Hidro

1. Laika apstāklu prognozēšana. Sinoptiskās kartes, ir galvenais materiāls, lai

Sinoptiskās un prognoziskās kartes. varētu analizēt un prognozēt atmosfēras
procesus. Sinoptiskās kartes attēlo faktisko
hidrometeoroloģisko situāciju, gaisa vai
ūdens temperatūru, atmosfēras spiedienu,
vēja virzienu, ātrumu un viļņošanos.
Prognozes uz zināmu laiku no vienas līdz
trijām dienām.
Ar simboliem apzīmē vēja virzienu un
ātrumu, atmosfēras parādības, atmosfēras
frontu lokalizācija un pārvietošanās.
2. Atmosfēras spiediens (definicija, Atmosfēras spiediens ir spēks, ar kuru virsējā
vidējais spiediens virs jūras līmena), ta gaisa stabs spiež uz horizontālu laukuma
ietekme uz laika apstāklu veidošanos. vienību un to mēra ar atbilstošā gaisa staba
Uzzīmēt ar izobārām bārisko reljefu svaru. Spiedienu měra ar dzīvsudraba
formas. barometriem, aneroīdiem un barogrāfiem.
Spiediena mērvienības - hPa, mb, mmHg,
pārejas starp dažādām mērvienībām ir šādas:
1 hPa = 1 mb, 1 mm Hg = 1.33 mb; 1 mb =
0.75 mm Hg. Atmosfēras spiediena izmaiņas
vertikālē ir nelineāras: zem 5.5 km no jūras
līmeņa atrodas 50%, zem 20 km - 95%, zem
30 km - 99% no kopējās atmosfēras masas.
Spiediena izmaiņas telpā raksturo
horizontālais bāriskais gradients, navigācijas
praksē tā mērvienības parasti ir hPa uz 1
ģeogrāfiskā platuma grādu. Sinoptiskajās
kartēs atmosfēras spiediena attēlošanai lieto
izobāras un atkarībā no izobāru
konfigurācijas izdala sekojošus bārisko lauku
tipus: cikloni ar zemu spiedienu centrā,
anticikloni ar augstu spiedienu centrā, zema
spiediena ieplaka, augsta spiediena atzars un
sedliene.
3. Tropiskie cikloni, rašanās rajoni, Tropiskie cikloni (viesuļvētras, taifūni, villi-
tuvošanās pazīmes. Uzzīmēt un villi, utt) ir nelieli dziļi atmosfēras virpuļi ar
paskaidrot TRS simbolus. lielu vēja ātrumu un ievērojamiem
nokrišņiem, tie veidojas tropiskajā zonā, un
var būt gan frontāli, gan nefrontāli. Tropisko
ciklonu izmēri horizontālē (diametrs) parasti
ir 200 - 500 km, augstums vertikālē var
sasniegt troposfēras augšējos slāņus.
Tropiskie cikloni biežāk sastopami vasaras
beigās un rudens sākumā, kad ūdens
temperatūra ir maksimālā, bet gaiss jau sāk
atdzist, respektīvi, no jūlija līdz oktobrim.
4. Atmosfēras sastāvs (pamatgāzes Atmosfēra ir gāzu apvalks, kas no visām
atmosfēră, to procentuālais pusēm apņem zemi. Tās sastāvā ir daudz
 daudzums) un uzbūve. Troposfēras gāzu, galvenās no tām ir:
īpatnības. • slāpekliş 78,08%;
• skābeklis 20,93%;
• argons 0,93%;
• oglskābā gāze 0,03%.

Atmosfēras sastāvā ir ūdens tvaiki no ļoti

5. Vējš (definīcija) un tā rašanās iemesli
(paskaidrot kas ir boforta skala). Vēja
ietekme uz Turas viļnošanos.
6. Meteorologiskie dienesti, to nozīme
kugošanā. Informācijas iegūšana par
laika apstākliem.
nelieliem daudzumiem virs tuksnešiem, bet
virs tropu mežiem līdz 4%. Atmosfērā ir arī
putekļi un smiltis un dažādas citas daļiņas,
visvairāk virs tuksnešiem un smiltājiem.
Dažādas cietas daļiņas visvairāk atrodas virs
lielām pilsētām un rūpniecības rajoniem.
Atmosfēras gāzu sastāvs, ūdens tvaiki un
putekļi mainās attiecībā no gadalaika, no
ģeogrāfiskās atrašanās vietas un arī no
diennakts laika.
Troposfēra ir zemei vistuvākā josla un to
visvairāk ietekmē zemes virsmas tuvums. Tās
videjais augstums ir 10-15 km. Virs poliem
augstums ir aptuveni 10 km. Virs ekvatora
15-18 km. Šis augstms nav konstants, tas var
mainīties atkarībā no gadalaika, pat no
diennakts laika. Dienā un vasarā tas var būt
augstāks, atkarīgs no temperatūras. Šajā joslā
temperatūra pazeminās līdz ar augstumu, un
pie augšējās robežas var sasniegt -300°C. Šajā
joslă ir % no visas zemes gaisa masas. Šajā
joslā notiek visi galvenie atmosferas procesi,
veidojas mākoņi
Meteoroloģijā par vēju parasti uzskata
horizontālu gaisa masu kustību, ko rada
nevienmērīgs almosfēras spiediena
sadalījums uz Zemeslodes horizontālē, pie
kam gaisa plūsma var būt lamināra - pie lēna
vēja, vai turbulenta - pie liela vēja ātruma.
Vējš ir vektoriāls lielums, kam raksturīgs
ievērojams mainīgums laikā un telpā.
Vēju raksturo virziens un ātrums par vēja
virzienu pieņem to horizontal dalu no
kurienes vējš būš. Vēja virzienu mēra grādos
vai rumbos.Vēja ātrumu mēra m/s, km/h,
mezglos, ballēs. Ikn= 0,51m/s, Im/s=
3,56km/h. Ballēs vēju mēra pēc boforta
skalas. Pavisam ir 12 balles, no bezvēja kas ir
0 balles, līdz 12 ballēm.
Vispasaules laika dienesta operatīvie orgāni
sastāda sinoptiskās kartes, kuras ir, galvenais,
materiāls, lai varētu analizēt un prognozēt

7. Zema spiediena apgabalu struktūra Ciklons ir zema spiediena apgabals kuram
(cikloni), attīstības stadijas, laika zems spiediens ir centrā bet uz perifēriju
apstāklu raksturojums.
atmosfēras procesus. Ir trīs veidu kartes:
1) Piezemes laika kartes, kuras vēl dalās
pamata kartēs un apļveida kartēs;
2) Augstuma kartes jeb bāriskās topogrāfijas
kartes;
3) Palīgkartes.
Pamat kartes veido pēc meteonovērojumiem
uz pamatlaikiem: 0; 6; 12; 18 pēc Grīnvičas
laika, apļveida kartes - uz novērojumu
papildlaikiem vai starplaikiem. Uz tām ir dati
par laiku zemes virsmas tuvumā (jūras
līmenī), ko saņem no meteonovērošanas
stacijām, 2Bāriskās topogrāfijas kartes taisa
pēc aeroloģisko novērojumu datiem uz
pamatlaikiem - 0 un 12 pēc: Grīnvičas laika,
uz tām ir dati par laiku attiecīgajos
izobāriskajos līmeņosFaksimilās kartes ir ar,
mazāku aptveramo rajonu, tādēļ pieņemtie
apzīmējumi un dati ir mazākā daudzumā
nekā uz• sinoptiskām kartēm , bet tas
nemaina informācijas daudzumu, Visvairāk
interesi izraisa piezemēs- laika kartes,
bāriskās topogrāfijas kartes, viļņošanās lauku
kartes, ledus kartes un vēl dažas citas. • Šīs
kartes uz kuģiem krasta stacijas noraida pa
speciālu faksimilos aparatūru savā
apkalpošanas zonā.
spiediens paaugstinās līdz ar to bäriskais
gradients ir vērsts uz ciklona centru. Cikloni ir
milzīgas gaisa masas kas Zpuslodě griežas
pret pulksteni, bet D puslode pa pulksteni.
1)Viļņa stadija- Tā saistīta ar mazkustīgās
frontes izliekšanos un ar siltās un aukstās
frontes izliekšanos. Ciklona priekšējā daļā
veidojās siltās frontes, aizmugurējā daļā
aukstās. Jo aukstais gaiss ieplūst siltā gaisa
aizmugurējā daļā un caur tiem veidojas siltais
ciklons.
2) Jauna ciklona stadija- Aukstās gaisa masas
ieplūst ciklona aizmugurējā daļā un izspiež
silto gaisu priekšējā daļā. Ciklona centrā
krītās spiediens, pie zemes virsmas veidojas
vairākas noslēgtas izobāras.Reizēm
atmosfēras virpuli var vērot līdz 4 km.
augstumam. Tā kā aukstā fronte ir ar lielāku
enerģiju tad tā ir aktīvāka un sāk tuvoties
siltajai frontei.

8. Atmosferas frontes, to pārvietošanās
(uzzīmēt). Ar to saistītie laika apstākli.
9. Spēki (gradientspēks, koriolisa spēks,
berzes spēks un centrbēdzes spēks)
un kā tie ietekmē vēja ātrumu un
virzienu.
3) Ciklona oklodēšanās stadija - Šī ir ciklona
vislielākā attīstības stadija un tālāk ciklons sāk
pamazām aizpildīties. Aukstā fronte kustoties
ātrāk panāk silto un izspiež silto gaisu uz
augšu un sākot no centra veidojas okolozijas
fronte. Tātad ciklons oklodējās. Siltais sektors
aizpildās un uz kartes pie zemes virsmas ir
vislielākais skaits noslēgtās izobāras.
Cirkulācija vērojama 5km. un augstāk.
4) Ciklona aizpildīšanās stadija - Ciklons
paterẽ kinētisko enerģiju. Pārvarot berzes
spēku pie zemes virsmas. Uz gaisa vertikālo
pārvietošanos un samazināšanos līdz ar to
ciklons zaudē enerģiju, aizpildās un sāk
izdzist. Šis proces sākas pie zemes virsmas.
Vidējā un augšējā troposfērā vēl kādu laiku
var attīstīties. Pakāpeniski aukstās gaisa
masas aizņem visu çiklona central daļu. Šajā
stadijā okolozijas fronts pakāpeniski izirst.
Parasti apstākļi kas palīdz ciklona veidošanai
ir labvēlīgi tam lai uz šīs pašas galvenās fronts
attīstas vairāki cikloni veidojot sēriju.
Atmosfēras fronte ir divu gaisa masu saskares
zona, parasti starp auksto un silto gaisa
masām, tā praktiski pastāv tikai troposfērā.
Aukstä atmosfēras fronte ir gadījums, kad
aukstā gaisa masa pārvietojas virzienā uz
siltās gaisa masas pusi, respektīvi, aukstais
gaiss izspiež silto. Aukstās frontes
părvietošanās ātrums, salīdzinājumā ar silto
fronti, ir ievērojami lielāks.
Siltä atmosfēras fronte ir gadījums, kad siltā
gaisa masa pārvietojas virzienā uz auksto
gaisa masu, siltais gaiss paceļas virs aukstā
gaisa ķīļa un siltais gaiss izspiež auksto. Siltās
frontes pārvietošanās ātrums, salīdzinājumā
ar auksto, ir ievērojami mazāks.
Oklūzijas fronte ir gadījums, kad aukstā
fronte, kura pārvietojas ievērojami ātrāk,
panāk silto, abas frontes apvienojas, tā
rezultātā siltais gaiss tiek izspiests uz augšu
un piezemes slānī paliek tikai aukstais gaiss.
Bāriskā gradient spēks Galvenais spēks , kas
izsauc gaisa masu kustību ir bāriskā gradienta
spēks kas praktiski ir bāriskā gradienta
horizontälā sastāvdaļa un ir vērsts tajā pašā
virzienā kā bāriskais gradients. Apzīmē ar G.
Koriolisa spēks Zemes griešanās novirzošais
spēks, jeb koriolisa spēks apzīmē ar K. 19 g.s.

10. Saules staru enerģija (radiācija) Staru enerģija kas nāk no saules sauc par
atmosfēra, tās ietekme uz laikapsakļu saules radiāciju. Tā izplatās ar ātrumu
veidošanos. Kas ir Albedo".
sākumā franču zinātnieks Korolis atklāja ka
jebkurš priekšmets kas kustās gar zemes
virsmu ziemeļu puslodē novirzās pa labi no
sākuma kustības virziena, bet dienvidu
puslodē pa kreisi. Tas ir saistīts ar zemes
griešanās kustību. Jam ēs skatamies uz zemi
no ziemeļu puses tad zeme griežas pret
pulksteni. Koriolisa spēks vislielākais ir
kustības virzienu un ir vērsts taisnā leņķī pret
kustības virzienu, bet tas nemaina kustības
ātrumu.
Berzes spēks Berzes spēkam ir liela ietekme
uz gaisa masu kustību jo tā brembzē to. Ir 2
berzes spēki iekšējais un ārējais. Iekšējais
berzes spēks ir gaisa masu daļiņu berzēšanās
vienai gar otru. Ārējais berzes spēks ir zemes
virsmas ietekme uz gaisa masas kustību. Šis
ārējais spēks darbojas līdz 2km augstumam
uz polu uz ekvatoru tas ir 0. Koriolisa spēks
izmaina bickes
Centrberzes spēks Ja gaisa masas kustas pa
taisnu līniju tad centrberzes spēks nerodas,
bet līdzko gaisa masas veido līklīnijas kustību
kā ta sir ciklonos un anticiklonos tā uzreiz sāk
veidoties centrberzes špēks. Šis spēks ir
vērsts pa līknes radius virzienā no centra.
300'000 km/sek. Atmosfēră un uz zemes tās
enerģija pārvēršas siltumenerģijā. Atstarotă
radiācija – tā ir radiācija kas atstarojas no
zemes virsmas un apkārtējiem priekšmetiem.
Šīs radiācijas daudzums ir dažāds jo ir
atkarīgs no apkārtējās vides atstarošanas
spējas. Par virsmas atstarošanas spēju sauc
atstarotās radiācijas daudzumu attiecībā pret
uz virsmu krītošo summāro radiāciju. So
100%, jo kaut maza daļiņa aiziet virsmas
sasildīšanai.