Prozas teksta analīze.

Ēriks Ādamsons „Bada spēle.”

1.Literārais darbs pauž atziņas par cilvēka dabu, stipro nostāju vai paļaušanos
kārdinājumam un visa izrietošajām sekām. Liek pārdomāt par cilvēka rīcību,
liekuļošanu un cilvēku vienlīdzību.
2.Saturu veido notikumi, kuri rodas galvenā tēla Jura domu, pārdzīvojumu un
šaubu iespaidā. Galvenā problēma ir tēla vēlēšanās būt pārākam par citiem. Tā ir
iekšēja, individuāla. Par cēloni var uzskatīt galvenā tēla subjektīvo uztveri.
Problēmas risinājums bija savas nostājas pierādīšana. Tas vairāk izpaudās iekšēji un
garīgi. Tieši ar dusmām Juris centās apslāpēt fizisko vajadzību un ārēji centās
neizpaust patiesās izjūtas. Radījās traucēkļi, kuri radīja sarežģījuma punktus, kā
piemēram, 20 santīmu atrašana, atvaļinājums, saruna ar dzejnieku, jaunā pavāra
parādīšanās. Sekas bija tēla liekulība, attiecībās ar citiem. Ekspozīcijā tiek izvirzīta
tēma par cilvēku vienlīdzību un dabā pieņemto. Rodas sarežģījuma punkts- tēla
atrašanās virtuvē. Notiek pozitīvas un negatīvas iekšējās sadursmes. Atslābināšana
ir tēla nosvērtība un nostāja. Tomēr atkārtotais tēla apjukums ir kāpinājums.
Sāasinājums ir jaunā pavāra parādīšanās, sava statusa noturēšana un stingrā
attieksme. Maizes gabala paņemšana un apēšana ir kulminācija. Prāta atbrīvošana
un dzīru rīkošana ir peripēriji. Bet lielā atslābināšanās un pakļautība notiekošajam un
izjustajam ir atrisinājums.
3.Teksts ir stāstījuma formā. Galvenā tēla izjustais, domātais pavēstīts 3. personā.
Dziļāk raksturojot Anša tēlu, tiek izmantots arī iekšējais monologs, kā arī apziņas
plūsma, piemēram, Jura šaubu iespaidā. Autors tekstā ir izmantojis gan tiešo, gan
netiešo runu. Autors ir neitrāls stāstītājs- tātad autoriālais stāstījums. Stāstījums
attēlo darbības vietu, darbības norisi, tēlus.
4.Darba galvenais tēls ir Juris, blakustēli- dzejnieks, jaunais pavārs. Galvenais tēls
sākotnēji tiek attēlots ar dziļu pārdzīvojumu, tomēr notikumu gaitā viņš parādās it kā
apgaismots. Tēli literārā darba sākumā attēloti negatīvi, vēlāk tie parādās pozitīvi.
Fonā tiek lietoti tikai mazliet iezīmētie tēli, piemēram, armijas puiši, vecāki. Tēli
iedalās tiešo attieksmi nesošajos, piemēram, seržanti, un netiešo attieksmi
nesošajos, piemēram, jaunais pavārs. Sākotnēji tēla izraisītajā izmisumā, ir vājas
savstarpējās attiecības, piemēram, ar dzejnieku, virtuves darbiniekiem, bet,
apslāpējot vēlmes, savstarpējās attiecības kļūst draudzīgākas, piemēram, ar jauno
pavāru, armijas puišiem. Visbiežāk tiek izmantots netiešais raksturojums, tikai
iezīmējot tēlu vai vietu. Piemēram, virtuve, kurā netika minēti visi priekšmeti un
iekārtojums, bet gan iezīmēti virtuves darbiniekiem strādājot. Visbiežāk tiek izmantots
iekšējais raksturojums, piemēram, aprakstot tēla iekšējo izmisumu. Tomēr nereti ir
izmantots arī ārējais raksturojums, piemēram, noliktavai vai jau pieminētajai virtuvei.
Ir vērojamas arī individualizācijas pazīmes. Viņa vienkāršais vārds un sarunas ar
seržantiem, liecina par zemāku slāni. Arī tēlu iekšējās sajūtas atspoguļojas ārējā
vidē. Galvenajam tēlam ir iekšējais konflikts, kas radies un tagad atspoguļojas no
bērnības. Jura iekšējās sajūtas ietekmē ārējie faktori, piemēram, veikalu izkārtņu
nemitīga parādīšanās. Bet pārdzīvojumi ir statiski, kuros vairakkārt parādās galvenā
tēla apjukums.
5.Bada spēle ir hronoloģiskā stāstījumā, tomēr parādās atkāpes no dabiskā laika
ritējuma. Galvenais varonis atskatās pagātnē, piemēram, izklaidējoties un izbaudot
dzīvi, kā arī lūkojas nākotnē, iedomājoties ēšanas priekus. Ir laika sakrišana.
Notikums seko notikumam, bet nav fragmentēts stāstījums. Laiku papildina Jura
iekšējais pārdzīvojums, domas, kas veido arī laika izstiepšanu. Tomēr ir vērojama arī
laika saspiešana, nedēļai paejot nemanot. Ir nolasāms laikmets, kas ir aprakstīts
gadu skaitļos, piemēram, 1928. gada 3. jūnijs. Arī minētais laiks palīdz orientēties
laika telpā. Ir reālā, dzīves telpa. Noskaņu, kas visvairāk izpaudās ar smaržām, un
emociju telpa, iekšēji domājot. Tieši emocijas paspilgtina telpu, piemēram, izsalkuma
remdināšanai atrastās vairākas reklāmas. Šīs emocijas tiek iezīmētas gan kā
pozitīvas, ar acīm baudot reklāmas, gan negatīvas, piemēram, riebums pret
bagātajiem cilvēkiem.
6.Literārajā darbā ir poētiska, senatnīga valoda un atbilstoša laikmetam, bet ne
sarunu valoda. Iekļauti svešvārdi, piemēram, pomerances, perdiganes, lukullisti,
runkulis u.c. Valoda ir raksturīga personām, viņu amatiem, sociālajam slānim un nav
pretrunīga tam, piemēram, karavīru sarunas veids. Visbiežāk izmantoti stāstījuma un
salikti teikumi. Arī pieturzīmju likumi ir ievēroti.
7.Ādamsona darbā ir salīdzinājumi: „Izturēšanās kā pret pārējiem”, „sajūtas kā
steidzīgs darbs” utt., metaforas: „Aukstākais svētums”, „Nemiera vajāts” u.c., kā arī
epiteti: „Maiga pateicība”, „Brūnās naudas ripiņas” un personifikācijas: „Izsalkums
izstūma”, „Ciešanas nepanesa” utt. Tekstā tēlainās izteiksmes līdzekļi labāk
atspoguļo darbības vietu vai tēlus un palīdz labāk uztvert rakstnieka domu.