J.

Brauns

TĒRAUDA KONSTRUKCIJU
PROJEKTĒŠANA

IMPLEMENTATION OF EUROCODES IN

STRUCTURAL DESIGN PRACTICE IN LATVIA

 Priekšvārds

Eirokodeksu sistēmas ieviešana būvkonstrukciju

projektēšanas praksē Latvijā rada nepieciešamību izdot attiecīgu
literatūru latviešu valodā. Tērauda konstrukciju projektēšanā
pamatdokuments ir Eurocode 3: Design of steel structures. Part 1-1:
General rules and rules for buildings. Tā latviskotais variants ir
Lavijas valsts standarts - LVS 1993-1-1, Eirokodekss 3:Tērauda
konstrukciju projektēšana – 1-1.daļa: Vispārīgie noteikumi un ēku
projektēšanas noteikumi. Bez 1.1. daļas (EN 1993-1-1)
Eurokodekss 3 satur vēl citas daļas, kurās ir ietverti atsevišķu
tērauda konstrukciju projektēšanas jautājumi.
Šajā metodiskajā materiālā tiek apskatīti galvenie noteikumi
par tērauda konstrukciju projektēšanu, kas apskatīti 1.1. daļā, kā arī
1.8. daļā, kurā doti noteikumi par tērauda konstrukciju savienojumu
projektēšanu. Jautājumā par slodzēm un to kombinācijām, kā arī
vispārīgiem projektēšanas principiem, tiek izmantoti kodeksi EN
1990 un EN 1991, t.i. LVS EN 1990, LVS EN 1991-1-1 un arī
Latvijas būvnormatīvs LBN 003-01, Būvklimatoloģija.
Metodikas ilustrācijai dots piemērs nelielas jumta
konstrukcijas projektēšanā, kurā apskatīts slodžu aprēķins, to
sakārtojumu veidošana, kā arī tērauda elementu dimensionēšana un
pārbaude pēc nestspējas un lietojamības (servisa) robežstāvokļiem.
Doti skaitliski piemēri par velmētu siju, centriski un ekscentriski
spiestu kolonnu projektēšanu, kā arī skrūvsavienojumu un metināto
savienojumu aprēķinu un konstruēšanu.

2
1. nodaļa. TĒRAUDA KONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANAS
NORMATĪVI, TERMINI UN APZĪMĒJUMI

1.1.§ Eirokodeksa 3 darbības sfēra

Eirokodekss 3 attiecas uz tērauda konstrukciju projektēšanu

ēkām un inženierbūvēm. Tas atbilst konstrukciju drošuma un
ekspluatācijas drošuma prasībām un principiem, konstrukciju
verifikācijas pamatojumam, ko nosaka EN 1990 – Konstrukciju
projektēšanas pamati. Eirokodekss 3 ietver prasības tērauda
konstrukciju stiprībai, ekspluatācijas drošumam, ilglaicīgai
izturībai un ugunsdrošībai.
Eirokodeksu 3 pielieto kopā ar šādiem normatīviem
dokumentiem:
EN 1990 Konstrukciju projektēšanas pamati.
EN 1991 Iedarbes uz konstrukcijām.
EN, ETAG un ETA konstrukciju izstrādājumiem, kuri
aizvieto tērauda konstrukcijas.
EN 1090 Tehniskie noteikumi tērauda konstrukciju
izgatavošanā.
EN 1992 līdz EN 1999 ja ir atsauces uz tērauda
konstrukcijām.
Eirokodekss 3 ir sadalīts vairākās daļās:
EN 1993-1 Tērauda konstrukciju projektēšana: Vispārīgie
noteikumi un noteikumi ēkām.
EN 1993-2 Tērauda konstrukciju projektēšana: Tērauda tilti.
EN 1993-3 Tērauda konstrukciju projektēšana: Torņi, masti un
skursteņi.
EN 1993-4 Tērauda konstrukciju projektēšana: Silosi, tvertnes un
cauruļvadi.
EN 1993-5 Tērauda konstrukciju projektēšana: Pāļi.
EN 1993-6 Tērauda konstrukciju projektēšana: Celtņu
atbalstkonstrukcijas.
EN 1993-1 Vispārīgie noteikumi un noteikumi ēkām ietver:

3
EN 1993-1-1 Tērauda konstrukciju projektēšana: Vispārīgie
noteikumi un noteikumi ēkām.
EN 1993-1-2 Tērauda konstrukciju projektēšana: Konstrukciju
ugunsdrošība.
EN 1993-1-3 Tērauda konstrukciju projektēšana: Auksti velmētas
plānsienu konstrukcijas un apšuvumi.
EN 1993-1-4 Tērauda konstrukciju projektēšana: Nerūsējošais
tērauds.
EN 1993-1-5 Tērauda konstrukciju projektēšana: Plātņu
konstrukciju elementi.
EN 1993-1-6 Tērauda konstrukciju projektēšana: Čaulu
konstrukciju elementu stiprība un noturība.
EN 1993-1-7 Tērauda konstrukciju projektēšana: Transversālā
virzienā slogotu plakanu plātņu konstrukciju stiprība un noturība.
EN 1993-1-8 Tērauda konstrukciju projektēšana:
Savienotājelementu (mezglu) projektēšana.
EN 1993-1-9 Tērauda konstrukciju projektēšana: Tērauda
konstrukciju nogurums.
EN 1993-1-10 Tērauda konstrukciju projektēšana: Materiāla izvēle
pēc tā plaisizturības.
EN 1993-1-11 Tērauda konstrukciju projektēšana: Stiepei pakļautu
tērauda konstrukciju projektēšana.

1.2. § Eirokodeksa 3 daļas 1-1 darbības sfēra

Eirokodeksa 3 daļa 1-1 satur projektēšanas

pamatnoteikumus tērauda konstrukcijām no tērauda ar zemu
leģējuma pakāpi un plakanām plātņu konstrukcijām ar plātņu
biezumu t ≥ 3 mm. Tā satur arī speciālus priekšrakstus tērauda
šķērsrāmju projektēšanai vienstāva un daudzstāvu ēkām.
Daļā 1-1 tiek apskatītas šādas tēmas:
Nodaļa 1: Vispārīgā daļa
Nodaļa 2: Projektēšanas pamati
Nodaļa 3: Materiāli

4
Nodaļa 4: Ilgizturība
Nodaļa 5: Konstrukciju analīze
Nodaļa 6: Robežstāvokļi
Nodaļa 7: Ekspluatācijas drošuma robežstāvokļi
Nodaļas 1 un 2 satur pantus, kuri papildina normatīvu EN
1990: Konstrukciju projektēšanas pamati.
Nodaļa 3 apskata no zema leģējuma satura konstrukciju
tērauda gatavoto izstrādājumu materiālu īpašības.
Nodaļa 4 apskata vispārīgos ilgizturības kritērijus.
Nodaļa 5 atsaucas uz konstrukciju analīzi, saskaņā ar kuru
rāmju stieņus ar pietiekošu precizitātes pakāpi var modelēt kā
lineārus elementus globālās analīzes veikšanai.
Nodaļa 6 apskata detalizētus kritērijus konstrukciju
elementu un to šķērsgriezumu projektēšanai.
Nodaļa 7 apskata noteikumus, kuri attiecas uz konstrukciju
servisa (lietojamības) nodrošināšanu.

1.3.§ Normatīvi tērauda konstrukciju projektēšanai

Turpmāk uzrādītie normatīvie dokumenti satur

nosacījumus, kuri ir iekļauti Eiropas standartā EN 1993. Jebkurai
no atsaucēm nav piemērojami labojumi vai pārveidojumi. Slēdzot
uz Eiropas standartiem bāzētus līgumus, līgumslēdzēju pusēm
jāpiemēro zemāk minēto normatīvo dokumentu visjaunākās
redakcijas.

1.3.1.§ Vispārīgie standarti

EN 10020:2000 Tērauda marku definīcijas un klasifikācija.

EN 10021:1993 Tērauda izstrādājumu tehniskie piegādes
noteikumi.
EN 10079:1992 Tērauda izstrādājumu definīcijas.
EN 1090 Prasības tērauda konstrukciju izgatavošanā.
EN ISO 12944 Pretkorozijas aizsardzība.

5
 1.3.2.§ Standarti par metināmiem konstrukciju tēraudiem
EN 10025-1: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
1.daļa: Vispārīgie piegādes noteikumi.
EN 10025-2: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
2.daļa: Tehniskie piegādes noteikumi neleģētiem
konstrukciju tēraudiem.
EN 10025-3: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
3.daļa: Tehniskie piegādes noteikumi normalizēti /
nenormalizēti velmētiem metināmiem
smalkgraudainiem konstrukciju tēraudiem.
EN 10025-4: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
4.daļa: Tehniskie piegādes noteikumi termomehāniski
velmētiem metināmiem smalkgraudainiem
konstrukciju tēraudiem
EN 10025-5: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
5.daļa: Tehniskie piegādes noteikumi konstrukciju
tēraudiem ar paaugstinātu pretestību atmosfēriskai
korozijai
EN 10025-6: 2004 Karsti velmēti izstrādājumi no konstrukciju tērauda –
6.daļa: Tehniskie piegādes noteikumi plakaniem
izstrādājumiem no rūdītiem un atlaidinātiem
konstrukciju tēraudiem ar augstu plastiskuma robežu.
EN 10163:1991 Piegāžu prasības saistībā ar karsti velmētu tērauda
lokšņu, slokšņu un profilu virsmas kvalitāti – 1.daļa:
vispārīgās prasības - 2.daļa: loksnes un platsloksnes -
3.daļa: profili.
EN 10164:1993 Tērauda izstrādājumi ar uzlabotām deformatīvām
īpašībām virzienā perpendikulāri izstrādājuma virsmai
– Tehniskie piegādes noteikumi
EN 10210-1:1994 Karsti apstrādāti noslēgta šķērsgriezuma profili no
neleģēta smalkgraudaina konstrukciju tērauda – 1.daļa:
Tehniskās piegāžu prasības.
EN 10219-1:1997 Auksti formēti noslēgta šķērsgriezuma konstrukciju
tērauda profili - 1.daļa: Tehniskās piegāžu prasības.

6
 1.3.3.§ Standarti par šķērsgriezumu izmēriem

EN 10024:1995 Karsti velmēti dubult-T profili ar slīpām iekšējām

plauktu skaldnēm – Pielaides formai un izmēriem.
EN 10029:1991 Karsti velmētas tērauda loksnes ar biezumu 3 mm un
vairāk – Pielaides formai, izmēriem un masai.
EN 10034:1993 I un H profili no konstrukciju tērauda – Pielaides
formai un izmēriem.
EN 10048:1996 Karsti velmēta sloksne – Pielaides formai un izmēriem.
EN 10051:1997 Nepārtrauktā procesā karsti velmētas nepārklātas
loksnes, sloksnes un lentas no neleģētiem un leģētiem
tēraudiem – Pielaides formai un izmēriem.
EN 10055:1995 Karsti velmēti tērauda vienādplauktu T-profili ar
noapaļotu šķērsgriezumu pie pamata – Izmēri un
pielaides formai un izmēriem.
EN 10056-1:1998 Vienādmalu un nevienādmalu leņķprofili no
konstrukciju tērauda – 1.daļa: Izmēri
EN 10056-2:1993 Vienādmalu un nevienādmalu leņķprofili no
konstrukciju tērauda – 2.daļa: Pielaides formai un
izmēriem.
EN 10067:1996 Karsti velmēti vīto cauruļu tērauda izstrādājumi –
Izmēri un pielaides formai, izmēriem un masai.
EN 10210:1997 Karsti apstrādāti cauruļveida profili no neleģēta
smalkgraudaina konstrukciju tērauda – 2.daļa:
Pielaides, izmēri un šķērsgriezumu īpašības.
EN 10219:1997 Auksti formēti cauruļveida konstrukciju tērauda profili
- 2.daļa: Izmēri, pielaides un ģeometriskās īpašības.
EN 10279:2000 Karsti velmēta tērauda siles veida profili – Pielaides
formai un izmēriem.

1.4.§ Termini un definīcijas

Būves (construction works) –

viss, kas ir uzcelts, vai izveidots būvniecības darbu rezultātā.
Šis termins ietver gan ēkas, gan civilās inženierbūves. Tas attiecas
uz visām būvēm, ietverot nesošos, nenesošos un ģeotehniskos
elementus.

7
Konstrukcija, būvkonstrukcija (structure) –
izveidots savienotu daļu apvienojums, kas projektēts, lai nestu
slodzes un nodrošinātu atbilstošu stinguma pakāpi.
Konstruktīvs elements, konstrukcijas elements (structural
member) –
fiziski skaidri atšķirama konstrukcijas daļa, piemēram, kolonna, sija,
pārsegums, pamatu pālis.
Struktūras forma, konstrukcijas forma (form of structure) –
konstruktīvo elementu sakārtojums.
Struktūras formas ir, piemēram, rāmji, piekartilti u.c.
Konstruktīva sistēma (structural system) –
ēkas vai civilās inženierbūves slodzi nesošie elementi un veids,
kādā šie elementi funkcionē kopā.
Aprēķina shēma, konstrukcijas modelis (structural model) –
idealizēta konstruktīva sistēma, kuru izmanto analīzes,
projektēšanas un pārbaudes nolūkiem.
Projekta kritēriji (design criteria) –
kvantitatīvie formulējumi, kas apraksta katram robežstāvoklim
izpildāmos nosacījumus.
Projektā ievērtējamās situācijas (design situations) –
fizikālo apstākļu kopojumi, kas apraksta reālos – noteiktā laika
posmā sastopamos apstākļus, kuros projektam jāpierāda, ka netiks
pārsniegti attiecīgie robežstāvokļi.
Īslaicīga situācija (transient design situation) –
projektā ievērtējama situācija, kurai ir svarīga nozīme daudz īsākā
laika periodā nekā projektētais konstrukcijas ekspluatācijas ilgums
(kalpošanas laiks) un kurai ir liela rašanās varbūtība.
Projektā ievērtējama īslaicīga situācija attiecas uz pārejošiem
konstrukcijas izmantošanas vai iedarbības apstākļiem, piemēram,
uz apstākļiem būvēšanas vai remonta laikā.

8
Ilgstoša (pastāvīga) situācija (persistent design situation) –
projektā ievērtējama situācija, kurai ir svarīga nozīme tik pat ilgā
laika periodā, kā projektētais konstrukcijas ekspluatācijas ilgums.
Projektā ievērtējama ilgstoša situācija attiecas uz normāliem
ekspluatācijas apstākļiem.
Ārkārtēja (avārijas) situācija (accidental design situation) –
projektā ievērtējama situācija, kas saistīta ar ārkārtējiem
konstrukcijas vai tās ekspluatācijas apstākļiem, piemēram,
ugunsgrēku, eksploziju, triecienu, lokālu sagrūšanu.
Ugunsdrošas konstrukcijas projektēšana (fire design) –
konstrukcijas projektēšana, lai izpildītu nepieciešamās prasības
ugunsgrēka gadījumā.
Ekspluatācijas ilgums, projektētais kalpošanas laiks (design
working life) –
pieņemtais periods, kurā konstrukciju, veicot paredzēto apkopi,
var izmantot tai paredzētajam nolūkam, neveicot būtiskus remonta
darbus.
Slodžu shēma (load arrangement) –
nestacionāras slodzes un iedarbes iedarbes stāvokļa, lieluma un
virziena noteikšana.
Slodžu sakārtojums (load case) –
atsevišķai pārbaudei savietojamo slodžu shēma, deformāciju un
nepilnību kopums ar stacionārām un pastāvīgām iedarbēm.
Robežstāvokļi (limit states) –
stāvokļi, pie kuriem konstrukcija vairs neizpilda attiecīgos
projekta kritērijus.
Nestspējas robežstāvokļi (ultimate limit states) –
stāvokļi, kas saistās ar sagrūšanu vai citām līdzīgām konstrukciju
sabrukšanas formām.

9
Ekspluatējamības (servisa, lietojamības) robežstāvokļi,
(serviceability limit states) –
stāvokļi, pie kuriem konstrukcijai vai tās elementi vairs
neapmierina noteiktās ekspluatējamības prasības.
Neatgriezeniski ekspluatējamības robežstāvokļi (irreversible
serviceability limit states) –
robežstāvokļi, kad, izbeidzoties atbilstošām iedarbēm, saglabājas
dažas iedarbju sekas, kas pārsniedz noteiktās ekspluatējamības
prasības.
Pārejoši ekspluatējamības robežstāvokļi (reversible
serviceability limit states) –
robežstāvokļi, kad, izbeidzoties atbilstošām iedarbēm, nesaglabā
iedarbju sekas, kas pārsniegs noteiktās ekspluatējamības prasības.
Ekspluatējamības (servisa, lietojamības) kritērijs (serviceability
criterion) –
projekta kritērijs ekspluatējamības robežstāvoklim.
Pretestības spēja, pretestība (resistance) –
elementa vai tā sastāvdaļas, kā arī elementa vai konstrukcijas
sastāvdaļas šķērsgriezuma spēja izturēt slodzi vai iedarbes bez
mehāniskas sagrūšanas, piemēram, pretestība liecei, pretestība
ļodzei, pretestība stiepei.
Stiprība (strength) –
materiāla mehāniska īpašība, kas parāda tā spēju pretoties iedarbēm,
ko parasti uzrāda sprieguma vienībās.
Drošums (reliability) –
konstrukcijas vai konstruktīva elementa spēja izpildīt noteiktās
prasības, tajā skaitā projektēto ekspluatācijas ilgumu, kuram tas ir
projektēts.
Drošums ietver konstrukcijas drošību, ekspluatējamību un
ilgizturību un to parasti izsaka varbūtības terminos.

10
Nomināla vērtība (nominal value) –
vērtība, kas noteikta nestatistiskā veidā, piemēram, pamatojoties uz
iegūto pieredzi vai fizikāliem nosacījumiem.
Iedarbe (F) (action) –
a) konstrukcijai pielikto slodžu kopums, tiešā iedarbe (direct
action);
b) uzspiestu deformāciju vai paātrinājumu kopums, ko
izraisījušas, piemēram, temperatūras svārstības, mitruma
izmaiņas, nevienmērīga sēšanās vai zemestrīce, netieša iedarbe
(indirect action).
Iedarbes efekts (rezultāts) (E) (effect of action) –
iedarbju sekas uz konstrukcijas elementiem (piemēram, iekšējais
spēks, lieces moments, spriegums, deformācija) vai uz visu
konstrukciju (piemēram, izliece, rotācija).
Pastāvīga iedarbe (G) (permanent action) –
iedarbe, kas darbojas visā dotajā atskaites periodā, un kuras
intensitātes izmaiņas laikā, salīdzinot ar tās vidējo vērtību, ir
niecīgas, vai kurai izmaiņas vienmēr notiek tikai vienā un tajā pašā
virzienā (ir monotonas), kamēr iedarbe sasniedz noteiktu
robežvērtību.
Mainīga iedarbe (Q) (variable action) –
iedarbe, kuras intensitātes izmaiņas laikā nav nedz niecīgas, nedz
monotonas.
Ārkārtēja iedarbe (A) (accidental action) –
iedarbe, kas parasti ir īslaicīga, bet ar ievērojamu intensitāti, un
kas ar mazu ticamību var parādīties projektētajā ekspluatācijas
laikā.
Var sagaidīt, ka ārkārtējā iedarbe daudzos gadījumos radīs smagas
sekas, ja vien netiek veikti atbilstoši pasākumi. Trieciena, sniega,
vēja un seismiskās iedarbes atkarībā no pieejamās informācijas par
statistiskiem sadalījumiem var būt mainīgas iedarbes vai ārkārtējas
iedarbes.

11
Seismiska iedarbe (AE) (seismic action) –
iedarbe, kas rodas grunts kustības rezultātā zemestrīces laikā.
Ģeotehniska iedarbe (geotehnical action) –
ar grunti, uzbērumu vai gruntsūdeni pārvadīta iedarbe uz
konstrukciju.
Atsevišķa iedarbe (single action) –
iedarbe, kuru laika un vietas ziņā var pieņemt par statistiski
neatkarīgu no visām citām iedarbēm, kas iedarbojas uz konstrukciju.
Statiska iedarbe (static action) –
iedarbe, kas neizraisa būtisku konstrukcijas vai konstruktīvu
elementu paātrinājumu.
Dinamiska iedarbe (dynamic action) –
iedarbe, kas izraisa būtisku (ievērojamu) konstrukcijas vai
konstruktīvu elementu paātrinājumu.
Kvazistatiska iedarbe (quasi-static action) –
dinamiska iedarbe, kuru var aprakstīt ar ekvivalentu statisku iedarbi
statiska modeļa ietvaros.
Iedarbes raksturīgā vērtība, normatīvā vērtība (Fk)
(characteristic value of action) –
iedarbes reprezentatīvā pamatvērtība.
Tā kā iedarbes raksturīgo vērtību var noteikt, balstoties uz
statistisku informāciju, tās vērtību izvēlas tādu, lai tā, ņemot vērā
projektēto konstrukcijas ekspluatācijas ilgumu un projektā
ievērtējamās situācijas ilgumu, atbilstu uzdotai varbūtībai, kura
atskaites laika posmā netiks nelabvēlīgi pārsniegta.
Mainīgu iedarbju kombinācijas vērtība (ψ0Qk) (combination
value of a variable action) –
izvēlēta vērtība, kuru var noteikt, balstoties uz statistisku
informāciju, un kas ir izvēlēta tā, lai varbūtība, ka iedarbju
kombināciju radītais rezultāts tiks pārsniegts, ir apmēram tāda pati
kā varbūtība, ko dod atsevišķās iedarbes raksturīgā vērtība.

12
Mainīgu iedarbju kombinācijas vērtību var izteikt kā raksturīgās
vērtības noteiktu daļu, lietojot koeficientu ψ0 ≤ 1.
Mainīgās iedarbes biežāk sastopamā (parasta) vērtība (ψ1Qk)
(frequent value of a variable action) –
vērtība, kuru var noteikt, balstoties uz statistisku informāciju, un
kas ir noteikta tāda, ka kopējais laiks atskaites perioda robežās, kurā
vērtība tiek pārsniegta, ir tikai maza noteikta atskaites laika perioda
daļa, vai biežums, ar kādu vērtība tiek pārsniegta, ir ierobežots ar
noteiktu lielumu.
Mainīgās iedarbes biežāk sastopamā vērtību var izteikt kā
raksturīgās vērtības noteiktu daļu, lietojot koeficientu ψ1 ≤ 1.
Mainīgās iedarbes kvazi-pastāvīgā (šķietami pastāvīgā) vērtība
(ψ2Qk) (quasi-permanent value of a variable action) –
vērtība, kas ir noteikta tāda, ka kopīgais laika periods, kurā šī
vērtība tiks pārsniegta, ir ievērojama daļa no atskaites perioda.
Mainīgās iedarbes kvazi-pastāvīgo vērtību var izteikt kā
raksturīgās vērtības noteiktu daļu, lietojot koeficientu ψ2 ≤ 1.
Mainīgās iedarbes pavadošā vērtība (ψQk) (accompanying value
of variable action) –
mainīgās iedarbes vērtība, kas pavada dominējošo iedarbi
kombinācijā.
Mainīgās iedarbes pavadošā vērtība var būt kombinācijas vērtība,
parastā vērtība vai kvazi-pastāvīgā vērtība.
Iedarbes reprezentatīvā vērtība (Frep) (representative value of an
action) –
vērtība, ko izmanto kāda robežstāvokļa pārbaudei.
Iedarbes reprezentatīvā vērtība var būt raksturīgā vērtība (Fk) vai
mainīgās iedarbes pavadošā vērtība (ψFk).
Iedarbes aprēķina vērtība (Fd) (design value of an action) –
vērtība, kas iegūta, reizinot iedarbes reprezentatīvo vērtību ar
parciālo drošuma koeficientu γf.

13
Reprezentatīvās vērtības reizinājumu ar parciālo drošuma
koeficientu γF = γSd γf var arī apzīmēt kā iedarbes aprēķina vērtību.
Iedarbju kombinācija (combination of actions) –
aprēķina vērtību kopums, kuru izmanto konstrukcijas drošuma
pārbaudei kādā robežstāvoklī, kad uz konstrukciju vienlaicīgi
iedarbojas dažādas iedarbes.
Raksturīgā vērtība (Xk vai Rk) (characteristic value) –
materiāla vai izstrādājuma raksturojuma vērtība, kurai piemīt
paredzētā varbūtība, ka tā netiks sasniegta hipotētiski neierobežota
skaita pārbaudēs.
Parasti šī vērtība atbilst attiecīgā materiāla vai izstrādājuma
konkrētā raksturojuma noteiktai pieņemtā statistiskā sadalījuma
fraktilei. Dažos gadījumos nominālo vērtību izmanto kā raksturīgo
vērtību.
Materiāla (izstrādājuma) raksturojuma aprēķina vērtība (Xd
vai Rd) (design value of material or product property) –
vērtība, kas iegūta, izdalot raksturīgo vērtību ar parciālo koeficientu
γm vai γM, vai īpašos gadījumos, nosakot tiešā ceļā.
Materiāla (izstrādājuma) raksturojuma nominālā vērtība (Xnom
vai Rnom) (nominal value of a material or product property) –
vērtība, kuru parasti lieto kā raksturīgo vērtību un iegūst no
atbilstošiem normatīviem dokumentiem, piemēram, Eiropas
standartiem vai priekšstandartiem.
Ģeometriskā lieluma raksturīgā vērtība (ak) (characteristic value
of a geometrical property) –
vērtība, kas parasti atbilst projektā noteiktajiem izmēriem.
Ģeometrisko lielumu vērtības var atbilst noteiktai statistiskā
sadalījuma fraktilei.
Ģeometriskā lieluma aprēķina vērtība (ad) (design value of a
geometrical property) –
ģeometriskā lieluma aprēķina vērtība parasti ir nominālais lielums.

14
Ģeometrisko lielumu vērtības var atbilst noteiktai statistiskā
sadalījuma fraktilei. Parasti ģeometriskā lieluma aprēķina vērtība ir
vienāda ar ģeometriskā lieluma raksturīgo vērtību. Tomēr to var
traktēt dažādi gadījumos, kad apskatāmais robežstāvoklis ir ļoti
jūtīgs pret ģeometriskā lieluma vērtību, piemēram, apskatot
ģeometrisko neprecizitāšu (nepilnību) ietekmi uz ļodzi. Šajos
gadījumos aprēķina vērtību var iegūt kā vērtību, kas noteikta tieši,
piemēram, atbilstošajos Eiropas standartos vai priekšstandartos.
Alternatīvā veidā to var noteikt, balstoties uz statistisku
informāciju, kā vērtību, kas atbilst visatbilstošākai fraktilei
(piemēram, retāk lietotai vērtībai) nekā atbilstošajai raksturīgajai
vērtībai.
Konstruktīvā (struktūras) analīze (structural analysis) –
procedūra vai algoritms iedarbju rezultāta noteikšanai konstrukcijas
katrā punktā.
Konstruktīvo analīzi var izpildīt trīs līmeņos, lietojot dažādus
modeļus: globālo analīzi, elementu analīzi, lokālo analīzi.
Globālā analīze (global analysis) –
konstrukcijā darbojošos iekšējo spēku un momentu vai spriegumu,
kuri ir līdzsvarā ar konkrēto ārējo iedarbju kopumu uz konstrukciju
un ir atkarīgi no ģeometriskiem lielumiem, konstrukcijas un
materiālu īpašībām, pastāvīgā kopuma noteikšana.
Pirmās kārtas lineāri elastīgā analīze bez pārdalīšanās (first
order linear-elastic analysis without redistribution) –
elastīgā konstruktīvā analīze, kas balstās uz lineārām spriegumu
deformāciju vai momentu liekumu sakarībām un tiek veikta
konstrukcijas sākotnējai ģeometrijai.
Pirmās kārtas lineāri elastīgā analīze ar pārdalīšanos (first
order linear-elastic analysis with redistribution) –
lineāri elastīgā analīze, kurā iekšējie momenti un spēki tiek
modificēti ar dotajām ārējām iedarbēm un bez precīzākiem
rotācijas spējas aprēķiniem.

15
Otrās kārtas lineāri elastīgā analīze (second order linear-elastic
analysis) –
elastīgā konstruktīva analīze, izmantojot lineāras spriegumu
deformāciju likumsakarības deformētas konstrukcijas ģeometrijai.
Pirmās kārtas nelineārā analīze (first order non-linear analysis) –
konstruktīvā analīze, kas veikta sākotnējai ģeometrijai, ņemot vērā
materiālu raksturojumu nelineāru deformēšanos.
Pirmās kārtas nelineārā analīze ir vai nu elastīga ar atbilstošiem
pieņēmumiem, vai elastīgi plastiska
Otrās kārtas nelineārā analīze (second order non-linear analysis) –
konstruktīvā analīze, kuru veic deformētas konstrukcijas sākotnējai
ģeometrijai, ņemot vērā materiālu nelineāru deformēšanos.
Otrās kārtas nelineārā analīze ir vai nu elastīgi pilnīgi plastiska, vai
elastīgi plastiska.
Pirmās kārtas elastīgi pilnīgi plastiska analīze (first order elastic-
perfectly plastic analysis) –
sākotnējai konstrukcijas ģeometrijai veikta konstruktīva analīze, kas
pamatojas uz momentu liekumu sakarībām, kas sastāv no lineāras
elastīgās daļas, kam seko plastiskā daļa bez pastiprināšanās.
Otrās kārtas elastīgi pilnīgi plastiska analīze (second order
elastic-perfectly plastic analysis) –
konstrukcijas deformētai ģeometrijai veikta konstruktīva analīze, kura
pamatojas uz momentu liekumu sakarībām, kas sastāv no lineāras
elastīgās daļas, kurai seko plastiskā daļa bez pastiprināšanās.
Elastīgi plastiska analīze (pirmās vai otrās kārtas) (elasto-
plastic analysis - first or second order) –
konstruktīva analīze, kura izmanto spriegumu deformāciju vai
momentu liekumu sakarības, kas sastāv no lineārās elastīgās daļas,
kurai seko plastiskā daļa bez pastiprināšanās.

16
Stingi plastiska analīze (rigid plastic analysis) –
analīze, ko veic konstrukcijas sākotnējai ģeometrijai un kas
izmanto robežanalīzes teorēmas tiešai galējās slogošanas
novērtēšanai.

1.5.§ Elementu asu apzīmējumi

Vispārpieņemtie stieņu asu apzīmējumi ir:

x-x – elementa virzienā;
y-y – šķērsgriezuma ass;
z-z – šķērsgriezuma ass.
Tērauda profilu stieņiem pieņemtie šķērsgriezuma asu
apzīmējumi ir:
y-y – šķērsgriezuma ass paralēli plauktu virzienam;
z-z – šķērsgriezuma ass perpendikulāri plauktu virzienam.
Leņķprofilu šķērsgriezumiem
y-y – šķērsgriezuma ass paralēli īsākajam plauktam;
z-z – šķērsgriezuma ass perpendikulāri īsākajam plauktam,
kā arī
u-u – lielākās pretestības ass (kur tā nesakrīt ar y-y asi);
v-v – mazākās pretestības ass (kur tā nesakrīt ar z-z asi).
Velmētā tērauda profilu šķērsgriezumu izmēru un asu
apzīmējumi ir parādīti 1.1. attēlā.
Spēka momentus raksturojošos indeksus pieņemts lietot,
norādot asi, ap kuru darbojas moments.

17
1.1. attēls. Šķērsgriezumu raksturīgie izmēri un asis.

18
 2. nodaļa. PROJEKTĒŠANAS PAMATPRINCIPI

2.1.§ Galvenās prasības

Tērauda konstrukcijas jāprojektē saskaņā ar standartu EN

1990 aprakstītiem kritērijiem. Jāievēro arī tērauda konstrukciju
projektēšanas papildnosacījumi. Standartā EN 1990 otrajā nodaļā
uzstādītās galvenās prasības var uzskatīt par apmierinātām, ja
projektā tiek izmantota robežstāvokļu metode apvienojumā ar
parciālo faktoru metodi un tiek pielietotas standartā EN 1990 dotās
slodžu kombinācijas un standartā EN 1991 dotās slodzes un
iedarbes.

2.2.§ Projektējamais kalpošanas ilgums, ilgizturība un

robustums

Atkarībā no iedarbes, kura iespaido ilgizturību un

projektējamo konstrukciju kalpošanas ilgumu (EN 1990), tērauda
konstrukcijas jāprojektē:
1) paredzot pretkorozijas aizsardzību
¾ ar atbilstošiem virsmas pārklājumiem (standarts EN ISO
12944);
¾ izmantojot nodiluma izturīgu tēraudu;
¾ izmantojot nerūsējošo tēraudu (EN 1993-1-4),
2) nodrošinot pietiekamu noguruma ilgizturību (EN 1993-
1-9),
3) ņemot vērā nodilumu,
4) ņemot vērā gadījuma rakstura iedarbes (EN 1991 1-7),
5) veicot apsekošanu un aizsardzības profilakses
pasākumus.
Projektējamo konstrukciju kalpošanas ilgums ir laika
posms, kurā ir sagaidāma ēkas konstrukcijas lietošana tai
paredzētam mērķim (2.1. tabula). Par projektējamā objekta
kalpošanas ilguma raksturotājiem skatīt standartu EN 1990.

19
2.1. tabula. Projektējamie ekspluatācijas ilgumi
Projektētā Norādošais projektētais
ekspluatācijas ilguma ekspluatācijas ilgums
kategorija (gados)
1 10
2 no 10 līdz 25
3 no 15 līdz 30
4 50
5 100
(1) Konstrukcijas vai konstrukciju daļas, kas var demontēt ar atkārtotu lietošanas
mērķi, nav jāuzskata par pagaidu konstrukcijām.
Piemēri
Pagaidu konstrukcijas (1)
Aizvietojamas būvkonstrukciju
daļas, piemēram, celtņa portāla
sijas, balsti
Lauksaimniecības un citas
līdzīgas būvkonstrukcijas
Ēku un citas parastas
būvkonstrukcijas
Monumentālu ēku
konstrukcijas, tilti u.c. civilās
inženierkonstrukcijas

2.3.§ Robežstāvokļu princips projektēšanā

Projektēšanā konstrukcijas dimensijas, kā arī materiāla

īpašības jānosaka tādā veidā, lai paredzamajā ekspluatācijas laikā
ar pietiekami augstu varbūtību tiktu nodrošināti šāds nosacījums:

E < R (vai C), (2.1)

kur E slodzes (iedarbības) efekts atkarībā no vietas un laika;

R konstrukcijas pretestība;
C lietojamības (servisa) kritērijs.
Šķēlumu un elementu pretestības, kuras ir noteiktas
Eirokodeksā 3 un atbilst standartā EN 1990-3-3 definētiem
robežstāvokļiem, pamatojas uz pārbaudēm, kurās materiāls uzrāda
pietiekošu elastību, lai būtu iespējams pielietot vienkāršotus aplēses
modeļus.

20
 2.4.§ Iedarbes un vides faktori

1) Tērauda konstrukciju projektēšanā jāņem vērā standartā

EN 1991 aprakstītās slodzes un iedarbes. To kombinācijas un
parciālos koeficientus pieņemt saskaņā ar standarta EN 1990
pielikumu A.
2) Būvniecības stadijā ievērtējamās iedarbes ir dotas
standartā EN 1991-1-6.
3) Ja nepieciešams ņemt vērā iespējamo absolūto vai
diferenciālo sēšanos, ir jālieto uzspiesto deformāciju precīzi
lielumi.
4) Nevienmērīga sēšanās, uzspiestas deformācijas vai cita
veida būvēšanas procesā iespējamais iepriekšējais saspriegums
jāievērtē ar to nominālo vērtību Pk kā pastāvīgas iedarbes un
jāapvieno ar citām pastāvīgām iedarbēm Gk, veidojot kopēju
iedarbi (Gk + Pk).
5) Standartā EN 1991 nedefinētas materiāla nogurumu
izraisošas iedarbes jānosaka saskaņā ar standarta EN 1993-1-9 A
pielikumu.

2.5.§ Projekta situācijas

Jāizvēlas būtiskās projektā ievērtējamās situācijas,

ievērojot pieprasītos apstākļus, kuros konstrukcijai jāizpilda tai
izvirzītās funkcijas. Projektā ievērtējamās situācijas klasificē šādā
veidā:
¾ pastāvīgās situācijas, kas attiecas uz parastajiem
lietošanas (ekspluatācijas) apstākļiem;
¾ īslaicīgās situācijas, kas attiecas uz konstrukcijai
piemērojamiem pagaidu apstākļiem, piemēram,
apstākļiem būvēšanas vai remontdarbu laikā;
¾ ārkārtējas situācijas, kas attiecas uz konstrukcijai
piemērojamiem ārkārtējiem apstākļiem vai tās
pakļaušanu ārkārtējiem apstākļiem, piemēram,

21
 ugunsgrēkam, eksplozijai, triecienam vai lokālai
sagrūšanai;
¾ seismiskās situācijas, kas attiecas uz konstrukcijai
piemērojamiem apstākļiem, kad tā tiek pakļauta
seismiskām norisēm.

2.6.§ Materiālu un izstrādājumu īpašības

Projektēšanā jāizmanto tērauda un citu būvizstrādājumu

mehāniskās un citas īpašības, kā arī ģeometriskie raksturojumi, kuri
ir doti atbilstošos Eiropas Standartos (EN), Eiropas tehniskajos
apstiprinājumos (ETAG) vai Eiropas tehnisko apstiprinājumu
norādēs (ETA).
Tērauda konstrukciju projektēšanā saskaņā ar Eirokodeksu
3 materiāla īpašību raksturošanai jālieto raksturīgās vērtības Xk vai
nominālās vērtības Xn. EN 1993 aptver tērauda konstrukciju
projektēšanu no tēraudiem, kuru markas ir uzrādītass 2.2. tabulā.
Šķērsgriezumus un sistēmas raksturojošos ģeometriskos
datus var ņemt no izstrādājumu standartiem vai darba rasējumiem
saskaņā ar EN 1090 un uzskatīt kā nominālās vērtības.
Eirokodeksā 3 apskatīto ģeometrisko nepilnību aprēķina
vērtībās ir iekļauti šādi efekti:
¾ konstrukcijas elementu ģeometrijas nepilnības, kuras ir
saistītas ar ģeometrijas pielaidēm izstrādājumu
standartos vai izgatavošanas standartos;
¾ konstruktīvās nepilnības, kas rodas ražošanā un
montāžā;
¾ paliekošos spriegumus un tērauda plastiskuma robežas
izkliedi.

2.7.§ Materiālu un izstrādājumu mehāniskie raksturojumi

Materiālu vai izstrādājumu raksturojumus izsaka ar to

raksturīgajām (normatīvajām) vērtībām.

22
 Gadījumā, ja robežstāvokļu pārbaude ir jūtīga pret
materiāla kāda raksturojuma mainīgumu, jāņem vērā materiāla
raksturojuma lielākā un mazākā (augšējā un apakšējā) raksturīgā
vērtība:
¾ gadījumos, kad materiāla vai izstrādājuma raksturojuma
maza vērtība ir nelabvēlīga, raksturīgās vērtības jādefinē kā
5 % fraktiles vērtības;
¾ gadījumos, kad materiāla vai izstrādājuma raksturojuma
liela vērtība ir nelabvēlīga, raksturīgās vērtības jādefinē kā
95 % fraktiles vērtības.
Materiālu raksturojumu vērtības ir jānosaka ar standartizētu
testu palīdzību, kurus veic noteiktos apstākļos. Ja nepieciešams,
jāpiemēro konversijas koeficients, lai testēšanas rezultātus
pārveidotu vērtībās, kuras var pieņemt, lai raksturotu materiāla
izturēšanos konstrukcijā.
Gadījumos, kad nav pietiekama statistiskā informācija, lai
noteiktu materiāla vai izstrādājuma raksturojuma raksturīgās
vērtības, par raksturīgo vērtību var pieņemt vidējo vērtību, vai
raksturojuma aprēķina vērtību var noteikt tieši. Ja tieši tiek noteikta
materiāla vai izstrādājuma raksturojuma lielākā vai mazākā
aprēķina vērtība, tās jāizvēlas tā, lai to nelabvēlīgākās vērtības
varētu ietekmēt apskatāmā robežstāvokļa sasniegšanu tādā pat mērā
kā citas aprēķina vērtības.
Kad ir nepieciešams augstākais stiprības novērtējums
(piemēram, nestspējas noteikšanai vai lai aprēķinātu netiešo
iedarbju efektus), jāņem vērā lielākā raksturīgā stiprības vērtība.
Konstruktīvie stinguma parametri (piemēram, elastības
modulis) un termiskās izplešanās koeficienti jāraksturo ar vidējām
vērtībām. Dažos gadījumos mazākā vai lielākā vērtība jāņem vērā
elastības moduļa vidējā vērtība (piemēram, nestabilitātes
gadījumā).
Materiālu vai izstrādājumu raksturojumu vērtības ir dotas
standartā EN 1993, harmonizētajās Eiropas tehniskajās
specifikācijās vai citos dokumentos.

23
 2.8.§ Aprēķina pretestības

Tērauda konstrukcijām ir spēkā standarta EN 1990

noteiktās sakarības aprēķina pretestību noteikšanai:

Rk 1
Rd = = Rk ( η1 X k 1 ; ηi X ki ; a d ) , (2.2)
γM γM

kur Rk ir elementa šķērsgriezuma pretestības raksturīgā vērtība,

kuru nosaka materiāla īpašības raksturīgās vai nominālās
vērtības un šķērsgriezuma izmēri;
γM ir konkrētās pretestības globālais parciālais koeficients;
ηi ir pārejas koeficients;
ad ir ģeometriskā raksturlieluma aprēķina vērtība.

2.9.§ Tērauda konstrukciju robežstāvokļi

Tērauda konstrukcijām izšķir divas robežstāvokļu grupas.

Pirmā grupā ietilpst nestspējas robežstāvokļi (angl. Ultimate Limit
States, ULS). Nestspējas robežstāvokļi apskata:
¾ cilvēku drošību;
¾ konstrukcijas drošumu.
Vispārīgā gadījumā jāpārbauda šādi robežstāvokļi:
¾ visas konstrukcijas vai tās atsevišķo daļu līdzsvara zudums;
¾ sabrukums lielu deformāciju dēļ, kas izraisa konstrukcijas
vai tās daļu pārvēršanos par mehānismu, ieskaitot balstus un
pamatus;
¾ konstrukcijas vai tās atsevišķo daļu noturības zudums;
¾ sabrukums, ko izraisa materiāla nogurums vai citi efekti,
kas atkarīgi no laika faktora.

24
2.2. tabula. Karsti velmēta konstrukciju tērauda plastiskuma
robežas fy un stiepes stiprības fu nominālās vērtības

Biezums t, mm
Standarts un tērauda
t ≤ 40 mm 40 mm < t ≤ 80 mm
marka
fy, MPa fu, MPa fy, MPa fu, MPa
EN 10025
S 235 235 360 215 340
S 275 275 430 255 410
S 355 355 510 335 490
S 275 N/NL 275 390 255 370
S 355 N/NL 355 490 335 470
S 420 N/NL 420 540 390 520
S 460 N/NL 460 570 430 550
S 275 M/ML 275 380 255 360
S 355 M/ML 355 470 335 450
S 420 M/ML 420 520 390 500
S 460 M/ML 460 550 430 530
S 460 Q/QL/QLI 460 570 440 550
S 235 W 235 360 215 340
S 355 W 355 510 335 490
EN 10210
S 235 H 235 360 215 340
S 275 H 275 430 255 410
S 355 H 355 510 335 490
S 275 NH/NLH 275 390 255 370
S 355 NH/NLH 355 490 335 470
S 460 NH/NLH 460 560 390 520
EN 10219
S 235 H 235 360
S 275 H 275 430
S 355 H 355 510
S 275 NH/NLH 275 370
S 355 NH/NLH 355 470
S 460 NH/NLH 460 550
S 275 MH/MLH 275 360
S 355 MH/MLH 355 470
S 420 MH/MLH 420 500
S 460 MH/MLH 460 530

25
 Otrā grupā ietilpst servisa (lietojamības) robežstāvokļi
(angl. Serviceability Limit States, SLS). Servisa robežstāvokļi
apskata:
¾ konstrukcijas un tās elementu funkcionēšanu normālas
lietošanas gadījumā;
¾ cilvēku komfortu;
¾ konstrukcijas izskatu.
Jāatšķir atgriezeniskie un neatgriezeniskie servisa robežstāvokļi.
Pārbaudot servisa robežstāvokļus jāņem vērā šādi aspekti:
a) deformācijas, kas ietekmē
¾ konstrukcijas izskatu;
¾ lietotāju komfortu;
¾ konstrukcijas funkcionēšanu, ieskaitot mašīnu un iekārtu
funkcionēšanu;
¾ apdares un nekonstruktīvo elementu bojājumus,
b) vibrācijas, kas rada
¾ cilvēku diskomfortu;
¾ un ierobežo konstrukcijas funkcionālo efektivitāti.

26
 3. nodaļa. BŪVKONSTRUKCIJU DROŠUMA
KONCEPCIJA

Konstrukciju drošumu būtiski ietekmē slodžu un materiāla

īpašību izkliede, kļūdas projektā, montāžas un ekspluatācijas
kļūdas, kā arī cilvēku pielaistās kļūdas. Vienīgi izmantojot
varbūtības metodes, slodžu vērtību un materiāla īpašību stohastisko
raksturu var ievērtēt konstrukciju projektēšanā. Būvniecībā to veic
lietojot iedarbju un materiāla īpašību raksturvērtības un iepriekš
noteiktus parciālos koeficientus, kas garantē drošuma prasības
konstrukcijai. Drošuma koncepcijas pamatā ir projektēšanā
izmatoto lielumu stohastisks apraksts, izmantojot atbilstošas
sadalījuma funkcijas (Grünberg 2004).

3.1.§ Stohastiskie sadalījumi

Materiāla īpašības vai slodžu lielumus var sadalīt klasēs ar

vienādām skaitliskām vērtībām, kas kopumā veido realizāciju
relatīvā biežuma attēlu. Liela novērojumu skaita gadījumā
sadalījuma biežuma diskrētās vērtības var aprakstīt ar matemātisku
funkciju, ko sauc par sadalījuma blīvumu fX(x), bet summārais
biežums atbilst sadalījuma funkcijai FX(x). Šeit apzīmējums X
attiecas uz apskatāmo īpašību, bet x ir īpašības realizācija. Lielums
FX(xi) izsaka varbūtību p (angl. probability), ka īpašības realizācija
x atrodas intervālā [– ∞, xi].
Sadalījumu matemātiskajā aprakstā izmanto īpašības vidējo
vērtību jeb matemātisko cerību μX un dispersiju σ 2X (Krastiņš
1985). Šos lielumus izmanto standartnovirzes σ X un variācijas
koeficienta VX noteikšanai:

σ X = σ 2X ; (3.1)

27
 σX
VX . (3.2)
μX
Inženierzinātnēs sadalījumu aprakstīšanai parasti izmanto normālo
(Gausa) sadalījumu vai logaritmiski normālo sadalījumu.
Būvniecībā ir svarīgi noteikt, kāda vērtība xi = xp pie dotās
varbūtības p tiks vai netiks sasniegta, kur lielumu xp sauc par
varbūtības p kvantili. Daudzās inženierzinātnēs apskatīto lielumu
(materiālu stiprības, ķermeņu masa) vērtības pakļautas normālam
sadalījumam. Tā tērauda stiprībai aptuveni atbilst 5% kvantile
xp=0,05. Kvantilei ar varbūtību p atbilst laukums zem sadalījuma
līknes fX(x) (3.1. att.), ko norobežo vertikāle xp.
Būvniecībā lietotās kvantiles no attiecīgiem sadalījumiem
apzīmē par raksturvērtībām. Veicot konstrukcijas aprēķinus
atbilstoši drošuma prasībām, iedarbībām izmanto augšējo
raksturvērtību, bet pretestībām – apakšējo robežvērtību, t.i. 5%
kvantili.
Lielumiem, kuri ir sadalīti atbilstoši normālsadalījuma
likumam, kvantiļu vērtības nosaka šādi:

xp = μ X ± K pσx , (3.3)

kur Kp ir kvantilei atbilstošais koeficients, kas izsaka

standartnoviržu skaitu.
Tērauda konstrukcijas elementu dimensionēšanā, kad
materiāla īpašības ir ar mazu izkliedi, izmanto normālsadalījumu,
kura blīvuma funkcija ir simetriska. Šajā gadījumā raksturvērtības
atbilst 5% un 95% kvantilēm, bet atbilstošie kvantiļu koeficientu Kp
vērtības ir –1,645 un +1,645.

3.2.§ Drošuma teorijas pamatjēdzieni

Iedarbību E un pretestības R lielumu stohastiskais raksturs

rada nepieciešamību veikt konstrukciju projektēšanu ar

28
nepieciešamo nodrošinājumu, izmantojot drošuma teoriju. Šajā
nozīmē praktiskā projektēšanā izmanto parciālos drošuma
koeficientus, ar kuriem reizina iedarbju un materiālu īpašību
nominālvērtības.

3.1.attēls. Normālsadalījuma raksturvērtības un atbilstošās

kvantiles.

Vispārīgā gadījumā iedarbības E un pretestības R var

raksturot ar diviem neatkarīgiem stohastiskiem
normālsadalījumiem, kurus raksturo to vidējās vērtības μE un μR, kā
arī standartnovirzes σE un σR. Kā parādīts 3.2. att. pastāv apgabali,
kuros r < e, t.i. noslogojums pārsniedz pretestību un tādēļ
konstrukcijas nestspēja nav nodrošināta. Drošuma teorijas
uzdevums ir noteikt pietiekošu atstatumu starp šiem abiem
sadalījumiem.
Centrālās drošuma zonas platumu nosaka attālums μR – μE,
bet būtiski mazāko nominālo drošuma zonu nosaka attālums starp

29
iedarbību un pretestības raksturvērtībāmn Ek – Rk. Atteikšanās
varbūtību būtiskā mērā nosaka E un R izkliede.

3.2. attēls. Iedarbju un pretestības sadalījumu blīvums.

Ja izmanto jēdzienu, ko var nosaukt par savstarpējā stāvokļa

sadalījuma funkciju

G=R−E, (3.4)

kur lielums G arī ir ar normālu sadalījumu, var uzrakstīt sakarības

μG = μ R − μ E ; (3.5)

σ G = σ 2R + σ 2E . (3.6)

Šajā gadījumā centrālo drošuma zonu nosaka atstatums

μ G − g ( g = 0) , ko var izteikt ar standartnovirzi σ G (3.3. att.).

30
Izmantojot savstarpējā stāvokļa sadalījuma funkcijas jēdzienu
nosaka drošuma indeksu β

μG μR − μE
β= = . (3.7)
μG σ 2R + σ 2E

Atteikšanās varbūtība pf atbilst laukumam zem blīvuma

funkcijas apgabalā, kur G ≤ 0 . Līdz ar to atteikšanās varbūtība pf
un drošuma indekss β ir savstarpēji saistīti ar normālsadalījumiem,
kas ar vienādu precizitāti apraksta apskatāmos drošuma līmeņus.
Līdz ar indeksa β palielināšanos samazinās atteikšanās varbūtība
aug drošuma līmenis (3.1. tabula).

3.3. attēls. Atteikšanās varbūtības pf un drošuma indeksa β grafisks

skaidrojums.

31
3.1. tabula. Atteikšanās varbūtība pf un drošuma indekss β.

pf 10–1 10–2 10–3 10–4 10–5 10–6 10–7

β (1 gads) 1,28 2,32 3,09 3,72 4,27 4,75 5,20
β (50 gadi) – 0,21 1,67 2,55 3,21 3,83 4,41

Jāatzīmē, ka sakarība starp σ G un standartnovirzēm σE un

σR ir nelineāra. Linearizāciju panāk ar jūtīguma koeficientu αE un
αR palīdzību:

σ G = σ 2R + σ 2E = α R σ R + α E σ E . (3.8)

Konstrukciju dimensionēšanā nepieciešams zināt centrālo

drošuma apgabalu μ R − μ E , ko var noteikt kā

μ R − μ E = βα R σ R + βα E σ E . (3.9)

Iedarbību un pretestību aprēķina un normatīvo vērtību

attiecība nosaka attiecīgo parciālo drošuma koeficientu vērtības:

Ed μ E + βα E σ E
γE = = ; (3.10)
Ek μ E + K p,E σ E

Rk μ R + K p,R σ R
γR = = , (3.11)
Rd μ R + βα R σ R

kur γ R ≥ 1 un γ E ≥ 1 , t.i. E d = E k γ E un Rd = Rk / γ R .

3.3.§ Robežstāvokļa funkcijas ģeometrisks attēlojums

Divdimensionālā sadalījuma blīvuma funkcija parādīta 3.4.

attēlā (telpiskais attēls). Šeit lineārā robežstāvokļa vienādojums G

32
= R – E = 0 atdala atteikšanās apgabalu. Aprēķina punkts atrodas
blīvuma funkcijas maksimuma punktā.
Veicot mainīgo transformāciju saskaņā ar sakarībām

~ e − μE
e= ; (3.12)
σE

~ r − μR
r = (3.13)
σR

aprēķina punkts atrodas minimālā attālumā no koordinātu sākuma

punkta. Šis attālums skaitliski vienāds ar drošuma indeksu β .
Aprēķina punkta koordinātes uz asīm var izteikt ar jūtīguma
koeficientu αE un αR palīdzību. Jūtīguma koeficientus var traktēt kā
kosinusus starp koordinātu asīm un perpendikulu pret
robežstāvokļa līniju.
Jūtīguma koeficientu vērtības | α |≤ 1 . Koeficienta vērtības
ir negatīvas nelabvēlīgām iedarbībām un pozitīvas pretestībām. Tos
var pieņemt α E = −0,7 un α R = 0,8 , ja izpildās
0,16 < σ E / σ R < 7,6 .

3.4.§ Robežstāvokļu aprēķins

Konstrukciju robežstāvokļu aprēķins balstās uz atbilstošo

robežstāvokļu aprēķina shēmu un slodžu modeļiem. Nepieciešams
pārbaudīt, vai robežstāvokļi netiek pārsniegti, kad modeļos tiek
izmantotas atbilstošās aprēķina vērtības
¾ iedarbēm,
¾ materiālu raksturlielumiem,
¾ izstrādājumu raksturojumiem,
¾ ģeometriskajiem lielumiem.

33
3.4. attēls. Sadalījuma blīvums un robežstāvokļa funkcija divu
neatkarīgo faktoru gadījumā: telpisks attēls un projekcija
standartizētā telpā (Zilch, Zehetmaier 2005).

Pārbaudes veic visām būtiskajām projektā ievērtējamām

situācijām un slodžu sakārtojumiem, izmantojot parciālo faktoru
metodi. Kā alternatīvu var izmantot aprēķinu, kas balstās uz
varbūtības metodēm.
Slodžu sakārtojumus konkrētai pārbaudei izvēlas, nosakot
savietojamas slodžu shēmas, deformāciju un nepilnību
apkopojumus, kurus var apskatīt vienlaicīgi ar stacionārām
mainīgām un pastāvīgām iedarbēm.

3.5.§ Iedarbju raksturīgās (normatīvās) vērtības

Iedarbes raksturīgā (normatīvā) vērtība Fk ir tās galvenā

reprezentatīvā vērtība un to nosaka kā vidējo vērtību, lielāko un
mazāko vērtību vai nominālo vērtību, kas neattiecas uz zināmu
statistisko sadalījumu.
Pastāvīgas iedarbes G raksturīgā vērtība jānosaka šādi:

34
 ¾ ja G mainīgumu var uzskatīt kā mazu, var lietot vienu Gk
vērtību;
¾ ja G mainīgumu nevar uzskatīt kā mazu, jālieto divas
vērtības: lielākā vērtība Gk,sup un mazākā vērtība Gk,inf.
Iedarbes G mainīgumu var neievērot, ja G ievērojami
neizmainās būvkonstrukcijas projektētajā ekspluatācijas laikā, un tā
variāciju koeficients ir mazs. Gk jāņem vienāds ar tā vidējo vērtību.
Gadījumos, kad konstrukcija ir ļoti jūtīga pret iedarbes G
izmaiņām jālieto divas vērtības pat tad, ja variāciju koeficients ir
mazs. Tad Gk,inf ir G statistiskā sadalījuma 5 % fraktile un Gk,sup ir
G statistiskā sadalījuma 95 % fraktile. Iedarbes G statistisko
sadalījumu var pieņemt kā Gausa sadalījumu.
Vairumā gadījumu būvkonstrukcijas pašsvaru var izteikt ar
vienu pašu raksturīgo (normatīvo) vērtību un aprēķināt to pēc
izmēru nominālām vērtībām un vidējās tilpuma vienības masas. Šīs
vērtības ir dotas EN 1991-1-1.
Iepriekšspriegošanu (P) klasificē kā pastāvīgo iedarbi,
kuru rada vai nu konstrukcijai uzlikti kontrolēti spēki un/vai
kontrolētas deformācijas. Šie iepriekšspriegošanas veidi jāatšķir
viens no otra kā būtiski.
Mainīgām iedarbēm raksturīgai (normatīvai) vērtībai (Qk)
jāatbilst vai nu:
¾ augšējai vērtībai ar paredzēto varbūtību, kura netiks
pārsniegta, vai apakšējai vērtībai ar paredzēto varbūtību,
kura tiks sasniegta noteiktā atskaites periodā;
¾ vai nominālajai vērtībai, kuru var noteikt gadījumos, kad
nav zināms statistiskais sadalījums.
Klimatisko iedarbju raksturīgo vērtību pamatā ir tās laikā
mainīgās daļas varbūtība 0,02, kura netiks pārsniegta viena gada
ilgā atskaites (references) periodā, kas ir ekvivalents vidējās laikā
mainīgās daļas 50 gadus ilgam atkārtošanās periodam. Tomēr
dažos gadījumos iedarbes rakstura dēļ un/vai izvēlētā projektā

35
ievērtējamai situācijai vairāk piemērota ir cita fraktile un/vai cits
atkārtošanās periods.
Ārkārtējām iedarbēm aprēķina vērtību Ad jānosaka
individuāli katram projektam.
Seismiskām iedarbēm aprēķina vērtību AEd jānovērtē no
raksturīgās vērtības AEk vai jānosaka individuāli katram
projektam.
Citām mainīgo iedarbju reprezentatīvām vērtībām ir jābūt
šādām:
¾ kombinācijas vērtībai, kas izteikta ar reizinājumu ψ0Qk,
kuru lieto nestspējas robežstāvokļu un neatgriezenisku
ekspluatējamības robežstāvokļu pārbaudei;
¾ mainīgās iedarbes biežāk sastopamai vērtībai, kas izteikta ar
reizinājumu ψ1Qk, kuru lieto ārkārtējo iedarbju nestspējas
robežstāvokļu pārbaudei un neatgriezenisku
ekspluatējamības robežstāvokļu pārbaudei.
¾ kvazipastāvīgai vērtībai, kas izteikta ar reizinājumu ψ2Qk,
kuru lieto ārkārtējo iedarbju nestspējas robežstāvokļu
pārbaudei un neatgriezenisku ekspluatējamības
robežstāvokļu pārbaudei. Kvazipastāvīgās vērtības lieto arī
ilglaicīgu ietekmju (efektu) aprēķiniem.
Slodzēm uz ēku grīdām kvazipastāvīgo vērtību izvēlas tā,
ka laika daļa, kurā tā tiek pārsniegta, ir 0,50 no atskaites perioda.
Kvazipastāvīgai slodzei vērtību var alternatīvi noteikt kā vērtību,
kas ir vidējā vērtība izvēlētā laika periodā. Vēja iedarbību vai ceļa
satiksmes slodžu gadījumā kvazipastāvīgo vērtību parasti pieņem
vienādu ar nulli.

36
 4. nodaļa. PĀRBAUDE AR PARCIĀLO KOEFICIENTU
METODI

Parciālo koeficientu metodē visās projektā ievērtējamās

situācijās jāpārbauda, vai netiek pārsniegti būtiskie robežstāvokļi.
Izvēlētajām projektā ievērtējamām situācijām un būtiskajiem
robežstāvokļiem atsevišķās iedarbes kritiskajiem slodžu
sakārtojumiem jāapvieno. Tomēr, iedarbes, kas var pastāvēt
vienlaicīgi, piemēram, fizikālu iemeslu dēļ, nedrīkst apskatīt kopā.
Aprēķina vērtības iegūst, izmantojot
¾ raksturīgās vērtības, vai
¾ citas reprezentatīvās vērtības
apvienojumā ar parciāliem vai kādiem citiem koeficientiem.
Sevišķi svarīgi noteikt aprēķina vērtības gadījumos,
kad jāizvēlas konservatīvas (piesardzīgas) vērtības.
Aprēķina vērtībām, kas tieši noteiktas, balstoties uz
statistiskiem datiem, jāatbilst vismaz tai pašai drošuma
pakāpei dažādiem robežstāvokļiem, kādu dod standartā EN
1990 aprakstītā parciālo koeficientu metode.

4.1.§ Iedarbju aprēķina vērtības

Iedarbes aprēķina vērtību Fd vispārīgā veidā var izteikt šādā

veidā:

Fd = γ f Frep (4.1)

ar

Frep = ψFk , (4.2)

kur Fk ir iedarbes raksturīgā vērtība;

Frep ir iedarbes atbilstošā reprezentatīvā vērtība;

37
γf ir iedarbes parciālais koeficients (drošuma koeficients), kas
ievēro iedarbes nelabvēlīgas novirzes iespējas no
reprezentatīvām vērtībām;
ψ ir 1,00 vai ψ0, ψ1 vai ψ2.
Seismiskām iedarbēm aprēķina vērtību AEd nosaka, ņemot
vērā konstrukcijas izturēšanos un citus standartā EN 1998
detalizēti aprakstītus kritērijus.

4.2.§ Iedarbju efektu aprēķina vērtības

Konkrētiem slodžu sakārtojumiem iedarbju efektu aprēķina

vērtības Ed vispārīgi var izteikt šādā veidā:

Fd = γ Sd E { γ f ,i Frep ,i ; a d } i ≥ 1 , (4.3)

kur ad ir ģeometrisko lielumu aprēķina vērtība;

γSd ir parciālais faktors, kas ņem vērā nenoteiktības,
modelējot iedarbju efektus vai iedarbes;
Vispārīgā gadījumā iedarbju efekti ir atkarīgi no materiālu
īpašībām.
Vairumā gadījumu var veikt šādus vienkāršojumus:

E d = E { γ F ,i Frep ,i ; a d } i ≥ 1, (4.4)

kur γ F ,i = γ Sd γ f ,i .

Gadījumos, kad jāatšķir pastāvīgu iedarbju labvēlīgi efekti

no pastāvīgu iedarbju nelabvēlīgiem efektiem, jālieto divi atšķirīgi
parciālie koeficienti (γG,inf un γG,sup).

38
4.1. attēls. Sakarības starp atsevišķiem parciālajiem koeficientiem.

Nelineārās analīzes gadījumā (t.i., kad sakarības starp

iedarbēm un efektiem ir nelineāras) var apskatīt šādus
vienkāršotus noteikumus vienas atsevišķas dominējošās iedarbes
gadījumā:
a) kad efekts palielinās vairāk nekā pati iedarbe, parciālais
koeficients γF jālieto iedarbes reprezentatīvajai vērtībai;
b) kad efekts palielinās mazāk nekā iedarbe, parciālais
koeficients γF jālieto iedarbes reprezentatīvās vērtības
efektam.
Izņemot trošu, vanšu un membrānu konstrukcijas, vairums
konstrukciju vai konstruktīvu elementu atbilst kategorijai a).

4.3.§ Materiālu un izstrādājumu raksturojumu aprēķina

vērtības

Materiāla vai izstrādājuma raksturojuma aprēķina vērtību Xd

vispārīgā veidā var izteikt kā:

39
 X d = ηX k / γ M , (4.5)

kur Xk ir materiāla vai izstrādājuma raksturojuma raksturīgā

vērtība;
η ir pārveidošanas koeficienta vidējā vērtība, kas ņem vērā
tilpuma un mēroga efektus;
temperatūras efektus, un
visus būtiskos parametrus,
γM ir materiāla vai izstrādājuma raksturojuma parciālais
koeficients, kas ņem vērā
¾ materiāla vai izstrādājuma raksturojuma
nelabvēlīgas novirzes no raksturojošajām vērtībām;
¾ pārveidošanas koeficienta η nejaušo daļu.

4.4.§ Aprēķina pretestības

Aprēķina pretestību Rd var izteikt šādā formā:

1 1 ⎧⎪ X k ,i ⎫⎪
Rd = R{X d ,i ; a d } = R ⎨ηi ; ad ⎬ i ≥ 1 , (4.6)
γ Rd γ Rd ⎪⎩ γ m,i ⎪⎭

kur γRd ir parciālais koeficients, kas ietver pretestības modeļa

nenoteiktību, kā arī ģeometriskās novirzes, ja tās netiek
precīzi modelētas;
Xd,i ir materiāla raksturojuma i aprēķina vērtība.
Vienādojumu (4.6) var vienkāršot šādā veidā

⎧⎪ X k ,i ⎫⎪
Rd = R ⎨ηi ; ad ⎬ i ≥ 1, (4.7)
⎪⎩ γ M ,i ⎪⎭

40
kur γ M ,i = γ Rd γ m ,i .
Parciālajā koeficientā γM,i var iekļaut konversijas faktoru ηM,i.
Alternatīvi izteiksmei (4.7) aprēķina pretestību var iegūt
tieši no materiāla vai izstrādājuma pretestības raksturīgās vērtības
bez precīzas atsevišķu aprēķina vērtību noteikšanas, lietojot formulu:

Rk
Rd = . (4.8)
γM

Šī formula ir pielietojama izstrādājumiem vai elementiem, kas

izgatavoti no viena materiāla.

41
 5. nodaļa. NESTSPĒJAS ROBEŽSTĀVOKĻI

Projektā jāpārbauda šādi nestspējas robežstāvokļi:

a) EQU: konstrukcijas vai kādas tās daļas, kas tiek
uzskatīta par stingu ķermeni, statiskā līdzsvara zaudēšana;
b) STR: konstrukcijas vai konstruktīvu elementu iekšēji
bojājumi vai pārmērīgas deformācijas, kur konstrukcijas materiālu
stiprība parasti ir galvenais faktors;
c) GEO: grunts bojājumi vai pārmērīga deformācija,
kur grunts vai ieža stiprība ir būtisks faktors pretestības
nodrošināšanai;
d) FAT: konstrukcijas vai konstruktīvu elementu
noguruma radīts bojājums.

5.1.§ Statiskā līdzsvara un stiprības pārbaudes

Apskatot konstrukcijas statiskā līdzsvara robežstāvokli

(EQU), jāpārbauda nosacījums:

E d ,dst ≤ Ed ,stb , (5.1)

kur Ed,dst ir destabilizējošu iedarbju efekta aprēķina vērtība;

Ed,stb ir stabilizējošu iedarbju aprēķina vērtība.
Apskatot šķēluma, elementa vai savienojuma sabrukšanas
vai pārmērīgas deformācijas robežstāvokli (STR), jāpārbauda vai

Ed ≤ Ed , (5.2)

kur Ed ir aprēķina vērtība iedarbju efektam, kas reprezentē

vairākus iekšējos spēkus vai momentus;
Rd ir atbilstošā aprēķina pretestība.

42
 5.2.§ Iedarbju kombinācijas

Katram kritiskās slodzes gadījumam iedarbju efektu

aprēķina vērtības (Ed) jānosaka, kombinējot iedarbju vērtības,
kuras varētu darboties vienlaicīgi. Katrai iedarbes kombinācijai
jāietver:
¾ dominējošā mainīga iedarbe vai
¾ ārkārtējā iedarbe.
Ja vienas iedarbes vairāki efekti (piemēram, lieces moments
un spēks pašsvara dēļ) pilnībā nekorelē, var samazināt parciālo
koeficientu, kas tiek izmantotsts kādai no labvēlīgām
komponentēm. Aprēķinā jāņem vērā arī lietderīgās slodzes.

5.2.1.§ Iedarbju kombinācija ilgstošu un īslaicīgu situāciju

gadījumā (fundamentālā kombinācija)

Iedarbju efektu vispārējai forma ir šāda:

E d = γ Sd E {γ G , j Gk , j ; γ p P; γ Q ,1Qk ,1 ; γ Q ,i ψ 0 ,i Qk ,i }
(5.3)
j ≥ 1; i ≥ 1

Apskatāmo iedarbju efektu kombinācijai jābalstās uz:

¾ dominējošās mainīgās iedarbes aprēķina vērtību un
¾ mainīgo iedarbju pavadošo aprēķina kombinācijas vērtību.
Iedarbju kombināciju figūriekavās izteiksmē (5.3) var
izteikt kā

∑γ
j ≥1
G, j Gk , j "+" γ p P"+" γ Q ,1Qk ,1 "+" ∑ γ Q ,i ψ 0 ,i Qk ,i
i >1
(5.4)

vai alternatīvi STR un GEO robežstāvokļiem ar mazāk labvēlīgāko

no divām šādām izteiksmēm:

43
 ⎧∑ γ G , j G k , j "+" γ p P"+" γ Q ,1 ψ 0 ,1Qk ,1 "+" ∑ γ Q ,i ψ 0 ,i Qk ,i
⎪ j ≥1 i >1
⎪ (5.5)
⎨
⎪
⎪ ∑ ξ j γ G , j G k , j "+" γ p P"+" γ Q ,1Qk ,1 "+" ∑ γ Q ,i ψ 0 ,i Qk ,i
⎩ j ≥1 i >1

kur
"+" nozīmē "tiek kombinēts ar";
∑ nozīmē "kombinēts efekts ar";
ξ ir nelabvēlīgas pastāvīgas iedarbes G samazinājuma faktors.

5.2.2.§ Iedarbju kombinācija ārkārtēju situāciju gadījumā

Iedarbju efektu vispārējā forma ir šāda:

E d = E {Gk , j ; P; Ad ; (ψ 1,1 vai ψ 2 ,1 ) Qk ,1 ; ψ 2 ,i Qk ,i } j ≥ 1; i ≥ 1. (5.6)

Iedarbju kombināciju figūriekavās izteiksmē (5.6) var izteikt kā

∑G k, j "+" P"+" Ad "+" (ψ 1,1vai ψ 2 ,1 ) Qk ,1 "+" ∑ ψ 2 ,i Qk ,i . (5.7)

j ≥1 i >1

Izvēlei starp ψ1,1Qk,1 un ψ2,1Qk,1 jāattiecas uz atbilstošo

projektā ievērtējamo ārkārtējas situāciju (trieciens, ugunsgrēks vai
izdzīvošana pēc ārkārtēja atgadījuma vai situācijas).

5.2.3.§ Iedarbju kombinācija seismisko situāciju gadījumā

Iedarbju efektu vispārējā forma ir šāda:

E d = E{Gk , j ; P; AEd ; ψ 2,i Qk ,i } j ≥ 1; i ≥ 1 . (5.8)

Iedarbju kombināciju figūriekavās izteiksmē (5.8) var izteikt kā

44
 ∑G
j ≥1
k, j "+" P"+" A Ed "+" ∑ ψ 2 , i Q k , i .
i ≥1
(5.9)

5.3.§ Parciālie koeficienti iedarbēm un iedarbju

kombinācijām

Parciālo koeficientu un vērtības iedarbēm jāņem no

standarta EN 1991 un EN 1993 A pielikuma. Rekomendējamās
koeficientu ψ vērtības dotas 5.1. tabulā.

5.1. tabula. Rekomendējamās parciālo koeficientu ψ vērtības ēkām

Iedarbe ψ0 ψ1 ψ2
Lietderīgās slodzes ēkās, kategorija
Kategorija A: mājsaimniecības un 0,7 0,5 0,3
dzīvojamās telpas
Kategorija B: biroju telpas 0,7 0,5 0,3
Kategorija C: sapulcēšanās telpas 0,7 0,7 0,6
Kategorija D: tirdzniecības telpas 0,7 0,7 0,6
Kategorija E: noliktavu telpas 1,0 0,9 0,8
Kategorija F: transportlīdzekļu platības, 0,7 0,7 0,6
transportlīdzekļa svars ≤ 30
kN
Kategorija G: transportlīdzekļu platības, 0,7 0,5 0,3
30 kN < transportlīdzekļa
svars ≤ 150 kN
Kategorija H: jumti 0 0 0
Sniega slodzes uz ēkām
Augstumā ≤ 1000 m virs jūras līmeņa 0,70 0,20 0
Vēja slodzes uz ēkām 0,6 0,2 0
Temperatūras iedarbes ēkās 0,6 0,5 0

45
 6. nodaļa. EKSPLUATĒJAMĪBAS ROBEŽSTĀVOKĻI

6.1.§ Ekspluatējamības robežstāvokļu kritēriji

Pārbaudot konstrukcijas vai tās elementu atbilstību

ekspluatējamības prasībām, jānosaka vai

Ed ≤ Cd , (6.1)

kur Cd ir atbilstošā ekspluatējamības kritērija aprēķina

robežvērtība;
Ed ir iedarbju efektu aprēķina vērtība, kas noteikta
ekspluatējamības kritērijā, pamatojoties uz atbilstošajām
kombinācijām.
Attiecībā uz ekspluatējamības prasībām vērā ņemamām
deformācijām jābūt tādām, kādas detalizēti aprakstītas EN 1993
pielikumā A saskaņā ar būves tipu.

6.2.§ Iedarbju kombinācijas ekspluatējamības

robežstāvokļiem

Atbilstošajās projektā ievērtējamās situācijās vērā

ņemamām iedarbju kombinācijām jāatbilst ekspluatējamības
prasībām un izpildījuma kritērijiem. Ekspluatējamības
robežstāvokļu iedarbju kombinācijas tiek izteiktas ar turpmāk
dotajām izteiksmēm, kur parciālie koeficienti vienādi ar 1:

a) Raksturīgā (tipiskā) kombinācija

E d = E {Gk , j ; P; Qk ,1 ; ψ 0 ,i Qk ,i } j ≥ 1; i ≥ i , (6.2)

kurā iedarbju kombināciju figūriekavās sakarībā (6.2) var izteikt kā

46
∑G
j ≥1
k, j "+" P"+"Qk ,1 "+" ∑ ψ 0,i Qk ,i .
i >1
(6.3)

Raksturīgo kombināciju parasti lieto neatgriezeniskiem

ekspluatējamības robežstāvokļiem.

b) Biežāk sastopamā kombinācija

E d = E {Gk , j ; P; ψ 1,1Qk ,1 ; ψ 2 ,i Qk ,i } j ≥ 1; i ≥ 1 , (6.4)

kurā iedarbju kombinācija figūriekavās sakarībā (6.4) var izteikt kā

∑G
j ≥1
k, j "+" P"+" ψ 1,1 Q k ,1 "+" ∑ ψ 2 ,1 Q k , i .
i >1
(6.5)

Biežāk sastopamo kombināciju parasti lieto atgriezeniskiem

ekspluatējamības robežstāvokļiem.

c) Kvazipastāvīgā kombinācija

E d = E {Gk , j ; P; ψ 2 ,i Qk ,i } j ≥ 1; i ≥ 1 , (6.6)

kurā iedarbju kombinācija figūriekavās sakarībā (6.6) var izteikt kā

∑G
j ≥1
k, j "+" P"+" ∑ ψ 2 , i Q k , i .
i ≥1
(6.7)

Kvazipastāvīgo kombināciju parasti lieto konstrukcijas ilglaicīgiem

efektiem un ārējā izskata novērtēšanai.
Materiālu raksturojumu ekspluatējamības robežstāvokļu
parciālie koeficienti γM jāņem vienādi ar 1, izņemot gadījumus, kad
savādāk noteikts standartā EN 1993.

47
 7. nodaļa. TĒRAUDA KONSTRUKCIJU
PROJEKTĒŠANA

7.1.§ Projektēšanas pamatprincipi

Eirokodeksā 3 lieto robežstāvokļu principu un projektēšanā

apskata divas robežstāvokļu grupas – nestspējas un servisa
(normālas lietojamības) robežstāvokļus. Nestspējas robežstāvokļi ir
tādi, kuri saistīti ar sabrukumu vai cita veida konstrukcijas atteici,
kas var apdraudēt cilvēku drošību. Servisa robežstāvokļi attiecas uz
tāda veida stāvokļiem, kurus sasniedzot konstrukcija vairs neatbilst
lietojamības kritērijiem.
Saskaņā ar EC 3 konstrukcijas vai atsevišķo elementu
nestspējas robežstāvokļi ir:
1) konstrukcijas statiskā līdzsvara zudums;
2) elementa sagruvums vai pārmērīgas deformācijas;
3) konstrukcijas transformācija mehānismā;
4) nestabilitāte, ko radījuši termiskie efekti, svārstības,
nederīgums;
5) nogurums;
6) bojājumi, kas radušies nelaimes gadījumā (ieskaitot
ugunsgrēku).
Izplatītākie servisa robežstāvokļi ir:
1) deformācijas vai pārvietojumi, kas ietekmē
konstrukcijas izskatu vai efektīgu lietošanu;
2) vibrācijas vai svārstības (dināmiskie efekti), kas rada
diskomfortu iedzīvotājiem vai izraisa būves bojājumus;
3) bojā apdari vai nekonstruktīvos elementus, radot
deformācijas, pārvietojumus vai dināmiskos efektus.
Jāatzīmē, ka ir lietderīgi izdalīt atsevišķu robežstāvokļu
grupu – ilgizturība.
Projektēšanas pamatjēdzienu kontekstā projektētājs
galvenokārt analizē robežstāvokļus, kuri ietekmē elementu stiprību,

48
t.i. plastiskā stāvokļa iestāšanos, izkļaušanos un sabrukumu, kā arī
deformāciju (servisa) robežstāvokli (Salmon, Johnson 1990).
EC 3 apskata trīs iespējamos pieņēmumus, ko izmanto
konstrukciju analīzē:
1) vienkārša konstrukcija, kurā visi mezgli tiek pieņemti
šarnīrveida un konstrukcija ir pilnīgi nostiprināta ar
saitēm (7.1. att.);
2) nepārtraukta konstrukcija, kurā visi mezgli tiek
pieņemti stingi elastīgā risinājuma gadījumā vai ar
atbilstošo stiprību plastiskā risinājuma gadījumā un var
uzņemt visus lieces momentus un spēkus (7.2. att.);
3) konstrukcija, kuras aprēķinā mezgliem pieņem to
faktisko stingumu un stiprību (7.3. att.).

7.2.§ Slodžu un iedarbību noteikšana

Eirokodeksu terminoloģijā iedarbības ir slodzes (tieša

iedarbība) un uzspiestās deformācijas (netieša iedarbība). Atkarībā
no iedarbību izmaiņas laikā tās iedala pastāvīgās un pagaidu
(mainīgās) iedarbībās. Iedarbību (slodžu) normatīvās vērtības
(raksturvērtības) Fk nosaka EN 1991 vai citas slodžu normas.
Iedarbību aprēķina vērtības Fd nosaka kā:

Fd = γ F × Fk , (7.1)

kur γF ir iedarbību drošuma koeficients (7.1. tabula).

7.3.§ Tērauda mehānisko raksturlielumu noteikšana

EC 3 atspoguļo Eirokodeksa noteikumu, ka aprēķina

stiprības Xd nosaka dalot normatīvās stiprības Xk ar materiāla
drošuma koeficientu γm:

X d = X k / γm . (7.2)

49
 Faktiski nosaka elementa aprēķina pretestību Rd, dalot
šķērsgriezuma normatīvo pretestību Rk ar elementa pretestības
drošuma koeficientu γM:

Rd = Rk / γ M . (7.3)

7.1. tabula. Iedarbību drošuma koeficienti pastāvīgām un

pārejošām aprēķina situācijām

Pastāvīgās Mainīgās iedarbības γQ

Ietekme iedarbības
Viena ar Citas ar to
γG
normatīvo kombinācijām
vērtību
Labvēlīga
ietekme 1,0 0 0
γF, inf
Nelabvēlīga
ietekme 1,35 1,5 1,5
γF, sup

Pretestības drošuma koeficientu skaitliskās vērtības atkarībā

no elementa šķērsgriezuma klases ir dotas 7.2. tabulā.

50
7.1. attēls. Konstrukcija ar šarnīrveida mezgliem un stinguma
saitēm (Karolinas universitāte).

7.2. attēls. Sastādītas statiski nenoteicamas tērauda sijas (angārs

Sanfrancisko lidostā).

51
7.3. attēls. Tērauda karkasa ēka Čikāgā.

Saskaņā ar EC 3 ir noteikti šādi tērauda raksturlielumi:

Elastības modulis E = 210 000 N/mm2;
E
Bīdes modulis G = N/mm2;
2(1 + ν)
Puasona koeficients ν = 0,3;
Lineārās termiskās izplešanās koeficients α = 12 × 106 ;
Blīvums ρ = 7850 kg/m3.

52
7.2. tabula. Parciālie drošuma koeficienti atkarībā no
šķērsgriezuma klases

Šķērsgriezuma un Drošuma Koeficienta

elementa darbības koeficients vērtība
raksturojums
1., 2. vai 3. klase γM0 1,00
4. klase γM0 1,00
Elementa noturība γM1 1,00
Stiepta elementa stiprība
vājinājuma vietā, γM2 1,25
savienojuma stiprība

7.4.§ Šķērsgriezumu klasifikācija

Šķērsgriezuma klase ir atkarīga no katra tā spiestā elementa

proporcijām (7.4. att.). Augstāko (mazāk labvēlīgo) klases numuru
vispārīgā gadījumā nosaka atsevišķi katrā šķēlumā. 7.3. tabulā dota
raksturīgo tērauda elementu šķērsgriezumu klasifikācija pēc EN
1993.
Jāatzīmē, ka koeficientu ε nosaka kā

ε = 235 / f y . (7.4)

Šķērsgriezuma 4. klasei efektīvās īpašības var noteikt

izmantojot plātnes efektīvo platumu, kas daudzos gadījumos
elementu iedala 3. klasē.

53
7.3. tabula. Maksimālās platuma un biezuma attiecības

Elementa šķērsgriezuma klase

Elementa tips
1 2 3
Velmētu profilu c/tf ≤ 9 ε c/tf ≤ 10 ε c/tf ≤ 14 ε
izvirzītais plaukts
Velmētu profilu
sieniņa ar neitrālo d/tw ≤ 72 ε d/tw ≤ 83 ε d/tw ≤ 124 ε
asi augstuma vidū
Velmētu profilu d/tw ≤ 33 ε d/tw ≤ 38 ε d/tw ≤ 42 ε
spiesta sieniņa
fy 235 275 355
ε 1 0,92 0,81

7.4. attēls. Eirokodeksā 3 lietotie apzīmējumi dubult-T profilam.

54
 8. nodaļa. JUMTA KONSTRUKCIJAS PROJEKTĒŠANA

8.1.§ Konstrukcijas raksturojums

Projektējamā konstrukcija ir konsolveida jumts (nojume) ar

laidumu l = 3,00 m, kuras elementus veido no dubult-T veida
šķērsgriezuma tērauda profiliem. Nesošie elementi ir spāres un
stati. Spāres ir izvietotas ar soli a = 1,20 m un to slīpums pret
horizontu ir 30˚ (8.1. att.).

8.1. attēls. Nojumes aprēķina shēma.

8.2.§ Slodžu aprēķins

Slodžu noteikšanā izmanto LVS EN 1991-1-1, Iedarbes uz

konstrukcijām: Vispārīgās iedarbes – Ēku blīvums, pašsvars un

55
lietderīgās slodzes, Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01
Būvklimatoloģija (LBN 003-01).
Šajā gadījumā jumts atbilst H kategorijai, t.i. nav pieejams,
izņemot parastai uzturēšanai un remontiem.

a) Pastāvīgās slodzes (uz jumta laukumu):

jumta klājs (šīferis); 0,55 kPa
tērauda konstrukcijas pašsvars; 0,15 kPa
Summārā normatīvā slodze gk 0,70 kPa
b) Lietderīgā slodze (uz horizontālas virsmas):
izkliedētā normatīvā slodze qN,k 0,40 kPa
vai koncentrētā normatīvā slodze QN, k 1,00 kN
Noteicošā ir koncentrētā slodze, 1,00 kN
jo 0,40×1,20×3,00/2 = 0,72 kN < 1,00 kN.
c) Vēja slodze (uz jumta laukumu):
vēja spiediens apvidū (pieņemts) qw,k 0,40 kPa
Konstrukcijas augstums virs zemes līmeņa z 3,00 m
Apvidus faktors (apvidus tips) c 1,66
Vēja spiediena vērtība 3 m augstumā 0,66 kPa
c× qw = 1,66×0,40 = 0,66 kPa
Formas koeficienti atvērtam jumtam ar 30˚ slīpumu cf
Vēja puse:
spiediens no apakšas – 0,8
spiediens no augšas + 0,4
Rezultātā noteicošā ir uz augšu darbojošās slodze – 0,4.
Aizvēja puse:
sūce no apakšas + 0,5
sūce no augšas – 0,5
Slodzes kompensējas.
Normatīvā vēja slodzes vērtība qW,k – 0,26 kPa
qW,k = – 0,4×0,66 = – 0,26 kPa.
d) Sniega slodze:
uz horizontālas virsmas (pieņem) sk 0,85 kPa
Formas koeficients (jumta slīpums 30˚) μ1 0,80

56
Normatīvā sniega slodzes vērtība qS,k 0,68 kPa
qS,k = μ1× sk = 0,8×0,85 = 0,68 kPa.

Slodzes efektu (piepūles) normatīvās vērtības

a) no pastāvīgām slodzēm
Balstreakcija
AG ,k = 0,70 / cos 30 o × 1,2 × 3,00 / 2 = 1,46 kN;
Stiepes spēks N G ,k = 1,46 / sin 30 =o
2,91 kN;
Lieces moments M G ,k = 0,97 × 3,00 / 8 = 2
1,09 kNm.
b) no koncentrētās slodzes
Stiepes spēks N N ,k = 1,00 / sin 30 o = 2,00 kN;
Lieces moments
M N ,k = 0,40 × 1.2 × 3,00 2 / 8 = 0,54 kNm.
c) no vēja slodzes
Balstreakcija
AW ,k = 0,26 × 1,2 × 3,00 / cos 30 o / 2 = – 0,54 kN;
Spiedes spēks N W ,k = −0,54 / tan 30 o = – 0,94 kN;
Lieces moments
M N ,k = −0,312 × 3,46 2 / 8 = 0,47 kNm.
d) no sniega slodzes
Balstreakcija AS ,k = 0,68 × 1,2 × 3,00 / 2 = 1,22 kN;
Stiepes spēks N S ,k = 1,22 / sin 30 o = 2,44 kN;
Lieces moments
M S ,k = 0,68 × 1.2 × 3,00 2 / 8 = 0,92 kNm.

8.3.§ Lietojamības robežstāvoklis

Spāres izlieces jānosaka raksturīgai slodžu kombinācijai.

Šajā gadījumā kombināciju koeficienti ir šādi:

57
lietderīgām slodzēm (jumti, H kategorija) ψ 0, N = 0 ;
sniega slodzēm (augstums ≤ 1000 m) ψ 0,S = 0,5 ;
vēja slodzēm ψ 0,W = 0,6 .

8.4.§ Noteicošās raksturīgās kombinācijas noteikšana

Lietderīgās slodzes un sniega slodzes parasti nepastāv

vienlaicīgi uz jumta un tās netiek saistītas kombinācijā (Grünberg
2004). Vēja slodze, kas ceļ nojumi uz augšu ir ar labvēlīgu efektu,
tādēļ tā nav jāievēro. Secinājums ir tāds, ka vienīgā mainīgā slodze
ir sniega slodze.

Noteicošā raksturīgā kombinācija liecē

M Ed = M G ,k + M S ,k = 1,09 + 0,92 = 2,01 kNm.

Lietojamības robežstāvoklis nosaka, ka izliece vienlaiduma

brīvi balstītai tērauda sijai fEd nedrīkst pārsniegt robežvērtību fCd

5 × 8 M Ed × L2 L
f Ed = ≤ f Cd = . (8.1)
384 × 2,1 I 300

No (8.1) sakarības nosaka nepieciešamo sijas stingumu un sijas

profilu:

I cal ≥ 14,88 × M Ed × L = 14,88 × 2,01× 3,464 = 108 cm4.

Nepieciešamais dubult-T veida profils ir šādiem ģeometriskiem

raksturlielumiem:

Iy = 171 cm4; A = 10,3 cm2; Wy = 34,2 cm3.

58
 8.5.§ Spriegumi spārē no normatīvām slodzēm

Normālspriegumus nosaka no ass spēka un lieces momenta

iedarbības:

σ k = N k / A + M k / Wy . (8.2)

a) no pastāvīgās slodzes

σG ,k = (2,91 / 10,3 + 109 / 34,2) × 10 = 34,7 MPa;

b) no lietderīgās slodzes

σ N , k = 2,00 / 10,3 × 10 = 1,9 MPa

vai alternatīvi 51 / 34,2 × 10 = 14,9 MPa;

c) no vēja slodzes

σW , k = (−0,94 / 10,3 − 47 / 34,2) × 10 = -14,6 MPa;

d) no sniega slodzes

σ S ,k = (2,82 / 10,3 + 92 / 34,2) × 10 = 29,6 MPa.

8.6.§ Nestspējas robežstāvoklis

Lineāri elastīgā konstrukcijas analīzē apskata fundamentālo

sakārtojumu, ko lieto lieces spriegumu novērtēšanai. Izmantojot
spriegumu vērtības no normatīvās slodzes, nosaka lieces
spriegumus nojumes tērauda spārē:

59
 σ Ed = γ G ,sup σ G , k + γ Q σ S , k =
(8.3)
= 1,35 × 34,7 + 1,50 × 29,6 = 91 MPa.

Saskaņā ar standartu EN 1990 spriegumus var noteikt alternatīvā

veidā:

σ Ed = γ G ,sup σ G , k + γ Q ψ 0 , S σ S , k =
(8.4)
= 1,35 × 34,7 + 1,50 × 0,5 × 29,6 = 69 MPa;

σ Ed = γ G ,sup ξ j ,sup σ G , k + γ Q σ S , k =
(8.5)
= 1,35 × 0,85 × 34,7 + 1,50 × 29,6 = 84 MPa.

Spriegumu vērtība, kas noteikta ar sakarību (8.5) ir noteicošā.

Novērtējot stiprību apskatāmā elementā, nosaka, ka nestspēja ir
nodrošināta:

σ Rd = f yk / γ M = 235 / 1,0 = 235 MPa > σEd = 84 MPa.

Pārbaudes rezultāti pēc abiem robežstāvokļiem nosaka, ka

noteicošais ir izlieces kritērijs, t.i. f Ed ≤ L / 300 .

60
 9. nodaļa. TĒRAUDA SIJAS PĀRBAUDES

9.1. § Sijas nestspējas un lietojamības robežstāvokļu

pārbaudes

Apskatam tērauda sijas projektēšanu, kura ir nostiprināta

sāniskā virzienā. Šādas sijas ir jāpārbauda pēc nestspējas
robežstāvokļa:
1) šķērsgriezuma pretestība liecē;
2) sieniņas izkļaušanās no bīdes;
3) plauktu izraisītā izkļaušanās;
4) sieniņas pretestība šķērsspēka iedarbībā.
Tāpat jāveic elementa pārbude pēc lietojamības
robežstāvokļa, t.i. jāveic izlieces pārbaude. EC 3 rekomendētās
robežizlieces dotas 9.1. tabulā. Jāatzīmē, ka EC 3 rekomendē divas
robežizlieču vērtības: δmax, ko atskaita no taisna horizontāla
elementa stāvokļa, un δ2, ko izraisa mainīgās slodzes.

9.1. tabula. Vertikālās robežizlieces

Konstrukcijas darbības apstākļi δmax δ2

1) Jumta konstrukcijas L/200 L/250

2) Jumta konstrukcijas, kur bieži L/250 L/300
uzturas apkalpojošās personas
3) Grīdu konstrukcijas L/250 L/300
4) Jumta konstrukcijas, kas balsta L/250 L/350
trauslu vai neelastīgu segumu
5) Grīdu konstrukcijas, kas balsta L/400 L/500
kolonnas (ja izlieces nav ievērotas
globālajā analīzē)
6) Būvēs, kur δmax var pasliktināt L/250 -
būves izskatu

61
 9.2.§ Sāniskā virzienā nostiprinātas velmētas sijas aprēķins

Pārbaudīt tērauda sijas, kura veidota no velmēta dubult-T

veida profila 356×171 ar lineāro masu 51 kg, derīgumu. Sija
veidota no S275 klases tērauda. To slogo vienmērīgi izkliedēta
pastāvīgā slodze gk = 8 kN/m un mainīgā slodze qk = 6 kN/m. Sijas
aprēķina laidums L = 8 m. Aprēķinā ignorē sijas pašsvaru. Pieņem,
ka sija ir pilnīgi nostiprināta sāniskā virzienā un abos galos
balstījuma garums ir 100 mm.

Aprēķina slodze:

qd = (γ G g k + γ Q pk ) = (1,35 × 8 + 1,5 × 6) = 19,8 kN/m .

Aprēķina lieces moments:

q d × L2 19,8 × 64
M Ed = = = 158, 4 kNm .
8 8

Tērauda stiprības klasifikācija:

Sijas plaukta biezums tf = 11,5 mm; tw = 7,3 mm. Tērauda

klasei S 275 fy = 275 N/mm2.

Sijas šķērsgriezuma klasifikācija:

ε = 235 / 275 = 0,924 ;

c 85,5
= = 7,43 < 9ε = 9 × 0,924 = 8,316 ;
t f 11,5

62
 d 312,4
= = 42,8 < 72ε = 72 × 0,924 = 66,5 .
tw 7,3

Sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei.

9.2.1.§ Šķērsgriezuma pretestības pārbaude

Lieces moments:
Tā kā sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei, aprēķina
pretestība liecei ir vienāda ar plastisko pretestību Mpl.Rd, ko nosaka
kā

W pl f y 895 × 10 3 × 275
M pl . Rd = = = 246,1 × 10 6 Nmm =
γM0 1,0

= 246,1 kNm > M Sd = 158, 4 kNm.

Bīde:

Aprēķina šķērsspēks VEd ir

qd × L 19,8 × 8
VEd = = = 79,2 kN .
2 2

Atbilstoši 1. klasei aprēķina plastisko pretestību bīdē Vpl.Rd

atrod kā

fy / 3
V pl . Rd = AV , (9.1)
γM0

kur šķērsgriezuma laukums, kas piepūlēts bīdē ir

63
 AV = A − 2 × b × t f + (t w + 2 × r ) × t f ≥ hw × t w , (9.2)

kur A ir velmēta profila šķērsgriezuma laukums, b un tf attiecīgi

plaukta platums un biezums, hw un tw attiecīgi sieniņas augstums un
biezums, bet r noapaļojuma rādiuss.
Pieņem, ka

AV = 1,04 × h × tw = 1,04 × 355,6 × 7,3 = 2699,7 mm2 ,

kur h ir pilns sijas augstums.

Tā kā
275 / 3
V pl . Rd = 2699,7 × = 428634 N =
1,0
= 428,6 kN > VSd = 79, 2 kN

stiprība bīdē ir nodrošināta.

Pretestība lieces un bīdes iedarbībā:

Elementa pretestība liecei samazinās, ja darbojas arī bīde. Ja

aprēķina šķērsspēks pārsniedz 50% no aprēķina plastiskās
pretestības bīdē, tad aprēķina pretestība liecē jāsamazina. Šajā
gadījumā

V Ed = 79, 2 kN < 0,5 × V pl . Rd = 0,5 × 428,6 = 214,3 kN .

Pārbaude nav nepieciešama.

9.2.2.§ Sieniņas noturība bīdes ietekmē

Ar stinguma ribām nepastiprinātas sieniņas noturība

jāpārbauda, ja

64
 d
> 69ε .
tw

Tā kā

d
= 42,8 < 69ε = 69 × 0,92 = 63,5
tw

sieniņas izkļaušanās nav jāpārbauda.

9.2.3.§ Plauktu izkļaušanās pārbaude

Lai novērstu spiestā plaukta izkļaušanās iespēju sieniņas

plaknē, EC 3 nosaka, ka sieniņai jāatbilst šādam nosacījumam:

d E Aw
≤k , (9.3)
tw fy Afc

kur Aw un Afc ir attiecīgi sieniņas un spiestā plaukta laukums, fy ir

stiprības vērtība pēc plūstamības robežas. Koeficienta k vērtības
atkarībā no šķērsgriezuma klases: 1. klase – 0,3; 2. klase – 0,4; 3.
un 4. klase – 0,55.
Apskatāmai sijai sieniņas laukums ir

Aw = ( h − 2 × t f ) × t w = (355,6 − 2 × 11,5) × 7,3 = 2428 mm 2 ,

bet spiestā plaukta laukums ir

A fc = b × t f = 171,5 × 11,5 = 1972, 2 mm 2 .

Tā kā

65
 d E Aw
= 42,8 < k =
t fy A fc

= 0,3 × ( 21 × 10 4 / 275) × 2428 / 1972 = 254, 2,

t.i. noturība nodrošināta.

9.2.4.§ Sieniņas pretestība šķērsspēka iedarbībai

EC 3 nosaka divus iespējamos sabrukuma veidus slodzes

iedarbībā, kas iedarbojas uz sieniņu caur plauktu: plastiska
deformēšanās, ko pavada sieniņas sabrukums tieši pie plaukta;
sieniņas vietēja noturības zaudēšana plaukta tuvumā.
Velmētiem dubult-T veida profiliem sieniņas pretestību
plastiskai deformācijai nosaka kā

( ss + s y ) × t w f y
R y . Rd = , (9.4)
γM0

kur ss ir stingā balsta garums, bet sy velmētiem profiliem var noteikt

pēc formulas

2,5 × ( h − d ) × 1 − ( σ f . Ed / f y ) 2
sy = =
1 + 0,8 × s s /( h − d )

2,5 × (355,6 − 312,3) × 1 − ( 0) 2

= = 38 mm.
1 + 0,8 × 100 /(355,6 − 312,3)

Sieniņas pretestība plastiskai deformācijai ir nodrošināta, jo

66
 R y . Rd = (100 + 19) × 7,3 × 275 / 1,05 =

= 227,5 kN > V Ed = 79, 2 kN.

Saskaņā ar EC 3 sijas galos ievērtē 0,5 sy.

Sieniņas vietējās noturības pretestību nosaka kā

2
t f / t w + 3 × (t w / t f ) × ( ss / d )
Ra. Rd = 0,5 × t w × Ef y × , (9.5)
γM1

kur attiecība ss / d ≤ 0,2 .

Tā kā

Ra . Rd = 0,5 × 7,3 2 × 21 × 10 4 × 275 ×

11,5 / 7,3 + 3 × (7,3 / 11,5) × (100 / 312,3)

× = 378 kN
1,0

un Ra. Rd > VEd = 79,2 kN , sieniņas vietējā noturība ir nodrošināta.

9.2.5.§ Sijas stinguma pārbaude

Maksimālais lieces moments sijā no normatīvās slodzes

L2 82
M max = ( g k + p k ) × = (8 + 6 ) × = 112 kNm .
8 8

Sijas elastīgā pretestība

67
 Wel f y 796 × 10 3 × 275
M c . Rd = = = 218,9 × 10 6 Nmm =
γM0 1,0

= 219 kNm > M max = 112 kNm.

Tā kā sijas vertikālās izlieces var noteikt elastīgā stadijā.

Izliece no pastāvīgās un mainīgās normatīvās slodzes qk, t.i.

qk = g k + pk = 8 + 6 = 14 kN / m

ir
5 q k L4 5 14 × (8 × 10 3 ) 4
δ max = = =
384 EI 384 210 × 10 3 × 14200 × 10 4
L 8 × 10 3
= 25 mm < = = 32 mm.
250 250

Izliece no mainīgās normatīvās slodzes pk = 6 kN/m

5 p k L4 5 6 × (8 × 10 3 ) 4
δ2 = = =
384 EI 384 210 × 10 3 × 14200 × 10 4
L 8 × 10 3
= 11 mm < = = 22 mm.
350 350

Sijas stingums ir nodrošināts.

68
 10.nodaļa. SĀNISKI NOSTIPRINĀTAS SIJAS
PROJEKTĒŠANA

Projektēt siju no S235 klases tērauda un veikt tās pārbaudes.

Sijas laidums ir 6 m, tā ir slogota ar vienmērīgi izkliedētu pastāvīgo
slodzi gk = 6 kN/m un mainīgo slodzi pk = 6 kN/m, kā arī
koncentrētu mainīgo slodzi Qk = 25 kN laiduma vidū. Aprēķinā
ignorē sijas pašsvaru. Pieņem, ka sija ir pilnīgi nostiprināta sāniskā
virzienā un abos galos balstījuma garums ir 125 mm.

Aprēķina slodze:

qd = (γ G g k + γ Q pk ) = (1,35 × 6 + 1,5 × 6) = 17,1 kN/m ;

Qd = γ QQk = 1,5 × 25 = 37,5 kN .

Aprēķina lieces moments:

q d × L2 Qd × L 17,1 × 36 37,5 × 6
M Ed = + = + = 133, 2 kNm .
8 4 8 4

10.1.§ Sijas šķērsgriezuma noteikšana

Pieņem, ka izvēlētais sijas šķērsgriezums pieder 1. klasei.

Minimāli nepieciešamais plastiskais pretestības momentu Wpl
nosaka pēc formulas

M pl . Rd
W pl = . (10.1)
fy / γM 0

69
Ja M pl .Rd = M Ed , tad, izmantojot izvēlētā tērauda stiprību fy = 235
N/mm2, pretestības moments ir

133, 2 × 10 6
W pl ≥ = 566,8 cm 3 .
235 / 1,0

Pēc sortimenta izvēlas dubult-T veida profilu 356×171 ar

lineāro masu 45 kg/m un pretestības momentu Wpl = 774 cm3.

Tērauda stiprības klasifikācija:

Tā kā sijas plaukta biezums tf = 9,7 mm tērauda klasei S 235 fy =

235 N/mm2.

Sijas šķērsgriezuma klasifikācijas pārbaude:

ε = 235 / 235 = 1,0 ;

c 85,5
= = 8,81 < 9ε = 9 × 1,0 = 9,0 ;
tf 9,7

d 312,6
= = 45,3 < 72ε = 72 × 1,0 = 72,0 .
tw 6,9

Sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei, kā ir pieņemts.

10.2.§ Šķērsgriezuma pretestības pārbaude

Lieces moments:

70
 Tā kā sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei, aprēķina
pretestība liecei ir vienāda ar plastisko pretestību Mpl.Rd, ko nosaka
kā

W pl f y 774 × 10 3 × 235
M pl . Rd = = = 181,9 × 10 6 Nmm =
γ M1 1,0

= 182 kNm > M Sd = 133, 2 kNm.

Bīde:

Aprēķina šķērsspēks VSd ir

qd × L Qd 17,1 × 6 37,5
V Ed = + = + =
2 2 2 2
= 51,3 + 18,75 = 70,05 kN.

Atbilstoši 1. klasei aprēķina plastisko pretestību bīdē Vpl.Rd

atrod saskaņā ar (9.1)
fy / 3
V pl . Rd = AV ,
γM0

kur šķērsgriezuma laukums, kas piepūlēts bīdē ir

AV = A − 2 × b × t f + (t w + 2 × r ) × t f ≥ hw × t w ,

kur A ir velmēta profila šķērsgriezuma laukums, b un tf attiecīgi

plaukta platums un biezums, hw un tw attiecīgi sieniņas augstums un
biezums, bet r noapaļojuma rādiuss.
Pieņem, ka

71
 AV = 1,04 × h × tw = 1,04 × 352 × 6,9 = 2526 mm2 ,

kur h ir pilns sijas augstums.

Tā kā

235 / 3
V pl . Rd = 2526 × = 342,7 × 10 3 N =
1,0
= 343 kN > V Ed = 70 kN

stiprība bīdē ir nodrošināta.

Pretestība lieces un bīdes iedarbībā:

Elementa pretestība liecei samazinās, ja darbojas arī bīde. Ja

aprēķina šķērsspēks pārsniedz 50% no aprēķina plastiskās
pretestības bīdē, tad aprēķina pretestība liecē jāsamazina. Šajā
gadījumā

VEd = 70 kN < 0,5 × V pl.Rd = 0,5 × 326 = 163 kN

un pārbaude nav nepieciešama.

10.3.§ Sieniņas noturība bīdes ietekmē

Ar stinguma ribām nepastiprinātas sieniņas noturība

jāpārbauda, ja

d
> 69ε .
tw

Tā kā

72
 d
= 45,3 < 69ε = 69 × 1,0 = 69
tw

sieniņas izkļaušanās nav jāpārbauda.

10.4.§ Plauktu izkļaušanās

Lai novērstu spiestā plaukta izkļaušanās iespēju sieniņas

plaknē, EC 3 nosaka, ka sieniņai jāatbilst nosacījumam (9.3):

d E Aw
≤k ,
tw fy Afc

kur Aw un Afc ir attiecīgi sieniņas un spiestā plaukta laukums, fy ir

stiprības vērtība pēc plūstamības robežas. Koeficienta vērtība k =
0,3, kas atbilst šķērsgriezuma 1. klasei.
Apskatāmai sijai sieniņas laukums ir

Aw = (h − 2 × t f ) × t w = (352 − 2 × 9,7) × 6,9 = 2295 mm 2 ,

bet spiestā plaukta laukums ir

A fc = b × t f = 171 × 9,7 = 1659 mm 2 .

Tā kā

d
= 45,3 <
tw
E Aw
<k = 0,3 × ( 21 × 10 4 / 235) × 2295 / 1659 = 315
fy A fc

73
noturība ir nodrošināta.

10.5.§ Sieniņas pretestība šķērsspēka iedarbībai

Eirokodekss EC 3 nosaka divas iespējamos sabrukuma

veidus slodzes ietekmē, kas iedarbojas uz sieniņu caur plauktu:
plastiska deformēšanās, ko pavada sieniņas sabrukums tieši pie
plaukta; sieniņas vietēja noturības zaudēšana plaukta tuvumā.
Velmētiem dubult-T veida profiliem sieniņas pretestību
plastiskai deformācijai nosaka saskaņā ar (9.4):

( ss + s y ) × t w f y
R y . Rd = ,
γM0

kur ss ir stingā balsta garums, bet sy velmētiem profiliem var noteikt

pēc formulas

2,5 × ( h − d ) × 1 − ( σ f . Ed / f y ) 2
sy = =
1 + 0,8 × s s /( h − d )

2,5 × (352 − 312,3) × 1 − ( 0) 2

= = 28 mm.
1 + 0,8 × 125 /(352 − 312,3)

Sieniņas pretestība plastiskai deformācijai ir nodrošināta, jo

R y . Rd = (125 + 14) × 6,9 × 235 / 1,0 =

= 225, 4 kN > VEd = 70 kN.

Saskaņā ar EC 3 sijas galos ievērtē 0,5 sy.

Sieniņas vietējās noturības pretestību nosaka pēc (9.5)

74
 2
t f / t w + 3 × (t w / t f ) × ( ss / d )
Ra. Rd = 0,5 × t w × Ef y × ,
γM1

kur attiecība ss / d ≤ 0,2 .

Tā kā

Ra . Rd = 0,5 × 6,9 2 × 21 × 10 4 × 235 ×

9,7 / 6,9 + 3 × ( 6,9 / 9,7 ) × (125 / 312,3)

× = 341 kN
1,0

un Ra . Rd = 341 > VEd = 70 kN , sieniņas vietējā noturība ir

nodrošināta.

10.6.§ Sijas stinguma pārbaude

Maksimālais lieces moments sijā no normatīvās slodzes

L2 L
M max = ( g k + p k ) × + Qk × =
8 4
62
= ( 6 + 6) × + 25 × 1,5 = 91,5 kNm.
8

Sijas elastīgā pretestība

Wel f y 691 × 10 3 × 235

M c . Rd = = = 162, 4 × 10 6 Nmm =
γ M1 1,0

= 162,4 kNm > M max = 91,5 kNm.

75
Tā kā sijas vertikālās izlieces var noteikt elastīgā stadijā.
Izliece no pastāvīgās un mainīgās normatīvās slodzes, t.i.

qk = g k + pk = 6 + 6 = 12 kN / m = 12 N/mm ;

Qk = 25 kN
ir
5 q k L4 Q k L3 5 12 × (6 × 10 3 ) 4
δ max = + = × +
384 EI 48 EI 384 210 × 10 3 × 12100 × 10 4
25 × 10 3 × ( 6 × 10 3 ) 3
+ =
48 × 210 × 10 3 × 12100 × 10 4
L 6 × 10 3
= 7,96 + 4, 43 = 12, 4 mm < = = 24 mm.
250 250

Izliece no mainīgās normatīvās slodzes pk = 6 kN/m un Qk = 25 kN

5 p k L4 Q k L3 5 6 × (6 × 10 3 ) 4
δ2 = + = × +
384 EI 48 EI 384 210 × 10 3 × 12100 × 10 4
25 × 10 3 × ( 6 × 10 3 ) 3
+ =
48 × 210 × 10 3 × 12100 × 10 4
L 6 × 10 3
= 3,98 + 4, 43 = 8, 4 mm < = = 17 mm.
350 250

Sijas stingums ir nodrošināts.

76
 11. nodaļa. CENTRISKI SPIESTAS KOLONNAS
PROJEKTĒŠANA

11.1. Centriski spiestas kolonnas robežstāvokļi un aprēķins

Saskaņā ar EC 3 kolonnas un status pārbauda nosakot to

pretestību sabrukumam spiedē un izkļaušanās (ļodzes) pretestību.
Spiestos elementos garenspēka aprēķina vērtībai NEd
jebkurā elementa šķērsgriezumā jāapmierina nosacījums:

N Ed ≤ N c. Rd , (11.1)

kur Nc.Rd ir šķērsgriezuma aprēķina spiedes pretestība. To nosakot

izvēlas mazāko no divām iespējamām vērtībām:
1) aprēķina plastiskā spiedes pretestība bruto šķērsgriezuma
laukumam (1.-3. šķērsgriezuma klasei)

Af y
N pl . Rd = ; (11.2)
γM0

2) aprēķina vietējās izkļaušanās pretestība bruto šķērsgriezuma

laukumam (4. šķērsgriezuma klasei)

Aeff f y
N o . Rd = , (11.3)
γM0

kur Aeff šķērsgriezuma efektīvais laukums.

Pārbaudot stieni ļodzē, garenspēka aprēķina vērtībai NEd
jāapmierina nosacījums:

N Ed ≤ N b.Rd , (11.4)

77
kur Nb.Rd ir spiesta stieņa aprēķina ļodzes pretestība. Aprēķina
ļodzes pretestību nosaka pēc formulas

χβ A Af y
N b . Rd = , (11.5)
γM0

kur βA = 1,0 šķērsgriezuma 1.-3. klasēm un βA = Aeff/A

šķērsgriezuma 4. klasei; χ ir redukcijas koeficients attiecīgai
izkļaušanās formai.
Nemainīga šķērsgriezuma spiestiem elementiem redukcijas
koeficientu χ nosaka pēc sakarības

1
χ= ≤ 1, (11.6)
φ + φ 2 − λ2

kur
[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ − 0, 2 ) + λ2 . ] (11.7)

Iepriekšējā sakarībā nepilnību koeficientu α nosaka 11.1. tabulā

atbilstoši izkļaušanās līknei. Izkļaušanās līknes tipu pieņem pēc
11.2. tabulas atkarībā no velmēta profila šķērsgriezuma izmēriem
un izkļaušanās virziena (LVS 1993-1-1; Rondal u.c. 1996).

11.1. tabula. Koeficienta α vērtības

Izkļaušanās a b c d
līkne
Nepilnību
koeficients α 0,21 0,34 0,49 0,76

78
 Nosacīto lokanumu λ var aprēķināt pēc formulas

β A Af y λ
λ= = βA , (11.8)
N cr λ1
kur

E
λ1 = π = 93,9ε . (11.9)
fy

Spiestā elementa lokanumu nosaka, izmantojot elementa

izkļaušanās garumu l un attiecīgo inerces rādiusu i:

l
λ= . (11.10)
i

11.2. tabula. Velmēta profila izkļaušanās līknes noteikšana

Šķērsgriezuma Ļodze pret Izkļaušanās

raksturojums asi līkne
h/b > 1,2
t f ≤ 40 mm y-y a
z-z b
40 mm < t f ≤ 100 mm y-y b
z-z c
h/b ≤ 1,2
t f ≤ 100 mm y-y b
z-z c
t f > 100 mm y-y d
z-z d

79
 11.2.§ Centriski slogotas kolonnas nestspējas noteikšana

Pārbaudīt tērauda kolonnas, kura veidota no velmēta dubult-

T veida profila 203×203 ar lineāro masu 60 kg, derīgumu. Kolonna
veidota no Fe 430 klases tērauda. To centriski slogo garenspēks no
aprēķina slodzes NEd = 1400 kN. Kolonnas abos galos ir locīklveida
balsti un tās garums ir 6 m.
Šķērsgriezuma laukums A = 7580 mm2; inerces rādiuss pret
asi y-y iy = 89,6 mm; inerces rādiuss pret asi z-z iz = 51,9 mm;
šķērsgriezuma augstums h = 209,6 mm, plaukta platums b = 205,2
mm, biezums tf = 14,2 mm.

Tērauda stiprības klasifikācija:

Kolonnas plaukta biezumam tf = 14,2 mm un tērauda klasei
Fe 430 atbilst fy = 275 N/mm2.

Sijas šķērsgriezuma klasifikācija:

ε = 235 / 275 = 0,924 ;

c 102,6
= = 7,23 < 9ε = 9 × 0,924 = 8,316 ;
tf 14,2

d 181,2
= = 17,3 < 33ε = 33 × 0,924 = 30,5 .
tw 10,5

Sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei.

11.2.1.§ Šķērsgriezuma plastiskā spiedes pretestība

Plastiskā spiedes pretestība 1. klases šķērsgriezumam

80
 Af y 7580 × 275
N pl . Rd = = = 1985 × 10 3 N =
γ M1 1,05

= 1985 kN > N Ed = 1600 kN.

11.2.2.§ Kolonnas ļodzes pretestība

Aprēķina garums pret abām asīm ir

Leff y = Leff z = 1,0 × L = 1,0 × 6000 = 6000 mm.

Kolonna izkļausies pret z-z asi, ko nosaka lielākais lokanums λz

Leff z 6000
λz = = = 115,6 .
iz 51,9

Šajā gadījumā βA = 1 un λ1 = 93,9ε = 93,9×0,924 = 86,76 un

λz 115,6
λz = βA = × 1 = 1,33;
λ1 86,76

h 209,6
= = 1,02 < 1,2 .
b 205,2

Seko, ka ļodzes pretestības noteikšanai pret asi z-z atbilstošā

izkļaušanās līkne ir “c” un nepilnību koeficients α = 0,49.
Kolonnas redukcijas koeficientu χz nosaka pēc sakarības

1 1
χz = = = 0,375 ,
φ + φ2 − λz
2
1,665 + 1,665 2 − 1,332 2

81
kur
[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ z − 0, 2 ) + λ z
2
]=
[ ]
= 0,5 × 1 + 0, 49 × (1,332 − 0, 2) + 1,332 2 = 1,665.

Kolonnas ļodzes pretestība ir:

χ z β A Af y 0,375 × 1 × 7580 × 275

N b . Rd = = =
γM0 1,0

= 812,7 × 10 3 N = 813 kN < N Ed = 1400 kN.

Šķērsgriezums nevar pretoties garenspēkam NEd.

11.2.3.§ Kolonnas ļodzes pretestības pārrēķins

Kolonnas vidū ass y-y virzienā ievieto saišu elementus

(spraišļus), kas novērš kolonnas ļodzi pret asi z-z. Šajā gadījumā
Leff y = 3000 mm.

Ļodze pret asi y-y

Lokanums pret asi y-y ir

Leff y 6000
λy = = = 67 ,
iy 89,6

bet nosacītais lokanums pret asi y-y ir

λy 67
λy = βA = × 1 = 0,77.
λ1 86,76

82
Šajā gadījumā atbilstošā izkļaušanās līkne ir “b”, bet nepilnību
koeficients α = 0,34.
Redukcijas koeficientu χy nosaka pēc sakarības

1 1
χy = = = 0,743 ,
φ + φ2 − λ y
2
0,893 + 0,893 2 − 0,77 2

kur
[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ y − 0 , 2 ) + λ y
2
]=
[
= 0,5 × 1 + 0,34 × ( 0,77 − 0, 2) + 0,77 2 = 0,893. ]
Kolonnas ļodzes pretestība pret asi y-y ir:

χ y β A Af y 0,743 × 1 × 7580 × 275

N b . Rd = = =
γM0 1,0

= 1548 × 10 3 N = 1548 kN.

Ļodze pret asi z-z

Lokanums pret asi z-z ir

Leff z 3000
λz = = = 57,8 ,
iz 51,9

bet nosacītais lokanums pret asi z-z ir

λz 57,8
λz = βA = × 1 = 0,666.
λ1 86,76

83
Šajā gadījumā atbilstošā izkļaušanās līkne ir “c”, bet nepilnību
koeficients α = 0,49.
Redukcijas koeficientu χy nosaka pēc sakarības

1 1
χz = = = 0,746 ,
φ + φ2 − λ z
2
0,836 + 0,836 2 − 0,666 2

kur
[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ z − 0, 2 ) + λ z
2
]=
[ ]
= 0,5 × 1 + 0, 49 × ( 0,666 − 0, 2) + 0,666 2 = 0,836.

Kolonnas ļodzes pretestība pret asi z-z ir:

χ z β A Af y 0,746 × 1 × 7580 × 275

N b . Rd = = =
γM0 1,0

= 1555 × 10 3 N = 1555 kN.

Seko, ka kolonnas spiedes pretestība ir nodrošināta, t.i. Nb.Rd =

1555 kN > NEd = 1400 kN.

84
 12. nodaļa. KOLONNAS BĀZES PROJEKTĒŠANA

12.1.§ Kolonnas bāzes raksturojums un aprēķins

Vienkāršas kolonnas bāzes gadījumā jāpārbauda vai netiek

pārsniegta betona pamata stiprība vietējā spiedē un lieces moments
kolonnas bāzes plātnē nepārsniedz plātnes pretestību liecē.
Spiediens betonā σc zem balstplātnes jāsalīdzina ar betona
vietējās spiedes stiprību balsta savienojumā fj:

N Ed
σc = ≤ fj, (12.1)
Aeff

kur NEd ir ass spēks kolonnā no aprēķina slodzes;

Aeff ir aprēķina spiedes laukums zem balstplātnes.
Pamata vietējās spiedes stiprību kolonnas savienojumā ar
pamatu nosaka kā

f j = β j k j f cd , (12.2)

kur fcd ir pamata betona spiedes cilindriskā aprēķina stiprība;

βj ir savienojuma koeficients (βj = 2/3);
kj ir spriegumu koncentrācijas koeficients (kj = 1,0).
12.1. attēlā parādīts aprēķina spiedes laukums zem
balstplātnes. Balstlaukumā ietverto papildus platumu nosaka ar
sakarību:

x = t fy / 3 f jγM 0 , (12.3)

kur t ir balstplātnes biezums;

fy ir tērauda normatīvā stiprība pēc plūstamības robežas.

85
 Lai nodrošinātu balstplātnes stiprību momentam no
aprēķina slodzes MEd jābūt mazākam par plātnes pretestību
momenta iedarbībā MRd, t.i. M Ed < M Rd , kur

x 2 N Ed
M Ed = (12.4)
2 Aeff

t2 fy
un M Rd = . (12.5)
6γ M 0

12.1. attēls. Spiedes laukums zem balstplātnes.

86
 12.2. § Kolonnas bāzes projektēšana

Pārbaudīt kolonnas balstplātnes stiprību, ja kolonnā

darbojas ass spēks no aprēķina slodzes NEd = 2200 kN. Balstplātnes
biezums t = 30 mm un tā izgatavota no tērauda S 275, bet pamats
no betona ar normatīvo cilindrisko stiprību fck = 30 MPa.

Kolonnas šķērsgriezuma izmēri (mm): h = 314,5; bf =

306,8; tf = 18,7; tw = 11,9. Balstplātnes izmēri plānā 500×500 mm.

Balsta laukums

Aeff = ( 2 x + h )( 2 x + b f ) − 2(c − t w / 2)( h − 2t f − 2 x ) =

= ( 2 × 77 + 314,5) × ( 2 × 77 + 306,8) −

− 2 × (153, 4 − 11,9 / 2) × (314,5 − 2 × 18,7 − 2 × 77 ) =

= 179583 mm 2 ,

kur

x = t f y / 3 f j γ M 0 = 30 × ( 275 / 3 / 13,3 / 1,0)1/ 2 = 77 mm

un

f j = β j k j f cd = 2 / 3 × 1× 30 / 1,5 = 13,3 N / mm 2 .

Balstplātnes nestspēja ass spēka iedarbībā:

87
 N Rd = Aeff f j = 179583 × 13,3 = 2388 × 10 3 N >

> N Ed = 2200 kN.

Balstplātnes nestspēja liecē:

x 2 N Ed
M Ed = = ( 77 2 / 2) × 2200 / 179583 =
2 Aeff

= 36,3 kNmm / mm;

t2 fy
M Rd = = 30 2 × 275 / 6 / 1,0 =
6γ M 0

= 39,3 × 103 Nmm / mm > M Ed = 36,3 kNmm / mm.

88
 13. nodaļa. SAVIENOJUMU PROJEKTĒŠANA

13.1.§ Materiālu īpašības

Skrūvju stiprības nominālās vērtības pēc plūstamības

robežas, fyb, un pēc stiprības robežas, fub, ir dotas 13.1. tabulā, bet
skrūvju raksturojumi 13.2. tabulā. Augstas stiprības skrūves var
lietot savienojumos, ja nodrošina kontrolētu uzgriežņu piegriešanu
un tās atbilst EN 1993 prasībām.

13.1. tabula. Skrūvju stiprību nominālās vērtības

Skrūves 4.6 4.8 5.6 5.8 6.8 8.8

klase
fyb, 240 320 300 400 480 640
MPa
fub, 400 400 500 500 600 800
MPa

Metinātos savienojumos saskaņā ar EN 1993 prasībām

stiprībai pēc plūstamības robežas un robežstiprībai jābūt vienādai
vai lielākai par metinātā pamatmateriāla stiprību.
Parciālos drošuma koeficientus pieņem:
skrūvsavienojumiem γMb = 1,25;
metinātiem savienojumiem γMw = 1,25.

13.2. § Skrūvsavienojumu konstruēšana

Nominālā starpība starp urbuma d0 un skrūves diametru d:

1 mm skrūvēm M12 un M14;
2 mm skrūvēm M16 ... M24;
3 mm skrūvēm M27 un lielākām.

89
 Minimālie attālumi:
līdz elementa galam slodzes darbības virzienā e1 1,2d0;
līdz elementa malai perpendikulāri slodzes darbības
virzienam e2 1,5d0;
starp urbumu centriem slodzes darbības virzienā p1 2,2d0;
starp urbumu centriem perpendikulāri slodzes darbības
virzienam p2 3d0.

Maksimālie attālumi:
jebkurā virzienā 12t vai 150 mm,
kur t ir plānākā ārējā elementa biezums.

13.2. tabula. Skrūvju raksturlielumi un attēlojums

Raksturlielumi M 12 M 16 M 20 M 24 M 27

Skrūves kāta 12 16 20 24 27
diametrs d, mm

Urbuma diametrs 14 18 22 26 30
d0, mm
Skrūves kāta
šķērsgriezums 113 201 314 452 573
A, mm2
Skrūves neto
šķērsgriezums 84 157 245 353 459
As, mm2
Skrūves
grafiskais
attēlojums 30

90
 13.3.§ Skrūvsavienojumu aprēķins

Aprēķina pretestība vienai cirpes plaknei nosaka ar sakarību

(Gardner, Nethercot 2005)

α v f ub A
Fv . Rd = , (13.1)
γM 2

kur αv = 0,6 skrūvju klasēm 4.6, 5.6 un 8.8, ja cirpes plakne

šķērso skrūves vītņu daļu un visām klasēm, ja cirpes plakne
šķērso skrūves kātu bez vītnēm;
αv = 0,5 skrūvju klasēm 4.8, 5.8 un 6.8, ja cirpes plakne
šķērso vītņoto daļu;
A ir skrūves kāta šķērsgriezuma laukums, ja cirpes plakne
šķērso daļu bez vītnēm un stiepes spriegumu slogotais
laukums, ja cirpes plakne šķērso vītņoto daļu.

Savienojamo elementu virsmas spiedes pretestību nosaka ar

formulu (Gardner, Nethercot 2005)

2,5α b f u d t
Fb . Rd = , (13.2)
γM2

kur fu ir savienojamo detaļu stiprības robeža;

αb ir mazākā no vērtībām:

e1 p1 f ub
; − 0, 25; vai 1,0.
3d 0 3d 0 fu

91
 13.4.§ Metināto savienojumu aprēķins

Stūra šuves vienas garuma vienības aprēķina pretestību

nosaka kā

Fw. Rd = f vw a , (13.3)

kur a ir šuves sašaurinājuma biezums, kas vienāds ar lielākā

trijstūra augstumu, ko var ierakstīt starp šuves virsmu un
sametināto elementu virsmām un, ko mēra perpendikulāri
trijstūra ārējai malai (13.1. att.). Šuves izmēram a jābūt
ne mazākam, kā 3 mm.
fvw ir šuves cirpes aprēķina stiprība.

Šuves aprēķina stiprību nosaka ar sakarību

fu / 3
f vw = , (13.4)
β w γ Mw

kur β w ir korelācijas koeficients, kura vērtības dotas 13.3.

tabulā.

13.1. attēls. Šķērsizmēri stūra šuvei ar izliektu a) un ieliektu b)

virsmu; s = a 2 .

92
13.3. tabula. Korelācijas koeficienta β w vērtības atkarībā no
tērauda klases

Tērauda klase Robežstiprība Korelācijas

pēc EN 10025 stiepē fu, MPa koeficients β w
S 235 360 0,80
S 275 430 0,85
S 355 510 0,90

93
 14. nodaļa. SIJAS UN KOLONNAS SAVIENOJUMA
PROJEKTĒŠANA

14.1.§ Savienojums ar sijas gala plātni

Nepieciešams noteikt sijas un kolonnas savienojuma

nestspēju, ja sijas galā sieniņai piemetināta vertikāla plātne, kas ar
8 skrūvēm piestiprināta kolonai (14.1. att.). Gala plātnes izmēri:
biezums t = 10 mm, augstums 240 mm, platums 185 mm.
Savienojuma elementi: skrūves – M16, stiprības klase – 4.6, šuves
biezums a = 4 mm.

14.1. attēls. Savienojums ar sijas gala plātni

Skrūvsavienojuma raksturojums

Skrūvju diametrs d = 16 mm; urbuma diametrs d0 = 18 mm;

attālums līdz plātnes galiem e1 = 30 mm; attālums līdz plātnes
malām e2 = 35 mm; attālums starp urbumu centriem vertikālā

94
virzienā p1 = 60 mm; attālums starp urbumu rindām p2 = 115 mm.
Visi uzrādītie attālumi atbilst normatīvu prasībām (14.2. att.).

14.2. attēls. Sijas gala plātne

14.1.1.§ Skrūvju pretestība cirpē

Vienas skrūves pretestība cirpē (1 cirpes plakne):

0,6 f ub A 0,6 × 400 × 201

Fv . Rd = = = 38592 N ,
γ Mb 1, 25

kur skrūves šķērsgriezuma laukums A = π × 16 2 / 4 = 201 mm 2 .

Visu skrūvju nestspēja cirpē

Vv . Rd = 8 Fv . Rd = 8 × 38,6 = 308,7 kN .

Skrūves pretestība virsmas spiedē

2,5α b f u d t 2,5 × 0,555 × 430 × 16 × 10

Fb . Rd = = = 76368 N ,
γ Mb 1, 25

95
 e1
kur αb = = 0,555 (mazākā vērtība).
3d 0

Skrūvsavienojuma nestspēja virsmas spiedē

Vv . Rd = 8 Fb . Rd = 8 × 76,3 = 610, 4 kN .

14.1.2.§ Metinātā savienojuma pretestība cirpē

Tērauda S 275 stiepes robežstiprība fu = 430 MPa;

korelācijas koeficients βw = 0,85.
Stūra šuves aprēķina stiprība

fu / 3 430 / 3
f vw = = = 233,6 MPa .
β w γ Mw 0,85 × 1, 25

Šuves vienas garuma vienības aprēķina pretestība

Fw. Rd = f vw a = 233,6 × 4 = 934, 4 MPa .

Abu šuvju (Lw = 240 mm) nestspēja

V w. Rd = Fw. Rd × 2 × L w = 934, 4 × 2 × 240 = 448512 N =

= 448 kN > V v . Rd = 308.7 kN.

Sijas un kolonnas savienojuma nestspēju nosaka skrūvju pretestība

cirpē Vv . Rd = 308.7 kN .

96
 14.2.§ Sijas sieniņas stiprinājums pie balstplātnes

Robežstāvokļa gadījumā iekšējo spēku lielums skrūvēs ir

proporcionāls attālumam līdz rotācijas centram (14.3. att.). Šajā
gadījumā skrūves aprēķina pretestībai cirpē jābūt mazākai par
aprēķina pretestību virsmas spiedē:

Fv . Rd < Fb . Rd . (14.1)

Maksimālo horizontālo cirpes spēku, kas darbojas uz skrūvi

nosaka kā

M Ed
Fh . Ed = , (14.2)
( n − 1) p

bet vertikālais cirpes spēks ir VEd/n.

14.3. attēls. Spēku sadalījums savienojumā ar sieniņas stiprinājuma

plātni

97
 Rezultējošo cirpes spēku uz skrūvi no horizontālās un
vertikālās iedarbības nosaka ar sakarību:

⎛ VEd ⎞
Fv . Ed = (Fh. Ed )2 + ⎜⎜ ⎟⎟ . (14.3)
⎝ n ⎠

Sakarībās (14.2) un (14.3) MEd un VEd ir attiecīgi lieces moments un

cirpes spēks no aprēķina slodzes; n ir skrūvju skaits savienojumā,
bet p attālums starp skrūvju urbumu centriem.

14.2.1.§ Sijas sieniņas cirpes pretestība skrūvsavienojumā

Lai nenotiktu sijas sabrukums tās galā, kur ievietotas

vairākas skrūves, nepieciešams noteikt tās aprēķina efektīvo
pretestību cirpē Veff . Rd , ko nosaka ar sakarību

fy
Veff . Rd = Av .eff , (14.4)
3γ M 0

kur Av .eff ir efektīvais cirpes laukums un to nosaka kā

Av .eff = t w Lv .eff . (14.5)

Efektīvo cirpes garumu Lv.eff nosaka ar formulu

Lv .eff = Lv + L1 + L2 ≤ L3 , (14.6)

kur

L1 = a1 ≤ 5d ; (14.7)

98
 fu
L2 = ( a 2 − kd 0 ) ; (14.8)
fy

fu
L3 = Lv + a1 + a3 ≤ ( Lv + a1 + a3 − nd 0 ) . (14.9)
fy

Sakarībās (14.7) - (14.9) a1, a2 un a3 ir attiecīgi attālums no sijas

(sieniņas) augšas līdz urbuma centram, no sijas gala līdz urbumu
centriem un no sijas (sieniņas) apakšas līdz urbuma centram, Lv ir
summārais attālums starp urbumu centriem, tw ir sijas sieniņas
biezums un koeficients k = 0,5 vienas skrūvju rindas gadījumā; k =
2,5 – divu skrūvju rindu gadījumā.

14.2.2.§ Skrūvsavienojuma aprēķins

Pārbaudīt vai sijas sieniņas stiprinājums pie balstplātnes,

kas veidots ar 5 skrūvēm, kuru diametrs ir 20 mm, spēj uzņem
aprēķina bīdes spēku 225 kN. Tērauda elementi veidoti no tērauda
S 275, bet skrūvju stiprības klase ir 5.8.

Skrūvsavienojuma raksturojums

Skrūvju diametrs d = 20 mm; urbuma diametrs d0 = 22 mm;

balstplātnes garums 260 mm, biezums t = 10 mm; attālums līdz
plātnes galiem e1 = 30 mm; attālums līdz plātnes malām e2 = 45
mm; attālums starp urbumu centriem p1 = 50 mm.

Visi uzrādītie attālumi atbilst normatīvu prasībām:

e1 = 30 mm > 1,2d0 = 1,2×22 = 26,4 mm;
e2 = 45 mm > 1,5d0 = 1,5×22 = 33,0 mm;
e2 = 45 mm < 12t = 12×10 = 120 mm;
p1 = 50 mm ≥ 2,2d0 = 2,2×22 = 48,4 mm.

99
 14.2.3.§ Skrūvju pretestība cirpē

Pieņem, ka cirpes plakne ir skrūves daļā bez vītnēm.

Skrūvēm ar d = 20 mm darba laukums As = 314 mm2. Vienas
skrūves cirpes pretestība ir

0,5 f ub As 0,6 × 500 × 314

Fv . Rd = = = 75360 N = 75, 4 kN .
γ Mb 1, 25

Cirpes pretestība visām skrūvēm

5 × Fv . Rd = 5 × 75, 4 = 377 kN > VEd = 225 kN .

13.2.4.§ Savienojuma pretestība virsmas spiedē

Balstplātnes biezums t = 10 mm. Vienas skrūves pretestība

balstplātnes virsmas spiedē ir

2,5α b f u d t 2,5 × 0,555 × 430 × 20 × 10

Fb . Rd = = =
γ Mb 1, 25

= 95460 N = 95,5 kN > Fv . Rd = 75, 4 kN.

Visa savienojuma pretestība ir

5 × Fb . Rd = 5 × 95,5 = 477,5 kN > V Ed = 225 kN.

Sijas sieniņas biezums tw = 8,3 mm. Koeficientu αb nosaka

kā mazāko no lielumiem:

e1 35
= = 0,53 ;
3d 0 3 × 22

100
 p1 50
− 0, 25 = − 0, 25 = 0,51 ;
3d 0 3 × 22

f ub 500
= = 1,163 .
fu 430

Šeit attālums e1 ir attālums no urbumu centra līdz sijas sieniņas

galam.
Vienas skrūves pretestība sijas sieniņas virsmas spiedē ir

2,5α b f u d t 2,5 × 0,51 × 430 × 20 × 9

Fb . Rd = = =
γ Mb 1, 25

= 78948 N = 78,9 kN > Fv . Rd = 75, 4 kN.

Visa savienojuma pretestība ir

5 × Fb . Rd = 5 × 78,9 = 394,5 kN > VEd = 225 kN.

14.2.5.§ Skrūvju pretestība cirpes spēka un lieces momenta

iedarbībā

Cirpes spēks uz vienu skrūvi ir

VEd 225
Fv . Ed = = = 45 kN.
n 5

Maksimālais cirpes spēks uz skrūvi no momenta iedarbības

101
 M Ed V Ed s 225 × 45
Fh . Ed = = = = 50,65 kN ,
( n − 1) p1 ( n − 1) p1 4 × 50

kur s ir šķērsspēka VEd darbības vietas attālums līdz balstam.

Rezultējošais cirpes spēks uz visvairāk noslogoto skrūvi ir

FV . Ed = Fv2.Ed + Fh2.Ed = 45 2 + 50,65 2 =

= 67,75 kN < Fv.Rd = 75, 4 kN.

14.2.6.§ Sijas sieniņas cirpes pretestība

fy 275
V eff . Rd = Av .eff = × 2691 =
3γ M 0 3 × 1,0

= 740 kN < V Ed = 225 kN ,

kur
Av .eff = t w Lv .eff = 9 × 299 = 2691 mm 2
un

L v .eff = L v + L1 + L 2 = 200 + 60 + 39 =

= 299 mm < L3 = 410 mm.

Iepriekšējās formulās izmantotie ģeometriskie lielumi tiek noteikti

ar sakarībām:

L1 = a1 = 60 mm < 5d = 5 × 20 = 100 mm ;

102
 fu 430
L2 = ( a 2 − kd 0 ) = (35 − 0,5 × 20) × = 39,1 mm ;
fy 275

Lv = 200 mm un a3 = 150 mm ;

L 3 = L v + a1 + a 3 = 200 + 60 + 150 = 410 mm <

fu
< (L v + a1 + a 3 − nd 0 ) =
fy

430
= ( 410 − 5 × 22) × = 469 mm.
275

103
 15. nodaļa. EKSCENTRISKI SPIESTAS KOLONNAS
PROJEKTĒŠANA

Saskaņā ar EC 3 elementus, kuri pakļauti asspēka un lieces

momenta iedarbībai pārbauda uz šādiem robežstāvokļiem: 1)
šķērsgriezuma pretestība asspēka un lieces momenta kopdarbībā un
2) izkļaušanās (ļodzes) pretestība asspēka un lieces momenta
kopdarbībā.

15.1.§ Šķērsgriezuma pretestība ekscentriskā spiedē

1. un 2. klases šķērsgriezumi

Šķērsgriezumā lieces momentam no aprēķina slodzes MEd

jāapmierina nosacījums:

M Ed ≤ M N . Rd , (15.1)

kur MN.Rd ir reducētā plastiskā pretestība lieces momentam, ja

darbojas asspēks.
Lielām aksiālām slodzēm standarta dubult-T veida
velmētiem profiliem vienasīgās lieces gadījumā var lietot šādu
aproksimāciju:

M pl . y (1 − n)
M Ny = ≤ M pl . y , (15.2)
1 − 0,5a

kur

N Ed
n= (15.3)
N pl . Rd

104
un

A − 2×b×tf
a= ≤ 0,5 . (15.4)
A

3. klases šķērsgriezumi

Šķērsgriezums nodrošina nepieciešamās prasības, ja

maksimālie garenspriegumi elementā nepārsniedz aprēķina
plūstamības stiprību:

σ x.Ed ≤ f yd , (15.5)

kur fyd=fy/γM0. Šķērsgriezumiem bez urbumiem iepriekšējo

nosacījumu izsaka kā

N Ed M y .Ed
+ ≤ 1. (15.6)
Af yd Wy f yd

4. klases šķērsgriezumi

Šā tipa šķērsgriezumiem var lietot iepriekš apskatīto

aproksimāciju, bet spiesto elementu faktiskā platuma vietā aprēķina
efektīvais platums.

15.2.§ Ļodzes pretestība ekscentriskās spiedes iedarbībā

Vienkāršojot EC 3 izklāstu 1. un 2. šķērsgriezuma klases

elementiem ass spēka un lieces momenta kopdarbības gadījumā
jāapmierina šāds nosacījums:

105
 N Ed k y M y . Ed
+ ≤1, (15.7)
fy fy
χ min A W pl . y
γM1 γ M1

kur

μ y N Ed
ky = 1 − ≤ 1,5 (15.8)
χ y Af y

un
W pl . y − Wel . y
μ y = λ y (2 × β My − 4) + ≤ 0,9 . (15.9)
Wel . y
Šeit χmin ir mazākais no redukcijas koeficientiem χy un χz.

15.3.§ Eksentriski slogotas kolonnas nestspējas aprēķins

Pārbaudīt tērauda kolonnas, kura veidota no velmēta dubult-

T veida profila 305×305 ar lineāro masu 137 kg, derīgumu.
Kolonna veidota no Fe 430 klases tērauda. To slogo garenspēks no
slodzes 600 kN un lieces moments pret asi y-y no mainīgās slodzes,
kas pielikts kolonnas augšgalā. Kolonnas abos galos ir locīklveida
balsti un tās garums ir 3,5 m.
Šķērsgriezuma laukums A = 17500 mm2; inerces rādiuss
pret asi y-y iy = 137 mm; inerces rādiuss pret asi z-z iz = 78,2 mm;
šķērsgriezuma augstums h = 321 mm, plaukta platums b = 308,7
mm, biezums tf = 21,7 mm.

Aprēķina asspēks

N Ed = 600 × 1,35 = 810 kN .

Aprēķina lieces moments:

106
kolonnas augšgalā

M Ed .t = 300 × 1,5 = 450 kNm ,

kolonnas vidū

M Ed .m = 225 kNm ,

kolonnas apakšgalā

M Ed .b = 0 kNm .

Tērauda stiprības klasifikācija:

Kolonnas plaukta biezumam tf = 21,7 mm un tērauda klasei Fe 430
atbilst fy = 275 N/mm2.

Sijas šķērsgriezuma klasifikācija:

ε = 235 / 275 = 0,924 ;

c 154,3
= = 7,11 < 9ε = 9 × 0,924 = 8,316 ;
tf 21,7

d 249,8
= = 17,9 < 33ε = 33 × 0,924 = 30,5 .
t w 13,9

Sijas šķērsgriezums atbilst 1. klasei.

15.3.1.§ Šķērsgriezuma pretestība ekscentriskā spiedē

Šķērsgriezuma plastiskā spiedes pretestība

107
 Af y 17500 × 275
N pl . Rd = = = 4813 × 10 3 N =
γM0 1,0

= 4813 kN > N Ed = 810 kN.

Pilnā plastiskā pretestība lieces momenta iedarbībai ir

W pl f y 2300 × 10 3 × 275
M pl . Rd = = =
γM0 1,0

= 632 × 10 6 Nmm = 632 kNm;

N Ed 810
n= = = 0,177;
N pl .Rd 4583

A − 2 × b × t f 17500 − 2 × (308,7 × 21,7)

a= = = 0,23;
A 17500

M pl . y (1 − n)
602 × (1 − 0,177)
M Ny = = =
1 − 0,5a 1 − 0,5 × 0,23
= 561 kNm > M Ed = 450 kNm.

15.3.2.§ Kolonnas ļodzes pretestība ekscentriskā spiedē

Kolonnas aprēķina garumi pret abām asīm ir

Leff = Leff y = Leff z = 1,0 × L = 1,0 × 3500 = 3500 mm .

Kolonna var zaudēt noturību pret asi z-z, jo

108
 Leff z 3500
λz = = = 44,7.
iz 78,2

Šķērsgriezuma 1. klasei βA = 1 un

λ1 = 93,9ε = 93,9 × 0,924 = 86,76.

λz 44,7
λz = βA = × 1 = 0,515.
λ1 86,76

h 321
= = 1,04 < 1,2; t f = 21,7 mm.
b 308,7

Ļodzē pret asi z-z izkļaušanās līkne ir “c” un nepilnību koeficients

α = 0,49.
Nosaka redukcijas koeficientu pret asi z-z

1 1
χz = = = 0,834 ,
φ + φ2 − λ z
2
0,71 + 0,712 − 0,5152

kur

[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ z − 0, 2 ) + λ z
2
]=
[ ]
= 0,5 × 1 + 0, 49 × ( 0,515 − 0, 2) + 0,515 2 = 0,71.

Lokanums pret asi y-y ir

Leff y 3500
λy = = = 25,6
iy 137

109
un nosacītais lokanums

λy 25,6
λy = βA = × 1 = 0,294.
λ1 86,76

W pl . y − Wel . y
μ y = λ y (2 × β My − 4) + =
Wel . y
2300 − 2050
= 0,294 × (2 × 1,8 − 4) + ≈ 0,
2050

kur saskaņā EC 3 momenta koeficients pie izkļaušanās liecē βMy =

1,8 un

μ y N Ed
ky = 1 − = 1.
χ y Af y

Tā kā h/b < 1,2 un tf < 100 mm tad ļodzei pret asi y-y
atbilstošā izkļaušanās līkne ir “b” un nepilnību koeficients α = 0,34.
Redukcijas koeficients pret asi y-y

1 1
χy = = = 0,964 ,
φ + φ2 − λ y
2
0,56 + 0,56 2 − 0, 294 2

kur

[
φ = 0,5 × 1 + α ( λ y − 0, 2 ) + λ y
2
]=
[
= 0,5 × 1 + 0,34 × ( 0, 294 − 0, 2) + 0, 294 2 = 0,56. ]
Tā kā

110
 N c . Rd = N pl . Rd = 4813 kN ;

M pl . y . Rd = M pl . Rd = 632 kNm

un

N Ed k y M y . Ed
+ =
fy fy
χ min A W pl . y
γ M1 γ M1

810 1 × 450
= + = 0,96 < 1
0,834 × 4583 602

izvēlētais šķērsgriezums apmierina stiprības un noturības prasības.

111
LITERATŪRA

Gardner L., Nethercot D.A. Designers’ Guide to EN 1993-1-1,

Eurocode 3: Design of Steel Structures. London: Thomas Telford
Publ., 2005.
Grünberg J. Grundlagen der Tragwerksplanung –
Sicherheitskonzept und Bemessungsregeln für den konstruktiven
Ingenieurbau. Erläuterungen zu DIN 1055-100. Praxis Bauwesen,
Beuth Verlag 2004.
Krastiņš O. Varbūtību teorija un matemātiskā statistika, Rīga:
Zvaigzne, 1985.
LBN 003-01, Latvijas būvnormatīvs: Būvklimatoloģija.
LVS EN 1990, Eirokodekss: Konstrukciju projektēšanas pamati.
LVS EN 1991-1-1, Eirokodekss: Iedarbes uz konstrukcijām – 1-
1.daļa: Vispārīgās iedarbes – Ēku blīvums, pašsvars un lietderīgās
slodzes.
LVS 1993-1-1, Eirokodekss 3:Tērauda konstrukciju projektēšana –
1-1.daļa: Vispārīgie noteikumi un ēku projektēšanas noteikumi.
Rondal J., Würker K.-G., Dutta D., Wardenier J., Yeomans N.
Structural Stability of Hollow Sections. Cologne: Verlag TÜV
Rheinland GmbH, 1996.
Salmon Ch.G., Johnson J.E. Steel Structures: Design and Bhaviour,
Emfhasizing Load and Rsistance Fctor Design. New York: Harper
Collins Publishers, 1990.
Zilch K., Zehetmaier G. Bemessung im konstruktiven Betonbau:
Nach DIN 1045-1 und DIN EN 1992-1-1. Berlin, Heidelberg,
NewYork: Springer, 2005.

112
SATURS

Priekšvārds 3
1. nodaļa. TĒRAUDA KONSTRUKCIJU 4
` PROJEKTĒŠANAS NORMATĪVI, TERMINI
UN APZĪMĒJUMI
1.1.§ Eirokodeksa 3 darbības sfēra 4
1.2. § Eirokodeksa 3 daļas 1-1 darbības sfēra
1.3.§ Normatīvi tērauda konstrukciju projektēšanai 6
1.3.1.§ Vispārīgie standarti 6
1.3.2.§ Standarti par metināmiem konstrukciju 7
tēraudiem
1.3.3.§ Standarti par šķērsgriezumu izmēriem 8
1.4.§ Termini un definīcijas 8
1.5.§ Elementu asu apzīmējumi 18
2. nodaļa. BŪVKONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANAS 20
PAMATPRINCIPI
2.1.§ Galvenās prasības 20
2.2.§ Projektējamais kalpošanas ilgums, 20
ilgizturība un robustums
2.3.§ Robežstāvokļu princips projektēšanā 21
2.4.§ Iedarbes un vides faktori 22
2.5.§ Projekta situācijas 22
2.6.§ Materiālu un izstrādājumu īpašības 23
2.7.§ Materiālu un izstrādājumu mehāniskie 23
raksturojumi
2.8.§ Aprēķina pretestības 25
2.9.§ Tērauda konstrukciju robežstāvokļi 25
3. nodaļa. BŪVKONSTRUKCIJU DROŠUMA 28
KONCEPCIJA
3.1.§ Stohastiskie sadalījumi 28
3.2.§ Drošuma teorijas pamatjēdzieni 29

113
 3.3.§ Robežstāvokļa funkcijas ģeometrisks attēlojums 33
3.4.§ Robežstāvokļu aprēķins 34
3.5.§ Iedarbju raksturīgās (normatīvās) vērtības 35
4. nodaļa. PĀRBAUDE AR PARCIĀLO KOEFICIENTU 38
METODI
4.1.§ Iedarbju aprēķina vērtības 38
4.2.§ Iedarbju efektu aprēķina vērtības 39
4.3.§ Materiālu un izstrādājumu raksturojumu 40
aprēķina vērtības
4.4.§ Aprēķina pretestības 41
5. nodaļa. NESTSPĒJAS ROBEŽSTĀVOKĻI 43
5.1.§ Statiskā līdzsvara un stiprības pārbaudes 43
5.2.§ Iedarbju kombinācijas 44
5.2.1.§ Iedarbju kombinācija ilgstošu un īslaicīgu 44
situāciju gadījumā (fundamentālā kombinācija)
5.2.2.§ Iedarbju kombinācija ārkārtēju situāciju 45
gadījumā
5.2.3.§ Iedarbju kombinācija seismisko situāciju 45
gadījumā
5.3.§ Parciālie koeficienti iedarbēm un iedarbju 46
kombinācijām
6. nodaļa. EKSPLUATĒJAMĪBAS ROBEŽSTĀVOKĻI 47
6.1.§ Ekspluatējamības robežstāvokļu kritēriji 47
6.2.§ Iedarbju kombinācijas ekspluatējamības 47
robežstāvokļiem
7. nodaļa. TĒRAUDA KONSTRUKCIJU 49
PROJEKTĒŠANA
7.1.§ Projektēšanas pamatprincipi 49
7.2.§ Slodžu un iedarbību noteikšana 50
7.3.§ Tērauda mehānisko raksturlielumu noteikšana 50
6.4.§ Šķērsgriezumu klasifikācija 54
8. nodaļa. JUMTA KONSTRUKCIJAS PROJEKTĒŠANA 56
8.1.§ Konstrukcijas raksturojums 56
8.2.§ Slodžu aprēķins 56

114
 8.3.§ Lietojamības robežstāvoklis 58
8.4.§ Noteicošās raksturīgās kombinācijas noteikšana 59
8.5.§ Spriegumi spārē no normatīvām slodzēm 60
8.6.§ Nestspējas robežstāvoklis 60
9. nodaļa. TĒRAUDA SIJAS PĀRBAUDES 62
9.1. § Sijas nestspējas un lietojamības robežstāvokļu 62
pārbaudes
9.2.§ Sāniskā virzienā nostiprinātas velmētas sijas 63
aprēķins
9.2.1.§ Šķērsgriezuma pretestības pārbaude 64
9.2.2.§ Sieniņas noturība bīdes ietekmē 65
9.2.3.§ Plauktu izkļaušanās pārbaude 66
9.2.4.§ Sieniņas pretestība šķērsspēka iedarbībai 67
9.2.5.§ Sijas stinguma pārbaude 68
10.nodaļa. SĀNISKI NOSTIPRINĀTAS SIJAS 70
PROJEKTĒŠANA
10.1.§ Sijas šķērsgriezuma noteikšana 70
10.2.§ Šķērsgriezuma pretestības pārbaude 71
10.3.§ Sieniņas noturība bīdes ietekmē 73
10.4.§ Plauktu izkļaušanās 74
10.5.§ Sieniņas pretestība šķērsspēka iedarbībai 75
10.6.§ Sijas stinguma pārbaude 76
11. nodaļa. CENTRISKI SPIESTAS KOLONNAS 78
PROJEKTĒŠANA
11.1.§ Centriski spiestas kolonnas robežstāvokļi 78
un aprēķins
11.2.§ Centriski slogotas kolonnas nestspējas noteikšana 81
11.2.1.§ Šķērsgriezuma plastiskā spiedes pretestība 81
11.2.2.§ Kolonnas ļodzes pretestība 82
11.2.3.§ Kolonnas ļodzes pretestības pārrēķins 83
12. nodaļa. KOLONNAS BĀZES PROJEKTĒŠANA 86
12.1.§ Kolonnas bāzes raksturojums un aprēķins 86
12.2.§ Kolonnas bāzes projektēšana 88
13. nodaļa. SAVIENOJUMU PROJEKTĒŠANA 90

115
 13.1.§ Materiālu īpašības 90
13.2.§ Skrūvsavienojumu konstruēšana 90
13.3.§ Skrūvsavienojumu aprēķins 92
13.4.§ Metināto savienojumu aprēķins 93
14. nodaļa. SIJAS UN KOLONNAS SAVIENOJUMA 95
PROJEKTĒŠANA
14.1.§ Savienojums ar sijas gala plātni 95
14.1.1.§ Skrūvju pretestība cirpē 96
14.1.2.§ Metinātā savienojuma pretestība cirpē 97
14.2.§ Sijas sieniņas stiprinājums pie balstplātnes 98
14.2.1.§ Sijas sieniņas cirpes pretestība 99
skrūvsavienojumā
14.2.2.§ Skrūvsavienojuma aprēķins 100
14.2.3.§ Skrūvju pretestība cirpē 101
14.2.4.§ Savienojuma pretestība virsmas spiedē 101
14.2.5.§ Skrūvju pretestība cirpes spēka 102
un lieces momenta iedarbībā
14.2.6.§ Sijas sieniņas cirpes pretestība 103
15. nodaļa. EKSCENTRISKI SPIESTAS KOLONNAS 105
PROJEKTĒŠANA
15.1.§ Šķērsgriezuma pretestība ekscentriskā spiedē 105
15.2.§ Ļodzes pretestība ekscentriskās spiedes iedarbībā 106
15.3.§ Eksentriski slogotas kolonnas nestspējas aprēķins 107
15.3.1.§ Šķērsgriezuma pretestība ekscentriskā 108
spiedē
15.3.2.§ Kolonnas ļodzes pretestība ekscentriskā 109
spiedē
LITERATŪRA 113

116
117