Aspazijas lugas "Sidraba šķidrauts" analīze

Šīs ar romantiku piestrāvotas lugas galvenā tēma ir mīlestība. Mīlestība, kas liek atteikties no
visa, kas ir dārgs un tuvs, tās dēļ atsakoties no savas pārliecības un no saviem uzskatiem. Lugas
gaitā tiek izietas visas iespējamās mīlestības krāsu gammas – iemīlēšanās no pirmā skatiena;
maiga un paceļoša mīlestība; mīlestības radītā kaisle; mīlestība, kuras ir par daudz, kura slāpē;
mīlestība, kas pārvēršas naidā; mīlestība, kas atgriežas daudzkārt spēcīgāka, kuras dēļ nav bail
vairs mirt.
Mīlestības tēma šajā lugā ir atainota spēcīgi, tā ka lasītājs to sevī izdzīvo caur tēliem. Šī tēma ir
aktuāla ne vien toreiz, bet arī šodien.

Tēlu raksturojums: Simboliskā drāma „Sidraba šķidrauts” pirmoreiz tiek izrādīta 1905. gada
janvāra beigās, lai gan tā uzrakstīta jau 1903. gadā.
Lugas galvenā varone Guna ir neparasta personība, kurai dievu dāvātais sidraba šķidrauts ļauj
dziļi ielūkoties dzīves parādībās, izprast cilvēkus un pateikt to, „kas neizteikts ikkatra krūtīs
dus”. Guna ir nesamierināma cīnītāja pret meliem, netaisnību un varmācību. Tāpēc viņa nepa-
kļaujas asiņainajam valdniekam Targalam, kurš novedis tautu galējā postā. Visas tautas priekšā
Guna pasaka patiesību: posta cēlonis ir pats karalis.
Par savu pārliecību Guna ir gatava mirt uz sārta, taču prinča Normunda dēļ viņa atsakās no sava
brīnumainā šķidrauta. Kad dzīves baudītājs princis viņu atstāj, Gunai nepaliek vairs nekā.