzinātām māla flīzēm. lespējama arī abu

materiālu kombinācija, pie kam ķieģeļu izoderējums ietērpj

tuvāko bet flīžu siena nišas sānus.
ugunij apkaimi, grezno

Kamīna izbeidzas nelielā attālumā

augšējais norobežojums
izveidojot it kā plauktu. Uz tā noliek dekorā-
no
griestiem
tīvus traukus virtuves
un
spožos piederumus.
Itāliešu kamīnu raksturo lielās dimensijas, jo tam
vaja-
dzēja ieskanoties diezgan plašās telpās. Visā visumā tas uz-

rāda vilcienos
galvenos jau agrāk pieminēto kamīnu konstruk-
ciju uzbūves veidus. Klāt nāk tikai itāliešu
un
tipiskā or-

nāmentika, sastāvdaļu formu valoda un marmora materiāls.

Modernā architektūrā kamīnu formu izvēlē un

apstrādā-
jumā iet brīvus ceļus, atraisoties no vēsturisko stilu parau-

giem. Viņu kopīgais raksturojums ir vienkāršās for-

gludās
mas un materiālu dažādība. Redzama pilnīga atteikšanās no

kamīna virsējās uzbūves. Formas un dekorātīvais materiāls

koncentrēti kamīna kurtuves nišas ka-

un
apdarē —

piem.,
mīna mutes četrstūrainais izgriezums ietverts vai

travetīna plātnēm.
Citā gadījumā — kamīns mūrēts no plāniem ķieģeļiem,
platām kaļķu javas šuvēm, noapaļotiem stūriem. Viņa muti
iežogo chromtērauda sloksnēm pīts režģis, kurš
no
atgādina
ažūras krāsns durvtiņas. (Sk. attēlu 13.).
Kamīnu tā tuvāko apkaimi, i. nišu sienas
un t. un pie
kamīna ietur dažādā noskaņojumā. Attiecīgu raksturu

piešķirs lietātie materiāli un krāsa. Materiāla izvēle izda-

rāma, vadoties no vispārīgās iekārtas — latviskām stila mē-

belēm lieliski pieskaņosies sarkans, rupji apkalts ķieģelis, kalta

dzelzs, kaļķu apmetums un mūsu priedes koks. Modernām

finierētām vai tērauda mēbelēm —

glazētas flīzes, terakotas

74
izstrādājumi, sienu gleznojums, niķelis, kokgriezums, slīpēts
akmens.

Kamīns mūsu dzīves zemē

apstākļos un nav
apsildīšanas
ierīce. Viņu arī neierīko vienīgi košuma dēļ, tādēļ viņa vieta

istabā nevar būt nejauša. Par kamīnam noderīgu vietu ne-

Attēls 13. Moderns kamīns ar sēdekļu grupu dzīvojamā

istabā.

var uzskatīt sienu durvju vai kāpņu sākuma tuvumā. Ap

viņu jārada pienācīgi brīva siena un pietiekoši liels grīdas lau-
kums. Tas ir nepieciešams ka kamīns tikai tad
tādēļ, sa-

sakārtot
gādā omulību, ja viņa priekšā var netraucētu sē-

kamīns vismaz 2 attālumā

dekļu grupu. Tāpēc jāceļ m no

durvīm. rezervēta vieta bieži rodas pie īsākās

Mierīga šķērs-
sienas, Te nāk klāt vēl sā-
ja tajā nav durvju. patīkamā,
niski krītošā gaisma. Bieži redzamas iekārtas, kur kamīns

ielikts telpas kaktā. Varbūt, ka viņš tur atrod visklusāko

75
vietu, bet iepretim šādi novietotam kamīnam var nolikt tikai

mīkstu krēslu, vienu blakus Pieliekot vēl kādu

pāris otram.

krēslu, visa grupa jāatbīda dziļāk telpā, tā tad stipri tālāk no

uguns.
Šādas novietnes loģiskas sekas ir trūcīgs priekšplāns.
Lielāku priekšlaukumu var iegūt, ja telpas stūris ir nogriezts.
Tad kamīns ievirzās istabas vidu.
dziļāki pret

apkārtne kamīna novietošanai ir plaša niša.

Pateicīgākā
Tai būt arī Nišai katrā ziņā jābūt
var pazemināti griesti.
tik lielai, ka viņā, bez kamīna ērti ietilptu arī vairāki krēsli.

Nekustināmās, cieši iebūvētās mēbeles, kā piem., soli katrā

pusē kamīnam, nav ieteicamas, jo, sēžot pie kamīna, arvienu

rodas vajadzība pavirzīties tuvāk vai tālāk no karstās lies-

mas un novietot krēslus dažādās kombinācijās. Lai visai ka-

mīna apkārtnei dotu lielāku vienību un noslēgtību, viņa ap-

kārtnē sienu apstrādā atšķirīgi no pārējām sienām, piem.,
drēbi vai noklāj pildiņu panēli. Kamīna priek-
pārvelk ar ar

vai
šējo laukumu mēbeļu grupai nav ieteicams pacelt augstāk
nolaist zemāk par apkārtējās grīdas līmeni. Ar to būtu iero-

bežots viņa lielums un tas nepakļaujas brīvai mēbeļu iekārtai.

Uz kamīniem bieži skatās ar
neuzticību un sūdzas, ka

tie dūmojot. Šo slikto slavu nostiprinājuši nepareizi izbūvētie

kamīni. Lai kamīns labi funkcionētu, jārūpējas, lai

dūmeņa
galva neatrastos aizvējā starp augstām mājām vai kokiem un
lai dūmvads būtu liels vismaz 30 X 40 vai
pietiekoši —

cm

40 X 40 cm šķērsgriezumā. Kamīna nišu ieslēdz divas sānu

sienas apm. 45 dibens sienu, kura pagāzta drusku

leņķī pret

uz priekšu. Dūmvads iesākas ar šauru, bet gari stieptu sprau-

gu līdztekus sienai; tās izbeidzas dūmu kanā-

uz
kāpienveidīgi
lis, lai aizturētu atdzītos dūmus. Dūmvadā nedrīkst
atpakaļ
būt izvirzumu kuriem dūmi varētu
un izlocījumu, pret at-

sisties.

Tā kā karstos dūmus ievada tieši dūmenī, tad ar kamīnu

bargajos gada laikos nav iespējams telpas apsildīt. Bet, ja

arī nerēķinās ar viņu kā siltuma avotu, tam tomēr piemīt
kuras eksistenci pilnā mērā attaisno. Tās ir
īpašības, viņa
interesantā forma un dažādie krāsainie materiāli, kādus tur

izdevība izlietāt. Viss tas piešķir telpai pievilcīgu izskatu.

Kamīna uzskatīšana vien jau saistās ar priekšstatu par

sprakstošām liesmu Nekas tā nevieno

pagalēm un
rotaļu.
cilvēkus omulībā kā kamīna
nepiespiestā un labsajūtā, uguns,

kad laukā sper lausks vai griežas putenis. No praktiskā vie-

kamīns noder kā papildinājums centrālai ap-

dokļa raugoties,
kurei un kā laba vēdināšanas ierīce.

76
 II. KRĀSNS.

Labām krāsnīm, kuras ātri sasilst sil-

un
ilgi uzglabā
tumu, ir liela nozīme
telpu mājības pacelšanā. Grūti
pieku-
rināmās neomulīgās telpās aukstā laikā tīk
un ne
labprāt uz-

turēties.

Krāsns ir apkures ierīce, kuras modernā būv-

no
telpu
niecība stipri novirzījusies, apmainot to romantisko ka-
pret
mīnu un centrālās apkures sildītājiem. Lai gan krāsnij ir

daudz labu īpašību (automātiska vienmē-

telpu vēdināšana,
rīgs lēns siltums, telpu apsildīšana katrreizējas vajadzī-
pēc
bas), viņai kā trūkumu pārmet neoikonomiju apkalpošanā,
dūmošanu, pelnu un malkas gružu netīrumus istabā, telpas
aizsprostojumu un uguns nedrošību. Tā ierobežo arī
telpu
grupēšanas brīvību, ja jārēķinās ar iespējamo mazāko dūmeņu
skaitu.

Mērauklas, kādas pie krāsnīm lietātas agrāk un tagad, ir

dažādas. krāsns arī istabas forma
Pagātnē bija rota. Viņas
un materiāls liek apbrīnot toreizējo gaumi. Minēsim kaut

Holandes krāsni, kur ikviena redzama

podiņu uz podiņa ar

roku dabas ainava vai skats ikdienas dzīves. Pie

gleznota no

tam
gleznojums neatkārtojas. Zīmējumi izpildīti zaļā vai

zilā krāsā uz balta pamata. Ļoti iecienīti bijuši arī vienkrā-

sainie attēlu Ne-

glazētie, spēcīga reljefa podiņi. (Sk. 9.)
viens podiņš nelīdzinās uz mata otram, jo arī tie ir rokām

veidoti. Padziļinājumi un iedobumi nav stingri simmetriski.

Šādai virsmai ir
viļņainai podiņu praktisks pamatojums:
tā palielina krāsns sildvirsmu, jo pēdējai pieskaras vairāk

gaisa. Kur krāsns podiņu virspuse gluda un nav arī apglez-

nota vai glazēta, krāsns masīvs izskatās neveikls un smags.

Tādos gadījumos krāsns masā izveido rotaļīgus pusapaļus vai

apaļus padziļinājumus (nišas), kuriem bez praktiskas ir arī

aistētiska nozīme. Tie padara krāsns masīvu trauslāku un

vieglāku. To pašu panāk, atbalstot krāsns kubu uz izmūrē-

tiem lokiem, profilētiem stabiem vai bumbām. Krāsns tad

it kā grīdas, smagā šķiet viegla,

atraujas ne un masa
noceļa-
ma vai pabīdāma.
Senāk latvieši lielās istabu krāsnis izveidojuši
savas
ļoti
primitīvi no māla un grants, uz koka grodu pamata. Lai

mīkstā māla masa turētos kopā, krāsns stūros ielika koka sta-

bus, bet sānos māla monolitā ievietoja māla podus ar caurumu

istabas Šīs skaitā iebūvētās celles

uz pusi. bagātīgā noderēja
praktiskiem cimdus Tās
mērķiem —
tur
žāvēja un zeķes.

77
var noderēt arī kā oriģināls dekorātīvs motīvs. Jaunākas par

māla krāsnīm ir krāsnis no dedzinātiem ķieģeļiem. Apkārt

vai vienu malu ķieģeļiem vai koka ierī-
krāsnij gar viņas no

kots sols. Cik vajadzīga un mīļa bija tautai krāsns, par to

liecina mīklas, piem.: vecā māte sēd kaktā; kurš iet iekšā,
tas dod roku. —
Vecās krāsnis, kas ar savu drukno masīvo

formu tik labi iederas neizsmalcinātā lauku istabā, ir kā mī-

mātes Viņas aicina lutina, cilvēks tās

ļas klēpis. un un tu-

vumā ierīko kaktiņu siltā mūrīša.

sev
omulīgu uz

XX. pusē krāsnis

gadu simteņa pirmā iemīļotas augstas
dažādiem izgreznojumiem, profilējumiem, ielik-
ar
dziļiem
tiem īsta vai
plastiskiem medaljoniem, mākslīga marmora

dzegām un stūriem, ģipša vaiņagiem un vītnēm, zeltījumiem

bronzas rozetēm. Ar vēl izsmelts viss
un to nav līdzekļu
kuriem krāsnis. Toreiz tā-
krājums, ar bagātīgi pārkrautas
das patika. Mūsu tagadējā dzīvokļa iekārtā tās grūti iedo-

mājamas, jo visos priekšmetos nolasāms viņu uzdevums un

skaidrā, vienkāršā forma. Tagad no krāsns prasām patī-

kamas proporcijas, pedantiski labi nostrādātu darbu un ma-

teriālu, kā arī labi apkopjamu, gludu virsmu. Krāsns nav

skulptūra, nav
glezna. Tāpēc atstāsim viņai tīri techniskiem

pienākumiem atbilstošo formu. Krāsns ir siltuma ražotāja,

kurai tāpat kā plītij nav vajadzīgi rotājumi.

Dzīvokļos ir arī dzelzs skārda krāsnis. Pēdējās lētākas,

ātri sakarst un arī izdziest, tāpēc vien jau dzīvojamām tel-

pām ar vienmērīgu temperātūru nav

noderīgas un tās uzstāda

mazāk vērtīgās vai neilgu laiku lietājamās telpās.

Krāsnis cenšas novietot istabu kaktos, ja vien tas iespē-
jams, jo tad tās labi iekļaujas telpā. Klasiskos telpu plānēju-
mos ar stingri ieturētu simmetriju, krāsnis atrodas vai nu pie
telpas dibens sienas starp divām durvīm, vai viņas gala sienas
vidū, vai arī divos telpas kaktos. Ikdienišķā iekārtā tāda

prasība aplama, jo traucē racionālu istablietu novietojumu,

un tāpēc viņas vietu atradīs, izejot no paredzamās istabas ie-

kārtas un tuvākā dūmvada vietas.

Dažos gadījumos krāsni nostāda sienā veidotā nišā, tā kā

tā tikai daļai stāv telpā. Tas ir paņēmiens, kura
pa ar
palī-
dzību panāk saistību starp diviem svešiem elementiem: trij-
dimensionālo krāsns ķermeni un aizmugures sienas plakni.
Krāsns šķiet kā sienas daļa, kas atlikusi rievas
pēc apkārtējās
izkalšanas sienā.

78
 III. CENTRĀLĀ APKURE.

Ar vietējo krāsns apkuri dzīvojamās ēkās sacenšas cen-

trālā apkure ar īpašā cauruļu sistēmā cirkulējošu siltu ūdeni

vai tvaiku. Apsildāmā telpā ūdens sadalās sildītājos-radiāto-

ros. Gaiss, slīdēdams gar radiātoriem, sasilst, ceļas uz augšu
un dod vietu citai, aukstākai gaisa strāvai. Tāpēc radiātorus
liek vai lai aukstais
zem logiem durvju tuvumā, gaiss neda-

būtu izklīst pa istabu, kamēr tas vēl nav sasildīts.

Kas attiecas viņu formu, tad vēl arvienu

uz
pastāv uz-

skats, ka radiātori ir neglīti, ka vajadzētu

un tāpēc tos no-

slēpt. Vienkāršākais paņēmiens ir aizklāt radiātorus logu

priekškariem. Liekas, nu viss būtu kārtībā, bet namamātes

žēlojas, ka dzīvoklis auksts, ka centrālā apkure slikti darbo-

jas v. tml. Nelaime gan meklējama citur —

gaiss netiek pie
radiātora sildvirsmas, vai, piekļuvis tai, sasilst, bet netiek

priekškariem cauri un
virpuļo uz vietas. Par sevi saprotams,

ka tā cieš arī priekškari, tādēļ, ka viņiem uzķeras

no uz
gaisa
putekļi. Radiātoru forma nebūt tik ka varētu
nav
neglīta,
nākt par sliktu iekārtai, kurai tieksmju Var
nav uz
greznību.
gan
vēlēties labāku, līdzenāku radiātoru virspusi un pēc ie-

spējas glītu iemontēšanu.

Nevajadzētu censties radiātorus noslēpt, drīzāk uzlabot

viņu izskatu vai sagatavot tiem tīkamu apkārtni. Kur radiā-

toru lomu izpilda niķelētās caurules, tālākās rūpes būs lie-

kas. Tāds sevi izskatās

apsildīšanas ķermenis pats par pie-
tiekoši glīts. Čuguna sildītājus krāso eļļas krāsā vai nu ista-

bas sienu tonī, vai atšķirīgā krāsā, piem., sarkani vai brūni

radiātori pret silti pelēku vai ziloņkaula krāsas sienu izska-

tās ļoti patīkami.

Protams, ir arī līdzekļi, kā radiātorus aizmaskot. Tam

nolūkam tos ieslēdz no trim pusēm ar ciešu vai caurredzamu

čaulu. Pirmo var izgatavot pat no koka, tikai tā nedrīkst

sniegties līdz grīdai. Gaisa cirkulācijai jāatstāj pietiekoši

liela sprauga
virs grīdas un tāda pat augšējā nosegumā vai

zem viņa. Palodzēs tam nolūkam iestrādā caurumotu skārdu.

Ja priekšējo nosegumu
taisa caurredzamu, sildītāju elementi,
vairāk vai mazāk ir saskatāmi, sevišķi ja tie gaišā krāsā. Tā-

pēc, lai nomierinātu krāsu un līniju mudžekli, sildītāju ele-

mentus var nokrāsot tumšākā nespilgtā krāsā, lai tādejādi iz-

celtu priekšējo apstrādājumu. To var izgatavot no dažādiem

materiāliem, vai no viena un tā paša materiāla dažādā izpildī-

jumā. Var lietāt metallus — dzelzs stiepules un tīklu, kuru

79
kopā ar slokšņu dzelzs ieloku var nokrāsot eļļas vai alumi-

krāsā. Dižciltīgāks materiāls ir stiepuļu tīkls, vai

nija vara

šauru, bieza vara skārda sloksnīšu pinums. Tās var būt

spodras vai patinētas. Viņu siltais degošais tonis labi pieska-

ņojas arī iekārtai latviskā stilā. No moderniem materiāliem

attiecīgā apkārtnē vajadzīgo efektu sniegs niķelēts metalls, ko

var aizlikt gan

horizontālu stienīšu veidā, gan
citādā kombi-

nējumā. Līdzīgā kārtā režģi var izgatavot no koka. Visos

gadījumos jārūpējās par to, lai aizklājēju konstrukciju va-

rētu labi atvērt, atcelt.

resp.
Ja radiātori novietoti pie telpas iekšsienām, viņi ir no-

likti izcilus stāvoklī un vērš vairāk uz sevi uzmanību, kā

nišās. Ap tiem tad notiek lielākā galvas lauzīšana, kā

logu
viņus padarīt Bet it vienkārši panākt, ja sienu
glītus. to var

drusku padziļina nišas veidā, izliekot to dedzinātām māla

plātnēm sarkanā vai dzeltenā krāsā. To vietā var lietāt arī

glazētos podiņus. Nišu var izkrāsot arī eļļas krāsā.

Plaukstas augstumā virs radiātoriem ieteicams piestipri-

nāt cieši pie sienas plauktiņu kāda materiāla:
no vērtīgāka
travertīna, pulējamā Spāriņu kaļķakmeņa, stikla, vai sta-

bilita. Ja iepriekš neparūpējās,

par to uz augšu kāpjošais
siltais gaiss, nesdams līdzi
sadegušos putekļus, atstāj tos uz

sienas augšpus sildītāja tā ātri Šāds

un nokūp. nosegums uz-

tver arī kas citādi nosēstos radiātoru karstās

putekļus, uz

virsmas.

APGAISME.

I. DIENAS GAISMA

Gaismai radīšanā daudz lielāka

telpas izjūtas nozīme,
kā būvķevmeņa uztveršanā, jo telpa ir lietājama vienīgi dienas
vai mākslīgā gaismā. Tāpēc no svara noskaidrot dabī-

gās un
mākslīgās apgaismes veidus, kas ir
telpas kopiespaida
noteicēji. Vienādi ierīkotas, bet dažādi apgaismotas, tās at-

stāj dažādu iespaidu. Lietājot vienu vai otru

apgaismes
veidu, ierīci vai pakāpi, ir iespējams vai nu izcelt dažas tel-

pas daļas, vai tās notušēt.

Telpas dienas apgaismes pakāpe ir atkarīga no daudz un

dažādiem faktoriem: klimatiskiem apstākļiem,

no
telpas stā-

vokļa pret debess pusēm, novietnes (iebūvēta starp ēkām, vai

brīvi stāvoša ēka), logu lieluma un viņu novietnes sienā, kā

80
arī no telpas lieluma, resp. istabas dziļuma. Tā piejūras zemēs,
kur sauli bieži neredz veseliem cēlieniem,
jāapmierinās ar ma-

zāk gaismu. Dienvidiem

spēcīgo zenīta un dienvidrītiem pie-
vērstās telpas iegūs vairāk tiešas saules gaismas, kā pagrieztās
pret ziemeļiem. Šaurās ielu vai pagalmu spraugās iebūvētās

ēkās iekļūst mazāk gaismas, kā brīvi stāvošā ēkā ar

vispusēju
gaismas pieeju. Arī liels
tad, ja telpai nav pietiekoši loga
laukums, tā var būt trūcīgi apgaismota. Abi pēdējie gadī-
jumi minēti pat būvnoteikumos. Viņu nolūks, pasargāt bū-

vētājus no iepriekš neparedzētiem apgaismes traucējumiem un

gādāt vismaz par minimālo apgaismi. Tie

prasa logiem lau-

kumus, kuriem lielumam.

jāpieskaņojas katrreizējam telpas
Pastāv priekšraksti, ka lielumam zināmā attie-
logu jāatrodas
cībā pret grīdas laukumu un šī attiecība ir 1 : 10 līdz 1:5.

Tādi nosacījumi būtu pietiekoši, atkarātos

ja istabas gaišums
tikai loga lieluma, bet arī novietne sienā.
no no svara viņu
Pat lielu lielais neko
logs nelīdzēs, ja tuvu viņam pretim pa-
celsies ēka, kas aizsedz gaismu.
augsta Tāpēc tiek prasīts, lai
saules stari, iekristu vismaz 45".
resp., gaisma zem

Telpa ir labāki tālāka zemāka ir

apgaismota, jo un jo
pretim stāvošā ēka iekrīt stari.
un jo dziļāk telpā gaismas
Tas savukārt stāv sakarā ar telpas dziļumu un loga attālumu
no
griestiem. Pie vienāda stāvu augstuma ēku augšstāvi vai-

rāk apgaismoti. Vismazāk apgaismots pirmais stāvs. Ap-

gaismes pakāpi telpās vispārīgi izteic sekošas tēzes: 1) jo logi
tuvāk griestiem, jo dziļāk telpa apgaismota; 2) jo dziļākas
telpas, jo mazāks grīdas laukums apgaismots; 3) jo ēkas

stāvs augstāks, jo dziļāk tur iekritis gaisma (tādā kārtā pa-

nāk augš- apakšstāvu vienādu apgaismi. Tikpat
un
svarīga
kā apgaisme ir telpu caursauļošanas iespēja. Tā ir mūsu laika

dzīvokļu higiēnas galvenā prasība. Cilvēce nākusi pie izprat-

nes, ka tur, kur gaisma neienāk pa logu, ārsts nāk pa durvīm.

Logam, kā gaismas un saules vārtiem, piekrīt arī ci-

tas funkcijas, proti: vēdināšanas, telpas saistīšanas ar ār-

pasauli un izdaiļošanas uzdevums. Telpās, kur nav māk-

slīgas vēdināšanas, pa vaļējo logu un atvērto krāsns muti,

telpu apkurinot, norisinās dabiskā vēdināšana.
Svaigo gaisu
iesūc arī pa sīkajām spraudziņām starp stiklu, rāmi un
ap-
lodu, bet bojāto gaisu ierauj krāsns dūmu kanālos.

Ir vēl viens apstāklis, kas piešķir stiklotai

logam, resp.

sienas daļai visai lielu vērtību ir saite, kas vieno cil-

—
logs
vēku telpā ārējo pasauli. Sevišķi liela nozīme
ar
logam zie-
meļos, jo klimatiskie apstākļi spiež tur vairāk uzturēties
slēg-

81
tās telpās. Cik dienvidniekiem saules par daudz, tik ziemeļ-
nieki kāri iet saulei pretim. To dara,
to uztver un ar logiem
pievēršot dzīvojamās telpas dienvidiem, izbūvējot izlodzes,

sauļošanās terrases, lielus logus.

Nebūtu lieki apstāties pie jautājuma par logu novietni

sienā un apskatīt dažādās iespējamības, lai ierosinātu domas

arī citos iespējamos virzienos, nepieturoties vienīgi pie iesak-

likt katras istabas ārsienas vidū

ņojušās tradicijas —
pa lo-

gam,
tradicionālā augstumā no
grīdas un no griestiem, divām
vērtnēm un šķērsi loga augšdaļā. Līdz šim logu iedalījumu
sienās noteic nevien prasība pēc glītas fasādes un gaišām tel-

pām, bet arī vajadzība istablietas pareizi un mājīgi novietot.

Tas bieži nav iespējams, ja logi ir iedalīti neatkarīgi no vē-

lākās iekārtas.

Klasiskais logu kārtojums novieto logus sienā vienādos

attālumos, pie kam starp logu ailēm paliek sienas daļa, kas

lielāka par loga platumu. Skatoties no ārpuses nevar noteikt,

kāds telpu iedalījums aiz logiem slēpjas; visām istabām logi
vienādi, —
kas mazāka — tai viens logs, kam divi logi —

tā divreiz lielāka, jo logu attālumi noteic arī šķērssienu vietu.

Otrs kompozīcijas paņēmiens rindo logu pie loga, atstā-

jot starp tiem sienas masu mazāku par loga platumu. Tādā

kārtā palikušās sienas daļas uzskatāmas par stabiem, un dod

viena laukuma Pie šāda

vieglu pāreju no gaišā uz otru. logu
iedalījuma istablietas var novietot jebkurā vietā pret logu
sienu, jo visa siena, cik tālu vien logi sniedzas, ir vienmērīgi
gaiša.
Tas jau ir solis uz moderno logu virkni, —
iestikloto

sienas strēmeli, kuras plūdumu ritmiski pārtrauc sienas ske-

leta Logs sniedzas staba līdz stabam,

stiegras. no no ķšērs-
sienas līdz šķērssienai. Šie garie logi sākas tālāk no
griestiem,
kā parasti. Viņi ir tik zemi, ka pilnīgi iztiek bez loga šķērs-
koka atveramās
un
augšdaļas.

Tāpat klasiskā kārtojuma ēkas stūros savilk-

no
atšķiras
tie Šādā abām ārsienām stūra istabā ir vien-
logi. gadījumā
vērtīga nozīme un stiklotais stūris atgādina nelielu lieveni

vai izlodzi.

Modernā architektūrā atrod vēl daudz dažādas

un
iespē-
jas logu formu Vienu tām rāda attēls
proporcionēšanā. no

14. Tur redzamais līdz iestiklotas

logs palielināts sienas ap-
mēriem, atstājot pāri tikai nelielu sienas strēmeli. Tās vairs

nav atsevišķas vērtnes, bet vienvērtīgs stikla laukums, iedalīts

82
 Attēls 14. Ēdamistabas iekārtas pieskaņojums moderni veidotai telpa

nelielos veramos Rāmja šķērši te ir ļoti dekorātīvi.

posmos.
Tie kā tumšu šķiedru audums pārvilkti loga izgriezumam.

Telpu izveidojumā nereti nāk priekšā gadījumi, kur lo-

gam kā apgaismotājam piekrīt tikai otrkārtēja nozīme, bet

galvenais uzdevums tam ir spēlēt greznojošu lomu. Lai tikai

atceramies krāšņos gotisko baznīcu logus,, kas bagātīgā krāsu

harmonijā ietver kora daļu un grezno milzīgas rozetes veidā

galveno fasādi. Tie spilgti uzzied saules gaismā, mīkstinā-

dami liedami daudzkrāsainu krāsas

tās spožumu un gaismu
ziņā taupīgās telpas iekšienē. Pat pelēka rudens diena caur

šiem stikliem liekas gaišāka un saulaināka, jo zeltotā un sar-

kanā krāsa rada maldīgu saulainu iespaidu. Tā

logu gleznās
nošķir ārpasaules, liek cilvēkam iegremdēties
telpu no ap-

kārtnē un rada neikdienišķu noskaņojumu.

Dzīvojamās ēkās krāsainu stiklu logi sastopami lielā-

pa
tikai retumis istabās. Labā
kai daļai kāpņu telpās, lieveņos un

krāsu kompozīcijā šie logi arvienu piešķir telpai greznuma un

83
noslēgtības raksturu. Logam nebūt nav
jābūt lielam, labāk

lai dominē sienas. Tad košais laukums izcelsies vēl jo vairāk.

Loga iedalījums un forma atkarājas no materiāla, kādā

tas
izpildīts. Pie mums iecienīti koka rāmji un aplodas, jo
materiāls ir lēts un netrūkst iestrādājušos amatnieku. Ilgā
būvgaldniecības attīstības laikā izkirstallizējusies konstrukcija
un ar viņu saistītie koku izmēri. Koks ir diezgan neizturīgs
un neļaujas apstrādāties līdz mazajām dzelzs dimensijām. Tā-

pēc koka logiem raksturīgi samērā lielie rāmji un šķērskoki,

kas aiztur lielu procentu gaismas.
Vakareiropas modernā būvniecībā iecienīti metalla logu
rāmji, sastādīti vai nu no dažādiem profīldzelžiem, vai
spe-
ciāli veidotiem, tikai viena loga konstrukcijai piemērotiem
rāmjiem un aplodām. Rāmji un šķērši ir šauri un izskatā

trausli. lestiklojumam nereti ņem lielos spoguļstiklus, kā

skatu logiem. Veramas tad ir attiecīgi iestrādātās sānu daļas.

II. MĀKSLĪGĀ APGAISME.

Ar gaumi apgaismot istabu ir liela māksla, jo mākslīgā

gaisma ir līdzeklis panākt omulību mūsu
spēcīgs tuvākajā
apkārtnē. Cilvēka izjūta kā smalkas stīgas tai
noskaņojas
tonī, ko ap mums rada veikli organizēta apgaisme. Mēs ļau-
jamies iedvesmoties no gaismas veida un piešķiram tam drau-

dzības, omulības, mistikas Pa lielākai

un
greznuma īpašības.
daļai apgaismes ķermenis ir pēdējais, ar kuru nobeidz dzī-

vokļa izveidošanu. Ar viņa palīdzību iespaidu bieži

telpas
var papildināt un uzlabot.

Bet var būt arī otrādi. Pati telpa var būt ļoti patīkama,
skaista un harmoniska, bet nederīgā formā izvēlēts apgaismes
ķermenis, vai neīstā vietā piestiprināts, tas ar vienu cirtienu

visu iespaidu sabojā —

telpa šķiet nospiedoša, cieš sienu ieda-

lījums, gaisma un ēnas ir saraustītas.

Šie noskaņas radītāji ir gaismas čaula

avota —
spuldzes
un tās saturs —

gaisma. Pēdējai uzticēts uzdevums aizvietot

dienas gaismu. Paturot ideālās dienas gaismas

prātā īpašī-
bas, rodas mērogs, ar kādu varam stāties pie mākslīgās gais-
mas vērtēšanas. Ja arī neviens mākslīgās apgaismes veids ne-

var nostāties pilnīgi dienas gaismas vietā, tomēr tie viens par

otru vairāk mēģina tai tuvoties.

Dažādiem gaismas avotiem ir dažādas nokrāsas gaisma un

dažāds stiprums —
intensitāte. Svecēm un petrolejas lies-

84
mai gaisma ir iedzeltena un vājāka kā elektriskai spuldzei.
Zināms, nav teikts, ka dzīvoklī visos gadījumos labākā ir

spožā gaisma. Tā nepieciešama gan tur, kur jārada laba

priekšmetu saskatamība strādājot darbu, bet nevēlama tā ir

brīžos. Lai gaismas daudzumu piemērotu katrai

acu atpūtas
vajadzībai, jāprasa tās rēgulēšanas iespēja. To panāk, lietājot
vājākus un stiprākus gaismas ķermeņus, aizsedzot viņus gais-
mas aizsargiem, vai savācot gaismas starus vienkopus staru

kūlī.

Gaismai jābūt racionāli izmantotai, lai tā veltīgi neiz-

plūstu nevajadzīgos virzienos. Viņas izmantošana telpās stāv

mūsu rīcībā tā būs tik cik novietosim

un pilnīga, izdevīgi
gaismas avotus
vajadzīgā vietā un cik labi pratīsim viņu spul-
dzes formu dažādiem darba veidiem. No tā izriet,
piemērot
ka liela vērība jāpiegriež apgaismes ķermeņu pareizai noviet-

nei Līdz šim ēkās gandrīz bez izņē-

telpā. pilsētu nomas

muma tā paredzēta visās telpās griestu vidū, un labi vēl, ja

ierīko pāris pieslēgu punktus galda spuldzēm un saimniecī-

bas vajadzībām. Bet bieži gadās, ka telpas vidū spuldze ma-

zāk vajadzīga, bet tā nepieciešama citā vietā —

pie sienas spo-
guļa, rakstāmgalda, pie pavarda vai darba galda virtuvē. Tā-

pēc jāatrod katrā telpā, atkarībā no viņas iekārtas, vispiemē-

rotākā vieta gaismas avotam. Virtuvē tam jāatrodas virs pa-

varda, mazgājamā un darba galda. Stāvot un strādājot šajās

darba vietās, gaisma nedrīkst krist no muguras puses
vai at-

rasties acu augstumā. Citi nosacījumi jāievēro pie spoguļu

apgaismes ģērbtuvē. Šeit nepieciešams, lai gaismas avots at-

abās spoguļa pusēs, lai uzacīm, de-

rastos acu
augstumā no

guna un lūpām nerastos krītošas ēnas. Lasot, rakstot, strā-

dājot rokdarbus acis jāaizsargā no gaismas ar necaurspīdīgu

aizsargu, bet gaisma jāvirza uz rokām. Dzīvojamā istabā,
kas ir ģimenes galvenā uzturas vieta, bez griestu spuldzes jā-
gādā vēl citi piemēroti gaismas avoti. Darba kabinetā nepie-
ciešama galda spuldze, kas apspīd galdu, bet saudzē acis

v. t. t.

Cik tālu gaismas ķermeņi noder telpu izdai-

gaisma un

ļošanai, i. aistētisko vērtību, apskatīsim kopā

t. paceļ viņu
ar viņu ārējo ietērpu, to filtru, caur kuru gaisma ieplūst telpā.
Savu iespaidu izdaiļošanā atstāj arī ceļš, kuru gais-
telpas pa

stari nonāk vai tie kritīs tieši apgaismo-

mas
telpā, —

uz

jamo vai tālāku nogādāšanu uztic kā-

apkārtni, viņu
dam vidūtājam, vai, beidzot, abi gadījumi tiek kombinēti.

Tā izšķir tiešu, netiešu un kombinētu apgaismi.

85
 Tiešās apgaismes veids pamatojas uz principa, ka no gais-
mas avota nākošie stari krīt tieši uz apspīdamiem priekšme-
tiem. Pie tam gaismas stari vai nu brīvi izplūst telpā (kā
piem., no svecēm), tos savāc kopā vienā staru kūlī ar īpašas
vai arī visām
necaurspīdīgas piltuves palīdzību, no pusēm ie-
tver caurspīdīgā ietērpā (abažūri). Spuldžu turētāji var

atrasties uz galda, karāties pie griestiem, sienām vai būt tur

iebūvēti.

Netiešā apgaismē gaismas staru sadalītājs ir gaišais griestu

laukums. Šinī gadījumā pie griestiem izveido īpašas platas
dzegas ar tādu aprēķinu, lai starp griestiem un dzegu paliktu
neliela sprauga. Uz dzegas iemontē elektriskās spuldzes, lai

tās, no
apakšas skatoties, būtu acij noslēptas. Viņas apspīd

gaišo griestu daļu, bet tā savukārt pārējo telpu. Tā vis-

apkārt griestiem rodas spožs gaismas vaiņags. Līdzīgu efektu

panāk, ierīkojot gaismas avotu pie sienām un no telpas pu-

ses aizsedzot to
necaurspīdīgiem dekorātīviem vairogiem.
Gaismas starus virza uz augšu vai pret sienu, veidojot uz tās

gaišu blāzmu. Gaismas izejas punkts var būt arī tieši pie-
kārts pie griestiem, bet ar kupoli, kurš gaismu virza uz

augšu. Rodas mierīga, bet vāja gaisma. Pateicoties šādai

izklaidētai gaismai, priekšmetiem gandrīz nav ēnas. Viņi itkā

peld vieglā gaismā. Gaismas intensitātes ziņā viņa ieņem

starppakāpi starp tiešo un netiešo apgaismi.

Kombinētu gaismu iegūst ar īpatnēju kupola konstruk-

ciju, kur atvērtā augšdaļa vērsta pret griestiem, bet sāni un

apakšējā daļa ir izgatavoti no matēta vai piena stikla. Šo

veidu un tiešo apgaismi visbiežāk lietā dzīvokļos, izmantojot

vairāk vai mazāk gaismas virzīšanai
asprātīgus paņēmienus
pret griestiem.
Ideāli būtu, ja visur, kur vien tas vajadzīgs, gaisma būtu

pie rokas —
lai gaismas avotu varētu novietot kautkurā vietā

telpā. Gaismas avoti, kuri satur sevī degvielas, nav saistīti

pie zināmas vietas; tādas ir sveces un petrolejas spuldzes. Sve-

cei vairs neuztic pienākumu apgaismot darba vietu —

tam

viņa ir par vāju. Tāpēc tai tagad atliek vienīgi dekorātīva

loma. Tas ir vēl līdz šim iecienīts gaismas avots, kurš izstaro
ap
sevi romantikas mirdzumu, rada svinīgu, rezignējošu no-

skaņu. Viņas iespaidu pastiprina simmetriskā sveču novietne.

Sveces nemēdz nolikt kaut kā telpā —

nejauši, bet ievērojot

zināmu kārtību. Tās liek uz galda rindās, vienādos attālu-

mos, grupās žuburu svečturos, vai simmetriski pret apgais-

86
mojamo priekšmetu. Sveču sastāvam dažreiz piejauc krāsu —

dzeltenu vai sarkanu. Patīkamākās tomēr ir dzeltenās vaska

sveces ar īpatnējo smaržu.

Ja sveces skaitās priekšmets, tad spuldzei uz-

greznuma
tic kātrā darba pienākumus. Apstākļos, kur elek-
galvenā
trība nav pieejama, jāapmierinās ar petrolejas spuldzi. Tā

kā te jārēķinās ar šķidru degvielu un vertikālu cilindri, tad

ar to noteikts lampas vertikālais stāvoklis. Ar viņu nekā-

dus gaismas efektus nevarēs sasniegt, tādēļ galvenā vērība pie-

griežama spuldzes turētāja formai, konstrukcijai un apdarei.
Vienkārša forma, pareizs liesmas augstums no galda, krāsā

un materiālā piemērots kupols ir galvenās prasības, kādas jā-

pilda petrolejas spuldzei izskata ziņā. Priekšroka dodama

viegli spodrināmam un tīrījamam materiālam —

metallam

un stiklam kā arī taisnām, gludām formām.

Elektriskās spuldzes var pārvietot tikai uz nelieliem at-

tālumiem, cik to
atļauj sienas vadiem pievienojamās auklas

garums. Tomēr visbiežāk spuldzes piestiprina nekustīgi pie

griestiem un sienām vai viņos iebūvē. (Sk. attēlus 5., 8., 14.).
Tur tās no priekšpuses aizsegtas ar matētu stiklu, tā kā re-

dzams tikai gaišais stikla laukums.

lerīkojot telpās apgaismi, cenšas panākt zināmu kont-

rastu starp apgaismotām telpām —

vienā gaismas vairāk,
otrā —
mazāk; tur mirdzošs griestu lukturis, te apslāpēts
gaismas ķermenis. Tas dod telpām svētku vai mājības no-

krāsu.

Ar pašu gaismas dzīvoklī arvienu saistās

avotu 1) palīg-
kuras vai atbalsta 2) spuldzi ie-
daļas, nes gaismas avotu, un

tverošais kupols. Šīs abas spuldžu sastāvdaļas pārdzīvojušas

dažādākās formas materiālus. Pie veidošanas strā-
un
viņu
mākslas stiklu tapsē-
dājuši mēbeļu galdnieki, kalēji, pūtēji,
devuši gan vienkāršas
tāji v. c. un
bezgaršīgas, gan un daiļas
formas. Nav aizmirsta arī krāsa
spuldžu —
pergamenta, ce-

lofāna, audumu un stikla abažūri. Tie izstrādāti cilindru,

bumbu, konu un
šķīvju veidā, vai arī veidoti rotaļīgā papīra
vai auduma rafējumā (sk. attēlu 15.).

Vienu vai otru abažūra krāsu izvēlas atkarībā no istabas

iekārtas. Viņa nedrīkst kontrastēt ar apgaismojamās apkārt-

nes krāsu, piem., sarkanas sienas nedrīkst apgaismot ar zaļu
vai zilu gaismu, lai tās neizskatītos drūmi pelēkas. Zaļš un

zils dod aukstu, cietu gaismu un asas kontūras. Tāpat ne-

87
vēlami sabiezētas siltas krāsas abažūri, piem.,
ļoti spēcīgas,
aveņu sarkana un spēcīga oranžsarkana vai sarkani violēta

Attēls 15. Oriģināla stikla lampa ar papīra abažūru.

krāsa. Ar tām panāk otru galējību —

telpa šķiet karsta, sma-

cīga, nogurdinoša. Turpretim bagātā krāsu skala robežās starp

ziloņkaula, dzelteno un brūno dod maigu, patīkamu gaismu.
Kā draudzīgākais un siltākais uzskatāms dziļš veczelta tonis.

88
 TELPU IEKĀRTAS PRIEKŠMETI.

I. ISTABLIETAS— MĒBELES

1. Mēbeļu gatavošanas materiāli un veidi.

Telpu iekšējā iekārtā galveno vietu ieņem istablietas —

mēbeles. Tās, atkarībā no

kārtotāja materiālā un sabiedri-

skā stāvokļa, daiļuma un lietderības izpratnes, var būt ļoti

dažādas materiāla, formas un krāsas ziņā un vairāk vai ma-

zāk atbilst prasībai, kurai tās celtas un iegādātas. Mēbeli

gatavojot, pasūtot vai pērkot vienmēr jāņem vērā tās uzde-

vums un vieta, kur tā tiks novietota. Istablietām jābūt liet-

derīgām, piemērotām noteiktam uzdevumam un vietai; bet

tām jābūt arī izturīgām, glītām, viegli apkopjamām un pie-

tiekoši lētām. Šīs īpašības atkarīgas no mēbeļu gatavošanas
materiāla izvēles, materiāla apstrādāšanas, mēbeļu celšanas

un izrotāšanas paņēmieniem, dotām krāsām un formām. Gal-

venais mēbeļu gatavošanas materiāls ir koks. Blakus kokam

vēl lietā metallu, stiklu un kā papildmateriālu ādu, ādas at-

darinājumu un drēbi.

Primitīvākās mēbeles, kādas, kā redzams, bijušas jau

sirmā senātnē, celtas sasitot kopā koka bluķus, sakņu stum-

brus, klūdziņas un dēļus. Tālāk, atīstoties mēbeļu rūpniecī-

bai, gatavošanas materiālus izmeklē izstrādā.
rūpīgi un

Ja vērojam neapstrādātu koka dēli, redzam viļņveidīgu

rakstu, kas katrai koku šķirnei citāds. Koks augot veido ci-

lindriskus, tumšus gada riņķus, kuru krāsa mazliet tum-

šāka par pārējo koksni. Koka stumbru sazāģējot gareniski vai

šķērsām, uz
dēļa redzams šo gada riņķu izveidotais raksts.

No veseliem šādiem celtas mēbeles masīvām

dēļiem sauc par
mēbelēm.

Ļaujot koka dēlim žūt, ka bieži

zaļam izrādās, gada
riņķu virzienā koks liecas Pie vienkār-
šķiedru un plaisā.
šām mēbelēm, kā krēsliem, soliem, tas nav tik svarīgi. Turpre-
tim ļoti no svara tur, kur mēbeles sastāv no atsevišķām daļām,
piem., atvilktnēm, durvīm v. t. t. Lai mēbeļu izskats ar šādu

koka plaisāšanu liekšanos maiņām nebo-

un no
temperātūras
jātos, mēbeļu gatavošanai lietā citus paņēmienus. Koku sa-

zāģē plānos dēlīšos un mēbeles gatavojot salīmē vienu dēlīti

virs otra šķērsām koksnes rakstam. Līmēšanu izdara rūpīgi,

lai beidzot vairākkārtīgi salīmēti dēlīši izskatītos kā viens

masīvs dēlis. Tā rīkojoties, mēbeles pasargās no plaisāšanas,

89
Attēls 16. Trauku skapis, kura virsmu rotā tūjas koka, putnaču bērza un ražu koka finieri.

jo katrs dēlītis žūstot plaisā šķiedras virzienā un šķērsām uz-

līmētie dēlīši aizkavē. Šādus

šo plaisāšanu plānus koka dēlī-
šus sauc par
finieriem un no šādiem dēlīšiem gatavotas mēbe-

les par
finiera mēbelēm. (Sk. attēlu 16. un 17.) Mēbeles

tikai plāniem dēlīšiem, bieži liek biezā-

negatavo no pamatā
kus dēļus, savā starpā krustotus, kam uzlīmē vien- vai div-

kārtīgi finiera dēlīšus. Šos biezākos dēļus arī

plānus sauc

par mēbeļu pildījumu, kam jābūt no sausa, izturīga materiāla.

Labām mēbelēm finieru kārta nedrīkst būt pārāk plāna. Tā

kā acīm redzama tikai mēbeļu virsējā daļa, to arī cenšas iz-

veidot glītāku, kamdēļ virsējam finierim bieži tāda koka

ņem
dēļus, kuram glītāks raksts, izlietājot šīm vajadzībām arī dār-
gākus kokus. Pildījumam, turpretim, izturīgu, sausu,
ņem
lētāku materiālu. Lietājot visai mēbelei dārgu, glītu mate-

riālu, ja citādi koks nav izturīgāks par pildījumu, nevaja-

dzīgi mēbeles sadārdzinās. Ja apakškārtā nav lietāts labs ma-

teriāls finiera kārta kārtai,

un
ļoti plāna, plaisājot apakšējai

90
 Attēls 17. Trauku skapis, rotāts ar raibu rieksta koka finieri

saplaisās līdz arī plānais finieris. Tā tad runa var būt par
labām un sliktām finiera mēbelēm. Labas finiera mēbeles

ir pārākas par masīvām.

Lai koka mēbelēm dotu mājīgāku, glītāku izskatu un

padarītu tās ērtākas lietāšanai, viņas polsterē ar cieto vai

mīksto (atsperu) polsteri. Šādas mēbeles ir dažādie dīvāni,

krēsli, soli, gultas. Atsperpolsterējumu iekļauj koka pamat-

formā, uz polstera auduma un jostām piestiprina atsperes,

kas savā saistītas auklām. Virs atsperēm nāk audums
starpā
un
jūras zāļu vai saru pildījums, pārvilkts ar drēbi. Šo drēbi

noteiktos laukumos rakstā piestiprina atsperaudumam. Lai

izlīdzinātu nevienādumus, virs nošūtā auduma klāj plānu

91
 vēl kārtu, lai asās
polsterējumu, pārklājot to ar plānu vates

zāles nespiestos cauri audumam. Pēc mēbeli

polstera tam

virsaudumu. Dārgākām mēbelēm virsauduma

pārvelk ar zem

liek vēl tā saucamo oderaudumu. Atspermēbeļu labums atka-

rīgs izvēlētā materiāla pildījuma, drēbes

no
(atsperēm, un no-

Darbam ļoti Lētu

strādāšanas.) jābūt rūpīgam. polster-
mēbeļu gatavošanai lieto lētus, mazvērtīgus (mazāk izturī-

gus) materiālus (piem., pildījumam ņem lupatas, sienu, zāģu

skaidas), tāpēc tās ātri nolietājas (atsperes nošķiebjas, drēbe

pildījums saberžas) nepieciešami bieži remonti,

saplīst, un

kamdēļ iznāk beidzot dārgākas, kā labi nostrādātās, sākumā

dārgākās mēbeles. Polsterējumi, piem., sēdekļiem, var būt

gatavoti arī bez atsperēm, kas iznāk lētāki. Polstermēbeles

pārvelk ar drēbi, ādu, vai ādas imitāciju. Ar drēbi pārvilk-

tās mēbeles ir mājīgākas, omulīgākas, vairāk piemērotas dzī-

vojamām telpām. Mēbeļu pārvilkšanai lietā vilnas, zīda, linu

vai kokvilnas īpašas Ar ādu vai tās imitāciju
mēbeļu drānas.
pārvilktās mēbeles ir ļoti higiēniskas, bet atstāj vēsāku, no-

pietnāku iespaidu. Tās vairāk lietā sabiedriskās

telpās, kungu
kabinetos un citur.

Bez iepriekš minētām ir vēl īpatnējas koka mēbeles, ga-

koka vai
tavotas no klūdziņām saknēm, ko pēc noteiktas for-
raksta saliek kopā. Tā tā sauktās
mas un
gatavo pītās —

mēbeles, kas piemērotas vasarnīcām, lauku māju verandām un

kā maza grupiņa dzīvojamās telpās. Praktiski un glīti var

būt arī no zālēm pīti krēslu sēdekļi.

īpatnējas ir arī tā saucamās Vīnes mēbeles, kur koku

pie zināmas apstrādāšanas (sutināšanas) saliec vēlamā formā.

Šādas mēbeles ir ļoti izturīgas, diezgan lētas, bet ne visai

glītas.
Kad koka priekšmetam ir vēlamā forma, koka virsmu

dažādi apstrādā. To dara, lai koka mēbeles būtu izturīgā-

kas pret ārējiem iespaidiem, viņu virsma glītāka un vieglāki
kopjama. Vispirms koka virsmu nogludina ēvelējot, nober-

žot ar pumiķa akmeni vai pulveri. Kokiem ar lielām, rup-

jām porām pēdējās aizpilda ar kādu īpašu masu. Kad koka

virsma pietiekoši gluda, to

pārklāj ar caurspīdīgu vai necaur-

spīdīgu cietu aizsargkārtu. Ja kokam glīta dabīga krāsa un

raksts, to var vēl vairāk izcelt, pārklājot tā virsmu ar bez-

krāsainu, gaišu, caurspīdīgu kārtu. Caurspīdīgu kārtu uz

koka virsmas dažādi: karstu linu

var
panākt 1) eļļojot ar

eļļu vien- vai vairāk reizes. Šādas mēbeļu virsmas nav spīdī-
gas. 2) Pārkrāsojot vairākas reizes ar labu pernicu (pernica

92
ir vārīta linu eļļa). Mēbeļu virsma būs caurspīdīga un
spoža.
3) Lakojot (laka ir sveču, kopāla, damara un citu kausējums
spirtā vai eļļā). Ar plānu lakas kārtiņu mēbeles pārklāj vai-

rākas reizes. Tā tās būs ar vairāk vai mazāk spožu caurspī-

dīgu virsmu. Spirta laka ir ļoti jūtīga pret mitrumu. 4)
Vaskojot (bišu vasks, cerizīns vai karnaubs tiek sajaukti ar

terpentīnu pusšķidrā masā). Vaskošanas masu vien- vai vai-

rākkārt ieberž kokā, kuru beidzot nospodrina. Mēbeļu virsma

būs caurspīdīga un spoža, jūtīga mirumu. 5) Spuldzi-
pret
not, tas ir pārvelkot ar politūru. (Politūru gatavo no šel-

lakas un vīna gara, pievienojot dažreiz arī kādu krāsvielu).

Uz sevišķi labi nogludinātas koka virsmas politūru uzziež

un rūpīgi ieberž kokā. Darbs jāveic ļoti rūpīgi un tas

prasa
daudz pacietības, zināšanas un enerģijas. Šāda koka apstrā-
dāšana iznāk diezgan dārgi. Spuldzinātās (polierētās) mēbe-

les virsma ir cieta, spodra, gluda, jūtīga pret mitrumu, kars-

tumu un skrambājumiem. Beidzamā laikā lietā jaunu poli-

tūras uztriepšanas paņēmienu ar otu, pārklājot koku ar spī-
dīgu cietu, bet ļoti izturīgu kārtu. Šādā veidā darbs salētinās.

Trešais paņēmiens —
ar aparātu palīdzību uzpūst, uzpulveri-
zēt vienu vai vairākas reizes nitrocelulozes laku, pārklājot
priekšmetu ļoti vienmērīgi ar ātri sacietējušu kārtu, ko vēlāk

nospodrina. Šādā veidā apstrādā flīģeļu un klavieru virs-

mas.

Visi koki neapstrādātā veidā ir ļoti gaiši, ļoti uzņēmīgi

pret netīrumiem, kas apgrūtina mēbeļu tīrības ieturēšanu,
izlabot. Lai kokam būtu
kādēļ koka krāsu cenšas glīta krāsa,
vai iznīcinātu dabīgo, koku mēdz kodināt (beicēt), t. i. pēc
virsmas nogludināšanas pārkrāsot ar krāsainu šķidrumu.
Šīs koka krāsas — kodnes, šķīdina ūdenī, spirtā vai ter-

Kodnes dabūt katram kokam piemērotas,

pentīnā. var
pēc
koka nosaukuma, piem., ozolkoka gaišā vai tumšā
attiecīga
kodne, rieksta kodne un citas. Lai sevišķi izceltu koka rak-

stu, koka virsmu īpaši apstrādā ar salmiaka kodni. Daži koki

daži sliktāki uzsūc kodnes. Pēc kodināšanas koka

labāki,
virsmu var vēl vaskot vai lakot.

Lētāka materiāla mēbeles, kur koka raksts nav sevišķi

glīts tā virsmu pārklāj 1) necaurspīdīgu
un
izceļams, ar:

krāsas kārtu (eļļas krāsu krāsas pulvera

eļļas gatavo no un

pernicas, ko labi pusšķidrā masā). Pārkrāsojot mēbe-

sajauc
les, pernica oksidējas, sacietē, ietver sevī krāsas ķermenīšus un

pārklāj koka virsmu ar cietu, izturīgu kārtu. Krāsošanu vai-

rākas reizes atkārto, kamēr virsma vienmērīgi nosegta. Bei-

93
dzot pārklāj lakas kārtiņu; 2) lakas
krāsojumu ar
plānu
krāsu: krāsa, kam piejaukta lineļļas laka. Šīs krāsas
eļļas
saucas par emaljas krāsām. Atkārtojot krāsošanu vairākas

reizes, koka virsmu pārsedz ar cietu, spīdīgu kārtu; 3) vaska

krāsu. (Šīs krāsas pagatvošanai krāsas pulveri, pernicu

ņem
un terpentīnu vienādā daudzumā un gatavai krāsai pieliek iz-
kausētu Šī krāsa ir ļoti glīta, bet tik izturīga,
vasku.) nav

kā eļļas vai lakas krāsa. Ar šīm krāsām bieži krāso

parastā
modernās mēbeles.

Ar eļļas, lakas vai vaska krāsām krāsotas mēbeles viegli

apkopjamas, kādēļ lietājamas visur, kur nepieciešama bieža

mēbeļu mazgāšana.
Kā materiālu koka mēbeļu gatavošanai ņem dažādus iekš-
zemes un ārzemju kokus. Katram kokam ir savas raksturī-

gas īpašības, ar ko tas atšķiras no citiem. Tamdēļ koka ma-

teriālu lietāšanas, apstrādāšanas paņēmieni jāizvēlas katram

kokam piemēroti. Tā: 1) ozolkoka šķiedra ir rupja, liel-

poraina, ar pelēki brūnu dabīgu krāsu un lielu īpatnējo šķied-

ras rakstu. Tas noder kā masīvu, tā finiera mēbeļu gatavo-
šanai. Ozolkoka mēbeles kodina tumši vai gaiši un vasko.

Tās nekad nelako un nespuldzina. Šīs mēbeles ir ļoti izturī-

gas,
izskatās pasmagi, solidi. Ozols ir iecienītākais mēbeļu
gatavošanas materiāls. Ozolu īpaši apstrādājot —

mērcējot,
iegūst tā saucamo melnozolu, kas ir glīts, bet arī dārgs mē-

beļu izgatavošanas materiāls. To vairāk izlietā mēbeļu ro-

tāšanai. 2) Ozolkoka materiālam ļoti līdzīgs ir osis, kuru

izlietā
apstrādā un tāpat kā ozolu. 3) Bērzs ir gluži pretējs
ozolkokam, ļoti gaišu dabīgu krāsu, sīkporains un sīku rak-

stu. Tas ļoti ciets un labi noder spodrinātām virsmām. Pa

lielākai daļai izstrādā gaišā krāsā, vieglas, graciozas formas

mēbelēs. īpatnējs ir t. s. putnaču bērzs, sīkiem, putnu acīm

līdzīgiem raibumiem, vai Karēlijas bērzs, sīku strīpotu rakstu,

kā arī t. s. bērzu māzers, izteiksmīgu strīpotu rakstu. Bei-

dzamie ir ļoti dārgi materiāli, daudz izlietāti mēbeļu rotā-

šanai un
dārgu moderno mēbeļu gatavošanai. 4) Kļava ir

ļoti gaišs, ciets, diezgan dārgs koks, kas labi noder gaišo
un spodro mēbeļu gatavošanai. Līdzīgu mēbeļu gatavošanai
noder arī buks (skābardze). 5) Goba dabīgi gaišā krāsā,

izteiksmīgs, plati svītrots raksts, tiek lietāta gaišām mēbelēm.

6) Lētāks materiāls ir melnalksnis, mazāk izteiksmīgu rakstu

un
pelēcīgu krāsu. To kodina un lako. 7) Vismīkstākie

koki ir apse, Tos lietā lētāku

priede un egle. mēbeļu gatavo-
šanai, pārklājot viņu virsmu ar eļļas, lakas un vaska krāsu,

94
retāki kodinot. Egle un priede sveķu satura dēļ, neder
spo-
drinātām virsmām.

8) Cietākais, izturīgākais materiāls mēbeļu gatavošanai

ir iesārti brūnā dabīgā krāsā;
mahagonijs jeb magoņu koks,
dažām mahagonija šķirnēm ļoti glīts, izteiksmīgs raksts.

Magoņkoka virsmas visbiežāk spodrina. 9) Rieksta koks

pelēcīgi brūnā krāsā, izteiksmīgu rakstu, noder dārgu un

greznu mēbeļu gatavošanai. 10) Ļoti dārgi, bet glīti mate-

riāli kā krāsu, tā raksta ziņā ir palisandrs (brūns, strīpots),

citronkoks sīku rakstu), rožu koks (sārts), mel-
(dzeltens,
nais koks (tumši pelēks, līdz melns), zebrāno k'dthe (dzelten-
līdz māzers (dzeltens, svītrotu rakstu), Makara
melns), tūja
(brūns, Korifei (gaiši brūns, sīkšķiedrains),
lielšķiedrains),
un
citi, kurus visvairāk lietā mēbeļu rotāšanai vai dārgu mo-

derno Ļoti arī dažādi

mēbeļu gatavošanai. 11) noderīgi
augļu koki, kā ķiršu (sārti brūns), ābeļu un bumbieru (dzel-
teni), ko dārguma dēļ vairāk lietā mēbēļu rotāšanai.
lietā niķelētas, spožas tērauda
Metalmēbeļu gatavošanai
caurules, alumīniju, skārdu, dzelzi, ko bieži mēdz pārkrāsot
ar
eļļas krāsu vai bronzēt.

2. Mēbeļu izrotāšana.

Ja mēbelēm ir
jau vēlamā forma, tad tās var rotāt dažā-

diem paņēmieniem. Kā zināmu mēbeļu rotāšanu uzskata mē-

beļu krāsošanu un vispār virsmas apstrādāšanu, jo glītas for-

mas mēbelei nav vajadzīgi nekādi īpaši rotājumi. Labi izvē-

lēts un glīti sakopots materiāls, rūpīgi izpildīts darbs garantē

mēbeli. Ja izdara mēbeļu tālākrotāšanu, nedrīkst aiz-

glītu
mirst, ka te jāievēro mērs, lai neapgrūtinātu mēbeles tīrīšanu

un lietāšanu. Tamdēļ rotāšanas paņēmieni jāizvēlas augšmi-

Sens
nētām prasībām piemēroti. mēbeļu rotāšanas paņēmiens
—
izgriezt, izgrebināt kokā kādu rakstu, ko sastopam pie
vēsturisko laikmetu mēbelēm, vienā laikmetā
visgreznākām
lielākā, otrā mazākā mērā. legrieza mēbelēs dažādus orna-

mentus, pat veselus vēsturisku notikumu attēlus, teiku motī-

vus un taml., tā pārvēršot visvienkāršo lietāšanas priekšmetu

mākslas darbā. Arī mūsu etnogrāfiskās mēbelēs
vērtīgā sa-

stopami rotājumi, kur mēbeļu pamatformās iegrieztas sku-

jiņas, zvaigznes citi raksti. Tā kā jādara rokām,

un tas
ļoti
rūpīgi, tad, lai salētinātu mēbeļu rotāšanu, sāka ar mašīnu pa-

līdzību izgriezt dažādas puķu

rozetes, grozus un
tamlīdzīgus
rotājumus, ko vēlāk uzlīmēja gatavai mēbelei. Beidzamais

95
rotāšanas paņēmiens parasti šablonu darbs, bez kādas māksli-

nieciskas vērtības, kamdēļ labāk lietāt pirmo paņēmienu. Vēl

pielaižamas būtu šabloniski veidotās pērļu vai skujiņu līstes,

tās, rokām grieztas, izskatītos tikpat šabloniski un

nevaja-
dzīgi sadārdzinātu mēbeli. Šīs līstes bieži noder
neglītu malu
apsegšanai. Uzlīmētās rozetes un viņjetes pilnīgi atmetamas,
kā lieki putekļu krājēji. Dažos gadīumos rakstu iededzina

kokā, kas, labi izpildīts, nemaz neizskatās tik slikti.

Grezns mēbeļu rotāšanas paņēmiens ir apkalšana ar me-

tallu. Atrodamas tīnes, pūra lādes, kas dzelzs

vecas apkaltas
apkalumiem. Seniem latviešiem bija arī galda stūri
apkalti
ar metallu. Ar metallu apkala mēbeles netikvien greznuma

dēļ, bet arī aiz praktiskiem iemesliem, lai tās tik ātri nenolie-

tātos (piem., galda stūri), vai lai būtu labāki noslēdzamas

(pūra lādes). Tagad apkalumus mēbeļu rotāšanai lietā ļoti

maz un tikai tur, kur nav iespējams lietāt citu materiālu,
kur nepieciešams aizsegt kādu neglītu vietu un aizsargāt
mēbeli pret noskrambāšanu, piem., durvju un atvilktņu at-

slēgu caurumiem, vilktnēm, eņģēm; kā materiālu izvēlas

spī-
dīgu misiņa, niķelētu vai bronzētu metallu. Šos metalla ka-

lumus atslēgas caurumiem un vilkņiem modernās mēbelēs at-

vieto arī ar koku, kaulu un ādu.

Mēbeles arī mākslinieciski izgleznot,

var
gleznojot uz

atsevišķām plāksnēm dažādus attēlus. Primitīvu

mēbeļu
gleznošanu ar naīvi veidotām puķītēm un putniņiem varam

redzēt mūsu etnogrāfiskās mēbelēs.

Senie galdnieki ir parādījuši lielu mākslu dažādu koka

mēbeļu krāsošanā un gleznošanā. Sevišķi vecie ēģiptieši lie-

tajā baltu un arī daudzkrāsainu krāsošanu, kopīgi ar īpašiem

kokkonservēšanas kam
līdzekļiem, pateicoties vēl ir iespēja
skatīt viņu mākslu. Šo paņēmienu madernās mēbelēs reti kad

lietā, izņemot, varbūt, dažas sīkmēbeles.

Visgreznākais, glītākais un vērtīgākais mēbeļu grezno-

šanas paņēmiens ir t. s. intarzija, inkrustācija. Mēbeles vir-

smā noteikta raksta

izgriež pēc laukumiņus un pilda iz-

grieztās vietas ar cita koka plāksnītēm. Parasti kokus lietā

daudzkrāsainus, tumšu ieliekot gaišu koku,

ņemot pamatā un

vai otrādi. Koka vietā var lietāt arī citu materiālu, kā per-

lamutru, kaulu, metallu. Vēsturiskā laikmeta mēbeles bieži

rotātas šai paņēmienā. Tā vecie ēģiptieši mēbeles bieži

rotāja
melnkoku Vecromieši metallu, stiklu,
ar un ziloņkaulu. ar

pat dārgakmeņiem. Viduslaikos sevišķi iecienītas inkrustā-

cijas ziloņkaulā, perlamutrā un metallā. Mūsu laikmetā m

96
krustācijām vairāk lietā koka materiālu. Saliekot lielākā plāk-
snē dažādi kopā mazas plāksnītes no dažādām koku sugām,
dažādās krāsās, mēbeles virsmai var dot vēlamo rakstu, ne-

bojājot virsmas gludumu. Tā var salikt arī vienāda mate-

riāla koka plāksnes kopā, tikai katrai plāksnei citādu

ņemot
šķiedras virzienu. Šādas plāksnes, dažādi atstarojot gaismu,
izskatīsies rūtainas, svītrainas, skujainas vai citādi. Masīvās

mēbelēs iestrādāt intarziju grūtāk, kamdēļ to biežāk lietā fi-

niera mēbelēs. Agrāk inkrustācijas darbu izpildīja tikai ro-

kām, kas prasīja daudz pūļu, rūpības, prasmes un laika. Ta-

gad šo darbu bieži veic mašīnām. Inkrustāciju bieži lietā mo-

derno mēbeļu gatavošanā, kā mēbeles atsevišķā plāksnē, tā

arī konstruktīvās daļās.

Mīkstās mēbeles, lai aizsegtu dažādas šuves un malas,
rotā auklām, bārkstīm, piestiprinot vajadzības gadījumā au-

dumu pie koka glītām platgalvainām nagliņām.

Mēbeļu rotāšanai bieži koka virsmu dažādās mēbeļu
daļās dažādi apstrādā, piem., priekšmetu visu nokrāso ar

eļļas vai vaska krāsu, bet dažas spodrina skaidri

strīpas ar

saskatāmu koka rakstu. Šādā veidā labus

šķiedras panāk
efektus.

3. Mūsu laikmeta mēbeles.

Modernais stils, kas pašlaik dominē celtniecībā, prasa

arī modernu stilu
mājas iekārtā. Tagadējās mēbeles ļoti at-

šķiras no tām, ko lietāja un uzskatīja par glītām vēl gadus

trīsdesmit atpakaļ. lecienīto sarkano vai zaļo plīša mēbeļu,
bagātīgi uzlīmētiem, izdedzinātiem rotājumiem, virpojumiem,
veselu zāles un citu garnitūru vietā ir izveidojušies gluži

jauni mēbeļu veidi un

tipi. Šīs jaunlaiku mēbeles cieši sais-

tītas dzīves drudžaino dzīves ritmu,

ar vajadzībām, augstiem
technikas sasniegumiem, kas sniedz daudz dzīves apstākļu
uzlabojumu uzstāda
un
prasības pēc praktiskas, lietišķas, ve-

selīgas apkārtnes. Tamdēļ tagādnes mēbelēs sevišķi uzsver

lietderību, piemērotību zināmai vajadzībai, parocīgas, higiē-

niskas apkopšanas tomēr novārtā
iespējamības, neatstājot
cilvēka aistētiskās prasības.
Ar mitru vai putekļu sūcēju namamāte
putekļu lupatu
īsā laikā veikt darbu,
var telpu apkopšanas kurpretim ag-

rākās, pārlieku izgreznotās, izliektās un izrotātās galda un

krēslu kājas citi priekšmeti tās daudz

un
prasīja no
bezgala
laika un enerģijas. Modernās mēbelēs kā materiāls pārsvaru
ņem metalls, stikls, āda, gludas koka plāksnes, taisnas, gludas

97
 Attēls 18. Glīts stūrītis dzīvojamā telpā.

līnijas, atmetot daudzos izgriezumus, iegriezumus, uzlīmēju-

mus, virpojumus, bagātu profilējumu. Mēbeles rotātas attu-

rīgi. (Sk. attēlu 14.). Tāpat visas mēbeļu sīkdaļas, viras,

vilkņi, skrūves, stienīši ir vienkārši, gludi. Daudziem tās iz-

liksies pārlieku vienkāršas un bez daiļuma, jo esam paraduši

arī šos sīkumus redzēt dažādi izliektus un rotātus.

Galvenais dekorātīvais elements modernās mēbelēs ir

glītu materiālu izvēle un sakopojums. Atmetot daudzos iz-

greznojumus, mēbelēs cenšas vairāk izcelt koka šķiedras da-

bisko rakstu un krāsu. Savienojot tos glītās plāksnēs, dažādi

kopā, var rasties skujainie, rūtainie un citi raksti. Mēbeļu

koku kodina ar īpašu koka kodni un virsmu spodrina. Šādu

mēbeļu gatavošanai jāņem vienmēr glīta raksta un krāsas

koki, kā mahagonijs, putnaču bērzs, palisandrs, rožu un citi

koki. (Sk. attēlu 16.). Bet arī Latvijas bērzs, ozols un osis,

tāpat augļu un citi koki ir labs materiāls šo lietu izgatavoša-

nai. Tā kā šādas mēbeles, lai glīti izskatītos, jāsaliek no lie-

lām un skaistām koku plāksnēm, tās iznāk diezgan dārgas.

Lētākas modernās mēbeles gatavo no priežu, egļu, apšu, alk-

šņu un citiem lētākiem kokiem, tos kodinot vai pārklājot

viņu virsmu ar krāsainu, nespodru, ļoti izturīgu eļļas, lakas

vai vaska krāsu. Šādas mēbeles ir jauka izskata, viegli tīrī-

ieteicamas mūsu kā
jamas un diezgan lētas, kamdēļ apstākļos
tā laukiem, kad
pilsētās, uz nav iespējams iegādāties dārgās
spodrās mēbeles. (Sk. attēlu 18.).

98
Attēls Rakstāmgalda virsmu var klāt ar stiklu.
19.

99
 Katrai jaunai modei uznākot, atradīsies vienmēr daži,
kas šo modi pārspīlēs un noies līdz galējībai. To redzam arī

mēbeļu gatavošanas mākslā. Ir virziens, kas atzīst tikai

mēbeles uzdevumu, novārtā

praktisko, lietišķo atstājot pra-

sību mājīgām mēbelēm. Tādas ir izliektas

pēc daiļām un no

apaļām caurulēm, spīdīgās metalla mēbeles, kur sēdekļa vietā

ielikta cieta gluda drēbe vai āda, un plaukti un galda virsma

no stikla. (Sk. attēlu 1.). Šīs mēbeles labas veikalu, sabied-

riskām, slimnīcu, ārstu uzgaidāmām un tamlīdzīgām telpām,

bet ienesot tās privātdzīvokļa mājīgā atmosfairā, dqs telpām
oficiālu nokrāsu. Mājīguma sasniegšanai te būs jālietā daudz

audumu un spilvenu, un mēbeles zaudēs galveno attaisno-

jumu —

higiēniskumu, kamdēļ tās labāk privātdzīvokļos at-

vietot ar koka mēbelēm. Pielaižami būtu atsevišķi mēbeļu

gabali, kā gultas, un daži sēdekļi. Stikla lietāšana mēbeļu ga-

tavošanā dažreiz var būt diezgan lietderīga un arī daiļa, kā,

piemēram, tualetes galda plauktiņš, nakstgaldiņa vai maza

viesību galdiņa, rakstāmgalda (Sk. attēlu 19.), smēķējamā

galda virsma, greznuma
lietu plaukti, bufetes plaukti un

taml.

Dažos gadījumos bieza stikla plauktus un galda virsmas

var saistīt nevien ar metallu, bet arī ar koku. Paliekot zem

stikla krāsainu audumu vai izšūtu sedziņu, var galda virsmu

patīkami atdzīvināt un gūt labu iespaidu.
Mūsu dienās bieži gadās, ka trūkst telpas, kamdēļ labi jā-
apdomā, cik priekšmetu savai mājas iekārtai varam iegādāt.
Agrākos laikos telpu iekārtojot pasūtīja zināmu šo telpu gar-

nitūru, kā ēdamistabām, guļamistabām, zālēm un citām. Šīs

garnitūras bija pēc zināmas šablonas izstrādātas, sastādījās

no noteiktiem priekšmetiem, norādot katrai vajadzībai savu

īpašu mēbeli. bieži viena mēbele

Tagad, turpretim, apkalpo
vairākas vajadzības. Šādas kombinētas mēbeles
ļoti izdevīgas
telpās, kurās jāapvieno vairākas vajadzības. Tā, piem., gul-
vietā daudz lietā tā kas
tas
tagad saucamo
guļamdīvānu,
piemērots atpūtai dienā, ir zināma dekorātīva mēbele un to

izmanto citu bet naktīs

veļas un priekšmetu glabāšanai, pār-
vērš guļvietu. (Sk. Ir
par ērtu attēlu 20.). grāmatu skapji
vai plaukti kombinēti vai darba galdu,
kopā ar
rakstāmgaldu
galdi, kuri dažādām
izplēšami, pārveidojami un pielāgojami
vajadzībām; krēsli, kuri tā, ka tajos arī
polsterēti var at-

gulties (sk. attēlu 21.); skapji, kuri apvieno sevī nodalī-

jumu veļai, virsdrēbēm, apaviem, traukiem un citiem ikdienas

sīkumiem. (Sk. attēlu Tādā kārtā

22.). guļamistabu var

100
pārvērst dzīvojamā telpā, ēdamistabu darba istabā, jo arī
darba rīki un mašīnas (piem., šujmašīna) pārvēršamas deko-
rātīvās mēbelēs. Arī radio būt saistīts
var ar
lasāmgaldu
un
spuldzi.
Tā atsevišķas telpu iekārtas varam sastādīt no atseviš-

ķiem gabaliem, pakāpeniski pēc vajadzības tos iegādājot.

Šīs mēbeles, piemērojoties modernām būs
telpām, zemas, pla-

Attēls 20. Guļamdīvāns ar atvilktni veļai

ērtas. Tās vairs lielas, masīvas, bet

tas, neceļ smagas, gan

viegli izjaucamas, saliekamas, pārcilājamas.

Telpas izmantošanas labad, dažas mēbeles amerikā-
pēc
niska saista pie sienām vai iebūvē tanīs. Tā, piem.,
parauga
ir kas piecelšanās rītiem viegli saliekamas
gultas, pēc no

dubulti, pieslienamas pie sienas vai nolīdzināmas sienas ai-

lē. (Sk. attēlu 4.). Soli, kas piestiprināti ailēs, stūru dīvāni
piestiprināti sienām, veļas trauku skapji, kas iebūvēti
pie un

sienās, virtuves un citi galdiņi, kas pēc lietāšanas pie sienas

pieslienami.

101
 Mūsu laikmets ir mašīnu laikmets, kur cilvēku roku-

darbu pēc iespējas atvieto ar mašīndarbu. Šādā virzienā grib

strādāt arī mēbeļrūpnieki. Tā Vācijā un Francijā ir virziens,
kas mēbeļu formas grib standartizēt, pieturoties pie sekoša

uzskata: «Agrāk amatnieki apmierināja katra individuālās

vēlēšanās, tagad ar rūpniecības un automātisku mašīnu palī-

dzību ražo lielos vairumos bezvārda masai. Tā tikai ar raa-

Attēls 21. Moderns atpūtas krēsls.

šīnu produkciju iespējams izstrādāt līdz beidzamam sīku-

mam tipizētu un pavisam objektīvu formu, kas atbilst moder-

nā cilvēka praktiskām vajadzībām un formu izpratnei. Katrs

mēģinājums, atdarināt ar mašīnām individuālās koku amat-

niecības formas, noved līdz zināmām nepilnībām. Tā tad

mēbelei, kā lietāšanas priekšmetam, izgatavotam lielos vairu-

mos, jādabū techniski objektīva forma, kāda ir, piem., radiā-

toriem, rakstāmspalvām un visiem citiem darba un praktiskas
lietāšanas rīkiem. Šo jauno formu vērtība tieši viņu
pastāv
lietišķībā.» Šī standartizētā, šablonizētā forma dod tikai tir-

gus preci, ir internacionāla un izslēdz nacionālās un individu-

ālās formas.

102
 Attēls 22. Stūrītis dzīvojamā telpā. Dīvāna atvilktnes veļai.

No augšminētās idejas izejot, Vācijā izgudrots jauns mē-

tā saucamās kastīšu mēbeles, kuru galvenā priekš-
beļu tips,
rocība —
daudzo atsevišķo mēbeļu daļu kombinācijas iespē-

jamība. visas plauktu un

kastveidīgās mēbeles (skapji,

103
bufetes, grāmatu plaukti), var
iegādāties atsevišķās gatavos

noteiktos samēros formās Šīs

un izgatavotās daļās. daļas da-
žādi, simmetriski un nesimmetriski saliekot vienu virs ot-

ras un pārvietojot, iegūst dažāda veida un izskata mēbeles,

visdažādākām vajadzībām (trauku, veļas, grāmatu un citu

priekšmetu skapji un plaukti), kuras var

pielāgot katrai tel-

pai un mēbeļu sagrupējumam. Šo mēbeļu forma neuzkrītoši

piemērojas jaunai telpai, jaunlaiku ļaudīm, tomēr vislabāk

izcelsies uz attiecīgi piemērota fona, kādu uzrāda modernā

architektūrā. Pie mums šādas kastīšu mēbeles mēbeļrūpnie-

cībā lielos vairumos neizstrādā un neizstrādās. Tās atmaksā-

jas ražot tikai ļoti plašos atļauties tikai

apmēros, un to var

lielas tautas.

Tā kā šādas mēbeļu formas dažos gadījumos ļoti iz-

devīgas (piem., grāmatu plaukti), tad, izmantojot šo ideju,

katrs pēc vēlēšanās un vajadzības var pasūtīt sev atsevišķās
mēbeļu daļas pie amatniekiem.

Modernās mēbeles, kādas pie mums sastopamas, izgatavo

pēc Vācijas, Francijas vai Anglijas paraugiem. Mēs nedrīk-

šīs mēbeles akli kas lietišķs piemērots vā-

stam kopēt, jo un

ciešiem, frančiem un angļiem, var būt galīgi nepiemērots

mūsu vajadzībām un apstākļiem. Pieturoties pie galveniem
principiem, katram pašam jāizloba nepieciešamais un
jāpie-
mēro savām iespējām un vajadzībām.

Galēji modernais virziens uzstāda par galveno lozungu

dzīvoklī daudz saules, fiziskās kultūras
svaiga gaisa un at-

tīstības kamdēļ dzīvoklis visām

iespējamību, jāiztīrī no

grabažām, bez žēlastības izsviežot visu, kas nav

nepiecie-
šams dzīves procesam: mākslas priekšmeti, greznojumi, aiz-

kari, liekas mēbeles, Dzīvoklī vislielākai vienkār-

jāvalda
šībai, lietderībai absolūtai Šim virzienam,
un piemērotībai.
kas tik krasi atzīst tikai fizisko, novārtā
un
vienpusīgi at-

stājot garīgo, pilnīgi pieslieties nevaram. Mums jācenšas ap-

vienot abus neievērotu arī katra cilvēka
viedokļus, neatstājot
individuālitāti tieksmi pēc Šim virzie-
un daiļuma. jaunam
nam nav kultūrālas bāzes, nav
tradiciju, jo lietderība vien nav

nekāda tradicija, mēs nevarētu runāt moderno

kamdēļ par

mēbeļu stilu, bet tikai par modernā gaumē darinātiem priekš-

metiem. Mēs stila meklēšanas periodu. Pats
—

pārdzīvojam
laikmets nāks vēsture uzspiedīs
te
palīgā, viņam savu no-

krāsu un nākotnē varēs runāt par mūsu lietišķā laikmeta mē-

beļu stilu.

104
II. AUDUMU UN ROKDARBU LIETĀŠANA

DZĪVOKĻU IZDAIĻOŠANĀ.

Mājīgas telpas iekārtošanā lielu nozīmi piešķir dažā-

diem audumiem rokdarbiem. ir rakstnieka Her-

un
Zīmīgi
maņa Banga vārdi: «Stelles laikam tādēļ izdomātas, lai vai-

rotu mājas siltumu un omulību». Istabas, iekārtotas tikai ar

cietām koka vai metalla mēbelēm, kailu ie-

atstāj un vēsu

spaidu. Audumi rokdarbi, dažādos istabas

un
pārstrādāti
priekšmetos, ar savu dabisko mīkstumu ienes šo noskaņu arī

telpā. Audumus un rokdarbus mājas izdaiļošanai varam

pa-

sūtīt, nopirkt vai arī paši darināt. Tā kā sieviete šajos au-

dumos rokdarbos ielikt tik daudz

un var
personīga, pašdari-
nātiem priekšmetiem jādod priekšroka. Tādā kārtā sievietei

dota iespēja un
pašķirti plaši ceļi tieši līdzdarboties savas

mājas izdaiļošanā. Sievietes te parāda savu gaumi, ar zināmu

uzcītību pārvēršot kailās telpas patīkamā siltā mājoklī. Labs

audums rokdarbs, kur sieviete izraudzītam darbam

un prot
dot piemērotu ārējo formu, var būt īsts mākslas darbs.

Laba rokdarbniece un audēja ir savā ziņā māksliniece, kas

prot salikt, saskaņot krāsas, sakombinēt rakstus, izvēlēties

piemērotāko izpildīšanas techniku un pārstrādāt izvēlētos

materiālus lietderīgos, telpu patiesi izdaiļojošos priekšmetos.

Ar rokdarbiem un audumiem katrai, arī visvienkāršākai sie-

vietei dota iespēja celt gaismā visu to māksliniecisko, kas viņā

apslēpts.
Rokdarbi — izšuvumi prasa lielu pacietību, lielu

pirkstu veiklību un daudz laika, tāpēc ne visiem vienādi

padodas. Audumi gan īpašas iekārtas, bet mazāk laika

prasa
un iznāk lētāki nekā rokdarbi, pie tam labāki izskatās slikts

audums nekā slikts izšuvums.

Materiālu izvēle audumiem un izšuvumiem ļoti plaša.

Var lietāt linu, kokvilnas, vilnas, zīdu, kaņepāju, džutas au-

dumus dzijas, kombinējot arī dažādus materiālus

un kopā.
Katrai šķiedru vielai ir sava īpatnība un no tām darinātam

audumam zināms raksturs, kuru atspoguļo arī

savs tas telpā,
kurā to novieto. Tā linu audums ir vēss, ciets, neuzkrītošs,
neļaujas labi krokoties, bet krīt taisnos, smagos stīvos locī-

jumos, s

Vislabāk linu audums izskatās dabīgā krāsā vai balināts.

Pretēji linu šķiedrai, vilna ir silta, mīksta, un vilnas audums

glīti krokojas apaļās smagās krokās. Vilnu ieteicams pār-

strādāt tādos priekšmetos, kur viņas īpašības visvairāk vēla-

105
 Piem., sienu spilvenos.
mas un
izceļas. grīdu segās, segās,
Vilna labi krāsoties labi izceļ visas krāsas. Zīda
ļaujas un

audumi vienmēr atstās iespaidu. Beidzamo

greznu, bagātu
gadu mākslīgie zīdi ar savu izskatu ļoti līdzinās īstiem, kam-

dēļ telpas iekārtas priekšmetos var pa daļai pēdējos atvietot.

Kokvilnas šķiedras var pārstrādāt visdažādākos, gan ļoti bie-

zos, smagos, rupjos, gan plānos, caurspīdīgos, mežģinēm lī-

dzīgos audumos.

Arī katram auduma veidam raksturs. Tā

savs
īpatnējs
plīša audumi krīt smagos,
lielos locījumos, batists un etamīns

labāk izceļas sakrokots. Visiem audumu locījumiem un

krokojumiem vienmēr kas visvairāk

jābūt dabīgiem, piemē-
katra auduma Šo vai
rots
īpatnībām. īpatnējo šķiedras au-

duma izteiksmi var vēl vairāk izcelt ar kontrastiem. Piem.,

mīksts spilvens, kam uzšūta cieta poga, izliksies vēl mīkstāks.

Balta mežģine tumši virsmas izskatīsies

uz
spodrinātas galda
vēl smalkāka, baltāka, tīrāka. Dažādie kokvilnas izstrādā-

jumi ļoti labi noder telpu greznojošo priekšmetu darināšanai,

tomēr liniem vilnai, kā vietējiem ražojumiem,
un
pienākas
izcilus vieta.

Izejmateriālu pārstrādāšanai ir daudz dažādas technikas.

Lietderīgu telpu izdaiļošanas priekšmetu darināšanai izvēlas

tādas, kas neprasa tik daudz laika un materiāla, un izstrā-

dātie būtu dekorātīvi

priekšmeti izturīgi, un
viegli tīrījami.
Svarīga ir raksta izvēle un tā salikšana dažādos audumos un

izšuvumos. Šai virzienā daudz kas Pie

labojams. mums

daudzi vēl aizraujas dažādu putnu, lauvu,

ar
gulbju, briežu,
lāču, tautu meitu un citu figūru izšūšanu, kas, lai šos darbus

kaut cik ciešami izstrādātu, prasa daudz veiklības, laika, zi-

nāmu māksliniecisku dāvanu kas tomēr lielākai

un izjūtu,
daļai šo darbu darinātāju trūkst. Vēl ir rok-
bezgaršīgāki
darbu izšuvumi-imitācijas, briežus,
«gleznojot» tos pašus,
gulbjus, lauvas eļļas krāsām. Turpretim mākslinieciski iz-

šūta vai būs dekorātīvs

austa
glezna ļoti telpu greznojošs
elements, ko liecina, vecie franču Kā
par piem., gobelēni.
rakstu audumiem, rokdarbiem var lietāt latvisko etnogrā-
fisko bagātību ornāmentu, bet arī tiek daudz
— te
grēkots.
Lai latviešu ornāmentu lietātu,
pareizi jāmācās izprast mūsu

tautas etnogrāfiskās vērtības, kā rakstu elementu sakopošanā,

tā arī krāsu saskaņojumā. Tad nevērosim tādas aplamības,
kādas tagad bieži redzam daža laba rokdarbu veikala skat-

logā. Vecie latvieši daudz krāsojuši augu krāsām, iegūstot

106
Attēls 23. Audumi un rokdarbi daiļo
telpu. Spilveniem rakstam izlietāti etnografiskie
cimdu raksti, lakats —

Zemgales villaine, zvaigžņota sega-grīdsega.

Kaucmindes mājturības semināra audzēkņu darbi.

maigus, labi saskaņotus krāsu toņus un izturīgu krāsojumu,

kas audumu materiāliem visai no svara.

Modernos audumu un izšuvumu paraugos

vairāk vērtē

gleznainus, krāsainus plankumus, nekā ritmiskus simme-

triskus, noteiktus rakstus. Rūtainie, strīpainie audumi, kuru

raksts izriet no aušanas technikas, izskatās ļoti dekorātīvi

un mājas iekārtā ir lielā cieņā.

Rakstus rokdarbiem un audumiem varam ņemt no ga-

taviem paraugiem dažādos žurnālos, vai sakombinēt paši.

Ja pašiem nav iespējams rakstu sakombinēt, tad tos varam pa-

sūtīt kādam māksliniekam, katram veidojamam priekšmetam

piemēroti.
Vienalga, kādu rakstu un techniku arī izvēlas, vienmēr

liela nozīme ir labai krāsu saskaņai un krāsainu laukumu

līdzsvarošanai un saskaņošanai, nevien atsevišķos, bet gan

vi-

vienā
sos
telpā atrodošos priekšmetos. (Sk. attēlu 23.).
Ja kādu priekšmetu darinām, ir jāpārdomā, vai tas sa-

derās ar citiem un kur to varēs lietot.

107
 Audumus un izšuvumus, telpas iekārtojot, varam lietāt

sienas
kā logu un durvju priekškarus, grīdas un segas, galda
un
gultas segas, spilvenu un mēbeļu pārvelkamos un segas.

Loga priekškari materiālā un veidā var būt ļoti dažādi;

viņu izvēle atkarīga no uzdevuma, kāds tiem jāpilda un pie-

mērotības zināmai telpai. Vienu priekškaru uzdevums būs

tā, lai pa ārienes arī mākslīgi apgaismotā

aizsegt logu to no

telpā nevarētu cauri redzēt. Šādā gadījumā priekškaru gata-

vošanai izvēlas biezu audumu. Šie priekškari var būt iekār-

toti tā, ka dienā tie nav redzami, piem., uzrullējami logu aug-

šējā daļā tievā rullītī (rouleau), vai aizvelkami logu sānda-

ļās citiem priekškariem Dažos gadījumos, lai
zem (storas).
telpās nezustu noslēgtības iespaids, arī dienas laikā logi jāno-
sedz, sevišķi ja tie atrodas ielas vai ceļa tuvumā, piem., pil-
sētās māju apakšējos stāvos. Tādā gadījumā lietā visu logu
aizsedzošu caurspīdīgu, plānu audumu priekškarus. Šim no-

lūkam noderīgi tilla, filē (tīkliņu), etamīna priekškari.

plāni
Tilla filē
un priekškari var būt bagātīgi rotāti rakstiem, apak-
šējā malā smagām bārkstīm, lai audumus
plānos, vieglos glu-
dāki nostieptu uz leju, glītāki krokotos, izceltos aizkarā vei-

dotais raksts. (Sk. attēlu 24.).

Etamīna priekškari vislabāk izskatīsies izvilkumu darba

rotājumā, volaniem nedaudz krokoti. Šādi visu

ar un logu
aizsedzoši priekškari neder logiem, pa
kuriem ir glīts skats

uz apkārtni vai dārzu, bet ieteicami pilnīgi aizsegt tikai tur,

kur logā rēgojas neglīti skati (pilsētās mūri). Da-
pretuguns
žos gadījumos, lai aizsegtu visu gaismas ieplūšanas
logu, dēļ
sedz tikai loga apakšējās daļas. Modernos dzīvokļos, kā arī

sabiedriskās telpās, lai nebūtu jālietā priekškari, nereti stikla

durvīm un logiem uzlīmē īpašus raibus papīrus, vai apakšē-

jā logu un durvju daļās zemākās stikla daļas taisa no necaur-

spīdīga piena vai krāsainā stikla. Priekškariem segtie logi

un durvis izskatās maigāki. Bez iepriekš minētā uzdevuma,
dažiem priekškariem jārēgulē telpā ieplūstošā gaisma, jārotā
logs un līdz ar to arī visa telpa. Šādām vajadzībām lietājami
dažādi krāsaini, viegli aizbīdāmi un atbīdāmi priekškari. Ga-

dījumos, kad nepieciešami apvienot vairākus priekškaru uz-

devumus, izdevīgi lietāt dubultpriekškarus, t. i. visu logu no-

segt ar plānu gaišu priekškaru, bet loga kontūras ar krāsainu,

biezāku audumu. Priekškari jāizvēlas ar apdomu, lai ne-

grēkotu pret higiēnu, tamdēļ ļoti biezi, smagi, grūti tīrāmi

audumi (plīšs, samts) logu priekškaru gatavošanai nav vē-

lami.

108
 Attēls 24. Sienas Logiem tīkla aizkari.
segu rotāts stūrīts.

Audumi mēbeles māksl. A. Cīruļa kompozicijas, māksl. A. Cīruļa dzīvoklī.

un uzņemts

109
 Priekškaru krāsa un raksts jāpieskaņo pārējiem audu-

miem telpā, sevišķi mēbeļu pārvelkamiem, un jāsaskaņo ar

sienu tā, lai labi izceltos, ar sienas krāsu nelielā kon-

ņemot
trastā, jo priekškari saskaņoti ar sienu, dod vislabāko fonu

mēbelēm. Tas sevišķi sakāms par taisniem, vieglās krokās

krītošiem šalles kas savilkti

veidīgiem priekškariem, kopā,
rada sienās lielākus krāsainus Lai šie krāsainie
plankumus.
plankumi labi izskatītos, tiem jāharmonē ar
pārējo telpas
krāsu. Ja sienas raibas, priekškarus ņem vienkrāsainus, vien-

krāsainām sienām var daudzkrāsainus audumus. Gaiši

ņemt
priekškari dod telpām gaišāku, priecīgāku izskatu, bet arī

tumšiem priekškariem radīt dekorātīvu efektu.

ar var
glītu,
Labus dekorātīvus iespaidus var gūt, kombinējot vairākus ma-

teriālus kopā, piem., liekot priekškaru sāndaļās raibu biezāku

audumu vienkrāsainu
un
logu augšas šķērsdaļai plānāku,
krokotu, vai otrādi. Augšējai šķērsdaļai auduma vietā var

likt tikai bārkstis. Krāsainiem audumiem svarīgi, lai

ļoti
krāsa būtu izturīga, pretējā gadījumā, gaismas
no
pastāvīga
iespaida, tā kļūs neizskatīga.
Priekškarus pie logiem liek dažādi, nokarinot taisnās

līnijās, dažādi krokojot un rafējot, vai apšujot volāniem,

kā kuram audumam labāki pieiet. Priekškaru pielikšanas
veids jāpieskaņo logu samēriem un formai. Jaunceltnēs lie-

tišķa taisnā logrāmja līnija un glīti izveidotās logu ailes ļoti

piemērotas taisno, šalles veidīgo priekškaru sakārtošanai. Tā

kā telpas apgaismošanai vissvarīgākā ir logu augšējā daļa, to

nevajadzētu aizsegt ar platu augšējo priekškaru šķērsdaļu.

Modernās mājās logu augšējās daļas nemaz nesedz, jeb sedz

tikai šauru auduma maliņu. Veclaiku dzīvokļos

ar
jārēķi-
nās apaļām ovālām formām, neglīti veidotiem
ar un un
logu
rāmjiem. Ar veikli pielāgotiem priekškariem iespējams arī

šajā virzienā kautko labot un panākt dažādus iespaidus. Tā,

piem., priekškarus piestiprināt tā, lai tie tikai

var segtu loga
malējos rāmjus sienu. Stikla tā tad aizsegtas
un
daļas nav

un viss logs izskatās platāks. Tā arī, karinot priekškarus

līdz pašai grīdai, logs izliksies augstāks, turpretim karinot

tos tikai līdz palodzei, logs izskatīsies zemāks. Izvēloties

priekškaru ar šķērssvītrām, logs izskatās zemāks un platāks.

Ja aizkaru strīpas iet gareniski, logs izskatīsies augstāks.
Priekškarus piestiprina pie listēm, koka vai metalla stieņiem
ar
nagliņām vai riņķiem. Koka līstes var glīti izveidot pie-
skaņojot mēbeļu krāsai un rakstam, vai arī
ņemot
vienā krāsā

ar tiem. Beidzamajā gadījumā tās būs neuzkrītošas. Ja līs-

110
tes
grib nosegt, lai tās nebūtu redzamas, tad tās var apvilkt ar

sakārtotu šķērspriekškaru. Šo šķērs-

sakrokotu vai gludi
priekškaru var
ņemt vienkrāsainu, raibu, kura malas pēc vēlē-

Dubultais
Attēls 25. logu priekškars. Malējais gatavots no
puķota etamina, vidējais no caurspīdīga markizeta, rotāts
smagām bārkstīm, viegli pieliekams un noņemams.

šanās var rotāt bārkstīm, volāniem, atstāt gludu vai ielocīt

ar krāsainu maliņu, kā tas kuram priekškaram labāk pieska-

ņojas. Ar riņķiem pie stieņiem piestiprinātie priekškari
bīdāmi Priekškari piestiprināmi tā,
viegli pēc vajadzības.

111
 Attēls 26. Viena istaba ar priekškaru sadalīta dzīvojamā un guļamā
telpā.

ka tie netraucē telpu vēdināšanu, ir viegli noņemami, iztīrāmi

un atkal iepriekšējā veidā pieliekami. (Sk. attēlu 25.).

Līdzīgi priekškarus ar
īpašām ierīcēm var
piestiprināt
pie koka kurās
līstēm, iestiprina šaurus, no
telpas puses ne-

redzamus, metalla stieņus. Ar auklas palīdzību aizkarus sa-

velk vai atvelk malās.

logam priekšā
Logu priekškari visās telpās nav
jāņem vienādi, tā, piem.,

guļamistabā parasti liek dubultpriekškarus gaišākās krāsās,

dzīvojamās telpās tie var būt raibāki, kungu kabinetos un

ēdamistabās tumšāki, rakstura, bērnu istabās plā-

nopietnāka
nāki, dzīvās krāsās.

Durvju priekškari biezi tiek lietāti nepareizi, kavējot un

traucējot durvju ērtu vēršanu un staigāšanu pa tām. īstā

vietā viņi tur, kur tie izpilda pašu durvju vietu, kā arī atda-

lot lielākas (sk. attēlu 26.), vai noslēdzot

un
pārdalot telpas
kādu aili. Durvju priekškari nepieciešami ja grib iz-
arī,
sargāties no caurvēja un aukstuma ieplūšanas, un apslāpēt
blakus telpu trokšņus.
Piemērots materiāls tiem ir biezs vilnas, kokvilnas daž-

reiz arī linu audums, vienkrāsains, strīpains vai rūtains; sīki

un izšūti raksti durvju priekškaros neizskatās efektīgi. Dur-

112
vju priekškariem jābūt viegli bīdāmiem, kamdēļ tos visparo-
cīgāki piestiprināt pie riņķiem.
Grīdas ir labs
segšana grīdsegām ļoti telpu izdaiļošanas
veids. (Sk. attēlu 27.). Ar segām grīdas netikvien izdaiļo,
bet arī aizsargā pret nolietošanu. Bez tam tās lietā, lai grīdas
būtu siltākas un klusinātu soļu troksni. Grīdsegām var pār-
segt visu telpu vai tikai tās daļu, kā arī šaura celiņa veidā pār-
likt biežāk vietās.
staigājamās
Katrs būs izjutis to
labpatiku, kas rodas, staigājot pa

grīdsegām, un
novērojis, ka istabas it kā neizskatās apdzī-
votas, ja no
grīdām noņem grīdsegas. Omulību vēl lielākā

mērā sniedz pilnīgi ar audumu noklāta grīda. Protams, liela

grīdsega —

tepiķis bieži vien aizņems jau istabas lielo daļu

un grīda redzama vairs tikai pie sienām. Bet ne katrreiz

izdodas iegūt tepiķi, kas lieluma un krāsas ziņā piemērots

jaunām dzīvokļa telpām, sevišķi vēl, ja jārēķinās ar plašām
istabām. Tādos gadījumos var izlīdzēties ar audumu, kura

platumu palielina, sašujot atsevišķus gabalus. lecienītākais

ir velūrs. sastrādāt kā vienkrāsaina auduma

Kopā var gaba-
lus, tā divās un vairāk krāsās. Vienkrāsainos sašuj nere-

dzamām šuvēm, pie kam šuvju vietas noslēpj auduma zemā

pūka. Sašuvuma vietās uzšuj tumšas ripsa vai zīda lentas,

tā sadalot Divkrāsainu velūru
segu gareniski un šķērsām.
sagriež kvadrātos vai garenos četrstūros un tos
sašuj mainītā

krāsu kārtībā. Abos drēbi

pēdējos gadījumos ar
pārvilktā
grīda kompozicijas principā tuvojas flīžu grīdai. Atšķirīgs
ir kāds cits izstrādāts strī-
—

tepiķa veidīgais paņēmiens, ar

pām gar malu un iešūtiem krāsainiem laukumiem vidū.

Vienkrāsainie, nespilgtie grīdas audumi savukārt noder

par pamatu austiem, vai sietiem tepiķiem, kuri tur līdzinās

nelielam ziedošu
puķu parteram.
Ja drēbe smaga, tā nekā sevišķi jāpiestiprina
nav pie grī-
das, jo staigājot viņu nesagrūdīs krokās. Ja ir kāds
vieglāks
un plānāks audums, tas labi jānostiepj un jāpiestiprina pie
grīdas līstēm vai zem tām. Grīdsegas visbiežāk gatavo no vil-

nas, bet lietā arī kokvilnu, linus, džutu grīdsegu pamatiem un

īpatnējiem grīdsegu veidiem. Tā, piem., ir grīdsegas, kas da-

rinātas tikai no džutas vai kokosa šķiedras, rīsa salmiem un

citiem tamlīdzīgiem augu šķiedru materiāliem. Tie var būt

celiņa veida audumi visas telpas segšanai, vai atsevišķas grīdas

segas,
vienkrāsainas vai raibas, un labi noder priekšnamos,
lauku sevī tik daudz pu-
vasarnīcās un apstākļos, jo neuzkrāj
tekļus, kā vilnas un kokvilnas segas. Pārējās grīdsegas var

113
 Attēls 27. Mēbeles, audumi, grīdsega u. Rīgas valsts mākslas amatn. sk.
c. izstādē 1933. g.

114
iedalīt uz stellēm austās un rokām sietās. Vienkāršākās ir

t. s. filca segas, vienkrāsainas vai krāsainu malu. Dažāda ma-

teriāla metriem, vienkrāsaini vai rakstaini,

celiņi dabūjami ar

vai bēz krāsainām malām. Sašujot tādus celiņus kopā, iegūst

interesantus laukumus lielākas telpas segšanai. Atsevišķas
grīdsegas dabū dažādos lielumos un kvalitātēs. Grīdsegu
dzimtene ir austrumi; tur tās pielietā plašos apmēros, visas

grīdas, pat sienu un sēdekļu segšanai. Tur darināja un vēl

tagad darina biezas, mīkstas, krāšņas, Smirnas, persiešu un ci-

tas segas, kas, labi sakopotu rakstu un krāsu, tāpat arī izturī-

bas dēļ ir greznākās. Šo techniku, lietājot mūsu etnogrāfis-

kos rakstus krāsu daudz lietā arī
un salikumus, pie mums

krāšņu segu
darināšanai. Šīs kas daudz laika,
segas, prasa
materiāla un
pūļu, iznāk ļoti dārgas, kādēļ nav visiem pieeja-
Smirnas segām pamataudumā iesien cilpas, kuras
mas.
pār-
griež noteiktā garumā, iegūstot pūkainu audumu. Šī pūkainā
tā saucamais auduma flors. Gludi grīdu segu audumi
daļa ir
ir tā saucamie gobelēni jeb kelima, kurus veido, sāpinot ar

rokām gludi, bez iesietiem mezgliem, dzijas dažādos rakstos.

Arī šīs segas,

iznāk dārgas.
Uz stellēm austās grīdsegas ir dažādās technikās. Fab-

rikās austās audumā atgrieztiem vai

—
plīša ar
neatgrieztiem
sietiem mezgliņiem. Labai grīdsegai ir labi cieši noausts kok-

vilnas vai linu vai kaņepāju pamataudums ar džutas vai pa-

kulu iekšaudiem, labi nokrāsotu vilnas floru, kam

un
jābūt
pamataudumā bieži un cieši iesietam. Lētākām grīdsegām
lietā mazvērtīgākus materiālus, bieži no kreisās puses
vilnas

vai kokvilnas mezgliņus līmi ciešāk saistot

ar pie pamatau-
dumā. Labas grīdsegas ir Tournas un Briseles, lētākās velur

un velvēt grīdsegas ar mīkstu apgrieztu, drusku raibu vai

vienkrāsainu virsmu un bouclē ar neatgrieztu rupju, cietāku

virsaudumu.

Ļoti glīti izskatās audumi, iz-

grīdsegām mājrūpniecības
pildīti ziemeļnieku technikā, rakstaina ripsa audumā un citas.

(Sk. attēlu 28.). Krāšņi izskatās dažādas zvaigžņotās, strī-

potās, rozīšu auduma un cita veida segas. (Sk. attēlu 23.).

Ļoti dekorātīvas var būt arī lupatu grīdsegas, izstrādātas strī-

vai ielasītā rakstā. Labi sakombinējot krāsas, šīs

pās grīdse-
gas
noder pat vismodernākā un greznākā dzīvokļa grīdas iz-

klāšanai.

Bez austām, ir arī grīdsegas, izšūtas uz bieziem pamat-

audumiem, kā vadmalas audumu, džutas vai linu maisiem.

Tomēr austās izturīgākas un dekorātīvākas. Vienā otrā ga-

115
Attēls 28. Audumiem stūrītis Valsts mākslas amatniecības skolā).
rotāts (audumi pagatavoti

dījumā kā grīdsegas izmanto arī dzīvnieku ādas (suņu, stirnu,

lāču v. c). (Sk. attēlu 29.) Šīs grīdsegas ļoti mīkstas un pa-

tīkamas, labi piemērotas pie dāmu rakstāmgalda, kušetēm,

omulīgos stūrīšos un pie kamīniem, bet nav liekamas tur, kur

daudz pa viņām jāstaigā, jo tad tās ātri nolietājas.

Atsevišķas grīdsegas apvieno atsevišķu mēbeļu pudurus
un sevišķi izceļ kādu mēbeļu grupu no pārējās telpas daļas.
Grīdsegas nedrīkst būt pārāk spilgtas un uzkrītošas. Tāpat
kā lai tās nedrīkst
grīdas, netraucētu telpas kopiespaidu,
būt mierīgu rakstu un daudz izcelties. Grīdsegām vispie-
mērotākie raksti tādi, kurus var skatīt no visām pusēm, lai

labais Labāk lietāt vienu lielu, nekā

nezustu kopiespaids.
daudz mazas grīdsegas. Ja telpas grīda glīta, nav ieteicams

pilnīgi. Uz gludām grīdām mazākas grīdsegas

to
pārsegt
ir ļoti nestabilas, kamdēļ tās dažos gadījumos jāpiestiprina

116
 īpašām grīdsegu Mūsu higiēniskā laikmetā
ar
naglām. grīd-
segas cenšas atvietot ar linoleju, gumijas, vai korķa plāksnēm.
(Skat. grīdas izveidošanu), ar ko tomēr nevar panākt tik labu
mājīgu, siltu iespaidu kā ar austām un šūtām grīdsegām.
Dzīvokļa izdaiļošanā lietā arī sienas lielāku vai
segas,
mazāku sienas laukumu segšanai, lai kailo sienu
un neglīto

Attēls 29. Kā grīdsegas izmanto arī dzīvnieku ādas.

Tās uzdevums ir auksto sienu darīt

padarītu piemīlīgāku.
siltu tur, kur cilvēkam nākas uzturēties viņas tuvumā, piem.,
guļamistabā pie gultām, dzīvojamās istabās pie dīvāniem

un tml.

Visvienkāršāki audumus iestrādā uz sienas, tos brīvi uz-

karot. "Tas tad ir biezs, smags

audums. Pielikts pie sienas

aiz sēdekļiem, viņš dod mīkstas, siltas, polsterētas atzveltnes

iespaidu. Sienu tepiķiem iecienītākā kompozicija plaknē —

ģeometriski un stādu valsts ornamenti, sakārtoti brīnumainos

117
 Attēls
30.

Ēdamistabs
mēbel s.
Siena

rotāta
ar

jostas
segu
un

gleznas

gobelēnu.

118
rakstos un neizsmeļamās krāsu harmonijās. Sienas segām

var lietāt tādus pat audumus, kā grīdsegām, piemērojot vienā

otrā gadījumā citu rakstu salikumu, jo sienas segas bieži ska-

tāmas kā gleznas. Attēlojot audumā žanra gleznu jārūpē-
jas, lai zīmējums nebūtu izplūdis. Tāpēc jālietā līdzena,

ne vilnaina virspuse, kā tas iespējams pie ornāmentētiem tepi-

ķiem. Šādus gleznu veidīgus audumus —
gobelēnus, pieliekot
pie sienas, bieži ieslēdz ielokā, kas tos nošķir no apmestās
gludās sienas. Gobelēnu dažreiz nedaudz iegremdē sienas

virsmā, lai izskatītos, ka sienas gabals izņemts un viņa vietā

ievilkts gobelēns. Ja tas stāv virs sienas, tad viegli iedomā-

ties
viņu kā pieslietu gleznu, bet ne kā sienu. (Sk. attēlu 30.).

Attēls 31. Kafijas galds, klāts galda drānu

ar strīpotu un

dzelteniem keramikas traukiem.

Laba māte gādās arī galda gultas

nama par glītām un

segām. Glītas, baltas un krāsainas linu un kokvilnas ēdam-

galda segas ļoti izceļ klāta galda skaistumu. Dzīvojamās tel-

pās, arī viesistabās, neglītas galda virsmas var nosegt glītām

lielākām segām. (Sk. attēlu 31.) Glītas galda virsmas nav ie-

teicams pilnīgi pārsegt, bet tikai celiņa veidā vai daļai.

pa
Šādu labi noder filē, tilla,
galdu segšanai tīklveidīgās segas —

izvilkuma darbi, mežģines, tamborētas un adītas. Labi iz-

skatās latviskās no atsevišķām jostiņām sašūtās segas.

Sma-

gās un
grūti tīrījamās plīša un samta segas modernos dzīvokļos
vairs nelietā. Dažos gadījumos galdi jāsedz lielām segām, lai

aizsargātu galda virsmu. Šim nolūkam lietā biezāka auduma,

izšūtas vai Aiz iemesliem

austas galdsegas. praktiskiem
ēdamistabās šādus audumus atvieto ar vaska vai gumijas
drānām.

119
 Attēls 32. Guļamdīvans, pārvilkts ar
strīpainu pakula audumu

Nav ieteicami, aiz higiēniskiem un aistētiskiem iemesliem,

visus plauktus, kumodes pārklāt ar sīkām sedziņām, paliekot

tās zem katras vāzes, priekšmeta, uzspraužot pat dīvāna at-

zveltnes. Gultas pa dienu, lai aizsargātu no

putekļiem, jāpār-
sedz ar putekļus necaurlaidošu, viegli iztīrījamu segu. Šim no-

lūkam vislabāk noder kokvilnas un linu audumi, kurus var

rotāt izšuvumiem, mežģinēm. Ļoti dekorātīvi gultas pārseg-

šanai izskatās vien- un daudzkrāsaini audumi, rotāti vola-

niem vai vienkrāsainām lentām, strīpotās un rūtotās segas vai

krāsaini audumi pārsegti ar vieglu caurspīdīgu drānu.

Spilveni ir dažu sieviešu kaislība. Ar spilveniem sieviete

var būt izšķērdīga, jo tie ļaujas izlietāties visdažādākās va-

riācijās, var ļaut fantāzijai brīvu vaļu, izlietājot visdažādā-

kos materiālus, krāsas un rakstu kombinācijas. Nepareizi ir

spilvenos iestrādāt salkanas dāmu galviņas, kaķu un citu dzīv-

nieku attēlus ar stikla acīm un tamlīdzīgus veidojumus, jo

tas pēc būtības spilvenos neiederas. Uz spilvena mēs gribam
atspiesties, atpūsties. Spilveni atdzīvina telpas, piešķir ne-

dzīviem dzīvību, raksturu. Tos

priekšmetiem izceļ mēbeļu
novietot dīvāniem, sēdekļiem, dažos
var uz
gadījumos pat uz

grīdas, visdažādākos lielumos un veidos. Praktisku iemeslu

dēļ, krēsliem citiem mēdz arī

tos uz un
priekšmetiem piestip-
rināt ar
glītām auklām (piem., rakstāmgalda krēsliem, šūpuļ-
krēsliem, pītiem krēsliem v. t. t.).
Mīksto lietā drānas
mēbeļu pārvilkšanai īpašas mēbeļu
(kokvilnas, vilnas, zīda vai šo materiālu sakopojumu). Tā-

120
das ir mēbeļu tūki, vilnas, zīda vai kokvilnas damasti, mēbeļu
ripsi, gobelēnu audumi, mēbeļu plīši un gatavas dīvānu segas.
Beidzamos gados daudz lietā vietējo izstrādājumu strīpainus
(sk. attēlu 32), rūtainus sīkrakstainus raibus
un
mēbeļu au-

dumus, kas kvalitātes un glītuma ziņā nestāv zemāk par ār-

zemju iztrādājumiem. Mēbeļu pārvilkšanai krāšņus, bagātī-

gus rakstus var darināt arī māj rūpniecības ceļā.
Mēbeļu pārvelkamie jāpieskaņo koka daļu stilam un krā-

sai, vienkrāsainu audumu kontrastā

ņemot maigā ar
mēbeļu
koka krāsu, bet raibā audumā rakstā vai kādā svītrā atkārto-

jot koka krāsu. Pārējās krāsas jāpieskaņo šai krāsai. Gai-

šām mēbelēm nedrīkst tumšus

ņemt ļoti pārvelkamos un ot-

rādi. Visām mēbelēm pat vienā jābūt obligātoriski

telpā nav

pārvilktām ar vienādu mēbeļu drānu. Dažāda veida sēdmē-

beles, dažādās dažādu drānu pārvilktas labi

grupās, ar un sa-

grupētas, vienmuļas telpas atdzīvinās.

Kādu materiālu, rakstu un krāsu izvēlēties rokdarbam

vai audumam, lielā mērā atkarāsies no telpā novietotām is-

tablietām un stila, kādā katru telpu gribam ieturēt.

Aiz higiēniskiem iemesliem, nedrīkst
telpas pārkraut
audumiem un tie bieži jātīrī.

III. TELPAS SĪKLIETAS.

Bez daudzām telpu sīklietām un lietišķās mākslas priekš-

metiem dzīvokļiem nav apdzīvota mājīga iespaida. Šīs sīk-

lietas ir dažādi trauki, kastītes, smēķējamie un rakstāmgalda

piederumi, pulksteņi, spoguļi, grāmatas, spuldzes un daudz

citi priekšmeti, ko civilizēts cilvēks savām ikdienas vajadzī-

bām ir izgudrojis. Šie priekšmeti jo spilgti pauž iedzīvotāja
īpatnības. Kā materiāls sīklietu gatavošanai ir stikls,
telpu
māls, fajanss, porcelāns, koks, metalls, papīrs un citi, vai šo

materiālu sakombinējumi. Telpas sīklietas, tāpat kā lielās

istablietas —
mēbeles, maina savas formas, piemērojoties laika

garam un gaumei, kaut gan arī mūsu lietišķā laikmetā atdzī-

vina vienu otru gadu simteņus vecu, pat aizmirstu amatniecī-

bas mākslu. Tā beidzamā laikā pamodusies interese par

smalkiem stikla traukiem. Šādus traukus bieži veido, aizņe-

mot vecās venēciešu, ēģiptiešu un citas formas; kaut gan sa-

stopami arī tīri moderni, jauni veidojumi. Šo trauku gata-

vošanas technika tā pati, kas laikos. Pēc viena
vecos paņē-
miena, traukus izpūš no karstas stikla masas, izveidojot tū-

121
 Pēc karsto stikla masu
ielej for-
liņ gatavu priekšmetu. otra
t

stiklu. Šādus priekšmetus, kam

mās, izgatavojot t. s.
spiesto
ir augstāko technikas mākslu var pār-
jau pamatforma, ar

vērst īstā mākslas darbā, to kodinot, gleznojot, gravējot, slī-

pējot un griežot.
Stikla trauki, balti, daudzkrāsaini vai krāsaini visdažā-

dākās šaurās vai vai ovālās formās, novietoti

platās, apaļās

Attēls 33. Porcelana puķu trauki, rotas lietu trauks un

augļu šķīvis.

uz baltas segas,
vai spožas mēbeļu virsmas, glīti atspoguļojot

gaismu, ir jauka telpu, kā arī klātu galdu patiesi rotājoša sīk-

lieta. (Sk. attēlu Stikla trauki šķīvji

39.) augļu un —

trauki, lietu ieliekamie, tualetes piede-

pelnu un
puķu rotas

rumi, rakstāmgalda piederumi, galda trauki un citi var droši

stāties blakus dārgiem kristalla traukiem. Tāpat pie porce-

lāna un citiem mākslas keramikas (fajansa, majolikas, māla)

priekšmetiem mūsu laikmetā vislielāko vērību piegriež for-

mai un krāsai, mazāk šo priekšmetu rotājumiem. Pretēji vec-

laiku, piem., Meisenes, Sevras v. c, porcelāna priekšmetiem,

122
Attēls 34. sīklietas: sienas šķīvji, Latgales podniecības citi māla puķu
Telpu rotājošas un

trauki, svečturis un saldumu trauks (no māksl. A. Dzērvīša kollekcijas).

123
kas bija bagātīgi rotāti izciļņiem, puķu vijām, pērļu virk-

nēm, j'aunlaika Rozentāla un citu fabriku porcelāna darbi ir

gludi, rotāti tikai nedaudziem iededzinātiem vai roku uzkrā-

sotiem moderniem rakstiem, zeltītām vai krāsainām malām.

(Sk. attēlu 33.) Tādā

kārtā vairāk izceļas

materiāla īpatnība kā

tāda. Šais
izstrādāju-
mos ir nevien dažādi

galdu trauki un lietā-

šas priekšmeti (pelnu

trauki, puķu trauki,
svečturi, paplātes v.

c), bet arī dažādas

mākslinieciskas figū-
Tās
ras. telpās novie-
tojamas tāpat kā citi

tēlniecības darbi, uz

sienas vai,
plauktiem
blakus puķēm, kā klā-

ta galda dekorācijas.
Daudz iz-
porcelānā
strādā arī sienu šķīv-
jus, ko gleznu vietā

kar pie sienām vai at-

stutē
uz plauktiem un

bufetēm. (Sk. attēlu

34.) Šādus šķīvjus iz-

strādā arī mālā un ko-

kā. Tie vislabāk iede-

ras ēdamistabās. Uz šā-

diem traukiem labāki

Attēls 35. Sarkans koka svečturis
izskatās ornāmentālās metalla karuļiem
darināts A.
pēc mākslin. Cīruļa zīmējuma.
nekā figūrālās kompo-
ZICI J3.S

Lietišķās telpas sīklietas (stikla, māla, porcelāna, koka)

izstrādā arī pie mums Latvijā (minēsim tikai Iļģeciema stikla

fabriku, Jessenu Dažus

Kuzņecovu, un citus.) lietišķās
mākslas priekšmetus gatavo mūsu mākslinieki, piem., Sutas

un Struņķa porcelāna šķīvji, Cīruļa un Dzērvīša sveč-

turi (sk. att. 35. un 36.) M. Kalniņas, Brutāna, Rušķis, Pur-

cirius, Pormala un citu mākslas keramikas priekšmeti, Berca

īpatnējie metalplastikas veidojumi.

124
 Bez tam mūsu mākslas akadēmijas gadskārtējās izstādēs

redzama vesela rinda mākslas keramikas ražojumu, kas pub-

likā modina visdzīvāko interesi. Tomēr vēlami lai, blakus

vāzīšu, sienas šķīvju un pelnu trauku veidošanai, lielāku vē-

rību piegrieztu galda

trauku un citu lietišķu
priekšmetu izgatavo-
šanai pēc mūsu tautas

etnogrāfiskiem parau-

giem. Šādā kārtā jau-

nie mākslinieki
ņems
līdzdalību
īpatnējās
latviskās izdai-
mājas
ļošanā, par ko nama

mātes būs tiem ļoti pa-

teicīgas.
sīklietas iz-
Telpu
strādā arī mūsu amat-

niecības skolas (metal-

lā, ādā, kokā, mālā)
(sk. att. 37) un māj-
turības skolas. Ļoti
apsveicama parādība,
ka daudzi mazpulki
sākuši atdarināt, un

galvenais labi atdari-

rināt, dažus senus aiz-

mirstus pinuma dar-

bus. Smiltenes maz-

ļoti glīti atdari-

pulks
na vecā podnieka
Drandes traukus.
Attēls 36. Metalla svečturis, darināts māksl.
pēc Arī vienkāršie
A. Cīruļa zīmējuma.
pod-
inieki dara savu darbu,

nākdami klajā ar

daudz latviešu
glītiem un lietišķiem gaumei piemērotiem
izstrādājumiem, izmantojot etnogrāfiskus motīvus (piem.,
podnieka Gailīša Latgales podniecības izstrādājumi Daugav-
pilī, podnieka Krievs Tukumā, Freimana Bauskā un
citi.)
(Att. 38.)
Šīs sīklietas iegādājot, sevišķa vērība piegriežama viņu
lietderīgai formai un piemērotībai zināmam uzdevumam.

Piemēram, nedabīgi ir veidot pelnu traukus kā moru vai

125
amoru galvas, alus kausus kā miroņgalvas, puķu vāzes

kā bērzu stumbrus v. tml. Tāpat ļoti neglīti ir mazvērtīgi

Attēls 37. Latviešu tautas mākslas darbu

grupa Rīgas valsts mākslas amatn.

skolas izstādē. Izstādīti tautiskā garā izstrādāti audumi, izšuvumi, ādas,

metalla, koka un podniecības darbi.

trauki vēlāk koši krāsā nokrāsotiem

ar uzlipinātiem un
eļļas
veidojumiem.
Glītas koka (rotas
telpu sīklietas var būt arī no lietu,

spēļu karšu, papirosu kastītes, rakstāmgalda piederumi v.

c.)

126
Attēls 38. Lauku podnieku māla izstrādājumi. (Latgales krūzes, Tukuma bļoda un puķu podiņš)

vai klūdziņu un salmu vienkrāsaina un daudzkrāsaina pi-

numa (olu groziņi, ābolu groziņi, paplātes).
Nepieciešamas sīklietas mājās ir pulkstenis un spogulis.
Lielos skapju pulksteņus, ko uzskatīja par
ēdamistabas

«garnitūras» nepieciešamo sastāvdaļu, atvieto mazāki sienas,

galdu vai glītie t. s. kamīna pulksteņi. (Sk. attēlu 39 un 19.)

Pulksteņi, kas laika posmu atzīmē harmoniskām zvanu ska-

ņām, rada mājīgu noskaņu. Lielāki vai mazāki sienas vai

galda pulksteņi, gludos metalla vai koka ielokos, novietojami

darba, dzīvojamās un guļamistabās. Tas praktiskai saimnie-

cei nepieciešamas arī virtuvē.

Spoguļus agrāk lielā mērā izlietāja kā dekorātīvu ele-

mentu telpu sienu un atsevišķu mēbeļu rotāšanai, ievietojot

tos bufetēs, dīvānu atzveltnēs, pat dāmu rakstāmgaldos un

citur, kur tie nemaz neiederējās. Spogulis pēc būtības ir lie-

tāšanas priekšmets, kas nepieciešams priekšistabās, guļam-
un ģērbistabās, kur tos var novietot, piekarot pie sienas īpa-
šā ielokā, iebūvējot sienā vai drēbju skapju durvīs, īpašos

127
tualetes galdos, vai uzliekot stāvus vai guļus uz
galdiem, kā

tas kuru reizi izdevīgāki. Šādu spoguļu priekšā uz

galdiem
vai plauktiem novietotas glītas sīklietas un
puķes atspulgs
spogulī var dot ļoti dekorātīvu, glītu ainu. Greznos namos,

kā sabiedriskās bieži redzamas veselas sie-

arī telpās spoguļu

Attēls 39. Gaumīgi izvēlētas telpu sīklietas: pulkstenis,

stikla vāze, linu auduma vēstuļu
mape.

kas
nas, dod telpām greznu un
plašu izskatu. Caurmēra dzī-

kā arī viesu istabās (zālēs), modernā

vokļos —
dzīvojamās,
iekārtā lielie zāles vairs lietājami.
spoguļi (trumeau) nav

Bez minētām vēl var būt vesela rinda sīklietu, kas

saistītas iedzīvotāju vai iemīļotu nodarbošanos;

ar
profesiju
piem., medību un kara piederumi, dažādi darba instrūmenti

Arī šo izvēlē novietošanā blakus lie-

v. t. t.
priekšmetu un

tišķām prasībām nedrīkst aizmirst arī aistētiskās.

128
 Par telpas sīklietām sakāms tas pats, kas par
mākslas

darbiem. Labāk nedaudz tiešam skaistas, nekā daudz

iegādāt
lētas, bezgaumīgas lietas.

Kādreiz iegādājot kādu lietu tā sevi liekas

mums
pati par

ļoti jauka, bet ja šis priekšmets nesaderas ar citiem priekšme-

tiem, tad beigās tas mājās izrādās lieks un to nemaz neiz-

manto. Nevienam nav nekāda labuma no tā, ka acumirkli

esam neapdomāti aizrāvušies un to

iegādājuši. Tā bieži sa-

krājas mājās vesela rinda sīku lietu, kas nevienam nav node-

rīgas, Šādi priekšmeti bieži krājas arī

nepatīk. neapdomīgi
apdāvinot citus un mēs tos ciešam aiz smalkjūtības, kaut gan

sirds dziļumos par tiem dusmojamies. Jābūt tomēr drosmei

šādus priekšmetus atšķirt no

pārējiem priekšmetiem un tos no

ikdienas
telpām iznest. Dāvinot kaut ko mājas iekārtai, dā-

vinātājiem vienmēr ko dāvināt,

jāapdomā, piemērojoties ap-
dāvināmā stilam, bet
vajadzībām, gaumei un
mājas tas nav

jāizvēlas tikai atkarībā no savas gaumes.

IV. PODU UN GRIEZTĀS PUĶES KĀ

TELPU ROTĀTĀJS ELEMENTS.

Dzīvas nedrīkstētu iztrūkt nevienā labi iekārtotā

puķes
dzīvoklī. Puķes, kaut tikai vai
mazs pušķītis, mazs zariņš
atsevišķs zieds, atdzīvina katru telpu, padara to piemīlīgāku,
omulīgāku. Dabas skaistums vienmēr labi harmonē ar lie-

tišķo mākslas daiļumu, ko izvēlējušies

un esam savu telpu ro-

tāšanai. Katrai puķei, katram zaļuma zariņam ir sava

īpatnība, īpatnēja forma, augšanas veidā, krāsā un smaržā,

un šo savu īpatnību tās atspoguļo arī
telpā: vijolīšu zieds,

plaukstošs ābeļu zars stāsta mums par pavasara prieku; sar-

kanās magones un zilās rudzu puķes —

par vasaras saules

tveici un briestošām vārpām bagātā druvā, tumšais egļu zars

meža nesatricināmo mieru. Katram

—
par biezokņa gada
laikam ir savi Ziedonis
sava poēzija, krāšņumi. pilns jaunu
ār savām ziedošām
asnu, plaukstošu pumpuru, vasara pļa-
vām, rudens krāsu mūs
krāšņais sakopojums var
iepriecināt,
izsaukt sērīgas, nopietnas pārdomas vai sajūsmu un
gavi-
les. Kamdēļ tad vismaz daļu no šīm ziedošām pļavām un

meža smaržas neienest dzīvokļos, kā dzīvu dekorāciju ne-

dzīvo Mājas ārienei

priekšmetu sakopojumam? pieskaņo-
jas dārza koki, zaļais zāļu maurs un puķes dobēs; iekšējās
kārto Griezto mūžs
telpās podu un grieztās puķes. puķu

129
nav ilgs, kamdēļ pastāvīgākiem dekorējumiem ņem zaļas un

ziedošas podu Augošas puķes,

puķes. ar maz izņēmumiem,
jānovieto gaismai, kas nepieciešama Ti-
tuvu
viņu augšanai.
kai retas puķes, piem., aspedistri, dažas
un palmu šķirnes, aug

arī ēnainā stūrī. Parastākās istabu

telpas podu puķes:
dažādas palmas, istabas kļava, asparāgi, papardes, Austrijas
eglīte, mirtes, oleandri, efejas, fuksijas, begonijas, pelargo-
nijas, acālijas, jacintes, citas. Modernām mē-
prīmulas un

belēm iekārtotos dzīvokļos iecienīti gumijkoki, filoden-

ļoti
droni un visdažādākie kaktusi, kas ar savu dīvaino, intere-

formu ienes eksotisku

santo
telpās īpatnēju, noskaņojumu
labi pieskaņojas moderno mēbeļu formām. Puķes
un nav jā-
liek palodzēm, tās aizkavē gaismas
uz
ieplūšanu telpā un

traucē logu atvēršanu aizvēršanu, vēdinot.

un
telpas Puķēm
jāiekārto īpaši, neuzkrītošas krāsas un formas koku soli, vai-
rākiem pakāpieniem, lai dažādās puķes varētu
glīti sagrupēt.
Atsevišķas puķes likt arī vai zemākiem
var uz augstiem
šauriem postamentiem. Glīti izskatās, ja stīgojošas puķes,
kā, efejas, asparāgus citas, liek augstiem
un uz
postamentiem
vai podiņus, novietotus īpašos groziņos,
pītos t. s.
ampelēs
nokarina no griestiem. Modernos dzīvokļos bieži iekārto-
tas stikla vitrīnas (sk. attēlu 11) vai īpaši, pie sienām pie-
stiprināti vai iebūvēti, plaukti puķu novietošanai.
(Sk. at-
tēlu 40.) Šādi novietotas puķes izskatās ļoti dekorātīvi. Kak-
tusu kollekcijām šaurus, dažādi krāsotus
var ņemt vieglus
(zaļus, sarkanus un citādus) vai stikla plākšņu plauktus, no-

vietojot tajos arī dekorātīvos kaktusu Plauktus

podiņus.
liek pie logiem, piestiprina pie sienām, vai liek uz
grāmatu
plauktiem, pat galdiem. Starp kaktusu podiņiem var novie-

dažādus lietišķās mākslas koka

tot
(keramikas, griezumu, pi-
numu un citus) priekšmetus vai kādu tēliņu.
Podu puķes novieto dzīvojamās verandās, darba
telpās,
istabās bagātos īpašās ziemas dārzos.
un, namos, telpās, t.
s.

Lai saknēm pieplūstu gaiss, puķes jānovieto porainos māla po-

dos, kurus nedrīkst nokrāsot krāsu vai

ar
eļļas aptīt papī-
riem.

Glītas formas, tīrs māla ir arī pietiekoši dekorā-

pods
tīvs. Glīti ir raibi vienkrāsaini
īpaši un fajansa, māla un

porcelāna puķu ieliekamie, kas vairāk piestāv nekā

zaļām,
ziedošām puķēm. Augošas puķes, lai tās vienmēr izska-
glīti
tītos, rūpīgi jāapkopj pēc katras puķes īpatnības. Cik bieži

vērojam māju logos, uz grīdas un soliņiem saliktus vienu

puķu podu blakus otram, kur stādi visi panīkuši, izstīdzē-

130
 apputējuši. Kas vairs skaistumu? Labāk
juši un tur
par

viens labi kopts eksemplārs, nekā vesela kollekcija

glīts,
puķu kropļu! Bez daudzums puķu aizņem
tam, pārmērīgs
dzīvokli neērtu neveselīgu.
telpas un padara un

Attēls 40. Pie sienām piestiprināti puķu plaukti

Katrai puķei ir savs augšanas, ziedu, atpūtas un mir-

šanas laiks, kuru ar pareizu vai nepareizu kopšanu var veici-

nāt vai aizkavēt. Tas jāievēro puķu šķirņu izvēlē un kop-

šanā, lai dzīvoklī puķu rotājums būtu vienmēr svaigs un za-
ļojošs.
Ļoti jauki izskatās vasarā pie logu āra palodzēm pie-

stiprinātas koka kastītes, kurās audzē kreses, petūnijas, ge-

131
rānijas, begonijas, lobēlijas, fuksijas v. c. puķes. Tāpat arī

verandu dekorēšana stīgojošiem augiem, piem.: apiņiem, vī-

niem, puķu zirņiem, krāsainām pupiņām v. tml., ir jauks

mājas daiļošanas veids.

Telpas tumšākās vietās, uz galdiem un plauktiem, liek

grieztas puķes, sakārtotas puķu traukā —

vāzē. Glīti sa-

kārtot puķes ir liela māksla, kur jāizjūt, jāsaprot, jāredz un

jāievēro katras puķes īpatnība, forma un krāsa. Arī bērns

saplūktās cenšas kārtot, liekot dzeltenās dzeltenām,

puķes pie
zilās pie zilām, vienu zieda galviņu pie otras, apkārt zaļuma
lapiņas, tā ienesot zināmu kārtību, zināmu
—

pārskatā-
mību saplūkto ziedu juceklī. Tas ir primitīvs kārtošanas

veids. Tomēr katrs puķes kārtojot, meklēs pēc saskaņoju-

miem, apsverot, kādas formas un krāsas traukos kārtot, kādu
puķu forma un krāsa saskan. Galvenais, katrai puķei izvē-

lēties piemērotu trauku. Puķu trauki, gatavoti no māla, fa-

jansa, porcelāna, stikla, kristalla, metalla, var būt visdažādā-

kās formās un krāsās.

Dažādās formās un cenās var atrast daudz glīta un

piemērota, kā vietējos, tā ārzemju izstrādājumos. īpatnē-

jas ir gleznās, graciozās balta un krāsaina stikla slaidās puķu
vāzes un apaļie bumbveidīgie trauki, kā arī dažādie māla un

citi mākslas keramikas izstrādājumi. Traukiem jābūt neuz-

krītošiem ir formas, ir krāsas ziņā, jo jāizceļas galvenā kārtā

saturam, un trauks ir tikai kā satura papildinātājs (sk. at-

tēlu 41). Puķotu trauku labāki lietāt kā dekorātīvu priekš-

metu
pašu par sevi, jo tos dažreiz ļoti grūti pieskaņot iekšā

liekamām puķēm. Trauku rotāšanai vēl pielaižams ornā-

ments.

Trauku kakli nedrīkst būt par

daudz šauri, jo puķēm,
lai tās ilgāki stāvētu svaigas, nepieciešami uzsūkt daudz

ūdens. Dārgākām, gleznākām puķēm vislabāk pieskan dārgi,

glezni trauki, piem., orchidejām —
kristalls un krāsains

stikls; vienkāršākām puķēm —

vienkāršāki, piem.: rudzu

puķēm māla podi. Svarīgi ievērot trauka krāsu. Raibiem,

visiem daudzkrāsainiem un vienkrāsainiem pušķiem piemēroti
balti, zaļganbrūni trauki, sarkanām pieskan zils, tumši
zaļš,
pelēks, melns, zilām —
dzeltens, sarkans, oranžās klinģerītes
vislabāk izcelsies violetā traukā, kvēloši sārtā neļķe —

zaļā.
Izvēlēties trauku puķu krāsu vienādu ieteicams,
un nav
jo
abas krāsas par daudz saplūdīs kopā. Trauka lielums jāpie-
skaņo puķu lielumam un garumam, piem., garkātainās lilijas

132
vislabāk izcelsies garā, slaidā traukā, mazā
vijolītes —
un

zemā.

Puķēm traukā jāstāv brīvi, kamdēļ tās nekad nelikt

traukā saspiestas un sasietas. (Sk. att.

42) Tās kārto, lie-

Attēls 41. Slaida majolikas vāzē ielikts zaļojošs koka zars

kot traukā vienam ziediņam, vajadzība pieliekot vai

pa pēc
vienā vai otrā vietā kādu ziediņu vai zaļumu. Pie
atņemot
tam ziediem nav
jābūt vienā augstumā, ne simmetriski salik-

tiem. Blakus ziediem jānovieto arī zaļumi, jo tie ziedus pa-

pildina, labāki pušķus atdzīvina. Kārtojot traukos,

izceļ,
jāievēro augšanas veids vai ziedi vislabāk
puķu dabīgais un

izskatās, skatīti no augšas, sāniem vai apakšas. Ir puķes,

133
 Attēls 42. Māla ievietots čiekuriem.
vāzē vāczemes
egles zars ar

kas
aug itkā stiepdamās uz augšu, uz gariem slaidiem kātiem

(piem., gladiolas), citas, kas aug zemu un izplešas plašumā

(piem., lefkojas), atkal citas, kurām tendence stigot un no-

kārt savas ziedu galviņas uz leju. Ir arī puķes, kuru forma

ir tik skaista, ka jau daži zari dod glītu iespaidu (sk.

att. 43), piem., orchidejas, rozes, tulpes; citas atkal, kas

izceļas tikai tad, kad ir sarindotas daudz kopā, piem., flokši,

vijolītes, petūnijas, arī lefkojas un ceriņi. Visām šīm

pu-
ķu īpatnībām jāpiemēro trauka forma un lielums. Tāpat kā

trauka krāsa jāpieskaņo puķu krāsai, tā arī atsevišķo ziedu

krāsa puķu pušķī jāsaskaņo. Savā augošās puķes, kā,

vaļā
piem., rudzu puķes, margrietiņas, ķimenes, smilgas
suņu
v. tml., izskatās glīti, ja kārto daudz veidus un krāsas
kopā,
jo dabā šīs formas un krāsas saskan un tā viņas arī saskanēs,
sarindotas kopā traukā. Ar kultivētiem ziediem jābūt uz-

manīgākiem. Šīs formas un krāsas cilvēks pa daļai veidojis

pēc savas
gribas un
tamdēļ ne vienmēr būs saskanīgas, piem.,
orchidejas sevi ir brīnumjaukas, bet
rozes un pašas par sa-

liktas vienā traukā, radīs vislielāko disharmoniju. Ir arī

134
 Attēls 43. krūka 30 augsta) pāris pavasarīgiem zariem,
Latgales (apm. cm. ar

novietota būs kaut kurai istabai daiļš tautisks rotājums.

uz
grīdas,
No māksl. A. Dzērvīša kollekc.

dārza kuras kombinēt piem., vijolītes

puķes, var
kopā, un

sniega pulkstenīši.
Viena veida puķes vieglāki labi sakārtot, bet raibi pušķi
vienmēr ir dzīvāki, jautrāki. Ne visi ziedi der visās
telpās
vienādi labi, vienā apkārtnē, viena fona viens
uz —
pušķis
labi izceļas, cits pilnīgi pazūd, kamdēļ, kārtojot puķes vā-

zēs, vienmēr vērā apkārtne, kurā tās novietos. Puķes

jāņem
var kārtot arī groziņos un lēzenos traukos, pildot tos vis-

sūnām vai ieliekot vai

pirms ar īpašu caurumotu
fajansa

135
stikla puķu ieliekamo. Glītus dekorējumus dod arī augļu,
ogu
krūmu un citu koku zari, piem., zemenes, egles zari ar

čiekuriem (sk. attēlu 42) sēru bērzi, kļava, ozola zari ar zī-

lēm, pīlādži, lazdu skaras un citi. (Sk. attēlu 43.) Šādi

pildītus puķu traukus sadala pa

visu telpu, zemos traukus

liekot telpas vidū uz galdiem, augstos, lielos traukus uz pos-

tamentiem un citus gar telpas sienām. Jāizvairās no telpas

pārkraušanas puķēm, kas novērš uzmanību no atsevišķiem
glītiem pušķiem. Puķes vienas telpas dekorācijai jāsaskaņo,
bet jāņem vienmēr vienādas. Tās jāpielāgo visas
nav telpas
iekārtas stilam. Dažos gadījumos, piem., svētkos, ar ziediem

un zaļumiem dekorē arī telpas sienas un griestus. Šim no-

lūkam vislabāk noder vijīgi, stīgojoši zari un augi, piem.:

apiņi, sēru bērzi v. c. Savijot vītnes, imitē dabisko augu
vi-

jīgumu.
Tā kā ziemā ir puķu trūkums, tad daudzi svaigo puķu
vietā vāzēs liek mākslīgus papīra, drēbes vai vaska ziedus.

Šiem ziediem niecīga aistētiska vērtība, tie lieki uzkrāj pu-

tekļus tīrot, zaudē izskatu. Mākslīgo

un pamatīgi savu

puķu vietā labāk lietāt ziemas (mētras, skujas, stai-

zaļumus
pekņus, vai kaltētus ziedus piem., smilgas,
sūnas) un zarus,

žīdu ķiršus (fisalis), salmu puķes, sudrablapiņas, kā arī glī-

tus zaru veidojumus. Ar gaumi sakārtoti, tie dod jaukus
dekorējumus, kurus vajadzības gadījumā iespējams pamatīgi
notīrīt.

Modernai iekārtai dažreiz piestāv arī īpatnēji

dzīvokļa
stikla un metalla stilizēti ziedi, kam var būt tikpat dīvainas

formas, kā modernai puķei —

kaktusam.

V. MĀKSLAS DARBI DZĪVOKLĪ.

Bez puķēm, kā vērtīgākie dzīvokļa rotāšanas elementi

ir mākslas darbi. Lietišķās mākslas elementi, kā audumi,

rokdarbi, dažādi trauki, vāzes, spuldzes v. c, ietver sevī un

saista daiļo ar lietišķo. Bez tiem ir vēl tīrās mākslas darbi,

kurus dzīvokļos novieto mākslas mīlestības dēļ. Bet arī viņi
var būt dekorātīvi. Šādi mākslas darbi ir dažādas gleznas,
attēli un tēli. Arī mēchaniskā ceļā darināti priekšmeti var

tuvināties mākslas darbiem, piem., fotogrāfijas, spiedumi.

Mākslinieki rada daudz darbus gleznojot, izcērtot akmenī,

marmorā, izlejot bronzā, bet ne katrs no tiem ir mākslas

darbs. Un ir daudzi vērtīgi māklas darbi, kas nav piemēro-

136
jami mūsu dzīvoklim, kurus labprāt ejam skatīt mūzejos un

izstādēs, bet kurus pastāvīgi savā apkārtnē redzēt negribētu.

To, ko ikdienas gribas redzēt, tam jābūt mums tuvam, sapro-

tamam, radnieciskam, jāiepriecina mūs, jāizsauc mūsos patika

tajā skatīties. Tad dien' dienā tajā lūkojoties, atklāsim

vienmēr ko jaunu, saistošu, un tas mums nekad neapniks. Ne-

vērtēsim mākslas darbus tikai pēc cenas un neiegādāsimies tos

tikai reprezentātīvos nolūkos, jo mākslas darbs, kam nav ne-

kāda sakara ar mums, ir dzīvoklī par traucējumu. Katrs

mākslas darbā skatīsies citādām acīm un saskatīs viņā dažā-

das vērtības, tamdēļ mākslas darbs; izvēle ir tīri personīga

lieta, atkarīga no gaumes.
Bet ne katrreiz mākslas darbs jau
ir labs un vērtīgs no mākslinieciskā viedokļa, ja tas mums

patīk. Tamdēļ, lai pareizi saprastu mākslas darbus, jāiz-

glīto gaume, jāpadziļina mākslas izpratne. Tā mums atvēr-

sies acis, mēs redzēsim citu pasauli, citu dzīves uztveri. Māk-

slas darbu izvēlē un novietošanā, skaidrāki kā jeb kur citur,

nojaušama viņa īpašnieka mākslinieciskā attīstība. Lai pa-

reizi novērtētu kādu mākslas darbu, jānoskaidro un jāsa-

skaņo sekošais:

1) Pie kāda kultūras laikmeta pieder

aploka un tas un

vai tas atbilst

mūsējam.

2) Kāds ir mākslas darba saturs un tendence un vai tas

mums radniecisks.

3) Vai mākslas darba forma saskan ar viņa saturu.

4) Kāds viņa materiāls un technika, t. i. vai viņš ir

pilnvērtīgs vai imitēts.

5) Mākslas darba stils (šaurākā nozīmē), un vai tas

saskan ar mūsu kultūras stilu.

Ja iet lietišķo mākslu, vēl jānoskaidro

6) runa par un

jāsaskaņo lietāšanas nolūki.

ir labi oriģināldarbi, bet visiem tie pie-

Vērtīgākie ne

ejami, kamdēļ daudziem nākas apmierināties ar atdarināju-

miem vai reprodukcijām. It īpaši dažādo
—
kopijām gleznu
labu darbu. Sevišķi vērība
reprodukcijām jāskatās uz
jā-
piegriež krāsainu atdarinājumu izvēlei, jo viņu pagatavo-

šana rada lielas reti kad iznāk oriģinālam tieši

grūtības un

Tā atdarinājumi ir bieži mazvērtīgi,

līdzīgi. eļļas spieduma
kliedzošām krāsām. Par apmierinājumu
spilgtām, repro-

oriģināldarba laba
dukciju vācējiem jāsaka, ka labāk vērtīga
reprodukcija, nekā mazvērtīgs oriģināldarbs.

137
 Novietojot mākslas darbus dzīvokļos, jāievēro daži no-

teikumi.

Gleznām, attēliem (bildēm), piekārtām pie sienām, nav

tikai bet liela audzinoša nozīme. Prast tās

telpas rotājoša,
pareizi sienām sakārtot ir liela māksla. Šī māksla ir tai
pie
ziņā, ka attēlu īpašnieks zina, ko izkārt un ko nē, kurš at-

tēls kurš kādās karams attie-

augstu un zemu jākar, telpās
cīgais attēls v. t. t., kamdēļ nav
vienalga, ko, kā un kur tas

pie sienas karams. Kopā saderošos attēlus jāprot sakārtot

skaistā bet arī nesaderošie pēc

harmonijā, jānovieto iespējas
patīkamākā kārtībā.

Gleznas un attēli var būt dažādās technikās: 1) eļļas

krāsas (kur pigmentu saistīšanai lietā eļļu) gleznojumi ir uz

audekla, koka vai papes pamata un viena no visvairāk lietāja-

mām technikām, kurā strādā lielākā māk-
gleznu daļa mūsu

slinieku. Minēsim tikai Miesnieku, Brencēnu,

prof. Purvīti,
Zeberiņu, Kundziņu, Übānu, Toni, Eliasu, Pladeri, Bīni,
Skulmi un citus.

2) Akvareļi ir gleznojumi ūdens krāsām. (Šajā tech-

nikā strādā Vītols

Zeberiņš, Eglīte-Vīka, Bange, un citi),
īpatnēji ir brūnie sepias akvarēļu gleznojumi vienā krāsā, vai-

rākos toņos.
3) Pasteļi — krāsainu krītu zīmējumi.
4) Grafikas — vienkrāsaini vai daudzkrāsaini zīmē-

jumi, grebumi iespiedumi, kurus pavairot

un var
reproducē-
šanas technikās. Tādas ir kokgriezumi, linoleja griezumi,
litogrāfijas, kapara grebumi, asējumi.
Kokgriezuma jeb ksilografijas klišeju veido šādējādi:
Izgriež vēlamā attēlā baltās vietas, atstājot melno (vai citas

krāsas) zīmējumu. Pazīt var kokgriezumus no krustotām

baltām līnijām un no tā, ka melnās zīmējuma vietas ir dziļā-

kas par baltām, jo tās nav uz papīra iespiestas. (Šai technikā
strādā Zeberiņš, Puzirevskis v. c.)
Līdzīgas technikas ir linoleja griezums, kur koka vietā

lietā technikā Ansis Cīrulis,

linoleju. (Šai strādā Zeberiņš
un citi.)
Litogrāfijas jeb akmeņspiedums, kad baltās zīmējuma
vietas izēdina gludi pulētā kaļķakmenī. Litogrāfijas tikpat
bieži var būt vienkrāsainas vai daudzkrāsainas. (Šai technikā
strādā prof. R. Zariņš, V. Krūmiņš, prof. Tilbergs v. c.)
Kapara grebumi (jeb aukstās adatas) klišejas veido, ie-

griežot zīmējuma līnijas kaparā. Vagu piepilda ar krāsu

un novelk uz papīra. Tā zīmējums iznāk ar cilni un melnās

138
līnijas krustojas. Šī technikā tagad reti sastopama. (Viņā
strādā, piem., Krauze, Šternbergs.)
Ofortu jeb asējumu klišeju gatavo, zīmējuma vadziņas ar

skābēm ieēdinot metallā. Šī technikā ļoti izplatīta. Asējuma

plati izgatavo sekoši: metalla (vara, cinka, tērauda vai mi-

siņa) plati pārklāj ar skābi necaurlaidošu slāni, tad zīmējuma

vietā šo slāni ar adatu izvago. Pēc tam plates iegremdē īsāku
vai ilgāku laiku skābē, kura iedarbojas uz metallu, un izēdina

vadziņas tais vietās, kur domāts zīmējums. Pēc skābes un

pasargātāja slāņa notīrīšanas uz plates redzams zīmējums.

Šīs izēdinātās vadziņas piepilda ar krāsu, un ja plati cieši uz-

spiež papīram, krāsa pielīp un atspoguliskā veidā dod zī-

mējumu. legādājot asējumus, jāraugās, lai tie būtu ar

pla-
tām Bez asējumi skaitās mazvērtīgi,
papīra malām. malām

jo grūti pārbaudīt vai tie ir īsti. Zīmējumam papīrā jābūt

iespiestam zemākam malām. (Šai technikā strādā prof.
par
R. Zariņš, Bange, Šternbergs v. c.)
5) Tempera, kur kā saistviela krāsas ķermenīšiem (pig-
mentiem) ir olbaltumvielas. Tās lietā daudz sienu gleznoju-
miem, līdzīgi līmes krāsām. (Šai technikā strādā Till-
prof.
bergs, Struņķis v. c.)

6) Mākslas fotogrāfijas bieži pielīdzināmas vērtīgiem

gleznojumiem, kamdēļ var
būt, tāpat kā gleznas, vērtīgs dzī-

vokļa izdaiļošanas elements.

Siluetes šķēru kur mākslinieks tumšā

7) jeb griezumi,
vai gaišā papīrā ar
šķēru palīdzību izgriež zīmējuma silue-

tus, uzliekot uz tumša papīra vai gaiša fona, tās skaidri izce-
Šie darbi dažreiz būt mākslinieciski izpildīti, tomēr
ļas. var

tie būs mazvērtīgāki par īstiem gleznojumiem.

Attēlus, karot ieliek kādā ielokā
gleznas, pie sienas,
No katram attēlam izvēlēties ie-
(rāmī). svara piemērotu
loku, kam attēls jānoslēdz un jānorobežo no sienas, lai tas

labāki izceltos. leloks nekādā ziņā nedrīkst būt pārāk uz-

krītošs, tad izcelsies priekšplānā, aizēnodams

jo tas gleznu.
Krāsā, formā un apmēros ieloks jāpieskaņo attēla lielumam,
krāsai un saturam, —
jo tas bagātāks, jo bagātāks, platāks
būt arī ieloks. Tā attēli lielām
un greznāks var ar figūrām
prasa lielus ielokus, smalki, sīki zīmējumi —

mazus. lelo-

kus nedaudz rotāt ornāmentiem, attēla

var pieskaņojot tos

stilam. leloku profils (malu šķērsgriezums) var būt ie-

liekts vai izliekts. Pirmais it kā attālina,

saturu
padziļina,
kamdēļ ļoti piemērots, piem., dabas skatiem. Otrs turpre-
tim saturu ceļ it kā pretim. No svara ieloka ģeometriskā pa-

139
matforma. Parasti ir četrstūraini ieloki, kas ir kā pret-

stats attēla vijīgām līnijām un kā tāds, tos labāk izceļ.

Apaļie ieloki vairāk pieskaņojas attēla līnijām, saturu pa-

dara Tie bērnu, sieviešu

mīlīgāku, maigāku. ļoti piemēroti
ģīmetnēm, puķu un dažu zvēriņu attēliem. Pareizākais, ja
katram attēlam būtu savs noteikts ieloks, kuru katrs māk-

slinieks savam darbam uzzīmētu, kādu atzīst par piemēro-

tāko.

leloka krāsa labi jāpieskaņo attēla pamatkrāsai, ņemot

to kontrastā. Parastākās ieloku krāsas ir —

spožais vai ne-

spožais —
zelts, sudrabs, balts, melns vai koka krāsas (gaišs
un tumšs). Arī ar sarkaniem, ziliem un zaļiem ielokiem re-

tos gadījumos var panākt vēlamos efektus. Zeltītie ieloki pie-

skaņojami katra attēla saturam, kamdēļ arī tos visvairāk

lietā. Koka ieloki, kodināti tumšās vai gaišās krāsās, labi

pieskaņojami citiem telpās atrodošamies koka priekšmetiem.

Eļļas krāsas gleznojumiem ielokam jāpieslienas tieši at-

tēlam. Turpretim grafikas, reprodukcijas, akvarēļi labāki

izcelsies, uzlikti uz balta vai cita neitrāla, pelēcīga fona.

Retos gadījumos arī eļļas krāsas ielokam iepriekš

gleznojumu
apliekam platu papes malu, tā saucamo passepartout. Dažos

gadījumos sevišķs ieloks nav vajadzīgs, piem., mazām gra-

fikām, jo pietiek ar šauru drēbes malu, kuru atlīmē uz attē-

lam pārliktā stikla. Zem stikla var likt visus attēlus, lai

aizsargātu no putekļiem. Eļļas krāsas gleznojumus, kas vieg-

lāk stikla neliek.
tīrījami, parasti zem

Attēliem, novietojot telpās, jāatrod visizdevīgākā vieta,

kur tos ērti var aplūkot un kur tie vislabāk izceļas. Vis-

labākais fons ir mierīga, vienkrāsaina, pelēcīgos siena.

toņos
Pārmērīgi izraibotas tapētes vai krāsains sienas plankums
neļauj attēlam pienācīgi izcelties. Tā kā attēli domāti ap-

lūkošanai, nedrīkst kārt nekad pāri

tos
pārāk augstu, ne

durvīm malai. Tos novieto augstumā,

un
tapētes acu at-

karībā no tā, vai tos skatām stāvot vai sēdot, tuvumā vai

tālienes. Tie jākar i. lai

no
izdevīgā apgaismojumā, t.
gai-
kristu sāniem vai Slikti apgaismoti
sma no no
priekšas.
attēlu stikli viņu saredzams. Tā tad
spīd un saturs nav ar

apgaismošanu var attēlu izcelt vai galīgi pazudināt.

Lielās telpās izdevīgāki ir lieli attēli, mazākās mazi, jo
pēdējie, novietoti lielos sienu laukumos, it kā pazūd. Ja vai-

rāki attēli novietojami vienā tie savā starpā

telpā, jāsaskaņo
pēc satura, kompozīcijas, krāsu noskaņas, formas un lieluma,
karot kādā pie vienas sienas, vai ierādot
tos sagrupējumā

140
 Attēls 44. Attēls jāsaskaņo ar citam istablietām.

tiem katram atsevišķu vietu pie citas sienas, kā tas kuru

reizi izdevīgāk. Mazākus attēlus nav ieteicams sadalīt atse-

višķi pa
visu telpu, bet gan sagrupēt atsevišķās grupās, kurās

jāvalda zināmam ritmam, līdzsvaram. Lielākus attēlus la-

bāk likt atsevišķi. Attēlus ieteicams kārt pēc noteiktas kār-

tības un simmetriski, visus vienā augstumā vai simmetriskos

Pedantiski novietoti, tie tomēr

atstatumos un sagrupējumos.
izskatīsies labāki, nekā nekārtīgi un bezjēdzīgi uzkārti.

Cilvēks ar labu māksliniecisku gaumi var no šiem noteiku-

miem atkāpties.
Interesants paņēmiens viena veida attēlus kārt garās
rindās visu sienu rakstnieku skolu
gar (piem., fotogrāfijas
koridoros), kas ir ļoti dekorātīvi. Attēlus piestiprina nag-

lām vai nokarina auklām no augšējās sienas daļas pie-

stiprinātām īpašām koku gleznu listēm, kā to redzam mu-

kā arī tiktu darīts, nedz

zejos. Vienalga, tas ne naglas,
auklas nedrīkst būt uzkrītoši redzamas. Daži attēli izskatās

141
glīti, ja tos kar taisni pie sienas, citi turpretim labāk izceļas,
atkarot no sienas ieslīpi.

Ja maz attēlu, jāpiesargās no lielās kļūdas, sakārt tos

pie sienām par daudz; te dota izdevība jo rūpīgāki tos sa-

kārtot, izvēloties katram piemērotu vietu, labi saskaņojot ar

pārējām istablietām (sk. att. 44). Tā tad pie bagātīgas at-

tēlu izvēles jāsargās no sienu pārmērīgas apkāršanas ar tiem,

jo vērtīgs mākslas darbs vislabāk izskatīsies izolēti, un viens

vienīgs labs attēls vairāk vērts nekā daudz sliktu. Ja attēlu

daudz, ieteicams tos laiku laikam mainīt, tā ienesot telpās

pa
patīkamu pārmaiņu.

Pēc katrā piemēroti attēli.

satura
šķirojot, telpā jāliek
Personīgas dabas attēlus neliek telpās, kur apgrozās daudz

svešu ārstu
ļaužu, piem., reprezentācijas, uzgaidāmās un tam-

Šeit vietā būs akva-

līdzīgās telpās. eļļas krāsas, temperas,

rēļa lielāki gleznojumi. Darba istabās, kabinetos —

nelielas

nopietnāka grafikas, mākslas

satura
gleznojumi, fotogrāfi-
jas. Guļamistabās — mazākas grafikas, fotogrāfijas, akvarēļi.
Bērnu istabās —
krāsaini, bērnu pasaulei saprotami, glezno-
Ēdamistabās klusās dabas skati.
jumi un
reprodukcijas. —

Sabiedriskās telpās (skolās, biedrībās) —

pazīstamu sabied-

risku darbinieku un rakstnieku attēli, dabas ainavas un

gleznojumi nacionālā noskaņā. Gleznojumu un attēlu iz-

vēlē tomēr, kā jau teikts, atkarājas no kārtotāja gaumes.

Dažos gadījumos lielās telpās glezno gleznas tieši uz sie-

citām daļām (griestiem, logiem). Šis

nas un telpas paņē-
miens tiek vairāk lietāts sabiedriskās mazāk parastos
telpās,
privātdzīvokļos.

Attēlu netikvien kar sienām, bet mazākus arī

pie no-

vieto mazākas
uz plauktiem, galdiem (piem., fotogrāfijas,
gravīras). Glītu attēlu krājumu var turēt vākos kā vērtīgu

papildinājumu mājas bibliotēkai. Tā var krāt labas trīs- vai

četrkrāsu reprodukcijas, izgriežot no labiem žurnāliem, uzlī-

mējot uz papes un sakārtojot vākos. Tāpat var

glabāt past-
kartes. Atmetams paņēmiens sienas izraibināt veselām past-

karšu kollekcijām, bez satura izšķirības. Patiesi glītas past-

kartes, tāpat kā reprodukcijas uzlīmētas uz
piemērota fona,

var uzglabāt vākos vai, ielocītas, piekārt pie sienas.

Kā bezgaršība uzskatāma dažādu, bieži neglīta izstrā-

dājuma (polsterēti, plīša, izšūti ar puķēm v. tml.) pastkaršu

un fotogrāfiju albumu izstādīšana viesistabā uz galda vai

142
īpašiem albuma postamentiem. Tos ieteicams novietot citās

personīgās dabas telpās, kur svešnieks neaicināts neiespiedī-

sies, un izvēlēties tiem gludus, glītus, vienkāršus sējumus.
Tāpat mazvērtīgs sienas rotāšanas elements ir ģipsā ielietie

attēli. Bieži sienām redz

spožie dzīvokļos pie bezgaršīgus,
slikta izstrādājuma, parasti eļļas spiedumā, reliģiska satura

attēlus un izteicienus. Sevišķi pēdējie —

puķu veidojumi un

burti, bieži izlikti tautā

no spožiem papīriem, —

ļoti iegā-
jušies un ar tiem dažos

dzīvokļos nokārtas pat

veselas sienas. Viens otrs

labs izteiciens —
afo-

risms, iespiests skaidriem,

glītiem burtiem, vienkār-

šā gludā ielokā, var būt

novietots raks-
personīga
tura telpās. Arī
starp
reliģiska satura attēliem

var sameklēt vērtīgus un

tiešām oriģināldarbus un

to atdarinājumus. (Piem.
Rozentāla un citu māks-

linieku.) Attēlus vēlamā

saturā, formā un techni-

kā var māksliniekiem tie-

ši pasūtīt.

Tēli, ielieti metallā,

izkalti akmenī vai mar-

morā, iegriezti kokā vai

Attēls 45. Uz plaukta
grāmatu un
skapī novietoti
dedzināti mālā, kā tīras
mazi bronzas un porcelāna tēli.

mākslas priekšmeti arī

novietojami telpās. Tie var būt lielākos vai mazākos ap-

mēros, kādēļ viņu novietošana dažāda. Šiem tēliem, pre-

tēji attēliem, nav ieloka, kas tos norobežotu, atdalītu un

izceltu no pārējās apkārtnes. Tamdēļ tos, telpās uzstādot,

cenšas izdevīgāki novietot kādā glītā stūrī, ailē vai izdobumā,
radot šādā kārtā itkā ieloku tiem ar telpas architektoniskām

līnijām. Lielus tēlus uzstāda stingra, nopietna rakstura tel-

pās, piem., reprezentācijas zālēs, viesistabās, mūzikas istabās,

jo tie atstāj svinīgu, aukstu un lepnu iespaidu, kādēļ neie-

deras telpā ar mājīgu, sirsnīgu noskaņu. Bieži tos mēdz arī

uzstādīt dārzos, garās vaļējās ejās un plašās kāpņu telpās.

Mūsu pazīstamie tēlnieki ir: Šķilters, K. Rončevskis, Zāle,

143
Zaļkalns, K. Jansons, B. Dzenis un citi; koka tēlnieki: Mercs,
Birznieks un citi, metalplastikā — Bercs.

Dzīvokļiem piemērotākie ir mazie tēliņi, tie labāki pie-

skaņojas pārējām istabas lietām, kā lielie, varenie tēlniecības

darbi. Mazos tēliņus novieto dzīvojamās-, dāmu-, jauniešu-,

viesu-, pat darbistabās (kabinetos) uz plauktiem, (sk. attēlu

51.), galdiem, kamīna vai izliektas krāsns malas tā, lai tos

netraucēti visām Ja
no
pusēm varētu aplūkot. nav iespējams
iegādāt tēlniecības oriģināldarbus, tad, iegādājot to nolēju-
mus ģipsā, jāraugās, lai darbs būtu labi izpildīts. Lēta, bez-

garšīga izstrādājuma ģipša figūras, salkana satura un koša

krāsojuma laimes cūciņas, ābolveidīgās krājkases, amori un

citi, pārvērš istabu sīklietu tirgotavā. Šādas mākslinieciski

mazvērtīgas mazas figūriņas, ar kurām agrāk, un dažs labs

vēl tagad, no tukšas telpas baidīdamies, nokrauj galdus, ku-

modes un plauktus, modernā mūslaika dzīvoklī neiederas un

bez žēlastības izmetamas. Tās apgrūtina tīrīšanas darbus,

aizsedz galdu plauktu laukumu nedod nekādu
glītu un un

aistētisku Labāk iegādāt nedaudz tiešām skaistas,

baudījumu.
nekā daudz lētas bezgaumīgas lietas.

VI. GRĀMATAS UN MŪZIKAS INSTRU-

MENTI DZĪVOKLĪ.

lenākot svešā istabā, katrs kaut cik kulturāls cilvēks

instinktīvi, neapzinīgi meklēs vispirms grāmatas. «Saki

man, ko tu lasi, un es tev teikšu, kas tu esi», var sacīt ar

pilnu pārliecību, varbūt vēl papildinot šo teikumu: «Parādi

man, kādu vietu tu ierādi savām grāmatām», jo savu grā-

matu izvēlē un novietošanā vislabāk atspoguļojas kāda cil-

vēka garīgā dzīve un centieni.

Latvieša dvēselē ir neizsīkstoša dziņa izglītības

pēc un

tādēļ, arī grāmatām, kas nepieciešamas garīgai

protams, pēc
ierosmei, pašizglītībai un laika kavēklim. Grāmatas patiesi
ir latvieša draugi, kas sastopamas ikkatrā dzīvoklī, pat na-

badzīgā mēbelētā istabiņā. Tādēļ, ka grāmatas pat caur-

mēra cilvēkam ir tik mīļas, tās cenšas kopt, daiļot, novietot

tā, lai viņu izskats vienmēr iepriecinātu.

Tomēr, saprotams, ar greznumu
vien nevienu nepārlie-
cināsim, ka grāmatas ir mūsu draugi. Cik smieklīgs liekas

jaunbagātnieks, kas lepni rāda bagātus grāmatu skapjus, pie

144
blīvētus grezniem sējumiem, kuri sakopoti tikai parādīšanai,
bet lasīti netiek. Turpretim, kāds siltums, kultūra un darba

rosība dveš no vienkārša tīra plauktiņa, kurā students rūpīgi

sakopojis kaut arī viens
savus
mīļākos autorus, otrs
sējums
nav pat iesiets un no ilgas lietāšanas nobružāts.
Tādēļ, ierādait vietu savā
grāmatai goda istabiņā, savā

dzīvoklī, gādājot pēc iespējas par viņu piemērotu ārējo ie-

tērpu. Nedrīkst aizbildināties ar

dārgumu, liekiem izdevu-

miem. Vienkārši atdzīvina

plaukti pieejami katram, tos
grā-
matu raibie vāki, kaut tie nav lepnas ādas vai zeltīti. Mīļā-
kās, vērtīgākās ieteicams iesiet, izvēlot
grāmatas rūpīgi vā-

kus. Neglīti ir parastie, šabloniskie, iepelēkie, netīrie vai brūn-

ganie grāmatu iesējumi. Par to
pašu naudu var izvēlēties

skaistus krāsainus papīrus, dažādiem ornāmentiem rotātus

vai vienkrāsainus, katrai gaumei atbilstošus. Ļoti skaisti un

ne visai dārgi ir rupja audekla iesējumi. Greznāki, dārgāki

ir ādas sējumi. Visām grāmatām nav jābūt vienādā iesējumā,
daudz interesantāki, glītāki un dekorātīvāki var sakārtot da-

žādu iesējumu grāmatas. Grāmatas glītumu ceļ arī glīts ie-

spiedums.
Telpās grāmatas jānovieto parocīgi, ērti sasniedzami,
arodliterātūru novietojot tuvu pie rakstāmgalda, daiļliterā-
tūru uz lasāmgalda, dīvāna vai omulīga sēdekļa tuvumā.

Grāmatplauktu izvēle laikmetīgā iekārtā ir ļoti plaša.

Grāmatskapjos ar stikla veramām vai bīdāmām durvīm grā-
pie kam acīm neaizsedz de-
matas pasargātas no putekļiem,
korātīvos grāmatu sējumus. Nepareizi būtu, ja grāmatas glī-
šos stiklus aizkārt necaurredzamiem, kaut arī
tas, pilnīgi at-

bīdāmiem aizkariem. Beidzamā laikā dekoratīvu iemeslu

dēļ vairāk iecienīti grāmatu plaukti. (Sk. attēlu 46.). Sa-

skaņā ar gaumi, var grāmatas novietot vienā garā plauktā,

kas visu sienu, brīvi stā-
stiepjas paaugsti gar etažērveidīgā,
vošā vairākstāvu plauktā ar vairākiem sadalījumiem, pie sie-
dīvāna vai plauktos, vai
nas piekārtos (virs citur) mazos pie
rakstāmgalda un dīvāna gala piekombinētos plauktos. Plauk-

tus var kombinēt arī ar skapīšiem, (Sk. attēlu 47.) un

piem.,
tādejādi, ka viens gals izveidojas vairākos stāvos, otrs ir zems

un var tikt izlietāts arī kā sols. Tā grāmatu plauktu izvēlē

novietošanā daudz iespējamību tie novietojami

un
ļoti un

darba istabās, kabinetos, dzīvojamās istabās, pat guļamistabā

citur, kur lietā. īstas bibliotēkas ierīkošanai
un
grāmatas
nepieciešama īpaša telpa un iekārta ar plauktiem un slēgtiem
kas mūsu caurmēra dzīvokļos atkrīt. Ērtākas
skapjiem,

145
 Attēls 46. Grāmatu plaukts ar aizvelkamo priekškaru bronzas rotājumā. (Rīgas
valsts mākslas amatn. skolas absolventes Ļ. Stepes diplomdarbs.)

146
tīrīšanas un grāmatu parocīgas lietāšanas dēļ, plaukti un grā-
matu skapji jātaisa sekli, piemērojot grāmatu platumam.
Grāmatskapjos plauktos ieteicama kāda
un
noslēgta daļa,
kurā novietot neglītākos izdevumus.
sējumus; periodiskos
Vērtīgākos žurnālus var arī veseliem komplektiem iesiet.

Jaunākiem žurnāliem ir vieta uz lasāmgalda.

Grāmatas plauktos, lai dekorātīvi izskatītos, var sakār-

tot dažos plauktos stāvu, dažos guļus, vai slīpi, novietojot šur
tur starpā kādu glītu sīklietiņu, vāzi, kastīti, figūru. Ļoti
parocīgas un
glītas ir īpašas metalla, koka vai fajansa grā-
matu stutes, kas dod iespēju grāmatas plauktos novietot ar

vāku uz āru.

Dienas laikraksti, avīzes ir parasti visvienkāršākā papīra

un iespieduma, kādēļ neatstāj labu aistētisku iespaida un pēc
izlasīšanas jāiznīcina vai jāglabā neredzamā vietā, skapjos
vai kastēs. Tāpat no aistētiskā viedokļa nepareizi šīs nedc-

korātīvi iespiestās lapas krāt un novietot pie sienas pakārtas,

parasti rūķīšiem, puķēm, bonzām un tamlīdzīgiem attēliem

izšūtas košām lentītēm greznotās laikrakstu

un
mapēs.

Garīgi attīstīts cilvēks, bez grāmatām, nevarēs arī atteik-

ties mūzikas. Mūzika, pateicoties technikas

no
augstiem sa-

sniegumiem (radio v. c. mūzikas aparātiem), mūsu laikos

pieejama plašākām tautas masām, kamēr agrāk tā varēja ie-

priecināt tikai bagātniekus un speciālistus-māksliniekus. Ra-

dio sniedz katru dienu katra gaumei

programma un
izglī-
tībai piemērotu, gan jautru, vieglu, gan nopietnu mūzikas

programmu.
Atliek tikai dzīvoklī uzstādīt labu radio uz-

tvērēju, pievienojot pēc iespējas arī labu skaļruni. Sevišķi

uz laukiem, kur nav pieejami dažādi koncerti, operas, teātri,
radio labi iekārtotā ir neizsmeļams omulības lab-
mājā un

lielo nozīmi izglītības

sajūtas avots, nerunājot par viņa un

saimnieciskās dzīves veicināšanā. Radio dzīvoklī

uztvērējs
jānovieto uz īpaša galdiņa vai skapīša tā, lai to parocīgi,
bez pastāvīgas varētu lietāt. Beidzamā laikā ir
pārcilāšanas,
dabūjami radio aparāti iekombinēti mazos galdiņos — ska-

vai saistīti tā kas izskatās

pīšos —

sauc lasāmgaldiņu, ļoti

glīti.
Bez radio, modernās mājās sastopami patafoni. Labs pa-

tafons un vērtīgs plašu krājums var būt jauks un patīkams

laika kavēklis. Viņa priekšrocība tā, ka tas ērti pārnēsājams,
kā arī ar šo aparātu katrā laikā un pēc savas gaumes katrs var

sastādīt vēlamo koncerta Patafonu ieteicams

sev programmu.

147
 Attēls 47. Moderns skapis
grāmatu

telpā novietot uz īpaša skapīša —

galdiņa, — kā pašu apa-

rātu, tā arī Šie krāsas formas

plates. galdiņi materiāla, un

ziņā pieskaņojami pārējai iekārtai. Kā radio, tā patafona

lietāšana nekādas speciālas izglītības un tos var ie-
neprasa
darbināt katrs, piedaloties kā klausītājs. Citādi ir
pasīvs
ar citiem instrumentiem —
klavierēm, vijoli, ģitari v. c, kas

prasa sevišķu muzikālu izglītību un tamdēļ piemēroti tikai

nedaudziem. Klavieres-pianino savas kastveidīgās formas un

neglītās mugurdaļas dēļ dabīgi novietojamas pie sienas vai

148
 kādas sienas stūrī, tā, lai gaisma spēlētājam kristu
slīpi no

kreisās puses. Daiļākais klavieru veids ir flīģelis, kas novie-

Šos mūzikas in-

tojams brīvi telpā vai plašākās telpas stūrī.
strūmentus nedrīkst novietot pie āra sienām, logiem vai krās-
nīm, temperātūras veicina instrūmentu
jo strauja maiņa no-

Tie tiek veidoti melni lakotā kokā, bet

skaņošanos. parasti
arī citās krāsās, piemēroti pārējai iekārtai. Klavie-
dabūjami
nošu plauktu vai skapīti.
rēm pieskaņo piemērotu krēslu un

labad klavierēm flīģeļiem ieteicams

Skaņas uz un nav

lielas novietot daudz sīklietu. Lai

segt ļoti smagas, segas un

aizsargātu klavieru taustiņus no

apputēšanas, tos var segt ar

šauru, bieza auduma tieši taustiņiem.

sedziņu, uzklājot to uz

neaistētiski ir klavieru vāku

Nepareizi un taustiņu —
un

stīgu vāku segt ar segām, kas gari nokarājas pār malu, izšū-
tām rišeljē technikā vai dažādām figūrām un
puķu attēliem.

Lai dekorātīvāku daļai lielo

panāktu iespaidu un aizsegtu pa
vāku
melno, spožo klavieru laukumu, tad pianino stīgu var

pārsegt garenu celiņveidīgu sedziņu, flīģeli krāsainu lakatvei-

dīgu segu.
Uz segas var novietot kādu figūru vai puķu
trauku ar puķēm.
instrūmentus, kā vijoles, mandolīnes un citus, nav
Stīgu
ieteicams turēt piekārtus pie sienas, kā to bieži mēdz darīt.

Tādejādi tie, no
ārējiem iespaidiem (putekļiem v. tml.), zaudē
labo Tos ieteicams īpašos futlāros novietot īpa-
skaņu. uz

šiem galdiņiem vai plauktiem.

149
 KRĀSAS DZĪVOKLĪ.

Telpu iekārtošanā-izdaiļošanā lielu nozīmi piešķir krāsu

izvēlei Tā krāsas palīdzību pie-

un saskaņai. ar var telpām
dot plašāku izskatu, vai lielas telpas sašaurināt, vienmuļus,
lielu laukumus atdzīvināt un sadalīt, zemus griestus itkā

pacelt un augstus itkā nolaist, uzmanību piegriezt glītām un

aizsegt neglītās formas, tumšas telpas padarīt gaišākas un

gaišas tumšākas. Piem., nemierīgās formas priekšmeti saplūst

ar bagātīgi rakstainu, raibu sienas laukumu, bet pelēcīgā,
mierīgā sienas laukumā tie vairāk izceļas. Telpas ar dzel-

tenu sienas krāsu izskatās gaiši saulainas, košas krāsas raiba

mēbeļdrēbe aizēno mēbeļu formas, vēršot uzmanību uz sevi.

Tādu piemēru telpu iekārtā daudz. Ar krāsām tā tad var

labot visas «vainas», kamdēļ tās jāmāk piemēroti lietāt.

Viss, ko ap
sevi redzam dabā, nav domājams bez krāsas,
bet šīs krāsas saredzam tikai gaismā, krēslā tās saplūst, bet

pilnīgā tumsā viņas neizšķiram. Krāsu sajūtu izsauc gaisma

un uztver acs. Katram apgaismotam priekšmetam īpatnība
vienu daļu saules vai mākslīgās apgaismošanas starus sevī

uzsūkt un otru daļu itkā atstumt, atstarot (reflektēt). Tikai

šo atstaroto gaismu mēs sajūtam kā krāsainību. Uzkrītoši,

ka viena priekšmeta krāsas pie dažādas apgaismošanas uzrā-

da dažādas krāsu nianses, tā, piem., kādas grīdsegas krāsas

dienas gaismā izskatās citādi, nekā pie elektriskās vai sveces

gaismas. Izskaidrojums vienkāršs: no priekšmeta var tikt

atstaroti tikai tādi gaismas stari, kurus gaismas avots pats

izstaro. Tā saules gaismai ir visi gaismas staru veidi, pie
kam mākslīgai apgaismošanai bieži trūkst zilo staru. Tas se-

višķi uzkrītoši pie vienkrāsaina (monochromās) gaismas.

Piem., apskatot sarkanu lakatu dienas gaismā, tas liekas

spoži sarkans, ieejot kādā tumšā telpā ar vienkrāsainu dzeltenu

gaismu, sarkanais lakats izliksies melns. Tas tamdēļ, ka sau-

les gaismā, bez citiem krāsas stariem, ir arī sarkani, kurus

sarkanais lakats atstaro, turpretim visus dzeltenos, zaļos, un

violetos starus uzsūc (absorbē). Dzeltenā gaisma turpretim

apstaro lakatu tikai ar dzelteniem stariem, bet tā kā dzelte-

nos starus uzsūc, citu staru atstarošanai nepaliek, kamdēļ

priekšmets izliekas melns. Melns priekšmets nekad nevienu

staru neatstaro. Šādi ar dažādiem apgaismojumiem izsauk-

tie fizikālas dabas novirzieni bieži ir ļoti traucējoši, sevišķi

saskaņojot krāsas laukumos priekšmetos. Te
telpas un no

nepatīkamām nesaskaņām jāizvairās ar veiklām krāsu kombi-

150
nācijām, lai l ada kārtā pie dažādām apgaismošanām dzīvokļu
iekārtojuma krāsas izskatītos saskanīgi un glīti.
Krāsas ir dažādas. Izšķiram priecīgas, dzīvas, spilgtas
un drūmas, mierīgas, aukstas krāsas. Pirmās ir ugunij rad-

nieciskās (dzeltenā, sarkanā, otrās ūdenim

oranžā), —
(zi-
lās). Zaļās un
violetas par tik atstāj uz mums siltu vai aukstu

iespaidu par
cik tās vairāk vai mazāk satur dzelteno vai zilo

krāsu. Kā redzams mēs krāsas itkā fiziski

varam izjust.

Krāsas, atkarībā no
viņu rakstura, var atstāt uz cilvēka

psīchi dažādu iespaidu, izsaukt dažādus pārdzīvojumus.

Tas vislabāk novērojams, skatoties uz apkārtni caur vien-

krāsainu stiklu, jo tādā kārtā ļaujam tikai vienai krāsai mūs

iespaidot. Var arī zināmā merā runāt par

krāsu simboliku

un krāsu asociāciju, piem., iedomājoties pavasari, to

parasti
tēlojam gaišās priecīgās krāsās, skumjas tēlotu pelēcīgas,
zilganas, revolūciju —
sarkanas, cerības —
zaļas. Ar krāsu

palīdzību tāpat kā ar valodu, katrs var izteikt savas jūtas,

domas, uzskatus (ko visspilgtāki varam redzēt kāda māksli-

nieka-gleznotāja darbos.). Kā pastāv atšķirība dažādu va-

lodu starpā, tā katram, kas ar krāsu salikšanu, kompo-

zīciju nodarbojas, var būt sava īpatnība, stils.

Atsevišķu krāsu sakomponēšanai ir savi noteikti likumi.

Cilvēki, kuriem ir iedzimta pareiza krāsu sajūta, krāsu kom-

ponēšanu veic pēc sajūtas, pareizi arī tad, ja nezina krāsu

likumus, citi, kam nav šī talanta, var iemācīties krāsu valodu

pārvaldīt. Šādi cilvēki ir apveltīti ar talantu. Arī citi, kam

nav šī talanta, var iemācīties krāsu valodu pārvaldīt, iepazīs-

toties ar pamatjēdzieniem, un šo valodu sīkumos izkopjot.
""Krāsu ir trīs pamatkrāsas sarkana, dzel-
spektrā —

zila. Šīs jaucot dabū citas trīs

tena un
pamatkrāsas no pa-

matkrāsām: oranžu, violetu un zaļu dažādos jaucot

toņos,
vairākas krāsas kopā, dabū brūnos un pelēkos toņus.
Sarkana krāsa (purpurs, karmīns, cinobers) ir dzīva, uz-

traucoša vienmēr dominē, Dabā tā ir līdzsvarota

un izceļas.
un to neredz daudz. Sarkano krāsu agrāk cienīja kā ko se-

izcilus priekšmetiem, piem., valdnieku

višķu, lietāja to
pur-

pura mantijām, pils reprezentācijas telpu iekārtai v. tml. Ne-

lielā daudzumā audumos citos krāsainos planku-

lietājot un

mos, tā apkārtni ļoti atdzīvina, uzjautrina. Lielos lauku-

ikdienas lietāšanai tā nav ieteicama, (piem., koši sar-

mos,

kans ātri apnīk. Uz koši sarkanu laukumu ska-

tērps), jo
toties acis ļoti nogurst, uztrauc nervus (to varam novērot

151
pie dzīvniekiem — vēršiem, tītariem, kurus ar sarkanu drānu

ātri sakaitināt), kamdēļ ieteicams apgaismo-

var nav ņemt
šanas ķermeņa kupolam vai kā pamatkrāsu sienām. Sabie-

zēta tumši sarkana krāsa turpretim ir nopietnāka, svinīgāka

un labi noder lielām reprezentācijas telpām kā s*enu krāsa,

tāpat arī grīdsegām un mēbeļdrānām, un vislabāk izskatās

vilnas drēbē. Spožā zīdā tā par

daudz uzkrīt, uzbāžas.

Maigi, gaiši sārti toņi ir piemīlīgi, labi noder kā pamatkrāsa

guļamtelpām, jaunu meiteņu un bērnu telpām.
Zita krāsa ir mierīga, nopietna, neuzbāzīga, bēdīga un

vēsa. Dabā zilganu ļoti daudz, piem., ūdens, debess,

toņu
ēnas. Zila krāsa ir kā apvienotāja un savienotāja krāsa. Ja

blakus noliksim vienāda lieluma sarkanu un zilu laukumu,

zilais laukums vienmēr izskatīsies mazāks, tam ir it kā no-

teikta robeža, kurpretim sarkanajam robežas it kā izplūst.

Zils laukums it kā skata atkāpjas tālē, kamdēļ
no
bezgalībā,
šādā krāsā sienas vienmēr izliksies plašākas. Zils blakus

citām krāsām maz izceļas. Lai līdzsvarotu ar kādu citu

siltu laukumu, tās diezgan daudz. Lai zilais būtu

jāņem
dominējošs, tas
jākombinē ar drūmiem, pelēkiem un
zaļga-
niem Sarkanām dzeltenām krāsām labi noder
toņiem. un tas

kā fons; kā sienas krāsa tā ir labs fons brūnām, sarkanām

un dzeltenām mēbelēm un noder arī kā pamatkrāsa šādu

Zils baltu keramikā ļoti iemīļota

mēbeļu pārvelkamiem. ar

un izdevīga kombinācija. Zila krāsa simbolizē kautko mīk-

lainu, pārcilvēcīgu, aicina līdz

nenoskaidrotu, pasakainu, un

izsauc ilgas pēc zilām tālēm.

Dzeltens ir saules krāsa, atstāj siltu, jautru, patīkamu

Dzelteno krāsu sākot sarkandzelteno
iespaidu. toņu, ar

līdz zaļgandzeltenam, dabā ļoti daudz. Dzelteno skaita par

pavasara simbolu. Salīdzinot ar zilu, tīras dzeltenas krāsas

laukums vairāk izlec. Ja dzelteno lietā blakus ci-

izceļas,
tām krāsām, zaudē krāsas spēju, pazūd,
spilgtām tas savu

baltu laukumu, neder kā fons spilgtiem

atstājot kamdēļ
rakstiem. Dzeltens kā pamatkrāsa
priekšmetiem un
telpā,
kā apgaismošana, trauku, segu un citu sīklietu krāsa ļoti
ikdienas Zelts ir dzelteno
patīkama telpām. analogs ar

krāsu, ko daudz lietā kur zelta malas ļoti efek-

keramikā,
Interesanta ir zelts baltu. Zelta ie-
tīgas. kombinācija ar

attēla krā-
loki attēliem ļoti iecienīti, jo dod maigu pāreju no

sas uz ieloku krāsu.

Sarkani dzeltena oranža krāsa, līdzīgi spoži sarkanai, ir

uztraucoša, kliedzoša, efektīga, kamdēļ iecienīta

dzīva, ļoti

152
pie enerģiskiem, veseliem, rupjiem cilvēkiem un tautām.

Oranži laukumi it kā tiecas pretim līdzīgi sarka-

izlec, un,

nam, dominē. Mazos laukumos atdzīvina visu apkārtni.

apvieno sevī dzeltenās zaļās krāsas
Zaļgandzelteni toņi un

labās īpašības.
dabā daudz atrodama, tai visdažādākās noskaņas,
Zaļa
līdz zilganzaļai. Tīrā krāsa, kur dzel-
no
dzeltenzaļās zaļā
tens ar zilo vienādā daudzumā, ir patīkama, mierīga,
ņemts
apvieno un izlīdzina sevī dzeltenās un zilās krāsas īpašības.
Zaļā krāsa psīchi labu, nomierinošu iespaidu. Šo
atstāj uz

īpašību tā ļoti piemērota darba dzīvojamām telpām,

dēļ un

kā arī darba galdu spuldžu aizsargiem, puķu traukiem, ma-

zākos daudzumos audumos. Pārāk spilgta zaļa

paklājos un

krāsa lielos laukumos it kā iznīcina savu apkārtni; šādu

lai pārāk neizlektu, mierināt

spilgtu zaļu laukumu, tas var ar

melnu vai tumši brūnu režģīti vai rakstu.

Violetā krāsa, ar
vienādu zilas un sarkanas krāsas sa-

turu, tumšos ir svinīga, nopietna. Katoļu zemēs tā

toņos
tiek uzskatīti kā sēru krāsa. Tumši violeti priekšmeti no

tālienes izskatās melni, bet apgaismošanas bieži

pie mākslīgas
brūni. Violetā krāsa, likta citām krāsām
kopā ar nav uz-

bāzīga, bet košos toņos telpām kā pamatkrāsa nav patīkama.

Zili violetam vairāk piemīt zilas krāsas īpašības. Violetu var

līdzsvarot ar zaļiem laukumiem. Violeti priekšmeti labāk

izskatās vertikāli (piem., priekškari), nekā horizontāli (piem.

violēts melnu dod
galda un grīdas segas). Kombinācijā ar

drūmu iespaidu. Gaiši violeti toņi (ceriņkrāsa) līdzīgi gaiši

rožainiem, maigi, patīkami, atgādina pavasari.
Brūna krāsa ir krāsa, izskatās smaga un it kā
zemes

velk pie zemes. Tā apvieno citas krāsas, atstāj mierīgu, pa-

tīkamu iespaidu, labi noder kā pamatkrāsa telpās —

grīdām,

mēbelēm, sienām — un labi izskatās vilnas un smagos samta

audumos.

Balta krāsa, teorētiski ir visu citu krāsu sako-

ņemot,
Dabā ideāli baltu redz visai Balta krāsa var
pojums. maz.

mazliet vai iedzeltenu

būt kā silta, tā auksta, ar iezilganu
nokrāsu. Balta krāsa uzskatāma kā tīrības simbols. Pilnīgi
balta ir garlaicīga neviļus prasās pēc krāsainī-
apkārtne un

bas. Uz balta fona citas krāsas izskatās izklaidīgas, kustī-

bet krāsainu fonu baltu plīvuri, pamat-

gas, pārsedzot ar

krāsas spilgtums tiek vājināts.

Pavisam citādi ir ar melnu krāsu, kas ir visdrūmākā, no-

Reti redz ideāli melnu, bieži

pietnākā no krāsām. jo tam

153
mirdz cauri kāds cits tonis (piem., sarkans, zils v
.o). Melns

fons izceļ, pastrīpo citu krāsu spilgtumu. Uz melna fona

krāsaini laukumi izskatās stabili. Parastā kombinācija ir

melns ar baltu, ko dzīvokļu iekārtā var labi izlietāt telpas

sīklietās —
keramikā, audumos. Melnā kā dominējošā krāsa
telpām nav ieteicama. To var lietāt mēbelēm un audumiem

tikai kā sīkdaļas, lai neradītu pārāk drūmu, ie-

telpā smagu

spaidu. Kā pamatkrāsu (sienām, mēbelēm un audumiem)

var lietāt pelēku krāsu, tā it kā izkliedē citas krāsas, ir gaiša,
kustīga. Vislabāk izskatās vertikālos laukumos.

Telpas iekārtojot, jāņem vērā, ka katram telpas lauku-

arī iekārtas lietai ir nokrāsa, kas

mam, sīkākai, sava
jā-
izvēlēties salikt tā, lai katrs iz-
prot un
priekšmets pienācīgi
celtos krāsainiem laukumiem neradītu
un kopā ar
pārējiem
kliedzošu, uzkrītošu, nepatīkamu nesaskaņu. lekārtot visas

telpas un visus priekšmetus vienā krāsā nav ieteicami, tas at-

stāj vienmuļu, garlaicīgu iespaidu. Telpas un priekšmeti jā-

ņem daudzkrāsaini, krāsas savā starpā labi saskaņojot. Tā,

piem., dzeltenā krāsa pilnīgi saskan ar sarkani violetu vai zili

violetu, bet nepilnīgi ar

sarkano, sarkani oranžo, zilo vai zili
zaļo krāsu.
Sarkanā krāsa (karmīns) labi saskan ar zili zaļo un dzel-

teni zaļo, nepilnīgi — ar zilo un dzelteno, bet pavisam nesa-

skan ar oranži sarkano, violeti sarkano, violeto un oranžo

krāsu.

Zili violetā vislabāki saskan ar oranži sarkanu, oranži

dzeltenu un dzelteni zaļu, nesaskan ar zilo, violeto ,

sarkani

violeto un zili zaļo.

Jāņem vērā, ka visas krāsas, kas saskan ar dzelteno, sa-

skan arī ar balto, un kas saskan ar violeto, saskan arī ar

melno.

No disonancēm dzīvokļu iekārtā vajaga iespējas iz-

pēc
vairīties un nekad tās neradīt ar nolūku. Tāpat nav vē-

lami telpās lieli kontrasti. Jāņem vērā, ka aukstas krāsas ir

kontrastainākas, spilgtākas uz gaiša fona, kurpretim siltās

uz tumša. Harmonijas ziņā turpretim ir otrādi.

Ar kontrastiem zināmas īpašības, piem.,

var
pastrīpot
ja grib lai telpas būtu gaišākas, pietiek, ja galvenā telpu
daļa ir gaiša, kontrastējot ar tumšām mēbelēm, siena izlik-

sies vēl gaišāka. Sniegbalta apkaklīte uz melnas kleitas iz-

skatās daudz tīrāka, košāka, baltāka. Tādu piemēru ir

daudz.

154
 Lielos krāsainos laukumos krā-
telpās nav
jālietā spilgtas
sas, tas atstās sliktu iespaidu. Mazos laukumos tās var lietāt

apkārtnes atdzīvināšanai, tikai jāņem vērā, ka blāva krāsa

blakus spilgtai izskatās vēl blāvāka un krāsas uz dažādiem

foniem kombinācijās it kā maina toni. Tā,

un savu piem.,
dzeltens uz melna un balta fona iezliekas košs, bet blakus sar-

kanam, pieņem zaļganu nokrāsu. Sarkans uz balta izliekas

ļoti tumšs, uz melna diezgan spilgts, bet uz zila brūngans.

Lai zināmu līdzsvaru dažādām
panāktu starp krāsām, spilg-
tās krāsas vienmēr mazākumā, blā-
jāņem līdzsvarojot ar

vām, un siltās krāsas mazākumā, līdzsvarojot ar aukstām.

Spilgtās krāsas var lietāt ārā, kur jārēķinās ar saules stariem,

jo tur saules stari tās apvieno. Uzkrītošas lietas ikdienas tel-

pās neder.

Interesanti, ka dažādām krāsām ir arī dažāda telpisku-

ma vērtība. Tas saprotams tā, ka vienāda lieluma laukums

dažādās krāsās izliksies arī dažāda lieluma, piem., balts lau-

kums izliksies lielāks par melnu, oranžs mazāks par pelēki

zilu v. t. t. Gaišākas krāsas dod priekšmetiem un telpām
gaišāku un lielāku izskatu, tumšas turpretim mazāku, šau-

rāku. teikto tās kat-

levērojot iepriekš par krāsām, jāmēģina
rai telpai piemēroti pielietāt un saskaņot.
Galvenais krāsainais laukums telpās ir sienas. Siena ir

izšķirošais devējs, visu' priekšmetu apvienotājs

toņa telpas
un visvairāk acīs krītošais laukums. Bet siena arī jāuz-
skata kā izdevīgs fons visām istablietām un kā tāds, nedrīkst

pārlieku izcelties.

Sienu krāsu izvēlei vispirms jāņem vērā telpas dabiskā

Tā tumšām, slikti apgaismotām

apgaismošana. —
telpām
krāsas, lietāt arī
jālieto gaišākas gaišākām telpām var tum-

šākus krāsu toņus.

Dabīgo un mākslīgo apgaismošanu telpās var nedaudz

mainīt vēlēšanās krāsainu stiklu, spuldžu abažūriem

pēc ar

vai krāsainus tā dodot

lietājot logiem priekškarus, telpām
citu noskaņu.
Tā vērst saulaini
gaismu var
maigi sārtu, dzeltenu, mie-

rīgi zaļu vai vēsi zilu pēc vēlēšanās.

Sienas krāsu ar mēbelēm maigā kontrastā. Tā dzel-
ņem
tenas ozolkoka mēbeles labi izceļas uz brūna un zilgana fona,
melnās ozolkoka mēbeles uz sarkani brūna, ar zeltītiem vai

dzelteniem rotājumiem sarkanīgas mēbeles uz zaļgana vai

zili pelēka fona un taml.

155
 Gadījumos, ja vēlas telpām dot intīmāku noskaņu, mē-

beļpārvelkamo krāsu vienādu ar sienu, attiecinot to arī

ņem
uz rakstu. Tā bieži mēdz rīkoties arī ar iebūvētiem sēdek-

ļiem. Ļoti lielās telpās, kur sienas lielos brīvos laukumos nāk

redzamas, krāsās rakstā. Lai sie-

tās var
ņemt spēcīgākās un

nas nebūtu daudz garlaicīgas, laukumu var sadalīt vairā-

par
kos dekorātīvos krāsu laukumos. Šis veids neder tur, kur

sienas laukumus sadala jau sīkāk ar durvīm un logiem.

Mazākās telpās, kur sienas ar mēbelēm, attēliem un ci-

tām sīklietām, sadalīta sīkākos laukumos, pārāk košs fons

nav patīkams. Ņemams vērā, ka kādreiz tukšas telpas siena

liekas ļoti koša, bet novietojot mēbeles, priekškarus un citas

iekārtas lietas, tā zaudē savu spilgtumu. Mierīga siena ir

vislabākais fons mēbelēm, attēliem un citām istablietām (tu-

vāk skat. «Sienu apdare»).
Durvis, logus un arī krāsnis var krāsot ar sienām vie-

nādā tonī, vai ņemt tās maigi saskanīgas.

Koši zilganbalti nokrāsoti tie atstās aukstu, cietu ie-

spaidu. Starp dažādām krāsām ļoti labu iespaidu atstās gaišā

dzeltenīgā (ziloņkaula) krāsā nokrāsoti griesti, durvis un

logi.
Griestus parasti krāso baltus vai ietur gaišā sienas krāsā,

lai piedotu telpām augstāku, plašāku izskatu. Tumšāki krā-

soti griesti labi izskatās tikai atsevišķos gadījumos (piem.,

pie baltām sienām kā kontrasts). Arī atsevišķas krāsainas

svītras un mazāki laukumi padara griestus it kā zemākus.

Grīdas ieteicams ieturēt mierīgās krāsās. Tām nav vien-

mēr jābūt brūnām vai dzeltenām, viņas var būt arī sienas

krāsā, piem., zaļas, pelēkas, pat tumši sarkanas un violetas.

Mēbeļu krāsa un
mēbeļpārvelkamie nedrīkst būt pārāk
lielos kontrastos. Tā gaišām mēbelēm neder ļoti tumši un

tumšām ļoti gaiši pārvelkamie. Vislabākais ja koka krāsa

atkārtojas kādā auduma rakstā vai svītrā. Sēdek-

mēbeļu
ļiem, kas dažādi
pēc savas
formas, novietoti vienā telpā, pār-
velkamie var būt arī dažādās krāsās un rakstā.

Krāsainu priekšmetu novietojot telpā, vienmēr jāņem

vērā tuvākā Mūslaiku dzīvoklī
apkārtne un apgaismošana.
vairāk lietā mierīgas krāsu gammas un neizteiktu rakstu.

Modernās pārvelkamie viss

tapētes, paklāji, priekškari, —

ieturēts mierīgos krāsu toņos.

Krāsas telpās saistītas ar krāsvielām, kuras lietajam
audumu, mēbeļu un citu priekšmetu krāsošanai. Vēlams, lai

šīs krāsas būtu izturīgas un veselībai nekaitīgas.

156
 MĒBEĻU UN CITU ISTABLIETU

SAGRUPĒŠANA TELPĀ.

Labi, omulīgi iekārtota telpa nedrīkst būt pārkrauta

mēbelēm citām sīklietām. Omulīgu noskaņu
un
telpas un

mājīgumu nedod lielais priekšmetu daudzums, bet gan sa-

mērīga priekšmetu izvēle, viņu kvalitāte, piemērotība zinā-

mai lietāšanai un gaumīga sakārtošana. Novietojot mēbeles

telpā dažādās grupās, kārtotājs meklēs pēc zināmas

saskaņo-
tības, materiāla, krāsas formas harmonijas, lai
un
panāktu
vispārēji glītu telpas izskatu un
parocīgu lietāšanas iespēja-
mību. Uzstādot galdus, krēslus, skapjus un citas mēbeles,

starp tām paliek brīvi laukumi, staigājamie ceļi no vienas

telpas daļas, vienas mēbeles uz otru. Ņemot to vērā, mēbeles

jānovieto tā, lai kustēšanās starp tām būtu ērta, netraucēta.

Visām mēbelēm jābūt ērti pieejamām, parocīgā lietāšanas un

apkopšanas stāvoklī (piem., lai izņemtu veļu no

skapjiem,
nebūtu jāatbīda krēsli, nosēžoties uz dīvāna nebūtu jāatbīda
smags galds, nesot no virtuves ēdienu galdā, nebūtu jāstaigā
apkārt citām mēbeļu grupām v. tml.). Katram priekšmetam

telpā jāierāda vieta, kas vislabāk izceļas, attiecībā pret gaismu

un saskaņā ar citām mēbelēm. Gaismas rotaļa uz
spodras
mēbeļu virsmas, stikla vai porcelāna traukiem, spīdīgām puķu
lapām var radīt ļoti glītus efektus. (Sk. attēlu 15.) Tomēr

jāizvairās lietāt lietāšanas priekšmetus tikai dekorātīvi.

Priekšmetu vietu telpā ne vienmēr var iepriekš noteikt.

Gadās, ka pabeigta iekārtota telpa, iepriekš rūpīgi aprēķinot

un pārdomājot mēbeļu vietu un sagrupēšanu, neatstāj ie-

kādu sagaidīja iekārtojot. Nākas šo to

pārgrozīt,
spaidu,
pārvietot, tā panākot vēlamo vai vismaz patreizējos
pārcelt,
apstākļos iespējamo. Jo bieži maza priekšmeta pārvietošana
un pārveidošana var radīt pilnīgi jaunu, daudz glītāku tel-

pas iespaidu. Viens vienīgs krāsu laukums kādreiz ir visai

svarīgs visas telpas, vai atsevišķas telpas daļas vai priekšmeta

izcēlējs, atdzīvinātājs (piem., dzeltenas sveces pie melnām kla-

vierēm.) .

Mēbeles jāsadala telpā līdzsvaroti, lai viena telpas daļa

nepaliktu tukša un cita nebūtu pārkrauta. Priekšmeti jā-

sagrupē viņu dabīgā sakarā, piem., uz

smēķējamā galda jā-
novieto rīki, blakus vai netālu rakstāmgalda
smēķējamie no

grāmatu vai skapis, pie klavierēm nošu plaukts.

plaukts
Tomēr šabloniski sagrupētais, kas vienmēr negrozīgi atradī-

157
sies sīki aprēķinātos atstatumos un simmetrijās, atstās stīvu,

nedzīvu, mietpilsonisku, garlaicīgu iespaidu. Lai no tā iz-

vairītos, ieteicams laiku pa

laikam dzīvokļa iekārtu nedaudz

pārgrozīt, ienesot tādējādi telpā vienmēr ko jaunu, intere-

santu.

Lai telpām būtu viengabalaināks, nedalīts izskats, vie-

nai telpai mēbeles jāizvēlas viena materiāla un izstrādājuma.

Tomēr daudz dzīvāku, omulīgāku un patīkamāku iespaidu
gūst no telpām, kur saskaņoti, sagrupēti dažāda materiāla,
formas un krāsas priekšmeti, ieturot katru telpu citādā, bet

saderīgā noskaņā. Vieglāki rīkoties tiem, kas telpas var

iekārtot pilnīgi no jauna. Taču visbiežāk nāksies pārkārtot

iekārtas, šo izmetot vai papildinot. Gru-
vecas to pārgrozot,
pējot dažāda veida priekšmetus vienā telpā vairākās atse-

višķās vērā krāsu noskaņojumus ieturot

grupās, ņemot un

mēru, cilvēks ar labu un attīstītu gaumi vienmēr šo jautāju-

mu atrisinās pozitīvi.
Mēbeļu grupēšana telpā lielā mērā atkarājas no telpas
un mēbeļu stila. Tā, piem., Bīdermeijera stila mēbeles prasa

stingru vai simmetrisku mēbeļu sagrupējumu, kur lielākās,

smagākās mēbeles jau izstrādājuma vislabāk pie-

pēc sava

slienas parallēli sienām (piem., dīvāni, kuru mugurdaļas pat

nav glīti izstrādātas, klavieres, skapji v. c). Turpretim
modernos dzīvokļos vairs neciena simmetrisko mēbeļu sakār-

tojumu, stīvo negrozāmību, priekšroku dodot vieglām pār-

vietojamām mēbelēm, kuras gatavotas tā, ka tās brīvās gru-

uzstādīt tik vien parallēli sienām, bet arī slīpi

pās var ne

stūros un brīvi telpā.

MĀJAS IEKĀRTAS LATVISKOŠANA.

Visu pasauli apdzīvo daudz dažādu tautu, kas dažādos

veidos nāk viena ar otru sakarā. Vērojot šīs dažādās tau-

tas, redzam viņu lielo izšķirību. Katrai tautai ir savas ie-

dzimtās rakstura īpatnības, dzīves uzskati, mākslas izpratne,

kas parādās katrā šīs tautas darbībā. Vēsture visu garo no-

tikumu un parādību virkni iedala zināmos laika posmos —

laikmetos, arī šie laikmeti atšķiras viens otra

no ar avu
īpat-
nību, savdabību, kas izauguši no laikmeta gara, dzīves ritma,
valdošiem dzīves uzskatiem. Jāsaka, ka sava īpatnība var

būt arī katram patstāvīgam cilvēkam. īpatnību, ar ko at-

158
šķiras viena tauta, viens cilvēks no otra, sauc par tautas, laik-

meta vai cilvēka stilu. Tā varam runāt, piem., par krievu

tautas, renesanses laikmeta vai kāda mākslinieka stilu. Kat-

laikmeta valdošie uzskati atrod

ras tautas un
ārējo izpausmi
tautas parašās un tradicijās, sadzīves formās kā arī dažādos

lietišķos priekšmetos (iedzīves lietās, tautas tērpos) un māk-

slas darbos. No šiem lietišķiem pierādījumiem varam

spriest
par kādas tautas vai laikmeta stilu. Tā iebraucot un
apbrau-
kādu zemi mēs ka katrai tautai ir kautkas
kājot vērojam,
īpatnējs, kāda Tā, kāds lietošanas
kopēja gaume. priekšmets,
kāda istablietas forma, kāds auduma veids, kas atkārtoti sa-

šai zemē rāda kautko tādu, kas citai

stopams un
paraša nav

tautai.

Eiropas tautām, kultūrai attīstoties, no aizvēstures līdz

mūsu laikiem ir daudzi stilu kas

pāršalkuši viļņi, atstājuši
katrā zemē. Šie stili, neskatoties, varbūt,
dziļas pēdas uz

savu
pilnību un lielo vērtību, mainās, jo mainās tautas at-

tīstība, līdz ar to ieskati un gaume. Katra tauta šiem laik-

metīgiem stiliem uzspiež savas īpatnības zīmogu.

Kas attiecas uz mājas iekārtu, tad izsekojot vēsturiskiem

materiāliem, redzams, ka mēbeļu formas, rotāšanas paņēmieni

un materiāli mainās katrai tautai un laikmetam īpatnēji. Jo

augstāka kultūra, jo izkoptāka ir arī dzīvokļa architektūrā.

Savu pilnīgāko attīstību viņa spēj sasniegt, ja augsto gara

kultūru atbalsta uzplaukums saimnieciskā laukā, jo tad ro-

das līdzekļi savas mājas izveidošanai.

Pirmātnējās mēbeles gandrīz visām tautām bijuši soliņi,

krēsli (soli ar atzveltnēm), guļamās lāvas, primitīvi galdi,
lielākas vai mazākas pūra tvertnes. Civilizācijai attīstoties,

izveidojās arvienu jauni mēbeļu tipi, kā skapji, rakstāmgaldi,

mazgājamie galdi, trauku un greznumlietu plaukti un citi

priekšmeti, piemērojoties iedzīvotāju prasībām.

Tā arī mūslaiku latvietim ir savas noteiktas prasības,
kādas tas uzstāda tai apkārtnei, kurā no dienas dienā dzīvo.

Latviešu tautai, tāpat kā citai kādai tautai, ir arī sava

īpatnība, savas īpatnējās rakstura iezīmes, sava gaume. Jo

spilgti šī latvju tautas īpatnība izpaužas krāšņos tautas tēr-

pos. Te mēs redzam tautas mākslu, kuru vada

gadusimteņus
vecas tradicijās un šai tautas mākslai ir liela etnogrāfiska vēr-

tība. Ja vērojam vien kādu vecu jostu vai citu audumu, va-

ram tur atrast brīnišķu krāsu saskaņu un rakstu kompozi-

kas daudzos pārspēj mūsu dienu ražojumus.
ciju, gadījumos

159
Bet latvietis it kā piemirsis dabiskos talantus,
savus gaumi,
kas stāvēja uz augstas attīstības pakāpes.
Latviešu tautas pagātnē ir daudz vērtību, tradiciju, kas

aizmirstas un dažas gājušas pat zudumā. Verdzības un kara

laiki atstājuši graujošu iespaidu uz tautas īpatnējo izveido-

šanos. Daudz dažādi sveši viens

iespaidi, spēcīgāks, otrs ma-

zāk iespaidojuši latvieša darbus dzīvi.

spēcīgs, domas, un

Tas sakāms latvieša iekārtu,

jo sevišķi par mājas kur

latvietis daudz citām tautām,

aizņēmies no zaudējot pa daļai
savu
īpatnību. Nebrīvība un nabadzība to
ilgu laiku pie-
spieda mitināties trūcīgi izkoptās Tikai kur lat-
telpās. tur,
vietis kaut cik drošs, centās
jutās patstāvīgs, tas
parādīt sa-

spējas, izveidošanā. Tā ir
vas savu īpatnējo gaumi dzīvokļa
daži kurus varētu uzskatīt
uzglabājušies piemēri, par sen-

latviskiem dzīvokļa architektūras Tomēr dau-

paraugiem.
dzi pārtikuši latvju zemnieki bieži meklēja paraugus muižās,
pilsētās, gribēja dzīvot tā kā dzīvoja vācu
muižkungs, pil-
sētas tirgotājs. Viņš atmeta gludo liepu galdu, ozola krēslu

ar pīto sēdekli, metalapkalto pūra lādi, vēso linu audumu

un tai vietā piekrāva savu māju mīksto mēbeļu garnitūrām,

divstāvu kumodēm, smagām daudziem citiem
plīša segām un

sīkumiem. Šos sīkumus visi vēr-

iegādājot, nevarēja iegādāt
tīgus oriģināldarbus un
apmierinājās ar lētiem atdarināju-
miem, duču preci, mazvērtīga materiāla, slikta izstrādājuma,
nenoteikta stila priekšmetiem. Tā latvieša mājā iekļuva
un
novietojās pie sienas sega ar nemākulīgi eļļas krāsām

uzgleznotu briedi pie upes,

vai gulbi, aiz spoguļa aizbāzta

koša vaska puķe, uz galda plīša polsterētos vākos ar zelta at-

darinājumu metalla apkalumiem rotāts pastkāršu albums, kā

bērza stumbrs veidota puķu vāze, uz dīvāna apaļš spilvens

porcelāna dāmu galviņu, uz atzveltnes uzspraustas mazas ri-

šeljē technikā izšūtas sedziņas un visu to salkano ģipša fi-

gūru juceklis uz plauktiem, kumodēm, skapjiem, galdiem un

galdiņiem. Visi šie priekšmeti ir latvieša dabai un gaumei,

sveši elementi.

Beidzamajā laikā daudzos ir radusies interese un griba

pārveidot, pārkārtot, atbrīvoties no visa šī jucekļa, rast skaid-

ras un noteiktas latviskas līnijas mūsu mājas iekārtā, lai katrs

svešnieks, apbraukājot mūsu zemi, varētu redzēt, ka te dzīvo

latviešu tauta un ka savu māju latvietis ir kārtojis pēc savas

īpatnējās uztveres, sev

piemēroti.
Ar labu gribu vien vēl nav viss panākts; mums arī jāzina,
kā pie šīs mājas latvikošanas stāties. Ja gribam kautko no-

160
pietnu uzsākt savas mājas latviskošanā, tad vispirms ir jāzina
labi jāizprot mūsu
un tautas īpatnības, pareizi jāsaprot savas

tautas etnogrāfiskās vērtības. Etnogrāfiskos priekšmetos

katrai formai, katrai līnijai ir sava nozīme, savs lo-

ģisks pamatojums, savs saturs. Latvietim ir savs ornā-

ments, savs īpatnējs krāsu salikums. Latviskā ornā-

menta zīmēm ir savs dziļš saturs, ko tagad pil-

nīgi piemirst un neievēro. Tās ir seno dievu zīmes, tām ir

simbolistiska nozīme, jo latvietis ticēja, ka ar daudzināšanu

var
piedaudzināt labo un aizdzīt ļauno. Kā rotājumi visbie-

žāk sastopami ir debesu (dieva) zīme ar sauli galā (tristūris

vai piramīde bumbu Māras
ar galā, (ūdens un zemes mātes)
(līklocis), Laimas (mūža licējas) zīme
(skujiņa) saulītes

mēnešu, zvaigžņu zīme. Bez tam vēl ir Dieva dēlu: Juma

Mārtiņa, Ūsiņa, Jāņa un

likteņa koka —
austras koka zīme

citas. Šīs svētzīmes ir rakstu Da-

un
latvju pamatelementi.
žādi sakopoti tie veido rakstus gan audumiem, gan traukiem,
mēbelēm un citām iedzīves lietām. Etnogrāfiskās lietās šie

raksti nav
nejaušības veidojumi, bet tie likti ar zināmu sa-

turu. Piem., Māras zīme bieži veidota uz traukiem, lai tajos

nekad netrūktu valguma.
Kas šo tautas etnogrāfiju nezina, neizprot, tas izšuj vie-

nam otram priekšmetam ugunskrustu kaut kurā krāsu sako-

pojumā vai iegriež skujiņu un domā, ka līdz ar to šis priekš-

mets ir latvisks. Jāzina tomēr kādos priekšmetos kāds rotā-

jums liekams, kādā šo zīmju sakopojumā un krāsu sakopo-

jumā.
Daudzi nepareizi iedomājas, ka latvju raksti ir lauzti,
stūraini. Šie raksti, atkarībā no izstrādāšanas technikas un

materiāla, var būt stūraini vai apaļi. Piem., audumos, koka

izstrādājumos, pinumos tie ir stūraini, māla, ādas, metalla

izstrādājumos —

apaļi. Svarīgākais ir raksta elementu rak-

sturs un viņu saturs.

Plašākas zināšanas katrs var smelties, izlasot E. Brastiņa

«Latvju ornāmentika» un «Latvju rakstu kompozicija»,
Latvju dainas, periodiskos žurnālus «Latvju raksti» un «Lat-

vijas saule», izskatot Sudmaļa «Ornāments» krāsainos parau-

gus, apskatot etnogrāfisko, brīvdabas un valsts vēsturisko mu-

zeju krājumus (att. 9,50 un 51). Tagad latvietim jāpadomā

to, kā īpatnības izpausmi latviešu
šīs rast mā-
par tautas var

jas iekārtā. Diemžēl mājas iekārtas priekšmetiem no latvju

tautas senatnes nav uzglabājušies un nav savākti tik daudz

materiāli kā dažiem atrastiem uzglabā-

tautas tērpiem un un

161
 Attēls 48. Lauku sētas dzīvojamā istaba.

No Rīgas brīvdabas muzeja krājumiem.

tiem priekšmetiem ir, varbūt, gadījuma ratksturs, tomēr, izse-

kojot ļoti nopietni un vērīgi visiem materiāliem, var rast kā-

du atbildi. Ko tad mūsdienu latvietim var mācīt šis mākslas

amatniecības mantojums? Pirmkārt, šīs krātuves rāda, kā-

dus priekšmetus senais latvietis lietājis, kāds materiāls un

technikā lietāti viņu pagatavošanai, par

cik tie bijuši liet-

derīgi, kādām stilistiskām formām dota priekšroka un kā

priekšmeti rotāti. Technikā pēdējā gadu simtā stipri pro-

gresējusi, lietderības virzienā ir lielākas prāsības un līdz ar

to
pieaudzis lietājamo priekšmetu skaits un dažādība. Šai

virzienā vecās tradicijās mums maz ko var dot.

Burtiski atdarināt visus mūsu senču iekārtas priekšme-

tus mūslaiku cilvēkam nebūtu piemēroti, jo civilizācijai attīs-

toties, atīstāmies mēs arī paši, aug mūsu prasības. Vai tad

tas būtu pareizi, ja mūsu laikos, kur pieejama elektrība un

petrolejas apgaismošana, mēs dedzinātu īpašos skalturos ska-

lus, tamdēļ ka mūsu senči to darījuši? Kamdēļ lai mēs dari-

nām neveiklas mēbeles, koka

rupji aptēstas smagas, bluķus,
ja mums ir piemēroti darba rīki koka priekšmetu labākai iz-

smalcinātākai izstrādāšanai?

Daudz vairāk var noderēt materiāla, stilisko formu un

162
Attēls 49. Stūrītis dzīvojamā telpā īpatnejām senlatviskām mēbelēm.

No valsts Rīgas vēsturiskā muzeja krājumiem.

163
rotājumu tradicijās. Kas attiecas uz materiāliem, mums būtu

laiks, mēbeles veidojot, atgriezties pie pašu kokiem, kas ne-

vien izturības, bet arī skaistuma ziņā var līdzināties daudzām

ārzemju koku šķirnēm.

Stilisko formu istablietās būtu
un
rotājumu tradicijās
meklējamas sekošos virzienos: kādai priekšmeta kopformai
dota priekšroka; 2) kā veidoti balsti —
galda, krēsla un gul-
tas
kājas un par cik tur
atspoguļojas celtniecības tradicijās;
3) kā rotāti četrstūri un
apaļās formas (te noder kā paraugi
tīnes saktas kādi mūsu rak-
vecas un
pūra vāki, v. t.
t.) ; 4)
elementi mūsu istablietu
sta
(ornāmenta) sastopami rotāju-
mos, un kādās technikās rotāti mūsu koka izstrādājumi. Pašu
priekšmetu pamatforma ir bijusi zema un
plata kvadrātvei-

atturīgi, lai nenomāktu konstruktīvās

dīga, rotājumi daļas.
Rotājumiem lietātie elementi ir: 1) dažādos variantos latvis-

kais stabs (divu konu vidu bumba), ko saskatām dažādu

mēbeļu kāju veidojumos un dažādu māla trauku pamatfor-

mās; debesu zīme sauli vai
2) ar
galā (trīsstūris piramida ar

bumbu galā), ko galvenām kārtām sastop galdu kāju veido-

jumā, saules zīmi un laimes skujiņas, kas bieži rotā sēdmēbeļu

atzveltnes vai sānu (sk. māksi. J. Bīnes
daļas un
galdu malas
rakstu L. Lauks, kameras gada grāmatā 1936. g. «Latviskā

dzīvokļa iekārta» un žurnāla Sējējs 1936. g. Nr. 1 «Latvju

raksti»). Rotājumus priekšmetos iegrieza (krēslos, galdos,
kamanās), dedzināja (koka alus kausos, tīnēs), izveidoja in-

tarziju technikā (salmu intarzijas), virpoja (piem., krēslos),

bet retāki lādēs). Dažus priekš-
uzkrāsoja (skapjos, pūra
metus rotāja metalla apkalumiem (pūra lādes, galda stūrus).
Latviešu etnogrāfiskām lietām ir ļoti izjustas proporcijas.
Šos materiālus izmantojot, izveidosies
etnogrāfiskos ar

laiku jaunlatviskais mākslas amatniecības stils, kas, bal-

stoties uz mūsu senču tradīcijām, centīsies nacionālās īpatnī-

bas, moderno mūsu dienu
izmantojot techniku, piemērot va-

Mūsu māksliniekus mākslas amatniekus dienu

jadzībām. un

dienas vairāk nodarbina šī Par šo jautā-

no jo problēma.
lasām akad. V. Purvīša redakcijā iznākušā «Mākslas
jumu
vēsturē: latviešu mākslu piebil-
«Zīmējoties uz lietājamo
stams, ka senām tautas mākslas tradicijām savus lerosi-
no

nājumus jo dienas, jo vairāk smeļas tagadējā jaunlatviskā

māksla, ko rada mākslinieki. Senās mākslas tradi-
atsevišķi
jaunlatviskā mākslas
cijās tagad uzpoš un jaunradoši kuplo
stila labad» un tālāk. «Tā ir tā saucamā tautiskā māksla, ko

rada mākslinieki, apzināti tiekdamies izpaust

tautas izglītotie

164
Attēls 50. Pēc māksl. A. Cīruļa meta izgatavotas latviskas mēbeles. Pie sienas madarota sega.
Uzņemts «Piena restorānā», Rīgā.

165
 Attēls 51. Pēc māksl. J. Bīnes meta galdnieka Skultana izgatavota Latviska
ēdamistabas iekārta, izstādīta mazpulku pirmā darba izstādē Rīgā 1935.g. rudenī.

savas tautas nacionālās savdabības.» Tā tad, mums stingri

jāšķiro tautas (etnogrāfiskā) māksla no šīs tautiskās māk-

slas. Jaunlaviskais stils atrodas tapšanas stadijā un paies vēl

ilgs laiks, kamēr tas izkristallizēsies.

Aistētika un mākslas filozofija māca, ka ne atsevišķi

mākslinieki, pat veselas grupas nevar bez tradicijām radīt

nacionālo stilu, jo stila būtībā atkārtojums viņa

slēpjas un

pieaugums kuplinājums. Tas rakstura

un
izaug no tautas

un attīstās lēni, roku rokā ar amatiem, darba veidiem un

mākslu.

Mūsu etnogrāfiskā māksla var dot mūsu mākslas amat-

niecības renesansei dažas vērtīgas tradicijās.

166
 Par mājas latviskošanu var jau domāt māju ceļot, izvei-

dojot jumtu, durvis un logus. Ēku tipos, būves veidā un ēku

ir elementi
rotājumos uzglabājušies no ļoti senās pagātnes.
Viss bija ar apdomu kārtots un apsvērts, tiecoties pēc orga-

niska līdzsvara un viengabalainības. Jumtu nesadrumstaloja,

nesaskaldīja. Arī pašu
celtni agrāki atstāja bez

piebūvēm un izbūvēm.

Piebūvētie lieveņi ir bei-

dzamā gadsimta veidoju-

jumi. Durvis
darināja
grezni rotātas (prof. ar-

chitekta P.
Kundziņa
raksts «Latvieša dzīvok-

ļa kultūra pagātnē», ie-

spiests 1935. g. «Brīvā

Zemē»).
Visvairāk tomēr, kur

mājas jau saceltas, var

panākt mājas iekšējās ie-

kārtas latviskošanā.

Beidzamajā laikā da-

ži mākslinieki un archi-

tekti (māksi. Cīrulis, J.

Bīne, Madernieks, arch.

F. Skujiņš, architekts P.

Ārents, stud. arch. Tei-

vans un daži citi) ir iz-

mēģinājuši atrisināt tau-

tiskās mājas iekārtas, mē-

beļu jautājumu (sk. att.

52, 53, 54). Mēbeles zī-

Att. 51-a. Latviska ēdamistabas iekārta (sk. att. 51.).
mējot, mākslinieki un ar-

chitekti ir vai nu pilnīgi

atkārtojuši kādu senu paraugu, vai arī to pārkārtojuši, uz-

labojot techniku un materiālu vai arī lietājuši etnogrāfiskus

motīvus, laikmetīgā stila priekšmetos. Šiem priekšmetiem
katrs šo priekšmetu radītājs ir uzspiedis savu personības zī-

mogu, jo tas ir viņa gara darinājums.

Šādas mēbeles redzam valsts prezidenta reprezentācijas
telpās, ministru kabineta sēžu telpās, dažos virsnieku klubos,
skautu mītnēs, sieviešu nacionālās līgas kluba telpās, dažos

privātdzīvokļos un restorānos («Jautrais Ods» Ķemeros un

167
 Attēls 52. Pēc stud. arch. Teivana meta galdnieka Putniņa izgatavota latviska iekārta.
Uzņemts Rīgā, «Skautu vadītājs» klubā

168
«Piena restorānā» Šādām mēbelēm liels reprezenta-
Rīgā).
kur pirmā vietā stā-
tīva nozīme un tas
ļoti piemērotas tur,

dams iekārtas tautiskums un orīģinālitāte. Tomēr, dzeno-

ties
pēc nacionāliem elementiem, nav jāaizmirst galvenais —

kā istablietām arī ērtām. Te jā-

jābūt higiēniskām un nu

nāk nama mātēm tal-

kā, dodot savus aizrā-

dījumus un uzstādot

savas prasības.
Šādas mēbeles bū-

tu
jātaisa no Latvijas
koka materiāla, tām

jābūt ērtām, piemēro-

tām savai vajadzībai,
glītām, samērīgām, lo-

ģiskām formām un ro-

tājumiem, pie gadīju-

ma
pārvilktām ar au-

dumu latviskā stilā.

Šīs mēbeles nedrīkst

būt saraibi-
pārlieku
nātas, konstrukcijā sa-

mākslotas.
(Sk. att.

55, 56, 57).

Visplašākās iespē-
jamības māju latvisko-
jot ir darinot pašiem
vai iegādājot dažādas

telpu sīklietas, kā trau-

kus, grozus, lādītes,

svečturus, grāmatu ie-

sējumus, rakstāmlietu
Attēls 53. Glīts, pēc etnografiskā parauga atda-
rināts krēsls, jostām pītu sēdekli. (Kaucmindes māj- piederumus, puķu trau-
turības semināra audzēknes, māksl. J. Bīnes vadībā
kus, dažādas segas,
izstrādātais projekts.)

spilvenus, aizkarus

t. t. Priekšmetiem, ko var izstrādāt no

māla, metalla, koka,
salmiem koka klūdziņām un dažādām šķiedrām, aužot, adot,
šujot (sk. 23, 24, 27, 35, 36, 37 un
citi). Te no latviešu senat-

nes palikušas daudz tradīciju kārtībā izlabotas un

gadu simtos
pārveidotas telpu rotājošās lietas. Jo sevišķi audumos, izšu-

vumos un adījumos uzglabājušās daudz vērtīgas tradicijās,

kas maz ietekmētas no svešiem stiliem, jo sievietes, šo lietu

darinātājas, ir pratušas vislabāk saglabāt šīs mākslas amatnie-

169
čības nozares tradīcijas. Tāpat ir sastopami arī trauki,

piem., Latgales podniecības ražojumi (sk. att. 58), daži koka

trauki kā metālkalumu priekšmeti, kuros vēl
arī pinumi un

līdz laikam redzam uzglabājušos īpatnēji lat-

beidzamajam
visko nokrāsu, un tradiciju ievērību. Tos mēs arī vēl tagad
varam lietāt tādus, kādus tos senais latvietis ir veidojis. Ja

ir kāds vērtīgs veclaiku

priekšmets, kāda istablie-

ta, koka lādīte, grozs, pū-

ra lāde, audumi, celiet tos

godā. Šādus priekšmetus

mēs varam arī atdarināt,
bet nepareizi būtu, ja
mēs, par jaunu šos priekš-
metus gatavojot, censtos

tos gatavot tā, lai tie iz-

skatītos kā veci, ilgi mu-

zejā gulējuši, mākslīgi,

bālām krāsām un citām

vecuma pazīmēm.
Arī dažādu telpu sīk-
lietu jaunradīšanā, kom-

ponēšanā (piem., spilve-

nu, sienas segu, grīdsegu,
ādas izstrādājumu, sveč-

turu un citu priekšmetu),

ņemot pamatā etnogrāfis-
kus rakstus, līdz šim

diezgan daudz ir darīts

darīt. Pat *^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^ m

un var
rūp-
Attēls 54. Laikmetīgā mēbelē izlietotsetnografiskais
niecībā sāk piegriezties stabs kā atzveltnes balsts.
latviskais
projekts.
šādu
priekšmetu izstrā- j Kaucmindes mājt. sem. audzēknes

dāšanai (piem., daži trau-

ki izstrādāti mūsu mākslinieka dotiem metiem

pēc ar etno-

grāfiskiem rakstiem (sk. att. 59). Tādā virzienā darbs tur-

pināms.
lekārtojot savu dzīvokli, bieži jārēķinās ar to, ka mājās
daudz ir tādu iekārtas kas ir vai
priekšmetu, agrāki iegādāti
ģimenē no paaudzes uz paaudzi mantoti. Rēķinoties ar ma-

teriāliem bieži vienkārši izmest ie-

līdzekļiem, nevar veco

kārtu visu mūslaiku

un
iegādāt par jaunu, prasībām piemē-
rotu. Gādājot šo to junu klāt, jāraugās, lai priekšmeti
vienā «sadzīvotu» stilistisko formu
telpā savā starpā un

170
 Attēls 55. Latvisks ozola galds.
Kaucmindes mājt. sem. audzeknes projekts.

ziņā nebūtu tik asas disonances. Ja arī nevaram ie-

kārtot pašreiz visu māju par jaunu, tad var atbrī-

vot kaut vienu telpu mājā, kaut vienu stūrīti un iekārto,

sakopo tur visu to, kas pauž mūsu tautas īpatnību. Par

visu māju izkaisīti dažādie mazie priekšmeti, starp cita stila

priekšmetiem pazūd, neizceļas un var radīt pat nepatīkamu

disonanci pārējo formu sakopojumā. Tā, piem., uz baroka

dīvāna latviskā rakstā spilvens vai latviskā rakstā galda drāna

uz galda zem rokoka stila traukiem Dažādus priekš-
pasegta.
metus saskaņojot, daudz var panākt ar audumiem daļai
pa
vai pilnīgi apsedzot kāda apkārtnē neiederoša priekšmeta
(mēbeles) formu. Mūsu laikmeta gludām mēbeļu formām

latviskie etnogrāfiskie raksti un priekšmeti labi piekļaujas.

Latviskām lietām jāatrod arī piemērots fons, piemērota sienu

apdare, krāsa un raksts.

Patreizējā laikmetā visu pasauli aizrauj nacionāli

cīniņi.
Tautas cenšas nokratīt svešus iespaidus un parādīt savas

īpatnības, izveidojot savu kultūru līdz vislielākai pilnībai,

balstoties uz savu senču pleciem.
Tā arī citas mūsu zviedri,
tautas, piem., ziemeļkaimiņi,
somi, norvēģi, savā laikā aizrāvās no modernā, bet nacionālai

171
 Attēls 56. Latgales trauki.
No māksl. J. Bīnes kollekcijas.

apziņai mostoties, atgriezās pie tā, kas viņu tautas dvēselei

bija vistuvāk, savācot, izceļot un tuvāk izpētot savas tautas

seno mākslu. Katrā augsti kultūrālā zemē un mājā blakus

modernai mājas iekārtai un citiem mākslas darbiem izcila

vieta būs ierādīta kādam senam tautiskam koka priekšmetam,

mēbelei vai telpas sīklietai, audumam, metālizstrādājumam
vai ekramikai, tā dodot arī mūslaiku telpai tīri īpatnēji tau-

tisku krāsu.

Latviskā mājā nedrīkst aizmirst arī latvju mākslinieku,

rakstnieku, dzejnieku, viņa radītos tēlus, gleznas, literāri*

kos darbus, mūziku!

ATSEVIŠĶU TELPU IEKĀRTOŠANA.

Atsevišķu telpu iekārtošanā ir daudz iespējamību, kas ir

atkarīgas no
telpu daudzuma, iedzīvotāju skaita, viņu mate

riālā sabiedriskā
un
stāvokļa un
profesijas.
Ja iedzīvotāju rīcībā ir tikai viena telpa, tad tie šajā
visu iekārtu darbam atpūtai. Pie
telpā sakopo vajadzīgo un

divistabu dzīvokļa vienu kārto kā dzīvojamo, ēdam-

telpu

172
un darba telpu, otru ka guļamtelpu, pie trīsistabu dzīvokļa
viena ir guļamtelpa, otra —
darba un viesu pieņemamā telpa,
trešā —
ēdamistaba. Piemērojoties iedzīvotāju īpatnējiem
apstākļiem un
prasībām, telpu iedalījums var būt arī citāds.

levērojot telpu iekār-

tošanas un mājas izdaiļo-
šanas pamatnoteikumus,
galvenā loma piekrīt ie-

kārtotāja saprātam un

gaumei.
Katrā mājā noslēg-
tības un drošības labad

ir vajadzīgas kaut arī

mazas priekštelpas —

Priekštelpas nav domātas

ilgai palikšanai. Šīs ir

telpas, kurās ieejot mēs

gūstam pirmo iespaidu

par mājas garu, kamdēļ
arī šo telpu iekārtošanai

jāpiegriež zināma vērība.

Nepieciešamie priekšmeti
šeit ir: ērts drēbju paka-
ramais, ierīce spieķu, lie-

tussargu, galošu novieto-

šanai, spogulis ar mazu

vai plauktiņu.
galdiņu
Zem tā vieta drēbju suku
glabāšanai un viens vai

vairāki krēsli vai

soliņi.
Durvju āra un iekšpusē

jānovieto kāju slauķi.

Priekštelpām jābūt pie-
tiekoši gaišām, apgaismo-

jot tās tieši vai caur stik-

Attēls 57. Pec māksl. J. Bīnes Kuzņecova
meta la durvīm no verandas
izstrādāts porcelāna trauks.
latvisku rakstu puķu
vai dzīvojamām telpām.
Sienas krāsojamas gaišā eļļas krāsā. No priekštelpām bieži ved

kāpnes augšējos stāvos. Patrepi var izmantot, izveidojot sie-

tomēr
nas skapjus drēbju glabāšanai. Priekštelpa nav
jā-
uzskata kā lieku priekšmetu noliktava. Tam vieta citur:

vai klētīs. No mēs

bēniņos priekštelpas ieejam dzīvojamās
kabinetā vai viesistabā zālē. Otras durvis
telpās, arī —

173
Attēls 57-a. Pēc māksl. J. Bīnes meta Kuzņecova izgatavota dzeltena, mājas kafijas
latviska
servize. Galdā metalla svečturis, izgatavots pēc māksl. A. Dzērvīša meta.

priekštelpu savieno caur koridoru ar citām telpām un saim

niecisko telpu grupu.

DZĪVOJAMĀ ISTABA.

Katrā dzīvoklī bez guļamtelpām ir vajadzīgs arī lielāks

vai mazāks skaits dienas uzturas telpu. No tām kā katrā

dzīvokļa galvenā un nepieciešamā sastāvdaļa ir minama dzī-

vojamā istaba. Lielākos dzīvokļos iekārtots pat vairāk

dzīvojamu un dienas telpu. Speciāli dzīvojamā istaba do-

māta atpūtai rītos, dienā un vakaros. Viņā uzturas ģimenes

locekļi no pienākumiem un darba brīvā laikā. Tur mūzicē,

uzņem ciemiņus, pavada laiku lasot vai ar ko nodarbojoties.

Plaša istaba lieluma iekārtas ērtību ir
dzīvojamā un ziņā

174
arī godu un svētku istaba; viņā ciemiņi būdami kopā labāki

jutīsies kā izklīduši vairākās mazākās telpās.

vien-
Lai tā patiešām būtu telpa, kuru gribas labprāt un

mēr uzmeklēt, tai jābūt dzīvokļa degpunktā, mājīgai, harmo-

saulainai apdzīvojamai. Dzīvojamai istabai
niskai, ērtai, un

jābūt mājīgai. Šinī ap-

zīmējumā ietilpst jēdziens

par apdzīvojamu telpu,
nav vienīgi reprezentāci-
jas telpa. Tā ir vislabāk

vienstāvu augsta, labi

apkurināta, sausa, tīra,

pietiekoši mēbelēta un pie

tam tādām mēbelēm, kam

vienāds uzdevums. Dzī-

vojamai istabai jābūt

harmoniskai, nomierino-

ša krāsu, apgaismojuma,
formu un materiālu zi-

Tāpēc vietā
ņā. nav

kliedzošās krāsu diso-

nances, tumšs, trūcīgs

apgaismojums, biežai

lietošanai nepiemērotas
mēbeļu konstrukcijas un

materiāli. Dzīvojamai is-

tabai jābūt ērtai, lai ģi-

menes locekļi varētu sa-

dalīties un grupēties pēc

patikas, lai būtu iespēja-
ma kādreiz vēlamā dis-

tance.
Dzīvojamai ista-
Attēls 58. Pēc etnografiskiem motīviem darināts
koka svečturis. bai jābūt saulainai, tā
Kaucmindes mājt. sem. audzēknes mets.

tad gaišai un higiēniskai

beidzot apdzīvotai, lai arī mūsu
un —

ciemiņi justos uzņemti

īstā ģimenes atmosfērā. Istablietu
novietojums un sīklietiņu
sakārtojums vien nevarēs radīt idiles
mājas noskaņu, ja tā

tur arvienu nav mitusi.

Tomēr visas pūles ierīkot dzīvojamo istabu mājīgi ir vel-

tas, ja tā atrodas mājā neīstā vietā un ar neparocīgu pieeju.

Viņai jābūt netraucētai no saimniecības gaitām, trokšņiem
un virtuves smakas, tā tad ne tieši aiz virtuves durvīm. Bez

tam viņas vieta jāizvēlas tā, lai tai bieži nav jāstaigā

175
Attēls
59.

Dzīvojamā
istaba
ar

mīkstu

sēdekļu
grupu
un

kamīnu

dibensplā .
Arch.
A.

Dunga

176
cauri, tāpēc viņa liekama starp telpām, kurām ir patstāvīgas
pieejas. Turpretī ļoti vēlama cieša sakarība starp dzīvojamo
istabu un pārējām dienas telpām, savienojot tās kopīgā grupā.
Tad viņu lietošana kļūst nedalāma un ērta. Bez tam ir ne-

pieciešama pieeja no iekšējās priekštelpas, lai ģimenei nepie-

derīgie nebūtu jāved caur intīmākām vai saimniecības telpām.
Tāpat ir nepieciešama netieša pieeja no virtuves, lai

dzīvojamā istaba būtu namamātei, saimniecības darbus pār-

raugot, ik brīvākā brīdī parocīgi sasniedzama. Ja par to nav

gādāts, tad par dienas uzturēšanās telpu viegli var izvērsties

kāda cita istaba, kura šim domāta iekārtota,

mērķim nav un

bet toties ērtāki un tuvāki sasniedzama no virtuves.

Otrkārt, dzīvojamās istabas vērtību lielā mērā nosaka vi-

stāvoklis pret mājas apkārtni. Liels ieguvums tai ir

ņas
skats, kas paveras uz ziedošu krāšņu dārzu vai tālāku pano-

Lai
rāmu. panāktu iespējami ciešāku sakarību ar dārzu, tad

dzīvojamo istabu saista ārieni lieveņu

ar ar
durvju, un ter-

rasu izbūvēm.

Tāpat dzīvojamās istabas vērtība palielinās ar katru uz-

tverto saules staru. No visām saules pusēm tomēr ieteicamā-

kās ir dienvidrīti dienvidi.

un
Izņēmuma gadījumos, ja kaut
kādu iemeslu
dēļ istabu lietā tikai pēcpusdienās, būs patīkama
arī apsmādētā karsējošā vakara saule. Ideālākais istabas

stāvoklis ir saules pusē pret dārzu.

istaba ir arī viena kur vairāk kā

Dzīvojamā no
telpām,
jebkur citur gribas redzēt patīkamus samērus, labu telpisku
formu (sk.
un gūt telpas plašuma iespaidu att. 61.). Viņas lie-
lums svārstīties robežās. Pilsētu daudzstāvu
var
diezgan plašās
nomas ēkās viņa retumis sasniedz tos izmērus, ko vienģimeņu
un mazēkās. Pie zināmas iespaidu bagātības, kādu var
panākt
dzīvojamā istabā ar izbūves un iekārtas līdzekļiem, dzīvo-

jamā istaba diezin vai kādreiz izskatīsies par plašu. Katrā

ziņā kas divreiz pārsniedz

viņai pieļaujams garums, viņas
platumu resp. dziļumu. Mazākais lielums būtu 20—25 kv. m.
lekārtai vislabāk padodas iegarens četrstūris, pie kam logu
siena garāka par šķērssienu.
Otrs
ļoti svarīgs faktors labas telpas iespaida radīšanā ir

logu iedalījums sienās. Dzīvojamai istabai jābūt gaišai, tomēr

lai sniegtu labu gaismas efektu, tad paredz vienu, bet lielu

gaismas atvaru. Liela telpa ar to, varbūt, nebūs pietiekoši iz-

gaismota, — tai vajadzīgs otrs gaismas centrs
resp. otrs logs,
kas tuvumā citas Tā kā spēcīga
pulcina savā mēbeļu grupas.

nesaskaldīta gaismas plūsma nāk vienīgi no platiem logiem,

177
tad ar to izskaidrojami lielie iestiklojumi dzīvojamo istabu

sienās.

Tikpat plaši kā uz ārieni dzīvojamā istaba atveras arī uz

dažām blakus stāvošām dienas telpām. Tādas var būt ēdam-

istaba un saimnieka darba istaba jeb kabinets (sk. att. 62.).

Lielāku godību gadījumos, kad dzīvojamā istaba izrādītos ne-

pietiekoši liela, ir ērti, ja tai var pievienot iepriekš minētās di-

vas telpas. Dabīgi, ka dzīvojamā istaba kā lielākā stāv vidū,

un galos pievienojas abas papildinātājas. Tā praktiskām ērtī-

bām pievienojas vēl glīta dekorātīva piedeva —platas zemi

stiklotas divviru durvis vai gluda salokāma koka siena.

Durvju ailē starp ēdam- un dzīvojamo istabu var arī būt ie-

vilkts smagi krītošs vien- vai daudzkrāsains kokvilnas au-

dums. Tā kopā ar ieeju no priekštelpām sasniegts lielākais

pielaižamais durvju skaits dzīvojamā istabā. Un tas atļau-

jams tikai tad, ja ēdamistabai un kabinetam ir vēl citas ieejas.
Pamats, uz kura izceļas dzīvojamās istabas iekārta, ir

grīda. Tā te vairāk kā jebkurā citā telpā piedalās kopno-

skaņas radīšanā. Zemās mēbeles, kas sastāda dzīvojamās is-

tabas iekārtu, pieder vairāk grīdai kā sienām. Tāpēc labs

grīdas materiāls, krāsa un paklāji padara mājīgu un apdzī-

votu pat pustukšu istabu ar nedaudz mēbelēm. Grīdas pa-

pildinājums un rota ir celiņi un paklāji. Tie vieno mēbeles

ciešās Nesegtā grīdas daļa turpretim starp tām velk

grupās.
noteiktas robežas. Grīdas materiāla izvēlē jāapstājas pie koka
un audumiem —
dēļiem vai parketa grīdas un viengabala se-

gām vai mazākiem paklājiem.

Griesti daudzās dzīvoklī paliek gandrīz nemanīti.
telpās
Tas ka galvenām kārtām līmenisko redzes
tāpēc, acs uztver

aploku. Citādi ir ar dzīvojamo istabu. Viņa ir viena no

lielākām telpām dzīvoklī. Tās griesti tāpēc ir šķietami ze-

māki kā citur un lielākā mērā ieiet redzes aplokā. Arī pēc

kā
satura
greznākai telpai, griestiem šeit jābūt vairāk uzma-

nības centrā, vairāk rotātiem. Izdaiļošanas pakāpei var at-

rast zināmu sakarību ar griestu platību un mēbeļu daudzumu.

Ja dzīvojamā istaba ir bagātīgi mēbelēta, griesti var būt to-

ties atturīgāki krāsā un virsmā. Gaišas krāsas un ģipsā vei-

doti mazi ieslēdz tad nedaudzās ģeometriskās figūras.

profili
Un otrādi, mazāk vietas dzīvojamā istabā aizņem mēbeles,
jo
jo vairāk griestu iztrūkumu. (Sk.
apdare atvieto viņu attēlu

61.) Griestiem tad lietā sulīgākas krāsas, smagākas formas un

dažādus materiālus. Koka piem., sijas, kombinētas

daļas, ar

atdzīvinātas krāsām, tāpat kā finiera

apmetumu un
plātnes

178
sakārtotas rakstos, apvieno griestu apstrādājumu ar grīdu,
sienām un mēbelēm.

Sienu apstrādājums dzīvojamā istabā iet divus ceļus. Pēc

vienas uztveres sienas kopā ar griestiem sastāda telpisku
formu. Pēc siena ir griestiem šķirams
otras —
no
plaknes
elements. Tomēr abi virzieni vienādā mērā uzskata sienu par

aizmuguri iekārtai. Abi veidi dod arī

telpu iekšējai atšķirī-
gus sienu apstrādājumus. Pirmais paņēmiens nojauc robežas
sienu. Ir viens kopīgs apvalks, kas
starp griestiem un pār-
klāj sienas un
griestus. Abiem ir viens virspuses materiāls un

viena krāsa. Tas var būt vai nu ar vienkrāsainu

apmetums
līmes vai vaska krāsu, finiera plāksnes pernicotas, lazūrētas
vai krāsotas slīpētas eļļas krāsas technikā. Šis kopīgais pamats
ir vieta izdaiļotājiem elementiem. Dažus sienu laukumus pie
tam
parāda lielākos apmēros, dažus pa daļai pazudina aiz

koka ietērpa, dažus paslēpj aiz sienu segām. Brīvā sienas lau-

kumā koši izskatās iebūvēts stikla skapītis ar plauktiem sīk-

lietiņām.
Otrā sienas vairāk vai
paņēmienā nošķir no griestiem
mazāk uzkrītoša robeža svītras vai līstes veidā. Tās nodala

sienas materiālus un krāsas no

griestu apstrādājuma, pie kam

griesti un sienu plaknes apstrādāti atšķirīgos materiālos un

krāsās. Materiāli paliek tie paši kā iepriekš. Klāt nāk vēl

tapētes. Šinī gadījumā ir iespējami arī sienas dalīt stāvos

laukumos. Šie dalījumi gan nav savienojami ar mēbeļu sa-

kārtojumu brīvās grupās, jo sienu laukumi it kā pievelk mē-

beles un katrs laukums ir ieloks mēbelei vai viņu grupām. Tā

rodas mēbeļu simmetrisks novietojums pie sienām. Tas gan

var padarīt dzīvojamo istabu oficiālu, bet ne mājīgu.

Dzīvojamā istaba ir kļuvusi modernam cilvēkam ro-

par
mantikas mājvietu dzīvoklī. Viņā ciena tos iekārtas priekš-
metus, kas kāpina istabas mājības, bezrūpības un miera no-

skaņojumu. No tiem sevišķu ievērību pelnī krāsns un ka-

mīns. Ja citās telpās krāsnij ir tīri techniska nozīme, bet

kamīns ir reti lietota tad istabās

greznuma lieta, dzīvojamās
tie dod telpai noskaņojumu, tie tur un saista pie sevis pašu
cilvēku. Pie krāsns pakavēties aicināt aicina tiklab zemie,

platie koka soli, kā labi pazīstamie krāsns mūrīši. Vēl lie-

lāks pievilkšanas spēks ir vaļējai kamīna liesmai.

Dzīvojamo istabu vispārīgi var brīvāk iekārtot, kā dau-

dzas citas telpas. Te mēbelēm nav tik ciešas savstarpējas

saistības kā saimniecības telpās vai darba kabinetā. Toties jo

179
 Attēls 60. Dzīvojamā un ēdamistaba savienotas ar platu aili sienā

svarīgāki tās sakārtot ērtās grupās tās savukārt

glītās, un

līdzsvaroti sadalīt vietu arī cilvēkam. Galvenā

telpā, atstājot
sastāvdaļa ir atpūtas stundām ierīkotā omulīgā grupiņa ka-

mīna zemiem, mīkstiem kas noskaņo

priekšā ar sēdekļiem,
tērzēšanai vai lasīšanai. Šo iekārtu vēl papildina dīvāns vai

galds. Uz
atgultne un sēdekļu augstumam piemērots zems

tā servēt augstumā. Šī
var mazu launagu viegli pasniedzamā
grupa ir sakārtota' ar tādu aprēķinu, lai cilvēks vēl varētu

brīvi kustēties.

Atpūtas grupā var

iekļauties dažādi izveidoti sēdekļi da-

žāda platuma, dziļuma un dažādām atzveltnēm. Starp vi-

ņiem ikviens atradīs sev piemērotāko. Protams, krēslu izvēlē

jāpieturas pie viena kopīga rakstura resp. noskaņotām for-

180
 Attēls 61. Dzīvojamā istaba ar darba galdu un
spilveniem rotātiem krēsliem. Pretējā sienā
durvis citām telpām.
kamīns un uz

mām krāsām, kur liela loma piekrīt spilveniem

un un
mēbeļu
drēbei. Šo grupu var papildināt polsterētiem viegliem ķeblī-
šiem, kuri ikbrīdi var sastādīt jaunu mēbeļu sakārtojumu.
Galdu var atvietot pāris taburetu ar plauktiņiem. Labi, ja
tuvumā ir neliels grāmatu plaukts. Vairāki grāmatu plaukti
savilkti stūrī vai pie sienas rada lasāmstūrīti. Te labi
kopā
iederas arī
rakstāmskapis, kurā atvāzto priekšsienu var izlietāt

kā Kādā citā vietā atrasties mazāka mīk-

rakstāmgaldu. var

stu
sēdekļu grupa vai guļamkrēsls ar
stāvspuldzi. Jauks un

vērtīgs iekārtas papildinājums ir klavieres, sevišķi fliģelis. Ar

istaba mūzikas stūrīti. Fliģelis ko-

to dzīvojamā iegūst savu

pā ar visai nedaudzām mēbelēm jau dod pārpilnam iekārtotas

telpas iespaidu. Mājās, kur ir cieņā rokdarbi, mājīgu un siltu

noskaņu ienes paklāju aužamās vai parastās stelles. Tikai

tad, lai panāktu viengabalainu kopiespaidu, visai iekārtai jā-

būt konstruktīvās, veselīgās formās; tāpat audumu rakstiem

un krāsām —

vienkāršiem, lauku latvisko segu raksturā. Ot-

lielāka
ra
grupa veidojas ap parasta augstuma galdu. (Sk. at-

tēlu 63.) Tā ir ģimenes locekļu kopīgā darba vieta vakara

stundās, kur katrs pievienojas ar savu rokdarbu vai lasām-

181
 Attēls 62. Dzīvojamās istabas kopskats mazā dzīvoklī. Arch. P. Arents.
Izstādīts L. L. K. lauku labierīcību istādē 1936. g.

vielu. Ap galdu novietoti cietie krēsli un soli. Solu un

krēslu sēdekļus nosedz matraci. Sola atzveltne

ar polsterētu
var būt vai nebūt. Tās vietā var iedomāties sienai pieslietus
spilvenus vai piestiprinātas segas.

182
Attēls 63. Dzīvojamās telpas mēbeļu grupa atļauj to izlietot arī kā ēdamistabu. Arch. P. Arents

Izstādīts L. L. K. lauku labierīcību izstādē 1936. g.

Dzīvojamā istaba reti kad var kalpot vienīgi dienas at-

pūtai. Trīs-, div- un vienistabu dzīvokļos tai vēl jāizpilda

citu uzdevumi. 3-istabu dzīvoklī būt
telpu Piem., viņa var

dzīvojamā — darba istaba, dzīvojamā —

ēdamitaba vai dzī-

vojamā —

guļamistaba. 2-istabu dzīvoklī tā var būt dzī-

vojamā istaba ar darba vietu vai dzīvojamā —

guļamistaba
v. t. t. Tā dzīvojamā istabā bez atpūtas mēbeļu ie-
grupas
tilpst ēdamgalds ar krēsliem, soliem un trauku skapi. (Sk.
attēlus 64. un 65.) Tikai te galds neieņem goda vietu ista-

bas vidū, bet stāv vienā stūrī, tuvāk virtuves durvīm. Gal-

dam nav arī jābūt lielākam kā ikdienas vajadzībām ir nepie-

ciešams. lerobežotās telpas nav viesību rīkošanai un ja re-

tumis jāsarīko lielākas maltītes, tad būtu nepareizi, ka

pā-
rējos starplaikos cilvēkam nav citur kur palikt, kā pie ēdam-
galda.

Dzīvojamā istabā ar darba stūrīti ir vajadzīgs rakstām-

galds. Bet, varbūt, labi pārliekot, ne katrreiz rakstāmgalds

ir nepieciešams. Itin labi var iztikt ar improvizētu rakstām-

183
galdu pie grāmatu skapja vai galdu ar atvilktnēm,
parasto
ko izlietāt ari citām vajadzībām.
pie gadījuma var

Mazos dzīvokļos dzīvojamai istabai pie reizes jābūt arī

guļamtelpai. Bet lai tā

uzglabātu dienas telpas raksturu, tad

atvieto matraču da-

gultas platie guļamdīvani ar noceļamām
Dienā spilvenus noglabā skapīti, solā vai
ļām. gultas segas un

dīvāna kastē, bet matraču spilvenus pagriež ar labo pusi uz

augšu.

Dzīvojamā telpa var attīstīties arī pilnīgi pretējā vir-

zienā. Plašās iekārtās kodola atraisās viena pēc

no
viņas ot-

dažādas sastāvdaļas, izveidojas Šī

ras un patstāvīgās telpās.
attīstība noslēdzas ar veselu rindu sabiedriska rakstura telpu:
salons, mūzikas istaba, ziemas dārzs
dzīvojamā telpne, v. c.

No vakara apgaismojuma katrā vienā jāievēro liet-

telpā
derība vieta
un
glītums: gaismas avota vienīgā un
pareizā un

praktiskajam apgaismes veidam atbilstoša spuldzes forma.

Dzīvojamā istabā ar viņas daudzpusīgo un

mainīgo dzīves

ritmu ir nepieciešams gaismas avotu nesaistīts un elastīgs sa-

dalījums. Šķiet, ka katrā mēbeļu grupā vajadzētu savu

gaismas avotu, jo vienreiz mums tīk apsēsties pie grā-

matu plauktiem, citreiz —
pie darba galda. Ar vienu

vienīgu gaismas avotu istabas vidū būtu mazināta šo mēbeļu

Elektrī-
grupu patstāvība, bet tām nav
jābūt pabērna lomā.

ba sienas slēdžiem ir ie-

padarījusi gaismu kustīgāku, un

spējams apgaismot katru vietu. Jārūpējas tikai par viegli

pārnesamu vai stāvspuldzi. Tāpēc šim uzdevumam
galda
neatbilst veikalos redzamās spuldzes ar piekombinētu galdiņu
vai pat dīvānu. Mīksto mēbeļu grupā stāvspuldzi patīkami
atvieto apslēpta sienas luktura gaisma.
cita istabā ir vē-
Raugoties no viedokļa, dzīvojamā ļoti
lams viens centrālais gaismas avots. Tas ir viesīgas sadzīves

dabīgais viduspunkts. Viņa zūdošā gaisma gleznaini apvieno

cilvēku grupas.
Kā galvenais gaismas avots
viņš ieņem izcilu

stāvokli telpas vidū. Tāpēc ar lielu rūpību jāizvēlas viņa ārē-

jais ietērps. Ne lieli un sarežģīti «divstāvu» spuldžu turē-

tāji, bet gaismas ķermeņi pie vienkāršām armatūrām liecina

labu Glīts vai zīda drēbes

par gaumi. pergamenta papīra
abažūrs aizsedz dod dzīvojamai is-
spuldzes aso spožumu un

tabai vēlamo gaismas maigumu.

184
 GUĻAMISTABA.

Ja ievērojam to apstākli, ka guļamistabā pavadām caur-

mērā trešdaļu mūža, bet mazbērni un

sirmgalvji pat pusi no

savas dzīves; ka tā dažkārt vieglos saslimšanas gadījumos ir

mājas slimnīca ka labi atpūtas ir
un
sanātorija un
apstākļi
darba spēju sekmētāji, tad ir saprotama tā ievērība, ko patla-
ban piegriež guļamtelpu vietas izvēlei viņas iekārtai.
mājā un

Ne velti viņu uzskata par

klusuma un miera simbolu. Tā
par
rodas priekšstats kādu mēs vēlētos savā dzī-
par guļamistabu,
voklī. ir ērtai ba-
Viņai jābūt klusai, veselīgai, un
daiļuma
gātai.
Kā sasniegt šo ideālu? Guļamistaba, ko lietājam dienas

noslēgumā, dabīgi atradīsies dzīvoklī aiz visām dienas telpām,

vistālāk no ieejas. Viņu cenšas attālināt no trokšņainās ap-

kārtnes, saimniecības un vakara viesību telpām un dzīvas sa-

tiksmes ielām. ēkā vieta ir

Ģimeņu viņām noderīgākā otrs

stāvs.

Viņu tuvumā var atrasties bērnu guļamistaba, tualetes,

ģērb- un vannasistaba, kā arī nama mātes darba istaba.

Guļamistabai kā cilvēka veselības uzturētājai ir divi la-

bākie sabiedrotie —
saule un svaigais āra gaiss. Rīta saules

gaisma visbagātākā ultrāvioletiem stariem; rīta cēlienā tie

krīt
slīpi un
dziļi, bet telpu nekarsē. Tādēļ dienvidrīti un pa

daļai dienvidi logu sienai ir noderīgākie. Vēl svarīgāki pie-

daudzumā tīru āra
gādāt guļamistabai bagātīgā svaigu, gaisu.
Vispilnīgāk to iegūstam no dārza, kur nav putekļu. Un ko

vēl iedomāties, kā atvērtus

jaukāku var guļamistabas logus
uz dārzu!

Gaisa daudzums zināmā mērā nosaka arī viņas lielumu.

Guļamistaba ir viena no lielākām telpām dzīvoklī. Plašam jā-

būt grīdas laukumam, jo uz tā jāliek daudz mēbeļu. Lielam

jābūt arī gaisa tilpumam, vismaz 20—30 kub. m uz katru per-

sonu, jo naktī cilvēka organisms patērē vairāk skābekļa kā

dienā. Tā kā istabas augstums paliek tāds pat kā citās telpās,

tad gaisa tilpuma rēgulētāja ir grīdas platība. Guļamistaba
ir arī mūsu vingrošanas telpa, —
to ņemsim vērā pie viņas
dimensionēšanas. Kā piemērotākā plāna forma ir uzska-

tāma kvadrātam tuvs četrstūris, pie kam loga siena ir īsāka

par šķērssienu.
Tagadnes higiēna ka guļamistabai ir jābūt gaišai.
prasa,
Tomēr logi nedrīkst sadrumstalot sienas laukumu. Ar to

būtu vienmērīga apsildīšana samazināta vieta

apgrūtināta un

185
mēbelēm. Tā tad vairāku mazu vietā viens vai divi platāki
logi, atstājot līdz šķērssienai ne vairāk par 2 m. Viegli gaiši
otri balti necaurredzami aizkari dod viegli
un sapņainu no-

krēslu guļamistabai. Karstos vasaras saules starus aiztur logu

ārpusē pieliktie žalūziju slēģi.
kristu
Vēlams, lai logu gaisma uz gultu no
galvgaļa vai

no kreisās puses. Turpretim acīs krītošā gaisma labasajūtu

mazina.

Ja durvju skaits istabās pēc iespējas vienmēr jāierobežo,

tad attiecināms Otrkārt
jo sevišķi tas uz
guļamistabu. —
ne-

kādā gadījumā guļamistaba nedrīkst būt pieejama vienīgi no

otras
guļamtelpas. Pielaižams gan
2 guļamistabas komūni-

cēt, bet tām tad jāparedz vēl atsevišķas ieejas. Tāpēc daudz,

ja guļamistabai ir divas ieejas, bet vēl labāki, ja tai nav vai-

rāk kā vienas durvis. Tās veramas uz

telpas iekšpusi un tā,
lai durvju spārns aizsegtu pirmā brīdī ienācējam gultu.
Grīdai jābūt siltai, viegli tīrījamai. Daudz siltuma un

mājības piešķir grīdsegas; tām tomēr jābūt vieglām un ērti

citādi tās ir putekļu krātuve, kāda jaunlaiku

noņemamām,
guļamistabā vairs nedrīkst būt.

Noteicošais telpas kopiespaida radīšanā ir sienu apstrā-

dājums. Higiēnisku iemeslu dēļ tapētēm uz apmestas sienas

arvienu dodama priekšroka. Te svarīgi dabūt homogēnu sie-

nas virsmu, kurā viegli izlabot event.
spraugas un naglu vie-

tas. Ja domāts sienas izdaiļot dažiem attēliem, tad jāizvēlas

vienkrāsainas, nespilgtas kas labi noder arī kā
tapētes, pa-

mēbelēm, audumiem. Ar gaišām mēbe-

mats
gultas segām v. c.

lēm, puķotiem viegliem audumiem harmonē sienas ar smalku

rakstu tumšāka
uz pamata.
Guļamistabas iekārtas svarīgākā sastāvdaļa ir gulta, pat
tik svarīga, ka rēķinoties ar viņas vispiemērotāko stāvokli tel-
pā, viss cits logi, krāsnis attiecīgi norādītas
—
durvis, ieņem
vietas. Pārceļot gultu citā vietā, redzam, cik neloģiska kļu-
vusi viņu novietne.
pēc tam

Gultas pareizais stāvoklis ir pie iekšsienas;

ar galvgaļu
(sk. attēlu tā brīvi labi
66.) viņai pieplūst gaiss un to var ap-
kopt. Šaurās istabās liek sāniem pie sienas vai
gultu ar

kaktā. Greznas iekārtas rada stāvoklis ista-

iespaidu gultas
bas vidū vai vienā galā uz neliela paaugstinājuma. Pirmā ga-

dījumā stūros stāv graciozi stabiņi ar viegliem, koķetiem aiz-

kariem. Otrā atspiežas paklājiem
—
gultas galvgalis pret

sienu, vai vērtīgu koku nišu. Abos gadī-

nosegtu apvilktu
jumos tomēr jāievēro, lai guļamistaba būtu pienācīgi liela.

186
 Attēls
atturīgās
64. Guļamistabas iekārta vienkāršās, formās.

Ģimenes gultas parasti liek blakus ar galvgaļu pret sienu

vai arī atstatu ar brīvu pieeju no trim pusēm.

Nepareizi novietot pie ārsienas, sevišķi

gultu ar garo

malu. ārsienas atrasties

Izņēmuma gadījumā pie var
gultas
arī tad vismaz 50 attālumā. Tas tāpēc, lai
gals un cm caur

sienu nākošais vēsais neskartu gulošā galvu.

gaiss
nolikt galvgaļu vai
Tāpat ir atmetams paņēmiens gultu ar

sāniem krāsns. Krāsns atrasties tikai

pie var kājgalā.
Mazvērtīgs ir arī stāvoklis virzienā starp logu un dur-

vīm vai divām durvīm, jo tādā gadījumā var rasties

starp
caurvēja sajūta.
Gultas nepieciešamais piederums ir nakts galdiņš. Tas

var būt novietots kā

patstāvīga mēbele vai piestiprināts pie
sienas, tādējādi, ka viņu var vajadzības gadījumā pievilkt
pār gultu. Tā ir neatvietojama ērtība slimību gadījumos. Kā
cits veids mināms sienā iestrādāts nakts skapītis ar uz leju at-

vāžamu plāksni.

187
 Tāpat daudz veidojumus pieņem tualetes
un
asprātīgus
galds un spogulis. Tie palaikam kombinēti vienā mēbelē vai

vismaz novietnes ziņā saistīti viens ar otru. Tualetes galdu

ar atvilktnēm un plauktiņiem labi var atvietot viens vai divi

bieza stikla plauktiņi zem sienas spoguļa. Vispār spogulim

ir liela vērtība guļamistabā. Dzidrs, kristalstikla spogulis
labā apgaismojumā ir guļamistabas rota. Parocīgākais spo-

gulis sastāv no 3 grozāmām vērtnēm cilvēka augumā. Vērt-

attiecīgi nostādot, redzam sevi visām Tāds

nes no
pusēm.
tikai mazāks ir tualetes piederums. Līdzīgi citām
pat, galda
mēbelēm, arī tualetes galds un spogulis var būt iebūvēti sienā.

To iedomāties kā izklātu sienas

var ar
spoguļiem padziļinā-
jumu, kura apakšējā daļā galda augstumā iebūvētas atvilkt-

Nišas
nes.
augšējā daļa aiztaisāma veramiem sānspoguļiem.
Ja pie sienas nav piemērotas brīvas vietas, tad jāpietiek ar

skapja vērtnē iestiprinātu spoguli.

Labs
spogulis var kļūt pilnīgi mazvērtīgs, ja viņš atrodas
sliktā apgaismojumā. Tāpēc spogulim jārod vieta loga tu-

vumā, vislabāk pa
labi no loga pie šķērssienas vai ārsienas.

Ja istabai divi logi, tad arī starp abiem logiem.

Otrkārt —
nepareizi ir novietot spoguli slīpi pie sienas,

jo tas dod maldinošu attēlu, kā skatu no augšas. Mums sevi

jāredz tieši pretim.

Guļamistabas iekārtu papildina gultas- miesas veļas,

drēbju un apavu
novietošanai nepieciešamie skapji. Arī tie

ietilpst šeit, ja guļamistabai pie viena jābūt arī ģērbistabai.

lespējams, ka ar vienu skapi nepietiek, lai dabūtu atsevišķus
nodalījumus dažādām šķirnēm, spilveniem segām.
veļas un

Tādas ērtības ir viegli sasniedzamas ar iebūvētiem sienas skap-

jiem. Ja pret viņiem var celt zināmus iebildumus īres ēkās,

tad ģimeņu mājās tie atkrīt. Tur rodas arī viena otra vieta,
kas citādi neizlietāta. Tā piem., paspārnes
paliktu slīpās
jumta istabiņās lieliski izmantojamas skapjiem. Viņu priek-
šējo sienu nokrāso sienu, durvju vai mēbeļu tonī.
Pārnesamos vai labāk 2
skapjus izgatavo viengabala pa

vai 3 saliekamus
kopā.
Pie amerikāņu guļamistabām redzami drēbju skapji ne-

lielas, labi vēdinātas telpas veidā. Tie pietiekoši ērti, lai at-

liktu vēl vietas ejām starp drēbēm.

Guļamistaba nereti ir vienīgā vieta, kur var nolikt maz-

lai stāvētu krāsns tuvumā.

gājamo galdu, tāpēc jāgādā, viņš
Fajansa mazgājamie galdi ar siltu un aukstu tekošu ūdeni

188
formās labi izkopti. Turpretim parasto mazgājamo bļodu
koka un metalla galdi ir vēl ļoti primitīvi.
Ērtas guļamistabas iekārtas papildinājums ir daži krēsli,
mīksta atgultne diendusai mājas aptiekas skapītis.
un
Drēbju
uzkāršanai nav jāpiemirst daži vadži pie sienas.

Guļamistabas apgaismei vietā ir diezgan augsta visu telpu

pietiekoši apgaismotāja spuldze. Viņa nav jāaizēno, jo tās
vietā stāties
var pēc vajadzības abu nakts galdiņu spuldzes.
Ar krāsām formām silta,
apgaismi, un
jāpanāk koķeta
noskaņa. To rada gaišie toņi, kuriem gandrīz nav klāt brūna,
melna vai violeta. Tomēr zināma nianšu dažādība vairāku

guļamistabu iekārtā ienes dzīvoklī atdzīvinošu dažādību. Tā

meiteņu un jaunavu guļamistabās labi iederas balto kruzuļu

vieglums un maigās pasteļu krāsas. Kungu guļamistabās ie-

spējami spēcīgāki krāsu kontrasti un tumšāki toņi.

Mazos dzīvokļos telpu trūkuma dēļ guļvietas dažiem ģi-
menes locekļiem nākas ierīkot dzīvojamā istabā. Tel nāk

talkā daždažādas konstrukcijas gultas, kuras pa

dienu pace-

ļamas stāvus, sienas skapjos vai piestiprināmas pie sienas zem

grāmatu plaukta. Gulēšanai visvairāk lietā atgultnes ar va-

ļīgi uzliktiem polsterētiem spilveniem.

Tādā kārtā redzama zināma līdzība ar senāko un pat ta-

gadējo franču guļamistabu. Tur tā uzskatīta par salonu, kurā

namamāte pieņem viesus. Viegli iedomāties to pieelpoto gaisu,

kāds paliek salonā viesu aiziešanas. Tāda telpa zaudē
pēc
savu svaigumu. Tāpēc tīrības izjūta prasa,
lai guļamistabu
netietātu citām vajadzībām, lai cilvēku, kas meklē atpūtu, ap-

drēbes
ņemtu svaigas spirgtais gaiss. Tāpēc tur jāliek
un nav

tie iekārtas priekšmeti, kas nesaderas ar guļamistabas jē-

dzienu un veltīgi aizņem gaisa telpu. No šī viedokļa raugo-

ties, par higiēniskāko var uzskatīt guļamtelpu, kura šķiet

pustukša, bet kurai ir lielas gaisa rezerves. Lai viņu atslo-

gotu no liekā, dažas funkcijas jāpārnes citās telpās. Tā gu-

ļamistaba turīgās iekārtās saskaldās trīs vienībās —

īpatnējā
guļamtelpā, ģērbistabā un vannas istabā.

Ne mazāk svarīgs, kā guļamistabas lielums ir viņu skaits

dzīvoklī. Līdz šim vēl esam paraduši taupīt, ierobežojot

guļamistabu skaitu. Gluži pretējo redzam Anglijā, kur gu-

ļamistabu skaits pārsniedz citu istabu skaitu. Tas ir pilnīgi

pareizi, jo apvienot vairāk cilvēku vienā telpā ir nehigiēniski.
Tāpēc par maksimālo cilvēku daudzumu guļamistabās uz-

skata 2 pieaugušiem vienu bērnam. Priekšzīmīgi

gultas un

189
būtu, ja katram pieaugušam būtu sava
speciāla guļamistaba.
No tā izriet, ka priekšroka dodama vairākām nelielām, nekā

vienai lielai kopīgai guļamistabai. Tāpat silti ir ieteicams

nošķirt mazbērniem, bet pieaugušiem bērniem,

guļamistabu
iekārtot atsevišķas guļamistabas katram dzimumam.

ĒDAMISTABA.

Ēdamistabai ir ļoti izteikts raksturs. Tā ir telpa ar no-

teiktu lietāšanas iespēju, jo kalpo ļoti noteiktai vajadzībai.

Galda klāšana, nokopšana, ēšana ir tādas darbības, kas lāga
nesaderas ar dzīvojamo, bet vēl mazāk ar viesistabu vai darba
telpu raksturu. Uzturēšanās ēdamistabās pirms un tūliņ pēc
maltītes nav patīkama, jo telpas jāvēdina, lai tajās maltītes

laikā arī tam būtu labs, tīrs gaiss.

un pēc
Ja apstākļi atļauj, tad ēdamistabai iekārto
īpašu telpu.
Ēku ēdamistabai novietne lai tā
ceļot jāparedz piemērota
piemēroti ērti varētu saistīties citām Galvenā
un ar telpām.
prasība ir, lai ēdamistabai būtu ērta satiksme ar
telpu, kur

ēdienu izgatavo virtuvi tām kur mājnieki vai

—
un telpām,
viesi uzturas vai sapulcējas pirms maltītes. Telpā, kura ir

iedalīta kā ēdamistaba, jābūt divām durvīm. Vienas pla-

tākas, lielākas durvis ved uz lielo istabu, viesistabu vai citu

kādu istabu, bet mazākas, neuzkrītošā-

dzīvojamo otras —

kas, satiksmei virtuvi. Šīm mazām durvīm tomēr

—
ar jābūt
pietiekoši ērtām, lai trauku un ēdienu ienešana un iznešana

būtu ērta. Ēdamistabai jābūt gan ērtai satiksmei ar virtuvi,

bet ir vēlami, lai ēdamistabā neiekļūtu virtuves smakas un

nebūtu dzirdams virtuves troksnis. Satiksme ar virtuvi va-

rētu būt caur īsu koridoru vai sagatavošanas telpu. Ja

no virtuves tieši uz ēdamistabu ir durvis vai ēdienu izsniegša-

nas lodziņš, tad jāgādā, lai durvis un logus varētu ļoti cieši
aizvērt un aizslēgt.
Ēdamtelpas formu un lielumu noteicot jāņem vērā to
per-
sonu skaits, kas ikdienas šajās telpās iebauda maltītes. Ap-
rēķinot telpas lielumu jāzin, ka ēdamgalds jāņem 1,2—1,3 m

plats un katrai personai jāierāda pie galda 60—70 cm gara

vieta, krēsla platums ir ap

45 cm. Bez tam jāaprēķina, ka

pie galda apnēsājot ēdienus, jāatstāj vismaz 1 m

plata eja
starp krēsliem un sienu. Beidzot vēl jāaprēķina pārējo mē-

beļu platums un garums un tā būs zināms telpas minimālais

lielums. Ļoti labi ērti, ja ēdamistabu

un
pēc vajadzības (piem.,

190
 Attēls 65. Ēdamgalda stūri var iekārtot arī labi iekārtotā virtuvē.

viesību vai kādu svinību gadījumā) var savienot ar kādu citu

telpu, piem., atverot platas durvis. Daudzās mājās ēdamistabu

ar citu kādu telpu var savienot, atbīdot bīdamās durvis vai

pat veselu sienu, vai arī atbīdot tikai smagu aizkaru, kas,

platā ailē iestiprināts, šķir vienu telpu no otras.

Atkarībā no materiāliem apstākļiem, ēdamistabas iekārto

vienkāršāk vai greznāk.

Telpas griestus un sienas veido gludi, ģipša apmetumā vai
kokā. Koka griesti un koka panēļi gan
sienām dod telpām
mājīgu un siltu, bet reizē ar to arī greznu, bagātu iespaidu.
Griestus balsina baltus vai atstāj gaišā sienas vai arī ar sienu

saskanošā krāsā. Panēļa sienas kodina gaiši vai tumši, vai

krāso ar eļļas krāsu. Apmestas sienas balsina vai klāj ta-

petēm. Bezgaumīgi ir ēdamistabās ar kokveidīga raksta ta-

petēm atdarināt koka panēli.

Sienas krāsu izvēlas tumšu, brūnos vai zaļos ar
toņos
mierīgu simmetrisku rakstu. Arī gaišās krāsas: dzeltena, zaļ-

ganpelēka, zilganpelēka, balta ar zeltu dod telpām priecīgu,

gaišu noskaņojumu.

191
 Grīdas ēdamistabā krāso ar eļļas krāsu, pernicu vai
klāj
ar linoleja pārvalku, vai ar atsevišķu lielāku linoleja segu,

mierīgā raktā, novietojot to zem ēdamgalda. Linoleja segas

vietā grīdas var segt ar lielākām džutas, kokosa, lupatu vai

niedru pinuma segām.

Smagas vilnas grīdas, sienas un galda segas kā arī mēbeļu

audumi ēdamistabā neiederas, jo vilnā iesūcas ēdienu smakas

un tās grūtāki izvēdināmas.

leejot kādā telpā mēs jau pēc tur novietotām mēbelēm

varam noteikt tās uzdevumu. Šīs mēbeles, kas piemērotas

noteiktai vajadzībai, noteic telpas īpatnējo raktsuru. Gal-

venā mēbele ēdamistabā ir ēdamgalds ar krēsliem un trauku

skapis (bufete). Praktiskāk ir stūraini, gareni ar noapaļo-

tiem stūriem, mazai ģimenei—omulīgāk, mājīgāk apaļi galdi.
Ēdamgalds jāizvēlas tik liels, lai ap to ērti varētu apsēsties
visi ģimenes locekļi, aprēķinot vēl kādu vietu viesiem, kas va-

rētu ierasties. Ēdamgaldiem vajadzības gadījumā

jābūt pa-

plašināmiem, izvelkot un ieliekot papildus dēļus vai paceļot

galda piepstiprinātas Tādā kārtā apaļi galdi
galos klapes.
ovālos. Ap novieto pieskaņotus stabi-
pārvēršas ēdamgaldu
lus, ērtus krēslus, zemām, gludām atzveltnēm, jo augstas

stipri izrotātas atzveltnes traucē apkalpošanu pie galda.

Krēsli var būt niedras vai jostu pīti, vai arī cieti polsterētiem

sēdekļiem, pārvilktiem ar ādu, ādas atdarinājumu vai gludu

kokvilnas vai linu audumu.

Trauku skapji jāizvēlas gludām formām, viegli apkop-

jami un vēdināmi, jo tie bieži jātīrī. Beidzamajā laikā ļoti

ir iecienīti gari, zemi trauku skapji, kas sienu aizņem vairāk

garumā nekā augstumā un kuru virsma izmantojama kā

plaukts, dažādu dekorātīvu priekšmetu novietošanai. Tel-

pas izmantošanas labad, trauku skapjus ir ieteicami taisīt

nedaudz augstākus (ap 1,5 m augstus), iedalot augšējo daļu

biežāki lietojamiem traukiem, lai pēc tiem nebūtu vienmēr

zemu
jālocās. Ērtas tīrīšanas labad skapji nav
jātaisa ļoti
dziļi. Skapī iekārto vairākus plauktus un atsevišķas atvilkt-

nes galda veļai, dārgākiem galda piederumiem. Virsējai daļai

pēc vēlēšanās var taisīt atbīdāmas vai veramas stikla durvis

un glītus plauktus, sakārtojot tur dekorātīvākos traukus glī-

tās grupās. Zemāku trauku skapju virsmu, atkarībā no iz-

strādājuma, rotā lielākām vai mazākām sedziņām, dažiem

glītiem dekorātīviem traukiem un puķu trauku. Uz trauku

skapja dekorātīvi izskatās metalla paplātes un citi metalla

trauki. Ja trauku daudz, ēdamistabā var būt pēc vajadzības

192
 Attēls 66. Ēdamistabas galds novietots labi iekārtotā virtuvē.

L. L. K. lauku labierīcības izstādē 1936.

Uzņemts g. «Laukstrādnieka dzīvoklis".

arī vairāk lielāku un mazāku trauku skapju. Bez galvenā

ēdamgalda ēdamistabā jāparedz atsevišķa vieta kādam mazā-

kam trauku ēdienu sakārtošanai

galdiņam, un pirms pasnieg-
šanas ūdens karafei
galdā, augļu bļodai, un, varbūt, arī smē-

ķējamiem rīkiem. Līdzīgs galdiņš var būt arī novietots kādā

logu nišā vai omulīgā telpu stūrītī, kur mājinieki var iebaudīt

brokastis, padzert pēcpusdienas tēju, launagu, lai gadījumā,

193
ja ģimene maza,
nebūtu jāsēž pie gara,
liela galda, kas nav

tik Šāds būt arī ritenīšiem viegli

omulīgi. mazs galdiņš var uz

iebīdāms vēlamā vietā.

Ēdamistabas krāsas un priekšmetu formas izvēlas tādas,

kas radītu patīkamu miera sajūtu un piegrieztu uzmanību

klātam Galvenais dekorātīvais elements ēdamistabā

galdam.
—ir klātais viesus, vai arī ikdienas,
galds. Pacienājot nama

mātei nevien par ko pacienāt, bet arī kā

jārūpējās to, ar pa-

sniegt ēdienus, dzērienus piedevas. Par

galdā attiecīgus un

to ļoti bieži nemaz nedomā: galds lūzt no daudziem dārgiem

ēdieniem, bet galda trauki ir salasīti, nesaskaņoti, neparocīgi,
nevīžīgi sakārtoti, galds klāts neglītu, netīru galda segu.
Glīti un piemēroti trauki un glada veļa ceļ katra galda un

ēdiena izskatu, vairo klātesošo labsajūtu un veicina ērtāku rī-

košanos pie galda. Piemērotu un glītu trauku un galda ve-

ļas izvēlē katram galda klājumam, liecina par augstu mājas

kultūru.

Pēc maltītes lielām, dekorātīvām

ēdamgaldus var segt se-

vai
gām, novietojot galda vidū kādu augļu grozu ar augļiem
puķu trauku ar puķēm vai zaļumiem. Intīmākas, mājīgākas
noskaņas radīšanai ēdamgaldu lielu, centrālu
apgaismo ar

spuldzi, kuru izvēlas maigas krāsas abažuru. Lielās svinī-

bās piemērotāka ir gaiša apgaisme. Svinīgi nokaņojumu rada

sveču Izvēloties dažādas krāsainas

apgaisme. sveces un

glītus dekorātīvus svečturus, tie labi izskatās, ja apgaismo

atsevišķu galdu vai arī visas Maltītes ieturot, lab-
telpas. acs

prāt kāvējas pie glītām formām. Tamdēļ ēdamistabā ir lie-

kami nedaudz, bet toties glīti, labi izmeklēti dekorātīvi priekš-

meti. Sienas rotā ar kādu gleznu —
glītu klusas dabas, puķu,
dabas skatu vai raktsura žanra attēlu. Gar sienām
mierīga
vietā likt mazākus kuriem sakārto
var
gleznu plauktus, uz

dekorātīvus traukus. Ēdamistabas sienās, kā arī ēdamista-

bas mēbelēs nav novietojami spoguļi. Logus sedz tīklu aiz-

kariem vai arī krāsainiem aizkariem, rēgulējot ieplūstošo

gaismu tā, lai tiešie saules stari nepatīkami netraucētu neviena
pie ēdamgalda.
Parasti nostāda vienu Ir
ēdamgaldu ar galu pret logu.
patīkami, ja pie ēdamgalda sēžot, pa logu ir redzams glīts
skats uz apkārtni.
Ēdamistabā ir vēlama rīta saule, lai dienā telpa par

daudz nesasiltu. Pielaižami ar ziemeļi, ziemeļu vakari un zie-

meļu rīti.

194
 Attēls 67. Ap ēdamgaldu novietot arī
garus solus soliņus.
var un mazus

Uzņemts L. L. K. lauku labierīcības izstādē 1936. g.

Mēbeles izgatavotas arch. Arendta meta.
pēc

Lai viesis justo omulīgi un mājinieki, ēdamtelpām jābūt

vienmēr labi vēdinātām, ar piemērotu vidēji siltu temperātūru.

Vasarā ēdamgaldus var pārvietot uz slēgtas verandas un

jaukā laikā arī ārā svaigā gaisā, ziedošā un zaļojošā dabā.

Šaurākos apstākļos, kur ēdamistabas vajadzībām nevar

norādīt atsevišķu telpu, ēdamgaldu var novietot arī dzīvojamā

istabā, kur, bez ēdamistabas mēbelēm vēl iekārto kādu omu-

līgu stūrīti, novieto darba vai rakstāmgaldiņu, šujamo

gal-
diņu un citus. Šādām telpām ir vairāk dzīvojamās telpas raks-
turs (att. 63, 64).

Ēdamgalda stūri var iekārtot arī labi iekārtotā, pietiekoši

plašā virtuvē, ko tad izlieto ikdienas vajadzībām, viesus pa-

cienājot dzīvojamās telpās (att. 67, 68).

Ir vēlams arī saimei iekārtot savu glītu stūrīti vai īpašu
mazāku telpu maltīšu ieturēšanai. Parocīgāki šinī gadījumā
ir stūraini 69).
garāki, galdi (att.
krēslu vietā likt arī
Ap ēdamgladu var
glītus, ērtus, glu-
dus, garus solus vai mazus soliņus.

195
 KABINETS.

Darba istabai, vai kā kabinetam, ir da-

parasti to sauc,

žādi izlietošanas veidi. Kas ir dzīvojamā, guļamistabs, ēdam-

istaba, to norāda pats nosaukums, kamēr vārds «kabinets»

dod tikai vispārīgu priekšstatu. Skaidru izpratni rodam ti-

kai tad, ja ir zināma ģimenes locekļu nodarbošanās. Tas tā-

pēc, ka katrs arods uzspiež darba istabai savu zīmogu. Nav

teikts, ka kabinets ir vienīgi lielu dzīvokļu sastāvdaļa. At-

tiecīgas profesijas darbiniekam viņa var būt nepieciešama jau

mazākā dzīvoklī. Tā kabinets var būt darba istaba skolotā-

jam, rakstniekam, žurnālistam, juristam, techniķim v. d. c,

pieņemot, ka viņu darba vieta pa daļai ir dzīvoklis. Citā

gadījumā to var uzskatīt par nama tēva dzīvojamo istabu,

kur tas
pēc vēlēšanās var pavadīt savus atpūtas brīžus, piem.,
tirgotājam, lauksaimniekam, ierēdnim. Beidzot, kabinetu

var izveidot dzīvojamās istabas papildinājumu, par

vi-
par
siem ģimenes locekļiem lietojamu bibliotēku, rakstām- un la-

sāmistabu. Abos pēdējos gadījumos darba istabā svētku ga-

dījumos uzkavējas nama tēva viesi un uz laiku tā kļūst par

smēķējamo un spēļu istabu.

Neskatoties uz pārsvarā esošām darba telpas iezīmēm,

kabinets tikai praktiska rakstura vien. Bez
nav
telpa higiē-
nas un lietderības prasībām, piem., apgaismošanas, klusuma,
kabinetam savs iemītnieks zināmā mērā jālutina, jāveicina
viņa darba prieks, labs garastāvoklis,
jāuztur jāapņem ar

siltu Te savi ir tiklab iespaidiem, kas nāk

mājību. nopelni
no ārienes — dienas gaismai, gaisam un skatam uz āru, kā

iekšējam izveidojumam, telpai un mēbelēm.

Vienmērīga, izklaidēta gaisma darbam un mazliet saulai-

nas noskaņas labsajūtai, nosaka darba istabai kā labākās, zie-

meļu rīta un rīta pusi. Ziemeļi ir drūmi, bet otra

galējība —

žilbinošā saules gaisma, traucē darbā pie rakstāmgalda loga

tuvumā. No viņas cieš arī kabineta īstā rota un dārgums —

grāmatas. Tāpēc tikai zināmos izņēmuma gadījumos priekš-

roka ir dodamam ziemeļiem (piem., zīmētavām), vai dien-

vidrītiem (kabinetam ar dzīvojamās istabas raksturu).

Dažādie kabineta lietošanas veidi noteic viņa stāvokli

starp citām telpām. Kā darba istabai, viņam ir nepieciešama

klusa vieta, pat, ja tāda atrodas tikai lielākā attālumā no ci-

tām dienas uzturēšanās telpām un dzīvokļa ieejas. Tāpat, ja

bez kabineta ir vēl otra darba istaba, kurai viņš nozīmē bib-

liotēku vietu. Arī tad kabinets ir novietojams

un
atpūtas

196
ciešā saistībā minēto lai kur tā
ar
iepriekš telpu, atrastos, pat

augšstāvā. Zināms, ar nosacījumu, ka kabineta īpašnieks tur

nepieņem apmeklētājus amata darīšanās.

Turpretim, kā nama tēva istaba, tā tad drīzāk atpūtas

kā darba telpa, viņa piederas pie kopīgās dzīvojamās vai

ēdamistabas, palaikam dzīvokļa tīrās ieejas tuvumā. Tā ka-

binets sasniedzams biežākiem, īsiem apciemojumiem un sve-

šiem. Šādai darba istabai arvienu lielāku nozīmi lauku

piešķir
mājā. No turienes darba dzīves rīkotājam-saimniekam jā-
pārredz viņa saimniecības ēkas un darba gaita.
Darba istabā vajadzīgais mēbeļu sakārtojums vislabāk ie-

tilpst plāna formā, kas ir līdzīgs kvadrātam. Turklāt, ja ir

paredzēts viengabalains, nesaraustīts sienu laukums, ērta niša

tad ir iekārtas
un
logu stūris, ar to
jau gādāts par priekšmetu
vietu. Kabineta lielums var būt dažāds, tomēr tas nesvārstās

tik plašās robežās, kā citas dienas uzturēšanās telpas. Ja kāds

var atļauties sev

īpašu istabu, tad tas ir apmierināts jau ar

15 līdz 18 kv. X 4,5 laukumu. Šinī

m (3,5 m) grīdas ma-

zajā istabā viņš netraucēti var nocloties savai tīkamai nodar-

bei, kas līdz ar to ir atpūta. Lielākas iespējamības ir cilvē-

kam, kura sabiedriskais stāvoklis un turība atļauj ierīkot

istabu tad 30 kv.

pat ar divkārtīgu grīdas platību, tā m

(5X6 m). Sākot ar vidēja lieluma kabinetu, t. i. ar 22—25

kv. 5
m (4,5 m X m) jau ir iespējams to iekārtot ar atpūtas
mēbeļu grupu.
Apgaismei darba istabā, ja tā ir darba istaba, jābūt ba-
Gaismai tā ievadītai, lai ie-
gātīgai un vienmērīgai. jābūt
nestu
telpā mieru, dotu pārskatāmību, labsajūtu un neizklai-

dētu domu gaitu. Tas ir panākams ar apvienotu, tikai no

vienas puses
krītošu gaismu vai, vēl labāk, ar vienu vienīgu
platu logu.
Tāpat pilnīgai, bet ne pārbagātai, jābūt apgaismei kabi-
netā, ja kā dzīvojamo telpu laiku laikam
to un
atpūtas pa

godu gadījumos pievieno citām istabām. Te savukārt jā-

panāk cits noskaņojums —
mazāk noslēgtības, vairāk viesmī-
lības. Šādu noskaņojumu zināmā mērā ienes no divām pu-

sēm iekrītošā gaisma.

Gaismu mīkstina viegli, pilnīgi caurspīdīgi vienkrāsaini

aizkari dienai. Vakaros tos aizklāj sānus aizbīdītie tumšie

aizkari.

Kabinets pēc savas iekšējās dzīves uzdevuma nav caur-

staigājams. Viņš ir no apkārtnes izolējusies telpas vienība,

kura pret ārieni apbruņojusies pat ar zināmu uzmanību. Tā

197
izpaužas durvju novietnē, viņu skaitā un materiālā. Ja ka-

binets jau tā iztiek ar vienām durvīm, tad tās pie tam novieto

tā, lai ienācējs pie galda sēdošo nepārsteigtu. Šāda vieta ir

istabas dibens siena iepretim rakstāmgaldam. Arī atpūtas ka-

binetā ikviens viņa lietotājs priekšroku dod šādai durvju no-

vietnei. Citas ieejas, kas ved uz kabineta papildu telpām, ne-

traucē.

Kas zīmējas uz durvju materiālu, tad telpas noslēgtības

raksturam visvairāk atbilst vienviru masīvās durvis. Bet, ja
kabinets ir pieejams no kādas dienas uzturas telpas, tad tik-

pat labi ir iespējams divviru zemi stiklotas durvis ar aizvel-

kamu priekškaru no kabineta

puses.
Vispārīgais noskaņojums, kādu piešķir kabinetam, ir cē-

lums un nopietnība. Materiāli un krāsas sienu un griestu ap-

strādājumam izceļas vienkāršību primitīvo
ar atturīgo un

spēku. Tāds ir koks, ko dažādos izstrādājumos, vidējos un

tumšos aiztaupa galvenām kārtām darba istabas griestu

toņos
un pa daļai sienu apdarei. Apmetuma krāsojumam un tape-
tēm ir iecienīts tumši sarkans nomie-
pelēki zaļš, un veczelts,
rinošos siltos Uz tā atliek tikai nedaudz vietas da-
un toņos.
žām smagām sienas segām, piesātinātām,
gleznām un
sulīgām
krāsām.

Grīdas plāksnei kabinetā mazāka dekorātīva nozīme kā

sienām, jo pēdējās ar
augstajiem grāmatu plauktiem kā pāreju
uz rotātiem griestiem visu uzmanību pievērš sev. Grīdas mate-

riāli krāsa ir
un līdzīga citām dzīvojamām telpām. Smaga un

liela kas troksni nesabīdās krokās,

grīdsega, apslāpē soļu un

lielā mērā paceļ kabineta mājību.

Atstājot neapskatītas speciālās kabineta iekārtas, kas ir

nepieciešamas dažādo brīvo profesiju darbiniekiem un kuras

tāpēc nav vispārināmas uz ikvienu kabineta iekārtu, atliek

apstāties pie tipiskiem kabinetiem —

rakstām- un lasāmista-

bām un dzīvojamām istabām kungiem. Arī abos minē-

tos
gadījumos atšķirība ir tikai tik liela, cik pie se-
par
vis saista darbs pie galda un grāmatām. Jo tas ir īslaicīgāks,
jo vairāk kabinets izveidojas dzīvojamo istabu, un jo
par
plašāka paliek atpūtas mēbeļu grupa.
Gandrīz katrā kabinetā iekšējās dzīves norise saistās ar

trim īpatnām mēbeļu grupām. No tām darba kabinetu rak-

sturo darba vieta ar tradicionālo rakstāmgaldu, krēsliem un

grāmatu plauktiem. Kā dzīvojamā istabā, viņā cienījamu

vietu ieņem kamins ar zemu galdiņu, krēsliem un atgultni.
Trešais nogrupējums ir nama tēva viesu istaba miniātūrā —

198
tas ir kāds stūris ar sēdekļiem ap galdu; dažreiz tā tuvumā

atrodas bāra ratiņi vai neuzkrītoši iebūvēts dzērienu un smē-

ķējamo piederumu skapītis.

Visus šos priekšmetus var ļoti dažādi novietot kabinetā,
atskaitot rakstāmgaldu. Stingri ir tikai viens pareizs
ņemot,
galda stāvoklis —
visi citi ir mazāk vērtīgi. Tas ir vispu-
sīgi brīvi apejams galds, apm.
50 cm attālumā no ārsienas,
ar galu pret logu. No šīs vietas ir pārredzama visa istaba un

durvis pie pretējās sienas.

Pats rakstāmgalds ir dažādas, formas, bet no visiem pie

mums iecienītākie ir 2 tipi. Pirmais, t. s. diplomātu rakstām-
galds 0,80 m plats un 1,60 m garš. Viņa plašo augšdaļu balsta
katrā galā skapītim. Otrs ir rakstāmskapis, kur galdu
pa
veido uz leju atvāstā augšdaļas vērtne. Rakstāmskapis, kā

kastes mēbele, ir lai tas atrastos telpas vidū. Viņa

par augstu,
vieta tādēļ ir pie šķērssienas loga tuvumā. Uz rakstāmgalda
bez jau pazīstamiem rakstāmpiederumiem, ir mināmi galda
spuldze un tālruņa aparāts.
Pie galda stāv atzveltnes krēsls, dažreiz ar ādu vai drēbi

pārvilktu cietu polsteri vai jostām izpītu sēdekli.

Sienas, galvenā kārtā iekšsienas, lielākā vai mazākā mērā

izmanto grāmatu plauktiem vai skapjiem. Kā pirmie, tā otrie

var būt iebūvēti starp divām sienām telpas augstumā vai sa-

stāvēt no pārvietojamām daļām. Novērojumi rāda, ka ar-

vienu vairāk piekrišanu rod iebūvētie plaukti, kaut gan tad

grāmatas vairāk ir kopjamas un tā tad ātrāk nolietojas. To-

mēr viņu košās gleznieciskās rindas ir tik glītas, ka žēl tās

noslēpt aiz skapju durvīm. Vērtīgi patiesībā ir tikai plaukti

rokas pasniedziena augstumā. Augstāki par 2 m
jau grūti
ir aizsniedzami, tādēļ pārējo sienas daļu, līdz griestiem, iz-

manto kā skapjus reti lietājamu grāmatu, žurnālu un laik-

rakstu krājumiem (att. 68).

Pieslienamos plauktus vispār netaisa tik augstus. Labāka

izskata dēļ, viņi ieturēti vienādā augstumā, un vienmērīgas

joslas veidā slīd gar

sienu. Pieaugot grāmatu skaitam, ir ie-

spējams pievienot jaunus plauktu komplektus.

Bez tam varētu vēl pieminēt darba kabinetā nereti sasto-

rakstāmmašīnu. ir nozīmēts atsevišķs šaurs

pamo Viņai gal-
diņš ar plauktiem un skapīti —
papīriem.
Attālākā istabas stūrī krāsns tuvumā vai pret kaminu

ir sakārtojamas atpūtas mēbeles. Jau pats nosaukums no-

rāda, ka ērtām pie vēl lielākā

tām jābūt omulīgām, un tam

kā istabā. Tie ir ļoti zemi dziļi klub-

mērā, dzīvojamā un

199
 Attēls 68. Kabineta iekārta, gatavota pēc J. Bīnes meta.

L. L. Kameras mājturības nodaļas īpašums.

krēsli vai Ja kamina kā

šūpuļkrēsli, sagrupēti ap galdu. nav

centra, tad līdzīgs pieturas punkts ir pie sienas pielikta at-

gultne. Citi krēsli un sēdekļi kabinetā var būt ar cietu pol-

steri vai bez tā.

Mīkstās mēbeles ieturētas patumšās, siltās krāsās, solīdā

koka vai metalla konstrukcijā. Kā polsteru apvalks smēķē-

tāju istabās arvienu vēl ir āda un tās atdarinājums —
der-

mentins, kas nepievelk dūmus. Šī iemesla dēļ ir ieteicams

no vilnas audumiem atturēties.

Kabineta mākslīgais apgaismojums neuzstāda sevišķas

problēmas. Telpas vispārējai izgaismošanai pietiek ar gaišu,
bet matētu vidū. Rakstāmgalds to vēl
spuldzi griestu gan ar

nav apmierinoši apgaismots. Tāpēc tam jāizmeklē īpaša spul-

dze uz piemērota augstuma turētāja, lai gaisma kristu tikai

uz galda virsmas, bet acis būtu ēnā.

Bez minētā, kabinetā laiku rasties arī viena

jau ar var

otra praktiska vai dekorātīva sīklieta, —

skulptūrāls attēls,

200
 Attēls 69. Bērnu istabas iekārta zīdainim vai mazbērnam.

grafika, vāze, piemiņas un goda zīmes, atzinības balvas vai

tml. Tās ar
gaumi sakārtojamas vai nu ielokos pie sienām,
uz zemiem grāmatu plauktiem vai speciāli piestiprinātiem
šauriem sienas
plauktiņiem.
Tāpat kā daudzas citas dzīvokļa istabas, arī kabinets šau-
ros apmēros spēj ietilpt vienā vienīgā dzīvojamās istabas stū-

rītī, bet plašākos tas var saskaldīties daudzās papildinātājās

telpās. Te rodas pat vesela dzīvokļa daļa, kas atrodas mā-

jas tēva rīcībā: bibliotēka, lasāmistaba, smēķējamā- spēļu

istaba un neliela guļamtelpa.
Ja ģimenē ir bērni, tad, iekārtojot dzīvokli, nav jāaiz-
mirst šie mazie iedzīvotāji, jo arī tiem ir savas prasības, sava

pasaule, kurā tie aug un attīstās.

Bērniem mājās, ja tas kautcik ir iespējams, jāierāda sava

telpa. Bērnu istabas uzdevumi ir dažādi, atkarībā no tam,

vai tā ir iekārtota lielākam vai mazākam bērnam. Mazā

bērna istaba jāiekārto īslaicīgi, tanī

—

zīdaiņa novietojot
visnepieciešamāko iekārtu: gultu, veļas skapīti, pārtināmo

galdu, svarus (att. 69). Citādi iekārtojamas mazbērnu un

201
skolas bērnu istabas. Zēniem istabas iekārto vienkāršāk, lie-

tiškāk, nopietnākā noskaņā, meitenēm —

piemīlīgākas.
Reti ir iespējams bērniem atsevišķi iekārtot dzīvojamu,
spēļistabu un guļamistabu; parasti to
pašu telpu izlieto visām
šīm vajadzībām.
Bērniem kāda liela komforta, lielām ēr-
nav
prasību pēc
tībām.
Primitīva, bet tomēr glīta, tīri praktiska iekārta, kur
brīvi kustēties, netraucēti bērnu dod
var rotaļāties; fantāzijai
vairāk ierosinājumu kā pārkrauta, grezna
iekārta. Galve-

nais —
telpā daudz gaisa un saules, kamdēļ bērnu istabai jāie-
rāda saulainākā telpa mājā, gādājot par labu vēdināšanu.
Ziemā bērni vairāk vasarā ārā,
uzturas telpās, svaigā
gaisā. Tamdēļ bērnu istabas iekārto, lai būtu ērta satiksme

ar āru un visparocīgāk tas ir apakšstāvā. Bērnu istabas ir

blakus ikdienas dzīvojamām blakus pieaugušo

telpām un
gu-

ļamtelpām. Telpā vienmēr jāietur ideāla tīrība.

Tamdēļ vi-
sas telpu sastāvdaļas un istablietas jātaisa viegli tīrījamas.
Telpas stūri jānoapaļo, un istablietas jānovieto tā, lai grīdas
suka mitra Grī-
un lupata varētu piekļūt katrai vietiņai telpā.
das krāso krāsu vai vai
ar
eļļas izklāj ar linoleju gumiju.
Sienas vismaz 1 krāso Mēbe-
metru augstumā ar eļļas krāsu.
lēm tās varētu
jābūt vieglām, lai, telpu tīrījot, viegli pārcilāt.
Mēbeļu formām jābūt vienkāršām, gludām, noapaļotiem stū-

riem. Nepieciešamās mēbeles ir: vienkāršs stabils galds ar

atvilktnēm, soliņi vai krēsli un ērts rotaļlietu skapis ar plauk-

tiem atvilktnēm, kur ir ierādīta vieta visiem bērnu
un
dārgu-
niem (att. 70.) Bērni jau laikus jāpieradina pie kārtības,
tiem jāpalīdz uzpost savas telpas un
jānoliek pēc kādas rota-

ļas vai darba katra lieta savā vietā. Mēbelēm jābūt piemērota
augstuma, lai bērni tās ērti varētu sasniegt un tā iztikt bez

citu bērnu virsdrēbēm ieteicams iekārtot

palīdzības. Piem.,
bērniem ērti sasniedzamus pakaramos, lai bērni tās varētu sa-

sniegt. Tas pats ir sakāms arī par rotaļlietu skapīti, mazgā-

jamo galdiņu. Krēsli un galdiņš nav jātaisa ļoti mazi, jo
bērni ātri aug un tā šīs mēbeles ir piemērotas tikai īslaicīgai
lietāšanai. Soliņi kā arī no kastēm veidotas mēbeles ir pie-
mērotākas nekā krēsli. Vecākiem bērniem skolas darbu veik-

šanai ir vajadzīgs ērts galdiņš vai skolas sols, grāmatu ska-

pīts vai plauktiņš. Zēniem istabās ir novietojami viņu darba

rīki; meitenēm — rokdarbu skapītis. Bērnu istabās var no-

vietot, ja bērni mācās mūziku, kādu mūzikas intsrūmentu.

Ļoti ieteicams bērnu istabās iekārtot vingrojamās ierīces,

tā dodot bērniem iespēju vingrot pēc patikas.

202
 Attēls 70. Bērnu istabas iekārta.

Bērnu istabā pie sienas var piekārt nelielu sienas tabulu,

kur bērni ar krāsainiem krītiem var zīmēt savus pirmos
«mākslas darbus». Sienas var izrotāt plauktiem uz kuriem

sakārto bērnu dzīvnieku vai

pasaulei tuvos tēliņus, figūras
arī gadījumā rotaļlietas, kādu puķu trauku ar dažiem zie-

diem vai vai trauku dažādu sīklietu ielikšanai.

glītu kārbiņu
Pie sienas dažus attēlus, kas ir
piekar vienkāršos, gludos ielo-
kos, bet to saturs ir bērnu dzīvei bērnu garam
tuvs un izpro-
tams pasaku, dzīvnieku, puķu, dabas attēli. Pārlieku sarež-

ģīts saturs un forma bērna fantāziju pārkairina, notrulina,

turpretim, vienkāršība to ierosina.

Pie logiem ir liekamas dažas podu puķes, kuras bēr-

ļauj
niem pašiem kopt; tā bērni iemīļo dabu un
viņos attīstās at-

203
bildības sajūta. Logiem liek gaišus aizkarus, pie gultām ma-

zas grīdsegas.
Bērna vistuvākā apkārtnē mēs sākam audzināt un izkopt
bērna gaumi, kamdēļ ikkatrs priekšmets telpā rūpīgi jāizvēlas
un
saprātīgi jānovieto. Saprātīgi arī jāizvēlas bērnu istabas

sienu un arī visu istablietu krāsa. Krāsām ir jābūt gaišām,

priecīgām, dzīvām un saskanīgām. Pelēcīga bezkrāsaina ap-

kārtne bērnam liekas nospiedoša un garlaicīga.

Ja nav iespējams bērniem ierādīt savu īpašu telpu, tad

viņu vajadzībām jāiekārto kāds piemērots stūrītis dzīvojamā

vai ēdamistabā. Šajā stūrītī ir ierādāms kāds galdiņš un so-

liņš vai krēsliņš un plauktiņš, vai skapītis bērnu lietiņu no-

vietošanai.

Uz laukiem saimniecei bieži jārēķinās ar to, ka ierodas

dažādi atbraucēji —
amatpersonas, pārraugi un citi, kā arī

tādi viesi, kas mājās paliek ilgāku laiku. Labi iekārtotā mājā
arī par šo utesu vai citu atbraucēju novietošanu būs gādāts,
ierādot viņiem kaut arī mazu, īpašu telpu. Nav patīkami un

ērti, ja šāda viesa dēļ jāgroza ikdienas iekārta un kādu mā-

jinieku izstumj no savas parastās vietas. Pa dienu šie at-

ir ģimenes vidū, citās tomēr jāgādā arī, lai

braucēji telpās,
tie kādreiz no šīs ģimenes kopības varētu izolēties, noslēgties,
lai pildītu kādu darbu, vai atpūstos. Cik neērti tas jūtas,
ja viņam nav vietas kur piemesties.
Šādām vajadzībām var iekārtot kādu telpu augšējā stāvā,

vai vismaz ierādīt kādu stūri kādā mazāk apdzīvotā telpā.

Pēc uzdevuma un galvenā mērķa šāda viesu istaba ir ie-

kārtota kā guļamistaba. Galvenās mēbeles šajā telpā ir:

vai daži krēsli. Pie

gulta, drēbju skapis pakaramais, galdiņš,
sienas dažus attēlus, logiem aizliek aiz-
pakar kādu spoguli,
karus, pie logiem vai uz
galda uzliek kādu puķi, pie gultas
—

grīdsedziņu, tā radot šajā telpā patīkamu mājību.

Tāpat katrā mājā jāgādā par piemērotām, glītām, mājī-

gām, pēc visām prasībām iekārtotām apkalpotāju apvienotām

dzīvojamām un guļamām istabām. Telpām jābūt gaišām, tīri

izkrāsotām, krāsotu dēļu grīdām, kaut arī vienkāršām, bet

parocīgām un glītām mēbelēm, kur ērti var strādāt kādu dar-

bu, atpūsties vai nolikt savas lietas. Mājības radīšanai arī

šeit nolikt kādu audumu, attēlu, puķi vai citas

var
glītu
sīklietas. Apkalpotāju telpām ir vēlama ieeja.
telpu sava

kur ikkatram ir iekārtota piemērota,

Mājās, iedzīvotājam
glīta vietiņa, visiem patīkama dzīve.

204
 MĀJAS APKĀRTNES IEKĀRTOJUMS.

I. APKĀRTNES IEDALĪJUMS.

Telpa mājas ārpusē jāiekārto tā, lai ēkas tuvākā

ap-
kārtne būtu iekšējā dzīvokļa Minētais
loģisks turpinājums.
noteikums ir iedalījuma pamatlikums. Tamdēļ arī dzīvoja-
mās ēkas tuvākā
apkārtnē jāiedala saskaņā ar
dzīvokļa
iekšējo iekārtu lai visa iekārta atbilstu
un
jāierīko tā, ēkas
iemītnieku dzīves prasībām, viņu apstākļiem un spējām. To

ievērojot kļūst skaidrs, ka mājas ārpuses iekārtojums un ie-i

dalījums var būt diezgan dažāds, jo ikvienai sabiedrības

šķi-
rai būs savi īpatnēji dzīves apstākļi, citādas vajadzības un

dažādas lauku dārza

prasības. Tamdēļ sētā pagalma un ie-

kārtai jābūt pavisam citādai, nekā pie pilsētas nama, vasar-

nīcas, skolas vai biedrības ēkas.

Apkārtni iedalot, ikvienā atsevišķā gadījumā jāievēro se-

kojoši pamatnoteikumi:
1. Zemnieku Zemnieka dzīve darbs
māja. un
nepiecie-
šami saistās ar lopiem, kūtīm un citām saimniecības ēkām.

Te vistuvākā mājas apkārtnē jārēķinās ar laidariem, mēslu

krātuvēm visām citām pelēkā darba ierīcēm. Bet

un
tagadējā
zemnieku mājā ir arī brīži augsti izkoptu
atpūtas ar gara

dzīvi aistētiskām dzīves Tādiem dzīves

un
prasībām. savas

apstākļiem zemnieks it visur piemērojis mājas iekštelpas, no-

dalot divās vienā darba bet otrā

tās daļās: galā telpas, at-

pūtas istabas. arī zemnieka sētā

Tāpēc ārējā apkārtne jāno-
dala divās darba atpūtas Vidū
vispirms daļās: un
pusē.
paliek mājas pagalms, kā visa iekārtojuma apvienotājs —

centrs.

a) Mājas pagalms. Pagalms zemnieka mājā ir visas ap-

kārtnes un arī satiksmes centrs. Tam jāatrodas dzīvokļa

virtuves jānovieto visas saimniecības ēkas:
puē. Ap pagalmu
taisnos leņķos, noteiktā, pārredzamā kārtībā un tā, lai visas

vietas no virtuves durvīm viegli sasniedzamas. Pagalmam

jābūt ne pārāk plašam, bet tomēr tik ērtam, lai tur varētu

dažas lauksaimniecības mašīnas. Te

apgriezties pajūgi un

ikdienas noritēs dzīva kustība un dažādas mājas iemītnieku

nepieciešama ērtība kustību brīvība. Pa-

gaitas. Tāpēc te un

liel-
galmā savienojas arī galvenie ceļi, kas ved uz laukiem un

ceļu.
Ņemot vērā norādītos apstākļus, pagalmu nekad nevajaga

205
 Attēls 71. Dārza skats labi iekārtotā izkoptā zemnieku Bīriņu
puses un sētā, pagastā.

saskaldīt sīkās daļās, ne arī pārvērst puķu dārzā, jo tas būtu

nepatīkams traucēklis darbā. Pagalmā var novietot aku un

varbūt arī dažus ēnainus kokus. Bet tie jāiekārto tā, lai

būtu gan
ērti sasniedzami, bet netraucētu kustības brīvību.

Pagalms jānoslēdz ar
žogu.
Vienā pagalma jānovieto visi saimnieciskie iekārto-
pusē
jumi, kas vajadzīgi saimniecības darbā. Tā būs darba
puse.
Otrā pusē jāatrodas cilvēka personīgas dzīves ērtībām un

iekārtai. Tā būs dārza

atpūtas puse.
b) Darba pusē jāiedala katrai saimniecības vajadzībai
vieta: slitas piesiešanai, vieta malkai žaga-
sava pajūgu un

riem jeb skaidiena, putniem, cūkām lopiem. Tiem

aploki un

visiem jāatrodas tālāki bet ieeju

no
pagalma, ar
parocīgu no

pagalma puses.
Darba pusē ikdienas noritēs visas mājas iemītnieku darba
gaitas. Tamdēļ šinī pusē it visur pirmā vietā jāievēro darba
ērtības. Darba pusē nedrīkst atrasties nekas tāds, kas ik-

dienas gaitās lieks vai pat darbā traucējošs. Turpretim te

vieta ikvienai saimniecības darbā nepieciešamai

jāparedz sava

vajadzībai.
c) Dārza pusē jāatrodas dzīvojamai ēkai, ar vienu ieeju

206
pret pagalmu, bet otru dārzā. Ēkas dārza pusē jāiekārto viss,
kas vajadzīgs lauku cilvēka atpūtai: tuvāk logiem košuma

dārziņš saulainu ziediem; viens vai daži ēnaini

ar mauriņu un

koki ar soliem galdiņu; ziedoši krūmi. Aiz visa tā

un
augļu
dārzs. 71. zīm.
(Sk. mājas apkārtnes iedalījumu un 72.

Attēls 72. Apkārtnes iedalījuma kārtība, lauku sētā.

foto attēlā dārza iekārtojumu.). Visi dārza puses

puses pie-
derumi jāiekārto noteiktā, apstākļiem piemērotā kārtībā, par
ko sīkāki norādījumi sekos tālāk.

Minētie divi pagalmi lauku sētā savstarpēji jānorobežo

ar
piemērotu sētiņu, dzīvžogu no zaļiem krūmiem, vai ci-

tādu norobežojumu (skat. nod. par žogiem).

Dzīvojamai ēkai nedrīkst vest visapkārt braucamu ceļu,
dārza zaudētu mājības mieru,
ar to puse savu iespaidu un

kas ir tik atpūtai cilvēka labsajūtai.

vajadzīgs un

Piezīme: Saimniecībās, kur laukstrādnieki novietoti savā

īpaši celtā ēka, arī viņu mājiņa jāiepslēdz ar vienu pusi kopē-

207
 Attēls 73. Lauku skolotāja ģimenes dārziņš, Irlavas pamatskolā.

jam pagalmam, bet otrā pusē jāiekārto savs košuma dārziņš

un aiz tā augļu dārziņš, tikai attiecīgi samazinātā mērogā. Ja

laukstrādnieki novietoti vienā saimnieka

pajumtē ar ģimeni,
tad viņiem jānodala savs košuma dārziņš pret viņu dzīvokļa
logiem.
Apskatait un iegaumējat 72. zīmējumā rādīto apkārtnes
iedalījumu zemnieka mājā.
2. Skolas. Arī skolas apkārtnes iedalījumā jāpatur zem-

nieku mājas pamatnoteikumi. Skolas ēkai vienā pusē jāno-

vieto visas saimnieciskās un darba gaitas, bet otrā pusē jāie-
kārto skolotāju personīgai dzīvei un atpūtai. Pie skolām va-

jadzīgi sekojošie nodalījumi:

a) Pajūgu novietojums, ,vajadzīgs tikai 1 auku skolās

kur sestdienās un pirmdienās ierodas daudz braucēju. Pa-

jūgiem jāiekārto sētas pusē Ja īpaša

attiecīgs pagalms. nav

malkas šķūņa, tad turpat arī malkai. Šis

jāparedz vieta pa-

galms vēja pusē jāapstāda ar

kuplu dzīvžogu, bet saules pusē
ēnainiem kokiem, lai būtu aizvējš ēna.
ar
zirgiem un

Spēļu laukums. Tam jāatrodas tīrā sausā vietā

b) un

un pēc iespējas klases tuvumā. Laukuma lielums jāaprēķina

208
 pamtskolā.
lauku

iedalījuma ,
telpas

apkārtējās
Skice

74.

Attēls

209
pēc skolnieku skaita. Arī spēļu laukums jāapstāda ar kuplu
un augstu dzīvžogu, kas nodrošina aizvēju spēlēs iekaisušiem

un nosvīdušiem skolniekiem.

c) Skolotāju košuma dārziņi. Katra skolotāja ģimenei jā-

iedala dārziņš. Tam lo-
savs
jāpiekļaujas pie viņa dzīvokļa
giem ieejas dzīvoklī. Tieši ēkas dār-
un
pie jāiekārto puķu
ziņš ar
attiecīgiem zaļumiem, soliem, lapeni. Bet tālāki aiz

tā arī
augļu un
sakņu dārziņš. (Skat. 73. un 74. attēlu.)

Lai skolotājs savā dārziņā varētu justies mājīgi un at-

pūsties, tad dārziņš jānoslēdz no pārējās apkārtnes ar dzīv-

žogu.

d) Skolas apkalpotāja dārziņš. Līdzīgi skolotāja dārzi-

ņam arī apkalpotājiem pie viņa dzīvokļa jāiedala savs dār-

ziņš.

c) Internāta dārzs. Tas pieder skolas kopdzīvei, apkop-

skolnieku
jams kopējiem spēkiem un augļi izlietājami kop-
galdam.

Piezīme: Arī skolas apkārtnē jānovērš sliktais ieradums

braukšana un skolnieku skraidīšana visapkārt skolas ēkai.

Tādas skolu ēkas ir pretīgas katram ienācējam un nevar ie-

audzināt arī skolniekos kārtības un mājības sajūtu.

3. Tautas nami. Arī te

vispirms jāiedala telpa pajūgu
novietošanai. Jāiekārto sapulču laukums, kas noderētu brīv-
dabas Laukumā vieta
izrīkojumiem. jāparedz mūziķiem un

korim, bufetei, kasei un citām vajadzībām. Tas viss attiecīgi

jāapstāda ar dzīvžogiem un aizvēja kokiem.

4. Vasarnīcās, un citās līdzīgās mītnēs, kur nav jārēķi-

nās lauku darbiem saimniecības
ar un
ēkām, visu mājas ap-
kārtni iekārtot tikai cilvēku Pie
var izpriecai un atpūtai.
galvenās ieejas te
pagalmā jāiekārto īpaši nodalīta priekštelpa
jeb parādes puse. Tālāk, mājas otrā pusē, jābūt citām ērtī-

bām: ziediem, lapenēm, dažādiem spēļu laukumiem, apsau-

ļošanās vietai un varbūt arī augļu un sakņu dārziņam.

lekārtas greznums un ērtības ir atkarīgi no īpašnieka turības.

5.
ledalījuma kārtība. Visi sadalījumi jāietur noteiktās
pēc iespējas taisnos stūros. sašķiebtām
līnijās un
Jāsargās no

samākslotām asām šķautnēm. Visur

formām, figūrām un jā-
valda vienkāršībai, patiesai vajadzībai un kārtībai.

210
 II. ŽOGI.

lepriekš minētā apkārtnes iedalījumā rodas vajadzība

atsevišķus nodalījumus vēl īpaši pastrīpot, izcelt un dažreiz

arī vienu noteikti norobežot.

no otra Mājas apkārtne, kas
visa vienā bez
saplūst plāksnē, atsevišķo dbļu norobežoju-
miem, atstāj nemājīgu iespaidu.
Lauku saimniecībā sētu vispirms jānorobežo
ar
pagalms
no dārza un laidaru puses, lai minētās divas mājas ārpuses

Attēls 75. Ar sētu iežogots pagalms, zemnieku mājā.

daļas būtu noteikti nodalītas. Tālāk, var iežogot arī visu

dārzu, lai to atdalītu no tīrumiem un laukiem.

Ar zemāku sētiņu vai dzīvžogu ieteicams pastrīpot un

norobežot vienu vai otru

atsevišķu nodalījumu dārza pusē.
Piemēram, ja mājas strādniekiem būtu savs košuma dārziņš,
kam jāatrodas pretim viņu istabas logiem, bet saimnieka ģi-
menei atkal savs košuma dārzs, tad abas minētās dārza daļas
jāatdala ar sētiņu vai dzīvžogu. Abus nodalījumus var sa-

vienot ar ceļu un, varbūt, vārtiņiem, lai vajadzības gadījumā

būtu iespējams nokļūt no vienas daļas otrā, bet norobežoju-
mam jābūt noteiktam un redzamam (Sk. att.
75.).
Pilsētās ar sētu vispirms jāatdala kaimiņa robeža, bet

dažreiz arī jānorobežojas no ielas, sētsvidus vai kāda pub-

211
liska ceļa. Ar mazāku sētiņu vai dzīvžodziņu ieteicams arī

norobežot atsevišķus mauriņa laukumus un dažreiz celiņu

malas (Sk. att. 76.).
Vispārīgi noteikumi, /erīkojot sētas un dzīvžosgus, jāie-
vēro sekojošais:
Ikvienai sētai jābūt tādai, kas piestāv attiecīgai ēkai. Ne-

piederas grezna,
varbūt pat stilizēta un spilgti krāsota sēta

Attēls 76. Dzīvžogs, kas norobežo atsevišķu puķu dārza nodalījumu.

pie vienkāršām ēkām. Sētai jābūt tādai, lai tā piestāvētu

visai apkārtnei un izskatītos it kā daļa no dzīvojamās ēkas.

Lauku kur bieži pavisam pelēkas ēkas,

mājās, sastopamas
daudzreiz ir salmu jumtiem, nebūs
vēl apaļu baļķu būves ar

vietā spilgti krāsota, Te it labi piestāv vienkāršā

grezna sēta.
veclaiku sēta, apaļiem stabiem un pītiem zedeņu zariem, ja
vien ierīkota. Saprotams, ka
pēdējā rūpīgi un
kārtīgi nevar

rīkoties arī otrādi: būves taisīt vienkāršu

pie glītas pārāk
sētu.

212
 Sētas vai dzīvžoga augstums atkarīgs no tā, kādam nolū-
kam kādā vietā sēta atrodas. Lai nesaskaldītu
un
apkārtnes
vienības, tad žogam, kas noslēdz visu dārzu, vai visu saim-

niecību bet
no ārpuses, jābūt augstam, iekšējo nodalījumu
norobežojumiem daudz zemākiem un sīkākiem.

Ikvienai sētai vai sākumu

žogam ar savu un beigām jā-
pieslēdzas vai nu ēkai, lielākam kokam, krūmu grupai vai

Attēls 77. Vienkārša, bet glīta no apaļiem, mežā cirstiem, kokiem

taisīta sēta.

citam smagākam un masīvākam priekšmetam. Pie mazākiem

dzīvžogiem, kurus lietā kā malās kur

norobežojumu ciliņu un

tāda pieslēgšanās nav iespējama, dzīvžogu gali jānoslēdz paši

sevī, vienkārši kā redzams attēlā 78., vai
tos paplašinot,
arī apliecot, kā attēlā. Minēto noslēgumu veidi un formas

skatoties
var būt ļoti dažādi, pēc ēkas formām, kādas ieturē-
ēkas būvē kā veidoti stūri.
tas un
celiņu
Dzīvžogam ieteicami koki un krūmi.

1. Augstiem žogiem.

(2 metri un augstāki.)

Meža egle. Parastā meža egle labi panes ikgadēju ap-

veido vienmēr Egle
cirpšanu un
kuplu, zaļu žogu. piemērota
vairāk lauku apstākļos, mazāk pilsētās. Stādījums jāizdara
tikai vienā rindā (labi un spēcīgi stādi!), 0,50 —1 metra at-

tālumā vienu stādu no otra. Vairāk rindās un biežāki stā-

dot, ātri zari nokalst.

žogs noveco, apakšējie

213
 No mūsu meža izveidot
Liepa. liepas iespējams ļoti glī-
tus, augstus dzīvžogus, pat atsevišķas arkas. Tādam nolū-

kam liepas jāstāda I—2 rindās, 1 metru atstatumā. Liepa

labi panes
atkārtotu apcirpšanu.

Attēls 78. Dzīvžogu dažādi noslēgumi

2. Vidēji augstiem žogiem.

(1 —2 metri augsti.)

Baltērkšķis. (Crataegus). Veido asu, ērkšķainu dzīv-

žogu, bet tikai labā, mālu saturošā zemē. Koks

aug
lēni.

Kaukāza meža Veido

plūme. (Prunus divaricata). ļoti
glītu, pilnu un kuplu žogu. leteicamas katrā auglīgā zemē un

saulainā vietā.

Dzīvības koks (Thuja) sniedz vienmēr

zaļu, vērtīgu
žogu, no kura pie cirpšanas nogrieztos zarus iespējams iz-

mantot kā zaļumus vaiņagiem, pat pārdot puķu veikalos par

labu cenu.

Dzeltenā akācija (Caragana). Vienīgais no krūmiem,

kas ļoti labi aug vieglā smilts zemē. Necieš slapjumu.

lepriekš minētie stādi dzīvžogā stādāmi 2 rindās, 0,50

metru atstatumā vienu no otra. Tā stādīts žogs būs kupls

līdz zemei un ilggadīgs.

3. Zemiem žogiem.
(0,50 —1 metru.)

Cotoneaster acutifolia. Veido ļoti skaistu, tumši zaļu

un pilnu žogu, visdažādākos veidojumos, bet labi aug tikai

auglīgā, labi iemēslotā zemē. (Sk. att.

76.)

214
 Attēls 79. Grieztu liepu dzīvžogs ar
vārtu arku ziemas sniegā.

Ligustrum vulgare. Aug labi katrā daudz maz iekoptā

zemē, labi pacieš apgriešanu un veido glītu, kuplu dzīvžogu,
kas zaļo līdz vēlam rudenim.

Ribes (Mīklenāja vislabākais stāds

alpinum krūmiņš)
dzīvžogiem ēnainās vietās, jo ir ļoti iecietīgs pret gaismas trū-

kumu.

Spirea (dažādas pasugas) iespējami lietāt zemiem dzīvžo-

giem, visdažādākos veidos.

Augšminētie krūmiņi stādāmi divās rindās, 30 centimet-

ru atstatumā viens no otra. Pavisam zemiem, tikai 30—40

cm
augstiem žogiem stādāma tikai viena rinda, bet tad bie-

žāki 20 atstatumā viens stāds

kopā, apm. cm no otra.

215
 80. Ēkas siena ierāmēta zaļiem ved atstatumā sienas
Attēls augiem. Ceļš no un

stūros, kā arī dārza, durvju priekšā iekārtotas nišas.

III. CEĻI.

Mājas apkārtnes iekārtojumā ceļiem ļoti liels iespaids,

jo tie dod iedalījumam zināmu izteiksmi un ir arī dārza

iekārtas Ceļi nozīmes būt divējādi:

pamats. pēc savas var

1. —
Nepieciešamie satiksmes ceļi un

2. —
plāksnes veidojuma ceļi.
Pirmie tikai kur satiksmes
rīkojami tur, tos prasa ne-

pieciešamība, un to virzienu, kā ar platumu noteic prak-

tiskās vajadzības. Otrie vairāk vai mazāk tikai skaistuma

un, varbūt, sevišķu ērtību ierīkojums, tamdēļ tie padoti dai-

būvniecības likumiem.
ļuma un

kā visapkārt dzī-
Vispirms nepieciešams jāuzskata ceļš

216
vojamai ēkai, kas pieslēdzas visām ēkas ieejām un uztur

tām savstarpēju satiksmi. Minētam jābūt tik

starp ceļam
platam, lai mājas iedzīvotājiem būtu pietiekoši ērta satiksme.

Ēkai piegulošā ceļa platums vispirmā kārtā atkarīgs no iedzt-

Attēls 81. Ceļš piekļauts ēkas sienai, ielausts katrā ēkas leņķī, caur ko rodas daudz asu,

nemājīgu lauzumu un šķautņu. Atzarojums nevietā un ved šķībā virzienā.

arī
votāju vairuma, bet no ēkas smaguma jeb lieluma. Nevar

apvilkt šauru taciņu liela mēroga ēkai, vai atkal nepiemēroti

platu ceļu mazai mājiņai. Bez tam, ceļam jābūt tā veidotam,
lai tas piestāvētu attiecīgās ēkas būves formai.

Veidojot ceļu apkārt ēkai, jāievēro sekojošā likumība:

pielaist tieši ēkas sienai, bet vismaz vienu

Ceļu nevajaga
vai vairākus metrus atstatus atstatumā no sienas. Tieši pie
sienas jāatstāj lielāka vai mazāka zaļa mauriņa josla, virs ku-
ras vēlāk būs iespējams novietot zaļus krūmiņus vai ziedu au-

gus. (Salīdzināt 80. un 81. attēlus.).

217
 Attēls 82. Glīta terase ar kāpnēm mājas tuvumā.

Mauriņa joslas platums atkarājas no ēkas būves veida,

i. dažādāko piebūvju platuma dārza
t. no un arī no projektē-
tāja personīgās gaumes. Parasti minēto mauriņa joslu, kura

ierāmē ēkas sienas visapkārt ēkai, iekārto tik platu, lai tā

pilda visus kaktus stūrus, kas radušies būves

un
ārpusē.
Otrs noteikums neizlocīt
—
apkārt mājai veidojamo
ceļu līdztekus visiem būves leņķiem, līkumiem un piebūvēm,
tad iznāks salauzīts,
jo ceļš pārāk kurpretī tam jāiet pēc
iespējas vienkārši taisni līdztekus ēkas virzie-
un galvenam
nam.

Tādās vietās, kur paredzama varbūtēja dzīvāka kustība,

vai gājēju sastrēgums, ceļā jāierīko paplašinājumi jeb tā sauk-

tās «Misas». Tādi paplašinājumi nepieciešami balkona vai

verandas durvju priekšā, stūros, un arī visur tur, kur pare-

dzēts novietot kādu solu. Paplašinājumus izveido, izdarot

ceļmalā iegriezumus. legriezumi var būt zem taisna leņķa,

lauzti vai arī formas, skatoties tā, kādas
apaļās no
līnijas
valda ēkas būvē un visā mājas apkārtnes iekārtojumā.

218
 Attēls 83. Stilizēts ceļa iekārtojums, Valsts Bulduru dārzkopības skolas durvju priekšā.

Šis kas ved ēkai, ir

ceļš, apkārt pirmais un nepiecieša-
mākais ikvienas ēkas ārpusē, pie katras apdzīvotas celtnes.

Ja apkārtnes platība maza, ar šo ceļu arī pietiek, un ja to

kārtojot vēl ievērotas nepieciešamās vajadzības, t. i. ierīkoti

iegriezumi jeb nišas, mājas tuvākā apkārtne ar to vien jau

būs pietiekoši ērta un mājīga.
Ceļa vietai jābūt pilnīgi līdzenai, jeb, kā mēdz teikt —

horizontālai. Ja zemes virspuse viļņota, t. i. slīpa un ne-

līdzena, tad vismaz tuvākā ceļa vieta jānolīdzina un ja va-

jadzīgs —
jāterasē, ierīkojot kritumu vietās kāpnes. (Sk.
att. 82.). Nenolīdzinātā vietā vilkts ceļš mājas tuvumā

izskatās neglīti.
Ceļi tālākā dārza pagalmā. Tālākie ceļi un celiņi, kas

iziet mājas apkārtnes ceļa tālāk dārzā vai

no galvenā mau-

riņā, nav vairs tikdaudz nepieciešamības, bet gan

vairāk

skaistuma celiņi. Tie dod dārziņam zināmu veidojumu un

tamdēļ, pirms tos iekārto, jābūt skaidrībā par dārziņa veidu.

Ar tālāko izveidot simmetrisku

celiņu līnijām iespējams

219
un stilizētu mauriņa sadalījumu un, lictājot pēc tam arī

apstādījumus tādā pat kārtībā, viss dārziņš iznāks zināmā

simmetrijā, un dārziņa veidojums atbildīs noteiktam stilam.

Tādu iekārtojumu gatavojot nopietni jārēķinās, lai celiņu for-

mas un līnijas saskanētu ar ēkas būvē valdošā stila līnijām

un lai celiņu formas nestāvētu pretrunā ar ēkas būvi. Jāie-

vēro, ka stilizēts pagalma iedalījums piemērots vienīgi glī-

tām, stilā ieturētām ēkām, kur īpašnieks var atļauties ieguldīt
savas mājas apkārtnes izdaiļošanai samērā plašus līdzekļus,
jo stilā ieturēts pagalma iekārtojums prasīs daudz darba un

rūpīgas kopšanas. (Sk. att. 83.).

Attēls 84. Dažādi stūru iekārt.: a. nepatīkami un nemājīgi, b. un c. ērtāki un patīkamāki

Taču var arī iekārtot pavisam pret simmetrisku celiņu

iekārtu, nerēķinoties ne ar kādu stilizējumu, bet ievērojot vie-
nīgi nepieciešamās vajadzības. Mazturīgākiem pilsoņiem, pie
vienkāršām, bez stila būvētām ēkām, nesimmetriskā iekārta

daudz piemērotāka un izdevīgāka, jo, neievērojot simmetrijas,

mazā ielikt vairāk dažādības
telpā iespējams un
mājīgāki to

iekārtot. Te ikvienu stūri var kārtot īpatnēji, piemērojot

lietderībai un iedzīvotāju vajadzībām. (Sk. att. 82.) It

īpaši lauksaimnieku košuma dārza iekārtā ieteicms ieturēt ne-

simmetrisko iekārtu un izveidot ikkatru dārziņa stūri īpat-

nēju, lietderībai piemērotu.
Vispār, celiņu iekārtojot, vēl jāievēro sekojoši noteikumi:

Stūru pagriezieni. Ikviens ass leņķis vai stūris, kāds ro-

das vienkāršā ceļa pagriezienā, ir nemājīgs, nedaiļš un dārza

apmeklētājiem traucējošs. Lai no tā izsargātos, ikviena asa

šķautne jānoapaļo vai jānogriež. Stūrus var noapaļot apaļā

līnijā, vai arī nogriezt taisnā griezumā. Tas atkarājas no

cilvēka personīgās gaumes un dažreiz arī no ēkas līnijām.

Ja ēkā visur redzama lauztā līnija, labāk arī dārza celiņu
stūrus nogriezt lauztās līnijas veidā. Bet ja ēkai nav nekādas

220
noteiktas līniju izteiksmes, īpašnieks var rīkoties pēc savas

gaumes.

Ceļu stūros jeb pagriezienos ieteicams iekārtot papla-

šinātus laukumiņus nišas. Ar asie lauzumi
—
to
ceļu un

stūri tiek padarīti būvnieciski pareizāki un reizē radīta

mājīga telpa solu novietošanai. Stūru iegriezumi —

nišas

var būt ļoti dažādas: četrstūrainās,' lauztās un arī liektās

līnijās. Tāpat nišu dziļums var būt visai dažāds, skatoties

pēc apstākļiem un vajadzības. Attēlā 84. redzami dažādi

Attēls 85. a., b. un c. celiņu krustojumi.

ceļa stūru iekārtojumi — stūru nišas: a —

nepareizs un ass

stūra bet b—c nišām iekārtoti

pagrieziens, —

mājīgi ar
ceļu
stūri.

Ceļu krustojumi. Ja nepieciešams vienam celiņam krus-

tot otru, tad, lai izsargātos no asām šķautnēm, krustojumi jā-

iekārto pēc iespējas taisnā leņķī. Lai krustojums būtu mā-

viena loģiskāka, kā arī

jīgāks, un pāreja no ceļa uz otru ma-

zinātos stūru iespaids, ikvienā krusto-

asumu nepatīkamais
laukumiņš. Tas panākams dažādi: visvien-
jumā jāiekārto
kāršāk stūru taisnu nogriešanu (sk. 85.
ar mauriņa att.
b.),
bet arī iegriežot katra celiņa galā četrstūri (attēls 85.
c).
Ja taisna nodalās
Ceļu atzarojumi. no ceļa atzarojums
sānu virzienā, tad to vislabāki novirzīt taisnā leņķī. Vienīgi
tad, ja taisnais leņķis nav kādu apstākļu dēļ iespējms, jāpie-
citāds vai leņķis. Asie ceļu stūri arī šinī
ļauj — ass
plats
gadījumā neērti satiksmei un nepatīkami. Lai iegūtu tiklab

kā aistētisku labumu, stūrus arī noapaļo vai

praktisku, te

nogriež. Taisnos stūrus šinī gadījumā nogriež zem 45" leņķa,

221
bet asos zem taisna 90" leņķa. Vēl patīkamāki, ja iepretim
atzarojumam galvenā ceļa mlā iegriež nišu, kurā novieto solu.
Ar labi
to atzarojums vaspatīkamāks un
savienojas ar gal-
veno
ceļu. (Sk. att. 86., a—b un c).
Ceļu mezgli. Ar mezgliem tādas vietas, kur
jāsaprot
vienā punktā krustojas vai savienojas vairāki celiņi. Tādas

vietas nav visai patīkamas un ja vien iespējams, no šādiem

mezglojumiem labāk izsargāties. Ja tie tomēr būtu jārīko,

Attēls 86. Celiņu atzarojumi: a. nepareizi, b. glītāki, bet c. vispareizāki.

tad jāiekārto tā, lai no viena ceļa uz otru būtu ērta un

loģiska
pāreja un lai visi ceļi nekrustotos vienā punktā un neradītu

pārāk asus stūrus. (Sk. att. 87., a, b, un c.)

Virziena rasties pavisam taisnā celiņā,

pārtraukums var

rodas kāds vai arī tāds

ja celiņam iepretim šķērslis; pārtrau-
kums nolūku, ja celiņš liekas pārāk garš vien-
jārada ar un

Tādos gadījumos lauzuma vietā jārada laukumiņš.

muļīgs.
Laukumiņu var attaisnot ar to, ka no turienes apskatāms
kāds skats, vai arī apakš ēnaina koka iekārtots
glīts atpūtai
sols. Ar to gājējiem būs dabīgs iemesls te apstāties un ceļa
virziena maiņa būs neuzkrītoša, pat patīkama. Saprotams,
jānoslēdz koku pretim
laukumiņi attiecīgi jāapstāda, un ar

ceļa vidum, jeb tā sauktai asij, vai arī ar dzīvžogu.

Ja taisna virziena ceļā gadās kāds lielāks koks, kuru no-

cirst kādu nebūt iemeslu dēļ nav atļauts vai nav vēlams, ap

vidū
šo koku jārada laukumiņš, ietverot koku laukumiņa un

izmantojot laukumiņu atpūtai. Attiecīgo laukumiņu var ap-

stādīt ar dzīvžogu vai krūmu grupu, ar ko laukumiņš būs

noslēgts un mājīgs. (Sk. att. 88.).

222
 Jāpiezīmē, ka neviens vai nedrīkst
ceļš celiņš piepeši un

bez kāda attaisnojuma izbeigties, bet ikvienam

ceļam jāpie-
vienojas kādam citam ceļam, lai gājējs nebūtu spiests atgriez-
ties atpakaļ, kurienes nācis. Ja
no tas nav iespējams, ja kā-
du nebūt iemeslu dēļ ceļš tiešām jāizbeidz nepieslēgts citam

ceļam, tad ceļa izbeigšanās vietā iemesls,

jārada kamdēļ te

ceļš ievests un izbeigts. Tāds iemesls varētu būt vienkāršs

laukumiņš ar solu, lapene, liels, ēnains koks, skaista izredze

Attēls 87. Ceļu mezglojums: a. nepareizi, b. jau labāks, bet c. visglītāki.

tālē v. t. t. Tādā gadījumā ceļa izbeigšanās vietā jārada ie-

spēja atnācējam apstāties un ja patikšana —
atpūsties. (Sk.
att. 89.)
Ceļu platums. Kā iepriekš norādīts, ikvienā dārzā ir

divi ceļu veidi: 1) lietderības un nepieciešamie un 2) skais-

tuma jeb dārza iekārtu veidojošie ceļi.

Pirmā tipa ceļiem platumu nosaka to lietāšanas nepiecie-
šamība un kustības ērtība. Otra veida celiņu platums atka-

rīgs no dārziņa iekārtas plašuma.

Parastais braucamceļš, kā arī svešai sabiedrībai lietājams
un uz kura iespējams apmainīties diviem pajūgiem vai auto,

ir 5 metri plats. Mājās braukšanai, t. i. savai saimniecībai

pietiek ar 4 metri platiem ceļiem. Vienpusīgai braukšanai

2—2,5 metri. Kājnieku kustībai vien, mājas košuma dārzā,

2—3 cilvēku grupai 1,5 —2 metri. Diviem cilvēkiem līdzās

ejot — vismaz 1 metru, bet vienam gājējam —

taciņš 60—70

centimetru platumā. Šādi platumi vispār daiļdārzniecībā at-

zīti.

Ceļam jābūt nedaudz zemākam

Ceļu reljefs. par ap-

kārtējo virsmu, taču nedrīkst būt

mauriņa tas pārāk dziļš.

223
Tāpat ceļš nedrīkst būt augstāks par apkārtējo mauriņu, jo
tad gājējs nejūtas patīkami. Norma tāda, ka ceļa malām jā-
būt 10—20 centimetru zemākām par mauriņu, bet vidum

jāpaceļas līdz mauriņa augstumam.

Ceļu ierīkošanas darbs. Vispirms ar auklas palīdzību jā-

nomērī un jānosprauž dabā ceļu līnijas, visos līniju lauzumos
un krustojumos iedzenot zemē piemērotus mietiņus. Tad ar

asu lāpstu pa
auklas nozīmētu taisna līniju, jānogriež celiņa
malās zāle vai velēna. Pēc vieta
tam
apzīmētā ceļa jāpadzi-
ļina, izmetot virsējo auglīgās arāmkārtas zemi vietas
no
ceļa
uz abām ceļa pusēm, vai arī aizvedot to pēc vajadzības pavi-
sam projām, pie krūmu, koku, puķu dobju iekārtojumiem
vai citur, kur auglīga zeme vajadzīga.

88. Koks Attēls 89. Celiņa izbeigšanās

Attēls celiņa vidū,
bet koku noslēgts laukumiņš.
vietā iekārtots laukumiņš ar
ap
ēnainu koku.

Nekad nav ieteicams uz reizes bērt biezu grants kārtu,

Sākumā 1 biezu
jo tad ceļš labi nepieminas. pietiek ar cm

kuru noveļ vai piestampā un

ceļu var
rupjas grants kārtu,
lietāt. Kad kārtiņa iemīta ceļa pamatā,
jau pirmā grants
vairāk reizes, vienā
granti var atkal uzpildīt. Tā atkārtojot
cietu ceļu.
gadā iespējams iegūt pietiekoši un sausu

Ja ceļus grib ierīkot pamatīgāk, tad ceļa vietā izmet zemi

15 Apm. 10 biezā slānī iepilda rupjas
apm. cm dziļumā. cm

akmeņu, ķieģeļu, kaļķakmeņu šķembas, oļainu granti, akmeņ-

Šo noblietē
ogļu izdedžus (šlagu). pildījumu noveļ, un ap-

ber apm. 2 cm biezu smilšaina māla kārtu. Māli pama-

ar

tīgi jāsalej un jānovēl. Virsū uzber parupju granti. Pro-

tams, braukšanai ar vezumiem šādi ierīkoti ceļi vēl nebūs pie-

224
tiekoši izturīgi. Braucamiem
ceļiem pildījums jāber 20—30
cm.

Pie ceļu apkopšanas vispirms lai

jāraugās, ceļi neaizaugtu
zāli tiem netiktu izmītas malas.
ar un
Tamdēļ grantētos un

koptos celiņos vairāk reizes vasarā ar lāpstu vai īpašu ceļu

Attēls 90. Akmens plāksnēm izlikta celiņa vieta.

šķūri jāizšķūrē nezāles. Tad pa nostieptas auklas malu ar

taisni jānogriež zāliena malas. Ceļš grābekli

asu
lāpstu ar

jāuzecē un jāatsvaidzina. Pēc zināma laika, katru pavasari

vai pārgados, jāpapildina grants uzbērums.

Lai iznīdētu zāli, nolaistīt celiņu

ceļos un
celiņos var ar

sāls ūdeni, naftu vai citu zālei kaitīgu vielu. Taču tas iz-

maksā nekā apkopšanas darbs pie vēl jābai-

dārgāki un tam

225
dās, lai kaitīgās vielas neiesūktos arī ceļmalas mauriņā un ne-

izdedzinātu to un citus augus.

Ārzemēs dārza vietas arī noklāj

celiņu parasti ar
plien-
vai materiāla akmens
akmeņiem, kaļķakmeņiem, līdzīga plī-
Pie būtu tādās vietās, kur akmens
tēm. mums tas
iespējams
plītēs tuvumā viegli dabūjamas.
Plāksnes var lietot noteiktā lielumā vai arī dabīgos lau

zumo; (gabalos) (att. 90.). Plāksnes novieto uz smilts pa-

Attēls 91. Celiņa vietā noliktas pašu pagatavotas plāksnes no

grants un cementa javas.

mata tā, lai no viena gabala līdz otra vidum būtu parasta soļa
attālums (apm. 65 cm). Plāksnes var pagatavot arī no be-

tona 50X70 cm lielas plāksnes un s—lo cm biezas (91. att.).

Spraugas starp atsevišķām plāksnēm vai gabaliem var piepildīt
ar labu zemi un apsēt ar zāli, vai iestādīt zemus, piemērotus
krāšņumaugus.
Pēdējā laikā pacēlies jautājums, vai nevarētu pavisam
iztikt bez celiņu grantēšanas, noaudzējot tos ar zaļu zālīti.

Tādā gadījumā ceļu vietās zāle bieži jāpļauj un jāuztur ļoti

īsa. Pēdējais paņēmiens gūst piekrišanu uz laukiem, kur

226
maz darba roku un nav iespējams grantētos ceļus uzturēt kār-

tībā.

Grants vietā virs pildījuma tad uzber 5 cm biezu

apm.
melnzemes kārtu un apsēj, tāpat kā zālienas vietas, ar iztu-

rīgu zāļu sēklu maisījumu. Tālākā kopšana tad arī līdzīga

zālienas kopšanai. Arī pārējai zālienai jābūt pietiekoši iz-

turīgai, lai par to var katrā ziņā staigāt. (Sk. att. 92.).

Attēls 92. Ar mauriņu apsēta ceļa vieta, starp abpusējām puķu

dobēm.

IV. KOKI UN KRŪMI

Pastāv paradums, ka ikvienas dzīvo-

vecs un
patīkams
ēkas tuvumā kādam lielam kuplam kokam,
jamās jābūt un

kura zariem iedzīvotāji saulainās dienās varētu

zem mājas
atpūsties. Tamdēļ tādi koki jāstāda. Te labi noder milzeņi
koki, kā kastanis, liepa, ozols, arī dažādi
un kupli augoši
sēru koki, kas zināmās vietās ļoti skaisti noēno zem tiem ie-

kārtotās nišas un solus.

Stādot lielus kokus mājas tuvumā, tie jāie-

atsevišķus

227
kārto un jānovieto tā, lai savos pilngadības un spēka gados
koku zari neapklātu mājas jumtu ēkas.
un ar to
nebojātu
Tāpat koku zari nedrīkst aizsegt logus aizkavēt
un gaismas
ieplūšanu dzīvokļos. To ievērojot, koki jānovieto pienācīgā
attālumā no ēkas un tādās vietās, kur tie nekaitētu dzīvokļu
apgaismojumam.
Vislabākās vietas lielu koku novietošanai ir pret ēkas

stūriem, jo stūros ļoti reti atradīsies logi.

Pie vienkāršām ēkām, kur ar apstādījumiem nav ne jā-
izceļ, nedz arī jāpapildina ēkas architektūrā, tādus kokus

stādot nevajadzētu ievērot simmetrijas. Tāda simmetrija,

kur vienkāršai ēkai pie ikkatra stūra vienādā attālumā aug

pa vienādam kokam, ir ļoti neveikla, pat muļķīga. Daudz

glītāki ir, ja te ievēro dažādību. Piemēram, ja vienā ēkas

stūra tuvumā aug

liels kastaņa koks, otrā stūrī jānovieto
pavisam citāds, vislabāk pilnīgi kontrastējoša izskata koks.

Simmetriju var iznīcināt arī pie vienādu sugu kokiem, tikai

novietojot tos attiecībā pret ēku katru citādā attālumā un

citādā veidā.

Pa vienam atsevišķam kokam jāiestāda arī ceļu stūros,

pie nišām, solu un iekārtoto sēdvietu saules pusē, t. i. lai ni-

šas atrastos koku ēnā.

Lauku lieli koki jāstāda arī kā vēja vi-

mājās aizsargi
sai saimniecībai mājas vakaru un ziemeļu pusē. Tie tad reizē

būs arī visa dārza iekārtas ārējais

un
noslēgums.
Krūmu stādījumi papildina koku dēstījumus. Tie no-

sedz koku stumbrus, kas skatītāja acīm ne katrreiz patī-

kami. Tamdēļ krūmi jāstāda kā papildinājums kokiem tā-

dās vietās, ka ne katrreiz vēlams ar krūmiem aizsegt koka

stumbru. Var būt gadījumi, kur koku stumbri taisni jā-

izceļ, jāparāda. Tas būs tur, kur koka stumbrs ir vecs

milzenis un pats par

sevi īsts skaistums, vai arī kur īpašas
formas koki stādīti zināmās vietās, rindā, ritmā vai sim-

metrijā.
Krūmi jādēsta pietiekošā attālumā kokiem, lai
no
pē-
dējie krūmus nenoēnotu un ar savām saknēm neiznīcinātu.

Krūmu novietošanas veidi var būt dažādi, atkarībā no

vietas, ko ar stādījumu vēlas panākt. Krūmus dārzā var

novietot:

1. brīvās grupās,
2. taisnās rindās, kā aizsega stādījumu,
3. kā stūru apstādījumus mauriņu stūros,

228
Attēls 93. Spiraea van Houttei, stādīti ceļmalā, blīvā rindā. Krūmiņi redzami ziedu laikā.

4. pa
vienam stādam kā atsevišķus īpatņus izcilus vie-

tās,

5. ritmā.

Brīvās krūmus iespējams novietot vienīgi lielāka

grupās
mēroga dārzos. Mazos dārziņos, kur telpa ierobežota, brī-

vās grupas varētu atļauties —

ja daudz — tādās vietās, kur

dārza stūros vai kaktos kaut kas jāaizsedz un ar

zaļu masu

jāklāj. Kārtojot grupas,

lielākās un
augstāki augošās sugas

jānovieto vidū, ja grupa apskatāma visām

grupas no
pusēm,
vai arī aizmugurē, ja grupa
skatāma no vienas puses. Grupu
ārējās malas jānoslēdz ar zemu augošām sugām, lai skatītāja
acīm būtu kāpinājums.
Visbiežāk krūmus nāksies dēstīt rindās gar kaimiņa
robežu, gar sētu, ceļmalu, kā fonu puķu dobju aizmugurē,
vai arī kā košuma dārziņa noslēgumu un norobežojumu no

dārza. Stādot rindās, rindas aizmugurē jāstāda

augļu aug-

stāki augoša suga,

bet priekšpusē zemāka. Parasti nelietā

vairāk par trīs kāpieniem, t. i. trīs rindās vienu par otru

Ja rinda redzama apskatāma di-

augstākas sugas. un no

229
vām tad augstākā jānovieto vidējā rindā, lai
pusēm, suga

kāpinājums būtu abām

no
pusēm.
Kā stūru apstādījumus mauriņa stūros stāda zemu au-

gošus krūmiņus, tā-

dās vietās, kur jā-

noslēdz celiņu kru-

stojumi, laukumiņi,
mezglojumi un
jā-
apvieno ar ceļiem
sadalītais laukums.

Piem., lai apvienotu

atsevišķus četrus ce-

ļa stūrus, tie visi

jāapstāda vienā no-

teiktā formā ar vie-

nas sugas krūmiem.

Pa vienam atse-

višķam stādam, no-

vietojot tos uz zā-

lienas jeb mauriņa,

stāds atsevišķi iz-

ceļas tikai tad, ja

aug no citiem neap-
spiesti. Jāpiezīmē,
ka grupā vai bie-

zoknī augot neviens

stāds nevar izveidot

un
parādīt savu

īpatnējo skaistumu,
tamdēļ retu un skai-

stu
sugu eksemplāri
jānovieto atsevišķi
pa vienam. Tādi

var būt, piem.: da-

žas potētu ceriņu

sugas, jasmīni,
Attēls 94. Dārza projekts vasarnīcai, instr. Ziņģis j-dzes
ka hortenzijas, ir-
zīmējums.
benāju sugas v. c.

Ritmā, t. i. vienādā attālumā vienu no otra novietotus

atsevišķus krūmiņus mēdz stādīt celiņu malās. Te noder

tādas sugas, kas veido zināmu noteiktu formu, nedzen sakņu

atvases un necenšas izplesties plašumā. Sevišķi noderīgi
ritma stādījumam kroņveidīgi izaudzēti ceriņi, lauka horten-

230
zija un citas tamlīdzīgas formas. (Skat. att. 94. ritma stā-

dījumus celiņu malās.)

Krūmu stādīšanā attālumiem:
jāpieturas pie sekojošiem
liela auguma krūmus var dēstīt 1 metru vienu stādu no otra,
vidēji augstus —
0,75 metra, un
zemākus —
0,50 m. Zie-

došie ziedēšanai domātie krūmi daudz retāki:

un
jādēsta
piem., ceriņi 1,50 — 2 metri. Tāpat lielākās jasmīnu sugas.
Krūmi i.
pēc ilgāku gadu augšanas jāizretina, t. jāiz-
griež krūma vidus vecākie zari viss krūms.
no un jāsaīsina
Kārtīgi retināti, bet ne
pārāk ar
griešanu mocīti krūmi

«dzīvo» ļoti ilgu mūžu izskatās arvienu

un
jauni, spēcīgi.

V. IEVĒROJAMĀKO ZIEDOŠO KRŪMU

SARAKSTS.

Am elan hier canadensis, tautā saukts par

korintu krūmu,
izaug līdz 5 mtr. augsts. Rudeņos lapas sarkanas.
Amugdalis nana, rozā ziediem, zied agri un dažreiz cieš

no nakts salnām. Izaug 1,5 —2 mtr. augsts.

Amropha fruticosa. Aug katrā zemē (tikai ne sausā)

līdz pat 5 mtr. augstumā, lielām lapām un zili violetiem zie-

diem. Zied augustā.

Artemisia tautā saukts «dievkociņš» kā
abrotanum, un

tāds pazīstams. līdz 1 augstumā, zaļām sī-

plaši Izaug mtr.

kām lapiņām, mazs krūmiņš. Mazi, dzeltenīgi ziediņi aiz-

metas augustā.
Azalea pontica —
tautā saukts arī par
«dārza vāver-

retiem puskailiem zariem, agri

nāju», līdz 1 mtr. augsts, pa-

vasaros ziedošs krūmiņš. Ziedi lieli, dzelteni. Vēlas purva

zemi, kāda Izturīgs visā Latvijā.

jāsagādā.
Azalea molis —
līdzīgs iepriekšējam, kuplāka auguma

un lielākiem ziediem, bet jūtīgāks pret salu. Ziemā jāsedz.

Andromeda prunifolia —
izaug 0,30—0,50 mtr.
aug-

stumā zied jūnijā baltiem ziediem.

un
maijā un

dzeltenā akācija. Aug pat vis-

Caragana arborescens —

smilts zemē neapcirpta sasniedz līdz 5

vājākā un mtr.
aug-

stumu. Labs medus augs

bitēm. Derīgs arī cirpšanai dzīv-

Ir vēl citas Car. fructicosa 1 —1,5 mtr.

žogos. pasugas:
—

augstuma, violētiem ziediem, Car. microphvlla —

ļoti sīkām
Car. ļoti pusmetru augsts krū-
lapiņām, pvgmaca —
zems,

miņš, zied maija beigās.

occidentālis izaug līdz 2 mtr. augsts
Cephalanthus —

krūms un zied vasarā, kad citi krūmi nezied, baltiem ziediem.

231
 Chionauthus virginica —

augsts krūms, pat koks, lielām

spoži zaļām lapām. Zied vasaras vidū smaržīgiem baltiem

ziediem.

Cladrasttis lutea pilnīgi sala drošs, augsta

—

auguma
krūms un zied jūlijā baltiem ziedu ķekariem.
Cornus alba —
tautā saukts «dārza kārkliņš». Izaug
2 krūmiņš, raibām Ir citas
apm. mtr. augsts lapām. pasugas:

C. paniculata —
gaiši zaļām lapām, C. sanguinea — sarkanu

mizu, C. sibirica —
lēni augošs, un vēl citi.

Corulus avellana — meža lazda. Var noderēt kā aiz-

segu stādījums dārzu malās, attālākos stūros.

Cotoneaster acutifolia, spožām tumši lapiņām,

zaļām ne-

cirpts izaug vairāk metru augstumā. Ļoti labs dzīvžogu

krūms cirpšanai. Pacieš lielu sausumu. Vēl pie mums iztu-

C. multiflora izaug līdz 3

rīga otra
pasuga, — mtr. augsts
skaists krūms un zied maijā baltiem ziediņiem. Pēdējais ie-

teicams stādīšanai
atsevišķai uz mauriņa.
Ctftisus Laburnum tautā saukts «zelta lietus»,
—
izaug
3—5 krūms, zied lieliem dzelteniem ziedu
mtr. augsts maijā
ķekariem. Vēlas vieglu zemi un necieš slapjumu. Vidzemē

nav vairs sala drošs. Ļoti skaists krūms atsevišķai stādīšanai

vai citur.
pagalmā
Deutcia, dažādas pasugas: D. Lemaine, D. Compacta, D.
Crenata, D. Gracilis v. c.
Izaug mazi, 1 mtr. augsti krūmiņi,
zied baltiem
ziediņiem. Ļoti noderīgi stūru apstādīšanai maza

mēroga dārziņos, kā arī rindās aiz puķu rabatām un gar ce-

liņu malām.

Hippophaea ramnoida —
skaistiem smaržīgiem ziediem.

Arī ogas skaistas. Zied maijā. Izaug līdz 5 mtr. augstumā.

Krūmam kaila apakša.
Hudrangea paniculata —
lauka hortenzija. Līdz 1 mtr.

augsts krūmiņš, ziemā jāpiesedz. Noderīgs atsevišķi vie-

pa

nam,
kā arī ritma stādījumos uz mauriņa. Otra forma: H.

arborescens, ciekurveidīgiem ziediem.

Ligustrum vulgaris —
pilnīgi sala drošs, arī sausumu pa-

nesīgs, līdz 2—3 mtr. augstu augošs krūms. Zied vasarā

smalkiem, baltiem un saldi smaržojošiem ziediņiem.

Lonicera coerulus, zied jūnijā dzelteniem ziediem, 2—3

mtr. augsts. Citas L. alpigena zied pavasarī

pasugas: —

sarkaniem ziediem. L. fatorica —

rozā ziedi, smaržīgi, L.
rubra —
sarkaniem ziediem.

Philadetfus Dažādas Ph.

—
jasmīns. pasugas: coron-

rius —
liels — 3—5 mtr. augsts krūms. Ph. floribundus,

232
ziedu bagāts, Ph. Lemoine —
zemi, 1—1,50 mtr. augsti, uz

augšu augoši krūmiņi. Ļoti noderīgi stūru

apstādīšanai.
Prunus spinozsa zied agrā pavasarī, krūms ziedu
—
pilns
un pavisam balts. Izaug 2—3 mtr. augsts. Citas pusugas:

Pr. piena —

pildītiem ziediem, Pr. triloba, Pr. Serotina —

lieliem ziediem, kas vakaros smaržo.

Ribes alpinum — tautā saukts par «mīklenāja krūmiņu».

Labs stūru stādījumiem, kā arī sētmalās, sētas vai mūra aiz-

segšanai. Labs krūms, ēnu. Ziedi

pakrēšļa jo pacieš niecīgi.
Augstums apm. 1 mtr. Labs zemiem dzīvžogiem ēnainās vie-
tās.

Rosa. Rožu krūmi, ilggadīgi un izturīgi. Ir ļoti daudz

Rosa alba zied vienreiz
pasugu: carnea —
gadā pildītiem,
rozā krāsas, ziediem. Nedrīkst
smaržīgiem griezt. Derīga
balkonu apstādīšanai. R. entifoliaC — sarkaniem ziediem,
R. centifolia major —
rozā ziediem, R. rubiginosa —
rozā

ziediem, smaržīgām lapām, R. rugosa — skaistām, tumši za-

ļām, spožām lapām, derīga rindu un stūru stādījumos. Ir sar-

kaniem un baltiem ziediem, R. Ppinosissima — baltiem un

dzelteniem ziediem.

Spiraea Zied agri, sīkām pūkainām lapiņām,

atgūta.
apm. 1 mtr. augsts. Sp. van Houttei —
zems,
1 mtr. augsts

krūmiņš, zied agri pavasarī, Sp. Billardi —

zied jūlijā, rozā

ziediem, zied jūnija līdz

Sp. semperflorens —
no septem-
brim. katru gadu līdz zemei jāapgriež.
Sp. japonica —

Mazi zemi krūmiņi,

Sgmphoricarpus —
sniega ogas.

apm.
1 mtr. augstumā, lielām, baltām ogām, kas paliek krūmā
līdz sniega uznākšanai.

Sgringa —

ceriņi. Visiem pazīstami nepieciešami krū-

mi ikvienā dārzā. Dažādās krāsās un formās. S. vulgaris —

rozā un baltiem ziediem. Tipiskākās un skaistākās kultūras

Ludv. tumši sarkaniem ziediem,

šķirnes sekojošās: Spaht —

Kārlis XII. — skaistiem, tumši sarkaniem pildītiem ziediem,

Maria baltiem vienkāršiem ziediem, Michel Buch-

Legrē —

baltiem ziediem. Skaisti īpatnēji ir

ner —
pildītiem un per-

siešu kas dod ziedu

ceriņi, ārkārtīgi bagātu masu.

Viburnum irbenāja krūms, saukts arī «sniega

—

par
bumbu». Veido skaistu apaļu krūma formu un noderīgs tik-

lab atsevišķi stādīšanai, kā arī ritmā.! Atsevišķas pasugas:

V. opulus vienkāršais, apaļveidīgais, V. lantana

— —

pava-
skaisti zied, V. f. sterin pildītiem ziediem,
saros opulus —

V. ķirsim līdzīgs, zied jūnijā jūlijā.

prunifolium —
un

233
 Attēls 95. Krāšņuma zemnieka sētā, mājas dārza pusē.
dārziņa iekārtojums
Skat. paskaidrojumus 235. lapp.

234
 Paskaidrojumi pie att. 95.

Koki un krūmi.

1. Betula sēru bērzs. 2. Robiņa

pendula —
pseudoaca-
cia baltā 3. Ulmus scabra
—

akācija. pendula —
sēru goba.
4. Acer platanoides 5. Tilia
—

parastā kļava. platvphvlla

—
liellapainā liepa. 6. Abies concolor —

pelēkā baltegle.
7. Svringa vulgaris —
parastais ceriņš. 8. Svringa josikaea
—
Ungārijas ceriņš. 9. Spiraea van houttei —
spireja. 10.

Spiraea arguta —
spireja. 11. Rosa rugosa —
ābeļu roze.

12. Caragana arboresčens — dzeltenā akācija. 13. Phila-

delphus grandiflorus — lielais jasmīns. 14. Philadelphus

conorarius —
parastais jasmīns. 15. Diervilla amabilis. 16.

Lonicera tatarica —
sausserdis. 17. Forsvthiia fortunei —

zeltpukstenīši. 18. Laburnum anagvroides — zelta lietus.

19. Hudrangea panic. grandiflora —

dārza hortenzija. 20.

Manonia aquifolium —
manonija.

Ziedaugi.

21. a) Solidago shortii —

zeltslotiņa, b) Helenium autum-

nale —
saules līgava, c) Bocconia saponica, d) Phlox. fr.

v. lassberg —
baltie flokši, c) Astilbe arenosis cerēs, f) Iris
germanica cauariensis —
zobenājs, g) Delphinium bella-

donna —

bruņniekpieši. 22. a) Phlox. panic, gundega —

sarkanie flokši, Solidago virga zeltslotiņa, c)

b) aurer —

Monarda dvdima. 23. Hosta sieboldiana. 24. Paeonia chi-

nensis fl. 25. Rozes, zemās vai

pl. —
pujenes. vasaras pu-

ķes.

VI. PUĶU DOBES.

Puķu dobēm vieta jāierāda tikai uz zaļa mauriņa un pret

krūmu vai lapojumu, jo ziedu krāsas vislabāk izceļas
zaļu
Dārzos puķes novietot divējādos stā-
uz
zaļa pamata. var

dījumu veidos:

1. Formālās dobēs, t. i. veidojot puķu dobes pēc noteik-

tas formas un

2. brīvā grupējumā, kur dobēm nav nekādas noteiktas

formas, bet stādi sagrupēti dabiskā kārtībā.

235
 Formālās dobes.

lerīkojot formālās puķu dobes, to veidi jeb formas var

būt ļoti dažādas.

Apaļā dobe ir visvecākā, vienkāršākā un arī vēl tagad

visvairāk lietātā forma. Apaļās dobes lielums jeb caurmērs
atkarīgs no tā, kādā vietā dobe atrodas. Ja tā novietota iz-

cilus vietā, viena pati atsevišķi, piem., iepretim balkona cen-

tram uz zāles laukuma, tad tai jābūt pietiekoši plašai un sma-

gai, lai attiecīgo vietu izceltu. Tāda dobe

pastrīpotu un var

būt 2—3, 5 caurmēra skatoties

pat mtr. platumā, pēc pa-

kā arī ēkas lieluma.

galma plašuma,
Ja dobe iekārtota mauriņa stūra ceļa pagrie-
apaļā uz

zienā, arī tad tai jābūt tik plašai, ka dobe tiešām savā vietā

iederas.

dobes iekārtotas ritmiskā rindā

Turpretim, ja apaļās
celiņu malās, tad tās mēdz būt mazas, dažreiz tikai
pus
metru

caurmērā. (Sk. att. 102., ceļmalā pie 53. iekomponēto mazo

apaļo dobīšu rindu.)

Garās dobes jeb rabatas tiek iekārtotas celiņu malās, vai

Rabatas
krūmu rindu priekšā, uz
zaļa mauriņa. garums un

platums atkarīgs no vietas un apstākļiem, kādos tā iekompo-

nēta un iekārtota. Piem., gara puķu rabata var būt tikai pus

metru plata, bet var būt pat trīs un vairāk metru plata. (Sk.
95. 21 101. foto
att. ar
apzīmētās vietas un att. uzņēmumu.)
Tādas lielas un plašas rabatas var apdēstīt tiklab ar vie-

nas un vienas krāsas ziediem, kā arī sadalīt dobi atseviš-

sugas

ķās daļās un iekārtot tajā dažādas sugas un dažādas krāsas,

kas zied dažādos laikos.

Ja vienmēr nedzīvo, bet ierodas vie-

īpašnieks mājā tur

īsu ziedu rabatas vienas

nīgi uz laiciņu, var
apstādīt ar sugas
dzīvo
ziediem, kas zied taisni tajā laikā, kad īpašnieks mājā.
Ar to šinī īsajā laikā iespējams panākt lielu iespaidu.
Bet ja mājas iemītnieki uzturas mājā visu vasaru,
tad

ieteicamāki lielās ziedu rabatas sadalīt atsevišķās daļās un

apdēstīt dažādiem ziedaugiem, kas ziedētu dažādos laikos.

Tā iespējams panākt, lai rabatā visu vasaru būtu ziedoši

stādi, dažādās krāsu maiņās. Tādā gadījumā dobe nevar būt

šaura.

Rabatu iedalījumi un ziedu kombinējumi var būt ļoti

dažādi.

Pirmais un vienkāršākais veids, ja dobi iedala nelielos rit-

miskos kvadrātiņos, kas redzams att. 96. Lielākos stādus, kā

236
floksus, bruņinieka piešus v. c,
dēsta pa vienam katrā lau

kūmiņā. Mazākos jau biezāki, diviem vienā

pa kvadrātiņā
Vismazākie zemākie
un
augi jādēsta priekšpusē, rabatas ma

lā, kā ielaižot nedaudz

noslēgums, tos arī starp lielajiem
Stādus dēstīt tā, lai
var pēc noteikta intervāla atkārtojas viena
krāsa un viena suga, bet iekārtot arī tā, ka rabatas aiz
var

mugurē visa rinda ir vie

nas krāsas, vidū otra krā

sa un malas noslēgum
trešā krāsā. Patīkamāks

un dzīvāks, kā arī prak

Attēls 96. Visvienkāršākais tiskāks ir intervallu
puķu dobes iedalījums.

kombinējums, kas re

dzams zīm. 99. foto Intervallam

—

uzņēmumā. nemaz nav

jābūt matēmatiski pareizam, pietiek ar tuvinātību pareizībai

Attēls 97.

Kabata vcidīgo dobi var iedalīt arī citādi. Piemēram

pāri 2 mtr. platu rabatu var iedalīt kā rādīts att. 97

par
Vispirms dobe jāsadala un jāapzīmē, kā redzams zīmējumā
Divām pēdējām rindām
attālums 60—75 cntm.

pārējām rindām 30

cntm. Stādi novietoja-

mi pamīšus, t. i. trīs-
stūru kārtībā. Aprā-
dītā dobē apstādījuma
Attēls 98.
iekārta varētu būt se-

kojoša:
Rabatas aizmugurē, pirmās rindas trīsstūros, 1. trijstūrī
dzelteni, zied vēlu; 2. trijstūrī Delphinium, zili
solidago,
nogriežot pirmos ziedus, ziedēšanu iespējams nokavēt tā,
ka ziedēs reizē ar solidago; 3. trijstūrī Astilbe Davidii, ga-

rie sarkaniem ziediem; 4. trijstūrī Helenium Riverton, zelta

brūns.

237
 Attēls 99. Foto puķu dobes kurā kārtoti tā, kā paradīts
uzņēmums
no vasarā,
augi
98. att. sadalījumi.

Nākošā —

vidējā rindā jāgrupē zemāki augi. Te var

likt plokšus, irisus, astilbes v. c,

bet arī tā, lai krāsas pēc
zināma intervalla atkārtotos.

Priekšējās rindās jādēsta zemi augi; tie ir rabatas noslē-

gums.

Dobi var iedalīt arī kā redzams attēlā 98, kas viegli

veidojama un apstādāma, bet vēlāk grūti ieturama pareizās
formās, jo stādi dabīgi paši veido apaļas formas. Kārtība

Attēls 100.

tā pati: augstie augi aizmugurē v. t. t. Te pirmo rindu

var apstādīt visu, piem., ar budbekijām, bet var arī rit-

miski mainīt ar bruņinieku piešiem (Delphinium). Nā-

košās rindās, kur kvadrāti jau lielāki, var ņemt zemākus

augus un beidzot noslēgumā viszemākos.

238
Attēls 101. Plaša ziemcietēju ziedaugu dobe, celiņa malā, vasaras krāšņumā. Labi saskatāms

augu kāpinājums: ceļmalā zemākie, bet aizmugurē augstie augi.

Vēl kāds paraugs redzams attēlā 100, kur augi var tikt ie-

kārtoti ritmiskā kārtībā, laiku

ņemot vērā ziedēšanas un ziedu

krāsas.

Lielajās dobēs jeb rabatās puķes var kombinēt arī ar krū-

miem, pēdējos masīvās rindās rabatu

novietojot aizmugurē
un arī vienam atsevišķi ziediem.
pa starp
101. foto attēlā redzama ziemcietēju ziedu liela
kopa, un

gara dobe, ar
zaļu krūmu lapotni aizmugurē. Šajā dobē

239
visu vasaru līdz pat rudenim mainās visdažādākās ziedu krā-

sas, tā kā dobe katru mēnesi izskatās citāda.

Attēls 102. Puķu dārza atsevišķs nodalījums Kaucmindes mājturības

skolā. Rīgas pilsētas dārzu direktora A. Zeidaka kunga kompozicija.

Kā komponēt ziedaugu dobes mauriņā, starp krūmiem un

krūmāju priekšā, skaisti paraugi redzami 102., 103. un 104.

attēlos.

240
Attēls 103. Ziedu un krūmāju kombinējums pie ēkas sienas Kaucmindes m. skolā, Rīgas pils.
dārzu dir. A. Zeidaka kga kompozicijā.

Attēls 104. Atsevišķs ziedu stūrītis krūmāju priekšā, Kaucmindes puķu

dārzā.

Lai lasītājiem dotu šos tiešām skaistos kombi-

iespēju
nējumus atkārtot varbūt izvest arī citā vietā,
un
pievedīšu
arī attiecīgos augu
sarakstus.

241
 102. attēlam: 43. 2X6 =12 Lupinus polyph.
44. 200 dažādi irisi.
1. 12X7 =84 Cotoneaster acu-
45. Neaizmirstules (Mvostis pa-
tifol-
lustris semperfl.).
2. 15 Helenium aut. Ric. Gem.
46. 3 Picea pungeus argent., jeb
14 Delphinium hybr. Abies concolor.
3. 40 Astilbe Juno. 47. Maijpuķītes-
4. 40 „
Cēres.
-48. Neaizmirstules.
5. 2X16 =32 Lupinus polvph. Taxus baccata
49. 2 fastigiata.
6. 30 Lupinus poļyph.
50. 14 meža
7. 70 Trollius europaeus.
egles.
51. Maijpuķītes.
8. 65 Phlox Hoyer. 52. 3 Thuja occid. globosa.
9- 60 Mariette.
„
53. 6X40 = 240 Phlox sarkanie
10. 65 Lassburg.
„
un baltie.
11. 60 Mirdza.
„
54. Dažādi krūmāji.
12. 50 Henry Hoyer.
„

13. 48 Iris Bridesmaid.

14. 75 Trollius
europaeus.
103. attēlam:
15. 35 Heuchera brizoides.

16. 100 Sedum spect. atrop. 1. 2X14 =28 Cotoneaster acu-

17. 85 „ „ „ tifol., cirpti zemā dzīvžogā.

18. 70
2. 2X17 =34 Cotoneaster acu-

19. 30 Heuchera brizoides.

tifol., cirpti zemā dzīvžogā.
20. 30 Helenium
„ „ 3. 2XB =16 aut.
21. 3 Thuja oceir. columnaris. Riverton Gem.
22. 65 Sedum spect. atrop. 4. 2X46 =92 Astilbe Gloria.
23. 100 dažādi irisi. 5. 90 Phlox Ausma.
2X45 5=
24. 85 Trollius europaeus.
6. 2X135 = 270 begonijas, rozā.
25. 12 meža egles. 7. 2X6 =12 Svringa chinensis.
26. 35 Heuchera brizoides.
8. 2X15 =30 Cotoneaster acu-

27. 100 Sedum spect. atrop. tifol.

28. 35 Heuchera brizoides. Sieboidiana.
9. 2 Funkia
29. 24 Astilbe Siegfried.
30. 24 Gloria.
„

31. 45 Phlox Tapis blanc.

attēlam:
104.
32. 32 „
Hoyer.
33. 3 Picea pungeus argentea. 1. 7 Funkia Siebodiana.
34. 50 Anemone silvestris. 2. 7 Cotoneaster acutifol.

35. 150 Iris Maori King. 3. 2X35 =70 Heuchera brizoi-

36. 50 Lupinus polyph. des.

37. 16 Delphinium hybr. 4. 55 Sedum spect. atrop.

16 Helenium aut. Riv. Gem. 5. 70 dažādi irisi.
38. 45 Phlox Mirdza. 6. 30 Astilbe Amelbyst.
39. 45 Hoyer. 7. 24 Cēres.
„ „

40. 35 Mariette. 8. 70 Phlox

„
Torpill.
41. 18 Astilbe Rubin. 9. 35 Monarda dvdima.
42. 18 10.
„
Siegfried. 30 Lupinus polvph.

Uz laukiem un pilsētu nomalēs tik daudzreiz sastopa-

mās sirds, pusmēneša, pakava un citas līdzīgu formu dobes,

nopietnā iekārtojumā nav lietājamas un uzskatāmas par ba-

nālām.

242
 Brīvais grupējums.

Brīvais ziedaugu kārtojums ir samērā jauna parādība un

vēl pirms pāris desmit gadiem tādu nemaz nepazina. Šādu

kārtojuma veidu arī tagad pielietā samērā reti. Tas labi ie-

deras nelīdzenās, viļņotās vietās, kur dārza

īpašnieks negrib
zemes virspusi nolīdzināt vai terasēt.

Brīvās ziedu vislabāk izskatās, tās

grupas ja pieslēdz
jeb pievieno kādai masīvai krūmu vai koku lai
grupai, zaļā
lapu masa atrastos zie-

du aizmugurē. Ar to

iegūst vajadzīgo kāpi-

nājumu un ziedu krā-

sas pret zaļo lapu fonu

labi izceļas.
Ziedu grupas
kon-

tūrām brīvā kārtojumā

jābūt nenoteiktām, lī-

ču-loču izlocītām. Iz-

liekumiem un ielieku-

miem jābūt apaļiem,

bet ne asiem. Atsevišķu
izlocījumu daļām jāsa-
stāv, galvenā kārtā, no

trijotnes, t. i. ikviens

lielāks izliekums sa-

stāv no atsevišķiem tri-

jiem ieliekumiem. Bez

tam jācenšas izsargāties

Attēls 105. Brīvam
grupējumam domātas puķu dobes, no katras simmetrijas,
formas un iekšējais sadalijums.

no atkārtošanās, cenšo-

ties
pēc lielākas dažādības un formu bagātības. (Sk. att.
105.)
Kad grupējumam ārējās kontūras novilktas, grupas iekšējais
tilpums jāsadala daļās —
atsevišķos plankumos jeb laukumi-
ņos (kā redzams att. 105, punktēto līniju sadalījumā). Katrs

nodalījums jāapstāda ar citādas krāsas ziediem, tā kā grupa

ziedu laikā izskatīsies lāsaina. Krūmu grupas tuvumā atkal

jānovieto augstākie stādi, bet skatītāja priekšā zemākie. Lai

neizskatītos pārāk vienmuļa, visā plašajā grupā starp

grupa
zemajiem augiem atsevišķās vietās jāiestāda arī sevišķi augsti
stādi, kā piem., kurpītes, bruņinieka pieši, Solidago virga —

Lielās pat novietot starp ziediem da-

aurea v. c.
grupās var

žādus īpatnēji veidotus krūmiņus, dzīvības kokus v. c.

243
16-
 Attēls 106. A. Zeidaka kunga puķu dārziņš pie viņa dzīvokļa.

Lai grupu padarītu vēl daudzpusīgāku un dzīvāku, gal-

venā grupējuma ārējo izliekumu tuvumā, pavisam ārpus lie-

lās grupas, mauriņā jānovieto vēl pa

nelielai grupiņai atse-

višķi stāvoši, īpatnēji stādi. Pārāk tālu no galvenās grupas

atsevišķos izvirzīt, vajaga būt iespaidam,

īpatņus nevar jo
ka minētie ir tomēr dala visas lielās (Sk.
īpatni no grupas.

att. 106.).

Krāsu
kopojums.

Ziedaugu arī krāsu jāpiegriež

stādījumos kopojumam
zināma uzmanība. Vislabāk, ja līdzās novieto pilnīgi kon-

trastējošas krāsas. Ziedu krāsas nevar gluži piemērot ķīmis-

kām krāsām, jo ziedi uz cilvēka redzi iedarbojas citādi.

Maza
apmēra apaļās vai citādas formas dobēs vislabāk
pielietāt tikai vienu krāsu, bet lielāku apmēru dobēs ne vairāk
kā divas. Pielietājot divas krāsas, viena no krāsām ir gal-
venā, kas dobi pilda, bet otrā tikai ierāmējošā, kas noslēdz

dobes malu. Spilgtākās krāsas jāstāda dobes vidū, bet klusās

noder kā ierāmējums. Piemēram, ja dobe apstādīta un pil-

244
dīta baltiem ziediem, būt zils,
ierāmējums var ja pildījums
dzeltens, ierāmējums var būt arī zils, ja pildījums oranža

krāsā, ierāmējums var būt violets. Labi saderas un viena

otru izceļ balts ar dzeltenu, dzeltens zilu, violets

ar ar oranžu,
balts zilu. Riskanti likt kopā krāsas.
ar
radniecīgas Tikai
lielāku dobēs krāsas dažā-
apmēru rabatveidīgās var kopot
das, pēc intervalliem v. t. t.

Brīvos
grupējumos krāsu kopojumam mazāk svarīga no-

zīme, jo te visi stādi nekad reizē nezied. Tādā gadījumā daž-

kārt dēstīt reizē
var
kopā pavisam nesaderīgas krāsas, jo
viņas nebūs redzamas.

IETEICAMĀKIE PUĶU STĀDI.

Dārzkopība visus puķu stādus iedala pēc augšanas veida

sekojoši:
/. Viengadīgās jeb vasaras puķes,
2. divgadīgās puķes,
3. ilggadīgās jeb ziemcietējas un

4. sīpolu un gurnu puķes.

Pie viengadīgām vasaras puķēm pieder visiem pazīstamās
lefkojas, lauvmutītes, dažas neļķu sugas, un vesela rinda tādu,

kas sēklas izsētas, vasarā sasniedz ziedus

pavasarī no un ru-

denī līdz ar pirmajām salnām iet bojā. Vasaras puķēm pē-

dējā laikā nav vairs lielas piekrišanas, jo tās prasa
daudz

darba pie sēšanas, stādīšanas un kopšanas, kas ik gadus no

jauna jāatkārto. Bez tam, vasaras puķes, kamēr tās dobēs

izaug un attīstās, visā vasaras pirmajā pusē nesniedz nekāda

košuma. Dobes stāv pelēkas un tukšas, zeme kaila, un tikai

otrā stādi tiktālu salapojuši, ka nosedz

vasaras pusē jaunie
zemi sāk ziedi parādīties. Taču ilgi arī
un nevar
pastāvēt
ziedēšana, jo pirmajām salnām parādoties, vasaras puķēm jā-
nobeidzas, lai nākošā sezonā visu darbu un kopšanu sāktu

atkal puķes ieteicamas

no
gala. Tamdēļ vasaras nav un to

vietā daudz audzēt ilggadīgās puķes.

izdevīgāki
bet
Divgadīgās, t. i. tādas, kuras pirmā gadā nezied, pār-
atklātā laukā otrā zied, ir jau daudz
ziemojušas pavasarī
izdevīgākas, jo sasniedz spēcīgāku augumu un agrāki arī zied.
Te pieder dažas ļoti skaistas neļķu šķirnes, Campanulas. at-

raitnītes un citas.

izdevīgākās ir ilggadīgās ziemcietējas.

Vispateicīgākās un

It kas izlikt daudz līdzekļu ik-

īpaši lauksaimniekiem, nevar

245
gadus iedēsta pirkšanai un dārzu apkopšanai, ieteicams savus

košuma dārziņus iekārtot vienīgi ar ilggadīgām puķēm. Ja

ar tādām reiz dārzs iekārtots, tad vismaz desmit gadus bagā-

tīga ziedēšana nodrošināta un nav vairāk darba pie apkop-
šanas, kā mauriņa nopļaušana. Dažas no ziemcietējām zie-

mā viegli ar skujām gan jāpiesedz, bet arī tas viegli iespē-

jams. Tagad ziemcietēju puķu ir tik liela bagātība, resp.

šķirņu izvēle, ka ikviens var atrast savai gaumei piemērotas

krāsas un ziedu formas. Arī griezti ziedi istabu dekorēšanai

no ziemcietēm daudz skaistāki un vāzēs izskatās daiļāki, nekā

vasaras puķes.

Ziemcietēju puķu stādījumus kārtojot, jāņem vērā to au-

gums. Augstās jāstāda 60—100 cntm., vidējās 30—40 cntm.,

bet zemās apm. 20 cntm. attālumā viena no otras.

Pavasarī un vasaras sākumā ziedošās ziemciešu puķes ie-

teicams stādīt rudenī, bet vēli (vasarā un rudenī) ziedošās

Stādīšanas dziļumu norāda jau pats stāds: ziem-

—

pavasarī.
ciešu puķu asni ir tikai nedaudz zem zemes. Tikai retas

ziemciešu puķes, piem.: fuksijas, pujenes, īrisus var stādīt

līdz 5 cntm. dziļi. Dziļāka ziemciešu stādīšana pieļaujama

tikai vieglās, smilts zemēs. Lielus, ziemciešu
. spēcīgus cerus

var sadalīt, tāpat stādot var saīsināt, apgriezt pārāk lielas un

saknes. Zemi mīl piemērotu savām

garas spēcīgu, augšanas
īpatnībām.

Sīpolu augiem, salīdzinot ar ziemciešu puķēm, ir dažas

īpatnības. Sīpolaugiem neder svaigi mēslota, smaga un mitra

zeme, applūstoša vieta. Stādīšanai jārūpējas par irdenu, smil-

šainu, dziļi sastrādātu zemi. Lielā daļa sīpolaugu (piem.:

sniegpulkstenīši, krokusi, lilijas) var netraucēti augt ilgus
gadus vienā vietā. Stādīšanas laiks no augusta līdz oktobra

rākumam, bet dažus sīpolaugus, kā piem., gladiolas, montbrē-

cijas, jacintes, arī dālijas, kannas stāda pavasarī, bet rudenī

izrok un pa
ziemu uzglabā nesalstošās telpās, sausā kūdrā

vai pelavās. Narcises ieteic pārstādīt pēc 4—5

gadiem, tulpes
ikgadus. Visus sīpolaugus stāda dziļi.

Zāliena.

Visas vietas, kas nav aizņemtas ar puķēm un krūmiem,

dārza pagalmā jānosēj ar mauriņu jeb zālienu.
Labas, izturīgas un glītas zālienas ierīkošana ir rūpīgs
darbs. Zālienu sēj pēc visu citu augu sastādīšanas. Pirms seša-

246
nas zemi uzlabo, uzrok un
iespējami gludi nolīdzina. Sēšana

neveiksies vējainā vai lietainā laikā. Lai vienmērīgāk sēklas

izsētu, tās var

sajaukt ar valgām smiltīm. Izsētās sēklas sekli

jāiestrādā ar
grābekli vai īpašu dzēloņainu veltni. Pēc tam

sējumu nospiež ar dēli, vai noblīvē īpašām, pie kājām pierī-

kotām «slēpēm».
Zāļu sēklas jāizvēlas piemērotas augšanas apstākļiem un

sevišķām vajadzībām. Spēcīgi augošam, koši zaļam, vienga-

dīgam zālienam angļu raizāli (Lolium perenne).
var ņemt:
Ilggadīgai zālienai ieteicams pirkt
nav gatavu zāļu
sēklu maisījumu, bet labāki un izdevīgāki nopirkt atsevišķo
zāļu sēklas šādam maisījumam, kas izrādījies labs parastos

apstākļos:
angļu raizāles (Lolium perenne).
50$
20 (
pļavu skarenes (Poa pratensis).
/ (

20% baltās smilgas (Agrostis stolonifera)

un saulainā, sausā vietā:

10</( timotiņa (Phleum pratense), bet ēnainā, mitrā —

timotiņa vietā:

5
/( sekstaines (Cvnosurus cristatus)
(
un

sc sarkanās (Festuca rubra).

/c auzenes

Zāļu sēklas uz 100 m- 1 kg. Aplēšot vajadzīgo sēk-

ņem
lu daudzumu praktiski apsējamā platībā, jāpieskaita arī ceļi
un
stādījumi, jo gar to malām jāsēj uzmanīgāk un līdz ar

to iziet vairāk sēklu. Pēc iesēšanas jāraugās, lai sējums ne-

ciestu vēlāk zāle vairākas reizes

no sausuma (jālej!) un va-

sarā jānopļauj. Lielākos laukumiņus var

izpļaut ar
izkapti,
bet malām zāle jānogriež dzir-
gar stādījumiem un
ceļu ar

klēm. Zāliena pļaušanai ir arī īpašas mašīnas, bet tās samērā

labi zāle pāraugusi, vai arī

dārgas un nedarbojas, ja zeme

irdena. Pēc zālienu vai noblīvē ja laiks

nopļaušanas noveļ un,

lietains vai arī mēslot atšķaidītu vircu. Zā-

apmācies, var ar

lei nevar ļaut pāraugt un sakrist veldrē, jo tad būs grūti no-

iznīkt arī zelmenis. Biežāka pļaušana

pļaut un var un no-

blīvēšana veicinās sacerošanu izturību. Dažās

zelmeņa un

vietās, kur zāle labprāt neaug, (zem kokiem, ēnā, nogāzēs,

mitrās vietās) to atvieto ar citiem piemērotiem augiem, t. s.

zāles atvietotājiem, piem., dažādām Sedum, Saxfraga, Vinca,

erastium, Thvmas sugām.

247
 LATVIJAS APSTĀKĻOS AUDZĒJAMIE

ILGGADĒJIE ZIEDU AUGI.

No sekojošā saraksta, kurā būs atzīmētas visas ievēroja-

mākās ziemcietējas, ikviens sastādīt
var savam dārziņam ziedus
visai ikviena stāda ziedēšanas laiku.
vasarai, ņemot vērā

Augstums 1,5 —
2 metri.

Ziedēšanas
Nosaukums Krasa Piezīmes
laiks

Kconitum (Kurpītes)
„ Napellus . . jūl. —

aug. melni zila Parasta veca šķirne, vi-

sur sastopama.
bicolor. . . .
zili balta
„ ii

Carneum . . miesas kr.

„ ii

Sparcii . . . tumši zila Uzlabota, lielākiem zie-

„ ii

diem.
Vilsonii . . sept. —
okt. gaiši zila
„ .

Vstilbe (Vijgrieži)
Davidii jūl. — karm. sark.
„ aug.
Grandis ....
balta
Jādēsta pusēna.
Rosea magniFolia roza
„ ii

„ Thunbergii . . 'i

locconia

Cordata . . . jūl. sept. balti dzelt. Skaists stāds,

—

„
panes
sausumu un izaug pat
līdz 4 m augstumā.
>elphinum
hvbridum hort. jūn. —

sept. balti zila

„

Moerheimi . . n
balta
„

uropatorium

„ purpureum . . jūn. —
sept. purp. sark. Labs bišu augs.
,

Cannabium fl. pl. rozā Pildīti ziedi.

„ ii

is enium

autumnale . . aug. — okt. dzelt, bruņa Ļoti skaists, saukts «dār-

„

za saule.»
aut. Riverton . dzelt. Dzelt., ar melnu vidu.
„ M

Ļoti derīgs grupām.

lellianthus

„ rigidus Rigerii jul.— salam dzeltena

„ orgialis .
.
ii

multiflorus .
„ .
ii

248
 Ziedēšanas
Nosaukums Krasa Piezīmes
laiks.

Heracleum

„ mantegassianum augusts pelēka Milzenis lapu stāds, jā-

„
giganteum . .
. stāda vismaz 1—2 m
ii

atstāt, viens no otra.

Physostegia
virginiana jūl. okt. tumši pavairo
roza Ļoti krāšņi, no
—

sēklām.
Rheum (Rabarbers)
„ tanguticum . . .
maijs —
jūl. sarkans

Rudbecia

„
laciniata fl. pl. jūn. —
jūl.
I dzeltena
nitida .... jūn.— rudens
„

Solidago
asperagus . . aug—salam ii

schortii .... sept. —

okt.
„ ii

Spiraea
oruncus. . . jūn. —
jūl. dzelt, balta
„

vermusta
„ mag-
nifica
septembrī | karminroza I

0, 30-1,20 ni augstumā" i.
Aster

perennis aug.— sept. baltas \ Labi padodas un pil-

„

Rosalinde ....
rozā / nīgi droši.
„

Astilbe

orensiiarmethist. jūl. aug. tumši viol. s.

ļ
—

Cetes viol.
\ Vispār ļoti daudz šķir-
> rozā
„

) ņu un krāsu.
Vernus. . . i tumši rozā
„
ii

Delphinium
Belladonna .
. gaiši zila
„
ii

formosum gefl. tumši zila Lieliska, visskaistākā-

„

„ hybridum . . balts, dzelt,

ii

vidu
Helenium

Bigolevii . . tumši bruņa

,,
ii

nanum . . .
„ ii

Hemerocallis
fulva fl. tumši dzelt.
„ pl. jul. —
aug.

Lilium

„
candidum .... jūn —

jūl. balta Balta, smaržīga lilija.

„ tryrinum ... augusts oranžu dzelt.

Lupinus
„ polvphillus . .
. maijs— aug zila

pol. albus . . balta

„ .

„ „
roseum . . ii I roza

249
 Ziedēšanas
Nosaukums Krasa Piezīmes
laiks

Papaver (Magones)
orientale. jūlijs dažādas kr. Vispār vārīgas. Jāpār-
„

stāda vislabāki rude-

ni. Ziemā jāapsedz

Radgeisia
tabularis jūl. dzeltena Krāšņs lapu augs. Mi
„ .
—

sept.
pusēnu.

Spiraea
Ulmaria pl. . . balta
„ jūnijs
Thalictrum

„
aguilegifolium jūl. —
oug. purpursark.

Verathrum
album . . . bali
zaļa
ļ Abi
„
krāšņi lapu augi
nigrum . . . tumši brūna
„

Digitali
ferruginea . . sark. brūna Labs ēnas augs.
„

Nc 50-80 c n augstum

Aconithum

„
Fischerii . . jul. —

aug. tumši zila

Asthilbe
Arentsa Diamant balta
„ II

Tried klap. tumši karm.

„ „

Gloria pur-
„ „
> Veļams stādīt pusēna
tumši rozā
purea . .
Grimhilde lašu kr.
„ „

hyacinth violeta
„ „

rubin . . . spoži karm.

„ „

Chrvsanthemum
leucantheum max. balta Puspildītiem ziediem,
„

Fiaance ziemā jāapsedz.

„ n

Ophelia gaiši dzelt. Vēlāk kļūst balta.

„

Hemerocaliis
soverei . .
ļ Smaržīgi.
„ ii N

flava . . maijs— jūn.

„

Iris

marocantha . . .
. H
zila
„

pallida gaiši zila

„

„ purpurea gofl. . . . tumši sark. Visbagataki zied.

spectabilis balta
„

Florentina alba . . tumši viol.

„

Sibirica ....
balta
„

Germ. Miss H. Darvin ziediem

„ ii Ļoti bagātiem
Lenz Schnee . . . balta, zila
.
„

Krio
„

250
 Ziedēšanas
Nosaukums Krasa Piezīmes
laiks

ris

Garibaldi maijs —
jūn. gaiši zila
„

Germ. Mrs Rente Viszemākie

„

Perfection . .
„ „

Castor . . .
„ „

Odenfogel ....
ar zilu Vien. šķirne, kas smaržo
„

„
Morii King dz. ar brūnu Ļoti jauks.
„ Iriskonig . ...
ii

pumila «die Braut» . balta Skaisti zied.

„ ii

ilium

umbellatum . oranžsark.
jul.
—

„ .
aug.

■Ychnis
chalcedonica . jūn. —

šarl. sark. Saukts «Brennende

„ . aug.
cinober Liebe»
„

.ytrum
virginicum . . sept. tumši
„ jūl. —
roza

„
rose Queen . . ii

vlcnarda
didvma . . . karminsark
„

'aeonia

alba piena balta

„ jūnijs
Carnea triumfans miesas kr.
„

nobilissima . . tumši rozā

„

testiva maxima krēj. krāsā

„

Fausts miesas kr.

„

»hlox
decussata . . jūl. tumši roza
„
—

sept.
„
baron Knorvvii rozā Skaista šķirne.
Anton Buchner .
„ //

Europa balta ar
„ ....

sark. aci

weisse Pērle . . balta

„

Baulee d'fee . . sarkana

„

Hindenburg . . . tumši sark

„

Ede Bange . . . melni sark.

„

„
Iris . ii
zilgana
Fantome ....
violeta
„

Sufruticosa . . . maijs —

jul. tumši viol.

„

iolidago
dzeltena mežos.
„ virgo aurea nana jul. —

sept. Aug musu

frollius

caucasicus . . oranždz.
maijs jūn.
—

.
„

„ europens . . . ii
gaiši dzelt.

251
 Ziedēšanas
Nosaukums Krasa Piezīmes
laiks

No 30—50 cr
m
augstum i.

tster I
amelus aug.—salam tumši rozā
„

forma besarabicum zila

„

a. b. imperator . . gaiši zila

„

Soni Toronsdorf violeta Bagāti zied, japiesedz

„ „

lemerocallis
minor . . . jun. —

jūl. oranžsark.
„

graminea . augustā dzelt.

„

Ieuchera

„
brisoides plvdefenis jūn. —

aug. ļI tumši raibs Vislabākā.

No 10 30 augstuma zemi klajo ie ziedu

cm augi.
kchillea

tumentosa candida jūn. —

aug. dzeltena Sudrabotas lapas.

„

krabis

„ alpina fl. pl. . . .

apr—maijs balta

ksarum nigrum brūni sark. Augstvērtīgs augs, auc

ii

vistumšākā ēnā

Hanthus

caesius .... maijs —

jūn. roza Aug arī pļavas.

„

deltoides Briljant karmina

„

uncia

ovata curculata . jun. —

aug. violeta
„

Sieboldy ....
zila Visskaistākās lapas.
„

„
Japonica .... gaiši zila Zaļas lapas.

>hlox

amoena apr.—maijs karminsark.

....
„

divaricata . . . maijs- jūn. gaiši viol.

„

piloza Brilļant . . apr—maijs karminrozā

„

'rimula

acaulis Corula zila Labi aug pusēna.

„ ii

auricula hybr. sarkanbalta

„

denticulata gvf. viol. zila

„ ii

fiola
corinta maijs—okt- tumši zila
„ ...

Hausa violeta
„ N

Cucullata gr. . . . jūn. —

jūl. zila
„

odorata . apr.—sept. tumši zila

„

Bez iepriekš minētiem, ziedu vēl ļoti daudz. Bet arī no šeit
augu
minētiem ikvienā dārzā iespējams iekārtot ziedošas puķu grupas visai
vasarai.

252
 SATURS.

.
Lap. p.

levads 5

Māja un dzīvoklis —
cilvēka aistētiskās attīstības šūpulis.
Sieviete daiļotāja.
—

mājas

Pastāvošo dzīvojamo eku izdaiļošana (sastādījusi

arch. A. Dunga) 11

Jaunbūves 18

Telpas 23

I. Telpu lielums 23
11. Forma 30

111. Telpu grupējums 33

IV. Telpu rakstura mainītāji līdzekļi 34

V. Telpu paplašinātāji līdzekļi 37

VI. Telpu veidotāji elementi 39

1. Sienas 39

2. Grīda 52

3. Griesti 57

4. Ailes iekšsienas 61

Kāpnes 67

Apkures ietaises 72

I. Kamins 72

11. Krāsns 77

111. Centrāla apkure 79

Apgaisme 80

I. Dienas gaisma 80

11. Mākslīga apgaisme . . 84

Telpu iekārtas priekšmeti (sastādījusi M. Ķeņģis) . 89

I. Istablietas —
mēbeles 89

1. Mēbeļu gatavošanas materiāli un veidi ...

89

2. Mēbeļu izrotāšana • . 95

3. Musu laikmeta mēbeles 97

 Lap. p.

11. Audumu un rokdarbu lietāšana dzīvokļu izdaiļošanā 105

111. Telpas sīklietas 121

IV, Podu un grieztas puķes ka telpu rotatajs elements 129

V. Mākslas darbi dzīvoklī 136

VI. Grāmatas un
mūzikas instrumenti dzīvoklī 144
....

Krasas dzīvoklī 150

Mēbeļu un citu istablietu sagrupešana telpa 157

Mājas iekārtas latviskošana 158

Atsevišķo dzīvojamo telpu iekārtošana (sastad.

M. Ķeņģis un arch. A. Dunga) 172

Maļas apkārtnes iekārtojums (sastad. J. Reņģe) . 205

I Apkārtnes iedalījums 205

11. Zogi 211

1. Augstie žogi 213

2. Vidēji augstie žogi 214

3. Zemie žogi 214

111. Ceļi • 216

IV. Koki un
krūmi 227

V. levērojamāko ziedošo krūmu saraksts 231

VI. Puķu dobes 235

Brīvais grupējums 243

Krasu kopojums 244

leteicamākie puku stādi 245

Zāliena 246

Latvijas apstākļos audzējamie ilggadējie ziedu augi . . 248