LATVIJAS UNIVERSITĀTES

ĂEOGRĀFIJAS UN ZEMES ZINĀTĥU FAKULTĀTES

ĂEOGRĀFIJAS NODAěA

DUNDAGAS MUIŽAS SOCIĀLI ĂEOGRĀFISKĀS UN TELPISKĀS STRUKTŪRAS

KURZEMES GUBERĥAS LAIKA POSMĀ

BAKALAURA DARBS

Autors: Māra Abaja

Stud. apl. ma 08100
Darba vadītāja: asist. Anita ZariĦa

RĪGA, 2011
 ANOTĀCIJA

Šodien redzamais lauku ainavas veidols ir daĜēji saglabājies muižu struktūras atveids.
Bakalaura darbā, izmantojot ainavas lasīšanas pieeju un šėērsgriezuma metodi, rekonstruēta
Dundagas muižas ainava 18. gs. – 20. gs. sākumam. Šajā vēsturiskās ăeogrāfijas pētījumā
aplūkotas tēmas: Dundagas muižas apdzīvojums, saimniecība, sociāli ăeogrāfiskās saites. Iegūtie
rezultāti skaidro šīs muižas telpisko un sociāli ăeogrāfisko struktūru. Dundagas muižas savdabību
radīja tās ăeogrāfiskais novietojums ‘stūrī’. Tās atšėirīgākās iezīmes bija liela, mazapdzīvota,
mežiem klāta un samērā noslēgta teritorija, kuras tuvumā neatradās lielas pilsētas un caur kuru
neveda nozīmīgi transporta ceĜi.
Atslēgas vārdi: Dundagas muiža, Kurzemes guberĦa, ainava, vēsturiskā ăeogrāfija.

2
 ANNOTATION

Contemporary landscape reflects the spatial structure of manor’s. In the Bachelor’s

thesis the landscape of Dundaga manor during the period of Kurzeme Gubernia is reconstructed
using landscape reading approach and cross – section method. This is a research in historical
geography field, including such examined themes as: distribution of population, economy and
socio- geographic ties. The results explain the spatial and socio- geographic structure of Dundaga
manor. Particularity of Dundaga manor made its geographical location in ‘corner’. The most
distinctive characteristic mark of studied manor was its relatively isolated territory of vast and
sparsely inhabited forest, without big settlements near to it and important traffic roads crossing it.
Key words: Dundaga manor, Kurzeme Gubernia, landscape, historical geography.

3
 SATURS

Ievads............................................................................................................................................... 5
1. Ainava vēsturiskās ăeogrāfikas kontekstā................................................................................... 7
2. Materiāls un metodes................................................................................................................... 9
3.Dundagas muižas ainavas sociāli funkcionālā telpa Kurzemes guberĦas laikposmā................. 12
3.1. Apdzīvojuma struktūra ........................................................................................................12
3.2. Saimniecības struktūra.........................................................................................................33
3.2.1. Dabas resursi ............................................................................................................... 33
3.2.2. Darba jeb cilvēku resursi ............................................................................................. 42
3.2.3. Kapitāls........................................................................................................................ 43
3.2.4. UzĦēmējspēja............................................................................................................... 51
3.3. Vara un sociāli ăeogrāfiskās saiknes...................................................................................73
4. Dundagas muižas pēctecības šodienas ainavā ........................................................................... 81
Secinājumi ..................................................................................................................................... 84
Pateicības ....................................................................................................................................... 86
Izmantotā literatūra un avoti.......................................................................................................... 87

4
 IEVADS

Šodien redzamais lauku ainavas veidols ir daĜēji saglabājies muižu struktūras atveids.
Muižu darbības laikā tika veiktas ievērojamas pārmaiĦas lauku ainavā, izveidojot jaunas
saimniecības struktūras, apdzīvotas vietas, infrastruktūru, muižu/ ciemu centrus u.c. ainavas
elementus. Muižas laika ainava tika radīta kompleksā mijattiecību sistēmā, kuru uz priekšu
virzīja gan muižas īpašnieka varas īstenošana ekonomisku labumu gūšanas nolūkos, gan ārēji
faktori, piemēram, pilsētu attīstība.
Bakalaura darba izstrādes laikā meklēju atbildes uz jautājumiem: Kāds bija Dundagas
muižas vietējais potenciāls, kā bija organizēta tā izmantošana? Kā tas izpaudās ainavā? Cik
viendabīga bija muižas struktūra? Kā lokālā mērogā muižas laika telpiskās struktūras izpaužas
šodienas ainavā?
Pētījums fokusējas uz muižas saimniekošanas sistēmas un ar to saistīto sociāli
ăeogrāfisko saikĦu izpratni un tās izpausmēm ainavā. Bakalaura darbā ir sniegts ieskats arī
Dundagas muižas telpisko un sociāli ăeogrāfisko struktūru formu izaugsmē Kurzemes guberĦas
laika perioda ietvaros. Latvijas muižu telpisko struktūru un sociāli-ăeogrāfisko formu attīstības
pētījumi Latvijā nav veikti (ZariĦa, 2010). Kurzemes guberĦas laika posms ilga 123 gadus no
1795. līdz 1918. gadam. Izvēlētajā laika posmā notika būtiskas pārmaiĦas saimniekošanas
sistēmā un īpašumattiecībās: no rentes saimniecības apsaimniekošanas, kas bija muižas īpašums,
uz māju pārdošanu par dzimtu jeb privātīpašuma izveidošanos un ar to saistīto no muižas
neatkarīgo saimniekošanu. Darba noslēgumā pievērsta uzmanība ainavas nozīmju tematikai,
proti, varai ainavā, jo, manuprāt, tā bija viena no būtiskām muižas ainavu raksturojošām
īpašībām.

Darba mērėis: izpētīt Dundagas muižas ainavas sociāli ăeogrāfiskās un telpiskās

struktūras Kurzemes guberĦas laikposmā.

Darba uzdevumi:
1. iepazīties ar zinātnisko, novadpētniecisko literatūru par muižu uzbūvi un
telpisko funkcionēšanu Kurzemē, kā arī par līdzšinējiem vēsturiskās ainavas
izpētes jautājumiem;
2. apzināt un izpētīt informācijas avotus par Dundagas muižu;

5
 3. veikt Dundagas muižas seno karšu, plānu, aprakstu un muižas saimniecisko
(funkcionālo) teritoriālo vienību sociāli ăeogrāfisko saikĦu analīzi un
interpretāciju vēstures kontekstā;
4. veikt padziĜinātu vēsturiskās ainavas izpēti kādā no Dundagas muižas
pusmuižu senajiem centriem un muižas rentes saimniecībām, izmantojot ainavas
lasīšanas pieeju.

Šodien muižas laika ainava ir tūrisma prece, tādējādi šāda veida pētījumi varētu veicināt
tūrisma attīstību konkrētajā teritorijā. Pētījuma ietvaros apzināti muižu kontekstā unikāli
kartogrāfisko materiālu avoti, kuri līdz šim pētniekiem nav bijuši pieejami. Šo materiālu tālākai
apzināšanai un izpētei iegūta Herder Institut stipendija, kas dos iespēju man personīgi ar šiem
avotiem šovasar strādāt klātienē Herder institūtā Vācijā Marburgā.
Ar šī pētījuma starprezultātiem „Dundagas muižas telpiskās struktūras 19./20.gs mijā”
esmu uzstājusies 69. Latvijas Universitātes konferences sēdē Ainavas pētījumu aktualitātes
2011.gada 2. februārī.
Bakalaura darbs sastāv no 4 nodaĜām un 4 apakšnodaĜām, satur 31 attēlu, 1 tabulu un 91
lapaspusi.

6
 1. AINAVA VĒSTURISKĀS ĂEOGRĀFIKAS KONTEKSTĀ

Ainavas interpretācijas vēsturiskās ăeogrāfijas pētījumos galvenokārt ir balstītas vietas

studijās, katru vietu uzlūkojot kā atšėirīgu, ar savu īpašo raksturu, vēsturi un ăeogrāfiju. Viens no
pamatprincipiem ainavas pētījumos nosaka, ka „senākais ir daudz spēcīgāks” jeb „tas, kas bijis
līdz šim vienmēr veido satvaru tam, kas ir pašlaik” (Roberts, 2002), tādējādi uzsverot vēsturisko
ainavas pētījumu nozīmi mūsdienu ainavas izpratnē. Ainavas lasīšanas gaitā un vietas studiju
veikšanas rezultātā iegūtie dati Ĝauj spriest par vēsturiskās ainavas veidolu un raksturu, atklājot
vietas un ainavas savdabību, raksturīgās īpatnības un iezīmes ainavas veidolā.
Mūsdienu kultūrainavas pamats tika radīts pagātnē. Kultūrainavu var uzskatīt par vienu
no bagātīgākajiem vēstures avotiem, par arhīvu, kas satur informāciju par to kā cilvēku
sabiedrības veidoja un iznīcināja savu dzīves vidi simtiem vai pat tūkstošiem gadu ilgi
(Fairclough, 2003).
Pirmsindustriālās tradicionālās lauku sabiedrības bija salīdzinoši noslēgtas sabiedrības,
kas patērēja lielāko daĜu no pašu ražotā un viĦu dzīves telpa bija relatīvi nemainīga. Šajos
apstākĜos lauku reăioni bija savstarpēji Ĝoti atšėirīgi, tajos atspoguĜojās centieni ražot produkciju
vietējās kopienas vajadzību nodrošināšanai. Taču līdz ar transporta sistēmas uzlabošanos, gandrīz
visur notika pārmaiĦas, kas ieviesa jaunu ēru ekonomikas, sabiedrības un kultūras attīstībā. Lai
izprastu šos pārmaiĦu procesus ir nepieciešams lauku ainavas uzlūkot kā sistēmas, kas ir saistītas
ar enerăijas plūsmas izmaiĦām, kā arī kā atšėirīgu telpisko hierarhijas līmeĦu subjektu (Muir,
1999).
PārmaiĦas ainavā visbiežāk tiek skaidrotas ar cikliskiem procesiem un ar sabiedriskās
iekārtas pastāvīgām pārmaiĦām (Schmidt, 1997). Ainavas kā sabiedriskās iekārtas skatījums pauž
uzskatu, ka ainava atklāj sabiedrības iekārtas būtību (Knapp, Ashmore, 1999). Mūsu aktivitātes
telpā pamatā vada fizikālas, ekonomiskas un sabiedriskas intereses. Mēs ne tikai piedzīvojam, ko
nozīmē ainava, mēs to arī izmantojam kā izteiksmes līdzekli, piemēram, ceĜot ēkas un
pieminekĜus (Helmfrid, 1994). Vēsturiskās ainavas studijas ir saistītas ar pagātni, laiku, kurā ir
bijušas citas sapratnes un attieksmes attiecībā pret dažādām praksēm ainavā (ZariĦa, 2010).
Tādējādi izprotot vēsturisko ainavu, iespējams vismaz daĜēji apzināt arī to veidojošās attieksmes.

Uzlūkojot ainavu kā fizisku realitāti, to ir iespējams strukturēt pēc ainavu veidojošām

komponentēm.

7
 Vēsturiskās ainavas raksturu veidojošās komponentes (pēc Rippon, 2004) ir šādas:

apdzīvojuma struktūra;

satiksmes un sakaru tīkli;

lauku un tīrumu sistēmas;

meži un mežaine;

kopīgā zeme;

industriālie kompleksi;

virszemes ūdeĦi;

militārās sistēmas;

rekreācijas sistēmas.

Tomēr tai pašā laikā būtiski atcerēties, ka ainavu veido nevis atsevišėi elementi, bet to
sakārtots kopums.
Cilvēku savstarpējās attiecības veido cilvēka attieksmes pret apkārtni. Vietas veidols,
struktūra un tās lietojums atspoguĜo sabiedrības un kultūras nevienlīdzību. TamdēĜ pastāvošās
attiecības starp cilvēkiem un vidi nevar apskatīt bez sabiedrībā pastāvošās varas attiecību
analīzes. Lielāko daĜu ‘ikdienas’ ainavu var lasīt kā valdošās kultūras grupas mēăinājumu
rezultātu ierakstīt savas vērtības ăeogrāfiskā ainavā. Tradicionāli, varu apskata kā valdošās
grupas spēju sasniegt noteiktu rezultātu (piemēram, uzturēt tās ietekmi, vai izmantot tās valdošās
pozīcijas, lai iegūtu noteiktas privilēăijas vai apbalvojumus). Cauri laikam, daudz dažādas
iestādes un indivīdi sevi ir pasnieguši kā tiesīgus varas īpašniekus un kā noteicējus, kas ir pareizi
un nepareizi, labi un slikti, likumīgi un nelikumīgi. Varas pielietošana no vienas grupas puses
vienmēr izsauc, ierosina pretošanos no citām grupām. Dažreiz šie pretošanās veidi tie nomākti ar
šėietami mazām sekām, kamēr citos gadījumos, tie var mainīt varas attiecību raksturu, pārveidot
attiecības starp cilvēku un vietu (Holloway, Hubbard, 2001).

8
 2. MATERIĀLS UN METODES

Vēsturiskās ainavas izpētei izmantota ainavas lasīšanas pieeja, šėērsgriezuma metode.

Šėērsgriezuma metodē tiek pētīti vēsturiskie elementi, kas pastāvējuši noteiktā laika posmā.

1. attēls. Šėērsgriezuma analīze vēsturiskā ăeogrāfijā (Vervloet, 1984)

Uz ainavu var lūkoties no dažādiem skatupunktiem. Ainavu vēsturnieki, arheologi un

kultūrăeogrāfi savās studijās izmanto ainavas lasīšanas skatījuma veidu. No vienas puses tā ietver
ainavas elementu izpēti lauka apstākĜos, no otras – vēsturisko datu interpretāciju konkrētas vietas
piemērā.
Ainavas lasīšana (ZariĦa, 2010) ietver:

ainavas vizuālo novērtējumu – cilvēka darbības ietekmes (vēsturiskās un šodienas
darbības nospiedumus, šodienas darbības), dabas elementu īpatsvaru un ainavas dabisko
reăenerāciju;

ainavas kartogrāfiskā materiāla analīzi – dažādu laiku aerofoto, topogrāfisko un tematisko
karšu analīzi;

ainavas stāstu interpretācijas – intervijas un sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem;

ainavas vietvārdu analīzi;

dažādas detalizētības pakāpes iedzīvotāju sastāva analīzi;

ainavas kontekstualizēšanu dažādu mērėu ietvaros.

Vispusīgāku izpratni par ainavas sociāli un ăeogrāfiskām un telpiskām struktūrām

iespējams gūt, apskatot teritoriju dažādos mērogos, piemēram, aplūkojot ainavas struktūru
pusmuižā, rentes saimniecībā. Rentes saimniecības ainava pēc A. Mellumas u.c. (2006)

9
iedalījuma ir definējama kā vietas ainava. Vietas ainavas mērogs ir detālākais ainavas mērogs,
kurā mēs ainavu reāli izjūtam ar visām savām maĦām. Pēc Grano (Granö, 2003), tās ir tuvuma
ainavas – ainavas, kuras vienmēr ir ap mums pārvietojoties ainavu telpā. Savukārt pusmuižas
ainava pēc A. Mellumas u.c. (2006) pieder pie lokālās ainavas jeb ainavu telpas. Tās atspoguĜo
cilvēka un dabas mijiedarbību konkrētās situācijās (Melluma u.c., 2006). Skatoties uz ainavu šādā
mērogā, tajā ir labi saskatāmas iepriekšējo paaudžu atstātās zīmes, vēsturisko laika slāĦu
nospiedumi, ainavas attīstības virzieni.
Izvēlētā pētījuma metode – ainavas lasīšana – vienmēr ir vietas studija. Manis izvēlētā
vieta ir Dundagas muiža. Vēlos uzvērt, ka šai pētījumā Dundagas muiža ir uztverta un analizēta
kā teritoriāli un saimnieciski nedalāms kopums. Šāds skatījums uz muižu paver iespējas analizēt
tās saimniekošanas sistēmu, kā arī to, kā saimniecības uzbūve caur sociāli ăeogrāfiskām un
telpiskām struktūrām izpaudās ainavā. No otras puses, tas pieprasa izvēlēto teritoriju aplūkot
vispusīgi dažādos mērogos, sākot ar viensētu līdz muižas centram. Dundagas muiža pastāvēja
16.-20. gadsimtā un tā bija lielākais vienkopus esošais vācu īpašums Krievijas Baltijas provincēs.
Lai atvieglotu vēsturisko materiālu izziĦas un pētniecības darbu, šai pētījumā Dundagas
muižas teritorija aplūkota bez tai 1846. gadā pievienotās TiĦăeres muižas. Pēc TiĦăeres muižas
pievienošanas Dundagas muižas platība palielinājās par 64 km2, kas salīdzinot ar kopējo muižas
platību (853 km2) ir niecīga tās daĜa. Turklāt abu- Dundagas un TiĦăeres- muižu saimnieciskā
struktūra gadu gaitā bija veidota neatkarīgi un, pievienojot TiĦăeres muižu Dundagas muižai,
Dundagas muižas saimniekošanas sistēmā netika veikti ievērojami pārkārtojumi.
Būtisku lomu pētījumā ieĦem informācijas avotu apzināšana par Dundagas muižas
uzbūvi, kas līdz šim nav darīts. Pētījuma ietvaros apzināts apjomīgs informācijas avotu
daudzums, kuri sniedz uzziĦas gan par muižas funkcionēšanu, telpisko sakārtojumu, gan arī
sniedz ieskatu par dažādiem sociālajiem slāĦiem un to savstarpējām attiecībām. Pieejamā
informācija rada iespēju analizēt pēc mēroga un funkcijām atšėirīgas teritoriālās saimniekošanas
vienības – rentes saimniecību, ciemu, pusmuižu, kas Ĝauj gūt vispusīgu priekšstatu par dzīvi
Dundagas muižā kopumā.
Vairums aprakstu, tekstuālas informācijas par Dundagas muižu iegūta no Kubalu
skolas- muzeja apkopotiem materiāliem. Liela daĜa informācijas materiālu ir lasāmi vecajā drukā
un vācu valodā, kura satur mūsdienās vairs nelietotus vārdus, tamdēĜ to nozīmes izprašanai
atsevišėos gadījumos bija nepieciešama muižas laika vācu valodas vārdnīca. Kā vērtīgākos
informācijas materiālus, kas sniedz uzziĦas par Dundagas muižu un tās teritoriju, vēlos atzīmēt:
H. Wätjen „Baron Christian von der Osten-Sacken Majoratsherr auf Dondangen. Ein Leben in
10
Kurland 1859-1919”, S. Cimermanis „Zveja un zvejnieki Latvijā 19.gadsimtā”, A. Švābes
grāmatā „Kurzemes muižas tiesības„ publicēto Dundagas desmitnieku likums, U. Slippenbach
ceĜojuma aprakstu „Malerische Wanderungen durch Kurland” (1809), F.J Bankau publicēto
dzejoli „Dondangen (1721)” avīzē „Das Inland”, kā arī K. Dravnieka atmiĦu krājumu par
Pēterkužnieku sētu. Sociālās struktūras noskaidrošanai Dundagas muižā izmantoti tādi
daiĜliteratūras darbi, kā Fr. Mālberăa darbs „Platā ēna”, Fr. Adamoviča dzejas krājums „Rudens
ziedi”, kā arī pierakstīti cilvēku atmiĦu stāsti. Savukārt par kopējo situāciju Kurzemes muižās
Kurzemes guberĦas laika posmā informācija iegūta galvenokārt no A. MieriĦas, H. Stroda un A.
Boruka publikācijām, kā arī S. CimermaĦa sniegtām konsultācijām.
Ainavas studijās nozīmīgs informācijas avots ir vizuālie uzskates līdzekĜi kā, piemēram,
kartes, plāni, foto materiāli. Vairums kartogrāfisko materiālu ir manis pašas veidoti, izmantojot
kartogrāfisko metodi, kas ietvēra dažādos avotos pieejamās informācijas analīzi, apkopošanu,
apstrādi, karšu precizitātes novērtēšanu, karšu skenēšanu, piesaistīšanu koordinātām,
digitalizāciju u.c. Kartogrāfiska satura informācija iegūta no Latvijas Valsts Vēstures arhīva,
Kubalu skolas – muzeja pētījuma publicēta Dundagas pašvaldības laikrakstā „Dundadznieks”,
Latvijas Vides, ăeoloăijas un metereoloăijas centra, Herder Institut Vācijā, kā arī organizācijas
„Lībiešu krasts” pasūtītā vietvārdu kartes projekta. Kartes veidotas ArcMap10 programmatūrā.
Līdz mūsdienām saglabājušos ainavas elementu identificēšanai un kopējās situācijas
noskaidrošanai bijušās muižas teritorijā veikti lauka darbi. Apsekoti galvenie aktivitātes punkti –
pusmuižas, muižas centrs, kā arī Pēterkužnieku sēta. Savu lielāko mūža daĜu esmu pavadījusi
Dundagas pagastā, rakstot bakalaura darbu dzīvoju Kolkā un veicu regulārus izbraucienus pa
muižas teritoriju. Labi pārzinot teritoriju, man bija iespēja braukt pa tiem pašiem ceĜiem, pa
kuriem 19.gs brauca to ainavu aprakstu autori, iztēloties tā laika ainavu, salīdzināt, pamanīt tajā
detaĜas, kurām iepriekš nepievērsu uzmanību. Veikti atsevišėi saglabājušos muižas ēku foto
uzĦēmumi un intervijas ar Vilni Mitleru.
Bakalaura darbā iekĜauts gan ainavas vizuālais novērtējums, gan ainavas kartogrāfiskā
un arhīva materiālu analīze un stāstu interpretācija.

11
 3.DUNDAGAS MUIŽAS AINAVAS SOCIĀLI FUNKCIONĀLĀ TELPA
KURZEMES GUBERĥAS LAIKPOSMĀ

3.1. Apdzīvojuma struktūra

Dundagas muiža tāpat kā pārējais Ventspils apriĦėis, bija vismazāk apdzīvota visā
Kurzemē. Ap 19. gs. vidu Dundagas muižā dzīvoja vien 10 cilvēki uz kvadrātkilometru. Izklaidus
esošas zemnieku saimniecības veidoja 34 ciemus iekšzemē, ievērojami blīvāk tās apvienojās 9
līvu apdzīvotos ciematos jūrmalā (Wätjen, 1994). Cilvēku apdzīvotās vietas un iekoptie lauki
veidoja saliĦas lielajā mežu un purvu masīvā (meži un purvi aizĦēma 70% jeb 600 km2 no 853
km2, kas ir muižas kopējā platība). Vismazāk apdzīvota bijusi teritorija starp Šlīteres jeb Zilo
kalnu krauju un piekrasti, kā arī muižas teritorijas austrumu mala un dienvidu stūris, lūkojoties
pretēji visblīvāk bijusi apdzīvota pati piekraste un Dundagas pacēlums.
Dundagas muižas centrā dzīvojuši 200 cilvēki. Pārējos iedzīvotājus var dalīt divās
grupās: piekrastē dzīvojošos zvejniekos jeb jūrmalniekos un iekšzemē jeb kalnā dzīvojošos
zemkopjus sauktos par arājiem. Gandrīz visi jūrmalnieki zvejoja jūrā un iespēju robežās audzēja,
labību, turēja lopus, tas ir nodarbojās ar lauksaimniecību. Arājiem savukārt galvenais iztikas
avots bija lauksaimniecība. Pēc 1826.gada uzskaites datiem arāju sētu bijis 3 reizes vairāk nekā
zvejnieku sētu attiecīgi 71 un 238 (Cimermanis, 1998).
Dundagas muižā Kurzemes guberĦas laika posmā mita vairākas tautas: latvieši, lībieši,
sāmsalieši, krievi un vācieši. Lībieši visai noslēgti dzīvoja piekrastes daĜā un nodarbojās ar
zvejniecību. Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, Melnsils
bijuši izteikti lībiešu apdzīvoti ciemi (Cimermanis, 1998). Sāmsalieši un igauĦi pavasarī regulāri
brauca uz Kurzemes piekrasti, kur tos salīga darbā zemnieki un zvejnieki, rudenī viĦi devās
atpakaĜ uz dzimteni. Vācieši bija nelielā skaitā, domājams, koncentrējušies muižās un pusmuižās,
ap 1900.gadu Dundagas muižā dzīvoja 120 vācieši (Wätjen, 1994). Gar jūras piekrasti regulāri
bija izvietoti robežsargu posteĦu jeb kordoni, robežsargi bija slāvu tautības. Latvieši galvenokārt
nodarbojās ar lauksaimniecību un mita augšpus Šlīteres kraujas.
Kurzemes guberĦas laikā Dundagas muižā izdalāmi atšėirīgi apdzīvojuma veidi:
pusmuiža, ciems, rentes māja, par dzimtu izpirkta saimniecība, mežsargmāja, amatnieka māja,
mazmāja, mežklausītāja māja u.c. Tās atšėirās gan pēc mēroga, to iedzīvotāju sociālā statusa, gan
arī struktūras, kas izriet no diviem iepriekšminētajiem faktoriem.

12
 Apdzīvojuma struktūra Dundagas muižā Kurzemes guberĦas laikposmā mainījās
pamazām līdz ar iedzīvotāju skaita pieaugumu un saimniekošanas veida maiĦu, no kuriem
pēdējais izsauca arī pārmaiĦas sociālās attiecībās. Pēc 1817.gada notika pāreja no dzimtbūšanas
uz klaušu saimniecību. To pēc aptuveni 40 gadiem nomainīja rentes saimniecība, kas savukārt
noslēdzās ar saimniecību pārdošanu zemniekiem dzimtsīpašumā. Katra no šīm sociālām un
saimnieciskām sistēmām, kā arī pāreja no vienas uz otru bija ar likumu tiesiski noteikta.
Aplūkotajos avotos minētais iedzīvotāju skaits Dundagas muižā pieaug no 5000
1809.gadā (Slippenbach, 1804) līdz 10 000 1858.g. (Šuvcāne, 2010) un 11 000 1914.gadā (Ābols,
1994). Pēc šiem datiem kopš 1809.gada iedzīvotāju skaits nepilnu 50 gadu laikā ir dubultojies.
Iedzīvotāju skaita palielināšanās bija viens no iemesliem sētu skaita pieaugumam 19. gs. pirmajā
pusē (Cimermanis, 1998). 19.gs laikā apgūta iepriekš Ĝoti reti apdzīvotā teritorija starp Zilo kalnu
krauju un Rīgas jūras līci, pārējo jaunizveidoto sētu iedzīvotāji palielinājuši galvenokārt jau
apgūtu teritoriju apdzīvojuma blīvumu (skatīt 2. attēlu).
Muiža apzināti gan likvidēja (zemnieku zemes pievienošana muižas zemēm 19.gs I
pusē), gan veidoja jaunas saimniecības. Zemnieku zemes pievienošana muižas zemēm skāra tikai
tos ciemus, kuros bija izveidotas pusmuižas.
Mežu izciršanai kopš 19. gs. 20.-30. gadiem un 1834. gada ugunsgrēkam, kura rezultātā
ilgstošā sausuma un karstuma dēĜ jūlija un augusta mēnesī izdega ~10 jūdzes meža, sekoja jaunu
zemnieku un zvejnieku sētu ierīkošana izcirtumos un izdegumos (Cimermanis, 1998 un Sloka,
1930) (skatīt 3. attēlu). Šādu sētu nosaukumiem raksturīgs priedēklis Jaun- (Cimermanis, 1998).
Tā, pēc 1834.gada ugunsgrēka joslā starp Dundagas pacēlumu un austrumu piekrasti ziemeĜu –
dienvidu virzienā ierīkoja 22 jaunas saimniecības. Līdzīgi piemēri ir Desu ielas izveidošanās
Ăipkā un sešu mazistabu ierīkošana Saunagā izcirstā Mencmeža vietā u.c., kuri tālāk ir sīkāk
apskatīti.

13
 2. attēls. Apdzīvojuma izmaiĦas Dundagas muižā 19. gs. - 20. gs. sākums
(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 630.f.1.apr.,157.l.; Kubalu skolas - muzeja pētījums;
Goba, Kavacis, 1992; Карта гравирована при Военно-топографическом Депо, 1915 )

14
 3. attēls. Pēc 1834.gada ugunsgrēka izveidoto sētu atrašanās vietas
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992;
Sloka, 1930)

15
Apdzīvojuma pēctecības un vietvārdi

Senākais man zināmais rakstiskais avots, kas liecina par apdzīvojumu Dundagas muižas
teritorijā ir 1290. gada dokuments, kurā sakarā ar strīdu starp Kursas bīskapu un Rīgas
domkapitulu, uzskaitītas pēdējam piederošās vietas ir regionibus Donedange et Thargale.
Zīmīgi, ka vairums tajā minēto Dundagas ciemu nosaukumu ir saglabājušies un tiek
lietoti arī mūsdienās. Tas apliecina konkrētās vietas apdzīvojuma nepārtrauktību. Tādi ir
Walpene1 -Walpenen2 - Gut Walponen - Valpene3; Navien1– Newed –Newegen –Neveja3;
Videle 1– Widelhof- Wideln –Vīdale3; Munye1 – Munen4 -MuĦi3; Asen1 – Asen – Gut Asen –
Āži3; Hilsen1 –Ildsern4- Ildzere3; Patzen- Pazen 4- Pāce3; Sebdagen1 – Sabdagen4 –Sabdagas3;
Sosterne1- Saustern4 – Saustere3; Calten1 – Kolken – Kalken – KaĜėi3; Gavsene1- Gavsene3.
1387.gada dokumentā par strīdu starp Kursas bīskapu un Rīgas komkapitulu uzskaitīti
vēl šādi iepriekš neminēti līdz mūsdienām saglabājušies ciemi kā Domesnes (Kolkasrags), Klein
– Irwa (Mazirbe), Sigkeragke (Sīkrags), Gipkewalme (Ăipka), Suden (Sūde), Sumeren
(Sumbere), Osten (Oste) (Bunge, 1857).
Interesanta sakritība atklājas salīdzinot Vīdales ciema agrāk lietotos nosaukumus ar to,
kā vietējie savu ciemu sauc šobrīd. Vīdale ir oficiālais ciema nosaukums, bet vietējie to sauc par
Vīdel, ‘a’ patskaĦa vietā lietojot ‘e’. Šis pats patskanis tiek izmantots arī visos uzskaitītajos
vāciskotajos ciema nosaukumos. Zīmīgas ir arī nosaukumu daĜas ‘hof’ un ‘gut’, kurām vajadzētu
liecināt par pusmuižas esamību konkrētajā ciemā. Pie šī ciema atgriezīšos vēlāk, apskatot
pusmuižas jau kā saimnieciskas vienības.
Šlīteres nosaukumam Schlieterhof un agrākajam Jaunmuižas nosaukumam München-
hof, iespējams ir kāda saistība ar Dundagas sākotnējiem īpašniekiem: bīskapu Munschauzen un
Sliter. Šlīteres pusmuiža izveidota Šlīteres kalnos (Bankau, 1855). Vietvārds Schlieter-Berge
(Šlīteres kalni) lietots jau vismaz 100 gadus pirms Šlīteres pusmuižas izveidošanas.
Vietvārds kodolīgā veidā bieži vien pasaka ne vien būtiskāko par pašu teritoriju kā
fizisku realitāti tā došanas laikā vai pat pirms tam, bet arī par tam piešėirtajām nozīmēm.
Jaunizveidoto muižu vārdi tam ir lielisks piemērs, turpretim seno ciemu nosaukumu nozīmju
izprašana mūsdienās ir krietni sarežăītāks process, jo tam nepieciešamās zināšanas (valoda u.c.)
gadsimtu gaitā ir gājušas zudībā.

1
minēts 1290.gada dokumentā
2
minēts Neumann C., 1846. Karte von Kurland.
3
mūsdienās lietots vietvārds
4
minēts Karte des westlichen Ruβlands, 1918

16
 Piemēram, Seehof (Ezermuiža) izveidota, nolaižot uz jūru DieviĦa jeb Vīdales ezeru.
Althof (Vecmuiža) un Neuhof (Jaunmuiža). Nosaukumi var liecināt par pusmuižu
relatīvo vecumu, taču bez dziĜākas izpētes tas varbūt maldinoši. Abām pusmuižām: Jaunmuižai
un Vecmuižai muižas laikā ir mainīti nosaukumi. Vecmuiža līdz 1769.gadam bijusi Dundagas
mācītājmuiža un Jaunmuiža pirms 1721. gada nesa München - hof vārdu (Bankau, 1855).
Dokumentāri apliecinājumi abu pusmuižu izveidošanas gadiem nav atrasti, taču Vecmuižai kā
mācītājmuižai katrā gadījumā jābūt vienai no vecākajām Dundagas pusmuižām.
Karslhof (KārĜmuiža) nosaukta muižnieka Carl Osten Sacken vārdā un Klarafeld
(Klāraslauki) nosaukta Dundagas muižnieka Carl Ludwig Ferdinand v. d. Osten- Sacken sievas
vai meitas vārdā. Pēc šo personu dzīves laika var aptuveni noteikt arī pusmuižas izveidošanas
gadu. Ar Clara von Keudell muižnieks apprecējies 1857.gadā, abu meita Clara Hedwig dzimusi
1860. gadā. Dundagā (Wätjen, 1992).
Mācītājmuižu vārdi sakrīt ar ciemu, kurā atrodas baznīca, kurai konkrētais mācītājs
kalpo - Mazirbes mācītājmuiža ar baznīcu Mazirbē, Dundagas mācītājmuiža ar baznīcu Dundagā.

Apdzīvoto vietu tipi

Ciems ir apdzīvojuma struktūra, kuru līdz ar tajos esošām zemnieku saimniecībām

muiža mantoja. Savukārt tādi jēdzieni kā pusmuiža, kalpu māja, rentes māja, mežklausītāja,
amatnieka, mežsarga māja, par dzimtu izpirkta saimniecība jau ir tieši saistīti ar muižas sistēmas
pastāvēšanu un attīstību.

Ciems

Jūrmalas ciemiem, kā, piemēram, Kolkai, Vaidei, Sīkragam, Pitragam, Košragam ir,
atšėirībā no Dundagas pacēlumā esošiem ciemiem raksturīgā neregulāra izklaidus izkārtojuma,
izteikti lineārs saimniecību izkārtojums līnijā gar piekrasti. Ăipkas un, it īpaši, Mazirbes ciems,
kurš atrodas piekrastē, ir interesants ar jūrmalas ciemam netipisko apdzīvojuma struktūru, kura
sasaucas ar saimniecisko darbību tajos. Abos šais ciemos satopamas gan zemnieku, gan zvejnieku
saimniecības. Zvejnieku saimniecības izkārtojušās lineāri gar piekrasti relatīvi cieši viena pie
otras, savukārt zemnieku saimniecības virzienā uz iekšzemi no jūras izklaidus ar ievērojami
lielāku atstarpi starp saimniecībām. Apdzīvojuma blīvumam ir būtiska saimniekošanas būtību
skaidrojoša loma. Zemniekam kapitāls bija zeme, zvejniekam zivis. Gan pie viena, gan otra
17
saimniekošanas veida iztiku guva kopīgā darbā. Tas, domājams, ir viens no iemesliem, ar ko
skaidrot mazmājnieku esamību uz saimnieka zemes. Uz Mazirbes ciema zvejnieku saimniecības
Bunku māju zemes bijuši proporcionāli saimniecības zemes platībai salīdzinoši daudz
mazmājnieki, kas nebūtu iespējams uz zemnieka saimniecības. Apdzīvojuma blīvums skaidro
resursu izvietojumu un ierobežotību. Zemes resursi salīdzinot ar jūras zivju resursiem tajā laikā
uzskatāmi par ievērojami ierobežotākiem.
Manuprāt, tieši auglīgas zemes trūkums Rīgas jūras līča piekrastē, it īpaši posmā no
Melnsila līdz Ăipkai, un tās esamība otrpus ragam ir cēlonis tam, kādēĜ Baltijas jūras piekraste
bijusi ievērojami blīvāk apdzīvota nekā Rīgas jūras līča piekraste. Abas piekrastu daĜās dominē
atšėirīgi noguluma slāĦi: Lieljūras piekrastē tie ir Baltijas ledus ezera nogulumi, bet līča piekrastē
– eolie nogulumi (skatīt 4. attēlu). Eolie nogulumi ir salīdzinoši daudz neauglīgāki, tos veido tikai
smilts, kas pie tam ir labi šėirota un tāpēc no šādiem nogulumiem izskalojas organiskās vielas un
veidojas diezgan neauglīga podzola augsne. Turpretim Baltijas ledus ezera nogulumos bez smilts
var būt gan māls, gan aleirīti, kas paaugstina augsnes auglību. Visi līča piekrastē esošie ciemi –
Kolka, Melnsils, Ăipka, Žocene atrodas uz ledus ezera nogulumu ieslēgumiem. Tātad, lai gan
zvejnieku saimniecības galvenais iztikas avots ir jūras zivju resursi, to pastāvēšanā izšėiroša
nozīme ir bijusi lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieejamībai un kvalitātei. Otrkārt, Baltijas
jūras piekrastes novietojums ir izdevīgāks kuăošanai nekā Rīgas jūras līča piekrastē, izĦemot
gadījumu, ja galamērėis ir Rīga. Kuăojot no Rīgas jūras līča puses uz citām valstīm, kā arī
Ventspili un Liepāju, ir jāveic, gan lielāks attālums, gan katru reizi jāšėērso kuăošanai bīstamais
Kolkas raga sēklis.

18
19
Pusmuiža

Dominējošais vairums avotu min, ka Dundagas muižai 19.gs./ 20.gs. mijā bijušas 14
pusmuižas un 2 mācītājmuižas. Pusmuižas, kuras izveidoja ciemu centros, parasti pārĦēma ciemu
nosaukumus un saglabāja tos (Pāvulāne, 1994). Dundagas muižā tādas bija KaĜėu, Āžu, Kolkas
(Domesnaes), Sūdes, Ăipkas, Valpenes un Ăibzdes pusmuižas. Pārējo pusmuižu, izĦemot
Klārmuižu (Klarafelde), nosaukumi ir salikteĦi, kuri beidzas ar ‘hof’ (‘muiža’): Karlshof, Althof,
Neuhof, Schlieterhof, Seehof, Feldhof. Šie nosaukumi ir muižas laikā radīti. Tie nav pārĦemti no
ciema vai kādas mājas vārda. Par to, pirmkārt, liecina ‘hof’ izskaĦa un, otrkārt, pirmā vārda daĜas
nozīme atšėirībā no senajiem ciemu vārdiem ir mums skaidri saprotama. Tuvākais ciems no
pusmuižām, kurām doti jauni nosaukumi, atrodas vidēji 3,2 km attālumā. Vismazākā distance
starp ciemu – pusmuižu ar jaunveidotu nosaukumu pastāv starp Anstrupi un Vecmuižu (1,5 km).
KārĜmuiža ir vienīgais man zināmais pusmuižas piemērs Dundagas muižā, kurš izveidots ciema
vietā, nepārĦemot tā vārdu.
Līdz 19. gs. sākumam pusmuižām bija administratīva un saimnieciska iedalījuma
nozīme, taču apdzīvojumu struktūrā tā izmaiĦas neieviesa vai arī ieviesa Ĝoti minimāli. Toties pēc
~1830. gada ar pusmuižām saistāma kalpu mājas kā jauna apdzīvojuma elementa ieviešana
ainavā, kā arī uz pusmuižas zemes esošo zemnieku saimniecību likvidācija. Sākumā, kamēr vēl
nebija uzceltas kalpu mājas, pusmuižas kalpus nomitināja tur esošo zemnieku mājās, pašu
zemniekus no tām izliekot. Dundagas muižā bijuši vismaz 8 šādi piemēri (MieriĦa, 1968). Kalpu
māju dibināšana bija būtiski svarīga pēc klaušu sistēmas likvidēšanas (1863.gada 6.septembrī tika
pieĦemts ėeizara dekrēts, kas noteica, ka klaušas Kurzemē galīgi likvidējamas četru gadu laikā).
1861.gadā Kurzemē konstatētas 713 kalpu mājas, bet 1863.gada skaitīšanā jau 948 (Dunsdorfs,
1938).
KaĜėu, Valpenes, Jaunmuižas un Šlīteres pusmuižas ir tipisks piemērs zemnieku
saimniecību un centra savstarpējam izkārtojumam pusmuižās. Tās vidēji 1,5 – 2 km atstatumā no
pusmuižas centra veido ap to apĜveida gredzenu. Pēc gredzena rādiusa domājams var spriest par
pusmuižas zemju platību. Kalpu māju skaits bija atkarīgs no pusmuižas saimniecībai
nepieciešamo kalpu skaita, kas savukārt bija saistīts ne vien ar pusmuižas zemes platību lielumu,
bet arī ar tās funkciju. Piemēram, Sūdē (aramzemju un pĜavu kopējā platība 486 ha (LVVA,
1679.f., 172.apr., 1969.l., 130.lpp ), kas salīdzinājumā ar pārējām pusmuižām nosaucama par
mazu lopu pusmuižu, bija 7-8 kalpi, kuri dzīvojuši vienā kalpu ērbiăi jeb kalpu mājā (AuziĦš,

20
2005). Savukārt Laukmuižā (platība ap 100 ha) bija divpadsmit kalpu trīs ērbeăos katrā pa četri
(AuziĦš, 2002).

Rentes māja

Jēdziens rentes māja apzīmē saimniecību, kas tiek izrentēta uz noteiktu laika periodu
par noteiktu samaksu. Pirms māju izdošanas rentē, kā arī pārejas posmā paralēli, pastāvēja klaušu
iekārta. Abos gadījumos saimniecība bija muižas īpašnieka īpašums. Mājas iemītnieku tiesības un
pienākumus uz saimniecību noteica rakstisks nomas vai klaušu kontrakts starp ăimenes galvu un
muižas īpašnieku. Galvenā atšėirība starp klaušu un rentes māju bija pamat samaksā – attiecīgi
darbā vai naudā.
„Ēkas jau bija uzbūvētas un lauki iestrādāti, kad Juris Pēterbergs ar sievu pārnāca uz
Kužniekiem kā rentnieks no Lubes ciema KeĜĜu mājas ap 1830.-1840.g. Kužnieki toreiz piederēja
TiĦgeres muižas kungam. Kungs lika izvēlēties Kužniekus vai DižgaĜu mājas. Juris izvēlējās
Kužniekus labāku ganību dēĜ. DižgaĜu zeme bijusi smilšaina, neauglīga. Rente bija jāmaksā
Kužnieku īpašniekam – TiĦăeres muižas kungam, kas varēja renti uzteikt kurā katrā laikā.
TamdēĜ rentnieks nepūlējās saimniecības uzlabot. Uzlabojot saimniecību un palielinot tās
ienesību, arī rente tiktu palielināta. Dzīvoja un saimniekoja, kā bija saimniekots vienmēr, un
centās samaksāt renti. Ēkas bijušas labas, visas kunga celtas. Dzīvojamā māja ar dakstiĦu jumtu,
citas ēkas ar lubu vai šindeĜu jumtiem. Bijušas divas klētis – lielākā saimniekam, mazākā kalpiem
un vaĜeniekiem, piedarbs un rija ar mazo šėūni un vēl pirtiĦa.” (Dravnieks, 1994).
Nomniekiem ar kontraktu bija noteikts turēt māju ēkas un sētas (žogus) kārtībā. Visi
būvniecības un labošanas darbi jāveic nomniekam pašam ar muižnieka bez maksas izsniegtiem
materiāliem, kuri pašam klāt jāpieved (Rechenberg, 1848). Muiža noteica gan ēku būves vietu,
gan lielumu (Šuvcāne, 2010). Pārbaudot saimnieka darbību un atrodot tajā kādu pārkāpumu,
muižniekam bija kontraktā noteiktas tiesības jebkurā brīdī izlikt nomnieku no mājām un pieprasīt
zaudējumu atlīdzināšanu.
Sētu iznomāšana par naudu Dundagas muižā aizsākusies ap 1845.gadu. Šajā gadā
Mazirbē jau dažas sētas tika iznomātas tikai par naudu (AuziĦš, 2005), lai gan Kurzemes draudžu
hronikā teikts, ka pirmās zvejnieku sētas Raggan, Kīši un SiliĦi par nomu ir izdotas gadu vēlāk,
1846.gadā, un māju izdošana rentē pie Lieljūras sākusies gadu vēlāk 1847.gadā. Agrāk zvejnieku
saimniecību apsaimniekotāji nomu muižai maksāja gan ar zivīm, gan naudu.

21
 Reizē ar zvejnieku sētu iznomāšanu par naudu aizsākusies arī zemnieku sētu naudas
nomas saimniekošana. 16 gadus pēc sētu iznomāšanas par naudu sākuma šāda kārtība ieviesta jau
visās Dundagas muižas saimniecībās, izĦemot tikai tās sētas, kas piederēja pie abām
mācītājmuižām (Dundaga (Kurzemē) Pēterburgas Avīzes, 20). Tātad Dundagas muiža, līdzīgi
citām muižām, uz nomas saimniecību bija pārgājusi pirms to noteica ar likumu 1863. gadā. 1861.
gadā Jurău dienā jau 82,1% no Kurzemes zemnieku saimniecībām izdeva uz nomas līgumiem
(Heyking, 1862).
Vairumā piekrastes zvejnieku sētu klaušu sistēma saglabājās līdz to aizliedza likums.
Māju iemītnieki par māju maksāja gan ar naudu, gan ejot klaušās. Samaksas apmērus laikā no
1833. – 1867. gadam (Šuvcāne, 2010) brīvi noteica muižnieks, zemniekam bija izvēle tos
pieĦemt vai nepieĦemt. 1878. gadā par 319 iznomātām mājām Dundagas muižnieks ieĦēmis
32 000 rubĜu rentes naudu. Šai pašā avotā minēts arī, ka ‘turpmāk māju rentes būs jāpaaugstina,
jo jaunāko laiku būšanas un vajadzības arī no muižas, no paša dzimtskunga, paăēr lielākas
izdošanas, lielākus naudas-upurus; bez tam arī mūsu naudas vērte pa tam ir kritusi, kurpretim
preču cenas gājušas uz augšu.’ (Rolands, 1878).
NepieĦemot muižnieka izvirzītos nosacījumus, rentniekam bija māja jāatstāj. 1862. gadā
nepieĦemot muižnieka KārĜa Osten- Sacken izvirzītos jaunos nomas noteikumus, nomnieka
statusu zaudēja ~35% jeb skaitā vismaz 38 (Cimermanis, 1998) no piekrastes māju
apsaimniekotājiem. Pitragā 1862.gadā gandrīz visām saimniecībām mainījušies apsaimniekotāji
(Šuvcāne, 2010).
„Un nu mēs 1600 dvēseles bez jumta un bez maizes esam palikuši, un arī tik nelaimīgi
esam palikuši, ka no mums seši izdzīti mežā stāv iekš kartupeĜu pagraba, kas mēs klusi un mierīgi
daudz simtus gadus esam nodzīvojuši šinī Kurzemes jūrmalā iekš tiem baltu smilkšu kalniem, un
paši savas mājas esam būvējuši.”(Šuvcāne, 2010). „Mūsu zemes paliek nestrādāti, kas tam gadam
nekādus augĜus nenes, mājas paliek tukši bez apkopējiem un bez saimniekiem – viena zorte
labība pa visam izzūd vasaras rudzi, kas pie mums ir geldīgi jūrmalas smilkstos.” (Altements,
1939).
Masveidīgā jauno nomas noteikumu izvirzīšana norāda, ka rakstiskus nomas līgumus
muižnieks ar jūrmalniekiem līdz tam nebija slēdzis vai arī to noteikumi pārskatīti katru gadu.
„Mēs, 77 līvnieku saimnieki, kas mēs ar saviem brāĜiem un māsām par visiem esam
1648 dvēseles jeb kāds vairāk vai mazāk, mēs lūdzam pazemības un žēlastības lūgšanu. Mūsu
cienīgs Kungs mums, 77 līvnieku saimniekiem, ar vienu vārdu visiem uzteic pie pagasta tiesas.”
(Šuvcāne, 2010).
22
 1826.gadā piekrastē dzīvojošie zvejnieki – dokumentos dēvēti par jūrmalniekiem
dzīvoja 71 sētā. 1896.gadā Dundagas jūrmalā no Jaunciema līdz Žocenei skaitījās 80 zvejnieku
saimniecības (Cimermanis, 1998). Tātad diezgan droši, ka mājas bija uzteiktas itin visiem
piekrastes sētu apsaimniekotājiem – nomniekiem.
Šī, tā sauktā, lībiešu dumpja rezultātā sākās straujāka latviešu ienākšana lībiešu ciemos
un abu tautu saplūšana, jo jaunie māju apsaimniekotāji daudzos gadījumos bijuši latvieši.
Saprotams, ka sākumā lībieši-zvejnieki ar to bijušu neapmierināti, kādēĜ starp viĦiem un
jaunienācējiem latviešiem-arājiem pastāvējušas nesaskaĦas. Jaunienācēji „arāji” esot dēvēti par
zagĜiem, mantu nozadzējiem un tamlīdzīgi. Savukārt jaunienākušais Sīmu saimnieks no Pitraga
esot teicis, ka tos zvejniekus vajagot aizdzīt un citu gabalu, ko nevarot aizdzīt, tie jāsadedzinot
jeb jūrā jānoslīcinot (Šuvcāne, 2010).
Kolkā kādu laiku tukšas stāvējušas 5 no 14 rentes mājām. Jaunajiem apsaimniekotājiem
muižnieks izvirzīja jau citus no 1859. gada atšėirīgus nomas nosacījumus. DaĜai rente bija
samazināta vai pavisam atlaista, piemēram, Korešu māja Lejas Krustēs vairāk nekā gadu bijusi
bez saimnieka un pēc tam par velti atdota uz vienu gadu (Šuvcāne, 2010). Samazinātā vai
pavisam atlaistā rente ir muižnieka atbildes reakcija uz to, ka mājas stāv tukšas, jo nav zvejnieku,
kas tās apsaimniekotu un iespējams arī uz 1862. gada slikto zveju, ko izraisīja vētras, un maizes
trūkumu. Muižnieks zvejniekus no mājām bija izlicis visā Dundagas muižas teritorijas piekrastē,
tādēĜ zvejnieku vietā varēja nākt tikai zemnieki. Tie ir divi pilnīgi atšėirīgi saimniekošanas veidi,
kuru īstenošanai vajadzīgas katram savas zināšanas un pieredze. Kā zemnieks lai saimnieko vietā,
kur maizi pērk, jo tā neizaug, kā tas ir bijis Dundagas jūrmalā.
Jūrmalnieki uzskatot muižnieka rīcību par netaisnīgu griezušies pie ăenerālgubernatora
A. Suvorova. Arī vēl pēc izlikšanas no mājām jūrmalnieki pastāvot uz savu taisnību rakstījuši
lūgumus ăenerālgubernatoram un troĦmantniekam atdod viĦu mājas, kā arī aprakstījuši, kā iet
postā viĦu agrākās mājas, no kurām tie 1860.gadā izlikti.

„Tie ēki, ko mēs esam taisījuši, tie top sadedzināti un izārdīti, izpostīti
pagalam pavisam. It neviens it neko vairāk netais pa jaunu, nevienu jumtu,
nevienu žogu. Pause (pavasarī) būs 4 gadi, kamēr viĦi tais mājās ir. Uz 2 gad
tik viĦi tappe likt bez kontrakt, tālab viĦi neko nerēėina par tiem mājiem.”
(Altements, 1939)

1861. g. 19. martā tapušo rakstu „Kurzem Dundagas Dommesneest”, kurā lībiešu
saimnieki atkal apliecinājuši, ka viĦi joprojām pastāv uz savu taisnību, parakstījuši 55 saimnieki

23
un, kas ir zīmīgi - arī 77 vaĜinieki (Šuvcāne, 2010). Tos vaĜiniekus, kuri dzīvoja nomnieka
dzīvojamā mājā, muižnieka rīcības sekas, izliekot no mājām saimnieku, ietekmēja tiešā veidā.
Reizē ar saimnieku – nomnieku mājas zaudē arī vaĜinieks, kurš pēc vienošanās ar nomnieku tajā
mitis. Nomnieks vaĜinieku vai kalpu pie sevis varēja uzĦemt tikai ar muižas valdīšanas
piekrišanu, pretējā gadījumā nomniekam bija jāmaksā soda nauda (Rechenberg, 1848). DaĜa
1862. gadā no mājām izlikto nomnieku, turpināja dzīvot tai pašā saimniecībā, kuru tie iepriekš
bija apsaimniekojuši kā nomnieki. Taču nu vairs ne kā mājas saimnieki, bet tikai kā kalpi,
vaĜinieki. Mājās, kurās viĦu senči bija dzīvojuši un saimniekojuši gadsimtiem ilgi no paaudzes
paaudzē un kuras bija viĦu senču celtas, viĦi no saimniekiem kĜuva par kalpiem. Taču tas bija
iespējams tikai tad, ja mājai atradās nomnieks, kurš to bija ar mieru pieĦemt par vaĜinieku.
19.gs pirmajos gadu desmitos Dundagas pagasta zemkopju un zvejnieku ăimeĦu
kopumā vidēji tikai 20,8 % bija māju saimnieku – nomnieku ăimenes (Šuvcāne, 2010). ĂimeĦu
pārliecinošs vairums (76,9 %) bija bezzemnieki: vaĜinieki- 29,4 %, kalpi – 33,3 %, atraitnes,
kuras lielākoties dzīvoja kā vaĜinieces vai laukstrādnieces, - 14,2 %. Uz vienu pagasta
saimniecību vidēji iznāca 1,4 vaĜinieku ăimenes, 1,6 kalpu ăimenes, 1,3 neprecētu puišu un 1,5
neprecētas laukstrādnieces (Cimermanis, 1998). VaĜinieki jeb iebūvnieki dzīvoja gan nomnieka
mājā, gan arī atsevišėās vaĜinieku mazistabās.

Mazmāja

Ar mazistabu jeb mazmāju, vaĜinieku māju saprot nelielu saimniecību uz barona vai
saimnieka zemes. Līdz izpirkšanai par dzimtu visas mazmājas atradās uz barona zemes.
Mazmājās dzīvoja kalpi, vaĜinieki, amatnieki, dienas strādnieki, atraitĦu ăimenes. VaĜinieku māju
būve Dundagas piekrastē notikusi ne vēlāk kā kopš 1753. gada (Cimermanis, 1998). Mazistabu,
iebūvnieku jeb vaĜinieku māju tīkls sāk veidoties ne vēlāk kā pēc 1850.gada (Cimermanis,
personīga ziĦa). 1857. gadā par dzimtu izpirktās zvejnieku saimniecībās bija 47 vaĜinieku
mazistabas (Sloka, 1930), bet 1896. gadā Dundagas jūrmalas posmā no Jaunciema līdz Žocenei
bija uzceltas jau 59 mazistabas (Cimermanis, 1998). Mazistabu īpatsvars strauji pieauga 19.-20.
gs. mijā, kad uz par dzimtu izpirktu saimniecību un muižas vai valsts fonda zemes ierīkoja
daudzas mazistabas (Cimermanis, 1994 un Cimermanis, 1995).
1878. gada Baltijas Zemkopja Pielikumā rakstā „Desmit dienas Dundagā” Teodors
Rolands min 54 iebūvnieku mājas Dundagas pagastā. Ja šo iebūvnieku skaitu Dundagas pagastā

24
pieĦem par pareizu, tad salīdzinot to ar piekrastes mazmājnieku skaitu, secināms, ka absolūtais
vairākums mazistabu atradušās piekrastes daĜā.
Pēc 1905. gada muižnieks ir apzināti ievērojami palielinājis mazistabu skaitu. Tam
rodami vismaz divi piemēri.
„1907. gadā uz Dundagas muižas platībām mazistabas zemi ierādīja veselām
bezzemnieku grupām. Zemes saĦēma gan zvejniekciemos dzīvojošie bezzemes zvejnieki,
amatnieki un pārējo darbu strādnieki, gan ienācēji no citām Dundagas novada un arī pārnovadu
vietām. Šie cilvēki palielināja jūrmalā dzīvojušo sīkzemnieku – zvejnieku skaitu, veidojot
jūrmalas ciemos jaunas apbūves daĜas, kam parasti bija ielveida (rindas) plānojums. Tā,
piemēram, Kolkas Melnsila galā uzcēla astoĦu zvejnieku sētu grupu (rindu), ko nosauca par
Kolkas zvejnieku ciemu. Ăipkā virzienā no iekšzemes uz jūru izauga nedaudz liektas rindas
apbūve, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par Desu ielu. Uz Mazirbes pusi, Sīkraga galā nosprauda ielu,
gar kuras abām pusēm uzcēla t.s. Jaunsīkragu jeb Sesku ciemu. Līdzīgas ielveida (rindas)
apbūves ar dažādu sētu skaitu redzamas Košragā, Mazirbē, Melnsilā, Pitragā, Saunagā. Dažos
ciemos atrodamas pat vairākas šādu sētu grupas.” (Cimermanis, 1998).
Savukārt Saunagā ap 1910. gadu nocirta Mencmežu, kas atradies aiz Vecvalka mājām,
un meža vietas zemi sadalīja 11 pūrvietas lielos gabalos, ierīkojot 6 saimniecības. Mazistabas
saĦēmuši gan cilvēki no Saunaga, gan no kalna (latviešu zemkopju apdzīvotie apvidi aiz Šlīteres
Zilajiem kalniem). Mazmājas sauca to saimnieku uzvārdos – Berėis, Frīdentāls, Frīdmans,
Jūrmals, Krīėis, Matisons, ZariĦš (Cimermanis, 1996). (Dundagas apkaimei raksturīgi
saimniekus, tāpat arī mājvārdus saukt vienskaitlī.) Tās visas atradās uz muižas zemes. Pirms tam
Saunagā bijušas tikai divas mazistabas, no kurām viena ir radusies agrāk par 1896. gadu. Tikai
viena mazistaba (Brants) 20.gs sākumā Saunagā atradās uz saimnieka zemes (Jaunvalki)
(Cimermanis, 1996).
Zemi mazmājām 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā muiža ierādījusi, Ħemot vērā lielu
sociālo spriedzi, kuru izraisīja lielais bezzemnieku skaits, bez tam muiža guva arī ienākumu no
jaunizveidotajām saimniecībām. Mazmājnieki maksāja muižai nomu gan par zemi, gan māju.
1905. gada zemnieku nemieros Dundagas muižai bija nodarīti lieli finansiāli zaudējumi, kā arī
izdeguši vairāk kā 1000 ha meža (Wätjen, 1994). Zemes ierādīšana mazmājniekiem domājams
bijis viens no veidiem kā gūt papildus finansu līdzekĜus saimniecības atjaunošanai.
Vairums vaĜinieku dzīvoja nevis mazmājā, bet sākotnēji savā kaktā un vēlāk kopējā
vaĜinieku vai kalpu istabā nomnieka vai saimnieka dzīvojamā mājā. Šādās sētās vaĜinieku
daudzumu noteica dzīvojamās mājas lielums un istabu skaits tajā (Cimermanis, 2006). 19. gs.
25
otrajā pusē, augot saimnieku turībai, bieži tika palielināta saimnieku gala telpu platība, bet kalpu
gals līdz ar to kĜuva mazāks. Bija kalpu neapmierinātība. DaĜa turīgo zemnieku 19. gs. otrajā pusē
attālāk no saimniecības ēkām uzcēla atsevišėas dzīvojamās ēkas precētiem kalpiem vai
vaĜiniekiem. Klēts, lopbarības telpa un kūts mazmājniekiem bieži vien bija zem viena jumta
(Cimermanis, 1969). Vismaz kopš 19. gs. pēdējā ceturkšĦa, bet īpaši kopš 20. gs. sākuma uz par
dzimtu izpirktu jūrmalnieku saimniecību zemēm mazmājas cēla arī saimnieku jaunākie dēli, kas
gribēja dzīvot kā atsevišėa ăimene (Cimermanis, 1998). VaĜiniekus saimnieki savās mājās
pieĦēma ne vien kā darbaspēku, bet atsevišėos gadījumos, kā tas bijis, piemēram, Vecottu mājās,
vecie saimnieki pārtika no vaĜinieku izmitināšanas (Cimermanis, 2006).
Mazmāju uz savas zemes drīkstēja celt tikai saimnieks, kurš savu saimniecību bija
izpircis par dzimtu, nomniekam tas nebija Ĝauts.

Par dzimtu izpirkta sēta

Par dzimtu izpirkta sēta atšėirībā no rentes un klaušu mājas vairs nav muižas īpašnieka,
bet ir tās saimnieka īpašums. Dundagas muižā saimniecības par dzimtu pārdošana sākās
salīdzinoši vēlu, pēc 1878. gada. Līdz tam laikam Kurzemes privātmuižās jau kopumā bija
izpārdotas 41% zemnieku māju. 20 gadu laikā līdz 1884. /85. gadam Kurzemes privātmuižu
zemnieki izpirka 8928 mājas jeb 75% no visām (MieriĦa, 1968), savukārt Dundagas muižas
iekšienē šāda pārdoto māju un rentes māju proporcija sasniegta ap 1895. gadu. Tātad Dundagas
muižā, salīdzinot ar Kurzemes privātmuižām kopumā, māju izpārdošana par dzimtu aizsākusies
aptuveni 15 gadus vēlāk, taču tā noritējusi nedaudz straujāk. Ne visas mājas Dundagas muižā
tikušas pārdotas. No 319 rentes mājām 1878. gadā līdz 1912. gadam izpirktas 262 (Rolands, 1878
un (Wätjen, 1994).
Laika periodā līdz 1896. gadam par izpārdotām 205 zemnieku saimniecībām muiža
ieĦēmusi 1 032 768 rubĜus (Wätjen, 1994), tas ir vidēji par vienu saimniecību 5038 rubĜu.
Salīdzinoši par 319 iznomātām mājām 1878. gadā ieĦemta 32 000 rubĜu gada peĜĦa (Rolands,
1878), t.i. vidēji 100 rubĜi par māju. Tādējādi aptuveni 18 gadu laikā muiža pārdodot
saimniecības par dzimtu ieguvusi 32 gadu rentes peĜĦu. Tas sastāda mazāk kā dubultu peĜĦu
gadā. Salīdzinājumam, zemes sagatavošana apstrādāšanai un kultivēšanai jaunizveidotajā Šlīteres
pusmuižā izmaksāja 20 000 sudraba rubĜu (Sloka, 1930).
Kurzemē tika veidotas samērā lielas, darboties spējīgas par dzimtu izpirktas saimniecības,
no kurām katra veidoja noslēgtu, iekšēji organizētu saimniecisko vienību. Kurzemē zemnieku
26
saimniecības vidējā zemes platība bija 44,9 ha (Boruks, 2003). Dundagas muižā atsevišėu lielāko
zemnieku saimniecību platības pārsniedza mazas pusmuižas platību 100 ha. Par salīdzinoši lielu
saimniecību pastāvēšanu Dundagas muižā liecina arī tas, ka saimniekus ar 8 zirgiem sauca par
„mazarājiem” (Švābe, 1931). Zvejnieku saimniecības zemes platība bija ievērojami mazāka par
zemnieku saimniecības platību. Piemēram, zvejnieku ciemā Saunagā par dzimtu izpirktu
saimniecību zemes platība bija vidēji 100―120 pūrvietas (36 – 43 ha) (Cimermanis, 1996). 1896.
gadā Dundagas jūrmalā no Jaunciema līdz Žocenei skaitījās 80 par dzimtu izpirktas zvejnieku
saimniecības (Cimermanis, 1998).
Veidojot lielas ekonomiski spēcīgas saimniecības, liela daĜa lauku iedzīvotāju kĜuva par
bezzemniekiem un bija spiesti iet par kalpiem vai nu muižās, vai arī pie zemniekiem. Tas no
vienas puses, bija izdevīgi muižai, no otras puses - arī jaunajiem saimniekiem savu saimniecību
apstrādāšanai ar pašu ăimenes Ĝaudīm nepietika, bija jāpieĦem palīgā algoti strādnieki. Tie parasti
bija neprecējušies puiši un meitas gan no tuvākās apkārtnes, gan arī no tālienes, pat no Latgales.
Līgumu slēdza un ierakstīja grāmatā, sarunājot maksu – naudā, drēbēs, kurpēs, pastalās, telpās,
kur dzīvot, ēdienu un apkopi. Līdz ar to deva arī rokas naudu. Bez „lieliem” puišiem tika
pieĦemts arī „mazais” puisis, gados jaunāks un ar mazāku pieredzi, kas varēja strādāt citu
uzraudzībā. Pēc vajadzībām un iespējām salīga arī kalpus, kam bija ăimenes. Ja bija izdevīgi, līga
arī vaĜiniekus, dodot viĦu ăimenēm telpas un vietu viĦu lopiem (Dravnieks, 1994).

Dzīves vietas un ar to saistītā sociālā statusa maiĦa

Līdz māju izpirkšanai par dzimtu, dzīves vietas iegūšanu un pastāvību vispirmām
kārtām noteica attiecības ar muižnieku, muižnieka griba.
Vienošanās starp nomnieku un muižnieku bija noteikta ar nomas līgumu jeb kontraktu,
kurā teikts: „Iz katru brīd var muiža, jeb kam muižas valdīšana to uzvēl, tās iznomātas mājas
pārraudzīt un kad kāda māju palaišana pēc tiesas sprieduma taptu atrasta, tad nomas – devējs var
nomnieku no mājām izlikt un no šī pienākamu atlīdzināšanu prasīt.” (Nomas kontrakts par
Jaunlīdumu mājām, 1856).
Kontraktā, kuru barons lībiešiem piedāvāja 1859. gada decembrī bija arī šāds punkts:
“Ja kāds no lībiešu saimniekiem uzdrošināsies sūdzēties par muižnieku von Sakena kungu varas
iestādēm, tad pēdējam ir tiesības ne vien izlikt (sūdzētāju), bet paturēt arī visu tā mantu, lai
tādējādi atlīdzinātu zaudējumus, kas cēlušies no šādas sūdzības” (Kozins, 1958). Tas nozīmē, ka
būtībā muižnieks jebkurā brīdī varēja nomnieku izlikt no mājas un nomniekam nebija tikpat kā
27
nekādu iespēju muižnieka lēmumu apstrīdēt, turpinot saimniekot šajā saimniecībā. Līdz
mūsdienām ir saglabājušies lūguma jeb sūdzību raksti par šādām situācijām.

„Bet ak tavas bēdas, no jūras zveja bij maz un no lauciĦa knapi tik pus gada
maizīte uzauga, te nu paliek Dzimtskungam renti parādā. Par MārtiĦiem atkal
ziĦa klāt, saimniekam jāiet uz muižu. Te nu dabū uzsacīšanu, pavasarā tevim
no mājām jāiziet, un ja vēl gribētu ko žēloties, tad še tevim ir zīme, vari iet
pāri robežu, zeme un mājas pieder man, tu man nepiederi, ej. – Ak tavas
bēdas! Kur nu dzīvs cilvēks lai iet?” (Altements, 1939).

„Visu žēlīgais kungs. No visas sirds Jūs pazemīgi lūdzu, ka Jūs ar savu
padomu manim palīgā nāktu. Jo es topu no sava Cienīga Kunga spiests, ka es
nevaru nemaz vairāk izciest. (..) Es uztaisīju vienās mājās, kurās es biju par
saimnieku, istabu un laidaru un piedarbu, un manim bija no tiem mājām
jāiziet, un manim ierādīja zemi mežā, kur es varu sevim māju vietu ietaisīt un
istabu. Tos manim līdzēja no muižas uztaisīt. Tos citus ēkas, kas bija
vajadzīgi, tos es atkal pats uztaisīju. Par to, ka es no tiem vecām mājām izgāju
man iedeva vienu pĜavu, viena pĜava manim pašam jau bij, ko es pats lielā
mežā izpošu un esmu pĜāvis mūžam. To man atĦem. Par to manim pārnedēĜām
muižu lauks jāapsargā. Un uz manim top tik daudz klausību, ka es nevar
apzināt un es visu to esmu piepildījis. Tad es lūdzu tik žēli, lai viĦš manim
neatĦem un viĦš manim atbildēja, ja es nevar bez to pĜavu iztikt, lai atstāj to
māju un tad es otru reizi lūdzu viĦu, bet viĦš mani solīja no tiem mājām
izsviest. Ans KrūziĦ. Ăibzdē. 18.dec. 1864.g.” (Altements, 1939).

Ierastā kārtība noteica, ka nomas, klaušu līgumus muižnieks pārskata MārtiĦdienā 10.
novembrī. Šai dienā muižnieks pagarināja, izbeidza kontraktus vai izvirzīja jaunus noteikumus.
Izbeidzot kontraktu, nomniekam dzīves vieta bija jāatstāj līdz nākošā gada Jurăiem – 23. aprīlim.
Jurăos par dzimtu izpirktas sētas saimnieki uz gadu (no Jurăiem līdz Jurăiem) līga puišus un
meitas darbiem saimniecībā, „mazos” salīga vasarai uz pusgadu, līdz 23.oktobrim (Dravnieks,
1994). Domājams, šī kārtība mantota no klaušu un nomas laikiem. Nomnieks līga strādniekus
saimniecībā uz to laika periodu, kurā viĦš bija drošs, izĦemot īpašus gadījumus, kad saimnieku
izlika pārkāpumu dēĜ par saimniekošanu nomātajā sētā. Nav nozīmes līgt strādniekus uz ilgāku
laiku kā nomnieks var dzīvot un saimniekot saimniecībā. Kalpi, vaĜinieki, palīgstrādnieki, puiši
un meitas pastāvīgi dzīvoja tai sētā, kurā viĦi bija salīgti.

28
 Salīgtā darbaspēka dzīves vieta bija vēl nepastāvīgāka nekā nomnieka dzīves vieta, jo to
ietekmēja ne vien nomnieka – konkrētās salīgtās personas attiecības, bet tās bija pakārtotas arī
viĦu darba un maizes devēja- muižnieka attiecībām. Šādas kārtības dēĜ notika ikgadēja migrācija
ne vien muižas iekšienē, bet arī šėērsojot tās robežas. Vismaz kopš 16. gs. pirmās puses Sāmsalas
igauĦi regulāri brauca peĜĦā uz Kurzemi. Tā tas turpinājās līdz pirmajam pasaules karam un
Igaunijas Republikas nodibināšanai un robežas slēgšanai ar Latviju 1920. – 30. gados
(Cimermanis, 1998).
Sāmsalas igauĦi pavasaros ap Jurăiem, kad pēc senām tradīcijām sākās algoto
strādnieku darba gads, devās uz Dundagas piekrastes lībiešu ciemiem. ZiemeĜkurzemes un
Sāmsalas zvejnieku laivās viĦi pavasaros pārcēlās pāri Irbes šaurumam, kur Košragā, Mazirbē,
Pitragā, Saunagā, Sīkragā viĦus sagaidīja darba piedāvātāji – saimnieki, salīga sezonas darbā un
aizveda uz savām mājām. Ierašanās dienā nesalīgušie uzturējās zvejnieku sētās, līdz atrada darbu.
Piekrastes iedzīvotāji igauĦiem labprāt deva naktsmājas: daudzi atbraucēji bija pazīstami jau no
iepriekšējiem gadiem. Sāmsaliešiem dzimtenē esot trūcis darba un viĦu algošana bijusi izdevīga
latviešu saimniekiem, jo tie strādājuši par mazāku algu nekā latvieši. Rudenī, sākot ar MiėeĜiem
(29.septembrī), viĦi pamazām devās atpakaĜ uz Sāmsalu. Neliela igauĦu daĜa palika Kurzemē pa
ziemu vai uz pastāvīgu dzīvi (Cimermanis, 1998).
Auglīgas zemes trūkums, kas bija cēlonis Sāmsaliešu ikgadējai migrācijai uz
ZiemeĜkurzemi, pastāvēja ne vien Sāmsalā, bet arī Dundagas muižā. 1889.gada pavasarī gara
rinda braucēju brauca garām Laukmuižai: „Mēs braucam meklēt jaunu tēvu zemi. Še dzīve paliek
par šauru. Visi nevar atvilkt elpu. Trūkst zemes. Bet mēs braucam tur, kur zemes diezgan, kur arī
mums kāds stūrītis pagadīsies, bet še stūrīšus atĦem” (KārĜa ZacmaĦa vaĜinieka māju pievienoja
par dzimtu izpirktai Silkalēju saimniecības zemei (autores piezīme)). Kārlis Zacmans aizbrauca
uz Novgorodas guberĦu, Krestecas apriĦėī (Dzintarkalns, 1996). Te jāpiemin, ka zemes trūkums
radās ne vien iedzīvotāju skaita pieauguma, bet arī saimniekošanas veida maiĦas dēĜ. Krievijā un
Latgalē zemi varēja iegādāt par krietni zemāku cenu nekā privātmuižās Kurzemē.
Ar dzīves vietas maiĦu saistīta arī sociālā statusa maiĦa. No mājām izliktam rentniekam,
kurš vēlējās arī turpmāk rentēt saimniecību, nācās to meklēt citā muižā vai arī kĜūt par vaĜinieku,
algotu strādnieku pie saimnieka. Pēc apzinātiem materiāliem rodas iespaids, ka dzīves vietas, kā
arī sociālā statusa maiĦa, muižas laikā bija bieža parādība.

29
Zemnieka JāĦa ZaudmaĦa ăimenes piemērs (skatīt 5. attēlu):
1870.gadi strādā par zemes kalpu Lonastu mājā, kur arī dzimis
1885.gads Jurăi atstāj Lonastus un dodas uz Sabdagas ciema Bērtu mājām
1888.gads dodas uz Laukmuižu, kur, pateicoties radiniekam - Kalnmuižas
vagaram, ieguvis staĜĜmeistara amatu
1890.gads ziemā ăimeni apsūdz kunga miltu zādzībā, tādēĜ vīru atlaiž no
staĜĜmeistara amata un līdz Jurăiem viĦš strādā kalpa darbu
1891.gads Jurăi aiziet un Maz- Kužniekiem par vaĜiniekiem
1894.gads atgriežas Lonastos, ne vairs par kalpiem, bet par vaĜiniekiem
* Bērtu māju saimniecību tās saimnieks bija sadalījis četrās vienādās daĜās un
izrentēja. Ăimene domājot, ka Bertās saimniekošana būs labāka nekā Lonastos
pārcēlās uz Bertām.

5. attēls. ZaudmaĦa ăimenes dzīves vietas maiĦas shēma

(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Dzintarkalns, 1996;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

30
Amatnieka KārĜa Baranovska ăimenes piemērs (skatīt 6. attēlu):

1867.- ~1890.g. Ar sievu dzīvo Cirstu ciema Rīgzemjos. Kārlis ir amatnieks: ėieăeĜnieks,
melderis, strādā arī galdnieka darbu. Rīgzemjos uzcēlis ėieăeĜu cepli.
Dzīvo Cirstes ciema Lecniekos. Tur piedzimst meita un dēls. Kārlis
~1890.- 1896.g. Lecniekos uzcēlis kaĜėu cepli.
Ăimene atgriežas Rīgzemjos, tur piedzimst trešais bērns.
1897.-1899.g Ăimene pārceĜas uz Dēlniekiem Pitraga ciemā, kur nomā no mājas
1899.- 1907.g. saimnieka vējdzirnavas, bezvēja laikā iet zvejā. 1907.gadā vētras laikā,
izkrītot pa dzirnavu lūku, iet bojā Kārlis Baranovksis.
Atraitne ar bērniem pārceĜas uz Pitraga ciema Rūšiem, pēc tam Sīmiem.
1908.g. KārĜa sieva strādā ėilavu darbnīcās pie ebreju tirgotāja DanemaĦa.
Avots: (Cimermanis, 2006)

6. attēls. Baranovska ăimenes dzīves vietas maiĦas shēma

(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Dzintarkalns, 1996;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

31
 Amatnieka tāpat kā zemnieka un zvejnieka dzīves vieta ir tiešā veidā atkarīga no
nodarbošanās veida. Amatnieki parasti bija bezzemnieka, vaĜinieka statusā. Pretēji zemniekam,
amatniekam dzīves vietas maiĦa bieži vien bija ikdiena, kuru noteica tā nodarbošanās veids un tā
nebija saistīta sociālā statusa maiĦu sabiedrībā.

32
 3.2. Saimniecības struktūra

Viens no muižas pamatuzdevumiem bija nest peĜĦu tās īpašniekam. Tā bija

saimnieciska vienība, kura veidoja sistēmu, sevī apvienojot mazākas saimnieciskās vienības, kā
piemēram, pusmuižas, rentes saimniecības, dažādus izejvielu pārstrādes uzĦēmumus, kā
piemēram, ėieăeĜu, kaĜėu, darvas cepĜus, alus brūžus, spirta dedzinātavas, dzirnavas u.c. Šīs
nodaĜas ietvaros papildus uzmanību vērsīšu uz muižas saimniecībai nozīmīgāko un izplatītāko
vienību, proti, pusmuižu, rentes un par dzimtu izpirkto saimniecību saimniecisko dzīvi.
Muižas peĜĦas gūšanas iespēja bija tieši saistīta ar tās resursiem. Šos resursus var iedalīt
zemes jeb dabas, darba jeb cilvēku, kapitāla, uzĦēmējspējas, uzĦēmējdarbības un informācija
resursos(pēc Vilne un Birzniece, 2001). No tiem pēdējos es neaplūkošu ziĦu trūkuma un to
analīzes sarežăītības dēĜ.
Dundagas muiža, kuru saimnieciskā ziĦā var uzskatīt par lielu ražošanas uzĦēmumu,
kopš 1711.gada līdz muižas tiesiskai likvidēšanai 1920.gadā piederēja - Osten – Sacken dzimtai.
Šīs dzimtas pārstāvja rokās bija muižas stāvoklis un attīstība, taču tāpat kā mūsdienās, tās darbību
regulēja valsts vara.

3.2.1.Dabas resursi

Dundagas muižas teritorijas platības un tā ăeogrāfiskā novietojuma dēĜ tās dabas resursi
un ainava bijusi daudzveidīga: no neauglīgiem piekrastes smiltājiem un bieziem mežiem līdz
auglīgām lauksaimniecības zemēm augšpus Šlīteres kraujas, no kuras pāri plašām mežu
teritorijām pavērās skats līdz pat Baltijas jūrai.

Augsnes resursi

Dundagas muižas teritorijas centrālā daĜa atradās hipsometriski visaugstāk - uz

Dundagas pacēluma ZiemeĜkursas augstienes ziemeĜrietumos. Tai piegulošā piekrastes daĜa, ko
no Dundagas pacēluma norobežo Šlīteres Zilie kalni, atradās Piejūras zemienē Irves līdzenumā.
Muižas rietumu malā un dienvidu stūrī ZiemeĜkursas augstiene robežojas ar Ventavas un Ugāles
līdzenumiem.

33
 Hipsometriski augstāk esošā teritorija sakrīt ar glacigēno nogulumu un reizē arī ar
lauksaimniecības zemju, zemnieku saimniecību un pusmuižu galveno izplatības areālu (skatīt
4.attēlu). Šai teritorijā atrodamas muižā auglīgākās - velēnu podzolētās gleja augsnes (Dundagas
pašvaldība, 2004). Atsevišėu ieslēgumu veidā starp glacigēniem nogulumiem sastopami arī
fluvioglaciālie jeb ledājkušanas ūdeĦu nogulumi. Ar fluviolgaciālo nogulumu ieslēgumiem sakrīt
lielākie ar mežiem klāto teritoriju ieslēgumi starp apkārtējām pĜavām un aramzemēm, kas
dominēja Dundagas muižas centrālās daĜas ainavā. Izteikti retāk uz pēdējiem no minētiem
nogulumiem ieraugāmas saimniecības un arī tad tikai to perifērijā jeb robežzonā ar glacigēno
nogulumu izplatības areāliem. Tātad šīm zemēm ir ievērojami zemāka lauksaimnieciskā vērtība.
Uz šādiem nogulumiem esošo nelielo aramzemju platību vairums bija pusmuižu (Āžu, Sūdes,
Jaunmuižas) zemes.
Dundagas pacēluma lauksaimniecības zemes no visām pusēm ieslēdza plašas noslēgtas
mežaines un rietumu un dienvidu daĜā arī purvaines. Ja augšpus Šlīteres kraujas dominēja
aramzemes, ganības, tad no tās uz jūras pusi pavērās skats uz mežu masīvu ar atsevišėām pĜavām,
kas veidoja garenas strēles radiālā virzienā no Šlīteres kraujas, tāpat kā tām cauri tekošās
ūdensteces. Šīs teritorijas sedz ledājkušanas ūdeĦu baseinu jeb limnoglaciālie nogulumi.
Bažu purva ieliektā forma iezīmē litorīnas jūras, eolo un purva nogulumu loka robežu,
kas apĦēma izteikti mazapdzīvotās mežu teritorijas visā Dundagas muižas piekrastes garumā, un
sakrīt arī ar ūdensteču veidoto loku. Litorīnas jūras, eolie un purva nogulumi savstarpēji mijoties,
izkārtojušies paralēli piekrastes līnijai, izĦemot raga galu, kur tie veido loku. Tādu sakārtojumu
veido arī tur esošie purvi, meži un pĜavas. Šo Lieljūrai pieguĜošo teritorijas daĜu aizĦem
lielākoties saimniecībā neizmantojamas pārmitras teritorijas. Nav ziĦu, ka muižā būtu veikta
kūdras ieguve ražošanai. Kopumā Dundagas muižā apstrādāšanai nederīgas zemes sastādīja
28 651 ha jeb 33% no kopējās platības (Richter, 1912).

Meža resursi

Vairāk kā pusi no muižas teritorijas sedza meži (skatīt 7.attēlu). Taču ne visi no tiem
bijuši saimniecībā izmantojami. Mežsaimniecībā izmantojamie meži sastādīja 32% no kopējās
platības, starp Šlīteres krauju un piekrasti, kā arī Dundagas muižas austrumu malā, kur esošo
ăeoloăisko un hidroloăisko apstākĜu dēĜ atrodas un atradās mitri un pārmitri meži.

34
 4%
18% 14%

krūmājs
7% aramzeme
mežs
purvs un smiltājs
pĜavas un ganības

57%

7. attēls. Zemes lietojums Dundagas muižā 20. gs. sākumā

(izstrādājusi autore, izmantojot Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

Kā jau iepriekšējā nodaĜā „Apdzīvojuma struktūra” minēts ievērojamu daudzumu

koksnes resursu Dundagas muiža zaudēja 1834.gadā, kad ilgstoša sausuma un karstuma dēĜ
izdega aptuveni 10 jūdzes meža (Sloka, 1930) un 1905.gadā, kad līdz 20.jūnijam bija daĜēji
izdeguši 952-1270 ha meža (Wätjen, 1994). 1834. un 1905. gada izdegušās meža platības
izmantoja jaunu lauksaimniecības zemju ierīkošanai. Veidoja jaunas pĜavas un laukus, ievērojami
pieauga saimniecību skaits joslā starp Šlīteres krauju un Rīgas jūras līci, ko vietējie dēvē arī par
Mazjūru. Mežiem klātas teritorijas ir ne vien koksnes resursu avots, bet arī savvaĜas dzīvnieku
dzīves vieta. Dundagas muiža bijusi slavena medību vieta tās plašo un neskarto mežu dēĜ. Par
Dundagas neskartās dabas ainavu un izjūtām, ko tā izraisa, priekšstatu sniedz virkne ceĜojumu
aprakstu.
„Plaši pazīstami ir Dundagas lielie meži. Gandrīz pusi no vientuĜās
teritorijas aizĦem apstrādāšanai nederīga zeme –gareni stiepti virsāji un,
vientuĜi purvi, kuri iebīdījušies starp mežiem un ainava, kas sniedz
savdabīgu cilvēka dzīves neskartu iespaidu. Sākot ar aĜĦiem un medĦiem
līdz mazajām bitēm un ūdens žurkām, kautrajām dzērvēm un melnajiem
stārėiem – viĦi visi tur varēja vadīt netraucētu dzīvi. Katrs mednieks varēs
atcerēties, cik skaisti medību iecirkĦi Dundagā bija. Rudenī sākās suĦu

35
 medības. Kad rīta ausmā pils pagalmā savācās mednieki un dzinēji pie
zirgiem, tad bara vadītājs pūta tauri, suĦi rēja5, tad sākās līksmās
medības. Ziemā lielo medību sezonas laikā dienā nošāva līdz 100
stirnām.” (Dondangen, Roenne).

„Jūdzēm gari mēs staigājam caur nebeidzamiem mežiem un virsājiem,

mūs visapkārt apĦem neskartas dabas formas, reti sastopam kādu cilvēku
vai cilvēka darbu; klusumu, kurš mūs apĦem, pārtrauc priežu šalkšana,
aĜĦa soĜi, kurš laužas biezoknī, vai kāds aizsmacis vanaga kliedziens.”
(Stavenhagen, 1866). „Nonākot Puiškalnā uzreiz iedomājos par
ZiemeĜamerikas mūžamežiem. Pirms dažiem gadiem arī šeit beidzot sākusi
izplesties kultūr, tomēr vēl arvien visa apkārtne sniedz mežonīga apvidus
iespaidu. Mūsu ceĜš uz Puiškalnu veda caur šėietami necaurejamiem
mežiem un romantiskām dabas veidotām gravām, kurās čaloja upes.”
(Seesemann, 1872).

„Cauri četru jūdžu garam egĜu mežam, kurā šur tur izmētāti ar garu zāli
apauguši purekĜi, es braucu no Piltenes un Dundagu. Medību cienītājiem
šis citkārt vienmuĜais ceĜš licies interesants. Pavisam netālu no ceĜa,
garāmbraucošo izbiedēti paceĜas vairāki rubeĦi un mežirbju bari, kuri
zemu paceldamies aizlido dziĜāk mežā. Šad tad redzamas bēgošas stirnas.
Šeit nav redzams neviens mājoklis, tikai tālumā atskan cirvja sitieni, tie un
daži nelieli pĜavu pleėīši ir vienīgais, kas pārtrauc meža šausmīgo
vienveidīgumu. Kādreiz šai apvidū bijis daudz lāču, taču tagad to ar katru
gadu palieks mazāk.”(Slippenbach, 1804).

Avīze „Das Inland” 1855. gadā ziĦo, ka lāči 19.gs Dundagas teritorijā vairs nav sastapti,
arī pirms 10 gadiem bieži sastopamais vilks, šėiet, ir izzudis. Ir vēl sastopami atsevišėi lūši, bebru
vairs nemaz nav. Toties Ĝoti bieži sastopams alnis, it īpaši nolaistā Vīdales ezera apkārtnē
(Bankau, 1855). Medību loma Dundagā saglabājusies līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Par to
liecina nomedīto zvēru skaits. 1913. gadā 8 medību dienās laika posmā 5.-25.janvārim nošauti 2

5
Pie Dundagas pils atradās medību suĦu stallis.

36
aĜĦubrieži (aĜĦutēvi), 228 stirnas, 22 zaėi, 15 lapsas, 1 cauna, 1 mednis un 4 rubeĦu mātītes
(Wätjen, 1994).
Pretēji medībām, kuras Kurzemes guberĦas laika posmā bija muižas īpašnieku sociālā
slāĦa izklaides pasākums un ar ko zemniekiem un zvejniekiem nodarboties bija aizliegts,
dravniecība nesa muiža arī ekonomisku ienākumu. Medu 19.gs vidū min kā vienu no nozīmīgām
Dundagas muižas eksportprecēm, norādot, ka šeit vēl eksistē savvaĜas bišu audzēšana lielos
apjomos ar visiem tās tradicionālajiem darbarīkiem un senajiem iegūšanas veidiem (Bankau,
1855). 19.gs beigās savvaĜas biškopība Dundagas muižā ievērojami samazinājusies, ko skaidro ar
mežu platību samazināšanos un zemkopības attīstību (Rolands, 1878).

Ūdens teču un ūdens baseinu resursi

Bez zemes un meža resursiem Dundagas muiža varēja izmantot arī tās iekšzemes
saldūdens, kā arī jūras resursus. Dundagas muižas piekrastes kopgarums bija vairāk kā 60 km.
Seklās piekrastes dēĜ ar kuăiem nebija iespējams piekĜūt pie krasta. Tie noenkurojās jūrā aiz
piekrastes sēkĜiem iepretim zvejnieku laivu piestātnei – valgumam jeb sedumam, no kurienes
tiem preci no laivu piestātnēm pieveda ar platdibenēm vai lielajām brētliĦu zvejas laivām. Laivas,
kas transportēja kokmateriālus līdz kuăiem, bija noenkurojušās netālu no krasta, kur tām 60 – 70
cm dziĜumā sievietes ar zirgu zemnieku darba ratos pievedušas kokmateriālus un tie pārlādēti
laivā (Cimermanis, 1998).
Lielākā iekšzemes ūdenstilpne bija DieviĦa jeb Vīdales ezers, kas atradās pie Melnsila
ciema kilometra attālumā no jūras. Tas bija 5-6 verstis garš un 1-2 ½ verstis plats un tā ūdens
līmenis bija par 5 metriem augstāks kā Baltijas jūrai (Adamovičs, 1928). Šo ezeru pēc Dundagas
pārvaldnieka Andreas von Sacken iniciatīvas ar Dundagas īpašnieka Carl von der Osten- Sacken
piekrišanu 1838.gada janvārī, nolaida uz Rīgas jūras līci (Sloka, 1930).
Nākamās lielākās ūdenstilpes pēc DieviĦu ezera bija Pāces (50 ha) un Dundagas dīėis
jeb Dzirnavezers (12 ha). Kā jau nosaukumi liecina abi ir mākslīgi veidoti. Abi ezeri izveidoti,
uzpludinot Pāces upi, un gan Pāces, gan Dundagas dīėī ūdens enerăijas iegūšanai izveidotas
ūdens dzirnavas. 1913.gadā Dundagas ūdens dzirnavu vietā ierīkoja spēkstaciju, kurā ar ūdens
grieztu turbīnu palīdzību ražoja elektrību (AuziĦš, 2002). Šī spēkstacija ar elektrību, gaismu
apgādāja Dundagas muižas centru, tai skaitā spirta dedzinātavu, alus brūzi, pienotavu un
zāăētavu, kā arī vismaz vienu no tuvējās Laukmuižas pusmuižas kalpu mājām Lejasozoliem. Tai
pašā laikā ar ūdensvadu bija apgādāta pils, saimnieciskais centrs un dārzs (Wätjen, 1994).
37
Tādējādi jau muižas laikos muižas centra ainavā bijuši redzami tādi elementi kā elektrības stabi
un dzelzs vadi, pa kuriem tā plūda (AuziĦš, 2002).
Dundagas muižas teritorijā lielākās upes ir Pāce, Raėupe un Lonaste. Upju teces vērstas
radiālā virzienā prom no pacēluma, īpaši izteikts tas ir pie Šlīteres kraujas, kur sākas vairums
dabisko ūdensteču. Gar daĜu no upēm, piemēram, Pāci, Ostupi, Ėikanu, Sumburvalku, Pārkakti,
Vecotrvalku, Jaunarājupi, Velkupi un it īpaši Pilsupi novērojama izteikta saimniecības
koncentrēšanās (skatīt 8. un 9. attēlu). Būtiska nozīme saimniecību izvietojumā gar upēm ir tur
esošajiem auglīgajiem aluviālajiem nogulumiem. Pavasaros pa upēm, piemēram, Pitraga un
Sīkraga upi pludināti kokmateriāli, līdz to krautnēm sedumos.

8. attēls. Sētu izvietojums gar Pilsupi 20. gs. sākumā

(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

38
 9. attēls. Saimniecību izvietojums Dundagas muižā 20. gs. sākumā
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

39
Vēja enerăijas resursi un laika apstākĜu nozīme

Gan muiža, gan zemnieki izmantoja arī vēja enerăiju darbinot vējdzirnavas. Šobrīd tiešā
jūras robežas tuvumā vēja ātrums ir vidēji par 5,5 m/s lielāks nekā iekšzemē (Dundagas novada
dome, 2010), domājams, ka līdzīga situācija pastāvējusi arī pirms 100 gadiem muižas laikos.
Vējdzirnavas atradās ne vien piekrastē, bet arī Šlīteres kraujas malā, Dundagas muižas centrā, arī
atsevišėās zemnieku saimniecībās iekšzemē. Dundagas muižai piederējušas vismaz divas vēja
dzirnavas. No tām lielākās atradušās Dundagas centrā. Pirmo ražu tās malušas 1844.gada rudenī
(Sloka, 1930). Salīdzinot ar citām muižas teritorijā esošām dzirnavām, tās bijušas milzīgas. Bez
šīm dzirnavām lielas akmeĦu mūra dzirnavas pašā Zilā kalna jeb Šlīteres kraujas malā atradušās
Vīdalē. Tās piederējušas Mazprec māju saimniekam (Cimermanis, 2006).
Zemkopībā iegūtās ražas apjoms un kvalitāti būtiski ietekmēja ikgadējie laika apstākĜi.
Slapji pavasari aizkavē sēšanu un stādīšanu. Sausās vasaras kavē augšanas procesu. Lietainās
vasarās un rudeĦos grūti novākt ražu – sienu, labību, kartupeĜus, saknes. Uznākot agram salam,
kartupeĜi izsalst zemē un ir grūti izrokami u.tt.

Dabas resursu izmantošanas sadalījums muižas un zemnieku zemēs

Lai gan līdz mājas izpirkšanai par dzimtu visa muižas zeme piederēja muižas
īpašniekam, pastāvēja iedalījums muižas jeb kunga zemē un pagasta jeb zemnieku zemē.
Dundagas muižā zemnieku zemes platība 1912.gadā sasniedza 22% no kopējās muižas zemes
platības (Richter,1912). Muiža, izpārdodot par dzimtu rentes saimniecības, nepiemērīja tām klāt
zemes platības vai arī darīt to Ĝoti minimāli. To apliecina K. Dravnieka atmiĦu apkopojumā par
Kužnieku saimniecību teiktais, ka 1885.gadā Pēteris Dravnieks nopirka no kunga visu
saimniecību, kā tā stāvēja (Dravnieks, 1994).
Muižas zeme bija tā, ko apstrādāja pati muiža; zemnieku zeme- tā, ko lietoja zemnieki.
Zemniekiem par muižas zemes izmantošanu bija jāmaksā rente. Sākumā tie bija klaušu darbi un
nodevas, vēlāk samaksa naudā.
Rentes un klaušu laikos zemnieku zemes platību absolūto vairākumu atšėirībā no muižas zemes
veidoja lauksaimniecībā izmantojamā zeme: pĜavas, ganības un aramzeme. Kopējā aramzemju
platība Dundagas muižā bijusi ne vairāk kā 9000 ha, no kuriem lielākā daĜa 6000 ha piederēja
zemnieku saimniecībām (Senning, 1957). Tas atbilst tipiskam savstarpējam muižu un zemnieku
aramzemju sadalījumam. 20. gs. sākumā muižas lauksaimniecības zemju lietojuma sadalījums
40
bijis līdzīgs aramzemju, pĜavu un ganību aizĦemto platību attiecībai zemnieku zemēs 19. gs.
otrajā pusē (skatīt 10. un 11. attēlu).

5%

20% 29%
34%

aramzeme
pĜavas un ganības
mežs
apstrādāšanai nederīga zeme

71%

41%

10. attēls. Zemes lietojums Dundagas muižas 11. attēls. Zemes lietojums Dundagas muižas
muižas zemēs 20. gs. sākumā zemnieku zemēs 19.gs. otrajā pusē
(izstrādājusi autore, izmantojot Senning, 1957) (izstrādājusi autore, izmantojot Wätjen, 1994)

Dundagas muižas zemes lietojuma veids 20. gs. sākumā atbilda tipiskam tagadējā
Latvijas teritorijā esošo muižu zemes lietojuma veidu sadalījumam brīvlaišanas periodā 19. gs.
sākumā. ~70% meži un purvi, 9,6% tīrumi, visa lauksaimniecībā izmantojamās zeme 20% no
kopplatības, 39% no aramzemes muižas un 61% zemnieku rīcībā (Boruks, 2003).
Gan Dundagas muižnieka, gan zemnieku zemēs bija ievērojami mazāks aramzemju
īpatsvars, salīdzinot ar vidējiem datiem par zemnieku un muižnieku zemju sadalījumu 1880.
gados (skatīt 12. un 13. attēlu).
1%

22% 22%

aramzeme

dārzi un māju vieta

1% 43%
pĜavas

54% ganības
15% mežs

32%
8%
2%

12.attēls. Muižu izmantotās zemes 13.attēls Zemnieku zemju lietojuma

lietojuma sadalījums 1880. gados sadalījums 1880. gados
(izstrādājusi autore, izmantojot MieriĦa, 1968) (izstrādājusi autore, izmantojot MieriĦa, 1968)

41
 3.2.2.Darba jeb cilvēku resursi

Muižas darbaspēku veidoja tās teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji. Kurzemes guberĦas laika
posma sākumā, 1795.-1818. gadam, šie cilvēki bija muižnieka īpašums. Pēc dzimtbūšanas
atcelšanas 1818. gadā Ĝaudis ieguva personisko brīvību, taču Ĝoti ierobežotu kustības brīvību, līdz
ar to darbaspēka resursi muižā saglabājās. Dzimtbūšanas laikos zemnieku kārtas Ĝaudis iedalāmi
trīs pamatgrupās: saimniekos un viĦu ăimenes locekĜos, kalpos un muižas Ĝaudīs. Saimnieki un
viĦu ăimenes locekĜi bija dzimtĜaužu pamats. Kalpu kārta bija tā, kas dzīvoja pie saimnieka, viĦa
maizē, un kuru sētas turētājs sūtīja arī muižas klaušu darbos. Bieži vien viĦi gandrīz visu darba
laiku pavadīja muižā, kurā sabrauca pirmdienās ap pusdienu laiku un no kuras devās uz savu sētu
svētdienas rītos. Muižas Ĝaudis dzīvoja muižā, veica mājkalpotāja, kučiera, moderes un citus
muižas darbus (Boruks, 2003). Šī cilvēku grupa veidoja mazāko darbaspēka daĜu.
Dzimtbūšanas un klaušu laikos no zemnieku skaita un darbaspējām bija atkarīga
muižnieku labklājība. Muižnieki to dažādiem veidiem arī centās veicināt.

„Lielkungs saukts par Dižo Kārli gribējis, lai Ĝaudis precas un tiem ir
bērni, jo pēc “lielā mēra”6 Ĝaudis vel nebij pietiekoši savairojušies. Ja
pastaigājoties saticis kādu jaunu cilvēku, tad tam parasti uzprasījis savā
latviešu valodā: -Mak tev siev būt?-.Ja ir– dālderis, ja nav – pēriens. -Mak
tev bern būt? – lielkungs vaicā tālāk. Ja ir– otrs dālderis, ja nav – nekā.
No tā laika Dundagā lielā skaitā saradušies KārĜi, jo tie pierakstījuši
muižnieku Kārli par krusttēvu. Kad muižnieks atbraucis uz Dundagu, tad
allaž vaicājis: -Cik nu man to krustdēlu?- Ja teikuši, ka 20 – maz, ja 50 –
labi. Katrs krustdēls saĦēmis dālderu.”(Dzintarkalns, 1996).

Uzsākot māju izrentēšanu par naudu, pamazām beidzās laika posms, kurā muiža lielas
darbaspēka masas izmantoja bez samaksas. Sākot ar 1840. gadiem muiža pastiprināti pārgāja uz
algotu darbaspēku, to izmitinot kalpu mājās. Algota darbaspēka izmantošana pavēra iespējas
muižas saimniecības attīstībai, darba un līdz ar to produktu kvalitātes un ražības paaugstināšanai
un ražošanas specializācijai.

6
1710.gadā Latvijas teritorijā plosījās lielā mēra epidēmija.

42
 3.2.3. Kapitāls

Ar kapitālu šai nodaĜā es saprotu līdzekĜus, kurus izmanto ražošanas procesā citu preču
un pakalpojumu ražošanai. Pie tiem pieder ēkas, darbarīki, izejvielas, transporta līdzekĜi, ceĜi,
nauda u.c.
Dundaga bija Dundagas muižas saimnieciskais centrs. Tajā atradās aptuveni 40 lielas
dažādas ēkas, tai skaitā alus brūzis, spirta dedzinātava, kokzāăētava, sierotava, dzirnavas. Šāda
rūpniecības uzĦēmumu koncentrācija bija iespējama pateicoties izejvielu resursiem, kuru
pieejamību nodrošināja satiksmes ceĜi un darbaspēks, kas izejvielas nogādāja uz centru. Līdzīgi
kā iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās varēja pastāvēt tikai tad, kad lauku teritorijās bija
iespējams saražot pietiekamu daudzuma pārtikas, arī muižas saimnieciskie ražošanas centri varēja
izveidoties, ja perifērijā bija pietiekams izejvielu daudzums un pietiekami attīstīts ceĜu tīkls.
Tāpat kā pilsētas eksistences iespēja ir atkarīga no laukiem, arī ražošanas centrs atkarīgs no
perifērijas, bet ne otrādi. Dundagas muižas centrā neatradās unikālas, ārpus muižas centra
neeksistējošas ražotnes, vienīgais izĦēmums, iespējams bija alus brūzis. Taču alu zemnieki paši
brūvēja mājas apstākĜos, viĦiem šī ražotne nebija vitāli nepieciešama. CeĜu kvalitāte un
transportlīdzekĜu pārvietošanās ātrums bija vieni no būtiskākajiem ierobežojošiem faktoriem
izejvielu piegādē, kā arī gatavās produkcijas transportēšanā. Transportēt varēja produktus ar
salīdzinoši ilgu uzglabāšanās laiku. TamdēĜ, piemēram, alu ražoja galvenokārt iekšējam muižas
patēriĦam krogos, bet spirtu eksportēja. Tas pats attiecināms uz sierotavu esamību gandrīz katrā
pusmuižā. Pienu, kurš ātri saskābst apstrādāja uz vietas, bet sviestu, kura kvalitāti iespējams
saglabāt ievērojami ilgāk eksportēja. Galveno ceĜu tīkls savienoja Dundagas muižu ar tās
pusmuižām. Pusmuižu skaits Dundagas muižā, Kurzemes guberĦas laika posmā izveidojot trīs
jaunas pusmuižas, pieauga līdz 15 (to skaitā neietilpst mācītājmuižas) Pusmuižās notika
lauksaimniecības izejvielu iegūšana un produktu ražošana. No tām uz muižas centra ražotnēm
transportēja galvenokārt kartupeĜus un graudus, kurus izmantoja alus un spirta ražošanā.
Dundagas muižā salīdzinot ar citām Kurzemes un Zemgales muižām bija vairāk kā divas reizes
mazāks krogu skaits uz muižas iedzīvotāju skaitu. Dundagas muižā apzināti 9 krogi – Valpenes,
Raėu, Pāces, Moric, Melnsila, Kolkas, Dundagas, Mazirbes un Ăipkas krogs (skatīt 14. attēlu).
No tiem četri pēdējie atradušies pie baznīcām. Mazirbes mācītājmuižas un Ăipkas pusmuižas
saimnieciskie centri līdz ar baznīcām un krogiem pie tām atradās vairāk kā kilometru uz iekšzemi
no Mazirbes un Ăipkas jūrmalas ciemu centriem. Turpretim Kolkā, Dundagā un Melnsilā krogs
atradās apdzīvotās vietas centrā. Krogs Melnsilā un Kolkā, tāpat kā Mazirbē, Ăipkā un Raėu

43
krogs, minēts 1826.gada iedzīvotāju uzskaitē. 12 km piekrastes joslā no Kolkas līdz Melnsilam
šai laikā bija vien 25 sētas, turklāt caur Melnsilu ejošais satiksmes ceĜš nebija nozīmīgs
pārvadājumu ceĜš, kas savienotu pilsētas. Pašā Melnsilā pēc arhīva materiāliem 1826.gadā bija
tikai 6 sētas (LVVA, 630.f.1.apr.,157.l. ). Ar ko skaidrojama krogu esamība šais nelielajos
nošėirtajos ciemos? Šėiet, to noteica nevis sauszemes, bet jūras transporta ceĜu tuvums, kā arī
novietojums pie guberĦas robežas. Gan Kolkā, gan Melnsilā, kā arī Ăipkā atradās robežapsardzes
posteĦi jeb kordoni. Visos šai trīs ciemos atradušās laivu piestātnes ar kokmateriālu krautnēm. Šīs
piestātnes bija svarīgas ne vien zvejniekiem, bet arī muižai un zemniekiem, kuru saražoto
produkciju caur šejieni eksportēja galvenokārt uz Rīgu un citām pilsētām. Jūras transporta darbi,
tai skaitā malkas un citu kokmateriālu vešana no Dundagas jūrmalas uz Rīgu un atpakaĜ, notikuši
vismaz kopš 1791. gada, dižlaivu lādēšana un laivinieku amats Dundagas jūrmalā pastāvējis
vismaz kopš 1772. gada (Cimermanis, 1998). Abos šajos peĜĦas gūšanas veidos samaksu saĦēma
skaidrā naudā, ar kuru varēja norēėināties krogā. Otrkārt būtiski apzināties, ko 19. gs sākumā
nozīmēja sēta. Melnsilā bija 6 sētas ar 107 iedzīvotājiem. Kā tas iespējams? Arhīva datos uzrādītā
vienā sētā bieži vien ietilpa ne vien rentes saimniecība, bet arī vairākas uz tās zemes esošas
mazistabas, kuras arhīva dati atsevišėi neuzrāda. Kolkā kroga esamībai ir būtiska saistība ar tai
laikā biežām kuău avārijām Kolkasragā. Avarējušiem jūrniekiem bija skaidra nauda, toties nebija
pajumte un iespēja ātri pamest avārijas vietu. Pārējie krogi, izĦemot Pāces krogu ir izteikti ceĜu
krogi. Pāces krogs bija dzirnavu krogs. Tas atradās pie Pāces ūdens dzirnavām.

44
 14.attēls. Krogu izvietojums Dundagas muižā Kurzemes guberĦas laika posmā
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918; LVVA 630.f.,1.apr.,157.l.)

45
 Krogiem atkarībā no to novietojuma bija vairākas atšėirīgas funkcijas. CeĜu krogi bija
zirgu atpūtināšanas, pabarošanas, kā arī braucēju pārnakšĦošanas vieta. Krogos pie baznīcām pēc
dievkalpojuma sapulcējās baznīcas apmeklētāji, sevišėi lietus un sala laikā. Dzirnavu krogos
sanāca uz dzirnavām braucošie saimnieki vai kalpi, kuriem sagaidīt savu malšanas kārtu, īpaši
lielās malšanas laikā – rudeĦos un priekšsvētku dienās- nācās ilgi, pat diennakti (Teivens, 1995).
Krogi bija arī būtiska cilvēku tikšanās vieta, tur notika svinības, cilvēki apmainījās ar jaunumiem,
slēdza darījumus u.c. Mazirbes krogā pārdeva Dundagas spirta brūža šĦabi, bet visvairāk –
Dundagas brūža alu (Cimermanis, 2006). Līdzīgai ainai vajadzēja būt arī pārējos Dundagas
muižas krogos.
Kopumā mazais krogu skaits Dundagas muižā skaidrojams ar Dundagas ăeogrāfisko
novietojumu. Caur Dundagas muižu neveda nozīmīgi sauszemes transporta ceĜi.
Sākotnēji piekrastē ceĜi veduši pa jūrmalu un sedumiem. Tos izmantoja arī Kurzemes
guberĦas laika posmā ziemā, kad upes bija aizsalušas un vasarās, kad tās nebija uzplūdušas. CeĜu
kvalitāte bija izteikti atkarīga no gadalaika, ceĜš, kurš vasarā bija atzīstams par labu, pavasarī
bieži vien varēja būt necaurbraucams. Gan ceĜu taisīšana, gan uzturēšana, kā arī transporta
pārvadājumu veikšana līdz māju izpirkšanai par dzimtu bija ar klaušu, nomas kontraktu noteikts
nomnieka pienākums.
Krogi atradās vietās, kur cilvēkiem bija brīvi naudas līdzekĜi. Šādus naudas līdzekĜus
cilvēki varēja iegūt norēėinoties par preci naudā. Tirdzniecība starp arājiem kalnā un zvejniekiem
jūrmalā, kas nenodarbojās ar preču transportēšanu pa jūru, notika maiĦu tirdzniecības veidā bez
naudas kā norēėinu līdzekĜa izmantošanas, piemēram, zivis iemainot pret miltiem vai vēl labāk
pret gatavu maizi, sevišėi raušiem vai pašdarītu alu, brandvīnu, vai pūteli7, kas zvejniekiem Ĝoti
labi garšojis (Ābols, 1994). Šis ir viens no cēloĦiem, kas skaidro, kādēĜ krogi neatradās Dundagas
iekšienē lauksaimniecības teritorijās, lai gan tur dzīvojis iedzīvotāju vairums, bet piekrastē, kur
zemniekiem un zvejniekiem nozīmīgs peĜĦas avots bija tirdzniecība un preču transports uz Rīgu,
Ventspili, Helsinkiem, pat Pērnavu un Pēterburgu, kas notika galvenokārt norēėinoties ar naudu.
Tas pats faktors noteica, trīs relatīvi tuvu esošu krogu (vidēji 10 km) esamību muižas dienvidu
daĜā, caur kurieni vēsturiski veduši nozīmīgākie Dundagas muižā esošie kravu pārvadāšanas ceĜi.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā aukstās ziemās, kad Irbes šaurums aizsalis,
pastāvējis Ragavu ceĜš. Tas vedis pāri šaurumam uz Serves pussalu Sāmsalā, kur jūrmalnieki

7
Šo ēdienu Dundagā un tās apkārtnē gatavo no dažādu labības šėirĦu miltiem, iemaisītiem sarūgušā pienā.

46
pirkuši govis un veduši uz Kurzemi. Ragavu ceĜa vieta bijusi iezīmēta ar ledū izcirstiem āliĦăiem
un tajos iesaldētām eglītēm (Cimermanis, 1998).
Līdz dzelzceĜa izbūvei 19. gs. beigās preču pārvadāšanā Dundagas muižā galveno vietu
ieĦēma jūras transports. Tas salīdzinot ar sauszemes transportu bija gan ātrāks, gan ar to varēja
transportēt lielākas kravas apjomus. Jūrai kā transporta ceĜam jau vēsturiski bijusi ievērojama
loma Dundagas muižas saimnieciskajā dzīvē. Sena liela laivu piestātne atradusies Sīkragā. Tur
piestājuši kuăi pat no Anglijas, Lībekas Vācijā un Holandes (Bankau, 1855). Sīkragā bijusi arī
bāka un baznīca, kuras tāpat kā ostu 19.gs beigās vairs neeksistēja. Kurzemes guberĦas laika
posmā Sīkraga laivu piestātne savu nozīmi bija zaudējusi, galvenā laivu piestātne Dundagas
muižā tad atradās Ăipkā. Tas skaidrojams ar Ăipkas izdevīgo novietojumu vistuvāk galvenajam
produkcijas noietus tirgum- Rīgas pilsētai. Ăipkā, tāpat kā Sīkragā un Kolkā, atradās noliktavas
preču uzglabāšanai. To skaita pieaugums, kā arī Ăipkas laivu piestātnes attīstība, domājams bijusi
saistīta ar klaušu sistēmas likvidēšanu un saimniekošanas veida maiĦu jeb pāreju uz kapitālistisko
ražošanu.
„Tika piegādāti materiāli liela labības šėūĦa būvei Ăipkā. Tā kā labība pie
šīm izmaiĦām attiecībās ar zemniekiem ir jātransportē uz Rīgu ar kuăi, tad tā
būve ir gluži nepieciešama, jo zemniekiem, kuri mājas Ħēmuši uz nomu, vairāk
nav pienākuma nogādāt labību uz pilsētām. Majorātkungs ar paplašināto
lauku kultūras palīdzību ražo daudz labības.” (Sloka, 1930).

Pēc klaušu sistēmas likvidēšanas muižām bija jāiegulda ievērojami naudas līdzekĜi
ražošanas kapitāla izveidošanā. Kamēr klaušu laikos labību un cita veida produktus uz pilsētām,
noieta tirgiem transportēja klaušinieki, tad, pārejot uz naudas nomu, tam bija jāalgo darbinieki.
PieĜauju, ka tad preču transportēšanu centralizēja. Trīs gadu laikā (1849. -1852. g.) muiža preču
transportam uzbūvējusi trīs kuăus: Dondangen, Christine un Carl Theodor. ZiĦas par labības
šėūĦu celtniecības uzsākšanu Ăipkā ir no 1849.gada (Sloka, 1930), pirmās zināmās mājas par
naudas nomu izdotas ap 1845.gadu. Tas liecina, ka māju iznomāšana par naudu ir notikusi visai
strauji. Līdz ar šo procesu pieauga naudas kā finansu kapitāla loma.
Dundagas muiža kopš 1811. gada bija kĜuvusi par majorātmuižu. Majorātmuižas statuss
uzliek ierobežojumus kā mantošanas, tā pastarpināti arī kredītiespēju ziĦā. Majorātmuižu manto
tuvākais vīriešu kārtas radinieks (t.i., dēls) un pie vienādas radniecības pakāpes vecākais no
dēliem. Majorāta dibinājumam vajadzēja novērst īpašuma sadalīšanu un to varēja pārdot tikai ar
visu vīriešu kārtas pēcnācēju piekrišanu. Šī iemesla dēĜ majorātmuižas reti saĦēma kredītus.

47
 Laikā no 1817.-1831. gadam Kurzemes guberĦā parādu nesamaksas dēĜ 40 muižas
nonāca kreditoru rokās un 1/3 Kurzemes muižu atradās tuvu izūtrupēšanai (Strods, 1972). Šai
laikā, neskatoties uz majorātmuižas statusu, kredītsaistībās bija nonākusi arī Dundagas muiža.
Domājams, ka iemesls tam bija 1823. gadā zaudētais tam laikam milzīgais lopu daudzums: 1200
zirgu, 2000 vēršu, pāri par 1500- 2000 aitu (Sloka, 1930). Šai pašā gadā Kurzemes guberĦā
lopbarības bada rezultātā sākās sērgas un bojā gāja 18 204 zirgi, 38 240 govju un 107 273 aitu,
(Strods, 1972), kā arī labības cenas pazeminājās par 40% (Boruks, 2003). Līdz 1839. gadam
Dundagas muiža parādu atdeva un tā paša gada JāĦos dzimtīpašnieks atsāka pastāvīgu
saimniekošanu savā muižā. Irbes un Ăipkas draudzes grāmatā teikts, ka šī pārziĦa saimniekošana
(curatel-wirtschaft), kura tikai par kreditoriem un labu slavu rūpējas, muižai saimniecībai bijusi
postoša un tas esot iemesls Dundagas zemnieku nabadzības pieaugumam (Sloka, 1930).
Dundagas muižas finansiālais stāvoklis un tās īpašnieka ierobežotās iespējas muiža saimniecības
pārvaldē domājams ir cēlonis 1839. un 1838. gada ievērojamiem mežu izciršanas apjomiem un
kokmateriālu eksporta pieaugumam.
Kā galvenās Dundagas muižas eksportpreces apzinātajos avotos tiek minēti
mežsaimniecības, nevis lauksaimniecības produkti. No vienas puses to noteica pieprasījums, no
otras puses muižā pieejamie resursi. Kā jau iepriekš apskatīts, ar mežiem klāta bija vairāk kā puse
Dundagas muižas teritorijas. Koksnes resursi bija tai laikā būtiskākais enerăijas avots, apkures un
celtniecības materiāls. Apstrādājot koksni, darvas cepĜos ieguva darvu un kokogles. Dundagas
muižā ar tās īpašnieka Christoph Ferdinand v. der Osten- Sacken 1816.gadā izdotu likumu bija
aizliegts darvas dedzināšanai cirst zaĜus kokus, šim nolūkam bija jāizmanto koku saknes. Tāpat
bija aizliegts priežu kokos un ozolos, kuriem vēl vidus nav izpuvis, veidot dravas. Dundadznieki
un popnieki mācējuši darvu iztecināt arī no sacietējušas bērza tāss (Ābols, 1994). Mežu izciršana
un Dundagas muižnieka uzliktie ierobežojumi bija iemesls darvas cepĜu izsīkšanai, lai gan tā
kvalitāte bijusi labāka nekā ievestā. 1892. g. Melnsila ciemā uzsists pirmais skaidu jumts, to
apskatīt nākuši daudz cilvēku. Tā cēlonis ir 19. gs beigās muižnieka dotais aizliegums sist lubu
jumtus un rīkojums turpmāk to vietā sist šėindeĜu – skaidu jumtu, tādējādi ietaupot
kokmateriālus. Skaidu ēvelēšana muižai deva prāvu ienākumu (Šulcs, 1960).
Iepriekš minētais liecina, ka, lai gan Dundagas muižā mežu nav trūcis, muižas īpašnieki
ir apzinājušies to vērtību:„Meži iraid taupāmi, jo nožēlojami Ĝaudis, kuriem trūkst meži.” (Švābe,
1931).
Jūrai kā transporta ceĜam un tās zivju resursiem bija noteicoša loma piekrastes zvejnieku
saimniecībās.
48
 19. gs beigās sauszemes zirgu un jūras transportam pievienojās šai apkārtnei jauns
transporta veids – dzelzceĜš. 1868. gadā izbūvētā dzelzceĜa līnija Rīga – Jelgava un vēlāk
Jelgava- Ugāle –Ventspils izmainīja tirgus apstākĜus, preču plūsmu un veicināja Dundagas
saimniecības attīstību un preču eksporta pieaugumu.
1880. gados Dundagas muižas saimniecībās vēl lieto tikai dabīgos kūts mēslus.

„Aizdibināšanās it visur bija: “Mūsu zeme ir smiltaina, tur tādi mēsli neder,
mēs to jau diezgan nomēslojam ar staĜĜ-mēsliem un tad arī mājas vēl nav mūsu
īpašumā, ko mēs par tām lai naudu izdodam.”” (Rolands, 1878).

Tai pašā laikā 1878.gadā muižas zemju mēslošanai izlietoti 19 656 600 kg
minerālmēslu. No aptuveni 300 saimniecībām ~ 220 strādā pēc vairāk-lauku, ~35 pēc trīslauku
sistēmas. Lauksaimniecības tehnika jeb mašīnas šai laikā bijušas tikai muižas saimniecībā. Māju
lopi it visur esot Kurzemes, tātad vietējo sugas (Rolands, 1878). Turpretim muižas saimniecība
šai laikā jau nodarbojās ar sugas lopu Rassen Friesen (Frīzijas) un Fünen šėirnes, Yorkshire
Rassen cūku šėirnes audzēšanu, reizē palielinot pĜavu un ganību skaitu un augstvērtīgas
lopbarības iegūšanu (Richter, 1912; Wätjen, 1994). Dundagas pusmuižās un zemnieku, zvejnieku
saimniecībās kopā ir: 2750 zirgu, 6000 govju, 6300 aitu un 2400 cūku (Rolands, 1878).
Salīdzinoši 1823. gadā Dundagas zemnieki zaudēja 1200 zirgu, 2000 vēršu un vairāk kā 1500-
2000 aitu (Sloka, 1930). Tāds lopu skaita zaudējums tai laikā bija kritisks visai Dundagas muiža
saimniecībai. Dundagas muižas centra staĜĜos un kūtīs 1872.gadā bija 120 govis, 50 zirgi, aitas
(Dažādas ziĦas no iekšzemēm, 1872), netālajā Laukmuižas pusmuižas staĜĜos 1880. gados bijuši
20 zirgi (AuziĦš, 2002). Tātad muižas centrā atradusies vien niecīga daĜa no kopējā muižas
liellopu skaita: 2% govju, 4% zirgu. Jaunākajā no Dundagas pusmuižām – Klārmuižā, kas
izveidota 19.gs otrajā pusē, atradusies muižas zirgu audzētava (AuziĦš, 2005). Muižā audzēja
Ostpreuβen (Trakehner) šėirnes zirgus (Richter, 1912). Dundagas muižā lauku auglības
palielināšanai piekopa arī lauku appludināšanu pavasaros.
No abām iepriekš minētām lauku apstrādes sistēmām senākā ir papuvju sistēma ar
trīslauku augu seku. Trīslauku augu sekā pirmajā laukā sēja ziemāju, otrajā vasarājus un trešo
atstāja papuvē auglības atjaunošanai. Auglības atjaunošanā galvenā nozīme bija kūts mēsliem
(Strods, 1972), kuru daudzums savukārt bija atkarīgs no lopu un lopbarības daudzumu, kā arī
kvalitātes. Papuvju sistēmā nav iespējams ievērojami palielināt tīrumus, nesamazinot to auglību.
Daudzlauku jeb vairāklauku sistēmā, kas Dundagas muižā izmantota vismaz kopš 1844. gada,
parasti ierīkoja 7 – 12 laukus, apmēram 2/5 zemes apsējot ar labību un 3/5 atstājot ganībās.

49
(Strods, 1972). Daudzlauku sistēma pavēra iespējas kartupeĜu audzēšanai un tālākai lopkopības
attīstībai. Pārejai uz daudzlauku sistēmu bija nepieciešami kapitālieguldījumi. Viens no
priekšnoteikumiem bija laba mēslojuma nodrošināšana papuvei (Strods, 1972). Šāds zemes
apsaimniekošanas veids muižās bija iespējams tikai pēc klaušu sistēmas likvidēšanas. 20. gs.
sākumā Šlīteres pusmuižā ievērots 10 gadu augu sekas cikls (skatīt 15. attēlu).

15. attēls. Šlīteres pusmuižas lauksaimniecības zemju sadalījuma plāns ar augu sekas norādēm
(DSHI 110 Osten-Sacken 139 .Benutzung mit frdl. Genehmigung des Eigentümers)

Izšėiroša loma ražas ieguvē bija laika apstākĜiem un sēklai, tādēĜ bieži vien zemnieku
saimniecībās vienam neražas gadam sekoja nākamais. Tā, pēc 1844. gada lietainās vasaras un
rudens izraisītās neražas, nākamā gadā izmantojot sēklu no šīs pašas ražas, tā sausuma dēĜ
nepadevās. Dundagas īpašnieks bija nopircis Rīgā ziemāju sēklu, ar tiem apsējis muižas laukus
un raža pie tiem pašiem laika apstākĜiem bijusi gluži laba. Šādos gadījumos muižnieks, lai
pasargātu zemniekus no pilnīga pārtikas trūkuma izsniedza tiem labību no savām magazīnām

50
(Sloka, 1930). Kā jau iepriekš minēts darbaspēka uzturēšana bija Ĝoti būtiska muižas
saimniecībai.
Muiža, zemkopībā izmantojot pilnveidotus darbarīkus (vairāklemešu arklu, sējas mašīnu
un ecēšu), sasniedza par 20-30 % augstāku efektivitāti nekā zemnieku saimniecībās (Sloka,
1930). Rentes saimniecībās saimniekošanas kapitāls, kā piemēram, lopi, rati, arkls, izejvielas
(labība, sēkla) to nomniekam tika piešėirts māju saĦemot rentē un tas viĦam tādā pašā kārtībā kā
saĦemts, māju nododot arī bija jāatdod atpakaĜ. Zemnieku saimniecībās ievērojamus
kapitālieguldījumus saimniekošanas uzlabošanai to saimnieki ieguldīja izpērkot māju par dzimtu.
Iegūstot māju savā īpašumā to saimnieki pēc ilgstoša laika posma vairāku paaudžu garumā sāka
rīkoties, domājot par ilgtspējīgu saimniecības attīstību.

3.2.4.UzĦēmējspēja

Lai gūtu peĜĦu ir nepieciešama organizācijas un pārvaldes sistēma un spēja saistīt kopā
visus trīs iepriekš apskatītos ražošanas faktorus – zemes, cilvēku un kapitāla resursus. Tā ir spēja
paredzēt un pielāgoties tirgus apstākĜiem, spēja riskēt, efektīvi organizēt saimniekošanu (Vilne un
Birzniece, 2001). UzĦēmējspēja ir uzĦēmuma vadītājam piemītoša īpašība līdz ar to ne vienmēr
muižniekam bija noteicošā loma muižas saimnieciskajā stāvoklī. Šāda situācija bija raksturīga
Dundagas muižai, kurā ilgstošā laika posmā saimniekošanu vadīja muižkungs, nevis muižnieks.
Lai gan muiža kopš 1711. gada bija vienas dzimtas rokās, vairāk kā gadu simta garumā
to īpašniekiem nebija tiešo pēcnācēju. Tikai kopš 1844. gada iesākās stabila īpašuma mantošana
no tēva dēlam. Muižai Kurzemes guberĦas laika posmā bijuši 6 īpašnieki (skatīt 16.
attēlu).

16. attēls. Dundagas muižas īpašnieku hronoloăiska secība

(izstrādājusi autore, izmantojot Wätjen, 1994)
(vienādā krāsa apakšējā līnijā apzīmē vienas ăimenes locekĜus, augšējā līnija pelēkā krāsa apzīmē
periodus, kad muižnieks Dundagas muižā uzturējies reti, sarkans biežāk uzturējies Dundagas muižā)

51
 Līdz 1874. gadam vairums Dundagas muižas īpašnieku ieĦēma sabiedriskus amatus,
saimniekošanu nodot pārziĦa ziĦā un paši Dundagā ieradās reti. Christine Sophie Charlotte
(dzimusi von Dieskau) galvenokārt uzturējusies Berlīnē, Theodor v.d. Osten Sacken Drēsdenē,
Christoph Ferdinand v. der Osten- Sacken dēls Carl Ĝoti reti bijis Dundagā, arī Christian von der
Osten-Sacken saimniecības vadīšanu bija uzticējis pārvaldniekam jeb muižkungam (Dondangen,
Roenne).
Ne vienmēr pārvaldnieka izvēle bijusi veiksmīga. Par to liecina gan Fr. Mālberăa darbā
„Platā ēna” aprakstītā situācija Dundagas muižā, gan arī līdz mūsdienām saglabājušās cilvēku
atmiĦas.
Īpaši negants esot bijis muižkungs Freijs, kurš saimniecību vadījis Theodor von der
Osten Sacken laikā. ViĦš esot ieviesis ražas pievešanu naktī un zemnieku zirgu izmantošanu
(Wätjen, 1994), kā arī pēris klaušu darbiniekus (Adamovičs, 1933). Muižas saimniecības vadītāja
rīcība līdz māju izpirkšanai par dzimtu tieši ietekmēja arī zemnieku saimniecību stāvokli.
Theodor Osten-Sacken lielā attāluma dēĜ, kas jūrmalniekiem bijis jāmēro līdz muižai, atĜāvis tiem
pa kulšanas laiku uz darbu muižā ierasties otrdienas rītā, taču muižkungs Freijs pavēlējis ierasties
pie darba jau pirmdien no rīta (zemnieki kulšanas laikā mājās atgriezās tikai vēlā sestdienas
vakarā) (Adamovičs, 1933). Tieši šis pats muižkungs, paaugstinot nomnieku nodevas un
pienākumus, izraisījis iepriekš pieminēto lībiešu dumpi (Wätjen, 1994).
Muižas īpašnieku mazā ieinteresētība muižas saimniecībā, kapitālieguldījumu un
krietnas apsaimniekošanas trūkums izraisīja tās atpalicību, kuru vēl 1866. gadā piemin W.S.
Stavenhagen rakstot, ka Dundaga pretēji mazākām mūsdienīgām sekmīgi attīstošām muižām ir
saglabājusi viduslaiku nokrāsu (Stavenhagen, 1866).
Kurzemes guberĦas laika posmā, pamatojoties uz izmantotā darbaspēka veidu,
izdalāmas divas būtiski atšėirīgas saimniekošanas sistēmas: klaušu sistēma un uz algota
darbaspēka izmantošanu balstīta saimniekošana. Pāreja starp abām sistēmām aizsākās, izdodot
mājas par naudas renti. Kopš tā brīža ar vien pieauga algota darbaspēka izmantošana, taču klaušu
sistēmas attiecības starp zemnieku un muižu beidzās tikai izpērkot saimniecību par dzimtu. Līdz
Dundagas muižas likvidēšanai skaitā arvien sarukdamas, tomēr saglabājās rentes saimniecības,
tātad arī klaušu sistēma.
Klaušu sistēmā zemnieku saimniecības bija iedalītas administratīvās vienībās – pusmuižās. 19.
gs. sākumā Dundagas pusmuižā par darbu izpildi un sadali atbildēja viens vai divi vagari,
atkarībā no pusmuižā esošo sētu skaita. Pa visām pusmuižām kopā bijis viens virsvagars (LVVA,
630.f.,1.apr., 157.l. ), kurš devis darba uzdevumus visiem pārējiem vagariem. Muižkungs bija
52
galvenais saimnieciskās dzīves noteicējs muižā. Līdzīgu darba organizācijas sistēmu muižas
apsaimniekotajās pusmuižās izmantoja vismaz līdz 19. gs. beigām. To mantoja un pielāgoja
algotā darbaspēka organizēšanai.
1.tabula
Muižas laužu un māju skaits muižā
(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 630.f.,1.apr., 157.l.)

Vagars Vecvagars Modere Māju skaits muižā

Dundaga 1 40
Valpene 2 1 28
KārĜmuiža 2 1 26
KaĜėi 1 1 21
Ăibzde 2 1 17
Āži 16
Jaunmuiža 2 1 13
Sūde 2 1 9
Ăipka 9
Laukmuiža 1 1 8
Vecmuiža 1 1 2 6
Irbenes
baznīckunga
muiža 4
Dundagas
baznīckunga
muiža 1
Ėurbe 2 1

1826.gadā Dundagā bija 11 pusmuižas un 2 mācītājmuižas. No tām lielākās bija

Valpene ar 28, KārĜmuiža ar 26 un KaĜėi ar 21 sētu (skatīt 1. tabulu). Lielākajās pusmuižās bijuši
2 vagari, turpretim abās mācītājmuižās, Āžu, Ăipkas pusmuižās, kā arī Dundagas muižas centrā,
uzskaites dati vagaru esamību neuzrāda. Abas pusmuižas tai laikā acīmredzot bijušas izrentētas,
savukārt mācītājmuižas organizējušas darbu vadīšanu atšėirīgi no pusmuižām. Moderes atbildēja
par piena kvalitāti, pārstrādi un uzglabāšanu. To esamība apliecina, ka pusmuižās jau šajā laikā
pastāvējusi piena lopkopība. Dundagas sviests bijis pazīstams un iecienīts jau 19. gs. sākumā.
Dundagas muižā pastāvēja arī tā sauktie desmitnieki, kuru darbību noteica Dundagas
majorāta muižas dzimtkunga Christoph Ferdinand von der Osten- Sacken 1816.gadā izdotais
likums „Likumi Dundagas desmitniekiem”. Dundagā desmitnieku uzraudzībā bija nodoti tikai
„gĜēvi saimnieki un palaidnieki”, turpretim „ar godīgiem un pārtikušiem saimniekiem
desmitniekiem nav nekādas daĜas, nedz būs tiem viĦu mājas apstaigāt un uzraudzīt” (Švābe,

53
1931). Desmitnieku pienākumos bija sekot līdzi, lai to uzraudzībā esošie saimnieki apsaimnieko
savus laukus un saimniecības pēc muižas priekšraksta. Desmitnieka uzraudzībai nodotie
saimnieki drīkstēja no savas saražotās produkcijas tikai tik daudz pārdot, cik nepieciešams sāls un
dzelzs iegādei, turpretim pārējie, izĦemot muižā atĜaujas zīmi, varēja brīvi pārdot savas preces
lauku tirgos un pilsētās. Ar šo likumu muižnieks arī kontrolēja un regulēja sētu nomnieku algoto
darbaspēku, nosakot, ka saimnieks nevar bez kunga ziĦas pieĦemt puišus un meitas. Par katru
jaunu sētas iemītnieku bija jāinformē desmitnieks. Katra mēneša pirmajā dienā desmitniekiem
bija jāsavācas kopā pie kunga un jāziĦo par stāvokli viĦiem pārraugāmajās saimniecībās.
Klaušas bija zemnieka/zvejnieka samaksa par muižas nekustamā īpašuma – sētas un pie
tās piederošo zemju lietošanu. Tās aptvēra gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības, kā arī
būvniecības un transportēšanas darbus. Katru nedēĜu, katru otro vai trešo nedēĜu no katras
saimniecības vienam darbiniekam ar zirgu, līdzi paĦemot sev un zirgam nepieciešamo pārtiku, kā
arī darbarīkus bija jādodas strādāt muižas zemē. Tai nedēĜā, kad darbinieks palika mājās, tad bija
jāsūta meita darbos. Visu šo nedēĜu no pirmdienas rīta līdz sestdienas rītam bija jāstrādā muižai.
Rindas kārtībā muižā bija jāsūta arī strādnieks, kura pienākumos bija malkas ciršana, ūdens
pievešana u.c. darbi. Bija jānāk palīgā arī pie jaunu ēku būvēšanas, kad tas nepieciešams un
noteikts skaits dienu gadā ar zirgu jādodas pĜavu un meža darbos u.tt. (Rechenberg, 1848). Bez
klaušām nomniekiem bija jādod arī labības, siena nodevas.
Muižas uzlikto klausību dēĜ saimniekiem nepietika laika, spēka un līdzekĜu nomātās
saimniecības uzturēšanā un attīstīšanā.

„Krietni jau savus laukus nekad nedabūja apstrādāt, tāpēc, ka saime bija allaž
pie muižas darba, ko nevarēja diezgan labi apstrādāt pēc muižas kunga un
vagara pavēles; un vaĜeniekiem un bērniem tikai mājas lauki bija apkopjami;
un kā nu tie viĦus aprušināja, tā bija jāiztiek, uz tādiem maziem un paslikti
apstrādātiem laukiem izauga mazs ražojums. Ar tiem nevarēja cauru gadu iztikt
ar sievu, bērniem un saimi. Uz pavasaru un vasaru pietrūka. Bija jāiet pie
kunga lūgties maizes, ko tad dabūja no kunga klēts, pēcāk no magazīnas, kas
rudenī ar procentiem bij jāatdod” (Lindersone, bez dat).

Viens no klaušu sistēmas trūkumiem bija nelietderīgi izlietotais laiks, veicot tālo ceĜu
turp un atpakaĜ no darba vietas muižā.

„Slapjā laikā ne ar kādu labību neatĜāva dzīvot, tad saimniekam ar visiem

Ĝaudīm, kas bija atbraukuši pie pĜaušanas, bez nekādas pretrunas bija jābrauc

54
 uz mājām, citiem saimniekiem vairākas jūdzes tālu. Bet ja nākošā rītā sauss
laiks, tad jābrauc atkal atpakaĜ un jāstrādā. Bet ja pa dienu atkal sāk līt, kas
dažu gadu tā atgadās, tad jāatstāj darbs un jābrauc atkal uz mājām. Tā dažu
gadu nedēĜām nomocās ar braukšanu, nodzenā zirgus, apēd maizi, nokavē
dienas un tomēr neko nav pastrādājuši, ne muižas laukā, nedz arī mājās. Un
kad arī vairāk nedēĜas tā braukātu, muiža tomēr no savas tiesības neatlaida,
un viss bija glīti un kārtīgi jānostrādā.” (Lindersone, bez dat).

Otrkārt, ar klaušu darbaspēku nebija iespējams veikt kvalitatīvu darbu, kuram būtu
nepieciešamas papildus zināšanas. Treškārt, klaušu sistēmas īstenošanai bija nepieciešama
attīstīta un apjomīga uzraudzības sistēma. Nelietderīgi pavadītais laiks ceĜā, kā arī kontroles
sistēmas apjoms pieauga līdz ar muižas platību un iedzīvotāju skaitu. Dundagas muiža bija
lielākais vienkopus esošais baltvācu īpašums Krievijas Baltijas provincēs.

Sākot ar 19.gs 30.gadiem muiža paplašināja jau esošo pusmuižu zemes tām pievienojot
tuvējo zemnieku saimniecību zemes un to centros izveidoja saimniecības kompleksus – staĜĜus,
kūtis, pārvaldnieka un kalpu dzīvojamās ēkas, sierotavas, siena un labības šėūĦus, pagrabus,
vagūžus u.c. saimniecības ēkas, kā arī izveidoja trīs jaunas pusmuižas – Šlīteri (1832.g.),
Ezermuižu (1837.g.) (Sloka, 1930) un Klārmuižu (~1850.g.).

„Pēc tiesiskas vienošanās ar Dundagas kreditoriem un Dundagas pārzini

Andreas von Sacken, 1832.gada rudenī Šlīteres kalnos sāka izcirst mežus.
Izmeklēja labākos kokus, daĜu no tiem pārdeva un daĜu paturēja jaunās
pusmuižas celšanai. Jau pirmajā gadā, neskatoties uz daudzajām saknēm, ar
kurām bija klāti lauki, tika iegūta bagātīga raža. Pusmuižas celtniecība
turpinājās milzīgiem soĜiem, viss atbilda krāšĦai uzĦēmuma uzplaukšanai.
Pirmreizējā kultivēšana, apstrāde, jaunās iekārtas izmaksāja aptuveni 20
tūkstošus sudraba rubĜu. Šlīterē tika norīkoti 12 Dundagas zemnieki saimnieki ,
kuriem līdz šim nebija Dundagas muižā nekādu īpašu klausību. Par naudu
algoja arī vairākus kalpus. Pēc pirmajiem ieguldījumiem katrā laukā vajadzēja
būt 250 ‘loof’ izsējas un saskaĦā ar tiesisko vienošanos dibinātājām piederēja
šīs pusmuižas 10 gadu lietošanas tiesības. Pēc šī laika pusmuižu vajadzētu
iekĜaut lielās muižas sastāvā” (Sloka, 1930).

55
 Reizē ar saimniecības kompleksu dibināšanu pieauga algota darbaspēka izmantošana,
kas pamazām aizvietoja klaušu darbaspēku.
Līdzīgi kā saimniecības arī pusmuižas muiža izdeva ārendē jeb nomā. Tādējādi muiža
saglabājot peĜĦu varēja vēl vairāk samazināt tās pārraudzības uzdevumu, nododot šo uzdevumu
nomniekam. Pirmās ziĦas par pusmuižu izdošanu arendē ir no 1721.gada, kad izrentēta Sūdes
pusmuiža (Bankau, 1855). Pakāpeniski izrentēto pusmuižu skaits ir pieaudzis. Ja 1826.gadā
izrentētas bijušas vien 2 no 12 pusmuižām, tad 1912.gadā jau 8 no 15 pusmuižām. Pastāvīgā
apsaimniekošanā muiža paturēja tās pusmuižas, kurās iegūtās izejvielas un produkcija bija
nepieciešama Dundagas muižas saimnieciskā un apdzīvojuma centrā, kā arī atsevišėu muižas
ražošanas objektu uzturēšanā, piemēram, Ezermuižā iegūtais siens zirgiem Dundagas muižas
centra staĜĜos un Klārmuižas kumeĜaudzētavā, tuvāko pusmuižu- Laukmuižas un KārĜmuižas-
zemkopības un lopkopības pārtikas produkti Dundagas centrā dzīvojošo Ĝaužu, kuri ar
lauksaimniecību nenodarbojās, uzturam.

Mežsaimniecība

Mežsaimniecības organizēšana un pārraudzīšana bija virsmežsarga, mežziĦu, mežziĦa

palīgu, apakšmežziĦu un mežsargu rokās. 19.gs beigās Dundagas muižā mežsaimniecības
pārvaldes sistēmu veidoja 1 virsmežniecība, 6 mežniecības un 53 mežsargmājas (Wätjen, 1994).
Mežsargi gandrīz vienmēr bija zemnieku saimnieki.
Mežsargmāju zemes lietojums Dundagas muižā bijis Ĝoti līdzīgs zemnieku saimniecību
zemes lietojumam (skatīt 17., 18. ,19. attēlu). Salīdzinot grafikus, jāĦem vērā, ka zemes lietojums
Dundagas muižas zemnieku zemēs norādīts rentes saimniecības laikos, izpērkot saimniecības par
dzimtu mazliet palielinājās kopējais mežiem klāto teritoriju īpatsvars zemnieku saimniecības
zemēs.

56
 35,00

30,00

25,00

20,00 mežs
ha

ganības
15,00
pĜava
aramzeme
10,00

5,00

0,00

Jaunvietu
mežsarga
mežsargmājas

mežsargmājas

mežsargmājas

mežsargmājas

mājas
ŠmitmaĦa

OzoliĦu

NiedeĜu

Jurău
17 .attēls. Mežsragmāju zemes sadalījums Dundagas muižā 20. gs. sākumā
(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 1679.f., 172. apr., 1975.l.)

12%
23%
29%

aramzeme
pĜava un ganības
mežs

71%

65%

18. attēls. Zemes lietojums piecās Dundagas muižas 19 attēls. Zemes lietojums
mežsargmāju zemēs Dundagas muižas zemnieku zemēs
(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 1679.f. (izstrādājusi autore, izmantojot
172. apr., 1975.l .) Wätjen, 1994)

MežziĦi pārraudzīja mežu ciršanas un stādīšanas darbus. Cirst varēja tikai ar mežziĦa
pavēli, piekrišanu. MežziĦi norādīja, kuri koki izmantojami darvas un kokogĜu cepĜiem. Arī
līdumus varēja iekārtot tikai ar mežkopības pārvaldes lēmumu, galvenokārt tādēĜ, lai izvairītos no

57
ugunsgrēkiem. IzceĜoties ugunsgrēkam, mežsaimniecības darbaspēkam kopā ar zemniekiem tas
bija steidzīgi jānovērš (Hahn, 1911).
Mežsargmāju izvietojumam Dundagas muižā ir šāda uzbūve (skatīt 19. attēlu):
Dundagas blīvāk apdzīvoto pacēlumu daĜu, kur mežsargmājas izvietotas vienmērīgi, tās
robežjoslā ar plašām mežu teritorijām, ieskauj neizteikts noslēgts mežsargmāju loks.
Mazapdzīvotajās mitrajās un mežainajās teritorijās starp Dundagas pacēlumu un piekrasti, gar
kuru izvietotas atsevišėas mežsargmājas ir vismazākais mežsargmāju blīvums. Visblīvāk
mežsargmājas izvietotas mazapdzīvotajā purvainajā Dundagas muižas dienvidu stūrī, kur atradās
arī barona medĦu medību māja un tā sauktā meža muiža Kaugas.
Dundagas muižā veikta gan mežu meliorācija, gan plānveidīga apmežošana
(Cimermanis, 2006; Wätjen, 1992). Pastāvējis pat grāvrača amats (Cimermanis, personīga ziĦa).
Kopš 1900.gada uzsākta mežu ierīcība, kurai kopumā vajadzēja aptvert 45 204 ha meža zemes.
Mežsaimniecības attīstību veicināja līdz ar dzelzceĜa izbūvi un rūpniecības attīstību strauji
kāpjošais pieprasījums pēc malkas un kokmateriāliem (Wätjen, 1994). Kuăos malka vesta ne vien
uz Rīgu un Liepāju, bet arī uz Angliju, Dāniju un Vāciju. Malkas kuăi esot pienākuši katru
nedēĜu. Mežstrādnieki pēc muižas pasūtījuma gatavojuši arī speciālus seššėautĦaini aptēstus
baĜėus, ko veduši uz Pērnavu un Rīgu (Cimermanis, 1998).
Koksnes izejvielas izmantoja arī darvas cepĜos. Uz turieni pēc saražotās darvas brauca
zvejnieki, kuriem tā bija nepieciešama laivu darvošanai. Savukārt kokogles pārdeva vietējiem
kalējiem (Cimermanis, 2006). Darvas cepĜu tāpat kā krogu, sudmalu, ėieăeĜu cepĜu turēšana un
citu peĜĦas iestāžu izveidošana un turēšana pastāvēja kā muižu privilēăija, bet ar muižas atĜauju
ar to drīkstēja nodarboties arī zemnieki un zvejnieki (Cimermanis, 2006). Dundagas muižā darvas
cepĜus turējusi gan muiža, piemēram, Jaunmuižā un CepĜleju zemnieku saimniecībā, gan
saimnieki. Uz CepeĜlejām pēc darvas braukuši visu tuvējo piekrastes ciemu zvejnieki
(Cimermanis, 2006).
Absolūtais vairums šajā pētījumā apzināto cepĜu atradušies mežu zonā starp Šlīteres
krauju un Lieljūras (Baltijas jūras) piekrasti (skatīt 21. attēlu). Šāda aina tuvināti varētu atainot
patieso tā laika darvas cepĜu izvietojumu, Ħemot vērā to izdevīgo novietojumu – ražošanas
resursu un noieta tirgus (piekrastēs esošo zvejnieku saimniecību) - savstarpējo tuvumu.

58
59
 21. attēls. Darvas cepĜi Dundagas muižā

60
(izstrādājusi autore, izmantojot Karte des westlichen Ruβlands, 1918; Kubalu skolas - muzeja pētījums;
Cimermanis, 2006)
 20.gs sākumā Dundagas muižā aptuveni 774 ha platībā audzēti apiĦi. ApiĦu audzes
galvenokārt izplatītas mazapdzīvotajā mežu joslā muižas austrumu malā starp Ostes un Pāces
ciemiem (skatīt 22. attēlu). Gar apiĦu audzēm veduši ceĜi vai arī tās šėērsojušas stigas, pa kurām
bijis iespējams apiĦus transportēt uz muižas centra alus brūzi (skatīt 23. attēlu).

22. attēls. ApiĦu audžu galvenais izplatības areāls Dundagas muižā 20. gs. sākumā
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Karte des westlichen Ruβlands,
1918)

61
 23. attēls. ApiĦu audžu izplatības areāli Dundagas muižā 20. gs. sākumā
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992;
Karte des westlichen Ruβlands, 1918)

62
Tirgus un ražošana

Lai muiža gūtu peĜĦu tai bija jāražo produkcija, pēc kuras tirgū bija pieprasījums. Līdz
pusmuižu saimniecisko kompleksu dibināšanai, kas iezīmē algota darbaspēka izmantošanas
plašākus aizsākumus saimniekošanā, tajās galvenokārt audzēja graudaugus un kartupeĜus. Tos
izmantoja degvīna ražošanā, kas 19.gs sākumā bija viens no galvenajiem muižu ienākumu
avotiem. Galvenie degvīna noieta tirgi bija Pēterpils, Pleskavas un Vitebskas guberĦas (Boruks,
2003). Degvīna dedzināšanas blakusproduktu brāgu izmantoja vēršu nobarošanā. Līdz ar naudas
saimniekošanu muižas saimniecībā ar vien pieauga tirgus nozīme.
Anglijā pieaugot pieprasījumam pēc vilnas ražojumiem un to izejmateriāliem, 19.gs 30.
un 40.gados Baltijā Ĝoti strauji attīstījās aitkopība (Boruks, 2003). 1837.gadā arī Dundagas
dzimtīpašnieks Ħem abas pusmuižas – KaĜėus un Āžus savā pārziĦā un izvieto tur sugu aitas
audzētavas (Sloka, 1930). Pāces dzirnavās atradās un vēl arvien atrodas vilnas ražotne (Kröger,
1892). Bet tāpat kā pārējā Baltijā, arī Dundagas muižā šī lopkopības nozare neturpinājās ilgi. Ap
četrdesmitajiem gadiem Anglijas tirgu arvien vairāk iekaroja tās kolonijas, kur dabas apstākĜi šai
nozarei bija labvēlīgāki, vilna kvalitatīvāka un tās pašizmaksas salīdzinoši zemas. Vilnas cena
sāka kristies un merīnas aitu audzēšana Baltijas guberĦās kĜuva neizdevīga (Boruks, 2003).
1844.gadā Dundagas īpašnieks pārdod lielāko daĜu merīnas aitu un to audzēšana tiek izbeigta
(Sloka, 1930).
Lai gan merīnaitu audzēšana bija īslaicīgs pasākums, tā veicināja piena lopkopības
attīstību (Strods, 1972). Pieprasījums pēc lopkopības precēm auga līdz ar pilsētu iedzīvotāju
skaita pieaugumu. Muižas no graudkopības un gaĜas lopu audzēšanas savu saimniekošanu
pārkārtoja uz lopkopību, galvenokārt piensaimniecību. Tās attīstība ir cieši saistīta ar lopu šėirnes
uzlabošanu (MieriĦa, 1968). Līdz 1855.gadam ārzemju šėirnes govis bija ievestas arī Dundagas
muižā (Strods, 1972). Tika uzsākta Rassen Friesen (Frīzijas) un Fünen šėirnes govju, Yorkshire
Rassen šėirnes cūku audzēšana, kura turpinājās vismaz līdz 1912.gadam (Richter, 1912).
1855.gadā blakus koksnei, medum, lopiem (domājams gaĜai) un kūpinātām butēm viena no
galvenajām muižas eksportprecēm bija sviests (Bankau, 1855).
Dundagas pusmuižās 19.gs beigās pastāvēja specializēšanās atšėirīgās saimniekošanas
nozarēs, kā piemēram, lopkopībā, sienkopībā vai zirgkopībā, tomēr vairums no tām bija lopu
pusmuižas. Lopu pusmuižās galvenokārt nodarbojās ar lopkopību.
Reizē ar pilsētu iedzīvotāju skaita pieauguma izraisīto pieprasījuma palielināšanos pēc
lopkopības produktiem, auga arī pieprasījums pēc būvniecības materiāliem – kaĜėiem un
63
ėieăeĜiem. ĖieăeĜus ražoja ėieăeĜcepĜos. Dundagas muižā apzināts viens muižas ėieăeĜus ceplis
un vairāki privātie saimnieku ėieăeĜu un kaĜėu cepĜi. Izejvielas ieguva uz vietas. Dundagas
muižas teritorijā atrodami nogulumi, kuri satur ėieăeĜu un kaĜėa ražošanai izmantojamas māla un
kaĜėakmens atradnes. Muižas ceplis atradies Klārmuižā (Kröger, 1892). Šai ceplī saražoto
produkciju domājams, galvenokārt izmantoja muižas ēku celtniecībā, savukārt saimnieku,
piemēram, Mazirbes Brausku mājās, cepĜos saražotos ėieăeĜus pārdeva apkārtnes zemniekiem, kā
arī veda pa jūru uz Ventspili un tur pārdeva. “ĖieăeĜus no cepĜa uz jūru veda paši ražotāji, arī
talku veidā. Veda tikai tad, kad no Ventspils pienāca transportlaiva, kas piederēja
ventspilniekiem. Šai ceplī vienlaikus varēja izdedzināt 20 000 ėieăeĜu. ĖieăeĜu cepĜa darbībā
nepieciešams zirgs mālu mīcīšanai, malka, māli, mālu maĜamās dzirnavas. Malku pirka no
Dundagas muižas mežniecības, mālus raka turpat pie cepĜa. Ceplis darbojās tikai vasarā.” Mazāks
ėieăeĜu ceplis atradies Cirstes ciema Rīgzemos un kaĜėu ceplis Lecniekos. Tās abas bijušas lielas
saimniecības, kuru galvenais darbības virziens bija laukkopība un lopkopība (Cimermanis, 2006).

Saimnieciskā vienība – pusmuiža

Laika gaitā pusmuižas no administratīvi saimnieciskām vienībām- klaušu darbu

apgabaliem - pārveidoja par ražošanas kompleksiem ar noteiktu specializāciju un apmācītu,
algotu darbaspēku.
Pusmuižu izveidošana bijusi pakāpeniska. Līdz 1721. gadam bijušas izveidotas KaĜėu,
Āžu, Valpenes, Sūdes, Kolkas, Ăipkas pusmuižas. Līdz 1855. gadam tām klāt nāca KārĜmuiža,
Laukmuiža, Ėurbe un Ăibzde, (Bankau, 1855). Visdrīzāk tās visas jau bijušas izveidotas līdz
19.gs sākumam (skatīt 24. attēlu).

64
 24. attēls. Dundagas muižas pusmuižas un mācītājmuižas
(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas - muzeja pētījums; Goba, Kavacis, 1992)

65
 No KaĜėu, Valpenes, Ėurbes, Ăibzdes, Jaunmuižas, KārĜmuižas, Laukmuižas, Vecmuižas,
Sūdes, Āžu, Šlīteres un Klārmuižas pusmuižām visapjomīgākie saimniecības kompleksi izveidoti
KaĜėos, Vecmuižā, Laukmuižā un Šlīterē. Starp tām izceĜas KaĜėu pusmuiža ar milzīgu
kompleksu 57 ēkām, to skaitā 10 lopu kūtīm, 7 cūku kūtīm un 2 staĜĜiem. Āžu un Ėurbes
pusmuižā iegūtas lielākas siena ražas, par ko liecina salīdzinoši lielāks siena šėūĦu skaits,
attiecīgi 5 un 8. Vairākās no pusmuižām atradušās smēdes, Sūdes pusmuižā arī maizes ceptuve
un Ăibzdē bišu māja (LVVA, 1679.f., 172.apr., 1968., 1969.l.) Pārvaldnieka un muižas kalpu
dzīvojamās mājas atšėirībā no zemnieku un zemnieku mājām lielākoties bija mūra ēkas.
Dundagas pusmuižu platības savstarpēji atšėīrās par vairākām reizēm. Viena no vismazākajām
pusmuižām bija Laukmuiža ar 100 ha platību (AuziĦš, 2002), bet viena no lielākajām Āži ar
vairāk nekā 1000 ha zemes platību (1679.f.,172.apr., 1968.l.). Vairumā Dundagas pusmuižu
zemes lietojums bijis līdzīgs, vidēji 57% to platības aizĦēmušas pĜavas un ganības, atlikušos 43%
aramzeme (LVVA, 1679.f., 172. apr., 1968., 1969.,1970.l.). Tikai vienā aplūkotajām astoĦu
pusmuižu teritorijām atradies mežs (skatīt 25. attēlu).

1200

1000

800
mežs
ha

600 pĜavas un ganības

aramzeme
400

200

0
ža

re

ža

de
e
e
e
i
Āž

zd
rb
en

īte
ui

ui

Sū
Ėu

ib
m
lp

m
Sl

Ă
Va

un
ār
Kl

Ja

25. attēls. Zemes lietojuma sadalījums astoĦās Dundagas muižas pusmuižās

(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 1679.f., 172.apr., 1968.,1969.,1970.l.)

66
Zemes lietojumveida telpiskais izkārtojums. Āžu pusmuižas piemērs.

Āžu pusmuižas centrālo teritoriju aizĦēmušas aramzemes, no kurām uz vienu pusi

atradušās ganības uz otru – pĜavas (skatīt 26. attēlu). PĜavas aizĦēmušas teritorijas mitrāko un
zemāko daĜu. Aramzemes tāpat kā citās pusmuižās bijušas meliorētas. Āžu pusmuižā salīdzinoši
ar citām pusmuižām lielu teritorijas daĜu aizĦēmuši meži.

26. attēls. Āžu pusmuižas plāns 20. gs. sākums

(izstrādājusi autore, izmantojot LVVA 1679.f., 172.apr., 1968.l. X plānu)

67
 Kurzemes guberĦas laika periodā Dundagas muižā bijušas divas mācītājmuižas:
Dundagas un Mazirbes mācītājmuižas. Mācītājmuižas izveidoja līdz ar baznīcu un draudzi.
Mazirbē baznīca ir kopš 1776.gada, pirms tam tā līdz ar mācītājmuižu atradusies Sīkragā.
Tagadējā Dundagas luterāĦu mūra baznīca uzcelta desmit gadus agrāk 1766.gadā (Latvijas
evaĦăēliski luteriskā baznīca, 2006), taču draudze un tās baznīca Dundagā pastāvējusi vismaz
kopš 14.gs (Sauleskalns, 1937). Abu mācītājmuižu platības ievērojami atšėiras. Dundagas
mācītājmuižas platība bija 66 ha, bet Mazirbes mācītājmuižai piederēja 313 ha, bez tam vēl arī
349 ha zemnieku zemes jeb 4 sētas (Wätjen, 1994).
Visatšėirīgākās no pārējām pusmuižām bijušas Kolkas, Ezermuižas, Klārmuižas
pusmuižas.
Ezermuižas izveidošana saistīta ar kardinālām izmaiĦām ainavā. 1837. gada rudenī
uzsākta Vīdales jeb DieviĦa ezera nolaišana. 17 darba dienu laikā ar 270 cilvēku palīdzību izrakts
18 pēdas plats un 4-16 pēdas dziĜš kanāls no ezera līdz jūras krastam. Lai izraktās smiltis nekristu
atpakaĜ kanālā, tās ar 30 zirgiem novāca pie malas. Ūdens tecējis uz jūru ar grūdieniem, tādēĜ
kanāla malas iebrukušas un ūdens pāri šim šėērslim plūdis tikai tad, kad no Vīdala ezera pienācis
pretgrūdiens (Adamovičs, 1928). Visbeidzot 1838. gadā 8 stundu laikā ezers nolaists un šai pašā
vasarā uzsākta sausāko vietu kultivēšana un aršana. DieviĦu sētā uz pagaidu laiku izmitina
kalpus. Otrajā un trešajā gadā nolaistā ezera pĜavas dod daudz siena un salmu. Ceturtajā gadā
izdodas mēăinājums ar dūĦām bagātīgajā augsnē iesēt rapsi, tādēĜ nākamajā gadā ar rapsi apsēj
vēl plašāku teritoriju. 1840. gadā muižnieks izvēlas jaundibināmās pusmuižas vietu, taču 1841,
42. gada ziemas aizkavēja materiālu piegādi. Nemitīgi pieaug vasarāju, kā arī siena ražība, pat
rudzi izaug apmierinoši. „Cilvēki jau sāka teikt: kā Dundaga varēja iztikt bez siena un ezera
labības ražām.” (Sloka, 1930).
Kolkas pusmuiža muižai nenesa ne augstas zemkopības ražas ne lopkopības produktus.
Kolka atrodas ăeogrāfiski īpašā vietā, raga galā. Raga galā, kas bijis Ĝoti bīstams jūrasbraucējiem,
tādēĜ šeit jau izsenis bijušas bākas, glābšanas personāls, telegrāfs, noliktavas, krogs un arī
pusmuiža. Regulārs muižas administrācijas noteikts pienākums un peĜĦas avots lībiešu
zvejniekiem bija Irbes šaurumā un Kolkas sēklī avarējušo preču kuău kravas glābšana un nogāde
krastā uzceltajās noliktavās vai arī pagaidu glabātuvēs. Glābšanas darbos piedalījās gan tā ciema
Ĝaudis, kura tuvumā avarēja kuăis, gan citu piekrastes ciemu zvejnieki un pat zemkopji no attālām
vietām. Darbus uzraudzīja Dundagas muižas administrācijas uzticības personas – vagari un citi
(Cimermanis, 1998). Kolkas pusmuižu var uzskatīt arī par muižnieka vasaras muižu. Mājā, kas
68
iepriekš kalpojusi kā patvēruma vieta uz sēkĜa uzskrējušo kuău komandu apkalpei, muižnieks
iekārtoja sev medību māju. Vasarā tur dzīvoja visa barona ăimene un devās peldēs uz jūru
(Wätjen, 1994).
Dundagas jaunākā pusmuiža -Klārmuiža ir ierīkota zemkopībai pavisam nepiemērotā
mālainā zemē, uz kuras ir izteikti mazs saimniecību blīvums. Šai pusmuižā esot atradusies
muižnieka zirgu jeb kumeĜu audzētava, kā arī ėieăeĜu ceplis.

Saimnieciska vienība - rentes saimniecība un par dzimtu izpirkta sēta. Dižkužnieku piemērs.

Rentes mājās saimniekošanu noteica muižas izdoti noteikumu, pie tādiem minami gan
nomas kontrakti, gan arī likumi Dundagas desmitniekiem. Pēdējos no tiem, piemēram minēti,
šādi punkti: „laukus un dārzus būs apžogāt, ka lopi ne top iekšā un to Dieva svētību nenobradā
un nopost; ir par to desmitniekam gādāt, ka katrs savas pĜavas appĜauj, kas pĜavas pametīs
nepĜautas, taps bez žēlošanas štrāpēts.” (Švābe, 1931). Rentes saimniecība bija jānodod tādā
pašā stāvoklī kā saĦemta. Par uzlabojumiem saimnieks atlīdzību nesaĦēma, par to varēja pat likt
maksāt lielāku renti.
Juris Pēterbergs ar sievu pārnāca uz Kužniekiem ap 1830.-1840. g. (Dravnieks, 1994).
Ēkas bijušas labas, visas kunga celtas: dzīvojamā māja, divas klētis – lielākā saimniekam,
mazākā kalpiem un vaĜiniekiem, liela kūts saimnieka lopiem, mazāka kalpiem, liels mūrēts
kartupeĜu pagrabs, kam lauka pusē pieslējās mazi pagrabiĦi kalpiem un vaĜiniekiem, piedarbs un
rija ar mazo šėūni un vēl pirtiĦa. Abās pusēs dzīvojamai mājai bija neliels augĜu un ogu dārzs,
gatves malā bija sakĦu dārzs. Bijuši trīs lauki. Vienā laukā sēja ziemājus, vienā – vasarājus un
kartupeĜus. Trešais lauks bija papuve. Šie lauki bija sadalīti garās, sīkās druvās, starp kurām bija
platas ežas. Ežas bija apaugušas krūmiem un kokiem, tur bija akmeĦi, kas novākti no druvām.
Lauki bija Ĝoti akmeĦaini. Pie tam vēl dažas druvas bija izkaisītas pĜavā un mežā. Saimniecības
zemju robežas bija Ĝoti līkumainas.
PĜavas pa lielākai daĜai bija tālu no mājas. Uz tām brauca pirmdienā un visu nedēĜu,
pārguĜot turpat šėūnī naktis. Tas apgrūtināja kā pĜavu nopĜaušanu un siena novākšanu, tā arī siena
atvešanu mājās. Tikai viena (LīdumpĜava) bija tuvu mājai. Katrā pĜavā bija siena šėūnis no
apaĜiem baĜėiem ar lubu jumtu. Lopus ganīja kopā ar kaimiĦu lopiem kunga mežā. Tūlīt aiz dārza
meža pusē bija zirgu aploks.
Laukus ara ar spīĜu arkliem, kam tikai lemeši bija no dzelzs vai tērauda. Arī ecēšas bija
koka ar koka tapām. Mēsloja tikai ar kūtsmēsliem, minerālmēslu nebija. TamdēĜ ražas bija zemas.
69
Labību kaltēja rijā un kūla ar zirgiem, jo kuĜmašīnu nebija. Kulšanas darbi ilga līdz vēlam
rudenim.
Sēja arī linus. Tos plūca rokām. ěoti daudz linu vajadzēja pašu saimniecībā. No
nesukātiem liniem vajadzēja pagatavot vezumu virves, grožus, pavadas, streĦăes, pinekĜus, govju
un zirgu saites. No pakulām vērpa un auda rupju audeklu maisiem, darba biksēm, palagiem un
citām ikdienas vajadzībām, arī valkājamus kreklus darbam.
Neskatoties uz smago darbu no agra rīta līdz vēlam vakaram, tik tikko spēja samaksāt
renti, algas kalpiem, puišiem un meitām, lai vēl paliktu pāri pašu vajadzībām.
1885. gadā Jura Pēterberga dēls Pēteris Dravnieks nopirka no kunga visu saimniecību,
kā tā stāvēja. Tikai PieĦmežā lielos kokus maksā neieslēdza, tos kungs vēl gribēja nocirst.
Pirkšanas līgumā bija noteikts, ka Pēteris nedrīkst medīt savā mežā un nedrīkst ierīkot
rūpniecības uzĦēmumus. Laukkopība, lopkopība un dārzkopība nebija ierobežota.
Pēteris tūlīt sāka pārveidot savu saimniecību. ViĦš vērīgi sekoja visam jaunam un
labam, kas kur parādījās. Jau pašā sākumā saimniecība sedza lielos kapitālieguldījumus plēsumos
un ēkās.
Jau 1885.gadā uzcēla labības šėūni un kalti (dāri), abas ēkas no laukakmeĦiem.
Vecajos laukos Pēteris iznīcināja platās ežas, vāca no laukiem akmeĦus, slapjās vietas
drenēja ar segtiem akmeĦu grāvjiem. Aramzemes platība tika ievērojami paplašināta. Uzplēsa
tuvējo pĜavu un zirgaploku līdz mežam. Plēsa krūmus, zāăēja lielos kokus un lauza ārā celmus,
novāca akmeĦus. AkmeĦus sakrāva gar ežām, gar saimniecības robežu kā žogu, un kaudzēs
tīrumu vidū.
No sākuma vēl labību kūla ar zirgiem. Bet drīz arī parādījās kuĜmašīnas. Pārējos darbus
veica ar zirgu vai rokām. Pēteris atvietoja trīs lauku sistēmu ar 7 lauku sistēmu labākai zemes
izmantošanai. Sāka lietot mākslīgos mēslus, sēt āboliĦu. Meža mitro zālaino daĜu izposa par
pĜavu. Pavairoja slaucamo govju skaitu un ar lopkopības palīdzību pacēla piena izslaukumus.
Pieauga ieĦēmumi kā no lauksaimniecības, tā arī no lopkopības. Iznāca gan
termiĦmaksu kārtošanai, gan tālākai saimniecības uzlabošanai. Pēteris ar saviem Pēter-
Kužniekiem tālu aizsteidzās priekšā sava kaimiĦa JāĦ-Kužniekiem. Pēter- Kužniekus sāka saukt
par Dižkužniekiem.
Aramzeme bija sadalīta 12 laukos, apmēram vienādos pēc platības (skatīt 27. attēlu).
Kultūraugu stādīšanu zemes labākai izmantošanai mainīja katru gadu. Tā, katru gadu (pēc 7 lauku
sistēmas):

70
 3 lauki apsēti ar āboliĦu
2 ar ziemājiem
2 lauki apstādīti ar kartupeĜiem
3 lauki apstādīti ar vasarājiem, saknēm un lopbarību
2 laukus katru gadu atstāja atmatā
Apkalpes ceĜu jeb gatvi no laukiem nodalīja koku žogs lopu kontrolei. Gatve apkalpoja
laukus, pĜavas, ganības un paretus mežus. Žogi izĦemot akmens krāvumus gar saimniecības
robežu bija no koka.
Poukerpleės bija meža pĜava, vietām vairāk kā mežs, citur vairāk kā pĜava. Tā bija
purvaina tuvu robežai. Ēkām tuvākā Poukerpleėa galā bija kultivēta bērzu- egĜu audze. Bērzi,
augot ātrāk, deva eglēm aizvēju. Vēlāk bērzus nocirstu un paliktu egĜu mežs. Pašā malā, pie lauka
sētas, bija uzkārtas šūpoles. IzĦemot divus nelielus laukus, MazjostiĦu pa kreisi un DižjostiĦu pa
labi no gatves, aiz Poukerpleėa sākās dabīgas, krūmiem un kokiem pieaugušas pĜavas – ganības
(Dravnieks, 1994).

71
 27. attēls. Dižkužnieku saimniecības plāns 20.gs sākums (Dravnieks, 1994)

72
 3.3. Vara un sociāli ăeogrāfiskās saiknes

Ainava ir ne tikai fiziska realitāte, tā norāda arī uz attiecībām starp cilvēkiem un varām,
kas to veido. Tas izpaužas gan atsevišėu ainavas elementos, gan ainavā kā kopumā.
Pastāv varu pakārtotības jeb hierarhijas sistēma, kurā dominējošai varai ir pakĜautas
pārējās zemākas hierarhiskā līmenī esošās varas. Varai piemīt īpašība pakĜaut gan fiziski, gan
ideoloăiski. No tām ideoloăiska pakĜaušana tiek uzskatīta par daudz efektīvāku rīcību nekā
fiziska spēka izmantošana. Ideoloăiju attīsta un uztur ne tikai valdošā vara, bet arī pretošanās
kustība tai. Tas ir lielu cilvēku masu vienotas fiziskas rīcības priekšnoteikums. Taču ne vienmēr
pretestība notiek atklāti un atstāj ainavā paliekošas pēdas, bieži vien tās ir acumirkĜa izpausmes,
kuras nesaglabājas ainavā, toties vēl ilgi paliek cilvēku atmiĦās.
Dundagas muižas ainavā dominēja muižas varas izpausmes sākot no zemnieku
saimniecības līdz muižas varas centram – Dundagas pilij (skatīt 28. attēlu).

28. attēls. Dundagas pils 1827. gadā

(LU Latvijas vēstures institūts, 2008)

„Pirms atstājam pili, paraudzīsimies uz tiešām romantisko skatu, kāds

paveras no pils logiem. Skats nesniedzas sevišėi tālu. Tālumā meži aptver
viĜĦojošus labības laukus, kuri salīdzināmi ar vainagu, pilnu ar zilām
rudzupuėēm. Starp lieliem vītoliem paceĜas dzirnavas, no kurām paveras
skats uz dziĜu gravu, pa kuras līkločiem aiztek dzirnavu strauts. Te arī jauka
latviešu baznīca, blakus tai baznīcas krogs. Uz dārzu, kurš atrodas otrā
pusē dīėiem ved plats skaists tilts.” (Slippenbach, 1804).

Dažādu varu elementi ir pastāvējuši līdzās, veidojot ainavas kopējo tēlu. Jau šai īsajā
ainā no muižas varas centra- pils - loga ir redzami gan baznīcas, gan valsts varas izpausmes

73
elementi ainavā: baznīca un krogs, kurus ietver muižas veidota ainava. Baznīca simbolizē
baznīcas varu, savukārt krogu esamību un izvietojumu noteica Krievijas guberĦas valsts vara.
Trīs varas, kuras bija pakārtotas viena otrai: hierarhijā dominējošā jeb Krievijas impērijas
Kurzemes guberĦas vara, tai pakĜautā muižas vara un baznīca. Aptuveni pusgadsimtu vēlāk šai
ainā tieši iepretim pilij dziĜās gravas augšpusē varētu iekĜaut laukakmeĦu mūra pagasta namu –
pagasta varas centru.
Varas ietekme ir ierobežota telpā. Visspilgtāk tā izpaužas telpā, kuru tā ir visvairāk
ieinteresēta kontrolēt. Dundagas muižas vara beidzās pie muižas robežām, bet to iekšpusē muiža
kontrolēja visu telpu. Baznīcas un kroĦa varai muižas robežas nepastāvēja. Muižas teritorijās to
galvenās kontroles telpas bija: lielākās apdzīvotās vietas baznīcas varai, ceĜu tīkli, infrastruktūra
un piekrastes daĜa, gar kuru gāja Krievijas impērijas valsts robeža, kronim jeb valsts varai (skatīt
29. attēlu).

29. attēls. Varas elementi Dundagas muižas ainavā

(izstrādājusi autore, izmantojot Kubalu skolas- muzeja pētījums; Karte des westlichen Ruβlands,
1918; Карта гравирована при Военно-топографическом Депо, 1915; Neumann, 1846)

74
 Cilvēkam piemīt piederības sajūta vietai un zināmā mērā arī piederība varai, kas to
pārvalda un veido. Šėiet, spilgti identitātes apziĦa izpaužas tieši strīdus situācijās. Viens no
šādiem momentiem bija lībiešu dumpis, kur zvejnieku rīcībā izpaudās to piederības izjūta kronim.
Piekrastes Ĝaudis sevi zināmā mērā esot uzskatījuši par kroĦa Ĝaudīm, jo viĦi glāba pie Kolkas
raga grimstošos kuăus, cilvēku dzīvību un mantu, apgādāja ar malku robežsargus un bākas
uzraugus, no kuriem ar pēdējiem viĦiem bijuši it cieši sakari (Svarāne, 1983). ViĦu dzīves telpai
bija piederīgi tādi valsts varas elementi kā Kolkasraga un Šlīteres bākas, noliktavas avarējušo
kuău mantu glabāšanai, robežapsardzes posteĦi jeb kordoni Ăipkā, Melnsilā, Kolkā, Saunagā un
Sīkragā.

„12. septembrī pienāca ziĦa, ka pie Kolkas avarējuši vairāki kuăi, tostarp
viens ar austeru kravu, tādēĜ fon Sakena kungs tūlīt pēc brokastīm devās
turp. Kolīdz bijām nonākuši pie bākas inspektora, sākās spēcīgs negaiss, kas
ilga aptuveni trīs stundas, tā ka nevarējām iziet no istabas un no kuăa
kravas glābšanas gandrīz neko neredzējām. Tikai garām ejot, redzēju rosīgo
darbošanos pludmalē, kur krasta kareivju stingrā apsardzībā liels skaits
ratu brauca iekšā seklajā jūrā- pretī piekrautajām laivām, kas nevarēja
braukt tuvāk.

Nākamajā rītā es devos uz pludmali un ilgāku laiku vēroju glābšanas

darbus. Pašu kuăi no šīs vietas nevarēja saskatīt, tas atradās aiz Kolkas
zemesraga gandrīz četras jūdzes tālu jūrā. Ūdenī peldēja tabaka, puėu
sīpoli, mucu dēĜi u.tml., bet sargi nepieĜāva, ka kāds kaut ko no krastā
izskalotā paceltu.“ (Kvaskova, 2010).

Kolkasrags bija gan baznīcas, gan muižas, bet visvairāk valsts varas interešu telpa.
PieĜauju, ka tā valsts varai bija pati svarīgākā kontroles telpa visā Dundagas muižas teritorijā. Tur
nelielā teritorijā bija koncentrēts salīdzinoši liels skaits valsts varas veidotu un uzturētu objektu.
Bez bākām un glābšanas laivas valdība 19. gs. beigās sēkĜa galā jūrā uzturēja arī dzelzs bākas
kuăi (Seesemann, 1872). Glābšanas laivas apkalpei kronis izbūvēja dzīvojamo māju, 1886. gadā
arī pareizticīgo baznīcu (Wätjen, 1994), kas tolaik lībiešu ciemos bijis retums. 1888. gadā valdība
apmēram 6 km no raga Baltijas jūrā uzbūvēja bāku uz mākslīgās salas (Wätjen, 1994). Mākslīgās
salas izveidošanai akmeĦus ziemā pa ledu pieveda piekrastes zvejnieki. AkmeĦus Ħēma Vīdales
pusē un veda pa īpaši šim nolūkam izveidotu ceĜu pāri Bažu purvam, ko vietējie iedzīvotāji

75
nosauca toreizējā Krievijas ėeizara vārdā par Aleksandra ceĜu. Vecajā sauszemes bākā ierīkoja
kuău kustības un ledus apstākĜu novērošanas punktu, vēlāk telegrāfa staciju (Šuvcāne, 2010).

„Lai ieraudzītu skatu pāri jūrai, šai skaistajā rītā, steidzam kāpt bākas tornī.
Skats ir aizraujošs. Pašlaik kādi 16 kuăi brauc garām sēklim -citi uz Rīgas
jūras līča, citi uz otru pusi. Rīta saulē sārtojas kuău buras, gar horizontu kā
liegi mākoĦi slīd kuăi, arī vairākas buru zvejas laivas atrodas šur tur jūrā. No
šejienes pārskatāma kā Baltijas jūra, tā līcis. Izmantojot labu tālskati, varam
skaidri saskatīt RoĦu un Sāmu salas.” (Slippenbach, 1804).

Zemnieki un zvejnieki veica ne vien Kolkasraga, bet 1849. gadā arī Šlīteres bākas
būvniecības darbus (Sloka, 1930). Šo objektu izbūvē valsts uzturēja ar vietējiem iedzīvotājiem no
muižas atšėirīgas attiecības. To būvniecība nebija obligāts pienākums, tā bija iespēja nopelnīt.
Starp muižas un valsts varas elementu nozīmēm ainavā bija būtiska atšėirība. Valsts bija
ieinteresēta kontrolēt piekrastes teritoriju, taču ne tās iedzīvotājus. Turpretim muižai apzināta
iedzīvotāju rīcības vadīšana bija varas sistēmas pamats.
Muižas uzliktie zemnieku pienākumi, rīcības un izturēšanās priekšraksti bija
vispārpieĦemti un pašsaprotami. Tā bija muižas radīta un uzturēta ideoloăija, ar kuras palīdzību
tā nostiprināja savas intereses. Ar šīs ideoloăijas palīdzību muiža diktēja ne vien saimnieciskās,
bet kas ir daudz būtiskāk, arī garīgas attieksmes, vērtības, attiecības. Viena no ierastām ainām
bija muižnieka rokas vai svārku stērbeles bučošana.

„Tēs stāste pa to Dundags baron. Tēvam bijs save laika atvaĜinajums. ViĦiem
stūrmans bijs tāds igauns. Nu fikss un elastigs puik gan bi. Un Dundage viš
iztaisijs tād briesmig numur. Dievkalpojums baznīca, baronam pašam sovs
sēdekls bi baznica. Nu, ka nāk no baznic viss āre, ta barons stāv, kur
uzvelkames tilts ir. Barons stāv, iet garam viss vīĦ sveicin. Tagad viš [tēvs]
nāk ar sov stūrman, igaun. Viš [igauns] teic, -paskates, es iztaiss vien numur.
Viš metes četrrāps un lien tam baronam klāt. Viš vācisk runa ar to baron: "Es
nav cienigs Jums iet ar kājam klāt. Es ir ārzemnieks. Es ju var tik uz četrrāp
dotes klāt." Barons nu vairs nav stāvejs pie to tilt. Citād jabučo bi rok viĦam,
citād nevar. Tēs ju bučo rok. (Abajs, 1993).

76
 Tik pat ierasta aina esot bijusi žagaru vešana uz muižu sestdienās veseliem vezumiem.
ěaudis pie sodiem esot bijuši tā pieraduši, ka neko daudz neuztraukušies, bet gan gājuši lūgties,
lai viĦus, kam tālāk mājas, Ħemot pirmos priekšā (Mālberăis, 1925).
Muižnieka varas simboli sociālās kārtības uzturēšanā izpaudās arī kā priviliăētas
tiesības. Piemēram, tikai baronam jeb muižniekam bija tiesības braukt ar vairāk nekā diviem
zirgiem pajūgā.

„Reiz “Žonaku velns” saniknojies, ka muižas barons var ēst ko vien vēlas, bet
viĦam, ja nav laimējies zvejā, jāēd kartupeĜi ar sāli. Ja jau nu viĦš ar ēšanu
nevar baronam pielīdzināties, tad vismaz viĦš brauks tāpat kā barons.

Tā nu reiz JāĦos viĦš iejūdzis kamanās trīs zirgus un braucis uz baznīcu

Mazirbē – bet tos laikus tikai barons drīkstēja braukt ar trim zirgiem.
Saimnieks vairāk par diviem nedrīkstēja jūgt. Barons atsauc saimnieku uz
muižu: kā viĦš drīkstējis tā darīt? Vīrs atvaicā: “Baronlielskungs, vai uz
baznīcu jābrauc?” – “Protams.” “Man rati bija pie kalēja, vajadzēja braukt
ar ragavām. Zirgi darbā noguruši, divatā vien nevarēja pavilkt.” (Šuvcāne V.,
2003).

Ainavā izpaužas arī varu savstarpējā hierarhija. Varas cīnās par telpu, izspiežot no tās
hierarhiski zemāku varu. Dundagas muižas centrā vietējie iedzīvotāji un citu varu elementi bija
vēlami tikmēr, kamēr tie apliecināja pakĜautību muižas varai. Tam spilgts piemērs ainavā ir
pagasta nama pārcelšanas notikums uz Jaundundagu. Pagasta nams un barona pils sākotnēji
atradās Dundagas centrā pretējos Dundagas dīėa krastos. 1884. gadā barons pieprasīja atbrīvot
viĦa tēva celto ēku, ar priekšlikumu tās vietā pagastam ierādīt zemi apmēram 2 km no Dundagas
centra mācītāja muižas ganībās un tur uzcelt pagastam jaunu namu tādos pašos apmēros kā
līdzšinējais. Pagasta nams jau no pašvaldības nodibināšanas laika bija izvirzījies par pagasta
sabiedrisku – kulturālu organizāciju centru. Še notika patērētāju biedrības, krāj- aizdevu kases un
dziedāšanas biedrības valdes sēdes, kora un orėestra mēăinājumi, kā arī pasta sūtījumu
pieĦemšana un izdošana. „Bet lielkungam nepatika, ka daudz zemniekĜaužu pulcējas viĦa pils
tuvumā. Kur nu vēl klausīties ĜautiĦu dziesmās, kas plūda pāri dīėim un spiedās caur pils
logiem!”. Barons ierobežoja pagasta rīcības brīvību, noteikdams, ka tas nedrīkstēs uz
jaunierādītās zemes atvērt tirdzniecības un rūpniecības uzĦēmumus, ne arī celt ēkas
privātdzīvokĜiem un sabiedriskām organizācijām. Šī iemesla dēĜ pagasts izlemj pirkt zemnieku
māju, uz kura zemes viĦiem būtu vairāk rīcības brīvības. Pagasts nopirka Ādăēru māju zemi 2,5

77
km attālumā no Dundagas centra un ap 1903.gadu tiek uzcelts jaunais pagasta nams tieši tāds pats
kā vecais (skatīt 30. un 31. attēlu) (AuziĦš, 2006). 20.gs sākumā šai vietā izveidojas jauna
apdzīvota vieta Jaundundaga. Abas pagasta nama ēkas ir saglabājušās līdz šodienai.

29. attēls Vecais Dundagas pagasta nams 30. attēls. Jaunais Dundagas pagasta nams
(Kubalu skolas- muzeja krājumā, KSM 945-F) (Kubalu skolas- muzeja krājumā, KSM 1018-Ri)
Tas, ka muiža uz mācītājmuižas zemes paredz atĜaut celt pagastnamu jau norāda uz
baznīcas un muižas varas attiecībām, proti, baznīcas vara ir pakārtota muižas varai. Uz pagastam
piedāvātās zemes muiža mācītāju bija piespiedusi pāriet 1720. gados, pati tādējādi iegūstot
auglīgās Vecmuižas zemes. Vecmuiža sākotnēji bijusi mācītājmuiža, bet muiža, uz kuru pēc tam
pārgāja mācītājs – barona medību pils (AuziĦš, 2011).
Vietējiem iedzīvotājiem līdz saimniecību izpirkšanai par dzimtu nepiederēja ne māja, ne
zeme. ViĦu dzīves telpa juridiski piederēja muižai. Rentes saimniecības vai labākas darba vietas
iegūšana nereti bijusi tiešā veidā atkarīga no attiecībām ar muižas īpašnieku un vadību.
1905. gadā Dundagas muižas ainavā aktīvi izpaudās pretestība dominējošai varai muižā.
Neilgi pirms 1905 .gada līdz Dundagas muižā dzīvojošiem Ĝaudīm nonāca un strauji izplatījās
jauna ideoloăija. Tā izpaudās mītiĦos, kalpu streikos, ēku, mežu postīšanā, infrastruktūras
graušanā, lopu zagšanā u.c. 1905. gada revolucionāri Dundagas muižā vērsās galvenokārt pret
muižas varu. Tā sākās 1904. gada Ziemassvētku vakarā baznīcā ar stiprāku klepošanu un kāju
švīkošanu aizlūguma laikā par ėeizara namu un kulminēja 1905. gada decembrī ar Dundagas pils
nodedzināšanu.
Dundagas muižā bija viena no plašākajām 1905. gada revolucionāru kustībām. To
veicinošs apstāklis noteikti bija salīdzinoši augstais izglītības līmenis Dundagas muižā. Tas deva
iespēju revolūcijas ideoloăijai ātri izplatīties plašās cilvēku masās. Kopš 19. gs. otrās puses
Dundagas muižā bija vismaz deviĦas skolas, no tām viena pat ministrijas skola. Kurzemes
landtāgs ar likumu bija noteicis, ka uz 1000 iedzīvotājiem ir jāuztur viena skola (Šuvcāne, 2010).

78
 Neliels ieskats 1905. gada revolūcijas notikumos:
Sestajā martā Dundagā notiek demonstrācija, kurā piedalās ne mazāk kā 2000 cilvēku.
Augustā rudzu pĜaujamā laikā muižas kalpi streiko visās 11 barona pusmuižās, prasot paaugstināt
darba algas un samazināt darba laiku. „Tad rudzus pĜaut gāja dragūni, bet no pĜaušanas nekas
prātīgs neiznāca, jo tie vairāk gozējās saulē, nekā pĜāva. Virsmuižkungs Abušats pievakarē,
novērtējot viĦu darbu, plātīja rokas un teica: “Plata spaile, bet gause iet.”” (Upīte, bez dat.).
Jūlija, augusta un septembra mēnešos revolucionāri sistemātiski sabojā telegrāfa līnijas,
kas savieno Dundagu ar Kolkasragu, Sasmaku un Talsiem, nozāăējot telegrāfa stabus un
pārgriežot drātis (Nonācs, 1930).
Visu 1905. g. vasaru turpinās muižas mežu dedzināšana. Muižas centrā, pusmuižās,
mežkungu, mežsargu mājās un Pāces dzirnavās nodedzina labības un siena šėūĦus, lopu kūtis, kā
arī zog lopus. Piemēram, naktī no 23. uz 24.jūniju Šlīteres pusmuižā nodedzina kūti, zirgu stalli,
divus šėūĦus ar būvmateriāliem un āboliĦu (Nonācs, 1930). Augustā Jaunmuižas pusmuižā
nolaupa visus putnus, ap 300 gabalus, no kuriem daĜu nokauj turpat uz vietas.
Nodedzina arī muižas šĦabja tirgotavu.

Ar šo rīcību iedzīvotāji vērsās pret pastāvošo varu ideoloăijām un to izpausmēm ainavā

– baznīcām, pusmuižām, mežsargmājām u.c. Līdz ar muižas ideoloăijas apšaubīšanu vairs netika
respektēta muižas varas centra telpā pastāvošie noteikumi. Pirmo reizi no tās tiek izspiesta
muižas vara. Marta sākumā barona ăimene atstāj Dundagu. Dundagas muižā izsludina
karastāvokli. Pēc deviĦiem vakarā neviens cilvēks Dundagai cauri nedrīkst braukt, visiem
gājējiem ir jātur laternas un tos uzrunā sargi. Pils mazie vārti ir aizmūrēti, logi no malām
aiznagloti ar dēĜiem. Kronis cenšas kontrolēt situāciju ar 200 dragūnu palīdzību (Wätjen, 1994).
1905. gada 1. decembrī revolucionāri nodedzina muižas varas simbolu – pili. Par šo
notikumu ir saglabājies apraksts:

„Toreiz vēl nebija ne automašīnu, ne iekšdedzes motoru, tāpēc benzīnu

varēja dabūt ėīmiski tīrītu vienīgi aptiekā. Krēslai iestājoties, maskēti
cilvēki iegāja aptiekā un lika visu benzīnu saliet pudelēs. Sirmais
aptiekārs Pfeils pildīja pudeles un viĦam drebēja rokas. Benzīnu izlēja
pa pils istabu grīdām, bet, pielaižot uguni, tas vairāk ekspluadēja nekā
dega, pulētās grīdas neaizdegās. Tad tika izmestas no Grautuza un
virsnieku istabām gultas un pēĜi, tos sakrāva zāles vidū augstā kaudzē

79
 un aizdedzināja. Vienlaicīgi abos stāvos izsita logus, lai būtu gaisa
kustība. Uguns tika pielaista abos stāvos vairākās vietās. ěaudis, skaitā
kādi 1000, stāvēja uz ielas dīėa pusē un sildījās. Kad uguns izlauzās
bēniĦos, sakarsušie jumta kārniĦi ar troksni plīsa, lidoja pa gaisu un
krita zemē. Uz rīta pusi liesmas izdzisa, kūpēja tikai gruveši.” (Upīte,
bez dat.).

Vietēji iedzīvotāji grāva un postīja ainavu, kurā viĦi dzīvoja un kuru tie paši bija
veidojuši. ViĦi to kopa, taču tā nepiederēja viĦiem. Līdz pat mājas izpirkšanai par dzimtu viĦiem
pastāvēja salīdzinoši niecīga brīvība rīkoties pēc paša neatkarīgi pieĦemta lēmuma. Manuprāt,
1905. gada postījumus ainavā revolucionāri veica vēršoties pret varu tajā, pret nozīmēm, ko šī
ainava nesa.

80
 4. DUNDAGAS MUIŽAS PĒCTECĪBAS ŠODIENAS AINAVĀ

Pēctecības ainavā ir pēctecīguma radītās telpiskās struktūras vai jebkuras prakses ar

atsauci uz pagātni un lielāku vai mazāku ietekmi uz darbību šodienas ainavā (ZariĦa, 2010). Tās
var būt, piemēram, administratīvās robežas, zemes apsaimniekošanas paĦēmieni u.c.
Starp citām Kurzemes guberĦas muižām Dundagas muiža atšėīrās ar tās īpašu
ăeogrāfisko novietojumu ‘stūrī’, un domājams no tā izrietošo mazo iedzīvotāju blīvumu lielo
mežu īpatsvaru un muižas platību. To pašu var sacīt par mūsdienu Dundagas novadu, kas 674
km2 platībā aizĦem lielāko daĜu no pētījumā aplūkotās Dundagas muižas teritorijas (853 km2). 67
% novada teritorijas sedz meži un purvi, iedzīvotāju blīvums Dundagas novadā ir 7 cilvēki uz
kvadrātkilometru (Dundagas novada dome, 2010). Tas ir vēl mazāk nekā muižas laikā, kad
iedzīvotāju blīvums bija 10 cilvēki uz kvadrātkilometru. Novietojums ‘stūrī’ nozīmē zināmu
nošėirtību, mazāku informācijas un pieredzes apmaiĦu, tādējādi arī lēnākas pārmaiĦas. Taču,
domāju, tai pašā laikā šādos apstākĜos ir vieglāk apzināti izplatīt un uzturēt ideoloăiju.
Pēc personīgās pieredzes zinu, ka Ĝoti rets vietējais iedzīvotājs zina par Dundagas
muižas toreizējām robežām un ievērojamo platību. Toties Dundagas muižas īpašnieku pēctecis
tās Ĝoti precīzi var nosaukt un kartē parādīt. Novada sauszemes robeža posmā no Valpenes līdz
Rojas upei aptuveni sakrīt ar muižas robežu pirms TiĦăeres pievienošanas Dundagas muižai.
Pārējā teritorijā tā atrodas kādreizējās muižas robežas iekšienē. Neskaidra vienīgi ir Dundagas
novada teritorijas DR stūra piederība toreizējas Dundagas muižai, jo šī pētījuma ietvaros nav
atrasti materiāli, kuros Dundagas muižas robeža šai posmā būtu pietiekami precīzi norādīta.
Kopš muižas laikiem ir ievērojami mainījies zemes īpašnieku sadalījums. 1912. gadā
absolūti lielākais zemes īpašnieks bija Dundagas muižas īpašnieks, kuram piederēja ~80 %
Dundagas muižas robežās esošās zemes; zemniekiem šai laikā privātīpašumā bija ~20 % no
Dundagas muižas administratīvās teritorijas zemēm. Pēc Dundagas novada domes sniegtiem
datiem 2010. gadā, zemes īpašnieku sadalījums bijis šāds: no kopējās mežsaimniecības un
lauksaimniecības zemju platības (49385 ha) 63,36 % piederēja Latvijas valstij, 26,81 % -fiziskām
personām, 9,63 % -juridiskām personām un 0,91 % - pašvaldībai.
Apdzīvojuma struktūra ar tās galvenajiem aktivitātes punktiem kopumā ir saglabājusies
un pārmantota no paaudzes paaudzē simtiem gadu garumā. To mantoja muiža, seno ciemu
centros izveidojot pusmuižu kompleksus, un vēlāk pārĦēma Latvijas Sociālistiskā Padomju
Republika, šais pašās vietās izvietojot kolhozu centrus. Šobrīd lielākās apdzīvotās vietas bijušajā

81
Dundagas muižas teritorijā ir Dundaga, Jaundundaga, Kolka, Mazirbe, Vīdale, KaĜėi. Vismaz
kopš muižas laikiem Dundaga ir saglabājusies kā cilvēku aktivitāšu un varas centrs, ievērojami ir
pieaugusi iedzīvotāju dzīves vietu koncentrēšanās lielākās apdzīvotās vietās. Dundagas centra
teritorijā šobrīd dzīvo vairāk kā sešas reizes cilvēku nekā muižas laikā.
Iedzīvotāju koncentrācija pilsētās ir būtiski mainījusi dzīvesveidu. Lopkopība,
zemkopība un zvejniecība vairs nav galvenie cilvēku nodarbošanās veidi. Līdz ar kādas darbības
pārtraukšanu pārtrūkst arī tajā piekoptās paražas, izzūd no paaudzes paaudzē nodotās zināšanas.
Turklāt ar saimniekošanu saistītas prakses saglabāšanās ir tiešā veidā atkarīga no tās
pielietojamības. Uz tradīcijām balstīta saimniekošanai ir jāsabrūk, ja tā nespēj pielāgoties ar vien
mainīgajiem ārējiem tirgus un ražošanas apstākĜiem. Ar saimniekošanu saistīto pēctecību,
piemēram, zivju kūpināšana zemē izraktā bedrē kā kurināmo izmantojot priežu čiekurus,
telpiskais izkārtojums ir rets un ar gadījuma raksturu.
Tomēr vēl arvien fizioăeogrāfisko apstākĜu izraisīto atšėirīgo dzīves veidu atskaĦas ir
samanāmas sētās, kur senais nodarbes veids vairs netiek piekopts, kā piemēram, ēdienu
gatavošanā. Pēc manas personīgās pieredzes vietējie Kolkas iedzīvotāji ciemiĦiem galdā vienmēr
pasniedz kādu paštaisītu zivju ēdienu un, lai gan Ĝaudis vairs nezvejo, viĦi ir saglabājuši prasmi
pēc smaržas un zvīĦām vienkārši un ātri noteikt zivs svaigumu. Savukārt augšpus Šlīteres kraujas
zemnieku saimniecībā Jaunsniėeri Elma ZadiĦa no pašu izaudzētiem produktiem cep un tirgū
pārdod rupjmaizi un sklandraušus, kurpretim Kolkā ne muižas laikos, ne tagad rudzi neizaug, tur
labību un maizi nācās pirkt.
Iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir kĜuvis viendabīgāks. 94 % novada iedzīvotāju ir
latvieši (Dundagas novada dome, 2010). Piekrastē dzīvojošā lībiešu tauta ir tikpat kā izmirusi, par
vecāko dzīvo vietējo lībiešu pārstāvi uzskata 84 gadus veco kolcinieci Ernu Abaju, manu
vecmammu, kura pati sevi sauc par latvieti.
Lielo mazapdzīvoto meža areālu dēĜ Dundagas novada teritorija arī šobrīd var uzskatīt
par izcilu medību vietu. Te pastāv 17 medību kolektīvi (Dundagas novada dome, 2011). Tāpat kā
muižas laikos, tas ir noteikta sabiedrības slāĦa atpūtas un izklaides pasākums. Šo tradīciju turpina
arī vismaz viens no Vācijā dzīvojošiem Dundagas muižas īpašnieku pēctečiem.
Zemes lietojuma veida sadalījums lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs
mūsdienās ir līdzīgs muižas laikiem, bet kopumā pieaudzis mežsaimniecībā izmantojamo zemju
īpatsvars. Dundagas novada domes attīstības nodaĜas darbinieki ir izrādījuši interesi par
pētniecības darbā apzināto zemes lietojuma veidu un ceĜu tīklu muižas laikā. ViĦi saredz iespēju

82
šo informāciju izmantot teritorijas plānojumā lauksaimniecībā izmantojamo teritoriju noteikšanai,
kā arī iespējamo jauno ceĜa vietu ierādīšanai.
Galveno sauszemes ceĜu tīkls ir saglabājies, bet līdz ar izmaiĦām saimniecībā un vērtību
sistēmā mainījusies to nozīmība, piemēram, ievērojami pieaugusi gar piekrasti Mazirbe-Kolka-
Ăipka ejošo autoceĜu nozīmība. Kādreizējie būtiskie kuău satiksmes objekti - Kolkasraga un
Šlīteres bāka - ir valsts īpašumā, no tām Kolkas bāka vēl arvien funkcionē kā svarīgs orientieris
kuău satiksmē.
Muižas ēkas vai to drupas vairumā pusmuižu vēl ir atrodamas un dabā pamanāmas.
Muižas centrā esošais saimniecības komplekss ir daĜēji saglabājies, no tā pienotavas un aptiekas
ēkas saglabājušas arī to sākotnējās funkcijas. Dundagas pils ir Dundagas pašvaldības īpašums un
tajā atrodas novada dome un citas ar pašvaldību saistītas sabiedriskas iestādes. Baznīca ietekme
kopš muižas laikiem ir ievērojami samazinājusies. Šogad sabruka Dundagas luterāĦu draudzes
īpašumā esošā bijušās mācītājmuižas dzīvojamā ēka. Draudzei trūka finansiālo līdzekĜu šīs ēkas
uzturēšanai. Ir saglabājušās muižas laikā esošās baznīcas Dundagā, Kolkā un Mazirbē. PieĦemot,
ka muiža pusmuižu tīklu veidoja, vadoties pēc saimnieciskiem nolūkiem, nav skaidrs, kādēĜ
netika izveidota pusmuiža Vīdalē, kur atradušās vienas no labākajām un plašākajām
lauksaimniecības zemju platībām.

83
 SECINĀJUMI

Kurzemes guberĦas laika posmā Dundagas muižas saimniekošanas sistēmā notika

būtiskas pārmaiĦas ar mērėi paaugstināt saimniekošanas efektivitāti un palielināt peĜĦu.
Šīs pārmaiĦas raksturo saimniecības organizēšanas racionalizācija un centralizācija:
o pāreja no klaušu sistēmas uz algota darbaspēka izmantošanu
o pusmuižu saimniecības kompleksu tīkla veidošana
o sētu un pusmuižu izdošana naudas rentē un saimniecību izpārdošana par dzimtu

Urbanizācijas procesi ir būtiski ietekmējuši Dundagas muižas ainavu vismaz kopš
19. gadsimta vidus. Tie veicināja tirdzniecības un ar to saistīto lopkopības un
būvmateriālu ražošanas nozaru attīstību.

Kurzemes guberĦas laikposmā Dundagas muižā izdalāmi trīs lūzuma punkti ainavas
attīstībā:
o saimniecības pārkārtošana uz kapitālistisku ražošanu un ar to saistītā pusmuižu
kompleksu dibināšana 1830. gados;
o muižas saimniecību izpārdošanas par dzimtu uzsākšana 1880. gados;
o 1905. gada revolūcija, tās laikā veiktie muižas varas nozīmi nesošo ainavas
elementu postījumi, kā arī revolūcijas veicinātā zemnieku saimniecību skaita
palielināšana pēc 1905. gada.

Dundagas muižas saimnieciskajā attīstībā izšėiroša loma bija muižas īpašnieka spējai un
vēlmei saimniekot.

Līdz māju izpirkšanai par dzimtu vairākas paaudzes dzīvoja un strādāja tai pašā ainavā ar
Ĝoti ierobežotām iespējām tajā kaut ko mainīt.

Izveidojot pusmuižas saimniecību kompleksus, muiža pārĦēma jeb mantoja zemnieku
zemes lietojuma veidu.

Dundagas muižas pusmuižu tīkls nenoklāja visas lauksaimnieciski augstvērtīgāko zemju
teritorijas.

Ar Dundagas muižas ăeogrāfisko novietojumu ’stūrī’ – vietā, caur kuru neveda nozīmīgi
transporta ceĜi un kuras tuvumā neatradās lielas apdzīvotas vietas - ir izskaidrojama
muižas lielā platība un saimniekošanas efektivitāte tajā.

Galvenās saimniecības nozares Dundagas muižā bija mežkopība, zemkopība un
zvejniecība. No tām ar mežkopību bija Ĝauts nodarboties tikai muižai. Turpretim ar

84
 zvejniecību nodarbojās piekrastes iedzīvotāji, bet ne muiža. Zemi apstrādāja un lopus
kopa gan muiža, gan zemnieki.

Kurzemes guberĦas laikposmā apdzīvojuma struktūras attīstība piekrastes un iekšzemes
ciemos norisinājās atšėirīgi. Pusmuižu kompleksu dibināšana piekrastes ciemu
apdzīvojuma struktūrā būtiskas pārmaiĦas neieviesa vai arī ieviesa tās Ĝoti minimāli,
turpretim ievērojamas izmaiĦas tajā ienesa mazistabu rindu dibināšana.

VaĜinieku māju apdzīvojuma tīkla veidošanās sakrīt ar strauju iedzīvotāju skaita
pieaugumu.

Dundagas muižā 19. gadsimta laikā, pieaugot iedzīvotāju skaitam un blīvumam,
samazinājās meža resursu apjoms.

Gan zemnieku, gan zvejnieku sētu izvietojumam Dundagas muižā bija tieša saistība ar
augsnes īpašībām.

Dundagas muiža noteica ne vien kārtību kādā apsaimniekojama muižas zemes, bet tā
strikti noteica arī zemnieku zemes apsaimniekošanas kārtību līdz saimniecības izpirkšanai
par dzimtu.

Rentes saimniekošanas sistēma Dundagas muižā kavēja zemnieku saimniecību attīstību.

Stabila zemnieku saimnieku sociālā slāĦa izveidošanās notika pēc saimniecību izpirkšanas
par dzimtu.

Kurzemes guberĦas laikposmā Dundagas muižas teritorijā baznīcas vara bija pakĜauta
muižas varai.

Majorāta muižas statuss nodrošināja muižas kā vienotas juridiskas vienības saglabāšanos
no 1811. gada līdz muižas juridiskai likvidēšanai 1920. gadā.

Mūsdienu ainava bijušās Dundagas muižas teritorijā saglabājusi muižas laikam raksturīgo
telpisko pamatstruktūru un raksturīgo iezīmi: plašas mazapdzīvotas mežu teritorijas.

85
 PATEICĪBAS

Vēlos pieminēt un teikt paldies cilvēkiem, kuri man palīdzējuši šī darba tapšanā:
Guntai, Ivaram un Rūtai Abajiem, Saulvedim Cimermanim, Aijai Mellumai, Vilnim Mitleram,
Uăim Niedrem, Diānai Pētersonei, Dairim Runcim, Edgaram Sīlim, Baibai Šuvcānei, Mārītei
Zandbergai un mana darba vadītājai Anitai ZariĦai.

86
 IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI

1862. Dundaga (Kurzemē). Pēterburgas Avīzes, [bez datuma], 20.

1872. Dažādas ziĦas no iekšzemēm. Latviešu Avīzes, 26.aprīlis, 17.
1918. Karte des westlichen Ruβlands. Kriegsausgabe. Kartogr. Abteilung der Kgl. Preuβ.
Landesaufnahme 1918, K11 Pissen, K12 Ugahlen, L11 Dondangen, L12 Saβmacken.
Adamovičs, Fr. 1933. Rudens ziedi. Rīga, Valters un Rapa, 81.-83.
Altements, A. (sast.) 1939. Dokumenti par tautas atmodas laikmetu 1856.-1867.g. 5. sējums.
Rīga, Valters un Rapa.
AuziĦš, A. 2002. Laukmuiža. Dundadznieks, decembris, 11.
AuziĦš, A. 2005. Klārmuiža. Dundadznieks, janvāris, 36.
AuziĦš, A. 2005. Mazirbe. Dundadznieks, augusts, 42.
AuziĦš, A. 2005. Sūde. Dundadznieks, marts, 38.
AuziĦš, A. 2006. Jaundundaga. Dundadznieks, novembris, 56.
AuziĦš, A. 2011. Ar mācītāja acīm. Dundadznieks, marts, 111.
Bankau, J.F. 1855. Dondangen. Das Inland, 11.aprīlis,15.
Bankau, J.F. 1855. Dondangen. Das Inland, 18.aprīlis,16.
Bankau, J.F. 1855. Dondangen. Das Inland, 4.aprīlis, 14.
Boruks, A. 2003. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā. Otrais izdevums. Jelgava,
Lauksaimniecības Universitātes izdevniecība.
Bunge, F. G. 1857. Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch nebst Regesten. Band 3. Reval,
Druck von Heinr. Laakman in Dorpat, 146-152.
Cimermanis, S. 1969. Latviešu tautas dzīves pieminekĜi. Celtnes un to iekārta. Rīga, Zinātne.
Cimermanis, S. 1994. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. Līvli, augusts, 22.
Cimermanis, S. 1995. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos, Līvli, marts, 29.
Cimermanis, S. 1995. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. Līvli, aprīlis, 30.
Cimermanis, S. 1996. Saunags 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos ŽaĦa
FrīdmaĦa skatījumā. Grām.: Blumberga, G. (red.) Lībiešu gadagrāmata. [S.l.], Līvõd rānda, 47.-
59.
Cimermanis, S. 1998. Zveja un zvejnieki Latvijā 19.gadsimtā. Rīga, Latvijas ZinātĦu Akadēmijas
Vēstis.

87
Cimermanis, S. 2006. Mazirbe un Pitrags KārĜa Baranovska un dažu vēstures dokumentu
skatījumā. Grām:.Blumberga, G. (red.) Lībiešu gadagrāmata. [S.l.], Apgāds Imanta, 23.-50.
Dunsdorfs, E. 1938. Klaušu beigu cēliens Kurzemē. Latvijas Vēstures institūta žurnāls. (5), 85.-
118.
Dzintarkalns, T. 1996. GabaliĦi no manas dzīves, jeb kāda puslatvieša un mazcilvēka dzīves
stāsts. Autobiogrāfija. Skrīnis. (17), 3.-8.
Dzintarkalns, T. 1996. GabaliĦi no manas dzīves, jeb kāda puslatvieša un mazcilvēka dzīves
stāsts. Autobiogrāfija. Skrīnis. (18/19), 3.-10.
Dzintarkalns, T. 1996. GabaliĦi no manas dzīves, jeb kāda puslatvieša un mazcilvēka dzīves
stāsts. Autobiogrāfija. Skrīnis. (20), 5.-12.
Dzintarkalns, T. 1996. GabaliĦi no manas dzīves, jeb kāda puslatvieša un mazcilvēka dzīves
stāsts. Autobiogrāfija. Skrīnis. (16), 7.-8.
Fairclough, G. 2003. ‘The long chain’: archaeology, historical landscape characterization and
time depth in the landscape.In: Palang, H (eds.) Landscape interfaces. Cultural heritage in
changing landscapes. Dordrecht, Kluwer academic publishers, 295-318.
Granö, J.G. 2003. „The Finish Landscape‟. In: Granö, O. (eds.) Origin of Landscape Science. J.
G. Granö and a New Pure Geography for a New State. Turku, The Turku University
Foundations, 55-70.
Hahn, J. 1911. Die bäuerlichen Verhältnisse auf den herzoglichen Domänen Kurlands im XVII
und XVIII Jahrhundert. Karlsruhe, G.Braubsche Hofbuchdruckerei und Verlag.
Helmfrid, S (eds.) 1994. Landscape and Settlements. National atlas of Sweden. Stockholm, SNA.
Heyking, A. 1862 Statistische Studien über die ländlichen Zustande Kurlands. Mittau, Lucas.
Holloway, L., Hubbard, P. 2001. People and place. The extraordinary geographies of everyday
life. Harlow (etc.), Prentice Hall.
Knapp, B.A., Ashmore, W. 1999. Archeological Landscapes: Sonstructed, Conceotualized,
Ideational. In: Hodder, I. et al. (eds.). Archeologies of Landscape. Oxford, Blackwell Publishers,
1-30.
Kozins, M. 1958. Zemnieku kustība Latvijā XIX gs. 60.gados. Rīga, Latvijas valsts izdevniecība.
Kröger, A.W. 1892. Kurlandische Verkehrs- und Adressbuch für 1892/93. Riga, Selbstverlag von
A.W. Kröger, 49.

88
Kvaskova, V. 2010. Mākslinieks Frīdrihs Jūliuss Dērings (Döring) un viĦa atmiĦu krājums „Was
ich nicht gerne vergessen möchte; oder Erinnerungen aus meinem Leben“. Ieskats topošajā
publikācijā. Latvijas arhīvi. 1, 61.-105.
Kubalu skola- muzeja pētījums par Dundagas pagasta ciemiem publicēts: AuziĦš, A. 2001- 2006.
Ciemos. Dundadznieks, 1.-63.
LU Latvijas vēstures institūts, 2008. Livonijas piĜu attēli no Marėīza Pauluči albuma. Rīga,
Latvijas vēstures institūta apgāds.
Mālberăis, Fr. 1925. Raksti. Rīga, Spiestuve „Latvija”.
Melluma, A., Stūre, I. un ZariĦa, A. 2006. Ainavas kā mantojums: to izpētes un aizsardzības
problēmas Latvijā. Latvijas ZinātĦu Akadēmijas Vēstis. A daĜa, Sociālās un humanitārās zinātnes.
60(6), 4.–25.
MieriĦa, A. 1968. Agrārās attiecības un zemnieku stāvoklis Kurzemē XIX.gs II pusē. Rīga,
Zinātne.
Muir, R. 1999. Approaches to Landscape. Hon Kong, Macmillian Press Ltd.
Neumann, C. 1846. Karte von Kurland. Mitau, Velag von G.A.Reyher.
Nonācs, O. 1930. Mācītāju ziĦojumi par 1905. gada revolūciju. Rīga, Kultūras balss.
Pāvulāne, V. 1994. Rakstītos vēstures avotos minētās apdzīvotās vietas Kurzemē 13.gadsimtā
(Miera Kursa). Arheoloăija un Etnogrāfija XVI. Senās apmetnes Latvijas teritorijā. Rīga,
Zinātne, (16), 151.-159.
Rechenberg E. 1848. Pamācība kā būs nomas kuntraktes iecelt. [S.l.], Kurzemes BruĦniecība.
Richter, A. 1912. Baltische Verkehrs und Adressbücher. Kurland. Band 2. Riga, Selbstverlage
des Herausgebers Adolf Richter, 478.
Rolands, T. 1878. Desmit dienas Dundagā. Baltijas zemkopja pielikums, [bez datuma], 41.
Sauleskalns, J.1937. Dundagas pagasts Brīvā Zeme, 26.februāris, 46.
Schmidt, P.R. 1997. Iron Technology in East Africa: Symbolism, Science, and Archaeology.
Bloomington and Oxford, Indiana University Press and James Curry.
Seesemann, G. 1872. Erinnerungen an Dondangen. Mitau, Ferd. Bestborn.
Senning, A. 1957. Dondangen. Baltische Hefte, aprīlis, 3.
Slippenbach, U. 1804. Malersiche Wanderungen durch Kurland. Riga, Leipzig, Hartmann.
Sloka, A. 1930. Irben un Gypken. Irves un Ăibkas draudze. Valsts archīva raksti IX. Kurzemes
draudžu chronikas. Otrā daĜa. 9, 187.-219.
Stavenhagen ,W.S. 1866. Album kurländischen Ansichten. Mitau, G.G. Lange in Darmstadt.
Strods, H. 1972. Lauksaimniecība Latvijā. Rīga, Zinātne.
89
Svarāne, M. 1983. Nika Šūbergs cīĦā pret Dundagas baronu. Dabas un vēstures kalendārs. 183.-
186.
Šulcs, A. 1960. Lībiešu dzīvojamā māja ZiemeĜkurzemē (19. gs. – 20.gs sākums). Arheoloăija un
Etnogrāfija. Rakstu krājums. 2, 97.-110.
Šuvcāne, B. 2010. Senais lībiešu ciems Kolka. Rīga, Jumava.
Šuvcāne, V. M. 2003. Lībiešu folklora. Rīga, Jumava, 131.
Švābe, A. 1931. Kurzemes muižas tiesības Rīga, A.Gulbja grāmatu spiestuve Rīgā 34.-41.
Teivens, A. 1995. Latvijas lauku krogi un ceĜi. Rīga, Māksla.
Vervloet, J. A. J. 1984. Inleiding tot de historische geografie van de Nederlandse
cultuurlandschappen. Wageningen, Reeks Landschapsstudies 4.
Vilne, D., Birzeniece, J. 2001. Ekonomika. [S.l.] Kamene.
Wätjen, H. 1992. Von der Osten-Sacken 1381-1991. Geschichte des kurländischen Geschlechtes.
Bremen, herausgegeben von dem Familienverband der Grafen, Barone und Freiherren von der
Osten-Sacken, 146-155.
Wätjen, H. 1994. Baron Christian von der Osten-Sacken majoratsherr auf Dondangen. Ein Leben
in Kurland 1859-1919. Kurland. (5), 1-50.

Nepublicētie avoti

1856. Nomas kontrakts par Jaunlīdumu mājām. D. Pētersones personiskais arhīvs.

Abajs, I. 1993. KārĜa Rozenfelda atmiĦas. Sarunas ieraksts. Jūrmala, februārī. I. Abaja
personiskais arhīvs.
Ābols, E. 1994. Latvijas lielākais pagasts. Kubalu skolas muzeja krājumā, KSM 959-Rd.
Adamovičs, Fr. 1928. Vīdala ezera nolaišana un Dundagas jūrmalas līdzenums. Grām:.10 gadu
atceres izdevums. Izdošanas vieta, Rīgas skolotāju institūts. Kubalu skolas- muzeja krājumā.
Dravnieks, K. 1994. Pēterkužnieki. Apraksts, vēsture, ciltskoks. Kubalu skolas muzeja krājumā.
KSM 582-Rd.
Dundagas draudzes – Dundagas privātmuižas 1826.g. revīzijas saraksts 1826. Latvijas Valsts
Vēstures arhīvs. 630.f.,1.apr., 157.l., 1.- 694.lpp.
Dundagas muižas sadalīšanas lieta. 1921. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 1679.f..172.apr.,
1969.l., 130.lpp.
Dundagas muižas sadalīšanas lieta. 1922. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 1679.f..172.apr.,
1968.l., 232-239.lpp.

90
Dundagas muižas sadalīšanas lieta. 1932. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 1679.f. 172.apr.,
1975.l., 457.- 562.lpp.
Dundagas novada dome. 2010. Dundagas novads. Sk. 10.05.2011. Pieejams
http://www.dundaga.lv/novads/ievads
Dundagas novada dome. 2011. Informācija par medību kolektīviem un īpašumu sadalījumu
Dundagas novadā.
Dundagas pašvaldība. 2004. AugšĦu karte M 1: 120 000.
Goba Z., Kavacis J. 1992. Lībiešu krasta ăeogrāfiski toponīmiskā vietvārdu vārdnīca. E. SīĜa
personiskais arhīvs.
Grüβ aus Dondangen. 1909. Kubalu skolas- muzeja krājumā, KSM 1018-Ri.
Jaunā pagasta nama fotogrāfija. 1914. Kubalu skolas- muzeja krājumā, KSM 945-F.
Koмплексная геологоразведочная экспедиция. 1993. Γeoлогическая карта четверmичных
отложений. M 1:50 000. LVĂMC Valsts Ăeoloăijas fonda materiāli, nr. 11035. O-34-105-A, Б;
O-34- 81- B, Г; O-34-93-A, Б; O-34-82- B; O-34-94-A,Б; O-34-93-B, Г; O-34-94-B, Г; O-34-
106- A,Б.
Latvijas evaĦăēliski luteriskā baznīca. 2006. Dundagas draudze. Sk. 10.05.2011. Pieejams
http://www.lelb.lv/lv/?ct=draudzes&fu=i&id=58
Lindersone, Z. Ernsta Dinsberga dzīves apraksta noraksts. Kubalu skolas muzeja krājumā KSM
p1209-Ar.
Rippon, S. 2004 Historic Landscape Analysis: Deciphering the Countryside. [S.l.] Council for
British Archaelogy.
Roenne, H. Dondangen. Baltische Rundschau, (8). Kubalu skolas- muzeja krājumā, KSM 836-
Rd.
Upīte, J. Manas atmiĦas par 1905.gada notikumiem Dundagā. Kubalu skolas-muzeja krājumā,
KSM 1099-Rd-5.
ZariĦa, A. 2010. Ainavas pēctecīgums: Ainavu veidošanās vēsturiskie un biogrāfiskie aspekti
Latgalē: Zemgales ainavu savdabība: ciemu morfoloăija un vēsture Īslīces pagastā: promocijas
darbs. Rīga, LU Ăeogrāfijas un zemes zinātĦu fakultāte, Latvijas Universitāte.
ZariĦa, A., Ikauniece, S., LiepiĦš, A., Šnē, A., un Grīnbergs, A. 2009. Metodika projektam
„Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras telpā”. Valsts Mežu dienests.
Sk.18.04.2010. Pieejams http://www.vmd.gov.lv/?sadala=596
Карта гравирована при Военно-топографическом Депо. Трехверстная военная
топографическая карта Западной части Российской империи. 6.2. lapa (1866.g.), 7.2. lapa
91
(1915.g.). Sk.20. 04. 2011. Pieejams http://kartolog.ru/2010/01/trexverstnaya-voennaya-
topograficheskaya-karta-rossijskoj-imperii/
Bakalaura darbs „Dundagas muižas sociāli ăeogrāfiskās un telpiskās struktūras Kurzemes
guberĦas laika posmā” izstrādāts LU Ăeogrāfijas un Zemes zinātĦu fakultātē.

Ar savu parakstu apliecinu, ka pētījums veikts pastāvīgi, izmantoti tikai tajā norādītie
informācijas avoti un iesniegtā darba elektroniskā kopija atbilst izdrukai.

Autore: Māra Abaja _____________ ___________

paraksts datums

Rekomendēja darbu aizstāvēšanai

Zinātniskais vadītājs: asistente, doktora zinātniskais grāds. Anita ZariĦa

_____________ ___________
paraksts datums

Recenzents: docente, doktora zinātniskais grāds. Inese Stūre

____________ ___________
paraksts datums

Darbs iesniegts Ăeogrāfijas nodaĜas lietvedībā 2011. gada 23. maijā

NodaĜas lietvede Gunta Vigule ____________ ___________

paraksts datums

Noslēguma darba aizstāvēšanas rezultāti:

Bakalaura darbs aizstāvēts bakalaura akadēmisko studiju gala pārbaudījumu komisijas sēdē.

..................................... protokola nr. ........ vērtējums ........................

gads, datums, mēnesis

Sekretārs Vārds Uzvārds _____________ ___________

paraksts datums

92
93