Cilvēka kognitīvo procesu sistēmu veido sajūtas, uztvere, uzmanība, atmiņa un domāšana.

To
savstarpējā miejiedarbība nosaka personības īpatnības un virzību.
Apkārtējās pasaules atpsoguļošana notiek divos līmeņos:
1)      tiešā veidā, izmantojot jutieklisko izziņu: sajūtas, uztveri, uzmanību,
2)      vispārējā jeb pastarpinātā, netieši kognitīvā līmenī: atmiņa, domāšana, runa, iztēle.

Sajūtas ir psihisks process, kurā atspoguļojas cilvēka iekšējā un ārējā pasaule, stimuliem tieši
iedarbojoties uz maņu orgāniem. Maņu orgānos ir jušanas nervu šķiedru gali jeb receptori.
Kairinātājs – kāda fiziska lieta vai parādība, kas tieši iedarbojas uz sajūtu orgānu, tā receptoros
rada kairinājumu. Nervu impulsi pa nervu šķiedrām nonāk galvas smadzeņu pusložu garozas
nervu šūnās, kurās veidojas attiecīgas sajūtas, piemēram, redzes, dzirdes vai garšas sajūta.
Ierosa pa aferentajām nervu šķiedrām tiek aizvadīta līdz atbilstīgiem galvas smadzeņu apvidiem.
Tur šis fizioloģiskais process pārvēršas par psihisku procesu, un cilvēks sajūt priekšmeta vai
parādības īpašību.
Sensorā sistēma – maņu orgāni, nervu šķiedras un galvas smadzeņu garozas šūnas.

Spēju gūt sajūtas sauc par sajutīgumu. Tam ir divi veidi:

 absolūtais sajutīgums raksturo spēju sajust minimālus jeb vājus kairinājumus;

 atšķirības sajutīgums raksturo spēju sajust niecīgas jeb mazas atšķirības starp
kairinājumiem.

Cilvēkam novecojot sajutīgums samazinās. Sajutīgums mainās noguruma, veselības stāvokļa,

dažādu fizisku un citu faktoru dēļ.
Uztvere ir priekšmetu, parādību, situāciju un notikumu veseluma atspoguļojums apziņā. 
Uztveres veidi:

 atkarībā no maņu orgānu darbības: redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes uztvere. 

 telpiskā uztvere, ko nosaka: binokulārāredze jeb tas, ka cilvēks priekšmetu aplūko ar
abām acīm, gaismas un ēnas sadalījums uz priekšmetiem un perspektīvas parādība.
 laika uztvere: objektīvais jeb fiziskais laiks, ir laiks, kas reāli paiet kāda notikuma norisē;
subjektīvais jeb psihiskaiks laiks parāda, cik mums kāds laika sprīdis šķiet ilgs.

Uztveres procesam ir noteiktas likumsakarības:

 uztveres selektivitāteizpaužas tādejādi, ka dažiem apkārtnes objektiem mēs it kā dodam

priekšroku, citus uztveram mazāk detalizēti vai vispār nepamanām.
 īpašību, kas uztverē izceļas skaidrāk, detalizētāk, sauc par uztveres objektu, neskaidri
uztverto – par uztveres fonu.
 vienu un to pašu priekšmetu vai parādību dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Šādu
uztveres atkarību no cilvēka iepriekšējās pieredzes sauc par apercepciju. Cilvēks uztver
pasauli caur savas personības jūtu, interešu un pieredzes prizmu.
 uztveres veselums jeb vienotība izpaužas iespējā atspoguļot kā vienu veselu priekšmetu,
kas veidots no daudziem elementiem.
 uztveres konstantums ir uztveramo objekta īpašību nosacīts nemainīgums, būtiski
mainoties uztveres apstākļiem. Uztveres konstanti nosaka cilvēka dzīves pieredze.

Uztveramā objekta vai īpašību sagrozīta uztvere ir ilūzijas.

Uzmanības veidi: (pretējs process ir izklaidība)

 netīšā uzmanība ir bez konkrēta mērķa būt uzmanīgam, bez gribas piepūles. Tā rodas
kairinātāja īpatnību ietekmē.
  tīšo uzmanību izsauc nevis kairinātāja īpatnības, bet paša cilvēka vēlme būt uzmanīgam.
Gribas process tiek mērķtiecīgi virzīts un organizēts konkrētā mērķa sasniegšanai.
 pēctīšo uzmanību nosaka cilvēka intereses. Tas ir visefektīvākais uzmanības veids, jo
izvirzītais mērķis ties sasniegts bez gribas piepūles.

Uzmanības īpašības:

 uzmanības noturība raksturo cilvēka spēju ilgāku laiku koncentrēties uz vienu noteiktu

objektu vai noteiktu darbību.
 uzmanības apjoms raksturo to objektu daudzumu, ko uzmanība spēj aptvert vienā laikā.
 uzmanības koncentrāciju nosaka apziņas iedziļināšanās pakāpe objektā un novēršanās
no citiem kairinātājiem.
 uzmanības sadalīšana ir cilvēka spēja vienlaicīgi virzīt un sadalīt savu apziņu uz
dažādiem objektiem.
 uzmanības pārslēgšanu nosaka laiks, kas cilvēkam nepieciešams apzinātai uzmanības
virzīšanai no viena objekta uz citu.

Atmiņas veidi:

 ģenētiskā jeb iedzimtā atmiņa – glabā to informāciju kas nosaka organisma anatomisko
un fizioloģisko uzbūvdi tā attīstības procesā, kā arī iedzimtās uzvedības formas jeb
instinktus;
 dzīves laikā iegūtā atmiņa jeb dzīveslaika atmiņa glabā informāciju par to, kas ar cilvēku
noticis viņa dzīves laikā;
 atkarībā no informācijas saglabāšanas ilguma: īslaicīgā atmiņa – informācija tiek
saglabāta ļoti īsu laiku (1-20 minūtes), ilglaicīgā atmiņa saglabā inofrmāciju ilgu laiku,
nereti pat visā dzīves ilgumā, operatīvā atmiņanodrošina ļauj operatīvi jeb ātri izmantot to
informāciju, kas saglabāta atmiņā;
 cilvēka fiziskās un  psihiskās aktivātes noteikta: tēlainā atmiņa ietver redzes, dzirdes,
ožas un taktilo atmiņu; vārdiski loģiskā atmiņa – palīdz saglabāt informāciju, kas iegūta
klausoties vai lasot; motorā jeb kustību atmiņa ļauj cilvēkam iegaumēt, saglabāt un
reproducēt kustības, darbības; emocionālā atmiņa nodrošina pārdzīvoto jūtu
saglabāšanu;
 saistībā ar iegaumēšanas mērķi izšķir: tīšā atmiņa ir ar mērķi iegaumēt noteiktu
informāciju; netīšā atmiņanodrošina nejaušas informācijas saglabāšanu; fona
atmiņa ietekmē cilvēka spēju nejauši iegaumēt darbojoties ar iegaumējamo materiālu.

Domāšana ir vispārināta īstenības izziņa, tā dod iespēju uzzināt to, kas nav tieši novērots.

Domāšana var īstenoties tikai ar daudzu citu psihisko procesu līdzdalību. Savstarpējā
mijiedarbībā un likumsakrīgi noteiktā saistījumā šie procesi veido domāšanas kā vienotas
nedalāmas izziņas darbības struktūru. Tajā ietilpst:
1)      ārējās ietekmes interiorizācijas domāšanas komponenti ko veido mehānismi, kas ārējos
signālus no fizikālas, bioloģiskas vai citas materiālās dabas signāliem pārvērš psiholoģiskos
signālos. Piemēram, troksni – skaņā, uztvertos tēlus – atmiņās. Jekuri traucējumi šo signālu
pārvēršanā rada traucējumus arī domāšanas procesā.
2)      saturiskie domāšanas komponenti, kas fiksē cilvēka apzināto un neapzināto juteklisko un
verbālo pieredzi, kas veidojas atmiņā izmantojot iekšējo runu.
3)      opretaīvie domāšanas komponenti,tas ir domāšanas operācijas un specifiskās kādā jomā
nepieciešamās informācijas apstrādes prasmes.
4)      regulējošie domāšanas komponenti, ko veidocilvēka tieksmju, vēlmju, vajadzību, emociju,
pārliecību un vērtību orientācijas sfēra.
5)      eksteriorizējošie domāšanas komponenti jeb izziņas – domāšanas rezultātu īstenošanai
nepieciešamās zināšanas, prasmes un iemaņas.

Prāta īpašības:

 zinātkāre – tieksme uzzināt visu jauno,

 tieksme izpētīt – centieni vispusīgi izanalizēt domāšanas objektu, noskaidrot tā cēloņus
un sekas,
 dziļums – tieksme un spēja atklāt domāšanas objekta būtiskās iezīmes,
 elastība un dinamika – prasme ātri nodibināt jaunas sakarības, vispusīgi aplūkot
domāšanas objektu,
 loģiskums – konsekvence un loģiskums spriedumos un slēdzienos,
 kritiskums – stingra savas domāšanas gaitas kontrole, kritiska attieksme pret saviem un
citu spriedumiem.

Iepriekš izveidotu priekšstatu pārveidošana jaunā kombinācijā tiek saukt par iztēli.

Iztēle piemīt jebkuram cilvēkam. Indivīdi atšķiras pēc tā:

  vai viņu priekšstati ir vairāk konkrēti vai abstrakti,

 vai uzmanība tiek virzīta uz būtiskām pazīmēm vai nebūtiskām detaļām,
 vai radītie iztēles tēli ir variācijas par piedzīvoto, vai arī cilvēks vairāk orientēts uz
jaunu tēlu radīšanu.

Iztēles pamatveidi:

 aktīvā – ar iepriekšēju nodomu radīt jaunus tēlus;

 pasīvā – bez iepriekšēja nodoma, kas ietver sapņus nomodā un sapņus miegā.

Radošas domāšanas un iztēles galvenie paņēmieni:

 aglutinācija – savienojot šķietami nesavienojamo, piemēram, nāriņa, pegazs u.c.;

 hiperbolizācija – priekšmetu palielināšana vai samazināšana vai atsevišķu daļu
izmainīšana, piemēram, Sprīdītis, pūķis ar septiņām galvām u.c.;
 shemaitzācija – atsvišķu priekšmetu saplūšana, izceļot līdzīgo, piemēram, ornamenti ar
augu rakstiem u.c.;
 tipizācija – būtiskākā, tā, kas atkārtojas, izcelšana;
 saasināšana – atsevišķu iezīmju izcelšana, piemēram, veidojot karikatūras u.c.

Kopumā ar jēdzienu intelekts saprot spēju pielāgoties jaunai videi un risināt

problēmsituācijas. Intelekts  ir psihes dinamiska struktūra, kas izveidojas, mijiedarbojoties
uzkrātajām zināšanām un domāšanas pieredzei.
Ir šadas primārās intelektuālās spējas:
1)      verbālā izpratne – raksturo cilvēka spēju izprats izlasītu informāciju,
2)      valodas raitums – spēja runāt raiti un saprotami, apzināti,
3)      rēķināšana – aritmētisko darbību veikšanas precizitāte,
4)      telpiskā vizualizācija – raksturo cilvēka spēju iztēloties priekšmetu izvietojumu telpā,
5)      atmiņa – cilvēka spēja iegaumēt un reproducēt,
6)      spriešana – raksturo cilvēka domāšanas spējas,
7)      uztveres ātrums – spēja būt uzmanīgam un uztvert apkārtējās vides stimulus.
Intelektu vido trīs dažāda tipa komponenti:

1. Metakomponenti –  touzdevums ir atlasīt piemērotas problēmas risināšanas stratēģijas.

Intelekta metakomponenti ir atbildīgi par izvēļu salīdzināšanu un darbības izvēli;
2. Izpildkomponenti realizē uzdevuma risināšanu, informācijas analīzi, par svarīgākās
informācijas izcelšanu, par pretrunu atklāšanu u.tml.;
3. Zināšanu iegūšanas komponenti ietekmē zināšanu papildināšanu un jauno zināšanu
piesaistīšanu jau esošajām, salīdzinot līdzīgo ar jau zināmiem jēdzieniem un faktiem,
izveidojot jaunas asociācijas utt.

Emocionālais intelekts  raksturo spēju noteikt savas un apkārtējo cilvēku emocijas, atšķirt tās
un izmantot, lai regulētu uzvedību. 
Emocionālā kompetence ietver sevī divas prasmju grupas:personīgo un sociālo kompetenci. 
Izšķir šādus emocionālos stāvokļus:

 noskaņojums – īsāks vai ilgāks stāvoklis, kas visiem cilvēka pārdzīvojumiem un

darbībām piešķir zināmu nokrāsu. Tas var būt jautrs, priecīgs, bēdīgs, skumjš u.c. Pirmie
aktivizē cilvēka darbību, bet pēdējie traucē aktīvi darboties.
 afektīvs stāvoklis – ir spilgi izteikts un pakāpeniski pieaugošs emocionālais spriegums.
Tas var pāraugt afektā – īslaicīgā, neparasti intensīvā, brāzmainā emocionālā reakcijā.
 frustrācija – apziņas dezorganizācija, vajadzību blokādem sastopoties ar šķērsli, noturīgs
emocionāls pārdzīvojums,  ko radījusi galēja neapmierinātība ar sevi vai kādiem
apstākļiem, attiecībām.
 garastāvoklis parasti ir ilgstošs, noturīgs, ne sevišķi intesīvs emocionālais stāvoklis. To
veido gan cilvēka iekšējie faktori, piemēram, fiziskā pašsajūta, gan dažādi ārējie faktori,
piemēram, temperatūra, apgaismojums u.c.
 stress – spriegs emocionāls stāvoklis, ko rada negaidītas un saspringtas situācijas.
Stress ietekmē mērķtiecīgas darbības norisi.Stress ir nespēja kontrolēt šķietamus vai
reālus draudus cilvēka fiziskajai, emocionālajai un garīgajai labsajūtai, kas rada virkni
fizioloģisku reakciju, un cilvēks ilgstoši var izjust tādas izjūtas kā trauksme, bailes vai
dusmas. Fizioloģiski stress izpaužas kā ķermeņa reakcija uz jebkādām prasībām, kurām
ir jāpielāgojas neatkarīgi no tā, vai tās izraisa cilvēkā prieku vai sāpes.

Var izdalīt vairākus stresa veidus:

 e - stress ir pozitīvais stress, kas palielina organisma adaptācijas spējas, dod enerģiju,
palīdz saglabāt veselību. Tas rodas situācijās vai apstākļos, kad cilvēks jūtas motivēts un
iedvesmots. Šīs situācijas rada prieku un netiek uztvertas kā draudi (piemēram, interese,
iemīlēšanās, aizraušanās).
 distress ir negatīvais stress (tas, ko sarunvalodā visbiežāk sauc par stresu). Tas ir
saistīts ar negatīvām emocijām un rada enerģijas izsīkumu, veselības traucējumus.
Sīkāk izdala akūtu distresu, kas ir intensīvs, bet īslaicīgs, un hronisku stresu, kas
irilgstošs, bet parasti mazāk intensīvs.
 hiperstress apzīmē stāvokli, kad cilvēks ir pārsniedzis savas pielāgošanās iespēju
robežas. Tā notiek situācijās, kad stresa izraisītāju ir pārāk daudz, to intensitāte ir augsta
vai iedarbība – ilgstoša.
 hipostress ir stāvoklis, kad cilvēks, piemēram, cieš no fiziska nekustīguma vai
garlaicības, tātad no iespaidu trūkuma, nespējas sevi nodarbināt un izklaidēt.

Vajadzību veidi:

 bioloģiskās vajadzības nodrošina atsevišķa indivīda dzīvi un dzimtas turpinājumu:

vajadzība pēc ūdens, ēdiena, siltuma u.c.
 sociālās vajadzības nodrošina personības piederību sociālai grupai un izpaužas
saskarsmē, emocionālos kontaktos ar tās locekļiem. Tās ir vajadzība strādāt, mīlēt un būt
pieņemtam noteiktā sabiedrībā. Sociālās vajadzības var būt materiālas  un garīgas.
 Materiālo   vajadzību priekšmeti ir materiālas izcelsmes lietas, ko radījusi cilvēce savā
attīstības procesā. Garīgās vajadzības nosaka vajadzību pēc cilvēciskiem un garīgiem 
kontaktiem.
 ideālās vajadzības saistītas ar apkārtējās pasaules un savas vietas tajā izziņu. Tās
saistītas ar dzīves jēgas meklēšanu.

Pamatvajadzību piramīda:
Pati primārā no cilvēka vajadzībām ir fizioloģiskās vajadzības jeb pamatvajadzības, kuru
apmierināšana uztur fiziskā organisma dzīvības procesiem nepieciešamo līdzsvaru – vajadzība
pēc pārtikas un ūdens, vajadzība pēc siltuma, atpūtas, fiziskās attīstības, seksuālajām attie-
cībām. Šo vajadzību apmierināšana nodrošina fiziskā ķermeņa eksistenci un komfortu.
Otra līmeņa vajadzība ir vajadzība pēc drošības, pie kuras pieder dzīvības, veselības u.c., kā arī
sociāla rakstura garantijas – zināma stabilitāte darba un mācību vietā, pārliecība, ka būs, kur
dzīvot, būs, ko darīt, un būs, no kā pārtikt. Šo abu vajadzību apmierināšana nodrošina cilvēka
fizisko izdzīvošanu.
Sociālās vajadzības jeb vajadzība pēc saskarsmes apliecina cilvēka nepieciešamību pēc
labvēlīgām attiecībām ar citiem cilvēkiem. Pie tām pieder arī vajadzība pēc piederības pie
sabiedrības, vajadzība izzināt sevi un savu apkārtni.
Vajadzības pēc prestiža, atzinības un sociāla novērtējuma. Šīs vajadzības apmierinot, veidojas
adekvāts pašvērtējums un pašcieņas apziņa, tās raksturo cilvēka tieksmi pēc harmonijas un
skaistuma sevī un ap sevi.
Pašrealizācijas vajadzība, kas atraisās, kad cilvēks ir apmierinājis vajadzību sakārtot un padarīt
skaistu pasauli ārpus sevis un sevī, - tā ir vajadzība pēc jaunrades, sevis pilnīgas īstenošanas.
Šāda vajadzība ir augstākais pakāpiens pašattīstībā. Cilvēks, kurš apmierinājis pašrealizācijas
vajadzību, var teikt, ka viņš savā dzīvē ir sasniedzis visu iespējamo.
Dziņa – ir psiholoģisks stāvoklis, ko izraisa vajadzība, dziņa motivē indivīdu apmierināt
vajadzību. 

Motīvs piešķir aktivitātei specifisku raksturu. Ir trīs motīvu grupas:

1)      motīvi, kas saistīti ar darbības saturu vai tās procesu (vēlēšanās uzzināt jaunus faktus,
apgūt jaunas zināšanas, darbības veidus, iedziļināties parādības būtībā, tie var izpausties vēlmē
parādīt intelektuālo aktivitāti u.c.),
2)      motīvi, kas saistīti ar personības sociālo apkārtni (pienākuma, atbildības izjūta sabiedrības,
ģimenes, draugu priekšā, cilvēka tieksme saņemt uzslavas, labu vērtējumu, centieni izvairīties no
nepatikšanām),
3)      motīvi, kas saistīti ar personības aktiviāti, rosinošo faktoru apzināšanās līmeni (pasaules
uzskats, intereses, tieksmes un nostādnes).

Motivācija ir ierosmju komplekss – vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācija u.t.t.
Motivācija rosina uzvedību, vada un organizē to, dod tai personīgu jēgu un nozīmību.

Optimālai cilvēka attīstībai un psihiskās veselības nodrošināšanai ir nepieciešami:

 bioloģiskie nosacījumi – vesela nervu sistēma,

 labvēlīga apkārtējā vide,
 fiziskā un intelektuālā aktivitāte.
Personības pilvērtīgas dzīves iespējas nosaka:
1)      zināšanas – objektīvās pasaules atspoguļojums domāšanā, kas subjektam zināmā mērā
ļauj paredzēt nākotni.
2)      prasmes un iemaņas raksturo to, kā cilvēks veic dažādas darbības.
3)      intuīcija un radošums, kas nodrošina neparastu situāciju atrisināšanu.
4)      spējas raksturo personību un atšķir vienu cilvēku no citiem.

Vecumposmu dalījums:

 agrā bērnība jeb mazbērna vecums – no  dzimšanas līdz 3 gadiem. Šajā vecumposmā
bērna izturēšanos galvenokārt nosaka bioloģiskās vajadzības. Jau no pirmajām
dzimšanas dienām bērnam sāk veidoties un attīstīties sajūtas. Šis psihiskais process
attīstās visagrāk. Pirmajos dzīves mēnešos intensīvi veidojas redzes un dzirdes sajūtas.
Aptuveni 2-3 mēnešu vecumā bērnam „jāredz”, ka pasaule sastāv no dažādiem
priekšmetiem un jāsāk par tiem interesēties. Pirmā dzīves gada beigās bērnam rodas
pirmās runas sinetēzijas jeb spēja izteikt sajusto. Patstāvīgās staigāšanas sākums
sekmē redzes, dzirdes un kustību savstarpējās saistības veidošanos. Līdz ar to veidojas
vienota priekšmetiskā telpa.
 pirmsskolas vecums – laika posms no 3 līdz 6 gadiem, kad bērns aktīvi mācās un iegūst
pieredzi no apkārtējās vides, apzinās sevi kā indivīdu, mācās apvaldīt savas tieksmes un
ievērot citu cilvēku vajadzības. Pirmsskolas vecumā bērnam pilnveidojas visa maņu
orgānu sistēma, kas nodrošina viņa gatavību mācībām.
 jaunākais skolas vecums – vecumā no 6 līdz 11 gadiem bērns jau ir pietiekami nobriedis
mācībām skolā. Visu psihisko procesu attīstība notiek intensīvāk.
 pusaudžu vecums – no 11 līdz 15 gadiem raksturīgs ar strauju fizisko augšanu;
 jaunība – vecumā no 15 līdz 18 gadiem noteik personības pilnveidošanās, savas
profesionālās karjeras plānošana un apzināšanās.
 agrīnais briedums –  vecums līdz aptuveni 30 gadiem tiek uzskatīts par spēka gadiem
fiziskās attīstības ziņā, kad notiek profesionālā un personīgā pilnveidošanās, atbildības
par sevi un savu ģimeni uzņemšanās.
 briedums – profesionālās un personīgās dzīves līdzsvara stāvoklis aptuveni līdz 50 – 60
gadiem.
 vēlīnais briedums – raksturīgs cilvēka dzīves kopēju izvērtējumu, dzīves satura un
ieguvumu/zaudējumu apzināšanu.
Savukārt Ž.Piažē izvirzīja koncepciju par bērna izziņas attīstības stadijām dažādos kalendārā
vecuma posmos:

1. Sensomotorā stadija ilgst no dzimšans līdz 2 gadu vecumam. To raksturo bērna spēju

attīstība vienkāršās kustību un uztveres izpausmēs. Šai laikā bērns iemācās atšķirt sevi
no apkārtējiem cilvēkiem un iepazīst lietas ar tām darbojoties.
2. Pirmsoperāciju stadijā, kas ilgst 2-4 dzīves gadam, bērns mācās izmantot valodu un
saprast loģiskas sakarības.
3. Konkrēto operāciju stadijas laikā 7-11 gadiem bērni izmanotjot konkrētus priekšmetus
spēj veikt dažādas loģiskas operācijas.
4. Formāli loģisko operāciju stadijas laikā 11-14 gadiem bērni apgūst spēju domāt
loģiski, plašāk un izdarīt vispārinājumus.

Indivīds ir viens cilvēks, cilvēku dzimtas atsevišķa būtne. Par indivīdu tiek saukts jebkurš
cilvēks, gan jaunpiedzimušais, gan pieaugušais, gan vesels, gan slims neatkarīgi no viņa
īpašībām un īpatnībām. Indivīdu raksturo viņa fiziskās un fizioloģiskās īpašības, ar ko tas
atšķiras no citiem. Katram cilvēkam kā indivīdam ir savas neatkārtojamas īpatnības, tās veido
viņa individualitāti.
Personība – cilvēks kā sociālas būtnes raksturojums, ar tam piemītošajām tipiskajām
psihiskajām funkcijām, psihiskajām īpašībām un stāvokļiem.

Personības struktūrā var izdalīt:

 Pirmā apakšstruktūra. Personības ievirze, kas nosaka personībasuzskatus, pārliecību,

attieksmi pret apkārtējo vidi. To raksturo izturēšanās un rīcības raksturs vai sistēma, kas
nepieciešama indivīda vajadzību apmierināšanai.
 Otrā apakšstruktūra. Personības iespējas ietekmē cilvēka zināšanas, prasmes, pieredze
un iemaņas, intuīcija un spējas.
 Trešā apakšstruktūra ir saistīta ar psihisko izziņas procesu īpatnībām: uzmanību, atmiņu,
domāšanu, runu u.c.
 Ceturtā apakšstruktūra raksturo personības uzvedību. Tā ir noteiktā veidā organizēta
darbība, izturēšanās sistēma attiecībā pret sabiedrību, citiem cilvēkiem un apkārtējiem
priekšmetiem. Personības uzvedības stils atkarīgs no viņa individuāli tipoloģiskajām
īpatnībām – temperamenta un rakstura, vecuma un dzimuma.
 Piektā apakšstruktūra – cilvēka raksturs.
 Sestā apakšstruktūra raksturo cilvēka spējas.

Temperaments ir cilvēka individuālo īpatnību komplekss, kas nosaka viņa psihiskās aktivitātes
un uzvedības dinamiku neatkrīgi no darbības satura, mērķiem un motīviem. 
Temperamenta pamattipi:

 melanholiskais temperaments ir izteikti introvertiem cilvēkiem, kuri ir emeocionāli,

savaldīgi, ar noslieci uz intimitāti. Tiem raksturīgas grūtības sociālo kontaktu veidošanā
un jaunu draugu iegūšanā, klusa balss, tieksme pavadīt vairāk laiku vienatnē.
 flegmatiķis ir maz aktīvs, lēnīgs, ar līdzsvarotu darbošanos, savās jūtās lēns un
patstāvīgs. Pret apkārtējiem pieklājīgs, laipns, pirms lēmumu pieņemšanas izvērtē savas
spējas un iespējas.
 sangviniķis viegli atrod jaunus kontaktus, labprāt uzturas sabiedrībā, ir enerģisks, aktīvs,
bet arī nepatstāvīgs un virspusīgs. Bieži haotisks, iesākto var nepabeigt.
 holēriķiem raksturīgas straujas kustības un ātra daba, spilgtas emociju izpausmes.
Izteikta tieksme vadīt un noteikt kārtību, ir ar iniciatīvu un enerģiski.

Temperamenta tipu raksturo šādas psiholoģiskās īpašības:

 sensitivitāte – netīšu reakciju rašanās iespējas un ātrums vāja ārēja kairinātājuma

rezultātā;
  reaktivitāte – spēks, kas raksturo emocionālo, netīšo reakciju uz ārējiem/iekšējiem
kairinājumiem;
 aktivitāte – cilvēka enerģiskums, tiecoties sasniegt savas darbības mērķus;
 attiecības starp reaktivitāti un aktivitāti – cilvēka darbības atkarība no reaktivitātes
(gadījuma apstākļiem, noskaņām, vēlmēm) vai no aktivitātes (mērķiem, nodomiem,
pārliecībām);
 reakcijas temps – psihisko procesu un reakciju norises ātrums;
 plastiskums – vieglums un elastība ar kādu cilvēks pielāgojas jauniem apstākļiem
vai rigiditāte – inertums, rīcības, paradumu un spriedumu kūtrums;
 ekstarversija – cilvēka vērstība uz āru vai introversija – vērstība uz sevi, saviem
personīgajiem pārdzīvojumiem;
 emocionālā ierosināmība – raksturo vismazākās iedarbības lielumu, kas izsauc
emocionālu reakciju.

Raksturs ir personības individuāli savdabīgo īpašību un īpatnību sakopojums, kas izpaužas viņa
uzvedībā un darbībā. (rakstura veidošanās beidzas aptuveni 17 – 18 gados)

Pašapziņa ir psihisko procesu kopums, kas indivīdam ļauj apzināties pašam sevi kā darbības
subjektu. 
Tai ir šādas attīstības fāzes:
1)      savas identitātes apziņa, kas sākas aptuveni 10-11 mēnešu vecumā.
2)      sava Es kā aktīvitātes izraisītāja un darbības subjekta apzināšanās, kas sākas aptuveni 2-3
gadu vecumā.
3)      savu individuālo psihisko īpašību apzināšanās pašnovērošanas rezultātā, veidojas
aptuveni 10-11 gadu vecumā.

Pašcieņa = panākums : pretenziju līmenis

Vērtības ir apkārtējās pasaules objektu specifisks sociālais raksturojums, apzināta nozīmība
sabiedrībai un subjektam, kas izpaužas attieksmē. 
Vērtīborientācija ir uzskatu, nostāju un ar to saistītās rīcības, darbības vērstība uz noteiktām
vērtībām, kvalitātēm, kuru izpratnes pamatā ir uzkrātās zināšanas, attieksme pret dzīvi, pasauli,
sabiedriskajām norisēm.