Sievietes Blaumaņa novelēs.

Es esmu meitene jeb arī jauna sieviete, tāpat kā daudzas citas, kurai dzīvē ir
vēl daudz nepieredzēta un neizjusta. Tieši tāpēc, raugoties citās sievietēs, viņu
likteņos, es bīstos ieraudzīt savējo, gan tā iemesla dēļ, ka nav it neviena dzīve bez
bēdām, gan arī tāpēc, ka es naivi ceru savā dzīvē sasniegt visu, ko gribu, bez
zaudējumiem, kas, saprotams, nav iespējams. Arī Rūdolfs Blaumanis savos darbos
ir attēlojis sievietes, viņu vēlmes, skumjas un dzīves kopumā. Bet, lasot viņa
darbus, gan Lienē no noveles „Salna pavasarī”, gan Ievā no „Laimes klēpī”, gan arī
citās es saskatu daudz kopīga vienai ar otru.
Nevaru nepieminēt to, ka izskatā viņas visas iztēlojos līdzīgas. Tas ir tā
iemesla dēļ, ka autors šīs sievietes lielākoties attēlojis kā vīriešu mīlētas.
Piemēram, Kristīni vēlējās precēt gan bagātais Akmentiņš, kurš teica, ka „viņš
droši zinot, ka viņa viņu reiz mīļošot, jo viņš pēc viņas mīlestības dzīšoties ar visu
spēku”, gan arī Edgars, kurš bija „vīrietis, kura bālajai sejai kaislības bija
uzspiedušas savas zīmes”. Arī citām Blaumaņa tēlotajām sievietēm tika izteikti
precību piedāvājumi. Raudupiete jau bija precējusies ar bagāto „Raudupu”
saimnieku, Lienei vecais Mālieks jautāja: „Ko tu domā par Mālniekiem? Vai nāksi
uz viņiem par saimnieci?”, Ievu bildināja vecas Lausks un arī novelē „Sapnis” Ilze
apprec bagātu līgavaini.
Tā vien šķiet, ka Blaumanis ar šīm sievietēm ir tā kā paspēlējies, uzdodot
jautājumu: „Vai nu naudu, vai mīlestību?” Ja šāds jautājums tiktu uzdots man, arī
mana izvēle nebūtu viegla. Cerams, ka izvēlētos mīlestību, jo novelēs parādīts, ka
sievietei ar naudu vien ir par maz, īpaši tad, ja jādzīvo kopā ar vecu, pat pretīgu
vīru vai arī bez tā. Par Ievu autors raksta: „Viņa apslēpa savas bēdas sirds dziļumā
un saimniekoja pa māju, ka prieks bija redzēt.” Bet par Raudupieti teikts: „Grūti,
grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt.” Taču Kristīni nauda neinteresēja un viņa
aizgāja pie Edgara, kā raksta Blaumanis noveles beigās: „Viņa viņam izstiepa
savas rokas pretī,” un man patīk domāt, ka viņu kopdzīve, lai gan dažādu grūtību
pilna, tomēr bija laimīga.
Tomēr arī šajās sievietēs var atrast pretstatus, no kuriem man visspilgtākā
šķiet Raudupietes nepatika pret Matīsiņu, viņas dēlu, un Andriksona sievas Līzes
raizes par saviem dēliem. Pie sevis Raudupiete domāja: „Ja tas bērns drīzi nemirs,
tad vēl notiks nelaime... Nevienam kropļam nevajadzēja ļaut pasaulē dzīvot. Kam
no tā atlec labums, ka Matīsiņš dzīvo?” Bet Līze uztraukumā sauca: „Ak, mani
bērni, mani bērniņi, mani bērniņi!” un meklēja savus dēlus, līdz atrada.
Pēc manām domām Blaumanis rīkojies cietsirdīgi, veidodams daudzu
sieviešu likteņus sāpju pilnus, pat traģiskus. Es uzskatu, ka sieviete citas sievietes
dzīvi nespētu iztēloties tik skumju, tāpēc redzams, ka Blaumanis ir vīrietis, un
vīrietis nekad nespēs pilnībā izzināt sievieti, tās spēku un drošsirdību. Bet, ja
rakstītāja būtu sieviete, tad, iespējams, ka vīriešu dzīves būtu tikpat nelaimīgas kā
Blaumaņa sievietēm.